Lieta C‑239/09
Seydaland Vereinigte Agrarbetriebe GmbH & Co. KG
pret
BVVG Bodenverwertungs- und -verwaltungs GmbH
(Landgericht Berlin lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Valsts atbalsts – Vācijas Federatīvās Republikas sniegtais atbalsts zemju iegādei – Programma zemju privatizēšanai un lauksaimniecības pārstrukturēšanai Vācijas jaunajās federālajās zemēs
Sprieduma kopsavilkums
Valsts atbalsts – Jēdziens – Lauksaimniecībā izmantojamo un meža zemju pārdošana, ko veic valsts iestādes – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzētas aprēķināšanas metodes zemju vērtības noteikšanai – Pieļaujamība – Nosacījumi
(EKL 87. pants)
Atbalsta jēdziens var ietvert ne tikai pozitīvas darbības, bet arī darbības, ar kurām dažādos veidos tiek atvieglotas parastās uzņēmumu budžeta izmaksas un kuras kā tādas, lai arī nebūdamas subsīdijas vārda tiešā izpratnē, tomēr ir tāda paša rakstura un ar tādām pašām sekām. Tādēļ principā nevar izslēgt, ka publisku zemju pārdošana par cenu, kura ir zemāka par tirgus vērtību, iespējams, ir valsts atbalsts.
Tādējādi valsts atbalsta elementi var būt valsts iestāžu veiktu zemju vai ēku pārdošanā kādam uzņēmumam vai privātpersonai, kas veic saimniecisko darbību, piemēram, lauksaimniecības vai mežsaimniecības darbību, tostarp, ja šāda pārdošana nav veikta par tirgus vērtību, proti, cenu, ko varētu būt noteicis privāts investors, rīkodamies parastos konkurences apstākļos. No tā izriet, ka gadījumā, ja valsts tiesībās ir paredzēti valsts iestāžu pārdodamo zemju tirgus vērtības aprēķināšanas noteikumi, minētie noteikumi, lai tie būtu saderīgi ar EKL 87. pantu, jāpiemēro tā, lai iegūtā cena allaž būtu pēc iespējas tuvāka tirgus vērtībai. Tā kā šī pēdējā, izņemot izsoles gadījumu, ir teorētiska, līdz noteiktai robežai nākas pieļaut iegūtās cenas iespējamo atšķirību no teorētiskās cenas.
Tomēr jāvērš uzmanība, ka saistībā ar kopējo lauksaimniecības politiku ikviena publisko zemju pārdošana par cenu, kura ir zemāka par tirgus vērtību, nebūt nav noteikti jāuzskata par nesaderīgu ar Līgumu. Proti, Savienības likumdevējs, izmantojot tam kopējās lauksaimniecības politikas jomā piešķirto plašo rīcības brīvību, vispirms ar pamata lietas faktiskajiem apstākļiem ratione temporis piemērojamās Regulas Nr. 950/97 par lauksaimniecības struktūru efektivitātes uzlabošanu un vēlāk ar Regulas Nr. 1257/1999 par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda atbalstu lauku attīstībai palīdzību ir pieņēmis jaunus īpašus noteikumus par atbalsta sniegšanu lauksaimniecības politikas jomā, tostarp atbalstu investīcijām lauku saimniecībās.
Katrā ziņā EKL 87. pantam nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzētas aprēķināšanas metodes, lai noteiktu lauksaimniecībā izmantojamo un meža zemju, kurus saistībā ar privatizācijas plānu pārdod valsts iestādes, vērtību, ja vien ar minētajām metodēm tiek paredzēta cenu aktualizēšana strauja to pieauguma gadījumos tādējādi, lai cena, ko faktiski maksā pircējs, būtu pēc iespējas atbilstošāka šo zemju tirgus vērtībai.
(sal. ar 30.–35., 43. un 54. punktu un rezolutīvo daļu)
TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2010. gada 16. decembrī (*)
Valsts atbalsts – Vācijas Federatīvās Republikas sniegtais atbalsts zemju iegādei – Programma zemju privatizēšanai un lauksaimniecības pārstrukturēšanai Vācijas jaunajās federālajās zemēs
Lieta C‑239/09
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Landgericht Berlin (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2009. gada 18. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2009. gada 1. jūlijā, tiesvedībā
Seydaland Vereinigte Agrarbetriebe GmbH & Co. KG
pret
BVVG Bodenverwertungs- und -verwaltungs GmbH.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano] (referents), tiesneši Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], E. Levits un M. Safjans [M. Safjan],
ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Seydaland Vereinigte Agrarbetriebe GmbH & Co. KG vārdā – G. Korts [G. Korth], Rechtsanwalt,
– BVVG Bodenverwertungs- und -verwaltungs GmbH vārdā – K. fon Donats [C. von Donat], Rechtsanwalt,
– Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma] un B. Kleins [B. Klein], pārstāvji,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – B. Stromskis [B. Stromsky] un B. Martenčuks [B. Martenczuk], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2010. gada 30. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 87. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Seydaland Vereinigte Agrarbetriebe GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “Seydaland”) un BVVG Bodenverwertungs- und -verwaltungs GmbH (turpmāk tekstā – “BVVG”) par aprēķināšanas metodēm, ko šī pēdējā izmantojusi, lai noteiktu lauksaimniecībā izmantojamo zemju pārdošanas cenu.
Atbilstošās tiesību normas
Eiropas Savienības tiesības
Noteikumi par valsts atbalstu
3 Komisijas 1997. gada 10. jūlija Paziņojuma par valsts atbalsta elementiem, publiskajām iestādēm pārdodot zemi un ēkas (OV C 209, 3. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 8. nod., 1. sēj., 143. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums”) II daļas 1. punkta pirmā daļa ir izteikta šādā redakcijā:
“Zemes un ēku pārdošanai, ievērojot pietiekami plaši publicētu, atklātu un beznosacījumu izsoles procedūru, ko pielīdzina izsolei, pieņemot vislabāko vai vienīgo cenas piedāvājumu, jābūt saskaņā ar tirgus vērtību un tādējādi neiekļauj valsts atbalstu. [..]”
4 Saskaņā ar Paziņojuma II daļas 2. punkta a) apakšpunkta pirmo daļu, ja “publiskās iestādes paredz neizmantot [II daļas 1. punktā] aprakstīto procedūru”, valsts atbalsta elementu esamība varētu tikt izslēgta tikai gadījumā, ja “pirms pārdošanas sarunām [viens vai vairāki neatkarīgi aktīvu vērtētāji veic neatkarīgu novērtēšanu], lai noteiktu tirgus vērtību, pamatojoties uz vispārpieņemtiem tirgus rādītājiem un vērtēšanas standartiem”.
5 Paziņojuma II daļas 2. punkta a) apakšpunkta piektajā daļā ir noteikts:
““Tirgus vērtība” ir cena, par kādu vērtēšanas dienā zemi un ēkas varētu pārdot ar individuālu līgumu starp brīvprātīgu pārdevēju un neatkarīgu pircēju, pieņemot, ka lieta publiski piedāvāta tirgū, ka tirgus nosacījumi ļauj to likumīgā kārtā pārdot un ka pārdošanas sarunām, ņemot vērā īpašuma veidu, ir pietiekami daudz laika [..].”
6 Ar 1999. gada 20. janvāra Lēmumu 1999/268/EK par zemju iegādi saskaņā ar Vācijas Likumu par kompensācijas maksājumiem (OV L 107, 21. lpp.; turpmāk tekstā – “1999. gada 20. janvāra lēmums”) Eiropas Kopienu Komisija par daļēji nesaderīgu ar kopējo tirgu atzina atbalsta shēmu, ko Vācijas Federatīvā Republika īstenojusi ar programmu zemju reprivatizēšanai jauno federālo zemju teritorijā.
7 Šā lēmuma 2. panta otrajā daļā bija noteikts:
“Atbalsts [..], kura apjoms pārsniedz maksimāli pieļaujamās intensitātes 35 % robežas attiecībā uz lauksaimniecībā izmantojamajām zemēm teritorijās, kurās nav mazāk labvēlīgu apstākļu, saskaņā ar [Padomes 1997. gada 20. maija] Regulā (EK) Nr. 950/97 [par lauksaimniecības struktūru efektivitātes uzlabošanu (OV L 142, 1. lpp.)] noteikto, ir nesaderīgs ar kopējo tirgu.”
8 Izvērtējusi grozījumus, ko Vācijas Federatīvā Republika minētajā programmā bija izdarījusi 1999. gada 20. janvāra lēmuma rezultātā, Komisija pieņēma 1999. gada 22. decembra Lēmumu par valsts atbalsta saskaņā ar EK līguma 87. un 88. pantu (agrākie 92. un 93. pants) atļaušanu (OV 2000, C 46, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “1999. gada 22. decembra lēmums”); par to Vācijas Federatīvajai Republikai tika darīts zināms Komisijas 2000. gada 19. janvāra vēstulē, un tas attiecās uz to pašu programmu ar tajā izdarītajiem grozījumiem.
9 Šajā pēdējā lēmumā tostarp netika celti iebildumi pret attiecīgās shēmas izmaiņām lauksaimniecībā izmantojamo zemju pārdošanas cenas aprēķināšanai izmantotā kritērija ziņā. Saskaņā ar šo kritēriju Vācijas iestādēm turpmāk bija jāpamatojas uz pārdodamo zemju tirgus vērtību, to samazinot 35 % apmērā.
Īpaši noteikumi par atbalstu lauksaimniecības politikas jomā
10 Regulas Nr. 950/97 7. panta 2. punktā bija paredzēts:
“Atbalsta kopvērtība, kas izteikta procentos no investīciju apjoma, nepārsniedz:
[..]
b) attiecībā uz [..] teritorijām [, kurās nav mazāk labvēlīgu apstākļu]:
– 35 % gadījumā, ja investīcijas tiek veiktas nekustamā mantā,
[..].”
11 Minētās regulas 12. panta 2. punktā bija noteikts:
“(Vispārīgi atļautais atbalsts) Dalībvalstis drīkst piešķirt atbalstu investīcijām:
a) zemju pirkšanai;
[..].”
12 Pēc tam minētā regula tika atcelta un aizstāta ar Padomes 1999. gada 17. maija Regulu Nr. 1257/1999 par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai un dažu regulu grozīšanu un atcelšanu (OV L 160, 80. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 3. nod., 25. sēj., 391. lpp.), kura ir spēkā kopš 1999. gada 3. jūlija. Minētās regulas 7. panta otrajā daļā ir teikts šādi:
“Maksimālais kopējā atbalsta apjoms, izteikts procentos no kopējā to investīciju apjoma, kuras var saņemt atbalstu [..], ir 40 % [..].”
Valsts tiesības
13 Lai pielāgotu jauno federālo zemju lauksaimniecībā izmantojamo un meža zemju īpašuma sistēmu savai tiesību sistēmai, Vācijas Federatīvā Republika pieņēma 1994. gada 27. septembra Likumu par kompensācijas maksājumiem (Ausgleichleistungsgesetz, BGBl. I 1994, 2624. lpp.; turpmāk tekstā – “AusglLeistG”). Šis likums ietvēra zemju iegādes programmu, kura turpmāk tika īstenota ar 1995. gada 20. decembra Zemju iegādes noteikumiem (Flächenerwerbsverordnung, BGBl. I 1995, 2072. lpp.; turpmāk tekstā – “FlErwV”).
14 Pēc tam, lai izpildītu 1999. gada 20. janvāra lēmumu, Vācijas Federatīvā Republika gan AusglLeistG, gan FlErwV izdarīja vairākus grozījumus, atsauce uz kuriem ir izdarīta 1999. gada 22. decembra lēmumā.
15 Tādējādi AusglLeistG tika mainīta lauksaimniecībā izmantojamo zemju atsauces vērtība, kura turpmāk jāaprēķina, samazinot tirgus vērtību par 35 %, nevis, kā sākotnēji bija paredzēts, konkrētas 1935. gadā noteiktās vērtību vienības reizinot ar trīs.
16 FlErwV 5. panta 1. punktā ir paredzēta minētās atsauces vērtības aprēķināšanas metode, kas vairs nav balstīta uz lauksaimniecībā izmantojamo zemju tirgus vērtību, bet gan uz reģionālo nekustamā īpašuma vērtēšanas komisiju atzinumu. Šī tiesību norma ir izteikta šādā redakcijā:
“Lauksaimniecībā izmantojamo zemju tirgus vērtību, kas minēta AusglLeistG 3. panta 7. [punktā] [..], nosaka, pamatojoties uz 1988. gada 6. decembra Noteikumiem par nekustamā īpašuma novērtēšanu [Wertermittlungsverordnung] [..]. Ja ir noteiktas aramzemju un ganību zemju reģionālās atsauces vērtības, [šo tirgus] vērtību nosaka atbilstoši tām. Reģionālās atsauces vērtības federālais finanšu ministrs publicē Bundesanzeiger [Federālās valdības Oficiālais Vēstnesis]. Ja ir faktiski iemesli uzskatīt, ka reģionālās atsauces vērtības nav piemērots vērtības noteikšanas pamats, [pretendējošais] pircējs vai privatizācijas iestāde var lūgt, lai atšķirīgu vērtību nosaka saskaņā ar Būvniecības likuma [Baugesetzbuch] 192. pantu izveidota un ar teritoriālo kompetenci apveltīta nekustamā īpašuma vērtēšanas komisija [Gutachtersausschuss].”
Pamata lieta un prejudiciālais jautājums
17 Seydaland ir sabiedrība, kas darbojas lauksaimnieciskās ražošanas nozarē. BVVG ir Bundesanstalt für vereinigungsbedingte Sonderaufgaben (ar Vācijas apvienošanos saistīto īpašo uzdevumu valsts iestāde) pilnībā piederošs meitas uzņēmums, kuram uzdots veikt lauksaimniecībā izmantojamo un meža zemju privatizāciju.
18 No lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka ar kādu 2007. gada 18. decembra līgumu BVVG ir pārdevusi Seydaland dažādas lauksaimniecības vajadzībām izmantojamas zemes. Pirkuma cenas kopsumma bija EUR 245 907,91, no kuras EUR 210 810,18 bija par lauksaimniecībā izmantojamām zemēm.
19 Uzskatīdama, ka samaksātā cena ir pārmērīga, Seydaland lūdza daļu no šo zemju pārdošanas cenas atmaksāt, apgalvojot, ka to pārdošanas cena, kas aprēķināta saskaņā ar reģionālajām atsauces vērtībām, esot tikai EUR 146 850,24.
20 Tā kā BVVG šo lūgumu neapmierināja, Seydaland vērsās Landgericht Berlin [Berlīnes apgabaltiesā] ar prasību, lai panāktu minēto atmaksu. Minētās prasības pamatošanai Seydaland norādīja, ka 2007. gada 18. decembra līguma 2. panta 5. punktā pircējam ir īpaši ļauts pārbaudīt pārdošanas cenu un tās aprēķināšanas veidu, kā arī tiesas ceļā izmantot tiesības minēto cenu pielāgot.
21 Proti, Seydaland uzskata, ka BVVG esot vajadzējis vai nu attiecīgo zemju pārdošanas cenu aprēķināt, pamatojoties uz reģionālajām atsauces vērtībām, vai arī vērsties FlErwV 5. panta 1. punktā minētajā vērtēšanas komisijā. Seydaland vienlīdz apgalvo, ka minētā pārdošanas cena katrā ziņā neesot nosakāma, pamatojoties uz esošo tirgus stāvokli, kā to esot izdarījusi BVVG.
22 Turpretim BVVG apgalvo, ka, lai aprēķinātu attiecīgo zemju pārdošanas cenu, reģionālās atsauces vērtības neesot bijis jāņem vērā, jo, vispārīgi ņemot, minētās vērtības atspoguļo nevis pašreizējo, bet gan drīzāk divus gadus agrāku tirgus stāvokli. Tādējādi, nosakot uz minētajām vērtībām balstītu cenu, tiktu piešķirts Savienības tiesībās aizliegts valsts atbalsts.
23 Šajā ziņā BVVG paskaidroja, ka Federālā finanšu ministrija esot apzinājusies šo nobīdi un 2007. gada 10. jūlijā tai uzdevusi rūpīgi pārbaudīt Bundesanzeiger publicētās reģionālās atsauces vērtības, jo uz minētajām vērtībām vairs nedrīkstēja pamatoties, lai aprēķinātu lauksaimniecībā izmantojamo zemju tirgus vērtību, ja tās par vairāk nekā 20 % atšķiras no līdzīgu īpašumu vidējās pārdošanas cenas. Saskaņā ar aprēķiniem, ko veikusi atbildētāja pamata lietā, tā esot noticis šajā gadījumā.
24 Šajos apstākļos, uzskatīdama, ka izskatāmās lietas iznākums ir atkarīgs no Savienības tiesību interpretācijas, Landgericht Berlin nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai AusglLeistG 4. panta 3. punkta 1) apakšpunkta īstenošanas kārtības noteikšanai izdoto FlErwV 5. panta 1. punkta otrais un trešais teikums ir pretrunā EKL 87. pantam?”
Par prejudiciālo jautājumu
25 Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesu izvērtēt FlErwV 5. panta 1. punkta saderīgumu ar EKL 87. pantu.
26 Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktās procedūras pamatā ir funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, no kuras izriet, ka šī pēdējā ir tiesīga lemt vienīgi par minētajā pantā noteikto Savienības tiesību aktu interpretāciju vai spēkā esamību un tās ziņā nav vērtēt valsts tiesību normu interpretāciju (skat. it īpaši 2007. gada 18. janvāra spriedumu lietā C‑220/05 Auroux u.c., Krājums, I‑385. lpp., 25. punkts, kā arī 2010. gada 7. oktobra spriedumu lietā C‑515/08 Dos Santos Palhota u.c., Krājums, I‑0000. lpp., 18. punkts).
27 Tomēr, lai sniegtu valsts tiesai lietderīgu atbildi, kas tai ļautu izspriest tajā izskatāmo lietu, Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi (2006. gada 4. maija spriedums lietā C‑286/05 Haug, Krājums, I‑4121. lpp., 17. punkts, un 2008. gada 11. marta spriedums lietā C‑420/06 Jager, Krājums, I‑1315. lpp., 46. punkts).
28 Ievērojot šo judikatūru, uzdotais jautājums jāsaprot tādējādi, ka iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai EKL 87. pants jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā lauksaimniecībā izmantojamo un meža zemju, kuras saistībā ar privatizācijas plānu pārdod valsts iestādes, vērtības noteikšanai ir paredzētas tādas aprēķināšanas metodes kā FlErwV 5. panta 1. punkta otrajā un trešajā teikumā noteiktās.
29 Turklāt, lai valsts tiesai sniegtu lietderīgu atbildi, jāuzskata, kā to lūdz arī Vācijas valdība, ka jautājums attiecas uz minēto 5. panta 1. punktu kopumā, proti, ņemot vērā arī minētā punkta pirmo un ceturto teikumu.
30 Pēc šī precizējuma jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru atbalsta jēdziens var ietvert ne tikai pozitīvas darbības, kā, piemēram, subsīdijas, aizdevumus vai dalību uzņēmumu kapitālā, bet arī darbības, ar kurām dažādos veidos tiek atvieglotas parastās uzņēmumu budžeta izmaksas un kuras kā tādas, lai arī nebūdamas subsīdijas vārda tiešā izpratnē, tomēr ir tāda paša rakstura un ar tādām pašām sekām (skat. it īpaši 2000. gada 19. septembra spriedumu lietā C‑156/98 Vācija/Komisija, Recueil, I‑6857. lpp., 25. punkts; 2008. gada 1. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑341/06 P un C‑342/06 P Chronopost un La Poste/UFEX u.c., Krājums, I‑4777. lpp., 123. punkts, kā arī 2009. gada 17. novembra spriedumu lietā C‑169/08 Presidente del Consiglio dei Ministri, Krājums, I‑10821. lpp., 56. punkts).
31 Tādēļ principā nevar izslēgt, ka publisku zemju pārdošana par cenu, kura ir zemāka par tirgus vērtību, iespējams, ir valsts atbalsts.
32 Tomēr vienlīdz jānorāda, ka saistībā ar kopējo lauksaimniecības politiku par nesaderīgu ar EK līgumu nebūt noteikti nav jāuzskata ikviena publisko zemju pārdošana par cenu, kura ir zemāka par tirgus vērtību. Proti, Savienības likumdevējs, izmantojot tam kopējās lauksaimniecības politikas jomā piešķirto plašo rīcības brīvību (1980. gada 29. oktobra spriedums lietā 139/79 Maizena/Padome, Recueil, 3393. lpp., 23. punkts, un 2010. gada 20. maija spriedums lietā C‑365/08 Agrana Zucker, Krājums, I‑4341. lpp., 30. punkts), ar sākotnēji pamata lietas faktiskajiem apstākļiem ratione temporis piemērojamās un vēlāk ar Regulu Nr. 1257/1999 atceltās Regulas Nr. 950/97 palīdzību ir pieņēmis jaunus īpašus noteikumus par atbalsta sniegšanu lauksaimniecības politikas jomā, tostarp atbalstu investīcijām lauku saimniecībās.
33 Tādējādi saskaņā ar Regulas Nr. 950/97 7. panta 2. punkta b) apakšpunktu investīcijām nekustamajā īpašumā pieļaujamā atbalsta kopvērtība, kas izteikta procentos no investīciju, par kurām var saņemt atbalstu, apjoma, bija 35 %, bet Regulā Nr. 1257/1999 šī robeža tika paaugstināta līdz 40 %.
34 Turklāt jautājumā par valsts iestāžu veiktu zemju vai ēku pārdošanu kādam uzņēmumam vai privātpersonai, kas veic saimniecisko, piemēram, lauksaimniecības vai mežsaimniecības darbību, jānorāda, ka Tiesa ir nospriedusi, ka šādā pārdošanā ir iespējami valsts atbalsta elementi, tostarp, ja tā nav veikta par tirgus vērtību, proti, cenu, ko varētu būt noteicis privāts investors, rīkodamies parastos konkurences apstākļos (šajā ziņā skat. 2010. gada 2. septembra spriedumu lietā C‑290/07 P Komisija/Scott, Krājums, I‑0000. lpp., 68. punkts).
35 No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka gadījumā, ja valsts tiesībās ir paredzēti valsts iestāžu pārdodamo zemju tirgus vērtības aprēķināšanas noteikumi, minētie noteikumi, lai tie būtu saderīgi ar EKL 87. pantu, jāpiemēro tā, lai iegūtā cena allaž būtu pēc iespējas tuvāka tirgus vērtībai. Tā kā šī pēdējā, izņemot izsoles gadījumu, ir teorētiska, līdz noteiktai robežai, kā Komisija pareizi norādījusi Paziņojuma II daļas 2. punkta b) apakšpunktā, nākas pieļaut iegūtās cenas iespējamo atšķirību no teorētiskās cenas.
36 Jautājumā par pamata lietā aplūkoto tiesību normu vispirms jākonstatē, ka, pretēji tam, ko apgalvo Seydaland un Vācijas valdība, 1999. gada 22. decembra lēmumā minētā tiesību norma nav atzīta par saderīgu ar EKL 87. pantu. Proti, kā norāda Seydaland, no šā lēmuma izriet, ka Komisija uz attiecīgo tiesību normu ir atsaukusies, tikai lai aprakstītu grozījumus, kas FlErwV izdarīti attiecībā uz to pašu atbalsta shēmu, kuru tā bija izvērtējusi 1999. gada 20. janvāra lēmumā.
37 Galu galā FlErwV 5. panta 1. punkts 1999. gada 22. decembra lēmumā nav izvērtēts pēc būtības, jo Komisija izpētīja vienīgi Vācijas privatizācijas plāna piešķirtā atbalsta intensitāti un aspektus, kurus 1999. gada 20. janvāra lēmumā tā bija uzskatījusi par diskriminējošiem.
38 Turklāt jānorāda, ka, pēc iesniedzējtiesas domām, zemes gabala tirgus vērtību var noteikt tikai izsolē un cenu nosakot ekspertam. Tādēļ tā uzskata, ka FlErwV 5. panta 1. punkta otrajā un ceturtajā teikumā paredzētās metodes neļauj pareizi noteikt minēto vērtību.
39 Šajā ziņā jāpaskaidro, ka, lai arī, kā Komisija norādījusi Paziņojuma II daļas 1. punktā un 2. punkta a) apakšpunktā, ar izsoles un eksperta atzinuma metodēm noteikti iespējams nodrošināt faktiskajām tirgus vērtībām atbilstošas cenas, nav izslēgts, ka šo pašu rezultātu var vienlīdz sasniegt ar citām metodēm.
40 FlErwV 5. panta 1. punktā tieši ir paredzētas dažas no šīm metodēm.
41 Pirmkārt, tajā ir paredzēta aprēķināšanas metode, ar kuru lauksaimniecībā izmantojamo zemju vērtība tiek noteikta saistībā ar reģionālajām atsauces vērtībām. Iesniedzējtiesa uzskata, ka ar šo metodi pārdodamo zemju tirgus vērtību varot noteikt tikai neprecīzi, tostarp tādēļ, ka tajā netiekot ņemts vērā ievērojamais lauksaimniecībā izmantojamo zemju cenu pieaugums Vācijas austrumos kopš 2007. gada.
42 Šajā ziņā Vācijas valdība savos rakstveida apsvērumos atzīst, ka saistībā ar šo vērtējuma procedūru izmantojamajās zemes vērtībās šīs tirgus cenu izmaiņas tiek ņemtas vērā ar zināmu novēlošanos. Turklāt BVVG un minētā valdība norāda, ka jāņem vērā apstāklis, ka minētās vērtības parasti tiek aktualizētas tikai reizi divos gados.
43 Šajos apstākļos jākonstatē, kā savu secinājumu 47. punktā norādījis ģenerāladvokāts, ka, ja uz reģionālajām atsauces vērtībām pamatotu metodi nepapildina aktualizēšanas mehānisms, kas zemju pārdošanas cenu ļauj padarīt pēc iespējas atbilstošāku tirgus vērtībai, tostarp strauja [cenu] pieauguma laikā, ar to nav iespējams atspoguļot attiecīgā tirgus cenu realitāti. Tā kā šim vērtējumam ir vajadzīga valsts tiesību interpretācija, to veikt ir iesniedzējtiesas ziņā.
44 Turklāt nav nozīmes Seydaland apgalvojumam, ka cena, kas noteikta ar pamata lietā aplūkotajā tiesību normā paredzēto uz reģionālajām atsauces vērtībām pamatoto metodi, būtu starp tirgus vērtību un cenu, kas izriet no valsts tiesiskajā regulējumā saskaņā ar Regulu Nr. 950/97 noteiktajai atbalsta intensitātei atbilstošā samazinājuma 35 % apmērā.
45 Proti, šādā apgalvojumā netiek ņemts vērā apstāklis, ka zemes gabala vai ēkas tirgus vērtības aprēķināšana ir vajadzīgs priekšnosacījums, lai šai vērtībai varētu piemērot atbalsta intensitātes rādītāju saskaņā ar īpašajiem Savienības noteikumiem, kas atgādināti šā sprieduma 32. un 33. punktā.
46 Otrkārt, FlErwV 5. panta 1. punktā ir paredzēta kāda cita metode, ar kuru gadījumā, ja ir faktiski iemesli uzskatīt, ka reģionālās atsauces vērtības nav piemērots kāda noteikta nekustamā īpašuma vērtības noteikšanas pamats, [pretendējošais] pircējs vai privatizācijas iestāde lūdz nekustamā īpašuma vērtēšanas komisijai sniegt eksperta atzinumu, lai saskaņā ar Būvniecības likuma 192. pantu noteiktu minēto vērtību.
47 Jautājumā par šo pēdējo tiesību normu, atbildot uz Tiesas rakstiski uzdotu jautājumu, Vācijas valdība norādīja, ka minētās komisijas ekspertu rīcībā ir dienests, kurš sagatavo eksperta atzinumu, ņemot vērā virkni zemju novērtēšanā būtisku parametru, kā, piemēram, nekustamā īpašuma atsauces vērtības, cenu kopuma atsauces vērtības, nomas/īres maksas, procentu likmes, parastās būvniecības izmaksas un pielāgošanās tirgum faktorus.
48 Šajā ziņā šā sprieduma 43. punktā izklāstīto iemeslu dēļ jākonstatē, ka tikai tāda minētās nekustamā īpašuma vērtēšanas komisijas darbība, kuras rezultātā tiek noteikta tirgus vērtībai atbilstoša cena, var būt atbilstoša kritērijiem, kas izvirzīti saderīgumam ar Līguma noteikumiem valsts atbalsta jomā.
49 Treškārt, tiktāl, ciktāl var uzskatīt, kā to dara Vācijas valdība, ka FlErwV 5. panta 1. punktā ir paredzēta vēl kāda trešā aprēķināšanas metode, proti, ar norādi uz 1988. gada 6. decembra Noteikumiem par nekustamā īpašuma novērtēšanu, jāatgādina, pirmkārt, ka iesniedzējtiesai tajā izskatāmajās lietās jānosaka, kāda ir pareizā valsts tiesību interpretācija (2010. gada 22. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑188/10 un C‑189/10 Melki un Abdeli, Krājums, I‑5667. lpp., 49. punkts).
50 Otrkārt, valsts tiesību atbilstīgas interpretācijas princips, kas atbilst Līguma sistēmai, jo ļauj valsts tiesai savas kompetences ietvaros nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti, izskatot tai iesniegto lietu (šajā ziņā skat. 2003. gada 15. maija spriedumu lietā C‑160/01 Mau, Recueil, I‑4791. lpp., 34. punkts), nozīmē, ka valsts tiesai jāņem vērā visi valsts tiesību akti, lai konstatētu, kādā mērā tie var tikt piemēroti, neizraisot Savienības tiesībām pretēju rezultātu (šajā ziņā skat. 1999. gada 25. februāra spriedumu lietā C‑131/97 Carbonari u.c., Recueil, I‑1103. lpp., 49. un 50. punkts, kā arī 2004. gada 5. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no C‑397/01 līdz C‑403/01 Pfeiffer u.c., Krājums, I‑8835. lpp., 115. punkts).
51 Tādējādi šajā lietā iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai FlErwV 5. panta 1. punktu var interpretēt atbilstīgi EKL 87. pantam, tostarp ņemot vērā citas iespējami piemērojamās valsts tiesību normas, kā, piemēram, 1988. gada 6. decembra Noteikumus par nekustamā īpašuma novērtēšanu un, kā norāda BVVG, vajadzības gadījumā – Vācijas Civilprocesa kodeksa 404. panta 2. punktu.
52 Turklāt vēl ir jānorāda, ka, pat ja iesniedzējtiesai nāktos konstatēt FlErwV 5. panta 1. punkta atbilstīgumu EKL 87. pantam, nav izslēdzams, ka ar šajā valsts tiesību normā paredzēto metodi noteiktos gadījumos var iegūt no tirgus vērtības attālinātu rezultātu. Šādos apstākļos saskaņā ar visu valsts institūciju, tostarp valsts tiesu un pārvaldes iestāžu, pienākumu neņemt vērā Savienības tiesībām pretrunā esošu valsts tiesību normu, minētajai tiesai un pārvaldes iestādēm, kam uzdots to piemērot, ir pienākums minēto valsts tiesību normu nepiemērot (šajā ziņā skat. 1989. gada 22. jūnija spriedumu lietā 103/88 Fratelli Costanzo, Recueil, 1839. lpp., 31. punkts, kā arī 2003. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑198/01 CIF, Recueil, I‑8055. lpp., 48. un 49. punkts).
53 Šajā ziņā valsts tiesai it īpaši jāņem vērā, ka tas vajadzības gadījumā ietver pienākumu veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai atvieglotu pilnīgu Savienības tiesību īstenošanu (šajā ziņā skat. 1972. gada 13. jūlija spriedumu lietā 48/71 Komisija/Itālija, Recueil, 529. lpp., 7. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā CIF, 49. punkts).
54 Šajos apstākļos uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka EKL 87. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā lauksaimniecībā izmantojamo un meža zemju, kuras saistībā ar privatizācijas plānu pārdod valsts iestādes, vērtības noteikšanai ir paredzētas tādas aprēķināšanas metodes kā FlErwV 5. panta 1. punktā noteiktās, ja vien ar minētajām metodēm tiek paredzēta cenu aktualizēšana strauja to pieauguma gadījumos tādējādi, lai cena, ko faktiski maksā pircējs, būtu pēc iespējas atbilstošāka šo zemju tirgus vērtībai.
Par tiesāšanās izdevumiem
55 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
EKL 87. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā lauksaimniecībā izmantojamo un meža zemju, kuras saistībā ar privatizācijas plānu pārdod valsts iestādes, vērtības noteikšanai ir paredzētas tādas aprēķināšanas metodes kā 1995. gada 20. decembra Zemju iegādes noteikumu (Flächenerwerbsverordnung) 5. panta 1. punktā noteiktās, ja vien ar minētajām metodēm tiek paredzēta cenu aktualizēšana strauja to pieauguma gadījumos tādējādi, lai cena, ko faktiski maksā pircējs, būtu pēc iespējas atbilstošāka šo zemju tirgus vērtībai.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – vācu.