1

Ar apelācijas sūdzībām, pirmkārt, Fabbrica italiana accumulatori motocarri Montecchio SpA un Fabbrica italiana accumulatori motocarri Montecchio Technologies LLC (turpmāk tekstā abas kopā — “FIAMM”), kā arī, otrkārt, Giorgio Fedon & Figli SpA un Fedon America, Inc. (turpmāk tekstā abas kopā — “Fedon”) attiecīgi lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2005. gada 14. decembra spriedumu lietā T-69/00 FIAMM un FIAMM Technologies/Padome un Komisija (Krājums, II-5393. lpp.) (lieta C-120/06 P) un Pirmās instances tiesas 2005. gada 14. decembra spriedumu lietā T-135/01 Fedon & Figli u.c./Padome un Komisija (lieta C-121/06 P). Ar šiem spriedumiem (turpmāk tekstā attiecīgi — “spriedums lietā FIAMM” un “spriedums lietā Fedon” vai abi kopā — “pārsūdzētie spriedumi”) Pirmās instances tiesa noraidīja FIAMM un Fedon prasības atlīdzināt zaudējumus, kas tām nodarīti papildu muitas nodevas piemērošanas dēļ, kuru par to preču importu Amerikas Savienotajām Valstīm bija atļāvusi iekasēt Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Strīdu noregulēšanas institūcija (turpmāk tekstā — “SNI”) pēc tam, kad PTO bija konstatējusi Kopienas banānu importa režīma nesaderību ar līgumiem un memorandiem, kas pievienoti Līgumam par PTO izveidošanu.

2

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2006. gada 8. augusta rīkojumu Spānijas Karalistei tika ļauts iestāties lietā Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Kopienu Komisijas prasījumu atbalstam lietā C-121/06 P.

3

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2007. gada 12. aprīļa rīkojumu lieta C-120/06 P un lieta C-121/06 P tika apvienotas mutvārdu procesa un sprieduma taisīšanas vajadzībām.

4

Ar 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto līgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV L 336, 1. lpp.), Padome ir apstiprinājusi Līgumu par PTO izveidošanu, kā arī līgumus, kas ir šā līguma 1.–4. pielikumā (turpmāk tekstā — “PTO līgumi”).

5

Vienošanās par noteikumiem un kārtību, kas nosaka strīdu noregulēšanu (turpmāk tekstā — “VSN”), kas ir Līguma par PTO izveidošanu 2. pielikums, 3. panta 2. un 7. punktā ir noteikts:

“2.   PTO strīdus noregulēšanas sistēma ir daudzpusējās tirdzniecības sistēmas drošības un paredzamības nodrošināšanas centrālais elements. Dalībvalstis atzīst, ka tā kalpo, lai aizsargātu Dalībvalstu tiesības un pienākumus aptvertajos līgumos un izskaidrotu šo līgumu nosacījumus atbilstoši parastajiem starptautisko publisko tiesību iztulkošanas noteikumiem. SNI rekomendācijas un lēmumi nepalielina vai nesamazina tās tiesības un pienākumus, kas paredzēti aptvertajos līgumos.

[..]

7.   Pirms lietas ierosināšanas Dalībvalstij jāizvērtē, vai šāda lēmuma īstenošana un darbība šīs kārtības ietvaros tai būs izdevīga. Strīdu noregulēšanas mehānisma mērķis ir nodrošināt pozitīvu strīda atrisinājumu. Skaidri saprotams, ka visvairāk vēlams ir abām pusēm pieņemams strīdus atrisinājums saskaņā ar aptvertajiem līgumiem. Ja šāds vispārēji pieņemams atrisinājums nav panākts, primārais strīdu noregulēšanas mehānisma mērķis parasti ir nodrošināt attiecīgo pasākumu atcelšanu, ja tiek konstatēts, ka tie neatbilst kādam no aptvertā līguma nosacījumiem. Kompensācijas nosacījums tiek pielietots tikai tad, ja tūlītēja šāda pasākuma atcelšana nav iespējama, un tikai kā pagaidu pasākums līdz aptvertajam līgumam neatbilstošā pasākuma atcelšanai. Pēdējā atkāpšanās, kuru šis Līgums nodrošina Dalībvalstij, kas prasa strīda noregulēšanas kārtību, ir iespēja pārtraukt koncesiju piemērošanu vai citas saistības saskaņā ar aptvertajiem līgumiem diskriminējošā kārtā attiecībā pret citu Dalībvalsti pēc SNI pilnvarojuma šādu pasākumu veikšanai.”

6

Saskaņā ar VSN 7. pantu komisijas, kas izveidotas pēc sūdzētājas puses lūguma, apstiprina faktus, kuri var palīdzēt SNI sagatavot rekomendācijas vai izdot lēmumus par jautājumiem, kas tai ir iesniegti izskatīšanai. Saskaņā ar VSN 12. panta 7. punktu, ja strīdus pusēm nav izdevies panākt savstarpēji apmierinošu risinājumu, komisija iesniedz savus secinājumus SNI rakstiska ziņojuma veidā.

7

No VSN 16. panta 4. punkta izriet, ka 60 dienu laikā pēc komisijas ziņojuma izsūtīšanas Dalībvalstīm ziņojums tiek pieņemts SNI sanāksmē, ja vien strīdus puse nav formāli paziņojusi SNI par tās lēmumu pārsūdzēt vai SNI pēc konsensusa nav nolēmusi ziņojumu nepieņemt.

8

VSN 17. pantā ir paredzēts, ka tiek izveidota pastāvīgā apelācijas institūcija, kas iztiesā komisijas lietu apelācijas sūdzības. Saskaņā ar minētā panta 6. punktu jebkura apelācijas sūdzība tiek ierobežota ar tiesību jautājumiem, kuri ir aptverti komisijas ziņojumā, un komisijas izstrādātajiem juridiskajiem skaidrojumiem. Kā izriet no šī paša panta 13. punkta, ziņojumā, kas jāpieņem apelācijas institūcijai, tā var apstiprināt, izmainīt vai anulēt komisijas juridiskos slēdzienus un secinājumus.

9

VSN 17. panta 14. punktā ir noteikts:

“SNI pieņem Apelācijas institūcijas ziņojumu, un strīdus puses to beznosacījumu kārtā akceptē, ja vien SNI 30 dienu laikā pēc šāda ziņojuma izsūtīšanas Dalībvalstīm ar konsesusu nav nolēmusi Apelācijas orgāna ziņojumu nepieņemt. [..]”

10

Saskaņā ar VSN 19. panta 1. punktu:

“Ja komisija vai Apelācijas institūcija secina, ka pasākums neatbilst aptvertajam līgumam, tā iesaka attiecīgajai Dalībvalstij panākt pasākuma savietojamību ar šo līgumu. Papildus šiem ieteikumiem komisija vai Apelācijas institūcija var ieteikt veidu, kādā attiecīgā Dalībvalsts varētu īstenot šos ieteikumus.”

11

VSN 21. pantā ar nosaukumu SNI “Rekomendāciju un lēmumu īstenošanas uzraudzība” ir noteikts:

“1.   Precīza SNI rekomendāciju un lēmumu ievērošana ir ārkārtīgi svarīga, lai nodrošinātu efektīvu strīdu atrisināšanu, kas ir ieguvums visām Dalībvalstīm.

[..]

3.   SNI sanāksmē, kas notiek 30 dienas pēc komisijas vai Apelācijas institūcijas ziņojuma pieņemšanas brīža, ieinteresētā Dalībvalsts informē SNI par tās nolūkiem SNI rekomendāciju un lēmumu īstenošanā. Ja nav iespējams tūlīt ievērot rekomendācijas un lēmumus, ieinteresētajai Dalībvalstij tiek noteikts saprātīgs termiņš, lai tos piemērotu. Saprātīgs termiņš ir:

[..].

5.   Ja pastāv domstarpības par to, vai saskaņā ar rekomendācijām un lēmumiem piemērotie pasākumi atbilst aptvertajam līgumam, šāds strīds jāatrisina, izsekojot šai strīdus noregulēšanas kārtībai, kur [kad] vien iespējams griežoties [vēršoties] pie sākotnējā komisijas sastāva. [..]

6.   SNI piekrīt pieņemto rekomendāciju un lēmumu īstenošanas uzraudzība. [..] Ja vien SNI citādi nenolemj, jautājums par rekomendāciju [vai] lēmumu īstenošanu tiek iekļauts SNI sanāksmes darba kārtībā sešus mēnešus pēc saprātīga termiņa noteikšanas brīža atbilstoši 3. paragrāfam [punktam] un tas paliek SNI darba kārtībā, līdz kamēr jautājums ir atrisināts. [..]

[..]”

12

VSN 22. pantā ar nosaukumu “Kompensācija un koncesiju pārtraukšana” ir noteikts:

“1.   Kompensācija un koncesiju vai citu saistību pārtraukšana ir pagaidu pasākumi, ko iespējams piemērot gadījumā, ja rekomendācijas un lēmumi netiek īstenoti saprātīgā termiņā. Tomēr primārais ir rekomendāciju īstenošana, lai padarītu pasākumu atbilstošu aptvertajiem līgumiem, nevis kompensācijas vai koncesiju pārtraukšana. Kompensācija ir brīvprātīga, un, ja tāda tiek piešķirta, tai jāatbilst aptvertajiem līgumiem.

2.   Ja attiecīgā Dalībvalsts nav spējusi pielāgot pasākumu, kas ir uzskatāms par neatbilstošu aptvertajam līgumam, un tādējādi nav īstenojusi rekomendācijas un lēmumus saprātīgā laika periodā, kas noteikts atbilstoši 21. panta 3. paragrāfam [punktam], šādai Dalībvalstij pēc pieprasījuma jāuzsāk sarunas ar jebkuru no pusēm, kas iesaistījušās strīdus noregulēšanas procesos, ar nolūku noteikt abpusēji pieņemamas kompensācijas. Ja vienošanās par apmierinošu kompensāciju nav panākta 20 dienu laikā pēc saprātīga termiņa izbeigšanās, jebkura puse, kura ierosinājusi strīda noregulēšanas procesu, var pieprasīt SNI atļauju pārtraukt koncesiju vai citu saistību saskaņā ar aptvertajiem līgumiem piemērošanu attiecīgajai Dalībvalstij.

3.   Apsverot kādu koncesiju vai citu saistību pārtraukšanu, sūdzētājai pusei jāpiemēro sekojoši principi un kārtība:

[..].

4.   Koncesiju vai citu saistību pārtraukšanas apjomam, ko atļāvis SNI, ir jābūt vienlīdzīgam ar anulējuma un kaitējuma apjomu.

[..]

6.   Ja rodas situācija, kas aprakstīta 2. paragrāfā [punktā], tad pēc attiecīga lūguma saņemšanas SNI dod atļauju pārtraukt koncesijas vai citas saistības 30 dienu laikā pēc saprātīga termiņa izbeigšanās, ja vien SNI pēc konsensusa nenolemj lūgumu noraidīt. Tomēr, ja attiecīgā Dalībvalsts iebilst pret ieteikto pārtraukšanas apjomu vai izvirza pretenzijas, ka nav tikuši ievēroti 3. paragrāfā [punktā] norādītie principi un kārtība sūdzētājas puses pieprasījumā par koncesiju vai citu saistību pārtraukšanu [..], lieta jānodod arbitrāžai. [..] Koncesijas un citas saistības nevar tikt pārtrauktas arbitrāžas laikā.

7.   [..]. SNI [..] pēc attiecīga lūguma dod atļauju pārtraukt koncesijas vai citas saistības, ja lūgums atbilst arbitra lēmumam, ja vien SNI ar [konsensusu] nenolemj lūgumu noraidīt.

8.   Koncesiju vai citu saistību pārtraukšana notiek uz laiku un tiek piemērota tikai līdz brīdim, kad pasākums, kas atzīts par neatbilstošu aptvertajam līgumam, ir atcelts vai Dalībvalsts, kurai jāīsteno rekomendācijas un lēmumi, rod kompensācijas iespējas ieguvuma anulējumam vai kaitējumam, vai arī tiek panākts savstarpēji apmierinošs atrisinājums. Atbilstoši 21. panta 6. paragrāfam [punktam] SNI piekrīt pieņemto rekomendāciju un lēmumu īstenošanas uzraudzībai, ieskaitot tos gadījumus, kad tikusi sniegta kompensācija, pārtrauktas koncesijas vai citas saistības, bet rekomendācijas pasākuma pielāgošanai aptvertajiem līgumiem nav īstenotas.

[..]”

13

1993. gada 13. februārī Padome pieņēma Regulu (EEK) Nr. 404/93 par banānu tirgus kopīgo organizāciju (OV L 47, 1. lpp.), kuras IV nodaļā par tirdzniecību ar trešām valstīm bija iekļauti preferences noteikumi attiecībā uz banāniem no dažām Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna valstīm (turpmāk tekstā — “ĀKK valstis”), kas kopīgi parakstījušas Lomē 1989. gada 15. decembra Ceturto ĀKK un EEK konvenciju (OV 1991, L 229, 3. lpp.).

14

Pēc sūdzībām, ko 1996. gada februārī iesniedza vairākas PTO dalībvalstis, to skaitā Amerikas Savienotās Valstis, attiecībā uz šo tirdzniecības režīmu tika īstenota strīdu noregulēšanas procedūra.

15

Savā ziņojumā apelācijas institūcija ir konstatējusi, ka daži minētā tirdzniecības režīma elementi nav saderīgi ar saistībām, ko uzņēmusies Kopiena atbilstoši PTO līgumiem, un ieteica SNI aicināt Kopienu panākt šī režīma saderību ar tiem. Šo ziņojumu SNI pieņēma ar 1997. gada 25. septembra lēmumu (turpmāk tekstā — “SNI 1997. gada 25. septembra lēmums”).

16

1997. gada 16. oktobrī Kopiena atbilstoši VSN 21. panta 3. punktam informēja SNI, ka tā pilnībā ievēros savas starptautiskās saistības.

17

1999. gada 1. janvārī atbilstoši VSN 21. panta 3. punkta c) apakšpunktam ar arbitrāžas nolēmumu tika noteikts saprātīgs termiņš Kopienas pienākumu izpildei.

18

Kā izriet no Padomes 1998. gada 20. jūlija Regulas (EK) Nr. 1637/98, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 404/93 (OV L 210, 28. lpp.), otrā apsvēruma, ar to tika grozīti noteikumi par banānu tirdzniecību ar trešām valstīm, ņemot vērā, ka ir “jāizpilda Kopienas starptautiskās saistības [PTO] un pret pārējām valstīm, kas parakstījušas Ceturto ĀKK-EEK konvenciju, vienlaikus sasniedzot banānu tirgus kopējās organizācijas mērķus”.

19

Komisijas 1998. gada 28. oktobra Regula (EK) Nr. 2362/98, ar ko paredz piemērošanas noteikumus Regulai Nr. 404/93 attiecībā uz banānu importa režīmu Kopienā (OV L 293, 32. lpp.), bija piemērojama no 1999. gada 1. janvāra.

20

Uzskatot, ka šādā veidā izveidotais jaunais Kopienas banānu importa režīms saglabāja iepriekšējā režīma nelikumīgos aspektus, neievērojot PTO līgumus un SNI 1997. gada 25. septembra lēmumu, Amerikas Savienotās Valstis 1999. gada 14. janvārī atbilstoši VSN 22. panta 2. punktam lūdza SNI atļauju pārtraukt piemērot Kopienai un tās dalībvalstīm tarifu koncesijas un citas saistības saskaņā ar 1994. gada Vispārīgo vienošanos par tarifiem un tirdzniecību (VVTT) un Vispārīgo pakalpojumu tirdzniecības līgumu (GATS) tirdzniecībai USD 520 miljonu apmērā.

21

Tā kā Kopiena apstrīdēja šo summu un apgalvoja, ka netika ievēroti principi un procedūras, ko nosaka VSN 22. panta 3. punkts, SNI 1999. gada 29. janvārī nolēma iesniegt šo jautājumu arbitrāžai, pamatojoties uz VSN 22. panta 6. punktu.

22

Ar 1999. gada 9. aprīļa lēmumu arbitri, pirmkārt, uzskatīja, ka vairākas jaunās Kopienas banānu importa režīma tiesību normas ir pretrunā PTO līgumu noteikumiem, un, otrkārt, noteica, ka ASV priekšrocības tiek atceltas vai samazinātas par USD 191,4 miljoniem gadā.

23

1999. gada 19. aprīlī SNI atļāva Amerikas Savienotajām Valstīm piemērot muitas nodevas importam no Kopienas attiecībā uz ikgadējo tirdzniecības apjomu USD 191,4 miljonu apmērā.

24

Tajā pašā dienā Amerikas Savienoto Valstu iestādes noteica, ka dažādām precēm ir piemērojamas importa muitas nodevas ad valorem ar 100 % likmi. Viena no šīm precēm, kuru izcelsmes valstis ir Austrija, Beļģija, Somija, Francija, Vācija, Grieķija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Portugāle, Spānija, Zviedrija vai Apvienotā Karaliste, ir “svina skābes akumulatori, kas netiek izmantoti, lai iedarbinātu virzuļmotorus vai kā enerģijas galvenais avots elektriskajiem transporta līdzekļiem”, kā arī “kabatā nēsājamas lietas, kuru ārējā daļa ir veidota no plastmasas vai iestiprināta plastmasā”.

25

Kopienas banānu importa režīmā jauni grozījumi tika izdarīti ar Padomes 2001. gada 29. janvāra Regulu (EK) Nr. 216/2001, ar ko groza Regulu Nr. 404/93 (OV L 31, 2. lpp.).

26

Saskaņā ar Regulas Nr. 216/2001 pirmo līdz sesto apsvērumu:

27

2001. gada 11. aprīlī Amerikas Savienotās Valstis un Kopiena noslēdza vienošanās memorandu, kas nosaka “līdzekļus, kas var ļaut noregulēt ilgstošus strīdus par banānu importa režīmu” Kopienā. Šis memorands paredz, ka Kopiena apņemas “vēlākais līdz 2006. gada 1. janvārim izveidot tikai tarifu režīmu banānu importam”. Šis dokuments nosaka pasākumus, ko Kopiena apņemas veikt pārejas periodā, kas beidzas 2006. gada 1. janvārī. Turpretī Amerikas Savienotās Valstis apņemas uz laiku pārtraukt papildu muitas nodevu piemērošanu, ko šai valstij bija atļauts piemērot Kopienas importam.

28

Pēc tam, kad tika pieņemta Komisijas 2001. gada 7. maija Regula (EK) Nr. 896/2001, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas (EEK) Nr. 404/93 piemērošanai attiecībā uz banānu importēšanas kārtību Kopienā (OV L 126, 6. lpp.), Amerikas Savienotās Valstis pārtrauca piemērot papildu muitas nodevas. Sākot ar 2001. gada 1. jūliju to nodevas Kopienā ražoto stacionāro akumulatoru un kabatā nēsājamu lietu importam atkal tika samazinātas līdz sākotnējai 3,5 % un 4,6 % likmei.

29

FIAMM veic darbību stacionāro akumulatoru sektorā un Fedon — briļļu maku un aksesuāru, kuri ietilpst kabatā nēsājamu lietu kategorijā, sektorā.

30

Tā kā FIAMM un Fedon uzskata, ka Kopiena ir atbildīga par kaitējumu, kas tām nodarīts tāpēc, ka šīs preces ir vienas no tām, par kurām no 1999. gada 19. aprīļa līdz 2001. gada 30. jūnijam Amerikas Savienoto Valstu iestādes bija noteikušas papildu muitas nodevu, tās Pirmās instances tiesā iesniedza prasību par zaudējumu atlīdzību, kas pamatota ar EKL 235. panta un 288. panta otro daļas noteikumiem un ir vērsta pret Padomi un Komisiju.

31

FIAMM un Fedon pamatā apgalvo, ka pastāv Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība tās iestāžu prettiesiskas rīcības dēļ. Kā izriet no sprieduma lietā FIAMM 69. un 92.–95. punkta, kā arī sprieduma lietā Fedon 63. un 85.–88. punkta, tās attiecībā uz minēto prettiesisko rīcību konkrēti ir norādījušas, ka, Padomei un Komisijai neveicot grozījumus Kopienu banānu importa režīmā termiņā, ko noteica SNI, lai šis režīms atbilstu saistībām, ko Kopiena uzņēmusies PTO līgumu ietvaros, nav ievērots pacta sunt servanda princips, tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības aizsardzības principi, to īpašuma un saimnieciskās iniciatīvas tiesības, kā arī labas pārvaldības princips.

32

Pakārtoti FIAMM un Fedon atsaucas uz Kopienas ārpuslīgumisko atbildību pat tad, ja nepastāv tās iestāžu prettiesiska rīcība.

33

No sprieduma lietā FIAMM 48.–59. punkta un sprieduma lietā Fedon 48.–55. punkta izriet, ka tiesvedība Pirmās instances tiesā norisinājās šādi.

34

FIAMM prasība tika iesniegta 2000. gada 23. martā (lieta T-69/00). Spānijas Karalistei minētajā lietā tika ļauts iestāties ar 2000. gada 11. septembra rīkojumu.

35

Fedon prasība savukārt tika iesniegta 2001. gada 18. jūnijā (lieta T-135/01).

36

Pēc Komisijas pieteikuma, kas iesniegts atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 51. panta 1. punkta otrajai daļai, šīs abas lietas ar Pirmās instances tiesas 2002. gada 4. jūlija un 7. oktobra lēmumiem tika nodotas izskatīšanai palātai paplašinātā sastāvā, kurā ietilpst pieci tiesneši.

37

Pēc tam, kad minētajās lietās sākotnēji izraudzītais tiesnesis referents bija beidzis pildīt amata pienākumus, 2002. gada 13. decembrī tika iecelts jauns tiesnesis referents.

38

Ar 2003. gada 3. februāra rīkojumu lieta, kurā tika taisīts spriedums lietā FIAMM, un lietas, kurās tika taisīti Pirmās instances tiesas 2005. gada 14. decembra spriedumi lietā T-151/00 Laboratoire du Bain/Padome un Komisija, kā arī lietā T-301/00 Groupe Fremaux un Palais Royal/Padome un Komisija, tika apvienotas mutvārdu procesam. Tiesas sēde šajās lietās notika 2003. gada 11. martā.

39

Ar 2004. gada 23. marta un 1. aprīļa lēmumiem Pirmās instances tiesa atkārtoti uzsāka mutvārdu procesu minētajās lietās un nodeva Pirmās instances tiesas virspalātai gan minētās lietas, gan apvienotās lietas, kurās ir taisīti Pirmās instances tiesas 2005. gada 14. decembra spriedumi lietā T-320/00 CD Cartondruck/Padome un Komisija, kā arī lietā T-383/00 Beamglow/Parlaments u.c. (Krājums, II-5459. lpp.), un spriedums lietā Fedon. Šīs sešas lietas ar 2004. gada 19. maija rīkojumu tika apvienotas mutvārdu procesam.

40

Tiesas sēde notika 2004. gada 26. maijā.

41

Ar pārsūdzētajiem spriedumiem Pirmās instances tiesa noraidīja FIAMM un Fedon prasības.

42

Vispirms sprieduma lietā FIAMM 84.–150. punktā un sprieduma lietā Fedon 77.–143. punktā Pirmās instances tiesa noraidīja šo prasītāju prasības par zaudējumu atlīdzību, jo tās bija pamatotas ar ārpuslīgumisko atbildību Kopienas iestāžu prettiesiskas rīcības dēļ.

43

Sprieduma lietā FIAMM 100. punkts ir formulēts šādi:

“Prasītājas norāda uz to, ka visi principi, ko atbildētājas nav ievērojušas, ir augstākas pakāpes principi, kas ir vērsti uz indivīdu aizsardzību. Pirms tika noteiktas ASV papildu [muitas] nodevas, PTO režīms tieši piešķīra prasītājām tiesības importēt to preces ASV, samaksājot importa nodevu, kuras sākotnējā samazinātā likme bija 3,5 %. Pieņemot, ka PTO līgumi nav uzskatāmi par tieši piemērojamiem, ir jāatzīst, ka SNI [1997. gada 25. septembra] lēmums, kurā Kopiena tika nosodīta un attiecībā uz kuru ievēroti visi nosacījumi, ko šajā sakarā noteica Kopienu judikatūra, ir tieši piemērojams.”

44

Savukārt sprieduma lietā Fedon 93. punkts ir formulēts šādi:

“Prasītājas norāda, ka pat tad, ja būtu jāuzskata, ka PTO līgumiem nav tiešas iedarbības, tiešā iedarbība savukārt būtu jāatzīst SNI [1997. gada 25. septembra] lēmumam, ar kuru Kopienai tika noteikts sods. Tiesa ir atzinusi savu kompetenci pārbaudīt Kopienu iestāžu darbības likumību, ja, kā tas ir šajā gadījumā, tās ir paredzējušas izpildīt īpašu pienākumu, kas ir noteikts atbilstoši VVTT.”

45

Lemjot par to, vai var atsaukties uz PTO normām, Pirmās instances tiesa sprieduma lietā FIAMM 108.–115. punktā un sprieduma lietā Fedon 101.–108. punktā ir noteikusi:

46

Pēc tam Pirmās instances tiesa norādīja iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka neviens no minētajiem izņēmumiem nevarēja tikt piemērots.

47

Attiecībā uz izņēmumu, kas saistīts ar nodomu izpildīt īpašu pienākumu, ko dalībnieks uzņēmies PTO ietvaros, Pirmās instances tiesa sprieduma lietā FIAMM 116., 121., 122. un 125.–137. punktā un sprieduma lietā Fedon 109., 114., 115. un 118.–130. punktā ir atzinusi:

[..]

[..]

48

Pirmās instances tiesa ir noraidījusi jebkādu iespēju piemērot izņēmumu, kas pamatots ar skaidri izteiktu atsauci uz konkrētām PTO līgumu tiesību normām, sprieduma lietā FIAMM 142. punktā un sprieduma lietā Fedon 135. punktā konstatējot, ka “no dažādu regulu, kas groza banānu importa režīmu, preambulām neizriet, ka Kopienu likumdevējs atsaucas uz konkrētām PTO līgumu tiesību normām, kad tas vēlējies panākt šā režīma atbilstību šiem līgumiem”.

49

Sprieduma lietā FIAMM 144. un 145. punktā, kā arī sprieduma lietā Fedon 137. un 138. punktā Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, ka, “neskatoties uz SNI iejaukšanos, konstatējot neatbilstību, šajā gadījumā PTO noteikumi — ne īpašo pienākumu, ko Kopiena vēlējusies izpildīt, dēļ, ne arī skaidras atsauces uz konkrētajām tiesību normām dēļ — nav uzskatāmi par tādiem, attiecībā uz kuriem var tikt izvērtēta iestāžu rīcība[s likumība]” un ka “prasītājas prasības par atlīdzību vajadzībām nevar lietderīgi apgalvot, ka Padomei un Komisijai pārmestā rīcība ir pretēja PTO noteikumiem”.

50

Sprieduma lietā FIAMM 146. punktā un sprieduma lietā Fedon 139. punktā norādot, ka “prasītāju iebildes par tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības [aizsardzības] principu pārkāpumu, īpašumtiesību un tiesību brīvi veikt profesionālo darbību neievērošanu un, visbeidzot, labas pārvaldības principa neievērošanu balstītas uz pieņēmumu, ka atbildētājām iestādēm pārmestā rīcība ir pretrunā PTO noteikumiem,” Pirmās instances tiesa minēto spriedumu 147. un 140. punktā no tā ir secinājusi, ka, “tā kā šie noteikumi nav to noteikumu skaitā, attiecībā uz kuriem Kopienu tiesa kontrolē Kopienu iestāžu rīcības likumību, šīs iebildes tāpat ir jānoraida”.

51

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Pirmās instances tiesa sprieduma lietā FIAMM 149. punktā un sprieduma lietā Fedon 142. punktā ir konstatējusi, ka, “tā kā nevar konstatēt, ka atbildētājām iestādēm pārmestā rīcība ir nelikumīga, nav izpildīts viens no [trim] vienlaicīgi izpildāmajiem nosacījumiem Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības par tās iestāžu nelikumīgu rīcību izraisīšanai”. Līdz ar to tā noraidīja šo prasītāju prasības pirmo daļu.

52

Attiecībā uz prasības daļu, kas ir pamatota ar Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības režīmu pat tad, ja nepastāv iestāžu prettiesiska rīcība, Pirmās instances tiesa vispirms ir apstiprinājusi šāda režīma esamību sprieduma lietā FIAMM 157.–160. punktā un sprieduma lietā Fedon 150.–153. punktā. Šajā sakarā tā ir izteikusies šādi:

53

Pēc tam Pirmās instances tiesa ir secinājusi, ka prasītājām ir nodarīti šādi reāli un konkrēti zaudējumi.

54

Turklāt tā ir atzinusi, ka pastāvēja tieša cēloņsakarība starp, pirmkārt, atbildētāju iestāžu rīcību jautājumā par banānu importu Kopienā un, otrkārt, zaudējumiem, kas šādā veidā nodarīti prasītājām.

55

Visbeidzot, Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka zaudējumi, kas bija radušies FIAMM un Fedon, nav neparasti, kā rezultātā tā noraidīja to prasības, jo tās bija pamatotas ar Kopienas ārpuslīgumisko atbildību, nepastāvot tās iestāžu pretlikumīgai rīcībai.

56

Lai nonāktu pie šī secinājuma, Pirmās instances tiesa sprieduma lietā FIAMM 205. un 207. punktā, kā arī sprieduma lietā Fedon 194. un 196. punktā ir atzinusi, ka:

[..]

57

FIAMM lietā C-120/06 P un Fedon lietā C-121/06 P attiecīgi lūdz atcelt spriedumu lietā FIAMM un spriedumu lietā Fedon. Abas savu apelācijas sūdzību pamatojumam norāda divus pamatus.

58

Pirmajā pamatā tās apgalvo, ka pārsūdzētajos spriedumos nav norādīts pamatojums un tie esot nepamatoti saistībā ar vienu no galvenajiem argumentiem, ar kuriem ir pamatotas to attiecīgās sūdzības par atbildību Kopienu iestāžu pretlikumīgas rīcības dēļ un kas ir balstīts uz SNI lēmumu tiešo iedarbību.

59

Otrajā pamatā FIAMM un Fedon apgalvo, ka, secinot, ka tām radušies zaudējumi nav neparasti, un tāpēc noraidot to prasību par zaudējumu atlīdzību, kas pamatota ar atbildības režīmu, kurš ir piemērojams, ja nepastāv Kopienu iestāžu pretlikumīga rīcība, Pirmās instances tiesa ir norādījusi nepietiekami pamatotu un neloģisku argumentāciju, kas ir pretrunā pastāvīgajai judikatūrai šajā jomā.

60

Turklāt abu prasītāju prasījumi Tiesai ir šādi:

61

Pakārtoti, FIAMM un Fedon lūdz Tiesu tām piešķirt taisnīgu zaudējumu atlīdzību par nesaprātīgu procesa ilgumu Pirmās instances tiesā un pieņemt citus pasākumus un noteikumus, kas būtu vajadzīgi taisnīguma panākšanai.

62

Padome lūdz Tiesu:

63

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

64

Gan lietā C-120/06 P, kurā Spānijas Karaliste bija iesniegusi atbildes rakstu kā lietas dalībniece tiesvedībā Pirmās instances tiesā, gan lietā C-121/06 P, kurā tā bija persona, kas iestājusies lietā Tiesā, Spānijas Karalistes prasījumi Tiesai ir šādi:

65

Pēc tam, kad Padome un Komisija bija iesniegušas savus atbildes rakstus lietā C-120/06 P un lietā C-121/06 P un Spānijas Karaliste bija iesniegusi savu atbildes rakstu lietā C-120/06 P, FIAMM un Fedon pēc to lūguma tika piešķirtas tiesības iesniegt repliku saskaņā ar Tiesas Reglamenta 117. panta 1. punktu.

66

Lietā C-120/06 P FIAMM Tiesas kancelejai pa faksu nosūtīja savus replikas un atbildes rakstus uz Padomes iesniegto pretapelācijas sūdzību termiņos, kas attiecīgi paredzēti minētā Reglamenta 117. panta 1. un 2. punktā. Šo rakstu oriģināli tomēr Tiesas kancelejā netika iesniegti šī paša Reglamenta 37. panta 6. punktā paredzētajā desmit dienu termiņā. Līdz ar to šie raksti, kā arī to oriģināli, kas kancelejā tika saņemti novēloti, netika iekļauti pie procesuālajiem dokumentiem un tika atdoti atpakaļ FIAMM.

67

Lietā C-121/06 P Fedon neiesniedza ne replikas rakstu, ne atbildes rakstu uz Padomes pretapelācijas sūdzību. Fedon un Komisija turklāt iesniedza apsvērumus par Spānijas Karalistes iestāšanās rakstu.

68

Izvirzot pirmo pamatu, FIAMM un Fedon apgalvo, ka pārsūdzētajos spriedumos nav norādīts pamatojums attiecībā uz vienu no galvenajiem argumentiem, kas ir norādīts, lai pamatotu to attiecīgās prasības par atbildību par Kopienas prettiesisku rīcību.

69

Kā jau Pirmās instances tiesa ir norādījusi sprieduma lietā FIAMM 100. punktā un sprieduma lietā Fedon 93. punktā, tās gan rakstveida procesa laikā, gan tiesas sēdē uzstāja, ka SNI 1997. gada 25. septembra lēmumam, ar kuru Kopiena tiek saukta pie atbildības, piemīt īpaša juridiska iedarbība. Tādējādi tās ir norādījušas, ka tas, ka pastāv šāds lēmums, papildus divu veidu izņēmumiem, kas jau ir nostiprināti ar iepriekš minētajiem spriedumiem lietā Fediol/Komisija un lietā Nakajima/Padome, veido trešo gadījumu, kurā būtu jāļauj Kopienu tiesā atsaukties uz PTO līgumu pārkāpumu, kuru ir izdarījušas Kopienu iestādes, it īpaši tikai lai iegūtu zaudējumu atlīdzību.

70

Pirmās instances tiesas paustajiem apsvērumiem un atsaucei vien uz iepriekšējo judikatūru, kas ir iekļauta sprieduma lietā FIAMM 110.–112. punktā un sprieduma lietā Fedon 103.–105. punktā, šajā sakarā neesot nozīmes, jo minētā judikatūra attiecas uz atšķirīgu jautājumu, proti, šajā gadījumā uz to, vai uz PTO līgumos iekļautu materiālo tiesību normu var atsaukties, lai kontrolētu Kopienu tiesisko regulējumu likumību un attiecīgā gadījumā šādus tiesiskos regulējumus atzītu par nepiemērojamiem.

71

Kā izrietot no sprieduma lietā FIAMM 114. un 115. punkta, kā arī sprieduma lietā Fedon 107. un 108. punkta, Pirmās instances tiesa SNI 1997. gada 25. septembra lēmumu ir ņēmusi vērā tikai tādā nolūkā, lai noskaidrotu, vai, ņemot vērā tā esamību, šajā gadījumā varēja piemērot vienu no diviem šobrīd judikatūrā nostiprinātajiem izņēmumiem, kas ir piemērojami gadījumā, ja PTO līgumiem nav tiešas iedarbības.

72

Tādējādi Pirmās instances tiesa neesot pienācīgi ņēmusi vērā FIAMM un Fedon argumentāciju, kas pamatota ar to, ka pēc saprātīga termiņa beigām, kas bija noteikts, lai izpildītu SNI 1997. gada 25. septembra lēmumu, Kopienai bija atlikušas tikai divas iespējas, proti, izpildīt vai neizpildīt šo lēmumu. Līdz ar to SNI strīdu noregulēšanas sistēmas elastīgums, kas ļauj strīda pusēm meklēt risinājumus sarunu ceļā un ar ko esot pamatota judikatūra, kura minēta sprieduma lietā FIAMM 112. punktā un sprieduma lietā Fedon 105. punktā, kurā ir atzīts, ka nav iespējams veikt Kopienu tiesiskā regulējuma likumības kontroli attiecībā uz PTO līgumiem, šajā gadījumā nepastāv. Šajos apstākļos nekas neliedzot SNI lēmumam atzīt tiešu iedarbību.

73

Turklāt, konstatējot pretlikumību, proti, tikai konstatējot SNI 1997. gada 25. septembra lēmuma neievērošanu noteiktajā termiņā, neesot vajadzības pēc būtības pārbaudīt attiecīgo Kopienas pasākumu, un līdz ar to šāda konstatācija nevarot ietekmēt veidu, kādā Kopiena nolemj izbeigt šo pretlikumību, jo ir iespējami jebkādi risinājumi, ja vien tie ir atbilstoši PTO līgumiem un tos pieņem pretējā puse.

74

Pirmās instances tiesa nav pienācīgi ņēmusi vērā FIAMM un Fedon argumentāciju, saskaņā ar kuru atšķirībā no prasības atcelt tiesību aktu vai lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai novērtētu spēkā esamību, prasības par zaudējumu atlīdzību rezultātā attiecīgais Kopienu tiesību akts nevar tikt atcelts vai padarīts par nepiemērojamu, un līdz ar to nevar arī tikt liegta iespēja PTO līgumu līgumslēdzējām iestādēm rast risinājumus sarunu ceļā. Šī argumentācija vēl jo vairāk ir jāņem vērā tāpēc, ka šajā gadījumā prasība par zaudējumu atlīdzību tika izskatīta pēc strīda atrisināšanas.

75

Šie paši apsvērumi pamatojot to, ka tika noraidīts sprieduma lietā FIAMM 11. punktā un sprieduma lietā Fedon 104. punktā minētais arguments, kas ir pamatots ar to, ka PTO līgumi ir balstīti uz savstarpību un savstarpējām priekšrocībām.

76

Padome, savukārt, uzskata, ka Pirmās instances tiesa vienlaikus ir izskatījusi iespēju atsaukties uz PTO normām un SNI 1997. gada 25. septembra lēmumu, kā tas izrietot no sprieduma lietā FIAMM 129. punkta un sprieduma lietā Fedon 122. punkta.

77

Pārsūdzētie spriedumi turklāt esot atbilstoši judikatūrai, saskaņā ar kuru PTO līgumi principā nav pieskaitāmi normām, kuras ņemot vērā Tiesa kontrolē Kopienu iestāžu tiesību aktus, un Pirmās instances tiesa ir pareizi atzinusi, ka neviens no abiem pieļaujamajiem izņēmumiem no šī principa nav piemērojams šajā gadījumā.

78

Tā kā PTO līgumu mērķis nav piešķirt privātpersonām tiesības, iespējams minēto līgumu pārkāpums vēl jo vairāk nevar izraisīt Kopienas atbildību, jo pretējā gadījumā netiktu ievērota rīcības brīvība, kas ir piešķirta PTO dalībvalstīm, lai izpildītu SNI lēmumu vai neizpildītu to.

79

Padome turklāt uzskata, ka prasītājas ir mākslīgi nošķīrušas juridiskās sekas, ko rada SNI lēmums, un tās, ko rada materiālo tiesību normas, kuru pārkāpums ir konstatēts šajā lēmumā. Šāds lēmums, izskatot prasību par zaudējumu atlīdzību, varētu tikt ņemts vērā tikai tad, ja iepriekš būtu konstatēta minēto materiālo tiesību normu tiešā iedarbība.

80

Komisija uzskata, ka iespēju tieši atsaukties uz SNI lēmumu FIAMM un Fedon pirmajā instancē nekādā veidā nav minējušas kā īpašu un autonomu teoriju, kas ļautu pierādīt Kopienas rīcības prettiesiskumu, ne arī savu argumentāciju koncentrējušas uz šo jautājumu. Tās būtībā pauda klasisku argumentāciju, lai pierādītu, ka tas, ka Kopienu tiesiskais regulējums netika pielāgots, lai izpildītu PTO līgumus pēc SNI 1997. gada 25. septembra lēmuma pieņemšanas, bija augstāka spēka tiesību normu pārkāpums.

81

Tikai pakārtoti FIAMM un Fedon bija apgalvojušas, nekādā citādā veidā nepapildinot un nepamatojot šo apgalvojumu, ka tad, ja pieņem, ka PTO līgumi nav tieši piemērojami, tiešā iedarbība būtu jāatzīst SNI 1997. gada 25. septembra lēmumam.

82

Pirmās instances tiesa, kam turklāt neesot pienākuma lemt par katru prasītāju argumentu, pienācīgi esot ņēmusi vērā FIAMM un Fedon argumentāciju, sprieduma lietā FIAMM 108.–150. punktā un sprieduma lietā Fedon 101.–143. punktā galvenokārt koncentrējoties uz Kopienu iestāžu rīcības pārbaudi, sprieduma lietā FIAMM 108. un 144. punktā un sprieduma lietā Fedon 101. un 137. punktā tomēr atsaucoties arī uz SNI 1997. gada 25. septembra lēmuma sekām. Ņemot vērā pārsūdzēto spriedumu pamatojumu, kaut arī tas nav pausts tieši, FIAMM un Fedon turklāt varot saprast iemeslus, kuru dēļ Pirmās instances tiesa atzina, ka iestāžu rīcības pretlikumība nebija pierādīta pat pēc SNI lēmuma pieņemšanas.

83

Ja Tiesai tomēr būtu jāatzīst, ka pārsūdzēto spriedumu pamatojums ir nepietiekams, būtu lietderīgi apstiprināt to rezolutīvo daļu, papildinot šo pamatojumu.

84

To, vai uz PTO līgumiem var atsaukties privātpersonas, kam ir nodarīts kaitējums, lai apšaubītu Kopienu tiesiskā regulējuma spēkā esamību, gadījumā, ja SNI lēmumā ir konstatēta šī tiesiskā regulējuma nesaderība ar minētajiem līgumiem un ja ir beidzies saprātīgs termiņš, kas noteikts, lai izpildītu šo lēmumu, Tiesa ir noliegusi 2005. gada 1. marta spriedumā lietā C-377/02 Van Parys (Krājums, I-1465. lpp.).

85

Šajā sakarā nav nekādas nozīmes nošķirt Kopienas rīcības likumības kontroli nolūkā tiesību aktu atzīt par spēkā neesošu vai šādu kontroli nolūkā iegūt zaudējumu atlīdzību. Turklāt, ja tiktu nodrošināta zaudējumu atlīdzība nozarei, kuru ir skāruši koncesiju darbības pārtraukšanas pasākumi, kas atbilst PTO līgumiem, tas traucētu atjaunot koncesiju līdzsvaru, ko šie pasākumi sekmē, un līdz ar to tas traucētu arī nodrošināt savstarpību.

86

Spānijas Karaliste arī uzskata, ka pārsūdzētajos spriedumos ir izpildīts pienākums norādīt pamatojumu. Pirmās instances tiesa sprieduma lietā FIAMM 100. punktā un sprieduma lietā Fedon 93. punktā ir minējusi FIAMM un Fedon tēzi par SNI lēmuma tiešo iedarbību un sprieduma lietā FIAMM 116.–150. punktā, kā arī sprieduma lietā Fedon 109.–143. punktā tā ir noraidījusi šo tēzi, izskatot jautājumu par to, vai šāda lēmuma pastāvēšana dod tiesības Kopienu tiesai kontrolēt Kopienu iestāžu rīcības likumību attiecībā uz PTO noteikumiem.

87

Turklāt Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi nekādu kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka šajā gadījumā nav iespējams veikt šādu kontroli. Kopienai radītais risks, ka pret to var tikt celtas prasības, lai to sauktu pie atbildības, varot vājināt tās nostāju un likt tai neparedzēt iespēju izmantot visas strīdu noregulēšanas procesa iespējas, to skaitā iespēju, ka pretējā puse varētu veikt pretpasākumus, un vēlāku risinājuma meklēšanu.

88

Turklāt juridiski nekas neļaujot veikt nošķiršanu atkarībā no tā, vai Kopienas rīcības likumības kontrole tiek veikta nolūkā atcelt tiesību aktu vai nolūkā iegūt zaudējumu atlīdzību, jo šādas kontroles kritēriji ir nemainīgi un nevar būt atkarīgi no zaudējumu esamības vai neesamības vai no brīža, kad tiek apgalvots, ka minētie zaudējumi ir radušies.

89

Vispirms ir jānorāda, kā to dara ģenerāladvokāts secinājumu 20. punktā, ka, lai arī pirmā apelācijas sūdzības pamata mērķis saskaņā ar tā nosaukumu ir vērst uzmanību uz to, ka pārsūdzētajos spriedumos nav norādīts pamatojums, izskatot apelācijas sūdzības pieteikumus, atklājas, ka tajās ir iekļauti arī iebildumi pēc būtības attiecībā uz risinājumu, kāds ir noteikts minētajos spriedumos, uz kuriem turklāt ir koncentrētas galvenās diskusijas starp lietas dalībniecēm gan rakstveida procesa laikā, gan tiesas sēdē. Tādējādi, vai, lai lemtu par pirmo pamatu, ir jānošķir šī pamata divas daļas, pirmā no kurām ir pamatota ar to, ka pārsūdzētajos spriedumos nav norādīts pamatojums, un otrā — ar kļūdu tiesību piemērošanā, ko ir pieļāvusi Pirmās instances tiesa attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem Kopiena var tikt saukta pie atbildības par tās iestāžu prettiesisku rīcību.

90

Jautājums par to, vai Pirmās instances tiesas sprieduma pamatojums ir pretrunīgs vai nepietiekams, ir tāds tiesību jautājums, kas var tikt izvirzīts apelācijas tiesvedībā (skat. it īpaši 2007. gada 11. janvāra spriedumu lietā C-404/04 P Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, 90. punkts).

91

Šajā sakarā tomēr, pirmkārt, ir jāatgādina, kā Tiesa to ir atkārtoti atzinusi, ka Pirmās instances tiesas pienākumu pamatot savus nolēmumus nevar interpretēt tā, ka tai būtu pienākums detalizēti atbildēt uz katru prasītāja norādīto argumentu, it īpaši, ja tas nav pietiekami skaidrs un precīzs (skat. it īpaši 2001. gada 6. marta spriedumu lietā C-274/99 P Connolly/Komisija, Recueil, I-1611. lpp., 121. punkts; 2003. gada 11. septembra spriedumu lietā C-197/99 P Beļģija/Komisija, Recueil, I-8461. lpp., 81. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, 90. punkts).

92

Izskatot FIAMM un Fedon iesniegtos prasības pieteikumus Pirmās instances tiesā, vispirms atklājās, ka apgalvojums par iespējamo SNI 1997. gada 25. septembra lēmuma tiešo iedarbību nav iekļauts nevienā šo prasības pieteikumu daļā, kuras mērķis būtu pierādīt, ka pastāv PTO līgumu pārkāpums, ko ir pieļāvusi Kopiena, vai iespēja uz to atsaukties. Šis apgalvojums ir iekļauts prasības pieteikumu daļā, kuras mērķis ir pierādīt, ka augstāka spēka tiesību normas, uz kuru pārkāpumu tiek norādīts un pie kurām pieder princips pacta sunt servanda un PTO līgumi, ir “paredzētas, lai aizsargātu privātpersonas”, līdz ar to šajā sakarā esot izpildīts viens no nosacījumiem, kādiem judikatūrā ir pakļauta iespēja apšaubīt Kopienas atbildību par tās iestāžu prettiesisku rīcību.

93

Turklāt šis apgalvojums iepriekš minētajā kontekstā ir izteikts tikai pavisam subsidiāri, jo FIAMM un Fedon tikai norādīja, ka tad, ja tiešo iedarbību un no tās izrietošo privātpersonas aizsargājošas normas raksturu nevar atzīt PTO līgumiem, tas būtu jāatzīst attiecībā uz SNI lēmumiem.

94

Visbeidzot, minētais apgalvojums, kas attiecībā uz FIAMM ir iekļauts divos no 177 prasības pieteikuma punktiem un attiecībā uz Fedon — vienā zemsvītras piezīmē, ne minētajos prasības pieteikumos, ne arī vēlāk iesniegtajos FIAMM un Fedon replikas rakstos nekādā veidā nav īpaši analizēts, ne arī saistībā ar to ir pausta īpaša argumentācija, kuras mērķis būtu to pamatot.

95

No iepriekš izklāstītā izriet, ka pretēji tam, ko FIAMM un Fedon apgalvo, paužot ļoti specifiskus argumentus, kurus tās ir veltījušas šim jautājumam savās apelācijas sūdzībās, it kā aicinot pārbaudīt pārsūdzēto spriedumu pamatojumu, savos prasības pieteikumos Pirmās instances tiesā tās nekādā veidā nav skaidri un precīzi norādījušas, kā tas būtu bijis nepieciešams, ka iespējamā SNI lēmumu tiešā iedarbība pamatojot to, ka lēmumu neievērošana tiek atzīta par jaunu trešo izņēmumu no principa, ka uz PTO līgumiem nevar atsaukties, lai pārbaudītu Kopienu atvasināto tiesību aktu likumību. Kā izriet no Fedon prasības pieteikuma un FIAMM replikas raksta, šīs prasītājas savukārt ir skaidri atsaukušās uz vienu no diviem izņēmumiem, kas tradicionāli ir pieļauti šai iespējas atsaukties uz kādu tiesību aktu neesamībai, uzsverot, ka Kopiena šajā gadījumā ir norādījusi, ka tā bija paredzējusi izpildīt īpašu pienākumu, kuru tā uzņēmusies atbilstoši VVTT.

96

Otrkārt, ir jāatgādina arī tas, ka pienākums norādīt pamatojumu neliek Pirmās instances tiesai sniegt izklāstu, kurā izsmeļoši un pa vienam būtu aplūkoti visi lietas dalībnieku paustie argumenti, un pamatojums līdz ar to var būt netiešs ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām saprast, kādu iemeslu dēļ Pirmās instances tiesa nav apstiprinājusi to argumentus, un Tiesai iegūt pietiekami daudz informācijas, lai īstenotu savu pārbaudi (skat. it īpaši 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C-204/00 P, C-205/00 P, C-211/00 P, C-213/00 P, C-217/00 P un C-219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I-123. lpp., 372. punkts, un 2007. gada 25. oktobra spriedumu lietā C-167/06 P Komninou u.c./Komisija, 22. punkts).

97

No sprieduma lietā FIAMM 108. punkta un sprieduma lietā Fedon 101. punkta vispirms izriet, ka Pirmās instances tiesa šajā gadījumā ir paredzējusi atrisināt jautājumu par to, vai PTO līgumi, to skaitā VSN un tā noteikumi, kas attiecas uz SNI lēmumu izpildi, piešķir privātpersonām tiesības atsaukties uz tiem tiesā, lai apstrīdētu Kopienu tiesiskā regulējuma spēkā esamību “gadījumā, kad SNI ir atzinusi, ka [gan šis] Kopienas pieņemtais tiesiskais regulējums, [gan arī Kopienas tiesiskais regulējums, kas pieņemts vēlāk, lai panāktu atbilstību attiecīgajām PTO noteikumiem], neatbilst PTO noteikumiem”.

98

Pēc tam, atsaucoties arī uz tā saucamajiem “PTO līgumiem”, Pirmās instances tiesa sprieduma lietā FIAMM 100.–112. punktā un sprieduma lietā Fedon 103.–105. punktā ir precizējusi, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru un tās norādīto iemeslu dēļ minētie līgumi principā nav pieskaitāmi normām, kuras ņemot vērā Kopienu tiesa pārbauda Kopienu iestāžu rīcības likumību.

99

Visbeidzot, ir jānorāda, ka pārsūdzētajos spriedumos faktiski ir norādīti svarīgi argumenti par juridisko piemērojamību, kas var būt SNI lēmumam, it īpaši šajā gadījumā, kad šī lēmuma izpildei noteiktais termiņš ir beidzies.

100

Kaut arī minētie argumenti ir iekļauti tajās pārsūdzēto spriedumu daļās, kurās Pirmās instances tiesa pārbauda, vai viens no diviem izņēmumiem no principa, ka uz PTO līgumiem nevar atsaukties privātpersonas, kas tradicionāli ir pieļauti judikatūrā, ir piemērojams šajā gadījumā, ir jāsecina, ka vērtējums, ko šajā gadījumā ir izdarījusi Pirmās instances tiesa, netieši, bet tomēr skaidri sniedz atbildes uz konkrētiem argumentiem, attiecībā uz kuriem apelācijas sūdzībās ir norādīts, ka tie nav aplūkoti.

101

Tādējādi no sprieduma lietā FIAMM 129.–131. punkta un sprieduma lietā Fedon 122.–124. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa, pārbaudot atbilstošos VSN noteikumus, ir atzinusi, ka termiņa, kas Kopienai bija noteikts, lai panāktu tās banānu importa režīma atbilstību SNI 1997. gada 25. septembra lēmumam, beigās nebija izmantoti pilnīgi visi strīdu noregulēšanas veidi, ko nosaka VSN. Pirmās instances tiesa tāpat arī šajā sakarā ir norādījusi, ka kontrole pār atbildētāju iestāžu rīcības likumību varētu padarīt trauslāku Kopienas sarunu partneru pozīciju, meklējot savstarpēji pieņemamu strīda risinājumu, kas atbilstu PTO noteikumiem, un attiecīgā gadījumā līgumslēdzēju pušu likumdevējām un izpild[varas] iestādēm tiktu atņemta iespēja — ko nosaka tostarp VSN 22. pants — sarunu rezultātā rast kaut vai pagaidu risinājumu.

102

Turklāt ir jāuzsver, ka sprieduma lietā FIAMM 132. punktā un sprieduma lietā Fedon 125. punktā Pirmās instances tiesa savu analīzi šajā sakarā ir noslēgusi, atzīstot, ka līdz ar to prasītājas VSN 21. un 22. pantā nepamatoti saskata PTO dalībvalsts pienākumu noteiktajā termiņā izpildīt PTO iestāžu rekomendācijas un lēmumus, un tās nepamatoti apgalvo, ka SNI lēmumi ir izpildāmi, ja vien līgumslēdzējas puses vienbalsīgi pret to neiebilst.

103

Pieņemot šādu lēmumu, Pirmās instances tiesa vismaz netieši ir izteikusies par prasītāju apgalvojumu, ka šādām rekomendācijām vai šādiem lēmumiem būtu jāatzīst tiešā iedarbība, tiklīdz ir izbeidzies to izpildei noteiktais termiņš.

104

No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka pārsūdzēto spriedumu pamatojumā ir pietiekamā mērā aplūkota argumentācija, ko prasītājas paudušas pirmajā instancē, un ka tas ļauj Tiesai īstenot savu tiesu kontroli, līdz ar to pamata pirmā daļa ir jāatzīst par nepamatotu.

105

Attiecībā uz pirmā pamata otro daļu, kas ir pamatota ar kļūdu tiesību piemērošanā, kura attiecas uz nosacījumiem, ar kādiem var iestāties atbildība par Kopienas prettiesisku rīcību, ir jāprecizē turpmāk izklāstītais.

106

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru no EKL 288. panta otrās daļas izriet, ka Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās un tiesību uz zaudējumu atlīdzību izmantošana ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi par iestāžu rīcības pretlikumību, zaudējumu esamību un cēloņsakarību starp šo rīcību un norādītajiem zaudējumiem (skat. it īpaši 1982. gada 29. septembra spriedumu lietā 26/81 Oleifici Mediterranei/EEK, Recueil, 3057. lpp., 16. punkts, un 1994. gada 15. septembra spriedumu lietā C-146/91 KYDEP/Padome un Komisija, Recueil, I-4199. lpp., 19. punkts).

107

Šajā gadījumā prasītājas būtībā savas prasības par zaudējumu atlīdzību Pirmās instances tiesā pamatojumam norāda, ka Kopienu iestādes ir īstenojušas pretlikumīgu un līdz ar to kļūdainu rīcību, nerīkojoties, lai saprātīgā termiņā, kas nolūkā panākt atbildību Kopienai noteikts pēc tam, kad SNI lēmumā tika konstatēts, ka Kopienu tiesību akti neatbilst PTO līgumiem, panāktu, ka šie tiesību akti atbilst minētajiem līgumiem.

108

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka tāda līguma noteikumu sekas Kopienā, ko tā ir noslēgusi ar trešām valstīm, nevar noteikt, abstrahējoties no attiecīgo noteikumu starptautiskās izcelsmes. Atbilstoši starptautisko tiesību principiem Kopienu iestādes, kuru kompetencē ir apspriest un noslēgt šādu līgumu, var brīvi vienoties ar attiecīgajām trešām valstīm par sekām, kādas šī līguma noteikumiem jārada līgumslēdzēju pušu iekšējā tiesību sistēmā. Ja šis jautājums nav tieši reglamentēts minētajā lēmumā, kompetentajām tiesām un it īpaši Tiesai atbilstoši savai kompetencei saskaņā ar EK līgumu tas ir jārisina tādā pašā veidā kā jebkurš cits interpretācijas jautājums, kas attiecas uz attiecīgā līguma piemērošanu Kopienā (skat. it īpaši 1982. gada 26. oktobra spriedumu lietā 104/81 Kupferberg, Recueil, 3641. lpp., 17. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Portugāle/Padome, 34. punkts), pamatojoties uz šī līguma jēgu, struktūru vai noteikumiem (šajā sakarā skat. 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā C-280/93 Vācija/Padome, Recueil, I-4973. lpp., 110. punkts).

109

Tādējādi Tiesai, pamatojoties uz iepriekš minētajiem kritērijiem, ir jānosaka, vai starptautiska līguma noteikumi piešķir Kopienas tiesību subjektiem tiesības atsaukties uz tiem tiesā, lai apstrīdētu Kopienu tiesību akta spēkā esamību (attiecībā uz 1947. gada VVTT skat. 1972. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās no 21/72 līdz 24/72 International Fruit Company u.c., Recueil, 1219. lpp., 19. punkts).

110

Šajā sakarā no Tiesas judikatūras izriet, ka tā uzskata, ka tā var pārbaudīt atvasinātā Kopienu tiesiskā regulējuma spēkā esamību, vadoties no starptautiska līguma, tikai tad, ja tā raksturs un sistēma to pieļauj un ja cita starpā šīs tiesību normas no to satura viedokļa ir beznosacījuma un pietiekami precīzas (skat. it īpaši 2008. gada 3. jūnija spriedumu lietā C-308/06 Intertanko u.c., Krājums, I-4057. lpp., 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

111

Konkrētāk attiecībā uz PTO līgumiem pastāvīgajā judikatūrā ir atzīts, ka, ņemot vērā to īpašības un struktūru, šie līgumi principā nav tādas normas, ko Tiesa ņem vērā, kontrolējot Kopienu iestāžu pieņemto aktu likumību (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Portugāle/Padome, 47. punkts; lietā Biret International/Padome, 52. punkts, un lietā Van Parys, 39. punkts).

112

Tikai gadījumā, ja Kopiena ir gribējusi izpildīt konkrētu pienākumu, ko tā uzņēmusies PTO ietvaros, vai gadījumā, ja Kopienu tiesību akts tieši atsaucas uz konkrētām PTO līgumu normām, Tiesai ir jākontrolē attiecīgā Kopienu tiesību akta tiesiskums, ņemot vērā PTO noteikumus (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Biret International/Padome, 53. punkts, un lietā Van Parys, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

113

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir atzinusi, ka banānu tirgus kopīgā organizācija, kas izveidota ar Regulu Nr. 404/93 un vēlāk grozīta, neparedz nodrošināt konkrēta pienākuma, kas noteikts atbilstoši VVTT, izpildi Kopienu tiesību sistēmā un tieši arī neatsaucas uz precīziem tās noteikumiem (iepriekš minētais rīkojums lietā OGT Fruchthandelsgesellschaft, 28. punkts).

114

Konkrēti attiecībā uz Regulu Nr. 1637/98 un regulām, kas pieņemtas tās piemērošanai, Tiesa iepriekš minētā sprieduma lietā Van Parys 52. punktā ir norādījusi, ka tajās nav tiešas atsauces uz precīziem PTO līgumu noteikumiem.

115

Tajā pašā spriedumā Tiesa arī ir atzinusi, ka, apņemoties pēc SNI 1997. gada 25. septembra lēmuma pieņemšanas izpildīt PTO noteikumus un īpaši 1994. gada VVTT I panta 1. punktu un XIII pantu, Kopiena nav vēlējusies uzņemties konkrētu pienākumu PTO ietvaros, ar ko varētu attaisnot izņēmumu no tā, ka nav iespējams atsaukties uz PTO noteikumiem Kopienu tiesā, un ļautu šai tiesai veikt kontroli pār Regulas Nr. 1637/98 un tās piemērošanai pieņemto regulu likumību attiecībā uz šiem noteikumiem (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Van Parys, 41. un 52. punkts).

116

Jāatgādina, ka noteicošais apstāklis šajā jautājumā ir tas, ka strīdu par PTO tiesībām risinājums daļēji ir balstīts uz sarunām starp līgumslēdzējām pusēm. Prettiesisko pasākumu atsaukšana, protams, ir šajās tiesībās paredzēts risinājums, bet tas ļauj panākt arī citus risinājumus (iepriekš minētais spriedums lietā Omega Air u.c., 89. punkts).

117

Iepriekš minētā sprieduma lietā Van Parys 51. punktā Tiesa līdz ar to ir atzinusi, ka tā termiņa beigas, ko SNI noteikusi, lai nodrošinātu sava 1997. gada 25. septembra lēmuma izpildi, nenozīmē, ka Kopiena ir izmantojusi visas VSN paredzētās iespējas, lai rastu risinājumu strīdam ar citām pusēm. Šādos apstākļos, ja Kopienu tiesai liktu kontrolēt attiecīgo Kopienu pasākumu likumību atbilstoši PTO noteikumiem tikai tādēļ, ka ir beidzies šis termiņš, varētu tikt vājināta Kopienas pozīcija, meklējot abpusēji pieņemamu strīda risinājumu, kas būtu atbilstošs minētajiem noteikumiem.

118

Atsaucoties uz vienošanās memorandu, kas noslēgts ar Amerikas Savienotajām Valstīm 2001. gada 11. aprīlī, Tiesa ir konkrēti uzsvērusi, ka šādu risinājumu, ar kura palīdzību Kopiena centās saskaņot saistības atbilstoši PTO līgumiem ar tām, kas attiecas uz ĀKK valstīm, kā arī ar kopējās lauksaimniecības politikas īstenošanas neatņemamām prasībām, varētu apdraudēt atzītā iespēja Kopienu tiesai kontrolēt attiecīgo Kopienas pasākumu likumību attiecībā uz PTO noteikumiem pēc saprātīga termiņa beigām, ko piešķīra SNI (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Van Parys, 49. un 50. punkts).

119

Turklāt Tiesa ir arī atgādinājusi, ka, ja tiktu atzīts, ka uzdevums nodrošināt Kopienu tiesību atbilstību PTO noteikumiem ir tiešs Kopienu tiesas pienākums, Kopienas likumdošanas vai izpild[varas] iestādēm tiktu liegta rīcības brīvība, kas ir līdzīgām Kopienas tirdzniecības partneru iestādēm. Ir skaidrs, ka dažas līgumslēdzējas puses, kuras ir Kopienu nozīmīgākās tirdzniecības partneres, ņemot vērā PTO līgumu priekšmetu un mērķi, ir precīzi izdarījušas secinājumus, ka šie līgumi nav to normu vidū, attiecībā uz kurām to tiesu iestādes kontrolē savu valsts tiesību normu likumību. Ja tiktu pieļauts, ka nav šādas savstarpējības, pastāv risks izjaukt līdzsvaru PTO noteikumu piemērošanā (iepriekš minētais spriedums lietā Van Parys, 53. punkts).

120

Kā turklāt izriet no Tiesas judikatūras, šādos dažādos aspektos nošķiršana nav jāveic atkarībā no tā, vai Kopienu rīcības likumības kontrole ir jāveic, izskatot strīdu par tiesību akta atcelšanu vai lemjot par prasību par zaudējumu atlīdzību (šajā sakarā attiecībā uz laika posmu pirms saprātīga termiņa beigām, kas noteikts SNI lēmuma izpildei, skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Biret International/Padome, 62. punkts).

121

Pirmkārt, kā Tiesa to ir uzsvērusi, iespēja, ka varētu tikt celtas prasības par zaudējumu atlīdzību, var traucēt īstenot likumdošanas pilnvaras ikreiz, kad sabiedrības interesēs ir jāpieņem normatīvi pasākumi, kas var apdraudēt privātpersonu intereses (1978. gada 25. maija spriedums apvienotajās lietās 83/76, 94/76, 4/77, 15/77 un 40/77 Bayerische HNL Vermehrungsbetriebe u.c./Padome un Komisija, Recueil, 1209. lpp., 5. punkts, un 1996. gada 5. marta spriedums apvienotajās lietās C-46/93 un C-48/93 Brasserie du pêcheur un Factortame, Recueil, I-1029. lpp., 45. punkts).

122

Otrkārt, ikviens Kopienu tiesas secinājums par Kopienu tiesību akta prettiesiskumu, pat ja tas netiek izdarīts, īstenojot kompetenci atcelt tiesību aktu, kas ir piešķirta šai tiesai saskaņā ar EKL 230. pantu, būtībā var ietekmēt tās iestādes attieksmi, kas pieņem attiecīgo aktu.

123

Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja procedūrā, kas uzsākta atbilstoši EKL 234. pantam, Tiesa konstatē Kopienu iestādes pieņemta tiesību akta spēkā neesamību, tās lēmuma juridiskās sekas ir tādas, ka Kopienu kompetentajām iestādēm ir pienākums veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu konstatēto prettiesiskumu, un šis pienākums ir noteikts EKL 233. pantā gadījumā, kad ar spriedumu tiek atcelts tiesību akts, kas līdzīgā gadījumā ir piemērojams pēc analoģijas (skat. it īpaši 2007. gada 8. novembra rīkojumu lietā C-421/06 Fratelli Martini un Cargill, 52. punkts un minētā judikatūra).

124

Nekas a priori neļauj uzskatīt, ka būtu jābūt citādāk gadījumā, ja ir taisīts spriedums, kas ir pieņemts, izskatot strīdu par zaudējumu atlīdzību, un ar kuru ir konstatēts Kopienu tiesību akta vai bezdarbības prettiesiskums. Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 49. punktā, ikvienai Kopienu tiesas izdarītai prettiesiskuma konstatācijai, pat ja tā tiek izdarīta, izskatot strīdu par zaudējumu atlīdzību, piemīt res judicata spēks un tādējādi tā liek attiecīgajai iestādei veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu konstatēto prettiesiskumu.

125

Attiecībā uz to, ka prasītājas vēlas nošķirt PTO noteikumu, kas uzliek materiāla rakstura pienākumus, “tiešo iedarbību” un SNI lēmuma “tiešo iedarbību”, apgalvojot, ka attiecīgām personām būtu izdevīgi, ja Kopienu tiesa pārbaudītu Kopienu iestāžu rīcības likumību attiecībā uz SNI lēmumu kā tādu, nepastāvot iespējai šādu kontroli veikt attiecībā uz PTO noteikumiem, kuru neievērošana ir konstatēta minētajā lēmumā, ir jāprecizē turpmāk izklāstītais.

126

Pat ja Tiesai vēl nav bijis tieši jālemj par šādu nošķiršanu, no tās iepriekš minētās judikatūras tomēr noteikti izriet, ka tā tam arī nav jābūt.

127

Atzīstot, ka uz PTO normām, kuru pārkāpums ir konstatēts SNI lēmumā, neraugoties uz šī lēmuma izpildei paredzētā termiņa beigām, nevar atsaukties Kopienu tiesā, lai panāktu, ka tā pārbauda Kopienu iestāžu rīcības likumību attiecībā uz minētajiem noteikumiem, Tiesa noteikti ir izslēgusi iespēju, ka šādu pārbaudi varētu veikt attiecībā uz pašu SNI lēmumu.

128

SNI lēmumu, kurā tiek lemts vienīgi par PTO dalībvalsts rīcības saderību ar pienākumiem, ko šis dalībnieks uzņēmies PTO ietvaros, principā nevar fundamentāli nošķirt no materiālajām tiesību normām, kurās ir paredzēti šādi pienākumi un kuras ņemot vērā tiek veikta šāda pārbaude, vismaz tad, ja ir jānosaka, vai uz minēto normu vai lēmuma neievērošanu var vai nevar atsaukties Kopienu tiesā, lai pārbaudītu Kopienu iestāžu rīcības likumību.

129

Ne lielākā mērā kā materiālās tiesību normas, kas ir iekļautas PTO līgumos, SNI rekomendācija vai lēmums, kurā tiek konstatēta minēto normu neievērošana, neatkarīgi no šādu rekomendāciju vai lēmumu konkrētas juridiskās piemērojamības nevar privātpersonām radīt tiesības uz tām atsaukties Kopienu tiesā, lai panāktu, ka tiek pārbaudīta Kopienu iestāžu rīcības likumība.

130

Pirmkārt, kā izriet no šī sprieduma 113.–124. punkta, apsvērumi, kas ir saistīti ar PTO līgumu raksturu, kā arī ar tiem raksturīgo savstarpību un elastīgumu, saglabājas, tiklīdz ir pieņemts šāds lēmums vai rekomendācija un tiklīdz ir beidzies saprātīgs termiņš, kas ir noteikts to izpildei. Kopienu iestādes saglabā izvērtēšanas pilnvaras un pilnvaras risināt sarunas attiecībā pret saviem tirdzniecības partneriem saistībā ar iespēju veikt pasākumus, kuru mērķis ir izpildīt šos lēmumus vai rekomendācijas, un šādas pilnvaras ir jāsaglabā.

131

Otrkārt, jāuzsver, kā izriet no VSN 3. panta 2. punkta, ka SNI rekomendācijas un lēmumi nevar paplašināt vai sašaurināt tiesības un pienākumus, kas ir noteikti attiecīgajos līgumos. No tā izriet, ka SNI lēmums, ar kuru ir konstatēta šāda pienākuma neizpilde, nevar radīt tādas sekas, ka PTO līgumu dalībniekam ir pienākums atzīt privātpersonām tiesības, kādas tiem nav saskaņā ar šiem līgumiem, nepastāvot šādam lēmumam.

132

Turklāt šajā sakarā ir jāatgādina, ka Tiesa attiecībā uz 1994. gada VVTT noteikumiem, kuru neievērošanu šajā gadījumā ir konstatējusi SNI, jau ir atzinusi, ka minētie noteikumi nevar privātpersonām radīt tiesības, uz kurām tās varētu tieši atsaukties tiesā saskaņā ar Kopienu tiesībām (šajā sakarā skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā OGT Fruchthandelsgesellschaft, 25. un 26. punkts).

133

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Pirmās instances tiesa pamatoti ir nolēmusi, ka, lai arī bija izbeidzies SNI lēmuma izpildei noteiktais termiņš, Kopienu tiesa nevarēja šajā gadījumā pastāvošajos apstākļos pārbaudīt Kopienu iestāžu rīcības likumību attiecībā uz PTO noteikumiem.

134

Tā kā līdz ar to neviena no abām apelācijas sūdzības pirmā pamata daļām nav pamatota, tas ir jānoraida.

135

Izvirzot otro pamatu, FIAMM un Fedon apgalvo, ka, izskatot to prasības, kas celtas saistībā ar Kopienas atbildību bez vainas, un atzīstot, ka tām radušies zaudējumi nav neparasti, Pirmās instances tiesa ir paudusi neloģisku argumentāciju un ir pārkāpusi dažus iedibinātus tiesu darbības principus.

136

Ar pārsūdzētajiem spriedumiem Pirmās instances tiesa neesot ievērojusi dubulto prasību, ka, lai zaudējumus varētu atzīt par parastiem, tiem, pirmkārt, ir jābūt paredzamiem un, otrkārt, raksturīgiem darbībai attiecīgajā nozarē.

137

FIAMM un Fedon uzskata, ka zaudējumi, ko radījušas muitas sankcijas, kuras piemērojusi trešā valsts rūpniecisko akumulatoru vai briļļu maku nozarē pēc strīda banānu nozarē, nav raksturīgi pirmajām divām minētajām nozarēm, uz ko īpaši norādot VSN 22. panta 3. punkta a) apakšpunkts. Šādi zaudējumi vēl jo mazāk ir paredzami tāpēc, ka tiem piemītot nezināma soda raksturs un ka tie neesot radušies iepriekš ne VVTT un PTO vēsturē, ne arī Kopienas un Amerikas Savienoto Valstu attiecībās.

138

Pirmās instances tiesas argumentācijā, saskaņā ar kuru, tā kā VSN 22. panta 3. punkts ļauj pieņemt pretpasākumus, radušies zaudējumi nav neparasti, esot saskatāmas pretrunas. Ja uzskatītu, ka zaudējumi ir parasti tāpēc, ka tie ir sekas tiesību aktam, kas ir atļauts piemērojamās tiesībās, tiktu noliegta iespēja, ka ar prettiesisku tiesību aktu radīti zaudējumi varētu radīt atbildību, ko tomēr pieļaujot pārsūdzētie spriedumi.

139

Padome uzskata, ka Pirmās instances tiesa pamatoti ir atzinusi, ka attiecīgie zaudējumi ir parasts risks, kas eksportētājam ir jāuzņemas pastāvošās pasaules tirdzniecības organizācijas ietvaros.

140

Tā tomēr apstrīd dažas pārsūdzēto spriedumu pamatojuma daļas un lūdz Tiesu vai nu aizstāt atsevišķas pamatojuma daļas šajos jautājumos, vai arī, lemjot par pretapelācijas sūdzībām, ko tā ir iesniegusi šajā sakarā, daļēji atcelt minētos spriedumus.

141

Pirmkārt, tā kā mazāk nekā puse dalībvalstu tiesību sistēmu paredzot iespēju, kas turklāt ir ļoti stingri reglamentēta, saņemt zaudējumu atlīdzību, ko radījuši atsevišķi publiskas iestādes prettiesiski tiesību akti, Padome apstrīd apgalvojumu, kas ir iekļauts sprieduma lietā FIAMM 160. punktā un sprieduma lietā Fedon 153. punktā un saskaņā ar kuru pastāvot vispārējs princips, kas ir kopīgs dalībvalstīm un kas ļauj apšaubīt Kopienas atbildību, ja nepastāv tās iestāžu prettiesiska rīcība.

142

Pat ja pieņem, ka šādu principu varētu iedibināt, Pirmās instances tiesa katrā ziņā nepamatoti esot uzskatījusi, ka to varētu piemērot šajā gadījumā, ja:

143

Otrkārt, pārsūdzētajos spriedumos nepamatoti ir secināts, ka pastāv konkrēti zaudējumi, jo FIAMM un Fedon nebija pierādījušas ne šādu zaudējumu esamību, ne to apmēru, ne arī konkrētu to summu.

144

Treškārt, attiecībā uz cēloņsakarību Pirmās instances tiesa nav ievērojusi prasību, ka zaudējumiem pietiekami tiešā veidā ir jāizriet no attiecīgās iestādes rīcības. Nepastāvot nekāda automātiska saikne starp SNI 1997. gada 25. septembra lēmumu un attiecīgās papildu muitas nodevas ieviešanu, jo Amerikas Savienoto Valstu iestādes, īstenojot savu diskrecionāro varu, ir lēmušas par nodevas uzlikšanas principu, par produktiem, kam nodeva tiek piemērota, un par nodevas likmi, kaut gan tās būtu varējušas pieņemt Kopienas piedāvātās kompensācijas.

145

Komisija arī uzskata, ka pārsūdzētajos spriedumos Pirmās instances tiesa pamatoti ir secinājusi, ka nepastāv neparasti zaudējumi. Lai zaudējumi būtu parasti, netiek prasīts, lai to rašanās risks būtu raksturīgs nozarei, kurā darbojas uzņēmējs. Iesaistīšanās starptautiskajā tirdzniecībā neatkarīgi no attiecīgā produktu tirgus ir saistīta ar risku, ka importētāja valsts varētu pieņemt lēmumus, kas ietekmē tirdzniecību visdažādāko iemeslu dēļ.

146

Kaut arī Komisija prasa noraidīt apelācijas sūdzības otro pamatu, tā tomēr tāpat kā Padome uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi dažādas kļūdas tiesību piemērošanā saistībā ar jautājumu par Kopienas atbildību tās iestāžu prettiesiskas rīcības neesamības gadījumā. Tā kā pārsūdzēto spriedumu rezolutīvā daļa tomēr ir pamatota, tā lūdz Tiesu aizstāt vairākas pamatojuma daļas šajā sakarā.

147

Pirmkārt, attiecībā uz apgalvojumu, ka pastāv šādas atbildības princips, Pirmās instances tiesa, kā uzskata Komisija, nevarēja ieviest tik būtisku jauninājumu, paužot neskaidru pamatojumu, kāds ir iekļauts sprieduma lietā FIAMM 159. punktā un sprieduma lietā Fedon 152. punktā.

148

Šis princips nekad nav ticis atzīts judikatūrā, kurā sistemātiski šis jautājums ir atlikts, šajā sakarā formulējot tikai tīri iespējamus piemērus, nekādā veidā neparedzot nosacījumus, jomas un gadījumus, kuros šī atbildība attiecīgā gadījumā varētu iestāties.

149

Turklāt, sprieduma lietā FIAMM 160. punktā un sprieduma lietā Fedon 153. punktā nosakot nosacījumus, kuriem ir pakļauta šāda atbildība, Pirmās instances tiesa netieši, bet noteikti ir atzinusi, ka minētais princips ir piemērojams tāda veida gadījumos, uz kādiem attiecas šī lieta, tomēr nepārbaudot, vai šāds secinājums ir pamatots, ņemot vērā principus, kas ir kopīgi dalībvalstu tiesību sistēmām.

150

Pirmās instances tiesa savu pārbaudi nav koncentrējusi uz gadījumiem, kad publisko iestāžu atbildība izriet no likumdošanas darbības, tieši pretēji sprieduma lietā FIAMM 159. punktā un sprieduma lietā Fedon 152. punktā pavisam vispārīgi atsaucoties uz iespēju saņemt zaudējumu atlīdzību no to nodarītāja, nepastāvot pēdējā minētā vainai.

151

25 dalībvalstu tiesību sistēmu pārbaude liecina par to, ka atšķirībā no tādiem gadījumiem kā ekspropriācija sabiedriskās lietderības dēļ vai valsts izmaksāta atlīdzība par zaudējumiem, kas radušies tās bīstamas darbības rezultātā vai īpašu attiecību dēļ, kādas to saista ar cietušo, par kādiem šajā gadījumā nav runa, pienākums atlīdzināt zaudējumus tiesiska valsts akta dēļ, kas norāda uz plašām izvērtēšanas pilnvarām, piemēram, solidaritātes vai taisnīguma apsvērumu dēļ, ļoti daudzu dalībvalstu tiesībās nav zināms. Kaut arī šāda veida atbildība izņēmuma apstākļos ir sastopama dažu citu dalībvalstu tiesību sistēmās, parasti tā attiecas tikai uz administratīviem tiesību aktiem, kā īpašu izņēmumu minot Francijas tiesības, kas vienīgās skaidri pieļauj šāda veida atbildību ar likumdošanu saistītas darbības gadījumā, ja vien zaudējumi ir neparasti, īpaši, būtiski un tieši, ja likumdevējs nerīkojas vispārējās interesēs un ja nav izslēgts princips par zaudējumu atlīdzību.

152

Turklāt Francijas tiesībām raksturīgo principu nevajadzētu transponēt Kopienu tiesību sistēmā. Kaut arī šī principa pamatojums esot tas, ka Francijā Valsts padome ir izslēgusi tiesas kontroli pār likumu atbilstību konstitūcijai, Kopienu tiesību sistēmā savukārt esot paredzēta likumdevēja tiesību aktu likumības kontrole, ņemot vērā Līgumu un pamatprincipus, kā arī iespēja apšaubīt Kopienas atbildību šo augstāka spēka tiesību normu pārkāpuma gadījumā.

153

Otrkārt, Komisija uzskata, ka, pārsūdzētajos spriedumos secinot, ka pastāv reāli un konkrēti zaudējumi, Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi savu argumentāciju, nav konkrēti pārbaudījusi šo zaudējumu reālo un konkrēto raksturu un nav ievērojusi principus, kas attiecas uz pierādīšanas pienākuma pāreju.

154

Treškārt, tādu pašu iemeslu dēļ, kādus ir paudusi Padome, Komisija uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdījusies faktu juridiskajā kvalifikācijā, atzīstot, ka nosacījums par cēloņsakarību šajā gadījumā bija izpildīts.

155

Spānijas Karaliste lūdz noraidīt arī apelācijas sūdzību otro pamatu. Tajā, ka tiek noteikti pretpasākumi PTO ietvaros, tostarp citās nozarēs, nevis tajās, kurās ir radies strīds, neesot nekā neparedzama vai ārkārtēja, kā par to liecinot prakse.

156

Pretapelācijas sūdzībā, ko Spānijas Karaliste iesniedza lietā C-120/06 P, un savā iestāšanās rakstā lietā C-121/06 P tā turklāt lūdz atcelt pārsūdzētos spriedumus, jo Pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka Kopienu tiesībās kā vispārējs princips, kas kopīgs dalībvalstīm, bija paredzēta sistēma, kura nosaka atbildību par tiesisku tiesību aktu. Turklāt, piešķirot šim principam tik plašu piemērojamību, kāda izriet no nosacījumiem, kas ir paredzēti sprieduma lietā FIAMM 160. punktā un sprieduma lietā Fedon 153. punktā, Pirmās instances tiesa neesot ievērojusi secinājumu, ko pati ir izdarījusi sprieduma lietā FIAMM 159. punktā un sprieduma lietā Fedon 152. punktā.

157

Tas, ka tiek pieļauta Kopienas atbildība par tiesību aktu nepieņemšanu, kaut gan ne uz vienu tiesību normu, kas uzliek Kopienai pienākumu rīkoties, nevar atsaukties persona, kurai ir nodarīts kaitējums, turklāt ir pretrunā savstarpības principam, uz ko Pirmās instances tiesa ir atsaukusies, lai noraidītu iespējamu atbildību par prettiesisku rīcību.

158

Apsvērumos par Spānijas Karalistes iestāšanās rakstu Fedon norāda, ka Pirmās instances tiesa pamatoti ir uzskatījusi, ka princips par atbildību par Kopienu iestāžu tiesisku rīcību ir nostiprināts un konkretizēts pastāvīgajā judikatūrā, kā Tiesa to ir atgādinājusi savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Dorsch Consult/Padome un Komisija.

159

Tā kā EKL 288. panta otrās daļas mērķis ir garantēt tiesiskas valsts pamatprincipu, kas aizsargā privātpersonas un it īpaši viņu īpašuma un ekonomiskās iniciatīvas tiesības, tas, ņemot vērā Kopienu tiesību sistēmas liberālo orientāciju, būtu jāinterpretē tādā veidā, lai sekmētu visliberālākos principus, kas raksturo dalībvalstu tiesību sistēmas. Turklāt 25 dalībvalstu Savienībā šī norma būtu jāinterpretē elastīgi, lai to nepadarītu nepiemērojamu. Šajā gadījumā tomēr nav jāņem vērā jauno dalībvalstu tiesību sistēmas, jo attiecīgā paplašināšanās notika pēc tam, kad bija radušies šajā gadījumā aplūkojamie faktiskie apstākļi.

160

Spānijas Karalistes iebildums, kas ir pamatots ar to, ka attiecīgā rīcība izpaudās kā bezdarbība, nav pieņemams, jo netika izteikts pirmajā instancē. Katrā ziņā Kopienas atbildība varētu tikt ierosināta gan sakarā ar bezdarbību, gan ar iestāžu tiesību aktiem.

161

Izvirzot pirmo pamatu savās attiecīgajās pretapelācijas sūdzībās, Padome ir lūgusi atcelt spriedumu lietā FIAMM un spriedumu lietā Fedon un Spānijas Karaliste — spriedumu lietā Fedon tāpēc, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, iedibinot principu par Kopienas atbildību, nepastāvot prettiesiskai rīcībai, kurā būtu vainojamas tās iestādes, vai katrā ziņā uzskatot, ka šāds princips ir piemērojams tad, ja runa ir par tādu rīcību, kāda tiek aplūkota šajā gadījumā. Neiesniedzot pretapelācijas sūdzību, Komisija lūdz Tiesu saglabāt pārsūdzēto spriedumu rezolutīvo daļu, bet aizstāt atsevišķas pamatojuma daļas šajā pašā sakarā.

162

Tā kā ar šādā veidā izteiktiem iebildumiem tiek apstrīdēts tas, ka pastāv vai ir piemērojams atbildības režīms, kas ir piemērots pārsūdzētajos spriedumos, šajā gadījumā tie ir jāizskata vispirms.

163

Jānorāda, ka, lai arī minētā kļūda tiesību piemērošanā ir pierādīta, vairs tomēr nav jālemj ne par pamata apelācijas sūdzību otro pamatu, kas attiecas uz radušos zaudējumu neparasto raksturu, ne par diviem pārējiem pretapelācijas sūdzību pamatiem, kuri attiecas, pirmkārt, uz to, ka zaudējumi nav konkrēti un, otrkārt, uz to, ka nepastāv cēloņsakarība, jo šo nosacījumu neizpildes gadījumā atbildība, ar kuru ir saistīti šie trīs nosacījumi, nepastāv vai nav piemērojama.

164

Vispirms ir jāuzsver, ka saskaņā ar šī sprieduma 106. punktā minēto pastāvīgo judikatūru no EKL 288. panta otrās daļās izriet, ka Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības ierosināšana un tiesību uz zaudējumu atlīdzību īstenošana ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi par iestāžu rīcības prettiesiskumu, zaudējumu reālu esamību un cēloņsakarības pastāvēšanu starp šo rīcību un attiecīgajiem zaudējumiem.

165

Tiesa tāpat arī atkārtoti it atgādinājusi, ka minēto atbildību nevar uzskatīt par ierosinātu, ja nav izpildīti visi nosacījumi, kuriem tādējādi ir pakļauts EKL 288. panta otrajā daļā noteiktais pienākums atlīdzināt zaudējumus (iepriekš minētais spriedums lietā Oleifici Mediterranei/EEK, 17. punkts).

166

Tādējādi Tiesa ir atzinusi, ka tad, ja tiek konstatēts, ka neviens kādas iestādes tiesību akts un neviena iespējama bezdarbība nav prettiesiska, pat ja pirmais nosacījums, kuram ir pakļauta Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības ierosināšana EKL 288. panta otrās daļas nozīmē, nav izpildīts, Kopienu tiesa var noraidīt prasību kopumā, nepastāvot vajadzībai pārbaudīt pārējos šīs atbildības iestāšanās nosacījumus, proti, zaudējumu reālu esamību un cēloņsakarības pastāvēšanu starp iestāžu rīcību un minētajiem zaudējumiem (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā KYDEP/Padome un Komisija, 80. un 81. punkts).

167

Tiesas judikatūra, kurā atbilstoši EKL 288. panta otrajai daļai ir atzīts, ka pastāv Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība par tās iestāžu prettiesisku rīcību, un ir noteikti šīs atbildības piemērošanas nosacījumi, tādējādi ir stingri iedibināta. Savukārt citādāk ir gadījumā, kas attiecas uz Kopienas ārpuslīgumisko atbildību, ja nepastāv šāda prettiesiska rīcība.

168

Pretēji tam, ko Pirmās instances tiesa ir apstiprinājusi pārsūdzētajos spriedumos, no agrākas judikatūras nevar secināt, ka Tiesa ir iedibinājusi principu par šādu atbildību.

169

Kā Tiesa to ir atgādinājusi iepriekš minētā sprieduma lietā Dorsch Consult/Padome un Komisija 18. punktā, uz kuru atsaucas Pirmās instances tiesa sprieduma lietā FIAMM 160. punktā un sprieduma lietā Fedon 153. punktā, Tiesa tieši pretēji līdz šim saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir precizējusi tikai dažus apstākļus, kādos šāda atbildība varētu tikt ierosināta gadījumā, kad princips par Kopienas atbildību par tiesisku tiesību aktu būtu jāatzīst Kopienu tiesībās (skat. pēc analoģijas arī 1984. gada 6. decembra spriedumu lietā 59/83 Biovilac/EEK, Recueil, 4057. lpp., 28. punkts). Tikai šajā sakarā Tiesa iepriekš minētā sprieduma lietā Dorsch Consult/Padome un Komisija 19. punktā ir atgādinājusi, ka tad, ja šāda atbildība būtu jāatzīst atbilstoši tās principam, būtu jābūt izpildītiem vismaz trim kumulatīviem nosacījumiem, proti, zaudējumu reālai esamībai, cēloņsakarības pastāvēšanai starp zaudējumiem un attiecīgo tiesību aktu, kā arī tam, ka zaudējumi ir neparasti un īpaši.

170

Pēc tam attiecībā uz atbildību, kas ir atzīta Kopienu tiesībās, Tiesa, atgādinot tomēr, ka jautājumā par Kopienas ārpuslīgumisko atbildību par zaudējumiem, ko nodarījušas tās iestādes vai tās darbinieki, veicot savus amata pienākumus, EKL 288. panta otrajā daļā ir norāde uz vispārējiem principiem, kas ir kopīgi dalībvalstu tiesībām, uzskatīja, ka EKL 288. pantā skaidri noteiktais princips par Kopienas ārpuslīgumisko atbildību ir tikai dalībvalstu tiesību sistēmās pazīstama vispārēja principa izpausme, saskaņā ar kuru prettiesiska darbība vai bezdarbība rada pienākumu atlīdzināt radītos zaudējumus (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame, 28. un 29. punkts).

171

Konkrētāk attiecībā uz atbildību par darbību likumdošanas jomā Tiesa turklāt ir norādījusi, ka, lai arī principi, kas dalībvalstu tiesību sistēmās, kuras reglamentē publisko iestāžu atbildību par kaitējumu, kas privātpersonām nodarīts ar normatīviem aktiem, būtiski atšķiras dalībvalstu starpā, varēja tomēr konstatēt, ka normatīvie akti, kuros izpaužas politikas izvēles ekonomikas jomā, tikai izņēmuma kārtā un konkrētos apstākļos rada valsts iestāžu atbildību (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bayerische HNL Vermehrungsbetriebe u.c./Padome un Komisija, 5. punkts).

172

Tādējādi Tiesa ir atzinusi, ka Kopienas atbildība par normatīvu aktu, kas saistīts ar politikas izvēli ekonomikas jomā, ņemot vērā EKL 288. panta otrās daļas noteikumus, var iestāties tikai tad, ja ir izdarīts pietiekami būtisks augstāka spēka tiesību normas, kas aizsargā privātpersonas, pārkāpums (skat. it īpaši 1972. gada 13. jūnija spriedumu apvienotajās lietās 9/71 un 11/71 Compagnie d’approvisionnement, de transport et de crédit un Grands Moulins de Paris/Komisija, Recueil, 391. lpp., 13. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Bayerische HNL Vermehrungsbetriebe u.c./Padome un Komisija, 4. punkts; 1987. gada 8. decembra spriedumu lietā 50/86 Les Grands Moulins de Paris/EEK, Recueil, 4833. lpp., 8. punkts, un 1990. gada 6. jūnija spriedumu lietā C-119/88 AERPO u.c./Komisija, Recueil, I-2189. lpp., 18. punkts).

173

Tā šajā sakarā arī ir precizējusi, ka tādas tiesību normas mērķim, kuras pārkāpums tādējādi ir jākonstatē, ir jābūt tiesību piešķiršanai privātpersonām (šajā sakarā skat. it īpaši 2000. gada 4. jūlija spriedumu lietā C-352/98 P Bergaderm un Goupil/Komisija, Recueil, I-5291. lpp., 41. un 42. punkts, kā arī 2007. gada 19. aprīļa spriedumu lietā C-282/05 P Holcim (Deutschland)/Komisija, Krājums, I-2941. lpp., 47. punkts).

174

Tiesa turklāt ir norādījusi, ka ierobežojoša pieeja Kopienas atbildībai tās likumdošanas darbību dēļ ir skaidrojama ar to, ka, pirmkārt, likumdošanas funkcijas veikšanu, pat ja pastāv tiesas kontrole pār aktu likumību, nedrīkst kavēt iespēja, ka tiks celtas prasības par zaudējumu atlīdzību ikreiz, kad Kopienu vispārīgās intereses liek pieņemt tiesību aktus, kas var apdraudēt privātpersonu intereses, un, otrkārt, likumdošanas kontekstā, ko raksturo [plašas] rīcības brīvības pastāvēšana, kas ir nepieciešama Kopienas politikas īstenošanai, Kopienas atbildība var iestāties tikai, ja attiecīgā iestāde ir acīmredzami un būtiski pārkāpusi tai noteiktās pilnvaru īstenošanas robežas (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame, 45. punkts).

175

Visbeidzot šajā sakarā ir jāsecina, ka, lai arī salīdzinoša dalībvalstu tiesību sistēmu pārbaude ir ļāvusi Tiesai ļoti ātri izdarīt šī sprieduma 170. punktā minēto secinājumu attiecībā uz šo tiesību sistēmu konverģenci, nostiprinot principu par atbildību gadījumā, ja iestāde ir rīkojusies prettiesiski vai ir vainojama prettiesiskā bezdarbībā, ieskaitot likumdošanas jomu, tas pats nekādā gadījumā neattiecas uz gadījumu, kad runa ir par iespējamu principa par atbildību pastāvēšanu, ja publiska valsts iestāde ir pieņēmusi tiesisku aktu vai ir pieļāvusi tiesisku bezdarbību, it īpaši, ja bezdarbība attiecas uz likumdošanas jomu.

176

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka pašreiz Kopienu tiesībās nepastāv atbildības režīms, kas ļauj ierosināt Kopienas atbildību par rīcību, kura attiecas uz tās likumdošanas kompetences jomu, situācijā, kurā uz iespējamu šādas rīcības neatbilstību PTO līgumiem nevar atsaukties Kopienu tiesā.

177

Jāatgādina, ka šajā gadījumā rīcība, attiecībā uz kuru prasītājas apgalvo, ka tā tām ir radījusi zaudējumus, ir saistīta ar tirgus kopīgās organizācijas izveidi un ka tā acīmredzami ir saistīta ar Kopienu likumdevēja darbību likumdošanas jomā.

178

Šajā sakarā nav nozīmes tam, ka minētā rīcība ir jāuzskata par pozitīvu darbību, proti, Regulas Nr. 1637/98 un Regulas Nr. 2362/98 pieņemšanu pēc SNI 1997. gada 25. septembra lēmuma pieņemšanas vai par bezdarbību, proti, atturēšanos pieņemt tiesību aktus, kas būtu piemēroti, lai nodrošinātu šī lēmuma pareizu izpildi. Kopienu iestādes atturēšanās var tikt uzskatīta arī par Kopienas leģislatīvu funkciju, īpaši strīdos par atbildību (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Grands Moulins de Paris/EEK, 9. punkts).

179

No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka, pārsūdzētajos spriedumos atzīstot, ka pastāv Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība par to, ka tā tiesiski veikusi savu darbību likumdošanas jomā, Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

180

Šajā sakarā tomēr ir jāizdara divi precizējumi.

181

Pirmkārt, ir jāuzsver, ka šī sprieduma 179. punktā iekļautais secinājums ir izdarīts, ievērojot plašās izvērtēšanas pilnvaras, kas attiecīgā gadījumā ir piešķirtas Kopienu likumdevējam, lai novērtētu, vai, pieņemot attiecīgo normatīvo aktu, tas, ka ir ņemtas vērā dažas nelabvēlīgas sekas, kam jārodas šīs pieņemšanas rezultātā, pamato to, ka ir paredzētas dažas zaudējumu atlīdzināšanas formas (šajā sakarā attiecībā uz lauksaimniecības politiku skat. 2003. gada 10. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C-20/00 un C-64/00 Booker Aquaculture un Hydro Seafood, Recueil, I-7411. lpp., 85. punkts).

182

Otrkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamattiesības ir daļa no vispārējiem principiem, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa.

183

Konkrētāk attiecībā uz īpašumtiesībām un brīvību veikt profesionālo darbību Tiesa jau sen ir atzinusi, ka tās ir atzīstamas par daļu no Kopienu tiesību vispārējiem principiem, uzsverot, ka tie tomēr nav uzskatāmi par absolūtām priekšrocībām, bet ir apskatāmi saistībā ar to sociālajām funkcijām. Līdz ar to tā ir atzinusi, ka īpašumtiesības un brīvība veikt profesionālo darbību var tikt ierobežotas, it īpaši tirgus kopīgās organizācijas ietvaros, ja šie ierobežojumi faktiski atbilst Kopienas vispārējo interešu mērķiem un, ņemot vērā izvirzīto mērķi, nav nesamērīgi un nepieņemami, apdraudot garantēto tiesību būtību (skat. it īpaši 1989. gada 11. jūlija spriedumu lietā 265/87 Schräder HS Kraftfutter, Recueil, 2237. lpp., 15. punkts, iepriekš minēto spriedumu lietā Vācija/Padome, 78. punkts, un 2005. gada 30. jūnija spriedumu lietā C-295/03 P Alessandrini u.c./Komisija, Krājums, I-5673. lpp., 86. punkts).

184

No tā izriet, ka Kopienu normatīvs akts, kura piemērošanas rezultātā rodas īpašumtiesību ierobežojumi un ierobežojumi brīvībai veikt profesionālo darbību, kas rada nesamērīgus un nepieņemamus draudus pašai minēto tiesību būtībai, ja attiecīgā gadījumā konkrēti nav paredzēta atbilstoša zaudējumu atlīdzība, lai izvairītos no minētajiem draudiem vai novērstu tos, varētu radīt Kopienu ārpuslīgumisko atbildību.

185

Ņemot vērā šīs lietas īpatnības, ir jāatgādina arī tas, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka neviens uzņēmējs nevar atsaukties uz īpašumtiesībām attiecībā uz tirgus daļu, kas tam piederēja konkrētā brīdī, jo šāda tirgus daļa ir vienkārši tā brīža ekonomiskā situācija, kura ir pakļauta riskam, ka apstākļi mainīsies (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Vācija/Padome, 79. punkts, un lietā Alessandrini u.c./Komisija, 88. punkts). Tiesa tāpat arī ir precizējusi, ka garantijas, ko sniedz īpašumtiesības vai vispārējais princips, kurš garantē brīvu profesionālās darbības veikšanu, nevar tikt attiecinātas uz parastu interešu vai komerciālu iespēju aizsardzību, kuru gadījuma raksturs ir raksturīgs pašai saimnieciskās darbības būtībai (1974. gada 14. maija spriedums lietā 4/73 Nold/Komisija, Recueil, 491. lpp., 14. punkts).

186

Tādējādi uzņēmējam, kura darbība ir saistīta ar eksportu uz trešās valsts tirgiem, ir jāapzinās, ka tā ekonomisko stāvokli konkrētā brīdī var ietekmēt un mainīt dažādi apstākļi un ka viens no tiem ir arī iespēja, kas turklāt ir skaidri paredzēta un reglamentēta VSN 22. pantā, ka šāda trešā valsts veiks pasākumus koncesiju atcelšanai, ņemot vērā tās komercpartneru rīcību PTO ietvaros, un šajā nolūkā brīvi izvēlēsies, kā tas izriet no VSN 22. panta 3. punkta a) un f) apakšpunkta, preces, kurām piemērot minētos pasākumus.

187

Kaut arī no šī sprieduma 176.–179. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tad, ja Pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumā ir atklāts Kopienu tiesību pārkāpums, bet tā rezolutīvā daļa ir balstīta uz citu tiesisko pamatojumu, apelācijas sūdzība ir jānoraida (skat. 1994. gada 15. decembra spriedumu lietā C-320/92 P Finsider/Komisija, Recueil, I-5697. lpp., 37. punkts; 1999. gada 16. decembra spriedumu lietā C-150/98 P ESK/E, Recueil, I-8877. lpp., 17. punkts, un 2000. gada 13. jūlija spriedumu lietā C-210/98 P Salzgitter/Komisija, Recueil, I-5843. lpp., 58. punkts).

188

Tā tas ir šajā gadījumā. Tiesa ir secinājusi, ka pašreiz Kopienu tiesības neparedz kārtību, kas ļautu iestāties Kopienas atbildībai par tās rīcību likumdošanas jomā situācijā, kurā uz iespējamu šādas rīcības neatbilstību PTO līgumiem nevar atsaukties Kopienu tiesā. Prasītāju iesniegto prasību par zaudējumu atlīdzību mērķis ir ieviest Kopienas atbildību šādas rīcības dēļ. Šajos apstākļos Pirmās instances tiesa varēja vienīgi noraidīt šādas prasības neatkarīgi no argumentiem, ko prasītājas paudušas prasību pamatojumam (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Salzgitter/Komisija, 59. punkts). Tādējādi Pirmās instances tiesai šī iemesla dēļ prasītāju prasības būtu bijis jānoraida, ja tā nebūtu pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kas tai būtu licis prasības noraidīt citu iemeslu dēļ (pēc analoģijas skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Finsider/Komisija, 38. punkts, un lietā ESK/E, 18. punkts).

189

No tā izriet, ka, lai arī pirmais pamats, kas ir norādīts, lai pamatotu pretapelācijas sūdzības, ir pamatots, tas ir neatbilstošs un līdz ar to tas ir jānoraida (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Salzgitter/Komisija, 60. punkts).

190

Ņemot vērā šī sprieduma 176. punktā izdarīto secinājumu un šī sprieduma 163. punktā paustos apsvērumus, pamata apelācijas sūdzību otrais pamats, kas attiecas uz prasītājām nodarīto zaudējumu neparasto raksturu, nav jāizskata un nav jāizskata arī pretapelācijas sūdzību otrais un trešais pamats, kas attiecas, pirmkārt, uz to, ka minētie zaudējumi nav konkrēti un, otrkārt, uz to ka nepastāv cēloņsakarība starp šiem zaudējumiem un Kopienu iestāžu rīcību.

191

Pakārtoti FIAMM un Fedon lūdz piešķirt taisnīgu zaudējumu atlīdzību, ņemot vērā pirmās instances tiesā notikušās tiesvedības pārmērīgā ilguma dēļ.

192

Atsaucoties uz 1998. gada 17. decembra spriedumu lietā C-185/95 P Baustahlgewebe/Komisija (Recueil, I-8417. lpp., 26.–49. punkts), FIAMM šajā sakarā norāda, pirmkārt, ka lieta tai ir būtiski finansiāli nozīmīga, otrkārt, ka faktiskie jautājumi šajā gadījumā ir ļoti skaidri, treškārt, ka neviena lietas dalībnieka rīcība nav sekmējusi tiesvedības paildzināšanu un, ceturtkārt, ka Pirmās instances tiesa nesaskārās ar ārkārtas apstākļiem.

193

Komisija lūdz atzīt, ka FIAMM un Fedon prasījumi šajā sakarā nav pieņemami.

194

Par Fedon apelācijas sūdzību nepieņemamību vispirms liecina Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta c) punkts, jo Fedon nav nekādā veidā pamatojis savu prasību.

195

Abu apelācijas sūdzību nepieņemamība izriet no ratione materiae. Pirmkārt, apelācijas sūdzība, kā izriet no Tiesas Statūtu 57. un 58. panta, nevar būt saistīta ar jauniem faktiem, kas nav bijuši darīti zināmi jau pirmajā instancē. Otrkārt, tiesvedības ilgumu Pirmās instances tiesā nevar atzīt par procesuālu pārkāpumu, ja tas nav ietekmējis strīdu izšķiršanu.

196

Visbeidzot, minēto nepieņemamību pamato arī ratione personae, jo Kopienu šajā tiesvedībā pārstāv Padome un Komisija, nevis Tiesa, kuras daļa ir Pirmās instances tiesa, uz kuru šajā gadījumā tiek attiecināts apstāklis, kas rada minēto atbildību.

197

Turklāt atlīdzība, kas ir pamatota ar taisnīgumu, tāpat kā atlīdzība, kas tika piešķirta lietā, kurā ir taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Baustahlgewebe/Komisija, šajā gadījumā nav paredzama, jo FIAMM un Fedon nav pienākuma Kopienu budžetā iemaksāt summu, ko varētu atskaitīt.

198

Visbeidzot, tiesvedības ilgums Pirmās instances tiesā katrā ziņā esot izskaidrojams ar lietu sarežģītību, ar procesuālām nejaušībām, kas saistītas ar daudzu lietu apvienošanu, kuras ierosinātas piecās dažādās tiesvedības valodās un kurās ir iesaistītas trīs iestādes, kā arī viena persona, kas iestājusies lietā, ar šo lietu jaunu nodošanu palātai paplašinātā sastāvā, kā arī ar to, ka lieta, kurā ir taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Van Parys un kurā bija izvirzīti līdzīgi principiāli jautājumi, joprojām tika izskatīta Tiesā.

199

Spānijas Karaliste uzskata, ka FIAMM un Fedon prasības ir nepieņemamas, jo tās netika izteiktas pirmajā instancē un līdz ar to tās nevarēja tikt aplūkotas pārsūdzētajos spriedumus.

200

Prasītāju prasības, kuru mērķis ir iegūt taisnīgu atlīdzību par to, ka tiesvedība Pirmās instances tiesā pārsniedza saprātīgu termiņu, šajā gadījumā nevar apmierināt.

201

Attiecībā uz Fedon prasību pietiek konstatēt, ka šī prasība, kas ir iekļauta prasības pieteikuma petitum, tomēr nav minēta tā galvenajā daļā.

202

Saskaņā ar Reglamenta 112. panta 1. punkta c) punktu apelācijas sūdzībā ir jāiekļauj izvirzītie tiesību pamati un argumenti. Tā kā šādi pamati un argumenti, kas atšķiras no prasībā izteiktajiem prasījumiem, kuri savukārt ir paredzēti šī paša 112. panta 1. punkta d) punktā, šajā gadījumā Fedon prasības pieteikumā nemaz nav norādīti, no tā izriet, ka tās iesniegtā prasība par taisnīgu kompensāciju, kurai nav norādīts nekāds pamatojums, ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemama.

203

Attiecībā uz FIAMM prasību ir jāatgādina, ka gadījumā, ja nekas neliecina, ka tiesvedības ilgums ir ietekmējis strīda izšķiršanu, pamats, kas ir balstīts uz to, ka tiesvedībā Pirmās instances tiesā nav izpildītas prasības saistībā ar saprātīga termiņa ievērošanu, parasti nevar likt atcelt tās pieņemtu spriedumu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Baustahlgewebe/Komisija, 49. punkts).

204

Šajā lietā FIAMM turklāt nav apgalvojusi, ka tiesvedības iespējami pārmērīgais ilgums ir ietekmējis strīda izšķiršanu, ne arī prasījusi, lai spriedums lietā FIAMM šī iemesla dēļ tiktu atcelts.

205

Kā izriet no Reglamenta 113. panta 1. punkta, apelācijas sūdzības prasījumiem ir jābūt vērstiem uz visa Pirmās instances tiesas sprieduma vai kādas tā daļas atcelšanu un attiecīgā gadījumā uz to, ka tiek pilnībā vai daļēji apmierināti prasījumi, kādus lūgts apmierināt pirmajā instancē.

206

Šajā sakarā ir jānorāda, ka lietā, kurā ir taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Baustahlgewebe/Komisija un uz kuru atsaucas FIAMM, Tiesai iesniegtā apelācijas sūdzība bija celta par Pirmās instances tiesas spriedumu, ar kuru prasītājam bija noteikts naudas sods par konkurences tiesību normu pārkāpumu, īstenojot tai šajā sakarā piešķirto neierobežoto kompetenci, ko arī Tiesa var izmantot, ja tā atceļ šādu Pirmās instances tiesas spriedumu un lemj par prasību.

207

Minētā sprieduma 33. punktā Tiesa šajā sakarā ir atsaukusies uz prasītāja tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu saprātīgā termiņā un it īpaši uz tiesībām uz to, ka tiek lemts, vai apgalvojumi par konkurences tiesību normu pārkāpumu, ko pret to izteikusi Komisija, un naudas sodi, kuri tam šajā sakarā uzlikti, ir pamatoti.

208

Konstatējot, ka Pirmās instances tiesa šādu termiņu šajā gadījumā ir pārsniegusi, Tiesa procesuālās ekonomijas nolūkā un lai garantētu tūlītēju un efektīvu kompensāciju par šādu procesuālu pārkāpumu, atzina, ka Pirmās instances tiesas sprieduma atcelšana un grozīšana, kas saistīta tikai ar jautājumu par naudassoda apmēra noteikšanu, ļauj šajā gadījumā piešķirt taisnīgu prasīto kompensāciju (iepriekš minētais spriedums lietā Baustahlgewebe/Komisija, 47., 48. un 141. punkts).

209

Savukārt šī apelācijas sūdzība ir celta par Pirmās instances tiesas spriedumu, ar ko ir noraidīta prasība par zaudējumu atlīdzību, kura ir pamatota ar EKL 288. panta otro daļu.

210

No tā izriet, ka šāda sprieduma atcelšanas rezultātā nevar tikt piešķirta taisnīga kompensācija pārmērīgi ilgas tiesvedības Pirmās instances tiesā dēļ, grozot pārsūdzēto spriedumu, jo šādā tiesvedībā Pirmās instances tiesa tāpat kā Tiesa apelācijas tiesvedībā nekādā ziņā nav aicināta piespriest prasītājām maksāt summu, no kuras šī taisnīgā kompensācija attiecīgā gadījumā varētu tikt atskaitīta.

211

Šajos apstākļos arī FIAMM prasība piešķirt taisnīgu kompensāciju iespējami pārmērīgi ilgās tiesvedības Pirmās instances tiesā dēļ ir jānoraida kā nepieņemama.

212

Turklāt ir jāprecizē, ka pat tad, ja tiesvedības ilgums Pirmās instances tiesā šajā gadījumā faktiski bija ievērojams, ilguma saprātīgais raksturs ir jāvērtē, ņemot vērā katras atsevišķas lietas apstākļus un it īpaši ņemot vērā strīdā iesaistīto personu ieinteresētību, lietas sarežģītību, kā arī prasītāja un kompetento iestāžu rīcību (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Baustahlgewebe/Komisija, 29. punkts, un 2002. gada 15. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-238/99 P, C-244/99 P, C-245/99 P, C-247/99 P, no C-250/99 P līdz C-252/99 P un C-254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I-8375. lpp., 210. punkts).

213

Attiecībā uz kompetentās iestādes rīcību un lietas sarežģītības pakāpi ir svarīgi norādīt, ka tiesvedības Pirmās instances tiesā ievērojamais ilgums šajā gadījumā lielā mērā var tikt izskaidrots ar vairāku objektīvu apstākļu kopumu, kas saistīti ar paralēlo lietu skaitu, kas viena pēc otras tika iesniegtas Pirmās instances tiesā, kā arī ar tajā izvirzīto juridisko jautājumu nozīmību.

214

Šie apstākļi ļauj izskaidrot to, ka radās vairākas procesuāla rakstura nejaušības, kas noteikti sekmēja kavēšanos attiecīgo strīdu atrisināšanā un kas šajā gadījumā nevar tikt uzskatītas par neparastām, piemēram, sešu lietu, kas ierosinātas vairākās dažādās tiesvedības valodās, apvienošana, ņemot vērā to savstarpēju saistību, vai arī to atkārtota nodošana vispirms palātai paplašinātā sastāvā, pēc tam — jaunam tiesnesim referentam pēc sākotnēji izraudzītā tiesneša referenta amata pienākumu pildīšanas beigām un, visbeidzot, Pirmās instances tiesas virspalātai, pēc kuras tika atkārtoti uzsākts mutvārdu process.

215

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Šī 69. panta 4. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka dalībvalstis, kas ir iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

216

Tā kā Padome un Komisija ir prasījušas piespriest FIAMM un Fedon atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā pēdējām minētām spriedums nav labvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

217

Spānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: