—

Tillsynsmyndigheten i konkurser vārdā — B. Andersons [B. Andersson], pārstāvis,

—

Holmkvista [Holmqvist] kunga vārdā — A. Alfredsone [A. Alfredson], juriste,

—

Zviedrijas valdības vārdā — A. Falka [A. Falk], pārstāve,

—

Grieķijas valdības vārdā — K. Georgiadis [K. Georgiadis], kā arī E. M. Mamuna [E.-M. Mamouna] un S. Aleksandriu [S. Alexandriou], pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā — I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz F. Arena [F. Arena], avvocato dello Stato,

—

Nīderlandes valdības vārdā — K. Viselsa [C. Wissels] un G. de Vriess [Y. de Vries], pārstāvji,

—

Apvienotās Karalistes vārdā — K. Gibsa [C. Gibbs], pārstāve, kurai palīdz D. Rī [D. Rhee], barrister,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — J. Enegrāns [J. Enegren], pārstāvis,

1

Lūgums sniegt prejudicālu nolēmumu ir par Padomes 1980. gada 20. oktobra Direktīvas 80/987/EEK par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV L 283, 23. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/74/EK (OV L 270, 10. lpp.; turpmāk tekstā — “Direktīva 80/987”), 8.a panta interpretāciju.

2

Šis lūgums radās prāvā starp Svenska staten, ko pārstāv Tillsynsmyndigheten i konkurser (Maksātnespējas uzraudzības aģentūra, turpmāk tekstā — “Aģentūra”) un Holmkvistu par Zviedrijas tiesību aktos paredzēto darba algas garantijas kompensāciju Holmkvista darba devēja maksātnespējas dēļ.

3

Saskaņā ar Direktīvas 2002/74 septīto apsvērumu:

“Lai nodrošinātu darbiniekiem juridisko noteiktību gadījumā, ja maksātnespēja iestājas uzņēmumiem, kas darbojas vairākās dalībvalstīs, un stiprinātu nodarbināto tiesības saskaņā ar Tiesas praksi, ir jāievieš noteikumi, kas skaidri izsaka, kura iestāde šādos gadījumos ir atbildīga par maksājuma prasību apmierināšanu, un par dalībvalstu kompetento pārvaldes iestāžu sadarbības mērķi izvirza ātri apmierināt darbinieku prasījumus attiecībā uz darba samaksu. Bez tam ir jānodrošina attiecīgo noteikumu pienācīga izpilde, paredzot sadarbību starp dalībvalstu kompetentajām pārvaldes iestādēm.”

4

Direktīvas 80/987 8.a pantā ir paredzēts:

“1.   Ja uzņēmums, kas darbojas vismaz divu dalībvalstu teritorijā, ir maksātnespējīgs 2. panta 1. punkta nozīmē, tad par darbinieku neapmaksāto [neapmierināto] prasījumu apmierināšanu ir atbildīga tās dalībvalsts iestāde, kuras teritorijā viņi strādā vai parasti strādā [parasti veic vai ir veikuši savu darbu].

2.   Darbinieka tiesību apjomu nosaka tā tiesību aktu sistēma, kam pakļauta kompetentā garantiju iestāde.

3.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka 1. punktā minētajā gadījumā, nosakot darba devēja maksātnespēju šīs direktīvas nozīmē, ņem vērā lēmumus, kas pieņemti saistībā ar 2. panta 1. punktā minēto maksātnespējas procesu, kas ticis pieprasīts citā dalībvalstī.”

5

Iesniedzējtiesa precizē, ka Direktīva 80/987 Zviedrijas tiesībās tika transponēta ar 1992. gada 4. jūnija Darba samaksas garantiju likumu (Lönegarantilagen (1992:497)) (SFS 1992, Nr. 497; turpmāk tekstā — “Darba samaksas garantiju likums”).

6

Saskaņā ar Darba samaksas garantiju likuma 1. pantu:

“Valsts saskaņā ar šo likumu ir atbildīga par darbinieka prasības izpildi (valsts darba algas garantija) pret darba devēju, kurš:

7

Šī paša likuma 2.a pantā it noteikts:

“Tādā gadījumā, kāds ir minēts 1. panta 3. punktā, samaksa saskaņā ar garantiju tiek piešķirta tikai tad, ja darbinieks savu darbu veic vai veica galvenokārt pie Zviedrijā [esoša] darba devēja.

Ja darba devējs tiek pasludināts par maksātnespējīgu Zviedrijā un darbinieks savu darbu pie šī darba devēja veic vai veica galvenokārt citā ES [Eiropas Savienības] vai EEZ [Eiropas Ekonomiskās zonas] valstī, saskaņā ar šo garantiju maksājums netiek piešķirts.”

8

Holmkvists strādāja saskaņā ar Zviedrijas tiesībām nodibinātā sabiedrībā Jörgen Nilsson Åkeri och Spedition AB (turpmāk tekstā — “Jörgen Nilsson Åkeri och Spedition”) par šoferi. Šai sabiedrībai, kuras vienīgais uzņēmums bija Čērnarpā [Tjörnarp] (Zviedrija), ārvalstīs nebija nevienas filiāles.

9

Holmkvista darba pienākumos ietilpa preču pārvadāšana no Zviedrijas uz Itāliju un otrādi, šķērsojot Vāciju un Austriju. Šo preču izkraušanu Itālijā veica dažādu pastāvīgu vai gadījuma rakstura Jörgen Nilsson Åkeri och Spedition klientu personāls, izmantojot piegādes vietā pieejamās iekārtas.

10

Holmkvists pastāvīgiem vai gadījuma rakstura klientiem preces pārvadāja arī no Itālijas uz Zviedriju. Attiecīgo izkraušanu veica personāls, izmantojot piegādes vietā pieejamās iekārtas. Holmkvists šīs darbības uzraudzīja, lai tiktu ievēroti autoceļu drošības noteikumi, taču izkraušanas darbus veica citas personas.

11

Zviedrijā preču iekraušana un izkraušana norisinājās līdzīgā veidā.

12

2006. gada 10. aprīlī iesniedzējtiesa pasludināja Jörgen Nilsson Åkeri och Spedition maksātnespēju.

13

Ar 2006. gada 27. jūnija lēmumu tiesas administrators deva piekrišanu Holmkvistam pārskaitīt darba algas garantiju, piemērojot Darba samaksas garantiju likumu.

14

Aģentūra lūdza iesniedzējtiesai atzīt, ka Holmkvistam uzsāktā maksātnespējas procesa pret Jörgen Nilsson Åkeri och Spedition ietvaros nav tiesību saņemt šo garantiju.

15

Aģentūra šajā tiesā uzsvēra, ka, ņemot vērā, ka Jörgen Nilsson Åkeri och Spedition savu darbību veic citās dalībvalstīs, nevis Zviedrijas Karalistē un ka Holmkvists principiāli savus pienākumus ir veicis šajās citās valstīs, viņš šādu garantiju nevarot saņemt. Tā uzskata, ka Direktīvā 80/987 nav tādas prasības, ka sabiedrības darbības vietai vai meitas filiālei ir jāatrodas citā dalībvalstī, lai varētu uzskatīt, ka sabiedrība darbojas šajā dalībvalstī, un ka šajā gadījumā gan Jörgen Nilsson Åkeri och Spedition, gan Holmkvists galvenokārt savu darbību ir veikuši Vācijā, Austrijā un Itālijā. Tādēļ Holmkvistam neesot tiesību uz Zviedrijas tiesību aktos paredzēto darba algas garantijas kompensāciju.

16

Holmkvists iesniedzējtiesā norādīja, ka Jörgen Nilsson Åkeri och Spedition darbojās tikai Zviedrijā un, pakārtoti, ka, pat pieņemot, ka šī sabiedrība darbojās vairākās dalībvalstīs, viņš tomēr būtu jāuzskata par tādu, kas parasti savu darbu ir veicis Zviedrijā. Vispirms viņš atgādina, ka Jörgen Nilsson Åkeri och Spedition tika vadīta un pārvaldīta tikai no viena biroja, kas atradās Čērnarpā, ka tās garāža un darbnīca arī atradās turpat un ka ikviens maršruts sākās un beidzās Zviedrijā. Tālāk Holmkvists uzsvēra, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru uzņēmuma vietas pastāvēšanai vai komerciālai klātesamībai ir izšķiroša nozīme, lai noskaidrotu, kurā valstī darbiniekam ir tiesības saņemt darba algas garantijas kompensāciju (1997. gada 17. septembra spriedums lietā C-117/96 Mosbæk, Recueil, I-5017. lpp., kā arī 1999. gada 16. decembra spriedums lietā C-198/98 Everson un Barrass, Recueil, I-8903. lpp.). Visbeidzot, Holmkvists norāda, ka Direktīvas 80/987 8.a pantam esot tieša iedarbība un tāpēc, neņemot vērā Zviedrijas tiesību normu saturu, viņam ir tiesības saņemt darba algas garantiju Zviedrijā.

17

Uzskatīdama, ka Direktīvas 80/987 8.a panta interpretācija tai ir vajadzīga lietas izspriešanā, Lunds tingsrätt nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

18

Lai iesniedzējtiesai sniegtu vajadzīgo atbildi pirmā un otrā jautājuma ietvaros, kuri būtu jāizskata kopā, ir jāizvērtē apstākļi, kuros uzņēmums Direktīvas 80/987 8.a panta nozīmē darbojies vairākās dalībvalstīs.

19

Saskaņā ar Direktīvas 80/987 8.a pantu, kas atrodas IIIa iedaļā ar nosaukumu “Noteikumi par pārrobežu situācijām”, uzņēmums, kas atrodas šādā situācijā, ir tāds, kas “darbojas vismaz divu dalībvalstu teritorijā”, taču ne šajā pantā, ne arī kādā citā šīs direktīvas tiesību normā šī frāze nav definēta.

20

Jāatgādina, ka sākotnējā Direktīvas 80/987 redakcijā nebija noteikumu par pārrobežu situācijām; 8.a pants šajā direktīvā tika ieviests ar Direktīvu 2002/74.

21

Šī pēdējā minētā direktīva tostarp tika pieņemta, “lai nodrošinātu darbiniekiem juridisko noteiktību gadījumā, ja maksātnespēja iestājas uzņēmumiem, kas darbojas vairākās dalībvalstīs, un stiprinātu nodarbināto tiesības saskaņā ar Tiesas praksi [..]”.

22

No vienas puses — kā to jau ir darījusi Nīderlandes valdība — ir jānorāda, ka šo mērķi varētu sasniegt tikai tad, ja frāze “darbojas vismaz divu dalībvalstu teritorijā” tiktu tulkota paplašināti.

23

Faktiski šāda interpretācija ir vajadzīga, lai, Direktīvas 80/987 8.a panta tvērumā iekļaujot maksimāli lielāku skaitu par pārrobežu darbiniekiem gadījumu, nodrošinātu cietušo darbinieku minimālo tiesību aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā, kuriem ir ārzemnieka statuss.

24

No otras puses, — kā to norāda Holmkvists un Itālijas un Apvienotās Karalistes valdība — tās septītajā apsvērumā ir apstiprināts, ka judikatūrā pirms Direktīvas 2002/74 pieņemšanas joprojām ir atrodami atbilstoši elementi par noteiktu Direktīvas 80/987 tiesību normu interpretāciju.

25

Tomēr, ņemot vērā iepriekš minēto mērķi, kas tostarp ir saglabāt darbinieku tiesības, kuri izmanto savu pārvietošanās brīvību, un minētā 8.a panta redakcijas izcelsmi likumdošanas procedūras laikā, kuras rezultātā tikai pieņemta Direktīva 2002/74, ir jānorāda — kā to savu secinājumu 35. punktā minējis ģenerāladvokāts —, ka šajā pantā atrodamās frāzes “darbojas vismaz divu dalībvalstu teritorijā” interpretācijas nolūkam ir jāattālinās no judikatūrā nostiprinātā “uzņēmuma” jēdziena, kas izriet no iepriekš minētajiem spriedumiem lietā Mosbæk un lietā Everson un Barrass.

26

Attiecībā uz šo likumdošanas procedūru — kā tas arī izriet no Eiropas Kopienu Komisijas rakstveida apsvērumiem — ir jāatzīmē, ka šīs iestādes sākotnējā priekšlikumā par grozījumiem Direktīvā 80/987 bija frāze “uzņēmums, kuram ir uzņēmums vismaz divās dalībvalstīs” un šajā priekšlikumā “uzņēmums” bija definēts kā “jebkura darījumu vieta, kur darba devējs pastāvīgi veic komercdarbību, izmantojot cilvēkresursus un līdzekļus”. Taču ir jāatgādina, ka, pirmkārt, Eiropas Savienības Padomei izvērtējot minēto priekšlikumu, Komisija ierosināja šīs direktīvas 8.a pantā vārdu “uzņēmums” aizstāt ar vārdu “darbojas”, un šāds formulējums arī tika saglabāts, un, otrkārt, iepriekš minētā definīcija nav atrodama galējā Direktīvas 2002/74 versijā. Šie grozījumi minētajā 8.a pantā pierāda Kopienu likumdevēja gribu paplašināt šī panta tvērumu un neaprobežoties ar uzņēmumiem, kuriem ir filiāles vai uzņēmumi vairākās dalībvalstīs.

27

Tāpat — kā to atgādina Nīderlandes valdība —, ja jēdziens “darbojas” ir jātulko tādējādi, ka tiek izvirzīta prasība par uzņēmuma klātesamību ar filiāles vai uzņēmuma starpniecību, no tā izriet, ka darbiniekam, kas strādā citā dalībvalstī, nevis tajā, kur ir reģistrēts darba devējs, situācijā, kāda bija iepriekš minētā sprieduma lietā Mosbæk pamatā, nevar būt Direktīvas 80/987 8.a pantā paredzētā aizsardzība.

28

Tādējādi ir jāatzīst, ka Direktīvas 80/987 8.a pantā nav izvirzīta prasība par to, ka, lai vienā dalībvalstī reģistrētu uzņēmumu varētu uzskatīt par tādu, kurš darbojas arī citas dalībvalsts teritorijā, tam šajā pēdējā minētajā valstī ir jābūt filiālei vai pastāvīgam uzņēmumam.

29

Lai gan šajā pantā nav ietverti strikti saiknes nosacījumi, bet tā mērķis ir vājāka saikne nekā uzņēmuma klātesamība ar filiāles vai pastāvīga uzņēmuma starpniecību, tomēr nevar piekrist Zviedrijas valdības argumentācijai, saskaņā ar kuru, lai uzņēmumu atzītu par tādu, kas darbojas šajā otrā dalībvalstī, pietiek vien ar to, ka darbinieks sava darba devēja labā veic darbu jebkādā veidā citā dalībvalstī un ka šis darbs ir darba devēja vajadzību un norādījumu rezultāts.

30

Faktiski — kā to uzskata Apvienotās Karalistes valdība — Direktīvas 80/987 8.a pantā atrodamais jēdziens “darbojas” ir jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz elementiem, kuriem ir noteikta nemainīguma pakāpe dalībvalsts teritorijā. Kā norāda Nīderlandes valdība, šis nemainīgums nozīmē darbinieka vai darbinieku darbu ilgtermiņā minētajā teritorijā.

31

Komisija uzskata, ka fiziskās infrastruktūras esamība dalībvalstī, kas nav valsts, kurā atrodas uzņēmuma sociālā mītne, arī ir neaizstājama, lai šo infrastruktūru varētu uzskatīt par tādu, kura šajā dalībvalstī ir nemainīga, taču Komisija uzskata, ka tam pietiek vien ar parastu biroju.

32

Tomēr, ņemot vērā dažādas formas, kādās pārrobežu darbinieks var veikt savu darbu un jaunākos grozījumus darba nosacījumos un progresu telekomunikāciju nozarē, nevar uzskatīt, ka uzņēmumam noteikti ir jābūt fiziskai infrastruktūrai, lai nodrošinātu stabilu ekonomisku klātesamību dalībvalstī, kura nav tā, kurā atrodas tā sociālā mītne. Faktiski dažādus darba attiecību aspektus, tostarp norādījumu paziņošanu darbiniekam un darbinieka ziņojumu nodošanu darba devējam, kā arī darba samaksas pārskaitījumus, turpmāk var nokārtot no attāluma.

33

Tā uzņēmums var nodarbināt lielu skaitu darbinieku dalībvalstī, kas nav valsts, kurā atrodas tā sociālā mītne, un var tur veikt ievērojama apmēra komercdarbību, šīs citas valsts teritorijā neesot fiziskai infrastruktūrai vai birojam.

34

Tai pat laikā, lai vienā dalībvalstī reģistrētu uzņēmumu varētu atzīt par tādu, kas darbojas citas dalībvalsts teritorijā, tam stabili no ekonomiskā viedokļa ir jābūt klātesošam šajā pēdējā minētā valstī, ko raksturo cilvēkresursu esamība, kas tam ļauj šajā otrā dalībvalstī darboties.

35

Gadījumā, kad transporta uzņēmums ir reģistrēts vienā dalībvalstī, vienkāršs apstāklis, ka darbinieks, ko šis uzņēmums šajā valstī nodarbina, starp minēto valsti un citu dalībvalsti veic preču pārvadājumus, šķērsojot citas dalībvalstis, ievērojot šī sprieduma iepriekšējā punktā minēto kritēriju, neļauj secināt un arī nav pietiekams, lai Direktīvas 80/987 8.a panta nolūkos minēto uzņēmumu atzītu par tādu, kas darbojas ārpus dalībvalsts, kurā tas ir reģistrēts.

36

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 80/987 8.a pants ir interpretējams tādējādi, ka, lai vienā dalībvalstī reģistrētu uzņēmumu varētu uzskatīt par tādu, kurš darbojas citas dalībvalsts teritorijā, nav nepieciešams, lai šim uzņēmumam šajā citā valstī būtu filiāle vai stabils uzņēmums. Tomēr šim uzņēmumam stabili no ekonomiskā viedokļa ir jābūt klātesošam šajā pēdējā minētajā valstī, ko raksturo cilvēkresursu esamība, kas tam ļauj tur darboties. Gadījumā, kad transporta uzņēmums ir reģistrēts vienā dalībvalstī, vienkāršs apstāklis, ka darbinieks, ko minētais uzņēmums šajā valstī nodarbina, starp šo pēdējo minēto valsti un citu dalībvalsti veic preču pārvadājumus, neļauj secināt, ka minētais uzņēmums citā dalībvalstī ir stabili klātesošs no ekonomiskā viedokļa.

37

Ņemot vērā atbildes uz pirmo un otro jautājumu, uz trešo un ceturto jautājumu nav jāatbild.

38

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Padomes 1980. gada 20. oktobra Direktīvas 80/987/EEK par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/74/EK, 8.a pants ir interpretējams tādējādi, ka, lai vienā dalībvalstī reģistrētu uzņēmumu varētu uzskatīt par tādu, kurš darbojas citas dalībvalsts teritorijā, nav nepieciešams, lai šim uzņēmumam šajā citā valstī būtu filiāle vai stabils uzņēmums. Tomēr šim uzņēmumam stabili no ekonomiskā viedokļa ir jābūt klātesošam šajā pēdējā minētajā valstī, ko raksturo cilvēkresursu esamība, kas tam ļauj tur darboties. Gadījumā, kad transporta uzņēmums ir reģistrēts vienā dalībvalstī, vienkāršs apstāklis, ka darbinieks, ko minētais uzņēmums šajā valstī nodarbina, starp šo pēdējo minēto valsti un citu dalībvalsti veic preču pārvadājumus, neļauj secināt, ka minētais uzņēmums citā dalībvalstī ir stabili klātesošs no ekonomiskā viedokļa.