—

prasītāja pamatlietā P. I. vārdā – G. L. Pagliaro un A. Caramazza, Rechtsanwälte,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Möller, pārstāvji,

—

Beļģijas valdības vārdā – L. Van den Broeck, pārstāve,

—

Dānijas valdības vārdā – C. Vang, pārstāvis,

—

Igaunijas valdības vārdā – M. Linntam, pārstāve,

—

Īrijas valdības vārdā – D. O’Hagan un J. Kenny, pārstāvji, kuriem palīdz D. Conlan Smyth, barrister,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Varone, avvocato dello Stato,

—

Nīderlandes valdības vārdā – C. Wissels un M. Noort, pārstāvji,

—

Polijas valdības vārdā – M. Szpunar, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – D. Maidani un S. Grünheid, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 28. panta 3. punkta a) apakšpunktu Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvā 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp., un labojumi OV 2004, L 229, 35. lpp., un OV 2005, L 197, 34. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Itālijas valstspiederīgo P. I. un Oberbürgermeisterin der Stadt Remscheid [Remšedes pilsētas domes priekšsēdētāju] (Vācija) par iepriekš minētās amatpersonas lēmumu, ar kuru tā konstatēja, ka P. I. ir zaudējis tiesības ieceļot un uzturēties Vācijas teritorijā, un pieprasīja viņam atstāt šo valsti, pretējā gadījumā paredzot viņu izraidīt uz Itāliju.

3

Direktīvas 2004/38 preambulas 23. un 24. apsvērumā ir noteikts:

4

Minētās direktīvas 27. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Ievērojot šīs nodaļas noteikumus, dalībvalstis neatkarīgi no valstiskās piederības drīkst ierobežot Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu pārvietošanās un uzturēšanās brīvību sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ. Šādus apsvērumus neizmanto ekonomiskos nolūkos.

2.   Pasākumi, ko veic sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ, atbilst proporcionalitātes [samērīguma] principam un pamatojas tikai uz attiecīgā indivīda personisko darbību. Iepriekšējas kriminālas sodāmības pašas par sevi nav pamatojums šādu pasākumu veikšanai.

Attiecīgā indivīda personiskajai darbībai jārada faktiski, attiecīgajā brīdī esoši un pietiekami nopietni draudi, kas skar vienu no sabiedrības pamatinteresēm. Nav pieņemami apsvērumi, kas atdalīti no konkrētā gadījuma iezīmēm vai pamatojas uz vispārējas profilakses apsvērumiem.”

5

Šīs pašas direktīvas 28. pants ir formulēts šādi:

“1.   Uzņēmēja [uzņemošā] dalībvalsts, pirms pieņem lēmumu par izraidīšanu sabiedriskās kārtības vai valsts drošības dēļ, ņem vērā apsvērumus, piemēram, to, cik ilgi attiecīgais indivīds ir uzturējies tās teritorijā, viņa/viņas vecumu, veselības stāvokli, ģimenes un ekonomisko stāvokli, sociālo un kulturālo integrāciju uzņēmējā dalībvalstī un to, cik stipras saiknes viņu vieno ar izcelsmes valsti.

2.   Uzņēmēja [uzņemošā] dalībvalsts nedrīkst pieņemt lēmumu par tādu Savienības pilsoņu vai viņu ģimenes locekļu izraidīšanu neatkarīgi no valstiskās piederības, kuriem ir tiesības pastāvīgi uzturēties tās teritorijā, izņemot nopietnu sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ.

3.   Lēmumu par izraidīšanu nedrīkst pieņemt pret Savienības pilsoņiem, izņemot, ja lēmums pamatojas uz nopietniem [primāriem] valsts drošības apsvērumiem, ko definējušas dalībvalstis, ja pilsoņi:

6

Direktīvas 2004/38 33. pantā ir paredzēts:

“1.   Uzņēmēja [uzņemošā] dalībvalsts nedrīkst izdot izraidīšanas rīkojumus, ja tie ir kā sods vai brīvības atņemšanas soda juridiskas sekas, izņemot, ja tas atbilst 27., 28. un 29. panta prasībām.

2.   Ja 1. punktā minētais izraidīšanas rīkojums tiek izpildīts vēlāk nekā divus gadus pēc tā izdošanas, dalībvalsts pārbauda, vai attiecīgais indivīds attiecīgajā brīdī faktiski apdraud sabiedrisko kārtību vai valsts drošību, un novērtē, vai pēc izraidīšanas rīkojuma izdošanas nav būtiski mainījušies apstākļi.”

7

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI (OV L 335, 1 lpp.), tiek paredzēti minimālie noteikumi noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai attiecībā uz seksuālu vardarbību pret bērniem, bērnu seksuālu izmantošanu, bērnu pornogrāfiju un uzmākšanos bērniem seksuālos nolūkos. Ar to arī tiek ieviesti noteikumi, lai pastiprinātu minēto noziegumu novēršanu un tajos cietušo aizsardzību.

8

2004. gada 30. jūlija Likuma par Eiropas Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos (Gesetz über die allgemeine Freizügigkeit von Unionsbürgern ) (BGBl. 2004 I, 1950. lpp.), kas grozīts ar 2008. gada 26. februāra Likumu par grozījumiem Likumā par Federālo policiju un citos likumos (Gesetz zur Änderung des Bundespolizeigesetzes und anderer Gesetze) (BGBl. 2008 I, 215. lpp.), 6. pantā ir noteikts:

[..]”

9

Prasītājs pamatlietā P. I. ir dzimis Itālijā 1965. gada 3. septembrī un kopš 1987. gada dzīvo Vācijā. Pirmā uzturēšanās atļauja viņam tika izsniegta 1987. gada aprīlī, un tā regulāri tika pagarināta. Viņš ir neprecējies un bez bērniem. Viņš nekad nav ieguvis ne pamatizglītību, ne profesionālo izglītību, un Vācijā viņš ir strādājis tikai pagaidu darbus. P. I. ir pieci brāļi un māsas, no kuriem daži dzīvo Vācijā, bet daži – Itālijā. Kopš viņa apcietināšanas viņa māte daļēji uzturas Vācijā un daļēji – Itālijā.

10

Ar 2006. gada 16. maija spriedumu, kas kļuva galīgs 2006. gada 28. oktobrī, Landgericht Köln [Ķelnes apgabaltiesa] piesprieda P. I. brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem un sešiem mēnešiem par seksuālo vardarbību pret nepilngadīgo, par vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu, kā arī izvarošanu. Šo notiesāšanu pamatojošie lietas faktiskie apstākļi norisinājās laikposmā no 1990. līdz 2001. gadam. Kopš 1992. gada P. I. gandrīz katru nedēļu, pielietojot spēku un piedraudot nogalināt cietušās māti un brāli, piespieda cietušo veikt ar viņu dzimumaktu vai citas seksuālas darbības. Šie noziegumi tika izdarīti ar viņa toreizējās dzīvesbiedres meitu, kurai lietas faktisko apstākļu sākumā bija astoņi gadi. P. I. atrodas ieslodzījumā kopš 2006. gada 10. janvāra un savu cietumsodu būs izcietis 2013. gada 9. jūlijā.

11

Ar 2008. gada 6. maija lēmumu Oberbürgermeisterin der Stadt Remscheid, kas ir atbildētāja pamatlietā, konstatēja, ka P. I. ir zaudējis tiesības ieceļot un uzturēties Vācijas teritorijā, un pieprasīja viņam atstāt šo valsti, pretējā gadījumā paredzot viņu izraidīt uz Itāliju.

12

Atbildētāja pamatlietā norāda, ka P. I. savas kriminālsodāmās darbības esot veicis ļoti enerģiski un sagādājis “nebeidzamas ciešanas” savam upurim, pielietojot pret viņu vardarbību ilgu gadu garumā. Līdzīgos apstākļos, it īpaši noziedzīgā nodarījuma turpinātības dēļ, kā arī tādēļ, ka viņš joprojām par to nav izjutis vainas sajūtu, nevar izslēgt recidīvu, proti, to, ka viņš veic tādas pašas darbības vai līdzīgas tām, kuras viņš izdarījis pirms savas apcietināšanas. P. I. aizsargājamās intereses tomēr esot ņemtas vērā, un viņš neesot būtiski ekonomiski vai sociāli integrējies Vācijas sabiedrībā.

13

2008. gada 12. jūnijāP. I. cēla prasību par 2008. gada 6. maija lēmumu par izraidīšanu un lūdza apturēt tā izpildi. Ar 2008. gada 14. jūlija spriedumu Verwaltungsgericht Düsseldorf [Diseldorfas administratīvā tiesa] noraidīja šo prasību, uzskatot tostarp, ka lietas faktiskie apstākļi, kas bija pamatā notiesāšanai, demonstrē personisku darbību, kas liecina par pastāvošiem, reāliem un pietiekami būtiskiem draudiem sabiedrības pamatinteresēm, proti, meiteņu un sieviešu aizsardzībai pret vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu un izvarošanu. P. I. savas kriminālsodāmās darbības esot veicis ļoti enerģiski, jo īpaši ņemot vērā laika periodu, kurā šīs darbības ir izdarītas, cietušās vecumu un īstenotos pasākumus, lai novērstu to, ka tās tiek atklātas, pastāvīgi draudot cietušajai un organizējot viņas izolēšanu.

14

P. I. par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Oberverwaltungsgericht für das Land Nordrhein Westfalen [Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa], kas, pēc tam, kad tā atjaunoja prasības apturošo iedarbību, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas [2004/38] 28. panta 3. punktā lietotais jēdziens “nopietni [primāri] valsts drošības apsvērumi” ietver vienīgi valsts iekšējās un ārējās drošības apdraudējumu, ar to saprotot valsts un tās iekārtas, kā arī svarīgāko valsts dienestu pastāvēšanu, iedzīvotāju izdzīvošanu, kā arī ārējos sakarus un tautu mierīgu līdzāspastāvēšanu?”

15

Tiesa 2010. gada 23. novembra sprieduma lietā C-145/09 Tsakouridis (Krājums, I-11979. lpp.) 56. punktā ir nospriedusi, ka Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka cīņa pret noziedzību, kas saistīta ar narkotisko vielu nelikumīgu tirdzniecību organizētā grupā, var ietilpt jēdzienā “nopietni [primāri] valsts drošības apsvērumi”, kas var pamatot tāda Savienības pilsoņa, kurš uzņemošajā dalībvalstī ir uzturējies desmit iepriekšējos gadus, izraidīšanu.

16

Atbildot uz Tiesas rakstiski uzdoto jautājumu pēc iepriekš minētā sprieduma lietā Tsakouridis pasludināšanas, iesniedzējtiesa norādīja, ka pamatlietā pastāvēja šaubas attiecībā uz jautājumu par to, vai un, attiecīgā gadījumā, kādos apstākļos cīņa pret noziedzību, kas nav saistīta ar narkotisko vielu nelikumīgu tirdzniecību organizētā grupā, arī var ietilpt jēdzienā “nopietni [primāri] valsts drošības apsvērumi” iepriekš minētā 28. panta 3. punkta izpratnē.

17

Minētā tiesa konkrēti vēlas noskaidrot, vai no uzņemošās dalībvalsts ir iespējams izraidīt Savienības pilsoņus, kuri neietilpst bandā vai kādā citā kriminālā struktūrā, bet kuri ir izdarījuši sevišķi smagus noziedzīgus nodarījumus, nodarot kaitējumu tādām tiesiski aizsargātām indivīdu interesēm kā, piemēram, seksuālā autonomija, dzīvība, brīvība un fiziskā integritāte, un kad pastāv augsts recidīva risks izdarīt citus līdzīga rakstura noziegumus.

18

Attiecībā uz valsts drošību Tiesa ir nospriedusi, ka tā vienlaicīgi ietver dalībvalsts iekšējo un ārējo drošību (iepriekš minētais spriedums lietā Tsakouridis, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

19

Tiesas ieskatā no Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta formulējuma un sistēmas izriet, ka, visus izraidīšanas pasākumus šajā normā paredzētajos gadījumos pakārtojot “nopietniem [primāriem]” valsts drošības “apsvērumiem”, proti, jēdzienam, kas ir ievērojami šaurāks nekā “nopietni apsvērumi” šī panta 2. punkta izpratnē, Savienības likumdevējs acīmredzami ir iecerējis ierobežot ar šo 3. punktu pamatotos pasākumus ar “ārkārtas apstākļiem”, kā tas ir norādīts šīs direktīvas preambulas 24. apsvērumā (spriedums lietā Tsakouridis, 40. punkts).

20

Jēdziens “nopietni [primāri] valsts drošības apsvērumi” paredz ne tikai valsts drošības apdraudējumu, bet arī to, ka šāds apdraudējums ir īpaši liels, ko ataino vārdu “nopietni [primāri] apsvērumi” izmantošana (iepriekš minētais spriedums lietā Tsakouridis, 41. punkts).

21

Tāpat arī ir jāatgādina, ka Savienības tiesības neuzspiež dalībvalstīm vienotu vērtību skalu attiecībā uz darbības, kuru var uzskatīt par pretēju sabiedriskajai drošībai, novērtēšanu (skat. pēc analoģijas 2001. gada 20. novembra spriedumu lietā C-268/99 Jany u.c., Recueil, I-8615. lpp., 60. punkts).

22

Atbilstoši Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punktam nopietnus [primārus] valsts drošības pasākumus “definē dalībvalstis”.

23

Lai arī dalībvalstis saskaņā ar to vajadzībām, kuras katrā dalībvalstī un laika periodā var atšķirties, būtībā var brīvi noteikt sabiedriskās kārtības un valsts drošības prasības, it īpaši kā attaisnojumu atkāpei no personu brīvas pārvietošanās pamatprincipa, tomēr šīs prasības ir jāinterpretē šauri un to saturu nevar noteikt katra dalībvalsts vienpusēji bez Eiropas Savienības iestāžu kontroles (it īpaši skat. 2008. gada 10. jūlija spriedumu lietā C-33/07 Jipa, Krājums, I-5157. lpp., 23. punkts; 2011. gada 17. novembra spriedumu lietā C-430/10 Gaydarov, Krājums, I-11637. lpp., 32. punkts, un spriedumu lietā C-434/10 Aladzhov, Recueil, I-11659, 34. punkts).

24

Lai noteiktu, vai tādi noziegumi kā tie, kurus izdarījis prasītājs pamatlietā P. I., var ietilpt “nopietnu [primāru] valsts drošības apsvērumu” jēdzienā, ir jāņem vērā turpmāk uzskaitītie elementi.

25

Atbilstoši LESD 83. panta 1. punktam bērnu seksuāla izmantošana ir īpaši smags noziedzīgs nodarījums ar pārrobežu dimensiju, attiecībā uz kuriem ir paredzēta Savienības likumdevēja rīcība.

26

Formulējot minēto mērķi, Direktīvas 2011/93 1. apsvērumā ir uzsvērts, ka seksuāla vardarbība pret bērniem un bērnu seksuāla izmantošana ir nopietns pamattiesību pārkāpums, jo īpaši attiecībā uz bērna tiesībām uz viņa labklājībai nepieciešamo aizsardzību un gādību, kā tas noteikts 1989. gada 20. novembra Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par bērna tiesībām un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

27

Šī nozieguma veida smagums izriet arī no Direktīvas 2011/93 3. panta, kura 4. punktā noteikts, ka par iesaistīšanos seksuālās darbībās ar bērnu, kurš nav sasniedzis dzimumpilngadības vecumu, paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz pieci gadi, savukārt šī panta 5. punkta i) apakšpunktā ir noteikts, ka, ļaunprātīgi izmantojot atzītu uzticību, autoritāti vai ietekmi uz bērnu, paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz astoņi gadi. Šī paša 5. punkta iii) apakšpunktā ir paredzēts, ka, izmantojot piespiešanu, spēku vai draudus, paredzētais brīvības atņemšanas sods ir vismaz desmit gadi. Atbilstoši šīs pašas direktīvas 9. panta b) un g) punktam par atbildību pastiprinošiem apstākļiem ir jāuzskata tas, ka nodarījumu izdarījis bērna ģimenes loceklis, persona, kura dzīvo kopā ar bērnu, vai persona, kura ļaunprātīgi izmantojusi atzītu uzticību vai autoritāti, un tas, ka nodarījums ietvēris smagu vardarbību vai radījis nopietnu kaitējumu bērnam.

28

No šiem elementiem izriet, ka dalībvalstis var uzskatīt, ka tādi noziedzīgi nodarījumi kā LESD 83. panta 1. punkta otrajā daļā minētie ir īpaši smags sabiedrības pamatinterešu apdraudējums, kas var nozīmēt tiešus draudus iedzīvotāju mieram un fiziskajai drošībai un līdz ar to ietilpt “nopietnu [primāru] valsts drošības apsvērumu” jēdzienā, kas var pamatot Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punktā paredzēto izraidīšanu, ar nosacījumu, ka šāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanas veidam ir raksturīgas īpaši smaga [nodarījuma] pazīmes, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, pamatojoties uz individuālu vērtējumu konkrētajā lietā, kuru tā izskata.

29

Ja iesniedzējtiesa atbilstoši tās dalībvalsts tiesību sistēmai raksturīgajām vērtībām konstatē, ka tādi noziedzīgie nodarījumi, kādus izdarījis prasītājs pamatlietā P. I., rada tiešus draudus iedzīvotāju mieram un fiziskajai drošībai, attiecīgā persona nav noteikti jāizraida.

30

Patiesībā Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punkta otrajā daļā attiecībā uz ikvienu izraidīšanas pasākumu ir izvirzīts nosacījums par to, ka attiecīgās personas personiskajai darbībai ir jārada faktiski un attiecīgajā brīdī esoši draudi sabiedrības vai uzņemošās dalībvalsts pamatinteresēm, kas vispārīgi nozīmē, ka ir jākonstatē attiecīgajai personai piemītoša tendence līdzīgi rīkoties nākotnē.

31

Ir jāpiebilst, ka, ja izraidīšanas rīkojums ir pieņemts kā sods vai papildu pasākums apcietinājumam, bet tiek izpildīts vēlāk nekā divus gadus pēc tā izdošanas, Direktīvas 2004/38 33. panta 2. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums pārbaudīt, vai attiecīgais indivīds attiecīgajā brīdī faktiski apdraud sabiedrisko kārtību vai valsts drošību, un novērtēt, vai pēc izraidīšanas rīkojuma izdošanas nav būtiski mainījušies apstākļi.

32

Visbeidzot, kā tas izriet no Direktīvas 2004/38 28. panta 1. punkta formulējuma, pirms lēmuma par izraidīšanu no valsts sabiedriskās kārtības vai sabiedriskās drošības dēļ pieņemšanas uzņemošajai dalībvalstij ir tostarp jāņem vērā tas, cik ilgi attiecīgais indivīds ir uzturējies tās teritorijā, viņa vecums, veselības stāvoklis, ģimenes un ekonomiskais stāvoklis, sociālā un kultūras integrācija šajā valstī un tas, cik stipras saiknes viņu vieno ar izcelsmes valsti.

33

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstis var uzskatīt, ka tādi noziedzīgi nodarījumi kā LESD 83. panta 1. punkta otrajā daļā minētie ir īpaši smags sabiedrības pamatinterešu apdraudējums, kas var radīt tiešus draudus iedzīvotāju mieram un fiziskajai drošībai un līdz ar to ietilpt “nopietnu [primāru] valsts drošības apsvērumu” jēdzienā, kas var attaisnot minētā 28. panta 3. punktā paredzēto izraidīšanu, ar nosacījumu, ka šādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas veidam ir raksturīgas īpaši smaga [nodarījuma] pazīmes, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, pamatojoties uz individuālu izvērtējumu konkrētajā lietā, kuru tā izskata.

34

Ikviens izraidīšanas rīkojums ir pakļauts nosacījumam, ka attiecīgā indivīda personiskā darbība rada faktiskus un attiecīgajā brīdī esošus draudus sabiedrības vai uzņemošās dalībvalsts pamatinteresēm, kas ir konstatējums, kurš uzliek pienākumu vispārīgi konstatēt attiecīgajai personai piemītošu tendenci līdzīgi rīkoties nākotnē. Pirms lēmuma par izraidīšanu pieņemšanas dalībvalstij ir jāņem vērā tostarp tas, cik ilgi attiecīgais indivīds ir uzturējies tās teritorijā, viņa vecums, veselības stāvoklis, ģimenes un ekonomiskais stāvoklis, sociālā un kultūras integrācija šajā valstī un tas, cik stipras saiknes viņu vieno ar izcelsmes valsti.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

28. panta 3. punkta a) apakšpunkts Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvā 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstis var uzskatīt, ka tādi noziedzīgi nodarījumi kā LESD 83. panta 1. punkta otrajā daļā minētie ir īpaši būtisks sabiedrības pamatinterešu apdraudējums, kas var radīt tiešus draudus iedzīvotāju mieram un fiziskajai drošībai un līdz ar to ietilpt “nopietnu [primāru] valsts drošības apsvērumu” jēdzienā, kas var attaisnot minētā 28. panta 3. punktā paredzēto izraidīšanu, ar nosacījumu, ka šāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanas veidam ir raksturīgas īpaši smaga [nodarījuma] pazīmes, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, pamatojoties uz individuālu izvērtējumu konkrētajā lietā, kuru tā izskata.

Ikviens izraidīšanas rīkojums ir pakļauts nosacījumam, ka attiecīgā indivīda personiskā darbība rada faktiskus un attiecīgajā brīdī esošus draudus sabiedrības vai uzņemošās dalībvalsts pamatinteresēm, kas ir konstatējums, kurš uzliek pienākumu vispārīgi konstatēt attiecīgajai personai piemītošu tendenci līdzīgi rīkoties nākotnē. Pirms lēmuma par izraidīšanu pieņemšanas dalībvalstij ir jāņem vērā tostarp tas, cik ilgi attiecīgais indivīds ir uzturējies tās teritorijā, viņa vecums, veselības stāvoklis, ģimenes un ekonomiskais stāvoklis, sociālā un kultūras integrācija šajā valstī un tas, cik stipras saiknes viņu vieno ar izcelsmes valsti.