1

Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, nosakot pārstrādes palīglīdzekļiem (turpmāk tekstā — “PP”) un pārtikas produktiem, kuru izgatavošanai tiek izmantoti no citām dalībvalstīm ievesti PP, kas tiek likumīgi ražoti un/vai pārdoti šajās dalībvalstīs, iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtību, kurā netiek ievērots samērīguma princips, Francijas Republika nav izpildījusi EKL 28. pantā paredzētos pienākumus.

2

PP ir vielas, kuras tiek pievienotas pārtikas produkta izstrādes vai ražošanas procesā un kuru mērķis ir iegūt noteiktu tehnisku iedarbību šī procesa laikā.

3

Lai gan noteiktas PP kategorijas Kopienu tiesībās ir saskaņotas, attiecībā uz pēdējiem minētajiem PP Kopienu līmenī horizontālā saskaņošana nav veikta; līdz ar to parasti dalībvalstīm joprojām ir iespēja reglamentēt PP izmantošanu, ievērojot EK līguma normas.

4

Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīvas 89/107/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas piedevām, ko atļauts izmantot cilvēku uzturā (OV 1989, L 40, 27. lpp.), 1. panta 3. punkta a) apakšpunkta zemsvītras piezīmē PP ir definēti kā “jebkura viela, ko pašu par sevi nepatērē kā pārtikas sastāvdaļu, ko ar nolūku izmanto izejvielu, pārtikas produktu un [vai] to sastāvdaļu pārstrādē, lai apstrādē vai pārstrādē panāktu noteiktu tehnoloģisku mērķi, kā rezultātā galaproduktā, iespējams, neparedzēti ietilpst tehniski nenovēršamas vielas vai to derivātu atliekas ar noteikumu, ka šīs atliekas nerada veselības apdraudējumu vai [un] tehnoloģiski neietekmē galaproduktu”.

5

No šīs pašas Direktīvas 89/107 normas izriet, ka PP tās piemērošanas jomā neietilpst.

6

Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvas 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (OV L 204, 37. lpp.), 8. pantā ir paredzēts:

“1.   Saskaņā ar 10. pantu dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu, izņemot gadījumus, ja tas pārņem visu starptautiskā vai Eiropas standarta tekstu. Šajā gadījumā pietiek ar informāciju par attiecīgo standartu; tās paziņo Komisijai pamatojumu šādu tehnisku noteikumu pieņemšanas vajadzībai, ja tas jau nav paskaidrots projektā.

[..]

Ja jo īpaši [tehnisko noteikumu] projekts paredz ķīmiskas vielas, preparāta vai preces tirdzniecības vai izmantošanas ierobežošanu, pamatojoties uz sabiedrības veselības aizsardzību, patērētāju vai vides aizsardzību, dalībvalstis nosūta kopsavilkumu vai norādes par visu informāciju, kas attiecas uz konkrēto vielu, preparātu vai preci un tās zināmajiem vai pieejamajiem aizvietotājiem, ja šāda informācija ir pieejama, un [kā arī] ziņo par paredzamo pasākumu ietekmi uz veselības aizsardzību un patērētāju un vides aizsardzību kopā ar iespējamā kaitējuma analīzi [..].

[..]

2.   Komisija un dalībvalstis var izteikt komentārus dalībvalstij, kas iesniegusi tehnisko noteikumu projektu, un šī dalībvalsts iespēju robežās ņem šos komentārus vērā tālākā tehnisko noteikumu sagatavošanā.

[..]”

7

Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 20. marta Direktīvas 2000/13/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu (OV L 109, 29. lpp.) 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka saskaņā ar šīs pašas direktīvas 4.–17. pantu un, ievērojot tur ietvertos izņēmumus, pārtikas produktu marķējumā obligāti jābūt noteiktām norādēm, tostarp sastāvdaļu uzskaitījumam.

8

Atbilstoši Direktīvas 2000/13 6. panta 4. punkta c) apakšpunkta ii) daļai par sastāvdaļām nav uzskatāmas piedevas, ko izmanto kā PP.

9

Direktīvas 2000/13 18. panta redakcija ir šāda:

“1.   Dalībvalstis nedrīkst aizliegt to pārtikas produktu tirdzniecību, kas atbilst šajā direktīvā ietvertajiem noteikumiem, piemērojot nesaskaņotus savas valsts noteikumus, kuri reglamentē marķējumu un pasniegšanas veidu dažiem pārtikas produktiem vai pārtikas produktiem kopumā.

2.   Pirmais punkts neattiecas uz nesaskaņotiem attiecīgās valsts noteikumiem, ko attaisno:

[..].”

10

Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulas (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1. lpp.), preambulas trešā apsvēruma redakcija ir šāda:

“Pārtikas un barības brīvu apriti Kopienā var sasniegt tikai tad, ja pārtikas un barības nekaitīguma prasības dalībvalstīs ievērojami neatšķiras.”

11

Atbilstoši Regulas Nr. 178/2002 1. pantam šī regula ir pamats tam, lai saistībā ar pārtiku nodrošinātu augstu cilvēku veselības un patērētāju interešu aizsardzības līmeni, it īpaši ņemot vērā atšķirības pārtikas, tostarp tradicionālo produktu, piegādē, vienlaikus nodrošinot efektīvu iekšējā tirgus darbību. Ar šo regulu nosaka kopējos principus un pienākumus, stingri zinātniska pamata nodrošināšanas līdzekļus, efektīvu organizatorisko kārtību un procedūras, kas ir lēmumu pieņemšanas pamatā jautājumos par pārtikas un barības nekaitīgumu.

12

Regulas Nr. 178/2002 5. pantā ar virsrakstu “Vispārīgi mērķi” ir paredzēts:

“1.   Pārtikas aprites tiesību aktiem ir viens vai vairāki vispārīgi mērķi, proti, augsts cilvēku dzīvības un veselības, kā arī patērētāju interešu aizsardzības līmenis, tostarp godīga pārtikas tirdzniecības prakse, attiecīgā gadījumā ņemot vērā dzīvnieku veselības un labturības, augu veselības un vides aizsardzību.

2.   Pārtikas aprites tiesību aktu mērķis ir panākt tādas pārtikas un barības brīvu apriti Kopienā, kura izgatavota vai ko pārdod saskaņā ar šīs nodaļas vispārīgajiem principiem un prasībām.

[..]”

13

Regulas Nr. 178/2002 6. panta ar virsrakstu “Riska analīze” redakcija ir šāda:

“1.   Lai sasniegtu vispārīgo mērķi, proti, cilvēku veselības un dzīvības augsta līmeņa aizsardzību, pārtikas aprites tiesību aktu pamatā ir riska analīze, izņemot gadījumus, kad tas neatbilst apstākļiem vai konkrētā pasākuma iedabai.

2.   Riska novērtēšanu pamato ar pieejamiem zinātniskiem pierādījumiem un veic neatkarīgi, objektīvi un pārredzami.

3.   Lai sasniegtu pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgos mērķus, kas noteikti 5. pantā, veicot riska pārvaldību, ņem vērā riska novērtēšanas rezultātus, un jo īpaši [Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes] atzinumus, citus faktorus, kas attiecas uz konkrēto jautājumu, un 7. panta 1. punktā noteiktajos apstākļos — piesardzības principu.”

14

Regulas Nr. 178/2002 7. pantā ar virsrakstu “Piesardzības princips” ir paredzēts:

“1.   Īpašos apstākļos, kad, novērtējot pieejamo informāciju, identificēta iespējama kaitīga ietekme uz veselību, bet nav zinātniskas pārliecības, var pieņemt riska pārvaldības pagaidu pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu Kopienas izraudzīto augsto veselības aizsardzības līmeni, līdz saņem turpmāku zinātnisko informāciju par pilnīgāku riska novērtējumu.

2.   Pasākumi, kas pieņemti, pamatojoties uz 1. punktu, ir proporcionāli un ierobežo tirdzniecību ne vairāk, kā vajadzīgs, lai sasniegtu Kopienas izraudzīto augsto veselības aizsardzības līmeni, ņemot vērā tehnisko un ekonomisko iespējamību un citus faktorus, ko uzskata par atbilstīgiem attiecīgajā jautājumā. Minētos pasākumus pārskata saprātīgā laikā, kas atkarīgs no tā, kāda ir identificētā riska dzīvībai vai veselībai iedaba, un tās zinātniskās informācijas veida, kura vajadzīga, lai gūtu lielāku zinātnisku pārliecību un veiktu pilnīgāku riska novērtējumu.”

15

Regulas Nr. 178/2002 14. panta ar virsrakstu “Pārtikas nekaitīguma prasības” redakcija ir šāda:

“1.   Pārtiku nelaiž tirgū, ja tā nav nekaitīga.

2.   Uzskata, ka pārtika nav nekaitīga, ja domā, ka tā:

[..]

7.   Pārtiku, kas atbilst īpašiem Kopienas noteikumiem, kuri reglamentē pārtikas nekaitīgumu, uzskata par nekaitīgu, ciktāl tas skar aspektus, uz kuriem attiecas minētie īpašie Kopienas noteikumi.

[..]

9.   Ja nav īpašu Kopienas noteikumu, tad pārtiku uzskata par nekaitīgu, ja tā atbilst īpašajiem valsts tiesību aktu noteikumiem, kas reglamentē pārtikas nekaitīgumu tajā dalībvalstī, kuras teritorijā minēto pārtiku laiž tirgū, un ja tādi noteikumi ir izstrādāti un tos piemēro, neierobežojot Līgumu, jo īpaši tā 28. un 30. pantu.”

16

Atbilstoši 1912. gada 15. aprīļa Dekrēta par valsts pārvaldes noteikumiem Likuma par krāpšanas preču tirdzniecībā un pārtikas produktu viltošanas apkarošanu, kas vairākkārt ir grozīts, piemērošanai (turpmāk tekstā — “1912. gada dekrēts”) 1. pantam:

“Ir aizliegts uzglabāt, lai tirgotu, nodot tirdzniecībai vai tirgot jebkādas preces un pārtikas produktus, kas paredzēti cilvēku patēriņam, ja tiem ir pievienotas ķīmiskas vielas, izņemot gadījumu, ja to izmantošana ir atzīta par likumīgu ar lauksaimniecības un lauku attīstības ministra, ekonomikas un finanšu ministra, rūpniecības un zinātnes attīstības ministra un veselības ministra, pamatojoties uz Francijas Valsts higiēnas augstākās padomes [turpmāk tekstā — “FVHAP”] un Valsts medicīnas akadēmijas atzinumu, kopīgi izdotiem rīkojumiem.”

17

FVHAP ir veselības ministrijas pakļautībā esoša zinātniskās un tehniskās ekspertīzes iestāde.

18

1912. gada dekrēta 2. pantā ir paredzēts:

“Preču un pārtikas produktu, kas paredzēti cilvēku patēriņam, ražošanā ir aizliegts izmantot arī ķīmiskas vielas pat tad, ja tas ir tikai uz noteiktu laiku, izņemot gadījumu, ja to izmantošana ir atzīta par likumīgu ar rīkojumiem, kas izdoti iepriekš 1. pantā paredzētajā veidā.”

19

Piemērojot 1912. gada dekrētu, ir izdota virkne rīkojumu, kuros noteikti nosacījumi, ar kādiem ražošanas procesā var tikt izmantoti PP.

20

Šajos rīkojumos vispārēji tiek reglamentēta atļautā viela, kā arī tās izmantošana un pārtikas produkti, attiecībā uz kuriem tā ir atļauta. Tajos tiek precizēti tīrības kritēriji un citas īpašības, kurām izmantotajiem PP ir jāatbilst, un papildus attiecīgā PP izmantošanas nosacījumiem ražošanas procesā ir paredzēts maksimālais gatavajā pārtikas produktā izmantoto PP atlikumu daudzums.

21

Savstarpējās atzīšanas klauzula ir ietverta tikai četros no šiem rīkojumiem, proti, 1989. gada 6. februāra rīkojumā, ar ko nosaka to PP sarakstu, kuri var tikt izmantoti cukura ražošanā, rīkojumā par ß ciklodekstrīna izmantošanu kā PP, rīkojumā par dažādu PP izmantošanu cilvēku uzturā un rīkojumā par pretputošanas līdzekļa izmantošanu kartupeļu un sēņu mazgāšanā.

22

2001. gada 31. jūlija Dekrēta Nr. 2001-725 par PP, kurus var izmantot pārtikas produktu, kas paredzēti cilvēku patēriņam, ražošanā ( JORF; turpmāk tekstā — “2001. gada dekrēts”), 1. panta pirmajā daļā PP ir definēti kā “jebkura viela, ko pašu par sevi nepatērē kā pārtikas sastāvdaļu un ar nolūku izmanto izejvielu, pārtikas produktu vai to sastāvdaļu pārstrādē, lai apstrādē vai pārstrādē panāktu noteiktu tehnoloģisku mērķi, un līdz ar to galaproduktā, iespējams, neparedzēti ietilpst tehniski nenovēršamas vielas vai to derivātu atliekas ar noteikumu, ka šīs atliekas nerada veselības apdraudējumu un tehnoloģiski neietekmē galaproduktu”.

23

Minētā dekrēta 1. panta otrajā daļā ir paredzēts:

“Šī dekrēta normas ir piemērojamas [PP], kuri ietilpst šī dekrēta pielikumā uzskaitītajās kategorijās un kuri tiek izmantoti vai kurus ir paredzēts izmantot pārtikas produktu, kas paredzēti cilvēku patēriņam, ražošanā.

Tās nepiemēro:

24

2001. gada dekrēta 2. panta redakcija ir šāda:

“Ar par patēriņu, lauksaimniecību, veselību un rūpniecību atbildīgo ministriju rīkojumu, kas izdots, pamatojoties uz Agence française de sécurité sanitaire des aliments (Francijas Pārtikas nekaitīguma iestāde, turpmāk tekstā — “AFSSA”) atzinumu, attiecībā uz šī dekrēta pielikumā minētajām kategorijām paredz:

[PP] ir jāizmanto, ievērojot labas higiēnas un ražošanas praksi, it īpaši gadījumos, ja ar šajā pantā paredzēto rīkojumu nav noteikti nekādi izmantošanas nosacījumi.

Izmantotā [PP] daudzums nedrīkst pārsniegt obligāti vajadzīgo apjomu, lai sasniegtu vēlamo mērķi, un tas nedrīkst maldināt patērētājus.

Ražotājiem ir jānodrošina inspektoriem pieeja dokumentiem, ar kuriem var pierādīt, ka šīs vielas ir izmantotas, ievērojot labas ražošanas praksi.”

25

No Code de la santé publique L. 1323-1. panta izriet, ka AFSSA ir publiska valsts iestāde, kura ir par lauksaimniecību, patēriņu un veselību atbildīgo ministriju pārraudzībā.

26

2001. gada dekrēta 3. pantā ir paredzēts:

“Pieteikumus, kuru mērķis ir grozīt vai papildināt 2. pantā paredzēto rīkojumu normas, var iesniegt jebkura fiziska vai juridiska persona. Tie jāadresē Direction générale de la concurrence, de la consommation et de la répression des fraudes [Konkurences, patērētāju un krāpšanas apkarošanas ģenerāldirektorātam], pievienojot to pārbaudei vajadzīgo dokumentāciju, lai to nodotu [AFSSA].

Par patēriņu, lauksaimniecību, veselību un rūpniecību atbildīgo ministriju rīkojumā paredz tiesību normas attiecībā uz dokumentācijas saturu.

Tiklīdz dokumentācija ir pilnīga, Konkurences, patērētāju un krāpšanas apkarošanas ģenerāldirektorāts apstiprina tās saņemšanu un nodrošina tās nodošanu [AFSSA]. Iestāde savu atzinumu sniedz četru mēnešu termiņā, sākot no pieteikuma saņemšanas dienas.

Konkurences, patērētāju un krāpšanas apkarošanas ģenerāldirektorāts pieteikuma iesniedzējam paziņo šīs iestādes atzinumu, kā arī pamatotu ministrijas lēmumu, kas pieņemts pēc šī atzinuma. Šī paziņošana notiek nākamā mēneša laikā pēc atzinuma sniegšanas.”

27

Atbilstoši šī paša dekrēta 4. pantam:

“Tostarp, lai tiktu izpildīti Francijas Kopienu pienākumi, kā arī [AFSSA] izteiktie priekšlikumi, 2. pantā paredzētais rīkojums tiek atjaunināts, pamatojoties uz jauno informāciju par iespējamo [PP] toksiskumu.”

28

2001. gada dekrēta 6. pantā ir paredzēts:

“Ir aizliegts glabāt vai izstādīt tirdzniecības nolūkos, nodot tirdzniecībai, tirgot vai izplatīt bez maksas:

Tomēr šīs normas nav šķērslis brīvas aprites principam [attiecībā uz]:

29

Atbilstoši 2001. gada dekrēta 7. pantam:

“Šī dekrēta normas stājas spēkā no iepriekš 2. pantā paredzētā rīkojuma publicēšanas datuma. Par [PP] laišanu tirgū atbildīgajām personām sešu mēnešu termiņā no šī paša rīkojuma publicēšanas datuma ir jāizpilda iepriekš 5. pantā paredzētie noteikumi.”

30

2001. gada dekrēta pielikumā ir uzskaitītas ar to aptvertās PP kategorijas. Runa ir par pretputošanas [līdzekļiem], katalizatoriem, attīrīšanas līdzekļiem/filtrēšanas aktīvajām vielām, balināšanas līdzekļiem, mazgāšanas un atdalīšanas/mizošanas līdzekļiem, plūkšanas un epilācijas līdzekļiem, jonu apmaiņas sveķiem, sasaldēšanas ar kontakta [metodi] līdzekļiem un dzesēšanas līdzekļiem, žāvēšanas/pretsalipšanas līdzekļiem, fermentiem, skābināšanas, alkalizācijas vai neitralizēšanas līdzekļiem, demulāžas, flokulantu un koagulācijas līdzekļiem, biocīdiem, līdzekļiem pret kaļķa nosēdumiem, ekstrakcijas šķīdinātājiem un kategoriju, kuras nosaukums ir “Dažādi”.

31

2005. gada 5. oktobrī, piemērojot Direktīvas 98/34 8. panta normas, Komisijai un dalībvalstīm tika paziņots ministrijas rīkojuma projekts.

32

No lietas materiāliem izriet, ka Komisija par šo rīkojuma projektu apsvērumus nav izteikusi, bet par to ir tikuši sniegti sīki izstrādāti Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes un Dānijas Karalistes atzinumi.

33

Ar 2006. gada 19. oktobra rīkojumu par PP izmantošanu noteiktu pārtikas produktu ražošanā ( JORF), ir atceltas normas, kas pieņemtas, piemērojot 1912. gada dekrētu.

34

Šī rīkojuma pielikumā ir ietverts to PP saraksts, kuru izmantošana Francijā ir atļauta. Tajā ir paredzēti minēto PP izmantošanas nosacījumi, pieļaujamo atlikumu maksimālais daudzums un piemērojamie tīrības kritēriji.

35

2002. gada 19. janvārī Francijas iestādes publicēja paziņojumu pārtikas produktu nozares uzņēmumiem ( JORF, 1234. lpp.; turpmāk tekstā — “paziņojums uzņēmumiem”).

36

Šajā paziņojumā uzņēmumiem ir paredzēts:

“[2001. gada dekrēta] 7. pantā ir noteikts, ka “šī dekrēta normas stājas spēkā, sākot no 2. pantā paredzētā rīkojuma publicēšanas datuma”. [..]

Tomēr, sākot no šī paziņojuma publicēšanas dienas, nav šķēršļu piemērot iepriekš minētā [2001. gada dekrēta] normas par dokumentācijas iesniegšanu (3. pants) un par brīvas aprites principu (6. pants).”

37

Pēc pirmās 1996. gada 3. jūlija brīdinājuma vēstules un argumentētā atzinuma Komisija Francijas Republikai nosūtīja papildu brīdinājuma vēstuli, ar kuru tika atcelta un aizstāta iepriekšējā brīdinājuma vēstule un argumentētais atzinums.

38

Šajā vēstulē Komisija uzskatīja, ka Francijas tiesiskais regulējums, proti, gan 1912. gada dekrēts, gan 2001. gada dekrēts, ir pretrunā EKL 28. pantam tiktāl, ciktāl tajā attiecībā uz PP un pārtikas produktiem, ja to izgatavošanai tiek izmantoti no citām dalībvalstīm ievesti PP, kas tiek likumīgi ražoti un/vai pārdoti šajās dalībvalstīs, ir paredzēta iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtība, un — pakārtoti — tiktāl, ciktāl attiecībā uz atļaujas izmantot PP saņemšanu nav ieviesta pietiekami skaidra, viegli pieejama, pārskatāma un tiesiskās drošības prasībām atbilstoša procedūra.

39

Attiecībā uz 2001. gada dekrētu Komisija konstatēja, ka, tā kā nav izdots ministrijas rīkojums, šis dekrēts joprojām nav stājies spēkā. Attiecībā uz paziņojumu uzņēmumiem Komisija joprojām uzskata, ka tam nav saistoša rakstura un tas saimnieciskās darbības subjektiem nesniedzot vajadzīgo tiesisko drošību.

40

No prasības pieteikuma un papildu brīdinājuma vēstules izriet, ka papildu brīdinājuma vēstule tika nosūtīta saistībā ar starp Francijas Republiku un Komisiju notikušo intensīvo saraksti, laiku, kāds bija pagājis no pirmās brīdinājuma vēstules nosūtīšanas, Francijas tiesiskā regulējuma nepabeigto reformu un jaunajiem Komisijas apsvērumiem.

41

Pēc termiņa atbildes uz papildu brīdinājuma vēstuli sniegšanai pagarināšanas Francijas Republika uz to atbildēja ar 2006. gada 16. februāra vēstuli. Tā Komisijai nosūtīja visus rīkojumus, kas izdoti, piemērojot 1912. gada dekrētu, un atgādināja, ka minētā dekrēta reforma, kuras rezultātā tika pieņemts 2001. gada dekrēts, galvenokārt tika veikta saistībā ar normu, kas nodrošinātu savstarpējo atzīšanu, neesamību. Francijas Republika uzsvēra faktu, ka paziņojums uzņēmumiem ļāva praksē uzreiz īstenot brīvas aprites principu pat tad, ja 2001. gada dekrētā paredzētais ministrijas rīkojums vēl nebija izdots.

42

Attiecībā uz jauno valsts tiesisko regulējumu, kuram nākotnē būtu jāreglamentē PP izmantošana, Francijas Republika apgalvoja, ka tā ir vēlējusies pēc iespējas ātrāk izdot šo 2001. gada dekrēta piemērošanas rīkojumu, mēģināja pamatot iepriekšējās atļaujas saņemšanas kārtību attiecībā uz PP un ierosināja grozīt minētajā 2001. gada dekrētā ietverto savstarpējas atzīšanas klauzulas redakciju.

43

Ar 2006. gada 4. jūlija vēstuli Komisija šai dalībvalstij nosūtīja papildu argumentēto atzinumu.

44

Ar 2006. gada 8. septembra vēstuli Francijas Republika atbildēja uz papildu argumentēto atzinumu, norādot, ka tā ir uzsākusi 2001. gada dekrēta piemērošanas rīkojuma parakstīšanas procedūru. Atgādinot, ka, tā kā noteiktas PP kategorijas ir reglamentētas vai tiek saskaņotas Kopienu līmenī, tā apgalvoja, ka iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtības attiecībā uz PP esamība esot pamatota. Tā tostarp vērsa Komisijas uzmanību uz riskiem, kādus rada PP, kas augu izcelsmes produktos tiek izmantoti kā biocīdi vai neitralizācijas līdzekļi un noteiktos apstākļos — kā pretputošanas līdzekļi. Attiecībā uz savstarpējās atzīšanas klauzulu Francijas Republika norādīja, ka tā ir iecerējusi grozīt konkrētās 2001. gada dekrēta normas atbilstoši Komisijas argumentiem.

45

Tā kā Komisiju neapmierināja šīs dalībvalsts sniegtā atbilde, tā nolēma celt šo prasību.

46

Prasības pieteikumā Komisija būtībā izvirza trīs iebildumus pret konkrēto tiesisko regulējumu, proti, pirmkārt, pamatojuma, kas saistīts ar sabiedrības veselības aizsardzības mērķi, neesamību attiecībā uz preču brīvas aprites pārkāpumiem, kas izdarīti ar šajā tiesiskajā regulējumā paredzēto iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtību, otrkārt — pakārtoti —, attiecībā uz 2001. gada dekrēta šķēršļu EKL 28. pantam esamību, kas izriet no ar šo dekrētu radītās tiesiskās nedrošības, un, treškārt, vienkāršotas PP iekļaušanas valsts atļauto PP sarakstā procedūras neesamību.

47

Jāprecizē, pirmkārt, ka Komisijas prasība par EKL 28. panta pārkāpumu attiecas uz visiem PP, izņemot tos, attiecībā uz kuriem pastāv saskaņošanas pasākumi Kopienu līmenī.

48

Otrkārt, pat tad, ja Komisijas prasības priekšmets ir aprakstīts kā tāds, kas vispārēji attiecas uz Francijas tiesisko regulējumu, gan no pirmstiesas procedūras, gan prasības pieteikuma pamatojuma izriet, ka prasība attiecas uz 1912. gada dekrētā un 2001. gada dekrētā paredzēto iepriekšējās atļaujas saņemšanas kārtību.

49

Saistībā ar 2001. gada dekrētu, kā tas izriet arī no lietas materiāliem, Komisija un Francijas Republika nav vienisprātis jautājumā par to, vai paziņojums uzņēmumiem ļauj uzreiz tostarp, beidzoties argumentētajā atzinumā paredzētajam termiņam, īstenot 2001. gada dekrētā ietverto brīvas aprites principu, lai gan minētā dekrēta 2. pantā paredzētais ministrijas rīkojums tajā brīdī vēl nebija izdots. Pēc dalībvalsts domām, paziņojums uzņēmumiem, beidzoties minētajam termiņam, ļāva īstenot minēto principu un 2001. gada dekrēta 3. un 6. pantu.

50

Šajā sakarā ir jāsecina, ka, pamatojoties uz Tiesai šajā jautājumā sniegto juridiska rakstura informāciju un paziņojuma uzņēmumiem piemērošanas jomu un ņemot vērā pašu 2001. gada dekrēta redakciju, minēto paziņojumu nevar uzskatīt par tādu, kurš atsver minētā dekrēta 2. pantā paredzētā rīkojuma izdošanas neesamību, ļaujot stāties spēkā tostarp 2001. gada dekrēta 3. un 6. pantam un galīgi aizstāt 1912. gada dekrētu.

51

Pirmkārt, atbildot uz Komisijas argumentiem par paziņojumu uzņēmumiem, Francijas Republika nav pierādījusi, ka šis paziņojums nav tikai administratīvs apkārtraksts, kuram nav obligāta rakstura un kurš juridiski nav saistošs. Atbildē uz Komisijas brīdinājuma vēstuli šī dalībvalsts atzina, ka, lai 2001. gada dekrēts kļūtu pilnībā piemērojams, ir jāpublicē ministrijas rīkojums, kurā ir paredzēts visu atļauto vielu saraksts, kā arī to izmantošanas nosacījumi, un konstatēja, ka 2001. gada dekrēts 1912. gada dekrētu galīgi aizstātu tikai tad, ja šāds rīkojums būtu publicēts.

52

Otrkārt, nekas 2001. gada dekrēta 2. un 7. panta skaidrajā un noteiktajā redakcijā nešķiet apstiprinām Francijas Republikas minētajam paziņojumam piešķirto iedarbību. Tādējādi atbilstoši šī dekrēta 2. pantam būtu jāizdod ministrijas rīkojums, kurā būtu paredzēts to PP saraksts, kuru izmantošana ir atļauta. Attiecībā uz minētā dekrēta 7. pantu no tā formulējuma izriet, ka “[šī panta] normas stājas spēkā no 2. pantā paredzētā rīkojuma publicēšanas datuma”. Līdz ar to ministrijas rīkojuma publicēšana, šķiet, ir vajadzīgs nosacījums, lai stātos spēkā 2001. gada dekrēts, kā tas ir skaidri atgādināts pašā paziņojumā uzņēmumiem.

53

Treškārt, ja minētajā paziņojumā ir norādīts, ka no 2002. gada 19. janvāra, kas ir šī paziņojuma publicēšanas datums, neesot šķēršļu 2001. gada dekrēta normu, piemēram, par saimnieciskās darbības subjektu dokumentācijas iesniegšanu atbilstoši šī dekrēta 3. pantam, piemērošanai, ir grūti saprast, kā saimnieciskās darbības subjekts varētu iesniegt dokumentāciju, lūdzot grozīt ar ministrijas rīkojumu ieviesto atļauto PP sarakstu, ja šis saraksts vēl nav ieviests, jo konkrētais rīkojums nav izdots.

54

Šādos apstākļos ir jāsecina, ka paziņojums uzņēmumiem nav ļāvis aizstāt 2001. gada dekrēta 2. pantā paredzētā ministrijas rīkojuma neizdošanu un ka, beidzoties argumentētajā atzinumā paredzētajam termiņam, 1912. gada dekrēta iedarbība vēl nav beigusies.

55

Atbilstoši EKL 226. pantam celtās prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi ietvaros pienākumu neizpildes esamība ir jāvērtē atkarībā no situācijas, kāda tā ir, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, un pēc tam sekojošās izmaiņas Tiesa nevar ņemt vērā (1998. gada 25. novembra spriedums lietā C-214/96 Komisija/Spānija, Recueil, I-7661. lpp., 25. punkts).

56

Šīs prasības ietvaros Komisija vairākkārt ir norādījusi, ka 2001. gada dekrētā, lai tas stātos spēkā, ir paredzēts nosacījums, ka ir jāpublicē ministrijas rīkojums, un ka, ja šāda publicēšana nav notikusi, šis dekrēts nav stājies spēkā. Savā prasības pieteikumā, piemēram, tā ir konstatējusi, ka “secīgi ir ieviesta divu veidu [iepriekšējas atļaujas saņemšanas] kārtība, kas Francijā ir piemērojama attiecībā uz PP. Pirmā veida kārtība joprojām bija spēkā pirmstiesas procedūras laikā un tā tika atcelta tikai 2006. gada 2. decembrī. [Otrā] [iepriekšējas atļaujas saņemšanas] kārtība galīgi tika pieņemta , bet tās stāšanās spēkā tika atlikta līdz brīdim, kad tiks atcelta pirmā [iepriekšējas atļaujas saņemšanas] kārtība”.

57

Argumentētajā atzinumā paredzētais termiņš beidzās 2006. gada 4. septembrī. 2001. gada dekrēta 2. pantā paredzētais ministrijas rīkojums tika izdots un Journal officiel de la République française [Francijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī] publicēts .

58

No tā izriet, ka, tā kā nebija izdots 2001. gada dekrēta 2. pantā paredzētais ministrijas rīkojums, Komisijas prasība par minēto dekrētu pārbaudes priekšmets Tiesā var būt tikai saistībā ar tās iebilduma par šķērsli EKL 28. pantam, kas izriet no ar [dekrētu] radītās juridiskās nedrošības, esamību.

59

Komisija apgalvo, ka Francijas Republikai ir jāpamato iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtības attiecībā uz dažādām PP kategorijām esamība. Iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtības piemērošanai, kas principā nav izslēgta, būtu jābūt vērstai uz konkrētu mērķi un precīzi pamatotai, balstoties uz zinātniskiem apsvērumiem. Francijas iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtība esot pamatota ar vispārinātu riska, kura princips nav saderīgs ar EKL 28. pantu, pieņēmumu.

60

Tāda vispārējā iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtība, kāda ir paredzēta 1912. gada dekrētā, esot nesamērīga attiecībā uz iespējamiem riskiem, kādus PP var radīt cilvēku veselībai. Noteiktu nosacījumu ievērošana, izmantojot atļautos PP, vai noteiktu tīrības kritēriju ievērošana nevar tikt pamatota ar sabiedrības veselības iemesliem, ja galaprodukti neietver PP atliekas vai ja šīs atliekas nerada draudus cilvēku veselībai, kad patērētāji tos patērē.

61

Pēc Komisijas domām, riska pieņēmumu, uz kādu ir balstīta Francijas [iepriekšējas atļaujas saņemšanas] kārtība, ir vēl jo grūtāk pamatot, ņemot vērā Regulu Nr. 178/2002. Atbilstoši šai regulai citas dalībvalstis parasti veic risku, kādus rada pārtikas produkti, novērtējumu un to pārtikas produktu tiesiskā regulējuma ievērošanas pārbaudi.

62

Komisija norāda, ka Francijas Republika, šķiet, ir viena no retajām dalībvalstīm, kura PP izmantošanu pakļauj iepriekšējas atļaujas saņemšanas procedūrai. Lai gan šis apstāklis pats par sevi nenozīmē, ka Francijas Republikā ieviestā iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtība būtu ar EKL 28. pantu nesaderīga, tomēr tā pierāda, ka šīs dalībvalsts apgalvotais risks ir tālu no tā, lai tiktu vispārēji apstiprināts, un ka kārtība, kura sistemātiski visus PP pakļauj iepriekšējas atļaujas saņemšanai, pārsniedz tās izvirzīto leģitīmo mērķi.

63

Komisija attiecībā uz dažos, piemērojot 1912. gada dekrētu, izdotajos rīkojumos iekļauto savstarpējās atzīšanas klauzulu joprojām apgalvo, ka tām nevar būt nekādas praktiskas iedarbības, jo Francija, šķiet, ir viena no retajām dalībvalstīm, kura PP izmantošanu pakļauj iepriekšējas atļaujas saņemšanas procedūrai. Šādos apstākļos jebkādai atsaucei uz “lielāku atlieku daudzumu”, kurš ir atzīts citās dalībvalstīs, nevar būt nekādas teorētiskas lietderības. Francijas tiesiskais regulējums esot piemērojams jebkurā gadījumā.

64

Komisija norāda, ka, tā kā citām dalībvalstīm ir jāievēro tostarp Regulas Nr. 178/2002 14. panta par noteikumiem, kas attiecas uz tirgū laistajiem pārtikas produktiem, prasības un nav prezumējams dalībvalstu Kopienu tiesību pārkāpums, savstarpējās atzīšanas klauzulā būtu tikai jāparedz, ka konkrētā valsts tiesiskā regulējuma normas nav šķērslis pārtikas produktu, kuru izgatavošanai ir izmantoti minētā tiesiskā regulējuma normām neatbilstoši PP, bet kuru izcelsme ir citās Kopienas dalībvalstīs, kurās tās tiek likumīgi ražotas un/vai tirgotas, brīvas aprites principam.

65

Francijas Republika piekrīt, ka PP pirmajā brīdī var radīt mazākus draudus veselībai nekā tādas barības vielas kā vitamīni un pārtikas piedevas, kuras ir pievienotas pārtikas produktam, kurā tās paliek līdz brīdim, kad patērētājs šo pārtikas produktu patērē. Tomēr PP var radīt riskus sabiedrības veselībai. Šie riski rodas no pašu PP atlikumu esamības un/vai no tā saukto “reakcijas” produktu esamības. Attiecībā uz pēdējiem minētajiem produktiem Francijas Republika paskaidro, ka saistībā ar noteiktu pārstrādes procesu iedarbību PP var izraisīt pārtikas produktu veidojošo molekulu struktūras izmaiņas un šīm jaunajām molekulām var būt toksiska iedarbība uz patērētāja veselību.

66

Francijas Republika atsaucas uz 2008. gada 13. augusta notu, ko AFSSA nosūtīja directeur général de la concurrence, de la consommation et de la répression des fraudes [konkurences, patērētāju un krāpšanas apkarošanas ģenerāldirektoram], kurā tā apkopoja savu astoņu gadu pieredzi attiecībā uz pieteikumu atļaut izmantot PP. Šajā vēstulē AFSSA konstatēja, ka vairumā gadījumu PP atlikumu pārtikas galaproduktā apjoms nav zināms un ka patērētāju pakļaušana PP noteiktos gadījumos rada risku pārsniegt toksikoloģiskās standartvērtības, ja tās ir ieviestas. Tā norādīja arī uz reakcijas produktu veidošanos, kas izriet no noteiktu PP izmantošanas ražošanas procesā.

67

Pēc Francijas Republikas domām, lai noskaidrotu, vai produkts nesatur PP atlikumu, šim PP ir jābūt zināmam un tam jābūt identificētam ar atļaujas vai paziņojuma sistēmu. Turklāt, lai noskaidrotu, vai atlikumi nerada risku cilvēku veselībai, attiecībā uz pašu PP būtu jāveic pārtikas produktā esošo atlikumu pārbaude no veselības viedokļa, ņemot vērā parastos šo pārtikas produktu patērēšanas apstākļus. Šāda veida galīgā riska, ko rada PP saturošs pārtikas produkts, veselībai pārbaude būtu efektīva tikai tad, ja tā tiktu veikta vai nu atļaujas laist tirgū izsniegšanas procedūras ietvaros, vai arī būtisku zinātnisku pētījumu starptautisko, Kopienas vai valsts iestāžu ietvaros. Ņemot vērā iespējamos riskus, kādus sabiedrības veselībai rada noteiktu kategoriju PP, dalībvalstij attiecībā uz tām kategorijām, kuras nav Kopienas tiesību normu saskaņošanas priekšmets, katrā ziņā ir tiesības paredzēt iepriekšējas atļaujas saņemšanas procedūru, lai laistu tos tirgū. Tā turklāt apgalvo, ka, ņemot vērā ražošanas procesu pastāvīgo attīstību, nav iespējams iepriekš identificēt nekaitīgo PP kategorijas.

68

Attiecībā uz Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru valsts iestādēm ir precīzi jāpierāda riska esamība attiecībā uz katru PP kategoriju, Francijas Republika atgādina par piesardzības principa piemērošanu sabiedrības veselības jomā. Pēc tās domām, atbilstoši šim principam dalībvalstīm ir jāpierāda risks, kuru var radīt PP izmantošana, bet tām nav precīzi un zinātniski jāpierāda PP radītā riska esamība.

69

Tā kā vairumā dalībvalstu nav ieviesta PP novērtēšanas sistēma, apstāklis, ka kāda viela tiek tirgota citā dalībvalstī, nevar padarīt nenozīmīgu AFSSA un Francijas administratīvo iestāžu veikto pārbaudi. Fakts, ka kāda dalībvalsts paredz mazāk stingras normas nekā tās, kādas ir piemērojamas citā dalībvalstī, pats par sevi nenozīmē, ka pēdējās minētās normas ir nesamērīgas.

70

Attiecībā uz savstarpējās atzīšanas klauzulām Francijas Republika norāda tikai, ka 2001. gada dekrēts tika pieņemts tieši tāpēc, lai rīkotos saistībā ar Komisijas izteikto pārmetumu, saskaņā ar kuru 1912. gada dekrēts neietverot šādas savstarpējās atzīšanas klauzulas.

71

Attiecībā uz iespēju patērētāju informēt un aizsargāt ar marķēšanas palīdzību Francijas Republika norāda, pirmkārt, ka marķēšana nevar aizstāt risku patērētāju veselībai analīzes sistēmu. Otrkārt, tā kā Direktīvā 2000/13 PP ir atbrīvoti no marķēšanas pienākuma, tad, ja tiktu paredzēts pienākums minēt šīs vielas marķējumā, tiktu pārkāpta šī direktīva.

72

Attiecībā uz AFSSA 2007. gada aprīļa pētījuma ziņojumu, kurš pirmo reizi pievienots Francijas Republikas atbildes raksta uz repliku pielikumā, tā norāda, ka, lai gan šis ziņojums ir attiecināts uz noteiktiem produktiem un noteiktiem procesiem, kā to minēja arī Komisija, ņemot vērā īpašo reakcijas produktu ražošanas radīto problemātiku, šāda attiecināšana ir loģiska. Izsmeļoša PP pārbaude nebūtu paredzama sakarā ar būtisko izmantojamo PP skaitu. Katrā ziņā pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Francijas tiesiskais regulējums neesot pieņemts, iepriekš neveicot padziļinātu visaptverošu PP ietekmes uz veselību izpēti, izpēti, kas veikta no 2001. līdz 2003. gadam, un otrs šīs izpētes posms ir paredzēts laikposmā no 2009. līdz 2011. gadam.

73

Pirmām kārtām ir jāatgādina, ka preču brīva aprite starp dalībvalstīm ir Līguma pamatprincips, kas izpaužas EKL 28. pantā noteiktajā kvantitatīvo ierobežojumu importam, kā arī jebkuru pasākumu ar tiem līdzvērtīgu iedarbību aizliegumā.

74

Aizliegums noteikt pasākumus ar ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, kas paredzēts EKL 28. pantā, attiecas uz jebkuru dalībvalstu tiesisko regulējumu tirdzniecības jomā, kas tieši vai netieši, faktiski vai iespējami varētu ietekmēt Kopienas iekšējo tirdzniecību (skat. it īpaši 1974. gada 11. jūlija spriedumu lietā 8/74 Dassonville, Recueil, 837. lpp., 5. punkts; spriedumu lietā C-192/01 Komisija/Dānija, Recueil, I-9693. lpp., 39. punkts, un spriedumu lietā C-24/00 Komisija/Francija, Recueil, I-1277. lpp., 22. punkts).

75

Netiek apstrīdēts, ka 1912. gada dekrētā paredzētā iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtība EKL 28. panta izpratnē ir pasākums ar kvantitatīvajiem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību.

76

Šajā dekrētā paredzētā iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtība PP un pārtikas produktu, kuru izgatavošanai ir izmantoti citās dalībvalstīs likumīgi ražoti un/vai tirgoti PP, tirdzniecību padara dārgāku un grūtāku vai noteiktos gadījumos pat neiespējamu.

77

Pirmkārt, šī kārtība ir šķērslis PP, kurus ir paredzēts izmantot pārtikas produktu izgatavošanai un kuru izcelsme ir citās dalībvalstīs, kurās tie tiek likumīgi ražoti un/vai tirgoti, brīvai apritei tiktāl, ciktāl tie ir pakļauti tīrības kritērijiem vai citām īpašībām, piemēram, maksimālajam pieļaujamajam atlikumvielas daudzumam, kāds paredzēts Francijas tiesiskajā regulējumā.

78

Otrkārt, tā ir šķērslis to pārtikas galaproduktu brīvai apritei, kuru izcelsme ir citās dalībvalstīs un kuros var tikt atklāts pat bezgalīgi mazs Francijā neatļauta PP atlikums vai Francijā atļauta PP atlikums, ja ir pārsniegts maksimālais Francijas atļaujas rīkojumos noteiktais atlikumvielas daudzums.

79

Treškārt, minētā iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtība ir šķērslis to pārtikas galaproduktu brīvai apritei, kuru izcelsme ir citās dalībvalstīs un kuru izgatavošanai ir izmantoti Francijā neatļauti PP vai atļautie PP, kuri neatbilst Francijas tiesiskajā regulējumā paredzētajiem tīrības kritērijiem vai citām īpašībām, vai Francijā atļautie PP, kuri ir izmantoti atšķirīgi, nekā tas ir atļauts Francijas tiesiskajā regulējumā, pat tad, ja pārtikas galaproduktā nav vispār nekādu atlikumvielu vai atlikumvielas ir atļautajā daudzumā.

80

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts tiesiskais regulējums, kurā uzturvielas pievienošana pārtikas produktam, kurš ir likumīgi ražots un/vai tirgots citās dalībvalstīs, tiek pakļauta iepriekšējas atļaujas saņemšanas [kārtībai], principā nav pretrunā Kopienu tiesībām, ja vien ir izpildīti noteikti nosacījumi (šajā ziņā skat. 1992. gada 16. jūlija spriedumu lietā C-344/90 Komisija/Francija, Recueil, I-4719. lpp., 8. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Dānija, 44. punkts).

81

No vienas puses, ir jāparedz procedūra, kas saimnieciskās darbības subjektiem ļauj panākt šīs uzturvielas iekļaušanu valsts atļauto vielu sarakstā. Šai procedūrai ir jābūt viegli pieejamai, to ir jāspēj veikt saprātīgā termiņā un, ja [vielas] iekļaušana tiek noraidīta, ir jābūt iespējai noraidošo lēmumu pārsūdzēt tiesā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto 1992. gada 16. jūlija spriedumu lietā Komisija/Francija, 9. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Francija, 26. punkts).

82

No otras puses, pieteikumu, kura mērķis ir panākt uzturvielas iekļaušanu valsts atļauto vielu sarakstā, valsts kompetentās iestādes var noraidīt tikai tad, ja šī viela rada faktisku risku sabiedrības veselībai (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Dānija, 46. punkts, un iepriekš minēto 2004. gada 5. februāra spriedumu lietā Komisija/Francija, 27. punkts).

83

Šajā gadījumā Komisija norāda, ka atšķirībā no tādām piedevām un uzturvielām kā vitamīni, kuri bija iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Dānija un iepriekš minētā 2004. gada 5. februāra sprieduma lietā Komisija/Francija priekšmets, PP nav vielas, kuras tiek pievienotas pārtikas produktiem, bet tikai vielas, kuras tiek izmantotas pārtikas produkta, kurā noteiktos gadījumos var tikt atklāts [PP] atlikums, izstrādes vai ražošanas procesa laikā. Pretēji vitamīniem un [pārtikas] piedevām to esamība pārtikas galaproduktā esot reta un neparedzēta. Ņemot vērā šīs atšķirības, Komisija uzskata, ka iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtība attiecībā uz PP nav pamatota, jo PP nav tāds pats iespējamais kaitīgums sabiedrības veselībai kā [pārtikas] piedevām vai vitamīniem.

84

Šajā sakarā ir jānorāda, ka šīs atšķirības starp uzturvielām, kuras pārtikas produktiem tiek pievienotas apzināti un ar nodomu, un PP nevar liegt dalībvalstīm, lai pamatotu tādu iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtību kā izskatāmajā lietā, iespēju principā balstīties uz EKL 30. pantu un sabiedrības veselības aizsardzības mērķi. Ja šādas atšķirības pastāv attiecībā uz vielām, kuras ir iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtības priekšmets, tās ir nozīmīgas, nevis lai noteiktu, vai šādas kārtības izvēles iespēja dalībvalstīs principā ir liegta, bet attiecībā uz samērīguma principa piemērošanas nosacījumiem saistībā ar kārtību, kura tām ir piemērojama.

85

Attiecībā uz veselības aizsardzības mērķi dalībvalstīm, ņemot vērā, ka nav veikta saskaņošana, un tiktāl, ciktāl joprojām pašreizējos zinātniskajos pētījumos pastāv neskaidrības, ir jāizlemj, cik lielā mērā tās vēlas nodrošināt personu veselības un dzīvības aizsardzību, kā arī vai ir jāizvirza prasība par iepriekšējas atļaujas saņemšanu tādu PP un pārtikas produktu laišanai tirgū, kuru ražošanā ir izmantoti PP, katrā ziņā ņemot vērā prasības par brīvu preču apriti Kopienā (šajā ziņā skat. 1983. gada 14. jūlija spriedumu lietā 174/82 Sandoz, Recueil, 2445. lpp., 16. punkts; spriedumu lietā C-42/90 Bellon, Recueil, I-4863. lpp., 11. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Dānija, 42. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Francija, 49. punkts).

86

Šī rīcības brīvība attiecībā uz veselības aizsardzību ir īpaši būtiska, ja ir pierādīts, ka pašreizējos zinātniskajos pētījumos ir neskaidrības par atsevišķām pārtikas produktu ražošanā izmantotām vielām (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Dānija, 43. punkts, un iepriekš minēto 2004. gada 5. februāra spriedumu lietā Komisija/Francija, 50. punkts).

87

EKL 30. pantā ir paredzēts izņēmums, kas ir jāinterpretē šauri, ka attiecībā uz preču brīvas aprites noteikumu Kopienā valsts iestādēm, kas norāda uz minēto izņēmumu, katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā starptautisko zinātnisko pētījumu rezultātus, ir jāpierāda, ka dalībvalsts tiesiskais regulējums ir vajadzīgs, lai efektīvi aizsargātu minētajā noteikumā paredzētās intereses, un it īpaši jāpierāda, ka attiecīgo izstrādājumu tirdzniecība rada faktisku veselības aizsardzības apdraudējumu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Dānija, 46. punkts, un iepriekš minēto 2004. gada 5. februāra spriedumu lietā Komisija/Francija, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

88

Aizliegums tirgot PP un pārtikas produktus, kuru izgatavošanai ir izmantoti citās dalībvalstīs likumīgi ražoti un/vai tirgoti PP, tātad ir jāpamato ar padziļinātu to risku izpēti, kurus minējusi dalībvalsts, norādot uz EKL 30. pantu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Dānija, 47. punkts, un iepriekš minēto 2004. gada 5. februāra spriedumu lietā Komisija/Francija, 54. punkts, kā arī spriedumu lietā C-41/02 Komisija/Nīderlande, Krājums, I-11375. lpp., 48. punkts).

89

Lēmumu aizliegt tirdzniecību, kas turklāt ir ļoti ierobežojošs šķērslis tirdzniecībai attiecībā uz citās dalībvalstīs likumīgi ražotiem un tirgotiem produktiem, var pieņemt tikai tad, ja apgalvotais faktiskais risks sabiedrības veselībai ir pietiekami pamatots ar jaunākajiem zinātniskajiem datiem, kas pieejami minētā lēmuma pieņemšanas dienā. Šajā sakarā dalībvalstij, veicot riska novērtējumu, ir jāizvērtē, cik liela ir iespējamība, ka atsevišķu PP izmantošana pārtikas produktu ražošanā var kaitēt cilvēku veselībai, un cik būtisks var būt šis iespējamais kaitējums (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Dānija, 48. punkts; iepriekš minēto 2004. gada 5. februāra spriedumu lietā Komisija/Francija, 55. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 49. punkts).

90

Īstenojot savu rīcības brīvību attiecībā uz sabiedrības veselības aizsardzību, dalībvalstīm ir jāievēro samērīguma princips. Tādējādi līdzekļi, ko tās izvēlas, nevar pārsniegt to, kas ir faktiski vajadzīgs, lai nodrošinātu cilvēku veselības aizsardzību, tiem ir jābūt samērīgiem ar izvirzīto mērķi, kuru nevarētu sasniegt ar pasākumiem, kas mazākā mērā ierobežotu Kopienas iekšējo tirdzniecību (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Dānija, 45. punkts, un iepriekš minēto 2004. gada 5. februāra spriedumu lietā Komisija/Francija, 52. punkts).

91

Protams, ka novērtējumā, kas dalībvalstīm ir jāveic, var rasties lielas zinātniskas un praktiskas neskaidrības. Šāda neskaidrība, kas nav nošķirama no piesardzības jēdziena, ietekmē dalībvalsts rīcības brīvības apjomu un tādējādi iespaido noteikumus par samērīguma principa piemērošanu. Šādos apstākļos jāatzīst, ka dalībvalsts saskaņā ar piesardzības principu var ieviest aizsardzības pasākumus, negaidot, kamēr šo risku esamība un pakāpe tiks pierādīta pilnībā (šajā ziņā skat. 1998. gada 5. maija spriedumu lietā C-157/96 National Farmers’ Union u.c., Recueil, I-2211. lpp., 63. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 51. un 52. punkts). Tomēr riska novērtējums nevar balstīties tikai uz pieņēmumiem (šajā ziņā skat. spriedumu lietā C-236/01 Monsanto Agricoltura Italia u.c., Recueil, I-8105. lpp., 106. punkts; kā arī iepriekš minētos spriedumus lietā Komisija/Dānija, 49. punkts, un lietā Komisija/Nīderlande, 52. punkts).

92

Pareizi piemērot piesardzības principu nozīmē, pirmkārt, identificēt iespējamo negatīvo ietekmi uz veselību, ko var izraisīt PP izmantošana, un, otrkārt, samērīgi izvērtēt risku veselībai, pamatojoties uz uzticamākajiem pieejamajiem zinātniskajiem datiem un jaunākajiem starptautisko pētījumu rezultātiem (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Monsanto Agricoltura Italia u.c., 113. punkts; lietā Komisija/Dānija, 51. punkts, kā arī lietā Komisija/Nīderlande, 53. punkts).

93

Ja izrādās, ka veikto pētījumu rezultātu nepietiekamības, nepārliecinošā rakstura vai neprecizitātes dēļ nav iespējams skaidri noteikt atsevišķa riska esamību vai pakāpi, bet gadījumā, ja risks iestātos, pastāv iespējamība, ka var rasties faktisks kaitējums sabiedrības veselībai, piesardzības princips pieļauj ierobežojošu pasākumu ieviešanu, ja vien tie nav diskriminējoši un ir objektīvi (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Komisija/Dānija, 52. punkts, kā arī lietā Komisija/Nīderlande, 54. punkts).

94

Izskatāmajā gadījumā Francijas Republika tās tiesiskajā regulējumā paredzēto iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtību pamato, atsaucoties uz iespējamiem riskiem, kādus noteiktas PP kategorijas rada veselībai.

95

Tomēr, ja attiecībā uz noteiktām PP kategorijām pastāv riski, valsts tiesiskajā regulējumā saistībā ar šīm kategorijām ir jābūt izvirzītam konkrētam mērķim un tam ir jābūt skaidri pamatotam un tas nedrīkst būt vērsts uz visiem PP vai visiem pārtikas produktiem, kuru izgatavošanai ir izmantoti PP, kuri neietilpst šajās bīstamajās vai šaubīgajās kategorijās. Nepietiek ar balstīšanos uz iespējamiem riskiem, kurus rada atļaujas saņemšanai pakļautās vielas vai produkti.

96

Protams, dalībvalsts var pamatoties uz piesardzības principu, ja izrādās, ka nav iespējams nešaubīgi noteikt apgalvotā riska esamību vai pakāpi. Tomēr šī principa pareizas piemērošanas nosacījums ir tāds, ka dalībvalstij ir jāpierāda iepriekš šī sprieduma 92. punktā atgādināto apstākļu, kas ir prasīti šī principa piemērošanai, esamība.

97

Attiecībā uz 1912. gada dekrētā paredzēto iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtību šo apstākļu esamība nav pierādīta. Pat pieņemot, ka atbilstoši piesardzības principam, kā to apgalvo Francijas Republika, tai ir jāpierāda tikai risks, kādu var radīt PP izmantošana, tomēr vispārējs riska veselībai pieņēmums, uz kuru šī dalībvalsts norāda izskatāmajā lietā, nav pamatots ar pierādījumiem, kuri attaisno to, kādēļ visu pārtikas produktu, kuru izgatavošanai ir izmantoti citās dalībvalstīs likumīgi ražoti un/vai tirgoti PP, tirdzniecībai ir jābūt atkarīgai no konkrēto PP ietveršanas Francijas tiesiskajā regulējumā paredzētajā pozitīvajā sarakstā, ietveršanas, kura savukārt ir atkarīga no konkrētā pārtikas produkta atbilstības šajā tiesiskajā regulējumā paredzētajiem tīrības kritērijiem, prasībām saistībā ar maksimālo pieļaujamo atlikumvielu daudzumu vai PP izmantošanas nosacījumiem.

98

Turklāt attiecībā uz Francijas Republikas izvirzītajiem faktiem, lai pierādītu, ka attiecīgās kārtības izvēle ir balstīta uz samērīgu risku analīzi atbilstoši EKL 28. un 30. pantam, ir jāsecina, ka AFSSA2008. gada 13. augusta nota un tās 2007. gada aprīļa izpētes ziņojums, lai pierādītu, ka konkrētais tiesiskais regulējums ir EKL 28. un 30. pantam atbilstošs, ir daudz vēlāki par 1912. gada dekrētu. Pēc 2001. gada dekrēta 2. pantā paredzētā ministrijas rīkojuma publicēšanas 1912. gada dekrēts šo dokumentu izstrādes laikā turklāt vairs nebija spēkā.

99

Kā tas izriet no šī sprieduma 90. punkta, lai ievērotu samērīguma principu, līdzekļi, ko dalībvalstis izvēlas, nevar pārsniegt to, kas ir faktiski vajadzīgs, lai nodrošinātu veselības aizsardzību.

100

Lietas materiālu attiecībā uz 1912. gada dekrētā paredzēto iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtību novērtējums parāda, ka šī kārtība ir nesamērīga tiktāl, ciktāl bez iepriekšējas atļaujas saņemšanas sistemātiski ir aizliegts tirgot visus PP vai visus pārtikas produktus, kuru izgatavošanai ir izmantoti citās dalībvalstīs likumīgi ražoti un/vai tirgoti PP, nenošķirot tos starp dažādiem PP vai starp draudu līmeni, kādu to izmantošana, iespējams, var radīt veselībai.

101

Ar savu sistemātisko raksturu 1912. gada dekrēts neļauj ievērot Kopienu tiesības saistībā ar iepriekšēju PP kaitīgās ietekmes identificēšanu un to faktisko draudu veselībai novērtēšanu, kuri prasa padziļinātu ietekmes, kāda varētu būt konkrēto PP izmantošanai, novērtējumu katrā atsevišķā gadījumā.

102

Turklāt minētā kārtība sistemātiski ir šķērslis pārtikas produktu, kuru izgatavošanai ir izmantoti PP, tirdzniecībai, ja PP izmantošanas veids neatbilst izmantošanas veidam, kāds ir paredzēts Francijas tiesiskajā regulējumā, pat tad, ja pārtikas galaproduktā minēto PP atlikumvielas nav atklātas.

103

Dalībvalsts tādu sistemātisku un [uz konkrētu] mērķi nevērstu iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtību, kāda ir paredzēta 1912. gada dekrētā, nevar pamatot, uzsverot neiespējamību veikt izsmeļošākas iepriekšējās pārbaudes sakarā ar būtisko izmantojamo PP skaitu vai sakarā ar faktu, ka ražošanas procesi pastāvīgi attīstās. Kā izriet no Regulas Nr. 178/2002 6. un 7. panta par risku analīzi un piesardzības principa piemērošanu, šāda nostāja neatbilst Kopienas likumdevēja paredzētajām prasībām gan attiecībā uz Kopienas, gan valsts tiesisko regulējumu par pārtikas produktiem, kuras ir vērstas uz vispārīga augsta līmeņa veselības aizsardzības mērķa sasniegšanu.

104

Protams, kā to norāda Francijas Republika, viens no alternatīvajiem Komisijas ierosinātajiem brīvo apriti mazāk ierobežojošiem veidiem, proti, pārtikas produkta ražošanas procesā izmantoto PP norādīšana, nevar sasniegt Francijas tiesiskajā regulējumā paredzēto aizsardzības mērķi attiecībā uz tādiem PP, saistībā ar kuriem ir pierādīts faktisks risks veselībai. Tomēr ir jānoraida šīs valsts arguments, saskaņā ar kuru šāda norādīšana katrā ziņā nozīmējot Direktīvas 2000/13 pārkāpumu. No šīs direktīvas 6. panta 4. punkta c) apakšpunkta ii) daļas izriet, ka PP nav obligāti marķējumā norādāmas sastāvdaļas, atbilstoši tās 3. panta 1. punktam dalībvalstis var saskaņā ar minētās direktīvas 18. panta 1. punktu paredzēt pasākumus saistībā ar marķējumu, kas ir pamatoti ar sabiedrības veselības aizsardzības iemesliem.

105

Ir jāatgādina arī, kā to dara Francijas Republika, ka tikai tas fakts vien, ka dalībvalsts piemēro mazāk stingrus noteikumus nekā tie, ko piemēro citā dalībvalstī, nenozīmē, ka stingrākie noteikumi nav saderīgi ar EKL 28. un 30. pantu (šajā ziņā skat. 2006. gada 26. janvāra spriedumu lietā C-514/03 Komisija/Spānija, Krājums, I-963. lpp., 49. punkts). Tomēr tas, ka visās vai gandrīz visās dalībvalstīs nav iepriekšējas atļaujas saņemšanas kartības saistībā ar PP izmantošanu pārtikas produktu izgatavošanai, var būt nozīmīgi, novērtējot saistībā ar Francijas tiesisko regulējumu izvirzīto objektīvo pamatojumu un it īpaši saistībā ar šī tiesiskā regulējuma samērīguma novērtējumu.

106

Attiecībā uz Komisijas argumentiem par savstarpējās atzīšanas klauzulu, kuras dalībvalstij ir jāietver savā valsts tiesiskajā regulējumā par tādu iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtību, kāda ir izskatāmajā lietā, raksturu ir jāatgādina, ka valsts tiesiskais regulējums, kurā pārtikas produkti, kuru izgatavošanai ir izmantoti citās dalībvalstīs likumīgi ražoti un/vai tirgoti PP, ir pakļauti iepriekšējas atļaujas saņemšanai, kā tas izriet arī no šī sprieduma 80. punkta, principā nav pretrunā Kopienu tiesībām, ja vien ir izpildīti iepriekš šī sprieduma 81. un 82. punktā uzskaitītie nosacījumi.

107

Komisijas šī sprieduma 64. punktā izvirzītais arguments par savstarpējās atzīšanas klauzulu raksturu, kas vajadzīgs, lai ievērotu Kopienu tiesības, nevar tikt pieņemts.

108

Protams, dalībvalstij, kura ievieš iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtību, ir jāparedz vienkāršota iekļaušanas [sarakstā] procedūra un jāpamato šī kārtība, pierādot faktiska riska veselībai esamība. Šai dalībvalstij ir jāpierāda, ka kārtība, kuru tā ir izvēlējusies, lai sasniegtu veselības aizsardzības leģitīmo mērķi, nepārsniedz to, kas vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai, ko Francijas Republika izskatāmajā lietā attiecībā uz 1912. gada dekrētā paredzēto kārtību nav varējusi izdarīt.

109

Tomēr prasīt, lai valsts tiesiskajā regulējumā, kurā ir paredzēta iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtība, tiktu ietverta tāda savstarpējās atzīšanas klauzula, kādu šī sprieduma 64. punktā paredzējusi Komisija, būtu pat pretrunā šādas kārtības ratio, jo konkrētajai dalībvalstij būtu pienākums pieļaut tās teritorijā PP un pārtikas produktu, kuriem šī klauzula ir labvēlīga, tirdzniecību un tā nevarētu pārbaudīt faktisku risku sabiedrības veselībai neesamību.

110

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jāsecina, ka pirmais Komisijas iebildums ir uzskatāms par pamatotu attiecībā uz 1912. gada dekrētu.

111

Pirmstiesas procedūras un tiesvedības Tiesā laikā Komisija norādīja, ka 2001. gada dekrēta, kurš stājās spēkā tikai 2006. gada 2. decembrī pēc tā 2. pantā paredzētā ministrijas rīkojuma publicēšanas, pieņemšana, paziņojuma uzņēmumiem publicēšana 2002. gadā un tādu pamatnostādņu dokumentācijas sagatavošanai saistībā ar PP izmantošanu, kas piemērojamas 2001. gada dekrēta pielikumā uzskaitītajām PP kategorijām (turpmāk tekstā — “pamatnostādnes”), publicēšana 2003. gadā ir radījusi tiesiskās nedrošības situāciju, kura pati par sevi nozīmē nepamatotu šķērsli EKL 28. pantam.

112

Šajā sakarā ir jānorāda, ka laikposms, kas pagājis starp 2001. gada dekrēta pieņemšanas un ministrijas dekrēta, kas ļauj stāties spēkā minētajam dekrētam, publicēšanas 2006. gada 2. decembrī, kā arī vienlaicīga šajā laikposmā minētā dekrēta un 1912. gada dekrēta pastāvēšana ir radījusi neskaidru faktisko situāciju, saglabājot saimnieciskās darbības subjektu nedrošību attiecībā uz iespējām Francijā tirgot PP vai pārtikas produktus, kuru izgatavošanai ir izmantoti citās dalībvalstīs likumīgi ražoti un/vai tirgoti PP.

113

Šī tiesiskā nedrošība tika palielināta, pirmkārt, ar paziņojumu uzņēmumiem, kurā saimnieciskās darbības subjektiem ir norādīts, ka no šī paziņojuma publicēšanas brīža neesot šķēršļu piemērot noteiktas 2001. gada dekrēta normas, un, otrkārt, ar AFSSA2003. gada 2. jūlija pamatnostādnēm, kuras atbilstoši to formulējumam ir piemērojamas 2001. gada dekrēta pielikumā uzskaitīto PP kategorijām.

114

Pat pieņemot, ka minētās pamatnostādnes būtu no Kopienu judikatūras par vienkāršotas iekļaušanas [sarakstā] procedūras esamību izrietošajām prasībām atbilstošas, saimnieciskās darbības subjekts nebūtu varējis sagatavot dokumentāciju par PP izmantošanu un [dokumentāciju], kura ir vērsta uz to, lai šis PP tiktu iekļauts 2001. gada dekrēta 2. pantā paredzētajā pozitīvajā sarakstā, jo, tā kā ministrijas rīkojums, kura uzdevums bija paredzēt šo sarakstu, vēl nebija nedz izdots, nedz publicēts, šis saraksts nebija izveidots.

115

Šādos apstākļos ir jāsecina, ka Komisijas otrais iebildums, kas attiecas uz 2001. gada dekrētu, ir uzskatāms par pamatotu.

116

Komisija uzskata, ka ar 1912. gada dekrētā paredzēto iekļaušanas [sarakstā] procedūru netiek ievērotas prasības, kas izriet no Tiesas judikatūras un kuras ir atgādinātas šī sprieduma 81. punktā. 1912. gada dekrētā neesot ietverta neviena norāde nedz par procedūras ilgumu, nedz arī par saimnieciskās darbības subjektu tiesībām to uzsākt vai to pārsūdzības iespējām noraidīšanas gadījumā. Turklāt minētajiem saimnieciskās darbības subjektiem neesot sniegta neviena norāde par iestādi, kurā tiem būtu jāvēršas ar saviem pieteikumiem vai dokumentiem, kuri tiem ir jāpievieno dokumentācijai.

117

Šajā sakarā ir jāatgādina, kā tas izriet arī no šī sprieduma 81. punkta, ka valsts tiesiskajā regulējumā, kurā tādas vielas kā PP pievienošana pārtikas produktam tiek pakļauta iepriekšējas atļaujas saņemšanas [kārtībai], ir jāparedz procedūra, kas saimnieciskās darbības subjektiem ļauj panākt šīs vielas iekļaušanu valsts atļauto vielu sarakstā. Šai procedūrai ir jābūt viegli pieejamai, to ir jāspēj veikt saprātīgā termiņā un, ja [vielas] iekļaušana tiek noraidīta, ir jābūt iespējai noraidošo lēmumu pārsūdzēt tiesā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto 1992. gada 16. jūlija spriedumu lietā Komisija/Francija, 9. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Francija, 26. punkts).

118

Iepriekš minētā 2004. gada 5. februāra spriedumā lietā Komisija/Francija 40. punktā Tiesa jau ir norādījusi, ka, ņemot vērā piemērus, kurus tai par 1912. gada dekrētā paredzēto iekļaušanas [sarakstā] procedūru ir sniegusi Komisija, saimnieciskās darbības subjektu iesniegtie iekļaušanas [sarakstā] vai atļaujas saņemšanas pieteikumi netika izskatīti nedz saprātīgā termiņā, nedz, kas attiecas uz atļaujas atteikuma gadījumā dotajām iespējām to pārsūdzēt tiesā, atbilstoši pietiekami pārskatāmai procedūrai.

119

Šajā gadījumā no lietas materiāliem izriet, ka iekļaušanas [sarakstā] procedūra, kas piemērojama tādām uzturvielām kā konkrētie vitamīni, lietā, kurā pasludināts iepriekš minētais 2004. gada 5. februāra spriedums lietā Komisija/Francija, ir analoģiska vai pat identiska procedūrai, kas paredzēta 1912. gada dekrētā PP iekļaušanai Francijā atļauto vielu sarakstā. Francijas Republika nav sniegusi nevienu faktu, kurš pierādītu, ka tas tā nav.

120

Šādos apstākļos secinājumi, pie kuriem Tiesa nonāca iepriekš minētajā 2004. gada 5. februāra spriedumā lietā Komisija/Francija par 1912. gada dekrētā paredzēto iekļaušanas [sarakstā] procedūru, var tikt attiecināti uz iekļaušanas [sarakstā] procedūru, kura atbilstoši šim pašam dekrētam ir piemērojama PP.

121

Attiecībā uz 1912. gada dekrētu ir jāsecina, ka Komisijas trešais iebildums, kas attiecas uz vienkāršotas iekļaušanas [sarakstā] procedūras neesamību, ir uzskatāms par pamatotu.

122

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jākonstatē, ka, nosakot PP un pārtikas produktiem, kuru izgatavošanai tiek izmantoti no citām dalībvalstīm ievesti PP, kas tiek likumīgi ražoti un/vai pārdoti šajās dalībvalstīs, iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtību, kurā netiek ievērots samērīguma princips, Francijas Republika nav izpildījusi EKL 28. pantā paredzētos pienākumus.

123

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: