1

Savā prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, nepieņemot visus normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 16. decembra Direktīvas 2002/91/EK par ēku energoefektivitāti (OV 2003, L 1, 65. lpp.) 3., 7. un 8. panta prasības, vai katrā ziņā nepaziņojot Komisijai par šiem aktiem, Spānijas Karaliste nav izpildījusi šajos pantos kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Direktīvas 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti (OV L 153, 13. lpp.) 29. pantu paredzētos pienākumus.

2

Direktīvas 2002/91 3. pants ir izteikts šādi:

“Dalībvalstis valsts vai reģionu līmenī piemēro ēku energoefektivitātes aprēķina metodi, kas atbilst pielikumā noteiktajai vispārējai sistēmai. Elementus, kas uzskaitīti šīs sistēmas 1. un 2. daļā, pielāgo tehnikas attīstībai saskaņā ar 14. panta 2. punktā minēto procedūru, ņemot vērā dalībvalsts tiesību aktos noteiktos standartus vai normas.”

3

Minētās direktīvas 7. panta “Energoefektivitātes sertifikāts” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis gādā par to, lai tad, kad tiek celta, pārdota vai izīrēta kāda ēka, īpašniekam tiktu izsniegts energoefektivitātes sertifikāts vai attiecīgā gadījumā īpašnieks to izsniegtu potenciālajam pircējam vai īrniekam. Sertifikāta derīguma termiņš nepārsniedz 10 gadus.

[..]”

4

Šīs direktīvas 8. pantā “Boileru pārbaude” ir noteikts:

“Attiecībā uz enerģijas patēriņa samazināšanu un oglekļa dioksīda emisijas ierobežošanu dalībvalstis:

5

Atbilstīgi Direktīvas 2002/91 15. panta 1. punktam dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, vēlākais līdz 2006. gada 4. janvārim, par to tūlīt informējot Komisiju. Ar Direktīvu 2010/31 no 2012. gada 1. februāra tika atcelta Direktīva 2002/91, tomēr neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņu Direktīvas 2002/91 transponēšanai valsts tiesībās un piemērošanai.

6

Karaļa [2007. gada] 20. jūlija Dekrēta 1027/2007 par regulējuma par termiskajām iekārtām ēkās (RITE) apstiprināšanu pamatojuma izklāsta 8. punktā ir noteikts šādi:

“Šī dekrēta ietvaros apstiprinātā norma daļēji transponē [..] Direktīvu 2002/91 [..], ar ko nosaka energoefektivitātes minimālās prasības, kurām ir jāatbilst jauno vai esošo ēku termiskajām iekārtām, un boileru un gaisa kondicionēšanas sistēmu regulārās pārbaudes kārtību.”

7

Karaļa dekrēta 1027/2007 3.4.4. tehniskajā instrukcijā ir paredzēts:

8

Karaļa dekrēta 1027/2007 4.3.1. tehniskajā instrukcijā “Siltuma ģeneratoru pārbaudes regularitāte” ir paredzēts:

9

Ar 2009. gada 24. februāra vēstuli Komisija izteica iebildumus Spānijas Karalistei, ka attiecībā uz esošajām ēkām tā nav transponējusi Direktīvas 2002/91 3. un 4. pantu.

10

Ar 2009. gada 7. aprīļa vēstuli Spānijas Karaliste atzina, ka attiecībā uz esošo ēku energoefektivitātes sertifikāciju šī direktīva vēl ir jātransponē.

11

Komisija 2010. gada 29. janvārī nosūtīja Spānijas Karalistei papildu brīdinājuma vēstuli, kurā tā norādīja, ka vēl nav saņēmusi paziņojumu par Direktīvas 2002/91 7. un 8. panta transponēšanas pasākumiem. Attiecībā uz šīs direktīvas 8. pantu Komisija norādīja, ka Karaļa dekrēts 1027/2007 nosaka boileru pārbaudes regularitāti tikai boileriem, kuri laisti ekspluatācijā pēc dekrēta stāšanās spēkā, un atstāj autonomu kopienu ziņā pieņemt lēmumu par jau esošo iekārtu boileru pārbaužu laika plānojumu. Komisija tādējādi uzskatīja, ka papildus 2009. gada 24. februāra brīdinājuma vēstulei Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kuri tai izriet no Direktīvas 2002/91 7. panta un 8. panta a) apakšpunkta.

12

Ar 2010. gada 22. jūlija vēstuli Spānijas Karaliste paskaidroja kavēšanās iemeslus Karaļa dekrēta par esošo ēku sertifikāciju projekta pieņemšanā un norādīja attiecībā uz Direktīvas 2002/91 8. panta transponēšanu, ka trīs autonomās kopienas ir jau publicējušas lēmumus, ar kuriem nosaka normas Karaļa dekrēta 1027/2007 piemērošanai to attiecīgajās teritorijās, un ka pārējie lēmumi ir pieņemšanas stadijā.

13

Komisija 2010. gada 25. novembrī izdeva argumentēto atzinumu, kurā tā secināja, ka, netransponējot pilnībā Spānijas tiesību sistēmā Direktīvas 2002/91 3. pantu, 7. panta 1. punktu un 8. panta a) apakšpunktu, Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai izriet no šīs direktīvas, un aicināja to veikt nepieciešamos pasākumus divu mēnešu laikā no šī paziņojuma saņemšanas.

14

Savā 2011. gada 31. janvāra vēstulē Spānijas Karaliste atbildēja, ka Karaļa dekrēta par esošo ēku sertifikāciju projekts papildinās Direktīvas 2002/91 3. un 7. panta transponēšanu. Attiecībā uz šīs direktīvas 8. pantu Spānijas Karaliste precizēja, ka autonomajām kopienām nav jāpaziņo Komisijai boileru pārbaudes laika plānojums. Turklāt tā piebilda, ka ir nolēmusi izmantot abas šīs direktīvas 8. pantā paredzētās izvēles.

15

Ar 2011. gada 29. aprīļa vēstuli Spānijas Karaliste no jauna paziņoja Komisijai par Karaļa dekrēta par esošo ēku sertifikāciju projektu.

16

Uzskatot, ka, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, Spānijas Karalistes pārkāpums turpinājās, Komisija cēla šo prasību.

17

Ar atsevišķu 2012. gada 20. aprīļa dokumentu Spānijas Karaliste norādīja iebildi par nepieņemamību, ar kuru tā lūdz Tiesu atzīt prasību par nepieņemamu attiecībā uz pienākumu neizpildi saistībā ar visām Direktīvas 2002/91 8. panta normām un pakārtoti atzīt prasību par nepieņemamu attiecībā uz šīs direktīvas 8. panta b) apakšpunktu.

18

Ar 2012. gada 16. oktobra lēmumu iebilde par nepieņemamību tika pievienota lietai pēc būtības un Spānijas Karaliste tika aicināta iesniegt aizstāvības rakstu.

19

Komisija pārmet Spānijas Karalistei, ka tā nav veikusi visus pasākumus, kas nepieciešami, lai izpildītu Direktīvas 2002/91 3. un 7. pantu, un ka katrā ziņā tā par tiem nav paziņojusi Komisijai, ciktāl Karaļa dekrētā 1027/2007 nav normu par ēku energoefektivitātes aprēķina metodi un energoefektivitātes sertifikāts attiecas tikai uz jaunām ēkām, nevis uz esošajām ēkām. Tā uzsver, ka savā atbildē uz argumentēto atzinumu Spānijas Karaliste būtībā atzina, ka Spānijas tiesībās vēl nav veikta transponēšana pilnībā, un aprobežojās ar norādi, ka tas tiks veikts Karaļa dekrēta par esošo ēku sertificēšanu projekta pieņemšanas datumā.

20

Komisija uzskata, ka Spānijas Karaliste ir atteikusies no savas aizstāvības, kas attiecas uz Direktīvas 2002/91 3. un 7. pantu, un ka šajā ziņā sniegtie apsvērumi aizstāvības rakstā un atbildē uz replikas rakstu tika iesniegti pēc termiņa, tādēļ iebilde par prasības daļēju nepieņemamību, uz ko norādīts ar atsevišķu dokumentu, attiecas tikai uz Direktīvas 2002/91 3. un 7. pantu.

21

Spānijas Karaliste apstrīd, ka būtu atteikusies no savas aizstāvības attiecībā uz Direktīvas 2002/91 3. un 7. pantu. Tā uzsver, ka Tiesas Reglamenta 91. pantā ir paredzēts, ka iebildi par nepieņemamību iesniedz kā atsevišķu dokumentu un tajā netiek nošķirts, vai nepieņemamība attiecas uz visu prasību vai tikai tās daļu. Tādējādi ir ļauts izteikt iebildi par nepieņemamību ar atsevišķu rakstu, tam neradot ne mazākās negatīvās sekas.

22

Tā kā Spānijas Karaliste ar atsevišķu dokumentu ir iesniegusi iebildi par nepieņemamību, kura attiecas tikai uz iebildumu par Direktīvas 2002/91 8. pantu, šajā stadijā nesniedzot ne mazāko argumentāciju par pieņemamību vai pēc būtības saistībā ar šīs direktīvas 3. un 7. pantu, rodas jautājums, vai ir jāuzskata, ka ir beidzies termiņš aizstāvības iesniegšanai par šo pēdējo minēto iebildumu.

23

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstīgi Reglamenta 40. pantam redakcijā, kas bija spēkā šīs prasības celšanas datumā, viena mēneša laikā pēc tam, kad atbildētājam ir izsniegts prasības pieteikums, viņam ir jāiesniedz iebildumu raksts. Šī reglamenta 91. pantā tomēr ir paredzēta iespēja ar atsevišķu dokumentu vērsties Tiesā ar lūgumu pieņemt lēmumu par iebildi vai citu procesa jautājumu, neaplūkojot lietu pēc būtības.

24

Iebilde par nepieņemamību procesuālās ekonomijas labad ļauj pirmajā posmā ierobežot apspriešanu un izskatīšanu, attiecinot tās tikai uz jautājumu, vai attiecīgā prasība ir pieņemama. Tādējādi šis procesa jautājums ļauj novērst situāciju, kurā gan lietas dalībnieku procesuālie raksti, gan tiesas veiktā pārbaude attiecas uz lietas būtību, lai gan prasība ir nepieņemama (skat. 2009. gada 17. decembra spriedumu lietā C-197/09 RX-II (pārskatīšana) M/EMA, Krājums, I-12033. lpp., 48. punkts).

25

Savukārt, ja prasība ir atzīta par pieņemamu, noraidot iebildi par nepieņemamību, vai lēmuma par šo iebildi pieņemšana tiek atlikta līdz galīgajam spriedumam, otrajā posmā ir jānotiek apspriešanai par prasības būtību. Iepriekš minētajās normās ir tieši paredzēts, ka priekšsēdētājs nosaka jaunus termiņus turpmākajām procesuālajām darbībām, ja pieteikums lemt par iebildi par nepieņemamību tiek noraidīts vai lēmuma pieņemšana tiek atlikta līdz galīgajam spriedumam (skat. iepriekš minēto spriedumu M/EMA (pārskatīšana), 49. punkts).

26

No Reglamenta 40. un 91. panta, tā redakcijā datumā, kad tika celta šī prasība, aplūkošanas kopsakarā izriet, ka turpmāka lietas izskatīšana pēc būtības var attiekties tikai uz to prasības daļu, uz kuru attiecas iebilde par nepieņemamību, tādēļ atbildētājs nevar iesniegt aizstāvības papildrakstus ar minēto 40. pantu noteiktajā viena mēneša termiņā.

27

Pat ja iebilde par nepieņemamību, kas attiecas tikai uz prasības daļu, būtu pieņemama, prasība nav atceļama pilnībā un nekas tādējādi nepamato to, ka atbildētājs nesniedz savus aizstāvības argumentus par prasības daļu, uz kuru neattiecas šī iebilde, šī reglamenta 40. pantā noteiktajā termiņā.

28

Ja atbildētājs uzskata, ka tikai daļa prasības ir nepieņemama, viņam tādējādi ir vai nu jāapstrīd tās pieņemamība savā aizstāvības rakstā, vai termiņā, kas noteikts atbildei uz prasību, jāceļ iebilde par daļēju nepieņemamību, kā arī jāiesniedz raksts pēc būtības attiecībā uz prasības daļu, uz kuru neattiecas šī iebilde par nepieņemamību, pretējā gadījumā viņam tiks liegts izteikties šajā jautājumā.

29

Tā kā Spānijas Karalistes apsvērumi par Direktīvas 2002/91 3. un 7. pantu tika iesniegti 2012. gada 26. decembrī jeb vairāk nekā astoņus mēnešus pēc pagarinātā termiņa, kurš tika noteikts apsvērumu iesniegšanai, atbildot uz prasību, no tā izriet, ka tie netika iesniegti termiņā un tādējādi nav ņemami vērā.

30

Tomēr katrā ziņā Tiesai ir jāpārbauda, vai inkriminētā pienākumu neizpilde pastāv vai nē, pat ja attiecīgā dalībvalsts pienākumu neizpildi neapstrīd (skat. 2002. gada 15. janvāra spriedumu lietā C-439/99 Komisija/Itālija, Recueil, I-305. lpp., 20. punkts, un 2009. gada 6. oktobra spriedumu lietā C-438/07 Komisija/Zviedrija, Krājums, I-9517. lpp., 53. punkts).

31

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākumu neizpildes esamība ir jāvērtē atkarībā no situācijas dalībvalstī, kāda tā ir, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, un ka pēc tam nākamās izmaiņas Tiesa nevar ņemt vērā (skat. it īpaši 2013. gada 28. februāra spriedumu lietā C‑473/10 Komisija/Ungārija, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Šajā lietā ir tikai jākonstatē, ka no pirmstiesas procedūras un no prasības pieteikuma izriet, ka Spānijas Karaliste būtībā atzina, ka attiecībā uz esošajām ēkām, uz kurām tikai attiecās Komisijas celtais iebildums, Direktīvas 2002/91 3. un 7. panta transponēšana Spānijas tiesībās pilnībā tiks panākta tikai pēc Karaļa dekrēta projekta pieņemšanas.

33

Tā tas nebija, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, proti, 2011. gada 25. janvārī.

34

No tā izriet, ka iebildums par Direktīvas 2002/91 3. un 7. panta netransponēšanu ir pamatots.

35

Spānijas Karaliste galvenokārt apgalvo, ka prasība ir nepieņemama, jo tā nav loģiska un ar to pārkāpj Reglamenta 38. pantu, ciktāl pirmstiesas procedūrā Komisija aprobežojās tikai ar pārmetumiem tai, ka nav izpildīti pienākumi, kas izriet no Direktīvas 2002/91 8. panta a) apakšpunkta, lai gan šajā 8. pantā ir paredzēts b) apakšpunktā citu izvēli īstenot kā noteiktu mērķi. Kā uzskata Spānijas Karaliste, lai varētu tai pārmest pienākumu, kas tai noteikti ar šo 8. pantu, neizpildi, Komisijai esot bijis jāpārliecinās, ka tā nav transponējusi Direktīvu 2002/91, vai nu izmantojot pirmo izvēli, vai otro.

36

Pakārtoti Spānijas Karaliste apgalvo, ka prasība ir nepieņemama attiecībā uz Direktīvas 2002/91 8. panta b) apakšpunktu, jo šī norma netika norādīta argumentētajā atzinumā.

37

Attiecībā uz galveno pamatu par nepieņemamību Komisija neapstrīd faktu, ka dalībvalstīm ir iespēja transponēt vienu vai otru no Direktīvas 2002/91 8. pantā paredzētajām iespējām, tomēr uzsver – kad tika nosūtīta papildu brīdinājuma vēstule, Spānijas Karaliste bija paziņojusi par atsevišķiem valsts pasākumiem, kas veido daļēju šīs direktīvas 8. panta a) apakšpunkta transponēšanu.

38

Šādā ziņā Spānijas Karaliste esot pilnībā sapratusi inkriminētās pienākumu neizpildes apjomu un neesot kļūda pamatojumā tajā, ka šai dalībvalstij tiek pārmesta Direktīvas 2002/91 8. panta a) apakšpunktā paredzētās izvēles nepilnīga transponēšana, nemaz neminot, ka šī dalībvalsts netika paziņojusi ne par vienu pasākumu par šī 8. panta b) apakšpunktā paredzēto izvēli.

39

Attiecībā uz nepieņemamības pakārtoto pamatu Komisija uzskata, ka prasības pieteikumā esošie argumenti par Direktīvas 2002/91 8. panta b) apakšpunktu negroza pienākumu neizpildes priekšmetu, kas tika noteikts pirmstiesas procedūrā.

40

Spānijas Karaliste galvenokārt apgalvo, ka iebildums par Direktīvas 2002/91 8. panta netransponēšanu nav loģisks un ar to pārkāpj Reglamenta 38. pantu tā redakcijā prasības celšanas datumā, jo pirmstiesas procedūrā un argumentētajā atzinumā Komisija esot tai pārmetusi tikai nepilnīgu šīs direktīvas 8. panta a) apakšpunkta transponēšanu, lai gan šī norma ir tikai viena no izvēlēm, kas dotas dalībvalstīm, lai sasniegtu 8. pantā iecerēto enerģijas patēriņa samazināšanas mērķi.

41

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no Tiesas Reglamenta 38. panta 1. punkta c) apakšpunkta un ar to saistītās judikatūras izriet, ka prasības pieteikumā ir jāietver strīda priekšmets un izvirzīto pamatu kopsavilkums un tie ir jānorāda pietiekami skaidri un precīzi, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Tiesa varētu veikt kontroli. No tā izriet, ka galvenie faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar kuriem ir pamatota prasība, prasības pieteikumā ir jānorāda loģiskā un saprotamā veidā un ka prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem ir jābūt formulētiem nepārprotami, lai izvairītos no tā, ka Tiesa lemj ultra petita vai arī nelemj par kādu iebildumu (skat. it īpaši 2009. gada 12. februāra spriedumu lietā C‑475/07 Komisija/Polija, 43. punkts, un 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā C-165/08 Komisija/Polija, Krājums, I-6843. lpp., 42. punkts).

42

Tiesa ir arī atzinusi, ka atbilstoši LESD 258. pantam celtajai prasībai ir jāietver loģiski un precīzi iebildumi, lai dalībvalstij un Tiesai ļautu precīzi novērtēt norādītā Kopienu tiesību pārkāpuma apmēru, kas ir obligāts nosacījums, lai minētā valsts vēlāk varētu izmantot savus aizstāvības līdzekļus un lai Tiesa varētu pārbaudīt norādīto valsts pienākumu neizpildi (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Polija, 43. punkts).

43

Šajā gadījumā gan 2010. gada 29. janvāra papildu brīdinājuma vēstulē, gan argumentētajā atzinumā Komisija ir skaidri izklāstījusi, ka Direktīvas 2002/91 8. pants atstāj dalībvalstīm izvēli starp divām šajā normā paredzētajām iespējām. Turklāt tā ir izklāstījusi, ka, lai gan Spānijas Karalistes paziņotajā Karaļa dekrētā 1027/2007 ir noteikts boileru, kuri nodoti ekspluatācijā pēc tā stāšanās spēkā, pārbaužu biežums un ar to ir transponēta šajā 8. panta a) apakšpunktā paredzētā izvēle, tas atstāj autonomo kopienu ziņā parūpēties par pārbaužu laika plānojuma izveidi esošajiem boileriem.

44

Šajā ziņā tas, ka argumentētajā atzinumā Komisija secināja, ka ir pārkāptas nevis visas Direktīvas 2002/91 8. panta normas, bet tikai šīs direktīvas 8. panta a) apakšpunkts, nav neloģiski vai kļūda pamatojumā. Ņemot vērā apstākli, ka Spānijas Karaliste jau tika paziņojusi par transponēšanas pasākumiem saistībā ar šī 8. panta a) apakšpunktu, kurus Komisija tomēr uzskatīja par nepietiekamiem, tā secināja, ka šajā normā paredzētā izvēle ir tikusi transponēta nepilnīgi.

45

Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka Spānijas Karaliste ir varējusi saprast inkriminētās pienākumu neizpildes apjomu un pilnībā izmantot savas tiesības uz aizstāvību, sākot ar pirmstiesas procedūru.

46

Tā savā 2010. gada 22. jūlija atbildē uz papildu brīdinājuma vēstuli Spānijas Karaliste tikai atbild ar to, ka trīs autonomās kopienas ir jau publicējušas lēmumus, ar kuriem nosaka normas Karaļa dekrēta 1027/2007 piemērošanai to attiecīgajās teritorijās, un ka pārējie lēmumi ir administratīvajā procesā. Spānijas Karaliste tādējādi neapstrīdēja Komisijas vērtējumu attiecībā uz tās nodomu, transponējot Direktīvas 2002/91 8. pantu, aprobežoties ar šī panta a) apakšpunktu.

47

No iepriekš minētā izriet, ka Komisija nav pārkāpusi Reglamenta 38. pantu tā redakcijā prasības celšanas datumā, pārmetot Spānijas Karalistei Direktīvas 2002/91 8. panta a) apakšpunktā paredzētās izvēles nepilnīgo transponēšanu, turklāt neminot, ka šī dalībvalsts netika paziņojusi ne par vienu pasākumu saistībā ar šī 8. panta b) apakšpunktā paredzēto izvēli.

48

Tādējādi galvenokārt norādītais pamats par nepieņemamību ir jānoraida.

49

Pakārtoti norādītais nepieņemamības pamats, saskaņā ar kuru iebildums esot nepieņemams attiecībā uz Direktīvas 2002/91 8. panta b) apakšpunktu, arī ir jānoraida.

50

Pirmkārt, argumentētajā atzinumā Komisija pārmeta Spānijas Karalistei, ka tā nav veikusi pasākumus, kas nepieciešami, lai izpildītu Direktīvas 2002/91 8. pantu, uzsverot šī panta a) apakšpunktu, jo šī dalībvalsts jau tika paziņojusi par transponēšanas pasākumiem atbilstīgi šajā normā paredzētajai izvēlei.

51

Otrkārt, tā kā Spānijas Karaliste vēlāk atbildē uz argumentēto atzinumu norādīja, ka ir izvēlējusies transponēt Direktīvas 2002/91 8. pantā paredzētos pienākumus, vienlaicīgi izmantojot abas šī 8. panta a) un b) apakšpunktā esošās iespējas, Komisija tika vedināta prasības pieteikumā pārbaudīt, vai Spānijas Karalistes veiktie pasākumi bija 8. panta transponēšana pilnībā, ņemot vērā gan tā a) apakšpunktu, gan b) apakšpunktu.

52

Pastāvīgā judikatūra ir tāda, ka dalībvalstij nosūtītā Komisijas brīdinājuma vēstule un vēlāk Komisijas sniegtais argumentētais atzinums nosaka strīda priekšmetu, ko vairs nevar paplašināt. Līdz ar to argumentētajam atzinumam un prasībai jābalstās uz identiskiem iebildumiem (skat. it īpaši 1988. gada 29. septembra spriedumu lietā C-191/95 Komisija/Vācija, Recueil, I-5449. lpp., 55. punkts, un 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā C-139/00 Komisija/Spānija, Recueil, I-6407. lpp., 18. punkts).

53

Tomēr šī prasība nevar būt tik plaša, lai jebkurā gadījumā pieprasītu pilnīgu sakritību starp iebildumu formulējumu brīdinājuma vēstulē, argumentētajā atzinumā un prasījumos prasības pieteikumā, ja strīda priekšmets, kāds tas ir noteikts argumentētajā atzinumā, nav ticis paplašināts vai grozīts (skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietā Komisija/Vācija, 56. punkts, Komisija/Spānija, 19. punkts).

54

Šajā lietā, ņemot vērā pirmstiesas procedūru kopumā, ir jākonstatē, ka Komisijas norādītā pienākumu neizpilde attiecas uz visu Direktīvas 2002/91 8. pantu. Tā, lai gan Komisija skaidri atbild tikai uz argumentiem par šīs direktīvas 8. panta a) apakšpunktu, ir acīmredzams, ka argumentētais atzinums ir balstīts uz netiešu šīs direktīvas 8. panta b) apakšpunkta netransponēšanas konstatējumu.

55

Tātad ar Komisijas iebildumiem par Direktīvas 2002/91 8. panta b) apakšpunktu nav ticis paplašināts strīda priekšmets.

56

No tā izriet, ka iebildums par Direktīvas 2002/91 8. panta netransponēšanu ir pieņemams.

57

Komisija uzskata, pirmkārt, ka Karaļa dekrēts 1027/2007 ir tikai Direktīvas 2002/91 8. panta a) apakšpunkta nepilnīga transpozīcija, jo tas nosaka tieši pasākumus regulārai pārbaudei tikai boileriem, kuri ir laisti ekspluatācijā pēc tā stāšanās spēkā, un atstāj autonomo kopienu ziņā pieņemt lēmumu par jau esošo iekārtu boileru pārbaužu laika plānojumu.

58

Otrkārt, attiecībā uz Spānijas Karalistes argumentāciju, ka tā ir izvēlējusies transponēt Direktīvas 2002/91 8. pantu, piemērojot abas šajā normā esošās iespējas kopā, Komisija vispirms norāda, ka šīs divas izvēles ir alternatīvi risinājumi.

59

Turklāt Komisija uzsver, ka pirms tam Spānijas Karaliste nav apgalvojusi, ka ir izvēlējusies šādu Direktīvas 2002/91 8. panta transponēšanas tās iekšējās tiesībās metodi, un ka turklāt no Karaļa dekrēta 1027/2007 pamatojumu izklāsta 8. punkta izriet, ka tā mērķis ir šī 8. panta a) apakšpunktā paredzētās izvēles transponēšana. Tā atgādina, ka savā 2010. gada 22. jūlija atbildē uz papildu brīdinājuma vēstuli Spānijas Karaliste atsaucās vienīgi uz autonomo kopienu lēmumiem, no kuriem daži bija procesā, par boileru pārbaudi, lai gan normas, ar kurām bija jātransponē šī paša 8. panta b) apakšpunkts, Spānijas tiesībās šajā datumā jau bija.

60

Visbeidzot, attiecībā uz apgalvotajiem transpozīcijas pasākumiem saistībā ar Direktīvas 2002/91 8. panta b) apakšpunktu Komisija norāda, ka Spānijas Karaliste vairs neatsaucas uz “rīcības plānu”, uz kuru tā atsaucās sava atbildē uz argumentēto atzinumu, un uz to, ka tas tai netika paziņots. Tā norāda arī, ka enerģētiskās padomdošanas pienākums Karaļa dekrēta 1027/2007 3.4.4. tehniskajā instrukcijā ir ļoti vispārīgs pienākums, ko nevar uzskatīt par Direktīvas 2002/91 8. panta b) apakšpunkta transponēšanu.

61

Spānijas Karaliste apgalvo, pirmkārt, ka šīs direktīvas 8. pants ir transponēts, izmantojot Karaļa dekrētu 1027/2007.

62

Šajā ziņā tā norāda, ka Direktīva 2002/91 tikai nosaka pienākumu noteikt “vajadzīgos pasākumus, lai ieviestu regulāras [..] boileru pārbaudes”, bet nenosaka pienākumu paziņot šim nolūkam izveidoto laika plānojumu. Karaļa dekrēts 1027/2007 paredzot ne tikai īpašu pienākumu veikt regulāras pārbaudes, bet definējot šo periodiskumu atkarībā no boilera jaudas un tajā izmantotā kurināmā veida; vienīgā autonomajām kopienām deleģētā kompetence ir konkrēti noteikt pirmo pārbaudi esošajiem aparātiem.

63

Otrkārt, Spānijas Karaliste apgalvo, ka ir izpildījusi Direktīvas 2002/91 8. pantā paredzēto pienākumu, ciktāl Karaļa dekrētā 1027/2007 ir noteikts pienākums veikt regulāras pārbaudes un noteikta virkne pasākumu, lai mazinātu enerģijas patēriņu un oglekļa dioksīda izmešus. Šajā ziņā tā norāda uz normu IT 3, ar kuru ir noteikts pienākums veikt ikgadēju apkopi un sniegt iekārtu īpašniekiem padomu par to iespējamo uzlabošanu.

64

Savā atbildē uz repliku Spānijas Karaliste norāda uz Karaļa dekrēta projekta pieņemšanu drīzumā, ar kuru tiks grozīti atsevišķi panti un tehniskās instrukcijas noteikumos par termiskajām iekārtām ēkās, kas apstiprināti ar Karaļa dekrētu 1027/2007, kurā apkures iekārtu pārbaudes regularitāti un karstā ūdens saražošanu vairs nenosaka autonomās kopienas, bet visā valsts teritorijā.

65

Vispirms ir jāatgādina, ka Direktīvas 2002/91 8. pants attiecas gan uz jaunām ēkām, gan uz esošām ēkām un ka Komisija pārmet Spānijas Karalistei, ka nav noteikti vai katrā ziņā nav paziņoti nepieciešamie pasākumi attiecībā uz esošajām ēkām.

66

Attiecībā, pirmkārt, uz Spānijas Karalistes apgalvojumu, ka Direktīvas 2002/91 8. pants ir ticis transponēts, izmantojot Karaļa dekrētu 1027/2007, ir tikai jānorāda, ka šis dekrēts tieši nosaka pasākumus regulāru pārbaužu nolūkā tikai attiecībā uz boileriem, kuri ir laisti ekspluatācijā pēc tā stāšanās spēkā, un atstāj autonomo kopienu ziņā pieņemt lēmumu par jau esošo iekārtu boileru pārbaudes laika plānojumu.

67

Savā atbildē uz papildu brīdinājuma vēstuli Spānijas Karaliste šajā ziņā ir norādījusi, ka trīs autonomās kopienas ir jau publicējušas lēmumus, ar kuriem nosaka normas Karaļa dekrēta 1027/2007 piemērošanai to attiecīgajās teritorijās, un ka pārējie lēmumi ir pieņemšanas stadijā.

68

Pretēji tam, ko apgalvo Spānijas Karaliste savā aizstāvības rakstā, no Karaļa dekrēta 1027/2007 4.3.1. tehniskās instrukcijas redakcijas izriet, ka autonomajām kopienām ir jānosaka ne tikai pirmās pārbaudes datums, bet arī pārbaužu biežums atbilstīgi boilera jaudai, vecumam un kurināmā veidam.

69

Tāpat nevar tikt pieņemts arguments, ka laika plānojums un tā izpildes detaļas nav jāpaziņo Komisijai.

70

Direktīvā 2002/91 ir paredzēta regulāra pārbaude visiem boileriem, un tā ir jāinterpretē tādējādi, ka pat attiecībā uz boileriem, attiecībā uz kuriem šī direktīva nenosaka minimālo biežumu, dalībvalstīm ir jānosaka precīzs biežums un jāpaziņo Komisijai veiktie pasākumi, lai tā varētu pārbaudīt, vai šie pasākumi ļauj sasniegt šajā direktīvā noteiktos mērķus.

71

Otrkārt, attiecībā uz Spānijas Karalistes argumentu, ka Direktīvas 2002/91 8. panta transponēšana pilnībā izriet no Karaļa dekrēta 1027/2007 un virknes Karaļa dekrēta 1027/2007 3.4.4. tehniskajā instrukcijā esošo pasākumu enerģijas patēriņa samazināšanai kopuma, ir jāuzsver, ka abas attiecīgi šī 8. panta a) un b) apakšpunktā paredzētās izvēles ir alternatīvas izvēles, tādēļ dalībvalstīm ir pilnībā jātransponē viena no tām un tās nevar tikai daļēji transponēt abas izvēles. Tādējādi gan atsevišķu pasākumu noteikšana attiecībā uz šo a) apakšpunktu, gan atsevišķu pasākumu noteikšana saistībā ar minēto b) apakšpunktu nav Direktīvas 2002/91 transponēšana pilnībā.

72

Turklāt enerģētiskās padomdošanas pienākums Karaļa dekrēta 1027/2007 3.4. tehniskajā instrukcijā ir ļoti vispārīgs pienākums, ko nevar uzskatīt par Direktīvas 2002/91 8. panta b) apakšpunkta transponēšanu, ņemot vērā to, ka tajā nav ne konkrētu atsauču uz pienākumu sniegt padomu par boilera nomaiņu, ne arī citiem iespējamiem risinājumiem. Tāpat, lai gan šajā 8. panta b) apakšpunktā paredzētā izvēle ir pakārtota nosacījumam, ka šī risinājuma kopējā ietekme aptuveni atbilst tai, kas izriet no šī paša 8. panta a) apakšpunkta normas, Karaļa dekrēta 1027/2007 3.4.4. tehniskajā instrukcijā paredzētā padomdošana ir noteikta apkopes uzņēmumiem, minētajā a) apakšpunktā kopsakarā ar Direktīvas 2002/91 10. Pantu ir prasīts, lai neatkarīgi eksperti veiktu regulārās pārbaudes.

73

Visbeidzot, ir jānorāda, ka savā atbildē uz repliku Spānijas Karaliste būtībā atzīst līdz šim brīdim noteikto pasākumu nepietiekamību un tikai norāda, ka Karaļa dekrēta projekta, ar kuru grozītu Karaļa dekrētu 1027/2007, tieši nosakot attiecībā uz visu teritoriju esošo iekārtu pārbaužu biežumu, pieņemšanas procedūra vēl turpinās.

74

Tādējādi iebildums par Direktīvas 2002/91 8. panta netransponēšanu attiecībā uz esošajām ēkām ir pamatots.

75

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasība ir pamatota.

76

Tādējādi ir jākonstatē, ka, noteiktajā termiņā nepieņemot normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Direktīvas 2002/91 3., 7. un 8. panta prasības, Spānijas Karaliste nav izpildījusi šajās normās paredzētos pienākumus.

77

Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un Spānijas Karalistei spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež: