TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2015. gada 25. jūnijā ( *1 )

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Kopienas augu šķirņu aizsardzība — Regula (ES) Nr. 2100/94 — 14. pantā paredzētā atkāpe — Ievāktā produkta izmantošana, ko lauksaimnieki veic pavairošanas mērķiem bez īpašnieka atļaujas — Lauksaimnieku pienākums samaksāt taisnīgu atlīdzību par šo izmantošanu — Termiņš, kādā ir jāsamaksā šī atlīdzība, lai varētu tikt piemērota atkāpe — Īpašnieka iespēja izmantot 94. pantu — Pārkāpums”

Lieta C‑242/14

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Landgericht Mannheim (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2014. gada 9. maijā un kas Tiesā reģistrēts 2014. gada 19. maijā, tiesvedībā

Saatgut-Treuhandverwaltungs GmbH

pret

Gerhard und Jürgen Vogel GbR ,

Jürgen Vogel ,

Gerhard Vogel .

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], tiesneši Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça] un K. Likurgs [C. Lycourgos] (referents),

ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

Saatgut-Treuhandverwaltungs GmbH vārdā – K. von Gierke un E. Trauernicht, Rechtsanwälte,

Gerhard und Jürgen Vogel GbR, kā arī G. un J. Vogel vārdā – J. Beismann un M. Miersch, Rechtsanwälte,

Spānijas valdības vārdā – A. Gavela Llopis, pārstāvis,

Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman un C. Schillemans, kā J. Langer, pārstāvji,

Eiropas Komisijas vārdā – G. von Rintelen un I. Galindo Martín, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2015. gada 5. marta tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1994. gada 27. jūlija Regulas (EK) Nr. 2100/94 par Kopienas augu šķirņu aizsardzību (OV L 227, 1. lpp.) un Komisijas 1995. gada 24. jūlija Regulas (EK) Nr. 1768/95, ar ko īsteno noteikumus par izņēmumu lauksaimniecībā, kas paredzēts 14. panta 3. punktā Padomes Regulā (EK) Nr. 2100/94 par Kopienas augu šķirņu aizsardzību (OV L 173, 14. lpp.), noteiktas tiesību normas.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Saatgut-Treuhandverwaltungs GmbH (turpmāk tekstā – “STV”), kas pārstāv Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieka intereses attiecībā uz ziemas miežu šķirni ‘Finita’, un Gerhard und Jürgen Vogel GbR, lauksaimniecības sabiedrību, kā arī G. un J. Vogel, kuri ir personiski atbildīgi šīs sabiedrības dalībnieki, par to, ka pēdējie minētie audzēja šo šķirni.

Atbilstošās tiesību normas

Regula Nr. 2100/94

3

Regulas Nr. 2100/94 13. pantā “Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieka tiesības un aizliegtās darbības” ir noteikts:

“1.   Kopienas augu šķirņu aizsardzības nolūks ir panākt, ka Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieks vai īpašnieki, kas šeit turpmāk saukti par “īpašnieku”, ir tiesīgi veikt darbības, kas izklāstītas 2. punktā.

2.   Neierobežojot 15. un 16. pantu, attiecībā uz šķirnes komponentiem vai no aizsargājamās šķirnes ievākto materiālu, šeit turpmāk abi saukti “materiāls”, vajadzīga īpašnieka atļauja šādām darbībām:

a)

ražošanai vai atjaunošanai (pavairošanai);

[..].

Īpašnieks var dot atļauju, ievērojot nosacījumus un ierobežojumus.

[..]”

4

Šīs regulas 14. pantā “Atkāpe no Kopienas augu šķirņu aizsardzības” ir paredzēts:

“1.   Neatkarīgi no 13. panta 2. punkta un lauksaimniecības produkcijas aizsardzības nolūkā lauksaimnieki pavairošanai laukā paši savā īpašumā drīkst lietot ievākto produktu, ko viņi ieguvuši, savā saimniecībā stādot tās šķirnes pavairojamo materiālu, kura nav šķirnes hibrīds vai sintētiska šķirne, uz ko attiecas Kopienas augu šķirņu aizsardzība.

2.   1. punktu piemēro vienīgi šādām lauksaimniecības augu sugām:

[..]

b)

graudaugiem:

[..]

Hordeum vulgare L – miežiem

[..].

3.   Nosacījumus 1. punktā paredzētās atkāpes īstenošanai un selekcionāra un lauksaimnieka likumīgo interešu aizstāvībai pirms šīs regulas stāšanās spēkā nosaka īstenošanas noteikumos, ievērojot 114. pantu, pamatojoties uz šādiem kritērijiem:

[..]

sīkzemniekiem nav jāmaksā nekāda atlīdzība īpašniekam; par sīkzemniekiem uzskata; [..]

[..]

citiem lauksaimniekiem jāmaksā īpašniekam taisnīga atlīdzība, kas ir ievērojami zemāka nekā summa, ko iekasē par tās pašas šķirnes pavairojamā materiāla licencētu ražošanu tādā pašā platībā; attiecīgās taisnīgās atlīdzības faktiskais apjoms laika gaitā var mainīties, ievērojot to, kādā mērā izmanto 1. punktā paredzēto atkāpšanos attiecībā uz attiecīgo šķirni,

par uzraudzību atbilstībai šā panta noteikumiem vai tiem noteikumiem, kas pieņemti, ievērojot šo pantu, atbild vienīgi īpašnieki; organizējot šo uzraudzību, viņi nedrīkst paredzēt palīdzību no oficiālām iestādēm,

lauksaimnieki vai pārstrādātāji sniedz īpašniekiem pēc viņu pieprasījuma attiecīgu informāciju; attiecīgu informāciju var sniegt arī oficiālas iestādes, kas saistītas ar lauksaimnieciskās ražošanas uzraudzību, ja šādu informāciju gūst, veicot ierastus uzdevumus bez papildu apgrūtinājuma vai izmaksām. [..]”

5

Minētās regulas 94. pantā, kas attiecas uz civilprasībām, kuras var tikt celtas saistībā ar tādu augu šķirnes izmantošanu, kas veido pārkāpumu, ir noteikts:

“1.   Lai kurš:

a)

nebūdams tiesīgs to darīt, veiktu vienu no 13. panta 2. punktā izklāstītajām darbībām attiecībā uz šķirni, kam ir piešķirta Kopienas augu šķirņu aizsardzība

[..]

īpašnieks viņu var iesūdzēt tiesā, lai viņš novērstu šādu pārkāpumu vai samaksātu saprātīgu kompensāciju, vai veiktu kā vienu, tā otru.

2.   Lai kurš tā rīkotos apzināti vai nolaidības dēļ, viņš turklāt atlīdzina īpašniekam jebkādus papildu zaudējumus, kas radušies no attiecīgās darbības. Nenozīmīgas nolaidības gadījumā šīs prasības var samazināt atbilstīgi šādas nenozīmīgas nolaidības pakāpei, tomēr ne tādā mērā, lai tās būtu mazākas nekā labums, ko tādējādi ieguvusi persona, kura izdarījusi attiecīgo pārkāpumu.”

Regula Nr. 1768/95

6

Regulas Nr. 1768/95 1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka šī regula iedibina īstenošanas noteikumus nosacījumiem, kas ļauj piemērot Regulas Nr. 2100/94 14. panta 1. punktā paredzēto izņēmumu.

7

Šīs regulas 2. pants ir izteikts šādi:

“1.   Šīs regulas 1. pantā minētos nosacījumus īsteno gan selekcionāru pārstāvošais īpašnieks, gan lauksaimnieks, rīkojoties tā, lai aizsargātu viens otra likumīgās intereses.

2.   Likumīgās intereses netiek uzskatītas par aizsargātām, ja uz viena vai vairākas no šīm interesēm tiek nelabvēlīgi ietekmētas, neņemot vērā vajadzību saglabāt saprātīgu līdzsvaru starp tām vai vajadzību pēc samērības starp attiecīgā nosacījuma mērķi un tā īstenošanas faktiskajām sekām.”

8

Minētās regulas 6. panta “Individuāls maksāšanas pienākums” 1. punktā ir noteikts:

“Neskarot 2. punktā paredzēto, lauksaimnieka individuālais pienākums maksāt taisnīgu atlīdzību rodas tad, kad viņš faktiski izmanto ievākto produktu pavairošanas mērķiem savā laukā.

Īpašnieks var noteikt maksāšanas termiņu un veidu. Tomēr viņš nevar noteikt agrāku maksāšanas termiņu par dienu, kad rodas pienākums.”

9

Šīs pašas regulas 7. panta “Sīkzemnieki” 2. punktā ir noteikts:

“Lauksaimnieka saimniecības platības, kurās augi ir audzēti, bet kas uz laiku vai pastāvīgi ir pārvērsta atmatā tirgū laišanas gadā, kas sākas 1. jūlijā un beidzas nākamā kalendārā gada 30. jūnijā (“tirgū laišanas gads”), kurā būtu jāmaksā atlīdzība, ir uzskatāmas par platībām, kurās joprojām audzē augus, ja par šo atmatu subsīdijas vai kompensējošos maksājumus ir piešķīrusi Kopiena vai attiecīgā dalībvalsts.”

10

Regulas Nr. 1768/95 17. pantā “Pārkāpums” ir noteikts:

“Īpašnieks var atsaukties uz tiesībām, ko dod Kopienas augu šķirņu aizsardzība, attiecībā pret personu, kas apstrīd jebkuru no nosacījumiem vai ierobežojumiem, kas saistīti ar izņēmumu, kā paredzēts pamatregulas 14. pantā, kas precizēts šajā regulā.”

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

11

STV ir aizsargāto augu šķirņu īpašnieku apvienība, kas tostarp pārvalda saskaņā ar Regulu Nr. 2100/94 aizsargātās ziemas miežu šķirnes ‘Finita’ īpašnieka tiesības. STV savā interneta vietnē publicē sarakstu ar visām tām aizsargātajām augu šķirnēm, attiecībā uz kurām piešķirto tiesību administrēšana tai ir piešķirta dažādos tirdzniecības gados, kā arī summas, kas maksājamas par šo šķirņu audzēšanu. Turklāt katru gadu STV, nenorādot konkrētu šķirni, pieprasa lauksaimniekiem sniegt informāciju par kādas no aizsargātajām augu šķirnēm, attiecībā uz kurām piešķirtās tiesības tā administrē, iespējamo audzēšanu, šim nolūkam nosūtot lauksaimniekiem paziņojuma par audzēšanu veidlapas kopā ar rokasgrāmatu, kurā ir iekļautas visas šķirnes, attiecībā uz kurām piešķirtās tiesības tā pārvalda attiecīgajā tirdzniecības gadā, kā arī attiecīgo šķirņu īpašnieku un lietošanas tiesību īpašnieku vārdi. G. un J. Vogel, kuriem nav nekādu līgumattiecību ar STV, uz šo informācijas pieprasījumu neatbildēja.

12

2011. gada 16. decembrīSTV no apstrādātāja uzzināja, ka 2010./2011. tirdzniecības gadā G. un J. Vogel tostarp bija nodevuši apstrādei 35 centnerus ziemas miežu šķirnes ‘Finita’ sēklas.

13

Ar 2012. gada 31. maija vēstuli STV lūdza G. un J. Vogel pārbaudīt informāciju par ziemas miežu šķirnes ‘Finita’ audzēšanu, ko STV bija izpaudis minētais apstrādātājs, un nosūtīt STV informāciju par šo audzēšanu, aicinot atbildēt līdz 2012. gada 20. jūnijam. G. un J. Vogel uz šo vēstuli neatbildēja.

14

Ar 2012. gada 27. jūlija vēstuli STV pieprasīja G. un J. Vogel samaksāt summu EUR 262,50 apmērā, kas atbilst pilnam nodevas par ziemas miežu šķirnes ‘Finita’ audzēšanu ar licenci, tā saukto “C licenci”, apmēram, kā atlīdzību par kaitējumu, kas radies slēptas aizsargātās šķirnes audzēšanas dēļ. Tā kā maksājums netika veikts, STV2013. gada 18. martā cēla prasību, lai saņemtu minēto zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz Regulas Nr. 2100/94 94. panta 1. un 2. punktu.

15

Savas prasības pamatojumam STV apgalvo, ka G. un J. Vogel ir jāsamaksā taisnīga atlīdzība, kas atbilst pilnam nodevas par audzēšanu ar C licenci apmēram saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 94. panta 1. punktu, jo viņi esot veikuši “neatļautu” audzēšanu šīs tiesību normas izpratnē, un ka viņiem nevar tikt piemērota šīs regulas 14. panta 1. punktā paredzētā atkāpe, jo viņi nebija izpildījuši pienākumu samaksāt minētās regulas 14. panta 3. punkta ceturtajā ievilkumā paredzēto atlīdzību. STV turklāt apgalvo, ka šis pienākums veikt maksājumu pastāv neatkarīgi no attiecīgās šķirnes aizsardzības tiesību īpašnieka lūguma sniegt informāciju un ka lauksaimniekam šis maksājums ir jāveic pirms sēšanas un katrā ziņā pirms tā tirdzniecības gada beigām, kurā audzēšana tika veikta. Katrā ziņā STV vēl arī uzskata, ka tās interneta vietnē publicētā informācija un rokasgrāmata, kurā minētas visas aizsargātās šķirnes, attiecībā uz kurām piešķirto tiesību pārvaldīšana tai ir uzticēta un kura katru gadu tiek nosūtīta lauksaimniekiem, ļauj viņiem pašiem aprēķināt un līdz ar to veikt vajadzīgo maksājumu saistībā ar šo šķirņu audzēšanu.

16

G. un J. Vogel nepiekrīt, ka tiem kā zaudējumu atlīdzība būtu jāmaksā summa, kas atbilst pilnam nodevas par attiecīgās šķirnes audzēšanu ar C licenci apjomam. Viņi turklāt uzskata, ka viņiem ir jāmaksā samazināta summa, jo tā esot “atļauta” audzēšana saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 14. panta 1. punktu. Viņi vēl apgalvo, ka viņiem neesot bijis jāatbild uz 2012. gada 31. maija informācijas pieprasījumu, jo tas neattiecās uz esošo tirdzniecības gadu. Saskaņā ar G. un J. Vogel viedokli, lai varētu uzskatīt, ka ir izpildīti nosacījumi attiecībā uz tiesībām saņemt atlīdzību, esot bijis jābūt pienākuma sniegt informāciju neizpildei.

17

Iesniedzējtiesa norāda, ka STV apgalvojums, saskaņā ar kuru lauksaimniekam pēc paša iniciatīvas ir pienākums samaksāt Regulas Nr. 2100/94 14. panta 3. punkta ceturtajā ievilkumā paredzēto atlīdzību pirms sēšanas, rada šaubas it īpaši, ņemot vērā Regulas Nr. 1768/95 6. panta 1. punktu. Tā norāda, ka šai pēdējai tiesību normai, šķiet, ir pretrunā uzskatīt, ka lauksaimniekam šāda atlīdzība būtu jāsamaksā iepriekš pirms sēšanas. Turklāt šī tiesa norāda, ka, ja minētā atlīdzība varētu tikt maksāta pēc aizsargātās šķirnes audzēšanas, rastos jautājums par to, līdz kurai dienai lauksaimniekam šī atlīdzība būtu jāsamaksā, lai viņam varētu tikt piemērota Regulas Nr. 2100/94 14. pantā paredzētā atkāpe un lai tādējādi attiecībā uz viņu nevarētu piemērot šīs regulas 94. pantā paredzētās tiesību normas attiecībā uz pārkāpumu. Pēc minētās tiesas domām, Regulu Nr. 2100/94 un 1768/95 tiesību normās nav skaidras un precīzas atbildes uz šo jautājumu, un Tiesai turklāt nav bijusi iespēja uz to atbildēt.

18

Šādos apstākļos Landgericht Mannheim [Manheimas reģionālā tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai lauksaimniekam, kurš, līgumiski nevienojies ar augu šķirņu īpašnieku, ir izmantojis audzēšanā ievākto aizsargātās augu šķirnes pavairojamo materiālu, ir pienākums samaksāt taisnīgu atlīdzību atbilstoši Regulas Nr. 2100/94 94. panta 1. punktam un, ja tas izdarīts ar nodomu vai aiz nolaidības, jebkādus papildu zaudējumus augu šķirņu aizsardzības pārkāpuma dēļ šīs regulas 94. panta 2. punkta izpratnē arī tad, ja viņš vēl nav izpildījis savu pienākumu, kas tam uzlikts saskaņā ar šīs regulas 14. panta 3. punkta ceturto ievilkumu kopsakarā ar Regulas Nr. 1768/95 5. un nākamajiem pantiem, samaksāt taisnīgu atlīdzību (nodeva par audzēšanu) brīdī, kad viņš faktiski izmanto ievākto produktu pavairošanas mērķiem savā laukā?

2)

Ja uz pirmo jautājumu būtu jāatbild tādējādi, ka lauksaimnieks tam uzlikto pienākumu samaksāt taisnīgu atlīdzību par audzēšanu var izpildīt arī pēc tam, kad viņš faktiski ir izmantojis ievākto produktu pavairošanas mērķiem savā laukā, vai minētās tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tajās ir noteikti termiņi, kuros lauksaimniekam, kurš audzēšanā ir izmantojis no aizsargātās augu šķirnes ievākto produktu, ir jāizpilda tam uzliktais pienākums samaksāt taisnīgu atlīdzību par audzēšanu, lai audzēšanu Regulas Nr. 2100/94 94. panta 1. punkta izpratnē kopsakarā ar šīs regulas 14. pantu varētu atzīt par “likumīgu?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

19

Ar saviem jautājumiem, kuri ir jāapskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, kurā brīdī lauksaimniekam, kurš, līgumiski nevienojoties ar attiecīgās augu šķirnes aizsardzības tiesību īpašnieku, ir izmantojis audzēšanā ievākto aizsargātās augu šķirnes pavairojamo materiālu (saimniecībā ievāktās sēklas), ir jāizpilda pienākums samaksāt Regulas Nr. 2100/94 14. panta 3. punktā ceturtajā ievilkumā paredzēto taisnīgo atlīdzību (turpmāk tekstā – “taisnīgā atlīdzība, kas rada tiesības uz atkāpes piemērošanu”), lai viņam varētu tikt piemērota šajā 14. pantā paredzētā atkāpe attiecībā uz īpašnieka atļaujas saņemšanu.

20

Vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 2100/94 13. panta 2. punktam attiecībā uz šķirnes komponentiem vai no aizsargājamās šķirnes ievākto materiālu ir vajadzīga augu šķirnes aizsardzības tiesību īpašnieka atļauja, tostarp audzēšanai vai atjaunošanai (pavairošanai). Šajā kontekstā šīs regulas 14. panta 1. punktā ir paredzēta atkāpe no šī principa, jo ievāktā produkta izmantošanai, ko lauksaimnieki savā īpašumā veic pavairošanas laukā vajadzībām, nav vajadzīga aizsardzības tiesību īpašnieka atļauja, ja tie izpilda noteiktus minētās regulas 14. panta 3. punktā tieši norādītos nosacījumus (skat. spriedumu Geistbeck, C‑509/10, EU:C:2012:416, 21. un 22. punkts).

21

Viens no šiem nosacījumiem, kas paredzēts Regulas Nr. 2100/94 14. panta 3. punkta ceturtajā daļā, ir taisnīgas atlīdzības, kas rada tiesības uz atkāpes piemērošanu, samaksa attiecīgās augu šķirnes aizsardzības īpašniekam saistībā ar minēto izmantošanu.

22

Ja lauksaimnieks, kurš izmanto produktu, kas ievākts, audzējot aizsargātas augu šķirnes pavairojamo materiālu, nesamaksā šim īpašniekam minēto atlīdzību, viņš nevar atsaukties uz Regulas Nr. 2100/94 14. panta 1. punktu un tādējādi ir uzskatāms par tādu, kurš bez atļaujas ir izdarījis vienu no šīs regulas 13. panta 2. punktā minētajām darbībām. Līdz ar to no šīs pašas regulas 94. panta izriet, ka minētais īpašnieks šo lauksaimnieku var iesūdzēt tiesā, lai tiku novērsts šāds pārkāpums vai samaksāta taisnīga atlīdzība vai arī lai veiktu kā vienu, tā otru. Ja runa ir par apzinātu rīcību vai nolaidību, lauksaimnieks turklāt atlīdzina īpašniekam radušos papildu zaudējumus (spriedums Schulin, C‑305/00, EU:C:2003:218, 71. punkts).

23

Iesniedzējtiesai vispirms rodas jautājums, vai attiecīgajam lauksaimniekam taisnīgā atlīdzība, kas rada tiesības uz atkāpes piemērošanu, ir jāsamaksā, pirms ievāktais produkts tiek faktiski izmantots pavairošanai laukā.

24

Šajā ziņā Regulas Nr. 1768/95, ar ko ievieš noteikumus par pienākuma samaksāt taisnīgo atlīdzību, kas rada tiesības uz atkāpes piemērošanu, īstenošanu, 6. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka, ja attiecīgās augu šķirnes aizsardzības tiesību īpašnieks var noteikt maksāšanas termiņu un veidu, šo maksājumu nevar pieprasīt agrāk par dienu, kurā rodas pienākums samaksāt taisnīgo atlīdzību. Saskaņā ar šīs regulas 6. panta 1. punkta pirmo daļu šis pienākums rodas tad, kad lauksaimnieks faktiski izmanto no aizsargātās šķirnes ievākto produktu pavairošanas mērķiem savā laukā. No tā izriet, ka lauksaimnieks minēto pienākumu joprojām var izpildīt arī pēc tam, kad viņš ir iesējis no aizsargātās šķirnes ievākto produktu, jo šī diena, kurā šis produkts pavairošanas mērķiem faktiski tiek izmantos laukā, ir nevis termiņš, līdz kuram ir jāsamaksā taisnīgā atlīdzība, kas rada tiesības uz atkāpes piemērošanu, bet gan brīdis, no kura rodas pienākums maksāt šo atlīdzību.

25

Lai arī minētā tiesību norma ļauj apgalvot, ka lauksaimnieks pienākumu samaksāt taisnīgo atlīdzību, kas rada tiesības uz atkāpi, vēl var izpildīt arī pēc tam, kad viņš jau faktiski ir iesējis no aizsargātās šķirnes ievākto produktu, šajā pašā tiesību normā nekādi nav norādīts termiņš, kādā šim lauksaimniekam minētā atlīdzība ir jāsamaksā, ja īpašnieks viņam nav noteicis nekādu termiņu saskaņā ar Regulas Nr. 1768/95 6. panta 1. punkta pirmo daļu.

26

Šajā ziņā J. un G. Vogel un Spānijas valdība būtībā apgalvo, ka minētais termiņš var sākties nenoteiktā brīdī. Tie, pamatojoties it īpaši uz Regulas Nr. 1768/95 6. panta 1. punktu, šajā ziņā norāda, ka, lai arī šajā tiesību normā ir paredzēta pienākuma veikt maksājumu rašanās, tajā nekādi nav atrunāts termiņš, līdz kuram maksājums jāveic.

27

Tomēr šāda interpretācija nevar tikt atbalstīta.

28

Faktiski, pirmkārt, kā arī norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 39. punktā, atļaujot lauksaimniekam, kurš ir izmantojis audzēšanā ievākto aizsargātās augu šķirnes pavairojamo materiālu (saimniecībā ievāktās sēklas), bez jebkāda ierobežojuma laikā izpildīt pienākumu samaksāt taisnīgo atlīdzību, kas rada tiesības uz atkāpes piemērošanu, un līdz ar to ļaujot viņam uz nenoteiktu laiku atsaukties uz Regulas Nr. 2100/94 14. pantā paredzēto atkāpi, atņemtu šīs regulas 94. pantā paredzētajai iespējai celt prasību tiesā lietderīgo iedarbību. Turklāt, paredzot šādu prasību celšanu pret jebkuru pārkāpēju, kurš nav izpildījis minēto pienākumu, 94. pantā nav pieļauts tas, ka šis pārkāpējs varētu koriģēt savu situāciju pēc tam, kad aizsardzības īpašnieks ir uzzinājis par aizsargātās augu šķirnes neatļautu izmantošanu. No tā izriet, ka, tikai nosakot termiņu, kādā veicams šis maksājums, varētu garantēt minēto prasību faktisku celšanu.

29

Otrkārt, ir jāatgādina, ka vienīgi augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieki ir atbildīgi par aizsargāto šķirņu izmantošanas atļautās audzēšanas kontekstā kontroli un uzraudzību un tādējādi tie ir atkarīgi no attiecīgo lauksaimnieku labticības un sadarbības (spriedums Geistbeck, C‑509/10, EU:C:2012:416, 42. punkts). Tādējādi tas, ka precīzi nav noteikts termiņš, kas lauksaimniekiem būtu jāievēro, lai izpildītu pienākumu samaksāt taisnīgo atlīdzību, kas rada tiesības uz atkāpes piemērošanu, varētu iedrošināt lauksaimniekus kavēt šo maksājumu uz nenoteiktu laiku ar cerību no tā izvairīties vispār. Atļaut lauksaimniekiem neizpildīt savus pašu pienākumus attiecībā pret īpašniekiem būtu pretrunā Regulas Nr. 1768/95 2. pantā paredzētajam mērķim saglabāt saprātīgu līdzsvaru starp lauksaimnieku un attiecīgo īpašnieku savstarpējām likumīgajām interesēm.

30

Izvērtējot, vai attiecīgajās tiesību normās faktiski ir paredzēts maksājuma termiņš, ir jānorāda, ka no Regulas Nr. 1768/95 7. panta 2. punkta izriet, ka tirdzniecības gads, kurā būtu jāsamaksā atlīdzība, sākas 1. jūlijā un beidzas nākamā kalendārā gada 30. jūnijā. Lai arī šī tiesību norma attiecas uz “sīkzemnieku” platību, kurās audzē augus, noteikšanu, no tās skaidri izriet, ka iestāde, kas ir šīs regulas autore, nosakot Regulas Nr. 2100/94 14. panta 3. punkta piemērošanas noteikumus, uzskatīja, ka tirdzniecības gads, kurā tika izmantots audzēšanā ievāktais aizsargātās augu šķirnes pavairojamais materiāls (saimniecībā ievāktās sēklas), ir attiecīgais laikposms, kura laikā ir jāsamaksā taisnīgā atlīdzība, kas rada tiesības uz atkāpes piemērošanu.

31

Līdz ar to ir jāuzskata, ka lauksaimnieks, kurš nav samaksājis taisnīgo atlīdzību, kas rada tiesības uz atkāpes piemērošanu, termiņā, kas beidzas tā tirdzniecības gada beigās, kurā ir notikusi audzēšanā ievāktās aizsargātās augu šķirnes pavairojamā materiāla izmantošana, nenoslēdzot šajā ziņā līgumu ar aizsardzības tiesību īpašnieku, bez atļaujas ir veicis kādu no Regulas Nr. 2100/94 13. panta 2. punktā paredzētajām darbībām, kas ļauj īpašniekam celt šīs regulas 94. panta paredzēto prasību.

32

Ņemot vērā visus apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka, lai varētu tikt piemērota Regulas Nr. 2100/94 14. pantā paredzētā atkāpe no pienākuma saņemt attiecīgās augu šķirnes aizsardzības tiesību īpašnieka atļauju, lauksaimniekam, kurš, līgumiski nevienojoties ar īpašnieku, ir izmantojis audzēšanā ievākto aizsargātās augu šķirnes pavairojamo materiālu (saimniecībā ievāktās sēklas), ir jāizpilda pienākums samaksāt taisnīgu atlīdzību, kas rada tiesības uz atkāpes piemērošanu, termiņā, kas beidzas tā tirdzniecības gada beigās, kurā šī izmantošana ir notikusi, proti, vēlākais līdz nākamajam 30. jūnijam pēc atkārtotās apsēšanas.

Par tiesāšanās izdevumiem

33

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

 

Lai varētu tikt piemērota Padomes 1994. gada 27. jūlija Regulas (EK) Nr. 2100/94 par Kopienas augu šķirņu aizsardzību 14. pantā paredzētā atkāpe no pienākuma saņemt attiecīgās augu šķirnes aizsardzības tiesību īpašnieka atļauju, lauksaimniekam, kurš, līgumiski nevienojoties ar īpašnieku, ir izmantojis audzēšanā ievākto aizsargātās augu šķirnes pavairojamo materiālu (saimniecībā ievāktās sēklas), ir jāizpilda pienākums samaksāt taisnīgu atlīdzību, kas maksājama saskaņā ar minētā 14. panta 3. punkta ceturto ievilkumu, termiņā, kas beidzas tā tirdzniecības gada beigās, kurā šī izmantošana ir notikusi, proti, vēlākais līdz nākamajam 30. jūnijam pēc atkārtotās apsēšanas.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – vācu.