Apvienotās lietas C‑42/10, C‑45/10 un C‑57/10
Vlaamse Dierenartsenvereniging VZW
un
Marc Janssens
pret
Belgische Staat
(Raad van State (Beļģija) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Veterinārija un zootehnika – Regula (EK) Nr. 998/2003 – Veterināro pārbaužu nosacījumi, kas piemērojami mājdzīvnieku nekomerciālai pārvadāšanai – Lēmums 2003/803/EK – Pases paraugs suņu, kaķu un balto sesku pārvadāšanai Kopienā
Sprieduma kopsavilkums
1. Tiesību aktu tuvināšana – Pasākumi tiesību aktu tuvināšanai – Dzīvnieku veselības prasības, kas piemērojamas mājdzīvnieku nekomerciālai pārvadāšanai – Pases paraugs suņu, kaķu un balto sesku pārvadāšanai Kopienā – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru mājdzīvnieku pasēm ir noteikta numerācija, kurā ietilpst individuāls numurs, ietverot attiecīgās dalībvalsts ISO kodu no diviem cipariem, ko papildina apstiprināta izdevēja atpazīšanas numurs no diviem cipariem un papildu deviņu ciparu numurs – Numerācija, ar kuru tiek nodrošināts šī identifikācijas numura individuālais raksturs – Pieļaujamība
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 998/2003 3. panta b) punkts, 4. panta 2. punkts, 5. pants un 17. panta otrā daļa; Komisijas Lēmums 2003/803)
2. Tiesību aktu tuvināšana – Pasākumi tiesību aktu tuvināšanai – Dzīvnieku veselības prasības, kas piemērojamas mājdzīvnieku nekomerciālai pārvadāšanai – Pases paraugs suņu, kaķu un balto sesku pārvadāšanai Kopienā – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek paredzēts, ka mājdzīvnieku pase tiek izmantota ne tikai kā ceļošanas dokuments, bet arī kā suņu identifikācijas un reģistrācijas pierādījums valsts līmenī – Pieļaujamība
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 998/2003 3. panta b) punkts, 4. panta 2. punkts, 5. pants un 17. panta otrā daļa; Komisijas Lēmums 2003/803)
3. Tiesību aktu tuvināšana – Pasākumi tiesību aktu tuvināšanai – Dzīvnieku veselības prasības, kas piemērojamas mājdzīvnieku nekomerciālai pārvadāšanai – Pases paraugs suņu, kaķu un balto sesku pārvadāšanai Kopienā – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir paredzēts, ka mājdzīvnieku pasē ir tikai viens lauks, lai tajā norādītu dzīvnieka īpašnieka identitāti un adresi – Vēlākas izmaiņas šajā laukā, kuras tiek veiktas, ielīmējot pašlīmējošas uzlīmes – Nepieļaujamība
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 998/2003 3. panta b) punkts, 4. panta 2. punkts, 5. pants un 17. panta otrā daļa; Komisijas Lēmums 2003/803)
4. Tiesību aktu tuvināšana – Pasākumi tiesību aktu tuvināšanai – Dzīvnieku veselības prasības, kas piemērojamas mājdzīvnieku nekomerciālai pārvadāšanai – Pases paraugs suņu, kaķu un balto sesku pārvadāšanai Kopienā – Valsts tiesību normas attiecībā uz mājdzīvnieku pasēm, kuras ir saistītas ar to izmantošanu kā suņu identifikācijas un reģistrācijas pierādījumu, kā arī ar pašlīmējošo uzlīmju izmantošanu, lai veiktu grozījumus attiecībā uz dzīvnieka un īpašnieka identifikāciju – Valsts tiesību normas saistībā ar individuāla numura noteikšanu kaķiem un baltajiem seskiem – Atzīšana par tehniskajiem noteikumiem Direktīvas 98/34 izpratnē – Izslēgšana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/34, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 98/48, 1. un 8. pants)
1. Regulas Nr. 998/2003 par dzīvnieku veselības prasībām, kas piemērojamas lolojumdzīvnieku [mājdzīvnieku] nekomerciālai pārvietošanai [pārvadāšanai], un ar kuru groza Direktīvu 92/65, 3. panta b) punkts, 4. panta 2. punkts, 5. pants un 17. panta otrā daļa, kā arī Lēmuma 2003/803, ar ko ievieš pases paraugu suņu, kaķu un balto sesku pārvadāšanai Kopienā, panti un pielikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru mājdzīvnieku pasēm ir noteikta numerācija, kurā ietilpst individuāls numurs, ietverot attiecīgās dalībvalsts ISO kodu no diviem cipariem, ko papildina izdevēja atpazīšanas numurs no diviem cipariem un papildu deviņu ciparu numurs, ja vien ar to tiek nodrošināts šī identifikācijas numura individuālais raksturs.
(sal. ar 52. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
2. Regulas Nr. 998/2003 par dzīvnieku veselības prasībām, kas piemērojamas lolojumdzīvnieku [mājdzīvnieku] nekomerciālai pārvietošanai [pārvadāšanai], un ar kuru groza Direktīvu 92/65, 3. panta b) punkts, 4. panta 2. punkts, 5. pants un 17. panta otrā daļa, kā arī Lēmuma 2003/803, ar ko ievieš pases paraugu suņu, kaķu un balto sesku pārvadāšanai Kopienā, panti un pielikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kuru piemērojot, mājdzīvnieku pase tiek izmantota ne tikai kā ceļošanas dokuments atbilstoši Savienības tiesiskajam regulējumam, bet arī kā suņu identifikācijas un reģistrācijas pierādījums valsts līmenī.
Ne no minētās regulas un minētā lēmuma formulējuma, ne gara nevar secināt, ka mājdzīvnieku pases vienīgā un ekskluzīvā funkcija būtu atbilstība Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētajiem mērķiem un ka šī fakta dēļ būtu aizliegta šīs pases izmantošana citiem mērķiem valsts līmenī. Gluži pretēji, no Lēmuma 2003/803 preambulas trešā un ceturtā apsvēruma un minētajam lēmumam pievienotā pases parauga izriet, ka tajā ir lappuses, kurās ir atļauts iekļaut datus, kuriem nav saistības ar Savienības tiesisko regulējumu. Tādējādi šīs pases izmantošana mērķiem, kuri nav paredzēti Savienības tiesiskajā regulējumā, principā nav aizliegta, ja vien šī izmantošana neapdraud Regulas Nr. 998/2003 un Lēmuma 2003/803 efektīvu piemērošanu un tajos norādītos mērķus.
(sal. ar 55.–57. un 65. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
3. Regulas Nr. 998/2003 par dzīvnieku veselības prasībām, kas piemērojamas lolojumdzīvnieku [mājdzīvnieku] nekomerciālai pārvietošanai [pārvadāšanai], un ar kuru groza Direktīvu 92/65, 3. panta b) punkts, 4. panta 2. punkts, 5. pants un 17. panta otrā daļa, kā arī Lēmuma 2003/803, ar ko ievieš pases paraugu suņu, kaķu un balto sesku pārvadāšanai Kopienā, panti un pielikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts tiesību akti, kuros ir paredzēts, ka mājdzīvnieku pasē ir tikai viens lauks, lai tajā norādītu dzīvnieka īpašnieka identitāti un adresi, un vēlākas izmaiņas tiek veiktas, ielīmējot pašlīmējošas uzlīmes.
Ar šādu tiesisko regulējumu netiek ievērota minētā lēmuma I pielikumā iekļautajā pases paraugā noteiktā vienota izskata prasība, ar kuru tostarp tiek pieprasīts, lai mājdzīvnieku pases pirmajā lappusē tiktu paredzēti lauki un tāds noformējums, kas ļauj ierakstīt trīs secīgu dzīvnieka īpašnieku identitāti un adresi.
Turklāt pašlīmējošo uzlīmju pārklāšanās traucē identificēt secīgus dzīvnieka īpašniekus, lai gan šāda identifikācija ir nozīmīga veterināro pārbaužu jomā un, precīzāk, šajā jomā ir pieņemta Regula Nr. 998/2003 un Lēmums 2003/803. Tāpat tas traucē arī mājdzīvnieku pārvadāšanai ārpus izcelsmes dalībvalsts, šādos gadījumos liekot izsniegt jaunu pasi galamērķa dalībvalstī.
(sal. ar 62.–65. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
4. Valsts tiesību normas, pirmkārt, attiecībā uz mājdzīvnieku pasēm, kuras ir saistītas ar to izmantošanu kā suņu identifikācijas un reģistrācijas pierādījumu, kā arī ar pašlīmējošo uzlīmju izmantošanu, lai veiktu grozījumus attiecībā uz īpašnieka un dzīvnieka identifikāciju, un, otrkārt, tiesību normas saistībā ar individuāla numura noteikšanu kaķiem un baltajiem seskiem nav jāuzskata par tehniskiem noteikumiem Direktīvas 98/34, kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu [jomā] un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā [Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumus], kas grozīta ar Direktīvu 98/48, 1. panta izpratnē, par kurām atbilstoši šīs direktīvas 8. pantam būtu iepriekš jāpaziņo Komisijai.
Mājdzīvnieku pases, ja tajās ir norādīts individuāls numurs un identificēts atsevišķs dzīvnieks, pašas par sevi nevar būt komercdarījumu priekšmets. Tādējādi ir izslēgts, ka minētās pases varētu kvalificēt kā “preci” Tiesas judikatūras izpratnē un ka tām būtu piemērojama Direktīva 98/34.
(sal. ar 69.–71. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)
TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2011. gada 14. aprīlī (*)
Veterinārija un zootehnika – Regula (EK) Nr. 998/2003 – Veterināro pārbaužu nosacījumi, kas piemērojami mājdzīvnieku nekomerciālai pārvadāšanai – Lēmums 2003/803/EK – Pases paraugs suņu, kaķu un balto sesku pārvadāšanai Kopienā
Apvienotās lietas C‑42/10, C‑45/10 un C‑57/10
par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Raad van State (Beļģija) iesniedza ar lēmumiem, kas pieņemti 2010. gada 14. janvārī un kas Tiesā reģistrēti 2010. gada 25. un 28. janvārī, tiesvedībās
Vlaamse Dierenartsenvereniging VZW (C‑42/10, C‑45/10 un C‑57/10),
Marc Janssens (C‑42/10 un C‑45/10)
pret
Belgische Staat,
piedaloties
Luk Vangheluwe (C‑42/10).
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši D. Švābi [D. Šváby] (referents), Dž. Arestis [G. Arestis], J. Malenovskis [J. Malenovský] un T. fon Danvics [T. von Danwitz],
ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],
sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 3. februāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Vlaamse Dierenartsenvereniging VZW vārdā – R. Gīlens [R. Gielen], advocaat,
– Beļģijas valdības vārdā – Ž. K. Allo [J.‑C. Halleux], pārstāvis, kam palīdz Ž. F. de Boks [J.‑F. De Bock], advokāts,
– Eiropas Komisijas vārdā – A. Markulli [A. Marcoulli] un B. Burggrāfs [B. Burggraaf], pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. maija Regulas (EK) Nr. 998/2003 par dzīvnieku veselības prasībām, kas piemērojamas lolojumdzīvnieku [mājdzīvnieku] nekomerciālai pārvietošanai [pārvadāšanai], un ar kuru groza Padomes Direktīvu 92/65/EEK (OV L 146, 1. lpp.), 3. panta b) punkta, 4. panta 2. punkta, 5. panta un 17. panta otrās daļas interpretāciju, Komisijas 2003. gada 26. novembra Lēmuma 2003/803/EK, ar ko ievieš pases paraugu suņu, kaķu un balto sesku pārvadāšanai Kopienā (OV L 312, 1. lpp.), interpretāciju un Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvas 98/34/EK, kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu [jomā] un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā [Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumus] (OV L 204, 37. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/48/EK (OV L 217, 18. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 98/34”), 1. panta interpretāciju.
2 Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar trīs tiesvedībām starp, pirmkārt, Vlaamse Dierenartsenvereniging VZW [Beļģijas Veterinārārstu apvienība] (turpmāk tekstā – “Vlaamse Dierenartsenvereniging”) un M. Jansenu [Janssens] (lietas C‑42/10 un C‑45/10), kā arī, otrkārt, starp Vlaamse Dierenartsenvereniging (lieta C‑57/10) un Belgische Staat [Beļģijas valsts]; šo tiesvedību priekšmets ir lūgums atcelt attiecīgi Karaļa 2004. gada 21. septembra dekrētu, ar kuru tiek grozīts Karaļa 1967. gada 10. februāra dekrēts par dzīvnieku trakumsērgas uzraudzības regulējumu (2004. gada 24. septembra Moniteur belge, 69208. lpp.; turpmāk tekstā – “2004. gada 21. septembra dekrēts”) (lieta C‑42/10), Karaļa 2004. gada 28. maija dekrētu par suņu identifikāciju un reģistrāciju (2004. gada 7. jūnija Moniteur belge, 43185. lpp.; turpmāk tekstā – “2004. gada 28. maija dekrēts”) (lieta C‑45/10), kā arī Karaļa 2004. gada 5. maija dekrētu par pases paraugu kaķu un balto sesku pārvadāšanai Kopienā un tās izdošanas nosacījumiem (2004. gada 24. maija Moniteur belge, 40130. lpp.; turpmāk tekstā – “2004. gada 5. maija dekrēts”) (lieta C‑57/10).
3 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2010. gada 2. marta rīkojumu lietas C‑42/10, C‑45/10 un C‑57/10, ņemot vērā to saistību un pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 43. pantu, tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesiskais regulējums
Regula Nr. 998/2003
4 Regulas Nr. 998/2003 3. pantā ir noteikts:
“Šajā regulā izmantoto jēdzienu definīcijas:
[..]
b) “pase” ir jebkāds dokuments, kas ļauj skaidri identificēt lolojumdzīvnieku [mājdzīvnieku] un iekļauj punktus [norādes], kuri ļauj pārbaudīt tā statusu attiecībā uz šo regulu, un kurš jāsastāda saskaņā ar 17. panta otro daļu;
[..].”
5 Šīs regulas 4. panta 2. punkts ir izteikts šādā redakcijā:
“Neatkarīgi no dzīvnieka identificēšanas sistēmas veida jāparedz arī [..] informācijas norāde, kas [ļauj] identificē[t] dzīvnieka īpašnieka vārdu un adresi.”
6 Minētās regulas 5. pantā ir noteikts:
“1. Pārvietošanas [pārvadāšanas] laikā I pielikuma A un B daļā uzskaitīto sugu [māj]dzīvnieki, neierobežojot 6. pantā noteiktās prasības:
a) jāidentificē saskaņā ar 4. pantu un
b) tiem līdzi jābūt pasei, kuru izdevis kompetentas iestādes pilnvarots veterinārārsts un kurā apstiprināta derīga vakcinācija pret trakumsērgu vai, ja vajadzīgs, revakcinācija saskaņā ar ražošanas laboratorijas ieteikumiem, kas veikta attiecīgajam dzīvniekam ar inaktivētu vakcīnu vismaz ar vienu antigēnu vienību vienā devā (PVO standarts).
2. Dalībvalstis var atļaut pārvietot [pārvadāt] I pielikuma A un B daļā uzskaitīto sugu dzīvniekus, kuri ir jaunāki par trim mēnešiem un nevakcinēti, ja tiem līdzi ir pase un tie ir palikuši vietā, kur tie dzimuši, un nav bijuši saskarē ar savvaļas dzīvniekiem, kuri varētu būt bijuši pakļauti infekcijai, vai ja tiem līdzi ir mātes, no kurām tie ir joprojām atkarīgi.”
7 Regulas Nr. 998/2003 17. panta otrajā daļā ir noteikts:
“Paraugus pasēm, kam pārvietošanas [pārvadāšanas] laikā jābūt līdzi I pielikuma A un B daļā uzskaitīto sugu dzīvniekiem, sastāda saskaņā ar 24. panta 2. punktā noteikto procedūru.”
8 Minētās regulas I pielikuma A un B daļa attiecas uz suņiem, kaķiem un baltajiem seskiem.
Lēmums 2003/803
9 Saskaņā ar tā 1. pantu ar Lēmumu 2003/803 izveido pases paraugu suņu, kaķu un balto sesku pārvadāšanai no vienas dalībvalsts uz citu.
10 Atsaucoties uz minētā lēmuma 2. pantu, tā I pielikumā ir noteikts, ka šī pases parauga pirmās līdz trešās lappuses atvērumam ir jābūt noformētam šādi:
11 Lēmuma 2003/803 3. pantā ir noteikts, ka pases paraugam ir jāatbilst papildu prasībām, kas ir noteiktas tā II pielikumā.
12 Šajā saistībā šī II pielikuma A daļas 1. punktā ir noteikts:
“Pases parauga formai jābūt vienādai.”
13 Minētā II pielikuma B daļas 2. punkta c) apakšpunktā ir noteikts:
“Pases numuru, [kurā ir ietverts] izdevējas dalībvalsts ISO kod[s], pēc kura norādīts individuālais numurs, drukā uz pases parauga vāka.”
14 Šī paša II pielikuma C daļas 4. punktā ir noteikts, ka [I] pielikumā noteiktā pases parauga aiļu lielums un forma ir orientējoši un nav saistoši.
Direktīva 98/34
15 Direktīvas 98/34 1. pantā ir noteikts:
“Šajā direktīvā piemēro šādus terminus:
1) “prece” – jebkura rūpnieciski ražota prece un jebkurš lauksaimniecības produkts, tostarp zivju produkcija;
2) “pakalpojums” – jebkāds Informācijas sabiedrības pakalpojums, tas ir, jebkāds pakalpojums, ko parasti sniedz par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma;
[..]
3) “tehniski parametri [specifikācija]” – parametri [specifikācija], kas ietverti dokumentā, kurš nosaka preces nepieciešamās īpašības, piemēram, kvalitātes līmeni, darbību, drošību vai izmērus, ieskaitot prasības, kas piemērojamas precei saskaņā ar nosaukumu, ar kuru preci pārdod, terminoloģiju, simboliem, pārbaudēm un pārbaužu metodēm, iesaiņojumu, marķēšanu [marķējumu] vai etiķetēšanu [etiķetējumu] un atbilstības novērtēšanas procedūrām;
[..]
4) “citas prasības” – prasība, kas nav tehniski parametri [specifikācija], kas izvirzīti precei, lai īpaši aizsargātu patērētājus vai vidi, un kas ietekmē tās dzīves ciklu pēc laišanas tirgū, piemēram, izmantošanas, atkārtotas izmantošanas, atkārtotas izlietošanas vai iznīcināšanas nosacījumi, ja šādi nosacījumi var būtiski ietekmēt preces sastāvu vai īpašības, vai tās realizāciju;
[..]
11) “tehniski noteikumi” – tehniski parametri [specifikācija] un [vai] citas prasības vai noteikumi par pakalpojumiem, ietverot attiecīgus administratīvus noteikumus, kuru ievērošana ir obligāta de jure vai de facto, tirdzniecības, pakalpojumu sniegšanas, pakalpojumu sniedzēja izveidošanas vai izmantošanas gadījumā kādā dalībvalstī vai lielā tās daļā, kā arī dalībvalstu normatīvie un administratīvie akti, izņemot 10. pantā minētos, kas aizliedz preces ražošanu, ievešanu, tirdzniecību vai izmantošanu vai kas aizliedz pakalpojumu sniegšanu vai izmantošanu, vai [izveidot] uzņēmumu kā pakalpojumu sniedzēju.
[..]”
16 Direktīvas 98/34 8. pantā ir noteikts:
“1. Saskaņā ar 10. pantu dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu, izņemot gadījumus, ja tas [tikai] pārņem visu starptautiskā vai Eiropas standarta tekstu. Šajā gadījumā pietiek ar informāciju par attiecīgo standartu. Tās paziņo Komisijai [arī] pamatojumu šādu tehnisku noteikumu pieņemšanas vajadzībai, ja tas jau nav paskaidrots projektā.
Vajadzības gadījumā un ja tas jau nav iesniegts ar iepriekšējo paziņojumu, dalībvalstis vienlaicīgi dara zināmu principiāli un tieši saistīto normatīvo un regulatīvo noteikumu tekstu, ja šāda teksta zināšana nepieciešama tehnisko noteikumu projekta novērtēšanai.
Dalībvalstis atkārtoti dara zināmu projektu saskaņā ar iepriekšminētajiem nosacījumiem, ja tās izdara izmaiņas projektā, kas būtiski izmaina tā darbības sfēru [piemērošanas jomu], saīsinot īstenošanai [sākotnēji] paredzētos termiņus, pievienojot parametrus [specifikācijas] vai prasības vai padarot pēdējās ierobežojošākas.
[..]
Komisija nekavējoties informē citas dalībvalstis par [tehniskā noteikuma] projektu un visiem dokumentiem, kas tai iesniegti, un tā var nosūtīt projektu 5. pantā minētajai Komitejai tās atzinuma saņemšanai un, vajadzības gadījumā, komitejai, kas atbildīga par attiecīgo sfēru.
[..]
3. Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu tehnisko noteikumu galīgo tekstu.
[..]”
Valsts tiesiskais regulējums
17 2004. gada 5. maija dekrēta 3. panta 2. punktā ir noteikts:
“Katrā pasē ir iekļauts individuāls numurs. Šo numuru veido 13 rakstu zīmes, proti, Beļģijas ISO kods “BE”, ko papildina izdevēja atpazīšanas numurs no diviem cipariem un papildu deviņu ciparu numurs.”
18 2004. gada 28. maija dekrēta 2. panta 2. punkta otrajā daļā ir noteikts:
“Pēc šī dekrēta stāšanās spēkā identificētu un reģistrētu suņu identifikācijas un reģistrācijas pierādījums ir pase, kuras paraugs ir noteikts šī dekrēta II pielikumā un kurai ir pievienots 19. pantā paredzētais galīgais identifikācijas un reģistrācijas sertifikāts. Galīgā identifikācijas un reģistrācijas sertifikāta paraugs ir noteikts šī dekrēta III pielikumā.”
19 Atsaucoties uz šo minētā dekrēta II pielikuma 2. pantu, ir noteikts noformējums mājdzīvnieku pases paraugam, kurā ietilpst 32 lappuses. Šī pases parauga otrā un trešā lappuse izskatās šādi:
20 2004. gada 28. maija dekrēta 20. pantā ir noteikts:
“Galīgo identifikācijas un reģistrācijas sertifikātu veido divas pašlīmējošas uzlīmes, kuras ir jāpiestiprina pases 2. un 3. lappusē.”
21 Šī dekrēta 21. pantā ir noteikts:
“Pēc sākotnējā identifikācijas sertifikāta kopijas saņemšanas centrālā reģistra pārvaldītājs reģistrē suņa datus un atbildīgo personu centrālajā reģistrā un nosūta atbildīgajai personai galīgo identifikācijas un reģistrācijas sertifikātu, kā arī iedaļu ar nosaukumu “Atbildīgās personas maiņa/Datu maiņa/Nāve”, kuras paraugs ir noteikts šī dekrēta IV pielikumā. Tūlīt pēc tā saņemšanas atbildīgajai personai galīgais identifikācijas un reģistrācijas sertifikāts ir jāielīmē pasē.”
22 Minētā dekrēta 22. pantā ir noteikts:
“Nododot suni citam īpašniekam, jaunajam īpašniekam ir jāaizpilda iedaļa “Atbildīgās personas maiņa/Datu maiņa/Nāve” un astoņu dienu laikā tā jānodod centrālā reģistra pārvaldītājam. Pase nekavējoties tiek nodota jaunajai atbildīgajai personai. Centrālā reģistra pārvaldītājs pierādījumus par datu maiņu, kā arī iedaļu “Atbildīgās personas maiņa/Datu maiņa/Nāve” nosūta jaunajai atbildīgajai personai. Tūlīt pēc tās saņemšanas jaunā atbildīgā persona ielīmē pasē jauno galīgo identifikācijas un reģistrācijas sertifikātu.”
23 Saskaņā ar šī paša dekrēta 23. pantu:
“6. vai 7. panta gadījumā identificētājs, tiklīdz iespējams un katrā ziņā 8 dienu laikā, centrālā reģistra pārvaldītājam nosūta iedaļu “Atbildīgās personas maiņa/Datu maiņa/Nāve”, norādot uz jauno identifikācijas zīmi. Kā šīs jaunās identifikācijas zīmes reģistrācijas pierādījumu identificētājs atbildīgajai personai nodod jaunu galīgo identifikācijas un reģistrācijas sertifikātu, kā arī iedaļu “Atbildīgās personas maiņa/Datu maiņa/Nāve”.
24 Ar 2004. gada 21. septembra dekrēta 1. pantu ir grozīts Karaļa 1967. gada 10. februāra dekrēta par trakumsērgas uzraudzības regulējumu (1967. gada 25. februāra Moniteur belge, 1966. lpp.; turpmāk tekstā – “1967. gada 10. februāra dekrēts”) 14. pants, kurš kopš tā brīža ir izteikts šādā redakcijā:
“§ 1. Katras vakcinācijas gadījumā pilnvarotais veterinārārsts, kurš ir veicis vakcināciju, izsniedz sertifikātu, kas atbilst šī dekrēta pielikumā norādītajam paraugam.
§ 2. Sunim, kaķim vai baltajam seskam, kam ir nolasāms tetovējums vai mikročips vai kurš vakcinācijas brīdī ir identificēts, pilnvarots veterinārārsts piešķir pasi, kuru attiecīgā gadījumā ir izsniegusi pilnvarota juridiskā persona, piemērojot [2004. gada 5. maija dekrēta] noteikumus, vai suņu identifikācijas centrālā reģistra pārvaldītājs, kurš ir iecelts, piemērojot [2004. gada 28. maija dekrēta] 27. pantu. Pēc identifikācijas vai pēc identifikācijas pārbaudes pilnvarotais veterinārārsts iepriekš minētajā pasē veic atzīmi par vakcināciju.
Ja sunim, kaķim vai baltajam seskam jau ir pirmajā daļā paredzētā pase, pēc identifikācijas datu pārbaudes pilnvarotais veterinārārsts, kurš ir veicis vakcināciju, papildina šo pasi ar nepieciešamo informāciju par veikto vakcināciju.
§ 3. Pēc jebkura kādas no 27. pantā minētās iestādes pieprasījuma vakcinējamo dzīvnieku īpašniekiem un turētājiem attiecīgi jāuzrāda vakcinācijas sertifikāts vai iepriekš minētā pase.”
Pamata tiesvedības un prejudiciālie jautājumi
Lieta C‑42/10
25 Lietas C‑42/10 prasība pamata lietā, kuru 2004. gada 5. novembrī iesniedza Vlaamse Dierenartsenvereniging un M. Jansens, attiecas uz 2004. gada 21. septembra dekrēta atcelšanu tiktāl, ciktāl ar to grozītā 1967. gada 10. februāra dekrēta 14. pantā ir paredzēts pienākums vakcināciju pret trakumsērgu norādīt mājdzīvnieku pasē, kas atbilst 2004. gada 5. maija dekrētā vai 2004. gada 28. maija dekrētā paredzētajiem nosacījumiem.
26 Šajā saistībā prasītāji pamata lietā norāda, ka ar 2004. gada 21. septembra dekrētu tiek pārkāpts preču, pakalpojumu un personu brīvas aprites princips un brīvas konkurences princips, paredzot monopolu tikai Belgische Vereniging voor Identificatie en Registratie van Honden [Beļģijas Suņu identifikācijas un reģistrācijas asociācija] (turpmāk tekstā – “BVIRH”), kā arī Regulas Nr. 998/2003 un Lēmuma 2003/803 noteikumi.
27 Attiecībā uz šo pēdējo minēto punktu minētie prasītāji norāda, ka 2004. gada 21. septembra dekrēts liedz ierakstīt vakcinācijas mājdzīvnieku ārvalsts pasē vai mājdzīvnieku pasē, kuru izsniedz Vlaamse Dierenartsenvereniging. Tie arī norāda, ka, ņemot vērā, ka 2004. gada 5. un 28. maija dekrētos ir ietvertas papildu prasības, salīdzinot ar Regulā Nr. 998/2003 noteiktās mājdzīvnieku pases prasībām, nav pamata uz tiem atsaukties. Minētajos dekrētos ar šo pasi tiekot saistīts reģistrācijas un izsekojamības pienākums. Tomēr minētajā regulā paredzētajai pasei esot tikai veterināra funkcija. Turklāt šāda piebilde nekad neesot bijusi Savienības likumdevēju nolūks, jo dzīvnieka identifikācija esot nepieciešama tikai tādēļ, lai to varētu saistīt ar veterināro apliecību. Turklāt uzlīmju piestiprināšana veterinārā dokumentā, ko veic trešās personas, kā tas ir paredzēts 2004. gada 28. maija dekrētā, neesot atļauta. Savukārt ar 2004. gada 5. maija dekrētu, paredzot, ka Beļģijā izsniegtajās pasēs ir jāietver individuāls 13 ciparu skaitlis, tiekot noteikta prasība, kas nav paredzēta Savienības līmenī.
28 Atbildētāja pamata lietā iebilst, ka Regulā Nr. 998/2003 aplūkotā pase visupirms ir identifikācijas dokuments un ir visai loģiski, ka tajā ir noteikti pasākumi, lai nodrošinātu saskanīgu un vienotu politiku, saskaņā ar kuru obligāts ir tikai viens dokuments, kas Beļģijā tiek izmantots kā identifikācijas un reģistrācijas dokuments un, pārvietojoties Kopienā, kā identifikācijas un veselības [pārbaudes] dokuments. Attiecībā uz iespējamu BVIRH monopola situāciju ir jānorāda, ka šī nav vienīgā valsts atzītā apvienība.
29 Šādos apstākļos Raad van State [Valsts padome] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai tas, ka valsts tiesiskajā regulējumā par kaķu un balto sesku pasēm [..] ir atsauces uz [..] [Lēmumā 2003/803] noteikto paraugu un papildprasībām, bet papildus noteikts, ka katrā pasē ir jābūt individuālam numuram no 13 rakstu zīmēm, proti, Beļģijas ISO kodam “BE”, ko papildina izdevēja atpazīšanas numurs no diviem cipariem un papildu deviņu ciparu numurs, ir pretrunā [Regulas Nr. 998/2003] 3. panta b) punktam, 4. panta 2. punktam, 5. pantam un 17. panta otrajai daļai un [Lēmuma 2003/803] pantiem un pielikumiem?
2) Vai tas, ka valsts tiesiskajā regulējumā Eiropas mājdzīvnieku pase tiek izmantota arī kā suņu identifikācijas un reģistrācijas pierādījums un turklāt tiek paredzēts, ka trešās personas, izmantojot pašlīmējošas identifikācijas uzlīmes, pilnvarota veterinārārsta apliecinātas Eiropas mājdzīvnieku pases I līdz III daļā veic izmaiņas attiecībā uz īpašnieka un dzīvnieka identifikāciju, kā rezultātā tiek aizklāti agrākie identifikācijas dati, ir pretrunā [Regulas Nr. 998/2003] 3. panta b) punktam, 4. panta 2. punktam, 5. pantam un 17. panta otrajai daļai un [..] [Lēmuma 2003/803] pantiem un pielikumiem?”
Lieta C‑45/10
30 Lietas C‑45/10 prasībā pamata lietā, kuru 2004. gada 30. jūlijā iesniedza Vlaamse Dierenartsenvereniging un M. Jansens, tiek lūgts atcelt 2004. gada 28. maija dekrētu.
31 Šajā saistībā prasītāji pamata lietā vispirms norāda, ka ar šo dekrētu attiecībā uz pasu izsniegšanu suņiem tiek radīts monopolstāvoklis BVIRH interesēs, kas tā rezultātā veterinārārstus var atturēt no mājdzīvnieku pasu izdošanas dalībvalstī, kas nav Beļģijas Karaliste. Minētais dekrēts esot arī pamats krāpšanai, un ar to tiekot radīta diskriminācija, sasaistot pamata lietā aplūkotajās pasēs ietverto suņu identifikāciju ar reģistrācijas un izsekojamības pienākumu, lai gan šāda pienākuma nav attiecībā uz kaķiem un baltajiem seskiem, turklāt neraugoties uz to, ka Savienības tiesiskajā regulējumā šīs dzīvnieku sugas tiek aplūkotas vienādi. Turklāt šīs pēdējās minētās regulas tiešā iedarbība Vlaamse Dierenartsenvereiniging uzliekot pienākumu veikt visu nepieciešamo, lai tās biedri varētu ievērot minēto regulu, un tādējādi 2004. gada 28. maija dekrētu padarot nepiemērojamu. Minētie prasītāji arī norāda, ka pašlīmējošu uzlīmju izmantošana ir pretrunā Lēmumā 2003/803 norādītajam mērķim ļaut kompetentajām iestādēm veikt brīvu kontroli. Visbeidzot, attiecīgā dalībvalsts nevarot atsaukties uz subsidiaritātes principu.
32 Prasītāji pamata lietā turklāt norāda, ka 2004. gada 28. dekrēta, kurā mājdzīvnieku pases paraugs, kāds tas ir norādīts Lēmumā 2003/803, tiek izmantots kā suņu identifikācijas un reģistrācijas pierādījums, noteikumi, ar kuriem ir paredzēta pašlīmējošu uzlīmju piestiprināšana pasē īpašnieka un dzīvnieka identifikācijas mērķiem un ar kuru tiek veiktas izmaiņas minētajā pases paraugā attiecībā uz vietu, kas ir paredzēta datu par jauno īpašnieku norādīšanai, ir uzskatāmi par tehniskiem noteikumiem Direktīvas 98/34 izpratnē, kuri saskaņā ar šīs direktīvas 8. pantu pirms to pieņemšanas bija jāpaziņo Eiropas Komisijai. Šajā ziņā minētie prasītāji uzskata, ka suņi kopā ar to pasēm būtu jāuzskata par preci.
33 2006. gada 9. janvāra spriedumā (lieta Nr. 153 336), ar kuru tika noraidīta prasība par apstrīdētā dekrēta ieviešanas apturēšanu, iesniedzējtiesa uzskatīja, ka tas vien, ka konkrētu jautājumu regulē tieši saistoši noteikumi Savienības līmenī, neliedz kompetentajai valsts iestādei attiecīgajā jomā ar papildu mērķi aizsargāt kopīgas valsts intereses ieviest pašai savu tiesisko regulējumu attiecībā uz aspektiem, kas Savienības tiesiskajā regulējumā nav ietverti vai ja ar šo tiesisko regulējumu netiek liegts noteikt papildu valsts tiesisko regulējumu. Šī tiesa uzskata, ka atbildētāja pamata lietā tādējādi varēja noteikt valsts tiesisko regulējumu ar nosacījumu, ka tas neliedz pilnībā piemērot Savienības tiesisko regulējumu. Tā kā ne Regulā Nr. 998/2003, ne Lēmumā 2003/803 neesot bijuši noteikumi par to, kā tiek izgatavotas un veterinārārstiem izsniegtas suņu pases, 2004. gada 28. maija dekrēts nepārsniedzot minētajā lēmumā noteikto ietvaru. Tāpat attiecībā uz pašlīmējošo uzlīmju piestiprināšanu šajās pasēs minētā tiesa uzskatīja, ka ne Regulā Nr. 998/2003, ne Lēmumā 2003/803 netiek liegts ar pašlīmējošām uzlīmēm norādīt atsevišķas ziņas ar nosacījumu, ka ar šo praksi netiek radītas atkāpes no Lēmumā 2003/803 norādītā pases parauga.
34 Tā kā prasītāji pamata lietā atstāja nemainīgu savu argumentāciju par 2004. gada 28. maija dekrēta neatbilstību Savienības tiesiskajam regulējumam, Raad van State nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai valsts tiesiskais regulējums, kurā Eiropas mājdzīvnieku pases paraugs tiek izmantots arī kā suņu identifikācijas un reģistrācijas dokuments un kurā turklāt ir paredzēts, ka trešās personas ar pašlīmējošām identifikācijas uzlīmēm, aizklājot agrākos identifikācijas datus, veic izmaiņas īpašnieka un suņa identifikācijā pilnvarota veterinārārsta apliecinātas Eiropas mājdzīvnieku pases I un III daļā, ir pretrunā Regulas [Nr. 998/2003] 3. panta b) punktam, 4. panta 2. punktam, 5. pantam un 17. panta otrajai daļai un Lēmuma [2003/803] pantiem un pielikumiem?
2) Vai valsts tiesību normas, kurās Lēmumā [2003/803] ietvertais Eiropas mājdzīvnieku pases paraugs tiek izmantots arī kā suņu identifikācijas un reģistrācijas dokuments un kurās turklāt paredzēts, ka trešās personas ar pašlīmējošām identifikācijas uzlīmēm veic izmaiņas īpašnieka un suņa identifikācijā šīs pases I un III daļā, ir tehniskie noteikumi Direktīvas [98/34] 1. panta izpratnē, kuri saskaņā ar šīs direktīvas 8. pantu pirms to pieņemšanas ir jāpaziņo Komisijai?”
Lieta C‑57/10
35 Prasībā pamata lietā, kuru lietā C‑57/10 2004. gada 7. jūnijā ierosināja Vlaamse Dierenartsenvereniging, tiek lūgts atcelt 2004. gada 5. maija dekrētu.
36 Šajā saistībā prasītāja pamata lietā norāda, ka ar minēto dekrētu ir pārkāpti EKL 3. panta g) punkta un 30., 81. un 82. panta noteikumi, preču, pakalpojumu un kapitāla brīvas aprites principi, kā arī Regulas Nr. 998/2003, Lēmuma 2003/803 un Direktīvas 98/34 noteikumi.
37 Paredzot individuālo numuru mājdzīvnieku pasē, kurš ir detalizētāks nekā numurs, kāds ir paredzēts Savienības tiesiskajā regulējumā, ar 2004. gada 5. maija dekrētu, pirmkārt, neesot ievērota tiešā iedarbība, kāda ar EKL 249. pantu ir atzīta Savienības regulām un lēmumiem, un, otrkārt, tas esot jāuzskata par tehnisku noteikumu, kurš, neievērojot Direktīvu 98/34, nav paziņots Komisijai.
38 Atbildētāja pamata lietā norāda, ka, nosakot šo individuālo numuru atbilstoši Regulai Nr. 998/2003, valsts iestādēm ir rīcības brīvība, kas tām ļauj pieņemt papildu lēmumus, kuru mērķis ir izstrādāt pareizu identifikācijas procedūru. Atbildētāja arī norāda, ka 2004. gada 5. maija dekrēts neietilpstot Direktīvas 98/34 piemērošanas jomā.
39 2006. gada 9. janvāra spriedumā (lieta Nr. 136 163), ar kuru tika noraidīta prasība par minētā dekrēta ieviešanas apturēšanu, iesniedzējtiesa uzskatīja, ka tas vien, ka konkrētu jautājumu regulē tieši saistoši noteikumi Savienības līmenī, neliedz kompetentajai valsts iestādei attiecīgajā jomā ar papildu mērķi aizsargāt kopīgas valsts intereses ieviest pašai savu tiesisko regulējumu attiecībā uz aspektiem, kas Savienības tiesiskajā regulējumā nav ietverti vai ja ar šo tiesisko regulējumu netiek liegts pieņemt papildu valsts tiesisko regulējumu. Šī tiesa uzskata, ka atbildētāja pamata lietā tādējādi varēja pieņemt valsts tiesisko regulējumu ar nosacījumu, ka tas neliedz pilnībā piemērot Savienības tiesisko regulējumu. Tā kā ne Regulā Nr. 998/2003, ne Lēmumā 2003/803 neesot bijuši noteikumi par kaķu un balto sesku pasu izgatavošanu un izsniegšanu veterinārārstiem, ar apstrīdēto dekrētu netiekot radītas atkāpes no minētajā lēmumā paredzētā ietvara.
40 Tā kā prasītāja pamata lietā atstāja nemainīgu savu argumentāciju par 2004. gada 5. maija dekrēta neatbilstību Savienības tiesiskajam regulējumam, Raad van State nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai tas, ka valsts sistēmā attiecībā uz kaķu un balto sesku pasēm ir norādīts ne tikai uz Lēmumā [2003/803] ietverto paraugu un papildu prasībām, bet arī papildus noteikts, ka katrā pasē ir jābūt norādītam individuālam numuram no 13 rakstu zīmēm, proti, Beļģijas ISO kodam “BE”, ko papildina izdevēja atpazīšanas numurs no diviem cipariem un papildu deviņu ciparu numurs, ir pretrunā Regulas [Nr. 998/2003] 3. panta b) punktam, 4. panta 2. punktam, 5. pantam un 17. panta otrajai daļai un Lēmuma [2003/803] pantiem un pielikumiem?
2) Vai valsts sistēma, kurā attiecībā uz kaķu un balto sesku pasēm ir norādīts ne tikai uz Lēmumā [2003/803] ietverto paraugu un papildu prasībām, bet papildus noteikts, ka katrā pasē ir jābūt norādītam individuālam numuram no 13 rakstu zīmēm, proti, Beļģijas ISO kodam “BE”, ko papildina izdevēja atpazīšanas numurs no diviem cipariem un papildu deviņu ciparu numurs, ir tehnisks noteikums Direktīvas [98/34] 1. panta izpratnē, par kuru pirms tā pieņemšanas saskaņā ar šīs direktīvas 8. pantu ir jāpaziņo Komisijai?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Ievada apsvērumi
41 Savos apsvērumos Vlaamse Dierenartsenvereniging – prasītāja trīs pamata lietās – ir formulējusi divus papildu jautājumus, uzskatot, ka, ņemot vērā to nozīmi, Tiesai būtu jālemj arī par tiem.
42 Šajā saistībā ir jāatgādina, ka, Tiesai un valstu tiesām sadarbojoties, kā tas ir paredzēts LESD 267. pantā, tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā tajā ierosinātās lietas īpatnības, novērtē gan to, cik lielā mērā prejudiciāls nolēmums tai ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību (šajā ziņā skat. 2009. gada 15. oktobra spriedumu lietā C‑138/08 Hochtief un Linde-Kca-Dresden, Krājums, I‑9889. lpp., 20. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Līdz ar to iespēja formulēt Tiesai uzdodamos jautājumus ir sniegta tikai valsts tiesai, un lietas dalībnieki nevar mainīt to saturu (iepriekš minētais spriedums lietā Hochtief un Linde-Kca-Dresden, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 Prejudiciālo jautājumu satura grozīšana vai atbildes uz prasītāju pamata lietā apsvērumos minētajiem papildu jautājumiem sniegšana turklāt būtu pretrunā uzdevumam, kas Tiesai noteikts LESD 267. pantā, kā arī Tiesas pienākumam nodrošināt iespēju dalībvalstu valdībām un ieinteresētajām personām iesniegt apsvērumus atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 23. pantam, jo saskaņā ar šo normu ieinteresētajām personām tiek paziņoti tikai lēmumi par prejudiciālu jautājumu uzdošanu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Hochtief un Linde-Kca-Dresden, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).
45 No tā izriet, ka Tiesa nevar sniegt analīzi par Vlaamse Dierenartsenvereniging uzdotajiem papildu jautājumiem.
Par pirmajiem jautājumiem lietās C‑42/10 un C‑57/10
46 Uzdodot savus pirmos jautājumus lietās C‑42/10 un C‑57/10, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 998/2003 3. panta b) punkts, 4. panta 2. punkts, 5. pants un 17. panta otrā daļa, kā arī Lēmuma 2003/803 panti un pielikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kāds ir aplūkots pamata lietā, ar kuru mājdzīvnieku pasēm ir noteikta numerācija, kurā ietilpst individuāls numurs, ietverot Beļģijas Karalistes ISO kodu “BE” no diviem cipariem, ko papildina izdevēja atpazīšanas numurs no diviem cipariem un papildu deviņu ciparu numurs.
47 Šajā saistībā ir jāatgādina, ka, ņemot vērā Savienības tiesību avotos ietverto tiesību normu raksturu un to vietu tās tiesību avotu sistēmā, regulas normas parasti ir tūlītēji piemērojamas valstu tiesību sistēmās, neprasot valsts iestādēm veikt piemērošanas pasākumus vai neprasot Savienības likumdevējam pieņemt papildu tiesību aktus (2010. gada 28. oktobra spriedums lietā C‑367/09 SGS Belgium u.c., Krājums, I‑0000. lpp., 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Tomēr pastāv iespēja, ka dažu regulas normu, pat ja tās papildina izpildu lēmums, īstenošanai ir jāveic valsts piemērošanas pasākumi (pēc analoģijas skat. 2001. gada 11. janvāra spriedumu lietā C‑403/98 Monte Arcosu, Recueil, I‑103. lpp., 26. punkts).
49 Tā tas acīmredzot ir Regulas Nr. 998/2003 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta gadījumā, lasot to kopā ar Lēmuma 2003/803 II pielikuma B daļas 2. punkta c) apakšpunktu.
50 Izņemot pienākumu norādīt izsniegšanas dalībvalsts ISO numuru rakstu zīmju rindas, kas veido mājdzīvnieka pasē piestiprināmo vienoto numuru, sākumā, minētajos Regulas Nr. 998/2003 un Lēmuma 2003/803 noteikumos nav noteikts nekāds īpašs šī numura noteikšanas veids. Ar tiem dalībvalstīm ir paredzēts pienākums paredzēt šī numura noteikšanas veidu.
51 Jākonstatē, ka pamata lietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums atbilst Regulas Nr. 998/2003 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā, lasot to kopā ar Lēmuma 2003/803 II pielikuma B daļas 2. punkta c) apakšpunktu, paredzētajām pasu numerācijas prasībām. Minētajā valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, pirmkārt, ka katrai pasei tiek piešķirts individuāls numurs un, otrkārt, ka šī numura pirmās divas rakstu zīmes atbilst Beļģijas Karalistes ISO kodam “BE”. Ar attiecīgo valsts tiesisko regulējumu, ieviešot iepriekš minētās Savienības tiesību normas un turklāt precizējot citu rakstu zīmju, kuras ir pases numura sastāvā, numerācijas metodi, tiek nodrošināta šo pēdējo minēto normu pilna iedarbība.
52 No iepriekš minētā izriet, ka uz pirmajiem jautājumiem lietās C‑42/10 un C‑57/10 ir jāatbild, ka Regulas Nr. 998/2003 3. panta b) punkts, 4. panta 2. punkts, 5. pants un 17. panta otrā daļa, kā arī Lēmuma 2003/803 panti un pielikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru mājdzīvnieku pasēm ir noteikta numerācija, kurā ietilpst individuāls numurs, ietverot Beļģijas Karalistes ISO kodu “BE” no diviem cipariem, ko papildina izdevēja atpazīšanas numurs no diviem cipariem un papildu deviņu ciparu numurs, ja vien ar to tiek nodrošināts šī identifikācijas numura individuālais raksturs.
Par otro jautājumu lietā C‑42/10 un pirmo jautājumu lietā C‑45/10
53 Ar savu otro jautājumu lietā C‑42/10 un pirmo jautājumu lietā C‑45/10 iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 998/2003 3. panta b) punktam, 4. panta 2. punktam, 5. pantam un 17. panta otrajai daļai, kā arī Lēmuma 2003/803 pantiem un pielikumiem ir pretrunā tiesiskais regulējums, kāds ir aplūkots pamata lietā, kuru piemērojot, pirmkārt, mājdzīvnieku pase tiek izmantota ne tikai kā ceļošanas dokuments, piemērojot Savienības tiesisko regulējumu, bet arī kā suņu identifikācijas un reģistrācijas pierādījums valsts līmenī un, otrkārt, pasē ietverto īpašnieku un dzīvnieku identifikācijas datu sniegšana atšķiras no Lēmumā 2003/803 paredzētās, un izmaiņas šajos datos tiek veiktas, ar pašlīmējošu uzlīmju palīdzību piestiprinot jaunos datus virs agrākajiem datiem.
54 Pirmkārt, attiecībā uz mājdzīvnieku pases izmantošanu kā suņu identifikācijas un reģistrācijas pierādījumu valsts līmenī ir jāuzsver, kas ir pamatā minētās pases izmantošanai paralēliem un atšķirīgiem nolūkiem nekā noteikts Savienības tiesiskajā regulējumā, proti, dzīvnieku veselības prasību, kas piemērojamas mājdzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai dalībvalstu starpā, saskaņošana.
55 Šajā saistībā ir jānorāda, ka ne no Regulas Nr. 998/2003 un Lēmuma 2003/803 formulējuma, ne gara nevar secināt, ka mājdzīvnieku pases vienīgā un ekskluzīvā funkcija būtu atbilstība Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētajiem mērķiem un ka šī fakta dēļ būtu aizliegta šīs pases izmantošana citiem mērķiem valsts līmenī. Gluži pretēji, no Lēmuma 2003/803 preambulas trešā un ceturtā apsvēruma un minētajam lēmumam pievienotā pases parauga izriet, ka tajā ir lappuses, kurās ir atļauts iekļaut datus, kuriem nav saistības ar Savienības tiesisko regulējumu. Tiek arī paredzēts norādīt vakcīnu apliecinājumu, kas nav paredzēts Regulā Nr. 998/2003, kā arī paredzētas sadaļas ar nosaukumu “klīniskie izmeklējumi” un “legalizācija”, lai mājdzīvnieku pases varētu izmantot arī dzīvnieku pārvadājumiem ārpus Savienības.
56 Tādējādi šīs pases izmantošana mērķiem, kuri nav paredzēti Savienības tiesiskajā regulējumā, principā nav aizliegta.
57 Tomēr ir būtiski, lai ar šādu izmantošanu netiktu apdraudēta ne Regulas Nr. 998/2003 un Lēmuma 2003/803 efektīva piemērošana, ne tajos norādītie mērķi. Lietas dalībnieki pamata lietā vai Tiesas Statūtu 23. pantā norādītās ieinteresētās personas, kuras ir iesniegušas apsvērumus, nav ne pierādījušas, ne pat norādījušas uz to, ka minētās pases izmantošanai suņu identifikācijas un reģistrācijas nolūkos valsts līmenī būtu šādas sekas.
58 Otrkārt, attiecībā uz datu par īpašnieka un dzīvnieka identifikāciju norādīšanu, kuru izmaiņas tiek veiktas, ar pašlīmējošu uzlīmju palīdzību piestiprinot jaunos datus virs agrākajiem datiem, jākonstatē, ka ar tādu tiesisko regulējumu, kāds ir aplūkots pamata lietā, tiek izveidota mājdzīvnieku pase, kuras noformējums atšķiras no Lēmumā 2003/803 paredzētā pases parauga.
59 Tādējādi, lai gan Lēmuma 2003/803 I pielikumā ir paredzēts, ka pases parauga pirmajā lappusē ir trīs lauki, kuros var ierakstīt trīs secīgu dzīvnieka īpašnieku identitāti un adresi, pamata lietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, ka mājdzīvnieku pases pirmajā lappusē ir tikai viens lauks, kurā secīgi jāpiestiprina pašlīmējošās uzlīmes atkarībā no tā, vai ir mainījusies dzīvnieka īpašnieka adrese vai identitāte.
60 Šajā saistībā ir jāatgādina, ka, piemērojot LESD 288. panta ceturto daļu, Komisijas lēmumi dalībvalstīm, kurām tie ir adresēti, ir saistoši kopumā.
61 Tomēr no paša Lēmuma 2003/803 mērķa, šī lēmuma I pielikumā ietvertā pases parauga un šī lēmuma II pielikuma A daļas 1. punkta izriet, ka tiek apstiprināts, ka “pases parauga formai jābūt vienādai”, ka šī lēmuma mērķis ir izveidot vienotu dokumentu neatkarīgi no tā, kura dalībvalsts to izsniedz, un tā forma un saturs dalībvalstīm ir saistošs, izņemot nesvarīgus pielāgojumus, kuri ierobežoti ir norādīti minētā lēmuma II pielikuma C daļas 4. punktā.
62 Atsaucoties uz mājdzīvnieka pases pirmās lappuses izskatu, kurā tikai viens lauks ir veltīts tam, lai tajā norādītu dzīvnieka pirmā īpašnieka identitāti un adresi, un vēlākas izmaiņas tiek veiktas, piestiprinot pašlīmējošas uzlīmes, ar tiesisko regulējumu, kāds ir aplūkots pamata lietā, netiek ievērota pases paraugā noteiktā vienota izskata prasība, ar kuru tiek pieprasīts, lai mājdzīvnieku pases pirmajā lappusē tiktu paredzēti lauki un tāds noformējums, kas ļauj ierakstīt trīs secīgu dzīvnieka īpašnieku identitāti un adresi.
63 Turklāt, kā Komisija norādīja tiesas sēdes laikā, pašlīmējošo uzlīmju pārklāšanās traucē identificēt secīgus dzīvnieka īpašniekus, lai gan šāda identifikācija ir nozīmīga veterināro pārbaužu jomā un, precīzāk, šajā jomā ir pieņemta Regula Nr. 998/2003 un Lēmums 2003/803.
64 Tāpat tādu pašlīmējošo uzlīmju izmantošana, kādas ir paredzētas pamata lietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā, kuru rezultātā tiek grozīts pases paraugam noteiktais noformējums, traucē arī mājdzīvnieku pārvadāšanai ārpus izcelsmes dalībvalsts, šādos gadījumos liekot izsniegt jaunu pasi galamērķa dalībvalstī.
65 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu lietā C‑42/10 un uz pirmo jautājumu lietā C‑45/10 ir jāatbild, ka Regulas Nr. 998/2003 3. panta b) punkts, 4. panta 2. punkts, 5. pants un 17. panta otrā daļa, kā arī Lēmuma 2003/803 panti un pielikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem:
– nav pretrunā tiesiskais regulējums, kāds ir aplūkots pamata lietā, kuru piemērojot, mājdzīvnieku pase tiek izmantota ne tikai kā ceļošanas dokuments atbilstoši Savienības tiesiskajam regulējumam, bet arī kā suņu identifikācijas un reģistrācijas pierādījums valsts līmenī, un
– ir pretrunā valsts tiesību akti, kādi ir aplūkoti pamata lietā, kuros ir paredzēts, ka mājdzīvnieku pasē ir tikai viens lauks, lai tajā norādītu dzīvnieka īpašnieka identitāti un adresi, un vēlākas izmaiņas tiek veiktas, ielīmējot pašlīmējošas uzlīmes.
Par otrajiem jautājumiem lietās C‑45/10 un C‑57/10
66 Ar otrajiem jautājumiem lietās C‑45/10 un C‑57/10 iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai, pirmkārt, tādas valsts tiesību normas, kādas ir paredzētas Beļģijas tiesiskajā regulējumā attiecībā uz mājdzīvnieku pasēm un ir saistītas ar to izmantošanu kā dzīvnieku identifikācijas un reģistrācijas pierādījumu, kā arī ar pašlīmējošo uzlīmju izmantošanu, lai, pirmkārt, veiktu izmaiņas attiecībā uz īpašnieka un dzīvnieka identifikāciju, un, otrkārt, [tiesību normas] saistībā ar individuāla numura noteikšanu kaķiem un baltajiem seskiem ir jāuzskata par tehniskiem noteikumiem Direktīvas 98/34 izpratnē.
67 Šajā saistībā ir jānorāda, kā tas izriet no Direktīvas 98/34 juridiskā pamata, proti, EK līguma 100. A panta (pēc grozījumiem – EKL 95. pants), kā arī no šīs direktīvas preambulas otrā un ceturtā apsvēruma, ka Savienības tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta informācijas sniegšanas kārtība tehnisko standartu un noteikumu jomā un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumi, tiecas nodrošināt pienācīgu iekšējā tirgus darbību, tostarp nodrošinot preču brīvu apriti.
68 Turklāt Tiesai ir bijusi iespēja precizēt, ka preču brīvas aprites piemērošanas jomā ietilpst tikai izstrādājumi, kas ir novērtējami naudā un kas kā tādi var būt tirdzniecības darījuma priekšmets (šajā ziņā tostarp skat. 1968. gada 10. decembra spriedumu lietā 7/68 Komisija/Itālija, Recueil, 617. un 626. lpp., un 2006. gada 26. oktobra spriedumu lietā C‑65/05 Komisija/Grieķija, Krājums, I‑10341. lpp., 23.–25. punkts).
69 Nav šaubu, ka mājdzīvnieku pases, ja tajās ir norādīts individuāls numurs un identificēts atsevišķs dzīvnieks, pašas par sevi nevar būt komercdarījumu priekšmets.
70 Tādējādi ir izslēgts, ka minētās pases varētu kvalificēt kā “preci” Tiesas judikatūras izpratnē un ka tām būtu piemērojama Direktīva 98/34. Attiecīgi pamata lietā aplūkotajā Beļģijas tiesiskajā regulējumā paredzētās specifikācijas nevar tikt kvalificētas kā tehniskas specifikācijas, par kurām atbilstoši šīs direktīvas 8. pantam būtu iepriekš jāpaziņo Komisijai un kuras pretējā gadījumā valsts tiesai būtu jāpiemēro (šajā ziņā skat. 2007. gada 8. novembra spriedumu lietā C‑20/05 Schwibbert, Krājums, I‑9447. lpp., 33. un 44. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
71 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz otrajiem jautājumiem lietās C‑45/10 un C‑57/10 ir jāatbild, ka tādas valsts tiesību normas, kādas ir paredzētas pamata lietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā, pirmkārt, attiecībā uz mājdzīvnieku pasēm un ir saistītas ar to izmantošanu kā dzīvnieku identifikācijas un reģistrācijas pierādījumu, kā arī ar pašlīmējošo uzlīmju izmantošanu, lai veiktu grozījumus attiecībā uz īpašnieka un dzīvnieka identifikāciju, un, otrkārt, [tiesību normas] saistībā ar individuāla numura noteikšanu kaķiem un baltajiem seskiem nav jāuzskata par tehniskiem noteikumiem Direktīvas 98/34 1. panta izpratnē, par kurām atbilstoši šīs direktīvas 8. pantam būtu iepriekš jāpaziņo Komisijai.
Par tiesāšanās izdevumiem
72 Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. maija Regulas (EK) Nr. 998/2003 par dzīvnieku veselības prasībām, kas piemērojamas lolojumdzīvnieku [mājdzīvnieku] nekomerciālai pārvietošanai [pārvadāšanai], un ar kuru groza Padomes Direktīvu 92/65/EEK, 3. panta b) punkts, 4. panta 2. punkts, 5. pants un 17. panta otrā daļa, kā arī Komisijas 2003. gada 26. novembra Lēmuma 2003/803/EK, ar ko ievieš pases paraugu suņu, kaķu un balto sesku pārvadāšanai Kopienā, panti un pielikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru mājdzīvnieku pasēm ir noteikta numerācija, kurā ietilpst individuāls numurs, ietverot attiecīgās dalībvalsts ISO kodu no diviem cipariem, ko papildina izdevēja atpazīšanas numurs no diviem cipariem un papildu deviņu ciparu numurs, ja vien ar to tiek nodrošināts šī identifikācijas numura individuālais raksturs;
2) Regulas Nr. 998/2003 3. panta b) punkts, 4. panta 2. punkts, 5. pants un 17. panta otrā daļa, kā arī Lēmuma 2003/803 panti un pielikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem:
– nav pretrunā tiesiskais regulējums, kāds ir aplūkots pamata lietā, kuru piemērojot, mājdzīvnieku pase tiek izmantota ne tikai kā ceļošanas dokuments atbilstoši Savienības tiesiskajam regulējumam, bet arī kā suņu identifikācijas un reģistrācijas pierādījums valsts līmenī, un
– ir pretrunā valsts tiesību akti, kādi ir aplūkoti pamata lietā, kuros ir paredzēts, ka mājdzīvnieku pasē ir tikai viens lauks, lai tajā norādītu dzīvnieka īpašnieka identitāti un adresi, un vēlākas izmaiņas tiek veiktas, ielīmējot pašlīmējošas uzlīmes;
3) tādas valsts tiesību normas, kādas ir paredzētas pamata lietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā, pirmkārt, attiecībā uz mājdzīvnieku pasēm un ir saistītas ar to izmantošanu kā dzīvnieku identifikācijas un reģistrācijas pierādījumu, kā arī ar pašlīmējošo uzlīmju izmantošanu, lai veiktu grozījumus attiecībā uz īpašnieka un dzīvnieka identifikāciju, un, otrkārt, [tiesību normas] saistībā ar individuāla numura noteikšanu kaķiem un baltajiem seskiem nav jāuzskata par tehniskiem noteikumiem Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvas 98/34/EK, kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu [jomā] un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā [Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumus], kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/48/EK, 1. panta izpratnē, par kurām atbilstoši šīs direktīvas 8. pantam būtu iepriekš jāpaziņo Eiropas Komisijai.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – holandiešu.