1. 

Šī lieta sniedz Tiesai iespēju izteikties par Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( 2 ) (turpmāk tekstā – “regula”) 18. un nākamajos pantos (“atsevišķi darba līgumi”) paredzēto īpašo jurisdikcijas piešķiršanas noteikumu piemērojamību situācijā, kad sabiedrība ir cēlusi prasību par uzdevumu pienācīgu neizpildi pret personu, kura, pamatojoties uz noslēgto darba līgumu, ieņem ne tikai šīs sabiedrības vadītāja amatu, bet arī tās izpilddirektora amatu sabiedrību tiesību izpratnē.

2. 

Konkrētāk, ir jānoskaidro, vai iespējamo darba attiecību, kas sabiedrību saista ar tās vadītāju, statuss saistībā ar starptautiskās jurisdikcijas piešķiršanu minētās regulas izpratnē mainās, ja vienlaikus pastāv komerciālas attiecības, kas to [vadītāju] kā tās izpilddirektoru saista ar minēto sabiedrību situācijā, kad tam tiek pieprasīta atbildība gan kā vadītājam, gan kā izpilddirektoram.

3.

Regulas preambulas 11. apsvērumā ir norādīts, ka “jurisdikcijas normām vajadzētu būt ļoti paredzamām, un tām būtu jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils, un jurisdikcijai vienmēr ir jābūt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesvedības priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru [..]”, preambulas 12. apsvērumā piebilstot, ka “papildus atbildētāja domicilam kā jurisdikcijas pamatojumam vajadzētu būt arī citiem jurisdikcijas pamatojumiem, kuru pamatā ir cieša saikne starp tiesu un lietu vai kuru nolūks ir veicināt pareizu tiesvedību”.

4.

Regulas preambulas 13. apsvērumā ir norādīts, ka “saistībā ar [..] nodarbinātību, vājākajai pusei vajadzētu būt aizsargātai ar jurisdikcijas normām, kas ir labvēlīgākas tās interesēm, nekā to paredz vispārējās normas”.

5.

Regulas II nodaļas (“Jurisdikcija”) 1. iedaļas “Vispārīgi noteikumi” 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.”

6.

Minētās regulas 5. pantā, kas ir ietverts II nodaļas 2. iedaļā “Īpašā jurisdikcija”, ir paredzēts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

[..]

7.

Regulas II nodaļas 5. iedaļas nosaukums ir “Jurisdikcija attiecībā uz atsevišķiem darba līgumiem”. Tajā ir ietverts gan 18. pants, gan 20. pants. 18. panta 1. punktā ir noteikts, ka “lietās, kas attiecas uz atsevišķiem darba līgumiem, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neskarot 4. pantu un 5. panta 5. punktu”, bet 20. panta 1. punkts paredz, ka “darba devējs var celt prasību vienīgi tās dalībvalsts tiesās, kurā ir darbinieka domicils”.

8.

Nīderlandes Civilkodeksa (Burgerlijk Wetboek) 2:9. pantā ir noteikts, ka sabiedrības izpilddirektoram ir pienācīgi jāpilda savi amata uzdevumi.

9.

Ja šo personu ar minēto sabiedrību turklāt saista darba līgums kā tās vadītājam – kas saskaņā ar Nīderlandes tiesībām ir iespējams ( 3 ) –, viņa kā darbinieka atbildību par tīšu vai apzinātu vieglprātību, pildot savu darba līgumu, regulē Nīderlandes Civilkodeksa 7:661. panta 1. punkts (saistībā ar tā 6:74. pantu), nosakot, ka: “Darbinieks, kurš, pildot savu darba līgumu, rada kaitējumu darba devējam vai trešai personai, kurai darba devējam ir jāatlīdzina zaudējumi, nav atbildīgs darba devēja priekšā, ja vien kaitējums nav radies tā tīšas rīcības vai apzinātas vieglprātības rezultātā [..].”

10.

Izpilddirektoru/vadītāju arī var saukt pie atbildības par neatļautu darbību, kas paredzēta Nīderlandes Civilkodeksa 6:162. pantā.

11.

Sabiedrība Holterman Ferho Exploitatie BV (turpmāk tekstā – “Holterman Ferho”) ir holdinga sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir Nīderlandē. Tai ir trīs vācu filiāles – Ferho Bewehrungsstahl GmbH, Ferho Vechta GmbH un Ferho Frankfurt GmbH, kuras visas ir reģistrētas Vācijā.

12.

2001. gada aprīlī atbildētājs pamattiesvedībā Freiherr Spies von Büllesheim (turpmāk tekstā – “F. Spies”), kurš ir Vācijas pilsonis ar dzīvesvietu šajā valstī, kā vadītājs stājās amatā Holterman Ferho, pamatojoties uz līgumu, kuru apelācijas tiesa kvalificēja kā “darba līgumu” un kurš bija sastādīts vācu valodā. Viņš pildīja arī minētās sabiedrības izpilddirektora uzdevumus (sabiedrību tiesību izpratnē), kuri, kā to tiesas sēdē paskaidroja F. Spies, aprobežojās ar Holterman Ferho Vācijas filiāļu, kurās viņš bija izpilddirektors un prokūrists, pārvaldību. Kā to savu apsvērumu 8. punktā norādīja un tiesas sēdē apstiprināja F. Spies, viņš bija sabiedrības Holterman Ferho vienīgais darbinieks un viņa darbs tika veikts vienīgi Vācijā, ko savos apsvērumos neapstrīd arī sabiedrība Holterman Ferho. No otras puses, kā to, atbildot uz Tiesas jautājumiem, norādīja F. Spies, viņš bija ne tikai sabiedrības Holterman Ferho izpilddirektors un vadītājs, bet arī tās akcionārs ( 4 ).

13.

F. Spies darba attiecības ar Ferho Frankfurt GmbH izbeidzās 2005. gada 31. decembrī, un viņa darba attiecības ar pārējām trim sabiedrībām izbeidzās 2006. gada 31. decembrī. Visas četras sabiedrības Rechtbank Almelo [Almelo apgabaltiesā] (Nīderlande) cēla pret F. Spies atzīšanas prasību un prasību par zaudējumu atlīdzību. Savas prasības tās galvenokārt pamato ar to, ka F. Spies neesot pienācīgi pildījis izpilddirektora pienākumus, tādējādi viņš ir atbildīgs to priekšā saskaņā ar Nīderlandes Civilkodeksa 2:9. pantu. Četras sabiedrības arī apgalvo, ka, neņemot vērā viņa izpilddirektora statusu, F. Spies esot rīkojies tīši vai apzināti vieglprātīgi, pildot ar Holterman Ferho noslēgto darba līgumu, tādējādi viņš ir saucams pie atbildības saskaņā ar Nīderlandes Civilkodeksa 7:661. pantu. Pakārtoti Holterman Ferho un tās trīs filiāles apgalvo, ka, ņemot vērā smagos pārkāpumus, ko F. Spies esot izdarījis, pildot savus pienākumus, viņš esot veicis neatļautu darbību Nīderlandes Civilkodeksa 6:162. panta izpratnē.

14.

Pirmās instances tiesa paziņoja, ka tai neesot starptautiskas jurisdikcijas, lai izskatītu šo lietu, kā to bija norādījis F. Spies. Gerechtshof te Arnhem [Arnemas apelācijas tiesa] apelācijas instancē apstiprināja Rechtbank Almelo spriedumu. Gerechtshof nošķīra:

15.

Četras minētās sabiedrības iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā, apstrīdot Gerechtshof spriedumu vienīgi attiecībā uz Holterman Ferho izvirzītajām prasībām pret F. Spies.

16.

Hoge Raad der Nederlanden [Nīderlandes Augstākā tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot [Tiesai] šādus prejudiciālos jautājumus:

17.

Rakstiskus apsvērumus šajā lietā iesniedza F. Spies, sabiedrība Holterman Ferho (arī savu filiāļu vārdā), Vācijas valdība un Eiropas Komisija. 2015. gada 20. janvāra tiesas sēdē piedalījās F. Spies un Komisija, kuri, ņemot vērā Tiesas lūgumu, savos argumentos galveno uzmanību veltīja pirmajam prejudiciālajam jautājumam.

18.

Savā pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai regulas II nodaļas 5. iedaļas noteikumi (“Jurisdikcija attiecībā uz atsevišķiem darba līgumiem”, 18.–21. pants) par jurisdikcijas piešķiršanu ir piemērojami gadījumā, kad sabiedrība ceļ prasību pret personu tādēļ, ka viņa kā šīs sabiedrības izpilddirektors nav pienācīgi pildījusi savu sabiedrību tiesībās paredzēto uzdevumu vai ir veikusi neatļautu darbību, un vienlaikus kā tās vadītājs ir rīkojusies tīši vai apzināti vieglprātīgi, pildot savu ar sabiedrību noslēgto darba līgumu, pamatojoties uz kuru tā ir iecelta par sabiedrības vadītāju.

19.

F. Spies uzskata, ka regulas 18.–21. pants nepieļauj šīs lietas gadījumā piemērot tās 5. pantu, pat ja vadītājam saskaņā ar darba līgumu noteiktie uzdevumi aprobežojas ar to pienākumu izpildi, kas saistīti ar viņa kā izpilddirektora statusu sabiedrību tiesību izpratnē – ja vadītājs, būdams sabiedrības izpilddirektors, ir arī tās darbinieks, ir jāpiemēro minētās regulas 18.–21. panta īpašie noteikumi.

20.

Vācijas valdība, kuras apsvērumi attiecas vienīgi uz pirmo prejudiciālo jautājumu, piedāvā uz to atbildēt tā, ka regulas 18.–21. pants nepieļauj iesniedzējtiesai tādā gadījumā, kāds ir šis, piemērot šīs regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu vai 5. panta 3. punktu. Vācijas valdība uzskata, ka regulas teksts šajā ziņā ir pietiekami skaidrs un ka darba līguma pastāvēšana – neatkarīgi no tā, ka varētu pastāvēt arī uz sabiedrību tiesībām balstītas attiecības – nosaka, ka ir jāpiemēro tās 20. panta 1. punktā paredzētais noteikums par jurisdikcijas piešķiršanu (darbinieka, pret kuru ir celta prasība, domicils), kas turklāt atbilst mērķim aizsargāt vājāko līgumslēdzēju pusi, ko vēlas sasniegt ar šiem īpašajiem noteikumiem par jurisdikcijas piešķiršanu.

21.

Holterman Ferho (arī savu filiāļu vārdā) aprobežojas ar to, ka savos rakstiskajos apsvērumos atspoguļo fragmentus no Nīderlandes ģenerāladvokāta secinājumiem, kas sniegti pamattiesvedībā Hoge Raad. Tā uzskata, ka saistībā ar prasījumiem, kas attiecas uz pienākumu, kuri izriet no darba līguma, neizpildi, ir jāpiemēro regulas 18.–21. pantā paredzētie īpašie noteikumi par jurisdikcijas piešķiršanu, bet, izvērtējot prasību, kas saistīta ar F. Spies kā Holterman Ferho izpilddirektora uzdevumu neizpildi, ir jāpiemēro tās 5. panta 1. punkts, tādējādi, ņemot vērā, ka minētā sabiedrība ir reģistrēta Nīderlandē (Holterman Ferho uzskata, ka sabiedrības reģistrācijas vieta ir vieta, kurā bija jābūt izpildītai saistībai, kas ir prasības pamatā, regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē), šī prasība ir Nīderlandes tiesu jurisdikcijā.

22.

Visbeidzot Komisija uzskata, ka ir jānosaka, vai “līgums” (regulas izpratnē), kas saista puses, ir “atsevišķs darba līgums” šīs regulas izpratnē – kas nozīmētu, ka noteikti ir jāpiemēro tās 18. un nākamajos pantos paredzētie noteikumi par jurisdikcijas piešķiršanu – vai arī tas ir cita veida līgums – kas vienlaikus ar šīs regulas 2. panta vispārīgo noteikumu ļautu piemērot arī tās 5. panta 1. punktu. Saistībā ar šo Komisija izvirza vairākus nosacījumus, kuriem jāizpildās, lai varētu secināt, ka runa ir par darba līgumu, tostarp par subordinācijas attiecībām starp darbinieku un darba devēju, kas, pēc Komisijas domām, nepastāv starp izpilddirektoru un minēto sabiedrību ( 5 ).

23.

Iesniedzējtiesa ir atzinusi, ka 2001. gada 7. maijā puses noslēdza “darba līgumu”, saskaņā ar kuru F. Spies kļuva par sabiedrības Holterman Ferho vadītāju. Ņemot vērā, ka saskaņā ar regulu jēdziens “atsevišķs darba līgums” ir interpretējams autonomi ( 6 ), noteicošais faktors, nosakot minētā līguma raksturu šīs regulas izpratnē, nav ne lietas dalībnieku sniegtais, ne valsts tiesībās paredzētais traktējums. Kā Tiesa ir atzinusi, Regulā Nr. 44/2001 lietotie jēdzieni ir jāinterpretē autonomi, atsaucoties galvenokārt uz šīs regulas sistēmu un mērķiem ( 7 ), lai tiktu nodrošināta vienveidīga tās piemērošana visās dalībvalstīs ( 8 ).

24.

Līdz šim Tiesai nav bijusi iespēja interpretēt jēdzienu “darba līgums” regulas īpašo noteikumu izpratnē. Vienīgi spriedumā Shenavai ( 9 ) Tiesa saistībā ar Briseles konvencijas 5. panta 1. punktu, kas ir noteikums, kurā iekļāvās arī minētie līgumi, atzina, ka “darba līgumiem, tāpat kā citiem ar algotu darbu saistītiem līgumiem, atšķirībā no citiem līgumiem – pat ja tie attiecas uz pakalpojumu sniegšanu – ir zināmas īpatnības, jo tie rada ilgstošu saikni, kas zināmā mērā iekļauj darbinieku noteiktā uzņēmuma lietu vai darba devēja organizācijā”.

25.

Minētais citāts ir vienīgā norāde, ko Tiesas judikatūra sniedz, definējot šo jēdzienu regulas izpratnē. Plaša ir Tiesas judikatūra, kurā ir interpretēts “darbinieka” jēdziens Savienības tiesībās, it īpaši saistībā ar LESD 45. pantu ( 10 ), kā arī saistībā ar konkrētiem sekundāro tiesību aktiem ( 11 ). Nav šaubu, ka šī judikatūra var sniegt interpretācijas norādes, kas var būt noderīgas arī citās jomās ( 12 ). Tomēr tikpat skaidri ir tas, ka tā paša jēdziena interpretācija saistībā ar LESD pamatbrīvībām vai sekundāro tiesību instrumentiem, ar kuriem vēlas sasniegt konkrētus mērķus, ne vienmēr sakrīt ar šā jēdziena traktējumu citās sekundāro tiesību jomās ( 13 ).

26.

Regulas 5. iedaļa regulē “jurisdikciju attiecībā uz atsevišķiem darba līgumiem”, 18. pantā nosakot, ka “lietās, kas attiecas uz atsevišķiem darba līgumiem, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā [..]”. Kā redzēsim turpinājumā, vācu valodas versija ir nedaudz konkrētāka, nosakot, ka, “ja tiesvedības priekšmets ir atsevišķs darba līgums vai prasījumi, kas izriet no atsevišķa darba līguma, jurisdikciju nosaka saskaņā ar šo iedaļu” ( 14 ). Tādējādi noteicošais faktors saistībā ar regulas 5. iedaļas piemērošanu, manuprāt, ir tas, lai atbildētājs tāds būtu “atsevišķa darba līguma” puses statusā šīs regulas izpratnē (principā neatkarīgi no tā, ka to ar prasītāju varētu saistīt arī cita veida tiesiskas attiecības) un lai, kā tas īpaši skaidri izriet no vācu valodas versijas, prasība, kas ir tiesvedības priekšmets, pamatotos uz minēto līgumu.

27.

Jāsāk ar to, ka, autonomi interpretējot jēdzienu “atsevišķs darba līgums” regulas izpratnē, man principā šķiet skaidrs, ka, noslēdzot darba līgumu, persona uzņemas saistības attiecībā pret otru personu, apņemoties veikt noteiktu darbību, saņemot par to atlīdzību. Bet ir jābūt vēl kādam elementam, kas ļautu nošķirt regulas 18. un nākamajos pantos noteikto “atsevišķu darba līgumu” no pārējās “pakalpojumu sniegšanas”, attiecībā uz kuru piemēro 5. panta 1. punktu. Šajā ziņā, ievērojot šīs regulas sistēmu un mērķus, nedrīkst aizmirst, ka tās mērķis ir aizsargāt [darba tiesisko] attiecību vājāko pusi, un, pamatojoties uz to, likumdevējs tās 18. un nākamajos pantos ir paredzējis īpašus noteikumus attiecībā uz jurisdikcijas piešķiršanu.

28.

Manuprāt, elements, kas ļauj nošķirt darba līgumu no pakalpojumu sniegšanas regulas izpratnē, ir fakts, ka darba līguma gadījumā persona, kas sniedz pakalpojumu, lielākā vai mazākā mērā ir pakļauta otras līgumslēdzējas puses vadībai un norādījumiem, kas nostāda abas puses subordinācijas attiecībās. Tieši šis pakļautības stāvoklis principā padara nepieciešamu vājākās puses īpašu aizsardzību, kas pamato šīs regulas 20. panta 1. punkta īpašo noteikumu, kas gadījumā, ja atbildētājs ir “darbinieks”, paredz, ka viņu var iesūdzēt tikai tās dalībvalsts tiesās, kurā ir viņa domicils ( 15 ).

29.

Šādai nostājai, interpretējot Romas Konvenciju par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām ( 16 ), savos secinājumos lietā Voogsgeerd ( 17 ) piekrīt ģenerāladvokāte V. Trstenjaka [V. Trstenjak]. Konkrēti uz “atkarības” elementu (angliski – “relationship of subordination”) attiecas arī Jenard/Möller ziņojums par 1988. gada Lugano konvenciju, kas ir pirms regulas spēkā esošai Briseles konvencijai paralēlā konvencija, kurā ir apstiprināts, ka, “lai gan šobrīd nepastāv autonoms darba līguma jēdziens [minētās konvencijas izpratnē], var uzskatīt, ka tās ir atkarības attiecības starp darbinieku un darba devēju” ( 18 ).

30.

Tas, ka, pamatojoties uz darba līgumu, kādai personai tiek uzticēti sabiedrības vadības pienākumi, viennozīmīgi neizslēdz pakļautības elementu, pat ja šis elements noteiktos apstākļos vadības personāla gadījumā var izpausties vājāk vai ne tik izteikti. Uzskatu, ka minētais elements pastāv, ja persona, kura uzņemas vadības pienākumus, ir pakļauta otras līgumslēdzējas puses vai kādas tās struktūras norādījumiem, pat ja darbinieks var pieņemt neatkarīgus lēmumus un, veicot ikdienas uzdevumus, tam ir plaša rīcības brīvība, un viņa darbības ierastā veidā nav pakļautas darba devēja tiešai kontrolei ( 19 ).

31.

Attiecībā konkrēti uz vadītāju, kurš ir pakļauts sabiedrības akcionāru sapulces norādījumiem, neuzskatu, ka fakts, ka vadītājs vienlaikus ir arī sabiedrības akcionārs, automātiski izslēdz iespēju, ka attiecības, kas tos saista, var tikt kvalificētas kā “darba līgums” regulas izpratnē. Tomēr, ja personai piederētu tik daudz akciju, ka tā varētu izšķiroši ietekmēt norādījumus, ko akcionāru sapulce dod tai kā šīs sabiedrības vadītājam, tad tā faktiski būtu pakļauta pati saviem norādījumiem un darbības kritērijiem. Uzskatu, ka šādā gadījumā zūd akcionāru sapulces vadības pilnvaras attiecībā pret šo personu un līdz ar to – arī pakļautības attiecības ( 20 ).

32.

Atbilde uz jautājumu, vai pastāv “darba līgums” regulas izpratnē, ir jāsniedz katrā konkrētā gadījumā atbilstoši visiem starp pusēm esošās attiecības raksturojošiem faktiem un apstākļiem ( 21 ), kuri principā ir jāizvērtē iesniedzējtiesai. Lai to izdarītu, šajā lietā ir jāizvērtē ne tikai faktiskie apstākļi, bet galvenokārt divi juridiski akti – sabiedrības Holterman Ferho statūti un līgums, kas noslēgts starp sabiedrību un F. Spies. Pamatojoties uz tiem, varētu noteikt, vai F. Spies, pildot savus pienākumus, bija (vai nebija) pakļauts kādiem sabiedrības vadības vai kādas citas tās struktūras norādījumiem, kurus tas pats nekontrolēja, tādējādi nosakot, vai [to starpā] pastāvēja pakļautības attiecības. Šajā nolūkā citu aspektu starpā varētu pārbaudīt, vai līgums regulēja darba attiecībām raksturīgos aspektus (algu, atvaļinājumu u.c.) ( 22 ), no kā F. Spies saņēma norādījumus, kāds bija to apjoms un cik lielā mērā viņš bija tiem pakļauts, kurš kontrolēja šo norādījumu izpildi un kādas bija to iespējamās neizpildes sekas, it īpaši – vai viņš varēja tikt atlaists šādas neizpildes gadījumā. Šajā ziņā valsts tiesai arī ir jānosaka, cik lielā mērā iespējamās pakļautības attiecības maina fakts, ka vadītājs vienlaikus ir arī attiecīgās sabiedrības akcionārs, kā tas ir konkrēti F. Spies gadījumā, un tas galvenokārt ir atkarīgs no šīs personas kā akcionāra spējas ietekmēt tās vadības struktūras lēmumus, no kuras viņš saņem norādījumus.

33.

Kā jau iepriekš norādīju, noteicošais faktors saistībā ar regulas 5. iedaļas piemērošanu ir ne tikai tas, lai atbildētājs tāds būtu “atsevišķa darba līguma” puses statusā. No tā loģiski izriet, ka tiesvedības prasības priekšmetam ir tieši jāizriet no šā līguma, kas ir nosacījums, uz ko tiesas sēdē norādīja arī Komisija.

34.

Lai noteiktu, vai tiesvedības prasības priekšmets izriet no “atsevišķa darba līguma” regulas izpratnē, man šķiet vietā atgādināt, ko Tiesa ir pasludinājusi spriedumā lietā Brogsitter, nosakot, vai prasība sakarā ar civiltiesisku atbildību iekļaujas lietās, kas attiecas uz līgumiem šīs regulas 5. panta 1. punkta nozīmē: lai tiktu uzskatīts, ka šāda prasība ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem” regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, vai šajā gadījumā – ir prasība, kas izriet no “atsevišķa darba līguma” – tā tas ir vienīgi tad, ja pārmestā rīcība var tikt uzskatīta par tādu līgumsaistību neizpildi, kuras var tikt noteiktas, ņemot vērā līguma priekšmetu – šajā gadījumā, konkrētā darba līguma priekšmetu. Tāds a priori būs gadījums, ja līguma, kas saista atbildētāju ar prasītāju, interpretācija izrādītos būtiska, lai noteiktu otrā minētā pirmajam minētajam pārmestās rīcības tiesisko vai prettiesisko raksturu ( 23 ), kas ir jāizvērtē valsts tiesai.

35.

Līdz ar to uzskatu, ka tas vien, ka pušu starpā pastāv darba līgums, nav pietiekami, lai piemērotu regulas 5. iedaļā paredzēto starptautiskās jurisdikcijas piešķiršanas īpašo regulējumu gadījumā, ja celtā prasība neizriet no “darba līguma” iepriekš izklāstītajā veidā.

36.

Iesniedzējtiesai, ņemot vērā iepriekšējos punktos izklāstītās norādes, ir jānosaka, vai šajā lietā atbildētājs tāds ir kā “atsevišķa darba līguma” puse regulas izpratnē. Šajā nolūkā tai jāņem vērā, ka apstāklis, ka personai ir uzticēti kādas sabiedrības vadības pienākumi, viennozīmīgi neizslēdz pakļautības elementu, kas ir raksturīgs darba attiecībām, un ka fakts, ka vadītājs vienlaikus ir arī sabiedrības akcionārs, automātiski neizslēdz iespēju, ka attiecības, kas tos saista, var tikt kvalificētas kā “darba līgums” regulas izpratnē. Iesniedzējtiesai arī jānosaka, vai celtā prasība izriet no “atsevišķa darba līguma”, proti, vai var uzskatīt, ka pārmestā rīcība var tikt uzskatīta par tādu līgumsaistību neizpildi, kuras var tikt noteiktas, ņemot vērā konkrētā darba līguma priekšmetu. Ja ir izpildīti abi šie kritēriji, ir jāpiemēro regulas 5. iedaļā paredzētais īpašais regulējums par jurisdikcijas piešķiršanu, neatkarīgi no cita veida attiecībām, kas varētu pastāvēt pušu starpā (piemēram, tādām, kas izriet no fakta, ka sabiedrību tiesību izpratnē atbildētājs ir arī sabiedrības izpilddirektors).

37.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt tā, ka regulas II nodaļas 5. iedaļas (18.–21. pants) noteikumi ir jāpiemēro:

kas ir nosacījumi, kuri ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.

38.

Iepriekšējais ierosinājums nozīmētu, ka atbilde uz otro un trešo prejudiciālo jautājumu nav nepieciešama. Tomēr gadījumam, ja Tiesa secinātu, ka tādā lietā kā šī regulas II nodaļas 5. iedaļas (18.–21. pants) noteikumi nav jāpiemēro, es ķeršos klāt otrā prejudiciālā jautājuma izvērtēšanai.

39.

Hoge Raad der Nederlanden ar savu otro un trešo prejudiciālo jautājumu vēlas noskaidrot, vai regulas 5. panta attiecīgi 1. punkta a) apakšpunktā un 3. punktā izmantotie jēdzieni “lietas, kas attiecas uz līgumiem” un “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” ir jāinterpretē tādējādi, ka tie attiecas arī uz gadījumu, kāds ir šis, kad sabiedrība pret personu kā šīs sabiedrības izpilddirektoru ceļ prasību par to, ka viņš nav pienācīgi pildījis savu sabiedrību tiesībās paredzēto uzdevumu vai ir veicis neatļautu darbību. Ja tā būtu, papildus tiek jautāts, vai “[prasības pamatā esošās] saistības izpildes vieta” regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā un “vieta, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu” tās 5. panta 3. punktā nozīmē vietu, kur izpilddirektors pilda vai kurā viņam būtu bijis jāpilda savs sabiedrības statūtos un/vai sabiedrību tiesībās paredzētais uzdevums.

40.

F. Spies uzskata, ka ir jāpiemēro vienīgi regulas 5. panta 1. punkts (“lietas, kas attiecas uz līgumiem”), jo runa ir par saistībām, ko puses ir brīvi uzņēmušās, kas, viņaprāt, izslēdz to, ka šī lieta varētu tikt kvalificēta kā tāda, kas “attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu”. Lai šajā gadījumā noteiktu vietu, kurā ir tikušas pildītas prasības pamatā esošās saistības regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, [atbildētājs] galveno uzmanību pievērš vietai, kurā ir notikusi iespējamā neizpilde, proti, Vācijai, jo minētā [saistību] neizpilde ir saistīta ar Holterman Ferho vācu filiāļu pārvaldību. Viņš arī apgalvo, ka nav veicis nekādus pārvaldības uzdevumus Nīderlandē.

41.

Komisija norāda, ka attiecībām starp sabiedrības izpilddirektoru un sabiedrību ir līgumisks raksturs Tiesas judikatūras izpratnē, jo pastāv lietas dalībnieku brīvi uzņemtas saistības vienam pret otru. Attiecībā uz regulas 5. panta 1. punkta piemērošanu Komisija uzskata, ka pirmām kārtām ir jānosaka, vai šajā lietā tiešām ir piemērojams šā noteikuma a) apakšpunkts, kā, šķiet, domā iesniedzējtiesa, vai tomēr ir piemērojams b) apakšpunkts, kā sliecas domāt Komisija, uzskatot, ka strīds ir par pakalpojumu sniegšanas līgumu. Viņasprāt, vieta dalībvalstī, kurā saskaņā ar līgumu tika sniegti pakalpojumi, ir vieta, no kuras sabiedrība tika vadīta, kuru Komisija identificē kā vietu, kurā atrodas tās galvenais birojs regulas 60. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

42.

Kā jau to norādīju šo secinājumu 23. punktā, regulas 5. panta 1. punktā un 3. punktā izmantotie jēdzieni “lietas, kas attiecas uz līgumiem” un “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” ir jāinterpretē autonomi, atsaucoties galvenokārt uz šīs regulas sistēmu un mērķiem, lai tiktu nodrošināta vienveidīga tās piemērošana visās dalībvalstīs. Tādējādi [šie jēdzieni] nevar tikt saprasti kā tādi, kuros ir atsauce uz valsts tiesā izvērtējamo tiesisko attiecību kvalifikāciju piemērojamajās valsts tiesībās.

43.

Ņemot vērā – kā jau iepriekš norādīju –, ka regula attiecībās starp dalībvalstīm aizstāj Briseles konvenciju, Tiesas sniegtā Briseles konvencijas interpretācija ir piemērojama arī šīs regulas noteikumiem tad, kad šie tiesību aktu noteikumi var tikt uzskatīti par līdzvērtīgiem. Tā tas ir arī attiecībā uz šīs regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 3. punktu salīdzinājumā ar attiecīgi Briseles konvencijas 5. panta 1. un 3. punktu ( 24 ).

44.

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka regulas 5. panta 3. punkta izpratnē jēdziens “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” ietver visas prasības, ar kurām tiek lūgts konstatēt atbildētāja atbildību un kuras nav “lietas, kas attiecas uz līgumiem” šīs regulas 5. panta 1. punkta izpratnē ( 25 ), līdz ar to, ja lieta tiek kvalificēta kā tāda, “kas attiecas uz līgumiem”, tā nevar tikt kvalificēta kā “lieta, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” gadījumā, ja prasība par zaudējumu atlīdzību izriet no “līguma” regulas izpratnē ( 26 ).

45.

Tādējādi pirmām kārtām ir jāizvērtē, vai, neatkarīgi no tā kvalifikācijas valsts tiesībās, šajā lietā mums ir darīšana ar “līgumu” regulas izpratnē. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru saistībā ar Briseles konvencijas 5. panta 1. punktu jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem” nozīmē, ka pastāv lietas dalībnieku brīvprātīgi uzņemtas saistības vienam pret otru ( 27 ).

46.

Manuprāt, F. Spies un sabiedrība Holterman Ferho faktiski brīvprātīgi uzņēmās savstarpējas saistības (F. Spies uzņēmās vadīt un pārvaldīt sabiedrību, savukārt sabiedrība uzņēmās izmaksāt viņam atlīdzību par šo darbu), kas ļauj uzskatīt, ka viņu attiecības – ne tikai tās, kas izriet no līguma, pamatojoties uz kuru viņš uzņēmās vadītāja pienākumus, bet arī tās, kas izriet no sabiedrību tiesībām, kas lika tam uzņemties izpilddirektora amatu – ir līgumiska rakstura regulas izpratnē ( 28 ).

47.

Kā Tiesa jau ir atzinusi spriedumā Brogsitter, tas vien, ka viena no līgumslēdzējām pusēm pret otru pusi ceļ prasību par civiltiesisko atbildību, nav pietiekams pamats, lai tiktu uzskatīts, ka šī prasība ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem” regulas 5. panta 1. punkta izpratnē. Tā tas ir vienīgi tad, ja pārmestā rīcība var tikt uzskatīta par tādu līgumsaistību neizpildi, kuras var tikt noteiktas, ņemot vērā līguma priekšmetu. Tāds a priori būs gadījums, ja “līguma” (regulas izpratnē), kas saista atbildētāju ar prasītāju, interpretācija izrādītos būtiska, lai noteiktu pārmestās rīcības tiesisko vai prettiesisko raksturu ( 29 ).

48.

Iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai prasītājas pamatlietā celto prasību mērķis ir atlīdzināt kaitējumu, kura cēlonis var tikt pamatoti uzskatīts par “līgumā” (regulas izpratnē), kurš saista pamatlietas puses, paredzēto tiesību un pienākumu pārkāpumu, kas tā ņemšanu vērā padarītu obligātu, lai atrisinātu prasību. Ja izrādītos, ka tas tā ir, šīs prasības ir par “lietām, kas attiecas uz līgumiem” regulas 5. panta 1. punkta izpratnē ( 30 ). Pretējā gadījumā ir jāuzskata, ka tās ir par “lietām, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” šīs regulas 5. panta 3. punkta izpratnē. Šajā nolūkā ir jāizvērtē līgumi, kuri saista F. Spies un sabiedrību Holterman Ferho, no kuriem visi var arī nebūt rakstiskā formā, kā arī sabiedrību tiesību noteikumi, kuri nosaka viņa brīvprātīgi uzņemto saistību saturu.

49.

Gadījumā, ja būtu jāpiemēro regulas 5. panta 1. punkts, ir jānoskaidro, kuras valsts tiesas jurisdikcijā ir šīs lietas izskatīšana. Lai gan iesniedzējtiesas otrais jautājums attiecas vienīgi uz regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ir jānoskaidro, kā to savos apsvērumos norāda Komisija, vai drīzāk nav jāpiemēro šā noteikuma b) apakšpunkts, konkrēti, tā otrais ievilkums, kas attiecas uz pakalpojumu sniegšanas līgumiem ( 31 ). Šādā gadījumā personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt tiesā citā dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu pakalpojums tika sniegts vai bija jāsniedz.

50.

Runājot par to, vai F. Spies veiktā darbība sabiedrības Holterman Ferho labā var tikt kvalificēta kā “pakalpojumu sniegšana” regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē, regulā ietvertais (bet nedefinētais) jēdziens “pakalpojumi” ir jāinterpretē autonomi, atsakoties no nozīmes, kas tam tiek piešķirta dalībvalstu tiesību sistēmās, tādējādi nodrošinot vienveidīgu tā piemērošanu visās dalībvalstīs.

51.

Lai gan Tiesa jau ir norādījusi, ka neviens ar Regulas Nr. 44/2001 vispārējo uzbūvi vai sistēmu saistīts apsvērums neparedz, ka šīs regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrajā ievilkumā ietvertais jēdziens “pakalpojumu sniegšana” ir jāinterpretē saskaņā ar Tiesas pieņemto nostāju attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību LESD 56. panta izpratnē ( 32 ), daži primārajās tiesībās noteiktās “pakalpojumu sniegšanas” raksturīgie elementi ir piemērojami attiecībā uz [regulas] 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrajā ievilkumā minēto “pakalpojumu sniegšanu”, konkrēti, pati darbība, ko veic atbildētājs, un atlīdzība, ko viņš saņem par šīs darbības veikšanu ( 33 ).

52.

Kā uzsvēra ģenerāladvokāte V. Trstenjaka savos lietā Falco Privatstiftung un Rabitsch sniegtajos secinājumos ( 34 ), balstoties uz abstraktu definīciju, mēs nosakām tikai attiecīgā jēdziena definīcijas vispārīgās iezīmes. Taču katrā konkrētajā lietā, izskatot katru gadījumu atsevišķi, būs jāatbild uz jautājumu, vai uz kādu konkrētu darbību attiecas jēdziena “pakalpojums” definīcija.

53.

Šajā lietā es sliecos piekrist Komisijas nostājai tajā ziņā, ka sabiedrības izpilddirektora veiktā darbība var tikt kvalificēta kā “pakalpojumu sniegšana” regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē. Šāds traktējums šīs lietas gadījumā izslēgtu 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā noteikuma par jurisdikciju piemērošanu.

54.

Saskaņā ar 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu jurisdikciju saistībā ar prasībām, kas pamatojas uz pakalpojumu sniegšanas līgumu, piešķir tiesām vietā kādā dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu pakalpojums tika sniegts vai bija jāsniedz.

55.

Kā norāda Komisija ( 35 ) – kura, pamatojoties uz iesniedzējtiesas jautājuma formulējumu, saista savu atbildi ar regulas 60. pantu – izpilddirektora pakalpojumi tiek sniegti vietā, kurā tas pārvalda sabiedrību, kas, pēc Komisijas domām, atbilst vietai, kur atrodas tās galvenais birojs, kas ir jēdziens, kurā atsaucas uz vietu, no kuras sabiedrība tiek vadīta un pārvaldīta, un kurai obligāti nav jāsakrīt ne ar “statūtos noteikto atrašanās vietu” (regulas 60. panta 1. punkta a) apakšpunkts), kura ir noteikta sabiedrības līgumā vai statūtos, ne ar “galveno darbības vietu” (regulas 60. panta 1. punkta c) apakšpunkts).

56.

Es tomēr piekrītu F. Spies, kurš savu apsvērumu 38. punktā pauž nostāju, ka atbildei uz iesniedzējtiesas formulēto jautājumu nav obligāti jāpamatojas uz regulas 60. panta interpretāciju ( 36 ). Gluži otrādi – uzskatu, ka situācijā, kad pakalpojumi tiek sniegti dažādās vietās, ir jābalstās uz Tiesas judikatūrā noteiktajiem kritērijiem saistībā ar regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma interpretāciju ( 37 ).

57.

Šajā ziņā iesniedzējtiesai pirmām kārtām ir jānoskaidro, vai starp Holterman Ferho un F. Spies noslēgtajā “līgumā” (regulas izpratnē) ( 38 ) ir norādīta galvenā pakalpojumu sniegšanas (holdinga sabiedrības Holterman Ferho pārvaldīšanas) vieta ( 39 ). Ja tā nav, ir jānosaka vieta, kurā F. Spies galvenokārt veicis savas līguma izpildes darbības ( 40 ) (ja vien pakalpojumu sniegšana šajā vietā nav pretrunā līguma noteikumos paustajai pušu gribai). Šajā nolūkā var ņemt vērā it īpaši šajās vietās pavadīto laiku un tajās veikto darbību nozīmi, atstājot valsts tiesas ziņā noteikt, vai tai ir jurisdikcija, ņemot vērā pierādījumus, kas tai ir iesniegti ( 41 ).

58.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pakārtoti uzskatu, ka jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem” regulas 5. panta 1. punktā ietver arī gadījumu, kad sabiedrība ceļ prasību pret personu tāpēc, ka viņa kā šīs sabiedrības izpilddirektors nav pienācīgi pildījusi savas sabiedrību tiesībās noteiktās saistības. Iesniedzējtiesas ziņā ir noteikt vietu, kur saskaņā ar līgumu pakalpojums tika sniegts vai bija jāsniedz regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, kas ir “līgumā” (regulas izpratnē) noteiktā galvenā pakalpojumu sniegšanas vieta vai, gadījumā, ja līgumā tā nav noteikta – vieta, kur sabiedrības izpilddirektors galvenokārt veicis savas līguma izpildes darbības, ja vien pakalpojumu sniegšana šajā vietā nav pretrunā līguma noteikumos paustajai pušu gribai.

59.

Pabeigtības labad īsi atbildēšu uz trešo prejudiciālo jautājumu.

60.

Saistībā ar trešo prejudiciālo jautājumu F. Spies, kuraprāt, regulas 5. panta 3. punkts nav piemērojams attiecībā uz šo lietu, neuzskata, ka būtu jāatsaucas, kā, šķiet, domā iesniedzējtiesa, uz regulas 60. pantu, lai sniegtu tai atbildi, ja Tiesa to darītu – piemērojot Tiesas izstrādātos kritērijus attiecībā uz vietu, kur radies kaitējums, saistībā ar regulas 5. panta 3. punktu, jurisdikcija arī šajā gadījumā būtu Vācijas tiesām.

61.

Holterman Ferho uzskata, ka regulas 5. panta 3. punkts (“lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu”) nav piemērojams attiecībā uz šo lietu.

62.

Komisija neizslēdz, ka, ja valsts tiesību akti to pieļauj, varētu tikt celta arī prasība par ārpuslīgumisko atbildību. Šādā gadījumā saskaņā ar Tiesas judikatūru prasītāja pamattiesvedībā var izvēlēties, vai celt prasību vietā, kur radies kaitējums, vai vietā, kur iestājies notikums, kas ir kaitējuma cēlonis, kas, pēc Komisijas domām, šajā gadījumā sakrīt ar vietu, kur ir sabiedrības Holterman Ferho galvenais birojs.

63.

Pakārtoti, ja iesniedzējtiesa, šo secinājumu 47. un 48. punktā izklāstītajā veidā izvērtējot celto prasību par zaudējumu atlīdzību, konstatētu, ka tā iekļaujas “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” regulas 5. panta 3. punkta izpratnē, tad saskaņā ar šo noteikumu kompetentas ir “tās vietas tiesas, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu”. Kā Tiesa jau to ir atzinusi, šī vieta “attiecas gan uz vietu, kur kaitējums ir materializējies, gan uz vietu, kur iestājies šo kaitējumu radījušais notikums, tādējādi atbildētājs atkarībā no prasītāja izvēles var tikt iesūdzēts vienā vai otrā no šo vietu tiesām” ( 42 ).

64.

Iesniedzējtiesai, ņemot vērā šīs lietas faktiskos apstākļus, galu galā ir jānosaka vieta, kur kaitējums cēlies, un vieta, kur tas ir materializējies.

65.

Attiecībā uz vietu, kur kaitējums cēlies, tā atrodas vietā, kur F. Spies galvenokārt veica savas izpilddirektora darbības holdinga sabiedrībai Holterman Ferho (kas, kā to Tiesai ir norādījis F. Spies un ko nav apstrīdējusi arī Holterman Ferho, bija Vācijā).

66.

Runājot par vietu, kur kaitējums ir materializējies, tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, jurisdikcija ir Nīderlandes tiesām, ja vien Vācijā izdarītais fakts ir radījis vai varētu radīt kaitējumu Nīderlandē. Šajā ziņā tiesai, kura izskata lietu, ņemot vērā tās rīcībā esošos pierādījumus, ir jāizvērtē, kādā mērā F. Spies neatļautā darbība, pildot sabiedrības Holterman Ferho izpilddirektora pienākumus, varēja radīt kaitējumu minētajā dalībvalstī. Šajā nolūkā, kā jau Tiesa ir nospriedusi, jāņem vērā, ka jēdzienu “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” nevar interpretēt paplašināti tā, lai ietvertu ikvienu vietu, kurā var izjust negatīvas tāda fakta sekas, kas ir izraisījis kaitējumu, kurš faktiski ir iestājies citā vietā. It īpaši šo jēdzienu nevar interpretēt tādā veidā, ka tas ietver vietu, kurā cietušais, saskaņā ar viņa apgalvojumiem, cietis mantisku kaitējumu secīgi pēc sākotnējā zaudējuma, kas atklājies un ciests citā dalībvalstī ( 43 ). Kā Tiesa ir norādījusi spriedumā Kronhofer ( 44 ), šāda interpretācija nozīmētu, ka tiesas, kurai ir jurisdikcija, noteikšana tiek padarīta atkarīga no vietas, kurā ir cietušā “mantisko attiecību centrs”, un šādi visbiežāk tiktu atzīta prasītāja domicila vietas tiesu jurisdikcija, ko regula ( 45 ) noliedz, izņemot noteikti paredzētus gadījumus.

67.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Hoge Raad der Nederlanden jautājumiem atbildēt šādi: