—

Austrijas valdības vārdā — E. Rīdls [E. Riedl], pārstāvis,

—

Francijas valdības vārdā — Ž. de Bergess [G. de Bergues] un Ž. K. Niolē [J.-Ch. Niollet], pārstāvji,

—

Nīderlandes valdības vārdā — K. Viselsa [C. Wissels] un Ī. de Vriess [Y. de Vries], pārstāvji,

—

Slovākijas valdības vārdā — J. Čorba [J. Čorba], pārstāvis,

—

Somijas valdības vārdā — J. Heliskoski [J. Heliskoski], pārstāvis,

—

Zviedrijas valdības vārdā — A. Falka [A. Falk], pārstāve,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā — T. Herisa [T. Harris], pēc tam A. Rao [I. Rao], pārstāves,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — R. Trousterss [R. Troosters] un S. Grīnheida [S. Grünheid], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 54. pantu Konvencijā, ar ko īsteno Šengenas 1985. gada 14. jūnija Nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV 2000, L 239, 19. lpp.), kas parakstīta 1990. gada 19. jūnijā Šengenā (Luksemburga) (turpmāk tekstā — “KĪŠN”).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar Austrijā 2000. gada 23. novembrī uzsāktu kriminālprocesu pret Slovākijas pilsoni Turanski [Turanský], kurš tiek turēts aizdomās par to, ka viņš Austrijas Republikas teritorijā kopā ar citām personām ir izdarījis laupīšanu vainu pastiprinošos apstākļos pret Austrijas pilsoni.

3

Eiropas Konvencijas par savstarpēju palīdzību krimināllietās (STE Nr. 30), kas parakstīta 1959. gada 20. aprīlī Strasbūrā, 21. panta 1. un 2. punktā, kas attiecas uz apsūdzību kriminālvajāšanas uzsākšanai, ir paredzēts:

“1.   Par visām apsūdzībām, kuras kāda no līgumslēdzējām pusēm izvirzījusi nolūkā veikt kriminālvajāšanu citas līgumslēdzējas puses tiesās, notiek sarakste starp Tieslietu ministrijām. [..]

2.   Atbildīgā līgumslēdzēja puse paziņo šīs apsūdzības turpinājumu un nolēmuma pieņemšanas gadījumā nosūta tā norakstu.”

4

Atbilstoši 1. pantam Protokolā, ar ko Šengenas acquis iekļauj Eiropas Savienības sistēmā un kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un ar Amsterdamas līgumu — Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam (turpmāk tekstā — “Protokols”), trīspadsmit Eiropas Savienības dalībvalstis, tostarp Austrijas Republika, ir pilnvarotas izveidot ciešāku savstarpēju sadarbību Šengenas acquis piemērošanas jomās, kā tas ir definēts minētā protokola pielikumā.

5

Tādējādi definētā Šengenas acquis daļu tostarp veido Līgums starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV 2000, L 239, 13. lpp.), kas ir parakstīts Šengenā 1985. gada 14. jūnijā, kā arī KĪŠN.

6

Nolīgums par Austrijas Republikas pievienošanos KĪŠN, kas parakstīts 1995. gada 28. aprīlī Briselē (OV 2000, L 239, 90. lpp.), stājās spēkā 1997. gada 1. decembrī.

7

Piemērojot Protokola 2. panta 1. punkta otro daļu, Eiropas Savienības Padome 1999. gada 20. maijā pieņēma Lēmumu 1999/436/EK, ar ko atbilstīgi Eiropas Kopienas dibināšanas līguma un Līguma par Eiropas Savienību attiecīgajiem noteikumiem nosaka tiesisko bāzi visām normām un lēmumiem, kas veido Šengenas acquis (OV L 176, 17. lpp.). No šī lēmuma 2. panta kopsakarā ar tā A pielikumu izriet, ka Padome ir izvēlējusies LES 34. un 31. pantu kā juridisko pamatu KĪŠN 54.–58. pantam.

8

No Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2003, L 236, 33. lpp.), 3. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar tā I pielikuma 2. punktu, izriet, ka KĪŠN Slovākijas Republikai ir saistoša un piemērojama no šīs valsts pievienošanās datuma, proti, 2004. gada 1. maija.

9

KĪŠN III sadaļā ar virsrakstu “Policija un drošība” ir ietverta 3. nodaļa ar virsrakstu “Ne bis in idem principa piemērošana”. Atbilstoši minētajā 3. nodaļā ietvertajam 54. pantam:

“Personu, kura ar galīgu tiesas spriedumu notiesāta vienā Līgumslēdzējā pusē, nedrīkst par to pašu nodarījumu notiesāt citā Līgumslēdzējā pusē, ar nosacījumu, ka notiesāšanas gadījumā sods jau ir izciests, to izcieš vai to vairs nevar izpildīt atbilstīgi tās Līgumslēdzējas puses likumiem, kurā spriedums pieņemts.”

10

KĪŠN 55. panta 1. un 4. punktā ir paredzēts:

“1.   Katra Līgumslēdzēja Puse, ratificējot, pieņemot vai apstiprinot šo konvenciju, var deklarēt, ka 54. pants tai nav juridiski saistošs vienā vai vairākos šādos gadījumos:

[..]

4.   Izņēmumus, kas atbilstīgi 1. punktam ir iekļauti deklarācijā, nepiemēro, ja ieinteresētā Līgumslēdzēja Puse tā paša nodarījuma sakarā ir lūgusi otrai Līgumslēdzējai Pusei veikt vajāšanu [..].”

11

KĪŠN 57. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Ja kādā Līgumslēdzējā Pusē apsūdz personu kādā nodarījumā un šīs Līgumslēdzējas Puses kompetentām iestādēm ir iemesls uzskatīt, ka apsūdzība saistīta ar to pašu nodarījumu, par kuru citā Līgumslēdzējā Pusē jau ir pieņemts galīgais spriedums, tad šīs iestādes, ja uzskata par vajadzīgu, lūdz attiecīgu informāciju no tās Līgumslēdzējas Puses kompetentām iestādēm, kuras teritorijā spriedums ir pieņemts.

2.   Lūgto informāciju sniedz iespējami drīz, un to ņem vērā turpmākā procesa gaitā.”

12

No informācijas par Amsterdamas līguma spēkā stāšanās datumu, kas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī publicēta 1999. gada 1. maijā (OV L 114, 56. lpp.), izriet, ka Austrijas Republika atbilstoši LES 35. panta 2. punktam ir izteikusi paziņojumu, ar kuru tā ir piekritusi Tiesas kompetencei izskatīt lietas atbilstoši LES 35. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem.

13

Kriminālprocesa kodeksa 9. panta 1. punkta e) apakšpunkts redakcijā, kas bija spēkā datumā, kurā Slovākijas policijas iestāde pieņēma lēmumu par attiecīgās kriminālvajāšanas pamata procesā apturēšanu, aizliedz uzsākt šādu vajāšanu vai, ja tā jau ir uzsākta, turpināt to, “ja runa ir par personu, pret kuru ir veiktas agrāka kriminālvajāšana sakarā ar to pašu nodarījumu, kas ir beigusies ar tiesas spriedumu, kuram ir res judicata spēks, vai ja šī kriminālvajāšana ir galīgi apturēta [..]”.

14

Ar minēto normu ir veikta Slovākijas Republikas Konstitūcijas 50. panta 5. punkta, saskaņā ar kuru pret personu nevar veikt kriminālvajāšanu sakarā ar nodarījumu, par kuru tā jau ir galīgi notiesāta vai attaisnota, transpozīcija.

15

Kriminālprocesa kodeksa 215. panta 1. un 4. punktā ir paredzēts:

“1.   Prokuratūra aptur kriminālvajāšanu:

[..]

4.   Ja nav izvirzīta apsūdzība, par procesa apturēšanu, piemērojot 1. punktu, var paziņot arī policija. [..]”

16

No Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Augstākā tiesa) judikatūras un cita starpā no 1980. gada 10. jūlija sprieduma lietā Tz 64/80 izriet, ka Kriminālprocesa kodeksa 9. panta 1. punkta e) apakšpunkts nav pret to, ka krimināllietas, kas ir izbeigtas, piemērojot šī paša kodeksa 215. panta 1. punkta b) apakšpunktu, vēlāk tiek atsāktas sakarā ar tiem pašiem nodarījumiem, jo agrākas kriminālvajāšanas neesot beigušās ar tiesas spriedumu, kuram ir res judicata spēks.

17

Turanskis tiek turēts aizdomās par to, ka viņš 2000. gada 5. oktobrī, piedaloties diviem Polijas pilsoņiem, pret kuriem ir uzsāktas atsevišķas kriminālvajāšanas, personas dzīvesvietā Vīnē (Austrija) nolaupīja šai personai piederošu naudas summu pēc tam, kad [šai personai] bija nodarīti smagi miesas bojājumi.

18

Šajā sakarā 2000. gada 23. novembrīStaatsanwaltschaft Wien (Vīnes prokuratūra) lūdza iesniedzējtiesas izmeklēšanas tiesnesim sākt pirmstiesas izmeklēšanu pret Turanski pamatotu aizdomu dēļ par laupīšanu atbildību pastiprinošos apstākļos Austrijas Kriminālprocesa kodeksa izpratnē, kā arī izdot pavēli par apcietināšanu un izziņot viņa arestēšanu.

19

2003. gada 15. aprīlī informējot, ka Turanskis atrodas savā izcelsmes valstī, Austrijas Republika saskaņā ar Eiropas Konvencijas par savstarpēju palīdzību krimināllietās 21. pantu lūdza Slovākijas Republiku pārņemt kriminālvajāšanu pret minēto personu.

20

Pēc tam, kad Slovākijas iestādes šo lūgumu izpildīja, iesniedzējtiesas izmeklēšanas tiesnesis tiesvedību apturēja līdz minētās kompetentās iestādes saistošā lēmuma pieņemšanai.

21

2004. gada 24. jūlijā Prividzas [Prievidza] (Slovākija) Policijas nodaļas ierēdnis, kas atbildīgs par izmeklēšanu, uzsāka kriminālvajāšanu sakarā ar minētajiem nodarījumiem, tomēr vienlaicīgi neizvirzīja apsūdzību tos noteiktai personai. Šīs izmeklēšanas ietvaros Turanskis tika uzklausīts kā liecinieks.

22

Ar 2006. gada 20. decembra vēstuli Slovākijas Republikas Ģenerālprokuratūra paziņoja Austrijas iestādēm Prividzas policijas Rajona nodaļas direkcijas 2006. gada 14. septembra lēmumu [..], kurā, piemērojot Kriminālprocesa kodeksa 215. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ir izdots rīkojums apturēt kriminālvajāšanu par apsūdzību zādzībā. Šajā lēmumā Prividzas Policijas nodaļas ierēdnis, kas ir atbildīgs par izmeklēšanu, rakstīja:

“Saskaņā ar [Kriminālprocesa kodeksa] 215. panta 1. punkta b) apakšpunktu izdodu rīkojumu attiecībā uz kriminālvajāšanu, kas saistīta ar līdzdalību laupīšanā, kura izdarīta pielietojot vardarbību,

kriminālprocesu apturēt,

jo darbība nav noziedzīgs nodarījums un nav iemesla turpināt lietas izmeklēšanu.

Pamatojuma izklāsts

[..] Tas ir apstiprināts arī ar cietušā paziņojumiem [..] un liecinieka [Turanska] paziņojumiem. Tas nozīmē, ka Turanska darbība nebija noziedzīgs nodarījums, [proti,] zādzība, pielietojot vardarbību [..].

Pat tad, ja būtu jāizvērtē fakts, kas saistīts ar noziedzīga nodarījuma neaizkavēšanu [..], procesu [..], kas saistīts ar apsūdzības izvirzīšanas rīkojumu, turpināt nebūtu iespējams, jo, tā kā ir iestājies noilgums [..], šajā gadījumā kriminālvajāšana nav atļauta”.

23

Sūdzība, kurai ir apturoša iedarbība, pret šo lēmumu varēja tikt iesniegta trīs dienu termiņā, sākot no pēdējā minētā [lēmuma] pasludināšanas. Tomēr neviena šāda veida sūdzība nav iesniegta.

24

Landesgericht für Strafsachen Wien [Vīnes federālās zemes Krimināllietu tiesa] izsaka šaubas attiecībā uz faktu, ka lēmums apturēt kriminālvajāšanu, kuru ir pieņēmusi Slovākijas policijas iestāde izmeklēšanas ietvaros, kas attiecas uz tiem pašiem nodarījumiem kā tiem, ar kuriem ir pamatots tajā izskatītais process, var izraisīt KĪŠN 54. panta piemērošanu un tātad būt šķērslis izskatāmā procesa turpināšanai.

25

Izskatot jautājumu par to, vai Slovākijas policijas iestādes 2006. gada 14. septembra lēmums ir pret to, ka izmeklēšanas tiesnesis turpina uz laiku pārtrauktās iepriekšējās izmeklēšanas procedūru Austrijas Republikā, iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai [KĪŠN], 54. pantā paredzētais divkāršās sodīšanas aizliegums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir pret aizdomās turētā kriminālvajāšanu Austrijas Republikā par [noteiktiem] faktiem, ja Slovākijas Republikā pēc tās pievienošanās Eiropas Savienībai kriminālvajāšana par šiem pašiem faktiem ir izbeigta tādējādi, ka policijas iestāde pēc vispusīgas pārbaudes ir izdevusi saistošu rīkojumu par kriminālvajāšanas apturēšanu, līdz ar to procesu izbeidzot un neparedzot turpmākas sankcijas?”

26

Jāatgādina, ka šīs lietas apstākļos, kā tas izriet no šī sprieduma 12. punkta, Tiesa ir kompetenta lemt par KĪŠN interpretāciju saskaņā ar LES 35. pantu.

27

Šajā sakarā ir svarīgi precizēt, ka KĪŠN 54. pants, kā to norādīja arī Austrijas valdība, ir ratione temporis piemērojams tādam kriminālprocesam kā pamata prāvai. Faktiski, lai gan ir tiesa, ka 2000. gada 5. oktobrī, kad Austrijā ir izdarīti pamata prāvā norādītie nodarījumi, KĪŠN Slovākijas Republikā vēl nebija spēkā, tomēr tā bija spēkā abās attiecīgajās valstīs ne tikai pirmās minēto faktu novērtēšanas, ko 2006. gada septembrī veica Slovākijas Republikas policijas iestādes, laikā, bet arī ne bis in idem principa piemērošanas nosacījuma novērtēšanas, ko 2007. gada oktobrī veica procesu, kā rezultātā tika iesniegts šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, izskatošā iesniedzējtiesa, laikā (šajā sakarā skat. 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C-367/05 Kraaijenbrink, Krājums, I-6619. lpp., 22. punkts).

28

Turklāt ir jāprecizē, pirmkārt, ka jautājums par to, vai Slovākijas policijas iestāžu lēmumam, kas saistīts ar kriminālvajāšanas apturēšanu, ir ne bis in idem iedarbība, kā to pamatoti norādīja arī Eiropas Kopienu Komisija, ir jāpārbauda, pamatojoties uz KĪŠN 54.–58. pantu, jo Eiropas Konvencijas par savstarpēju palīdzību krimināllietās 21. pantā, atbilstoši kuram Austrija lūdza Slovākijas Republiku uzsākt kriminālvajāšanu pret Turanski, nav paredzēts jautājums par kriminālvajāšanas valstī, kurai ir lūgts to pārņemt, pārņemšanas iedarbību uz procesu, kas tiek izskatīts valstī, kura šo pārņemšanu lūdza.

29

Otrkārt, ir jāpiebilst, ka pat tad, ja Austrijas Republika saskaņā ar KĪŠN 55. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktu ir publicējusi deklarāciju (BGBl. III, 1997. gada 27. maijs, 2048. lpp.) un minētās normas a) apakšpunktā paredzētais izņēmums pilnībā ietver tādu situāciju kā tā, kas ir pamata prāvā, tā kā minētie fakti ir radušies deklarāciju publicējušās valsts teritorijā, izteikto atkāpi procesam saistībā ar šī paša 55. panta 4. punkta normām tomēr nevar piemērot, jo šim punktam nav piemērojamas atkāpes, kas pieņemtas gadījumos, kad attiecīgā līgumslēdzēja puse, proti, šajā procesā Austrijas Republika, lūdz turpināt kriminālvajāšanu par šiem pašiem nodarījumiem citai līgumslēdzējai pusei, proti, Slovākijas Republikai.

30

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai ne bis in idem princips, kas ietverts KĪŠN 54. pantā, ir piemērojams tādam lēmumam, kāds ir attiecīgais pamata prāvas [lēmums], ar kuru policijas iestāde pēc tai nodotās lietas vispusīgas pārbaudes ir izdevusi rīkojumu par uzsāktās kriminālvajāšanas apturēšanu stadijā, kas ir pirms apsūdzības celšanas pret noziedzīga nodarījuma izdarīšanā aizdomās turēto personu.

31

No paša KĪŠN 54. panta teksta izriet, ka pret personu nevar veikt kriminālvajāšanu līgumslēdzējā valstī par tiem pašiem nodarījumiem, par kuriem jau “pieņemts galīgs lēmums” pirmajā līgumslēdzējā valstī.

32

Attiecībā uz “galīga tiesas sprieduma” jēdzienu Tiesa jau ir paziņojusi, no vienas puses, 2003. gada 11. februāra sprieduma apvienotajās lietās C-187/01 un C-385/01 Gözütok un Brügge (Recueil, I-1345. lpp.) 30. punktā, ka, ja pēc kriminālprocesa beigām turpmāka tiesvedība ir noteikti aizliegta, attiecīgā persona ir jāuzskata par tādu, kuras lietā pieņemts “galīgais tiesas spriedums” KĪŠN 54. panta izpratnē saistībā ar darbībām, kuras viņai inkriminētas.

33

No otras puses, 2006. gada 28. septembra spriedumā lietā C-150/05 Van Straaten (Krājums, I-9327. lpp.) [Tiesa] ir nospriedusi, ka KĪŠN 54. pants ir piemērojams līgumslēdzējas valsts tiesu nolēmumam, ar kuru apsūdzētais tiek galīgi attaisnots pierādījumu trūkuma dēļ.

34

No tā izriet, ka principā lēmumam, lai to varētu kvalificēt kā galīgu tiesas spriedumu KĪŠN 54. panta izpratnē, ir jāizbeidz kriminālvajāšana un galīgi jāaizliedz turpmāka tiesvedība.

35

Lai novērtētu, vai lēmums ir “galīgs” KĪŠN 54. panta izpratnē, pirmām kārtām ir jāpārbauda, kā to cita starpā norāda arī Austrijas, Nīderlandes, Somijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija, vai līgumslēdzējas valsts, kuras iestādes ir pieņēmušas attiecīgo lēmumu, tiesībās [šis lēmums] tiek uzskatīts par galīgu un saistošu un ir nodrošināts, ka tas šajā valstī sniedz ar ne bis in idem principu piešķirto aizsardzību.

36

Lēmums, kurš saskaņā ar pirmās līgumslēdzējas valsts, kura pret kādu personu uzsākusi kriminālvajāšanu, tiesībām neaizliedz galīgi turpmāku tiesvedību valsts līmenī, principā nevar būt procesuāls šķērslis tam, ka kriminālvajāšana pret šo personu par tiem pašiem nodarījumiem, iespējams, tiek uzsākta vai turpināta citā līgumslēdzējā valstī.

37

Konkrētāk, saistībā ar attiecīgā pamata prāvas lēmuma galīgo raksturu Slovākijas tiesībās ir jānorāda, kā tas turklāt arī izriet no Nīderlandes valdības un Komisijas apsvērumiem, ka KĪŠN 57. pantā ir ieviesti sadarbības pamati, kuri otrās līgumslēdzējas valsts kompetentajām iestādēm, lai noskaidrotu, piemēram, lēmuma, kas pieņemts pirmās līgumslēdzējas valsts teritorijā, konkrētu raksturu, ļauj lūgt attiecīgu juridisko informāciju no pirmās valsts iestādēm.

38

Šāda sadarbība, kas pamata prāvā tomēr netika īstenota, būtu varējusi ļaut noteikt, ka faktiski tādam lēmumam kā pamata prāvā saskaņā ar Slovākijas tiesībām nebija rakstura, kas būtu jāuzskata par tādu, kas galīgi aizliedz turpināt tiesvedību valsts līmenī.

39

Šajā sakarā no Slovākijas valdības šajā lietā iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem skaidri izriet, ka lēmums, ar kuru ir izdots rīkojums izbeigt kriminālvajāšanu stadijā, kas ir pirms apsūdzības izvirzīšanas noteiktai personai, un kas pieņemts saskaņā ar Slovākijas Kriminālprocesa kodeksa 215. panta 1. punkta b) apakšpunktu, saskaņā ar valsts tiesībām nav šķērslis jaunai kriminālvajāšanai par tiem pašiem nodarījumiem Slovākijas Republikas teritorijā.

40

Līdz ar to ir jāsecina, ka tāds policijas iestādes lēmums kā pamata prāvā, ar kuru gan tiek apturēta kriminālvajāšana, bet netiek galīgi izbeigta tiesvedība, saskaņā ar attiecīgo valsts tiesību sistēmu nevar būt lēmums, kurš ļauj uzskatīt, ka attiecībā uz šo personu ir pasludināts “galīgais tiesas spriedums” KĪŠN 54. panta izpratnē.

41

Šāda KĪŠN 54. panta interpretācija atbilst šī panta mērķim izvairīties no tā, ka pret personu, attiecībā uz kuru ir pasludināts “galīgs tiesas spriedums”, tiek veikta kriminālvajāšana par tiem pašiem nodarījumiem vairāku Līgumslēdzēju valstu teritorijās sakarā ar to, ka tā izmanto savas tiesības uz brīvu pārvietošanos (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Gözütok un Brügge, 38. punkts).

42

Šī panta piemērošanas tādam lēmumam par kriminālvajāšanas apturēšanu, kāds ir pieņemts pamata prāvā, rezultātā tiktu radīts šķērslis citā līgumslēdzējā valstī, kurā varētu būt pieejamas pierādījumu priekšrocības, visām konkrētajām kriminālvajāšanas iespējām un iespējams arī noteikt sankcijas personai sakarā ar tās pretlikumīgo darbību, lai gan šādas iespējas nebūtu izslēgtas pirmajā līgumslēdzējā valstī, kurā attiecīgā persona netiek uzskatīta par tādu, attiecībā uz kuru ir pieņemts galīgs tiesas spriedums šīs pēdējās valsts tiesību izpratnē.

43

Šādas sekas, kā to savos rakstveida apsvērumos norāda Zviedrijas un Apvienotās Karalistes valdības, būtu pretrunā tādam Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļas normu mērķim kā tas, ko ietver LES 2. panta pirmās daļas ceturtais ievilkums, proti, veikt “piemērot[us] pasākum[us] [..] noziedzības novēršanai un apkarošanai”, attīstot Savienību kā telpu, kurā valda brīvība, drošība un tiesiskums un kurā ir nodrošināta personu brīva pārvietošanās.

44

Jāpiebilst, ka, lai gan KĪŠN 54. panta mērķis ir garantēt personai, attiecībā uz kuru ir pasludināts spriedums un kura ir izcietusi sodu vai arī kura līgumslēdzējā valstī attiecīgi ir galīgi attaisnota, ka tā var brīvi pārvietoties Šengenas telpā, nebaidoties no kriminālvajāšanas par tiem pašiem nodarījumiem citā līgumslēdzējā valstī (šajā sakarā skat. 2006. gada 9. marta spriedumu lietā C-436/04 Van Esbroeck, Krājums, I-2333. lpp., 34. punkts), tomēr tā mērķis nav aizdomās turamo aizsargāt no iespējas, ka vairākās līgumslēdzējās valstīs tiks veiktas secīgas izmeklēšanas attiecībā uz viņu par tiem pašiem nodarījumiem.

45

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka ne bis in idem princips, kas ietverts KĪŠN 54. pantā, nav piemērojams tādam lēmumam, ar kuru līgumslēdzējas valsts iestāde pēc tai nodotās lietas vispusīgas pārbaudes ir izdevusi rīkojumu par uzsāktās kriminālvajāšanas apturēšanu stadijā, kas ir pirms apsūdzības celšanas pret noziedzīga nodarījuma izdarīšanā aizdomās turēto personu, ja šis lēmums par apturēšanu saskaņā ar šīs valsts tiesībām neaizliedz galīgi turpināt tiesvedību un tādējādi nav šķērslis jaunai kriminālvajāšanai par tiem pašiem nodarījumiem šajā valstī.

46

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

ne bis in idem princips, kas ietverts 54. pantā Konvencijā, ar ko īsteno Šengenas 1985. gada 14. jūnija Nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām, kas parakstīta 1990. gada 19. jūnijā Šengenā (Luksemburga), nav piemērojams tādam lēmumam, ar kuru līgumslēdzējas valsts iestāde pēc tai nodotās lietas vispusīgas pārbaudes ir izdevusi rīkojumu par uzsāktās kriminālvajāšanas apturēšanu stadijā, kas ir pirms apsūdzības celšanas pret noziedzīga nodarījuma izdarīšanā aizdomās turēto personu, ja šis lēmums par apturēšanu saskaņā ar šīs valsts tiesībām neaizliedz galīgi turpināt tiesvedību un tādējādi nav šķērslis jaunai kriminālvajāšanai par tiem pašiem nodarījumiem šajā valstī.