1.

“Vai būt ārvalstniekam ir noziegums? Mēs tā nedomājam.”

2.

Tie ir noslēdzošie vārdi sešu Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Cilvēktiesību tiesas) tiesnešu “Pievienotajā daļēji atšķirīgajā viedoklī” novatoriskajā lietā Saadi pret Apvienoto Karalisti ( 2 ).

3.

Līdzīgi Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra uzskata, ka “par pietiekamu pamatu personas turēšanai apsardzībā nekad nevajadzētu uzskatīt vienīgi to, ka šī persona ir nelikumīgs imigrants” ( 3 ).

4.

Trešo valstu valstspiederīgo, kas dalībvalsts teritorijā uzturas nelikumīgi, kriminālvajāšana un sodīšana ir asu diskusiju priekšmets. Pat struktūras, kas atbildīgas par novērtējumu, ņemot vērā tiesību normas, bieži vien nespēj pretoties kārdinājumam savu argumentāciju novirzīt uz tiesību politiku, kā mēģināts paskaidrot divos iepriekš minētajos apgalvojumos.

5.

Šī lieta attiecas uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas tās dalībvalsts teritorijā, kurā tas atkārtoti ieceļojis, pārkāpjot ieceļošanas aizliegumu, kas izdots kopā ar atgriešanas lēmumu saskaņā ar Direktīvu 2008/115/EK ( 4 ). Tiesa saskaras ar jautājumu, vai Direktīvā 2008/115 aizliegts šo personu sodīt ar brīvības atņemšanas sodu.

6.

Ierosinu ( 5 ) Tiesai pilnveidot un precizēt judikatūras virzienu, kas tika uzsākts ar spriedumu El Dridi ( 6 ) un turpināts ar spriedumiem Achughbabian ( 7 ) un Sagor ( 8 ), atsaucoties uz šīs direktīvas galveno mērķi, kas ir dalībvalstī nelikumīgi esošo trešo valstu valstspiederīgo atgriešana. Tiesai būtu jālemj, ka šāda krimināltiesiska sankcija Direktīvā 2008/115 ir aizliegta nevis tādu politikas apsvērumu dēļ kā iepriekš minētais, bet gan Direktīvas 2008/115 efektivitātes interesēs.

7.

Direktīvas 2008/115 mērķis tās 1. pantā “Priekšmets” ir noteikts šādi:

“Šajā direktīvā ir noteikti kopēji standarti un procedūras, kas dalībvalstīs ir jāpiemēro attiecībā uz nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, ievērojot pamattiesības kā galvenos Kopienas tiesību, kā arī starptautisko tiesību principus, tostarp pienākumu nodrošināt bēgļu aizsardzību un cilvēktiesības.”

8.

Direktīvas 2008/115 2. pantā “Darbības joma” ir paredzēts:

“1.   Šī direktīva attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā.

2.   Dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot šo direktīvu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem:

[..]”

9.

Minētās direktīvas 3. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“Šajā direktīvā [..]:

[..]

[..].”

10.

Direktīvas 2008/115 6. panta “Atgriešanas lēmums” 1. punktā paredzēts:

“Neskarot šā panta 2. līdz 5. punktā minētos izņēmumus, dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā.”

11.

Direktīvas 2008/115 8. panta 1. punktā paredzēts, ka “dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu atgriešanas lēmumu, ja saskaņā ar 7. panta 4. punktu nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai vai ja atgriešanās pienākums nav izpildīts laika posmā, kas saskaņā ar 7. pantu noteikts brīvprātīgai izceļošanai”.

12.

Minētās direktīvas 11. panta “Ieceļošanas aizliegums” redakcija ir šāda:

“1.   Atgriešanas lēmumiem pievieno ieceļošanas aizliegumu:

Citos gadījumos atgriešanas lēmumu var papildināt ar ieceļošanas aizliegumu.

2.   Ieceļošanas aizlieguma ilgumu nosaka, pienācīgi ņemot vērā katra konkrēta gadījuma visus attiecīgos apstākļus, un tas principā nepārsniedz 5 gadus. Tomēr tas var pārsniegt piecus gadus, ja trešās valsts valstspiederīgais rada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai.

3.   Dalībvalstis apsver ieceļošanas aizlieguma atsaukšanu vai pārtraukšanu, ja trešās valsts valstspiederīgais, kam piemēro ieceļošanas aizliegumu, kas izdots saskaņā ar 1. punkta otro daļu, var pierādīt, ka viņš/viņa ir atstājis/‑usi dalībvalsts teritoriju, pilnībā ievērojot atgriešanas lēmumu.

Trešo valstu valstspiederīgajiem, kas [saņēmuši uzturēšanās atļauju] saskaņā ar Padomes Direktīvu 2004/81/EK (2004. gada 29. aprīlis) par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm ( 9 ), nepiemēro ieceļošanas aizliegumu, neskarot 1. punkta pirmās daļās b) apakšpunktu, ar noteikumu, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais nerada draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai.

Atsevišķos gadījumos dalībvalstis var atturēties izdot, atsaukt vai pārtraukt ieceļošanas aizliegumu humānu apsvērumu dēļ.

Atsevišķos gadījumos vai konkrētām kategorijām dalībvalstis var atsaukt vai apturēt ieceļošanas aizliegumu citu iemeslu dēļ.

4.   Ja kāda dalībvalsts izskata iespēju izsniegt pastāvīgas uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties, trešās valsts valstspiederīgajam, uz ko attiecas citas valsts izdots ieceļošanas aizliegums, tā vispirms konsultējas ar dalībvalsti, kas ir izdevusi ieceļošanas aizliegumu, un ņem vērā tās intereses, ievērojot Šengenas līguma īstenošanas Konvencijas ( 10 ) 25. pantu.

5.   Šā panta 1. līdz 4. punktu piemēro, neierobežojot tiesības uz starptautisku aizsardzību kādā no dalībvalstīm, kā noteikts Padomes Direktīvas 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu ( 11 ) 2. panta a) punktā.”

13.

Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punktā ir noteikts:

“1.   Ja vien konkrētajā gadījumā nav iespējams efektīvi piemērot citus pietiekamus, bet vājākus piespiedu līdzekļus, dalībvalstis var aizturēt un turēt apsardzībā tikai to trešās valsts valstspiederīgo, kam paredzēts piemērot atgriešanas procedūras, lai sagatavotos atgriešanai un/vai veiktu izraidīšanas procesu, jo īpaši tad, ja

Ikviena turēšana apsardzībā ir iespējami īsa un tā turpinās tikai tik ilgi, kamēr veic izraidīšanas pasākumus, un to izpilda ar pienācīgu rūpību.”

14.

1998. gada 25. jūlija Likumdošanas dekrēta Nr. 286 13. panta 13. punktā paredzēts, ka “ārvalstnieks, attiecībā uz kuru ir izdots lēmums par izraidīšanu, nedrīkst atkārtoti ieceļot valsts teritorijā bez īpašas iekšlietu ministra atļaujas. Pārkāpuma gadījumā ārvalstnieks tiek sodīts ar brīvības atņemšanu no viena līdz četriem gadiem un no jauna tiek izraidīts ar tūlītēju nogādāšanu līdz robežai”.

15.

Albānijas valstspiederīgais S. Celaj ieradās Itālijas teritorijā nezināmā datumā. 2011. gada 26. augustā Itālijas varas iestādes viņu aizturēja par laupīšanas mēģinājumu, un pēc tam viņam par to tika piespriests brīvības atņemšanas sods uz vienu gadu (nosacīti) un EUR 400 naudas sods. Šis spriedums kļuva galīgs 2012. gada 15. martā.

16.

2012. gada 17. aprīlī Florences prefekts izdeva rīkojumu par nogādāšanu līdz robežai un Florences policijas komisārs izdeva izraidīšanas rīkojumu, kam tika pievienots aizliegums atkārtoti ieceļot Itālijā trīs gadus. Savā rīkojumā Florences prefekts paziņoja, ka bija jāizslēdz iespēja izmantot brīvprātīgu atgriešanos, jo lietas apstākļu dēļ S. Celaj nekavējoties bija jānogādā līdz robežai. Faktiski S. Celaj nebija lūdzis noteikt termiņu brīvprātīgai aizbraukšanai, un pastāvēja bēgšanas risks, jo nebija dokumentu, kas liecinātu, ka viņam ir, kur palikt.

17.

Ņemot vērā gaisa pārvadātāja nepieejamību un to, ka nebija iespējams S. Celaj ievietot aizturēšanas centrā, netika veikta viņa nogādāšana līdz robežai, un Florences policijas komisārs izdeva viņam rīkojumu pamest valsts teritoriju, brīdinot viņu, ka pretējā gadījumā tiks piemēroti likumā paredzētie sodi.

18.

Pēc tam S. Celaj palika Itālijā. No 2012. gada 27. jūlija līdz 2012. gada 30. augustam trīs reizes viņš tika pamanīts trijās dažādās vietās, un par šiem gadījumiem tika apsūdzēts saistībā ar nelegālā imigranta statusu un par narkotiku audzēšanu.

19.

2012. gada 4. septembrīS. Celaj pēc savas iniciatīvas ieradās Brindizi [Brindisi] robežpolicijas birojā un brīvprātīgi pameta valsts teritoriju.

20.

Pēc tam S. Celaj atkārtoti ieceļoja Itālijas teritorijā. 2014. gada 14. februārī Sanpjeroasjeves [San Piero a Sieve] stacijas karabinieri, veicot pārbaudi vietējā dzelzceļa stacijā, viņu arestēja par 1998. gada Likumdošanas dekrēta Nr. 286 13. panta 13. punkta pārkāpumu.

21.

Prokurors pret viņu ierosināja krimināllietu Tribunale di Firenze (Florences rajona tiesa) un lūdza viņam piespriest astoņus mēnešus ilgu brīvības atņemšanas sodu, pamatojoties uz 1998. gada Likumdošanas dekrēta Nr. 286 13. panta 13. punktu.

22.

Saistībā ar šo lietu ar 2014. gada 22. maija rīkojumu, kas Tiesā saņemts 2014. gada 12. jūnijā, Tribunale di Firenze uzdeva šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 2008/115 noteikumi nepieļauj tādas dalībvalsts tiesību normas, kas paredz brīvības atņemšanas sodu līdz četriem gadiem trešās valsts valstspiederīgajam, kurš pēc viņa atgriešanas uz savu valsti ne atbilstoši krimināltiesiskai sankcijai, ne arī krimināltiesiskas sankcijas rezultātā no jauna ir ieceļojis valsts teritorijā, pārkāpjot likumīgu atkārtotas ieceļošanas aizliegumu, bet kuram iepriekš nav tikuši piemēroti piespiedu pasākumi, kas ir paredzēti Direktīvas 2008/115 8. pantā, viņa drīzas un efektīvas izraidīšanas nolūkā?”

23.

Čehijas Republikas, Vācijas, Grieķijas, Itālijas, Norvēģijas un Šveices valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniegušas rakstveida apsvērumus.

24.

Tiesa vēlreiz ir aicināta lemt par valsts krimināltiesiskas sankcijas atbilstību Direktīvas 2008/115 noteikumiem. Runa šoreiz ir par valsts krimināltiesisku sankciju brīvības atņemšanas soda veidā, kas jāpiemēro trešās valsts valstspiederīgajam, pamatojoties tikai uz to, ka, atgriežoties no kādas dalībvalsts uz savu izcelsmes valsti saistībā ar iepriekšējo atgriešanas procedūru, viņš ir atkārtoti ieceļojis attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

25.

Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka, lai arī krimināltiesību un kriminālprocesuālo tiesību tiesiskais regulējums principā ir dalībvalstu kompetencē un lai gan nedz Direktīvā 2008/115, nedz tās juridiskajā pamatā ( 12 ) nav izslēgta dalībvalstu krimināltiesiskā kompetence nelikumīgas imigrācijas un uzturēšanās jomā, dalībvalstis nevar piemērot tādu tiesisko regulējumu krimināltiesību jomā, kas var apdraudēt Direktīvā 2008/115 izvirzīto mērķu sasniegšanu, tādējādi atņemot tai lietderīgo iedarbību ( 13 ).

26.

Pirms pievēršos apstrīdētajām valsts tiesību normām pamatlietā, gribētu šīs lietas vajadzībām īsi atgādināt par sistēmu, kas izveidota ar Direktīvu 2008/115, un Tiesas judikatūru par krimināltiesiskām sankcijām šīs direktīvas kontekstā.

27.

Direktīvā 2008/115 noteikto atgriešanas procedūru Tiesa jau ir plaši aprakstījusi daudzās tās izskatītajās lietās ( 14 ). Tāpēc šajā posmā varu izteikties īsi un aprobežoties ar būtiskiem izskatāmās lietas elementiem.

28.

Direktīvas 2008/115 mērķis – saskaņā ar tās preambulas 2. apsvērumu – ir izstrādāt ar kopīgiem standartiem pamatotu efektīvu izraidīšanas un atgriešanas politiku, lai personas atgriešana notiktu humānā veidā un pilnībā ievērojot viņu cilvēktiesības un cieņas neaizskaramību ( 15 ). Šajā nolūkā tajā izstrādāta atgriešanas procedūra, kuras centrā un sākumā ir atgriešanas lēmums, ko dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punktu ir pienākums ( 16 ) pieņemt par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā ( 17 ). Šis noteikums ir šīs direktīvas galvenais elements ( 18 ).

29.

Sekojošās procedūras pamatā ir samērīguma princips ( 19 ): šajā nolūkā parasti izraidīšana, t.i., atgriešanas pienākuma izpilde, fiziski izvedot no dalībvalsts ( 20 ), ir iespējama tikai tad, ja brīvprātīga izceļošana nav iespējama vai ir nesekmīga ( 21 ), un turēšana apsardzībā var tikt izmantota tikai kā ultima ratio, tikai ciktāl tas noteikti nepieciešams un tikai līdz izraidīšanai ( 22 ). Turēšanas apsardzībā noteikumu pamatojums ir tas, ka brīvības atņemšanu attaisno tikai atgriešanas un izraidīšanas procedūras, un, ja šīs procedūras netiek veiktas ar pienācīgu rūpību, turēšana apsardzībā vairs nav pamatota saskaņā ar šiem noteikumiem ( 23 ). Kā jau uzsvēru savā viedoklī Mahdi ( 24 ) lietā, turēšana apsardzībā izraidīšanas nolūkā nav ne sods, ne kriminālsods, ne arī cietumsods ( 25 ). Turklāt Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punkts ir jāinterpretē šauri, jo piespiedu turēšana apsardzībā kā brīvības atņemšana ir izņēmums no pamattiesībām uz personas brīvību ( 26 ).

30.

Tādējādi pašā direktīvā nav iekļauti noteikumi par dalībvalstu iespēju izmantot turēšanu apsardzībā vai brīvības atņemšanu kā krimināltiesisku sankciju saistībā ar nelikumīgu uzturēšanos. Manuprāt, tā cēlonis ir skaidrs: nepastāv šādas sankcijas iespējas, ja direktīvas mērķis ir nodrošināt trešo valstu valstspiederīgo, kas uzturas nelikumīgi, ātru atgriešanos. Jebkura turēšana apsardzībā vai brīvības atņemšana, kas nav paredzēta kā daļa no atgriešanas procedūras, galu galā aizkavēs šādu procedūru.

31.

Ir labi zināms un jau minēts šo secinājumu ievadā, ka šajā jautājumā ir arī šīs Tiesas judikatūra. Tomēr līdz šim nav bijusi neviena lieta, kurā, pamatojoties uz lietas faktiem pamatlietā, Tiesa būtu atzinusi, ka turēšana apsardzībā vai brīvības atņemšana kā krimināltiesiska sankcija būtu saderīga ar Direktīvu 2008/115.

32.

Spriedumā El Dridi ( 27 ) Tiesai tika lūgts izvērtēt, vai Direktīvā 2008/115 ir aizliegtas tādas valsts tiesību normas kā Itālijas tiesību akti attiecīgajā pamatlietā ( 28 ), kuros trešās valsts valstspiederīgajam, kurš dalībvalsts teritorijā uzturas nelikumīgi, paredzēts piemērot brīvības atņemšanas sodu, pamatojoties tikai uz to, ka viņš bez attaisnojoša iemesla palika Itālijas teritorijā, pretēji rīkojumam pamest šo teritoriju noteiktā laika posmā. Tiesa nosprieda, ka Direktīva 2008/115, it īpaši tās 15. un 16. pants, nepieļauj šādu tiesisko regulējumu ( 29 ).

33.

Spriedumā Achughbabian ( 30 ) Tiesa atkal tika aicināta noteikt, vai Direktīva 2008/115 nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā Francijas tiesiskais regulējums attiecīgajā pamatlietā ( 31 ), kurā paredzēts piemērot brīvības atņemšanas sodu trešās valsts valstspiederīgajam, pamatojoties tikai uz tā nelikumīgo ieceļošanu vai uzturēšanos Francijas teritorijā. Atkal Tiesa nosprieda, ka šī direktīva nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, “ciktāl šajā tiesiskajā regulējumā ir atļauta brīvības atņemšana tādam trešās valsts valstspiederīgajam, kam, kaut arī viņš nelikumīgi uzturas minētās dalībvalsts teritorijā un nav gatavs brīvprātīgi pamest šo teritoriju, nav tikuši piemēroti šīs direktīvas 8. pantā paredzētie piespiedu līdzekļi un attiecībā uz kuru – gadījumā, ja viņš tiek turēts apsardzībā, lai sagatavotu un īstenotu viņa izraidīšanu, – jau ir beidzies maksimālais šīs turēšanas apsardzībā termiņš” ( 32 ). Pamatlietā A. Achughbabian situācija ietilpa šajā kategorijā.

34.

Tiesas argumentācija šajās divās lietās bija tāda, ka brīvības atņemšanas dēļ tika apdraudēta direktīvā izvirzītā mērķa sasniegšana un varēja tikt izjaukta Direktīvas 2008/115 8. panta 1. punktā minēto pasākumu piemērošana un aizkavēta atgriešanas lēmuma izpilde ( 33 ).

35.

Turklāt Tiesa spriedumā Achughbabian izmantoja nedaudz plašāku formulējumu nekā spriedumā El Dridi: tā precizēja, ka šis konstatējums attiecas arī uz atgriešanas lēmumu pieņemšanu. Tiesa nosprieda, ka “šīs direktīvas 8. pantā dalībvalstīm noteiktais pienākums īstenot izraidīšanu 8. panta 1. punktā paredzētajos gadījumos ir jāizpilda, cik vien iespējams, drīzāk. Acīmredzami tā tas nevarētu būt gadījumā, ja pēc tam, kad ir konstatēta trešās valsts valstspiederīgā nelikumīga uzturēšanās, attiecīgajai dalībvalstij pirms atgriešanas lēmuma izpildes vai pat šī lēmuma pieņemšanas ( 34 ) būtu jāuzsāk kriminālvajāšana, kam attiecīgā gadījumā sekotu brīvības atņemšanas sods ( 35 )”.

36.

Šī attīstība no sprieduma El Dridi līdz spriedumam Achughbabian ir ievērības cienīga, un atgriezīšos pie tās turpinājumā ( 36 ).

37.

Turklāt ir interesanti atzīmēt un man nav skaidrs, kāpēc Tiesa motīvos un rezolutīvās daļas pirmajā ievilkumā vairs nav ietvērusi atsauci uz Direktīvas 2008/115 16. un 15. pantu, pretēji tam, kā tas bija izdarīts spriedumā El Dridi ( 37 ). Atgriezīšos arī pie šī jautājuma turpinājumā ( 38 ).

38.

Spriedumā Sagor Tiesa apstiprināja, ka mājas arests, kas piemērots un izpildīts atgriešanas procedūras gaitā, “var kavēt un tādējādi traucēt tādus pasākumus kā nogādāšana līdz robežai un piespiedu atgriešana, izmantojot aviotransportu, kas veicina izraidīšanas īstenošanu ( 39 )”.

39.

Tomēr spriedums Achughbabian ( 40 ) nebeidzās ar iepriekš citēto apgalvojumu. Kaut gan nebija nekādas saiknes ar pamatlietas faktiem, Tiesa precizēja, ka Direktīva 2008/115 pieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas paredz kriminālsodus par nelikumīgu uzturēšanos, ciktāl tajā ir “atļauta brīvības atņemšana tādam trešās valsts valstspiederīgajam, kam ir tikusi piemērota [Direktīvā 2008/115] paredzētā atgriešanas procedūra un kas nelikumīgi uzturas minētajā teritorijā, kaut arī nepastāv pamatots iemesls tam, lai viņš neatgrieztos” ( 41 ).

40.

Vēlreiz jāuzsver, ka gan spriedumā El Dridi ( 42 ), gan spriedumā Achughbabian ( 43 ) lietas apstākļi bija tādi, ka attiecīgās atgriešanas procedūras nebija pilnībā piemērotas ( 44 ).

41.

Pēc tam spriedumā Sagor par kriminālvajāšanu, kuras beigās piemēro naudas sodu, Tiesa uzskatīja, ka šāds sods nevar būt šķērslis ar Direktīvu 2008/115 izveidotajai atgriešanas procedūrai ( 45 ). Turpinājumā tā apgalvoja, ka “naudas soda uzlikšana nekādi nekavē atgriešanas lēmuma pieņemšanu un izpildi, pilnībā ievērojot Direktīvas 2008/115 6.–8. pantā noteiktos nosacījumus, ne arī apdraud šīs direktīvas 15. un 16. pantā noteiktos kopīgos brīvības atņemšanas standartus” ( 46 ).

42.

Termina “pieņemšana” ( 47 ) lietošana ir izteiksmīga, jo ar to parādīts, ka pienākums pieņemt atgriešanas rīkojumu ir pastāvīgs. Ar to arī tiek pierādīts, ka atšķirība starp to, vai atgriešanas procedūra attiecīgajā brīdī notiek vai nenotiek, faktiski ir mākslīga. Pat ja atgriešanas procedūra nenotiek un ir izpildītas 6. panta prasības, tā ir jāuzsāk.

43.

Pievērsīsimies izskatāmajai lietai.

44.

Iesniedzējtiesa ir konstatējusi, ka S. Celaj Itālijas teritorijā uzturas nelikumīgi. Tādēļ saskaņā ar Direktīvas 2008/115 2. panta 1. punktu šī direktīva ir piemērojama. Nav piemērojams neviens no 2. panta 2. punktā un 3. punktā minētajiem izņēmumiem. Jo īpaši nekas neliecina, ka uz S. Celaj attiektos ieceļošanas atteikums saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa 13. pantu ( 48 ).

45.

Tas rada jautājumu, vai šajā lietā Itālijas iestādes S. Celaj var piemērot brīvības atņemšanas sodu.

46.

Itālijas, Čehijas Republikas, Vācijas, Grieķijas, Norvēģijas un Šveices valdība, kā arī Komisija uzskata, ka tas ir iespējams. Tās uzskata, ka fakti šajā lietā ir atšķirīgi no faktiem lietās El Dridi un Achughbabian. Kaut arī to argumentācijā ir dažas atšķirīgas nianses, tās uzskata, ka ir jānošķir trešās valsts valstspiederīgā ieceļošana dalībvalsts teritorijā pirmo reizi no viņa ieceļošanas pēc tam, kad ir īstenota atgriešanas procedūra. Pirmajā situācijā dalībvalstij nav citas izvēles, kā vien piemērot Direktīvu 2008/115, bet otrajā gadījumā dalībvalsts varētu tiekties piemērot cietumsodu, lai atturētu trešās valsts valstspiederīgo no atkārtotas ieceļošanas tās teritorijā.

47.

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka nekādas nozīmes nav vērtējumam par konceptuālu un strukturālu atšķirību starp dažādām situācijām, kādās varētu nonākt ārvalstnieks atkarībā no tā, vai viņa klātbūtne valsts teritorijā izriet no prettiesiskas ieceļošanas vai no prettiesiskas atkārtotas ieceļošanas pēc iepriekšēja atgriešanas lēmuma pieņemšanas.

48.

Jāpiekrīt iesniedzējtiesas nostājai un jāpaziņo Tiesai, ka šāda pieeja pilnībā atbilst tās līdzšinējai judikatūrai.

49.

Direktīvas 2008/115 mērķis, kas skaidri un nepārprotami formulēts tās 1. pantā, ir trešo valstu valstspiederīgo, kas uzturas nelikumīgi, atgriešana. Dalībvalstīm ir pastāvīgs pienākums uzsākt atgriešanas procedūru, izdodot atgriešanas lēmumu, un pēc tam sekot šādas procedūras gaitai, ievērojot samērīguma principu.

50.

Direktīva nešķiro, cik reizes trešās valsts pilsonis mēģina ieceļot dalībvalsts teritorijā, un tam ir noteikts iemesls: ar nelikumīgo ieceļošanu saistīti jautājumi pirmkārt un galvenokārt ir tādu Eiropas Savienības tiesību aktu par ieceļošanu kā Šengenas Robežu kodeksa jautājums. Tomēr, ja trešās valsts valstspiederīgais atrodas dalībvalsts teritorijā un ir noskaidrots, ka viņš tur uzturas nelikumīgi, tad jāveic viņa atgriešana ( 49 ). Dalībvalstu pienākumi, kas izriet no Direktīvas 2008/115 6. un nākamajiem pantiem, ir pastāvīgi, nepārtraukti un piemērojami bez pārtraukuma tādā ziņā, ka tie rodas automātiski, tiklīdz ir izpildīti šo pantu nosacījumi. Ja pēc tam, kad ir konstatēts, ka trešās valsts valstspiederīgais nelikumīgi uzturas kādas dalībvalsts teritorijā, šai dalībvalstij nebūtu jāpieņem atgriešanas lēmums, bet gan būtu jāliek šo personu ieslodzīt, šī dalībvalsts faktiski apturētu savu saistību izpildi saskaņā ar šo direktīvu.

51.

Tiesa, šķiet, to pilnībā apzinās, kā liecina tās argumentācija spriedumā Achughbabian ( 50 ), kur tā konstatēja, ka pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas nedrīkstētu piemērot krimināltiesisku sankciju.

52.

Trešās valsts valstspiederīgā ieslodzīšana citu iemeslu dēļ nekā direktīvā paredzētie iemesli pēc būtības ir vienpusēja direktīvas darbības pagaidu apturēšana, ko veic attiecīgā dalībvalsts. Norādu Tiesai, ka šāda direktīvas darbības apturēšana nedrīkst notikt.

53.

Kā ieceļošanas aizlieguma pastāvēšana jāvērtē šajā kontekstā?

54.

Judikatūra šajā jautājumā ir nepietiekama un sniedz maz norādījumu šajā lietā ( 51 ).

55.

Ieceļošanas aizliegums direktīvā ir definēts kā administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kas uz noteiktu laika posmu aizliedz ieceļot un uzturēties dalībvalsts teritorijā un kas pievienots atgriešanas lēmumam ( 52 ). Kā izriet no Direktīvas 2008/115 11. panta, ieceļošanas aizliegums ir pievienots atgriešanas lēmumam. Tāpēc tas ir tikai atgriešanas lēmuma papildlēmums ( 53 ).

56.

Kā minēts iepriekš, Direktīvā 2008/115 ir runāts par trešo valstu valstspiederīgo, kas nelikumīgi uzturas, atgriešanu. Ieceļošanas Eiropas Savienības teritorijā jautājumi pirmkārt un galvenokārt ir Šengenas acquis ( 54 ) tiesību aktu un it īpaši Šengenas Robežu kodeksa ( 55 ) jautājums. Tāpēc, lai gan Savienības ieceļošanas un atgriešanas politika ir nesaraujami saistītas, nevajadzētu pazaudēt no redzesloka faktu, ka tās tiek reglamentētas dažādos tiesību instrumentos. Tas ir arī skaidri norādīts Direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā, saskaņā ar kuru dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot šo direktīvu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem attiecas ieceļošanas atteikums saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa 13. pantu. Turklāt to skaidri nosaka tas, ka tas ir tikai Direktīvas 2008/115 preambulas apsvērums ( 56 ), nevis šīs direktīvas preskriptīvs noteikums, kas atbalsta dalībvalstu ātru piekļūšanu citu dalībvalstu informācijai par ieceļošanas aizliegumiem, un kurā noteikts, ka šādai informācijas apmaiņai jānotiek saskaņā ar SIS II Regulu ( 57 ).

57.

Galvenais Direktīvas 2008/115 mērķis ir nevis novērst, bet gan izbeigt nelegālu uzturēšanos ( 58 ). Ņemot vērā ieceļošanas aizlieguma papildinošo raksturu, pasākumi sodīšanai par tās neievērošanu nevar apdraudēt tās galveno mērķi. Citiem vārdiem sakot, turēšana apsardzībā vai brīvības atņemšana nolūkā īstenot ieceļošanas aizliegumu nedrīkst apdraudēt atgriešanas procedūru nākotnē.

58.

Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka ieceļošanas aizlieguma esamībai nav nekādas jēgas no dalībvalsts perspektīvas: neļaujot personai likumīgi atkārtoti ieceļot dalībvalsts teritorijā, nākotnē šis aizliegums var atturēt trešās valsts valstspiederīgo no nelikumīgas atkārtotas ieceļošanas šajā teritorijā. Tādējādi Direktīva pati nodrošina dalībvalstīm līdzekļus, lai atturētu trešo valstu valstspiederīgos no nelegālas atkārtotas ieceļošanas to teritorijā.

59.

Tomēr, ja trešās valsts valstspiederīgais ir (nelikumīgi) (atkārtoti) ieceļojis dalībvalsts teritorijā, tiek piemēroti dalībvalstīm saskaņā ar direktīvu noteiktie pienākumi.

60.

Lai kā arī uz to skatās: personas ieslodzījums galu galā aizkavē atgriešanas izpildi nākotnē. Vienkāršais apgalvojums, ka Direktīvai 2008/115 nav pretrunā tas, ka kādas dalībvalsts tiesībās nelikumīga uzturēšanās tiek kvalificēta kā likumpārkāpums un ir paredzēti kriminālsodi, lai atturētu no šādu valsts tiesību normu uzturēšanās jomā pārkāpumu izdarīšanas un novērstu šādus pārkāpumus ( 59 ), ir jāaplūko šajā kontekstā. Tāpēc turēšanu apsardzībā vai brīvības atņemšanu būtu jāierobežo ar turēšanu apsardzībā par noziedzīgiem nodarījumiem, kas nav saistīti ar nelegālu uzturēšanos ( 60 ), turēšanu apsardzībā administratīvajās situācijās, kas reglamentētas minētās direktīvas IV nodaļā, kā arī turēšanu apsardzībā nolūkā noskaidrot, vai uzturēšanās ir likumīga vai nelikumīga ( 61 ). IV nodaļas noteikumi ir izsmeļoši, ja runa ir par turēšanu apsardzībā vai brīvības atņemšanu, kas saistīta ar uzturēšanos, kuras nelikumība ir konstatēta. Tāpēc šo noteikumu, jo īpaši Direktīvas 15. un 16. panta, iedarbība ir tāda, ka šajā direktīvā netiek pieļautas citas turēšanas apsardzībā vai brīvības atņemšanas situācijas.

61.

Pilnībā apzinos, ka mana izpratne par Direktīvas 2008/115 noteikumiem noved pie šauras sprieduma Achughbabian ( 62 ) rezolutīvās daļas otrā ievilkuma interpretācijas. Tomēr tā ir vienīgā iespējamā interpretācija, kas var būt saderīga ar minētās direktīvas noteikumiem ( 63 ). Tāpēc sprieduma Achughbabian rezolutīvās daļas otro ievilkumu lasu tādējādi, kas tas aptver tikai situācijas, kurās atgriešanas procedūra it tikusi veikta bez panākumiem un attiecīgā persona turpina nelikumīgi uzturēties attiecīgās dalībvalsts teritorijā bez pamatota neatgriešanas iemesla ( 64 ).

62.

Visbeidzot jāpievērš uzmanība Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, saskaņā ar kuru valsts tiesai, īstenojot savu jurisdikciju, ir jāpiemēro Eiropas Savienības tiesību normas un jānodrošina šo normu pilnīga efektivitāte, atsakoties piemērot valsts tiesību aktu noteikumus, ciktāl tie ir pretrunā ar Direktīvas 2008/115 ( 65 ) noteikumiem. Līdz ar to iesniedzējtiesai jāatsakās piemērot Likumdošanas dekrēta Nr. 286/1998 13. panta 13. punktu, ciktāl tajā paredzēts piemērot brīvības atņemšanas sodu S. Celaj, tikai pamatojoties uz to, ka pēc atgriešanās savā izcelsmes valstī viņš ir atkārtoti ieceļojis Itālijas teritorijā.

63.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, piedāvāju Tiesai uz Tribunale di Firenze (Itālija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīva 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, un it īpaši tās 15. un 16. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, saskaņā ar kuru trešās valsts valstspiederīgajam, kurš attiecīgajā dalībvalstī uzturas nelikumīgi, paredzēts piemērot brīvības atņemšanas sodu, tikai pamatojoties uz to, ka pēc atgriešanās savā izcelsmes valstī iepriekšējās atgriešanas procedūras kontekstā viņš ir atkārtoti ieceļojis šīs dalībvalsts teritorijā.