1

Savā apelācijas sūdzībā AEPI Elliniki Etaireia pros Prostasian tis Pnevmatikis Idioktisias AE (turpmāk tekstā — “AEPI”) lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2007. gada 12. jūlija spriedumu lietā T-229/05 AEPI/Komisija (turpmāk tekstā — “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā kā nepamatotu noraidīja AEPI iesniegto prasību atcelt [Eiropas Kopienu] Komisijas lēmumu SG-Greffe (2005) D/201832, ar kuru noraidīta apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtā sūdzība par iespējamiem EKL 81. un/vai 82. panta pārkāpumiem, ko ir izdarījušas Grieķijas mūzikas ierakstu autortiesību kolektīvās pārvaldības iestādes Erato, Apollon un Grammo (turpmāk tekstā — “apstrīdētais lēmums”).

2

No pārsūdzētā sprieduma 1.–12. punkta izriet, ka strīda pamatā esošos faktus var apkopot šādi.

3

Apelācijas sūdzības iesniedzēja ir atbilstoši Grieķijas tiesībām izveidota akciju sabiedrība, kas darbojas mūzikas ierakstu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības nozarē Grieķijā.

4

1993. gada 3. martā Grieķijas Republika pieņēma Likumu 2121/1993 par autortiesībām, blakustiesībām un kultūras jautājumiem (FEK A’ 25/; turpmāk tekstā — “Likums 2121/1993”). Saskaņā ar šī likuma 54. pantu autori savu intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldi un aizsardzību var uzticēt kolektīvām pārvaldības iestādēm, kas savas darbības veic saskaņā ar Grieķijas Kultūras ministrijas izsniegtu atļauju. Šī paša likuma 58. pantā ir paredzēts, ka 54. pantā noteiktie tiesību noteikumi līdzīgi ir piemērojami blakustiesību pārvaldībai un aizsardzībai.

5

Apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdza tai izsniegt atļauju attiecībā uz visām autortiesībām un blakustiesībām mūzikas ierakstu nozarē. Tomēr Grieķijas Kultūras ministrija tai izsniedza atļauju tikai attiecībā uz mūzikas ierakstu autortiesību kolektīvo pārvaldību.

6

Trīs Grieķijas blakustiesību kolektīvās pārvaldības iestādes, proti, Erato, Apollon un Grammo (turpmāk tekstā — “trīs iestādes”), saņēma atļauju veikt blakustiesību kolektīvo pārvaldību, t.i., saistībā ar dziedātājiem, instrumentālistiem un ierakstu un/vai kino producentiem.

7

2001. gada 22. martā apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza Eiropas Kopienu Komisijā sūdzību, kas vērsta pret Grieķijas Republiku un trīs iestādēm. Tā, pirmkārt, apgalvoja, ka šīs iestādes ir pārkāpušas EKL 81. un 82. pantu tiktāl, ciktāl tās ir ļaunprātīgi izmantojušas savu dominējošo stāvokli, ir noslēgušas aizliegtus nolīgumus un veikušas saskaņotas darbības (turpmāk tekstā visas kopā sauktas — “apstrīdētās darbības”), un, otrkārt, lūdza iesūdzēt Grieķijas Republiku Tiesā par EKL 81. panta pārkāpuma izdarīšanu, jo ar Likumu 2121/1993 attiecīgajām iestādēm ir atļauts veikt apstrīdētās darbības.

8

Apelācijas sūdzības iesniedzēja savā sūdzībā norādīja, ka ir noteikta pārmērīgi augsta atlīdzība par blakustiesībām — proti, tā sasniedz līdz pat 5% no Grieķijas radio un televīzijas raidorganizāciju bruto ienākumiem. Līdz ar to ir pieļauts EKL 81. un 82. panta pārkāpums, kura rezultātā tiek radīti būtiski un neatgriezeniski zaudējumi, jo attiecīgie uzņēmumi nevar samaksāt pārmērīgi augsto autortiesību atlīdzību, un tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar saņemt autortiesību atlīdzību, kuru tā pieprasa par autortiesībām.

9

2004. gada 7. decembra vēstulē Komisija juridisku un procesuālu iemeslu dēļ sadalīja sūdzību divās daļās — viena attiecās uz Grieķijas Republiku, bet otra uz attiecīgajām trīs iestādēm.

10

2005. gada 18. aprīlī Komisija, izvērtējot apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus, ar apstrīdēto lēmumu noraidīja sūdzību par šīm trīs iestādēm, jo nebija Kopienas interešu.

11

Apsvērumi, uz kuriem ir balstīts apstrīdētais lēmums, ir šādi:

“Šajā gadījumā apgalvotais pārkāpums nav tāds, kura rezultātā varētu rasties būtiski kopējā tirgus darbības traucējumi, jo visas lietas dalībnieki ir reģistrēti Grieķijā un tie savas darbības īsteno tikai šīs valsts ietvaros. Nav paredzams, ka šī situācija varētu mainīties, proti, ka šīs trīs [..] iestādes — ņemot vērā tirgū esošo blakustiesību aizsardzības pakalpojumu sistēmu un praktiskās grūtības, kuras rastos šīm iestādēm, — varētu tuvākajā nākotnē uzsākt savas darbības citās valstīs. Turklāt, apstrīdētās darbības ietekmē tikai Grieķijas tirgu. Nolīgumi par mūzikas ierakstu atskaņošanu tiek slēgti tikai starp radio un televīzijas raidorganizācijām un citiem lietotājiem Grieķijā. Trīs [..] iestādēm ir piešķirta kompetence tikai attiecībā uz blakustiesību aizsardzību Grieķijā un tām nav faktiskas iespējas īstenot šo kompetenci ārpus šīs valsts.

Otrkārt, lai Komisija varētu pierādīt, ka ir izdarīts pārkāpums, tai ir jāveic sarežģīta izmeklēšana par attiecīgajā tirgū esošajiem apstākļiem un jānosaka iespējamās alternatīvas. Pirmkārt, ņemot vērā, ka, no vienas puses, Grieķijas tiesībās (atbilstoši Padomes 1992. gada 19. novembra Direktīvai 92/100/EEK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā (OV L 346, 61. lpp.)) ir paredzēts, ka par visām blakustiesībām ir jāmaksā vienreizēja atlīdzība, bet, no otras puses, apgalvotais pārkāpums rodas sakarā ar to, ka trīs [..] iestādes kolektīvi pieprasa lietotājiem maksāt minēto atlīdzību, Komisijai būtu jāpierāda, ka pastāvēja metodes, pamatojoties uz kurām katru atlīdzības samaksu varēja pieprasīt maksāt atsevišķi. Otrkārt, Komisijai būtu jāpierāda ne tikai tas, ka trīs [..] iestādes atradās dominējošā stāvoklī, bet arī saskaņā ar Tiesas [] spriedumu lietā 395/87 Tournier [Recueil, 2521. lpp.], kā arī apvienotajās lietās 110/88, 241/88 un 242/88 Lucazeau u.c. (Recueil, 2811. lpp.) tai būtu jāveic izmeklēšana arī attiecībā uz to, kāds ir autortiesību un blakustiesību atlīdzības apmērs visās Eiropas Savienības valstīs, kādi ir attiecīgie aprēķina pamati, izmantotie kritēriji un apstākļi, kuri salīdzinājumā ar citu Eiropas valstu tirgiem dominē Grieķijas tirgū.

Turklāt jānorāda, ka jūsu sabiedrībai ir iespēja savas sūdzības iesniegt valsts iestādēs. It īpaši jūsu gadījumā ir iespējams vērsties Grieķijas konkurences iestādē. Grieķijas konkurences iestāde, pateicoties tās rīcībā esošajām padziļinātajām zināšanām par dominējošajiem apstākļiem valsts tirgū, pilnībā var izskatīt jūsu sūdzību. Fakts, ka visas iesaistītās puses un ieinteresētie mūzikas ierakstu lietotāji ir reģistrēti Grieķijā un savas darbības veic Grieķijas tirgū, piešķir papildu nozīmi detalizētām zināšanām par vietējā tirgus apstākļiem. Turklāt minētajai iestādei tāpat kā [..] Komisijai ir kompetence piemērot [EKL 81. un 82.] pantu.

Līdz ar to jāsecina, ka izmeklēšanas pasākumu apmērs un sarežģītība — lai varētu pārliecināties, vai attiecīgo trīs [..] iestāžu rīcība [..] ir saderīga ar Kopienu tiesību noteikumiem konkurences nozarē, — ir nesamērīga salīdzinājumā ar relatīvi mazo pārkāpuma ietekmes uz kopējā tirgus darbību nozīmi. Tādējādi šī lieta nav tāda, lai rastos Kopienu intereses, kurām ir jābūt, lai Komisija varētu uzsākt izmeklēšanu.”

12

Visbeidzot 2005. gada 20. aprīlī Komisija nolēma neveikt turpmākas darbības saistībā ar sūdzību par Grieķijas Republikas iespējamo pārkāpumu. Pirmās instances tiesa ar rīkojumu lietā T-242/05 AEPI/Komisija noraidīja AEPI iesniegto prasību par šo lēmumu un Eiropas Kopienu Tiesa ar rīkojumu lietā C-461/06 Ρ AEPI/Komisija savukārt noraidīja apelācijas sūdzību, kas tika iesniegta par šo rīkojumu.

13

Apelācijas sūdzības iesniedzēja savā Pirmās instances tiesā celtajā prasībā par apstrīdētā lēmuma atcelšanu bija izvirzījusi divus pamatus: proti, novērtējot apstrīdētās darbības, ir pieļauta acīmredzama kļūda Kopienas interešu izvērtējumā un ir pārkāpts pienākums norādīt pamatojumu.

14

Attiecībā uz pirmo pamatu Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 38. punktā nolēma, ka Kopienas interešu izvērtējums saistībā ar konkurences jomā iesniegtu sūdzību ir atkarīgs no katrā atsevišķā gadījumā pastāvošajiem faktiskajiem un juridiskajiem apstākļiem, kas katrā lietā var būtiski atšķirties, nevis no iepriekš noteiktiem, obligāti piemērojamiem kritērijiem. Pirmās instances tiesa piebilda, ka Komisijai savu uzdevumu ietvaros ir jānodrošina EKL 81. un 82. panta piemērošana, jādefinē un jāīsteno Kopienas konkurences politika un šo mērķu izpildei tai ir rīcības brīvība saistībā ar šādu sūdzību izskatīšanu.

15

Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 40. punktā norādīja, ka, veicot Kopienas interešu izvērtēšanu, Komisijai ir jāatrod līdzsvars starp apgalvotā pārkāpuma ietekmi uz kopējā tirgus darbību, varbūtību, ka būs iespējams konstatēt šāda pārkāpuma pastāvēšanu, kā arī jānosaka vajadzīgo izmeklēšanas pasākumu apmērs, lai ar vislabākajiem nosacījumiem izpildītu savu pienākumu uzraudzīt EKL 81. un EKL 82. panta ievērošanu.

16

Attiecīgajā lietā Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 45. un 46. punktā konstatēja, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija bija norādījusi trīs pamatus, uz kuriem bija balstīts secinājums, ka nav Kopienas intereses izvērtēt sūdzību, proti, ka apstrīdētās darbības nevar radīt būtiskus kopējā tirgus darbības traucējumus un ka Komisijai būtu jāveic sarežģīta izmeklēšana par attiecīgajā tirgū esošajiem apstākļiem, lai varētu noteikt iespējamā pārkāpuma esamību, un ka apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības un intereses var nodrošināt kompetentās valsts iestādes. Pirmās instances tiesa norādīja, ka savas prasības atcelt apstrīdēto lēmumu ietvaros apelācijas sūdzības iesniedzēja ir apstrīdējusi tikai pirmo no šiem pamatiem.

17

Pēc tam Pirmās instances tiesa izskatīja pirmo pamatu, sniedzot tam šādu novērtējumu:

18

Attiecībā uz otro pamatu un it īpaši apgalvojumu, atbilstoši kuram Komisija nav pieņēmusi nostāju par vairākiem tai iesniegtajiem dokumentiem un argumentiem, Pirmās instances tiesa nosprieda, ka tai bija jāņem vērā tikai tie juridiskie apsvērumi, kuriem saistībā ar lēmuma pieņemšanu ir būtiska nozīme. Pēc Pirmās instances tiesas uzskatiem Komisija ir pietiekami skaidri izklāstījusi konkrētos sūdzības noraidījuma pamatus (pārsūdzētā sprieduma 62. un 63. punkts).

19

Attiecīgi Pirmās instances tiesa pilnībā noraidīja prasību.

20

AEPI prasījumi Tiesai ir šādi:

21

Komisija lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

22

Komisija apstrīd apelācijas sūdzības pieņemamību un uzskata, ka ar visiem apelācijas sūdzības pamatiem būtībā tiek atkārtoti argumenti un pierādījumi, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja, konkrēti nenorādot uz kļūdām tiesību piemērošanā, kas varētu būt pieļautas pārsūdzētajā spriedumā, bija izvirzījusi pirmajā instancē.

23

Šajā sakarā jāatgādina, ka atbilstīgi EKL 225. panta 1. punkta otrajai daļai un Tiesas Statūtu 58. panta pirmajai daļai apelācijas sūdzību var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem un tai ir jābūt pamatotai ar to, ka Pirmās instances tiesai nav bijusi kompetence, Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi procesuālus pārkāpumus, nelabvēlīgi ietekmējot apelācijas sūdzības iesniedzēja intereses, vai arī tā ir pārkāpusi Kopienu tiesības.

24

Tāpat no judikatūras izriet, ka gadījumā, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd to, kā Pirmās instances tiesa ir interpretējusi vai piemērojusi Kopienu tiesības, tad pirmajā instancē izskatītos tiesību jautājumus var no jauna izskatīt apelācijas tiesvedībā. Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu savu apelācijas sūdzību balstīt uz pamatiem un argumentiem, kurus tas jau ir izmantojis Pirmās instances tiesā, tad apelācijas sūdzība zaudētu daļu no savas jēgas (skat. 2006. gada 19. janvāra spriedumu lietā C-240/03 P Comunità montana della Valnerina/Komisija, Krājums, I-731. lpp., 107. punkts, kā arī it īpaši rīkojumu lietā C-488/01 P Martinez/Parlaments, Recueil, I-13355. lpp., 39. punkts, un rīkojumu lietā C-338/05 P Front national u.c./Parlaments un Padome, 23. punkts).

25

Turklāt apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda apstrīdētie elementi spriedumā, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti apelācijas sūdzības atbalstam (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Comunità montana della Valnerina/Komisija, 105. punkts, kā arī it īpaši iepriekš minētos rīkojumus lietā Martinez/Parlaments, 40. punkts, un lietā Front national u.c./Parlaments un Padome, 24. punkts.

26

Šajā sakarā jāsecina, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir norādījusi uz atsevišķiem pārsūdzētā sprieduma punktiem, it īpaši uz 38. punktu, 41.–43. punktu, 44. un 54. punktu, attiecībā uz kuriem tā ir izvirzījusi juridiskus argumentus, lai pierādītu, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā.

27

Līdz ar to iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

28

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja ir izvirzījusi piecus pamatus. Ar pirmo izvirzīto pamatu tā iebilst, ka pārsūdzētajā spriedumā nav norādīts pamatojums attiecībā uz Komisijas rīcības brīvību, izskatot tajā iesniegtās sūdzības. Ar otro līdz ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pēc būtības apgalvo, ka Pirmās instances tiesas spriedums nav pamatots tiktāl, ciktāl tajā ir secināts, ka netiek iespaidota Kopienas tirdzniecība starp dalībvalstīm. Visbeidzot, ar piekto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā, jo EKL 81. un 82. panta piemērošanas nolūkā ir pietiekoši, ka ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm ir tikai iespējama.

29

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 38. punktā nav norādīts pamatojums, jo Pirmās instances tiesa nav pārbaudījusi, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā ir ievērojusi savas rīcības brīvības robežas, kas tai ir paredzēta saistībā ar tai iesniegtajām sūdzībām konkurences jomā. Fakts, ka Komisijai šajā jomā ir piešķirtas šādas tiesības, pats par sevi nepamato sūdzības noraidīšanu, jo attiecīgā rīcības brīvība nevar tikt īstenota patvaļīgā veidā.

30

Komisija apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir precīzi un pilnīgi norādījusi sava izvērtējuma pamatojumu, atbilstoši kuram Komisija apstrīdētajā lēmumā ir ievērojusi savas rīcības brīvības robežas.

31

Jānorāda, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 38. punktā ir pareizi nospriedusi, ka Komisijai ir jādefinē un jāīsteno Kopienas konkurences politika un Komisijai šim nolūkam ir piešķirta rīcības brīvība tai iesniegto sūdzību izskatīšanā (šajā sakarā skat. 1999. gada 4. marta spriedumu lietā C-119/97 P Ufex u.c./Komisija, Recueil, 1341. lpp., 88. un 89. punkts).

32

Tomēr no tā nevar secināt, ka Pirmās instances tiesa nav pārbaudījusi, vai Komisija ir ievērojusi savas rīcības brīvības robežas, kas ir noteiktas judikatūrā.

33

Vispirms pārsūdzētā sprieduma 39. punktā norādot, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja Komisija nolemj piešķirt dažādu prioritāti tai iesniegtajām sūdzībām, tā var lemt par secību, kādā tiks izskatītas šīs sūdzības, un noteiktos gadījumos var noteikt Kopienas interesi kā galveno kritēriju, nākošajā pārsūdzētā sprieduma punktā Pirmās instances tiesa precizēja, ka Kopienas interešu izvērtēšanas nolūkā Komisijai ir jāņem vērā attiecīgās lietas apstākļi un, konkrētāk, faktiskie un tiesību apstākļi, kas norādīti tai iesniegtajā sūdzībā, īpaši līdzsvarojot apgalvotā pārkāpuma ietekmi uz kopējā tirgus darbību, varbūtību, ka varēs konstatēt tā pastāvēšanu, un nepieciešamo izmeklēšanas pasākumu apmēru.

34

Šajā sakarā Pirmās instances tiesa norādīja, ka it īpaši ir jāpārbauda, vai no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija ir veikusi attiecīgo līdzsvarošanu (pārsūdzētā sprieduma 41. punkts).

35

Nākamajos pārsūdzētā sprieduma punktos Pirmās instances tiesa veica tieši šādu pārbaudi.

36

It īpaši Pirmās instances tiesa 46. un nākamajos attiecīgā sprieduma punktos pārbaudīja, vai Komisija, izdarot secinājumu, ka nepastāv būtiska Kopienas interese uzsākt sūdzības izmeklēšanu, rīkojās pareizi, uzskatot, ka apstrīdētās rīcības nevar radīt būtiskus kopējā tirgus darbības traucējumus.

37

Šādi rīkojoties Pirmās instances tiesa pārbaudīja apstākļus, kuros Komisija bija īstenojusi savu rīcības brīvību.

38

Šādos apstākļos nevar apgalvot, ka Pirmās instances tiesa nav pārbaudījusi, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā ir ievērojusi savas rīcības brīvības robežas, kas tai ir paredzētas, izskatot tai iesniegtās sūdzības. Līdz ar to pārsūdzētais spriedums nav nepietiekoši pamatots šajā sakarā.

39

Tādējādi pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

40

Apelācijas sūdzības iesniedzējas otrais, trešais un ceturtais pamats, kuri ir jāizskata kopā, attiecas uz Pirmās instances tiesas apgalvojumiem, saskaņā ar kuriem, ja pārkāpuma sekas galvenokārt iestājas tikai vienas dalībvalsts teritorijā, Komisija ir tiesīga noraidīt sūdzību, jo nav pietiekamas Kopienas intereses, pamatojoties uz to, ka pārkāpums neietekmē Kopienas iekšējo tirdzniecību.

41

Ar otro un trešo pamatu tā it īpaši apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 41.–43. punktā ir pieļautas kļūdas vērtējumā vai nav norādīts pamatojums. Apelācijas sūdzības iesniedzēja turklāt apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 44. punktā ir pamatojusies uz judikatūru, kas nekādi nav saistīta ar autortiesībām, un nav ņēmusi vērā vairākus atbilstošus spriedumus, kuros var redzēt, ka tirdzniecība starp dalībvalstīm var tikt ietekmēta arī tad, ja pārkāpums ir noticis tikai vienas dalībvalsts teritorijā.

42

Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka EKL 81. un 82. pantā netiek uzreiz izslēgta iespēja, ka šo Kopienas iekšējo tirdzniecību var ietekmēt arī tāds pārkāpums, kas notiek tikai vienas dalībvalsts teritorijā. Tāpat tā apstrīd pārsūdzētā sprieduma 49. un 50. punktā minētos apgalvojumus, saskaņā ar kuriem tā neesot iesniegusi tādus pierādījumus, ar kuriem, pirmkārt, varētu pierādīt, ka apstrīdēto darbību sekas bija tādas, kas tirdzniecību starp dalībvalstīm varēja iespaidot tādā veidā, kas varētu apdraudēt vienotā tirgus mērķu īstenošanu, un, otrkārt, ka kaitējums, kas iespējami rodas attiecīgo darbību rezultātā, lielākoties netiek radīts tikai Grieķijā esošiem mūzikas ierakstu lietotājiem un autoriem. Šajā sakarā tā it īpaši pamatojās uz šādiem pierādījumiem:

43

Komisija uzskata, ka no pārsūdzētā sprieduma detalizētā pamatojuma var skaidri redzēt, ka, pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem, trīs iestāžu darbības apmērs un to rīcība nav radījusi nekādas aizdomas, ka attiecīgās darbības varētu ietekmēt Kopienas iekšējo tirdzniecību.

44

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Pirmās instances tiesa ir vienīgā instance, kas ir tiesīga, no vienas puses, konstatēt faktus — izņemot gadījumu, kad šo konstatāciju materiālā neprecizitāte izriet no šai tiesai iesniegtiem lietas materiāliem, — un, no otras puses, veikt šo faktu novērtējumu. Tādējādi faktu novērtējums nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts Tiesas kontrolei, izņemot gadījumu, kad Pirmās instances tiesai iesniegtie pierādījumi ir tikuši sagrozīti (skat. 1999. gada 11. februāra spriedumu lietā C-390/95 P Antillean Rice Mills u.c./Komisija, Recueil, I-769. lpp., 29. punkts, kā arī spriedumu lietā C-237/98 P Dorsch Consult/Padome un Komisija, Recueil, I-4549. lpp., 35. punkts).

45

Līdz ar to nevar piekrist apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentiem, saskaņā ar kuriem it īpaši ceturtā pamata ietvaros tā cenšas pierādīt, ka tiek ietekmēta tirdzniecība starp dalībvalstīm, proti, ka tā Grieķijā iekasē autortiesību atlīdzību ne tikai par Grieķijā reģistrētu autoru mūzikas ierakstu lietošanu, bet arī par citās Eiropas Savienības valstīs reģistrētu autoru mūzikas ierakstu lietošanu, kā arī, ka pēc tam iekasēto atlīdzību, pamatojoties uz savstarpējās pārstāvniecības līgumiem, tā pārskaita citās dalībvalstīs reģistrētām līdzīgām organizācijām, kuras līdzīgi kā AEPI ir atbildīgas par mūzikas ierakstu autortiesību kopējo pārvaldi.

46

Pirmkārt, šie argumenti ir tikai faktiska rakstura un līdz ar to Tiesa tos nevar izskatīt apelācijas tiesvedības ietvaros.

47

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja neapgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi atsevišķus pierādījumus.

48

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja ir vienīgi apstrīdējusi Pirmās instances tiesas secinājumu, ka tā neesot pierādījusi, ka apstrīdētās darbības var ietekmēt Kopienas iekšējo tirdzniecību. Tomēr iepriekš norādītie pamati katrā ziņā ir neatbilstoši, jo šāda ietekme pati par sevi nerada būtiskus kopējā tirgus darbības traucējumus. Šajā sakarā ir svarīgi norādīt, ka Pirmās instances tiesa noraidīja pirmo pamatu, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja bija izvirzījusi savas prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam, un atzina, ka tā nebija iesniegusi nekādus konkrētus pierādījumus saistībā ar to, ka ir radušies vai iespējami varētu rasties būtiski kopējā tirgus darbības traucējumi.

49

Šajā sakarā jānorāda, ka ietekmes uz Kopienas iekšējo tirdzniecību jēdziens, no vienas puses, un būtisku kopējā tirgus darbības traucējumu jēdziens, no otras puses, ir divi atsevišķi jēdzieni.

50

Attiecībā uz pirmo jēdzienu jānorāda, ka EKL 81. un 82. pants atbilstoši to formulējumam ir piemērojams nolīgumiem, kas var ierobežot konkurenci kopējā tirgū, kā arī dominējoša stāvokļa ļaunprātīgai izmantošanai tikai tādā gadījumā, ja attiecīgie nolīgumi un darbības var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm. Līdz ar to ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm ir kritērijs, lai nošķirtu Kopienu konkurences tiesību piemērojamību, it īpaši EKL 81. un 82. panta piemērojamību un valsts konkurences tiesību piemērojamību. Gadījumā, ja apgalvotais pārkāpums nav tāds, kas varētu ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm vai arī to ietekmē tikai nenozīmīgā veidā (šajā sakarā skat. 2006. gada 23. novembra spriedumu lietā C-238/05 Asnef-Equifax un Administración del Estado, Krājums, I-11125. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī spriedumu lietā C-407/04 P Dalmine/Komisija, Krājums, I- 829. lpp., 90. punkts un tajā minētā judikatūra), tad Kopienu konkurences tiesības un it īpaši EKL 81. un 82. pants nav piemērojami.

51

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai nolīgums starp uzņēmumiem varētu ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, tam, pamatojoties uz visiem objektīvajiem tiesību un faktiskajiem apstākļiem, ir jāļauj ar pietiekamu ticamību pieņemt, ka tas varētu tieši vai netieši, faktiski vai iespējami ietekmēt tirdzniecības plūsmas starp dalībvalstīm tādā veidā, kas varētu apdraudēt kopējā tirgus mērķu īstenošanu dalībvalstīs (šajā sakarā it īpaši skat. minēto spriedumu lietā Dalmine/Komisija, 90. punkts).

52

Būtiski kopējā tirgus darbības traucējumi var būt viens no kritērijiem, lai izvērtētu, vai pastāv pietiekama Kopienas interese, lai Komisija izskatītu sūdzību.

53

Tādēļ Komisija, izlemjot, kāda līmeņa prioritāti piešķirt tai iesniegtajām sūdzībām, var likumīgi atsaukties uz Kopienas interesi. Šajā sakarā Komisijai katrā lietā ir jāizvērtē apgalvoto konkurences apdraudējumu smagums un to seku saglabāšanās. Šis pienākums it īpaši nozīmē, ka tai ir jāņem vērā pārkāpumu, par kuriem iesniegta sūdzība, ilgums un nozīme, kā arī to ietekme uz konkurences situāciju Kopienā (iepriekš minētais spriedums lietā Ufex u.c./Komisija, 93. punkts).

54

Līdz ar to, ja tiek izdarīts secinājums, ka tiek ietekmēta tirdzniecība starp dalībvalstīm, tad sūdzību par EKL 81. un 82. panta pārkāpumu, ja ir pietiekoša Kopienas interese, izskatīs Komisija, nevis valsts konkurences [aizsardzības] iestādes. Tas tostarp ir tādā gadījumā, kad varbūtējais pārkāpums var radīt būtiskus kopējā tirgus pienācīgas darbības traucējumus.

55

Šajā sakarā var redzēt, ka Pirmās instances tiesa patiešām nenorādīja uz skaidru un precīzu šo divu jēdzienu atšķirtību, bet tikai sajauca tos, kā uz to ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 40.–45. punktā, bet tas tomēr nevar būt pamats attiecīgā sprieduma atcelšanai, ja sprieduma rezolutīvā daļa šķiet pamatota ar citu tiesisko pamatojumu (šajā sakarā skat. it īpaši 1992. gada 9. jūnija spriedumu lietā C-30/91 P Lestelle/Komisija, Recueil, I-3755. lpp., 28. punkts, un spriedumu lietā C-210/98 P Salzgitter/Komisija, Recueil, I-5843. lpp., 58. punkts).

56

Lasot pārsūdzētā sprieduma 49., 50. un 54. punktu kopā, izriet, ka rezolutīvā daļa ir pamatota ar Pirmās instances tiesas secinājumu 54. punktu, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja nav sniegusi konkrētus pierādījumus, pamatojoties uz kuriem varētu noteikt, ka ir radušies vai iespējami varētu rasties būtiski kopējā tirgus darbības traucējumi.

57

Līdz ar to var secināt, ka neatkarīgi no pārsūdzētajā spriedumā norādītajiem apsvērumiem saistībā ar ietekmi uz Kopienas iekšējo tirdzniecību EKL 81. un 82. panta nozīmē Pirmās instances tiesa noraidīja prasību, balstoties uz to, ka nebija konkrētu pierādījumu, pamatojoties uz kuriem varētu noteikt, ka ir radušies vai iespējami varētu rasties būtiski kopējā tirgus darbības traucējumi, kas ir kritērijs, lai varētu noteikt, vai Komisijai ir pietiekoša Kopienas interese izskatīt sūdzību.

58

Līdz ar to nevar apgalvot, ka pārsūdzētajam spriedumam raksturīgā neskaidrība, uz kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja pat nenorādīja savā apelācijas sūdzībā, ir tāda, lai liegtu saprast attiecīgā sprieduma pamatus, kā rezultātā varētu apstrīdēt tā spēkā esamību vai likt Tiesai to vēlreiz izskatīt.

59

Tāpat, kaut arī Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 55. punktā ir secinājusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apstrīdētajā lēmumā uzskatot, ka apstrīdētās darbības nevarēja būtiskā apmērā iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm EKL 81. un 82. panta nozīmē, lai gan Komisija nav paudusi savu nostāju šajā jautājumā, šis apgalvojums tomēr nav saistīts ar būtisku kopējā tirgus darbības traucējumu jēdzienu.

60

Turklāt, ņemot vērā, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav izskatījusi jautājumu par ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, ir jānorāda, ka šis Pirmās instances tiesas secinājums neizslēdz iespēju, ka kompetentās valsts iestādes šajā gadījumā varētu piemērot EKL 81. un 82. pantu.

61

Attiecībā uz argumentāciju, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja, pamatojoties uz vairākiem Tiesas spriedumiem, izvirzījusi otrā un trešā pamata ietvaros un kas minēta šī sprieduma 41. punktā, jānorāda, ka šī judikatūra šajā lietā nav piemērojama.

62

Visi spriedumi, uz kuriem atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēja — proti, 1979. gada 31. maija spriedums lietā 22/78 Hugin Kassaregister un Hugin Cash Registers/Komisija (Recueil, 1869. lpp.), iepriekš minētais spriedums lietā Tournier, iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Lucazeau u.c., spriedums lietā C-179/90 Merci convenzionali porto di Genova (Recueil, I-5889. lpp.), spriedums lietā C-18/93 Corsica Ferries (Recueil, I-1783. lpp.), kā arī spriedums apvienotajās lietās C-241/91 P un C-242/91 P RTE un ITP/Komisija (Recueil, I-743. lpp.) —, attiecas uz ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm EKL 81. un 82. panta nozīmē jēdzienu.

63

Vienīgais spriedums, uz kuru atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēja un kas attiecas uz būtisku kopējā tirgus darbības traucējumu jēdzienu, proti, 1995. gada 24. janvāra spriedums lietā T-5/93 Tremblay u.c./Komisija (Recueil, II-185. lpp.), arī nav piemērojams šajā lietā. Kā tas izriet no attiecīgā sprieduma 40. punkta, Pirmās instances tiesa Komisijas lēmumu atcēla tādēļ, ka tajā nebija norādīts pamatojums tiktāl, ciktāl ar attiecīgo lēmumu tika noraidītas sūdzības, kurās tika apgalvots, ka, dažādu dalībvalstu autortiesību pārvaldības sabiedrībām noslēdzot savstarpējās pārstāvniecības līgumus, ir notikusi valsts tirgus sadalīšana. Šajā lietā šādu apstākļu nav.

64

Līdz ar to otrais līdz ceturtais pamats ir jānoraida.

65

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd pārsūdzētā sprieduma 54. punktā minēto apgalvojumu, saskaņā ar kuru tā nav iesniegusi nevienu konkrētu pierādījumu, pamatojoties uz kuru varētu noteikt, ka ir radušies vai iespējami varētu rasties būtiski kopējā tirgus darbības traucējumi. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka EKL 81. un 82. pantā netiek prasīts, lai būtu faktisks traucējums, un pietiek ar to, ka traucējums ir tikai iespējams. Šajā sakarā tā, pamatojoties uz atsevišķiem pierādījumiem, kuri lielākoties jau tika norādīti ceturtā apelācijas sūdzības pamata ietvaros, uzskata, ka iespējamā ietekme uz Kopienas iekšējo tirdzniecību ir acīmredzama. Līdz ar to Pirmās instances tiesa esot kļūdaini interpretējusi EKL 81. un 82. pantu.

66

Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir kļūdaini interpretējusi pārsūdzētā sprieduma 42., 48.–50. punktu, 54. un 55. punktu, jo Pirmās instances tiesas minētā norāde uz “faktisku vai iespējamu” būtisku kopējā tirgus darbības traucējumu ir jāizvērtē, ņemot vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas norādītos pierādījumus.

67

Apelācijas sūdzības iesniedzēja piektā pamata ietvaros apstrīd Pirmās instances tiesas apgalvojumu, kas norādīts pārsūdzētā sprieduma 54. punktā, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja nav iesniegusi nevienu konkrētu pamatojumu, lai pierādītu, ka rodas faktiski vai iespējami būtiski kopējā tirgus darbības traucējumi, bet ir vienīgi mēģinājusi pierādīt, ka apstrīdētās darbības var ietekmēt Kopienas iekšējo tirdzniecību EKL 81. un 82. panta nozīmē.

68

Atbilstoši šī sprieduma 48. punktā noteiktajam, pat ja apstrīdētās darbības varētu ietekmēt Kopienas iekšējo tirdzniecību EKL 81. un 82. panta nozīmē, kā to apalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, šī ietekme pati par sevi nav tāda, kas varētu radīt būtiskus kopējā tirgus darbības traucējumus.

69

Tādējādi piektais pamats ir noraidāms kā neatbilstošs.

70

Ņemot vērā iepriekš minēto, apelācijas sūdzība ir noraidāma pilnībā.

71

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: