1.

Vai minimālās sociālo tiesību prasības Eiropas Savienības līmenī ir piemērojamas vienādā veidā Eiropas Savienības iestāžu ierēdņiem un darba ņēmējiem vispārējās tiesībās? Šāds būtībā ir juridiskais jautājums, uz kuru Tiesai ir jāatbild šīs pārskatīšanas procedūras ietvaros.

2.

Šis jautājums ir radies saistībā ar tiesībām uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Šīs tiesības, kuras vispirms tika ieviestas ar Direktīvu 93/104/EK ( 2 ) un vēlāk ar Direktīvu 2003/88/EK ( 3 ), ir daļa no Savienības sociālo tiesību vispārējiem principiem, un pašreiz tām ir veltīts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) ( 4 ) 31. panta 2. punkts.

3.

Šajā lietā Eiropas Komisija atteica šīs iestādes bijušajam ierēdnim G. Strack pārcelt uz 2005. gadu viņa ilglaicīgas slimības dēļ 2004. gadā neizmantotās 38,5 ikgadējā atvaļinājuma dienas. Apstrīdētā lēmuma pamatojumam, kas ir pieņemts 2007. gada 15. martā, Komisija atsaucās uz Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu ( 5 ) normu, saskaņā ar kuru, ja citu, ar dienesta pienākumu pildīšanu nesaistītu iemeslu dēļ ikgadējais atvaļinājums nav pilnībā izmantots, atvaļinājuma laiks, kuru var pārcelt uz nākamo gadu, nedrīkst pārsniegt 12 dienas (Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta pirmā daļa). Tā kā šai laikā G. Strack tika piešķirta invaliditātes pensija, pašreiz jautājums ir par to, vai par tām 2004. gada atvaļinājuma dienām, kas pārsniedz 12 dienas, kuras automātiski tiek pārceltas uz 2005. gadu, ir jāizmaksā kompensācija (Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta otrā daļa).

4.

Tā kā Komisija atteicās to darīt, G. Strack cēla prasību Savienības tiesā un pirmajā instancē Eiropas Savienības Civildienesta tiesā (turpmāk tekstā – “Civildienesta tiesa”) ( 6 ) tā tika apmierināta. Civildienesta tiesa uzskatīja, ka ir jāpārceļ šīs personas slimības dēļ neizmantotās ikgadējā atvaļinājuma dienas, pat ja tās pārsniedz automātiski pārceļamās 12 dienas, jo Komisijai ir pienākums pildīt minimālās prasības, kas piemērojamas darba ņēmējiem vispārējās tiesībās atbilstoši Direktīvai 2003/88, kā Tiesa to ir interpretējusi savā Schultz‑Hoff judikatūrā ( 7 ).

5.

Tomēr Eiropas Savienības Vispārējā tiesa (turpmāk tekstā – “Vispārējā tiesa”), kurā Komisija vērsās ar apelācijas sūdzību, atcēla Civildienesta tiesas spriedumu un, taisot spriedumu pēc būtības, noraidīja G. Strack prasību ( 8 ). Būtībā Vispārējās tiesas spriedums balstīts uz tēzi, ka Direktīva 2003/88, kā arī Schultz‑Hoff judikatūra nav transponējamas Eiropas iestāžu ierēdņu režīmā.

6.

Jāatgādina, ka Tiesa spriedumā lietā Schultz‑Hoff u.c. nosprieda, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktam pretrunā ir tādas valsts tiesību normas vai prakse, saskaņā ar kuru tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu izbeidzas, beidzoties bāzes laikposmam un/vai valsts tiesībās noteiktajam pārcelšanas periodam, pat ja darba ņēmējs visu vai daļu no bāzes laikposma ir bijis slimības atvaļinājumā un viņa darba nespēja ir ilgusi līdz viņa darba attiecību izbeigšanai, kas ir bijis iemesls, kādēļ viņš nav varējis izmantot savas tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ( 9 ). Tā būtībā apstiprināja šo konstatējumu vēlākos spriedumos, to detalizēti niansējot ( 10 ).

7.

Pēc pirmā ģenerāladvokāta ierosinājuma Tiesas pārskatīšanas palāta nolēma uzsākt Vispārējās tiesas sprieduma pārskatīšanas procedūru ( 11 ) (LESD 256. panta 2. punkta otrā daļa, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 62. un 62.a pants, kā arī Tiesas Reglamenta 193. panta 4. punkts). Šīs pārskatīšanas priekšmets tika formulēts šādi:

“Pārskatīšana attieksies uz jautājumu, vai, ņemot vērā Tiesas judikatūru saistībā ar tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu kā Savienības sociālo tiesību principu, kas ir arī tieši noteiktas [Hartas] 31. panta 2. punktā, un it īpaši paredzētas [Direktīvā 2003/88], [..] Vispārējās tiesas [..] spriedums [..] apdraud Savienības tiesību vienotību vai konsekvenci ar to, kā šī tiesa kā apelācijas tiesa ir interpretējusi:

8.

Tādējādi tā ir pirmā reize, kad pārskatīšanas procedūra attiecas uz materiālām tiesību normām, kas ir saistītas ar Savienības līmenī atzītām pamattiesībām. Pārsniedzot atvaļinājuma dienu pārcelšanas problemātiku, kas sākotnēji var šķist mazliet tehniska, Tiesas sniegtajām norādēm šajā jautājumā būs būtiska nozīme visu Eiropas civildienesta tiesību attīstībā un konkrētā īstenošanā.

9.

Atbilstoši Hartas 31. panta 2. punktam “[i]kvienam darba ņēmējam ir tiesības [..] uz vienu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu”.

10.

Atbilstoši paskaidrojumiem attiecībā uz pamattiesību hartu ( 12 ) šī norma ir balstīta uz Direktīvu 93/104, kā arī uz Eiropas Sociālās hartas ( 13 ) 2. pantu un Kopienas Darba ņēmēju sociālo pamattiesību hartas 8. punktu ( 14 ).

11.

Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punktu, kurš ir ietverts šo noteikumu vispārējo nosacījumu daļā:

“Aktīvā dienestā iesaistītiem ierēdņiem rada darba apstākļus, kas atbilst atbilstošiem veselības un drošības standartiem, kas vismaz ir vienlīdzīgi minimālajām prasībām, ko piemēro saskaņā ar šajās jomās pieņemtajiem pasākumiem atbilstoši līgumiem.”

12.

Civildienesta noteikumu IV sadaļas 2. nodaļas, kas attiecas uz atvaļinājumiem, 57. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Ierēdņiem ir tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, kas ir vismaz 24 darba dienas, bet ne vairāk par 30 darba dienām katrā kalendārajā gadā, saskaņā ar noteikumiem, par kuriem [Savienības] iestādes vienojušās pēc apspriedes ar Civildienesta noteikumu komiteju.”

13.

Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. pantā ( 15 ), kas ir starp tām normām, ar kurām regulē atvaļinājuma piešķiršanas kārtību, ir noteikts:

“Ja ierēdnis citu, ar dienesta pienākumu pildīšanu nesaistītu iemeslu dēļ ikgadējo atvaļinājumu nav pilnībā izmantojis līdz kārtējā kalendārā gada beigām, atvaļinājuma laiks, kuru var pārcelt uz nākamo gadu, nedrīkst pārsniegt 12 dienas.

Ja ierēdnis, dienestu atstājot, nav pilnībā izmantojis visu savu ikgadējo atvaļinājumu, viņam dienesta atstāšanas brīdī par katru viņam pienākošos atvaļinājuma dienu izmaksā kompensāciju, kas vienāda ar vienu trīsdesmito daļu no viņa ikmēneša atalgojuma.

[..]”

14.

Komisijas Personāla un administrācijas ģenerāldirektorāta apkārtrakstā, kas publicēts 2002. gada 2. augustaInformations administratives Nr. 66–2002, ir paredzēts:

“Ja neizmantotā atvaļinājuma dienu skaits pārsniedz Civildienesta noteikumos paredzētās 12 dienas, tās dienas, kuras pārsniedz šo skaitu, var tikt pārceltas tikai tad, ja ir pierādīts, ka ierēdnis šīs dienas nevarēja izmantot attiecīgajā kalendārajā gadā ar dienesta vajadzībām saistītu iemeslu dēļ.”

15.

Minētais apkārtraksts no 2004. gada 1. maija tika aizstāts ar Komisijas 2004. gada 28. aprīļa Lēmumu par piemērošanas noteikumu izveidi attiecībā uz atvaļinājumiem ( 16 ), kurā tostarp ir paredzēts:

“Vairāk nekā [12] dienu pārcelšana ir atļauta tikai tad, ja ir pierādīts, ka ieinteresētā persona tās nav varējusi izmantot attiecīgajā kalendārajā gadā ar dienesta vajadzībām saistītu iemeslu dēļ (kas skaidri jāpierāda), un ar [cilvēkresursu nodaļas atbildīgās personas] lēmumu tās tiek pievienotas nākamā gada atvaļinājumam.

[..]

Nav atļauta vairāk nekā [12] dienu pārcelšana, ja atvaļinājuma dienas nav izmantotas citu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar dienesta vajadzībām (piemēram, veselības apsvērumu dēļ: slimība, nelaimes gadījums, ikgadējā atvaļinājuma dienu atlīdzināšana pēc nelaimes gadījuma vai pēc slimības, kas iestājusies ikgadējā atvaļinājuma laikā, dzemdību atvaļinājums, adopcijas atvaļinājums, bērna kopšanas atvaļinājums, atvaļinājums ģimenes iemeslu dēļ, atvaļinājums personīgu iemeslu dēļ, neapmaksāts atvaļinājums, atvaļinājums, lai pildītu militāro dienestu, u.c.);

[..].”

16.

Arī no administrācijas vadītāju 1970. gada 9. janvāra Secinājumiem Nr. 53A/70 izriet, ka atvaļinājuma pārcelšana jāierobežo līdz 12 dienām pat ilgstošas slimības gadījumā.

17.

Direktīva 2003/88 aizstāj Direktīvu 93/104, un atsauces uz šo pēdējo jāsaprot kā atsauces uz pirmo ( 17 ).

18.

Direktīvas 2003/88 preambulas 6. apsvērumā ir teikts:

“Jāņem vērā Starptautiskās darba organizācijas principi attiecībā uz darba laika organizēšanu, to skaitā tie, kas attiecas uz darbu naktīs.”

19.

Direktīvas 2003/88 1. pantā ar nosaukumu “Mērķis un darbības [piemērošanas] joma” ir paredzēts:

“1.   Šī direktīva nosaka minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai.

2.   Šī direktīva attiecas uz:

[..].”

20.

Šīs direktīvas 7. pants ar nosaukumu “Gadskārtējais [Ikgadējais] atvaļinājums” ir izteikts šādi:

“1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu, atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.

2.   Obligāto [minimālo] apmaksāto ikgadējā atvaļinājuma laikposmu nevar aizstāt ar finansiālu atlīdzību, izņemot gadījumus, kad pārtrauc darba attiecības.”

21.

Saskaņā ar [Tiesas] pārskatīšanas palātas noteiktām robežām lēmumā par procedūras uzsākšanu ( 18 ), šī pārskatāmā sprieduma analīze būtībā attieksies uz jautājumu, vai Vispārējā tiesa ir apdraudējusi Savienības tiesību vienotību vai konsekvenci, pieņemot nepareizu Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punkta un V pielikuma 4. panta interpretāciju attiecībā uz ieinteresētās personas ilglaicīgas slimības dēļ neizmantotā ikgadējā atvaļinājuma pārcelšanu.

22.

Vispirms ir jānoraida Komisijas un Eiropas Savienības Padomes norādītā tēze, ka nekāds apdraudējums Savienības tiesību vienotībai vai konsekvencei šajā lietā neesot konstatējams, jo Vispārējai tiesai esot bijis jāpiemēro nevis “starpjomu rakstura normas”, bet Civildienesta noteikumu normas, kuras nav piemērojamas nekādā veidā citās Savienības tiesību jomās.

23.

Ja šo abu iestāžu tēzei piekristu, tad pārskatīšanas procedūrai vairs nebūtu jēgas. Man šķiet, ka Komisija un Padome nav ņēmušas vērā šīs procedūras raison d’être [pastāvēšanas jēgu]. Risks, ka tiks apdraudēta Savienības tiesību vienotība vai konsekvence, var rasties pat saistībā ar īpašajā tiesiskā regulējumā ietvertām tehniskām normām, ja Vispārējā tiesa tās interpretē un piemēro tādā veidā, kas tās ir pretrunā citās Savienības tiesību jomās piemērojamajam tiesiskajam regulējumam vai Savienības tiesību principiem, kuriem ir starpjomu raksturs.

24.

Tieši šajā skatījumā es analizēšu vispirms to, vai pārskatāmajā spriedumā ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā attiecībā uz piemērojamām Civildienesta noteikumu normām par ikgadējo atvaļinājumu (tālāk A sadaļa), pēc tam izskatot jautājumu, vai šīs iespējamās kļūdas apdraud Savienības tiesību vienotību vai konsekvenci (tālāk B sadaļa).

25.

Lietas dalībnieki un iestādes, kas iesniedza Tiesai savus apsvērumus, pavisam nav vienisprātis par jautājumu, vai pārskatāmajā spriedumā ir pieļautas kļūdas tiesību interpretācijā attiecībā uz tiesībām uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu. G. Strack apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi rupjas kļūdas tiesību piemērošanā, atsakoties piemērot Direktīvas 2003/88 7. panta prasības, kā tās interpretētas Schultz‑Hoff judikatūrā, saistībā ar Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punktu un V pielikuma 4. pantu. Komisija un Padome atbalsta pilnīgi pretēju tēzi un ar būtībā identiskiem argumentiem aizstāv Vispārējās tiesas spriedumu, kurš šeit tiek pārskatīts.

26.

Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punktu “ierēdņiem rada darba apstākļus, kas atbilst atbilstošiem veselības un drošības standartiem, kas vismaz ir vienlīdzīgi minimālajām prasībām, ko piemēro saskaņā ar šajos reģionos [šajās jomās] pieņemtajiem pasākumiem atbilstoši [L]īgumiem”.

27.

Atšķirībā no Civildienesta tiesas Vispārējā tiesa kā otrās instances tiesa interpretēja šo normu kā tādu, kura neattiecas uz noteikumiem par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kas ir paredzēti Direktīvas 2003/88 7. pantā un kā tie ir interpretēti Schultz‑Hoff judikatūrā ( 19 ).

28.

To darot, Vispārējā tiesa ir izmantojusi pārāk šauru Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punkta interpretāciju, kas nav ļoti pārliecinoša.

29.

Faktiski no Direktīvas 2003/88 ( 20 ) 1. panta 1. punkta, kā arī no preambulas skaidri izriet, ka tās mērķis ir noteikt “minimālās drošības un veselības prasības” darba laika organizācijas jomā. Direktīvas 2003/88 mērķis pilnībā atbilst Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punkta mērķim, kurā ir atsauce uz – gandrīz identiskos vārdos – “minimālām prasībām”“veselības un drošības standartu” jomā. Ņemot vērā abu šo normu tekstu, man šķiet sarežģīti apgalvot, ka uz Direktīvu 2003/88, ar kuru citu starpā īsteno arī tiesības uz ikgadējo apmaksāta atvaļinājuma laikposmu, neattiektos Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punkts.

30.

Pretēji Vispārējās tiesas ( 21 ), kā arī Komisijas un Padomes apgalvotajam Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punkts nav piemērojams tikai minimālām tehniskām normām darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzībai viņu darba vietās, ko nereglamentē ar citām Civildienesta noteikumu normām ( 22 ). Šādi interpretējot, netiek ņemts vērā, ka minētais 1.e pants ir daļa no Civildienesta noteikumu vispārējiem noteikumiem, kas piemērojami starpjomu veidā visām Eiropas civildienesta tiesību jomām un kurus tādēļ nevar interpretēt šauri.

31.

Turklāt argumenti, kas balstīti uz Civildienesta noteikumu 1.e panta attīstību, ko izvirza Komisija, patiešām neliecina par labu šaurai šīs normas interpretācijai. Nedz Komisijas sākotnējais priekšlikums ( 23 ), nedz “koncentrācijas komisijas” ( 24 ) apstiprinātā šī 1.e panta versija neietver skaidras un precīzas norādes šajā ziņā, ka šī jaunā norma attiektos tikai uz tehniskām normām veselības un drošības ziņā vai tikai uz citās Civildienesta daļās nereglamentētām jomām.

32.

Patiešām Komisijas priekšlikuma sākotnējā versijā vācu valodā ir atsauce un “veselības un drošības normām darba vietā” ( 25 ). Tomēr šādas piebildes, pat pieņemot, ka tā varētu atainot jebkādu vēlmi izslēgt minimālās prasības darba laika organizācijas jomā, nav citās Komisijas priekšlikuma valodu versijās, kuras es aplūkoju ( 26 ). Līdz ar to man šķiet, ka šai piebildei regulas priekšlikuma tikai vienas valodas versijā nav nozīmes, lai ticami noteiktu [Savienības] likumdevēja gribu tajā laikā, un turklāt galīgajā Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punkta redakcijā, kā to pieņēma Padome ( 27 ), nav ietvertas nekādas atsauces uz “darba vietu”, pat ne vācu valodas versijā.

33.

Tāpat Komisija nevar balstīties uz Hartas 31. pantu, lai attaisnotu šauro Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punkta interpretāciju. Protams, šī Hartas norma ietver divus atšķirīgus punktus, no kuriem pirmais skaidri attiecas uz darba ņēmēju veselību un drošību, bet otrajā, kas ir veltīts darba laikam un apmaksātam atvaļinājumam, skaidri nav minēti veselības un drošības apsvērumi. Tomēr šis otrais punkts skar arī darba ņēmēju drošību un veselību Direktīvas 2003/88, agrāk – Direktīva 93/104 – izpratnē. Faktiski Hartas 31. panta 2. punkts pamatojas tostarp uz šo pēdējo direktīvu, kā tas skaidri izriet no Hartas paskaidrojumiem ( 28 ). Tomēr šīs direktīvas mērķis ir tieši noteikt minimālās drošības un veselības prasības ( 29 ).

34.

Tikpat nepārliecinošs ir Komisijas arguments, ko Vispārējā tiesa atkārto pārskatāmajā spriedumā ( 30 ), ka Direktīvā 2003/88 esošo minimālo prasību “ietveršana” Civildienesta noteikumos būtu pretrunā Savienības likumdevēja autonomijai civildienesta jomā, kas noteikta LESD 336. pantā. Kā pareizi norādīja G. Strack – īstenojot tieši šo likumdošanas autonomiju, Padome Civildienesta noteikumos esot ietvērusi vispārēju noteikumu, proti, 1.e panta 2. punktu, ar ko minimālās normas veselības un drošības jomā – tostarp Direktīvā 2003/88 esošās normas – ievieš Eiropas civildienesta tiesībās.

35.

Direktīvas 2003/88 ņemšana vērā tādā lietā kā šī nekādā veidā nekaitē likumdevēja autonomijai, bet atbilst jaunās normas, ko tas pats ir izvēlējies iekļaut Civildienesta noteikumos, tekstam un garam. Lai gan tiešām minimālās prasības Savienības direktīvās darba tiesību jomā galvenokārt ir adresētas dalībvalstīm un automātiski uz tām nevar atsaukties attiecībās ar Savienības iestādēm ( 31 ), tomēr Direktīvas 2003/88 prasības ir kļuvušas piemērojamas Eiropas civildienestam līdz ar Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punktu.

36.

Visu šo ņemot vērā, es uzskatu, ka Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver prasības par darba laika organizēšanu, ko regulē Direktīva 2003/88, un it īpaši par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Pārskatāmajā spriedumā nospriežot pretējā veidā, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

37.

Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta pirmajā daļā ir noteikts aizliegums pārcelt vairāk nekā 12 ikgadējā atvaļinājuma dienas, ja ierēdnis ar dienesta vajadzībām nesaistītu iemeslu dēļ nav izmantojis savu ikgadējo atvaļinājumu līdz kārtējā kalendārā gada beigām.

38.

Atšķirībā no Civildienesta tiesas Vispārējā tiesa kā otrās instances tiesa šo normu interpretēja kā tādu, kas nozīmē, ka tiesības pārcelt ikgadējo atvaļinājumu, pārsniedzot šajā normā noteikto 12 dienu limitu, var tikt piešķirtas tikai sakarā ar kavēšanos saistībā ar ierēdņa darbību, īstenojot savas funkcijas. Vispārējā tiesa uzskata, ka tas nepieļauj pārcelt atvaļinājuma dienas, kas pārsniedz normā noteikto 12 dienu limitu, jo šīs atvaļinājuma dienas nevar ņemt vērā šī ierēdņa ilglaicīgās slimības dēļ ( 32 ).

39.

Šeit izklāstīto iemeslu dēļ šī Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta pirmās daļas interpretācija, kuru sniedz Vispārējā tiesa, man šķiet pārāk šaura un tajā netiek ņemtas vērā minimālās prasības saistībā ar ikgadējo atvaļinājumu, kas izriet no Direktīvas 2003/88 7. panta, to tulkojot saistībā ar Schultz‑Hoff judikatūru.

40.

Patiešām, šķiet, ka Vispārējās tiesas izvēlētā interpretācija, kuru turklāt dedzīgi aizstāv Komisija un Padome, ir balstīta uz – vismaz no pirmā acu uzmetiena – Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta pirmās daļas tekstu. Faktiski šīs normas tekstā netiek atļauts pārcelt vairāk nekā normā noteiktās ikgadējā atvaļinājuma 12 dienas, ja vien šādu pārcelšanu nepamato ar dienesta vajadzībām saistīti iemesli, bet citi iemesli, it īpaši slimība, neizmantoto atvaļinājuma dienu pārcelšana a priori šķiet pieļaujama tikai minēto maksimālo 12 dienu apmērā.

41.

Tomēr, kā Tiesa ir uzsvērusi savā pastāvīgajā judikatūrā, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un tā tiesiskā regulējuma mērķi, kurā tā iekļaujas ( 33 ).

42.

Vispirms attiecībā uz tiesiskā regulējuma kontekstu, kurā iekļaujas Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. pants, jāņem vērā šo Civildienesta noteikumu vispārīgie noteikumi, un it īpaši to 1.e panta 2. punkts. Kā es jau norādīju ( 34 ), šī norma Eiropas civildienestam padara par piemērojamām tostarp arī Direktīvā 2003/88 ietvertās minimālās prasības darba laika organizēšanas jomā, ieskaitot ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma [organizācijas] jomu (Direktīvas 2003/88 7. pants).

43.

Tālāk, runājot par Civildienesta noteikumos noteiktajiem mērķiem, jāuzsver, ka Regulas Nr. 723/2004 ieviestā reforma, kas stājās spēkā 2004. gada 1. maijā, arī paredzēja modernizēt šos civildienesta noteikumus, kuri bija pieņemti 1962. gadā, lai tajos tiktu ievērotas Savienības ( 35 ) līmenī atzītās tiesības un pamatprincipi arī sociālās aizsardzības jomā ( 36 ). No tā izriet, ka Savienības sociālo tiesību – tādu kā tiesību uz ikgadēju apmaksāta atvaļinājuma laikposmu – pamatprincipam, kurš ir noteikts it īpaši Hartas 31. panta 2. punktā un ko īsteno ar Direktīvu 2003/88 un ar attiecīgo judikatūru, ir jāpievērš īpaša uzmanība, interpretējot un piemērojot visas Civildienesta noteikumu normas.

44.

Tātad gan Civildienesta noteikumos norādītie mērķi, gan normatīvais konteksts, kurā ietilpst to V pielikuma 4. pants, liecina par labu tam, lai tiktu ņemtas vērā no Direktīvas 2003/88, it īpaši no tās 7. panta, izrietošās minimālās prasības, kā tās ir interpretētas Schultz‑Hoff judikatūrā un iestrādātas Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punktā.

45.

Nevar iebilst pret to, ka Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. pantā ir ietvertas lex specialis, kurām ir prioritāte pār šo noteikumu 1.e panta 2. punktu. Pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo Komisija un Padome, Tiesa nekad nav spriedusi, ka visas Civildienesta noteikumu pielikumā ietvertās normas noteikti būtu prioritāras pār šo Civildienesta noteikumu vispārīgajiem noteikumiem. Lai gan patiešām Tiesa ir apstiprinājusi, ka Civildienesta noteikumu normas un to pielikumi ir vienādā [hierarhiskā] līmenī ( 37 ), pielikumu lex specialis raksturs tika atzīts tikai tiktāl, ciktāl ar tiem tiek īstenotas īpašās Civildienesta noteikumu nomas ( 38 ). Bet starp Civildienesta 1.e panta 2. punktu un V pielikuma 4. pantu tieši tādas saiknes nav. Protams, ar šajā V pielikumā ietverto “atvaļinājuma piešķiršanas kārtību” tiek īstenota Civildienesta noteikumu IV sadaļas 2. nodaļa, it īpaši tās 57. pants, bet šajā V pielikumā nav neviena piemērošanas pasākuma, kas attiektos uz šo Civildienesta noteikumu 1.e pantu.

46.

Pat pieņemot, ka var uzskatīt, ka Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. pantā ir ietvertas specializētākas normas nekā Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punktā, tomēr šo normu interpretācijā un piemērošanā obligāti ir jāņem vērā “praktiska atbilstība” starp vienām un otrām šo Civildienesta noteikumu normām.

47.

Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punktā ir noteikts princips, kas ir piemērojams visās Civildienesta noteikumu reglamentētajās jomās. No tā izriet, ka minimālās prasības veselības un drošības jomā, uz kurām tajā ir norāde – it īpaši Direktīvas 2003/88 7. pantā ietvertajām –, kā tās ir interpretētas Schultz‑Hoff judikatūrā, ir pienācīgi jāņem vērā, interpretējot un piemērojot jebkuru Civildienesta noteikumu normu, ieskaitot to V pielikumu.

48.

No tā jo vairāk izriet, ka Civildienesta noteikumu 1.e pants ir jaunāks par Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. pantu, tādēļ to var uzskatīt par lex posterior. Līdz ar to, interpretējot un piemērojot Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. pantu, nevar norobežoties no jaunā virziena, kas Civildienesta noteikumu 1.e pantā tika iekļauts nesen.

49.

Tas nenozīmē, ka norma par ikgadējā atvaļinājuma dienu nepārcelšanu, ko paredz Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta pirmā daļa, līdz ar to zaudētu savu lietderīgo iedarbību. Faktiski Direktīvas 2003/88 minimālās prasības, kā tās ir interpretētas Schultz‑Hoff judikatūrā, ir iestrādātas Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punktā tikai attiecīgā ierēdņa ilglaicīgas slimības gadījumā, paredzot zināmā mērā mīkstināt šo normu.

50.

Aplūkojot to kopā ar Direktīvas 2003/88 7. pantu un Schultz‑Hoff judikatūru (kas ir piemērojama Eiropas civildienestam saskaņā ar Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punktu), Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. pants ir jāsaprot tādējādi, ka tas neaizliedz pārcelt ikgadējā atvaļinājuma dienas, kas pārsniedz normatīvajos aktos noteiktās 12 dienas, ja ilglaicīgas slimības dēļ attiecīgais ierēdnis nav varējis izmantot visas savas tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu.

51.

Pretēji Vispārējās tiesas apgalvotajam pārskatāmajā spriedumā, ko apgalvo arī Komisija un Padome, Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta interpretācija, kuru es izklāstīju iepriekš 50. punktā, nav contra legem interpretācija ( 39 ). Tieši pretēji, man šķiet, ka šī interpretācija ir vienīgā, kurā pilnībā tiek ņemts vērā ne tikai Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta normas teksts, bet arī normatīvais konteksts, kurā tas atrodas, kā arī aplūkojamā tiesiskā regulējuma mērķi.

52.

Problēmas saistībā ar tiesībām uz slimības dēļ neizmantoto atvaļinājumu var sākt risināt, tikai plaši interpretējot Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta pirmajā daļā iekļauto aizliegumu, citādi tiktu apdraudēta minimālo prasību, kas izriet no šo Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punkta, kā arī no Direktīvas 2003/88 7. panta un Schultz‑Hoff judikatūras, būtība:

53.

Pirmā interpretācijas alternatīva (skat. iepriekš 52. punkta pirmo ievilkumu) balstīta uz domu, ka arī pats aizliegums pārcelt uz nākamo gadu vairāk nekā 12 ikgadējā atvaļinājuma dienu “citu, ar dienesta pienākumu pildīšanu nesaistītu iemeslu dēļ” ir interpretējams. Iespējams, ka šis aizliegums tiek interpretēts šauri un saprasts tādējādi, ka tas tikai nosaka maksimālo ikgadējā atvaļinājuma dienu skaitu, ko var pārcelt personīgu iemeslu dēļ, kas ir katra ierēdņa brīva izvēle, tās pretstatot dienesta interesēm, kuras nosaka viņa priekšniecība. Tomēr slimība ir apstāklis, kas nav atkarīgs nedz no ierēdņa brīvas gribas, nedz no viņa priekšniecības izdarītās izvēles.

54.

Otrā interpretācijas alternatīva (skat. iepriekš 52. punkta otro ievilkumu) balstīta uz uzskatu, ka noteikt ierēdnim pienākumu strādāt vai izmantot savu ikgadējo atvaļinājumu, ja viņa veselības stāvoklis viņam neļauj sasniegt ne vienas, ne otras darbības mērķus, būtu pretrunā ne tikai spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam ( 41 ), bet arī pretēji dienesta interesēm. Ja dienesta interesēm pretrunā ir tas, ka slims ierēdnis izmanto savu ikgadējo atvaļinājumu, viņam nevar atteikt pārcelt slimības dēļ neizmantoto atvaļinājumu.

55.

Visu labi apsverot, es tādējādi uzskatu, ka Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. pantu var un tas ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neaizliedz pārcelt ikgadējā atvaļinājuma dienas, kas pārsniedz likumā noteikto maksimālo 12 dienu apmēru, ja ilglaicīgas slimības dēļ šis ierēdnis nav varējis izmantot savas tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu. Nospriežot pretējā veidā, Vispārējā tiesa pārskatāmajā spriedumā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

56.

Atsakoties ņemt vērā minimālās prasības ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma jomā, kas izriet no Direktīvas 2003/88 7. panta, to lasot kopā ar Schultz‑Hoff judikatūru, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi dubultkļūdu tiesību piemērošanā. Tā ir pamatojusies ne tikai uz kļūdainu Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punkta interpretāciju, bet arī uz kļūdainu šo Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta izpratni.

57.

Tā kā pārskatāmajā spriedumā ir pieļautas divas kļūdas tiesību piemērošanā saistībā ar Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punkta un V pielikuma 4. panta interpretāciju un piemērošanu, jāpārbauda, vai un – šajā gadījumā – ciktāl šis spriedums apdraud Savienības tiesību vienotību vai konsekvenci.

58.

Divos pārskatīšanas spriedumos, ko Tiesa ir pasludinājusi līdz šim, tā ir koncentrējusi savu uzmanību uz četriem aspektiem, novērtējot, vai Vispārējās tiesas spriedums ir apdraudējis Savienības tiesību vienotību vai konsekvenci, ar to saprotot, ka tā ir balstījusies uz šo aspektu globālu novērtējumu, tos aplūkojot kopā:

59.

Lai gan patiešām šie četri apsvērumi “nav nedz minimāli, nedz visaptveroši” ( 47 ), tie tomēr ir pietiekami, lai ļautu Tiesai šajā lietā konstatēt Savienības tiesību vienotības vai konsekvences apdraudējumu, ko es izklāstīšu tālāk.

60.

Vispirms, kas attiecas uz pirmajiem diviem kritērijiem, ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa ir noraidījusi Tiesas pastāvīgo judikatūru, atsakoties piemērot G. Strack gadījumā sprieduma lietā Schultz‑Hoff u.c. secinājumus ( 48 ). Tādējādi pārskatāmajā spriedumā rodas dažādas Savienības tiesu judikatūras risks jautājumā par apmaksātu atvaļinājumu, atkarībā no tā, vai runa ir par vispārējo tiesību darba ņēmēju vai Eiropas civildienesta darbinieku [ierēdni].

61.

Vai pārskatāmais spriedums var arī būt precedents nākotnē izskatāmām lietām, jo, ja tas tā būtu, tas neapšaubāmi kļūtu par pamata nolēmumu jaunam virzienam apmaksāta atvaļinājuma jomā Eiropas civildienesta nozarē.

62.

Komisija un Padome iebilst, ka Tiesai pārskatīšanas procesa ietvaros nav jālemj par Vispārējās tiesas judikatūras, kuru veido pati Vispārējā tiesa, lemjot apelācijas instances tiesas statusā, attīstības pamatotību. Tomēr man šķiet, ka šim argumentam nav nozīmes šajā lietā.

63.

Protams, Tiesa ir apstiprinājusi, ka turpmāk tikai Civildienesta tiesai un Vispārējā tiesai ir pienākums attīstīt judikatūru civildienesta jomā; turklāt tas, ka Tiesa vēl nav spriedusi par tiesību jautājumu, nav pats par sevi pietiekami, lai attaisnotu [sprieduma] pārskatīšanu ( 49 ). Tomēr tas viss nenozīmē, ka Civildienesta tiesa un Vispārējā tiesa būtu saņēmušas Tiesas “balto kartīti” pēc sava uzskata attīstīt judikatūru civildienesta jomā, nerūpējoties par šīs judikatūras saskaņotību ar citām Savienības tiesību jomām, un it īpaši ar to galvenajiem principiem. Faktiski Tiesa ir uzņēmusies precizēt, ka tā saglabā kompetenci pārskatīšanas procedūras ietvaros, lai izvairītos, ka Vispārējās tiesas nolēmumi civildienesta jomā apdraud Savienības tiesību vienotību un konsekvenci ( 50 ).

64.

Kas attiecas uz trešo un ceturto kritēriju, ir jāuzsver, ka kļūdas tiesību piemērošanā, kuras Vispārējā tiesa ir pieļāvusi pārskatāmajā spriedumā, nav tikai divu Civildienesta noteikumu tehnisku normu, proti, 1.a panta 2. punkta un V pielikuma 4. panta, kā arī direktīvas, šajā gadījumā – Direktīvas 2003/88, nepareiza interpretācija un kļūdaina piemērošana. Kā Tiesa atkārtoti ir nospriedusi, tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu, kuras īsteno tostarp ar Direktīvu 2003/88, ir jāuzskata par īpaši svarīgu Savienības sociālo tiesību principu, no kura nevar atkāpties ( 51 ) un kuru nevar interpretēt šauri ( 52 ). Turklāt tas ir kļuvis svarīgāks, kopš šīs tiesības ir pārņemtas Hartā, it īpaši balstoties uz Direktīvu 2003/88 (agrāk – Direktīva 93/104) ( 53 ).

65.

Skaidrs, ka tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nepieder tikai vienai Savienības tiesību jomai – tās ir piemērojamas neatkarīgi no izskatāmās lietas. Tādējādi, atsakoties ņemt vērā tās minimālās prasības apmaksāta atvaļinājuma jomā, kas izriet no Direktīvas 2003/88, ko interpretē Schultz‑Hoff judikatūrā, Vispārējā tiesa līdz ar to ir ignorējusi Savienības tiesību normu ar starpjomu raksturu – pretēji Komisijas un Padomes apgalvotajam.

66.

Patiešām civildienesta tiesībām, ieskaitot Eiropas civildienestu, ir konkrētas īpašības, kuru dēļ ir jāatkāpjas no vispārējām darba un sociālajām tiesībām ( 54 ). Tomēr šādas atkāpes ir pieļaujamas tikai tad, ja pilnībā tiek ievērots vienlīdzīgas attieksmes princips, kurš pats par sevi ir Savienības tiesību vispārējs princips, ko regulē Hartas 20. un 21. pants ( 55 ).

67.

Vienlīdzīgas attieksmes princips noteic, ka salīdzināmas situācijas nevar tikt kvalificētas atšķirīgi un dažādas situācijas nevar tikt aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota ( 56 ). Turklāt, atšķirīgas situācijas raksturojošie elementi un to salīdzināmais raksturs cita starpā ir jānosaka un jānovērtē, ņemot vērā tiesību akta, ar ko ievieš šo atšķirību, mērķis. Turklāt ir jāņem vērā tās jomas principi un mērķi, kurā attiecīgais akts ietilpst ( 57 ).

68.

No tā izriet, ka, lai attaisnotu iespējamās atkāpes no ierēdņiem piemērojamā tiesiskā regulējuma salīdzinājumā ar vispārējo tiesību vispārējiem principiem, ko piemēro visiem darba ņēmējiem, nevar pamatoties tikai uz ierēdņa un vispārējo tiesību darba ņēmēja profesionālā stāvokļa vispārīgu novērtējumu. Katra konkrētā atkāpe ir jāpamato ar ierēdņa profesionālā stāvokļa īpašu iezīmi.

69.

Tieši apmaksātā atvaļinājuma jomā Eiropas ierēdņu situācija man šķiet salīdzināma ar vispārējo tiesību darba ņēmēju situāciju. Faktiski nav strīda par to, ka tiesību uz apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu mērķis ir ļaut darba ņēmējam atpūsties un veltīt laiku atpūtai un hobijiem, un ka šos mērķus nevar sasniegt, ja šī persona ir slima ( 58 ), neatkarīgi, vai tas būtu darba ņēmējs saskaņā ar vispārējām tiesībām vai ierēdnis, un vai tā darba devējs viņam maksā atalgojumu slimības laikā vai ne. Tādējādi es nesaskatu nevienu objektīvu iemeslu, kas varētu attaisnot mazāk labvēlīgu attieksmi pret ierēdni salīdzinājumā ar attieksmi pret darba ņēmēju vispārējās tiesībās jautājumā par ikgadējā atvaļinājuma dienu pārcelšanu, kuras nav izmantotas ilglaicīgas slimības dēļ, kā tas ir atzīts Schultz-Hoff judikatūrā.

70.

Protams, Schultz‑Hoff judikatūra nav nekritizējama, un Komisija, ko atbalsta Padome, nav kavējusies to darīt. Tā it īpaši ir norādījusi uz grūtībām saistībā ar tādas sistēmas ieviešanu praksē, kura katrā konkrētā gadījumā ļauj pārcelt neizmantotās ikgadējā atvaļinājuma dienas, kas pārsniedz iepriekš noteikto automātiski pārceļamo dienu skaitu. Turklāt tā uzsvēra šādas atvaļinājuma dienu pārcelšanas sistēmas eventuālās ekonomiskās izmaksas darba devējam – šajā konkrētajā gadījumā Eiropas iestādēm – un Savienības finanšu interesēm ( 59 ).

71.

Tomēr man šķiet, ka šajā lietā nevar apšaubīt Schultz‑Hoff judikatūras pamatotību. Tas ir jo vairāk tādēļ, ka Komisijas un Padomes norādītie iebildumi nepamatojas uz nevienu Eiropas civildienesta īpašu iezīmi. Tieši pretēji, šīs pašas praktiskās un ekonomiskās problēmas var rasties attiecībā uz darba ņēmēju vispārējās tiesībās atvaļinājuma dienu pārcelšanu. Turklāt Eiropas iestādēm to lieluma un finanšu pilnvaru dēļ būtu jābūt jo spējīgākām atrisināt šādas problēmas, kas nav šādi gadījumā ar privātiem maziem vai vidēji lieliem uzņēmumiem.

72.

Turklāt man vismaz pārsteidzoši šķiet tas, ka Komisija kā darba devēja var īpaši stingri kritizēt Tiesas panāktos risinājumus spriedumā lietā Schultz‑Hoff u.c. ( 60 ), lai gan tieši šī iestāde iepriekš Tiesai dedzīgi ieteica pieņemt šādu risinājumu, kad runa bija par Direktīvas 2003/88 interpretāciju ( 61 ).

73.

Man šķiet, ka liegt Eiropas ierēdņiem pilnībā izmantot svarīgu sociālo tiesību principu, kuras Savienības tiesībās ir atzītas vispārējo tiesību darba ņēmējiem, būtu pretrunā nepieciešamībai nodrošināt Savienības tiesību vienotību un konsekvenci.

74.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, man šajā lietā šķiet izpildīts katrs no Tiesas attīstītajiem četriem kritērijiem, lai konstatētu apdraudējumu Savienības tiesību vienotībai un konsekvencei.

75.

Atkal jānorāda, ka pārskatīšanas procedūru regulējošā norma, it īpaši LESD 356. panta 2. punkta otrā daļa, neietver nekādu jēdzienu Savienības tiesību “vienotība” un “konsekvence” definīciju. Pašreiz arī judikatūrā šie divi jēdzieni nav skaidri un precīzi norobežoti. Tomēr man šķiet, ka apdraudējums Savienības tiesību vienotībai ir jākonstatē it īpaši tad, ja Vispārējā tiesa nav ievērojusi īpaši svarīgas Savienības tiesību normas vai principus, bet apdraudējums Savienības tiesību konsekvencei ir jākonstatē tad, ja Vispārējā tiesa nav ievērojusi pastāvošo Savienības tiesu judikatūru ( 62 ).

76.

Šajā lietā ir izpildīti abi šie elementi, jo Vispārējā tiesa nav ievērojusi tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kā tās interpretē Tiesa savā Schultz‑Hoff judikatūrā. Līdz ar to jākonstatē, ka pārskatāmais spriedums apdraud gan Savienības tiesību vienotību, gan to konsekvenci.

77.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es piedāvāju Tiesai konstatēt, ka pārskatāmais spriedums apdraud Savienības tiesību vienotību un konsekvenci.

78.

Teorētiski, protams, var saprast, ka atbilstošos gadījumos Tiesa tikai konstatē apdraudējumu Savienības tiesību vienotībai vai konsekvenci, neatceļot konkrēto Vispārējās tiesas spriedumu. Tiesas statūtu 62.b panta pirmā daļa šādi rīkoties tomēr nepieļauj, kā Tiesa to ir divreiz norādījusi ( 63 ). Apdraudējuma Savienības tiesību vienotībai un konsekvencei konstatējums uzliek pienākumu Tiesai vai nu nosūtīt lietu Vispārējai tiesai vai arī pašai pieņemt galīgu nolēmumu.

79.

Šajā gadījumā šai lietā nav vajadzības nedz konstatēt faktus, nedz noturēt papildu juridiskas debates, kas attaisnotu lietas nosūtīšanu Vispārējai tiesai. Izmantojot Tiesas statūtu 62.b panta pirmās daļas pēdējā teikumā izmantoto terminoloģiju, “ņemot vērā pārskatīšanas rezultātu, lietas iznākuma pamatā ir konstatētie fakti, uz kuriem pamatojas [Vispārējās] tiesas lēmums”.

80.

Šajos apstākļos Tiesai pašai jāpieņem galīgais lēmums lietā. Tas nozīmē, pirmkārt, lēmumu par Komisijas iesniegto apelācijas sūdzību par Civildienesta tiesas spriedumu (tālāk A sadaļa) un, otrkārt, lēmumu par tiesāšanās izdevumiem (tālāk B sadaļa).

81.

Kā es jau izklāstīju iepriekš ( 64 ), Vispārējā tiesa ir balstījusies uz kļūdainu Civildienesta noteikumu 1.e panta otrās daļas, kā arī V pielikuma 4. panta interpretāciju. Ņemot vērā no Direktīvas 2003/88 7. panta izrietošās minimālās prasības, kā tās tiek interpretētas Schultz‑Hoff judikatūrā, Civildienesta tiesas izvēlētais risinājums pirmajā instancē man šķiet tiesiski nevainojams, lai neapmierinātu Komisijas iesniegto apelācijas sūdzību par Civildienesta tiesas spriedumu. Līdz ar to šī apelācijas sūdzība ir jānoraida.

82.

Tādējādi apstrīdētā lēmuma ( 65 ) atcelšana, par ko nosprieda Civildienesta tiesa pirmajā instancē ( 66 ), kļūst galīga. Piemērojot Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta otro daļu, Komisijas pienākums būs pieņemt jaunu lēmumu par 2004. gada ikgadējā atvaļinājuma dienām, kuras G. Strack nav izmantojis, atbilstoši viņa lūgumam, un pienācīgi ņemot vērā Schultz-Hoff judikatūru.

83.

Komisijas iebildums, ka neesot skaidrs tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu konkrēts saturs šajā posmā, nav atbalstāms. Faktiski, lai gan judikatūrā vēl nav paskaidrotas visas detaļas, Tiesa nekad nav ļāvusi apšaubīt, ka šīs tiesības nepieļauj kategoriski atteikties pārcelt ilglaicīgas slimības dēļ neizmantotās ikgadējā atvaļinājuma dienas ( 67 ).

84.

Tas ir pietiekami, lai atrisinātu strīdu starp G. Strack un Komisiju. Turklāt G. Strack gadījumā nav riska, ka “tiktu pārcelts neierobežots atvaļinājuma dienu skaits”, ņemot vērā, ka viņam ar 2005. gadu tika piešķirta invaliditātes pensija un ka tādēļ viņš ir aizgājis no aktīvā dienesta kalendārajā gadā, kas seko uzreiz pēc tā, kad viņam radās apstrīdētās tiesības uz atvaļinājumu.

85.

Vien jāpiebilst, ka Savienības likumdevējam tomēr ir iespēja grozīt gan Direktīvu 2003/88, gan Civildienesta noteikumus. It īpaši tas var paredzēt maksimālo pārceļamo slimības dēļ neizmantoto ikgadējā atvaļinājuma dienu skaitu ( 68 ) un to, ka kārtība, kādā tiek pārceltas tiesības uz atvaļinājumu, var atšķirties, atkarībā no tā, vai runa ir par minimālo ikgadējā atvaļinājuma dienu skaitu vai ne ( 69 ).

86.

Tomēr piemērojamo Civildienesta noteikumu normu iespējamā grozīšana nevar notikt ar atpakaļejošu spēku, un jaunās normās jānosaka iecēlējinstitūcijas pienākums pienācīgi ņemt vērā to, ka konkrētajam ierēdnim nebija iespēju izmantot visu savu ikgadējo atvaļinājumu ilglaicīgas slimības dēļ.

87.

Pašreiz spēkā esošām minimālajām prasībām apmaksāta atvaļinājuma jomā, kas izriet no Direktīvas 2003/88, ir pretrunā jebkāds slimības dēļ neizmantoto atvaļinājuma dienu pārcelšanas kategorisks aizliegums, kā arī jebkāds iepriekšējs to atvaļinājuma dienu, kas pārsniedz ikgadējo minimālo atvaļinājumu, pārcelšanas slimības dēļ uz nākamo kalendāro gadu, kas uzreiz seko aiz tā, kurā radās tiesības uz šo atvaļinājumu, ierobežojums ( 70 ).

88.

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 195. panta 6. punktu, ja pārskatāmais Vispārējās tiesas nolēmums ir pieņemts saskaņā ar LESD 256. panta 2. punktu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

89.

Lai gan patiešām tās Reglamentā nav paredzētas īpašas normas, kas regulētu tiesāšanās izdevumu sadali pārskatīšanas procedūrā, Tiesai tomēr nevajadzētu konsekventi spriest, ka katra persona, kas iestājusies pārskatīšanas procedūrā, kā arī katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats. Protams, tā ir izvēlējusies šādu pēdējo risinājumu savos pirmajos divos spriedumos pārskatīšanas procedūrās ( 71 ). Tomēr man šķiet, ka dažādās lietas, kas Tiesai varbūt būs jāizskata pārskatīšanas procedūrā, attaisno to, ka tā izvēlas citādāku pieeju tiesāšanās izdevumu jautājumā, turklāt nošķirot atkarībā no tā, vai tiesāšanās izdevumi ir saistīti ar pārskatīšanas procedūru (skat. tālāk 1. sadaļu) vai ar apelācijas tiesvedību (skat. tālāk 2. sadaļu).

90.

Vispirms attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem, kas lietas dalībniekiem radušies tiesvedībā pārskatīšanas procedūrā, es uzskatu, ka to sadali nevar pilnībā nodalīt no šo lietas dalībnieku aizstāvētās nostājas un jo vairāk no viņu Tiesā norādīto argumentu atbilstības un panākumiem. Faktiski, lai gan Tiesa pārskata spriedumu tikai izņēmuma gadījumā un būtībā tikai tiesību interesēs, nevar noliegt, ka pārskatīšanas procedūrai ir konkrēta ietekme uz šo lietas dalībnieku tiesībām un pienākumiem, attiecībā uz kuriem tā patiesībā ir tās tiesāšanās pagarināšana, kurā tās ir bijušas pretējās puses Civildienesta tiesā un Vispārējā tiesā (skat. Tiesas statūtu 62.b panta pirmo daļu).

91.

Tātad, ja Tiesa šajā lietā piekrīt manam priekšlikumam par to, ka jāņem vērā Direktīvas 2003/88 minimālās prasības, kā tās interpretētas Schultz‑Hoff judikatūrā, tad Komisija ir aizstāvējusi noraidīto apgalvojumu, bet G. Strack argumentiem nolēmums ir labvēlīgs. Šādos apstākļos būtu piemēroti un taisnīgi piespriest Komisijai ne tikai segt savus tiesāšanās izdevumus pārskatīšanas procedūrā, bet arī atlīdzināt G. Strack tiesāšanās izdevumus. Es nesaskatu nevienu derīgu iemeslu, lai piespriestu G. Strack segt savus tiesāšanās izdevumus pašam, jo Komisija iesniedza apelācijas sūdzību Vispārējā tiesā, kuras izskatīšana pēc tam izraisīja to, ka Tiesa uzsāka pārskatīšanas procedūru. Piespriest G. Strack segt savus tiesāšanās izdevumus pašam pārskatīšanas procedūrā turklāt radītu risku, ka būtiski tiek samazināts finanšu guvums, kurš tam bija no viņa 2004. gada neizmantoto atvaļinājuma dienu kompensācijas, proti, summa apmēram vienas mēneša algas apmērā ( 72 ).

92.

Kas attiecas uz Padomi, kura piedalījās pārskatīšanas procedūrā nevis kā lietas dalībniece, bet kā iestāde, kas minēta Tiesas statūtu 23. un 62.a panta otrajā daļā, tai būtu jāsedz savi tiesāšanās izdevumi pašai.

93.

Tālāk runājot par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar apelācijas tiesvedību, pēc analoģijas jāpiemēro kombinētās Reglamenta 138. panta 1. punkta un 184. panta 1. punkta normas. No tā izriet, ka Komisijai, kuras prasījumiem apelācijā spriedums nebija labvēlīgs, būtu jāsedz savi tiesāšanās izdevumi pašai un jāatlīdzina G. Strack tiesāšanās izdevumi saistībā ar apelācijas tiesvedību atbilstoši viņa prasījumiem šajā sakarā.

94.

Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai pieņemt šādu nolēmumu: