1

Ar apelācijas sūdzību Eiropas Komisija lūdz daļēji atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 16. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T-208/08 un T-209/08 Gosselin Group un Stichting Administratiekantoor Portielje/Komisija (Krājums, II-3639. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā atcēlusi Komisijas 2008. gada 11. marta Lēmumu C(2008) 926, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38.543 – Starptautiskie pārcelšanās pakalpojumi) (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2009. gada 24. jūlija Lēmumu C(2009) 5810, galīgā redakcija (turpmāk tekstā – “grozījumu lēmums”), ciktāl tas attiecās uz Stichting Administratiekantoor Portielje (turpmāk tekstā – “Portielje”).

2

Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 2. pantā ir noteikts, ka [EKL] 81. panta 1. punkta [..] pārkāpuma pierādīšanas pienākums ir pusei vai iestādei, kas norāda uz iespējamo pārkāpumu.

3

Šīs pašas regulas 23. panta 2. punktā arī ir paredzēts, ka “Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām [..]”.

4

Pamatnostādņu par starpvalstu tirdzniecības ietekmēšanas jēdzienu [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2004, C 101, 81. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes par starpvalstu tirdzniecības ietekmēšanu”) 53. punktā tostarp ir precizēts:

“[Komisija] uzskata, ka tad, ja līgums [vai prakse] pēc sava rakstura spēj ietekmēt tirdzniecību starp [dalīb]valstīm, piemēram, tāpēc, ka tas attiecas uz importu un eksportu vai skar vairākas [dalīb]valstis, var piemērot atspēkojamu pozitīvu pieņēmumu, ka šāda ietekme uz tirdzniecību ir nozīmīga, ja apgrozījums pušu ražojumiem, uz kuriem attiecas līgums, [..] pārsniedz 40 miljonus euro. Ja līgumi pēc sava rakstura spēj ietekmēt tirdzniecību starp [dalīb]valstīm, bieži vien var pieņemt, ka šāda ietekme ir nozīmīga, ja pušu tirgus daļa pārsniedz [..] 5 % slieksni. Tomēr šis pieņēmums nav izmantojams, ja līgums attiecas tikai uz [dalīb]valsts daļu [..].”

5

Pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai”, ar nosaukumu “Pamatsummas koriģēšana” ir paredzēts:

“[..]

6

Tiesvedības priekšvēsturi un strīdīgo lēmumu, kā izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 1.–19. punktā, var rezumēt šādi.

7

Gosselin Group NV (turpmāk tekstā – “Gosselin”) tika nodibināta 1983. gadā un kopš 2007. gada 20. decembra darbojas ar šādu nosaukumu. Kopš 2002. gada 1. janvāra 92 % no Gosselin akcijām pieder Portielje, un pāri paliekošie 8 % pieder Vivet en Gosselin NV, savukārt 99,87 % no šīs sabiedrības akcijām pieder Portielje. Tas ir fonds, kurš neveic komercdarbību un kurā “ietilpst akcionāri – ģimenes locekļi, lai nodrošinātu vienotu vadību”. Finanšu gadā, kas noslēdzās 2006. gada 30. jūnijā, Gosselin konsolidētais vispasaules apgrozījums bija EUR 143 639 000, bet Portielje vispasaules apgrozījums bija 0.

8

Strīdīgajā lēmumā Komisija ir konstatējusi, ka tā adresāti, starp kuriem bija arī Gosselin un Portielje, piedalījās aizliegtā vienošanās starptautisko pārcelšanās pakalpojumu jomā Beļģijā, nosakot cenas, sadalot klientus un veicot manipulācijas ar piedāvājumu iesniegšanu, tādējādi tie ir izdarījuši vienotu un turpinātu EKL 81. panta pārkāpumu vai arī tie ir jāatzīst par atbildīgiem par to visā laikposmā vai daļā no tā, kurš sākās 1984. gada oktobrī un beidzās 2003. gada septembrī.

9

Pakalpojumos, kuri attiecas uz pārkāpumu, ietilpst fizisko personu, uzņēmumu vai publisko iestāžu mantas pārvadāšana sakarā ar pārcelšanos no vai uz Beļģiju. Ņemot vērā faktu, ka visas attiecīgās starptautiskās pārcelšanās sabiedrības ir reģistrētas Beļģijā un ka aizliegtā vienošanās norisinājās Beļģijas teritorijā, tika uzskatīts, ka aizliegtās vienošanās centrs atradās Beļģijā. Aizliegtās vienošanās dalībnieku kopējo apgrozījumu starptautisko pārcelšanās pakalpojumu jomā Beļģijā Komisija novērtēja EUR 41 miljona apmērā attiecībā uz 2002. gadu. Tā kā šīs nozares lielums bija ticis novērtēts aptuveni EUR 83 miljonu apmērā, tad pārkāpumā iesaistīto uzņēmumu kopējā tirgus daļa tika noteikta aptuveni 50 % apmērā no attiecīgās nozares.

10

Komisija strīdīgajā lēmumā izklāstīja, ka aizliegtās vienošanās mērķis tostarp bija noteikt un uzturēt augstas cenas, kā arī sadalīt tirgu un tā izpaudās tādos vairākos veidos, kā nolīgumi par cenām (turpmāk tekstā – “nolīgumi par cenām”), nolīgumi par tirgus sadali ar viltus tāmju, sauktām par “izpatikšanas tāmēm” (turpmāk tekstā – “nolīgumi par izpatikšanas tāmēm”), un nolīgumi par finansiālām kompensācijām par noraidītiem piedāvājumiem vai par atturēšanos iesniegt piedāvājumus, sauktām par “komisijas maksām” (turpmāk tekstā – “nolīgumi par komisijas maksām”).

11

Strīdīgajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka starp 1984. gadu un 90. gadu sākumu vienošanās tostarp darbojās, balstoties uz rakstveidā fiksētiem nolīgumiem par cenu noteikšanu, paralēli tika ieviesta komisijas maksu un izpatikšanas tāmju prakse. Saskaņā ar šo pašu lēmumu komisijas maksu prakse bija jāuzskata par netiešu cenu noteikšanu starptautiskajiem pārcelšanās pakalpojumiem Beļģijā, ciktāl aizliegtās vienošanās dalībnieki savstarpēji maksāja viens otram komisijas maksas par noraidītajiem piedāvājumiem vai piedāvājumiem, par kuriem tie bija atturējušies iesniegt piedāvājumus, šo komisijas maksu summa turklāt tika iekasēta no klientiem.

12

Attiecībā uz izpatikšanas tāmēm Komisija strīdīgajā lēmumā norādīja, ka, iesniedzot šādas tāmes, pārcelšanās sabiedrība, kura vēlējās iegūt līguma slēgšanas tiesības, rīkojās tā, lai klients, kurš maksā par pārcelšanos, saņemtu vairākas izmaksu tāmes. Šim nolūkam minētā sabiedrība saviem konkurentiem norādīja iecerētās pārcelšanās kopējo cenu, par kādu tiem bija jāizraksta rēķins par iecerēto pārcelšanos, šai cenai bija jābūt augstākai par minētās sabiedrības piedāvāto cenu. Tādējādi runa bija par fiktīvām tāmēm, ko iesniedza pārcelšanās sabiedrības, kurām nebija nodoma šo pārcelšanos veikt. Komisija uzskatīja, ka šāda rīcība bija manipulēšana ar uzaicinājuma iesniegt piedāvājumus procedūru tādā veidā, ka visos piedāvājumos norādītās cenas bija apzināti augstākas, nekā tās būtu bijušas konkurences apstākļos.

13

Strīdīgajā lēmumā Komisija konstatēja, ka šādas norunas tika īstenotas līdz pat 2003. gadam un ka šīm kompleksajām darbībām bija viens vienīgs mērķis – noteikt cenas, sadalīt tirgu un tādējādi izkropļot konkurenci.

14

Ņemot vērā šos faktus, Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu, kura 1. pants ir šāds:

“Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši [EKL] 81. pant[a 1. punkt]u un [1992. gada 2. maija] Līguma [par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.)] 53. panta 1. punktu, tieši vai netieši nosakot cenas starptautiskajiem pārcelšanās pakalpojumiem Beļģijā, savā starpā sadalot šā tirgus daļu un manipulējot ar piedāvājumu pieteikumu iesniegšanas procedūru šādos periodos:

[..]

[..].”

15

Līdz ar to ar strīdīgā lēmuma 2. panta e) punktu Komisija Gosselin uzlika naudas sodu EUR 4,5 miljonu apmērā, tostarp EUR 370 000, par kuriem Portielje ir kopīgi un solidāri atbildīga. Šis naudas sods tika aprēķināts saskaņā ar metodi, kura ir izklāstīta pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai.

16

2009. gada 24. jūlijā Komisija pieņēma grozījumu lēmumu. Šajā lēmumā Komisija par aptuveni EUR 600 000 samazināja Gosselin veikto pārdošanu apjomu. Šī vērtība tika izmantota par pamatu, lai aprēķinātu šai sabiedrībai uzlikto naudas sodu, līdz ar to Komisija samazināja Gosselin uzlikto naudas sodu līdz EUR 3,28 miljoniem, tostarp EUR 270 000, par kuriem Portielje ir kopīgi un solidāri atbildīga.

17

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēts 2008. gada 4. jūnijā, Portielje cēla prasību, galvenokārt, atcelt strīdīgo lēmumu, ciktāl tas uz to attiecas, un, pakārtoti, atcelt šī lēmuma 2. panta e) apakšpunktu, ciktāl tas uz to attiecas, kā arī līdz ar to atcelt šajā 2. panta e) apakšpunktā uzlikto naudas sodu.

18

Ar Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētāja 2010. gada 5. marta rīkojumu lieta T-209/08 tika apvienota mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai ar lietu T-208/08, kuru par šo pašu strīdīgo lēmumu ierosinājusi Gosselin.

19

Savas prasības pamatojumam Portielje izvirzīja piecus pamatus: pirmie divi no tiem raksturoja vienīgi šo sabiedrību un pārējie trīs pamati būtībā atbilda pamatiem, kurus lietā T-208/08 bija izvirzījusi Gosselin. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa apmierināja divus pirmos Portielje izvirzītos pamatus. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa tostarp izteica turpmākos apsvērumus.

20

Pārsūdzētā sprieduma 37.–50. punktā izklāstītajā argumentācijā Vispārējā tiesa pieņēma pirmo Portielje izvirzīto pamatu, ar kuru tā apgalvoja, ka tā nav uzņēmums Kopienas konkurences tiesību normu izpratnē un ka līdz ar to nevar pastāvēt mātessabiedrības un meitassabiedrības attiecības starp šo sabiedrību un Gosselin. Vispārējā tiesa arī minētā sprieduma 39.–42. punktā nolēma, ka uzņēmuma mātessabiedrību, kura ir izdarījusi EKL 81. panta pārkāpumu, nevar sodīt ar lēmumu par šī panta piemērošanu, ja tā pati nav uzņēmums. Šajā ziņā tā uzskatīja, ka atsaukšanās uz ekonomisko vienību nevar aizstāt to, ka mātessabiedrībai nav uzņēmuma statusa un ka ir jānošķir uzņēmuma jēdziens no mātes sabiedrības vainojamības meitas sabiedrības rīcībā.

21

Attiecībā uz iespēju kvalificēt Portielje kā uzņēmumu Vispārējā tiesa pēc tam, kad tā norādīja, ka ir acīmredzams, ka šī sabiedrība nav veikusi nekādu tiešu saimniecisku darbību, tā pārsūdzētā sprieduma 47. un 48. punktā, pamatojoties uz tiesas 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C-222/04 Cassa di Risparmio di Firenze u.c. (Krājums, I-289. lpp.), nolēma, ka “vienkārša kapitāldaļu turēšana, pat ja tā ir kontrolpakete”, nav pietiekama, lai raksturotu vienības, kas ir šo daļu turētāja, netiešu saimniecisko darbību, toties, lai pārbaudītu, vai šāda saimnieciskā darbība tiek veikta, ir jāpārbauda, vai šī vienība ir tieši vai netieši iejaukusies tās meitassabiedrības vadībā.

22

Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 48.–50. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka jautājums par to, vai Portielje iejaucās Gosselin vadībā, ir jānošķir no jautājuma par to, vai Portielje bija īstenojusi izšķirošu ietekmi uz Gosselin. Vispārējā tiesa norādīja, ka netika pierādīta nekāda veida prezumpcija attiecībā uz iespēju kvalificēt vienību par uzņēmumu un ka līdz ar to Komisijai bija pienākums pierādīt, ka Portielje bija faktiski iejaukusies Gosselin vadībā. Tā kā Komisija par to nav sniegusi nekādus pierādījumus, tad Vispārējā tiesa secināja, ka Komisija nav pierādījusi, ka Portielje ir uzņēmums EKL 81. panta izpratnē.

23

Pārsūdzētā sprieduma 51.–59. punktā Vispārējā tiesa “papildus [..], pieņemot, ka Portielje būtu uzņēmums, analizēja otro šīs sabiedrības celto pamatu. Vispārējā tiesa secināja, ka Portielje bija izdevies atspēkot prezumpciju par izšķirošās ietekmes īstenošanu, kas tostarp izriet no Tiesas 2009. gada 10. septembra sprieduma lietā C-97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija (Krājums, I-8237. lpp.), un līdz ar to tā pieņēma šo otro pamatu.

24

Savā analīzē Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 54.–56. punktā norādīja, pirmkārt, ka Portielje izšķirošas ietekmes uz tās meitassabiedrības rīcību īstenošana ir izslēgta tā vienīgā iemesla dēļ, ka gan pirmais Portielje rakstveida lēmums, gan pirmā šīs sabiedrības valdes organizētā formālā sanāksme notika pēc pārkāpuma beigām, otrkārt, ka vienīgā iespēja Portielje ietekmēt Gosselin politiku būtu bijusi savu balsstiesību izmantošana šīs pēdējās sabiedrības akcionāru pilnsapulcēs, taču laikposmā no 2002. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 18. septembrim nenotika neviena šāda pilnsapulce un, treškārt, Gosselin valdes locekļi jau bija stājušies amatā, pirms Portielje ieguva Gosselin akcijas fiduciāra statusā, kas Vispārējās tiesas ieskatā pierāda, ka viņu klātbūtne Gosselin valdē nebija Portielje ietekmes izpausmes veids.

25

Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 57. punktā lēma, ka nevar atzīt, ka trīs personas, kuras veidoja Gosselin valdi, bet kuras bija tikai puse no Portielje valdes, īstenoja kontroli pār Gosselin nevis savā šīs pēdējās minētās administratoru statusā, bet gan, pateicoties Portielje ietekmei uz Gosselin akcionāru pilnsapulci. Šajā ziņā tā tostarp uzskatīja, ka pat ja pieņemtu, ka trīs Gosselin administratori, kuri bija Portielje īpašnieku vidū, nerīkojās vienīgi kā Gosselin administratori, tad visdrīzāk viņi būt rīkojušies savās pašu interesēs.

26

Ņemot vērā šos faktus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 59. punktā konstatēja, ka ir jāatceļ strīdīgais lēmums ar grozījumiem, kurus izdarīja ar grozījumu lēmumu (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums ar grozījumiem”), ciktāl tas attiecas uz Portielje. Vispārējā tiesa tomēr veica pārējo trīs šīs sabiedrības izvirzīto pamatu analīzi, par cik tos bija izvirzījusi arī Gosselin, un tos noraidīja.

27

Komisija savā apelācijas sūdzībā lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl ar to attiecībā uz Portielje tiek atcelts strīdīgais lēmums ar grozījumiem, noraidīt Portielje celto prasību atcelt tiesību aktu un piespriest šai sabiedrībai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Vispārējā tiesā un Tiesā.

28

Portielje lūdz Tiesu apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

29

Apelācijas sūdzības pamatojumam Komisija izvirza divus pamatus – abus par EKL 81. panta pārkāpumu.

30

Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 39.–42. punktā ir juridiski kļūdaini interpretējusi uzņēmuma jēdzienu EKL 81. panta izpratnē. Solidārā atbildība esot piemērojama starp juridiskām vienībām un tā izrietot no fakta, ka šīs vienības veido vienu ekonomisku vienību, un tātad vienu uzņēmumu Savienības konkurences tiesību izpratnē. Tādējādi, pirms EKL 81. panta pārkāpumā var vainot kādu noteiktu juridisko personu, Komisijai esot jāpierāda, ka šī persona piederēja uzņēmumam, kurš ir izdarījis pārkāpumu. Tomēr tai neesot katrā ziņā jāpierāda, ka minētajai juridiskajai personai pašai par sevi ir uzņēmuma statuss. Šajā ziņā Komisija atsaucas uz iepriekš minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija.

31

Vispārējā tiesa līdz ar to esot koncentrējusi savu analīzi uz jautājumu, kam nav nozīmes, – par to, vai pašai Portielje ir uzņēmuma statuss –, tādējādi piemērojot kļūdainu juridisku kritēriju. Patiesībā tai būtu vajadzējis pārbaudīt, vai Komisijai bija pamats apgalvot, ka Portielje ietilpa uzņēmumā, kas bija izdarījis pārkāpumu.

32

Pakārtoti Komisija apgalvo, ka secinājumi, kādus ir izdarījusi Vispārējā tiesa no kļūdainās premisas, turklāt ir kvalificējami kā kļūda tiesību piemērošanā. Vispārējās tiesas izvēlētā pieeja pārsūdzētā sprieduma 48. un 49. punktā esot ne vien pretrunā Tiesas judikatūrai, bet arī tās sekas esot tādas, ka no Komisijas tiekot prasīts, lai tā divos piegājienos, taču atšķirīgos veidos, pierādītu, ka Portielje faktiski īstenoja kontroli pār Gosselin. Šīs kļūdainās pieejas dēļ Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, lemjot, ka, lai Komisija varētu vainot Portielje kā solidāri atbildīgu ar Gosselin attiecīgajā pārkāpumā, tā nevarēja vienīgi iztikt ar atsauci uz prezumpciju, kas izriet no judikatūras atbilstoši iepriekš minētajam spriedumam lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, bet tai turklāt un vispirms bija jāpierāda, balstoties uz “konkrēt[iem] pierādījum[iem]”, ka Portielje bija tieši vai netieši iejaukusies Gosselin vadībā. Vispārējā tiesa turklāt esot noraidījusi kā neatbilstošus pierādījumus – kuri tomēr bija svarīgi – un izslēgusi prezumpcijas piemērošanu par pierādījumiem, kuri izriet no tādas akciju turēšanas, kas ir nesavienojama ar iepriekš minētajā spriedumā lietā Akzo Nobel u.c./Komisija minētajiem principiem.

33

Portielje apgalvo, ka jautājums par to, vai tā ir uzņēmums konkurences tiesību izpratnē, ir noteicošais EKL 81. panta piemērošanai un ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 2. pantu pierādīšanas pienākums par to, ka šis nosacījums ir izpildīts, gulstas uz Komisiju. Turpretī, piemērojot prezumpciju par pierādījumiem, kura izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, situācijā, kurā vēl nav ticis pierādīts, ka Portielje ir uzņēmums, Komisija nav pienācīgi izpildījusi tai uzlikto pierādīšanas pienākumu.

34

Attiecībā uz galvenajiem Komisijas argumentiem Portielje apgalvo, ka, ja materiālajās normās konkurences tiesību jomā ir domāts uzņēmuma jēdziens ekonomiskā nozīmē, tad normas par sodu, katrā ziņā ir domāts piemērot juridiskai vienībai un līdz ar to ar tām ir domāts uzņēmums juridiskā nozīmē. Tātad jautājums par vainojamību pārkāpumā būtu jānošķir no jautājuma par to, vai vienu vienību var atzīt par vainīgu šajā pārkāpumā. Tādējādi, lai mātessabiedrību varētu vainot pārkāpumā, vispirms ir nepieciešams, lai tā būtu spējīga uzņemties juridisku atbildību. Savukārt tas tā esot tikai tad, ja šī mātessabiedrība ir uzņēmums EKL 81. panta un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta izpratnē, vai nu tās pašas saimniecisko darbību dēļ, vai sabiedrību, kurās tai pieder kontrolpakete, saimniecisko darbību dēļ. Tomēr šajā pēdējā gadījumā vēl būtu nepieciešams, lai tā faktiski tās kontrolētu tieši vai netieši, iejaucoties to vadībā. Turpretī ir acīmredzams, ka attiecīgajā laikposmā Portielje gadījumā tas tā nebija.

35

Attiecībā uz Komisijas pakārtotajiem argumentiem Portielje uzskata, ka pierādījumi par noteicošās ietekmes īstenošanu, kuri tostarp izriet no prezumpcijas, kura tika noteikta iepriekš minētajā spriedumā lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, nevar tikt piemēroti doktrīnai par to, ka vienību var atzīt par atbildīgu pārkāpumā atbilstoši EKL 81. pantam. Ja atzīst, ka prezumpcija par noteicošās ietekmes īstenošanu varētu būt piemērots kritērijs, lai pierādītu, ka vienība ir jākvalificē par uzņēmumu, tad Portielje ieskatā rastos vērā ņemamas sekas it īpaši attiecībā uz vienībām, kuras veic gan ekonomiskās darbības, gan darbības, kuras attiecas uz publiskās varas prerogatīvu īstenošanu.

36

Iesākumā ir jāatgādina, ka Kopienu konkurences tiesības attiecas uz uzņēmumu darbību (Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C-204/00 P, C-205/00 P, C-211/00 P, C-213/00 P, C-217/00 P un C-219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I-123. lpp., 59. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 54. punkts) un uzņēmuma jēdziens ietver jebkuru vienību, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un tās finansēšanas veida (Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C-189/02 P, C-202/02 P, no C-205/02 P līdz C-208/02 P un C-213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I-5425. lpp., 112. punkts, ka arī iepriekš minētais spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 54. punkts). Šis jēdziens ir jāsaprot kā tāds, kas apzīmē ekonomisku vienību no attiecīgā nolīguma mērķa viedokļa, pat tad, ja no juridiskā viedokļa šī ekonomiskā vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām (1984. gada 12. jūlija spriedums lietā 170/83 Hydrotherm Gerätebau, Recueil, 2999. lpp., 11. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 55. punkts).

37

Ja šāda ekonomiskā vienība pārkāpj konkurences noteikumus, saskaņā ar personīgās atbildības principu tai ir jāatbild par šo pārkāpumu (šajā ziņā skat. 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C-49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I-4125. lpp., 145. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 56. punkts).

38

Attiecībā uz jautājumu par to, kādos apstākļos juridiskā persona, kura nav pārkāpuma izdarītāja, tomēr var tikt sodīta, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka meitassabiedrības rīcībā mātessabiedrību var vainot tostarp tad, ja, lai gan tā ir atsevišķa juridiska persona, šī meitassabiedrība savu rīcību tirgū nenosaka patstāvīgi, bet gan galvenokārt piemēro mātessabiedrības dotus norādījumus, it īpaši ņemot vērā ekonomiskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes, kas šīs divas juridiskās personas apvieno (iepriekš minētais spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 58. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2012. gada 19. jūlija spriedums apvienotajās lietās C-628/10 P un C-14/11 P Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c., 43. punkts).

39

Šādā situācijā, tā kā mātessabiedrība un tās meitassabiedrība veido vienu ekonomisku vienību un tādējādi arī vienu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē, Komisija var adresēt mātessabiedrībai lēmumu, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, un netiek prasīts pierādīt pēdējās minētās personisku līdzdalību pārkāpumā (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 59. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c., 44. punkts).

40

Šajā ziņā Tiesa precizēja, ka īpašajā gadījumā, kad mātessabiedrībai pieder viss vai gandrīz viss tās meitassabiedrības, kura ir pārkāpusi Savienības konkurences tiesību normas, kapitāls, pastāv atspēkojama prezumpcija, saskaņā ar kuru šī mātessabiedrība faktiski īsteno izšķirošu ietekmi pār tās meitassabiedrību (turpmāk tekstā – “prezumpcija par izšķirošās ietekmes faktisku īstenošanu”) (2013. gada 8. maija spriedums lietā C-508/11 P ENI/Komisija, 47. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 60. punkts un tajā minētā judikatūra; 2011. gada 29. septembra spriedumu lietā C-521/09 P, I-8947. lpp., 56. un 63. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija, 46. punkts).

41

Šādos apstākļos pietiek, ka Komisija pierāda, ka viss vai gandrīz viss meitassabiedrības pamatkapitāls pieder mātessabiedrībai, lai prezumētu, ka šī pēdējā īsteno izšķirošu ietekmi uz šīs meitassabiedrības komercpolitiku. Līdz ar to Komisija varēs uzskatīt mātessabiedrību par solidāri atbildīgu par tās meitassabiedrībai uzliktā naudas soda samaksu, ja vien šī mātessabiedrība, kurai ir jāatspēko šī prezumpcija, neiesniedz pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu, ka tās meitassabiedrība rīkojas tirgū patstāvīgā veidā (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 61. punkts; lietā Elf Aquitaine/Komisija, 57. un 63. punkts; apvienotajās lietās Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c., 47. punkts, kā arī lietā ENI/Komisija, 47. punkts).

42

Šī judikatūra balstīta uz pieņēmumu, ka juridisku vienību var vainot kā atbildīgu par citas juridiskas vienības rīcību, ja vien šī pēdējā patstāvīgi nenosaka savu rīcību tirgū. Līdz ar to nav nozīmes faktam, ka vienība, kurai pieder viss vai gandrīz viss citas vienības pamatkapitāls, vai ja tā kontrolē visas vai gandrīz visas šīs otras vienības kapitāla daļas (turpmāk tekstā – “mātessabiedrība”) juridiski ir reģistrēta kā fonds, nevis kā sabiedrība.

43

No tā izriet, kā to ir norādījusi ģenerāladvokāte secinājumu 36. un 37. punktā, kad ir jāpiemēro sods par uzņēmuma izdarītu konkurences tiesību pārkāpumu, kombinēti piemērojot EKL 81. panta un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta normas, tad nav nozīmes arī jautājumam par to, vai katrai no juridiskajām vienībām, kuras veido šo uzņēmumu, ir atsevišķa ekonomiskā darbība un vai tās tātad, atsevišķi ņemot, atbilst uzņēmuma jēdzienam, kā tas ir definēts šī sprieduma 36. punktā.

44

Vienīgais izšķirošais pierādījums soda uzlikšanai ir tāds, ka visas juridiskās vienības kopā, kuras ir pilnībā vai daļēji solidāri atbildīgas par šī paša naudas soda samaksu, kopā ar vienību, kuras tiešā dalība pārkāpumā ir tikusi pierādīta (turpmāk tekstā – “pārkāpuma izdarītāja”), veido vienu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē. Savukārt saskaņā ar šī sprieduma 38.–41. punktā atgādināto judikatūru, šajā ziņā svarīgi ir tas, ka mātessabiedrība faktiski īsteno noteicošu ietekmi uz pārkāpuma izdarītāju.

45

No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 39. punktā nolemjot, pirmkārt, ka uzņēmuma jēdziens ir jāsaprot atšķirīgi no mātessbiedrībai piederošā pārkāpuma izdarītāja vainojamības jēdziena, un, otrkārt, šī paša sprieduma 42. punktā nolemjot, “ka uzņēmuma, kurš ir izdarījis EKL 81. panta pārkāpumu, mātessabiedrību nevar sodīt ar lēmumu par EKL 81. panta piemērošanu, ja tā pati nav uzņēmums”, un līdz ar to pārbaudot tā paša sprieduma 43.–50. punktā, vai Komisija ir pierādījusi, ka Portielje atsevišķi ir uzņēmums EKL 81. panta izpratnē.

46

Pirmais Komisijas izvirzītais pamats tātad ir pamatots attiecībā uz tā galveno daļu un tādēļ tas ir jāpieņem un Tiesai nav vajadzības pieņemt lēmumu par šī pamata pakārtoto daļu.

47

Šis konstatējums vien tomēr nav tāds, kura sekas būtu pārsūdzētā sprieduma atcelšana, ciktāl tas attiecas uz Portielje celto prasību Vispārējā tiesā. Kā izriet no šī paša sprieduma 51.–59. punkta, Vispārējā tiesa ir sniegusi papildu pamatojumu tās konstatējumam, ka “Portielje ir sniegusi pierādījumus, kas var pierādīt, ka tā nav īstenojusi izšķirošu ietekmi uz Gosselin un ka tā pat nespēja šādu ietekmi īstenot”, šādi atspēkojot prezumpciju, kura tostarp izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Akzo Nobel u.c./Komisija. Līdz ar to ir jāizskata arī otrais apelācijas pamats.

48

Komisija apgalvo, ka Vispārējās tiesas konstatējumi, kuri ir minēti pārsūdzētā sprieduma 51.–59. punktā, atbilstoši kuriem Portielje ir sniegusi pierādījumus, ar kuriem var pierādīt, ka tā nav īstenojusi izšķirošu ietekmi uz Gosselin un ka tā pat nespēja šādu ietekmi īstenot, ir balstīti uz kļūdām tiesību piemērošanā un/vai acīmredzamu pierādījumu elementu sagrozīšanu.

49

Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 56. un 57. punktā Vispārējā tiesa esot acīmredzami sagrozījusi pierādījumu elementus par personisko saišu starp Portielje un Gosselin veidu un apmēru. Tā esot apgalvojusi, ka šīs saites attiecās “tikai uz pusi” no Portielje valdes locekļiem, šādi ļaujot noprast, ka tiem nebija iespēju pilnībā noteikt šīs pēdējās politiku. Tomēr no strīdīgā lēmuma 46. un 446. apsvēruma, kā arī no iebildumu raksta 11. un 22.–24. punkta un Portielje atbildes raksta uz repliku 6. punkta, kā arī tās statūtiem, kuri tika iesniegti Vispārējā tiesā, izriet, ka šīs personiskās saites attiecās uz trīs galvenajiem Portielje valdes locekļiem, kuri, šķiet, varēja noteikt šīs pēdējās politiku un kuri veidoja visu Gosselin valdi.

50

Otrkārt, Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 54. punktā nolemjot, ka, tā kā Portielje nepieņēma nekādu formālu lēmumu par vadību attiecīgā pārkāpuma izdarīšanas laikposmā, tad tā nevarēja īstenot izšķirošu ietekmi uz Gosselin rīcību. Komisija, tiesa, pieļauj, ka prezumpcija par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu var tikt atspēkota ar tādiem pierādījumu elementiem, ar kuriem var pierādīt, ka meitassabiedrība savu rīcību noteica patstāvīgi. Tomēr Vispārējā tiesa esot no jauna ieviesusi normu, ka noteicošās ietekmes īstenošana neesot iespējama, ja juridiskā persona, kurai pieder visas kapitāldaļas, nav pieņēmusi formālu lēmumu vadības jomā. Tas esot būtisks šīs prezumpcijas piemērošanas jomas ierobežojums, kāds neizrietot no judikatūras un esot kļūdains, vēl jo vairāk tādēļ, ka starp abām šīm juridiskajām personām pastāv vērā ņemamas personiskās saites. Komisija šajā ziņā uzsver, ka no iepriekš minētā sprieduma lietā Akzo Nobel u.c./Komisija izrietošā judikatūra balstīta uz ekonomisko realitāti un tajā nav noteiktas nekādas formālas prasības izšķirošās ietekmes īstenošanai.

51

Treškārt, Komisija apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 55.–57. punktā turklāt ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā. 55. punkts balstoties uz kļūdainu pieņēmumu, ka izšķirošas ietekmes īstenošana var notikt, tikai ievērojot formas prasības, kuras ir noteiktas komerctiesībās, šajā gadījumā Gosselin akcionāru pilnsapulcē. Ar šo apsvērumu netiekot ņemtas vērā personiskās saites, kuras vieno Portielje un Gosselin, un tas liecinot par pārmērīgi formālu pieeju, kura neatbilst uzņēmuma jēdziena ekonomiskā izpratnē funkcionālajam raksturam.

52

Konkrētāk attiecībā uz personiskajām saitēm trīs elementi, uz kuriem norāda Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 56. punktā, paši par sevi neļaujot secināt, ka Portielje ar Gosselin neveidoja ekonomisku vienību. Šajā ziņā Komisija atgādina, ka šīs personiskās saites attiecas uz personām, kuras veidoja visu Gosselin valdi un vienlaikus balsu vairākumu Portielje valdē. Tāpat apsvērumi, kuri ir ietverti minētā sprieduma 57. punktā, esot juridiski kļūdaini un tie negroza secinājumu, saskaņā ar kuru var uzskatīt, ka Gosselin pakļāvās Portielje vēlmēm.

53

Komisija līdz ar to apgalvo, ka Tiesai ir visa nepieciešamā informācija, lai pieņemtu galīgo lēmumu par Portielje celto prasību Vispārējā tiesā.

54

Portielje apgalvo, ka tā ir atspēkojusi no iepriekš minētā sprieduma lietā Akzo Nobel u.c./Komisija izrietošo prezumpciju par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu.

55

Attiecībā uz izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu Portielje uzskata, ka, ņemot vērā, ka attiecīgajā pārkāpuma laikposmā nenotika neviena Portielje valdes sanāksme, ka šajā pašā laikposmā nenotika arī neviena tās akcionāru kopsapulce, ka netika arī izdarīta ietekme uz Gosselin valdes sastāva izveidi, tad tā ir pierādījusi, ka de facto tā nav īstenojusi izšķirošu ietekmi uz Gosselin. Tāpēc nevarētu sekot Komisijas argumentācijai. Pirmkārt, tam būtu tādas sekas, ka šī prezumpcija tiktu padarīta neatspēkojama, kas būtu tostarp pretrunā tiesībām uz taisnīgu tiesu. Otrkārt, šī argumentācija būtu pretrunā komerctiesību un juridisko personu regulējuma pamatprincipiem. Juridiska vienība kā dibinājums eksistējot vienīgi ar tās statūtos paredzēto pārvaldes institūciju darbībām.

56

Attiecībā uz personiskajām saitēm Portielje uzskata, ka tās ir izšķirošas tikai tad, ja tās norāda uz to, ka pastāv iespēja, ka mātessabiedrība var ietekmēt tās meitassabiedrības politiku. Tas tā būtu tad, ja mātessabiedrība tās meitassabiedrības valdē ieceltu valdes locekļus, lai īstenotu ietekmi. Tomēr tas tā neesot šajā lietā. Turklāt Portielje neesot tikusi dibināta, lai īstenotu jebkāda veida kontroli pār Gosselin.

57

Turklāt pozīcija, kuru aizstāv Komisija, esot pretrunā diviem komerctiesību pamatprincipiem, ar kuriem esot izslēgts, ka Portielje varētu vainot par trīs tās valdes locekļu rīcību, kas nav veikta nevienas šīs sabiedrības pārvaldes institūcijas vārdā. Tādējādi, pirmkārt, sabiedrības valdes locekļiem neesot individuālu pilnvaru. Gosselin un Portielje rīkojoties vienīgi ar savām pārvaldes institūcijām un tikai attiecīgajām valdēm, kurām ir koleģiālas attiecības, esot vispārējas pārvaldes pilnvaras. Otrkārt, valdes locekļi varot izmantot savas pilnvaras tikai tiem uzticētā mandāta robežās un sabiedrības interesēs, pilnvaru nepareizas izmantošanas sekas parasti ir spēkā neesamība. Šādos apstākļos neesot nepamatoti uzskatīt, ka trīs Gosselin valdes locekļi ir rīkojušies vienīgi savā valdes locekļa statusā šajā pēdējā sabiedrībā, nevis kā Portielje pārstāvji.

58

Iesākumā ir jāatgādina, ka no pirmā apelācijas pamata analīzes izriet, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini nolēmusi, ka Komisijai nebija pamata piemērot prezumpciju par izšķirošas ietekmes īstenošanu, lai tādējādi no tās secinātu, ka Portielje un Gosselin laikposmā no 2002. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 18. septembrim veidoja vienu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē. Saistībā ar šo pamatu Tiesai tātad tiek lūgts izskatīt vienīgi to, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nolemjot, ka Portielje ir iesniegusi pierādījumus, ar kuriem var atspēkot šo prezumpciju.

59

Šajā ziņā ir svarīgi uzsvērt, ka jautājums par to, vai Vispārējā tiesa savā faktu un pierādījumu elementu vērtējumā ir piemērojusi pareizus juridiskos kritērijus, ir tiesību jautājums, ko Tiesa pārbauda apelācijas tiesvedībā (šajā ziņā skat. 2011. gada 25. oktobra spriedumu lietā C-109/10 P Solvay/Komisija, Krājums, I-10329. lpp., 51. punkts un tajā minētā judikatūra). Savukārt tieši tāds ir jautājums, kādu Komisija uzdod Tiesai ar tās otrā pamata otro un trešo daļu, kuras ir vērstas attiecīgi pret pārsūdzētā sprieduma 54. un 55.–57. punktu.

60

Kā izriet no pirmā apelācijas pamata analīzes, lai noteiktu, vai pārkāpuma izdarītāja savu rīcību tirgū nosaka patstāvīgi, ir jāņem vērā visi atbilstošie fakti par šīs pārkāpuma izdarītājas ar tās mātessabiedrību vienojošām ekonomiskām, organizatoriskām un juridiskām saiknēm, kuri katrā konkrētā gadījumā var atšķirties un tāpēc nevar tikt izsmeļoši uzskaitīti (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 73. un 74. punkts; lietā Elf Aquitaine/Komisija, 58. punkts, kā arī apvienotajās lietās Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c., 45. punkts).

61

Šajā lietā pārsūdzētā sprieduma 54. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka Gosselin fondu daļas tika izdotas tikai 2002. gada 11. decembrī, ka Portielje statūtu 5.2. punktā ir atļauts pieņemt arī rakstveida lēmumus un ka šī sabiedrība apgalvo – šo faktu Vispārējās tiesas ieskatā Komisija nav apstrīdējusi –, ka tas pirms 2004. gada 5. novembra sēdes ir noticis tikai vienreiz, proti, 2003. gada 10. martā, lai sagatavotu 2002. gada ziņojumu. Vispārējā tiesa no tā secina, ka ir jākonstatē, ka Portielje ir rīkojusies atbilstoši saviem statūtiem un ka gan 2003. gada 10. marta rakstveida procedūra, gan pirmā formālā 2004. gada 5. novembra sanāksme notika pēc pārkāpuma beigām. Tajā pašā 54. punktā tā secināja, ka “Portielje izšķirošas ietekmes uz tās meitas sabiedrības rīcību īstenošana ir izslēgta šī viena iemesla dēļ”.

62

Vispārējā tiesa tomēr vispirms pārsūdzētā sprieduma 55. punktā piebilda, ka vienīgā Portielje darbība bija savu balsstiesību izmantošana, kuras izriet no tai piederošajām akcijām, Gosselin akcionāru pilnsapulcē – “vienīgā iespēja Portielje ietekmēt Gosselin politiku būtu bijusi [..] balsstiesību izmantošana šīs pēdējās minētās sabiedrības pilnsapulcēs”. Vispārējā tiesa tomēr norādīja, ka ir pierādīts, ka attiecīgajā pārkāpuma laikposmā, proti, no 2002. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 18. septembrim, nav notikusi neviena Gosselin akcionāru pilnsapulce. Tālāk minētā sprieduma 56. punktā tā norādīja, ka šajā pašā laikposmā Portielje nav mainījusi Gosselin valdes sastāvu, šajā ziņā uzsverot, ka “Gosselin valdes locekļi jau bija valdes locekļi, pirms Portielje ieguva Gosselin akcijas fiduciāra statusā” un ka “šī secība laikā pierāda, ka to klātbūtne valdes sastāvā nav Portielje ietekmes izpausme”.

63

Visbeidzot šī paša sprieduma 57. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka ir jānoraida apgalvojums, ka trīs personas, kuras veido Gosselin valdi, bet ir tikai puse no Portielje valdes, īsteno kontroli pār Gosselin“nevis savā šīs pēdējās minētās administratoru statusā, bet gan pateicoties Portielje ietekmei uz Gosselin akcionāru pilnsapulci”, šajā ziņā tā uzskatīja, ka “daļēja valdes locekļu pārklāšanās nevar nozīmēt, ka visi uzņēmumi, kuros trīs Gosselin valdes locekļi arī ir pārstāvēti šajā statusā, šī iemesla dēļ būtu jāuzskata par Gosselin mātessabiedrībām”. Vispārējā tiesa turklāt šajā pašā 57. punktā norādīja, ka šajā lietā “trīs Gosselin administratori bija daži no Portielje īpašniekiem, kas bija tikai īpašuma tiesību īstenošanas instruments”, un ka “tādējādi, pat pieņemot, ka šīs trīs personas nerīkojās vienīgi kā Gosselin administratori, būtu ticamāk, ka tās rīkojās savās pašu interesēs”.

64

Ņemot vērā šos elementus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 58. punktā secināja, ka “Portielje ir sniegusi pierādījumus, kas var pierādīt, ka tā nav īstenojusi izšķirošu ietekmi uz Gosselin un ka tā pat nespēja šādu ietekmi īstenot”, un ka tādējādi tā ir atspēkojusi prezumpciju par izšķirošās ietekmes faktisku īstenošanu, kura tostarp izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Akzo Nobel u.c./Komisija.

65

No iepriekš minētā, pirmkārt, izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 54. punktā uzskatīja, ka tas, ka mātessabiedrība nav pieņēmusi formālu pārvaldes lēmumu laikposmā, par kuru tai solidāri ir piespriests naudas sods, pats par sevi ir pietiekams, lai atspēkotu prezumpciju par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu. Tādējādi tā uzskatīja, ka mātessabiedrības izšķirošas ietekmes faktiska īstenošana uz pārkāpuma izdarītāju var notikt, vienīgi šai pirmajai vienībai pieņemot lēmumus par vadību, ievērojot komerctiesībās noteiktās formas prasības.

66

Šādi nospriežot, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. No šī sprieduma 60. punktā atgādinātās Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai noteiktu, vai pārkāpuma izdarītāja savu rīcību tirgū nosaka patstāvīgi, ir jāņem vērā visi atbilstošie fakti par šīs pārkāpuma izdarītājas ar tās mātessabiedrību vienojošām ekonomiskām, organizatoriskām un juridiskām saiknēm un tādējādi ir jāņem vērā ekonomiskā realitāte. Tādējādi šajā ziņā nevar būt pietiekami tas vien, ka mātessabiedrība nav pieņēmusi lēmumu par pārvaldi atbilstoši komerctiesībās paredzētajām formas prasībām.

67

Otrkārt, Vispārējās tiesas veiktajā analīzē pārsūdzētā sprieduma 55.–57. punktā ir pieļauta tāda pati kļūda tiesību piemērošanā. No šī sprieduma 62. un 63. punktā atgādinātajiem elementiem izriet, ka Vispārējā tiesa, vienīgi pamatojoties uz komerctiesību analīzi, lēma, ka ir atspēkota prezumpcija par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu, tai neņemot vērā, pirms nonākšanas pie šī secinājuma, atbilstošos pierādījumus par ekonomiskām, organizatoriskām un juridiskām saiknēm, kas vienoPortielje un Gosselin. It īpaši pārsūdzētā sprieduma 57. punktā Vispārējā tiesa, šķiet, interesējas par personiskajām saitēm starp Portielje un Gosselin, tomēr no šī punkta teksta izriet, ka Vispārējā tiesa ir izdarījusi novērtējumu par šīm saiknēm, vienīgi skatoties no komerctiesību viedokļa. Vispārējās tiesas ievērotā argumentācija 55.–57. punktā un citos šī paša sprieduma punktos neietver nevienu apsvērumu, ar kuru tiktu pierādīts, ka tā ir ņēmusi vērā citus apstākļus, lai pamatotu secinājumu, ka Portielje ir izdevies atspēkot minēto prezumpciju, pierādot, ka Gosselin attiecīgajā laikposmā savu komercpolitiku noteica patstāvīgi.

68

Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa tostarp nav ievērojusi šī sprieduma 60. punktā atgādināto judikatūru, un tostarp, kā to norādīja ģenerāladvokāte secinājumu 74. punktā, fakts, ka sabiedrības pārvaldes institūcijas pieņem formālus lēmumus, netiek obligāti prasīts, lai konstatētu, ka pārkāpuma izdarītāja veido ekonomisku vienību ar tās mātessabiedrību un ka, tieši otrādi, šī vienība var tikt izveidota arī neformāli, tostarp tādēļ, ka pastāv personiska saikne starp juridiskajām vienībām, kuras veido šādu ekonomisko vienību.

69

Līdz ar to otrā pamata otrā un trešā daļā ir pamatotas, neesot vajadzībai izskatīt šī pamata pirmo daļu, ar kuru Komisija apgalvo pierādījumu elementu sagrozīšanu.

70

Šo konstatējumu nevar atspēkot ar Portielje apgalvojumu, ka pieejai, ar kuru tiktu prasīts ņemt vērā tālākejošus pierādījumus, nevis tos, kuri izriet no komerctiesībām, būtu tādas sekas, ka prezumpcija par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu kļūtu neatspēkojama.

71

Saskaņā ar Tiesas judikatūru prezumpcija ir pieņemamās robežās, ja vien tā ir samērīga ar sasniedzamo leģitīmo mērķi un pastāv iespēja iesniegt pretējus pierādījumus un ir nodrošinātas tiesības uz aizstāvību. Fakts, ka ir grūti iesniegt pretējus pierādījumus, lai atspēkotu prezumpciju, vai arī tāds apstāklis vien, ka noteiktā gadījumā vienība neiesniedz tāda veida pierādījumus, ar kuriem var atspēkot prezumpciju, pats par sevi nenozīmē, ka tā ir faktiski neatspēkojama, it īpaši tad, ja tāpat kā prezumpcijas gadījumā šajā lietā vienības, pret kurām šī prezumpcija tiek piemērota, atrodas vislabākajā situācijā, lai meklētu pierādījumus savas darbības jomā (iepriekš minētais spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, 62., 66. un 70. punkts).

72

Tātad nevar konstatēt nevienu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta vai arī 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta pārkāpumu.

73

Tā kā apelācijas pamati ir pamatoti, tad tie ir jāpieņem un ir jāatceļ pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 4)–6) punkts, ar kuriem Vispārējā tiesa atcēla strīdīgo lēmumu ar grozījumiem, ciktāl tas attiecas uz Portielje un ciktāl tajā ir noteikts Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saistībā ar lietu T-209/08.

74

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas otrajam teikumam, ja apelācija ir pamatota, Eiropas Savienības Tiesa Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija. Tiesa uzskata, ka šajā lietā tā tas ir.

75

Kā izriet no šī sprieduma 19. punkta, Portielje Vispārējā tiesā ir izvirzījusi piecus pamatus – pirmo galvenokārt un pārējos pakārtoti –, šajā ziņā uzsverot, ka tā var tikt atzīta kā atbildīga par Gosselin izdarītu pārkāpumu tikai tad, ja šī sabiedrība pati ir izdarījusi EKL 81. panta pārkāpumu.

76

Ar prasības pirmo pamatu Portielje apgalvo, ka, tā kā tā neveica ekonomisko darbību, tad to nevar kvalificēt par uzņēmumu EKL 81. panta un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta izpratnē. Līdz ar to tai nevarot piemērot Savienības konkurences tiesību normas, un tātad Komisija nebūtu varējusi to vainot kā atbildīgu par Gosselin izdarīto pārkāpumu, nepārkāpjot iepriekš minētās tiesību normas.

77

Šajā ziņā pietiek norādīt, ka no pirmā apelācijas pamata analīzes izriet, ka šis pirmais prasības pamats Vispārējā tiesā nav pamatots.

78

Ar otro prasības pamatu Portielje apgalvo, ka tā ir pierādījusi, ka tā nav īstenojusi nekādu izšķirošu ietekmi pār Gosselin komercpolitiku vai stratēģiju. Tā kā strīdīgajā lēmumā Komisijai bija pretējs ieskats, tad tā esot pārkāpusi EKL 81. panta 1. punktu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu.

79

Komisija uzskata, ka šis pamats nav pamatots.

80

Iesākumā ir jāatgādina, kā tas arī izriet no strīdīgā lēmuma, ka no 2002. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 18. septembrimPortielje kontrolē bija gandrīz visas Gosselin kapitāldaļas un ka līdz ar to Komisija varēja pamatoti prezumēt, kā tas arī izriet no pirmā apelācijas pamata analīzes, ka Portielje šajā laikposmā faktiski bija īstenojusi izšķirošu ietekmi uz Gosselin komercpolitiku un ka Portielje un Gosselin tādējādi šajā laikposmā veidoja vienu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē. Tātad, lai Portielje varētu atspēkot šo prezumpciju, tai bija jāsniedz jebkāda veida pierādījumi, ar kuriem var pierādīt, ka iepriekš minētajā laikposmā Gosselin tirgū rīkojās patstāvīgi.

81

Šajā lietā Portielje Vispārējā tiesā, pirmkārt, atsaucās uz faktu, ka tās pirmā vadības sēde notika tikai pēc pārkāpuma beigām. Otrkārt, tā uzsvēra, ka tās vienīgā darbība bija ar attiecīgajām akcijām saistīto balsstiesību izmantošana Gosselin akcionāru pilnsapulcē, toties Beļģijas komerctiesībās tā ir nevis sabiedrības akcionāru pilnsapulce, bet valde, kurai ir uzticēta šīs pēdējās sabiedrības vadība, un katrā ziņā attiecīgajā laikposmā neesot notikusi neviena Gosselin akcionāru pilnsapulce. Treškārt, Portielje neesot bijis nekādas ietekmes uz Gosselin valdes sastāvu, jo tā tika izveidota pirms 2002. gada 1. janvāra un tās sastāvs netika mainīts attiecīgajā laikposmā. Portielje no tā secina, ka materiāli tai nebija iespējams īstenot jebkādu ietekmi uz Gosselin.

82

Savā replikas rakstā Portielje piebilda, ka Gosselin fondu daļas tika izdotas tikai 2002. gada 11. decembrī, ka no Portielje valdē ietilpstošajiem sešiem locekļiem tikai puse ietilpa arī Gosselin valdē, ka vadības pilnvaras ir tikai Gosselin valdei, nevis tās locekļiem, rīkojoties ārpus jebkādas statūtos noteiktas pārvaldes institūcijas, un ka pirmoreiz lēmumu pieņemšana notika rakstveidā, taču arī pēc pārkāpuma beigām.

83

Šajā ziņā iesākumā ir jānorāda, kā tas izriet no otrā apelācijas pamata analīzes, ka principā šie pierādījumi, izņemot īpašus apstākļus, nav pietiekami, lai pierādītu, ka ir atspēkota prezumpcija par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu.

84

Tālāk Komisija strīdīgā lēmuma 451. punktā norādīja, ka Portielje ir apstiprinājusi, ka, pirmkārt, “tās priekšmets [ir] iegūt uzrādītāja akcijas, par to emitējot uzrādītāja sertifikātus, pārvaldīt šādi iegūtās akcijas, īstenot visas tiesības, kas izriet no akcijām, piemēram, jebkādas iespējamas atlīdzības saņemšanu un balsstiesību izmantošanu, kā arī jebkādu citu darbību veikšanu, kam visplašākajā nozīmē ir saistība ar iepriekš minēto, vai kas tam var nākt par labu”, un 452. apsvērumā norādīja, ka Portielje“neapstrīd, ka tās mērķis ir nodrošināt vienotu Gosselin un citu meitassabiedrību vadību”.

85

Turklāt no Portielje statūtiem, kā arī no strīdīgā lēmuma 46., 446. un 452. apsvēruma izriet, ka attiecīgajā laikposmā Portielje un Gosselin vadību īstenoja tās pašas personas – šo faktu Portielje apstiprināja savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem. Trīs personām bija balsstiesību vairākums Portielje valdē, kurā principā lēmumus pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu, tajā pašā laikā visas trīs veidoja visu Gosselin valdi.

86

Visbeidzot, Portielje, izņemot šī sprieduma 81. un 82. punktā atgādinātos formālos elementus, nav atsaukusies ne uz vienu konkrētu apstākli, ar ko var pierādīt, ka Gosselin attiecīgajā laikposmā tirgū rīkojās patstāvīgi, neskatoties uz interešu pārklāšanos, it īpaši tādēļ, ka pastāvēja sevišķi ciešas personiskās saknes, un ievērojot Portielje nosprausto mērķi.

87

No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesā izvirzītais otrais pamats ir jānoraida.

88

Ar prasības trešo pamatu Portielje apgalvo, ka Komisija ir divējādi pārkāpusi EKL 81. pantu. Pirmkārt, Komisija neesot pierādījusi, ka rīcību, par kuru vaino Gosselin, var kvalificēt pār būtisku konkurences ierobežojumu EKL 81. panta izpratnē. Otrkārt, Komisija neesot arī pierādījusi, ka nolīgums, kurā piedalījās Gosselin, varēja būtiski ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Fakts, ka attiecīgie pakalpojumi ir starptautiskās pārcelšanās pakalpojumi, šajā ziņā esot nepietiekams un Komisija esot kļūdaini atsaukusies uz pamatnostādņu par starpvalstu tirdzniecības ietekmēšanu 53. punktā paredzētajiem apgrozījuma sliekšņiem un tirgus daļu tostarp tādēļ, ka tas nebija attiecīgā nolīguma priekšmets, un tādēļ, ka Komisija neesot definējusi atbilstošo tirgu.

89

Komisija uzskata, ka šis pamats nav pamatots.

90

Iesākumā ir jāatgādina, ka Gosselin tika atzīta par atbildīgu attiecīgajā pārkāpumā tikai sākot no 1992. gada 31. janvāra un tostarp no strīdīgā lēmuma 307. apsvēruma izriet, ka tā tika atzīta par atbildīgu vienīgi saistībā ar Komisijas pierādīto vienoto un turpināto pārkāpumu par nolīgumu par komisijas maksām un izpatikšanas tāmēm, nevis par nolīgumu par cenām, kuru vairs nepiemēroja tādu, kāds tas ticis noslēgts aizliegtās vienošanās sākumā, kad šī sabiedrība uzsāka savu dalību tajā.

91

Attiecībā uz Portielje argumentiem, pirmkārt, ir jānorāda, ka strīdīgā lēmuma 346.–370. apsvērumā Komisija izdarīja vērtējumu par konkurences ierobežojumu pastāvēšanu. Tā tostarp norādīja 349. apsvērumā, ka “nolīguma par cenām, nolīguma par komisijas maksām un nolīguma par izpatikšanas tāmēm priekšmets ir noteikt un saglabāt augstu cenu līmeni starptautisko pārcelšanās pakalpojumu tirgū Beļģijā un sadalīt šo tirgu”.

92

It īpaši attiecībā uz komisijas maksām Komisija iepriekš minētā lēmuma 351.–357. apsvērumā tostarp konstatēja, ka atkarībā no katra konkrētā gadījuma apstākļiem komisijas maksu sekas ir tādas, ka tiek veikta tieša vai netieša cenu noteikšana par šiem pakalpojumiem, manipulācijas ar procedūrām piedāvājumu iesniegšanai vai arī klientu sadale, tā visa dēļ cenu līmenis par šiem pakalpojumiem bija augstāks, nekā tas būtu konkurences apstākļos. Savukārt attiecībā uz nolīgumu par izpatikšanas tāmēm tā šī paša lēmuma 358.–360. apsvērumā norādīja, ka šis nolīgums izpaudies kā manipulācijas ar procedūrām piedāvājumu iesniegšanai, traucējot klientiem izdarīt izvēli, un tādēļ cenu līmenis par šiem pakalpojumiem bijis augstāks, nekā tas būtu konkurences apstākļos.

93

Komisija strīdīgā lēmuma 361.–365. apsvērumā uzskatīja, ka gan cenu tieša vai netieša noteikšana, gan tirgus un klientu sadale jau sava rakstura dēļ ierobežo konkurenci EKL 81. panta izpratnē, turklāt arī manipulācijas ar procedūrām piedāvājumu iesniegšanai bija šāda veida ierobežojums. Šī lēmuma 366. apsvērumā tā secināja, ka “visu šo nolīgumu mērķis [bija] ierobežot konkurenci EKL 81. panta izpratnē”.

94

Turklāt savā prasībā Vispārējā tiesā Portielje“atzīst, ka Gosselin saņēma vai maksāja komisijas maksas saistībā ar noteiktiem starptautiskās pārcelšanās pakalpojumiem un ka tā prasīja iesniegt vai izsniedza izpatikšanas tāmes saistībā ar noteiktiem citiem starptautiskās pārcelšanās pakalpojumiem”. Portielje tātad neapstrīd Gosselin dalību nolīgumos par komisijas maksām un izpatikšanas tāmēm. Tā tikai apgalvo, ka tāpat kā nolīgumus par cenām arī šos nolīgumus nevar kvalificēt par būtiskiem konkurences ierobežojumiem EKL 81. panta izpratnē, ciktāl attiecībā uz Gosselin fakts, ka tika saņemtas vai iekasētas komisijas maksas vai arī lūgtas vai izsniegtas izpatikšanas tāmes, nenozīmē, ka līdz ar to notika vismazākā klientu sadale vai noslēgts jebkāds nolīgums par cenām.

95

Tomēr vispirms ir jākonstatē, ka nolīgumu, kuros piedalījās Gosselin, jau to rakstura dēļ, kā to Komisija ir pamatoti pierādījusi strīdīgajā lēmumā, priekšmets bija mākslīgi augsta cenu līmeņa noteikšana par attiecīgajiem pārcelšanās pakalpojumiem, kā arī klientu sadale par šiem pakalpojumiem. Tādējādi šiem nolīgumiem ir tādu kolūziju formas, kuras ir sevišķi kaitējošas normālas konkurences labai funkcionēšanai. Šajā ziņā nav nozīmes faktam, ka Gosselin uzskatīja, ka tas tā nebija, kā arī faktam, ka Gosselin nepiedalījās nolīgumā par cenām, līdz ar to ar tiem nevar pierādīt Komisijas pieļautu kļūdu attiecībā uz nolīgumu par komisijas maksām un izpatikšanas tāmēm kvalificēšanu par nolīgumiem, kuru mērķis ir būtiski ierobežot konkurenci EKL 81. panta izpratnē.

96

Tālāk argumenti, ka Komisijai neesot pamata vainot Gosselin kā atbildīgu par nolīgumiem par klientu sadali vai par nolīgumiem par cenām, balstīti uz pieņēmumu, ka nolīgumus par komisijas maksām un izpatikšanas tāmēm, par kuriem ir acīmredzams, ka Gosselin tajos piedalījās, nevar kvalificēt kā nolīgumus par klientu sadali vai nolīgumus par cenām. Tomēr no iepriekšējā punkta izriet, ka šāds pieņēmums ir kļūdains. Minētie argumenti tātad ir jānoraida.

97

Visbeidzot, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka EKL 81. panta 1. punkta piemērošanai nolīguma konkrētas iedarbības ņemšana vērā ir lieka tiktāl, ciktāl izrādās, ka tā mērķis ir traucēt, ierobežot vai kropļot konkurenci kopējā tirgū (1966. gada 13. jūlija spriedums apvienotajās lietās 56/64 un 58/64 Consten un Grundig/Komisija, Recueil, 429., 496. lpp., kā arī iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 261. punkts).

98

Līdz ar to faktam, ka nolīgumi par komisijas maksām un izpatikšanas tāmēm neesot radījuši būtiskus konkurences ierobežojumus, tostarp tā veida dēļ, kā Gosselin tos īstenoja, pat ja pieņemtu, ka tas ir pierādīts, nevar būt tādu seku kā strīdīgā lēmuma prettiesiskums, jo Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka minēto nolīgumu mērķis bija būtiski ierobežot konkurenci EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, kā to arī ir konstatējusi Tiesa šī sprieduma 95. punktā.

99

Otrkārt, ir jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai lēmums, nolīgums vai prakse var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm tikai tad, ja, ņemot vērā faktisko un tiesisko apstākļu kopumu, ar pietiekamu iespējamības pakāpi var paredzēt, ka tie tieši vai netieši, faktiski vai potenciāli var ietekmēt tirdzniecības plūsmas starp dalībvalstīm tādējādi, ka tas var negatīvi ietekmēt vienotā, starp valstīm izveidotā tirgus mērķu īstenošanu. Turklāt šāda ietekme nevar būt maznozīmīga (2006. gada 23. novembra spriedums lietā C-238/05 Asnef-Equifax un Administración del Estado, Krājums, I-11125. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2009. gada 24. septembra spriedums apvienotajās lietās C-125/07 P, C-133/07 P, C-135/07 P un C-137/07 P Erste Group Bank u.c./Komisija, Krājums, I-8681. lpp., 36. punkts).

100

Tiesa jau ir lēmusi, ka aizliegtas vienošanās, kas attiecas uz visu dalībvalsts teritoriju, sekas izpaužas kā tirgus sadalīšanas valsts mērogā pastiprināšana, šādi kavējot LESD vēlamo ekonomisko savstarpējo mijiedarbību, un tādējādi tā ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm EKL 81. panta 1. punkta nozīmē (šajā ziņā skat. 2002. gada 19. februāra spriedumu lietā C-35/99 Arduino, Recueil, I-1529. lpp., 33. punkts, kā arī iepriekš minētos spriedumus lietās Asnef-Equifax un Administración del Estado, 37. punkts un tajā minētā judikatūra, un Erste Group Bank u.c./Komisija, 38. punkts), un ka attiecīgo pakalpojumu pārrobežu raksturs ir atbilstošs elements, lai novērtētu, vai ir skarta tirdzniecība starp dalībvalstīm šīs normas nozīmē (skat. pēc analoģijas 1987. gada 1. oktobra spriedumu lietā 311/85 Vereniging van Vlaamse Reisbureaus, Recueil, 3801. lpp., 18. un 21. punkts).

101

Turklāt EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas ietvaros konkrētā tirgus noteikšanas vienīgais mērķis ir konstatēt, vai vienošanās ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un vai tās mērķis vai rezultāts ir konkurences nepieļaušana, ierobežošana vai traucēšana kopējā tirgū (2006. gada 16. februāra rīkojums lietā C-111/04 P Adriatica di Navigazione/Komisija, 31. punkts).

102

Šajā lietā Komisija strīdīgā lēmuma 372. un 373. apsvērumā secināja, ka attiecīgajiem nolīgumiem varēja būt “ievērojama ietekme uz tirdzniecību dalībvalstu starpā [starp dalībvalstīm]”, tostarp ņemot vērā faktu, ka attiecīgajam pakalpojumu veidam ir pārrobežu raksturs un ka “attiecīgo pārcelšanās sabiedrību tirgus daļu kopsumma pārsniedz 5 % no starptautisko pārcelšanās pakalpojumu tirgus Beļģijā”, [..] “viņu tirgus daļu summa ir aptuveni 50 %”. Komisija turklāt ir aprakstījusi attiecīgo tirgu šī paša lēmuma 88.–94. apsvērumā, kuros tā tostarp norāda, ka attiecīgie pakalpojumi ir “starptautiskās pārcelšanās pakalpojumi Beļģijā, tātad tie ir pārcelšanās pakalpojumi no “durvīm līdz durvīm”, kuru sākuma punkts vai galamērķis ir Beļģijā”, ka aizliegtās vienošanās dalībnieku tirgus daļa 2002. gadā bija “aptuveni 50 %”; ka uzskatot, ka “Beļģija ir viens no svarīgiem ģeopolitiskiem centriem, un tā ir [..] nozīmīgs uzņēmējdarbības centrs”, jo daudzi multinacionāli uzņēmumi vai to meitasuzņēmumi ar juridisko adresi Beļģijā izvēlas starptautisko pārcelšanās sabiedrību pakalpojumus, lai nogādātu savu un savu darbinieku mantu, un ka aizliegtas vienošanās ģeogrāfiskais centrs atradās Beļģijā.

103

No iepriekš minētā vispirms izriet, ka strīdīgajā lēmumā veiktais tirgus apraksts, saskaņā ar šī sprieduma 101. punktā atgādināto judikatūru ir pietiekams, lai noteiktu, vai attiecīgā aizliegtā vienošanās varēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Portielje, nevar uzskatīt, ka Komisija nebūtu definējusi atbilstošo tirgu, jo šī paša lēmuma 88.–94. apsvērumā tā ir definējusi tirgus produktu dimensijas un ar aizliegto vienošanos skarto ģeogrāfisko tirgu, proti, Beļģijas starptautiskās pārcelšanās pakalpojumu tirgu. Šāds apraksts tātad bija pietiekams, lai sasniegtu tirgus līmeni, kāds ir paredzēts pamatnostādņu par starpvalstu tirdzniecības ietekmēšanu 53. punktā.

104

Tālāk, pirmkārt, no lietas materiāliem tiesvedībā Vispārējā tiesā izriet, ka atbilstošā tirgus daļas, kuras kontrolēja aizliegtās vienošanās dalībnieki, stipri pārsniedza 5 %. Otrkārt, ņemot vērā gan šī sprieduma 100. punktā atgādināto judikatūru, gan attiecīgā pārkāpumā raksturīgās iezīmes, kuras Komisija norādīja strīdīgajā lēmumā, acīmredzami ir izpildīts pamatnostādņu par starpvalstu tirdzniecības ietekmēšanu 53. punktā paredzētais nosacījums par tirdzniecības ietekmēšanu un attiecīgās aizliegtas vienošanās veidu.

105

Šādos apstākļos, un ņemot vērā it īpaši faktu, ka iepriekš minētajā 53. punktā minētais 5 % tirgus daļas slieksnis acīmredzami ir pārsniegts, Komisija varēja pamatoti secināt, ka attiecīgie nolīgumi varēja būtiski ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm EKL 81. panta 1. punkta izpratnē.

106

Visbeidzot, ciktāl saskaņā ar pamatnostādņu par starpvalstu tirdzniecības ietekmēšanu 53. punktu 5 % sliekšņa pārsniegšana tādu aizliegto vienošanos gadījumā kā šajā lietā principā pati par sevi ir pietiekama, lai pierādītu būtisku ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, un ja minētais slieksnis attiecīgajā gadījumā ir stipri pārsniegts, tad Portielje argumentus par to, ka Komisija neesot pierādījusi, ka šis EKL 81. panta piemērošanas kritērijs bija izpildīts, var noraidīt bez vajadzības Tiesai lemt par citiem faktiem, uz kuriem atsaucas Portielje.

107

No iepriekš minētā izriet, ka trešais pamats, kuru izvirzīja Portielje savā prasībā Vispārējā tiesā, ir jānoraida, jo neviena no šī pamata divām daļām nav pamatota.

108

Ar savas prasības ceturto pamatu Portielje apgalvo, ka Komisija, aprēķinot Gosselin uzlikto naudas sodu, ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 3. punktu, kā arī pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai, pirmkārt, nosakot Gosselin izdarītā pārkāpuma smagumu. Otrkārt, Komisija esot izdarījusi šos pašus pārkāpumus, Gosselin uzliktā naudas soda pamatsummas aprēķināšanai ņemot par pamatu šīs sabiedrības īstenoto pārdošanas apjomu laikposmā no 2000. gada 1. jūlija līdz 2001. gada 30. jūnijam, nevis pārdošanas apjomu, kas tika īstenots laikposmā no 2001. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 30. jūnijam, visbeidzot Komisija ir izdarījusi pārkāpumu, noraidot atbildību mīkstinošos apstākļus, uz kuriem atsaucās Gosselin.

109

Komisija uzskata, ka tā būtiskākajā daļā šis pamats ir jānoraida.

110

Pirmkārt, ir jānorāda, ka Portielje argumenti par to, ka Komisija nav ņēmusi vērā visus atbilstošos lietas apstākļus, nosakot Gosselin izdarītā pārkāpuma smagumu, arī ir balstīti uz pieņēmumu, ka, pirmkārt, dalība vienīgi nolīgumos par komisijas maksām un izpatikšanas tāmēm bija būtiski atšķirīga no dalības nolīgumā par cenām un, otrkārt, nolīgumi, kuros piedalījās Gosselin, nebija smagāko konkurences pārkāpumu skaitā. Portielje apgalvo, ka Komisijai tātad nebija pamata uzskatīt, ka Gosselin izdarītā pārkāpuma smagums bija identisks ar citu attiecīgās aizliegtās vienošanās dalībnieku izdarīto pārkāpumu smagumu, it īpaši to, kuri piedalījās nolīgumā par cenām, un tātad Komisija nevarēja naudas soda pamatsummas aprēķināšanai ņemt par pamatu to pašu 17 % proporciju no visu dalībnieku pārdošanas apjoma.

111

Tomēr no Vispārējā tiesā celtā trešā pamata pirmās daļas analīzes izriet, ka šis pieņēmums ir kļūdains, jo Komisija ir pamatoti kvalificējusi nolīgumus par komisijas maksām un izpatikšanas tāmēm kā nolīgumus par cenām un klientu sadali un šie nolīgumi – tāpat kā jebkurš nolīgums par cenām – acīmredzami ietilpst smagāko konkurences ierobežojumu kategorijā. Minētie argumenti tātad ir jānoraida un tā paša iemesla dēļ ir jānoraida Portielje lūgums, lai Tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, samazinātu Gosselin uzliktā naudas soda apjomu.

112

Otrkārt, ir jāatgādina, ka ar grozījumu lēmumu Komisija izdarīja grozījumus strīdīgajā lēmumā attiecībā uz Gosselin īstenoto pārdošanas apjomu, kurš tika ņemts par pamatu tai uzliktā naudas soda aprēķināšanai, pārrēķinot šo naudas sodu, balstoties uz šīs sabiedrības īstenoto pārdošanas apjomu laikposmā no 2001. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 30. jūnijam, un līdz ar to grozot tai uzlikto naudas sodu. Līdz ar to Portielje argumentācijas otrajai sadaļai vairs nav priekšmeta.

113

Treškārt, attiecībā uz atbildību mīkstinošajiem apstākļiem Portielje būtībā prasa tai piemērot atbildību mīkstinošo apstākli, kas izrietot no tās nelielas dalības pārkāpumā un tās nenozīmīgās lomas tajā, kas lielākoties atbilst atbildību mīkstinošajam apstāklim, kurš ir paredzēts pamatnostādņu naudas sodu noteikšanai 29. punkta trešajā ievilkumā, kā arī atbildību mīkstinošajam apstāklim, kurš ir paredzēts šī paša 29. punkta piektajā ievilkumā.

114

Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar minēto 29. punkta trešo ievilkumu, “ja attiecīgais uzņēmums sniedz pierādījumus, ka tā dalība pārkāpuma izdarīšanā ir ārkārtīgi neliela, un tādējādi pierāda, ka laikposmā, kad tas bija nelikumīgas vienošanās dalībnieks, tas faktiski šo vienošanos neīstenoja, bet veica konkurējošas darbības tirgū”, tad Komisija var konstatēt, ka pastāv atbildību mīkstinošs apstāklis, un samazināt naudas soda pamatsummu.

115

Tomēr fakts vien, ka Gosselin nav piedalījusies nolīgumā par cenām un ka tā nav piedalījusies nevienā sanāksmē par aizliegto vienošanos, pats par sevi nav pietiekams, lai pierādītu, ka ir izpildīti minētajā trešajā ievilkumā paredzētie nosacījumi, vai arī ka Gosselin esot bijusi mazāka loma attiecīgajā aizliegtajā vienošanās, uzskatot tostarp, kā tas jau tika atgādināts šī sprieduma 90. punktā, ka Gosselin netika vainota kā atbildīga par piedalīšanos nolīgumā par cenām un ka tās dalības laikā aizliegtajā vienošanās šī vienošanās funkcionēja tā, ka tās dalībniekiem nebija vajadzības noturēt sanāksmes.

116

Turklāt ir svarīgi konstatēt, ka, kaut arī, kā to apgalvo Portielje, Komisija, lai atteiktu minētā atbildību mīkstinošā apstākļa piemērošanu, nevarēja lietderīgi atsaukties uz faktu, ka Gosselin tika vainota kā atbildīga par vienotu un turpinātu pārkāpumu, tomēr it īpaši no strīdīgā lēmuma 280. apsvēruma izriet, ka Komisijas rīcībā bija daudzi tieši pierādījumi par Gosselin dalību nolīgumos par komisijas maksām un izpatikšanas tāmēm. Katrā ziņā šie pierādījumi vien jau bija pietiekami, lai noraidītu jebkuru apgalvojumu par nelielu dalību aizliegtajā vienošanās.

117

Šādos apstākļos Portielje nav pierādījusi, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu strīdīgajā lēmumā, atsakoties Gosselin piemērot atbildību mīkstinošu apstākli attiecībā uz tās nelielo dalību aizliegtajā vienošanās un tās nenozīmīgo lomu tajā.

118

Otrkārt, attiecībā uz apgalvojumu, ka Gosselin pret konkurenci vērsto rīcību esot atļāvušas publisko tiesību iestādes, pietiek norādīt, ka Portielje, izņemot vienkāršus nepamatotus apgalvojumus, nesniedz nevienu pierādījumu, ar kuriem var pierādīt, ka Komisija kā iestāde būtu atļāvusi vai veicinājusi šādu nolīgumu par komisijas maksām vai par izpatikšanas tāmēm noslēgšanu pamatnostādņu naudas sodu noteikšanai 29. punkta piektā ievilkuma izpratnē. Līdz ar to nav pierādīts, ka Komisija ir kļūdaini atteikusies Gosselin piemērot iepriekš minēto atbildību mīkstinošo apstākli.

119

No tā izriet, ka ceturtais pamats Vispārējā tiesā, ciktāl tas saglabā savu priekšmetu, nav pamatots.

120

Ar savas prasības piekto pamatu Portielje apgalvo, ka, pat ja tiktu noraidīts trešais un ceturtais pamats, strīdīgais lēmums tomēr būtu jāatceļ vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma dēļ, pirmkārt, tādēļ ka Gosselin rīcība objektīvi un kvalitatīvi atšķiras no citu attiecīgās aizliegtās vienošanās dalībnieku rīcības, jo šī sabiedrība nav piedalījusies nolīgumos par cenām vai klientu sadali, un, otrkārt, tādēļ ka Komisija naudas soda pamatsummas aprēķināšanai esot ņēmusi par pamatu Gosselin īstenoto pārdošanas apjomu laikposmā par priekšpēdējo gadu pirms pārkāpuma beigām.

121

Šajā ziņā pietiek norādīt, ka, pirmkārt, no Vispārējā tiesā celtā trešā pamata pirmās daļas analīzes izriet, ka Komisija ir pamatoti kvalificējusi nolīgumus, kuros piedalījās Gosselin, kā nolīgumus par cenām un klientu sadali un līdz ar to Gosselin rīcība pēc būtības neatšķīrās no tās, kuru īstenoja citi aizliegtas vienošanās dalībnieki. Otrkārt, kā jau tas tika konstatēts šī sprieduma 112. punktā, otrā Portielje argumentācijas daļa ir zaudējusi priekšmetu, jo Komisija ir pieņēmusi grozījumu lēmumu. Šis pamats tātad ir jānoraida.

122

No iepriekš minētā izriet, ka neviens no Portielje prasībā atcelt tiesību aktu izvirzītajiem pamatiem nav pamatots, tādēļ šī prasība ir pilnībā jānoraida.

123

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

124

Tā kā šajā lietā spriedums Portielje ir nelabvēlīgs gan saistībā ar tās prasījumiem apelācijas sūdzībā, gan saistībā ar tās celto prasību atcelt tiesību aktu lietā T-209/08, un tā kā Komisija ir prasījusi piespriest šai sabiedrībai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajās divās instancēs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt gan ar šo apelāciju saistītos, gan ar tiesvedību Vispārējā tiesā saistītos tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: