TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2011. gada 15. novembrī (1)
Savienības pilsonība – Trešo valstu pilsoņu, kuri ir Savienības pilsoņu ģimenes locekļi, uzturēšanās tiesības – Atteikums, kurš pamatots ar pilsoņa tiesību uz brīvu pārvietošanos neīstenošanu – Iespējama atšķirīga attieksme, salīdzinot ar Savienības pilsoņiem, kuri ir īstenojuši tiesības uz brīvu pārvietošanos – EEK un Turcijas Asociācijas nolīgums – Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 13. pants – Papildu protokola 41. pants – Klauzulas par “atturēšanos no jebkādas darbības”
Lieta C‑256/11
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Verwaltungsgerichtshof (Austrija) iesniedza ar lēmumu, kurš pieņemts 2011. gada 5. maijā un kurš Tiesā reģistrēts 2011. gada 25. maijā, tiesvedībās
Murat Dereci,
Vishaka Heiml,
Alban Kokollari,
Izunna Emmanuel Maduike,
Dragica Stevic
pret
Bundesministerium für Inneres.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], K. Lēnartss [K. Lenaerts], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], J. Malenovskis [J. Malenovský], U. Lehmuss [U. Lõhmus], tiesneši R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente), M. Ilešičs [M. Ilešič] un E. Levits,
ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretārs K. Malaceks [K. Malacek], administrators,
ņemot vērā Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 9. septembra rīkojumu, ar kuru lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu nolemts piemērot paātrināto procesu atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 23.a pantam un Tiesas Reglamenta 104.a panta pirmajai daļai,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 27. septembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– M. Deredži [M. Dereci] vārdā – H. Blūms [H. Blum], Rechtsanwalt,
– Austrijas valdības vārdā – G. Hese [G. Hesse], pārstāvis,
– Dānijas valdības vārdā – K. Vangs [C. Vang], pārstāvis,
– Vācijas valdības vārdā – T. Hence [T. Henze] un N. Grafs Victums [N. Graf Vitzthum], pārstāvji,
– Īrijas vārdā – D. O’Hagans [D. O’Hagan], pārstāvis, kam palīdz P. Makens [P. McCann], BL,
– Grieķijas valdības vārdā – T. Papadopulu [T. Papadopoulou], pārstāve,
– Nīderlandes valdības vārdā – K. Viselsa [C. Wissels] un J. Langers [J. Langer], pārstāvji,
– Polijas valdības vārdā – B. Majčina [B. Majczyna], pārstāvis,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Hetavejs [S. Hathaway] un S. Osovskis [S. Ossowski], pārstāvji, kuriem palīdz K. Bīls [K. Beal], barrister,
– Eiropas Komisijas vārdā – D. Maidani [D. Maidani] un K. Tufvesone [C. Tufvesson], kā arī B. R. Kilmans [B.‑R. Killmann], pārstāvji,
uzklausījusi ģenerāladvokātu,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Savienības tiesību normas par Savienības pilsonību, kā arī Asociācijas padomes 1980. gada 19. septembra Lēmumu Nr. 1/80 par asociācijas izveidi, kas tika nodibināta ar nolīgumu, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Ekonomikas Kopienu un Turciju un kuru 1963. gada 12. septembrī Ankarā parakstīja Turcijas Republika, no vienas puses, un EEK dalībvalstis un Kopiena, no otras puses, un kas Kopienas vārdā noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1963. gada 23. decembra Lēmumu 64/732/EEK (OV 1964, 217, 3685. lpp.) (turpmāk tekstā attiecīgi – “Lēmums Nr. 1/80” un “Asociācijas nolīgums”), un Papildu protokolu, kurš 1970. gada 23. novembrī parakstīts Briselē un kurš Kopienas vārdā noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1972. gada 19. decembra Regulu (EEK) Nr. 2760/72 (OV L 293, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Papildu protokols”).
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp M. Deredži, V. Heimlu [V. Heiml], A. Kokollari [A. Kokollari] un I. E. Maduiki [I. E. Maduike], kā arī D. Steviču [D. Stevic] un Bundesministerium für Inneres (Iekšlietu ministrija) par tās atteikumu apmierināt šo prasītāju pamata lietās iesniegtos pieteikumus uzturēšanās atļaujai, ko četrās no pamata tiesvedībām papildina izraidīšanas rīkojums un pasākumi izraidīšanai no Austrijas teritorijas.
Atbilstošās tiesību normas
Starptautiskās tiesības
3 Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”), kas parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā, 8. pantā ar virsrakstu “Tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi” ir noteikts:
“1. Ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un sarakstes neaizskaramību.
2. Publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.”
Savienības tiesības
Asociācijas nolīgums
4 Saskaņā ar Asociācijas nolīguma 2. panta 1. punktu nolīguma mērķis ir veicināt līgumslēdzēju pušu savstarpējo tirdzniecības un ekonomisko attiecību nostiprināšanu un līdzsvaru, pilnībā ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt Turcijas ekonomikas paātrinātu attīstību un paaugstināt Turcijas tautas nodarbinātības līmeni un dzīves apstākļus. Saskaņā ar Asociācijas nolīguma 12. pantu “Līgumslēdzējas puses vienojas iedvesmoties no [EKL 39.], [40.] un [41. panta], lai pakāpeniski savā starpā ieviestu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos”, un saskaņā ar šī nolīguma 13. pantu šīs puses “vienojas iedvesmoties no [EKL 43.] līdz [46. panta], tos ieskaitot, un [EKL 48. panta], lai savā starpā novērstu brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumus.”
Lēmums Nr. 1/80
5 Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā ir noteikts:
“Kopienas dalībvalstis un Turcija nedrīkst ieviest jaunus ierobežojumus to darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu piekļuvei nodarbinātībai [iespējai iegūt darba vietu], kas to attiecīgajā teritorijā likumīgi uzturas un strādā.”
Papildu protokols
6 Saskaņā ar tā 62. pantu Papildu protokols un tā pielikumi ir neatņemama Asociācijas nolīguma daļa.
7 Papildu protokola 41. panta 1. punktā ir noteikts:
“Līgumslēdzējas puses atturas ieviest savā starpā jaunus ierobežojumus brīvībai veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvībai.”
Direktīva 2003/86/EK
8 Padomes 2003. gada 22. septembra Direktīvas 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV L 251, 12. lpp.) 1. pantā ir noteikts:
“Šīs direktīvas mērķis ir paredzēt nosacījumus ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanai attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, kas likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā.”
9 Saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 3. punktu:
“Šī direktīva neattiecas uz Savienības pilsoņu ģimenes locekļiem.”
Direktīva 2004/38/EK
10 Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp., un labojumi – OV L 229, 35. lpp., un OV 2005, L 197, 34. lpp.), I nodaļā ar nosaukumu “Vispārīgi noteikumi” ir ietverts 1.–3. pants.
11 Šīs direktīvas 1. pantā ar nosaukumu “Priekšmets” ir noteikts:
“Šajā direktīvā ir noteikti:
a) nosacījumi, kas reglamentē Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu īstenotās tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā;
b) Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesības pastāvīgi uzturēties dalībvalstu teritorijā;
c) ierobežojumi, kas noteikti a) un b) apakšpunktā paredzētajām tiesībām sabiedriskās kārtības, valsts drošības un sabiedrības veselības apsvērumu dēļ.”
12 Minētās direktīvas 2. pantā ar nosaukumu “Definīcijas” ir norādīts:
“Šajā direktīvā:
1) “Savienības pilsonis” ir ikviena persona, kurai ir kādas dalībvalsts valstiskā piederība;
2) “ģimenes loceklis” ir:
a) laulātais;
b) partneris, ar ko Savienības pilsonis ir noslēdzis reģistrētas partnerattiecības, pamatojoties uz kādas dalībvalsts tiesību aktiem, ja uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktos reģistrētas partnerattiecības ir noteiktas kā līdzvērtīgas laulībai, un saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts attiecīgajos tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem;
c) Savienības pilsoņa, kā arī viņa laulātā vai b) apakšpunktā definētā partnera tiešie pēcnācēji vecumā līdz 21 gadam, kuri ir tā apgādībā;
d) Savienības pilsoņa, kā arī viņa laulātā vai b) apakšpunktā definētā partnera apgādībā esošie tiešie augšupējie radinieki;
3) “uzņēmēja dalībvalsts” ir dalībvalsts, uz kuru pārceļas Savienības pilsonis, lai īstenotu savas brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības.”
13 Direktīvas 2004/38 3. panta ar virsrakstu “Saņēmēji” [“Tiesību subjekti”] 1. punktā ir noteikts:
“Šo direktīvu piemēro visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un uz viņu ģimenes locekļiem atbilstīgi 2. panta 2. punkta definīcijai, kuri tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem.”
Valsts tiesības
14 Ar Federālo likumu par uzņēmējdarbību un uzturēšanos Austrijā (Bundesgesetz über die Niederlassung und den Aufenthalt in Österreich, BGBl. I, 100/2005; turpmāk tekstā – “NAG”) tiek regulēta uzņēmējdarbība un uzturēšanās Austrijā, nošķirot tiesības, kuru pamatā ir Savienības tiesības, no vienas puses, no tiesībām, kuru pamatā ir Austrijas tiesības, no otras puses.
15 NAG 11. pantā ar nosaukumu “Vispārējie nosacījumi uzturēšanās atļaujas iegūšanai” ir noteikts:
“[..]
(2) Uzturēšanās atļauju ārvalstniekam var izsniegt tikai tad, ja:
1) ārvalstnieka uzturēšanās nav pretrunā sabiedriskajām interesēm;
2) ārvalstnieks pierāda, ka viņam ir tiesības uz dzīvesvietu, kas tiek uzskatīta par normālu līdzīga lieluma ģimenei;
3) ārvalstniekam ir veselības apdrošināšana, kas sedz visa veida riskus un kas ir spēkā arī Austrijā;
4) ārvalstnieka uzturēšanās nerada finansiālu apgrūtinājumu Austrijas valsts iestādēm;
[..]
(3) Uzturēšanās atļauju tomēr var izsniegt arī tad, ja ir kāds no 1. punkta 3., 5. vai 6. apakšpunktā minētajiem atteikuma iemesliem vai nav izpildīts kāds no 2. punkta 1.–6. apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem, ja to pieprasa tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību [ECPAK] 8. panta izpratnē. Privātā un ģimenes dzīve [ECPAK] 8. panta izpratnē tiek novērtēta, galvenokārt ņemot vērā:
1) jau īstenotās uzturēšanās līdz attiecīgajam brīdim raksturu un ilgumu un to, vai trešās valsts pilsoņa īstenotā uzturēšanās līdz attiecīgajam brīdim ir bijusi likumīga vai nelikumīga;
2) faktisku ģimenes dzīves esamību;
3) vai privātai dzīvei ir nepieciešama aizsardzība;
4) integrācijas pakāpi;
5) trešās valsts pilsoņa saikni ar savu valsti;
6) kriminālsodāmības neesamību;
7) apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai, īpaši patvēruma tiesību, ārvalstnieku un imigrācijas politikas jomā;
8) jautājumu, vai trešās valsts pilsoņa privātā un ģimenes dzīve ir sākusies brīdī, kad ieinteresētās personas apzinājās to uzturēšanās nenoteikto raksturu.
(4) Ārvalstnieka uzturēšanās ir pretrunā sabiedriskajām interesēm (2. punkta 1. apakšpunkts), ja:
1) viņa uzturēšanās var apdraudēt sabiedrisko kārtību vai valsts drošību [..].
(5) Ārvalstnieka uzturēšanās nerada finansiālu apgrūtinājumu Austrijas valsts iestādēm (2. punkta 4. apakšpunkts), ja ārvalstniekam ir noteikti un regulāri savi ienākumi, kas viņam ļauj dzīvot, nelūdzot sociālās palīdzības pabalstus valsts iestādēm, un to apmērs atbilst Likuma par sociālās apdrošināšanas vispārējo sistēmu [Allgemeines Sozialversicherungsgesetz] 293. pantā noteiktajai skalai [..].”
16 NAG 21. pantā ar nosaukumu “Pirmajam pieteikumam piemērojamā procedūra” ir noteikts:
“(1) Pirmais pieteikums pirms ierašanās federālajā teritorijā ir jāiesniedz ārvalstī pilnvarotā vietējā diplomātiskajā dienestā. Pieteikuma iesniedzēja pieteikuma izskatīšanas laikā viņam ir jāuzturas ārvalstīs.
(2) Atkāpjoties no 1. punkta, pieteikumu Austrijā var iesniegt:
1) austriešu ģimenes locekļi, EEZ pilsoņi un Šveices pilsoņi, kuri ilgstoši uzturas Austrijā un kuri savas uzturēšanās tiesības nav īstenojuši ilgāk par trim mēnešiem, kas ir Kopienu tiesībās vai Nolīgumā [starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos, kas parakstīts Luksemburgā 1999. gada 21. jūnijā (OV 2002, L 114, 6. lpp.)] paredzētais laiks, likumīgi ieceļojot un likumīgi uzturoties valstī;
[..]
(3) Atkāpjoties no 1. punkta, valsts iestādes, pamatojoties uz motivētu pieteikumu, var atļaut iesniegt pieteikumu Austrijā, ja nav neviena no 11. panta 1. punkta 1., 2. vai 4. apakšpunktā minētajiem atteikuma iemesliem un ja ir pierādīts, ka ārvalstnieks nevar pamest federālo teritoriju sava pieteikuma iesniegšanai vai arī to no viņa nevar saprātīgi prasīt:
[..]
2) tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi neaizskaramības dēļ ECPAK 8. panta izpratnē (11. panta 3. punkts).
[..]
(6) Pieteikums, kurš iesniegts Austrijā atbilstoši 2. punkta 1. un 4.–6. apakšpunktam un 3. un 5. punktam, nerada nekādas tiesības uzturēties Austrijā pēc uzturēšanās, kas ir atļauta ar vīzu vai bez tās. Tas arī nerada šķērsli noteikt un īstenot pasākumus ārvalstnieku politikas jomā un tādējādi nekādi nevar apturēt procedūras ārvalstnieku politikas jomā.”
17 NAG 47. pantā ir noteikts:
“(1) Personas, kuras vēlas panākt ģimenes atkalapvienošanos 2.–4. punkta izpratnē, ir Austrijas, EEZ vai Šveices pilsoņi, kuri ilgstoši uzturas Austrijā un savas uzturēšanās tiesības nav izmantojuši ilgāk par viņiem Kopienu tiesībās vai [21. panta 2. punktā] minētajā nolīgumā noteiktajiem trīs mēnešiem.
(2) Trešās valsts pilsoņiem, kuri ir personas, kura vēlas panākt ģimenes atkalapvienošanos, 1. punkta izpratnē ģimenes locekļi, tiek piešķirta “ģimenes locekļu šaurā nozīmē” uzturēšanās atļauja, ja viņi atbilst 1. daļas nosacījumiem. Ja 1. daļas nosacījumi ir izpildīti, šo uzturēšanās atļauju pirmo reizi atjauno pēc divpadsmit mēnešiem un vēlāk – ik pa 24 mēnešiem.
(3) Citiem personas, kura vēlas panākt ģimenes atkalapvienošanos, 1. punkta izpratnē ģimenes locekļiem pēc pieprasījuma ārpus kārtas var izsniegt “dzīvesvietas atļauju – citi ģimenes locekļi”, ja ir izpildīti 1. daļas nosacījumi un ja [persona ir]:
1) personas, kura vēlas panākt ģimenes atkalapvienošanos, tās laulātā vai reģistrētā partnera kāds no vecākiem tiešā augšupējā līnijā, ja šīs personas [vecākus] faktiski uztur;
2) partneri, kuri var pierādīt pastāvīgu attiecību esamību izcelsmes valstī un kuri faktiski tiek uzturēti, vai
3) citi ģimenes locekļi,
a) kurus persona, kura vēlas panākt ģimenes atkalapvienošanos, jau ir uzturējusi izcelsmes valstī;
b) kuri izcelsmes valstī jau dzīvojuši kopā ar personu, kura vēlas panākt ģimenes atkalapvienošanos, vai
c) kuriem ir smagas veselības problēmas, kuru dēļ personai, kura vēlas panākt ģimenes atkalapvienošanos, viņi noteikti ir jāaprūpē pašai.
[..]”
18 NAG izpratnē “ģimenes locekļi šaurā nozīmē” ir tikai laulātie, reģistrēti partneri un nepilngadīgi neprecēti bērni, turklāt laulātajiem un reģistrētajiem partneriem pieteikuma iesniegšanas dienā ir jābūt vismaz 21 gadu veciem. Citi ģimenes locekļi, īpaši vecāki un pilngadīgi bērni, tiek uzskatīti par “citiem ģimenes locekļiem”.
19 Saskaņā ar NAG 57. pantu trešo valstu pilsoņi, kuri ir Austrijas pilsoņa ģimenes locekļi, saņem dalībvalsts, kura nav Austrijas Republika, pilsoņu ģimenes locekļiem piešķirto statusu, ja Austrijas pilsonis šādā dalībvalstī vai Šveicē ir uzturējies ilgāk nekā trīs mēnešus un pēc šīs uzturēšanās ir atgriezies Austrijā. Citos gadījumos minētajiem pilsoņiem ir jāatbilst tādiem pašiem nosacījumiem, kādi ir noteikti citiem trešo valstu pilsoņiem, kuri ir ieceļojuši Austrijā, proti, NAG 47. pantā paredzētajiem nosacījumiem.
20 2006. gada 1. janvārī ar NAG tika atcelts Federālais likums par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos un tiesībām veikt uzņēmējdarbību (Bundesgesetz über die Einreise, den Aufenthalt und die Niederlassung von Fremden, BGBl. I, 75/1997; turpmāk tekstā – “1997. gada likums”). Saskaņā ar 1997. gada likuma 49. pantu:
“(1) Tiem Austrijas pilsoņu ģimenes locekļiem atbilstoši 47. panta 3. punktam, kuri ir trešās valsts pilsoņi, ir tiesības veikt uzņēmējdarbību; ja vien nav minēts pretējais; viņiem ir piemērojami noteikumi, kas attiecas uz trešo valstu pilsoņiem, kuriem ir piemērojams labvēlības režīms atbilstoši 1. nodaļai. Šie ārvalstnieki Austrijā var iesniegt pieteikumu uzņēmējdarbības uzsākšanas atļaujas saņemšanai. Pirmo divu viņiem izsniegto uzņēmējdarbības atļauju ilgums katrai ir viens gads.
(2) Pamatojoties uz pieteikumu, šiem trešo valstu pilsoņiem ir jāizsniedz uzņēmējdarbības atļauja uz nenoteiktu laiku, ja ir izpildīti nosacījumi uzturēšanās atļaujas izsniegšanai (8. panta 1. punkts) un ja ārvalstnieks:
1) vismaz divus gadus ir precējies ar Austrijas pilsoni vai dzīvo kopā ar viņu federālajā teritorijā;
[..].”
21 Ar 1997. gada likumu tika atcelti arī Uzturēšanās likums (Aufenthaltsgesetz, BGBl. 466/1992) un Ārvalstnieku likums (Fremdengesetz, BGBl. 838/1992), kuri bija spēkā 1995. gada 1. janvārī – brīdī, kad Austrijas Republika pievienojās Eiropas Savienībai.
Pamata tiesvedības un prejudiciālie jautājumi
22 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka visi prasītāji pamata lietās ir trešo valstu pilsoņi, kuri vēlas dzīvot kopā ar saviem ģimenes locekļiem – Savienības pilsoņiem, kuri pastāvīgi uzturas Austrijā, – dalībvalstī, kuras pilsonība šīm pēdējām minētajām personām ir. Jāprecizē arī, ka attiecīgie Savienības pilsoņi nekad nav izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties un iztikas ziņā viņi nav atkarīgi no prasītājiem pamata lietās.
23 Turpretī ir jānorāda, ka pamata lietas fakti atšķiras, runājot par prasītāju pamata lietās likumīgu vai nelikumīgu ieceļošanu Austrijas teritorijā, par šo personu pašreizējo uzturēšanās vietu, kā arī par esošo ģimenes saikņu ar attiecīgo Savienības pilsoni stāvokli un ekonomiskas atkarības no šī pilsoņa esamību.
24 Turcijas pilsonis M. Deredži Austrijā ir ieradies nelikumīgi un ir precējies ar Austrijas pilsoni; viņiem ir trīs bērni, kuriem ir Austrijas pilsonība un kuri šobrīd ir nepilngadīgi. M. Deredži šobrīd kopā ar savu ģimeni dzīvo Austrijā. Nigērijas pilsonis I. E. Maduike arī Austrijā ir ieradies nelikumīgi un ir precējies ar Austrijas pilsoni, ar kuru kopā viņš šobrīd dzīvo šajā dalībvalstī.
25 Šrilankas pilsone V. Heimla savukārt apprecējās ar Austrijas pilsoni pirms likumīgas ierašanās Austrijā, kur viņa šobrīd uzturas kopā ar savu vīru, lai gan viņas uzturēšanās atļaujas termiņš jau ir beidzies.
26 A. Kokollari likumīgi ieceļoja Austrijā 2 gadu vecumā kopā ar saviem vecākiem, kuriem bija Dienvidslāvijas pilsonība; viņam ir 29 gadi, un viņš apgalvo, ka apgādā savu māti, kura ir kļuvusi par Austrijas pilsoni. Šobrīd viņš dzīvo Austrijā. Serbijas pilsone D. Steviča ir 52 gadus veca, un viņa lūdz ģimenes atkalapvienošanos ar savu tēvu, kurš jau ilgu laiku uzturas Austrijā un kurš 2007. gadā ir ieguvis Austrijas pilsonību. Viņa esot regulāri saņēmusi ikmēneša palīdzību no sava tēva un apgalvo, ka viņš rūpēsies par viņas iztiku viņas uzturēšanās laikā Austrijā. D. Steviča šobrīd dzīvo Serbijā, tāpat kā viņas vīrs un viņu trīs pilngadīgie bērni.
27 Visu prasītāju pamata lietās pieteikumi uzturēšanās atļaujas saņemšanai Austrijā ir noraidīti. Attiecībā uz V. Heimlu, kā arī M. Deredži, A. Kokollari un I. E. Maduiki turklāt ir izdoti rīkojumi par izraidīšanu un veikti pasākumi izraidīšanai no Austrijas teritorijas.
28 Bundesministerium für Inneres lēmumu par atteikumu pamatā tostarp ir viens vai vairāki šādi iemesli, proti, formas trūkumi pieteikumā, pienākuma pieteikumu izskatīšanas laikā uzturēties ārpus Austrijas teritorijas neizpilde vai nu tādēļ, ka ierašanās Austrijā nav bijusi likumīga, vai arī tādēļ, ka tā ir bijusi likumīga, bet uzturēšanās ir pārsniegusi sākotnējo atļauto uzturēšanās laiku, pietiekamu līdzekļu neesamība vai arī sabiedriskās kārtības apdraudējums.
29 Visās pamata lietās Bundesministerium für Inneres ir atteikusies prasītājiem pamata lietās piemērot līdzīgu sistēmu tai, kāda Direktīvā 2004/38 ir paredzēta Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, jo attiecīgais pilsonis nav izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos. Tāpat minētā iestāde ir atteikusies šiem prasītājiem piešķirt tiesības uz uzturēšanos atbilstoši ECPAK 8. pantam, pamatojoties uz to, ka šo pēdējo minēto personu uzturēšanās Austrijā statuss esot jāuzskata par nenoteiktu jau kopš viņu privātās un ģimenes dzīves sākuma.
30 Iesniedzējtiesai ir jāizskata prasītāju pamata lietās pret Bundesministerium für Inneres lēmumiem iesniegto apelācijas sūdzību noraidījums. Šī tiesa uzskata, ka ir pamats jautāt, vai Tiesas sniegtās norādes 2011. gada 8. marta spriedumā lietā C‑34/09 Ruiz Zambrano (Krājums, I‑0000. lpp.) ir piemērojamas vienā vai vairākās pamata lietās.
31 Šajā saistībā iesniedzējtiesa norāda, ka, tāpat kā spriedumā iepriekš minētajā lietā Ruiz Zambrano, trešo valstu pilsoņu un viņu ģimenes locekļu – Savienības pilsoņu, kuriem ir Austrijas pilsonība un kuri nav izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, – galvenais mērķis ir dzīvot kopā.
32 Tomēr pretēji tam, kā tas bija lietā, kurā tika pasludināts minētais spriedums, attiecīgajiem Savienības pilsoņiem nav riska palikt bez iztikas līdzekļiem.
33 Iesniedzējtiesa tādējādi vaicā, vai Bundesministerium für Inneres atteikums piešķirt uzturēšanās tiesības prasītājiem pamata lietās ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to viņu ģimenes locekļiem – Savienības pilsoņiem – tiek liegta iespēja faktiski izmantot tiesības, kas piešķirtas saskaņā ar viņu kā Savienības pilsoņu statusu.
34 Gadījumā, ja uz šo jautājumu tiktu atbildēts noliedzoši, iesniedzējtiesa norāda, ka M. Deredži vēlas uzturēties Austrijā ne tikai tādēļ, lai dzīvotu kopā ar saviem ģimenes locekļiem, bet arī tādēļ, lai veiktu algotu vai nealgotu darbu. Tiktāl, ciktāl 1997. gada likuma noteikumi bija labvēlīgāki par NAG noteikumiem, iesniedzējtiesa vaicā, vai Lēmuma Nr. 1/80 13. pants un Papildu protokola 41. pants būtu jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā, kādā ir M. Deredži, viņam būtu jāpiemēro labvēlīgākās šī likuma normas.
35 Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof [Augstākā administratīvā tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) a) Vai LESD 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj dalībvalstīm liegt trešās valsts pilsonim, kura laulātais un mazgadīgie bērni ir Savienības pilsoņi, uzturēšanās tiesības laulātā un bērnu dzīvesvietas dalībvalstī, kuras pilsoņi viņi ir, pat tad, ja šie Savienības pilsoņi iztikas ziņā nav atkarīgi no trešās valsts pilsoņa (lieta Dereci)?
b) Vai LESD 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj dalībvalstīm liegt trešās valsts pilsonim, kura laulātais ir Savienības pilsonis, uzturēšanās tiesības laulātā dzīvesvietas dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, pat tad, ja Savienības pilsonis iztikas ziņā nav atkarīgs no trešās valsts pilsoņa (lietas Heiml un Maduike)?
c) Vai LESD 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj dalībvalstīm liegt pilngadīgam trešās valsts pilsonim, kura māte ir Savienības pilsone, uzturēšanās tiesības mātes dzīvesvietas dalībvalstī, kuras pilsone viņa ir, pat tad, ja Savienības pilsone iztikas ziņā nav atkarīga no trešās valsts pilsoņa, bet trešās valsts pilsonis ir iztikas ziņā atkarīgs no Savienības pilsones (lieta Kokollari)?
d) Vai LESD 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj dalībvalstīm liegt pilngadīgam trešās valsts pilsonim, kura tēvs ir Savienības pilsonis, uzturēšanās tiesības tēva dzīvesvietas dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, pat tad, ja Savienības pilsonis iztikas ziņā nav atkarīgs no trešās valsts pilsoņa, bet trešās valsts pilsonis saņem uzturlīdzekļus no Savienības pilsoņa (lieta Stevic)?
2) Ja atbilde uz kādu no [pirmajā jautājumā ietvertajiem] jautājumiem ir apstiprinoša:
vai no LESD 20. panta izrietošais dalībvalstu pienākums piešķirt trešās valsts pilsoņiem uzturēšanās tiesības rada tieši no Savienības tiesībām izrietošas uzturēšanās tiesības vai arī pietiek ar to, ka dalībvalsts trešās valsts pilsoņu uzturēšanās tiesības iedibina, tās viņiem piešķirot?
3) a) Ja saskaņā ar atbildi uz 2. punktā uzdoto jautājumu uzturēšanās tiesības izriet no Savienības tiesībām:
ar kādiem nosacījumiem no Savienības tiesībām izrietošās uzturēšanās tiesības izņēmuma kārtā nepastāv vai attiecīgi ar kādiem nosacījumiem trešās valsts pilsonim var atņemt uzturēšanās tiesības?
b) Ja saskaņā ar atbildi uz 2. punktā uzdoto jautājumu pietiktu ar to, ka dalībvalstis trešo valstu pilsoņu uzturēšanās tiesības iedibina, tās viņiem piešķirot:
ar kādiem nosacījumiem trešās valsts pilsonim var liegt uzturēšanās tiesības, neraugoties uz to, ka dalībvalstīm principā ir pienākums viņam tās nodrošināt?
4) Ja LESD 20. pants pieļauj liegt trešās valsts pilsonim uzturēšanās tiesības dalībvalstī situācijā, kādā ir M. Deredži:
vai [..] Lēmuma Nr. 1/80 [..] 13. pants vai 41. pants Papildu protokolā, [..] kurš atbilstoši tā 62. pantam ir [Asociācijas] nolīguma sastāvdaļa, nepieļauj, ka tādā situācijā, kādā ir M. Deredži, Turcijas pilsoņu pirmreizējā ieceļošana tiek pakļauta stingrākam valsts tiesību regulējumam nekā regulējums, kāds jau agrāk ticis attiecināts uz Turcijas pilsoņu pirmreizējo ieceļošanu, kaut arī tās valsts tiesību normas, kas atviegloja pirmreizējo ieceļošanu, ir stājušās spēkā tikai pēc brīža, kad dalībvalstī spēkā stājās iepriekš minētie noteikumi, kas attiecas uz asociāciju ar Turciju?”
36 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 9. septembra rīkojumu tika nolemts šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu izskatīt paātrinātā procedūrā, kura ir paredzēta Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 23.a pantā un Tiesas Reglamenta 104.a panta pirmajā daļā.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
37 Pirmais jautājums ir jāsaprot kā tāds, ar kuru būtībā tiek jautāts, vai Savienības tiesības, tostarp to noteikumi par Savienības pilsonību, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj, ka dalībvalsts trešās valsts pilsonim, ja šis pilsonis vēlas dzīvot kopā ar savu ģimenes locekli – Savienības pilsoni, kurš dzīvo šajā dalībvalstī, kuras pilsonība viņam ir, kurš nekad nav izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos un kurš iztikas ziņā nav atkarīgs no minētā [trešās valsts] pilsoņa, atsaka uzturēšanos tās teritorijā.
Tiesai iesniegtie apsvērumi
38 Austrijas, Dānijas, Vācijas, Īrijas, Nīderlandes, Polijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija uzskata, ka Savienības tiesību normas par Savienības pilsonību pieļauj dalībvalstij atteikt uzturēšanās tiesības trešās valsts pilsonim tādās situācijās, kādas ir aplūkotas pamata lietā.
39 Šīs valdības un šī iestāde uzskata, pirmkārt, ka Direktīva 2004/38 nav piemērojama pamata tiesvedībās, jo attiecīgie Savienības pilsoņi nav izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, un, otrkārt, ka LESD noteikumi par Savienības pilsonību nav piemērojami arī gadījumā, ja runa ir par iekšējām situācijām, kurās nav Savienības tiesību sasaistes elementu.
40 Būtībā minētās valdības un minētā iestāde uzskata, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Ruiz Zambrano norādītie principi attiecas uz izņēmuma situācijām, kurās valsts tiesību akta piemērošana nozīmētu, ka tiek liegta iespēja faktiski izmantot tiesības, kas piešķirtas saskaņā ar viņu kā Savienības pilsoņu statusu. Šajā gadījumā fakti, kas ir pamata tiesvedību pamatā, būtiski atšķiras no minētā sprieduma faktiem, jo attiecīgajiem Savienības pilsoņiem neesot riska tikt spiestiem pamest Savienības teritoriju un tādējādi faktiski zaudēt tiesības izmantot tiesības, kas piešķirtas saskaņā ar viņu kā Savienības pilsoņu statusu. Tāpat Komisija uzskata, ka turklāt nav šķēršļu Savienības pilsoņiem piešķirto tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā īstenošanai.
41 Turpretī M. Deredži uzskata, ka Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj dalībvalstij atteikt trešās valsts pilsonim uzturēšanos tās teritorijā, ja šis pilsonis vēlas dzīvot kopā ar savu sievu un trīs bērniem, kuri ir Savienības pilsoņi, kas dzīvo šajā dalībvalstī, kuras pilsonība tiem ir.
42 M. Deredži uzskata, ka nav nozīmes jautājumam, vai pastāv pārnacionāla situācija. Šajā saistībā LESD 20. pants esot jāinterpretē tādējādi, ka apstāklis, kurš ir jāņem vērā, attiecas uz to, vai Savienības pilsonim tiek atteikts izmantot tiesības, kas izriet no viņa statusa. Tā tas būtu M. Deredži bērnu gadījumā, jo viņu uzturēšana esot atkarīga no viņa, un šī uzturēšana varētu tikt apdraudēta, ja viņš tiktu izraidīts no Austrijas.
43 Visbeidzot, Grieķijas valdība uzskata, ka Tiesas judikatūras attīstība paredz pienākumu pēc analoģijas piemērot Savienības tiesību normas, tostarp Direktīvas 2004/38 normas, un tādējādi piešķirt uzturēšanās [tiesības] prasītājiem pamata lietās, ja ir izpildīti šādi nosacījumi, proti, pirmkārt, Savienības pilsoņu, kuri nav izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, situācija ir analoga to pilsoņu situācijai, kuri ir izmantojuši šīs tiesības, kas šajā gadījumā nozīmējot, ka valsts pilsonim un viņa ģimenes locekļiem ir jāizpilda šajā direktīvā paredzētie nosacījumi, otrkārt, ka ar valsts tiesību aktiem būtiski tiek apdraudētas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties un, treškārt, ka valsts tiesības ieinteresētajai personai nesniedz vismaz līdzvērtīgu aizsardzību.
Tiesas atbilde
– Par Direktīvu 2003/86 un 2004/38 piemērojamību
44 Vispirms ir jānorāda, ka prasītāji pamata lietās ir trešo valstu pilsoņi, kuri lūdz uzturēšanās tiesības dalībvalstī, lai dzīvotu kopā ar saviem ģimenes locekļiem – Savienības pilsoņiem, kuri nav izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos dalībvalstīs.
45 Lai atbildētu uz pirmo Tiesas pārformulēto jautājumu, vispirms ir jāizvērtē, vai Direktīvas 2003/86 un 2004/38 ir piemērojamas prasītājiem pamata lietās.
46 Pirmkārt, runājot par Direktīvu 2003/86, ir jākonstatē, ka saskaņā ar tās 1. pantu tās mērķis ir paredzēt nosacījumus, ar kādiem tiek īstenotas trešo valstu pilsoņiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstīs, piemītošās tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos.
47 Tomēr saskaņā ar Direktīvas 2003/86 3. panta 3. punktu tā neattiecas uz Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem.
48 Tiktāl, ciktāl pamata tiesvedībās Savienības pilsoņi ir tie, kuri dzīvo dalībvalstī, un viņu ģimenes locekļi – trešo valstu pilsoņi – vēlas ieceļot un uzturēties šajā dalībvalstī, lai saglabātu ģimenes vienotību ar minētajiem pilsoņiem, ir jākonstatē, ka Direktīva 2003/86 prasītājiem pamata lietās nav piemērojama.
49 Turklāt, kā Komisija to ir pamatoti norādījusi, lai gan saskaņā ar Komisijas 2000. gada 11. janvārī iesniegto priekšlikumu Padomes direktīvai par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos [(2000/C 116 E/15), COM(1999) 638, galīgā redakcija – 1999/0258(CNS)] (OV C 116 E, 66. lpp.) tās piemērošanas jomā bija iekļauti Savienības pilsoņi, kuri nav īstenojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, likumdošanas procesa laikā, kura rezultātā tapa Direktīva 2003/86, šī iekļaušana tomēr tika svītrota.
50 Otrkārt, attiecībā uz Direktīvu 2004/38 Tiesai jau ir bijusi iespēja konstatēt, ka tajā ir paredzēts veicināt visu Savienības pilsoņu pamata un individuālās tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kuras Savienības pilsoņiem ir tieši piešķirtas ar Līgumu, un ka tās mērķis tostarp ir pastiprināt minētās tiesības (skat. 2008. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑127/08 Metock u.c., Krājums, I‑6241. lpp., 82. un 59. punkts, kā arī 2011. gada 5. maija spriedumu lietā C‑434/09 McCarthy, Krājums, I‑0000. lpp., 28. punkts).
51 Kā izriet no šī sprieduma 24.–26. punkta, uz V. Heimlu, kā arī M. Deredži un I. E. Maduiki kā Savienības pilsoņu laulātajiem attiecas Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punktā paredzētais jēdziens “ģimenes loceklis”. Tāpat šis jēdziens kā uz Savienības pilsoņu tiešiem pēcnācējiem, kuri ir vecāki par 21 gadu, var attiekties uz A. Kokollari un D. Steviču, ja vien ir izpildīts nosacījums, ka viņi atbilstoši šīs direktīvas 2. panta 2. punkta c) apakšpunktam ir šo pilsoņu apgādībā.
52 Tomēr, kā to norādījusi iesniedzējtiesa, Direktīva 2004/38 nav piemērojama situācijās, kādas ir pamata lietās.
53 Atbilstoši Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punktam šī direktīva ir piemērojama ikvienam Savienības pilsonim, kurš pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kuras pilsonības tam nav, un uz viņa ģimenes locekļiem atbilstīgi šīs direktīvas 2. panta 2. punkta definīcijai, kuri to pavada vai pārceļas kopā ar to (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ruiz Zambrano, 39. punkts).
54 Tiesai jau ir bijusi iespēja konstatēt, ka atbilstoši šīs tiesību normas gramatiskajai, teleoloģiskajai un sistēmiskajai interpretācijai, ja Savienības pilsonis nekad nav izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos un vienmēr ir uzturējies dalībvalstī, kuras pilsonība tam ir, uz viņu neattiecas “tiesību subjekta” jēdziens Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē un tādējādi šī direktīva viņam nav piemērojama (iepriekš minētais spriedums lietā McCarthy, 31. un 39. punkts).
55 Tāpat ir ticis konstatēts, ka tiktāl, ciktāl Savienības pilsonis neatbilst “tiesību subjekta” jēdzienam Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē, viņa ģimenes loceklis, ņemot vērā, ka šajā direktīvā tiesību subjekta ģimenes locekļiem piešķirtās tiesības nav šo locekļu personiskās tiesības, bet gan atvasinātās tiesības, kas iegūtas tiesību subjekta ģimenes locekļa statusā, arī neatbilst šim jēdzienam (attiecībā uz laulāto skat. iepriekš minēto spriedumu lietā McCarthy, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
56 Direktīvā 2004/38 nav paredzētas tiesības ieceļot un uzturēties dalībvalstī visiem trešo valstu pilsoņiem, bet gan tikai tiem, kuri ir Savienības pilsoņa, kurš ir izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kuras pilsonība viņam ir, ģimenes locekļi šīs direktīvas 2. panta 2. punkta izpratnē (iepriekš minētais spriedums lietā Metock u.c., 73. punkts).
57 Tā kā šajā gadījumā attiecīgie Savienības pilsoņi nekad nav izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos un vienmēr ir uzturējušies dalībvalstī, kuras pilsonība tiem ir, jākonstatē, ka uz tiem neattiecas “tiesību subjekta” jēdziens Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē un tādējādi šī direktīva nav piemērojama ne pašiem Savienības pilsoņiem, ne viņu ģimenes locekļiem.
58 No tā izriet, ka Direktīvas 2003/86 un 2004/38 nav piemērojamas trešo valstu pilsoņiem, kuri lūdz uzturēšanās tiesības, lai pievienotos saviem ģimenes locekļiem – Savienības pilsoņiem, kuri nekad nav izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos un vienmēr ir uzturējušies dalībvalstī, kuras pilsonība tiem ir.
– Par Līguma noteikumu par Savienības pilsonību piemērojamību
59 Neraugoties uz Direktīvu 2003/86 un 2004/38 nepiemērojamību pamata lietās, ir jāizvērtē, vai attiecīgie Savienības pilsoņi šajās lietās tomēr var atsaukties uz Līguma noteikumiem par Savienības pilsonību.
60 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Līguma normas personu brīvas pārvietošanās jomā un to īstenošanai pieņemtos aktus nevar piemērot situācijās, kurām nav nekāda sasaistes punkta ar kādu no Savienības tiesībās paredzētajiem gadījumiem un kuru atbilstīgo faktu kopums ir saistīts tikai ar vienas dalībvalsts teritoriju (šajā ziņā skat. 2008. gada 1. aprīļa spriedumu lietā C‑212/06 Gouvernement de la Communauté française un Gouvernement wallon, Krājums, I‑1683. lpp., 33. punkts, kā arī iepriekš minētos spriedumus lietā Metock u.c., 77. punkts, un lietā McCarthy, 45. punkts).
61 Tomēr tāda Savienības pilsoņa situāciju, kurš nav izmantojis tiesības uz brīvu pārvietošanos, kā tas ir visu to pilsoņu gadījumā, kuru ģimenes locekļi ir prasītāji pamata lietās, šī fakta dēļ vien nevar pielīdzināt pilnībā iekšējai situācijai (skat. 2005. gada 12. jūlija spriedumu lietā C‑403/03 Schempp, Krājums, I‑6421. lpp., 22. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā McCarthy, 46. punkts).
62 Tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka Savienības pilsoņa statuss ir paredzēts kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ruiz Zambrano, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
63 Kā dalībvalsts pilsoņiem prasītāju pamata lietās ģimenes locekļiem ir Savienības pilsoņa statuss atbilstoši LESD 20. panta 1. punktam, un tāpēc viņi arī attiecībā uz savas pilsonības dalībvalsti var atsaukties uz tiesībām, kas ir saistītas ar šādu statusu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā McCarthy, 48. punkts).
64 Ar šādu pamatojumu Tiesa nosprieda, ka LESD 20. pants nepieļauj valsts pasākumus, kuru rezultātā Savienības pilsoņiem tiek atņemta iespēja faktiski izmantot tiesības, kas piešķirtas saskaņā ar viņu kā Savienības pilsoņu statusu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ruiz Zambrano, 42. punkts).
65 Minētajā lietā tika uzdots jautājums, vai šādas sekas būtu atteikumam trešās valsts pilsonim piešķirt uzturēšanās tiesības dalībvalstī, kurā dzīvo viņa mazgadīgie bērni, kuri ir minētās dalībvalsts pilsoņi un kuri ir viņa apgādībā, kā arī atteikumam piešķirt šai personai darba atļauju. Tiesa uzskatīja, ka šāda uzturēšanās tiesību atteikuma rezultātā minētajiem bērniem, kuri ir Savienības pilsoņi, būtu jāpamet Savienības teritorija, lai tie būtu kopā ar vecākiem. Šādos apstākļos minētie Savienības pilsoņi faktiski nevarētu izmantot tiesības, kas viņiem ir piešķirtas sakarā ar viņu kā Savienības pilsoņu statusu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ruiz Zambrano, 43. un 44. punkts).
66 No tā izriet, ka kritērijs saistībā ar faktisku tiesību, kas piešķirtas sakarā ar Savienības pilsoņu statusu, izmantošanas liegšanu attiecas uz situācijām, kuras raksturo apstāklis, ka Savienības pilsonim faktiski ir ne tikai jāpamet tās dalībvalsts teritorija, kuras pilsonis viņš ir, bet arī Savienība kopumā.
67 Tādējādi šim kritērijam – ciktāl tas attiecas uz situācijām, kurās, neraugoties uz to, ka nav piemērojamas sekundārās tiesības attiecībā uz trešo valstu pilsoņu uzturēšanās tiesībām, izņēmuma kārtā uzturēšanās tiesības nevar atteikt trešās valsts pilsonim, kurš ir dalībvalsts pilsoņa ģimenes loceklis, jo pretējā gadījumā netiktu ievērota Savienības pilsonības, kāda piemīt šim pēdējam minētajam pilsonim, lietderīgā ietekme, – ir ļoti īpašs raksturs.
68 Tādējādi pats fakts, ka attiecībā uz dalībvalsts pilsoni saimnieciskās kārtības iemeslu dēļ vai arī, lai saglabātu ģimenes vienotību Savienības teritorijā, varētu šķist vēlami, lai viņa ģimenes locekļi, kuriem nav dalībvalsts pilsonības, varētu uzturēties kopā ar viņu Savienības teritorijā, nav pietiekams, lai uzskatītu, ka Savienības pilsonim būs jāpamet Savienības teritorija, ja šādas tiesības netiek piešķirtas.
69 Protams, tas neatrisina jautājumu, vai uzturēšanās tiesības nevar atteikt citu pamatu dēļ, tostarp ievērojot tiesības par ģimenes dzīves aizsardzību. Šis jautājums tomēr ir jāizskata saistībā ar noteikumiem par pamattiesību aizsardzību un ņemot vērā to attiecīgo piemērojamību.
– Par tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību
70 Vispirms ir jāatgādina, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. pantā attiecībā uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību ir ietvertas tiesības, kuras atbilst ECPAK 8. panta 1. punktā garantētajām tiesībām, un tādējādi Hartas 7. pantam ir jāpiešķir tāda pati nozīme un apjoms kā ECPAK 8. panta 1. punktam, kā tas interpretēts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā (2010. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑400/10 PPU McB., Krājums, I‑8965. lpp., 53. punkts).
71 Tomēr ir jāatgādina, ka Hartas noteikumi saskaņā ar tās 51. panta 1. punktu attiecas uz dalībvalstīm tikai saistībā ar Savienības tiesību aktu īstenošanu. Saskaņā ar šī paša panta 2. punktu ar Hartu netiek paplašināta Savienības tiesību piemērošanas joma, paplašinot Savienības kompetenci, un Savienībai netiek nedz noteikta kāda jauna kompetence vai uzdevumi, nedz grozīta kompetence un uzdevumi, kā tie noteikti Līgumos. Tādējādi Tiesai, ņemot vērā Hartu, Savienības tiesības ir jāinterpretē tai piešķirtās kompetences robežās (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā McB., 51. punkts, kā arī 2011. gada 15. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑483/09 un C‑1/10 Gueye un Salmerón Sánchez, Krājums, I‑0000. lpp., 69. punkts).
72 Tādējādi šajā gadījumā, ja iesniedzējtiesa, ņemot vērā pamata tiesvedību apstākļus, uzskata, ka prasītāju pamata lietās situācijai ir piemērojamas Savienības tiesības, tai ir jāizvērtē, vai uzturēšanās tiesību atteikums viņiem var apdraudēt Hartas 7. pantā paredzētās tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Turpretī, ja tā uzskata, ka minētā situācija neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, tai šis izvērtējums ir jāveic, ņemot vērā ECPAK 8. panta 1. punktu.
73 Jāatgādina, ka visas dalībvalstis ir puses ECPAK, kuras 8. pantā ir paredzētas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.
74 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības, tostarp to noteikumi par Savienības pilsonību, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās pieļauj, ka dalībvalsts trešās valsts pilsonim, ja šis pilsonis vēlas dzīvot kopā ar savu ģimenes locekli – Savienības pilsoni, kurš dzīvo šajā dalībvalstī, kuras pilsonība viņam ir, un kurš nekad nav izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, atsaka uzturēšanos tās teritorijā, ja vien šāda atteikšana attiecīgajam Savienības pilsonim neliedz faktiski izmantot tiesības, kas piešķirtas saskaņā ar Savienības pilsoņa statusu; tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
Par otro un trešo jautājumu
75 Tā kā otrais un trešais jautājums ir uzdots tikai apstiprinošas atbildes uz pirmo jautājumu gadījumā, uz to nav jāatbild.
Par ceturto jautājumu
76 Uzdodot savu ceturto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Lēmuma Nr. 1/80 13. pants vai Papildu protokola 41. panta 1. punkts nav jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka dalībvalsts Turcijas pilsoņu pirmreizējo ieceļošanu pakļauj stingrākam valsts tiesību regulējumam nekā regulējums, kāds jau agrāk ticis attiecināts uz šādu ieceļošanu, pat ja šīs tiesību normas, kas atviegloja pirmreizējo ieceļošanu, ir stājušās spēkā tikai pēc tam, kad, pievienojoties Savienībai, dalībvalstī spēkā stājās minētie noteikumi.
Tiesai iesniegtie apsvērumi
77 Austrijas, Vācijas un Apvienotās Karalistes valdības uzskata, ka ne Lēmuma Nr. 1/80 13. pants, ne Papildu protokola 41. panta 1. punkts, ņemot vērā, ka minētie noteikumi ir piemērojami tikai tiem Turcijas pilsoņiem, kuri uzņemošajā dalībvalstī uzturas likumīgi, un neattiecas uz tādu situāciju, kāda ir M. Deredži gadījumā, jo viņš Austrijā ieceļoja un joprojām uzturas nelegāli, nerada šķērsli tam, lai Turcijas pilsoņiem, kuri vēlas veikt algotu vai nealgotu darbu dalībvalstī, tiktu piemērots stingrāks valsts tiesību regulējums par to, kurš bija spēkā brīdī, kad stājās spēkā šie noteikumi.
78 Turpretī Nīderlandes valdība un Komisija uzskata, ka šie noteikumi nepieļauj, ka dalībvalstu regulējumā tiek ieviests pilnīgi jauns ierobežojums darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai un brīvībai veikt uzņēmējdarbību, tostarp tādas normas, kas attiecas uz pamatojuma un/vai procedūras pirmreizējai ieceļošanai dalībvalstīs nosacījumiem.
79 M. Deredži norāda, ka viņš ir ieceļojis Austrijā, pamatojoties uz patvēruma pieteikumu, un ka šo pieteikumu savu laulību ar Austrijas pilsoni dēļ viņš ir atsaucis. Tomēr šīs laulības saskaņā ar tolaik spēkā esošajām tiesībām esot ļāvušas izmantot tiesības veikt uzņēmējdarbību. Turklāt laikā no 2002. gada 1. jūlija līdz 2003. gada 30. jūnijam viņš esot strādājis kā algots darba ņēmējs, un vēlāk, no 2003. gada 1. oktobra līdz 2008. gada 31. augustam, viņš esot strādājis kā nealgots darba ņēmējs, pārņemot sava brāļa frizētavu.
Tiesas atbilde
80 Vispirms ir jānorāda, ka ceturtais jautājums ir netieši saistīts ar Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu un Papildu protokola 41. panta 1. punktu.
81 Tomēr, lai arī šīm abām tiesību normām ir vienāda nozīme, katrai no tām tomēr ir piešķirta precīzi noteikta joma, tādējādi tās nevar piemērot kopā (2003. gada 21. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑317/01 un C‑369/01 Abatay u.c., Recueil, I‑12301. lpp., 86. punkts).
82 Šajā saistībā ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa uzskata, ka M. Deredži 2003. gada 24. jūlijā ir salaulājies ar Austrijas pilsoni un vēlāk, 2004. gada 24. jūnijā, iesniedzis lūgumu uzņēmējdarbības uzsākšanai saskaņā ar 1997. gada likumu. Turklāt jāpiebilst, ka M. Deredži apliecina, ka tolaik viņš ir pārņēmis sava brāļa frizētavu.
83 No tā izriet, ka M. Deredži situācija ir saistīta ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un tādējādi uz viņu attiecas Papildu protokola 41. panta 1. punkts.
84 Turklāt ir jāatgādina, ka šī sprieduma 21. punktā minētais Uzturēšanās likums un Ārvalstnieku likums bija piemērojamās tiesību normas Turcijas pilsoņu Austrijā brīvības veikt uzņēmējdarbību veikšanas nosacījumiem brīdī, kad šī dalībvalsts 1995. gada 1. janvārī pievienojās Eiropas Savienībai, un tādējādi – brīdī, kad šīs dalībvalsts teritorijā stājās spēkā Papildu protokols.
85 Lai arī ar 1997. gada likumu minētie likumi tika atcelti, arī šis likums ar NAG, sākot no 2006. gada 1. janvāra, tika atcelts un, kā norāda iesniedzējtiesa, ar šo pēdējo tiesisko regulējumu tika noteikts stingrāks regulējums, salīdzinot ar 1997. gada likumu, attiecībā uz Turcijas pilsoņu brīvības veikt uzņēmējdarbību īstenošanas nosacījumiem.
86 Tādējādi jāsaprot, ka ceturtā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai Papildu protokola 41. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesību normas izpratnē tāda jauna tiesiskā regulējuma ieviešana, kurā paredzēts vairāk ierobežojumu nekā agrākajā regulējumā, ir jāuzskata par “jaunu ierobežojumu” šīs tiesību normas izpratnē, ja ar pašu agrāko regulējumu ticis atvieglots agrākais regulējums par Turcijas pilsoņu brīvības veikt uzņēmējdarbību veikšanas nosacījumiem brīdī, kad šis protokols stājās spēkā attiecīgajā dalībvalstī.
87 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Papildu protokola 41. panta 1. punktam dalībvalstīs ir tieša iedarbība, tādējādi uz tiesībām, kuras tiek piešķirtas tiem Turcijas pilsoņiem, kuriem šo normu piemēro, var atsaukties valsts tiesās, lai novērstu tai pretēju valsts tiesību normu piemērošanu. Faktiski šajā normā skaidri, precīzi un bez nosacījumiem ir paredzēta nepārprotama “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula, kas ietver katras līgumslēdzējas puses pienākumu, kurš tiek juridiski izpildīts tikai ar atturēšanos no darbības (skat. 2007. gada 20. septembra spriedumu lietā C‑16/05 Tum un Dari, Krājums, I‑7415. lpp., 46. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
88 Pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka, pat ja Papildu protokola 41. panta 1. punktā minētā “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula pati par sevi, pamatojoties tikai uz Savienības tiesisko regulējumu, nesniedz Turcijas pilsoņiem tiesības veikt uzņēmējdarbību un ar to saistītās uzturēšanās tiesības, ne arī tiesības sniegt pakalpojumus vai tiesības ieceļot dalībvalsts teritorijā, ar šo klauzulu tomēr vispārīgi tiek aizliegts veikt tādus jaunus pasākumus, kuru mērķis vai sekas būtu tādas, ka Turcijas pilsoņu iespēja izmantot minētās ekonomiskās brīvības valsts teritorijā tiktu pakļautas stingrākiem nosacījumiem, nekā bija piemērojami datumā, kad attiecīgajā dalībvalstī stājās spēkā Papildu protokols (skat. 2009. gada 19. februāra spriedumu lietā C‑228/06 Soysal un Savatli, Krājums, I‑1031. lpp., 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
89 Tāda “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula, kāda ir ietverta Papildu protokola 41. panta 1. punktā, darbojas nevis kā materiāla norma, padarot nepiemērojamas tās aizvietotās materiālo tiesību normas, bet gan kā quasi procesuāla norma, kas ratione temporis nosaka tos dalībvalsts tiesiskā regulējuma noteikumus, kurus ievērojot ir jāizvērtē tāda Turcijas pilsoņa situācija, kas dalībvalstī vēlas izmantot brīvību veikt uzņēmējdarbību (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Tum un Dari, 55. punkts, kā arī 2011. gada 21. jūlija spriedumu lietā C‑186/10 Oguz, Krājums, I‑0000. lpp., 28. punkts).
90 Šajā ziņā Papildu protokola 41. panta 1. punkta mērķis ir radīt labvēlīgus apstākļus pakāpeniskai brīvības veikt uzņēmējdarbību ieviešanai, pilnībā aizliedzot valsts iestādēm radīt jebkādu jaunu šķērsli šīs brīvības izmantošanai, pastiprinot attiecīgajā datumā pastāvošos nosacījumus, lai nesarežģītu apstākļus pakāpeniskai šīs brīvības īstenošanai dalībvalstīs un Turcijā. Minētais noteikums ir neizbēgamas Asociācijas līguma 13. panta sekas, un tas ir nepieciešams priekšnoteikums, lai pakāpeniski atceltu valstu ierobežojumus brīvībai veikt uzņēmējdarbību (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Tum un Dari, 61. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
91 Tādējādi, pat ja pirmā posma laikā, plānojot pakāpeniski ieviest minēto brīvību, iepriekš pastāvējušos valsts ierobežojumus var saglabāt, jārūpējas, lai netiktu radīts neviens jauns šķērslis, kas vēl vairāk traucētu pakāpenisku šīs brīvības ieviešanu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Tum un Dari, 61. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
92 Saistībā ar valsts tiesību normu par uzturēšanās atļaujas Turcijas darba ņēmējiem saņemšanu Tiesai jau ir bijusi iespēja konstatēt, ka svarīgi ir arī nodrošināt, lai dalībvalstis nenovirzītos no izvirzītā mērķa, grozot noteikumus, kurus tās pēc Lēmuma Nr. 1/80 spēkā stāšanās to teritorijā ir pieņēmušas darba ņēmēju no Turcijas brīvas pārvietošanās interesēs (2010. gada 9. decembra spriedums apvienotajās lietās C‑300/09 un C‑301/09 Toprak un Oguz, Krājums, I‑12845. lpp., 55. punkts).
93 Turklāt Tiesa uzskatīja, ka Lēmuma Nr. 1/80 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šī panta izpratnē par “jaunu ierobežojumu” ir uzskatāma stingrāku noteikumu nekā norma, kurā paredzēta Turcijas pilsoņu pārvietošanās brīvības īstenošanas nosacījumiem piemērojamās normas noteikumu atvieglošana brīdī, kad Lēmums Nr. 1/80 stājās spēkā attiecīgajā dalībvalstī, paredzēšana, pat ja šī stingrāku noteikumu noteikšana nepasliktina šādus nosacījumus salīdzinājumā ar nosacījumiem, kas izriet no tiesību normas, kura bija piemērojama brīdī, kad šajā dalībvalstī stājās spēkā Lēmums Nr. 1/80 (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Toprak un Oguz, 62. punkts).
94 Ņemot vērā Papildu protokola 41. panta 1. punkta un Lēmuma Nr. 1/80 13. panta kopīgo interpretāciju attiecībā uz izvirzīto mērķi, jāuzskata, ka šajās tiesību normās ietvertā “atturēšanās no jebkādas darbības” pienākuma piemērojamība pēc analoģijas attiecas uz ikvienu tādu jaunu šķērsli darba ņēmēju brīvībai veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu sniegšanas brīvībai vai pārvietošanās brīvībai, kas uzskatāms par attiecīgajā datumā pastāvošo nosacījumu pastiprināšanu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Toprak un Oguz, 54. punkts), tāpēc ir svarīgi nodrošināt, lai dalībvalstis nenovirzītos no “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulās izvirzītā mērķa, grozot noteikumus, kurus tās ir pieņēmušas Turcijas darba ņēmēju brīvas pārvietošanās interesēs pēc Lēmuma Nr. 1/80 vai Papildu protokola spēkā stāšanās to teritorijā.
95 Šajā gadījumā nav šaubu, ka ar NAG stāšanos spēkā 2006. gada 1. janvārī tika pastiprināti nosacījumi Turcijas pilsoņu brīvības veikt uzņēmējdarbību īstenošanai tādā situācijā, kādā ir M. Deredži.
96 Saskaņā ar NAG 21. pantu trešo valstu pilsoņiem, tostarp Turcijas pilsoņiem, kuri ir tādā pašā situācijā kā M. Deredži, parasti uzturēšanās [tiesību] pieprasījums ir jāiesniedz ārpus Austrijas un laikā, kad tiek lemts par viņu pieteikumu, ir jāuzturas ārpus šīs teritorijas.
97 Turpretī atbilstoši 1997. gada likuma 49. pantam Turcijas pilsoņiem, kuri ir tādā pašā situācijā kā M. Deredži, kā Austrijas pilsoņu ģimenes locekļiem ir brīvība veikt uzņēmējdarbību un viņi Austrijā var iesniegt pieteikumu uzņēmējdarbības uzsākšanas atļaujas saņemšanai.
98 Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka NAG, pastiprinot nosacījumus Turcijas pilsoņu brīvības veikt uzņēmējdarbību īstenošanai, salīdzinot ar nosacījumiem, kādi viņiem tika piemēroti agrāk, ievērojot noteikumus, kuri ir pieņemti pēc Papildu protokola spēkā stāšanās Austrijā, ir uzskatāms par “jaunu ierobežojumu” minētā protokola 41. panta 1. punkta izpratnē.
99 Visbeidzot, attiecībā uz Austrijas, Vācijas un Apvienotās Karalistes valdību izvirzīto argumentu, ka M. Deredži esot bijis “pretlikumīgā situācijā” un tādēļ viņš nevarot atsaukties uz Papildu protokola 41. panta 1. punkta piemērojamību, pietiek konstatēt, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka, lai arī ir taisnība, ka M. Deredži Austrijas teritorijā 2001. gada novembrī ieceļoja nelikumīgi, tomēr viņa pieteikuma veikt uzņēmējdarbību iesniegšanas brīdī saskaņā ar tobrīd spēkā esošajām valsts tiesību normām viņam bija tiesības veikt uzņēmējdarbību, jo viņš bija precējies ar Austrijas pilsoni, un viņš varēja šajā ziņā iesniegt pieteikumu Austrijā, ko viņš turklāt darīja. Iesniedzējtiesa uzskata, ka, tikai stājoties spēkā NAG, viņa sākotnēji likumīgā uzturēšanās kļuva nelikumīga un tā rezultātā viņa uzturēšanās tiesību atļaujas pieteikums tika noraidīts.
100 No tā izriet, ka, ņemot vērā, ka šāda nelikumība ir radusies, piemērojot tiesību normu, kas ir uzskatāma par jaunu ierobežojumu, viņa situāciju nevar kvalificēt par nelikumīgu.
101 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Papildu protokola 41. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda jauna tiesiskā regulējuma ieviešana, kurā paredzēts vairāk ierobežojumu nekā agrākajā regulējumā, ir jāuzskata par “jaunu ierobežojumu” šīs tiesību normas izpratnē, ja ar pašu agrāko regulējumu ticis atvieglots agrākais regulējums par Turcijas pilsoņu brīvības veikt uzņēmējdarbību veikšanas nosacījumiem brīdī, kad šis protokols stājās spēkā attiecīgajā dalībvalstī.
Par tiesāšanās izdevumiem
102 Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) Savienības tiesības, tostarp to noteikumi par Savienības pilsonību, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās pieļauj, ka dalībvalsts trešās valsts pilsonim, ja šis pilsonis vēlas dzīvot kopā ar savu ģimenes locekli – Savienības pilsoni, kurš dzīvo šajā dalībvalstī, kuras pilsonība viņam ir, un kurš nekad nav izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, atsaka uzturēšanos tās teritorijā, ja vien šāda atteikšana attiecīgajam Savienības pilsonim neliedz faktiski izmantot tiesības, kas piešķirtas saskaņā ar Savienības pilsoņa statusu; tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai;
2) Papildu protokola, kurš 1970. gada 23. novembrī parakstīts Briselē un kurš Kopienas vārdā noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1972. gada 19. decembra Regulu (EEK) Nr. 2760/72, 41. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda jauna tiesiskā regulējuma ieviešana, kurā paredzēts vairāk ierobežojumu nekā agrākajā regulējumā, ir jāuzskata par “jaunu ierobežojumu” šīs tiesību normas izpratnē, ja ar pašu agrāko regulējumu ticis atvieglots agrākais regulējums par Turcijas pilsoņu brīvības veikt uzņēmējdarbību veikšanas nosacījumiem brīdī, kad šis protokols stājās spēkā attiecīgajā dalībvalstī.
[Paraksti]
1 Tiesvedības valoda – vācu.