—

D. Gullotta un Farmacia di Gullotta Davide & C. Sas vārdā – G. Spadaro un G. F. Licata, avvocati,

—

Federfarma – Federazione Nazionale Unitaria dei Titolari di Farmacia Italiani vārdā – M. Luciani, A. Arena, G. M. Roberti un I. Perego, avvocati,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz F. Urbani Neri, avvocato dello Stato,

—

Grieķijas valdības vārdā – E. Skandalou, pārstāve,

—

Spānijas valdības vārdā – S. Centeno Huerta, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – E. Montaguti un H. Tserepa-Lacombe, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 49., 102. un 106. panta, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 15. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir ticis iesniegts tiesvedībā starp D. Gullotta un Farmacia di Gullotta Davide & C. Sas [no vienas puses] un Ministero della Salute [Veselības ministrija] un Azienda Sanitaria Provinciale di Catania [Katānijas provinces veselības dienests] [no otras puses] par atteikumu piešķirt D. Gullota atļauju vienā no viņa aptiekām tirgot zāles, attiecībā uz kurām ir jāsaņem ārsta recepte, bet kuru izmaksas veselības dienesti neatlīdzina.

3

Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvas 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (OV L 255, 22. lpp.) preambulas 26. apsvērumā ir noteikts:

“Šī direktīva nekoordinē visus nosacījumus attiecībā uz darbības sākšanu un veikšanu farmācijas nozarē. Jo īpaši ģeogrāfiskais aptieku sadalījums un zāļu izsniegšanas monopols paliek dalībvalstu ziņā. Šī direktīva neskar dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, ar ko uzņēmējsabiedrībām aizliedz veikt noteiktu farmaceitisku darbību vai ar ko šādas darbības veikšanai izvirza konkrētus nosacījumus.”

4

1913. gada 22. maija Likumā Nr. 468 farmaceitisko pakalpojumu sniegšana ir definēta kā “primārā valsts darbība”, ko var veikt tikai pašvaldību aptiekas vai privātas aptiekas, kuras darbojas atbilstoši valdības izsniegtai licencei.

5

Lai nodrošinātu visaptverošu aptieku izplatību visā valsts teritorijā, izvairoties no riska, ka aptiekas tiek koncentrētas tikai komerciāli pievilcīgākajos rajonos, tika ieviests attiecīgs administratīvais instruments piedāvājuma kontroles īstenošanai, tā dēvētais “pianta organica” (turpmāk tekstā – “teritoriālais plāns”), kurā bija paredzēts, ka šo aptieku sadalījums valsts teritorijā tiek veikts, ņemot vērā maksimālo aptieku skaitu, kas tiek uzskatīts par atbilstošu, lai apmierinātu attiecīgo personu pieprasījumu, ar mērķi nodrošināt katrai no šīm aptiekām tirgus daļu un apmierināt pieprasījumu pēc zālēm visā valsts teritorijā.

6

Ar 1934. gada 27. jūlija Karaļa dekrētu Nr. 1265 zāļu tirdzniecība atbilstoši šī dekrēta 122. pantam tika uzticēta tikai un vienīgi aptiekām.

7

Vēlāk ar 1993. gada 24. decembra Likumu Nr. 537 tika veikta zāļu pārkvalificēšana, ierindojot tās vienā no šādām kategorijām: A klase – pamatzāles un zāles hronisku slimību ārstēšanai; B klase – zāles, kas neietilpst A klasē un kurām ir būtiska terapeitiskā nozīme, un C klase – citas zāles, kas neietilpst A klasē vai B klasē. Saskaņā ar 1993. gada 24. decembra Likuma Nr. 537 8. panta 14. punktu zāļu, kas ietilpst A vai B klasē, izmaksas pilnībā sedz Valsts veselības dienests, savukārt zāļu, kas ietilpst C klasē, izmaksas pilnībā sedz pircējs.

8

Tālāk ar 2000. gada 23. decembra Likuma Nr. 388 85. panta 1. punktu B klase tika atcelta, savukārt ar 2004. gada 30. decembra Likuma Nr. 311 1. pantu tika izveidota jauna zāļu kategorija – C a klase, lai aptvertu zāles, kuru iegādei nav vajadzīga ārsta recepte un kuras pretēji citās kategorijās ietilpstošajām zālēm drīkst publiski reklamēt. Tāpat kā C klasē ietilpstošo zāļu gadījumā arī C a klasē ietilpstošo zāļu izmaksas sedz pircējs.

9

Ar 2006. gada 4. jūlija Dekrētlikumu Nr. 223, kurš ar 2006. gada 4. augusta Likumu Nr. 248 tika pārveidots par likumu, tika atļauts atvērt paraaptiekas, kuru īpašniekiem bija atļauts pārdot C a klasē ietilpstošās zāles. Nesen ar 2011. gada 6. decembra Dekrētlikumu Nr. 201, kurš ar 2011. gada 22. decembra Likumu Nr. 214 ir pārveidots par likumu, tika vēl vairāk paplašināta to zāļu kategorija, kuras ir atļauts pārdot paraaptiekās, kā rezultātā tās šobrīd drīkst izplatīt sabiedrībai dažas no C klasē ietilpstošajām zālēm, kurām nav vajadzīga ārsta recepte.

10

Prasītājam pamatlietā, kurš ir diplomēts farmaceits un ir reģistrēts Katānijas (Itālija) Farmaceitu apvienībā, pieder vairākas paraaptiekas. Viņš lūdza Ministero della Salute atļaut vienā no šīm paraaptiekām tirgot zāles, attiecībā uz kurām ir jāsaņem ārsta recepte, bet kuru izmaksas veselības dienesti neatlīdzina.

11

Ministero della Salute šo lūgumu noraidīja, jo atbilstoši spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam šīs zāles var tirgot vienīgi aptiekās.

12

Prasītājs pamatlietā pārsūdzēja šo atteikumu iesniedzējtiesā, uzskatot, ka šis tiesiskais regulējums ir pretrunā Savienības tiesībām.

13

Šādos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per la Sicilia [Sicīlijas reģionālā administratīvā tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

14

Ar 2013. gada 16. decembra vēstuli Tiesas kanceleja nosūtīja iesniedzējtiesai spriedumu Venturini u.c. (no C‑159/12 līdz C‑161/12, EU:C:2013:791), lūdzot tai norādīt, vai, ņemot vērā šo spriedumu, tā vēlētos paturēt spēkā savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

15

Ar 2014. gada 10. jūlija lēmumu, kas Tiesā saņemts 2014. gada 1. augustā, iesniedzējtiesa to informēja, ka tā patur spēkā otro un trešo jautājumu.

16

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Hartas 15. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas bez jebkādiem ierobežojumiem ir piemērojams arī attiecībā uz farmaceita profesiju un ka šai profesijai piemītošais vispārējo interešu aspekts nepamato dažādu sistēmu pastāvēšanu attiecībā uz aptieku īpašniekiem un paraaptieku īpašniekiem saistībā ar tādu zāļu tirdzniecību, kuru saņemšanai ir nepieciešama tā sauktā “baltā recepte”, proti, zāles, kuru izmaksas nesedz valsts veselības dienests, bet pilnībā sedz to pircējs.

17

Šajā ziņā, lai ļautu Tiesai sniegt Savienības tiesību interpretāciju, kas ir noderīga valsts tiesai, Tiesas Reglamenta 94. panta c) punktā ir paredzēts, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tostarp ir jāietver to iemeslu izklāsts, kas likuši iesniedzējtiesai šaubīties par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamību, kā arī saikne, ko tā konstatējusi starp šīm tiesību normām un pamatlietai piemērojamajiem valsts tiesību aktiem.

18

Attiecībā uz otro jautājumu lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tomēr neizpilda šīs prasības.

19

Kā savu secinājumu 68.–74. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, šajā lūgumā nav minēti iemesli, kādēļ iesniedzējtiesai ir šaubas par pamatlietā apspriestā tiesiskā regulējuma saderību ar Hartas 15. pantu un, un tajā nav ietvertas norādes, kas ļautu Tiesai sniegt iesniedzējtiesai tādas Savienības tiesību interpretācijas norādes, ar kuru palīdzību tā varētu atrisināt tajā izskatīšanā iesniegto juridisko problēmu.

20

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (šajā ziņā skat. spriedumu OTP Bank, C‑672/13, EU:C:2015:185, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

21

Ņemot vērā, ka Tiesai nav zināmi apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi, otrais jautājums ir jāatzīst par nepieņemamu.

22

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 102. pants un 106. panta 1. punkts ir interpretējami tādējādi, ka dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums bez jebkādiem ierobežojumiem ir piemērojams arī attiecībā uz farmaceita profesiju, ciktāl farmaceits, kurš ir tradicionālās aptiekas īpašnieks un tirgo zāles atbilstoši līgumam, kas noslēgts ar Valsts veselības dienestu, gūst priekšrocību no “paraaptieku” īpašniekiem noteiktā aizlieguma tirgot C klases zāles, un to nepamato nenoliedzamās farmaceita profesijas īpašās raksturiezīmes, kas izriet no vispārējās sabiedrības veselības aizsardzības intereses.

23

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dominējoša stāvokļa radīšana, piešķirot īpašas vai ekskluzīvas tiesības LESD 106. panta 1. punkta izpratnē, pati par sevi vēl nav pretrunā LESD 102. pantam. Dalībvalsts pārkāpj šajās divās normās paredzētos aizliegumus tikai tad, ja attiecīgais uzņēmums, vienkārši īstenojot tam piešķirtas īpašas vai ekskluzīvas tiesības, sāk ļaunprātīgi izmantot savu dominējošo stāvokli vai ja šīs tiesības var radīt situāciju, kad šis uzņēmums sāktu to ļaunprātīgi izmantot (spriedums Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, C‑451/03, EU:C:2006:208, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Tādējādi jautājums ir ne tikai par to, vai ar pamatlietā apspriestajām valsts tiesību normām aptiekām tiek piešķirtas īpašas vai ekskluzīvas tiesības LESD 106. panta 1. punkta izpratnē, bet arī par to, vai ar šo regulējumu var izraisīt dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (šajā ziņā skat. spriedumu Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, C‑451/03, EU:C:2006:208, 24. punkts).

25

Tomēr, kā savu secinājumu 79. un 82. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav izskaidrots, kāpēc iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietā apspriestais tiesiskais regulējums nav saderīgs ar LESD 102. un 106. pantu. Tā tostarp nav paskaidrojusi, kādēļ šis tiesiskais regulējums var izraisīt to, ka farmaceiti ļaunprātīgi izmantos savu stāvokli.

26

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši šī sprieduma 20. punktā minētajai judikatūrai iesniedzējtiesas uzdots prejudiciāls jautājums ir nepieņemams, ja tā nav norādījusi Tiesai faktiskos un tiesiskos apstākļus, kas nepieciešami, lai tā varētu sniegt noderīgu atbildi.

27

Ņemot vērā, ka Tiesai nav zināmi apstākļi, kas vajadzīgi noderīgas atbildes sniegšanai, ir jākonstatē, ka trešais jautājums ir nepieņemams.

28

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Jautājumi, kuri uzdoti ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniegusi Tribunale amministrativo regionale per la Sicilia (Itālija) ar 2012. gada 9. oktobra lēmumu, un kurus šī tiesa ir paturējusi spēkā, ir nepieņemami.