—

T. A. J. Donner vārdā – E. Kempf, H.-C. Salger un S. Dittl, Rechtsanwälte,

—

Generalbundesanwalt beim Bundesgerichtshof vārdā – R. Griesbaum, pārstāvis, kam palīdz K. Lohse, Oberstaatsanwalt,

—

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – J. Samnadda, kā arī G. Wilms un N. Obrovsky, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 34. un 36. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts kriminālprocesā, kas notiek Vācijas tiesā pret T. A. J. Donner, kurš ir notiesāts uz diviem gadiem ar brīvības atņemšanu nosacīti par līdzdalību ar autortiesībām aizsargātu darbu tirdzniecībā bez atļaujas.

3

1996. gada 20. decembrī Ženēvā pieņemtais Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) Līgums par autortiesībām (turpmāk tekstā – “LAT”) Eiropas Kopienas vārdā tika apstiprināts ar Padomes 2000. gada 16. marta Lēmumu 2000/278/EK (OV L 89, 6. lpp.).

4

LAT 6. pantā ar nosaukumu “Izplatīšanas tiesības” ir noteikts:

“1.   Literāro un mākslas darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības dot atļauju darīt sabiedrībai pieejamus savu darbu oriģinālus un kopijas, tos pārdodot vai citādā veidā nododot tālāk savas īpašumtiesības.

2.   Nekas no šajā līgumā noteiktā neietekmē līgumslēdzēju valstu brīvību pieņemt noteikumus, ja tādi vispār nepieciešami, saskaņā ar kuriem šā panta pirmajā daļā minēto tiesību izbeigšanās piemērojama pēc tam, kad ar autora atļauju darba oriģināls vai kopija pirmo reizi pārdoti vai īpašumtiesības uz tiem nodotas tālāk citādā veidā.”

5

Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 167, 10. lpp.) preambulas 15. apsvērumā ir noteikts it īpaši īstenot noteiktus pienākumus, kas izriet no LAT.

6

Direktīvas 2001/29 4. pantā ar nosaukumu “Izplatīšanas tiesības” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis autoriem paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt jebkādā veidā publiski izplatīt viņu darbu oriģinālus vai kopijas, tos pārdodot vai kā citādi.

2.   Izplatīšanas tiesības attiecībā uz darba oriģinālu vai kopijām Kopienā neizbeidzas, izņemot gadījumus, kad Kopienā tiesību subjekts attiecīgo tiesību objektu pirmo reizi pārdod vai citādi nodod īpašumtiesības uz šo objektu citai personai, vai to dara ar šā subjekta piekrišanu.”

7

Ar 1965. gada 9. septembra Likumu par autortiesībām un blakustiesībām (Urheberrechtsgesetz, BGBl. I, 1273. lpp.) ar grozījumiem (turpmāk tekstā – “UrhG”) Vācijas tiesībās ir transponēta Direktīva 2001/29.

8

UrhG 17. panta ar nosaukumu “Izplatīšanas tiesības” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“(1)   Izplatīšanas tiesības ir tiesības piedāvāt sabiedrībai vai laist apgrozībā darba oriģinālu vai kopijas.

(2)   Ja darba oriģināls vai kopijas ir laistas apgrozībā, tās pārdodot, ar izplatīšanas tiesību īpašnieka piekrišanu Eiropas Savienības vai citas Eiropas ekonomiskās zonas dalībvalsts teritorijā to vēlāka izplatīšana, izņemot izīrēšanu, ir likumīga.”

9

Atbilstoši UrhG 106. pantam aizsargātu darbu izplatīšana bez atbilstošo tiesību īpašnieka piekrišanas ir sodāma ar brīvības atņemšanu līdz trim gadiem vai naudas sodu. UrhG 108. pantā ir precizēts, ka gadījumā, kad šī 106. panta pārkāpums ir noticis komerciālos nolūkos, sods ir brīvības atņemšana līdz pieciem gadiem vai naudas sods.

10

Kriminālkodeksa (Strafgesetzbuch) 27. pantā ar nosaukumu “Līdzdalība” ir noteikts, ka tiek sodīta kā līdzdalība jebkāda tīša palīdzība trešajai personai tīši izdarīt noziedzīgu nodarījumu.

11

T. A. J. Donner, Vācijas pilsonis, pamatlietā aplūkoto faktu norises laikā bija In.Sp.Em. Srl (turpmāk tekstā – “Inspem”), transporta sabiedrības, kas atrodas Boloņā (Itālija), vadītājs un veica savu darbību galvenokārt no savas dzīvesvietas Vācijā.

12

Inspem nodrošināja Dimensione Direct Sales Srl (turpmāk tekstā – “Dimensione”), sabiedrības, kas arī atrodas Boloņā un kuras uzņēmums atrodas netālu no Inspem, pārdoto preču transportu. Dimensione Vācijā dzīvojošiem klientiem piedāvāja pārdošanā “Bauhaus” stila mēbeļu reprodukcijas ar laikrakstos ievietotu sludinājumu un bukletu starpniecību, nosūtot pasta sūtījumus konkrētiem adresātiem, un interneta vietnē vācu valodā, lai gan viņiem nav vajadzīgās licences šo lietu tirdzniecībai Vācijā. It īpaši ir runa par šādām reprodukcijām:

13

Saskaņā ar Landgericht München II konstatējumiem šīs lietas kā dizaina mākslas darbus Vācijā aizsargā autortiesības. Turpretim Itālijā pamatlietā aplūkojamā laikposmā, proti, no 2005. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 15. janvārim, tos neaizsargāja autortiesības vai arī to aizsardzību nevarēja lietderīgi izmantot pret trešajām personām. Tādējādi Eileen Gray projektētās mēbeles neaizsargāja autortiesības Itālijā no 2002. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 25. aprīlim, tātad aizsardzība šajā valstī bija īsāka, jo tika pagarināta tikai kopš 2007. gada 26. aprīļa. Citas mēbeles attiecīgajā laikposmā Itālijā aizsargāja autortiesības, bet šī aizsardzība, piemērojot Itālijas judikatūru, nevarēja tikt lietderīgi izmantota pret trešajām personām, katrā ziņā ražotājiem, kas darbus kopēja, piedāvāja pārdošanā un/vai pārdeva pirms 2001. gada 19. aprīļa.

14

Pamatlietā aplūkotās mēbeles, ko pārdeva Dimensione, tika uzkrātas to iepakojumos, uz kuriem ir norādītas pircēja koordinātes, šīs sabiedrības, kas atrodas Sterzing (Itālija), izplatīšanas noliktavā. Atbilstoši vispārīgajiem pārdošanas nosacījumiem, ja klients, kas dzīvo Vācijā, nevēlējās nedz pats saņemt preces, ko tas bija pasūtījis, nedz norādīt transporta uzņēmumu, kas to darītu, Dimensione ieteica aicināt Inspem. Pamatlietā attiecīgie klienti uzdeva Inspem transportēt iegādātās mēbeles. Inspem autovadītāji tādējādi saņēma šīs lietas noliktavā Sterzing, samaksājot Dimensione to pirkuma cenu. Piegādājot klientiem Vācijā, Inspem prasīja tiem samaksāt piegādāto preču cenu un tā transporta izmaksas. Ja klienti nepieņēma preci vai ja tie nesamaksāja, Inspem nosūtīja preci atpakaļ Dimensione, kas atlīdzināja pirkuma cenu un Inspem transporta izdevumus.

15

Landgericht München II uzskata, ka T. A. J. Donner tādējādi ir vainojams līdzdalībā ar autortiesībām aizsargātu darbu komerciālā izmantošanā bez atļaujas pretēji UrhG 106. un 108. panta normām, kā arī Kriminālkodeksa 27. panta normām, skatītām kopā.

16

Dimensione esot izplatījusi Vācijā aizsargātu darbu kopijas. Izplatīšana UrhG 106. panta izpratnē prasīja pārdotās lietas īpašumtiesību nodošanu, kā arī valdījuma tiesību nodošanu no pārdevēja pircējam. Pamatlietā pārdevēja īpašumtiesību nodošana pircējam notika Itālijā, piemērojot Itālijas tiesības, vienojoties par gribu un pārdoto lietu noliktavā Sterzing. Valdījuma tiesību nodošana turpretim ar T. A. J. Donner piedalīšanos notika tikai izsniegšanas laikā pircējam pret cenas samaksu Vācijā. Tādējādi nav nozīmes tam, kādā pakāpē mēbeļu autortiesības Itālijā tiek aizsargātas. Landgericht München II precizēja, ka brīvas aprites ierobežojums, kas izriet no valsts tiesību normām autortiesību jomā, būtu attaisnojams ar rūpnieciskā un komerciālā īpašuma aizsardzību.

17

T. A. J. Donner apstrīdēja viņa notiesāšanu, iesniedzot “Revision” [kasācijas] sūdzību Bundesgerichtshof [Augstākajā tiesā]. Viņš apgalvoja, pirmkārt, ka “publiska izplatīšana” Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta izpratnē un līdz ar to UrhG 17. panta izpratnē paredzot preču īpašumtiesību nodošanu un ka pamatlietā šī nodošana esot notikusi Itālijā. Preču valdījuma nodošana, proti, faktiskas varas pār lietu nodošana, šajā ziņā neesot nepieciešama. Viņš apgalvo, otrkārt, ka jebkura viņam noteiktā sankcija, pamatojoties uz citu interpretāciju, ir pretēja preču brīvai apritei, kas garantēta LESD 34. pantā, jo no tā izriet mākslīga, nepamatota, tirgu sadalīšana. Noslēgumā, treškārt, viņš izvirza, ka katrā ziņā, minētās preces Itālijā nododot pārvadātājam, kas veic to piegādi noteiktu klientu vārdā, notiek to valdījuma nodošana un ka arī no šī viedokļa atbilstošie fakti ir notikuši Itālijā.

18

Bundesgerichtshof piekrīt Landgericht München II veiktajai interpretācijai, saskaņā ar kuru “publiskas izplatīšanas” pārdodot Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta izpratnē priekšnoteikums ir, ka trešajai personai ir nodotas ne tikai īpašumtiesības reproducēt ar autortiesībām aizsargātu darbu, bet ir arī faktiska vara pār lietu. Darba reprodukcijai, lai to varētu uzskatīt par publiski izplatītu, ir jāiznāk no to izgatavojušā uzņēmuma varas un jānokļūst publiskajā sfērā vai komerciālajā apritē. Ja reprodukcija paliek uzņēmuma, kas to ir izgatavojis, varā vai tajā pašā sabiedrību grupā, to nevar uzskatīt par nonākušu sabiedrībā un par pastāvošu tirdzniecības darījumu, kam pamatā ir patiesas attiecības ar sabiedrību, jo šajā gadījumā tādu nav. Šī Landgericht München II veiktā analīze atbilstu Bundesgerichtshof pastāvīgajai judikatūrai par Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta interpretāciju.

19

Turpretim Bundesgerichtshof uzskata, ka LESD 34. un 36. pants varētu, iespējams, būt šķērslis, lai apstiprinātu T. A. J. Donner notiesāšanu, ja valsts krimināltiesību piemērošana pamatlietas apstākļos ir jāuzskata par nepamatotu preču brīvas aprites ierobežojumu.

20

Šādos apstākļos Bundesgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai LESD 34. un 36. pants, kuros regulēta preču brīva aprite, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz piemērot valsts krimināltiesību aktos paredzētu kriminālatbildību par ar autortiesībām aizsargātu darbu neatļautas izplatīšanas atbalstīšanu, ja, veicot Vācijā ar autortiesībām aizsargāta darba pārrobežu pārdošanu,

21

Tas, ka valsts teritorijā notiek “publiska izplatīšana”, pārdodot Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta izpratnē, kā to skaidri atzīst iesniedzējtiesa, ir nepieciešams nosacījums, lai novērtētu pamatlietā aplūkojamās krimināltiesību normas. Ieinteresētās puses tostarp pēc Tiesas pieprasījuma tiesas sēdē ir izteikušās detalizēti par šī jēdziena interpretāciju.

22

Līdz ar to ir jāsaprot, ka ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, pirmkārt, vai tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, ir “publiska izplatīšana” Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta izpratnē valsts teritorijā un, otrkārt, vai LESD 34. un 36. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā, ka dalībvalsts veic līdzdalības ar autortiesībām aizsargātu darbu kopiju izplatīšanā bez atļaujas kriminālvajāšanu, piemērojot valsts krimināltiesības gadījumā, kad šādu darbu kopijas tiek publiski izplatītas šīs dalībvalsts teritorijā pārdošanā, kas vērsta īpaši uz šīs valsts sabiedrību, bet ir noslēgta citā dalībvalstī, kurā autortiesības šos darbus neaizsargā vai kurā pastāvošo to aizsardzību nevar lietderīgi izmantot pret trešajām personām.

23

Tā kā Direktīva 2001/29 ir vērsta uz to, lai Savienībā īstenotu pienākumus, kas tai ir paredzēti īpaši saskaņā ar LAT, un ka Savienības tiesību normu teksti, cik vien iespējams, ir jāinterpretē, ņemot vērā starptautiskās tiesības, it īpaši, ja ar šādiem dokumentiem ir skaidri paredzēts īstenot Savienības noslēgtu starptautisku līgumu, jēdziens “izplatīšana”, kas ietverts minētās direktīvas 4. panta 1. punktā, ir jāinterpretē saskaņā ar LAT 6. panta 1. punktu (šajā ziņā skat. 2008. gada 17. aprīļa spriedumu lietā C-456/06 Peek & Cloppenburg, Krājums, I-2731. lpp., 29.–32. punkts).

24

Manuprāt, jēdziens “publiska izplatīšana [..] pārdodot”, kas minēts Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punktā, ir jāinterpretē tādējādi, kā to ir norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 44.–46. un 53. punktā, ka tam ir tāda pati nozīme kā LAT 6. panta 1. punktā minētajai frāzei “padarīt sabiedrībai pieejamus [..], tos pārdodot”.

25

Kā norāda arī ģenerāladvokāts savu secinājumu 51. punktā, jēdziena “izplatīšana” saturs Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta izpratnē tostarp ir jāinterpretē kā autonoms Savienības tiesību jēdziens, kas nevar būt atkarīgs no likuma, kurš piemērojams darījumiem, kuros ir notikusi izplatīšana.

26

Ir jākonstatē, ka publisku izplatīšanu raksturo virkne darbību, kas norit vismaz no pirkuma līguma noslēgšanas līdz tā izpildei, piegādājot sabiedrības loceklim. Tādējādi pārrobežu pārdošanas apstākļos darījumi, ar kuriem ir noteikusi “publiska izplatīšana” Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta izpratnē, var notikt vairākās dalībvalstīs. Šādos apstākļos šāds darījums var ietekmēt ekskluzīvās tiesības atļaut vai aizliegt jebkāda veida publisku izplatīšanu vairākās dalībvalstīs.

27

Tādējādi komersants ir atbildīgs par visām viņa paša vai viņa vārdā veiktajām darbībām, ar kurām ir notikusi “publiska izplatīšana” dalībvalstī, kurā izplatītās lietas aizsargā autortiesības. Viņš var būt atbildīgs arī par jebkuru tāda paša veida darbību, ko veikušas trešās personas, jo minētais komersants ir īpaši vērsies pie galamērķa valsts sabiedrības un nevar ignorēt šo trešo personu rīcību.

28

Tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, kad piegādi sabiedrības loceklim citā dalībvalstī nav veicis attiecīgais komersants vai tā nav notikusi tā vārdā, valsts tiesām līdz ar to ir jānovērtē katrā no gadījumiem, vai ir norādes, kas ļauj secināt, ka minētais komersants, pirmkārt, ir tiešām vērsies pie sabiedrības locekļiem, kas dzīvo dalībvalstī, kurā notika darījums, ar kuru ir veikta publiska izplatīšana Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta izpratnē, un, otrkārt, nevarēja ignorēt trešo personu rīcību.

29

Pamatlietas apstākļos tādi elementi kā interneta vietnes vācu valodā pastāvēšana, Dimensione publicējamā materiāla saturs un izplatīšanas veids un tās sadarbība ar Inspem kā ar uzņēmumu, kas veic piegādes uz Vāciju, var būt konkrētas norādes uz šādi vērstu darbību.

30

Līdz ar to uz uzdotā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild, ka komersants, kas vērš savu reklāmu uz sabiedrības locekļiem, kuri dzīvo citā noteiktā dalībvalstī, un rada vai nodod to rīcībā piegādes sistēmu un īpašus samaksas veidus vai ļauj to darīt trešajai personai, tādējādi minētajiem sabiedrības locekļiem dodot iespēju likt piegādāt ar autortiesībām aizsargātu darbu kopijas šajā pašā dalībvalstī, īsteno dalībvalstī, kurā notiek piegāde, “publisku izplatīšanu” Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta izpratnē.

31

Kā ir konstatējusi iesniedzējtiesa, valsts likumā paredzētais aizliegums, kas ir atļauts valsts krimināltiesības tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, ir preču brīvas aprites ierobežojums un principā pretējs LESD 34. pantam.

32

Tomēr šāds ierobežojums var tikt attaisnots, pamatojoties uz LESD 36. pantu, ar rūpnieciskā un komercīpašuma aizsardzības apsvērumiem.

33

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka, ja ar autortiesībām aizsargātu darbu laiž tirgū dalībvalstī šo tiesību īpašnieks vai tas tiek darīts ar viņa piekrišanu, šāds apstāklis liedz pēdējam iebilst pret šī darba brīvu apriti Savienībā. Tas tā tomēr nav, ja laišana tirgu nenotiek autortiesību īpašnieka piekrišanas dēļ, bet gan tiesību atsevišķā dalībvalstī izbeigšanās dēļ. Šādā gadījumā, ciktāl valsts likumdošanas aktu atšķirības aizsardzības ilguma ziņā var radīt tirdzniecības ierobežojumus Savienībā, šie ierobežojumi ir attaisnoti atbilstoši LESD 36. pantam, jo tie izriet no atšķirīgām sistēmām un tie ir nedalāmi saistīti ar pašu ekskluzīvo tiesību pastāvēšanu (skat. 1989. gada 24. janvāra spriedumu lietā 341/87 EMI Electrola, Recueil, 79. lpp., 12. punkts).

34

Ir jākonstatē, ka šie paši apsvērumi ir piemērojami tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, jo atšķirība, saistībā ar kuru ir ierobežota preču brīva aprite, izriet nevis no atšķirībām starp spēkā esošām dažādu attiecīgo dalībvalstu tiesību normām, bet gan no tā, ka šīs normas praktiski nav izmantojamas pret trešajām personām vienā no šīm dalībvalstīm. Ierobežojuma, kas attiecas uz komersantu, kurš reģistrēts dalībvalstī, paredzot par to kriminālsodu, izplatīt citā dalībvalstī pamatā arī ir šāda veida situācija, nevis tiesību īpašnieka akts vai piekrišana, bet gan attiecīgo autortiesību aizsardzības nosacījumu atšķirības dažādās dalībvalstīs.

35

Tātad, kā norāda ģenerāladvokāts savu secinājumu 67.–70. punktā, izplatīšanas tiesību aizsardzība nevar tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, tikt uzskatīta par tādu, kas nesamērīga vai mākslīgi sadala tirgus pretēji Tiesas judikatūrai (šajā ziņā skat. 1971. gada 8. jūnija spriedumu lietā 78/70 Deutsche Grammophon Gesellschaft, Recueil, 487. lpp., 12. punkts; 1981. gada 20. janvāra spriedumu apvienotajās lietās 55/80 un 57/80 Musik-Vertrieb membran un K-tel International, Recueil, 147. lpp., 14. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā EMI Electrola, 8. punkts).

36

Tādu tiesību normu, kādas tiek aplūkotas pamatlietā, piemērošana var tikt uzskatīta par vajadzīgu, lai aizsargātu autortiesību īpašo objektu, kas piešķir it īpaši ekskluzīvas izmantošanas tiesības. Preču brīvas aprites ierobežojums, kas no tā izriet, tādējādi ir attaisnots un samērīgs tā likumīgajam mērķim tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, kad vainīgais ar nodomu vai vismaz apzināti iesaistās darījumos, ar kuriem ir notikusi aizsargāto darba publiska izplatīšana, dalībvalstī, kurā autortiesības ir pilnībā aizsargātas, ja tādējādi tiek ietekmētas šo tiesību īpašnieka ekskluzīvās tiesības.

37

Uz uzdotā jautājuma otro daļu ir jāatbild, ka LESD 34. un 36. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neliedz dalībvalstij veikt līdzdalības ar autortiesībām aizsargātu darbu izplatīšanā bez atļaujas kriminālvajāšanu, piemērojot valsts krimināltiesības, gadījumā, ja šādu darbu kopijas tiek publiski izplatītas šīs dalībvalsts teritorijā pārdošanā, kas ir īpaši vērsta uz šīs valsts sabiedrību, bet kas noslēgta citā dalībvalstī, kurā šos darbus neaizsargā autortiesības vai kurā tās aizsardzību nevar lietderīgi izmantot pret trešajām personām.

38

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Komersants, kas vērš savu reklāmu uz sabiedrības locekļiem, kuri dzīvo citā noteiktā dalībvalstī, un rada vai nodod to rīcībā piegādes sistēmu un īpašus samaksas veidus vai ļauj to darīt trešajai personai, tādējādi minētajiem sabiedrības locekļiem dodot iespēju likt piegādāt ar autortiesībām aizsargātu darbu kopijas šajā pašā dalībvalstī, īsteno dalībvalstī, kurā notiek piegāde, “publisku izplatīšanu” Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 4. panta 1. punkta izpratnē.

LESD 34. un 36. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neliedz dalībvalstij veikt līdzdalības ar autortiesībām aizsargātu darbu izplatīšanā bez atļaujas kriminālvajāšanu, piemērojot valsts krimināltiesības, gadījumā, ja šādu darbu kopijas tiek publiski izplatītas šīs dalībvalsts teritorijā pārdošanā, kas ir īpaši vērsta uz šīs valsts sabiedrību, bet kas noslēgta citā dalībvalstī, kurā šos darbus neaizsargā autortiesības vai kurā tās aizsardzību nevar lietderīgi izmantot pret trešajām personām.