—

Instituto Nacional de la Seguridad Social (INSS) vārdā – F. de Miguel Pajuelo, pārstāvis, kam palīdz A. Álvarez Moreno un J. Ignacio del Valle de Joz, abogados,

—

Spānijas valdības vārdā – S. Centeno Huerta un S. Martínez-Lage Sobredo, pārstāvji,

—

Beļģijas valdības vārdā – L. Van den Broeck un M. Jacobs, pārstāves,

—

Eiropas Komisijas vārdā – G. Valero Jordana un M. van Beek, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 4. klauzulu 1997. gada 6. jūnijā noslēgtajā Pamatnolīgumā par nepilna darba laika darbu, kas iekļauts pielikumā Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvai 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu (OV 1998, L 14, 9. lpp.), kura grozīta ar Padomes 1998. gada 7. aprīļa Direktīvu 98/23/EK (OV L 131, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnolīgums”), kā arī par to, kā interpretēt LESD 157. pantu un 4. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvā 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV L 204, 23. lpp.), un 4. pantu Padomes 1978. gada 19. decembra Direktīvā 79/7/EEK par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos (OV L 6, 24. lpp.).

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp I. Elbal Moreno un Instituto Nacional de la Seguridad Social (INSS) (Valsts sociālā nodrošinājuma dienests) un Tesorería General de la Seguridad Social (TGSS) (Vispārējā sociālā nodrošinājuma kase) jautājumā par vecuma pensijas saņemšanu.

3

Direktīvas 79/7 1. pantā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir sociālā nodrošinājuma jomā un citos sociālās aizsardzības posmos, kas paredzēti 3. pantā, pakāpeniski īstenot vienlīdzīgas attieksmes principu pret vīriešiem un sievietēm sociālā nodrošinājuma jautājumos, šeit turpmāk sauktu “vienlīdzīgas attieksmes princips”.”

4

Saskaņā ar Direktīvas 79/7 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu:

“Šī direktīva attiecas uz:

5

Direktīvas 79/7 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē to, ka nepastāv nekāda – ne tieša, ne netieša – diskriminācija dzimuma dēļ, jo īpaši atsaucoties uz civilo vai ģimenes stāvokli, konkrēti, attiecībā uz:

6

Saskaņā ar Pamatnolīguma 4. klauzulu ar virsrakstu “Diskriminācijas aizlieguma [nediskriminācijas] princips”:

[..]”

7

Direktīvas 2006/54 1. pantā ar virsrakstu “Mērķis” ir paredzēts:

“Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos.

Tālab tajā ietverti noteikumi, lai īstenotu vienlīdzības principu attiecībā uz:

[..]

[..]”

8

Kā izriet no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, Vispārējā likuma par sociālo nodrošinājumu (ley general de seguridad social), kurš ir apstiprināts ar Karaļa 1994. gada 20. jūnija likumdošanas dekrētu Nr. 1/94 (1994. gada 29. jūnijaBOE Nr. 154, 20658. lpp.; turpmāk tekstā – “LGSS”), normas, kas ir piemērojamas pamatlietā, ir šādas:

“160. pants.

Definīcija

Atbilstoši iemaksām uzkrātā vecuma pensija tiek noteikta katram saņēmējam individuāli un to veido pensija uz mūžu, tiesības uz kuru tam tiek piešķirtas saskaņā ar nosacījumiem, tādā apmērā un veidā, kā noteikts tiesiskajā regulējumā, ja, sasniedzis noteikto vecumu, saņēmējs pārtrauc vai ir pārtraucis darba tiesiskās attiecības.

161. pants.

Pensijas saņēmēji

1.   Tiesības uz atbilstoši iemaksām uzkrāto vecuma pensiju ir personām, kas iekļautas šajā vispārējā regulējumā, kuras papildus vispārējam 124. panta 1. punktā ietvertajam nosacījumam atbilst šādiem nosacījumiem:

162. pants.

Vecuma pensijas bāze

1.   Atbilstoši iemaksām uzkrātās vecuma pensijas bāze ir dalījums, ko iegūst, attiecīgās personas iemaksu pamatsummu 180 mēnešu laikā tieši pirms tiesību pamatā esošā fakta iestāšanās mēneša dalot ar 210 [..].

Septītais papildnoteikums. Noteikumi, kas attiecas uz nepilna darba laika darbiniekiem

Pirmais. Iemaksa

Otrais. Iemaksu periodi

Trešais. Aprēķina bāze

9

2009. gada 8. oktobrī 66 gadu vecumā prasītāja pamatlietā INSS iesniedza pieteikumu vecuma pensijas saņemšanai. Pirms tam viņa 18 gadus nepilnu darba laiku bija strādājusi tikai kā apkopēja īpašnieku sabiedrībā 4 stundas nedēļā, kas ir 10 % no likumiskā Spānijā noteiktā darba laika, proti, 40 stundām nedēļā.

10

Ar 2009. gada 13. oktobra lēmumu viņas pensijas pieteikums tika noraidīts, jo viņa neatbilda nosacījumam par minimālo 15 gadu iemaksu laikposmu, kas tiek pieprasīts, lai saskaņā ar LGSS 161. panta 1. punkta b) apakšpunktu rastos tiesības uz vecuma pensiju.

11

Prasītājas pamatlietā 2009. gada 30. novembrī iesniegtā sūdzība ar INSS2009. gada 9. decembra lēmumu tika noraidīta. Lai gan no prasītājas pamatlietā tika prasīts pierādījums par minimālo iemaksu laikposmu 4931 dienas apmērā, šajā lēmumā tika atzītas viņas tiesības par 1362 dienu iemaksu laikposmu, kas ir sadalīts šādi:

12

Pēc prasītājas pamatlietā sūdzības noraidīšanas viņa cēla prasību Juzgado de lo Social de Barcelona [Barselonas Sociālo lietu tiesā], kurā viņa norādīja, ka ar LGSS 7. papildnoteikumu, kuru piemērojot, viņai tikusi atteikta pensija, tiek pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips. Faktiski šajā normā, lai varētu saņemt pabalstu, kurš jau ir proporcionāli mazāks, no nepilna darba laika darbiniekiem, pat ņemot vērā korekcijas koeficientu, proti, reizinājumu ar 1,5, tiekot pieprasīts ilgāks iemaksu veikšanas laiks nekā pilna darba laika darbiniekiem. Turklāt prasītāja pamatlietā apgalvoja, ka šī norma ietverot netiešu diskrimināciju, jo statistiski neesot apstrīdams, ka galvenokārt, apmēram 80 % gadījumu, šāda veida līgumus izmanto sievietes.

13

Iesniedzējtiesa par minēto 7. papildnoteikumu paskaidro, ka šis tiesiskais regulējums balstās uz principu, ka pieprasīto iemaksu laikposmu aprēķinā vērā tiek ņemtas tikai faktiski nostrādātās stundas, kas tiek labots ar divām koriģējošām normām, tādējādi atvieglojot piekļuvi sociālā nodrošinājuma pabalstiem personām, kuras strādā nepilnu darba laiku.

14

Tādējādi, pirmkārt, jēdziens “teorētiskā iemaksas diena” ir definēta atbilstoši piecām ikdienas faktiskām darba stundām vai 1826 ikgadējām stundām. Samaksātās iemaksas tiek ņemtas vērā atkarībā no nostrādātajām stundām, aprēķinot to ekvivalentu teorētiskās iemaksas dienās.

15

Otrkārt, lai rastos tiesības uz vecuma pensiju un pastāvīgās invaliditātes pabalstu, tiek piemērota īpaša koriģējoša norma – reizināšanas koeficients 1,5 –, ko piemēro teorētiskajām iemaksas dienām. Tādējādi šo pēdējo dienu skaits tiek palielināts, un tas atvieglo piekļuvi [sociālajai] aizsardzībai.

16

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai gan LGSS 7. papildnoteikumā tiek ņemtas vērā tikai nostrādātās darba stundas, nevis iemaksu laikposms, proti, nostrādātās dienas, tas nozīmē, ka aprēķina galarezultātā notiek divkārša pro rata temporis principa piemērošana, pat ja tas tiek koriģēts. Faktiski tajā tiek pieprasīts proporcionāli ilgāks iemaksu laiks vecuma pensijas tiesību iegūšanai, kurš arī tiks proporcionāli samazināts līdz tā aprēķina bāzes līmenim nepilna darba laika dēļ. No tā izriet, ka no nepilna darba laika darbinieka, lai tas varētu piekļūt pensijai, kuras lielums jau tieši un proporcionāli ir ticis samazināts nepilna darba laika dēļ, attiecībā uz iemaksām tiek pieprasīts ilgāks kvalifikācijas laiks (stāžs), kas ir apgriezti proporcionāls viņa darba laika samazinājumam, lai tas varētu piekļūt pensijai, kuras lielums jau tieši un proporcionāli ir ticis samazināts nepilna darba laika dēļ.

17

Vēl iesniedzējtiesa precizē, ka prasītājas pamatlietā gadījumā LGSS 7. papildnoteikuma piemērošana nozīmē, ka iemaksu samaksa 18 gadu laikā 10 % apmērā no ikdienas darba laika, aprēķinot pieprasīto iemaksu laikposmu, lai iegūtu tiesības uz vecuma pensiju, ir pielīdzināma iemaksu samaksai par laikposmu mazāku par 3 gadiem. Līdz ar to darba līguma par nepilnu darba laiku četras stundas nedēļā gadījumā prasītājai pamatlietā būtu jāstrādā 100 gadus, lai sasniegtu minimālo 15 gadu kvalifikācijas laikposmu (stāžu), kas tai ļautu iegūt tiesības uz vecuma pensiju EUR 112,93 mēnesī.

18

Šādos apstākļos Juzgado de lo Social de Barcelona nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19

Ar saviem jautājumiem iesniedzējtiesa uzdod ievadjautājumu, vai tādai pensijai, kāda tiek aplūkota pamatlietā, ir piemērojama Pamatnolīguma 4. klauzula, LESD 157. pants, kā arī Direktīvas 2006/54 4. pants un/vai Direktīvas 79/7 4. pants.

20

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka jēdziens “darba samaksa” LESD 157. panta 2. punkta izpratnē aptver pensijas, kas ir pamatotas ar darba tiesiskajām attiecībām, kuras vieno darbinieku ar darba devēju, izslēdzot tās, kas izriet no sistēmas, kura izveidota ar likumu un kuras finansēšanā savu ieguldījumu dod darbinieki, darba devēji un, iespējams, valsts iestādes tādā apmērā, ko vairāk nosaka sociālās politikas apsvērumi nekā darba tiesiskās attiecības (2010. gada 10. jūnija spriedums apvienotajās lietās C-395/08 un C-396/08 Bruno u.c., Krājums, I-5119. lpp., 41. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi šajā jēdzienā nevar tikt ietverti sociālā nodrošinājuma režīmi vai pabalsti, kā, piemēram, vecuma pensija, kuri tieši reglamentēti likumā, izņemot gadījumu, kad par to ir panākta vienošanās uzņēmumā vai konkrētajā profesionālajā nozarē, un kuri obligāti ir piemērojami vispārējām darbinieku kategorijām (skat. 2001. gada 29. novembra spriedumu lietā C-366/99 Griesmar, Recueil, I-9383. lpp., 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

21

Tāpat jēdziens “darba nosacījumi” Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta izpratnē ietver pensijas, kas ir pamatotas ar darba tiesiskajām attiecībām starp darbinieku un darba devēju, izslēdzot likumā noteiktas valsts sociālā nodrošinājuma pensijas, ko vairāk nosaka sociālās politikas apsvērumi, nevis šādas attiecības (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Bruno u.c., 42. punkts).

22

Tāda pensija kā pamatlietā, kura, kā to norādījusi Spānijas valdība, ir vispārējākā no visām Spānijas tiesību aktos reglamentētajām pensijām, šķiet esam tāda, kuru mazāk nosaka darba tiesiskās attiecības starp darbinieku un darba devēju nekā sociālās politikas apsvērumi iepriekš šī sprieduma 20. un 21. punkta minētās judikatūras nozīmē un kurai līdz ar to nav piemērojami LESD 157. pants un Pamatnolīguma 4. klauzula.

23

Protams, sociālās politikas, valsts organizācijas, ētikas vai pat budžeta apsvērumi, kam ir bijusi vai varēja būt nozīme, valsts likumdevējam izveidojot sistēmu, nevar būt noteicoši, ja pensija attiecas tikai uz noteiktu darbinieku kategoriju, ja tā ir tieši atkarīga no nostrādātā laika un ja tās lielums tiek aprēķināts, ņemot vērā pēdējo algu (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Bruno u.c., 47. punkts).

24

Tomēr katrā ziņā pirmais no šiem nosacījumiem nešķiet izpildīts, jo Tiesai iesniegtie lietas materiāli neietver nevienu norādi par to, ka pamatlietā aplūkojamā pensija būtu nozīmīga tikai konkrētai darbinieku kategorijai.

25

Līdz ar to, kā pareizi norāda INSS, Spānijas un Beļģijas valdības, kā arī Eiropas Komisija, nedz LESD 157. pants, nedz līdz ar to arī Direktīvas 2006/54 4. pants, kura mērķis ir īstenot šo pirmo tiesību normu, nedz Pamatnolīguma 4. klauzula nav uzskatāmi par tādiem, kas varētu tikt piemēroti pamatlietā aplūkojamajai pensijai.

26

Savukārt uz tādu pensiju var attiekties Direktīva 79/7, jo tā ir daļa no juridiskā aizsardzības režīma pret vienu no šīs direktīvas 3. panta 1. punktā uzskaitītajiem riskiem, proti, vecumu, un tā ir tieši un faktiski saistīta ar aizsardzību pret šo risku (šajā ziņā skat. 2011. gada 20. oktobra spriedumu lietā C-123/10 Brachner, Krājums, I-10003. lpp., 40. punkts).

27

Šajos apstākļos ir jāatbild tikai uz ceturto jautājumu.

28

Ar savu ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 79/7 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, tas nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā tiek pieprasīts, lai nepilna darba laika darbiniekiem, kuru lielākā daļa ir sievietes, lai attiecīgā gadījumā tie varētu iegūt tiesības uz atbilstoši iemaksām uzkrātu vecuma pensiju, kuras apmērs ir proporcionāli samazināts atkarībā no viņu darba laika, salīdzinājumā ar pilna darba laika darbiniekiem būtu proporcionāli lielāks iemaksu veikšanas ilgums.

29

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no pastāvīgās Tiesas judikatūras izriet, ka netieša diskriminācija Direktīvas 79/7 4. panta izpratnē pastāv tad, ja, piemērojot valsts pasākumu, kaut arī tas ir neitrāli formulēts, nelabvēlīgā situācijā ir daudz vairāk sieviešu nekā vīriešu (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Brachner, 56. punkts).

30

Pirmkārt, kā izriet no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu un it īpaši no iesniedzējtiesas paskaidrojumiem, kas ir norādīti šī sprieduma 17. punktā, tāds tiesiskais regulējums, kāds tiek aplūkots pamatlietā, ir nelabvēlīgs nepilna darba laika darbiniekiem, piemēram, prasītājai pamatlietā, kuri ilgu laiku ir strādājuši samazinātu nepilnu darba laiku, jo tās metodes dēļ, kas tiek izmantota iemaksu laikposma aprēķinam, kas ir nepieciešams, lai varētu iegūt tiesības uz vecuma pensiju, ar šo tiesisko regulējumu šiem darbiniekiem praktiski tiek liegta jebkāda iespēja saņemt šādu pensiju.

31

Otrkārt, pati iesniedzējtiesa konstatē, ka statistiski ir pierādīts, ka tāds tiesiskais regulējums, kāds tiek aplūkots pamatlietā, ietekmē daudz vairāk sieviešu nekā vīriešu, jo Spānijā vismaz 80 % nepilna darba laika darbinieku ir sievietes.

32

No tā izriet, ka tāds tiesiskais regulējums ir pretrunā Direktīvas 79/7 4. panta 1. punktam, ja vien tas nav pamatots ar objektīviem iemesliem un tam nav nekāda sakara ar diskrimināciju dzimuma dēļ. Tāda situācija ir gadījumā, ja izvēlētie līdzekļi atbilst leģitīmam dalībvalsts, kuras tiesību akti tiek aplūkoti, sociālās politikas mērķim un tie ir piemēroti un nepieciešami izvirzītā mērķa sasniegšanai (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Brachner, 70. punkts).

33

INSS un Spānijas valdība norāda, ka pienākums sasniegt konkrētu skaitu iepriekšējo iemaksu laikposmu, lai personai varētu tikt piešķirti atsevišķi pabalsti, ir valsts likumdevēja izvirzītā sociālās politikas vispārējā mērķa izpausme, jo šāds pienākums ir būtisks tādā sociālā nodrošinājuma sistēmā, kas balstās uz veiktajām iemaksām, tostarp lai garantētu šīs sistēmas finanšu līdzsvaru.

34

Šajā ziņā ir jānorāda, ka attiecīgie nepilna darba laika darbinieki, kā izriet no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, ir veikuši iemaksas, tostarp lai finansētu pensiju sistēmu. Turklāt nav strīda par to, ka, ja viņi saņemtu pensiju, tās summa tiktu proporcionāli samazināta atkarībā no darba laika un veiktajām iemaksām.

35

Kā pareizi norādīja Beļģijas valdība un Komisija, neviens no Tiesai iesniegto lietas materiālu dokumentiem neļauj secināt, ka šajos apstākļos iespējas saņemt vecuma pensiju liegšana nepilna darba laika darbiniekiem, tādiem kā prasītāja pamatlietā, būtu faktiski nepieciešams pasākums, lai sasniegtu mērķi aizsargāt sociālā nodrošinājuma sistēmu, kas balstās uz veiktajām iemaksām, uz kuru atsaucas INSS un Spānijas valdība, un ka šo pašu mērķi nevarētu sasniegt ne ar vienu citu šiem pašiem darbiniekiem mazāk ierobežojošu pasākumu.

36

Šo interpretāciju neietekmē INSS un Spānijas valdības arguments par to, ka abu šī sprieduma 14. un 15. punktā minēto koriģējošo pasākumu mērķis ir atvieglot nepilda darba laika darbinieku piekļuvi vecuma pensijai. Faktiski nešķiet, ka šiem abiem koriģējošajiem pasākumiem būtu jebkāda pozitīva ietekme uz nepilna darba laika darbinieku, tādu kā prasītāja pamatlietā, situāciju.

37

Attiecībā uz Spānijas valdības atsauci uz 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā C-537/07 Gómez-Limón Sánchez-Camacho (Krājums, I-6525. lpp.) pietiek konstatēt – kā to pareizi norāda Komisija –, ka minētais spriedums, kā tas izriet no tā 60. punkta, attiecībā uz Direktīvu 79/7 ir tostarp par tās 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretāciju, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir tiesības izslēgt no šīs direktīvas piemērošanas jomas tiesību uz tiesību aktos noteiktiem sociālā nodrošinājuma pabalstiem iegūšanu pēc pārtraukuma darbā, kas ir radies saistībā ar bērnu audzināšanu. No lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu neizriet, ka šī tiesību norma būtu piemērojama pamatlietā.

38

Līdz ar to uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 79/7 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, tas nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā no nepilna darba laika darbiniekiem, no kuriem lielākā daļa ir sievietes, lai attiecīgā gadījumā tie varētu iegūt tiesības uz atbilstoši iemaksām uzkrātu vecuma pensiju, kuras lielums ir proporcionāli samazināts atkarībā no viņu darba laika, salīdzinājumā ar pilna darba laika darbiniekiem tiek pieprasīts proporcionāli ilgāks iemaksu veikšanas laiks.

39

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

Padomes 1978. gada 19. decembra Direktīvas 79/7/EEK par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, tas nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā no nepilna darba laika darbiniekiem, no kuriem lielākā daļa ir sievietes, lai attiecīgā gadījumā tie varētu iegūt tiesības uz atbilstoši iemaksām uzkrātu vecuma pensiju, kuras lielums ir proporcionāli samazināts atkarībā no viņu darba laika, salīdzinājumā ar pilna darba laika darbiniekiem tiek pieprasīts proporcionāli ilgāks iemaksu veikšanas laiks.