1. 

Šīs lietas pamatā ir apelācijas sūdzība, kuru Der Grüne Punkt — Duales System Deutschland GmbH (turpmāk tekstā — “DSD” vai “apelācijas sūdzības iesniedzēja”) ir iesniegusi par Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2007. gada 24. maija spriedumu lietā Duales System Deutschland/Komisija ( 2 ). Šī bija lieta par dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu iepakojuma atkritumu savākšanas jomā.

2. 

Atbilstoši Vācijas noteikumiem iepakojumu ražotājiem un izplatītājiem ir pienākums savākt un reģenerēt iepakojumu, kuru tie laiž Vācijas tirgū ( 3 ). Apelācijas sūdzības iesniedzēja ir sabiedrība, kura piedāvā šādiem pārdošanas iepakojumu ražotājiem un izplatītājiem savākt, šķirot un reģenerēt to iepakojumus. Šim nolūkam pēdējiem uz saviem iepakojumiem ir jānorāda firmas zīme “Der Grüne Punkt”. Par to ražotājiem un izplatītājiem jāmaksā DSD samaksa, kas ietver DSD savākto iepakojumu savākšanas, šķirošanas un reģenerācijas izmaksas, kā arī saistītos administratīvos izdevumus.

3. 

Tieši šī DSD ieviestā sistēma ir Komisijas 2001. gada 20. aprīļa Lēmuma 2001/463/EK par EKL 82. panta piemērošanas procesu ( 4 ) pamatā.

4. 

Šīs apelācijas tiesvedības pamatā ir jautājums, vai apelācijas sūdzības iesniedzēja var atsaukties uz firmas zīmi “Der Grüne Punkt”, lai pamatotu to, ka ražotājiem un izplatītājiem jāmaksā atlīdzība par visiem iepakojumiem, uz kuriem ir norādīta šī firmas zīme, kaut gan daļu no šiem iepakojumiem savāc nevis apelācijas sūdzības iesniedzējas sistēma, bet konkurējoša sistēma.

5. 

Turklāt šajā apelācijas tiesvedībā Tiesai ir jāpieņem lēmums par sekām, kādas rodas, ja Pirmās instances tiesa nav ievērojusi pienākumu pieņemt lēmumu saprātīgā termiņā. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka šajā procesā, kurš ilga aptuveni piecus gadus un deviņus mēnešus, ir pārkāpts attiecīgais princips.

6. 

Šajos secinājumos vispirms izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ uzskatu, ka apelācijas sūdzība ir jānoraida.

7. 

Turpinājumā norādīšu, ka šajā tiesvedībā, kurā pārmērīgi ilgais termiņš nav ietekmējis Pirmās instances tiesas pieņemto lēmumu pēc būtības, atbilstoša sankcija par personas tiesību uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā neievērošanu, pēc manām domām, būtu apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesību celt prasību par kaitējuma atlīdzību, pamatojoties uz EKL 288. panta otro daļu, atzīšana, nevis pārsūdzētā sprieduma atcelšana.

8.

EKL 82. pants ir formulēts šādi:

“Vienam vai vairākiem uzņēmumiem, kam ir dominējošs stāvoklis kopējā tirgū vai būtiskā tā daļā, šāda stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir aizliegta kā nesaderīga ar kopējo tirgu un tiktāl, ciktāl tā var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm.

Dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana var jo īpaši izpausties kā:

[..].”

9.

EKL 82. panta pirmās daļas un otrās daļas a) punkta pārkāpuma gadījumā atbilstoši Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 ( 5 ) 3. panta 1. punktam Eiropas Kopienu Komisija var “ar lēmumu uzlikt par pienākumu attiecīgajiem uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām izbeigt konstatēto pārkāpumu”.

10.

1991. gada 12. jūnijā tika pieņemti Verordnung über die Vermeidung von Verpackungsabfällen (Noteikumi par iepakojuma atkritumu rašanās novēršanu) ( 6 ), kuru pārskatītā versija, kas ir piemērojama šajā prāvā, stājās spēkā (turpmāk tekstā — “Noteikumi par iepakojumu”). Šo noteikumu mērķis ir novērst un mazināt iepakojuma atkritumu ietekmi uz vidi, un šajā sakarā tas uzliek pienākumu ražotājiem un izplatītājiem savākt un reģenerēt izlietoto pārdošanas iepakojumu.

11.

Atbilstoši minēto noteikumu 3. panta 1. punktam pārdošanas iepakojums ir iepakojums, kurā pārdošanas vietā ir iepakota gala patērētājam paredzēta prece. Tas ir arī iepakojums, kā arī vienreizējas lietošanas trauki un galdauti, kurus izmanto veikali, restorāni un citi pakalpojumu sniedzēji, lai nodotu preci vai atvieglotu preces nodošanu gala patērētājam.

12.

Noteikumu par iepakojumu 3. panta 7. punktā ražotājs ir definēts kā visas personas, kas ražo iepakojumu, iepakojuma materiālu vai preci, kas ļauj tiešā veidā izgatavot iepakojumu, kā arī visas personas, kas ieved iepakojumu Vācijas teritorijā. Attiecībā uz izplatītāju minēto noteikumu 3. panta 8. punktā noteikts, ka [izplatītājs] ir visas personas, kas laiž tirgū iepakojumu, iepakojuma materiālu vai preci, kas ļauj tiešā veidā izgatavot iepakojumu un iepakotas preces, neatkarīgi no izplatīšanas posma pakāpes. Visbeidzot, šo pašu noteikumu 3. panta 10. punktā gala patērētājs ir definēts kā visas personas, kas neveic preces tālāku pārdošanu tādā formā, kādā tā ir piegādāta.

13.

Lai izpildītu pienākumu savākt un reģenerēt pārdošanas iepakojumu, atbilstoši Noteikumu par iepakojumu 6. panta 1. un 2. punktam ražotājiem un izplatītājiem ir bez maksas jāsavāc gala patērētāju izlietotais iepakojums pārdošanas vietā vai tās tiešā tuvumā un tas jānodod reģenerācijai. Šādu sistēmu sauc “individuālā sistēma”. Minētās sistēmas ietvaros atbilstoši šo noteikumu 6. panta 1. punkta trešajam teikumam izplatītājam ir jāinformē gala patērētājs par iespēju atbrīvoties no iepakojuma ar skaidri atpazīstamām un salasāmām izkārtnēm.

14.

Atbilstoši Noteikumu par iepakojumu 6. panta 3. punkta pirmajam teikumam ražotāji un izplatītāji var arī izvēlēties pievienoties sistēmai, kas nodrošina regulāru izlietotā pārdošanas iepakojuma savākšanu no gala patērētāja visā izplatītāja komercijai izdevīgā zonā vai gala patērētāja dzīvesvietas tuvumā, lai pārdošanas iepakojumu nodotu reģenerācijai. Šādu sistēmu sauc “kolektīvā sistēma”. Atbilstoši minēto noteikumu 6. panta I pielikuma 4. sadaļas 2. punkta otrajam teikumam ražotājiem un izplatītājiem tas, ka viņi piedalās kolektīvā sistēmā, ir jāparāda ar uzlīmi vai citā atbilstošā veidā. Tie var likt norādi par šādu dalību uz iepakojuma vai izmantot citus līdzekļus, piemēram, informēt klientus pārdošanas vietā vai iepakojumam pievienot paziņojumu. Ja ražotāji un izplatītāji izvēlas pievienoties kolektīvai sistēmai, tie tiek atbrīvoti no pienākuma savākt un reģenerēt visus iepakojumus, uz kuriem attiecas šāda sistēma.

15.

Piemērojot Noteikumu par iepakojumu 6. panta 3. punkta vienpadsmito teikumu, kolektīvajām sistēmām ir jābūt apstiprinātām attiecīgo federālo zemju [Länder] kompetentajās iestādēs. Lai šīs sistēmas tiktu apstiprinātas, tām it īpaši ir jāaptver vismaz visa vienas federālās zemes teritorija, jānodrošina regulāra iepakojuma savākšana patērētāju dzīvesvietu tuvumā un jānoslēdz līgumi ar vietējām pašvaldībām, kas ir atbildīgas par atkritumu apsaimniekošanu. Visi uzņēmumi, kas izpilda šos nosacījumus kādā federālajā zemē, var tur organizēt oficiāli atzītu kolektīvo sistēmu.

16.

Lai pilnībā izpildītu pienākumu savākt un reģenerēt izlietoto pārdošanas iepakojumu, ražotājiem un izplatītājiem neatkarīgi no sistēmas, kuru viņi ir izvēlējušies, ir jāievēro reģenerācijas līmenis, kas ir definēts Noteikumu par iepakojumu 6. panta I pielikumā un atšķiras atkarībā no iepakojuma materiāla. Individuālās sistēmas gadījumā šāda līmeņa ievērošanu pierāda neatkarīga eksperta izsniegts apliecinājums, un kolektīvās sistēmas gadījumā [to pierāda], iesniedzot pārbaudāmus datus par savākto un reģenerēto iepakojuma daudzumu.

17.

Turklāt Noteikumu par iepakojumu 6. panta 1. punkta devītajā teikumā ir norādīts, ka, ja izplatītājs nepilda savu pienākumu savākt un pārstrādāt [izlietoto iepakojumu] ar individuālās sistēmas palīdzību, viņam tas ir jādara ar kolektīvās sistēmas palīdzību.

18.

DSD ir sabiedrība, kura kopš 1991. gada vada kolektīvo sistēmu visā Vācijas teritorijā (turpmāk tekstā — “DSD sistēma”). Šajā sakarā 1993. gadā visu federālo zemju kompetentās iestādes oficiāli atzina DSD.

19.

Attiecības starp DSD [no vienas puses] un ražotājiem un izplatītājiem, kuri pievienojas DSD sistēmai, [no otras puses] nosaka tipveida līgums par firmas zīmes “Der Grüne Punkt” izmantošanu (turpmāk tekstā — “firmas zīmes izmantošanas līgums”). Saskaņā ar šī līguma 1. panta 1. punktu uzņēmums, kurš pievienojas, par samaksu iegūst tiesības izvietot firmas zīmi “Der Grüne Punkt” uz pārdošanas iepakojumiem, kas ir iekļauti DSD sistēmā.

20.

DSD uz uzņēmumu, kas pievienojas DSD sistēmai, rēķina nodrošina to izlietoto pārdošanas iepakojumu, kurus uzņēmumi nolemj iekļaut DSD sistēmā, savākšanu, šķirošanu un reģenerāciju, šādi atbrīvojot uzņēmumus no to pienākuma savākt un reģenerēt minētos iepakojumus. Šajā sakarā uzņēmumiem, kas pievienojas, ir pienākums darīt zināmus iepakojuma veidus, kurus tie vēlas likvidēt, izmantojot DSD sistēmu, un izvietot firmas zīmi “Der Grüne Punkt” uz katra šāda veida iepakojuma, kas ir paredzēts iekšējam patēriņam Vācijā.

21.

Ražotāji un izplatītāji, kuri izmanto firmas zīmi “Der Grüne Punkt”, maksā DSD atlīdzību par visiem iepakojumiem, uz kuriem ir šī firmas zīme un kurus tie laiž apritē Vācijas teritorijā. Atlīdzības apmēru aprēķina, pamatojoties uz divu veidu kritērijiem, proti, pirmkārt, iepakojuma svars un izmantotā materiāla veids un, otrkārt, iepakojuma apjoms vai platība. Atlīdzība ir paredzēta tikai savākšanas, šķirošanas un reģenerācijas izdevumu, kā arī ar to saistītu administratīvo izdevumu segšanai.

22.

Firmas zīme “Der Grüne Punkt” kā firmas zīme ir reģistrēta 1991. gadā Vācijas Patentu un firmas zīmju birojā, DSD ir šīs firmas zīmes īpašniece. Firmas zīmes izmantošanai ārpus Vācijas, proti, citās Eiropas Kopienas dalībvalstīs, DSD ar vispārēju licenci nodeva savas lietojuma tiesības ProEurope (Packaging Recovery Organisation Europe SPRL), kuras juridiskā adrese ir Briselē (Beļģija).

23.

DSD sistēmas ietvaros iepakojumus ar firmas zīmi “Der Grüne Punkt” var savākt speciālās miskastēs, kas ir atsevišķas un atšķirīgas metālam, plastmasai un jauktiem materiāliem, vai konteineros, kas ir novietoti māju tuvumā (atsevišķi papīram un stiklam), savukārt sadzīves atkritumi jāmet sabiedriskās atkritumu izvešanas sistēmas miskastēs.

24.

DSD pati ne savāc, ne reģenerē izlietotos iepakojumus, šo pakalpojumu tā nodod vietējiem uzņēmumiem kā apakšuzņēmējiem. Attiecības starp DSD un šiem uzņēmumiem nosaka tipveida līgums (turpmāk tekstā — “pakalpojumu līgums”). DSD ir noslēgusi šādu līgumu ar vairāk nekā 500 uzņēmumiem.

25.

Attiecībā uz pakalpojumu līgumu atklātā procedūrā saskaņā ar EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu ir pieņemts Komisijas 2001. gada 17. septembra Lēmums 2001/837/EK ( 7 ). Ar Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T-289/01 Duales System Deutschland/Komisija (Krājums, II-1691. lpp.) DSD prasība atcelt šo lēmumu tika noraidīta.

26.

Faktu, kas izriet no pārsūdzētā sprieduma, kopsavilkums ir šāds.

27.

1992. gada 2. septembrīDSD, lai iegūtu negatīvu apstiprinājumu vai vismaz lēmumu piemērot atbrīvojumu, paziņoja Komisijai savus statūtus un vairākas vienošanās, starp kurām bija līgums par firmas zīmes izmantošanu un līgums par pakalpojumu sniegšanu.

28.

Pēc 1997. gada 23. jūlijāEiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī (OV C 100, 4. lpp.) saskaņā ar Regulas Nr. 17 19. panta 3. punktu publicētā paziņojuma, kurā Komisija pavēstīja savu nodomu apstiprināt paziņotās vienošanās, tā saņēma ieinteresēto trešo personu apsvērumus it īpaši par dažādiem līguma par firmas zīmes izmantošanu piemērošanas aspektiem. Šīs trešās personas it sevišķi kritizēja apgalvoto konkurences traucējumu, ko izraisīja dubults maksājums, piedaloties DSD sistēmā un kāda cita pakalpojuma sniedzēja sistēmā.

29.

1998. gada 15. oktobrīDSD Komisijai iesniedza virkni ar saistībām, kas bija paredzētas, lai novērstu, ka iepakojuma ražotājiem un izplatītājiem, kas piederēja pie DSD sistēmas, bija jāmaksā dubulta maksa, ja tie piedalījās kādā citā kolektīvajā sistēmā, kas darbojās reģionāli.

30.

Saistības bija šādas ( 8 ):

“Ja tiek izveidotas un federālās zemes augstākajās iestādēs atbilstoši Noteikumu par iepakojumu 6. panta 3. punktam oficiāli apstiprinātas [DSD sistēmai] alternatīvas reģionāli darbojošās sistēmas, [DSD] ir gatava līgumu par firmas zīmes izmantošanu piemērot tā, lai tiem, kas pievienojušies tās sistēmai, būtu iespējams piedalīties šajās sistēmās ar daļu sava iepakojuma. [DSD] neiekasēs maksu saskaņā ar līgumu par firmas zīmes izmantošanu par iepakojumu, ko savākušas šādas sistēmas, ja šī alternatīvā savākšana tikts apliecināta ar pierādījumiem. Otrs nosacījums atbrīvošanai no maksas par iepakojumu ar firmas zīmi [“Der Grüne Punkt”] ir tāds, ka nedrīkst tikt apdraudēta preču zīmes [“Der Grüne Punkt”] aizsardzība.”

31.

1999. gada 3. novembrī Komisija uzskatīja, ka DSD iesniegtajai virknei saistību bija jāattiecas arī uz individuālajām sistēmām, kas tiek izmantotas, lai iznīcinātu daļu iepakojuma, nevis tikai kolektīvajām sistēmām.

32.

1999. gada 15. novembrī zināmi iepakojuma ražotāji Komisijai nosūtīja sūdzību. Tie apgalvoja, ka līgums par firmas zīmes izmantošanu kavēja individuālas iepakojuma savākšanas sistēmas izveidi. Tie uzskatīja, ka firmas zīmes izmantošana, ja DSD nesniedza atkritumu iznīcināšanas pakalpojumu, bija dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana no DSD puses.

33.

2000. gada 13. marta vēstulē DSD Komisijai ierosināja divas papildu saistības. Viena no tām attiecās uz gadījumu, kad iepakojuma ražotāji un izplatītāji daļai no sava iepakojuma izvēlējās individuālo sistēmu, bet DSD sistēmai pievienojās ar pārējo daļu. Šādā gadījumā DSD uzņēmās neiekasēt maksu saskaņā ar līgumu par firmas zīmes izmantošanu par individuālās sistēmas savākto iepakojumu, ar nosacījumu, ka par šo alternatīvo savākšanu tai tiek sniegti pierādījumi. Šie pierādījumi bija jāsniedz saskaņā ar Noteikumu par iepakojumu 6. panta I pielikuma 2. sadaļas 1. punktā minētajām prasībām. vēstulē DSD arī norādīja, ka tā neuzskatīja, ka jāizdara izmaiņas iesniegtajās saistībās ( 9 ).

34.

2000. gada 3. augustā Komisija DSD nosūtīja paziņojumu par iebildumiem, uz kuru tā atbildēja vēstulē.

35.

2001. gada 20. aprīlī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

36.

Komisija kā pamatojuma sākumpunktus norāda, pirmkārt, iespēju iepakojuma ražotājam vai izplatītājam kombinēt dažādas sistēmas, lai izpildītu pienākumu, kas tam uzlikts ar Noteikumiem par iepakojumu ( 10 ), un, otrkārt, to, ka DSD ir dominējošā stāvoklī, ko tā neapstrīd. Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī DSD bija vienīgais uzņēmums, kas piedāvāja kolektīvo sistēmu visā Vācijas teritorijā, un DSD sistēma savāca apmēram 70% pārdošanas iepakojumu Vācijā.

37.

Turpinājumā Komisija juridisko vērtējumu iedala divās daļās: pirmajā ir DSD rīcības analīze no EKL 82. panta viedokļa un otrajā ir izvērtēti pasākumi, kas ļauj Komisijai, pamatojoties uz Regulas Nr. 17 3. panta 1. punktu, izbeigt konstatēto dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

38.

Atbilstoši apstrīdētajam lēmumam dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu raksturo tas, ka atlīdzība, kuru DSD iekasē no iepakojuma ražotājiem un izplatītājiem, kuri pievienojas DSD sistēmai, nav pakļauta nosacījumam par šīs sistēmas faktisku izmantošanu, bet tiek aprēķināta, par pamatu ņemot iepakojumu ar firmas zīmi “Der Grüne Punkt” skaitu, kurus šie ražotāji un izplatītāji tirgo Vācijā neatkarīgi no tā, vai šos iepakojumus reģenerē vai nereģenerē DSD. Atbilstoši līgumam par firmas zīmes izmantošanu ražotājiem un izplatītājiem, kuri pievienojas DSD sistēmai, ir jāizvieto šī firmas zīme uz katra iepakojuma, par kuru ir paziņots DSD un kas ir paredzēts patēriņam Vācijā.

39.

Komisija norāda, ka faktiski DSD saista atlīdzību tikai ar firmas zīmes “Der Grüne Punkt” izvietošanu un iepakojumiem neatkarīgi no tā, vai šādi apzīmētie iepakojumi faktiski tiks vai netiks savākti DSD sistēmas ietvaros, lai arī līgumā par firmas zīmes izmantošanu ir noteikts, ka atlīdzība ir tikai par izlietoto iepakojumu savākšanas, šķirošanas un reģenerācijas izmaksu, kā arī ar to saistītu administratīvo izdevumu segšanu.

40.

Komisija savu nostāju parāda trīs iespējamos scenārijos, kas ir aprakstīti apstrīdētajā lēmumā.

41.

Pirmais scenārijs ir scenārijs, kurā iepakojuma ražotājs vai izplatītājs nolemj pievienoties DSD sistēmai un citai kolektīvai sistēmai. Piemēram, uzņēmums vēlas vienas federālās zemes teritorijā izmantot tikai DSD konkurenta, kura cenas ir izdevīgākas, [pakalpojumus] un pārējā teritorijā saglabāt DSD, kur darbojas tikai DSD. Šādā gadījumā ar DSD noslēgtais līgums tomēr uzliek pienākumu samaksāt DSD atlīdzību tāpēc, ka uz iepakojumiem, kas ir laisti tirgū attiecīgajā federālajā zemē, ir firmas zīme “Der Grüne Punkt”.

42.

Otrais scenārijs attiecas uz gadījumu, kad uzņēmums nolemj kombinēt individuālo sistēmu un DSD sistēmu, piemēram, ātrās ēdināšanas restorānu ķēdes gadījumā. Šāda veida restorānā visbiežāk patērētājam tiek piedāvāts pārdodamo preci un tātad arī iepakojumu patērēt uz vietas vai nest līdzi. Šādā gadījumā ir saprotams, ka izplatītājs individuālās sistēmas ietvaros savāc izlietotos iepakojumus, no kuriem patērētājs ir atbrīvojies uz vietas — pārdošanas vietā vai tās tiešā tuvumā (piemēram, speciālās ārpusē izvietotās miskastēs). Iepakojumiem, kurus patērētājs ir aiznesis un kuri tiks izmesti tālu no pārdošanas vietas, izplatītājs izmanto DSD sistēmu.

43.

Trešajā scenārijā iepakojuma ražotājs vai izplatītājs laiž iepakojumu gan Vācijas tirgū, gan citu dalībvalstu tirgos. Iepakojumam, kas tiek izplatīts citu dalībvalstu teritorijā, ražotājs vai izplatītājs pievienojas kolektīvai sistēmai, kas izmanto firmas zīmi “Der Grüne Punkt”. Piemēram, tas var attiekties uz iepakojumiem, kuri tiek laisti Luksemburgas tirgū un kurus pēc uzņēmuma, kurš šos iepakojumus laiž tirgū, vēlmes savāc Valorlux sistēma. Tomēr dažādu iemeslu dēļ šis pats uzņēmums nevēlas pievienoties DSD sistēmai, lai savāktu un pārstrādātu minētos iepakojumus, kas ir laisti tirgū Vācijas teritorijā. Varam iedomāties, ka minētais uzņēmums ražo plastmasas flakonus, kurus izplata Luksemburgas teritorijā un vienā federālajā zemē Vācijas teritorijā. Uzņēmums pievienojas Valorlux sistēmai Luksemburgā, bet Vācijas federālajā zemē īsteno, piemēram, individuālo savākšanas un reģenerācijas sistēmu.

44.

Šajos trīs scenārijos, pēc Komisijas domām, DSD rīcība ir klaja [dominējošā stāvokļa] ļaunprātīga izmantošana tāpēc, ka DSD tiecas uzspiest uzņēmumiem, kas pievienojas [sistēmai], nevienlīdzīgas cenas un kavē konkurentu ienākšanu attiecīgajā Vācijas tirgū.

45.

Katrā no aprakstītajiem gadījumiem iepakojumu ražotājs vai izplatītājs saskaras ar vienu un to pašu problēmu, proti, par viena veida iepakojumu, kas ir laists Vācijas tirgū, viņam ir jāmaksā dubulta atlīdzība, lai arī viņš DSD sistēmā piedalās tikai citas dalībvalsts teritorijā un Vācijas teritorijā nepiedalās vispār vai tikai ar daļu no šiem iepakojumiem. Faktiski ražotājam vai izplatītājam ir jānorāda firmas zīme “Der Grüne Punkt” uz visiem iepakojumiem un tātad jāmaksā atlīdzība par katru šīs firmas zīmes izvietošanu uz iepakojuma.

46.

Selektīva marķēšana, ko Komisija apsvēra, bet noraidīja, nozīmētu, ka ar firmas zīmi “Der Grüne Punkt” tiek marķēti tikai tie iepakojumi, kurus savāc DSD sistēma, un liktu ražotājiem un izplatītājiem ieviest divas dažādas ražošanas līnijas vienam un tam pašam iepakojumam, no kurām viena būtu paredzēta iepakojumiem, kas tiek marķēti ar firmas zīmi “Der Grüne Punkt”. Pēc Komisijas domām, tas radītu būtiskas papildu izmaksas šo iepakojumu ražotājiem un izplatītājiem.

47.

Turpinot savu analīzi, Komisija uzskata, ka firmas zīmes norādīšana uz visiem iepakojumiem un pēc tam tās apslēpšana iepakojumiem, kas paredzēti apkaimes lielveikaliem vai lieliem pašapkalpošanās veikaliem, kuri izmanto individuālās sistēmas vai konkurējošu kolektīvo sistēmu, radītu ražotājam vai izplatītājam papildu organizatoriskas izmaksas.

48.

Tāpat, pēc Komisijas domām, tā kā patērētāja rīcība nav paredzama, jo tas var izlemt izmest iepakojumu tiklab pārdošanas vietā, kā iemest konteinerā, iepakojuma ceļš nav iepriekš nosakāms. Šādi plastmasas pudele, uz kuras ir izvietota firmas zīme “Der Grüne Punkt”, var atrasties konteinerā, kas nepieder DSD. Ražotājam vai izplatītājam nav ne loģistikas, ne materiālu līdzekļu izsekot atkritumu ceļam un pārliecināties, ka tie ir nonākuši pareizā vietā.

49.

No tā Komisija secina, ka tas, ka atlīdzība tiek saistīta ar firmas zīmes “Der Grüne Punkt” norādīšanu uz iepakojuma, liek uzņēmumiem, kas ir iesaistījušies DSD sistēmā, daļai viņu iepakojuma ieviest atšķirīgas ražošanas līnijas un izplatīšanas tīklus, kas rada papildu izmaksas, vai maksāt atlīdzību par pakalpojumu, kuru DSD nesniedz. Šādi DSD uzspiež netaisnīgus darījuma noteikumus.

50.

Visbeidzot, pēc Komisijas domām, DSD ieviestās sistēmas mehānisms pēc sava rakstura var tikai atturēt uzņēmumus, kas ir pievienojušies DSD sistēmai, nostāties konkurējošu uzņēmumu pusē papildu izmaksu, kas tiem automātiski radīsies, dēļ. Tātad tas ir šķērslis konkurējošu uzņēmumu ienākšanai attiecīgajā tirgū. Uzņēmumam, ja tas izlemj izmantot DSD un citu iepakojumu pārstrādes sistēmu, par DSD konkurentam uzticēto iepakojumu daļu jāmaksā divas atlīdzības, proti, atlīdzība DSD par firmas zīmes norādīšanu un atlīdzība konkurentam par faktisku iepakojumu savākšanu, šķirošanu un reģenerāciju.

51.

Ievērojot visus šos apsvērumus, Komisija secināja, ka DSD ir ļaunprātīgi izmantojusi dominējošo stāvokli EKL 82. panta izpratnē kā attiecībā pret saviem klientiem, tā attiecībā pret konkurentiem.

52.

Komisija turpināja, norādot apstrīdētā lēmuma 136.–153. apsvērumā, ka vajadzība saglabāt firmas zīmes “Der Grüne Punkt” atšķirtspēju neatceļ konstatējumu par ļaunprātīgu dominējoša stāvokļa izmantošanu. Minētā lēmuma 145. apsvērumā Komisija norāda, ka šīs firmas zīmes galvenā funkcija ir izpildīta, ja tā patērētājam dara zināmu, ka tam ir iespēja nodot iepakojumu iznīcināšanai DSD.

53.

Šīs analīzes beigās Komisija pieņēma šādu apstrīdēto lēmumu:

“1. pants

[DSD] rīcība, pieprasot [..] maksu par visiem Vācijā pārdotiem pārdošanas iepakojumiem ar firmas zīmi [“Der Grüne Punkt”], nav saderīga ar kopējo tirgu, jo uzņēmumi, kam ir uzlikts pienākums saskaņā ar Noteikumiem par iepakojumu:

[..]” [Neoficiāls tulkojums]

54.

Pēc dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas konstatējuma apstrīdētajā lēmumā saskaņā ar Regulas Nr. 17 3. panta 1. punktu ir noteikts, kādā veidā DSD ir jāizbeidz konstatētais pārkāpums. Būtiskākais pasākums ir noteikts minētā lēmuma 3. pantā:

“DSD uzņemas ne no viena līguma par firmas zīmes izmantošanu parakstītāja neiekasēt maksu par Vācijā pārdotu pārdošanas iepakojumu ar firmas zīmi “Der Grüne Punkt”, saistībā ar kuru tā nesniedz pakalpojumu, pārņemot atkritumu iznīcināšanas pienākumu atbilstoši minētā līguma par firmas zīmes izmantošanu 2. pantam, un saistībā ar kuru Noteikumos par iepakojumu uzliktie pienākumi tiek izpildīti citādi. [..]”

55.

DSD ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2001. gada 5. jūlijā, cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.

56.

DSD iesniedza arī lūgumu apturēt apstrīdētā lēmuma izpildi. Ar 2001. gada 15. novembra rīkojumu lietā T-151/01 R Duales System Deutschland/Komisija (Recueil, II-3295. lpp.) Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs šo lūgumu noraidīja.

57.

Ar 2001. gada 5. novembra rīkojumu Pirmās instances tiesa atļāva iestāties lietā Vfw AG (turpmāk tekstā — “Vfw”), Landbell AG für Rückhol-Systeme (turpmāk tekstā — “Landbell”) un BellandVision GmbH (turpmāk tekstā — “BellandVision”) Komisijas atbalstam.

58.

Rakstveida process tika slēgts 2002. gada 9. septembrī.

59.

2006. gada 19. jūnijā Pirmās instances tiesa nolēma uzsākt mutvārdu procesu un procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva lietas dalībniekiem virkni jautājumus. Lietas dalībnieki tika uzklausīti tiesas sēdē 2006. gada 11. un 12. jūlijā.

60.

Pirmās instances tiesa ar pārsūdzēto spriedumu noraidīja prasītājas prasību.

61.

Prasītāja būtībā norādīja trīs pamatus, kas balstīti, pirmkārt, uz EKL 82. panta pārkāpumu, otrkārt, Regulas Nr. 17 3. panta 1. punkta un samērīguma principa pārkāpumu un, treškārt, EKL 86. panta 2. punkta pārkāpumu.

62.

Pirmo pamatu Pirmās instances tiesa noraidīja kā nepamatotu.

63.

Pirmajā pamatā prasītāja būtībā norādīja, ka — pretēji tam, kas norādīts apstrīdētajā lēmumā, obligāta preču zīmes “Der Grüne Punkt” licence nekādā ziņā nav bijusi obligāta, lai iepakojumu ražotājs vai izplatītājs varētu piedalīties konkurējošā sistēmā. Šādi DSD apgalvoja, ka iepakojumu selektīva marķēšana, kas ļauj iepakojumus ar firmas zīmi “Der Grüne Punkt” izmest tikai DSD sistēmas iekārtās, ir iespējama.

64.

Prasītāja arī uzskatīja, ka līguma par firmas zīmes izmantošanu apstrīdētie noteikumi bija vajadzīgi, lai garantētu Noteikumos par iepakojumu izvirzīto mērķu sasniegšanu, saglabātu preču zīmes “Der Grüne Punkt” dažādās funkcijas un nodrošinātu pienācīgu DSD sistēmas darbību.

65.

Pēc tam, kad pārsūdzētā sprieduma 139. punktā Pirmās instances tiesa bija norādījusi, ka iepakojuma ražotājs vai izplatītājs vienlaikus var izmantot individuālo sistēmu un kolektīvo sistēmu, lai sasniegtu paredzēto reģenerācijas līmeni, tā pārsūdzētā sprieduma 142.–163. punktā izklāstīja iemeslus, kādēļ DSD ir ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli. Pirmās instances tiesa nosprieda, ka selektīva marķēšana nav uzlikta par pienākumu Noteikumos par iepakojumu un neļauj izbeigt apstrīdētajā lēmumā norādīto dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Turpinājumā pārsūdzētā sprieduma 150. punktā Pirmās instances tiesa norādīja, ka prasītājas pieprasītā ekskluzivitāte minētajos noteikumos nav paredzēta gadījumam, ja tiek izmantotas jauktās sistēmas, un precizēja, ka firmas zīmei “Der Grüne Punkt” nav tādas nozīmes, kādu tai piedēvē prasītāja.

66.

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 156. punktā Pirmās instances tiesa nosprieda, ka “tas, ka divu kolektīvo sistēmu vienlaikus izmantošanas gadījumā uz viena un tā paša iepakojuma ir norādīta firmas zīme “Der Grüne Punkt” un “piemērota līdzekļa” norāde, kas apzīmē kādu citu kolektīvo sistēmu, [..] un tas, ka, ja vienlaikus tiek izmantota DSD sistēma un kāda individuālā sistēma, uz viena un tā paša iepakojuma ir norādīta firmas zīme “Der Grüne Punkt” un norāde par iespēju to nodot atpakaļ veikalā, neapdraud DSD preču zīmes pamata funkciju”.

67.

Pārsūdzētā sprieduma 164. punktā Pirmās instances tiesa secināja, ka “ne Noteikumi par iepakojumu, ne tiesības, kas regulē preču zīmes, ne vajadzības, kas saistītas ar DSD sistēmas darbību, neļauj prasītājai pieprasīt no uzņēmumiem, kas izmanto tās sistēmu, maksu par visu Vācijā pārdoto iepakojumu ar firmas zīmi “Der Grüne Punkt”, ja šie uzņēmumi pierāda, ka tie daļai vai visam šim iepakojumam neizmanto DSD sistēmu”.

68.

Otrajā pamatā prasītāja norādīja, ka pasākumi, kurus Komisija noteikusi apstrīdētajā lēmumā, neatbilst Regulas Nr. 17 3. pantā izvirzītajām prasībām.

69.

Prasītāja uzskatīja, ka iepakojumu selektīva marķēšana atkarībā no izmantotās sistēmas ir piemērotāka nekā apstrīdētajā lēmumā noteiktais pienākums. Prasītāja arī apgalvoja, ka apstrīdētā lēmuma 3. pants un 4. panta 2. punkts ir nesamērīgi tāpēc, ka tie uzliek pienākumu piešķirt trešām personām preču zīmes “Der Grüne Punkt” izmantošanas licenci. Turklāt prasītāja norādīja, ka apstrīdētajā lēmumā tai ir aizliegts iekasēt samaksu tikai par firmas zīmes izmantošanu, ja ir pierādīts, ka no Noteikumiem par iepakojumu izrietošie pienākumi ir izpildīti, izmantojot citu metodi.

70.

Pirmās instances tiesa šo pamatu noraidīja. Pārsūdzētā sprieduma 173. punktā tā nosprieda, ka “tas, ka teorētiski būtu iespējams firmas zīmi uz iepakojuma norādīt selektīvi, nenozīmē, ka būtu jāatceļ iepriekš minētie pasākumi, [kas noteikti apstrīdētajā lēmumā], ņemot vērā, ka šis risinājums iepakojuma ražotājiem un izplatītājiem būtu daudz dārgāks un sarežģītāk īstenojams nekā apstrīdētā lēmuma 3.–5. pantā noteiktie pasākumi, kuros paredzēts maksu par DSD piedāvāto pakalpojumu attiecināt tikai uz pakalpojumiem, kurus šī sistēma faktiski ir sniegusi”.

71.

Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 181. punktā arī norādīja, ka šo pienākumu mērķis nav uzlikt DSD izdot licenci firmas zīmes “Der Grüne Punkt” izmantošanai bez ierobežojumiem laikā, bet tikai aizliegt DSD iekasēt maksu par visu iepakojumu ar šo firmas zīmi, ja ir pierādīts, ka visu vai tikai daļu no šī iepakojuma ir savākusi un reģenerējusi kāda cita sistēma.

72.

Atbildot uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru tā varētu iekasēt piemērotu samaksu tikai par preču zīmes lietošanu, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 196. punktā norādīja, ka apstrīdētais lēmums ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā netiek noliegta iespēja DSD saņemt piemērotu samaksu tikai par preču zīmes lietošanu, ja ir pierādīts, ka iepakojumu ar minēto firmas zīmi ir savākusi un reģenerējusi cita sistēma.

73.

Trešajā pamatā prasītāja norādīja, ka EKL 82. panta pārkāpums esot izslēgts tāpēc, ka tai esot uzticēts pakalpojums ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi EKL 86. panta 2. punkta izpratnē, proti, atkritumu apsaimniekošana vides aizsardzības nolūkos.

74.

Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 208. punktā norādīja, ka, pat pieņemot, ka prasītāja būtu sniegusi šādu pakalpojumu, tik un tā risks, ka šis uzdevums būtu apdraudēts apstrīdētā lēmuma dēļ, tomēr nav pierādīts. Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 211. punktā papildināja, ka, tā kā DSD uz EKL 86. panta 2. punktu nav pamatojusies administratīvajā procesā, Komisijai nevar pārmest, ka tā lēmumā nav norādījusi pamatojumu šajā aspektā.

75.

Līdz ar to Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 213. punktā secināja, ka prasība ir jānoraida kopumā.

76.

Atbilstoši Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 56. pantam ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 8. augustā, DSD iesniedza apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu.

77.

Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 16. novembrī, Interseroh Dienstleistungs GmbH (turpmāk tekstā — “Interseroh”), kas kopš 2006. gada vada kolektīvo sistēmu visā Vācijas teritorijā, lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs apmierināja pieteikumu par iestāšanos lietā.

78.

DSD prasījumi Tiesai ir šādi:

79.

Komisijas, Vfw, Landbell, BellandVision un Interseroh prasījumi Tiesai ir šādi:

80.

Apelācijas sūdzības pamati jāanalizē apsvērumu kontekstā.

81.

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda astoņus pamatus.

82.

Pirmajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, izdarot pretrunīgus konstatējumus par ļaunprātīgu dominējoša stāvokļa izmantošanu, kas tiek pārmesta apelācijas sūdzības iesniedzējai.

83.

Otrajā pamatā DSD norāda, ka Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi līgumu par firmas zīmes lietošanu, apgalvojot, ka atbilstoši šim līgumam apelācijas sūdzības iesniedzēja piešķir preču zīmes “Der Grüne Punkt” lietošanas licenci par iepakojumiem, kurus savāc konkurējošas sistēmas.

84.

Trešajā pamatā DSD uzskata, ka Pirmās instances tiesa, konstatējot, ka uz preču zīmi “Der Grüne Punkt” neattiecas pieprasītā ekskluzivitāte, nav pildījusi pienākumu norādīt pamatojumu un ir sagrozījusi Noteikumus par iepakojumiem.

85.

Ceturtajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz Kopienu tiesību attiecībā uz preču zīmēm pārkāpumu.

86.

Piektajā pamatā DSD norāda, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi EKL 82. pantu ar to, ka, pirmkārt, bez pietiekama pamatojuma un pretēji lietas materiāliem ir uzskatījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir ļaunprātīgi izmantojusi dominējošo stāvokli, piešķirot preču zīmes “Der Grüne Punkt” lietošanas licences iepakojumiem, kurus nesavāc apelācijas sūdzības iesniedzējas sistēma, un, otrkārt, nav ņēmusi vērā nosacījumus, kas nepieciešami obligātas licences piešķiršanai.

87.

Sestajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Pirmās instances tiesa, uzliekot pienākumu piešķirt licenci uzņēmumiem, kuru iepakojumi netiek savākti apelācijas sūdzības iesniedzējas sistēmas ietvaros, kā arī tai liedzot izvietot paskaidrojošas norādes uz iepakojumiem, uz kuriem ir firmas zīme “Der Grüne Punkt” un kuri netiek savākti DSD sistēmas ietvaros, ir pārkāpusi Regulas Nr. 17 3. pantu un samērīguma principu.

88.

Septītajā pamatā DSD norāda uz procesuālo noteikumu pārkāpumu, atsaucoties uz to, ka Pirmās instances tiesa ar savu pamatojumu ir aizstājusi Komisijas pamatojumu.

89.

Visbeidzot, astotajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā.

90.

Pirmajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā ir izteikusi pretrunīgus konstatējumus par iespējamu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un šādi nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu.

91.

Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, pretrunas ir tajā, ka, pirmkārt, no Pirmās instances tiesas veiktās analīzes un, precīzāk, pārsūdzētā sprieduma 48., 50., 58., 60., 119., 163. un 164. punkta izriet, ka DSD pieprasa uzņēmumiem, kas ir pievienojušies DSD atkritumu iznīcināšanas sistēmai, lai tie maksā atlīdzību par pārdošanas iepakojumiem, kuri netiek savākti šīs sistēmas ietvaros, un, otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 194. punktā Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, ka “nevar noliegt, ka uz attiecīgā iepakojuma norādītajai preču zīmei “Der Grüne Punkt” varētu būt ekonomiska vērtība pašai par sevi” un ka, “pat ja minētais iepakojums faktiski netiek nodots DSD sistēmai un ir pierādīts, ka ar to vienādu materiāla daudzumu ir savākusi un reģenerējusi kāda konkurējoša sistēma, preču zīme patērētājam tomēr sniedz iespēju šo iepakojumu iznīcināt ar DSD sistēmas palīdzību”. Pirmās instances tiesa turpina: “Šādai saistībā ar visu iepakojumu, kas pārdots ar firmas zīmi “Der Grüne Punkt”, [..] patērētājam sniegtai iespējai [..] var būt zināma cena, ko [..] būtu jāvar pārskaitīt DSD kā atlīdzību par šajā lietā sniegto pakalpojumu, proti, sistēmas nodrošināšanu.”

92.

Komisija uzskata, ka šis pamats ir nepamatots. Tā atgādina, ka atlīdzības mērķis ir segt izdevumus, kas saistīti ar savākšanu, šķirošanu un reģenerāciju, kā arī administratīvos izdevumus. Šī atlīdzība nav samaksa par preču zīmes lietošanu. Apstrīdētais lēmums un pārsūdzētais spriedums neskar jautājumu par atlīdzību par preču zīmes lietošanu. Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 194.–196. punktā ir loģiski nodalījusi, pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas pieļauto dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un, otrkārt, iespēju apelācijas sūdzības iesniedzējai saņemt piemērotu atlīdzību tikai par preču zīmes lietošanu.

93.

Vfw, Landbell un BellandVision, tāpat kā Komisija, uzskata, ka pretrunu nav. Pārsūdzētā sprieduma 194. punkts nav saistīts ar Pirmās instances tiesas konstatējumu par dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Tas attiecas tikai uz jautājumu, vai var būt cena tikai par firmas zīmes “Der Grüne Punkt” norādīšanu uz iepakojumiem, pat ja DSD nesniedz ar [iepakojumu] iznīcināšanu saistītu pakalpojumu.

94.

Pirmā pamata ietvaros par EKL 82. panta pārkāpumu Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 86.–163. punktā izskatīja, vai apelācijas sūdzības iesniedzēja ir ļaunprātīgi izmantojusi dominējošo stāvokli attiecīgajā Vācijas tirgū. Pirmās instances tiesa sprieduma 164. un 165. punktā secināja, ka “ne Noteikumi par iepakojumu, ne tiesības, kas regulē preču zīmes, ne vajadzības, kas saistītas ar DSD sistēmas darbību, neļauj prasītājai pieprasīt no uzņēmumiem, kas izmanto tās sistēmu, maksu par visu Vācijā pārdoto iepakojumu ar firmas zīmi “Der Grüne Punkt”, ja šie uzņēmumi pierāda, ka tie daļai vai visam šim iepakojumam neizmanto DSD sistēmu”. Tādējādi Pirmās instances tiesa noraidīja pirmo pamatu.

95.

No pārsūdzētā sprieduma 191. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa otrā pamata, kas balstīts uz Regulas Nr. 17 3. panta pārkāpumu un samērīguma principa pārkāpumu, ietvaros ir spriedusi par apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, saskaņā ar kuru apstrīdētā lēmuma 3. un 4. pants liedz iespēju saņemt atlīdzību tikai par preču zīmes lietošanu. Sprieduma 194.–196. punktā Pirmās instances tiesa izskaidroja, kādu iemeslu dēļ DSD var saņemt piemērotu atlīdzību tikai par preču zīmes lietošanu, ja tiek pierādīts, ka iepakojumu ar firmas zīmi “Der Grüne Punkt” ir savākusi un reģenerējusi cita sistēma.

96.

Šādi Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 194.–196. punktā konstatēja, ka firmas zīmei “Der Grüne Punkt” var būt ekonomiska vērtība un ka šīs firmas zīmes norādīšanai uz iepakojuma vien “var būt cena”.

97.

Pēc manām domām, Pirmās instances tiesa nav izteikusi pretrunīgus konstatējumus. Tā nodalīja atlīdzību, kas sedz vienīgi ar sistēmas faktisku izmantošanu saistītos izdevumus, par kuru ir runa šajā lietā, no piemērotas atlīdzības vienīgi par firmas zīmes “Der Grüne Punkt” lietošanu, kas ir cita veida atlīdzība un par kuru pastāv iespēja vienoties uz pilnīgi atšķirīgiem un ar Pirmās instances tiesai nodoto lietu nesaistītiem pamatiem.

98.

Līdz ar to, ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

99.

Otrajā pamatā DSD pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā ir sagrozījusi līgumu par firmas zīmes lietošanu.

100.

Šī pamata pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza vairākus argumentus.

101.

Pirmkārt, pēc DSD domām, Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, ka atbilstoši līgumam DSD piešķir atsevišķu licenci par firmas zīmes “Der Grüne Punkt” lietošanu, t.i., licenci pārdošanas iepakojumu marķēšanai, kuri nav iekļauti DSD sistēmā. Līdz ar to Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, sagrozot līgumu par firmas zīmes lietošanu.

102.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā argumentus, kas pierāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nepiešķir atsevišķu licenci un ka līgums par firmas zīmes lietošanu tikai piešķir tiesības lietot firmas zīmi uzņēmumiem, kas pievienojas [DSD sistēmai], lai DSD uzņemtos savākšanas un reģenerācijas pienākumus, kas izriet no Noteikumiem par iepakojumiem. Līdz ar to DSD uzskata — ja līgums par firmas zīmes lietošanu piešķir tikai tiesības norādīt firmas zīmi uz iepakojumiem, ļaujot šādus iepakojumus savākt DSD iznīcināšanas sistēmai, nevienādība starp pakalpojumu, ko tā sniedz, un atlīdzību nebūtu. Tātad dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana nebūtu iespējama.

103.

Otrkārt, DSD apgalvo, ka tas, kā Pirmās instances tiesa ir interpretējusi līgumu par firmas zīmes lietošanu, neatbilst lietas materiāliem. No sarakstes starp DSD un Komisiju administratīvā procesa laikā izriet, ka DSD nepiešķir atsevišķu licenci, bet tā tikai atsakās pieņemt to, ka uz iepakojumiem, kas ir paredzēti konkurējošām sistēmām, būtu norādīta firmas zīme “Der Grüne Punkt”.

104.

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā ir sagrozījusi pierādījumus, uz kuriem tā ir pamatojusies un kurus ir ņēmusi vērā, konstatējot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja piedāvā atsevišķu licenci. Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot, ka DSD piedāvā atsevišķu licenci, [pamatojoties uz] Oberlandesgericht Düsseldorf Diseldorfas Augstākās tiesas] 1998. gada 11. augusta spriedumu lietā Hetzel un Bundesgerichtshof [Federālās Augstākās tiesas] spriedumu lietā Bäko, Komisijai iesniegtām sūdzībām un apelācijas sūdzības iesniedzējas sākotnēji izteikto apgalvojumu.

105.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja faktiski norāda uz pārsūdzētā sprieduma 163. punktu, saskaņā ar kuru Pirmās instances tiesa nosprieda, ka “vajadzības DSD sistēmas darbības nodrošināšanai pašas par sevi nevar attaisnot apelācijas sūdzības iesniedzējas rīcību, kas raksturota Komisijas [iepriekš minētajos spriedumos lietā BäKo un lietā Hertzel], dažādajās Komisijai iesniegtajās sūdzībās un apgalvojumā, ko DSD sākotnēji norādīja prasības pieteikumā, pieprasot maksu par visu Vācijā pārdoto iepakojumu ar firmas zīmi “Der Grüne Punkt”, pat ja tiek sniegti pierādījumi, ka zināmu daļu šī iepakojuma ir savākusi un reģenerējusi kāda cita kolektīvā vai individuālā sistēma”.

106.

Komisija atgādina, ka dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas konstatēšanai tā pamatojas tikai uz atlīdzības noteikšanas kārtību, kas definēta līgumā par firmas zīmes lietošanu. Komisija precizē, ka proporcionalitātes trūkumam starp prasīto atlīdzību un pakalpojumu, kuru DSD ir faktiski sniegusi, saistība ar preču zīmes lietošanu ir tikai tik daudz, cik DSD izmanto firmas zīmi “Der Grüne Punkt”, lai izdarītu ekonomiska rakstura spiedienu uz uzņēmumiem, kas pievienojas tās sistēmai.

107.

Vfw, Landbell un BellandVision uzskata, ka šis pamats ir nepieņemams tāpēc, ka DSD apelācijas sūdzību var pamatot tikai ar juridisku noteikumu pārkāpumu, ko pieļāvusi Pirmās instances tiesa, nevis iespējami kļūdainu faktu vērtējumu.

108.

Es saprotu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā, vērtējot lietas materiālus un pierādījumus, ir secinājusi, ka DSD piešķir firmas zīmes “Der Grüne Punkt” lietošanas licenci uzņēmumiem, kuri pievienojas, attiecībā uz iepakojumiem, kurus DSD sistēma nesavāc un nereģenerē. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, Pirmās instances tiesai līgums par firmas zīmes lietošanu bija jāinterpretē kā līgums, kas saistīts tikai ar atlīdzību par sniegto pakalpojumu.

109.

Pēc manām domām, apelācijas sūdzības iesniedzēja ir pārpratusi Pirmās instances tiesas konstatējumus.

110.

Ievadā Pirmās instances tiesa pēc lietas dalībnieku izvirzīto argumentu izklāsta pārsūdzētā sprieduma 141. punktā atgādina, ka “kā ļaunprātīga izmantošana apstrīdētajā lēmumā ir kvalificēti tikai līguma par firmas zīmes izmantošanu noteikumi par maksu (proti, līguma 4. panta 1. punktā un 5. panta 1. punktā)”. Pirmās instances tiesa turpina, precizējot, ka “apstrīdētajā lēmumā tādējādi nav kritizēts, ka līguma 3. panta 1. punktā ražotājam vai izplatītājam, kas vēlas izmantot DSD sistēmu, ir uzlikts pienākums norādīt firmas zīmi “Der Grüne Punkt” uz visa iepakojuma, kas ir paziņots un paredzēts iekšējam patēriņam”.

111.

Atbilstošo tiesību normu izklāstā pārsūdzētā sprieduma 17. punktā Pirmās instances tiesa norādīja, ka maksa, kuru maksā uzņēmumi, kas ir pievienojušies DSD sistēmai, atbilstoši līguma par firmas zīmes lietošanu 4. panta 2. un 3. punktam ir tikai par to, lai segtu savākšanas, šķirošanas un reģenerācijas izmaksas, kā arī ar to saistītas administratīvās nodevas.

112.

No iepriekš minētā izriet, ka Pirmās instances tiesa skaidri identificēja DSD pienākumus atbilstoši līgumam, kā arī kompensāciju, kas ražotājam vai izplatītājam jāmaksā un kas iegūst atlīdzības formu. Tas, kas tiek pārmests DSD, ir līdzsvara trūkums starp šādu atlīdzību, kas tiek prasīta no uzņēmumiem, kuri ir pievienojušies [DSD sistēmai], un faktiski sniegto pakalpojumu tāpēc, ka, lai gan daļu iepakojuma savāc konkurējoša sistēma, DSD atbilstoši līgumam par firmas zīmes lietošanu liek maksāt atlīdzību par šiem iepakojumiem, atlīdzību, kas — atgādināšu — ir tikai par to, lai segtu savākšanas, šķirošanas un reģenerācijas izmaksas, kā arī ar to saistītos administratīvos izdevumus.

113.

Līdz ar to, pēc manām domām, Pirmās instances tiesa nav interpretējusi līgumu par firmas zīmes lietošanu kā līgumu, kas piešķir firmas zīmes “Der Grüne Punkt” lietošanas licenci uzņēmumiem, kas pievienojas [DSD sistēmai], attiecībā uz iepakojumiem, kurus DSD sistēma nesavāc un nereģenerē.

114.

Kā to norādīja Komisija, firmas zīmei “Der Grüne Punkt” vienīgā saistība ar līgumu par firmas zīmes izmantošanu ir tā, ka tā ir tikai identifikācijas zīme. Apelācijas sūdzības iesniedzēja pati to ir apgalvojusi Pirmās instances tiesā. Pārsūdzētā sprieduma 124. punktā Pirmās instances tiesa faktiski atgādināja DSD argumentus, saskaņā ar kuriem “preču zīme “Der Grüne Punkt” tādējādi ļaujot vienlaikus gan identificēt to, kurš iepakojums ir uzticēts DSD [..], gan informēt patērētāju par to, kas tam ir jādara”.

115.

Līdz ar to uzskatu, ka Pirmās instances tiesa pamatoti ir pieņēmusi šādu sākotnēju pieņēmumu. Līguma par firmas zīmes lietošanu mērķis ir ļaut uzņēmumiem, kas pievienojas [sistēmai], atbrīvoties no iepakojumu savākšanas un reģenerācijas pienākuma. Par šādu pakalpojumu uzņēmumiem jāmaksā atlīdzība DSD par visiem uzticētajiem iepakojumiem neatkarīgi no tā, vai DSD sistēma šos iepakojumus faktiski savāc vai nē, un firmas zīme ir kā uzticēto iepakojumu identifikators.

116.

Līdz ar to uzskatu, ka arī otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

117.

Trešajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā nav norādījusi pietiekamu pamatojumu konstatējumam, saskaņā ar kuru nevar prasīt firmas zīmes “Der Grüne Punkt” ekskluzivitāti, un ar šādu konstatējumu ir sagrozījusi Noteikumus par iepakojumiem un pārkāpusi tiesības, kas regulē preču zīmes.

118.

Šī pamata pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza vairākus argumentus.

119.

Pirmajā argumentā apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Pirmās instances tiesa, konstatējot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar prasīt preču zīmes “Der Grüne Punkt” ekskluzivitāti, ir pamatojusies uz pretrunīgu tiesas sēdes izklāstu un tātad nav pietiekami pamatojusi šo konstatējumu.

120.

Otrajā argumentā apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Pirmās instances tiesas konstatējums, saskaņā ar kuru iepakojumu ražotājs vai izplatītājs nodod DSD noteiktu materiāla daudzumu, ir pretrunā līguma par firmas zīmes izmantošanu noteikumiem, Noteikumiem par iepakojumu un prasību, kas izriet no tiesībām, kas regulē preču zīmes, ka DSD sistēmai piederošiem iepakojumiem ir jābūt identificējamiem.

121.

Trešajā, ceturtajā un piektajā argumentā DSD pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā ir sagrozījusi Noteikumus par iepakojumu, konstatējot, pirmkārt, ka iepakojums vienlaikus var būt piederīgs DSD sistēmai un citai kolektīvai sistēmai, otrkārt, ka izplatītājs, kurš ir pievienojies kolektīvai sistēmai, var a posteriori izpildīt savu savākšanas un reģenerācijas pienākumu, izmantojot individuālu sistēmu, un, treškārt, ka izplatītājs, kurš šos pienākumus izpilda, izmantojot individuālo sistēmu, var a posteriori pievienoties kolektīvai sistēmai.

122.

Sestajā argumentā DSD uzskata, ka Pirmās instances tiesas konstatējums, saskaņā ar kuru uz iepakojumiem, kurus neiznīcina DSD sistēma, var būt firmas zīme “Der Grüne Punkt”, atņem šai firmas zīmei atšķirtspēju un ir acīmredzami pretrunā pārskatāmības principam, kas izklāstīts Noteikumos par iepakojumu.

123.

Visbeidzot, septītajā argumentā apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Pirmās instances tiesas atteikšanās atzīt firmas zīmes “Der Grüne Punkt” ekskluzivitāti ir nesaderīga ar tiesībām, kas regulē preču zīmes.

124.

DSD uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 161. punktā konstatētais, saskaņā ar ko nevar atsaukties uz prasīto preču zīmes “Der Grüne Punkt” ekskluzivitāti, nav pietiekami pamatots. It īpaši apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā ir pamatojusies uz pretrunīgu tiesas sēdes izklāstu, un no pārsūdzētā sprieduma vai tiesas sēdes protokola nav iespējams noteikt, kas ir bijis minētā izklāsta priekšmets.

125.

Komisija apgalvo, ka pamatojuma, kas balstīts uz tiesībām, kas regulē preču zīmes, vērtējums galvenokārt nav balstīts uz tiesas sēdē izklāstītiem pierādījumiem.

126.

Tāpat kā Komisija, uzskatu, ka šis arguments ir jānoraida kā nepamatots.

127.

Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 139. punktā norāda, ka no tiesas sēdes izrietošais pretrunīgais izklāsts tai ļauj izdarīt šādu konstatējumu: “iepakojuma ražotājs vai izplatītājs nenodod DSD noteiktu daudzumu iepakojuma, uz kura ir paredzēts norādīt firmas zīmi “Der Grüne Punkt”, bet drīzāk materiāla daudzumu, ko šis ražotājs vai izplatītājs pārdos Vācijā un kura savākšanu un reģenerāciju tas vēlas uzticēt DSD sistēmai. Tātad iepakojuma ražotājs vai izplatītājs var izmantot jauktās sistēmas, lai sasniegtu Noteikumos [par iepakojumu] paredzēto reģenerācijas līmeni”.

128.

Pamatojoties uz šo konstatējumu, Pirmās instances tiesa izskatīja apelācijas sūdzības iesniedzējas kritiku par apstrīdētajā lēmumā veikto analīzi, un precīzāk, apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto pamatojumu par tiesībām, kas regulē preču zīmes.

129.

Pārsūdzētā sprieduma 103.–114. punktā Pirmās instances tiesa norādīja argumentus, kurus lietas dalībnieki bija izvirzījuši rakstveida procesā un kuri attiecās uz līguma par firmas zīmes lietošanu apstrīdēto noteikumu pamatojumu no tiesību, kas regulē preču zīmes, viedokļa.

130.

Turpinājumā pārsūdzētā sprieduma 156. punktā Pirmās instances tiesa norādīja, ka no 1994. gada 14. jūnija sprieduma lietā Kammergericht Berlin izriet, ka “preču zīme “Der Grüne Punkt”“tikai attiecīgajām personām norāda, ka prece, uz kuras tā ir norādīta, var tikt iznīcināta ar DSD sistēmas palīdzību”, nesniedzot norādi par piedāvātā pakalpojuma kvalitāti”. Pirmās instances tiesa papildina, ka, “ja daļa iepakojuma ir piešķirta DSD konkurentam, patērētājs var izvēlēties, vai dot iepakojumu reģenerēt DSD sistēmai vai konkurējošai sistēmai”.

131.

No tā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 157. punktā secināja, ka, “tā kā firmas zīmes “Der Grüne Punkt” uzdevums ir identificēt iespēju iznīcināt attiecīgo iepakojumu ar DSD sistēmas palīdzību un tā kā šo firmas zīmi var norādīt vienlaikus ar citām zīmēm vai citiem mehānismiem, kas ļauj identificēt citādu iznīcināšanas iespēju ar kādas individuālās vai konkurējošas kolektīvās sistēmas palīdzību, nevar apgalvot, ka apstrīdētais lēmums nesamērīgi apdraudētu tiesības, kas regulē preču zīmes, vai katrā ziņā ka šo apdraudējumu neattaisnotu nepieciešamība novērst dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu EKL 82. panta izpratnē”.

132.

Turklāt Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 158. punktā atbildēja uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, ar kuru tika apstrīdēts apstrīdētajā lēmumā izteiktais apgalvojums un saskaņā ar kuru no sprieduma lietā Kammergericht Berlin izriet, ka firmas zīmes “Der Grüne Punkt” pamata funkcija ir izpildīta, ja tā patērētājam norāda, ka tam ir iespēja uzticēt iepakojumu iznīcināt DSD. Pirmās instances tiesa uzskata, ka šis arguments nav atbilstošs, jo “attiecas tikai uz īpašiem apstākļiem, kuros taisīts spriedums, [..] tādējādi neapšaubot secinājumu, kuru izdara Komisija, proti, ka vairākas norādes informē patērētāju par to, kā jārīkojas saistībā ar to, ka uz viena un tā paša iepakojuma var būt norādītas dažādas sistēmas, kas to var savākt un reģenerēt”.

133.

Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 159. punktā turpināja, paskaidrojot, ka viedokļu aptauju rezultāti, uz kuriem atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēja un kuri, pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, apstiprina preču zīmes atšķirtspēju, neapstrīd apstrīdētajā lēmumā izklāstīto pamatojumu. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa norāda, ka “ir loģiski, ka patērētāji uz iepakojuma norādīto firmas zīmi “Der Grüne Punkt” identificē kā norādi uz to, ka to var nodot savākšanas iekārtās, kas atrodas dzīvesvietu tuvumā. Tomēr tas neļauj uzzināt, kāda būtu patērētāju reakcija uz iepakojumu, uz kura būtu norādītas vairākas firmas zīmes, kas identificē kolektīvās sistēmas. Taču Komisija un personas, kas iestājušās lietā, šajā sakarā norāda, ka šo sistēmu izmantotās savākšanas iekārtas ir vienas un tās pašas un ka lielākoties patērētājs iepakojumu šajās iekārtās iemet atkarībā no tā materiāla, nevis uz iepakojuma norādītās firmas zīmes, kas tika apstiprināts tiesas sēdē”.

134.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja Pirmās instances tiesā arī apgalvoja, ka tas, ka preču zīme “Der Grüne Punkt” tiek norādīta uz iepakojuma, kas pieder pie konkurenta sistēmas, apdraud šīs preču zīmes atšķirtspējas funkciju, jo patērētāji tiek maldināti visos apstrīdētajā lēmumā minētajos gadījumos. Apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentē, ka gadījumā, kad tiek izmantota individuālā sistēma kombinācijā ar DSD sistēmu, aptuveni 48,4% patērētāju neizprot pretrunīgo informāciju, ko ietver norāde par pieņemšanu atpakaļ veikalā un norāde, ko sniedz firmas zīme “Der Grüne Punkt” par savākšanu dzīvesvietas tuvumā ar DSD sistēmas palīdzību ( 11 ).

135.

Pirmās instances tiesa uz šo argumentu atbild pārsūdzētā sprieduma 160. punktā un uzskata, ka “argumentam par sabiedrības, uz ko attiecas preču zīme, maldināšanu, nevar piekrist [..], ņemot vērā, ka līgums par firmas zīmes izmantošanu attiecas tikai uz minētās firmas zīmes lietotājiem, proti, iepakojuma ražotājiem un izplatītājiem, kuri izmanto DSD sistēmu, nevis patērētājiem”.

136.

Pirmās instances tiesa pabeidz analīzi, precizējot pārsūdzētā sprieduma 161. punktā: “ja piekristu apelācijas sūdzības iesniedzējas aizstāvētajai ekskluzivitātei, tās sekas būtu tikai tādas, ka iepakojuma ražotājiem un izplatītājiem tiktu liegts izmantot jauktu sistēmu un tiktu leģitimizēta iespēja apelācijas sūdzības iesniedzējai saņemt atlīdzību par pakalpojumu, par kuru ieinteresētās personas varētu pierādīt, ka tas nav sniegts, jo ir uzticēts citai kolektīvajai vai individuālajai sistēmai saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 1. pantā definētajiem nosacījumiem”.

137.

Ievērojot šos apsvērumus, uzskatu, ka Pirmās instances tiesas pamatojums konstatējumam, saskaņā ar kuru nevar atsaukties uz apelācijas sūdzības iesniedzējas aizstāvēto preču zīmes “Der Grüne Punkt” ekskluzivitāti, pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, galvenokārt nav balstīts uz pretrunīgu tiesas sēdes izklāstu, un pamatojums nav nepietiekams.

138.

Līdz ar to uzskatu, ka trešā pamata pirmais arguments ir jānoraida kā nepamatots.

139.

Pēc DSD domām, pārsūdzētā sprieduma 139. punktā izdarītais konstatējums, saskaņā ar kuru “iepakojuma ražotājs vai izplatītājs nenodod DSD noteiktu daudzumu iepakojuma, uz kura ir paredzēts norādīt firmas zīmi “Der Grüne Punkt”, bet drīzāk materiāla daudzumu, ko šis ražotājs vai izplatītājs pārdos Vācijā un kura savākšanu un reģenerāciju vēlas uzticēt DSD sistēmai”, ir acīmredzami pretējs līguma par firmas zīmes lietošanu noteikumiem par paziņošanu un licences piešķiršanu, Noteikumiem par iepakojumu attiecībā uz atbrīvojumu no savākšanas pienākuma, minēto noteikumu prasībai pēc pārskatāmības un visbeidzot prasībai, kas izriet no tiesībām, kas regulē preču zīmes, saskaņā ar kuru DSD sistēmai piederīgiem iepakojumiem ir jābūt identificējamiem.

140.

Kā to norādīja Komisija, apelācijas sūdzības iesniedzēja trešā pamata otrā argumenta ietvaros tikai atsaucas uz apsvērumiem, kas saistīti ar valsts tiesību normām, nenorādot saikni starp šīm tiesību normām un apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto kritiku par Pirmās instances tiesas konstatējumiem attiecībā uz šo argumentu. Minētais arguments nav juridisku argumentu izklāsts, kas pierādītu, kādā veidā Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

141.

Atgādinu, ka atbilstoši EKL 225. pantam Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 51. panta pirmajai daļai un Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktam apelācijas sūdzībā precīzi ir jānorāda tā sprieduma kritizētie elementi, kuru lūgts atcelt, kā arī juridiski argumenti, kas īpašā veidā pamato šo lūgumu, lai apelācijas sūdzība vai attiecīgais pamats nebūtu atzīstams par nepieņemamu ( 12 ).

142.

Šādos apstākļos uzskatu, ka trešā pamata otrais arguments ir jāuzskata par nepieņemamu.

143.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai Noteikumu par iepakojumu sagrozīšanu, konstatējot, pirmkārt, ka iepakojums vienlaikus var būt piederīgs DSD sistēmai un citai kolektīvai sistēmai, otrkārt, ka izplatītājs, kurš ir pievienojies kolektīvai sistēmai, var a posteriori izpildīt savu savākšanas un reģenerācijas pienākumu, izmantojot individuālu sistēmu, un, treškārt, ka izplatītājs, kurš šos pienākumus izpilda, izmantojot individuālo sistēmu, var a posteriori pievienoties kolektīvai sistēmai.

144.

DSD apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 129. un 154. punktā izdarītie konstatējumi, saskaņā ar kuriem DSD uzticēts iepakojums vienlaikus var piederēt pie citas savākšanas un reģenerācijas sistēmas, nevis tikai DSD sistēmas, sagroza Noteikumus par iepakojumu.

145.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka šie konstatējumi ir acīmredzami pretēji tiesību, kas regulē iepakojumu, principam, saskaņā ar kuru konkrēts iepakojums ir pakļauts savākšanas pienākumam vai atbrīvots no šī pienākuma. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka — pretēji Pirmās instances tiesas konstatējumam — attiecībā uz šo argumentu iepakojums nevar piederēt divām vai vairākām iznīcināšanas sistēmām.

146.

Šajā sakarā apelācijas sūdzības iesniedzēja atkārto piemēru, kuru Pirmās instances tiesa minēja pārsūdzētā sprieduma 134. punktā. Pirmās instances tiesa paskaidro, ka ātrās ēdināšanas restorānu ķēdes ietvaros, “ja gala patērētājs nopērk sviestmaizi, kas pārdota siltuma saglabāšanai paredzētā iepakojumā, patērētājs var izvēlēties, vai šo preci patērēt uz vietas un iepakojumu izmest atkritumu tvertnēs, ko izvietojusi ātrās ēdināšanas ķēde ar savas individuālās sistēmas palīdzību, vai šo preci paņemt līdzi uz mājām un iepakojumu vēlāk izmest DSD savākšanas iekārtās, kas novietotas dzīvesvietas tuvumā”. Pirmās instances tiesa turpina, secinot, ka “šo iepakojumu tātad var nodot vienai no divām ātrās ēdināšanas restorānu ķēdes piedāvātajām savākšanas un reģenerācijas sistēmām, lai izpildītu Noteikumos [par iepakojumu] paredzētos pienākumus”.

147.

DSD uzskata, ka pat ātrās ēdināšanas restorānu jomā pretēji tam, ko konstatēja Pirmās instances tiesa, iepakojums nevar piederēt divām savākšanas sistēmām. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, ja iepakojums tiek nodots uz vietas individuālas sistēmas ietvaros vai šādu iepakojumu savāc [arī] kolektīva sistēma, runa var būt tikai par patērētāja pieļautu kļūdu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka būtiski ir skaidri norādīt, kāds ir katram iepakojumam paredzētais iznīcināšanas veids.

148.

Komisija uzskata, ka jaukta risinājuma gadījumā, kad tiek izmantotas divas kolektīvas sistēmas, iepakojuma ražotājam vai izplatītājam ir pienākums nodrošināt pārskatāmību attiecībā uz abām sistēmām. Uz iepakojumiem tiks norādīti divi dažādi apzīmējumi sistēmu identificēšanai. Komisija uzskata, ka šāds risinājums ir iespējams, jo minētās sistēmas ir atbildīgas tikai par noteiktu apzīmēto iepakojumu daudzumu. Komisija arī norāda, ka gadījumā, ja starp kolektīvām sistēmām pastāv konkurence, iepakojumi tiek savākti vienādos konteineros.

149.

Uzskatu, ka konstatējums, kuru Pirmās instances tiesa izdarījusi pārsūdzētā sprieduma 154. punktā, saskaņā ar kuru DSD uzticēts iepakojums var piederēt vairākām iznīcināšanas sistēmām, nesagroza Noteikumus par iepakojumu.

150.

Vispirms precizēšu, ka pārsūdzētā sprieduma 10. punktā Pirmās instances tiesa norādīja, ka “2000. gada 24. maijā Vācijas iestādes Komisijai administratīvajā procesā paziņotajos apsvērumos norādīja, ka Noteikumi par iepakojumu ļauj izplatītājam apvienot iepakojuma savākšanu tirdzniecības vietas tuvumā individuālajā sistēmā un savākšanu gala patērētāja tuvumā kolektīvajā sistēmā, pievienojoties kolektīvajai sistēmai tikai saistībā ar daļu no iepakojuma, ko tas ir laidis tirgū”.

151.

Tāpat Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 45. punktā atgādināja, ka “apstrīdētajā lēmumā ir arī uzsvērts, ka no kādas agrākas Vācijas iestādes atbildes izriet, ka Noteikumu [par iepakojumu] 6. panta 3. punkts nenozīmē, ka būtu iespējams izmantot tikai vienu sistēmu. Vācijas iestādēm tādējādi nekad nav bijis nolūka visā valstī vai katrā federālajā zemē ļaut izveidot tikai vienu kolektīvo sistēmu”.

152.

Tieši pamatojoties uz šiem konstatējumiem, pēc manām domām, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 131. punktā varēja pamatoti norādīt, ka atbilstoši Noteikumu [par iepakojumu] 6. panta I pielikumam reģenerācijas līmenis tiek aprēķināts procentuāli atkarībā no pārdotā materiāla daudzuma, kas faktiski tiek savākts un reģenerēts, un ka šī pielikuma 1. punkta 2) apakšpunktā ir precizēts, ka attiecīgais iepakojuma daudzums tiek noteikts procentos no daudzuma.

153.

Līdz ar to Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 132.–135. punktā paskaidroja, ka, tā kā reģenerācijas līmenis tiek aprēķināts procentuāli atkarībā no daudzuma, ir iespējama sadale starp dažādām sistēmām, iepriekš nenosakot noteiktu iepakojuma daudzumu. Pirmās instances tiesa savu viedokli demonstrēja ar piemēra par ātrās ēdināšanas restorānu ķēdes palīdzību. Šādi Pirmās instances tiesa pierādīja, ka šādas ķēdes ietvaros ir nepieciešama individuālas sistēmas un DSD sistēmas kombinācija, jo pastāv iespēja preci patērēt uz vietas vai aiznest prom. Pirmās instances tiesa turpināja, paskaidrojot, ka “līgumtiesiskajās attiecībās starp prasītāju un iepakojuma ražotāju vai izplatītāju būtiskais ir nodrošināt, lai tirgū laistais pārstrādājamā materiāla daudzums tiešām tiktu savākts un pārstrādāts, lai sasniegtu Noteikumos [par iepakojumu] paredzēto līmeni”.

154.

Pārsūdzētā sprieduma 136.–138. punktā Pirmās instances tiesa paskaidroja, ka pastāv korekcijas mehānismi, kas ļauj izpildīt minētajos noteikumos paredzētos pienākumus. Pirmās instances tiesa tieši norādīja, ka gadījumā, ja nepietiek ar individuālo sistēmu, lai sasniegtu [prasīto] reģenerācijas līmeni, iepakojuma ražotājs vai izplatītājs var izmantot kolektīvo sistēmu, lai piepirktu trūkstošo daudzumu.

155.

Turklāt paši Noteikumi [par iepakojumu] 6. panta 1. punktā piedāvā šādu risinājumu, precizējot, ka, ja kāds izplatītājs nepilda savu pienākumu savākt un reģenerēt iepakojumu, savācot nodošanas vietā, tam tas ir jādara ar kādas kolektīvās sistēmas palīdzību ( 13 ).

156.

Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka trešais arguments arī ir jānoraida kā nepamatots.

157.

DSD arī apgalvo, ka norāde pārsūdzētā sprieduma 137. punktā, saskaņā ar kuru izplatītājs, kurš ir pievienojies kolektīvai sistēmai, var a posteriori personīgi uzņemties rūpes par savākšanu un reģenerāciju, sagroza lietas faktus. Šāda norāde ir pretēja Noteikumu par iepakojumu pamatprincipam, saskaņā ar kuru dalība kolektīvā sistēmā, kas uzņemas reģenerācijas pienākumu, atbrīvo no pienākuma iznīcināt [iepakojumu]. Pēc DSD domām, nevar a posteriori izmantot individuālu sistēmu iepakojumiem, kas ir piederīgi kolektīvai sistēmai.

158.

DSD arī norāda, ka minētā norāde, saskaņā ar kuru izplatītājs, kurš ir nolēmis izmantot individuālo sistēmu noteiktiem iepakojumiem, var a posteriori izpildīt minētajos noteikumos uzlikto pienākumu, atpērkot vajadzīgo iepakojuma daudzumu no kolektīvas sistēmas, sagroza Noteikumus par iepakojumu.

159.

Komisija uzskata, ka Pirmās instances tiesa nepamatojas uz savākšanas un reģenerācijas pienākuma izpildes a posteriori hipotēzi, bet paredz atlīdzības, kas jāmaksā kolektīvai sistēmai, samazināšanu gadījumā, ja savāktais neatbilst noteiktajam līmenim.

160.

Uzskatu, ka Pirmās instances tiesa nav sagrozījusi lietas materiālus, pārsūdzētā sprieduma 137. punktā konstatējot, ka ātrās ēdināšanas restorānu ķēde var lūgt samazināt kolektīvai sistēmai maksājamo atlīdzību, ja šī ķēde pierāda, ka ar individuālās sistēmas palīdzību ir savākusi zināmu daudzumu iepakojuma, kas bijis uzticēts kolektīvai sistēmai.

161.

Pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, uzskatu, ka šādā piemērā nav jautājums par individuālas sistēmas izmantošanu a posteriori iepakojuma savākšanai un reģenerācijai. Atgādinu, ka Pirmās instances tiesa šajā piemērā ir balstījusies uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru ātrās ēdināšanas restorānu ķēde jau sākotnēji kombinē individuālo sistēmu ar kolektīvo sistēmu.

162.

Pamatojoties uz šādu pieņēmumu, Pirmās instances tiesa norādīja, ka ir iespējams īstenot korekcijas mehānismus, ja individuālā sistēma nespēj izpildīt izplatītājam uzliktos pienākumus vai otrādi — ir spējusi savākt noteikto daudzumu. Par pēdējo gadījumu Pirmās instances tiesa paskaidro, ka “ātrās ēdināšanas [restorānu] ķēde var lūgt attiecīgo kolektīvo sistēmu samazināt tās maksu, ja šī ķēde pierāda, ka ir savākusi un pārstrādājusi [noteiktu daudzumu], kas ir bijis uzticēts kolektīvai sistēmai”.

163.

Starp citu, apelācijas sūdzības iesniedzēja pati ir paredzējusi šādu iespēju. Apstrīdētā lēmuma 60. un 61. apsvērumā ir norādīts, ka DSD pirms šī lēmuma pieņemšanas ir apņēmusies neiekasēt atlīdzību par to iepakojuma daļu, kuru savāc individuālā sistēma, ja iepakojuma ražotājs vai izplatītājs ir nolēmis kombinēt DSD sistēmu un individuālo sistēmu.

164.

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, saskaņā ar kuru Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi Noteikumus par iepakojumu, konstatējot, ka izplatītājs, kurš ir nolēmis izmantot individuālo sistēmu, var a posteriori izpildīt pienākumu, atpērkot vajadzīgo iepakojuma daudzumu no kolektīvas sistēmas, uzskatu, ka tas arī ir jānoraida.

165.

Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 9. punktā atgādināja, ka “Noteikumu 6. panta 1. punkta devītajā teikumā ir norādīts, ka, ja kāds izplatītājs nepilda savu pienākumu savākt un pārstrādāt iepakojumu ar individuālās sistēmas palīdzību, tam tas ir jādara ar kādas kolektīvās sistēmas palīdzību”.

166.

Līdz ar to domāju, ka trešā pamata ceturtais un piektais arguments ir jānoraida kā nepamatoti.

167.

DSD apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 154. punktā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā ar to, ka Pirmās instances tiesa konstatēja, ka uz iepakojumiem, kurus neiznīcina DSD sistēma, var norādīt firmas zīmi “Der Grüne Punkt”. DSD uzskata, ka šāda iespēja atņem firmas zīmei tās atšķirtspēju un ir acīmredzami pretrunā Noteikumu par iepakojumu principam, saskaņā ar kuru patērētājiem un iestādēm jāvar skaidri noteikt, vai uz iepakojumu attiecas pienākums to savākt pārdošanas vietā, vai šāds pienākums uz to neattiecas.

168.

Komisija atgādina, ka DSD kļūdaini interpretē minētos noteikumus, koncentrējoties atsevišķi uz iepakojumu. Pēc Komisijas domām, šāda pieeja neatbilst ekonomiskiem nosacījumiem, kas attiecas uz jauktiem risinājumiem, kuri tiek atbalstīti, lai sekmētu konkurenci.

169.

Uzskatu, ka šis arguments arī ir jānoraida.

170.

Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 124. punktā norāda, ka firmas zīme “Der Grüne Punkt”, pēc DSD domām, ļautu vienlaikus gan identificēt, kurš iepakojums ir uzticēts DSD, gan informēt patērētāju par to, kas tam ir jādara, lai nodrošinātu, ka DSD izpilda uzdevumu, ko tam uzticējis uzņēmums, kurš pievienojies [DSD sistēmai].

171.

Pārsūdzētā sprieduma 153. punktā Pirmās instances tiesa atgādina, ka “dažādie Noteikumos [par iepakojumu] paredzētie reklāmas veidi, proti, kolektīvajām sistēmām — marķēšana un citi piemēroti līdzekļi (minēto noteikumu 6. panta I pielikuma 4. sadaļas 2. punkts) un individuālajām sistēmām — paziņošana par iespēju iepakojumu atdot atpakaļ pārdošanas vietā (šo pašu noteikumu 6. panta 1. punkta trešais teikums), ļauj gala patērētāju informēt par dažādām attiecīgajam iepakojumam paredzētajām nodošanas iespējām, neapstiprinot apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, ka firmas zīmes “Der Grüne Punkt” norāde uz iepakojuma traucējot citām sistēmām, izņemot DSD sistēmu, vākt un pārstrādāt iepakojumu”.

172.

Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 154. punktā turpina, norādot, ka “Noteikumos [par iepakojumu] nav precizēts, ka firmas zīmi “Der Grüne Punkt” nevar norādīt uz iepakojuma, ko vāc konkurējoša kolektīvā vai individuālā sistēma, ja tās turklāt ievēro [minētajos] noteikumos paredzētos nosacījumus, izmantotās sistēmas identificēšanai kopā ar DSD sistēmu. Šādas norādes var būt kumulatīvas, un tādējādi viens un tas pats iepakojums var vienlaikus piederēt pie dažādām sistēmām. Šādā veidā Komisija pareizi interpretē pārskatāmības pienākuma saturu, ko definējušas Vācijas iestādes savos apsvērumos, saskaņā ar kuriem patērētāji un iestādes ir skaidri jāinformē, uz kādu iepakojumu attiecas pienākums to savākt tirdzniecības vietās vai to tuvumā un uz kādu šāds pienākums neattiecas”.

173.

Pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, šeit runa nav par iespēju piešķirt konkurējošām sistēmām norādīt firmas zīmi “Der Grüne Punkt” uz iepakojumiem, kurus nesavāc DSD sistēma. Pēc manām domām, Pirmās instances tiesa pamatojas uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru iepakojuma ražotājs vai izplatītājs ir pievienojies DSD sistēmai un citai kolektīvai vai individuālai sistēmai. Līdz ar to, lai izpildītu Noteikumos [par iepakojumu] paredzēto pienākumu paziņot par izlietotā iepakojuma savākšanu, jāvar norādīt, kāda sistēma iepakojumu savāc, lai patērētājs pēc iepakojuma izlietošanas būtu informēts par viņam piedāvātajām iespējām. Piemēram, tas var izpausties tā, ka uz plastmasas pudeles ir norādīta firmas zīme “Der Grüne Punkt” un cita firmas zīme, kas nozīmē, ka arī cita sistēma var savākt minēto pudeli, vai paziņojumu pārdošanas vietā, atbilstoši kuram pudeli var nodot šajā pārdošanas vietā.

174.

Ņemot vērā norādes, kas ir paredzētas Noteikumos par iepakojumu, es nesaskatu, kādā veidā Pirmās instances tiesa, nospriežot, ka uz viena iepakojuma firmas zīme “Der Grüne Punkt” un cits paziņojums var pastāvēt līdzās, būtu sagrozījusi šos noteikumus. Atgādinu, ka minētie noteikumi, pirmkārt, dod iespēju ražotājam vai izplatītājam pievienoties vairākām sistēmām un, otrkārt, uzliek pienākumu paziņot par iespēju atdot iepakojumu atpakaļ.

175.

Līdz ar to uzskatu, ka trešā pamata sestais arguments ir jānoraida kā nepamatots.

176.

Kritizējot pārsūdzētā sprieduma 161. punktu, DSD norāda, ka konstatējums, saskaņā ar kuru DSD aizstāvētā ekskluzivitāte nevar būt pieņemama, jo tā tikai traucē iepakojuma ražotājiem un izplatītājiem izmantot jauktu sistēmu, ir nesaderīgs ar tiesībām, kas regulē preču zīmes. Šajā sakarā DSD norāda, ka atbilstoši Vācijas judikatūrai un kā to parāda viedokļu aptaujas firmas zīme “Der Grüne Punkt” kā reģistrēta preču zīme asociējas tikai ar DSD un tās piedāvātajiem pakalpojumiem. Tiesības, kas regulē preču zīmes, netiek ievērotas, ja firmas zīmei “Der Grüne Punkt” tiek liegta šāda ekskluzivitātes funkcija tikai tāpēc, lai nodrošinātu iespēju [izmantot] jauktu sistēmu.

177.

Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja ceturtajā pamatā atsaucas arī uz to, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi Kopienu tiesības, kas regulē preču zīmes, uzskatu, ka šis arguments ir jāizskata šī pamata ietvaros.

178.

Ceturtajā pamatā DSD norāda uz Kopienu tiesību, kas regulē preču zīmes, pārkāpumu ar to, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 161. punktā ir konstatējusi, ka preču zīmes “Der Grüne Punkt” aizstāvētā ekskluzivitāte nav atzīstama. DSD norāda, ka atbilstoši Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās direktīvas 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm ( 14 ), 5. pantam reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam ekskluzīvas tiesības aizliegt preču zīmes lietošanu precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski vai analoģiski tām precēm vai pakalpojumiem, kuriem reģistrēta preču zīme.

179.

Komisija uzskata, ka Direktīvas 89/104 5. pantā aprakstītā ekskluzivitāte nav saistīta ar pārsūdzētā sprieduma 161. punktā aprakstīto ekskluzivitāti. Pirmās instances tiesa ir tikai izdarījusi secinājumus no šī sprieduma 156. un 157. punktā izklāstītā pamatojuma, saskaņā ar kuru preču zīme “Der Grüne Punkt” attiecībā uz minēto pakalpojumu tikai norāda, ka preci, uz kuras šī preču zīme ir norādīta, var iznīcināt ar DSD sistēmas palīdzību, nesniedzot norādes par sniegtā pakalpojuma kvalitāti.

180.

Komisija papildina, ka apstrīdētais lēmums nenoved pie preču zīmes neatļautas lietošanas, t.i., ka preču zīmi lietotu personas, ar kurām DSD nav parakstījusi līgumu.

181.

Vfw norāda, ka firmas zīme nav preču zīme klasiskā izpratnē. Tā uzskata, ka preču zīme raksturo preces un pakalpojumus, kas ir identiski vai analoģiski tām precēm un pakalpojumiem, kuriem preču zīme ir reģistrēta. Kas attiecas uz firmas zīmi “Der Grüne Punkt”, katrs ražotājs izmanto savas individuālās preču zīmes, lai marķētu preci. Šī firmas zīme ir tikai paredzēta, lai norādītu par piedalīšanos kolektīvā sistēmā, nevis identificētu identiskas vai līdzīgas preces vai pakalpojumus.

182.

Pēc Landbell un BellandVision domām, šis pamats ir nepieņemams un katrā ziņā nepamatots.

183.

Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, Pirmās instances tiesa ir kļūdaini nospriedusi, ka uz preču zīmi “Der Grüne Punkt” nevar attiecināt aizstāvēto ekskluzivitāti, un šādi ir pārkāpusi Kopienu tiesības, kas regulē preču zīmes.

184.

Kā Pirmās instances tiesa norādīja pārsūdzētā sprieduma 124. punktā, DSD uzskata, ka preču zīme “Der Grüne Punkt” ļauj vienlaikus gan identificēt to, kurš iepakojums ir uzticēts DSD, gan informēt patērētāju par to, kas tam ir jādara, lai nodrošinātu sistēmai pievienojušos iepakojuma ražotāja vai izplatītāja DSD uzticētā uzdevuma izpildi. Līdz ar to, pēc DSD domām, firmas zīme “Der Grüne Punkt” ir jānorāda tikai uz tiem iepakojumiem, kuru [savākšanai] tiek izmantota DSD sistēma.

185.

Tomēr Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 156.–161. punktā nosprieda, ka tas, ka uz viena un tā paša iepakojuma vienlaikus ir norādīta firmas zīme “Der Grüne Punkt” un piemērota līdzekļa norāde, kas apzīmē kādu citu kolektīvo sistēmu vai iespēju to nodot atpakaļ veikalā, neapdraud DSD preču zīmes pamata funkciju, kas ir identificēt iespēju iznīcināt attiecīgo iepakojumu ar DSD sistēmas palīdzību. Līdz ar to Pirmās instances tiesa uzskata, ka, tā kā tas, ka vienlaikus tiek norādīta minētā firmas zīme un citas norādes vai mehānismi, kas ļauj identificēt citu iznīcināšanas iespēju ar individuālas sistēmas vai konkurējošas kolektīvas sistēmas palīdzību, neapdraud preču zīmes pamata funkciju, apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar atsaukties uz tiesību, kas regulē preču zīmes, pārkāpumu.

186.

Turklāt Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 160. punktā ir precizējusi, ka “līgums par firmas zīmes izmantošanu attiecas tikai uz minētās firmas zīmes lietotājiem, proti, iepakojuma ražotājiem un izplatītājiem, kuri izmanto DSD sistēmu, nevis patērētājiem”.

187.

Uzskatu, ka, pārsūdzētā sprieduma 161. punktā konstatējot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar atsaukties uz aizstāvēto ekskluzivitāti, riskējot liegt iepakojuma ražotājiem un izplatītājiem izmantot jauktu sistēmu un ļaut leģitimizēt iespēju apelācijas sūdzības iesniedzējai saņemt atlīdzību par pakalpojumu, kuru tā nesniedz, Pirmās instances tiesa nav pārkāpusi Kopienu tiesības, kas regulē preču zīmes.

188.

Jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tiesību, kas regulē preču zīmes, īpašais mērķis ir nodrošināt īpašniekam izņēmuma tiesības lietot preču zīmi, laižot preci apgrozībā pirmo reizi, un šādi pasargāt no konkurentiem, kuri vēlas ļaunprātīgi izmantot preču zīmes stāvokli un reputāciju, pārdodot preces, kurām atļauts lietot šo preču zīmi ( 15 ).

189.

Tieši šī iemesla dēļ Direktīvas 89/104 5. panta 1. punktā ir paredzēts, ka reģistrēta preču zīme piešķir tās īpašniekam ekskluzīvas [izņēmuma] tiesības un ka īpašniekam ir tiesības atturēt visas trešās personas, kas nav saņēmušas viņa piekrišanu, lietot komercdarbībā jebkuru apzīmējumu, kas ir identisks preču zīmei attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuri ir identiski tiem, attiecībā uz ko ir reģistrēta preču zīme.

190.

Uzskatu, ka šajā lietā uzņēmumi, kas pievienojas DSD sistēmai tikai ar daļu no iepakojuma (pirmais un otrais variants) vai ar iepakojumiem, kas laisti tirgū citā dalībvalstī (trešais variants), nav uzskatāmi par DSD konkurentiem vai trešām personām, kuras neatļauti pārdod preces, lietojot firmas zīmi “Der Grüne Punkt”.

191.

Pirmajā un otrajā gadījumā ražotāji un izplatītāji ir noslēguši līgumu ar DSD par noteiktu iepakojumu savākšanu un reģenerāciju. Trešajā gadījumā ražotājiem un izplatītājiem ir licence citas dalībvalsts teritorijā lietot firmas zīmi “Der Grüne Punkt”.

192.

DSD pati ir radījusi sistēmu, kas uzliek pienākumu norādīt šo firmas zīmi visiem iepakojumiem, pat ja noteiktu šī iepakojuma daudzumu minētā sistēma nesavāc. Šie ražotāji un izplatītāji neatļauti nelieto preču zīmi “Der Grüne Punkt”, viņi tikai pilda uzlikto pienākumu norādīt minēto firmas zīmi uz visiem iepakojumiem, neatkarīgi vai DSD sistēma tos savāc, vai nesavāc.

193.

Turklāt Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 156. punktā pamatoti atgādināja, ka preču zīmes “Der Grüne Punkt” pamata funkcija ir darīt zināmu, ka iepakojumu, uz kura ir šī preču zīme, var savākt DSD sistēma.

194.

Ja firmas zīme “Der Grüne Punkt” ir norādīta uz iepakojuma, preču zīmes pamata funkcija ir izpildīta, tāpēc ka patērētājs ir informēts par iespēju izmest iepakojumu DSD konteineros. Pretēji tam, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvoja tiesas sēdē, “preču zīme [netiek] iznīcināta”.

195.

Turklāt uzskatu, ka preču zīme “Der Grüne Punkt” neiekļaujas klasiskā tiesību, kas regulē preču zīmes, sistēmā.

196.

Preču zīme palīdz patērētājam izdarīt skaidru izvēli attiecībā uz šīs preču zīmes piedāvātu preci vai pakalpojumu. Ja, piemēram, patērētājs jau ir nopircis preci vai pakalpojumu un bijis ar to apmierināts tieši tāpēc, ka prece vai pakalpojums ir bijis kvalitatīvs, preču zīme ir kā atbalsta punkts, turpmāk pērkot šādas pašas preces vai pakalpojumus. Preču zīme palīdz patērētājam orientēties, izdarot izvēli.

197.

Tomēr DSD sistēmas ietvaros preču zīmes “Der Grüne Punkt” funkcija, pēc manām domām, nepalīdz patērētājam orientēties, izvēloties preci, kuru pirkt. Kā to atgādināja Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 156. punktā, šī preču zīme ir tikai, lai identificētu iepakojumus, kurus var apstrādāt DSD sistēma.

198.

Pēc manām domām, ja patērētājs pērk preci, uz kuras ir norādīta firmas zīme “Der Grüne Punkt”, patērētājs ir izvēlējies šo preci, piemēram, garantētās kvalitātes dēļ, nevis tāpēc, ka viņš zina, ka šo preci var iznīcināt DSD sistēma. Varu ļoti labi iztēloties, piemēram, ka patērētājs pērk bioloģiskās lauksaimniecības izcelsmes olas, tāpēc ka ražošana izslēdz pesticīdu lietošanu un barošanu ar sintezētām vielām un šādi garantē patērētāja meklēto kvalitāti, un nevis tāpēc, ka uz iepakojuma ir norādīta firmas zīme “Der Grüne Punkt”, informējot par iespēju, ka DSD sistēma savāc šo iepakojumu.

199.

Uzskatu, ka tas būtu citādāk, ja firmas zīme “Der Grüne Punkt” norādītu, ka prece, uz kuras ir norādīta šī firmas zīme, ir pārstrādājama prece vai jau pārstrādāta. Mēs varam pamatoti pieņemt, ka daži par vides aizsardzību norūpējušies patērētāji izvēlas preces, kuru iepakojumi ir pārstrādājami vai ir jau pārstrādāti. Šādā gadījumā firmas zīme, kas norāda, ka pirktās preces iepakojums ir bijis pārstrādāts, nenoliedzami ietekmē patērētāja izvēli. Tas, piemēram, attiecas uz papīra paku, uz kuras ir norādīta firmas zīme, kas informē patērētāju, ka šis papīrs ir bijis pārstrādāts. Šādā gadījumā patērētājs izdarīs aktīvu izvēli.

200.

Tomēr šajā lietā firmas zīme “Der Grüne Punkt” nenozīme, ka iepakojums ir pārstrādājams. Šī firmas zīme tikai norāda, ka iepakojumu var savākt DSD sistēma, kura to sašķiro un reģenerē, ja tāda iespēja pastāv ( 16 ).

201.

Līdz ar to uzskatu, ka Pirmās instances tiesa varēja pārsūdzētā sprieduma 156. un 160. punktā pamatoti konstatēt, pirmkārt, ka “preču zīme “tikai attiecīgajām personām norāda, ka prece, uz kuras tā ir norādīta, var tikt iznīcināta ar DSD sistēmas palīdzību”, nesniedzot norādi par piedāvātā pakalpojuma kvalitāti”, un, otrkārt, ka “līgums par firmas zīmes izmantošanu attiecas tikai uz minētās firmas zīmes lietotājiem, proti, iepakojuma ražotājiem un izplatītājiem, kuri izmanto DSD sistēmu, nevis patērētājiem”.

202.

Šādi Pirmās instances tiesa, pēc manām domām, nav pārkāpusi Kopienu tiesības, kas regulē preču zīmes, norādot pārsūdzētā sprieduma 161. punktā, ka nevar atsaukties uz aizstāvēto preču zīmes “Der Grüne Punkt” ekskluzivitāti.

203.

Līdz ar to uzskatu, ka ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

204.

Piektajā pamatā DSD apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi EKL 82. pantu.

205.

Pirmās instances tiesa nav pietiekami pamatojusi savu analīzi un turklāt ir sagrozījusi lietas materiālus, nospriežot, ka DSD ir ļaunprātīgi izmantojusi dominējošu stāvokli, izsniedzot licences firmas zīmes “Der Grüne Punkt” lietošanai neatkarīgi no DSD sistēmas izmantošanas un prasot maksāt atlīdzību par licenci, tostarp, ja licences turētājs iesniedz pierādījumus, ka nav izmantojis DSD sistēmu.

206.

Turklāt, pēc DSD domām, ar apstrīdēto lēmumu tai ir uzlikts pienākums piešķirt licenci uzņēmumiem, kuri ir pievienojušies [DSD] sistēmai, attiecībā uz iepakojumiem, kuri netiek ne savākti, ne reģenerēti DSD sistēmas ietvaros. Tomēr šajā gadījumā nav bijuši izpildīti vajadzīgie nosacījumi obligātai licences piešķiršanai, kas izklāstīti Tiesas judikatūrā. Pirmās instances tiesa ar to, ka nav izskaidrojusi, kāpēc atteikšanās izsniegt obligātu licenci ir tiesību ļaunprātīga izmantošana, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

207.

Pakārtoti — apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, lai arī tā piešķir licenci uzņēmumiem, kas pievienojas [DSD sistēmai], tikai firmas zīmes lietošanai, pārsūdzētais spriedums ļauj piedalīties DSD sistēmā ar nelielu iepakojuma daudzumu, un DSD par to nevar prasīt piemērotu atlīdzību un nevar pārbaudīt šādas metodes leģitimitāti. Apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar pārbaudīt, vai ir izpildīti nosacījumi, kuru dēļ atbilstoši apstrīdētajam lēmumam ir jānorāda preču zīme “Der Grüne Punkt” uz visiem iepakojumiem (īpaši tas attiecas uz papildu ekonomiska rakstura izmaksām, ko radītu selektīva marķēšana).

208.

Par pirmo argumentu — Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav paskaidrojusi, kāpēc Pirmās instances tiesas konstatējumi nav pietiekami pamatoti, ir pretrunā lietas materiāliem un sagroza valsts tiesību normas.

209.

Par otro argumentu — Komisija uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir izvērtējusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu par licences obligātu izdošanu un nospriedusi, ka DSD nav uzlikts pienākums obligāti izdot licenci.

210.

Attiecībā uz DSD argumentu, kas izvirzīts pakārtoti, Komisija apgalvo, ka šajā gadījumā nav runa par obligātu licenci. Tā norāda, ka apstrīdētais lēmums paredz, ko ir apstiprinājusi arī Pirmās instances tiesa, ka gadījumā, ja uzņēmums piedalās DSD sistēmā ar nelielu iepakojuma daudzumu, atlīdzība ir attaisnojama tikai proporcionāli šādam dalības apmēram.

211.

Landbell un BellandVision atgādina, ka apstrīdētais lēmums un pārsūdzētais spriedums neattiecas uz firmas zīmes “Der Grüne Punkt” lietošanas licenci neatkarīgi no DSD sistēmas izmantošanas, bet skar atlīdzības apmēru, kas saistīts ar sniegto pakalpojumu.

212.

Pēc Vfw domām, piektais pamats ir balstīts uz kļūdainu strīdus priekšmeta izpratni, jo Komisija nav vēlējusies uzlikt pienākumu DSD piešķirt licenci, bet tikai liedz tai izmantot dominējošu stāvokli, lai izslēgtu citu sistēmu radītu konkurenci.

213.

Interseroh norāda, ka Pirmās instances tiesa nekur pārsūdzētajā spriedumā nepieprasa, lai DSD piešķir firmas zīmes “Der Grüne Punkt” lietošanas licenci neatkarīgi no šīs sistēmas izmantošanas. Šis spriedums arī neuzliek DSD pienākumu izsniegt licences. Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, ko konstatēja Pirmās instances tiesa, ir balstīta uz to, ka DSD piešķir licenci šīs firmas zīmes izmantošanai tikai kombinācijā ar pienākumu samaksāt atlīdzību par tās pakalpojuma izmantošanu, pat ja uzņēmums, kurš ir pievienojies sistēmai, nav izmantojis DSD sistēmu daļai iepakojumu, uz kuriem ir norādīta minētā firmas zīme.

214.

Tāpat kā to norādīja Komisija, uzskatu, ka piektā pamata pirmais arguments ir jānoraida.

215.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja tikai norāda to, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi EKL 82. pantu tādējādi, ka bez pietiekama pamatojuma, pretrunā lietas materiāliem un sagrozot valsts tiesību normas, ir uzskatījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir ļaunprātīgi izmantojusi dominējošu stāvokli. Apelācijas sūdzības iesniedzēja neizklāsta nevienu juridisku argumentu šāda argumenta pamatojumam un zemsvītras piezīmē atsaucas tikai uz apelācijas sūdzības 20. punktu, kurā norādīts, ka “pārsūdzētā sprieduma konstatējumi ir acīmredzami pretrunīgi. Pirmās instances tiesa nav lēmusi par jautājumu, vai apstrīdētā rīcība ir ļaunprātīga dominējoša stāvokļa izmantošana”.

216.

Atbilstoši šo secinājumu 141. punktā atgādinātajai pastāvīgajai judikatūrai apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda tā sprieduma, kuru ir prasīts atcelt, pārsūdzētie elementi, kā arī juridiskie argumenti, kas specifiskā veidā pamato šo apelācijas sūdzību.

217.

Jāatzīst, ka šajā lietā tas nav. Uzskatu, ka piektā pamata pirmais arguments ir jānoraida kā nepieņemams.

218.

Otrajā argumentā apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētais lēmums un pārsūdzētais spriedums uzliek pienākumu piešķirt licenci uzņēmumiem, kas pievienojas [DSD sistēmai], attiecībā uz iepakojumiem, kuri netiek ne savākti, ne reģenerēti DSD sistēmas ietvaros. Pirmās instances tiesa, neizskaidrojot, kādu iemeslu dēļ atteikšanās obligāti piešķirt licenci ir dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

219.

Pēc manām domām, apelācijas sūdzības iesniedzēja ir pārpratusi dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas, kas tai tiek pārmesta, kvalifikāciju. Uzskatu, ka Pirmās instances tiesa, ievērojot tās analīzes robežas [un] pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, norādīja, ka dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir balstīta uz DSD atteikšanos piešķirt obligātu licenci, un pareizi izklāstīja, kādu iemeslu dēļ DSD tiek pārmesta dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana.

220.

Jānorāda, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 176.–183. punktā atbildēja uz argumentu, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja ir izvirzījusi otrā pamata ietvaros, saskaņā ar kuru apstrīdētā lēmuma 3. pants un 4. panta 1. punkts ir nesamērīgi, jo tie uzliek DSD pienākumu piešķirt trešām personām preču zīmes “Der Grüne Punkt” lietošanas licenci arī gadījumā, ja tās nepiedalās DSD sistēmā.

221.

Pirmās instances tiesa paskaidroja, kādu iemeslu dēļ tā uzskata, ka apstrīdētā lēmuma 3. pants un 4. panta 1. punkts nevis uzliek DSD pienākumu piešķirt licences uzņēmumiem, kas pievienojas sistēmai attiecībā uz iepakojumiem, kurus nesavāc šī sistēma, bet izbeidz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, prasot neiekasēt atlīdzību par pakalpojumu, kuru tā nesniedz.

222.

Pārsūdzētā sprieduma 178. punktā Pirmās instances tiesa atgādināja, ka atbilstoši apstrīdētajam lēmumam DSD pārmestā dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir maksas pieprasīšana par visu Vācijā pārdoto iepakojumu ar firmas zīmi “Der Grüne Punkt”. Pirmās instances tiesa turpina, norādot, ka “saskaņā ar lēmumu maksu nevar pieprasīt, ja iepakojuma ražotāji un izplatītāji, kas izmanto DSD sistēmu tikai daļai no Vācijā pārdotā iepakojuma, pierāda, ka tie Noteikumos [par iepakojumu] uzliktos savākšanas un reģenerācijas pienākumus izpilda ar konkurējošu kolektīvo sistēmu vai individuālo sistēmu palīdzību (pirmais un otrais variants). Tāpat maksu nevar pieprasīt, kad iepakojuma ražotāji un izplatītāji, kas neizmanto DSD sistēmu Vācijā, bet šajā valstī pārdod standarta iepakojumu, ko tie pārdod arī kādā citā dalībvalstī un kuram tie pievienojas kādai savākšanas sistēmai, kas izmanto firmas zīmi “Der Grüne Punkt”, pierāda, ka tie minētajos noteikumos uzliktos pienākumus izpilda ar konkurējošu kolektīvo sistēmu vai individuālo sistēmu palīdzību (trešais variants)”.

223.

Ievērojot šos apstākļus, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 180. punktā norādīja, ka ar apstrīdētā lēmuma 3. pantu un 4. panta 1. punktu uzliktais pienākums attiecas nevis uz trešām personām, bet gan tikai uz iepakojuma ražotājiem vai izplatītājiem, kas ir līgumattiecībās ar DSD vai preču zīmes “Der Grüne Punkt” lietošanas licences īpašnieki kādā citā dalībvalstī kādā savākšanas vai reģenerācijas sistēmā, kas izmanto šo firmas zīmi.

224.

Pārsūdzētā sprieduma 181. punktā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka “šo pienākumu mērķis nav uzlikt DSD izdot licenci preču zīmes “Der Grüne Punkt” izmantošanai bez ierobežojumiem laikā, bet tikai aizliegt DSD iekasēt maksu par visu iepakojumu ar [šo firmas zīmi], ja ir pierādīts, ka visu vai tikai daļu no šī iepakojuma ir savākusi un pārstrādājusi kāda cita sistēma”.

225.

No tā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 182. punktā secināja, ka, “kamēr firmas zīmes “Der Grüne Punkt” izmantotāji pierāda, ka iepakojuma daudzumu, kuram tie neizmanto DSD sistēmu, faktiski ir savākušas un pārstrādājušas kolektīvās vai individuālās sistēmas, apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar apgalvot, ka ir nesamērīgi no tās pieprasīt, lai tā nemaksātu par pakalpojumu, ko tā nesniedz”.

226.

Pēc manām domām, no šīs analīzes izriet, ka Pirmās instances tiesa ir pareizi identificējusi dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas tiek pārmesta apelācijas sūdzības iesniedzējai, un pamatoti izskaidrojusi, ka apstrīdētais lēmums nevis uzliek pienākumu obligāti izsniegt licenci uzņēmumiem, kas pievienojas [DSD sistēmai], bet izbeidz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, ja tiek pierādīts, ka iepakojumus ar firmas zīmi “Der Grüne Punkt” ir savākusi cita sistēma, nevis DSD.

227.

Līdz ar to uzskatu, ka piektais pamats nav pamatots un arī ir jānoraida.

228.

Sestā pamata pamatojumā DSD pārmet Pirmās instances tiesai, ka analīze ir nepietiekami pamatota un pretrunā lietas materiāliem, kā arī Regulas Nr. 17 3. panta un samērīguma principa pārkāpumu. DSD, pirmkārt, norāda, ka Noteikumi [par iepakojumu] un tiesības, kas regulē preču zīmes, aizliedz to, ka tai tiktu uzlikts pienākums piešķirt firmas zīmes “Der Grüne Punkt” lietošanas licenci. Tieši šādu pienākumu apelācijas sūdzības iesniedzējai uzliek pasākumi, kuri noteikti ar apstrīdētā lēmuma 3. pantu un nākamajiem pantiem un kuros nav ņemts vērā, ka DSD nepiešķir atsevišķi licenci par firmas zīmes lietošanu.

229.

Otrkārt, DSD norāda, ka minētie noteikumi un tiesības, kas regulē preču zīmes, aizliedz to, ka DSD tiek liegts prasīt klientiem, lai tie uz iepakojumiem, kuriem ir firmas zīme “Der Grüne Punkt”, bet kurus neiznīcina DSD sistēma, izvieto norādi, kas neitralizē šīs firmas zīmes atšķirtspēju. Pirmās instances tiesa, noraidot pārsūdzētā sprieduma 200. punktā šo DSD argumentu, saskaņā ar kuru iepakojumu ar firmas zīmi “Der Grüne Punkt”, kas pieder pie DSD sistēmas, jāvar nošķirt no iepakojuma ar šo firmas zīmi, kurš nepieder pie DSD sistēmas, ir ignorējusi to, ka ar apstrīdētā lēmuma 3. pantu ir pārkāpts Regulas Nr. 17 3. pants, kā arī samērīguma princips.

230.

Komisija uzskata, ka pirmais DSD arguments, saskaņā ar kuru Noteikumi par iepakojumu un tiesības, kas regulē preču zīmes, aizliedz DSD uzlikt pienākumu piešķirt firmas zīmes “Der Grüne Punkt” lietošanas licenci, ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, proti, ka Pirmās instances tiesa ir balstījusies uz pieņēmumu par atsevišķu licenci šīs firmas zīmes lietošanai.

231.

Turklāt attiecībā uz otro argumentu Komisija uzskata, ka Pirmās instances tiesa pamatoti konstatēja, ka ne Noteikumi par iepakojumu, ne tiesības, kas regulē preču zīmes, nepieprasa identificēt dažādus iepakojumus, lai tos piešķirtu DSD sistēmai vai citai sistēmai.

232.

Vfw uzskata, ka DSD nav pietiekami pamatojusi šī pamata ietvaros izklāstītos argumentus.

233.

Pēc Landbell un BellandVision domām, šis pamats ir nepieņemams, jo apelācijas sūdzībā precīzi jānorāda sprieduma vai lēmuma, kuru lūdz atcelt, lietas dalībnieki, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti pamato šo lūgumu.

234.

Kas attiecas uz sestā pamata pirmo argumentu, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums uzliek apelācijas sūdzības iesniedzējai piešķirt preču zīmes “Der Grüne Punkt” lietošanas licenci un kas ir līdzīgs argumentam, kas tika izskatīts piektā pamata ietvaros, atsaucos uz vērtējumu, kas tika izdarīts minētā pamata ietvaros.

235.

Līdz ar to uzskatu, ka sestā pamata pirmais arguments ir jānoraida kā nepamatots.

236.

Otrajā argumentā DSD pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā ir noraidījusi DSD argumentu, saskaņā ar kuru iepakojumu ar firmas zīmi “Der Grüne Punkt”, kas pieder pie DSD sistēmas, jāvar nošķirt no iepakojuma ar šo firmas zīmi, kurš nepieder pie DSD sistēmas. Šādi Pirmās instances tiesa nav veikusi pietiekamu analīzi, tā ir pretrunā lietas materiāliem un ar to ir pārkāpts Regulas Nr. 17 3. pants, kā arī samērīguma princips.

237.

Ar šo es saprotu, ka DSD uzskata, ka prasība norādīt efektīvus paskaidrojumus, kas ļauj neitralizēt preču zīmes “Der Grüne Punkt” atšķirtspēju iepakojumiem, kurus nesavāc DSD sistēma, būtu pasākums, kas ir piemērotāks, samērīgāks un atbilstošs Regulas Nr. 17 3. pantam.

238.

Pēc manām domām, Pirmās instances tiesa pamatoti noraidīja iebildumu par apstrīdētā lēmuma 3. panta 1. punkta nesamērīgo raksturu, jo tajā nav paredzēta iespēja norādīt paskaidrojumu.

239.

Pārsūdzētā sprieduma 200. punktā Pirmās instances tiesa paskaidro, ka “šādi paskaidrojumi faktiski ir balstīti uz domu, ka iepakojumu ar firmas zīmi “Der Grüne Punkt”, kas pieder pie DSD sistēmas, ir iespējams nošķirt no iepakojuma ar šo firmas zīmi, kurš nepieder pie DSD sistēmas un uz kura tādējādi būtu jānorāda paskaidrojums, kas informētu patērētāju. Taču, kā jau minēts (skat. [pārsūdzētā sprieduma] 131.–138. punktu), jaukto sistēmu darbības noteikumi nav balstīti uz to, ka iepakojumu identificē patērētāji, kas joprojām var izvēlēties, kurai sistēmai nodot iepakojumu, bet uz pārstrādājamā materiāla daudzuma piešķiršanu”.

240.

Uzskatu, ka šāda Pirmās instances tiesas analīze atbilst tam, kas ir norādīts pārsūdzētajā spriedumā. Šo secinājumu 48. punktā norādīju, ka nav iespējams iepriekš noteikt, kāds būs iepakojuma ceļš. Plastmasas pudeli var nopirkt Vācijas tirgū un pēc tam to izmest Francijā konteinerā, kas pieder DSD konkurentam. Kā to norādīja Komisija, patērētāja uzvedību nevar iepriekš noteikt. Līdz ar to paskaidrojums uz iepakojuma ar firmas zīmi “Der Grüne Punkt”, kuru savāc DSD konkurents, nesniedz gaidīto rezultātu, tāpēc ka nav iespējams nošķirt preces ar šo firmas zīmi, kuras savāc DSD sistēma, un preces ar šo firmas zīmi, kuras savāc konkurējoša sistēma.

241.

Turklāt jānorāda, ka tiesas sēdē Landbell norādīja, ka praksē savākšana, šķirošana un reģenerācija notiek neatkarīgi no tā, vai uz iepakojuma ir preču zīme, kas norāda, kurai sistēmai tas pieder. Tieši materiāla daudzumi tiek dalīti starp dažādām sistēmām. DSD neapstrīdēja šādu praksi.

242.

Līdz ar to uzskatu, ka sestais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

243.

Septītajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz procesuālo noteikumu pārkāpumu. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, Pirmās instances tiesa Komisijas pamatojumu ir aizstājusi ar savu pamatojumu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja arī uzskata, ka Pirmās instances tiesa, pievienojot jaunus konstatējumus, ir pārkāpusi apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības tikt uzklausītai.

244.

Šo pamatu DSD pamato, pārmetot Pirmās instances tiesai, ka tā ir izdarījusi jaunus konstatējumus, kas balstīti uz lietas dalībnieku paziņojumiem tiesas sēdē. Runa ir par atbildēm uz konkrētiem jautājumiem, kurus Pirmās instances tiesa uzdeva trīs nedēļas pirms tiesas sēdes vai tiesas sēdē, nenorādot, kādus secinājumus tā plāno izdarīt no šīm atbildēm, vai saikni starp šiem jautājumiem un apstrīdētā lēmuma konstatējumiem. Pamatojoties uz minētajiem jautājumiem un atbildēm, Pirmās instances tiesa ir izdarījusi jaunus būtiskus konstatējumus par jauktu sistēmu darbības noteikumiem, kas nav ietverti apstrīdētajā lēmumā un kurus ne Komisija, ne apelācijas sūdzības iesniedzēja nav minējušas.

245.

DSD īpaši norāda uz diviem konstatējumiem, proti, pirmkārt, konstatējumu, ka DSD uzticēti iepakojumi var vienlaikus piederēt kolektīvai sistēmai un individuālai sistēmai, un, otrkārt, konstatējumu, ka Noteikumi par iepakojumu paredz vairākus korekcijas mehānismus, kas ļauj ražotājiem un izplatītājiem uzņemties no šiem noteikumiem izrietošos pienākumus, a posteriori piešķirot iepakojumus individuālai vai kolektīvai sistēmai.

246.

Komisija, kuru atbalsta Vfw, Landbell un BellandVision, uzskata, ka šajā pamatā norādītajos pārsūdzētā sprieduma punktos nav nekā jauna, salīdzinot ar to, kas jau ir izskatīts administratīvā procesā un rakstveida procesā Pirmās instances tiesā.

247.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā ir izdarījusi jaunus konstatējumus, kuri nav apstrīdētajā lēmumā un šādi ar savu pamatojumu ir aizstājusi Komisijas pamatojumu. Pēc DSD domām, tas attiecas uz konstatējumu, saskaņā ar kuru pastāv iespēja izmantot kolektīvu sistēmu un individuālu sistēmu, kā arī konstatējumu, saskaņā ar kuru Noteikumi par iepakojumu paredz vairākus korekcijas mehānismus, kas ļauj ražotājiem un izplatītājiem izpildīt pienākumus atbilstoši minētajiem noteikumiem, piešķirot a posteriori iepakojumus individuālai sistēmai vai kolektīvai sistēmai.

248.

Uzskatu, ka šis pamats ir jānoraida.

249.

Atgādināšu, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 44.–46. punktā izklāstīja apstrīdētā lēmuma saturu par iespēju kombinēt vairākas savākšanas un reģenerācijas sistēmas.

250.

Precīzāk, pārsūdzētā sprieduma 45. punktā Pirmās instances tiesa norādīja, ka “apstrīdētajā lēmumā ir minēti vairāki faktori, kas ļauj konstatēt iespēju izmantot jauktās sistēmas. Lēmumā ir norādīts, ka no Vācijas iestāžu apsvērumiem (apstrīdētā lēmuma 20. apsvērums) izriet, ka Noteikumi [par iepakojumu] ļauj savienot individuālu sistēmu un kolektīvu sistēmu, piedaloties kolektīvajā sistēmā tikai, lai savāktu daļu pārdotā iepakojuma. Apstrīdētajā lēmumā ir arī uzsvērts, ka no kādas agrākas Vācijas iestādes atbildes izriet, ka [minēto] noteikumu 6. panta 3. punkts nenozīmē, ka būtu iespējams izmantot tikai vienu sistēmu. Vācijas iestādēm tādējādi nekad nav bijis nolūka visā valstī vai katrā federālajā zemē ļaut izveidot tikai vienu kolektīvo sistēmu (apstrīdētā lēmuma 23. apsvērums)”.

251.

Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 46. punktā arī norādīja, ka “apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā lietā neapstrīd iepakojuma ražotāja vai izplatītāja iespēju izmantot jauktu sistēmu”.

252.

Kas attiecas uz Pirmās instances tiesas konstatējumiem, kuri ir izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 137. un 139. punktā, saskaņā ar kuriem Noteikumi par iepakojumu ļauj izmantot korekcijas mehānismus, jānorāda, ka, lai arī Pirmās instances tiesa nav skaidri citējusi apstrīdētā lēmuma punktus, uz kuriem tā atsaucas, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 9. punktā tā norādīja, ka “[minēto noteikumu] 6. panta 1. punkta devītajā teikumā ir norādīts, ka, ja kāds izplatītājs nepilda savu pienākumu savākt un pārstrādāt iepakojumu ar individuālās sistēmas palīdzību, tam tas ir jādara ar kādas kolektīvās sistēmas palīdzību”, un, otrkārt, šāda norāde ir atrodama apstrīdētā lēmuma 21. apsvērumā.

253.

Līdz ar to pārsūdzētā sprieduma 137. punktā konstatējot, ka, ja ar individuālo sistēmu nav sasniegts [prasītais] reģenerācijas līmenis, ražotājs vai izplatītājs var nopirkt iepakojumu daudzumu, kas vajadzīgs, lai sasniegtu šo līmeni, Pirmās instances tiesa nav Komisijas pamatojumu aizstājusi ar savu pamatojumu; šis apstāklis ļoti skaidri izriet no apstrīdētā lēmuma.

254.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet arī Pirmās instances tiesai, ka tā ir izdarījusi jaunu konstatējumu, nospriežot, ka ražotāji un izplatītāji var pildīt pienākumu atbilstoši Noteikumiem [par iepakojumu], piešķirot a posteriori iepakojumus individuālai sistēmai.

255.

Kā norādīju šo secinājumu 160.–163. punktā, pēc manām domām, apelācijas sūdzības iesniedzēja ir pārpratusi pārsūdzētā sprieduma 137. punkta nozīmi. Analīzē, ko Pirmās instances tiesa veikusi pārsūdzētā sprieduma 134.–137. punktā, tā balstās uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru izplatītājs pieder divām sistēmām — individuālai sistēmai un kolektīvai sistēmai. Tas attiecas nevis uz individuālas sistēmas izmantošanu a posteriori, bet gan uz materiāla daudzuma, kas piešķirts dažādām sistēmām, korekciju, kas ļauj izplatītājam, kurš kombinē individuālo sistēmu un kolektīvo sistēmu, lūgt pēdējai atmaksāt nepamatoti iekasēto atlīdzību par iepakojumiem, kas ir savākti individuālās sistēmas ietvaros.

256.

Turklāt Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 138. punktā precizēja, ka “šīs labošanas iespējas bija konkretizētas tiesas sēdē minētajā kompensācijas līgumā, kurā dažādu sistēmu pārvaldītājiem ir atļauts sadalīt savākšanas uzņēmumu pārstrādāto materiālu daudzumus, par kuriem tie atbild atbilstoši ar iepakojuma ražotājiem un izplatītājiem noslēgtajiem līgumiem”.

257.

Līdz ar to, ievērojot šos apsvērumus, uzskatu, ka arī septītais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

258.

Astotajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi procesa pārkāpumu un ir aizskārusi apelācijas sūdzības iesniedzējas intereses, pārkāpjot pamattiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu, kas atzītas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā — “ECTK”), 6. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, kas proklamēta Nicā (OV C 364, 1. lpp.), 47. pantā.

259.

Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, process, kas ilga piecus gadus un deviņus mēnešus, uzreiz šķiet iespaidīgs. Šajā sakarā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz 2007. gada 25. janvāra spriedumu apvienotajās lietās Sumitomo Metal Industries et Nippon Steel/Komisija ( 17 ). Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka šādu ilgumu var attaisnot tikai izņēmuma apstākļi sprieduma lietā Baustahlgewebe/Komisija ( 18 ) izpratnē, kuru šajā lietā nav.

260.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja līdz ar to atbilstoši Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas otrajam teikumam un 61. panta 1. punkta pirmajam teikumam lūdz Eiropas Kopienu Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu.

261.

Vērtējuma ietvaros izklāstīšu apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus šī pamata pamatojumam.

262.

Komisija uzskata, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai pat pārmērīgi ilgs process nevar būt pamats sprieduma atcelšanai, ja ilgums nav ietekmējis tiesvedības iznākumu ( 19 ). Pēc Komisijas domām, procesa ilgums nav saistīts ar tiesvedības iznākumu, un sprieduma atcelšana vēl paildzinātu procesu.

263.

Vfw norāda, ka procesa ilgums nav pasliktinājis DSD stāvokli tāpēc, ka DSD varēja turpināt savu darbību, un tās stāvoklis tirgū nav būtiski pasliktinājies. Turklāt pat gadījumā, ja apelācijas sūdzības iesniedzējas intereses būtu aizskartas, pārsūdzētā sprieduma atcelšana būtu nesamērīga.

264.

Landbell un BellandVision atgādina, ka tas, vai procesa ilgums ir bijis saprātīgs, ir jāvērtē konkrētās lietas apstākļu kontekstā. Šajā gadījumā DSD ir būtiski sarežģījusi lietu, izdomājot apjomīgus argumentus, kas izkropļo lietas būtību un ir pat kļūdaini galvenajos jautājumos par tiesībām, kas regulē preču zīmes.

265.

Attiecībā uz iespējamiem procesa pārkāpumiem no pastāvīgās judikatūras izriet, ka atbilstoši EKL 225. panta un Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas noteikumiem apelācijas sūdzību var iesniegt vienīgi par tiesību jautājumiem. Atbilstoši pēdējam no šiem noteikumiem apelācijas sūdzība var būt pamatota ar Pirmās instances tiesas kompetences neesamību, procesa pārkāpumiem Pirmās instances tiesā, kas aizskar apelācijas sūdzības iesniedzējas intereses, kā arī Kopienu tiesību pārkāpumu, ko ir pieļāvusi Pirmās instances tiesa ( 20 ).

266.

Tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai Pirmās instances tiesā ir pieļauti tādi procesa pārkāpumi, kas aizskar apelācijas sūdzības iesniedzējas intereses, un pārliecināties, ka ir ievēroti Kopienu tiesību pamatprincipi un procesa noteikumi, kas piemērojami pierādīšanas pienākuma un pierādījumu sniegšanas jomā ( 21 ).

267.

Šajā sakarā jāatgādina, ka ECTK 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu par viņam izvirzītās apsūdzības krimināllietā pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā ( 22 ).

268.

Kopienu tiesību pamatprincips, saskaņā ar kuru ikvienam ir tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, ievērojot šīs pamattiesības un konkrēti tiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu, ir piemērojams, pārsūdzot tiesā Komisijas lēmumu, ar kuru uzņēmumam ir piespriests naudas sods par konkurences tiesību pārkāpumu ( 23 ). Līdz ar to Tiesai apelācijas stadijā ir jāizskata pamati, kas izvirzīti par procesu Pirmās instances tiesā ( 24 ).

269.

Procesa ilguma sākumpunkts bija apelācijas sūdzības iesniedzējas prasības pieteikuma par tiesību akta atcelšanu iesniegšana Pirmās instances tiesas kancelejā 2001. gada 5. jūlijā, un tas noslēdzās  — pārsūdzētā sprieduma pasludināšanas dienā. Process Pirmās instances tiesā tādējādi ilga aptuveni piecus gadus un deviņus mēnešus.

270.

Ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas izvirzītos kritērijus, Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Baustahlgewebe/Komisija nosprieda, ka tas, vai procesa ilgums ir bijis saprātīgs, ir jāvērtē atkarībā no katras lietas konkrētiem apstākļiem un it īpaši ņemot vērā tiesvedības nozīmi attiecīgajai personai, lietas sarežģītību un apelācijas sūdzības iesniedzējas rīcību Pirmās instances tiesā, kā arī kompetento iestāžu rīcību Pirmās instances tiesā ( 25 ).

271.

Izskatīšu pēc kārtas šos trīs kritērijus iepriekš minētās judikatūras spriedumā lietā Baustahlgewebe/Komisija kontekstā.

272.

Tiesa nosprieda, ka gadījumā, kad tiesvedība ir par konkurences noteikumu pārkāpumu esamību, tiesiskās drošības pamatprasība, kas jāsaņem saimnieciskās darbības subjektiem, kā arī mērķis nodrošināt, ka iekšējā tirgū konkurence netiek izkropļota, ir būtiskas intereses ne tikai pašam apelācijas sūdzības iesniedzējam un tā konkurentiem, bet arī trešām personām tāpēc, ka tiek skarts liels skaits cilvēku un finansiālas intereses ( 26 ).

273.

Būtiska nozīme un it īpaši finansiāla nozīme attiecīgajam uzņēmumam prasa ātru lietas izskatīšanu. Ja mēs izskatām kā piemēru gadījumu, kad uzņēmumam atbilstoši Komisijas lēmumam ir pienākums izpaust ziņas par kādu no savām precēm, lai konkurējoši uzņēmumi var attīstīt savas preces, nav šaubu, ka šāds lēmums un process, kas jāizpilda uzņēmumam, ietekmēs tā darbību, un prasība par Komisijas lēmuma atcelšanu nav suspensīva.

274.

Tas pats attiecas uz gadījumu, ja Komisija nolemj uzlikt naudas sodu uzņēmumam, kurš, pēc tās domām, ir atbildīgs par pārkāpumu.

275.

Šajā lietā ir jānoskaidro jautājums, vai [procesa ilgumam] ir bijusi patiesi būtiska nozīme DSD, pat tik lielā mērā, ka ir bijusi apdraudēta DSD saimnieciskās darbības pastāvēšana. Es tā neuzskatu.

276.

Atšķirībā no uzņēmuma iepriekš minētajā lietā Baustahlgewebe/Komisija Komisija neuzlika DSD naudas sodu. Šajā sakarā Komisija atbildes rakstā uz apelāciju atgādina, ka tā jau ir sniegusi visus paskaidrojumus paziņojuma par iebildumiem 148. punktā ( 27 ) un ka tā neplāno uzlikt naudas sodu.

277.

Turklāt, pēc manām domām, ar apstrīdēto lēmumu netiek apdraudēta apelācijas sūdzības iesniedzējas darbība. Šī lēmuma mērķis ir izbeigt dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu — atlīdzības iekasēšanu par visiem iepakojumiem, kurus uzņēmums, kas pievienojies sistēmai, laiž tirgū, pat par to iepakojumu daļu, kuru DSD sistēma faktiski nesavāc. Tieši šī iemesla dēļ minētajā lēmumā ir paredzēts, ka, ja tiek pierādīts, ka šos iepakojumus nesavāc minētā sistēma, atlīdzība par šo iepakojumu daļu nav jāmaksā.

278.

Netiek apstrīdēti starp DSD un uzņēmumiem, kuri pievienojas sistēmai, parakstītie līgumi, un tā var normāli funkcionēt. DSD tiek vienkārši prasīts neiekasēt atlīdzību par pakalpojumu, kuru tā nesniedz.

279.

Pēc manām domām, tiesvedībai ir nozīme DSD, jo tā ievērojami ietekmē DSD, bet tai nav būtiskas nozīmes, jo neapdraud DSD saimnieciskās darbības pastāvēšanu.

280.

Tomēr šāds apstāklis nevar liegt apelācijas sūdzības iesniedzējai tiesības uz taisnīgu un savlaicīgu lietas izskatīšanu, it īpaši, ja — kā mēs to redzēsim — lietas sarežģītības pakāpe, pēc manām domām, neprasīja piecus gadus un deviņus mēnešus.

281.

No Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Tiesas judikatūras izriet, ka lietas sarežģītība tiek noteikta, pamatojoties uz pierādījumu kopumu.

282.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir nospriedusi, ka pārkāpumu saimnieciskais raksturs pats par sevi nepadara procesu īpaši sarežģītu. Tā arī norādīja, ka likuma, kas attiecas uz pamata lietu, grozījumi atviegloja tiesneša referenta darbu. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka pamata lieta attiecas uz četrām personām sabiedrību, kas darbojas vienā un tajā pašā darbības nozarē, ietvaros un nav saskatāmas tādas izstrādātas juridiskas struktūras, lai būtiski apgrūtinātu izmeklēšanas veicēju darbu. No tā Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka lietas sarežģītība neattaisno procesa ilgumu ( 28 ).

283.

Iepriekš minētajā spriedumā lietā Baustahlgewebe/Komisija Tiesa, spriežot par lietas sarežģītību, ņēma vērā personu, uz kurām attiecas Komisijas lēmums, skaitu, un to, ka prasītājas prasība bija viena no vienpadsmit prasībām ar trīs dažādām tiesvedības valodām, kas ir formāli apvienotas vienā mutvārdu procesā ( 29 ). Tiesa arī norādīja, ka prasītājas gadījumā process prasīja dokumentu, kas bija relatīvi gari, padziļinātu pārbaudi un noteiktas sarežģītības pakāpes faktisko un tiesību jautājumu pārbaudi ( 30 ).

284.

Tiesas 2008. gada 9. septembra spriedumā apvienotajās lietās FIAMM u.c./Padome un Komisija ( 31 ) tā norādīja, ka procesa Pirmās instances tiesā ievērojamais ilgums šajā gadījumā lielā mērā var tikt izskaidrots ar vairāku objektīvu apstākļu kopumu, kas saistīti ar paralēlo lietu skaitu, kas viena pēc otras tika iesniegtas Pirmās instances tiesā, kā arī ar tajā izvirzīto juridisko jautājumu nozīmību ( 32 ).

285.

Šīs lietas ietvaros jānorāda, ka DSD — uzņēmums, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums, ir vienīgā prasītāja. Turklāt tiesvedība notika vienā valodā — vāciski.

286.

Protams, nav apstrīdams, ka Pirmās instances tiesai lietās, kuras tā izskata, ir jāvērtē sarežģīti faktiskie apstākļi un tiesību jautājumi.

287.

Tomēr uzskatu, ka šī lieta juridiski nav tik sarežģīta, lai attaisnotu procesa ilgumu piecus gadus un deviņus mēnešus.

288.

Jānorāda, ka, lai arī sākotnēji var būt grūti aptvert Noteikumos par iepakojumu paredzēto sistēmu un DSD īstenoto sistēmu, tas tomēr nenozīmē, ka lietas faktiskie apstākļi ir tikpat sarežģīti kā, piemēram, faktiskie apstākļi, kas Pirmās instances tiesai jāvērtē lietās, kas attiecas uz aizliegtu vienošanos un saskaņotu darbību.

289.

Turklāt šajā lietā vienīgais juridiskais jautājums ir par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas pastāvēšanu, jo jautājums par dominējoša stāvokļa esamību nav apstrīdēts. Dominējošā stāvokļa pastāvēšanas noteikšana bieži izrādās grūta un sarežģīta tieši tāpēc, ka ir jāizvērtē ekonomiska rakstura dati, kas paši par sevi ir sarežģīti.

290.

Līdz ar to uzskatu, ka šīs lietas sarežģītība neattaisno to, ka process Pirmās instances tiesā ilga piecus gadus un deviņus mēnešus.

291.

Prasītājas rīcība tiesvedības gaitā var ietekmēt procesa ilgumu. Tādējādi Tiesa pārbaudīs šo rīcību, lai ņemtu vērā katra atbildību par procesa ilgumu.

292.

Lai izvērtētu prasītājas rīcību, Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Baustahlgewebe/Komisija pārbaudīja, vai Baustahlgewebe GmbH lūdza pagarināt sākotnēji paredzēto termiņu replikas raksta iesniegšanai, lai noteiktu, vai tā ir būtiski piedalījusies procesa paildzināšanā.

293.

Šajā lietā jānorāda, ka no lietas materiāliem izriet, ka DSD ir lūgusi pagarināt termiņu replikas raksta iesniegšanai, un lūgums ir apmierināts ar 2001. gada 21. novembra lēmumu.

294.

Tomēr uzskatu, ka šis lūgums par replikas raksta iesniegšanas termiņa pagarināšanu nav bijis tas, kas būtiski paildzinājis procesu Pirmās instances tiesā.

295.

Attiecībā uz kompetentās iestādes, proti, Pirmās instances tiesas rīcību jānorāda, ka starp paziņojumu par rakstveida procesa starp pusēm izbeigšanu 2002. gada 9. septembrī un uzaicinājumu uz tiesas sēdi, par ko lietas dalībniekiem paziņots , pagāja trīs gadi un deviņi mēneši. Uzskatu, ka šāds termiņš, ņemot vērā nosacītu lietas sarežģītību un apelācijas sūdzības iesniedzējas rīcību, nav attaisnojams.

296.

Šajā sakarā Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Baustahlgewebe/Komisija nosprieda, ka Kopienu tiesu sistēmas struktūra dažos gadījumos attaisno to, ka Pirmās instances tiesai, kurai ir pienākums konstatēt faktus un jāizskata lieta pēc būtības, var būt nepieciešams nosacīti ilgāks laiks, lai sagatavotu lietu iztiesāšanai prasībās, kurās jāveic padziļināta sarežģītu faktu pārbaude. Tomēr Tiesa piebilst, ka šāds uzdevums neatbrīvo Kopienu tiesu, kas ir speciāli izveidota šādam nolūkam, no [pienākuma] ievērot saprātīgu termiņu, izskatot tai iesniegtās lietas ( 33 ).

297.

Tiesa arī pārbaudīja, vai laika posmā starp rakstveida procesa beigām un lēmumu uzsākt mutvārdu procesu, ir bijuši procesa organizatoriski pasākumi vai pierādījumu savākšanas pasākumi ( 34 ).

298.

Tiesa norādīja, ka bija pagājuši 32 mēneši starp rakstveida procesa izbeigšanu un lēmumu uzsākt mutvārdu procesu un 22 mēneši starp mutvārdu procesa izbeigšanu un Pirmās instances tiesas sprieduma pasludināšanu. Pēc tiesas domām, šādus termiņus var attaisnot tikai izņēmuma apstākļi. Tiesa nosprieda, ka, tā kā tiesvedība Pirmās instances tiesā nebija apturēta, atbilstoši Reglamenta 77. un 78. pantam jāsecina, ka šādi apstākļi nav bijuši ( 35 ).

299.

Jānorāda, ka šajā lietā starp rakstveida procesa izbeigšanu un lēmumu par mutvārdu procesa uzsākšanu ir pagājuši 45 mēneši un ka šajā laikā nav veikti ne īpaši organizatoriski pasākumi, ne pierādījumu vākšanas pasākumi.

300.

Līdz ar to, ievērojot šos apstākļus, uzskatu, ka, lai arī tiesvedības nozīme nav apdraudējusi DSD saimnieciskās darbības pastāvēšanu, lietas sarežģītība un prasītājas rīcība neattaisno to, ka process Pirmās instances tiesā ilga piecus gadus un deviņus mēnešus. Uzskatu, ka šāds termiņš ir uzskatāms par nesaprātīgu.

301.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka procesa Pirmās instances tiesā saprātīga termiņa neievērošana ir aizskārusi tās intereses Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas otrā teikuma izpratnē. Atbilstoši Tiesas Statūtu 61. panta pirmās daļas pirmajam teikumam šāds pārkāpums attaisno pārsūdzētā sprieduma atcelšanu neatkarīgi no tā, kā šāds pārkāpums ir ietekmējis lietas iznākumu.

302.

Uzskatu, ka astotais pamats ir jānoraida kā neefektīvs.

303.

Lai arī, pēc manām domām, ir taisnība, ka process Pirmās instances tiesā neatbilst saprātīga termiņa definīcijai, uzskatu, ka šāda konstatējuma [sekas] nevar būt [pārsūdzētā sprieduma] atcelšana kā sankcija.

304.

Šajā sakarā iepriekš minētajā spriedumā lietā Baustahlgewebe/Komisija tika noteikta tikai cieši ar procesa saprātīga termiņa pārkāpumu saistīta kaitējuma atlīdzība.

305.

Šajā lietā pārsūdzētā sprieduma atcelšana nozīmētu ļaut DSD atsākt rīcību, ar kuru tiek izdarīts pārkāpums un pret kuru ar pārsūdzēto lēmumu tika vērstas sankcijas, balstoties uz pamatiem, kurus es tikko aprakstīju kā pamatotus.

306.

Nekādā gadījumā sankcija par procesa saprātīga termiņa neievērošanu nevar novest pie tā, ka uzņēmumam tiek ļauts turpināt vai atsākt rīcību, kas ir aizliegta Kopienu noteikumos.

307.

Līdz ar to šajā gadījumā procesa saprātīga termiņa neievērošana var būt tikai pamats prasībai atlīdzināt nodarīto kaitējumu.

308.

Runājot par šādu kaitējumu, šīs lietas apstākļi nav salīdzināmi ar situāciju, kad uzņēmums pārmērīgi ilga procesa dēļ ir cietis ekonomiskus zaudējumus. Līdz ar to, pēc manām domām, nepastāv ekonomisks kaitējums.

309.

Kaitējums, kuru ir cietusi apelācijas sūdzības iesniedzēja, ir Kopienu tiesību vispārēja principa, proti, tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kuru viena no sastāvdaļām ir saprātīga termiņa, pārkāpums, kuru ir pieļāvusi pati apelācijas sūdzības iesniedzēja ( 36 ).

310.

Šajā sakarā atgādinu, ka LES 6. panta 2. punktā ir norādīts, ka “Savienība [..] ievēro pamattiesības, ko nodrošina [ECTK]”.

311.

Turklāt atbilstoši Tiesas pastāvīgai judikatūrai pamattiesības ir tiesību vispārējo principu neatņemama sastāvdaļa, kuru ievērošana tiek nodrošināta, ievērojot dalībvalstu kopīgās konstitucionālās tradīcijas, kā arī starptautisku instrumentu, ar ko dalībvalstis sadarbojas vai kam ir pievienojušās, sniegtās norādes par cilvēktiesību aizsardzību ( 37 ).

312.

Šādā kontekstā ECTK ir īpaša nozīme ( 38 ).

313.

Ikvienas personas tiesībās uz lietas savlaicīgu izskatīšanu, pēc manām domām, būtiskais ir tas, ka, liedzot fiziskai vai juridiskai personai šādas tiesības, tiek nodarīts tieši viņai individuāls kaitējums.

314.

Attiecībā uz iespējamām kaitējuma atlīdzības formām, pēc manām domām, šajā lietā var piemērot Eiropas Cilvēktiesību tiesas norādītos veidus. Attiecīgā principa pārkāpuma atzīšana, pēc manām domām, ir “taisnīgs apmierinājums”, kas, nepastāvot materiālam kaitējumam, pats par sevi atlīdzina kaitējumu, kuru ir cietusi apelācijas sūdzības iesniedzēja. Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau ir atzinusi, ka “konstatējums, saskaņā ar kuru valsts ir pārkāpusi ECTK 6. panta 1. punktu, pats par sevi sniedz taisnīgu apmierinājumu, kas ir pietiekams konkrētās lietas apstākļos”  ( 39 ).

315.

Tomēr, ja, pēc DSD domām, savlaicīgas tiesvedības principa pārkāpuma vienkārša atzīšana nav taisnīgs apmierinājums, uzskatu, ka tā var celt prasību par zaudējumu atlīdzību Kopienu tiesā atbilstoši Kopienu tiesībām. Atbilstoši EKL 288. panta otrajai daļai — “ja pastāv tādas saistības, kas nav līgumsaistības, Kopiena saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, atlīdzina jebkādu kaitējumu, ko nodarījušas Kopienas iestādes vai to darbinieki, pildot savus pienākumus”.

316.

Kas ir kompetentā tiesa šādas prasības izskatīšanai?

317.

Kopienu noteikumi neparedz īpašus noteikumus prasībām par tāda zaudējuma atlīdzību, kas ir nodarīts ar Kopienu tiesas darbību.

318.

Iepriekš minētajā lietā, kurā tika pasludināts spriedums Baustahlgewebe/Komisija, ģenerāladvokāts Ležē [Léger] ir norādījis, ka, pēc viņa domām, šādu lietu izskatīšana ir Tiesas kompetencē, ja tās attiecas uz tādiem tiesu aktiem, ko ir pieņēmusi Pirmās instances tiesa.

319.

Piedāvātais risinājums bija šāds. Ņemot vērā, ka tiesu instancei nevar uzticēt lemt par savas rīcības kļūdaino vai pretlikumīgo raksturu, jāuzskata, ka Pirmās instances tiesas kompetencē nav prasības par zaudējumu atlīdzību par tādiem tiesas aktiem, kurus Pirmās instances tiesa pati ir pieņēmusi. Līdz ar to, pēc ģenerāladvokāta Ležē domām, šādu lietu izskatīšana ir Tiesas kompetencē.

320.

Laikā, kad tika taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Baustahlgewebe/Komisija, piedāvātajam risinājumam nebija šķēršļu, jo, tā kā Pirmās instances tiesas kompetence nebija ierakstīta EK līgumā, tā tika noteikta Eiropas Savienības Padomes lēmumā atbilstoši noteiktajai procedūrai ( 40 ).

321.

Tomēr līdz ar Nicas līguma stāšanos spēkā Pirmās instances tiesai ar primāro tiesību lēmumu ir ekskluzīva kompetence izskatīt lietas par zaudējumu, ko nodarījušas Kopienu iestādes vai to darbinieki, pildot savus pienākumus, atlīdzību.

322.

Līdz ar to pašreizējā primāro Kopienu tiesību situācijā es nevaru pateikt, ar kādu juridisku pamatojumu Tiesa varētu izskatīt šāda veida prasības, izņemot, ja tiek radīts jauns prasības veids.

323.

Līdz ar to uzskatu, ka Pirmās instances tiesa ir kompetenta izskatīt prasību par zaudējumu, kas nodarīti, neievērojot saprātīgu procesa termiņu Kopienu tiesā, atlīdzību.

324.

Uzskatu, ka šāds risinājums atbilst arī objektīvas tiesas principa prasībām. Eiropas Cilvēktiesību tiesas objektivitātes koncepcija man šķiet saderīga ar piedāvāto risinājumu.

325.

Faktiski ar to tiek nošķirti divi objektivitātes jēdziena aspekti — personiskais un objektīvais ( 41 ).

326.

Personiska pieeja ir noteikt, ko konkrētajos apstākļos tiesnesis domā sirds dziļumos, un tātad attiecas uz paša tiesneša personību. Personiska objektivitāte tiek prezumēta, līdz tiek pierādīts pretējais ( 42 ). Līdz ar to ir grūti to apstrīdēt.

327.

Tieši šī iemesla dēļ noteicoša ir tiesas objektīva objektivitāte. Objektīva pieeja ir noskaidrot, vai neatkarīgi no tiesneša personīgās rīcības pārbaudāmi fakti ļauj pārliecināties par viņa objektivitāti ( 43 ). Šajā sakarā Eiropas Cilvēktiesību tiesa precizē, ka pat aizdomas var būt nozīmīgas ( 44 ).

328.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izpēte parāda, ka tā analizē objektīvās objektivitātes kritēriju katrā gadījumā atsevišķi. Turklāt iepriekš minētajā spriedumā lietā Morel pret Franciju tā precizēja, ka atbilde uz jautājumu, vai tiesa objektīvi ir objektīva, bieži atšķiras atkarībā no lietas apstākļiem ( 45 ).

329.

Tomēr katrā gadījumā, kas ir bijis iesniegts Eiropas Cilvēktiesību tiesā, es atrodu vienojošu pavedienu: izšķirošs ir apstāklis, vai attiecīgās personas aizdomas ir objektīvi attaisnojamas ( 46 ).

330.

Ievērojot šo kritēriju, Eiropas Cilvēktiesību tiesa reizēm ir atzinusi, ka tiesas pienākumu pārklāšanās, kā arī tiesas pienākumu pārklāšanās ar pienākumiem, kas nav tiesas pienākumi, nav pretrunā objektīvās objektivitātes principam, un reizēm ir vērsusi sankcijas pret šādu pārklāšanos.

331.

Piemēram, lietā Gubler pret Franciju ( 47 ), Giblers [Gibler] apstrīdēja section disciplinaire du conseil national de l’Ordre des médecins [Ārstu biedrības Valsts padomes Disciplinārlietu nodaļas] objektivitāti. Šī institūcija bija iesniegusi sūdzību par viņu un bija lēmusi par šo sūdzību. Giblers uzskatīja, ka minētā institūcija bija bijusi gan tiesnesis, gan lietas dalībnieks.

332.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskatīja, ka, tā kā Disciplinārlietu nodaļas locekļi, kas piedalījās lēmuma par sūdzības pret Gibleru pieņemšanā, nebija saistīti ar Valsts padomes lēmumu iesniegt šo sūdzību, sūdzības iesniedzēja šaubas par Disciplinārlietu nodaļas locekļu neatkarību un objektivitāti nav objektīvi attaisnojamas ( 48 ).

333.

Lietā Procola pret Luksemburgu ( 49 ) prasītāja apšaubīja comité du contentieux du conseil d’État luxembourgeois [Luksemburgas Valsts padomes Tiesvedības komitejas] objektivitāti prasības pret Lielhercogistes noteikumiem ietvaros. Četri no pieciem šīs komitejas locekļiem sākotnēji bija devuši atzinumu par šo noteikumu projektu konsultāciju ietvaros.

334.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskatīja, ka attiecībā uz četriem valsts padomniekiem ir pārklājušās konsultatīvas funkcijas un tiesas funkcijas. Tā nosprieda, ka tas vien, ka dažas personas attiecībā uz vienu un to pašu lēmumu ir pildījušas abu veidu funkcijas, liek apšaubīt minētās institūcijas strukturālu objektivitāti, attaisnojot apelācijas sūdzības iesniedzējas šaubas ( 50 ).

335.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa turklāt precizēja, ka ECTK 6. panta 1. punkts uzliek ikvienai valsts tiesai pienākumu pārbaudīt, vai tā, ievērojot tās sastāvu, ir objektīva tiesa ( 51 ).

336.

Šī judikatūra ir jākombinē ar citu pamatprincipu, proti, tiesas pieejamības un prasības pēc divpakāpju tiesas efektivitāti.

337.

Tā kā Kopienu tiesas, kas ir kompetentas izskatīt prasību par zaudējumu, kas nodarīti ar Kopienu tiesas darbību, atlīdzību, ir tikai divas — viena pirmajā instancē, otra apelācijas instancē, uzskatu, ka saprātīgi ir saglabāt to kompetenci ar nosacījumu, ka sastāvs, kuram tiek nodota prasība, tiek veidots citādāk nekā sastāvs, kas ir pieņēmis lēmumu, kura dēļ ir radies iespējamais kaitējums.

338.

Protams, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Milhalkov pret Bulgāriju ( 52 ) var radīt šaubas par to, ka Pirmās instances tiesa varētu atzīt prasību par zaudējuma, kas radies Kopienu tiesas dēļ, atlīdzību. Šajā lietā šī tiesa atzina, ka, lai arī nav pamats apšaubīt Sofijas pilsētas tiesas tiesnešu personīgo objektivitāti, viņu profesionālā piesaiste vienam no lietas dalībniekiem (izskatot Sofijas pilsētas tiesas atbildību) pati par sevi var prasītājai radīt pamatotas šaubas par maģistrātu objektīvu objektivitāti un neatkarību attiecībā pret otru lietas dalībnieku ( 53 ). Turklāt prasītājas šaubas var pastiprināt tas, ka atbilstoši attiecīgiem budžeta noteikumiem zaudējumu atlīdzība, kas tai tiktu piešķirta labvēlīga iznākuma gadījumā, tiktu atskaitīta no Sofijas pilsētas tiesas budžeta ( 54 ).

339.

Tomēr jānorāda, ka šis konkrētais lēmums nav piemērojams šajā lietā. Tā kā valstu tiesas ir vairākas, prasību var viegli nodot izskatīšanai tiesā, kas nav saistīta ar lietu, un tātad nepastāv nekādas šaubas par to objektivitāti. Kā mēs tikko redzējām, Kopienu līmenī tas tā nav.

340.

No Eiropas Cilvēktiesību tiesas argumentācijas izriet, ka šajā lietā ne Pirmās instances tiesa, ne arī Tiesa, ja tas attiecas uz Tiesas rīcību, nevar izskatīt prasību par zaudējumu, ko radījusi Kopienu tiesa, atlīdzību. Tas radītu tiesību aizsardzības iespējas neesamību.

341.

Uzskatu, ka šie apsvērumi ir par labu tam, lai saglabātu Pirmās instances tiesas kompetenci šāda veida lietu izskatīšanai.

342.

Šo iemeslu dēļ un ar iepriekš minētajiem nosacījumiem var būt piemērojama vienīgi parastā tiesvedības kārtība.

343.

Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai: