1

Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, nosakot prasību, ka privātām ekoloģiski tīru lauksaimniecības produktu kontroles organizācijām (turpmāk tekstā — “privātas organizācijas”), kas ir reģistrētas un apstiprinātas citā dalībvalstī, Vācijā ir jāatrodas vai nu uzņēmējdarbības vietai, vai citai pastāvīgai infrastruktūrai, lai tajā varētu veikt savu darbību, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 49. pants.

2

Padomes 1991. gada 24. jūnija Regulā (EEK) Nr. 2092/91 par lauksaimniecības produktu bioloģisko [ekoloģiski tīru] ražošanu un norādēm par to uz lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem (OV L 198, 1. lpp.), ko groza Padomes 1999. gada 19. jūlija Regula (EK) Nr. 1804/1999 (OV L 222, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “Regula Nr. 2092/91”), paredzēti minimālie noteikumi lauksaimniecības produktu bioloģiskās [ekoloģiski tīras] ražošanas jomā, attiecīgo produktu ražošanas metožu kontroles procedūras un šādi ražoto produktu sertifikācija. Saskaņā ar šo regulu uz produktiem, kas atbilst tajā paredzētajām prasībām, tostarp marķējumā, var norādīt “Bioloģisks [Ekoloģiski tīrs] lauksaimniecības produkts — EK kontroles sistēma”.

3

Regulas Nr. 2092/91 1., 2. un 4. pantā ir uzskaitīti attiecīgie produkti un norādes par bioloģiskās [ekoloģiski tīras] ražošanas metodēm un noteiktas dažādu jēdzienu definīcijas. Šīs regulas 3. pantā noteikts, ka regula ir piemērojama, neskarot citas Kopienu tiesību normas vai tās valsts tiesību normas, kas ir saderīgas ar Kopienu tiesību aktiem. Minētās regulas 5. pantā paredzēti nosacījumi, ar kādiem produkta marķējumā vai reklāmas materiālos var atsaukties uz bioloģiskās [ekoloģiski tīras] ražošanas metodi, bet šīs pašas regulas 6. pantā skaidroti ražošanas noteikumi, uz ko attiecas bioloģiskās [ekoloģiski tīras] ražošanas metodes jēdziens.

4

Regulas Nr. 2092/91 8. pants ir formulēts šādi:

“1.   Jebkurš uzņēmējs, kas ražo, sagatavo vai importē no kādas trešās valsts 1. pantā minētos produktus, lai tos pārdotu:

2.   Dalībvalstis norāda iestādi vai organizāciju, kas pieņem šādus paziņojumus.

Lai efektīvi uzraudzītu attiecīgo uzņēmēju, dalībvalstis var [noteikt, ka sniedzama jebkura cita papildu informācija], ko tās uzskata par vajadzīgu.

3.   Kompetentā iestāde nodrošina, lai ieinteresētajām pusēm būtu pieejams precizēts saraksts ar to uzņēmēju vārdiem un adresēm, uz kuriem attiecas kontroles sistēma.”

5

Saskaņā ar Regulas Nr. 2092/91 9. pantu:

“1.   Dalībvalstis izveido kontroles sistēmu, kurā darbojas viena vai vairākas izraudzītas kontroles iestādes un/vai apstiprinātas privātas organizācijas, kurām ir pakļauti tie uzņēmēji, kas ražo, sagatavo vai no trešām valstīm importē 1. pantā minētos produktus.

2.   Dalībvalstis paredz pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka [uzņēmējam], kurš ievēro šīs regulas noteikumus un veic iemaksas kontroles izdevumu segšanai, nodrošina pieeju kontroles sistēmai.

3.   Kontroles sistēma ietver vismaz tos piesardzības un kontroles pasākumus, kas minēti III pielikumā.

4.   Lai izmantotu privātu organizāciju īstenotu kontroles sistēmu, dalībvalstis izraugās iestādi, kas atbild par šādu organizāciju apstiprināšanu un uzraudzību.

5.   Lai apstiprinātu privātu kontroles organizāciju, ņem vērā šādus nosacījumus:

6.   Pēc kontroles organizācijas apstiprināšanas kompetentā iestāde:

6.a   Līdz 1996. gada 1. janvārim dalībvalstis izdod koda numuru katrai kontroles iestādei [organizācijai] vai organizācijai [iestādei], kas ir apstiprināta un nozīmēta saskaņā ar šā panta noteikumiem. Par to tās informē pārējās dalībvalstis un Komisiju. Komisija publicē koda numurus sarakstā, kas ir minēts 15. panta pēdējā daļā.

7.   Kontroles iestāde un apstiprinātās kontroles organizācijas, kas minētas 1. punktā:

8.   Apstiprinātās kontroles organizācijas:

9.   Šā panta 1. punktā minētā kontroles iestāde un kontroles organizācijas:

[..]

11.   No 1998. gada 1. janvāra un neierobežojot 5. un 6. punkta noteikumus, apstiprinātajām kontroles iestādēm [organizācijām] jāatbilst prasībām, kas izklāstītas EN 45011 standarta nosacījumos.

[..]”

6

Regulas Nr. 2092/91 10. pantā paredzēts, ka uz to produktu marķējuma, uz kuriem attiecas minētās regulas 9. pantā paredzētā kontroles sistēma, drīkst būt šīs regulas V pielikumā norādītā norāde un/vai logotips. Šajā sakarā minētā 10. panta 3. punkts uzliek kontroles organizācijām izpildes pienākumus, kas ir līdzvērtīgi tiem, kas noteikti šīs pašas regulas 9. panta 9. punktā.

7

Saskaņā ar Regulas Nr. 2092/91 10.a pantu par vispārējiem izpildes pasākumiem:

“1.   Ja dalībvalsts atklāj nelikumības vai pārkāpumus saistībā ar šīs regulas piemērošanu produktam no citas dalībvalsts, uz kura ir norādes, kā minēts 2. pantā un/vai V pielikumā, par to informē dalībvalsti, kas ir nozīmējusi kontroles organizāciju [iestādi] vai apstiprinājusi kontroles iestādi [organizāciju], un Komisiju.

2.   Dalībvalstis veic pasākumus un darbību, kāda ir vajadzīga, lai novērstu 2. pantā un/vai V pielikumā minēto norāžu negodīgu izmantošanu.”

8

Regulas Nr. 2092/91 III pielikumā ir precizētas kontroles minimālās prasības un piesardzības pasākumi saskaņā ar šīs regulas 8. un 9. panta minēto kontroles sistēmu.

9

Īpaši šā pielikuma vispārīgo noteikumu 9. punkta otrajā daļā un 10. punktā ir paredzēts, ka privātas organizācijas var pieprasīt, lai kontrolējamais uzņēmējs pagaidām nelaiž tirgū produktu ar norādi par bioloģiskās [ekoloģiski tīras] ražošanas metodi uz produkta, attiecībā uz kuru ir aizdomas, ka tas neatbilst šajā regulā noteiktajiem standartiem, un ka šīm organizācijām ir tiesības piekļūt visām minētā uzņēmēja telpām, kā arī pārskatiem.

10

Gesetz zur Durchführung der Rechtsakte der Europäischen Gemeinschaft auf dem Gebiet des ökologischen Landbau [Likums par Kopienu aktu bioloģiskās [ekoloģiski tīras] lauksaimniecības jomā transponēšanu] 2002. gada 10. jūlija redakcijā (BGBl. 2002 I, 2558. lpp.; turpmāk tekstā — “ÖLG”) īstenotas Regulas Nr. 2092/91 tiesību normas.

11

ÖLG 3. panta 1. punktā precizēts, ka Regulas Nr. 2092/91 9. panta 1. punktā, ko skata kopā ar tās 9. panta 3. punktu un III pielikumu, paredzēto kontroles sistēmu var īstenot privātas organizācijas, ja šī uzdevuma izpilde nav saistīta ar administratīvā procesa uzsākšanu.

12

Saskaņā ar ÖLG 4. panta 1. punkta 4. apakšpunktu, lai privātas organizācijas Vācijas teritorijā varētu veikt kontroles darbību, tām ir jāsaņem apstiprinājums, kura nosacījums savukārt ir biroja uzturēšana Vācijā. ÖLG nav paredzēta neviena procedūra par citās dalībvalstīs privātajām organizācijām piešķirto apstiprinājumu atzīšanu.

13

Pēc tam, kad 2000. gada 8. novembrī Komisija nosūtīja Vācijas Federatīvās Republikas iestādēm brīdinājuma vēstuli, vēršot to uzmanību uz to, ka privātajām organizācijām, kas apstiprinātas citā dalībvalstī, noteiktā prasība, lai tām Vācijā būtu uzņēmējdarbības vieta vai pastāvīga infrastruktūra, nav saderīga ar EKL 49. pantu, tā, uzskatot, ka Vācijas Federatīvās Republikas 2001. gada 19. februārī sniegtā atbilde nav pietiekama, 2002. gada 23. oktobrī izdeva argumentētu atzinumu, aicinot minēto dalībvalsti izpildīt savus pienākumus divu mēnešu laikā no šī atzinuma nosūtīšanas.

14

Savā 2003. gada 13. februāra atbildē Vācijas Federatīvā Republika nosūtīja Komisijai ÖLG tekstu un saglabāja nostāju, saskaņā ar kuru, lai efektīvi nodrošinātu patērētāju tiesību un konkurences aizsardzību, ir absolūti nepieciešams, lai privātajai organizācijai būtu birojs tās dalībvalsts teritorijā, kurā šī organizācija vēlas veikt kontroles darbību.

15

Uzskatot, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi argumentētā atzinuma prasības, Komisija cēla šo prasību.

16

Atbilstoši Komisijas apgalvotajam ÖLG 4. panta 1. punkta 4. apakšpunkts ir šķērslis privātajai organizācijai, kas apstiprināta kādā citā dalībvalstī, bet kurai nav biroja Vācijas teritorijā, brīvi veikt kontroles darbību šajā valstī.

17

Privāto organizāciju apstiprināšanas un uzraudzības sistēma, ko ieviesa Regula Nr. 2092/91, paredz, ka šīs organizācijas ir reģistrētas tikai apstiprināšanas dalībvalsts teritorijā, nevis katras tās dalībvalsts teritorijā, kurā minētās organizācijas vēlas veikt kontroles darbību.

18

Šajā sakarā Komisija precizē, ka, tā kā Regulā Nr. 2092/91 nav pilnīgi saskaņota attiecīgā joma, ir jāņem vērā EKL 49. pantā minētā pakalpojumu sniegšanas brīvība, lai spriestu, vai apstrīdētais Vācijas tiesiskais regulējums rada šķērsli šai brīvībai.

19

Turklāt Komisija uzsver, pirmkārt, ka Regulas Nr. 2092/91 pieņemšanas laikā Eiropas Savienības Padome neatsaucās uz EEK līguma 66. pantu (jaunajā redakcijā — EK līguma 66. pants, pēc grozījumiem — EKL 55. pants), ko skata kopā ar EEK līguma 55. pantu (jaunajā redakcijā — EK līguma 55. pants, pēc grozījumiem — EKL 45. pants), tādēļ bioloģiski [ekoloģiski tīri] ražotu lauksaimniecības produktu kontrole un marķējums nav darbības, kas izslēgtas no EKL 49. panta piemērošanas jomas.

20

Otrkārt, EKL 45. panta pirmā daļa attiecas tikai uz darbībām, kas kā tādas ir tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā. Līdz ar to, pat pieņemot, ka ekoloģiski tīri ražotu lauksaimniecības produktu kontroles darbība in fine ir valsts varas īstenošana, privātās organizācijas nepiedalās tieši un konkrēti šīs varas īstenošanā.

21

Jau pats Regulas Nr. 2092/91 9. panta 1. punkts vien pierāda, ka attiecīgā kontroles darbība neattiecas uz funkcijām, kas saistītas ar valsts varas īstenošanu, jo šis punkts ļauj dalībvalstīm izveidot kontroles sistēmu, kurā darbojas privātās organizācijas. Līdz ar to runa noteikti nav par uzdevumu, kas ir valsts darbības centrā un kas ir saistīts ar tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā.

22

Šajā sakarā tam, ka Vācijas privātās organizācijas, kas izpilda Regulā Nr. 2092/91 paredzētās kontroles darbības, veic arī citas darbības, kas var attiekties uz valsts varas īstenošanu, nav nozīmes no Kopienu tiesību viedokļa.

23

Visbeidzot, Komisija uzskata, ka patērētāju aizsardzības mērķis neattaisno biroja uzturēšanas Vācijā prasību, kas noteikta privātajām organizācijām, kuras apstiprinātas citā dalībvalstī. Šāda prasība nav pilnīgi nepieciešama, lai pārbaudītu kontroļu objektivitāti un nodrošinātu minēto aizsardzību. Saskaņā ar Regulas Nr. 2092/91 noteikumiem apstiprināšanas dalībvalsts kompetentajai iestādei ir kompetence, kas tai ļauj veikt šajā sakarā vajadzīgās pārbaudes un noteikt vajadzīgās sankcijas, ja netiek ievēroti kontroles kritēriji. Vienkāršota apstiprināšanas procedūra, ņemot vērā pārbaudes, ko veikusi apstiprināšanas dalībvalsts kompetentā iestāde, ļautu Vācijas iestādēm pārliecināties, ka privātas organizācijas, kas vēlas veikt kontroli Vācijas teritorijā, faktiski atbilst nosacījumiem par personāla un administratīvā aprīkojuma resursiem, kas prasīti minētajā regulā. Turklāt dalībvalstu administrāciju sazināšanās sistēma tām ļauj veikt vajadzīgos pasākumus, ja tiek konstatētas nelikumības citā dalībvalstī veiktajās kontrolēs.

24

Vācijas Federatīvā Republika prioritāri apgalvo, ka Regulā Nr. 2092/91 ir pilnībā saskaņota attiecīgā joma. Tādējādi no Tiesas judikatūras izriet, ka līdz ar to vairs nav iespējams atsaukties uz EK līguma garantētajām pamatbrīvībām šajā jomā. Šī dalībvalsts šajā sakarā atsaucas uz 1983. gada 13. decembra spriedumu lietā 222/82 Apple and Pear Development Council (Recueil, 4083. lpp.), 1988. gada 20. septembra spriedumu lietā 190/87 Moormann (Recueil, 4689. lpp., 10. punkts), 1993. gada 12. oktobra spriedumu lietā C-37/92 Vanacker un Lesage (Recueil, I-4947. lpp., 9. punkts), kā arī 2001. gada 13. decembra spriedumu lietā C-324/99 DaimlerChrysler (Recueil, I-9897. lpp., 43. punkts).

25

Tomēr, tā kā jautājums par citā dalībvalstī piešķirtā apstiprinājuma atzīšanu nav reglamentēts Regulas Nr. 2092/91 tiesību normās, katra dalībvalsts ir tiesīga pieprasīt katrai privātajai organizācijai, kas tās teritorijā vēlas piedāvāt savus pakalpojumus, lai tiktu ievēroti apstiprināšanas nosacījumi, ko paredz minētā regula. Turklāt, uzliekot dalībvalstij pienākumu ļaut citā dalībvalstī apstiprinātajām privātajām organizācijām veikt savu darbību tās teritorijā, neparedzot citus nosacījumus, tiek ierobežota brīvība, kas savas kontroles sistēmas izveidošanai piešķirta katrai dalībvalstij.

26

Turklāt Vācijas Federatīvā Republika uzsver, pirmkārt, ka privātu organizāciju darbība attiecas uz valsts varas īstenošanu EKL 55. panta, ko skata kopā ar EKL 45. panta pirmo daļu, izpratnē un, otrkārt, ka ÖLG 4. panta 1. punkta 4. apakšpunkts ir pamatots ar patērētāju aizsardzības mērķi.

27

Runājot, pirmkārt, par atkāpi, kas paredzēta EKL 55. pantā, ko skata kopā ar EKL 45. panta pirmo daļu, bioloģiski [ekoloģiski tīri] ražotu lauksaimniecības produktu kontroles sistēmas galvenā loma, kas piešķirta privātajām organizācijām, rodas, pirmkārt, no tā, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2092/91 9. pantu dalībvalstis drīkst piešķirt kontroles funkciju valsts iestādei un, otrkārt, no īpašajām pilnvarām, ko paredz šīs darbības īstenošana un kas var ietekmēt kontrolējamo uzņēmēju tiesības. Tas, ka šīs organizācijas pašas nevar īstenot lēmumus, ko tās pieņem, nav noteicošais faktors. Turpretī to lēmumu saistošais raksturs, ko var apstrīdēt tikai tiesas ceļā, ir fakts, kas norāda uz to tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā, kā tas izriet no Tiesas judikatūras, it īpaši no 1974. gada 21. jūnija sprieduma lietā 2/74 Reyners (Recueil, 631. lpp., 43. punkts) un 1993. gada 13. jūlija sprieduma lietā C-42/92 Thijssen (Recueil, I-4047. lpp., 8. punkts).

28

Runājot, otrkārt, par ÖLG 4. panta 1. punkta 4. apakšpunkta pamatojumu, Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka pienākums uzturēt biroju Vācijā ir noteikts primāru vispārējo interešu apsvērumu, proti, patērētāju aizsardzības, dēļ. Turklāt šis pienākums ir samērīgs ar šo mērķi.

29

Tādējādi minētais pienākums ir pilnīgi nepieciešams, lai kompetentās valsts iestādes varētu pienācīgi uzraudzīt privātu organizāciju darbību. Ir vajadzīgs, lai šo uzraudzību veiktu tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kurā šīs organizācijas darbojas, un lai tādēļ tām šajā valstī būtu birojs vai ilglaicīga infrastruktūra.

30

Vispirms ir jāatzīmē, ka gadījumā, ja dalībvalstis ir izvēlējušās tādu sistēmu, kurā bioloģiski [ekoloģiski tīri] ražotu lauksaimniecības produktu kontroli veic apstiprinātas privātas organizācijas, Regulā Nr. 2092/91 noteikta šo organizāciju apstiprināšanas procedūra un nosacījumi, kontroles noteikumi, kas šīm organizācijām ir jāpiemēro, kā arī uzraudzības procedūra, kurai tās pašas ir pakļautas savā apstiprināšanas dalībvalstī. Šajā regulā tomēr nav nevienas tiesību normas par privāto organizāciju kontroles pakalpojumu sniegšanu dalībvalstī, kas nav to apstiprināšanas valsts.

31

Kaut arī, kādā nozarē nepastāvot pilnīgai saskaņošanai Kopienu līmenī, dalībvalstis principā ir kompetentas noteikt nosacījumus darbību veikšanai šajā nozarē, tomēr tām sava kompetence ir jāīsteno, ievērojot Līgumā garantētās pamatbrīvības (skat. 2006. gada 26. janvāra spriedumu lietā C-514/03 Komisija/Spānija, Krājums, I-963. lpp., 23. punkts, un 2006. gada 14. decembra spriedumu lietā C-257/05 Komisija/Austrija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums — Krājums, I-134.* lpp., 18. punkts).

32

Šajā gadījumā rodas jautājums, vai ar EKL 49. pantu ir saderīgs tas nosacījums par biroja uzturēšanu Vācijas teritorijā, kas ÖLG 4. panta 1. punkta 4. apakšpunktā noteikts privātajām organizācijām, kuras jau tikušas apstiprinātas un līdz ar to tām jau ir birojs citā dalībvalstī.

33

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumiem ir uzskatāmi visi pasākumi, kas aizliedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu šīs brīvības izmantošanu (skat. 2006. gada 3. oktobra spriedumu lietā Fidium Finanz C-452/04, Krājums, I-9521. lpp., 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Līdz ar to strīdīgajā tiesību normā paredzētais nosacījums par biroju ir tieši pretrunā pakalpojumu sniegšanas brīvībai, jo tā rezultātā privātajām organizācijām, kas reģistrētas tikai citās dalībvalstīs, nav iespējams sniegt attiecīgos pakalpojumus Vācijā (pēc analoģijas skat. 2000. gada 9. marta spriedumu lietā C-355/98 Komisija/Beļģija, Recueil, I-1221. lpp., 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai strīdīgā tiesību norma var tikt pamatota ar atkāpēm, kas paredzētas Līgumā, vai ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem.

36

Vācijas Federatīvā Republika prioritāri apgalvo, ka privātu organizāciju darbība ir uzskatāma par tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā EKL 55. panta, ko skata kopā ar EKL 45. panta pirmo daļu, izpratnē, un pakārtoti, ka strīdīgo tiesību normu pamato patērētāju aizsardzības mērķis.

37

Runājot par pirmo argumentācijas daļu, ir jāatgādina, ka, tā kā EKL 55. pants, ko skata kopā ar EKL 45. panta pirmo daļu, ir izņēmums no pakalpojumu sniegšanas brīvības pamatnoteikuma, tas ir jāinterpretē, attiecinot šās tiesību normas piemērojamību tikai uz to, kas ir noteikti nepieciešams to interešu nodrošināšanai, ko šī tiesību norma ļauj aizsargāt dalībvalstīm (šajā sakarā skat. 2006. gada 30. marta spriedumu lietā C-451/03 Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, Krājums, I-2941. lpp., 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru minētajos pantos paredzētā atkāpe ir piemērojama tikai darbībām, kas pašas par sevi ir tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, 46. punkts un tajā minētā judikatūra), kas izslēdz to, ka par dalību valsts varas īstenošanā minētās atkāpes izpratnē var uzskatīt funkcijas, kam ir tikai papildu un sagatavošanas raksturs attiecībā uz iestādi, kas faktiski īsteno valsts varu, pieņemot galīgo lēmumu (iepriekš minētais spriedums lietā Thijssen, 22. punkts).

39

No Regulas Nr. 2092/91 izriet, ka privātu organizāciju darbība un tās veikšanas noteikumi var tikt aprakstīti šādā veidā.

40

Pirmkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 2092/91 9. panta 3. punktu privātas organizācijas īsteno kontroles un piesardzības pasākumus, kas minēti šīs regulas III pielikumā.

41

Otrkārt, saskaņā ar minētās regulas 9. panta 9. punkta a) un b) apakšpunktu šīs organizācijas veiktās kontroles rezultātā atļauj vai neatļauj lietot norādes par bioloģiskās [ekoloģiski tīras] ražošanas metodi produktiem, ko pārdod to kontrolētie uzņēmēji, un, ja tiek atklāts nepārprotams pārkāpums vai pārkāpums ar ilgstošām sekām, aizliedz attiecīgajam uzņēmējam pārdod produktus ar norādēm par bioloģiskās [ekoloģiski tīras] ražošanas metodi uz laiku, ko iepriekš saskaņo ar dalībvalsts kompetento iestādi.

42

Treškārt, saskaņā ar Regulas Nr. 2092/91 9. panta 6. punkta c) apakšpunktu un 8. punkta a) un b) apakšpunktu minētās organizācijas atskaitās par savu darbību iestādei, kura tās apstiprina un pārrauga, attiecīgi informējot par konstatētajām nelikumībām un pārkāpumiem, kā arī uzliktajām sankcijām, sniedzot visu vajadzīgo informāciju un katru gadu tai nosūtot tās kontrolēto uzņēmēju sarakstu, kā arī darbības atskaiti. Turklāt minētā 9. panta 8. punkta a) apakšpunktā paredzēts, ka privātas organizācijas kontroles nolūkā nodrošina kompetentajai iestādei, kas tās uzrauga, pieeju savām biroju telpām un materiāli tehniskajai bāzei un sniedz visu informāciju un palīdzību, ko minētā iestāde uzskata par vajadzīgu savu pienākumu izpildei.

43

Kaut arī no šiem faktiem izriet, ka privātu organizāciju darbība neattiecas tikai uz vienkāršu bioloģisko [ekoloģiski tīru] lauksaimniecības produktu atbilstības kontroļu organizēšanu, bet ietver arī pilnvaras noteikt šīs kontroles seku īstenošanu, ir tomēr jāuzsver, ka Regulā Nr. 2092/91 paredzēts, ka kompetentā valsts iestāde uzrauga šīs organizācijas. Tādējādi šīs regulas 9. panta 4. punktā paredzēts, ka šī iestāde uzrauga minētās organizācijas. Citās tiesību normās, piemēram, šā paša panta 6. punktā ir precizēti šīs uzraudzības veikšanas noteikumi, inter alia paredzot, ka minētā iestāde papildus savai kompetencei piešķirt un atcelt apstiprinājumu nodrošina privātu organizāciju veiktās kontroles objektivitāti un pārbauda tās efektivitāti. Turklāt minētās regulas 9. panta 8. punkta a) apakšpunkts uzliek šīm organizācijām pienākumu pārbaudes nolūkā nodrošināt kompetentajai iestādei pieeju to biroju telpām un materiāli tehniskajai bāzei.

44

Tādējādi redzams, ka privātas organizācijas veic savu darbību ar tās kompetentās valsts iestādes uzraudzību, kura — kā pēdējā instance — ir atbildīga par kontrolēm un minēto organizāciju lēmumiem, kā par to arī liecina minētās iestādes pienākumi, kuri atgādināti šā sprieduma iepriekšējā punktā. Turklāt šo secinājumu apstiprina ÖLG 3. panta 1. punkts, ciktāl šajā tiesību normā noteikts, ka tas, ka Regulā Nr. 2092/91 paredzēto kontroles uzdevumu veikšanu nodrošina privātās organizācijas, nav saistīts ar administratīvā procesa īstenošanu. Līdz ar to papildu un sagatavošanas loma, kas privātajām organizācijām pienākas saskaņā ar šo regulu attiecībā uz uzraudzības iestādi, nevar tikt uzskatīta par tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā EKL 55. panta, ko skata kopā ar EKL 45. panta pirmo daļu, izpratnē.

45

Tomēr Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka privātajām organizācijām Vācijā ir pilnvaras, kas atkāpjas no minētās regulas. Tādējādi to kompetencē esot pieņemt administratīvus aktus, kuru saistošais spēks ir līdzvērtīgs valsts iestādes pieņemto lēmumu spēkam.

46

Šajā sakarā ir jāuzsver, pirmkārt, kā ir atgādināts šā sprieduma 37. punktā, ka EKL 55. pantā, ko skata kopā ar EKL 45. panta pirmo daļu, paredzētā atkāpe ir jāinterpretē, attiecinot šās tiesību normas piemērojamību tikai uz to, kas ir noteikti nepieciešams to interešu nodrošināšanai, ko šī tiesību norma ļauj aizsargāt dalībvalstīm.

47

Otrkārt, kaut arī Regula Nr. 2092/91 dalībvalstīm neliedz piešķirt privātajām organizācijām valsts varas pilnvaras to kontroles darbības pienācīgai veikšanai, pat uzticēt tām veikt citas darbības, kas kā tādas ir uzskatāmas par tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā, tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka EKL 45. un 55. pantā atļautā izņēmuma piemērošanas paplašināšana, ietverot visu profesionālo darbību, nav pieļaujama, ja darbības, kas, iespējams, ir dalība valsts varas īstenošanā, ir nodalāmas no attiecīgās profesionālās darbības kopumā (attiecībā uz EKL 45. pantu skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Reyners, 47. punkts).

48

Ir jāatgādina, kā tas ir atzīts šā sprieduma 44. punktā, ka tāda privātu organizāciju darbība, kas noteikta Regulā Nr. 2092/91, nav uzskatāma — kā tāda — par tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā, tādēļ visas citas papildu darbības, kas ir uzskatāmas par šādu dalību, ir noteikti nodalāmas no šīs darbības.

49

Runājot par Vācijas Federatīvās Republikas pakārtoti izvirzītās argumentācijas otro daļu par ÖLG 4. panta 1. punkta 4. apakšpunkta pamatojumu patērētāju aizsardzības apsvērumu dēļ, šī dalībvalsts īpaši apgalvo, ka prasība, lai Vācijas teritorijā būtu birojs vai ilglaicīga infrastruktūra, ir nepieciešama, lai Vācijas kompetentās iestādes, pirmkārt, pārliecinātos, ka organizācijām, kas sniedz šajā valstī kontroles pakalpojumus, patiešām ir vajadzīgā infrastruktūra un personāls, un, otrkārt, varētu veikt pārbaudes uz vietas, kas paredzētas Regulā Nr. 2092/91.

50

Šajā sakarā ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pārtērētāju aizsardzība var pamatot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus (šajā sakarā skat. it īpaši 1997. gada 9. jūlija spriedumu apvienotajās lietās no C-34/95 līdz C-36/95 De Agostini un TV-Shop, Recueil, I-3843. lpp., 53. punkts; 2003. gada 6. novembra spriedumu lietā C-243/01 Gambelli u.c., Recueil, I-13031. lpp., 67. punkts, kā arī 2007. gada 6. marta spriedumu apvienotajās lietās C-338/04, C-359/04 un C-360/04 Placanica u.c., Krājums, I-1891. lpp., 46. punkts).

51

Tomēr ir svarīgi nodrošināt, lai šajā nolūkā veiktie pasākumi nepārsniegtu to, kas ir objektīvi nepieciešams (šajā sakarā skat. 2004. gada 11. marta spriedumu lietā C-496/01 Komisija/Francija, Recueil, I-2351. lpp., 68. punkts).

52

Nosacījums, kas uzlikts citā dalībvalstī apstiprinātajām privātajām organizācijām, uzturēt biroju Vācijas teritorijā, lai varētu veikt savu darbību, pārsniedz to, kas objektīvi nepieciešams patērētāju aizsardzības mērķa sasniegšanai.

53

Ir jāatgādina, ka Regulā Nr. 2092/91 paredzēti minimālie kritēriji minēto organizāciju uzraudzības jomā. Šie kritēriji ir piemērojami visās dalībvalstīs, tādējādi nodrošinot, ka šāda vienā dalībvalstī apstiprināta organizācija, kas sniedz kontroles pakalpojumus Vācijā, atbilst inter alia dažādiem kritērijiem, kas paredzēti minētajā regulā, un ka līdz ar to tiek garantēta patērētāju aizsardzība.

54

Līdz ar to, uzlikdams privātajām organizācijām, kas apstiprinātas citā dalībvalstī, pienākumu uzturēt biroju Vācijā, lai Vācijas iestādes varētu uzraudzīt to darbību, ÖLG 4. panta 1. punkta 4. apakšpunkts izslēdz to, ka tiek ņemti vērā pienākumi un uzraudzības pasākumi, kas šīm organizācijām jau noteikti apstiprināšanas dalībvalstī.

55

Vācijas iestādes varētu ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem nodrošināt Regulā Nr. 2092/91 paredzētās garantijas un patērētāju aizsardzību.

56

Pirmkārt, minētās iestādes pirms pasākumu veikšanas varētu pieprasīt, lai citā dalībvalstī apstiprināta privāta organizācija iesniedz pierādījumu par to, ka tā patiešām ir apstiprināta reģistrācijas dalībvalstī, kā arī par to, ka tai ir infrastruktūra un personāls, kas vajadzīgs to pakalpojumu sniegšanai, ko tā vēlas sniegt Vācijas teritorijā. Šos pierādījumus var apstiprināt reģistrācijas dalībvalsts kompetentās iestādes, kas ir atbildīgas par attiecīgās organizācijas darbības uzraudzību.

57

Otrkārt, ja nelikumība tiek konstatēta kontrolēs, ko šī organizācija veic Vācijā, Regulas Nr. 2092/91 10.a pantā paredzēta informācijas apmaiņas dalībvalstu starpā sistēma, kas Vācijas iestādēm ļauj ziņot par šādu nelikumību minētās organizācijas uzraudzības iestādēm, lai šīs iestādes veiktu vajadzīgos pasākumus, proti, piemēram, minētās organizācijas pārbaudi uz vietas, un, ja vajadzīgs, atceltu savu apstiprinājumu.

58

Līdz ar to ir jāatzīst, ka ÖLG 4. panta 1. punkta 4. apakšpunkts nav samērīgs ar patērētāju aizsardzības mērķi, uz ko atsaucas Vācijas Federatīvā Republika.

59

Tādējādi no iepriekš minētā izriet, ka, uzliekot privātajām organizācijām, kas apstiprinātas citā dalībvalstī, pienākumu uzturēt biroju Vācijas teritorijā, lai tajā varētu sniegt kontroles pakalpojumus, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 49. pants.

60

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums nav labvēlīgs, tad tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: