1

Ceļot prasību, Eiropas Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, ierobežojot:

Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi Direktīvas 2011/92 11. pantā un Direktīvas 2010/75 25. pantā paredzētos pienākumus.

2

Direktīvas 2011/92 11. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar valsts tiesību sistēmu attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem:

ir iespēja pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu tiesā vai citā neatkarīgā un objektīvā struktūrā, kas izveidota ar tiesību aktiem, lai apstrīdētu tādu lēmumu, darbību vai bezdarbības būtības vai procesuālo likumību, uz kuru attiecas šīs direktīvas noteikumi par sabiedrības līdzdalību.

2.   Dalībvalstis nosaka, kurā stadijā minētos lēmumus, aktus vai nolaidību var apstrīdēt.

3.   Dalībvalstis nosaka, kas tieši uzskatāms par pietiekamu ieinteresētību un tiesību aizskārumu, paturot prātā mērķi – nodrošināt attiecīgajai sabiedrības daļai tiesas pieejamību. [..]

4.   Šā panta noteikumi neliedz lietu nodot iepriekšējai izskatīšanai administratīvā iestādē, un – ja valsts tiesību aktos ir šāda prasība – tie neietekmē prasību pirms tiesu pārskatīšanas procedūras piemērošanas izmantot visas iespējas administratīvajā pārskatīšanas procedūrā.

Visām šīm procedūrām jābūt godīgām, taisnīgām, savlaicīgām un ne pārmērīgi dārgām.

5.   Lai veicinātu šā panta noteikumu efektivitāti, dalībvalstis nodrošina, ka sabiedrībai ir pieejama praktiska informācija par piekļuvi administratīvajām un tiesu pārskatīšanas procedūrām.”

3

Direktīvas 2010/75 25. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar valsts tiesību sistēmu attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem ir iespēja pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu tiesā vai citā ar likumu izveidotā neatkarīgā un objektīvā struktūrā, lai apstrīdētu tādu lēmumu, aktu vai nolaidību pēc būtības vai to procesuālo likumību, uz kuru attiecas 24. pants, ja ir ievērots viens no šādiem nosacījumiem:

2.   Dalībvalstis nosaka, kurā stadijā minētos lēmumus, aktus vai nolaidību var apstrīdēt.

3.   Dalībvalstis nosaka, kas tieši uzskatāms par pietiekamu ieinteresētību un tiesību aizskārumu, paturot prātā mērķi – nodrošināt attiecīgajai sabiedrības daļai tiesas pieejamību.

[..]

4.   Šā panta 1., 2. un 3. punkts neliedz lietu nodot iepriekšējai izskatīšanai administratīvā iestādē, un – ja valsts tiesību aktos ir šāda prasība – tas neietekmē prasību pirms tiesu izskatīšanas procedūras piemērošanas izmantot visas iespējas administratīvajā izskatīšanas procedūrā.

Visām šīm procedūrām jābūt godīgām, taisnīgām, savlaicīgām un ne pārmērīgi dārgām.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka sabiedrībai ir pieejama praktiska informācija par piekļuvi administratīvajām un tiesu izskatīšanas procedūrām.”

4

Saskaņā ar Administratīvo tiesu reglamenta 42. pantu:

“1.   Pieteikumu tiesā var iesniegt, lai panāktu administratīva akta atcelšanu vai noteiktu iestādei pienākumu izdot aktu, ko tā atteikusies vai atturējusies izdot.

2.   Ja vien tiesību aktos nav noteikts citādi, pieteikums ir pieņemams, vienīgi ja pieteicējs pamato, ka konkrētais administratīvais akts vai atteikšanās vai atturēšanās izdot šādu aktu aizskar viņa tiesības.”

5

Administratīvo tiesu reglamenta 113. panta 1. punkts ir izteikts šādi:

“Ja administratīvais akts ir prettiesisks un tādējādi ir aizskartas prasītāja tiesības, tiesa administratīvo aktu un, vajadzības gadījumā, lēmumu par iebildumiem atceļ. [..]”

6

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 24. pantu:

“1.   Iestāde pēc savas ierosmes noskaidro faktiskos apstākļus. Tā nosaka izmeklēšanas raksturu un apmēru; tai nav saistoši ieinteresēto personu argumenti un informācijas pieprasījumi.

2.   Iestādei ir jāņem vērā visi attiecīgā gadījuma īpašie apstākļi, tostarp ieinteresētajām personām labvēlīgie apstākļi.

3.   Iestāde nevar atteikties saņemt paziņojumus vai pieprasījumus, kas ietilpst tās kompetences jomā, pamatojoties uz to, ka tā paziņojumu vai pieprasījumu uzskata par materiāli nepieņemamu vai nepamatotu.”

7

Administratīvā procesa likuma 44. pantā ir paredzēts:

“1.   Administratīvais akts ir spēkā neesošs, ja tajā ir pieļauta sevišķi smaga kļūda un ja tā ir acīmredzama, saprātīgi izvērtējot visus vērā ņemamos apstākļus.

2.   Nepastāvot visiem 1. punktā minētajiem nosacījumiem, par spēkā neesošu ir uzskatāms administratīvais akts:

8

Administratīvā procesa likuma 46. pantā ir paredzēts:

“Prasīt atcelt administratīvu aktu, kura spēkā neesamība nav paredzēta 44. pantā, nevar tikai tādēļ, ka tas izdots, neievērojot procesuālos noteikumus, formas prasības vai [teritoriālo] jurisdikciju, ja ir acīmredzams, ka pārkāpums nav ietekmējis lēmuma pieņemšanu pēc būtības.”

9

Administratīvā procesa likuma 73. pants ir formulēts šādi:

“1.   Par projektu atbildīgajai personai plāns jāiesniedz attiecīgajai izvērtēšanas iestādei izvērtēšanas procedūras veikšanai. Plānu veido zīmējumi un paskaidrojumi, ar kuriem tiek aprakstīts projekts, tā izstrādes iemesli, kā arī zemesgabali un iekārtas, ko šis projekts ietekmēs.

2.   Mēneša laikā pēc visa plāna saņemšanas attiecīgā izskatīšanas iestāde uzaicina administratīvās iestādes, kuru kompetences jomas projekts skar, iesniegt savus apsvērumus un nodrošina, lai plāns tiktu nodots apspriešanai pašvaldībās, kuras tas var ietekmēt.

3.   2. punktā norādītajām pašvaldībām trīs nedēļu laikā plāns uz vienu mēnesi ir jānodod sabiedrības rīcībā. [..]

3.a.   2. punktā minētajām administratīvajām iestādēm izskatīšanas iestādes noteiktajā termiņā, kas nevar pārsniegt trīs mēnešus, ir jāiesniedz savi apsvērumi. Apsvērumi, kas iesniegti, pārsniedzot pirmajā teikumā minēto termiņu, ir jāņem vērā, ja plāna apstiprināšanas iestāde zina vai tai bija jāzina uzdotie jautājumi, vai arī, ja tie ir būtiski saistībā ar lēmuma tiesiskumu. Pārējā daļā šos apsvērumus var ņemt vērā.

4.   Divu nedēļu laikā pēc nodošanas sabiedriskajai apspriešanai termiņa beigām ikviena persona, kuras intereses skar projekts, rakstveidā vai ar ierakstu protokolā var izteikt iebildumus pret plānu pašvaldībā vai izskatīšanas iestādē. [..] Pēc iebildumu izteikšanai noteiktā termiņa beigām nav pieņemami nekādi iebildumi, kas nav balstīti uz īpašiem privāto tiesību pamatiem. Par tiem tiek ietverta norāde sabiedriskās apspriešanas ziņojumā vai paziņojumā par termiņu iebildumu iesniegšanai. Apvienības, kurām citos tiesību aktos ir atzītas tiesības celt prasību saskaņā ar Administratīvo tiesu reglamentu (Verwaltungsgerichtsordnung) par 74. pantā norādīto lēmumu, var iesniegt apsvērumus pirmajā teikumā norādītajā termiņā. [..]

5.   Pašvaldībām, kurās ir jāveic plāna apspriešana, vispirms tas ir jāizplata atbilstoši vietējiem noteikumiem. Šajā paziņojumā ir jānorāda:

6.   Pēc tam, kad ir beidzies iebildumu iesniegšanas termiņš, izvērtēšanas iestāde savlaicīgi iesniegtos iebildumus par plānu un 4. punkta piektajā teikumā norādīto apvienību savlaicīgi iesniegtos apsvērumus, kā arī administratīvo iestāžu apsvērumus par plānu apspriež ar par projektu atbildīgo personu, administratīvajām iestādēm, iesaistītajām personām, kā arī personām, kuras ir paudušas iebildumus vai iesniegušas apsvērumus. Debašu datums jāpaziņo vismaz vienu nedēļu iepriekš, ievērojot vietējos noteikumus. Administratīvās iestādes, par projektu atbildīgā persona un personas, kas ir paudušas iebildumus vai iesniegušas apsvērumus, ir jāinformē par debašu datumu. Ja ir jānosūta vairāk nekā piecdesmit paziņojumi, neskaitot tos, kas tiek sūtīti administratīvajām iestādēm vai par projektu atbildīgajai personai, tos var aizstāt ar oficiālu paziņojumu. Atkāpjoties no otrā teikuma, oficiālo paziņojumu veic, debašu datumu publicējot izvērtēšanas iestādes oficiālajā vēstnesī, kā arī vietējos dienas laikrakstos, kas tiek izplatīti sektorā, kurā projekts varētu radīt sekas. Aprēķinot otrajā teikumā norādīto termiņu, ir jāņem vērā publicēšana oficiālajā vēstnesī. [..]

[..]

9.   Izvērtēšanas iestāde dara zināmu savu nostāju par sabiedriskās apspriešanas procedūras rezultātu un nodod apstiprināšanas iestādei plānu viena mēneša laikā pēc debašu noslēgšanās, pievienojot plānu, administratīvo iestāžu un 4. punkta piektajā teikumā norādīto apvienību apsvērumus, kā arī neatrisinātos iebildumus.”

10

Likuma par ietekmes uz vidi novērtējumu (Gesetz über die Umweltverträglichkeitsprüfung, turpmāk tekstā – “Likums par ietekmes uz vidi novērtējumu”) 2. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts:

“Ietekmes uz vidi novērtējums ir neatņemama sastāvdaļa tādos procesos administratīvajās iestādēs, kuros tiek pieņemts lēmums par projektu pieļaujamību.”

11

Atbilstoši Likuma par ietekmes uz vidi novērtējumu 2. panta 3. punktam “[lēmums] 1. punkta pirmā teikuma izpratnē ir [..] lēmums par projekta apstiprināšanu”.

12

Grozītā likuma par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās 1. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka šis likums ir piemērojams prasībām, kas celtas par lēmumiem Likuma par ietekmes uz vidi novērtējumu 2. panta 3. punkta izpratnē saistībā ar to projektu pieļaujamību, attiecībā uz kuriem saskaņā ar šo pēdējo minēto likumu varētu būt pienākums veikt vides novērtējumu.

13

Grozītā likuma par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās 2. pants ir izteikts šādi:

“1.   [..] atzīta valsts vai ārvalsts apvienība var celt prasību atbilstoši Administratīvo tiesu reglamentam, lai apstrīdētu lēmumu 1. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē vai šāda lēmuma nepieņemšanu, neatkarīgi no tā, vai ir aizskartas tās tiesības, ja minētā apvienība:

2.   Apvienībai, kas nav atzīta [..], ir tiesības iesniegt pieteikumu saskaņā ar 1. punktu vienīgi, ja:

[..]

3.   Ja apvienībai ir bijusi iespēja izteikties 1. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzētajā procedūrā, pieteikuma tiesai ietvaros tai nav tiesību iesniegt nekādus iebildumus, uz kuriem tā nav atsaukusies vai uz kuriem tā nav atsaukusies saprātīgā laikā atbilstoši spēkā esošajām tiesību normām, bet uz kuriem tai bija iespējams atsaukties 1. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzētajā procedūrā.

4.   Ja 1. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzētais lēmums nav ticis publiskots vai nav paziņots apvienībai atbilstoši spēkā esošajām tiesību normām, iebildumi vai pieteikums ir jāiesniedz gada laikā no brīža, kad apvienība uzzināja par lēmumu vai kad tai par to būtu bijis jāuzzina. [..]

5.   Pieteikumi, kas iesniegti atbilstoši 1. punktam, ir atzīstami par pamatotiem,

un ja pārkāpums skar vides aizsardzības intereses, kas saskaņā ar apvienības statūtiem norādītas tās sasniedzamo mērķu skaitā. Attiecībā uz lēmumiem, kas paredzēti 1. panta 1. punkta pirmajā teikumā, turklāt jāpastāv pienākumam veikt ietekmes uz vidi novērtējumu.”

14

Grozītā likuma par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās 4. pantā ir noteikts:

“1.   Prasīt atcelt lēmumu par projekta pieļaujamību, kas pieņemts saskaņā ar 1. panta 1. punkta pirmā teikuma 1. apakšpunktu, var tad, ja:

veikšana, kas tiek pieprasīta, piemērojot [Likuma par ietekmi uz vidi] noteikumus [..], nav izdarīta un šī bezdarbība nav tikusi labota.

[..]

3.   1. un 2. punktu atbilstoši piemēro attiecībā uz ieinteresēto personu tiesību aizsardzības līdzekļiem saskaņā ar [Administratīvo tiesu reglamenta] 61. panta 1. un 2. punktu.”

15

Saskaņā ar Grozītā likuma par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās 5. pantu:

“1.   Šis likums ir piemērojams procedūrām saskaņā ar 1. panta 1. punkta pirmo teikumu, kas ir uzsāktas vai bija jāuzsāk pēc 2005. gada 25. jūnija. Šā teikuma pirmā daļa nav piemērojama attiecībā uz 1. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzētajiem lēmumiem, kas kļuvuši izpildāmi pirms 2006. gada 15. decembra.

[..]

3.   Atzīšanas procedūras, kas jau ir uzsāktas saskaņā ar šo likumu, Federālā vides aģentūra pabeidz, piemērojot tiesību normas, kas bija spēkā līdz 2010. gada 28. februārim.

4.   1. panta 1. punkta pirmā teikuma pirmajā daļā minētās lēmumu pieņemšanas procedūras, 1. panta 1. punkta pirmā teikuma otrajā daļā minētās atļauju izdošanas procedūras un 2. pantā minētās tiesvedības, kas bija izskatīšanā 2011. gada 12. maijā vai kas tika uzsāktas pēc šā datuma un vēl nebija kļuvušas izpildāmas 2013. gada 29. janvārī, tiek pabeigtas saskaņā ar šā likuma noteikumiem redakcijā, kas ir spēkā no 2013. gada 29. janvāra. Kā izņēmums no pirmā teikuma 4.a panta 1. punkts ir piemērojams vienīgi tiesvedībām, kuras uzsāktas, sākot no 2013. gada 29. janvāra.”

16

2006. gada 18. decembrī Komisija saņēma sūdzību par to, ka Vācijas Federatīvā Republika ar Likumu par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās esot nepareizi transponējusi Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvas 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 175, 40. lpp.) 10.a pantu un Padomes 1996. gada 24. septembra Direktīvas 96/61/EK par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (OV L 257, 26. lpp.) 15.a pantu. Pēc šīs sūdzības saņemšanas 2012. gada 1. oktobrī Komisija nosūtīja Vācijas Federatīvajai Republikai brīdinājuma vēstuli par Direktīvas 2011/92 11. pantā un Direktīvas 2010/75 25. pantā paredzēto pienākumu pārkāpumu; starplaikā ar abām minētajām direktīvām bija aizstātas attiecīgi Direktīvas 85/337 un 96/61.

17

Uz šo brīdinājuma vēstuli Vācijas Federatīvā Republika atbildēja 2012. gada 30. novembrī. 2013. gada 6. februārī tā lūdza Komisiju izbeigt procedūru, jo, pieņemot Grozīto likumu par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās, Vācijas tiesiskais regulējums atbilstot spriedumam Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, Landesverband Nordrhein-Westfalen (C‑115/09, EU:C:2011:289).

18

2013. gada 26. aprīlī Komisija nosūtīja Vācijas Federatīvai Republikai argumentētu atzinumu. Tā uz to atbildēja 2013. gada 10. jūlijā. Tā kā šīs dalībvalsts atbilde Komisiju neapmierināja, tā izlēma celt šo prasību.

19

Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā tika saņemts 2014. gada 9. jūlijā, Austrijas Republika lūdza tai atļaut iestāties šajā lietā Vācijas Federatīvās Republikas prasījumu atbalstam. Ar 2014. gada 11. augusta lēmumu Tiesas priekšsēdētājs šo lūgumu apmierināja.

20

Pēc ģenerāladvokāta secinājumu pasludināšanas Vācijas Federatīvā Republika ar 2015. gada 30. jūnija procesuālu rakstu lūdza Tiesu atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu saskaņā ar tās Reglamenta 83. pantu, pamatojoties uz to, ka ģenerāladvokāta secinājumos tiekot “ieteikts iekļaut jaunu pamatu tiesvedības priekšmetā, par kuru Vācijas Federatīvajai Republikai nav bijusi iespēja izteikties ne rakstveidā, ne mutvārdos”.

21

Jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 83. pantu Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu, vai arī ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki vai Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētās ieinteresētās personas nav apspriedušas.

22

Tā tas nav šajā gadījumā. Tā kā Vācijas Federatīvā Republika norāda uz pēdējo minētajā reglamenta pantā minēto gadījumu, jānorāda, ka ģenerāladvokāta izstrādātie apsvērumi, kurus šī dalībvalsts apstrīd, nekādi nav uzskatāmi par argumentu, uz kuru pamata būtu jāizskata šī lieta.

23

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Tiesa uzskata, ka nav pamata atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

24

Komisija uzskata, ka Administratīvo tiesu reglamenta 113. panta 1. punktā prettiesiski ir ierobežota administratīvo lēmumu tiesiskuma pārbaude, to paredzot tikai tām valsts tiesību normām, ar kurām ir piešķirtas tiesības indivīdiem. Tādējādi Vācijā procesuālā pārkāpuma gadījumā tiesību aizsardzība tiesā tiek garantēta tikai tad, ja ar attiecīgo procesuālo noteikumu tiek radītas subjektīvas tiesības indivīdam. Taču saskaņā ar Direktīvas 2011/92 11. pantu un Direktīvas 2010/75 25. pantu lēmumu, uz kuriem attiecas šīs direktīvas, tiesiskumu ir jābūt iespējai pārbaudīt gan pēc būtības, gan attiecībā uz procesuālo noteikumu ievērošanu.

25

Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka dalībvalstīm ir darbības organizēšanas brīvība tiesu jomā. Valsts tiesām veicamās pārbaudes apmēru nenosakot šīs Savienības tiesību normas, jo tajās neesot paredzēti minētajām tiesām izmantojamie pārbaudes kritēriji. Ne Direktīvas 2011/92 11. pantā, ne Direktīvas 2010/75 25. pantā neesot ietvertas prasības saistībā ar tiesas pārbaudes apmēru, bet gan vienīgi esot paredzēts pienākums dalībvalstīm paredzēt tiesību aizsardzības mehānismu, kas ļauj konstatēt visu lēmumu vai administratīva rakstura bezdarbības tiesiskumu gan pēc būtības, gan saskaņā ar procesuālajām normām.

26

Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka saskaņā ar Administratīvo tiesu reglamenta 42. panta 2. punktu prasības atcelt tiesību aktu vai rīkojumu saistībā ar administratīvo aktu pieņemamībai ir nepieciešams, lai individuālais prasītājs norādītu, ka ar šo aktu vai, atsakoties to pieņemt, ir aizskartas tā tiesības. Minētā likuma 113. panta 1. punktā prasības pamatotība un iespējama administratīvā lēmuma atcelšana esot atkarīga no prasītāja subjektīvo tiesību pārkāpuma. Tādējādi esot iespējams izvairīties no pretrunām, izvērtējot vienas un tās pašas prasības pieņemamību un pamatotību, jo tikai prasības, kas ir pieņemamas saskaņā ar minētā likuma 42. panta 2. punktu, varot izraisīt tiesību akta atcelšanu, pamatojoties uz šī paša likuma 113. panta 1. punktu.

27

Austrijas Republika norāda, ka izmaiņas kritērijos saistībā ar nepieciešamo ieinteresētību prasības celšanai tiesu iestādē un tiesību apdraudējumu esot atkarīgas tikai no valsts tiesībām. Dalībvalstīm esot plaša rīcības brīvība, kas katrā ziņā ļaujot ierobežot indivīdu tiesības celt prasību gadījumā, kad ir apdraudētas sabiedrības subjektīvās intereses.

28

Lai izvērtētu pirmā Komisijas izvirzītā iebilduma pamatotību, jānorāda, ka tas neattiecas uz Direktīvas 2011/92 11. pantā un Direktīvas 2010/75 25. pantā paredzētajiem nosacījumiem prasības pieņemamībai, jo tos nosaka Administratīvo tiesu reglamenta 42. panta 2. punkts, bet gan uz tiesas pārbaudes saistībā ar minētajām prasībām apmēru tādā ziņā, ka saskaņā ar šīm tiesību normām “attiecīgās sabiedrības locekļiem” ir jābūt tiesībām celt prasību tiesā, lai apstrīdētu šajās direktīvās “paredzēto lēmumu, darbības vai bezdarbības tiesiskumu pēc būtības vai saskaņā ar procesuālajām normām”.

29

Administratīvo tiesu reglamenta 113. panta 1. punktā būtībā ir paredzēts, ka kompetentā tiesa prettiesisku administratīvo aktu atceļ tikai tad, ja “šī fakta dēļ” prasītāja “tiesības ir aizskartas”. Tādējādi administratīvā akta atcelšanai ir nepieciešams, lai tiesneša konstatētais prettiesiskums ietvertu arī prasītāja subjektīvo tiesību pārkāpumu.

30

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2011/92 11. panta 1. punktu un Direktīvas 2010/75 25. panta 1. punktu dalībvalstis nodrošina, lai attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem, kuru tiesības ir aizskartas, ja valsts administratīvi procesuālajās tiesībās tas paredzēts kā priekšnoteikums, būtu iespēja pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu tiesā vai citā neatkarīgā un objektīvā struktūrā, kas izveidota ar tiesību aktiem, lai apstrīdētu tādu lēmumu, darbību vai bezdarbības būtības vai procesuālo likumību, uz kuru attiecas minēto direktīvu noteikumi.

31

Turklāt minēto pantu 3. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis tostarp nosaka, kas ir uzskatāms par šādu tiesību aizskārumu.

32

Šādos apstākļos un runājot par šo iebildumu, ir jānorāda, ka, ja attiecīgā dalībvalsts saskaņā ar iepriekš minētajiem Direktīvu 2011/92 un 2010/75 noteikumiem prasību, kuras indivīdi ceļ par lēmumiem, darbību vai bezdarbību, kas ietilpst pēdējo minēto piemērošanas jomā, pieņemamību var pakļaut tādiem nosacījumiem kā prasība par subjektīvo tiesību aizskārumu, šai dalībvalstij ir arī tiesības paredzēt, ka, lai kompetentā tiesa varētu atcelt administratīvo lēmumu, ir nepieciešams, lai būtu pārkāptas prasītāja subjektīvās tiesības.

33

Tiesa faktiski sprieduma Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, Landesverband Nordrhein-Westfalen (C‑115/09, EU:C:2011:289) 45. punktā jau konstatēja, ka valsts likumdevējam ir pamats ierobežot tiesības, uz kuru pārkāpumu privātpersona ir tiesīga norādīt pieteikumā tiesai par lēmumu, darbībām vai bezdarbību, uz kuriem attiecas Direktīvas 85/337 10.a pants, kas kļuvis par Direktīvas 2011/92 11. pantu, tās attiecinot tikai uz subjektīvajām tiesībām, bet šāds pats ierobežojums nevar tikt piemērots vides aizsardzības apvienībām, pretējā gadījumā tiktu pārkāpti Direktīvas 85/337 10.a panta trešās daļas pēdējā teikuma mērķi.

34

No tā izriet, ka Administratīvo tiesu likuma 113. panta 1. punktu nevar uzskatīt par nesaderīgu ar Direktīvas 2011/92 11. pantu un Direktīvas 2010/75 25. pantu.

35

Tādēļ pirmais iebildums, ko Komisija ir izvirzījusi savas prasības pamatošanai, ir jānoraida.

36

Saskaņā ar šī iebilduma pirmo daļu Komisija norāda, ka atbilstoši Likuma par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās 4. panta 1. punktam administratīvu lēmumu var atcelt tikai tad, ja tas nav pieņemts, pamatojoties uz ietekmes uz vidi novērtējumu vai sākotnējo izvērtējumu, un ja tas atbilst formas prasībām. Turpretī, ja šāds novērtējums vai šāds sākotnējais izvērtējums ir noticis, bet procesuālā ziņā tas neatbilst Direktīvas 2011/92 11. panta prasībām, nav iespējams to apstrīdēt Vācijas tiesā.

37

Tādējādi šāds aplūkotais administratīvo lēmumu pārbaudes tiesā ierobežojums nebūtu saderīgs ar šo Savienības tiesību normu.

38

Vācijas Federatīvā Republika atzīst, ka Likuma par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās 4. panta 1. punkts attiecas tikai uz gadījumiem, kad nav veikts ietekmes uz vidi novērtējums. Gadījumā, ja šāds novērtējums ir veikts, bet tajā ir pieļauti procesuāli pārkāpumi, joprojām esot iespējams celt prasību tiesā atbilstoši Administratīvo tiesu reglamenta 113. panta 1. punktā un Administratīvā procesa likuma 46. pantā paredzētajiem nosacījumiem.

39

Šī dalībvalsts precizē, ka saskaņā ar šo pēdējo minēto valsts tiesību normu prasītājs vienmēr var atsaukties uz novērtējuma prettiesiskumu, ciktāl apgalvotais procesuālo noteikumu pārkāpums nav acīmredzami nenozīmīgs lēmuma rezultātam pēc būtības.

40

Sava iebilduma otrajā daļā Komisija norāda, ka saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 46. pantu tas, ka indivīds apstrīd administratīvā lēmuma saistībā ar ietekmes uz vidi novērtējumu tiesiskumu procesuālo noteikumu pārkāpuma dēļ, var izraisīt minētā lēmuma atcelšanu tikai tad, ja pastāv iespēja, ka lēmums būtu varējis būt citādāks, ja nebūtu bijis apgalvotā procesuālā pārkāpuma un ja vienlaicīgi ir ietekmēta prasītāja “juridiski materiālā nostāja”. Tādējādi prasītājam, pirmkārt, būtu jāpierāda cēloņsakarība un, otrkārt, šī pārkāpuma ietekme uz prasītāja tiesībām.

41

Komisija norāda, ka Direktīvas 2011/92 11. pants neļauj noteikt prasītājam pienākumu pierādīt šādu cēloņsakarību.

42

Šī iestāde norāda, ka Administratīvā procesa likuma 46. pantā noteiktais otrais nosacījums, saskaņā ar kuru šādam pārkāpumam ir jāietekmē prasītāja “juridiski materiālā nostāja”, arī ir nesaderīgs ar Direktīvas 2011/92 11. pantu. Ja prasība ir pieņemama, dalībvalstis nevarot pamatus, uz kuriem var norādīt minētās prasības pamatojumam, pakļaut ierobežojumiem. Tādējādi, ja administratīvais lēmums ietekmē indivīda subjektīvās tiesības un ja viņam tādējādi ir tiesības celt prasību, kompetentajai valsts tiesai būtu jāveic pārbaude tiesā pilnā apmērā saistībā ar šī lēmuma tiesiskumu. To darot, tā nevar ignorēt procesuālo noteikumu pārkāpumus, pat ja ar tiem netiek pārkāptas prasītāja tiesības uz aizstāvību.

43

Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka Administratīvā procesa likuma 46. pantā paredzētā cēloņsakarība principā neietekmē Direktīvas 2011/92 11. panta mērķu sasniegšanu.

44

Šī dalībvalsts arī uzskata, ka saskaņā ar Vācijas tiesībām nav pareizi apgalvot, ka prasītājam būtu jāpierāda subjektīvo tiesību aizskārums.

45

Tā norāda, ka Administratīvā procesa likuma 46. pants ir īpaša tiesību norma, kas valsts iestādei ļauj aizstāvēties pret prasību atcelt administratīvu lēmumu. Administratīvā iestāde savai aizstāvībai varot atsaukties uz faktu, ka tās lēmums nav atceļams, lai arī tajā ir pieļauts prasītāja norādītais procesuālo noteikumu pārkāpums, ja šī iestāde pierāda, ka šim pārkāpumam acīmredzami nav ietekmes uz lēmuma būtību, kas esot jāpārbauda tiesu iestādei saskaņā ar minētā likuma 46. pantu. Konkrētāk, tas nozīmējot, ka šī pēdējā minētā atceļ attiecīgo lēmumu, ciktāl nav izslēgts, ka aplūkotais procesuālo noteikumu pārkāpums var ietekmēt minētā lēmuma rezultātu.

46

Vācijas Federatīvā Republika tādējādi norāda, ka, pārskatot Likumu par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās, esot paredzēts pieņemt tiesību normu, kas sniegs skaidrojumu saistībā ar Direktīvas 2011/92 11. panta transponēšanu.

47

Tā kā otrā iebilduma pirmā daļa attiecas uz administratīvo lēmumu pārbaudes tiesā ierobežošanu tikai ar gadījumiem, kad vispār nav notikusi ietekmes uz vidi novērtēšana vai sākotnējā izvērtēšana, ir jānorāda, ka Tiesa sprieduma Gemeinde Altrip u.c. (C‑72/12, EU:C:2013:712) 36. punktā atgādināja, ka tā sava sprieduma Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, Landesverband Nordrhein-Westfalen (C‑115/09, EU:C:2011:289) 37. punktā jau ir nospriedusi, ka Direktīvas 2011/92 11. pants nekādā veidā neierobežo pamatus, kas var tikt izvirzīti minētajā tiesību normā paredzētās prasības tiesā pamatošanai.

48

Tiesa turklāt šī sprieduma 37. punktā nosprieda, ka valsts tiesību normas, ar kurām transponēts Direktīvas 2011/92 11. pants, tādējādi nedrīkst ierobežot tās piemērojamību tikai ar gadījumu, kad likumības apstrīdēšana būtu pamatota ar pamatu, kas balstīts uz ietekmes uz vidi novērtējuma pasākuma neesamību. Izslēgt šo piemērojamību gadījumā, kurā ietekmes uz vidi novērtējums ir veikts, bet tajā ir pieļauti pat smagi pārkāpumi, būtībā atņemtu Direktīvas 2011/92 tiesību normām to lietderīgās iedarbības būtību. Līdz ar to šāda izslēgšana būtu arī pretrunā mērķim nodrošināt tādu plašu iespēju vērties tiesu iestādēs, kas minēta šīs direktīvas 11. pantā.

49

No minētā sprieduma 38. punkta izriet, ka šai tiesību normai ir pretrunā tas, ka dalībvalstis ierobežo šī panta transponējošo tiesību normu piemērojamību tikai ar gadījumu, kurā lēmuma likumība tiek apstrīdēta sakarā ar to, ka vides novērtējums nav veikts, neattiecinot to uz gadījumu, kurā novērtējums ir veikts, bet – pieļaujot procesuāla noteikuma pārkāpumu.

50

Tādējādi Likuma par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās 4. panta 1. punkts ir jāuzskata par nesaderīgu ar Direktīvas 2011/92 11. pantu.

51

Attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas argumentu saistībā ar Administratīvā procesa likuma 46. pantu, saskaņā ar kuru gadījumā, ja ir veikts ietekmes uz vidi novērtējums vai sākotnējais izvērtējums, bet ir pieļauts procesuālo noteikumu pārkāpums, būtu iespējams celt prasību tiesā šajā pantā paredzētajos apstākļos, jāatgādina, pirmkārt, ka direktīvas noteikumi, lai tiktu nodrošināta tiesiskā noteiktība, ir izpildāmi ar neapstrīdamu saistošu spēku un ar prasīto specifiskumu, precizitāti un skaidrību (spriedumi Dillenkofer u.c., C‑178/94, C‑179/94 un no C‑188/94 līdz C‑190/94, EU:C:1996:375, 48. punkts, kā arī Komisija/Portugāle,C‑277/13, EU:C:2014:2208, 43. punkts) – šajā gadījumā tas tā nav.

52

Otrkārt, neapšaubāmi pati minētā valsts tiesību norma rada ierobežojumus Direktīvas 2011/92 11. pantā norādīto prasību īstenošanai, šo ierobežojumu analīze ir daļa no otrā iebilduma otrās daļas.

53

Tādējādi otrā iebilduma pirmā daļa ir pamatota.

54

Saskaņā ar pirmo argumentu otrā iebilduma otrās daļas pamatojumam Komisija pārmet Vācijas Federatīvajai Republikai, ka tā administratīva lēmuma, kas ietilpst Direktīvas 2011/92 11. panta piemērošanas jomā, atcelšanu pakļauj nosacījumam par cēloņsakarību starp apgalvoto procesuālo noteikumu pārkāpumu un aplūkotā administratīvā lēmuma rezultātu.

55

Tiesa šajā ziņā būtībā jau ir nospriedusi, ka Eiropas Savienības likumdevēja nodoms nav bijis saistīt iespēju izvirzīt procesuālo noteikumu pārkāpumu ar nosacījumu, ka tas ir ietekmējis apstrīdētā galīgā lēmuma saturu. Turklāt, tā kā Direktīvas 2011/92 mērķis ir tostarp paredzēt procesuālas garantijas, kas ļauj it īpaši labāk informēt un iesaistīt sabiedrību tādu valsts un privāto projektu ietekmes uz vidi novērtējuma kontekstā, kuri var būtiski ietekmēt šo vidi, procesuālo noteikumu šajā jomā ievērošanas pārbaude ir īpaši nozīmīga. Tādējādi atbilstoši mērķim konkrētās sabiedrības daļai sniegt plašu iespēju vērsties tiesā, šai sabiedrības daļai savas prasības, ar kuru tiek apstrīdēta minētajā direktīvā norādīto lēmumu likumība, pamatojumam ir principā jāspēj izvirzīt ikvienu procesuālo noteikumu pārkāpumu (šajā ziņā skat. spriedumu Gemeinde Altrip u.c., C‑72/12, EU:C:2013:712, 47. un 48. punkts).

56

Šajā prasībā ir jākonstatē, ka, ciktāl Administratīvā procesa likuma 46. pantā visos gadījumos, arī tad, ja runa būtu par procesuālo noteikumu pārkāpumiem saistībā ar sabiedrības informēšanu un līdzdalību attiecīgajā jomā, ir paredzēta cēloņsakarība starp norādīto procesuālo pārkāpumu un apstrīdētā administratīvā lēmuma rezultātu, lai kompetentā tiesa varētu lemt par minētā lēmuma atcelšanu, šāds nosacījums pārlieku apgrūtina Direktīvas 2011/92 11. pantā norādīto tiesību celt prasību īstenošanu un apdraud šīs direktīvas mērķi sniegt “attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem” plašas iespējas vērsties tiesā.

57

Ja administratīvā lēmuma, kas pieņemts, pārkāpjot procesuālu noteikumu, atcelšana tiek atteikta tikai tādēļ, ka prasītājs nespēj pierādīt šī pārkāpuma ietekmi uz minētā lēmuma pamatotību, šai Savienības tiesību normai tiek liegta jebkāda lietderīga iedarbība.

58

Kā izriet no šī sprieduma 47. punkta, Tiesa jau ir nospriedusi, ka Savienības likumdevējs nav paredzējis ne ierobežot pamatus, uz kuriem var atsaukties, pamatojot prasību, kas celta saskaņā ar valsts tiesību normu, ar kuru ir transponēts Direktīvas 2011/92 11. pants, ne saistīt iespēju norādīt uz procesuālo noteikumu pārkāpumu ar nosacījumu, ka tam ir jāietekmē apstrīdētā galīgā lēmuma saturs.

59

Turklāt Tiesa ir arī nospriedusi, ka attiecībā uz “tiesību aizskāruma” jēdziena interpretāciju Direktīvas 2011/92 11. panta izpratnē, konkrētāk, attiecībā uz valsts tiesībās paredzēto prasību, saskaņā ar kuru šāds aizskārums var pastāvēt tikai tad, ja apstrīdētais lēmums būtu citāds, ja apgalvotais procesuālais pārkāpums nebūtu izdarīts, šīs cēloņsakarības pierādīšanas pienākuma attiecināšana uz prasītāju saskaņā ar valsts tiesībām pārāk apgrūtina to tiesību īstenošanu, kas tam piešķirtas ar minēto direktīvu, it īpaši ievērojot konkrēto procedūru sarežģītību vai ietekmes uz vidi novērtējuma tehniskumu (šajā ziņā skat. spriedumu Gemeinde Altrip u.c., C‑72/12, EU:C:2013:712, 52. punkts).

60

No tā izriet, ka tiesību aizskārums Direktīvas 2011/92 11. panta izpratnē var tikt izslēgts tikai tad, ja šajā pantā minētā tiesas iestāde vai struktūra, nekādi neuzliekot pieteicējam šī sprieduma iepriekšējā punktā norādīto pienākumu pierādīt cēloņsakarību, bet vajadzības gadījumā ņemot vērā pierādījumus, ko iesniedzis būvdarbu vadītājs vai kompetentās iestādes, un vispārīgāk – visus tām iesniegto lietas materiālu dokumentus, spēj izvērtēt, ka apstrīdētais lēmums nebūtu citāds, ja šī prasības pieteikuma iesniedzēja izvirzītais procesuālo noteikumu pārkāpums nebūtu pieļauts (šajā ziņā skat. spriedumu Gemeinde Altrip u.c., C‑72/12, EU:C:2013:712, 53. punkts).

61

Lai gan ir tiesa, ka šie apsvērumi attiecas uz vienu no prasības tiesā pieņemamības nosacījumiem, tie tomēr ir nozīmīgi, runājot par valsts likumdevēja izvirzītu nosacījumu, kura rezultātā tiek ierobežota pārbaude tiesā pēc būtības.

62

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Administratīvā procesa likuma 46. pantā noteiktā prasība, ciktāl ar šo tiesību normu prasītājam, kurš ir “attiecīgās sabiedrības daļas loceklis”, ir noteikts pienākums pierādīt cēloņsakarību starp viņa apgalvoto procesuālo noteikumu pārkāpumu un administratīvā lēmuma rezultātu, ir Direktīvas 2011/92 11. panta pārkāpums, tādējādi pirmais Komisijas norādītais arguments tās otrā iebilduma otrās daļas pamatojumam ir pamatots.

63

Saistībā ar otro Komisijas norādīto argumentu šīs daļas pamatojumam neapšaubāmi, piemērojot Administratīvo tiesu reglamenta 113. panta 1. punktu, lasot to kopā ar Administratīvā procesa likuma 46. pantu, gadījumā, ja ietekmes uz vidi novērtējuma pasākumā ir pieļauts procesuālo noteikumu pārkāpums, saskaņā ar šo procesu pieņemtu lēmumu valsts tiesa var atcelt tikai tad, ja šis procesuālo noteikumu pārkāpums pārkāpj prasītāja subjektīvās tiesības.

64

No šī sprieduma 30.–34. punkta izriet, ka Administratīvo tiesu reglamenta 113. panta 1. punktā paredzētais nosacījums, ar kuru valsts tiesai noteikts konstatēt šāda pārkāpuma esamību, pirms tā, iespējams, var lemt par aplūkotā administratīvā lēmuma atcelšanu, nav pretrunā ne Direktīvas 2011/92 11. pantam, ne Direktīvas 2010/75 25. pantam.

65

Šāds pats secinājums attiecas uz valsts tiesas pienākumu saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 46. pantu, lasot to kopā ar Administratīvo tiesu reglamenta 113. panta 1. punktu.

66

Tādējādi Komisijas otrais arguments, kas izvirzīts šī iebilduma otrās daļas pamatojumam, ir jānoraida.

67

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijas izvirzītais otrais iebildums ir pamatots, izņemot argumentu par prasību saistībā ar prasītāja subjektīvo tiesību pārkāpumu saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 46. pantu, lasot to kopā ar Administratīvo tiesu reglamenta 113. panta 1. punktu.

68

Komisija uzskata, ka iebildumu, uz kuriem var norādīt prasībā tiesā, ierobežošana saskaņā ar Likuma par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās 2. panta 3. punktu un Administratīvā procesa likuma 73. panta 4. punktu ar iebildumiem, kuri jau iepriekš ir formulēti administratīvā procesa laikā, ir pretrunā Direktīvas 2011/92 11. pantam un Direktīvas 2010/75 25. pantam.

69

Šī iestāde norāda, ka šāds ierobežojums ir pārmērīgs šķērslis attiecīgās sabiedrības daļas tiesībām apstrīdēt administratīvo lēmumu tiesiskumu jomās, uz kurām attiecas šīs direktīvas. Tādējādi valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts šāds ierobežojums, esot pretrunā iespējas vērsties tiesā principam un ierobežojot minētās sabiedrības efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Savienības tiesību sistēma neļaujot pamatu, uz kuriem norādīts tiesvedībā, pieņemamību pakārtot faktam, ka uz tiem ir iepriekš norādīts administratīvajā procesā.

70

Komisija uzskata, ka tiesas process ir patstāvīgs process, kura laikā ir jābūt iespējamam pilnīgam administratīvā lēmuma tiesiskuma izvērtējumam. Pieņemamos pieteikuma pamatus nevar ierobežot ar pamatiem, kas jau ir tikuši norādīti īsajā termiņā iebildumu iesniegšanai administratīvā procesa laikā.

71

Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka Direktīvas 2011/92 11. pants un Direktīvas 2010/75 25. pants ļauj dalībvalstīm saglabāt to tiesas sistēmas instrumentus attiecīgajā jomā. Komisijas īstenoto noteikumu mērķis esot nodrošināt tiesisko noteiktību, kā arī administratīvo un tiesu procesu efektivitāti. Noteikumi, ar kuriem aizliegts tiesā iesniegt iebildumus, kas nav formulēti administratīvajā stadijā, esot neatņemama šādas sistēmas sastāvdaļa.

72

Šī dalībvalsts pamato šādu ierobežojumu ar to, ka pretējā gadījumā iebildumi, kas bija zināmi administratīvā procesa laikā, procesuālās taktikas iemeslu dēļ varētu tikt noklusēti un rezervēti tiesvedībai kompetentajās tiesās. Tādējādi administratīvais process vairs nevarētu pildīt savu īpašo interešu samierināšanas funkciju. Šāds ierobežojums turklāt atbilstot līdzvērtības un efektivitātes principiem.

73

Vācijas Federatīvā Republika arī uzskata, ka šāds ierobežojums pārbaudi tiesā nepadara ne grūtāku, ne arī a fortiori – neiespējamu, bet, gluži pretēji, garantē, lai šai pārbaudei tiktu pakļauti tikai būtiskie fakti, kas ir vispilnīgākajā un sīkākajā veidā detalizēti. Tādējādi minētais ierobežojums attiecoties tikai uz tiem apstākļiem, kurus prasītājs brīvprātīgi nav norādījis administratīvajā procesā, lai kaitētu tā labajam iznākumam.

74

Austrijas Republika norāda, ka Savienības tiesību normās, kas ir šīs prasības pamatā, ne tikai nav nekādas atsauces uz noilguma noteikumiem, bet, gluži pretēji, tajās ir atsauce uz valsts tiesībām, kas regulē administratīvo procesu. Tādējādi dalībvalstīm esot ievērojama rīcības brīvība, lai noteiktu tiesību celt prasību tiesā noteikumus, kā arī administratīvā procesa organizēšanu. Turklāt Likuma par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās 2. panta 3. punktā un Administratīvā procesa likuma 73. panta 4. punktā paredzētais ierobežojums esot instruments, kas garantējot ātru un efektīvu lēmumu pieņemšanas procesu.

75

Likuma par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās 2. panta 3. punkts, kā arī Administratīvā procesa likuma 73. panta 4. punkts ierobežo pamatus, kurus prasītājs var norādīt prasības tiesā par administratīvo lēmumu saistībā ar Direktīvas 2011/92 11. pantu un Direktīvas 2010/75 25. pantu pamatojumam, ar iebildumiem, kas formulēti administratīvā procesa laikā.

76

Šajā ziņā, lai arī, protams, ne Direktīvas 2011/92 11. panta 4. punktā, ne Direktīvas 2010/75 25. panta 4. punktā netiek izslēgts, ka pieteikums administratīvajā iestādē ir jāiesniedz pirms prasības tiesā, un netiek liegts valsts tiesībās paredzēt pienākumu prasītājam izsmelt visus administratīvos tiesību aizsardzības līdzekļus, pirms viņam tiek atļauts celt prasību tiesā, šīs Savienības tiesību normas tomēr neļauj ierobežot pamatus, kurus šis prasītājs var izvirzīt prasības tiesā pamatojumam.

77

Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīvas 2011/92 11. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru ir jāparedz iespēja lēmumus, darbības vai bezdarbību, kas minēti minētajā pantā, pārskatīt tiesā, lai “apstrīdētu tos pēc būtības vai to procesuālo likumību”, nekādi netiek ierobežoti pamati, kas var tikt norādīti šāda pieteikuma pamatojumam (šajā ziņā skat. spriedumu Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, Landesverband Nordrhein-Westfalen, C‑115/09, EU:C:2011:289, 37. punkts). Šis apsvērums atbilst šīs tiesību normas mērķim nodrošināt plašas iespējas vērsties tiesā vides aizsardzības jomā.

78

Likuma par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās 2. panta 3. punktā, kā arī Administratīvā procesa likuma 73. panta 4. punktā ir noteikti īpaši nosacījumi, kas ierobežo pārbaudi tiesā un kas nav paredzēti ne Direktīvas 2011/92 11. pantā, ne Direktīvas 2010/75 25. pantā.

79

Šādu prasītājam noteiktu ierobežojumu saistībā ar pamatiem, kurus viņam ir atļauts izvirzīt tiesā, kurai ir jāizskata ar viņu saistītā administratīvā lēmuma tiesiskums, nevar pamatot apsvērumi, kas izriet no tiesiskās noteiktības principa ievērošanas. Nav pierādīts, ka pārbaude tiesā pilnā apmērā saistībā ar minētā lēmuma pamatotību apdraudētu šo principu.

80

Attiecībā uz argumentu saistībā ar administratīvo procesu efektivitāti, lai gan ir tiesa, ka tas, ka pamats pirmo reizi tiek izvirzīts prasībā tiesā, atsevišķos gadījumos var radīt šķēršļus šī procesa labai norisei, pietiek atgādināt, ka pats Direktīvas 2011/92 11. panta un Direktīvas 2010/75 25. panta mērķis ir ne tikai garantēt attiecīgajai personai pēc iespējas plašāku piekļuvi pārbaudei tiesā, bet arī ļaut, lai šī pārbaude attiektos uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu kopumā – pēc būtības vai saskaņā ar procesuālajām normām.

81

Tomēr valsts likumdevējs ir tiesīgs paredzēt īpašus procesuālos noteikumus, piemēram, argumenta, kurš ir norādīts ļaunprātīgi vai ļaunticīgi, nepieņemamību, kas ir uzskatāmi par pienācīgiem mehānismiem tiesvedības tiesā efektivitātes nodrošināšanai.

82

No tā izriet, ka trešais iebildums, ko Komisija ir izvirzījusi savas prasības pamatošanai, ir pamatots.

83

Komisija atgādina, ka tās 2012. gada 1. oktobra brīdinājuma vēstulē tā pārmeta Vācijas Federatīvajai Republikai faktu, ka Likuma par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās 2. panta 1. punkta sākotnējā redakcija nebija saderīga ar Direktīvas 2011/92 11. pantu un Direktīvas 2010/75 25. pantu, jo šajā redakcijā vides aizsardzības apvienību tiesības celt prasību tika ierobežotas ar prasībām, kuru pamatā ir tiesību normas, ar kurām piešķirtas tiesības indivīdiem. Ņemot vērā “paralēles” starp šo apvienību celto prasību pieņemamību un pamatotību, ierobežošana laikā ierobežojot arī pārbaudes tiesā apjomu pēc būtības.

84

Komisija norāda, ka saskaņā ar Grozītā likuma par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās 2. panta 1. punktu, kas stājās spēkā 2013. gada 29. janvārī, pēc tam, kad tika pasludināts spriedums Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, Landesverband Nordrhein-Westfalen (C‑115/09, EU:C:2011:289), no šīs tiesību normas sākotnējās redakcijas tika svītroti vārdi “piešķirtas tiesības indivīdiem”. No tā izrietot, ka, pretēji situācijai, kas bija spēkā līdz attiecīgajam brīdim, vides aizsardzības apvienību prasības šobrīd vairs neesot ierobežotas ar situācijām, kurās tiek apdraudētas subjektīvās tiesības.

85

Komisija tomēr norāda, ka Grozītā likuma par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās piemērojamībai ir noteikti ierobežojumi laikā. Tikai tās tiesvedības, kas joprojām bija izskatīšanā 2011. gada 12. maijā, dienā, kad tika pasludināts spriedums Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, Landesverband Nordrhein-Westfalen (C‑115/09, EU:C:2011:289), vai kas tika uzsāktas pēc šā datuma un vēl nebija kļuvušas izpildāmas 2013. gada 29. janvārī, dienā, kad stājās spēkā Grozītais likums par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās, ir jāizskata atbilstoši minētā grozītā likuma noteikumiem.

86

Tādējādi Komisija uzskata, ka, ciktāl tas attiecas uz tiesvedībām, kas uzsāktas pēc 2005. gada 25. jūnija un izbeigtas pirms 2011. gada 12. maija, vides aizsardzības apvienību tiesības celt prasību joprojām ir ierobežotas ar prasībām, kas pamatotas ar tiesību normām, ar kurām piešķirtas tiesības indivīdiem.

87

Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka Grozītais likums par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās atbilst res judicata principam, ciktāl šis likums nav piemērojams lēmumiem, kuru pamatā ir procesi saistībā ar tādu projektu apstiprināšanu, kuri var tikt pakļauti pienākumam veikt vides novērtēšanu, ja šie lēmumi ir kļuvuši izpildāmi pirms 2006. gada 15. decembra, dienas, kad minētais likums stājās spēkā tā sākotnējā redakcijā.

88

Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka ceturtajā un piektajā iebildumā norādītās valsts tiesību normas ir saderīgas ar Savienības tiesību prasībām, jo to saturs ir tikai deklaratīvs un to mērķis ir atvieglot likuma administratīvu piemērošanu.

89

Šī dalībvalsts uzskata, ka, lai nodrošinātu tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti, kā arī pareizu tiesvedību, tiesu nolēmumi, kas kļuvuši galīgi pēc tam, kad izmantoti visi tiesību aizsardzības līdzekļi, vai pēc tam, kad beidzies šādu līdzekļu izmantošanai paredzētais termiņš, vairs nevar tikt apstrīdēti. Tādējādi dalībvalstij nav pienākuma paredzēt šādu nolēmumu, kas pieņemti kā res judicata, pārskatīšanas mehānismu. Tas pats attiecoties uz pabeigtiem administratīvajiem procesiem, kas ir noveduši pie lēmumiem, kuri pat nav pārsūdzēti tiesā un kuri šā iemesla dēļ ir kļuvuši izpildāmi.

90

Jāatgādina, ka, piemērojot Direktīvas 2011/92 11. panta 3. punktu un Direktīvas 2010/75 25. panta 3. punktu, tiek uzskatīts, ka vides aizsardzības apvienībām ir gan pietiekama interese, gan tiesības, kas var tikt aizskartas, tādējādi viens no šiem nosacījumiem valsts tiesībās tiek paredzēts kā pieteikuma pieņemamības nosacījums (šajā ziņā skat. spriedumu Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, Landesverband Nordrhein-Westfalen (C‑115/09, EU:C:2011:289, 40. punkts).

91

Kaut arī valsts likumdevējs tiesības, kuru pārkāpuma gadījumā indivīds var celt prasību tiesā par kādu no Direktīvas 2011/92 11. pantā paredzētajiem lēmumiem, darbību vai bezdarbību, var ierobežot ar subjektīvām tiesībām, šāds ierobežojums nevar tikt piemērots attiecībā uz vides aizsardzības apvienībām, ievērojot šīs tiesību normas mērķus (šajā ziņā skat. spriedumu Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, Landesverband Nordrhein-Westfalen (C‑115/09, EU:C:2011:289, 45. punkts).

92

Tādējādi minētajām apvienībām noteikti ir jābūt iespējai atsaukties tiesā uz valsts tiesību normām, ar kurām tiek īstenotas Savienības tiesības vides jomā, kā arī uz Savienības vides tiesību normām, kurām ir tieša iedarbība (šajā ziņā skat. spriedumu Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, Landesverband Nordrhein-Westfalen, C‑115/09, EU:C:2011:289, 48. punkts).

93

Attiecībā uz ceturto un piekto iebildumu ir jānorāda, ka, lai labotu tiesisko situāciju, kuras iespaidā tika pieņemts spriedums Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, Landesverband Nordrhein-Westfalen (C‑115/09, EU:C:2011:289), Vācijas Federatīvā Republika pielāgoja savu tiesisko regulējumu un pieņēma Grozīto likumu par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās. Minētajam likumam, kurš stājās spēkā 2013. gada 29. janvārī, tomēr ir ierobežota piemērojamība laikā. Proti, šis jaunais tiesiskais regulējums ir piemērojams tikai tiem administratīvajiem procesiem, atļauju izdošanas procedūrām un pārsūdzības procedūrām tiesā, kas bija izskatīšanā 2011. gada 12. maijā vai kas bija uzsāktas pēc šā datuma un vēl nebija kļuvušas izpildāmas 2013. gada 29. janvārī.

94

No tā izriet, ka visiem pārējiem procesiem joprojām ir piemērojama agrākā Likuma par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās redakcija. Proti, šī likuma 5. panta 1. punktā no minētā likuma piemērošanas jomas ir izslēgti visi procesi, kas tika uzsākti līdz 2006. gada 15. decembrim – tā spēkā stāšanās dienai.

95

Tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka Direktīvas 2011/92 11. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka likumdevēja pieņemtajiem noteikumiem tās transponēšanai valsts tiesībās ir jāattiecas arī uz administratīvajām atļauju izsniegšanas procedūrām, kas uzsāktas pirms 2005. gada 25. jūnija, ja atļauja tajās izdota pēc šā datuma (šajā ziņā skat. spriedumu Gemeinde Altrip u.c., C‑72/12, EU:C:2013:712, 31. punkts).

96

Attiecībā uz res judicata principu, uz kuru norāda Vācijas Federatīvā Republika, ir taisnība, ka Tiesa ir atzinusi šī principa nozīmību gan Savienības, gan valsts tiesību sistēmā. Lai garantētu gan tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti, gan pareizas tiesvedības intereses, ir svarīgi, lai tiesu nolēmumi, kas ir stājušies galīgā likumīgā spēkā pēc tam, kad ir izmantoti visi pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi vai ir beigušies šo līdzekļu izmantošanai paredzētie termiņi, vairs nebūtu pārsūdzami (skat. spriedumu Fallimento Olimpiclub, C‑2/08, EU:C:2009:506, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

97

Tomēr šajā ziņā ir jānorāda, ka Vācijas Federatīvā Republika nevar norādīt uz res judicata principa ievērošanu, jo Grozītajā likumā par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās paredzētie piemērojamības laikā ierobežojumi attiecas uz administratīvajiem lēmumiem, kas ir kļuvuši izpildāmi.

98

Turklāt fakts, ka pēc tam, kad Vācijas Federatīvā Republika bija novēloti transponējusi Vācijas tiesībās Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. maija Direktīvu 2003/35/EK (OV L 156, 17. lpp.), ar kuru tika grozīta Direktīva 85/337 saistībā ar sabiedrības līdzdalību un tiesībām vērsties tiesā, kas pati tika kodificēta ar Direktīvu 2011/92, tā ierobežoja valsts tiesību noteikumu, ar kuriem tika īstenota šī pēdējā minētā direktīva, piemērojamību laikā, nozīmēja, ka tā atļāvās sev piešķirt jaunu transponēšanas laikposmu (pēc analoģijas skat. spriedumu Komisija/Portugāle, C‑277/13, EU:C:2014:2208, 45. punkts).

99

Tādējādi Vācijas Federatīvās Republikas arguments, saskaņā ar kuru Likuma par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās piemērošanas ierobežošana laikā esot nepieciešama, lai tiktu ievērots res judicata princips attiecībā uz administratīvo procesu, kas kļuvis izpildāms, ir jānoraida.

100

Tādējādi ceturtais un piektais iebildums, ko Komisija ir izvirzījusi savas prasības pamatošanai, ir pamatoti.

101

Komisija norāda, ka Grozītā likuma par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās 5. panta 1. un 4. punkta pārejas noteikumi nav saderīgi ar Direktīvas 2011/92 11. pantu un Direktīvas 2010/75 25. pantu. Ar šiem minētā grozītā likuma noteikumiem faktiski no to piemērošanas jomas esot izslēgtas tiesvedības, kas tika uzsāktas līdz 2005. gada 25. jūnijam un kas vairs netika izskatītas 2011. gada 12. maijā, pat ja šajās tiesvedībās aplūkotās atļaujas tika piešķirtas pēc 2005. gada 25. jūnija. No sprieduma Gemeinde Altrip u.c. (C‑72/12, EU:C:2013:712) 30. un 31. punkta faktiski izrietot, ka dalībvalstis minēto Savienības tiesību normu piemērošanu var rezervēt tikai tiesvedībām, kas uzsāktas pēc 2005. gada 25. jūnija.

102

Vācijas Federatīvā Republika atzīst, ka Komisijas sestajā iebildumā aplūkotās tiesvedības nevar izslēgt no Grozītā likuma par papildu noteikumiem saistībā ar prasībām vides lietās piemērošanas jomas. Tādējādi šobrīd minētajam likumam tiekot izstrādāti jauni grozījumi. Tomēr šim tiesību akta grozījumam visticamāk nebūtu liela nozīme, jo tiesvedībās, kas joprojām tiek izskatītas, kompetentās valsts tiesas ņemot vērā sprieduma Gemeinde Altrip u.c. (C‑72/12, EU:C:2013:712) norādes.

103

Tā kā Vācijas Federatīvā Republika ir atzinusi Komisijas sestā pamata pamatotību, jākonstatē, ka tas ir pamatots.

104

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, ierobežojot:

Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi Direktīvas 2011/92 11. pantā un Direktīvas 2010/75 25. pantā paredzētos pienākumus.

105

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija nav lūgusi atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats, arī Austrijas Republika saskaņā ar minētā reglamenta 140. panta 1. punktu.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: