—

Pontēnas [Pontin] vārdā — L. Dipongs [L. Dupong], avocat,

—

T-Comalux SA vārdā — A. Kronshāgens [A. Kronshagen] un V. Titaks [V. Tutak], avocats,

—

Luksemburgas valdības vārdā — K. Šilcs [C. Schiltz], pārstāvis,

—

Itālijas valdības vārdā — I. Bruni [I. Bruni], pārstāve, kurai palīdz V. Ferrante [W. Ferrante], avvocato dello Stato,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — M. van Bēks [M. van Beek], pārstāvis,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvas 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (desmitā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē) (OV L 348, 1. lpp.), 10. un 12. pantu, kā arī Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvas 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (OV L 39, 40. lpp.), kas ir grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/73/EK (OV L 269, 15. lpp.; turpmāk tekstā — “Direktīva 76/207”), 2. panta interpretāciju.

2

Šis lēmums iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Pontēnu un viņas bijušo darba devēju sabiedrību T-Comalux SA (turpmāk tekstā — “T-Comalux”) par viņas atlaišanu no darba 2007. gada janvārī.

3

No Direktīvas 92/85 devītā apsvēruma izriet, ka drošības un veselības aizsardzības pasākumi strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, nedrīkst radīt nelabvēlīgākus apstākļus sievietēm darba tirgū, ne arī pārkāpt direktīvas par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm.

4

Atbilstoši šīs direktīvas 1. panta 1. punktam tās mērķis ir īstenot pasākumus, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti.

5

Strādājoša grūtniece ir definēta Direktīvas 92/85 2. panta a) punktā kā “strādājoša grūtniece, kas informē darba devēju par savu stāvokli saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai valsts praksi”.

6

Atbilstoši šīs direktīvas 8. panta 1. punktam dalībvalstīm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka 2. pantā definētajām darbiniecēm saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi pirms un/vai pēc dzemdībām ir tiesības saņemt grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, kas ilgst vismaz 14 nedēļas pēc kārtas.

7

Direktīvas 92/85 10. pants ar nosaukumu “Atlaišanas aizliegums” ir formulēts šādi:

“Lai garantētu, ka darbinieces, kas definētas 2. pantā, var izmantot savas tiesības attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību, kā atzīts saskaņā ar šo pantu, jānosaka, ka:

8

Atbilstoši Direktīvas 92/85 12. pantam:

“Dalībvalstis savās tiesību sistēmās ievieš vajadzīgos pasākumus, lai visas darbinieces, kas uzskata, ka viņu tiesības ir aizskartas, jo nav izpildītas šīs direktīvas prasības, varētu celt prasību tiesā un/vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi izmantot citu kompetentu iestāžu palīdzību.”

9

Kā izriet no Direktīvas 76/207 1. panta 1. punkta, tās mērķis ir dalībvalstīs īstenot principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba iespējām, ieskaitot paaugstināšanu amatā, profesionālo sagatavošanu un darba nosacījumiem.

10

Šīs pašas direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka šis princips “nozīmē, ka nedrīkst būt nekāda tieša vai netieša diskriminācija atkarībā no dzimuma, it īpaši ģimenes stāvokļa dēļ”.

11

Šīs direktīvas 2. panta 7. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka tā “neierobežo noteikumus, kas attiecas uz sieviešu aizsardzību, jo īpaši attiecībā uz grūtniecību un maternitāti” un šīs pašas normas trešajā daļā ir noteikts, ka “mazāk labvēlīga attieksme pret sievieti saistībā ar grūtniecības vai dzemdību atvaļinājumu Direktīvas [92/85] nozīmē ir diskriminācija šīs direktīvas nozīmē”.

12

Atbilstoši Direktīvas 76/207 3. panta 1. punkta c) apakšpunktam vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošana nozīmē to, ka nav tiešas vai netiešas diskriminācija dzimuma dēļ valsts vai privātajos sektoros, tostarp valsts iestādēs, attiecībā it īpaši uz nodarbinātības un darba nosacījumiem, tostarp atlaišanas no darba nosacījumiem. Dalībvalstīm, atbilstoši šī paša panta 2. punkta a) apakšpunktam, ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu to, ka tiktu atcelti normatīvie un administratīvie akti, kas ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam.

13

Code du travail luxembourgeois [Luksemburgas Darba kodeksa] (turpmāk tekstā — “Darba kodekss”) L. 124-11. panta 1) un 2) punktā ir noteikts:

14

Šī kodeksa L. 124-12. panta 4) punktā ir noteikts:

“Ja likums paredz [šādu] atlaišanu atzīt par spēkā neesošu, darba lietu tiesai pēc pieprasījuma jānorīko darbinieka atjaunošana darbā uzņēmumā. [..]

Prasībai tiesā atzīt [uzteikumu] par spēkā neesošu ir piemērojamas L. 124-11. panta normas.”

15

Darba kodeksa III grāmatas III sadaļā ir ietverta VII nodaļa ar nosaukumu “Atlaišanas aizliegums”, kurā ir L. 337-1. pants, kas ir izteikts šādi:

16

Šī kodeksa L. 337-6. pantā ir noteikts:

“Darbiniece, kas ir atlaista no darba viņas laulību dēļ, var celt prasību par viņas atlaišanas spēkā neesamību un prasīt turpināt darba attiecības, nosūtot darba devējam adresētu ierakstītu vēstuli divu mēnešu laikā pēc paziņojuma par minēto atlaišanu. Šādā gadījumā darba līgums paliek spēkā un darbiniece arī turpmāk ir tiesīga saņemt visu viņas algu.

Ja darbiniece nav prasījusi atzīt viņas atlaišanu par spēkā neesošu un prasījusi turpināt darba attiecības iepriekš noteiktajā termiņā, viņai ir tiesības saņemt zaudējumu atlīdzību [ja darba stāžs pie tā paša darba devēja ir vismaz pieci gadi], kas norādīta L. 124-7. panta 1) punktā. Turklāt viņa var celt tiesā prasību par kompensāciju sakarā ar nelikumīgu darba līguma izbeigšanu, pamatojoties uz L. 124-11. un L. 124-12. pantu.”

17

Pontēna tika pieņemta darbā T-Comalux ar līgumu uz nenoteiktu laiku, nosakot pilnu darba laiku, sākot no 2005. gada novembra.

18

Ar 2007. gada 18. janvāra ierakstītu vēstuli, ko Pontēna saņēma 2007. gada 22. janvārī, viņa tika atlaista, nosakot uzteikuma termiņu laikposmā no 2007. gada 31. janvāra līdz 30. martam. Iesniedzējtiesas lēmumā nav norādīts šīs atlaišanas ar uzteikumu iemesls.

19

Iesniedzējtiesā Pontēna apgalvoja, ka 2007. gada 19. janvārī viņa ar parastu vēstuli nosūtīja T-Comalux izziņu par slimību. Šajā tiesā šī sabiedrība apstrīdēja, ka ir saņēmusi šo izziņu.

20

2007. gada 24. janvārī Pontēna nosūtīja T-Comalux elektroniskā pasta vēstuli, kurā Pontēna paziņoja, ka “viņas veselības stāvoklis nav īpaši uzlabojies”, ka viņa nevarēšot atgriezties birojā nākošajā dienā un ka viņa nosūtīs darba nespējas apliecinājumu, cik drīz vien iespējams.

21

Ar 2007. gada 25. janvāra ierakstītu vēstuli T-Comalux paziņoja Pontēnai, ka viņa ir atlaista no darba, nekavējoties izbeidzot darba attiecības, pamatojoties uz “būtisku pārkāpumu” sakarā ar “neattaisnotu prombūtni vairāk nekā trīs dienas”.

22

2007. gada 26. janvāra ierakstītā vēstulē, ko T-Comalux saņēma šī gada 30. janvārī, Pontēna norādīja, ka viņa ir grūtniecības stāvoklī. Viņa apgalvoja, ka šī iemesla dēļ atlaišana no darba, par ko viņai paziņoja T-Comalux, nav spēkā esoša.

23

Tā kā T-Comalux uz šo vēstuli neatbildēja, Pontēna 2007. gada 5. februārī vērsās iesniedzējtiesā ar prasību atzīt viņas atlaišanu par spēkā neesošu.

24

Ar 2007. gada 30. maija spriedumu šī tiesa, sastāvā, kas atšķiras no tā, kurš ir iesniedzis šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, nosprieda, ka tai nav kompetences izskatīt Pontēnas prasību atzīt par spēkā neesošu viņas atlaišanu no darba 2007. gada 18. janvārī. Šis tiesas sastāvs norāda, ka Darba kodeksa L. 337-1. pants paredz īpašu kompetenci darba lietu tiesas, tas ir, Tribunal du travail [Darba lietu tiesa], priekšsēdētājam aizsardzības nolūkā steidzami pasludināt atlaišanu no darba par spēkā neesošu, ja atlaišana ir notikusi brīdi, kad darbiniece atradās grūtniecības stāvoklī. Pontēnai bija jāiesniedz prasības pieteikums par atlaišanas no darba spēkā neesamības konstatēšanu minētās tiesas priekšsēdētājam. No Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka Pontēna, kuru tajā laikā, šķiet, nepārstāvēja advokāts, adresēja savu prasības pieteikumu vēstules formā “Tribunal du travail — priekšsēdētāja kunga un viņa piesēdētāju rokās” un uzsāka savus rakstveida apsvērumus ar pieklājības formulu “Priekšsēdētāja kungs”.

25

Pontēna par šo spriedumu neiesniedza apelācijas sūdzību. Mutvārdu paskaidrojumos Tiesā viņa šajā sakarā norādīja, ka viņa izvēlējās izvairīties no riska, kas saistīts ar šādu apelāciju, lai neļautu beigties trīs mēnešu termiņam, kas paredzēts darbinieka prasībai tiesā par zaudējumu atlīdzību sakarā ar viņa nelikumīgu atlaišanu no darba, kura paredzēta Darba kodeksa L. 124-11. panta 1) un 2) punktā (turpmāk tekstā — “zaudējumu atlīdzības prasība”).

26

Ar otro prasību, kas celta 2007. gada 18. aprīlī, Pontēna lūdza iesniedzējtiesai piespriest T-Comalux samaksāt viņai zaudējumu atlīdzību. Pamatojot šo prasību, viņa it īpaši apgalvoja, ka gan viņas atlaišana no darba ar 2007. gada 18. janvāra uzteikumu, gan viņas vēlākā atlaišana no darba, nekavējoties izbeidzot darba attiecības, ir pretrunā likumam un tātad nelikumīga atbilstoši minētajam L. 124-11. pantam.

27

T-Comalux uzskata, ka Luksemburgas vispārējās tiesības par zaudējumu atlīdzības prasību nav piemērojamas darbiniecei, kas ir grūtniece un kas saskaņā ar Darba kodeksa L. 337-1. pantu nevar izvēlēties starp šajā tiesību normā paredzēto prasību atzīt par spēkā neesamību un atjaunošanu darbā (turpmāk tekstā — “prasība par spēkā neesamību un atjaunošanu darbā”) un zaudējumu atlīdzības prasību, bet viņai obligāti ir jāiesniedz viņas darba devējam medicīniska izziņa, kas apliecina viņas grūtniecību, astoņu dienu laikā pēc atlaišanas no darba, kā tas ir paredzēts šī panta 1) punkta otrajā daļā (turpmāk tekstā — “astoņu dienu termiņš”), un jāiesniedz prasība par spēkā neesamību un par atjaunošanu darbā Tribunal du travail priekšsēdētājam piecpadsmit dienu laikā pēc darba līguma izbeigšanas, termiņa, kurš ir noteikts šī paša 1) punkta ceturtajā daļā (turpmāk tekstā — “piecpadsmit dienu termiņš”).

28

Iesniedzējtiesa uzskata, ka no atbilstošām Luksemburgas likumu normām gadījumā, kad strādājoša grūtniece, kura jebkāda iemesla dēļ, pat no viņas gribas neatkarīga, ir ļāvusi iestāties astoņu dienu un piecpadsmit dienu termiņam, viņai vairāk nav tiesību celt tiesā prasības, lai apstrīdētu viņas atlaišanu, jo, kad šie termiņi ir beigušies, šādas strādājošas grūtnieces atlaišana no darba neesot ne spēkā neesoša, ne nelikumīga, bet esot pilnībā spēkā esoša. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir atsauce arī uz Luksemburgas tiesu judikatūru, saskaņā ar kuru termiņš, lai celtu prasību par spēka neesamību, sākas nevis no vēstules par atlaišanu no darba saņemšanas, bet no šīs vēstules nodošanas pastā.

29

Šādos apstākļos, jautājot par šī valsts tiesiskā regulējuma saderību ar Kopienu tiesībām un it īpaši Direktīvu 92/85 un 76/207, Tribunal du Travail d’Esch-sur-Alzette [Ešas pie Alzetes Darba lietu tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

30

No Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka ar šiem trim jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā Darba kodeksa L. 337-1. pants, kurā īpaši attiecībā uz aizliegumu atlaist no darba strādājošas grūtnieces, sievietes, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošas sievietes, kas baro bērnu ar krūti, kas noteikts Direktīvas 92/85 10. pantā, ir noteikts, ka pēdējās kā tiesību aizsardzības līdzekli var izmantot prasību par spēkā neesamību un atjaunošanu darbā, uz kuru attiecas pamata prāvā piemērojamie termiņi, bet viņām nav pieejama zaudējumu atlīdzības prasība, ir pretrunā Direktīvām 92/85 un/vai 76/207.

31

Šajā kopsakarā divi pirmie jautājumi attiecas uz iepriekš noskaidrojamu jautājumu, vai tādi procesuālie noteikumi kā tie, kas izriet no minētā L. 337-1. panta, atbilst Direktīvas 92/85 10. un 12. panta prasībām un, konkrētāk, ļauj ikvienai darbiniecei, kas uzskata, ka viņai ir kaitējusi pienākumu, kas izriet no šī 10. panta, neievērošana, aizstāvēt savas tiesības tiesā. Atbilde uz šiem diviem jautājumiem var ietekmēt atbildi uz trešo jautājumu, kas būtībā attiecas uz jautājumu, vai tas, ka tiesību aizsardzības līdzeklis tiesā, kas pieejams atlaišanas no darba grūtniecības laikā, ir paredzēta vienīgi prasība par spēkā neesamību un atjaunošanu darbā, ir uzskatāms par diskrimināciju Direktīvas 76/207 izpratnē.

32

Pontēna apgalvo, ka strādājošas grūtnieces tiesības aizstāvēt savas tiesības, kuras iedibina Luksemburgas likums, neatbilst Direktīvā 92/85 noteiktajiem kritērijiem, lai nodrošinātu efektīvu un faktisku šādas darbinieces tiesību aizstāvību. Attiecībā uz Direktīvu 76/207 viņa apgalvo, ka atšķirīga attieksme saistībā ar atlaišanu no darba, kas atņem strādājošai grūtniecei tiesības iesniegt zaudējumu atlīdzības prasību, nav nekādi saprotami pamata un tā ir sievietes grūtniecības stāvoklī, kas atlaista no darba, diskriminācija salīdzinājumā ar citiem darbiniekiem, kas atlaisti no darba.

33

T-Comalux uzskata, ka astoņu dienu un piecpadsmit dienu termiņi nav pretrunā Direktīvai 92/85. Pēc šīs sabiedrības uzskata arī Direktīva 76/207 nav šķērslis, lai valsts likumdevējs atņemtu strādājošai grūtniecei tiesības uz zaudējumu atlīdzības prasību viņas grūtniecības laikā. Strādājoša grūtniece, kas atlaista no darba viņas grūtniecības laikā, kurā ir paredzēti īpaši viņas stāvokļa aizsardzības pasākumi, netiek diskriminēta, bet tieši otrādi tiek īpaši aizsargāta ar prasības par izdarītās atlaišanas no darba spēkā neesamību starpniecību.

34

Luksemburgas valdība apgalvo, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pamatots ar kļūdainu attiecīgo pamata lietā piemērojamo valsts likumu normu interpretāciju, saskaņā ar kurām darbiniecei, kas nokavē astoņu dienu un piecpadsmit dienu termiņus, vairāk nav iespējams celt prasību tiesā, lai apstrīdētu viņas atlaišanu. Šī valdība uzskata, ka tad, ja darbiniece nav izmantojusi savas speciālās tiesības vai nevarēja tās izmantot, pēc šajā tiesiskajā regulējumā noteikto termiņu beigām viņa varēja celt zaudējumu atlīdzības prasību. Šādā kontekstā termiņi, kas attiecas uz prasību par spēkā neesamību un atjaunošanu darbā, neesot pārāk īsi.

35

Itālijas valdība uzskata, ka astoņu dienu un piecpadsmit dienu termiņi ir jāuzskata par pārāk samazinātiem, lai ļautu strādājošai grūtniecei, kas atlaista grūtniecības laikā, aizstāvēt savas tiesības tiesā. Turklāt šī valdība apgalvo, ka Direktīva 76/207 neļauj valsts likumdevējam ieviest strādājošu grūtnieču, kas atlaistas grūtniecības laikā, diskrimināciju, atņemot iespēju celt zaudējumu atlīdzības prasību, lai gan šādu prasību var celt citi atlaisti darbinieki.

36

Eiropas Kopienu Komisija uzskata, ka Direktīvas 92/85 10. un 12. pants būtībā neliedz valsts tiesiskajā regulējumā paredzēt ar Kopienu tiesībām pamatotas prasības celšanai iepriekš noteiktus termiņus, tomēr ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus. Šajā sakarā tā apgalvo, ka piecpadsmit dienu termiņš sava īsuma dēļ ir pretrunā šiem principiem un līdz ar to minētajiem 10. un 12. pantam. Komisija tāpat arī apgalvo, ka Direktīva 76/207 liedz pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas liedz strādājošai grūtniecei, kas ir atlaista no darba grūtniecības laikā, iespēju celt prasību par zaudējumu atlīdzību sakarā ar nelikumīgu uzteikumu, ja tāda iespēja pastāv citiem darbiniekiem, kas ir atlaisti no darba.

37

Vispirms ir jāatgādina, ka atšķirībā no piecpadsmit dienu termiņa astoņu dienu termiņš, šķiet, nav procesuāls termiņš, kas regulē vēršanos tiesā, tas vajadzības gadījumā ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Divi pirmie jautājumi būtībā attiecas uz tiesību, ko attiecīgajām personām ir piešķīrušas Kopienu tiesības, kā, piemēram, Direktīvas 92/85 10. panta 3. punktā un 12. pantā atspoguļotās, efektīvas aizsardzības tiesā principu. Tādējādi attiecībā uz šo piecpadsmit dienu termiņu ir jāpārbauda šī principa piemērošana tādos apstākļos, kādi ir pamata lietā. Ja iesniedzējtiesa nonāks pie secinājuma, ka arī astoņu dienu termiņš ir termiņš, kura beigas var ietekmēt attiecīgās personas tiesību izmantošanu, tai mutatis mutandis ir jāpiemēro no šī sprieduma izrietošās norādes attiecībā uz šo piecpadsmit dienu termiņu.

38

Ir jānorāda arī, ka Tiesai saskaņā ar kompetences sadalījumu starp Kopienu tiesām un valsts tiesām ir jāņem vērā prejudiciālo jautājumu faktiskais un tiesiskais konteksts, kāds tas noteikts lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu (skat. 2008. gada 4. decembra spriedumu lietā C-330/07 Jobra, Krājums, I-9099. lpp., 17. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to neatkarīgi no tā, kādu kritiku Luksemburgas valdība ir izteikusi par iesniedzējtiesas piemēroto interpretāciju, šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāizskata, ņemot vērā šīs tiesas veikto šo tiesību interpretāciju (pēc analoģijas skat. 2006. gada 9. novembra spriedumu lietā C-346/05 Chateignier, Krājums, I-10951. lpp., 22. punkts, un 2009. gada 23. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no C-378/07 līdz C-380/07 Angelidaki u.c., Krājums, I-3071. lpp., 51. punkts). Tādējādi uz pirmajiem diviem jautājumiem ir jāatbild, pamatojoties uz pieņēmumu, ka strādājošas grūtnieces, kas atlaista no darba grūtniecības laikā, rīcībā saskaņā ar Luksemburgas tiesībām nav cita tiesību aizsardzības līdzekļa kā prasība par spēkā neesamību un atjaunošanu darbā.

39

Šajā sakarā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 92/85 10. panta 1. punktu dalībvalstīm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai aizliegtu darbinieču, uz kurām attiecas šī tiesību norma, atlaišanu no darba laikposmā no viņu grūtniecības sākuma līdz šīs direktīvas 8. panta 1. punktā minētā grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma beigām, izņemot ārkārtējus gadījumus, kas nav saistīti ar viņu stāvokli un kuros ir atļauta atlaišana saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi, un, attiecīgā gadījumā, ja kompetentā iestāde ir tam piekritusi.

40

Saskaņā ar Direktīvas 92/85 12. pantu dalībvalstīm ir arī jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai visas personas, kas uzskata, ka viņu tiesības ir aizskartas, jo nav izpildīti šajā direktīvā noteiktie pienākumi, ieskaitot tās 10. pantā noteiktos, varētu celt prasību tiesā. Šis pašas direktīvas 10. panta 3. punktā ir īpaši paredzēts, ka dalībvalstīm ir jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai aizsargātu strādājošas grūtnieces, sievietes, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošas sievietes, kas baro bērnu ar krūti, pret atlaišanu no darba, kas ir nelikumīga saskaņā ar šīs tiesību normas 1. punktu (skat. 2007. gada 11. oktobra spriedumu lietā C-460/06 Paquay, Krājums, I-8511. lpp., 47. punkts).

41

Šīs tiesību normas un it īpaši Direktīvas 92/85 12. pants šīs direktīvas kontekstā ir īpaša tiesību, ko attiecīgajām personām piešķir Kopienu tiesības, efektīvas aizsardzības tiesā principa izpausme.

42

Turklāt no judikatūras izriet, ka, lai gan saskaņā ar Direktīvas 92/85 12. pantu dalībvalstīm nav jāveic neviens konkrēts pasākums, tomēr izvēlētajam pasākumam ir jābūt tādam, lai nodrošinātu efektīvu un faktisku tiesas aizsardzību, un tādam, lai darba devēju reāli atturētu no nelikumīgas darbības, un katrā ziņā adekvātam salīdzinājumā ar nodarīto kaitējumu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Paquay, 45. un 49. punkts).

43

Attiecībā uz tiesību, kas attiecīgajām personām ir piešķirtas Kopienu tiesībās, efektīvas aizsardzības tiesā principu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka detalizēti procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Kopienu tiesībās, nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām valsts teritorijā (līdzvērtības princips), ne arī padarīt par neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Kopienu tiesību sistēmu (efektivitātes princips) (it īpaši skat. 2008. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C-268/06 Impact, Krājums, I-2483. lpp., 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Šīs līdzvērtības un efektivitātes prasības izsaka vispārējo dalībvalstu pienākumu nodrošināt tādu attiecīgo personu tiesību aizsardzību tiesā, kuras izriet no Kopienu tiesībām. Tās tāpat attiecas arī gan uz to tiesu nozīmēšanu, kurām ir kompetence izskatīt prasības, kas pamatotas ar Kopienu tiesībām, gan uz procesuālo noteikumu definēšanu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Impact, 47. un 48. punkts).

45

Līdzvērtības principa ievērošana prasa, ka attiecīgais valsts noteikums ir piemērojams prasībai, kas pamatota ar Kopienu tiesību pārkāpumu, un tām, kas pamatotas ar iekšējo tiesību neievērošanu, kuru priekšmets un pamats ir līdzīgi (1998. gada 1. decembra spriedums lietā C-326/96 Levez, Recueil, I-7835. lpp., 41. punkts). Tomēr šis princips nevar tikt interpretēts kā tāds, kas dalībvalstij liek attiecināt tās labvēlīgāko iekšējo kārtību uz visām prasībām, kas iesniegtas darba tiesību jomā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Levez, 42. punkts). Lai pārbaudītu, vai līdzvērtības princips ir ievērots, valsts tiesai, kas vienīgā var tieši zināt prasības procedurālos noteikumus valsts tiesību nozarē, pārbaudīt, vai procesuālie noteikumi, kas paredzēti, lai nodrošinātu valsts tiesībās tiesību, kas attiecīgajām personām izriet no Kopienu tiesībām, ievērošanu atbilst šim principam un pārbaudīt gan prasības priekšmetu, gan būtiskus elementus, kas, iespējams, ir līdzīgi (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Levez, 39. un 43. punkts, kā arī 2000. gada 16. maija spriedumu lietā C-78/98 Preston u.c., Recueil, I-3201. lpp., 49. punkts). Šādā nolūkā valsts tiesai ir jāpārbauda attiecīgo prasību līdzība, ievērojot to priekšmetu, pamatu un būtiskās sastāvdaļas (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Preston u.c., 57. punkts).

46

No judikatūras izriet, ka, lai lemtu par procedūras noteikumu līdzvērtību, valsts tiesai ir objektīvi un abstraktā veidā jāizvērtē attiecīgo noteikumu līdzība, ievērojot to nozīmi procedūrā kopumā un procedūras norisē un noteikumu īpatnības (šajā nozīmē skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Preston u.c., 61.–63. punkts).

47

Attiecībā uz efektivitātes principu no Tiesas judikatūras izriet, ka ikreiz, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālo tiesību norma padara Kopienu tiesību sistēmā attiecīgajām personām piešķirto tiesību īstenošanu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu, tas ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi procedūrā, tās norisi un īpatnības kopumā dažādās valsts instancēs. Šajā ziņā attiecīgajos gadījumos ir jāņem vērā principi, kas ir valsts tiesu sistēmas pamatā, tādi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un efektīva procesa norise (skat. 2008. gada 21. februāra spriedumu lietā C-426/05 Tele2 Telecommunication, Krājums, I-685. lpp., 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Tādējādi tiesiskās drošības interesēs Tiesa ir arī atzinusi par saderīgu ar Kopienu tiesībām saprātīgu termiņu noteikšanu prasības celšanai, kura neievērošanas gadījumā tiek zaudētas attiecīgās tiesības, ja šādi termiņi nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Kopienu tiesību sistēmas (skat. 2002. gada 24. septembra spriedumu lietā C-255/00 Grundig Italiana, Recueil, I-8003. lpp., 34. punkts, kā arī 2008. gada 12. februāra spriedumu lietā C-2/06 Kempter, Krājums, I-411. lpp., 58. punkts un tajā minētā judikatūra). Attiecībā uz noilguma termiņiem Tiesa ir nolēmusi arī, ka dalībvalstīm attiecībā uz valsts tiesisko regulējumu, kas ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā, jānosaka termiņi, ņemot vērā tostarp pieņemamo lēmumu nozīmīgumu ieinteresētajām personām, piemērojamo procedūru un tiesību aktu sarežģītību, personu, kas var tikt ietekmētas, skaitu un citas publiskas vai privātas intereses, kas jāņem vērā (šajā sakarā skat. 2008. gada 18. decembra spriedumu lietā C-349/07 Sopropé, Krājums, I-10369. lpp., 40. punkts).

49

Visbeidzot, kā tas izriet no pastāvīgās Tiesas judikatūras, tai nav jāsniedz viedoklis attiecībā uz valsts tiesību interpretāciju, jo šis uzdevums ir vienīgi iesniedzējtiesai, kurai attiecīgajā gadījumā ir jānosaka, vai attiecīgais valsts tiesiskais regulējums atbilst līdzvērtības un efektivitātes prasībām (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Angelidaki u.c., 163. punkts). Tomēr Tiesa, sniedzot atbildi uz prejudiciālu jautājumu, nepieciešamības gadījumā var valsts tiesai sniegt precizējumus kā vadlīnijas izvērtējuma veikšanai (skat. 2006. gada 7. septembra spriedumus lietā C-53/04 Marrosu un Sardino, Krājums, I-7213. lpp., 54. punkts, un lietā C-180/04 Vassallo, Krājums, I-7251. lpp., 39. punkts, kā arī 2008. gada 12. jūnija rīkojumu lietā C-364/07 Vassilakis u.c., 143. punkts).

50

Tieši šo apsvērumu kontekstā ir jāatbild uz iesniedzējtiesas uzdotajiem diviem pirmajiem jautājumiem.

51

Šajā sakarā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Darba kodeksa L. 337-1. pants ir ticis pieņemts, piemērojot Direktīvas 92/85 10. pantu, skatītu kopā ar tās 12. pantu.

52

Kā to apgalvo gan Itālijas valdība, gan Komisija un kā tas izriet no šī sprieduma 42. [43.] punkta, Direktīvas 92/85 10. un 12. pants būtībā neliedz valsts likumdevējam paredzēt strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, kuras ir atlaistas no darba, īpašu prasību tiesā, kuras nosacījums ir iepriekš noteiktu termiņu ievērošana.

53

Tomēr, tā kā dalībvalstis ir atbildīgas par to, lai visos gadījumos tiktu nodrošināta attiecīgo personu tiesību, kas izriet no Kopienu tiesībām, efektīva aizsardzība (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Impact, 45. punkts un tajā minētā judikatūra), šādas prasības tiesā nosacījumiem ir jāatbilst prasībām, kas ir noteiktas šī sprieduma no 39. [40.] līdz 48. [49.] punktam minētajā judikatūrā.

54

Šo secinājumu nevar atspēkot T-Comalux tiesas sēdē izvirzītā argumentācija, saskaņā ar kuru atšķirībā no zaudējumu atlīdzības prasības, kas ir pieejama gadījumā, kad atlaišana tiek uzskatīta par “nelikumīgu” valsts tiesiskā regulējuma izpratnē, vai arī prasības, kas ir pieejama atlaišanas laulību “dēļ” gadījumā, kas ir ieviesta ar Darba kodeksa L. 337-6. pantu (turpmāk tekstā — “prasība, kas pieejama atlaišanas no darba laulību dēļ gadījumā”), prasības par spēkā neesamību un atjaunošanu darbā ir piemērojamas gandrīz automātiski, neatkarīgi no darba devēja rīcības nelikumības. Pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo šī sabiedrība, tikai tas, ka dalībvalsts, īstenojot Direktīvas 92/85 10. un 12. pantu, ieviešot īpašu tiesību aizsardzības līdzekli strādājošām grūtniecēm, nolemj atbilstoši šī 10. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām neparedzēt izņēmumus no atlaišanas no darba aizlieguma, kas nebūtu saistīti ar atrašanos grūtniecības stāvoklī, pēcdzemdību periodā vai bērna barošanu ar krūti, nevar radīt situāciju, kad šī tiesību aizsardzības līdzekļa procesuālie noteikumi neatbilst tiesību, kas attiecīgajām personām ir piešķirtas Kopienu tiesībās, efektīvas aizsardzības tiesā principam.

55

Attiecībā, pirmkārt, uz jautājumu, vai šajā gadījumā ir ievērots līdzvērtības princips, no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka abas iesniedzējtiesas nosauktās prasības darba tiesību jomā, proti, pirmkārt, zaudējumu atlīdzības prasība un, otrkārt, prasība, kas ir pieejama atlaišanas no darba laulību dēļ gadījumā, pirmajā mirklī šķiet salīdzināmas ar prasību par spēkā neesamību un atjaunošanu darbā, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, kā tas izriet no šī sprieduma 45. [46.] punkta, ievērojot to pamatu un būtiskās sastāvdaļas.

56

Ja izrādīsies, ka viena vai vairākas lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu minētās prasības vai citas valsts prasības, kas nav nosauktas Tiesā, ir līdzīgas prasībai par spēkā neesamību un atjaunošanu darbā, iesniedzējtiesai vēl ir jānovērtē, vai šīm prasībām ir labvēlīgāki procesuālie noteikumi.

57

Šajā sakarā būtu jāņem vērā apstāklis, ka ar prasību par spēkā neesamību un atjaunošanu darbā, šķiet, jāvēršas īpašā instancē, proti, pie “darba lietu tiesas priekšsēdētāja”. No šī sprieduma 24. [25.] punkta izriet, ka šī pēdējā prasība šķiet prasa gramatisku un īpaši šauru interpretāciju. Kā tas izriet no pamata prāvas faktiem, šādai prasībai var būt nelabvēlīga ietekme uz attiecīgajām personām, it īpaši ņemot vērā sevišķi īso prasības termiņu, kas sarežģī tiesību speciālista konsultācijas saņemšanu vai tā piedalīšanos.

58

Attiecībā uz pieņēmumu, ka zaudējumu atlīdzības prasība un prasība par spēkā neesamību un atjaunošanu darbā ir jāuzskata par līdzīgām, ir jāatgādina, ka piecpadsmit dienu noilguma termiņš, kas piemērojams pēdējai prasībai, ir būtiski īsāks nekā trīs mēnešu noilguma termiņš zaudējumu atlīdzība prasībai. Attiecībā uz prasību, kas ir pieejama atlaišanas no darba laulību dēļ gadījumā, atbilstošais noilguma termiņš, lai vērstos valsts tiesā, neizriet no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem. Tam tā esot, ir jānorāda, ka atbilstoši Darba kodeksa L. 337-6. pantam darbinieces rīcībā ir divi mēneši, lai darba devēju lūgtu turpināt darba attiecības un, ja viņa šajā termiņā nav prasījusi atzīt viņas atlaišanu no darba par spēkā neesošu un prasījusi turpināt darba attiecības, viņai ir tiesības saņemt atlaišanas pabalstu un turklāt viņa var celt zaudējumu atlīdzības prasību.

59

Ņemot vērā faktus, ar kuriem ir iepazīstināta Tiesa, pirmajā brīdi nešķiet, ka procesuālie noteikumi, kas attiecas uz prasību par spēkā neesamību un atjaunošanu darbā, kas paredzēta Darba kodeksa L. 337-1. panta 1) punkta ceturtajā daļā, atbilst līdzvērtības principam, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, ievērojot šī sprieduma 43. [44.], 45. [46.] un 46. [47.] punktā atgādināto judikatūru.

60

Otrkārt, attiecībā uz efektivitātes principu ir jānorāda, ka relatīvi īss beigu termiņš, kā to būtībā apgalvo Itālijas valdība un Komisija un kā tas izriet arī no šī sprieduma 47. [48.] un 48. [49.] punkta, prasībai, kas vērsta uz nelikumīgi atlaista darbinieka atjaunošanu darbā attiecīgajā uzņēmumā, būtībā var tikt uzskatīts par likumīgu. Kā T-Comalux un Luksemburgas valdība norāda, gan strādājošām grūtniecēm, gan darba devējiem varot pastāvēt no tiesiskās drošības izrietoša interese, lai iespēja vērsties tiesā ar šādu prasību tiktu ierobežota laikā, ņemot vērā it īpaši atjaunošanas darbā sekas visām iesaistītajām personām tāpēc, ka tā notikšot pēc nozīmīga laika sprīža.

61

Tomēr, ievērojot it īpaši tiesiskās drošības principu, īsāka noilguma termiņa noteikšana prasībai, kas vērsta uz grūtnieces, kura ir atlaista no darba, atjaunošanu darbā pie darba devēja, nekā termiņš, kas paredzēts zaudējumu atlīdzības prasībai, nav pretēja efektivitātes principa prasībām.

62

Tomēr šajā sakarā ir jānorāda, ka piecpadsmit dienu noilguma termiņš, kas piemērojams prasībai par spēkā neesamību un atjaunošanu darbā, kā tas izriet no šī sprieduma 58. [59.] punkta, ir jāuzskata par īpaši īsu, ņemot vērā it īpaši stāvokli, kādā sieviete atrodas grūtniecības sākumā.

63

Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka vairākas dienas, kas ietilpst šajā piecpadsmit dienu termiņā, varētu būt pagājušas, pirms grūtniece saņem vēstuli par viņas atlaišanu no darba un tātad tiek informēta par viņas atlaišanu. Atbilstoši privātu darbinieku apvienības atzinumam, kurš sniegts par likuma projektu pirms L. 337-1. panta iekļaušanas Darba kodeksā un kura teksts ir ietverts lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, piecpadsmit dienu termiņš saskaņā ar Luksemburgas tiesu judikatūru sākas brīdī, kad vēstule par atlaišanu no darba ir iesniegta pastā.

64

Luksemburgas valdība gan apgalvo, ka atbilstoši loi du 22 décembre 1986 relative au relevé de la déchéance résultant de l’expiration d’un délai imparti pour agir en justice [1986. gada 22. decembra likumam par prasības iesniegšanas termiņa atjaunošanu] (Mémorial A 1986, 2745. lpp.) 1. pantam noilguma termiņš nevar ilgt laikposmā, kad darbiniekam nav iespējams celt prasību.

65

Tomēr, pat ja šī tiesību norma varētu ierobežot Luksemburgas jurisprudences par atlaišanas vēstules nosūtīšanu iedarbību, šajā gadījumā iesniedzējtiesai, šķiet, ir jānovērtē, ka tomēr ir ļoti sarežģīti darbiniecei, kas atlaista grūtniecības laikā, ievērojot piecpadsmit dienu termiņu, saņemt noderīgu konsultāciju, kā arī vajadzības gadījumā sastādīt un iesniegt prasību.

66

Turklāt kaut gan, kā tas ir norādīts šī sprieduma 57. punktā, prasība vērsties pie “darba lietu tiesas priekšsēdētāja”, šķiet, prasa īpaši šauru interpretāciju, strādājošas grūtnieces, kas jebkāda iemesla dēļ ir ļāvusi paiet piecpadsmit dienu termiņam, rīcībā nav, kā to ir uzsvērusi iesniedzējtiesa, prasījuma tiesības tiesā, lai aizstāvētu savas tiesības sakarā ar atlaišanu.

67

Šādos apstākļos šķiet, ka, ievērojot it īpaši tiesiskās drošības principu, īsāka noilguma termiņa noteikšanai prasībai, kas vērsta uz grūtnieces, kura ir atlaista no darba, atjaunošanu darbā pie darba devēja, nekā termiņš, kas paredzēts zaudējumu atlīdzības prasībai, nav pretēja efektivitātes principa prasībām.

68

Kā tas izriet no šī sprieduma 43. un 44. punkta, ja šai tiesai ir jāsecina, ka pamata lietā aplūkojamais tiesiskais regulējums neievēro līdzvērtības un/vai efektivitātes principus, šo regulējumu nevar uzskatīt par saderīgu ar tiesību, kas attiecīgajām personām ir piešķirtas Kopienu tiesībās un it īpaši Direktīvas 92/85 12. pantā, efektīvu aizsardzību tiesā.

69

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmajiem diviem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 92/85 10. un 12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts īpašs tiesību aizsardzības līdzeklis strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, kuras nosauktas šajā 10. pantā, kas tiek īstenots atbilstoši šai prasībai noteiktajiem procesuālajiem noteikumiem, tomēr ar nosacījumu, ka tie nav nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām valsts teritorijā (līdzvērtības princips) un nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Kopienu tiesību sistēmu (efektivitātes princips). Piecpadsmit dienu noilguma termiņš, kas ir ieviests ar L. 337-1. panta 1. punkta ceturto daļu, šķiet, neatbilst šim nosacījumam, kas tomēr ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

70

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 76/207 2. pantam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kāds ir noteikts ar Darba kodeksa L. 337-1. pantu, kas strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, kuras ir atlaistas no darba grūtniecības laikā, atņem tiesības celt zaudējumu atlīdzības prasību, lai gan šāda iespēja pastāv visiem pārējiem darbiniekiem, kas atlaisti no darba.

71

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 76/207 2. panta 7. punkta trešo daļu, kas tajā ir iekļauta ar Direktīvas 2002/73 1. panta 2. punktu, mazāk labvēlīga attieksme pret sievieti saistībā ar grūtniecību ir diskriminācija šīs direktīvas nozīmē.

72

Turklāt šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros nav apgalvots, ka zaudējumu atlīdzības prasība neatbilstu tiesību, ko ir piešķīrušas Kopienu tiesības, efektīvas aizsardzības tiesā principam.

73

Iesniedzējtiesa uzskata, ka vienīgā prasība, kas ir pieejama grūtniecei, kas ir atlaista grūtniecības laikā, ir prasība par spēka neesamību un atjaunošanu darbā, izslēdzot jebkuru citu prasību atbilstoši darba tiesībām, kā, piemēram, zaudējumu atlīdzības prasību.

74

Tādējādi, ja pēc tam, kad iesniedzējtiesa, pamatojoties uz iesniegtajiem pierādījumiem, ir izvērtējusi atbildes uz pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem, izrādās, ka šī prasība par spēkā neesamību un atjaunošanu darbā neatbilst efektivitātes principam, šāda tiesību efektīvas aizsardzības tiesā prasības, kas noteikta it īpaši Direktīvas 92/85 12. pantā, pārkāpšana ir “mazāk labvēlīga attieksme pret sievieti saistībā ar grūtniecību” Direktīvas 76/207 2. panta 7. punkta trešās daļas izpratnē, un līdz ar to tā ir jāuzskata par diskrimināciju šīs direktīvas izpratnē.

75

Ja iesniedzējtiesa konstatētu šādu vienlīdzīgas attieksmes principa Direktīvas 76/207 3. panta 1. punkta izpratnē pārkāpumu, tai būtu jāinterpretē valsts tiesību normas par kompetenci tādējādi, lai tiktāl, ciktāl tas iespējams, tie veicina mērķa nodrošināt grūtnieču tādu tiesību efektīvu aizsardzību tiesā, kuras var izrietēt no Kopienu tiesībām, sasniegšanu (pēc analoģijas skat. 1986. gada 15. maija spriedumu lietā 222/84 Johnston, Recueil, 1651. lpp., 17. punkts; 1998. gada 22. septembra spriedumu lietā C-185/97 Coote, Recueil, I-5199. lpp., 18. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Impact, 54. punkts).

76

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 76/207 2. pants, skatīts kopā ar tās 3. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kāds ir noteikts ar Darba kodeksa L. 337-1. pantu, kurš īpaši attiecas uz Direktīvas 92/85 10. pantā paredzēto aizsardzību strādājošu grūtnieču, sieviešu, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošu sieviešu, kas baro bērnu ar krūti, atlaišanas no darba gadījumā, saskaņā ar kuru strādājošai grūtniecei, kas atlaista no darba grūtniecības laikā, ir atņemtas tiesības celt zaudējumu atlīdzības prasību, lai gan šāda iespēja pastāv visiem pārējiem darbiniekiem, kas atlaisti no darba, jo šāds tiesību aizsardzības līdzekļu ierobežojums ir mazāk labvēlīga attieksme pret sievieti saistībā ar grūtniecību. Tas īpaši attiecas uz gadījumu, kad vienīgajai prasībai, kas pieejama šo darbinieču atlaišanas no darba gadījumā, paredzētie procesuālie noteikumi neatbilst tiesību, kas attiecīgajai personai piešķirtas Kopienu tiesībās, efektīvas aizsardzības tiesā principam, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

77

Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: