Lieta C‑490/04
Eiropas Kopienu Komisija
pret
Vācijas Federatīvo Republiku
Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Pieņemamība – EKL 49. pants – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Darba ņēmēju norīkošana darbā – Ierobežojumi – Iemaksa apmaksātu atvaļinājumu valsts fondā – Dokumentu tulkošana – Paziņojums par darbā norīkoto darba ņēmēju darba vietu
Ģenerāladvokāta Damaso Ruisa‑Harabo Kolomera [Dámaso Ruiz‑Jarabo Colomer] secinājumi, sniegti 2006. gada 14. decembrī
Tiesas (pirmā palāta) 2007. gada 18. jūlija spriedums
Sprieduma kopsavilkums
1. Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Pirmstiesas procedūra – Mērķis
(EKL 226. pants)
2. Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Komisijas rīcības tiesības – Izpildes termiņš
(EKL 226. pants)
3. Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Valsts pienākumu neizpildes pierādījums – Komisijas pienākums
(EKL 226. pants)
4. Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi – Darba ņēmēju norīkošana darbā
(EKL 49. pants)
5. Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi – Darba ņēmēju norīkošana darbā
(EKL 49. pants)
1. EKL 226. pantā paredzētās pirmstiesas procedūras mērķis ir sniegt iespēju attiecīgajai dalībvalstij izpildīt savus pienākumus, kas izriet no Kopienu tiesībām, vai izmantot savas tiesības aizstāvēties pret Komisijas formulētajiem iebildumiem.
(sal. ar 25. punktu)
2. EKL 226. pantā minētie noteikumi ir jāpiemēro, neuzliekot Komisijai pienākumu ievērot noteiktu termiņu, izņemot gadījumus, kad šajā tiesību normā paredzētais pirmstiesas procedūras pārmērīgais ilgums attiecīgajai valstij vēl vairāk apgrūtina Komisijas argumentu atspēkošanu un tādējādi neievēro tiesības uz aizstāvību. Ieinteresētajai dalībvalstij par šāda apstākļa esamību ir jāsniedz pierādījumi.
(sal. ar 26. punktu)
3. Prasības par pienākumu neizpildi saskaņā ar EKL 226. pantu ietvaros Komisijai ir jāpierāda apgalvoto pienākumu neizpilde. Komisijai ir jāsniedz Tiesai pierādījumi, kas vajadzīgi, lai tā varētu pārbaudīt, vai pastāv minētā pienākuma neizpilde, un tā nevar pamatoties uz kādu pieņēmumu.
Tāpat valsts normatīvo vai administratīvo tiesību normu piemērojamība ir jāizvērtē, ņemot vērā valstu tiesu sniegto interpretāciju.
(sal. ar 48. un 49. punktu)
4. Dalībvalsts, izvirzīdama dalībvalsts teritorijā strādājošiem ārvalstu darba ņēmējiem prasības tulkot šīs dalībvalsts valodā dažus dokumentus, kas darba vietā ir jāuzglabā visu faktisko darba ņēmēju nodarbinātības laiku, ir izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 49. pantu.
Ar šādi noteikto pienākumu tiek ierobežota pakalpojumu sniegšanas brīvība, radīti izdevumi un papildu administratīva un finansiāla nasta citā dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem, jo tie no konkurences viedokļa neatrodas tādā pašā situācijā kā uzņemošās dalībvalsts darba devēji un tādējādi tiem var tikt traucēts sniegt pakalpojumus šajā dalībvalstī.
Tomēr šo pienākumu var pamatot ar darba ņēmēju sociālās aizsardzības vispārējām interesēm, jo ļauj kompetentajām dalībvalsts iestādēm darba izpildes vietā veikt vajadzīgo kontroli, lai nodrošinātu valsts tiesību normu darba ņēmēju aizsardzības jomā ievērošanu. Tiktāl, ciktāl tiek prasīts iztulkot tikai atsevišķus dokumentus un ar to darba devējam netiek radīta smaga administratīva vai finansiāla nasta, šis pienākums nepārsniedz to, kas vajadzīgs sasniedzamā sociālās aizsardzības mērķa īstenošanai.
(sal. ar 66. un 68.–72. un 76. punktu)
5. Ietverot prasību ārvalstīs reģistrētiem pagaidu darba uzņēmumiem paziņot ne tikai par katra darba ņēmēja nodošanu tā uzņēmumā rīcībā, kas tos nodarbina attiecīgajā dalībvalstī, bet arī par katru šī darba ņēmēja darba vietas maiņu, lai gan šajā dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem šāds papildu pienākums nav paredzēts, dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 49. pantu.
(sal. ar 85. un 89. punktu un rezolutīvo daļu)
TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2007. gada 18. jūlijā (*)
Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Pieņemamība – EKL 49. pants – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Darba ņēmēju norīkošana darbā – Ierobežojumi – Iemaksa apmaksātu atvaļinājumu valsts fondā – Dokumentu tulkošana – Paziņojums par darbā norīkoto darba ņēmēju darba vietu
Lieta C‑490/04
par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam,
ko 2004. gada 29. novembrī cēla
Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv E. Traversa [E. Traversa], G. Brauns [G. Braun] un H. Krepels [H. Kreppel], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
pret
Vācijas Federatīvo Republiku, ko pārstāv V. D. Plesings [W.‑D. Plessing], M. Lumma [M. Lumma] un K. Šulce‑Bāra [C. Schulze‑Bahr], pārstāvji, kuriem palīdz T. Lībigs [T. Lübbig], Rechtsanwalt,
atbildētāja,
ko atbalsta –
Francijas Republika, ko pārstāv Ž. de Bergess [G. de Bergues] un O. Kristmane [O. Christmann], pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann], tiesneši R. Šintgens [R. Schintgen], A. Ticano [A. Tizzano] (referents), M. Ilešičs [M. Ilešič] un E. Levits,
ģenerāladvokāts D. Ruiss‑Harabo Kolomers [D. Ruiz‑Jarabo Colomer],
sekretārs B. Fileps [B. Fülöp], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2006. gada 8. novembrī,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2006. gada 14. decembrī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka Vācijas Federatīvā Republika, pieņemdama tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru:
– ārvalstu uzņēmumiem ir jāveic iemaksas Vācijas valsts atvaļinājumu fondā, pat ja darba ņēmēji būtībā bauda līdzīgu aizsardzību saskaņā ar darba devēja reģistrācijas valsts tiesību aktiem (1. panta 3. punkts 1996. gada 26. februāra Likumā par darba ņēmēju norīkošanu darbā; (Arbeitnehmer‑Entsendegesetz; BGBl. 1996 I, 227. lpp., turpmāk tekstā – “AEntG”));
– ārvalstu uzņēmumiem vācu valodā ir jāiztulko darba līgums vai vajadzīgie dokumenti saskaņā ar darba ņēmēja izcelsmes valsts tiesībām Padomes 1991. gada 14. oktobra Direktīvas 91/533/EEK par darba devēja pienākumu informēt darbiniekus par darba līguma vai darba attiecību nosacījumiem (OV L 288, 32. lpp.) ietvaros, darba algas aprēķins, gan darba laiku, gan darba algas samaksu apliecinoši dokumenti, kā arī citi Vācijas iestāžu pieprasītie dokumenti (AEntG 2. pants);
– ārvalstu pagaidu darba uzņēmumiem ir jāiesniedz informācija ne tikai par katru darba ņēmēju uzņēmumā, kas tos nodarbina Vācijā, bet arī par katru darba vietu, ko pēdējais minētais ierādījis būvdarbu veikšanas vietā (AEntG 3. panta 2. punkts),
nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 49. pantu.
Atbilstošās tiesību normas
Kopienu tiesības
EK līgums
2 EKL 49. pants noteic:
“Kā paredz še turpmāk izklāstītie noteikumi, Kopienā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā Kopienas valstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai.
[..]”
Direktīva 96/71/EK
3 Saskaņā ar 1. panta 1. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV L 18, 1. lpp.) “piemēro dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem, kuri saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu norīko darba ņēmējus darbā kādā dalībvalstī [..]”.
4 Saskaņā ar šīs direktīvas 3. pantu ar nosaukumu “Darba noteikumi un nosacījumi”:
“1. Dalībvalstis nodrošina, lai neatkarīgi no tiesību akta, ko piemēro darba attiecībām, 1. panta 1. punktā minētie uzņēmumi nodrošinātu to teritorijā darbā norīkotajiem darba ņēmējiem darba noteikumus, kas attiecas uz šādiem jautājumiem, kurus tajā dalībvalstī, kurā darbu veic, nosaka:
– ar normatīviem vai administratīviem aktiem
un/vai
– ar kolektīviem līgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem 8. punkta nozīmē, ciktāl tie attiecas uz pielikumā minētajām darbībām:
[..]
b) minimālo apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu;
[..]
d) darba ņēmēju izīrēšanas nosacījumiem, jo īpaši darba ņēmēju piegādi, ko veic pagaidu darbavietas [jo īpaši, ko veic pagaidu darba uzņēmumi];
[..]
[..].”
5 Minētās direktīvas 4. pants ar nosaukumu “Sadarbība informācijas jomā” noteic:
“1. Nolūkā īstenot šo direktīvu dalībvalstis saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi izraugās vienu vai vairākus sakaru birojus vai vienu vai vairākas kompetentas valsts iestādes.
2. Dalībvalstis paredz sadarbību starp valsts iestādēm, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir atbildīgas par 3. pantā minēto darba noteikumu uzraudzību. Šī sadarbība jo īpaši ir saistīta ar atbildēm uz pamatotām šo iestāžu prasībām pēc informācijas par darbaspēka starptautisko izīrēšanu, to skaitā pēc informācijas par acīmredzamiem pārkāpumiem vai iespējamām nelikumīgām starptautiskām darbībām.
[..]”
Valsts tiesības
6 Datumā, kad beidzās Vācijas Federatīvajai Republikai paziņotajā argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, darba ņēmēju norīkošana darbā šajā dalībvalstī tika regulēta ar AEntG.
7 Saskaņā ar AEntG 1. panta 1. punktu būvniecības nozarē obligāti vispārēji piemērojamu darba koplīgumu normas, kurās noteikts atvaļinājumu un apmaksātā atvaļinājuma ilgums un papildu piemaksas par atvaļinājumu samaksa, piemēro ārvalstīs reģistrētiem darba devējiem, kuri norīko darbā Vācijā darba ņēmējus.
8 AEntG 1. panta 3. punkts noteic:
“Ja 1. punktā minēto tiesību uz atvaļinājumu piešķiršanas ietvaros vispārēji piemērojamajā kolektīvajā nolīgumā ir paredzēts, ka iemaksas saņem vai pakalpojumus sniedz kopēja kolektīvā nolīguma līgumslēdzēju pušu organizācija, tad šīs nolīguma normas arī ir obligāti saistošas ārvalstu darba devējiem un to nodarbinātajiem, uz kuriem attiecas minētais nolīgums, ja attiecīgajos koplīgumos vai kā citādi ir nodrošināts, ka:
1) ārvalsts darba devējam nav jāveic iemaksas vienlaicīgi gan saskaņā ar šo likumu, gan arī pielīdzināmā iestādē valstī, kur atrodas tā uzņēmuma juridiskā adrese, un
2) kopējas kolektīvā nolīguma līgumslēdzēju pušu organizācijas procedūra paredz, ka tiek ņemtas vērā ārvalstu darba devēja veiktās iemaksas, lai ievērotu nodarbināto likumiskās, uz konvencijas vai līguma pamata radītās tiesības uz atvaļinājumu.
[..]”
9 AEntG 2. panta 3. punktā ir minēts:
“Ikvienam ārvalstīs reģistrētam uzņēmumam ir jāuzglabā Vācijā dokumenti, kurus var pieprasīt no 1. panta 1. punkta otrā teikuma, 1. panta 2.a punkta otrā teikuma un 1. panta 3.a punkta piektā teikuma izrietošo juridisko pienākumu ievērošanas kontrolei, vācu valodā visu faktisko darba ņēmēju nodarbinātības laiku, kurā ir piemērojams šis likums, un vismaz visu laiku līdz būvdarbu pabeigšanai, taču ne ilgāk kā divus gadus, lai šos dokumentus būvdarbu veikšanas vietā varētu uzrādīt pēc kontroles iestāžu pieprasījuma.”
10 Visbeidzot AEntG 3. panta 2. punkta redakcija ir šāda:
“Ārvalstīs reģistrētam pagaidu darba uzņēmumam, kas saskaņā ar šo likumu nodarbinošā uzņēmuma rīcībā nodod vienu vai vairākus darba ņēmējus [..], ir rakstveidā kompetentajām muitas iestādēm pirms katras būvniecības uzsākšanas jāiesniedz paziņojums vācu valodā, tajā norādot:
1) saskaņā ar šo likumu rīcībā nodoto darba ņēmēju vārdu, uzvārdu, dzimšanas datumu,
2) darba ņēmēju izīrēšanas sākumu un beigas,
3) darba vietu (būvdarbu veikšanas vieta),
[..].”
Pirmstiesas procedūra
11 Pēc vairāku sūdzību izvērtēšanas Komisija ar 1998. gada 12. novembra brīdinājuma vēstuli, kā arī ar 1999. gada 17. augusta papildu brīdinājuma vēstuli vērsa Vācijas iestāžu uzmanību uz atsevišķu AEntG tiesību normu nesaderīgumu ar EK līguma 59. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 49. pants).
12 Tā kā Vācijas Federatīvās Republikas ar 1999. gada 8. marta, 4. maija un 25. oktobra vēstulēm sniegtie paskaidrojumi Komisiju neapmierināja, tad tā 2001. gada 25. jūlijā šai dalībvalstij nosūtīja argumentētu atzinumu, aicinot to veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai divu mēnešu laikā no atzinuma paziņošanas brīža izpildītu tajā norādītās prasības.
13 Ar 2001. gada 1. oktobra, 2001. gada 10. decembra, 2003. gada 3. februāra un 2003. gada 4. decembra vēstulēm Vācijas Federatīvā Republika darīja zināmus paskaidrojumus saistībā ar minēto argumentēto atzinumu. Ar 2004. gada 23. janvāra vēstuli šī dalībvalsts paziņoja Komisijai AEntG grozīto versiju pēc 2003. gada 23. decembra Trešā likuma par moderno pakalpojumu sniegšanu darba tirgū pieņemšanas (Drittes Gesetz für moderne Dienstleistungen am Arbeitsmarkt) (BGBl. 2003 I, 2848. lpp.).
14 Atzīstot, ka no sākotnēji norādītajiem pārkāpumiem AEntG grozījumu rezultātā ir novērsta tikai daļa no tiem, Komisija nolēma celt šo prasību.
Par prasību
Par pieņemamību
15 Vācijas valdība izvirza četras iebildes par prasības nepieņemamību, kas saistītas ar EKL 49. panta kā atbilstošās tiesību normas izvēli, lai izvērtētu AEntG saderīgumu ar Kopienu tiesībām, pirmstiesas procedūras pārmērīgu ilgumu, precizitātes trūkumu prasības pieteikumā un Komisijas pirmā minētā iebilduma priekšmeta grozīšanu.
Par EKL 49. panta kā atbilstošās tiesību normas izvēli, lai izvērtētu AEntG saderīgumu ar Kopienu tiesībām
16 Vācijas iestādes uzskata, ka attiecīgās AEntG normas, vispirmām kārtām, ir jāizvērtē Direktīvas 96/71 kontekstā, jo tā īpaši attiecas uz darba ņēmēju norīkošanu darbā, kas norisinājusies pakalpojumu sniegšanas ietvaros. It īpaši Komisijai vajadzēja pierādīt, ka Vācijas Federatīvā Republika ir veikusi nepareizu šīs direktīvas transponēšanu vai ka minētās tiesību normas netiek piemērotas saskaņā ar šo direktīvu.
17 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Direktīvas 96/71 mērķis ir koordinēt dalībvalstu tiesību aktus, radot valstu noteikumu sarakstu, kas dalībvalstij ir jāpiemēro citas dalībvalsts uzņēmumiem, kas tās teritorijā nosūta darbā darba ņēmējus, tādējādi sniedzot pārrobežu pakalpojumu.
18 Tā šīs direktīvas 3. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina, lai neatkarīgi no tiesību akta, ko piemēro darba attiecībām, minētie uzņēmumi nodrošinātu to teritorijā darbā norīkotajiem darba ņēmējiem darba noteikumus, kas attiecas uz šajā pašā pantā minētajiem jautājumiem, kurus paredz tajā dalībvalstī, kurā darbs tiek veikts.
19 Tomēr ar Direktīvu 96/71 nav saskaņots šo valstu noteikumu materiāli tiesiskais saturs (šajā sakarā skat. Komisijas 2003. gada 25. jūlija paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Ekonomikas un sociālajai komitejai un Reģionu komitejai par Direktīvas 96/71 ieviešanu dalībvalstīs, COM(2003) 458 galīgā redakcija, 7. lpp.). Līdz ar to šo saturu dalībvalstis var brīvi noteikt, ievērojot Līgumu un Kopienu tiesību vispārējos principus, tādējādi ieskaitot – attiecībā uz šo lietu – EKL 49. pantu.
20 Savā prasībā Komisija apstrīd AEntG 1. panta 3. punkta, 2. panta un 3. panta 2. punkta saderīgumu ar Līgumu, jo šajos pantos ir ietverti nepieļaujami pakalpojumu sniegšanas brīvības Kopienā ierobežojumi.
21 Ir skaidrs, ka šīs pamatbrīvības ierobežojumi ir aizliegti ar EKL 49. pantu. Tātad Komisija pamatoti ir atsaukusies uz šo pantu, lai apstrīdētu strīdīgo tiesību normu saderīgumu ar Kopienu tiesībām.
22 No tā izriet, ka Vācijas Federatīvās Republikas pirmā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.
Par pirmstiesas procedūras pārmērīgo ilgumu
23 Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka prasība ir nepieņemama Komisijai piedēvējamā kavējuma dēļ, kas ir ietekmējusi šo prasību par pienākumu neizpildi. Lai gan tai Komisijas adresētā brīdinājuma vēstule ir datējama ar 1998. gada 12. novembri, Komisija savu prasību cēla tikai 2004. gada 29. novembrī, kas ir vairāk nekā seši gadi pēc šīs vēstules nosūtīšanas. Šīs ar novēlošanos saistītās nolaidības dēļ Komisija nav ievērojusi, pirmkārt, pienākumu par saprātīga termiņa ievērošanu un, otrkārt, tiesiskās drošības prasību, uz ko šī dalībvalsts un ar AEntG aizsargātie darba ņēmēji var atsaukties.
24 Vācijas iestādes uzskata, ka Komisijai, kurai bija attiecīgas pilnvaras, bija jāpaātrina procedūras norise. Faktiski pēc tās uzsākšanas Tiesa ir pasludinājusi vairākus spriedumus par darba ņēmēju norīkošanu darbā vispār un īpaši spriedumu par AEntG (skat. 2001. gada 25. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑49/98, C‑50/98, no C‑52/98 līdz C‑54/98 un no C‑68/98 līdz C‑71/98 Finalarte u.c., Recueil, I‑7831. lpp.). Ar šo spriedumu palīdzību varētu izdarīt ātrākus secinājumus saistībā ar šo lietu.
25 Šajā sakarā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka EKL 226. pantā paredzētās pirmstiesas procedūras mērķis ir sniegt iespēju attiecīgajai dalībvalstij izpildīt savus pienākumus, kas izriet no Kopienu tiesībām, vai izmantot savas tiesības aizstāvēties pret Komisijas formulētajiem iebildumiem (2002. gada 5. novembra spriedums lietā C‑475/98 Komisija/Austrija, Recueil, I‑9797. lpp., 35. punkts).
26 Otrkārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru EKL 226. pantā minētie noteikumi ir jāpiemēro, neuzliekot Komisijai pienākumu ievērot noteiktu termiņu, izņemot gadījumus, kad šajā tiesību normā paredzētais pirmstiesas procedūras pārmērīgais ilgums attiecīgajai valstij vēl vairāk apgrūtina Komisijas argumentu atspēkošanu un tādējādi neievēro tiesības uz aizstāvību. Ieinteresētajai dalībvalstij par šāda apstākļa esamību ir jāsniedz pierādījumi (skat. 1991. gada 16. maija spriedumu lietā C‑96/89 Komisija/Nīderlande, Recueil, I‑2461. lpp., 15. un 16. punkts; 1999. gada 21. janvāra spriedumu lietā C‑207/97 Komisija/Beļģija, Recueil, I‑275. lpp., 25. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Austrija, 36. punkts).
27 Nepastāvot vajadzībai izvērtēt, vai Tiesas pasludināto spriedumu par darba ņēmēju norīkošanu kontekstā laiks starp Vācijas Federatīvajai Republikai adresēto brīdinājuma vēstuli un šīs prasības celšanu ir uzskatāms par pārmērīgi ilgu, ir jāatzīst, ka šī dalībvalsts nav atsaukusies nedz uz tiesību uz aizstāvību aizskārumu, kas izriet no pirmstiesas procedūras ilguma, nedz arī uz citiem elementiem, kas būtu šāda aizskāruma pamatā.
28 Tādēļ otrā Vācijas valdības minētā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.
Par precizitātes trūkumu prasības pieteikumā
29 Vācijas valdība uzskata, ka prasība nav pieņemama, jo tajā skaidri nav norādīti iebildumi, par kuriem Tiesai tiek lūgts izteikties. It īpaši Komisija neesot izteikusies par jautājumu, vai tā joprojām apstrīd AEntG normas kā tādas vai arī Vācijas administratīvo un tiesas iestāžu veikto šo normu piemērošanu konkrētos gadījumos.
30 Šajā sakarā ir jānorāda, ka Reglamenta 38. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka prasības pieteikumā ietver strīda priekšmetu, kā arī kopsavilkumu par izvirzītajiem pamatiem. Tādējādi Komisijai visos saskaņā ar EKL 226. pantu iesniegtajos prasības pieteikumos pietiekami precīzi un saskanīgi ir jānorāda minētie iebildumi, lai dalībvalsts var sagatavoties aizstāvībai un Tiesa – vērtēt apgalvotā pienākuma neizpildes esamību (šajā sakarā skat. 1990. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑347/88 Komisija/Grieķija, Recueil, I‑4747. lpp., 28. punkts, un 2006. gada 4. maija spriedumu lietā C‑98/04 Komisija/Apvienotā Karaliste, Krājums, I‑4003. lpp., 18. punkts).
31 Taču šajā gadījumā pietiekami skaidri un precīzi no Komisijas pamatojuma un prasījumiem prasībā izriet tas, ka tā apšauba AEntG 1. panta 3. punkta, 2. panta un 3. panta 2. punkta satura saderīgumu ar EKL 49. pantu. Tāpēc prasība nav pārprotama.
32 Tādēļ bez ievērības ir jāatstāj Vācijas valdības minētā trešā iebilde par nepieņemamību.
Par pirmā iebilduma priekšmeta maiņu
33 Vācijas valdība uzskata, ka pirmais iebildums ir nepieņemams, jo tas nav vienādi formulēts argumentētajā atzinumā un prasības pieteikumā.
34 No vienas puses, Komisijai argumentētajā atzinumā bija noteikts, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 49. pantu, jo tā ārvalstu uzņēmumiem būvniecības nozarē ir paredzējusi veikt iemaksas Vācijas apmaksātu atvaļinājumu fondā, “lai arī [tiem] par saviem nodarbinātajiem ir jāveic tiešas atvaļinājumu iemaksas to reģistrācijas dalībvalstī”. No otras puses, prasības pieteikumā tā secināja, ka ir noticis Līguma pārkāpums, kas izriet no ārvalstu uzņēmumiem paredzētā pienākuma veikt iemaksas minētajā fondā, “pat ja šie darba ņēmēji būtībā bauda līdzīgu aizsardzību saskaņā ar reģistrācijas dalībvalsts tiesību aktiem”. Tādējādi Komisija esot grozījusi un paplašinājusi prasības priekšmetu.
35 Komisija atbild, ka atšķirīgi formulējumi argumentētā atzinuma rezolutīvajā daļā un prasības pieteikuma prasījumu daļā nekādā ziņā nenozīmē prasības priekšmeta maiņu.
36 Šajā sakarā atbilstoši Tiesas judikatūrai nav noliedzams, ka saskaņā ar EKL 226. pantu celtās prasības priekšmetu raksturo šajā pantā paredzētā pirmstiesas procedūra un ka līdz ar to Komisijas argumentētais atzinums un prasība ir jāpamato ar identiskiem iebildumiem (skat. 1992. gada 17. novembra spriedumu lietā C‑105/91 Komisija/Grieķija, Recueil, I‑5871. lpp., 12. punkts, un 1996. gada 10. septembra spriedumu lietā C‑11/95 Komisija/Beļģija, Recueil, I‑4115. lpp., 73. punkts).
37 Tomēr šī prasība nesniedzas tik tālu, lai jebkurā gadījumā pieprasītu brīdinājuma vēstulē izvirzīto iebildumu, argumentētā atzinuma rezolutīvās daļas un prasības pieteikumā izvirzīto prasījumu pilnīgu sakritību, ja vien strīda priekšmets nav paplašināts vai grozīts (1998. gada 29. septembra spriedums lietā C‑191/95 Komisija/Vācija, Recueil, I‑5449. lpp., 56. punkts, un 2003. gada 6. novembra spriedums lietā C‑358/01 Komisija/Spānija, Recueil, I‑13145. lpp., 28. punkts).
38 Šajā gadījumā no argumentētā atzinuma izriet, ka Komisijas pirmstiesas procedūras laikā izdarītā kritika attiecas uz faktu, ka AEntG 1. panta 3. punktā noteiktais pienākums ārvalstu uzņēmumiem Vācijas apmaksātu atvaļinājumu fondā veikt iemaksas nozīmē divkāršu iemaksu veikšanu par apmaksātu atvaļinājumu – reģistrācijas dalībvalstī un [darbaspēka] norīkošanas dalībvalstī, un ka šie uzņēmumi ir atbrīvoti no pienākuma iemaksas veikt divkāršā apmērā tikai tad, ja reģistrācijas dalībvalstī ir Vācijas fondam pielīdzināma iestāde. Tāpat savā prasības pieteikumā Komisija apstrīd dubulto ekonomisko slogu, kas ir uzlikts darba devējam, kas darbam Vācijā norīko darba ņēmējus, kā arī pārāk šauru formulējumu atbrīvojumam no AEntG 1. panta 3. punktā minētās iemaksas.
39 Tā rezultātā ir jāatzīst, ka Komisija nav paplašinājusi vai grozījusi prasības priekšmetu un tādējādi nav pārkāpusi EKL 226. pantu.
40 No tā izriet, ka ir jānoraida arī ceturtā Vācijas valdības minētā iebilde par nepieņemamību, un tādēļ Komisijas celtā prasība ir jāatzīst par pieņemamu.
Par lietas būtību
Par pienākumu Vācijas apmaksātu atvaļinājumu fondā veikt iemaksas (AEntG 1. panta 3. punkts)
Lietas dalībnieku argumenti
41 Komisija uzskata, ka AEntG 1. panta 3. punkta pirmajā teikumā paredzētais atbrīvojums no pienākuma veikt iemaksas ir pārāk šaurs, tādēļ uzņēmumam, kas norīko darba ņēmējus darbam Vācijā, var rasties ar EKL 49. pantu nesaderīgs ekonomisks dubults slogs. Komisija norāda, ka AEntG būtu jāparedz atbrīvojums no pienākuma veikt iemaksas citā dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem, kuri veic darba ņēmēju norīkošanu, ne tikai gadījumā, kad ir spēkā nodrošinājums, ka tie jau veic iemaksas līdzīgā sistēmā reģistrācijas dalībvalstī, bet arī tad, ja šajā valstī ir spēkā tiesiskais regulējums, ar kuru – pat ja tas nav balstīts uz darba devēja veiktajām iemaksām – nodarbinātajam tiek piedāvāta Vācijas tiesiskajā regulējumā paredzētajai tiesību uz apmaksātu atvaļinājumu aizsardzībai līdzīga aizsardzība.
42 Vācijas valdība atbild, ka Komisija nav iesniegusi konkrētus pierādījumus, lai pierādītu, ka AEntG 1. panta 3. punkts ir pretrunā Līgumam. Tā piebilst, ka šo tiesību normu saderīgi ar pienākumiem, kas izriet no Kopienu tiesībām, piemēro valsts administratīvās un tiesu iestādes.
43 Faktiski, lai izvairītos no tā, ka citā dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem tiek radīts ekonomiskais dubultslogs, Vācijas Federatīvā Republika ir ieviesusi pragmatisku pārrobežu sadarbību ar citām dalībvalstīm, pat ar dažām no tām noslēdzot divpusējus nolīgumus par valsts apmaksātu atvaļinājumu sistēmu savstarpēju atzīšanu.
44 Tāpat Vācijas tiesu iestādes, proti, Bundesarbeitsgericht [Federālā Darba strīdu tiesa], konsekventi ievērojot Tiesas iedibinātos principus darba ņēmēju norīkošanas jomā. It īpaši – papildu pārbaudei, vai ir spēkā divpusējs nolīgums, tās vienmēr ir rūpējušās par to, lai darbā norīkotais darba ņēmējs gūst labumu no Vācijas tiesiskā regulējuma piemērošanas attiecībā uz tiesībām uz apmaksātu atvaļinājumu, šos tiesību aktus piemērojot tikai tad, ja no tiem darba ņēmējs tik tiešām gūst faktiskas priekšrocības salīdzinājumā ar tiesību normām, kas attiecībā uz viņu ir spēkā viņa izcelsmes valstī.
Tiesas vērtējums
45 Vispirms ir jānorāda, ka ar AEntG 1. panta 3. punkta pirmo teikumu ārvalstu darba devējiem ir uzlikts pienākums veikt iemaksas Vācijas apmaksātu atvaļinājumu fondā, ja vien tiem šādas iemaksas vienlaicīgi nav jāveic šajā fondā un pielīdzināmā fondā valstī, kur atrodas to uzņēmuma juridiskā adrese (1. punkts), un ja vien jau nav ņemti vērā šo darba devēju sniegtie pakalpojumi, lai nodrošinātu to nodarbināto likumiskās, uz konvencijas vai līguma pamata radītās tiesības (2. punkts).
46 Ir arī jāatgādina, ka Tiesa jau ir izteikusies par šīs AEntG tiesību normas saderīgumu ar Līgumu iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Finalarte u.c. It īpaši šī sprieduma 45., 49. un 53. punktā Tiesa norādīja, ka AEntG 1. panta 3. punkta saderīgums ar Kopienu tiesībām ir atkarīgs no diviem apstākļiem, kuru izpilde ir jāizvērtē iesniedzējtiesai. Šai iesniedzējtiesai tādējādi ir jāpārbauda, vai Vācijas tiesiskais regulējums apmaksāto atvaļinājumu jomā tik tiešām nodrošina papildu darba ņēmēju, kurus norīko ārpus Vācijas reģistrēti pakalpojumu sniedzēji, aizsardzību un vai minētā tiesiskā regulējuma piemērošana ir samērīga ar sasniedzamo šo darba ņēmēju sociālās aizsardzības mērķi.
47 Ir skaidrs, ka šajā tiesvedībā par pienākumu neizpildi Komisija ir tā, kurai ir jāizvērtē, vai šie nosacījumi ir izpildīti, un jāiesniedz Tiesai visa vajadzīgā informācija minētās tiesību normas saderīguma ar EKL 49. pantu izvērtēšanai.
48 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai prasības par pienākumu neizpildi saskaņā ar EKL 226. pantu ietvaros Komisijai ir jāpierāda apgalvoto pienākumu neizpilde. Komisijai ir jāsniedz Tiesai pierādījumi, kas vajadzīgi, lai tā varētu pārbaudīt, vai pastāv minētā pienākuma neizpilde, un tā nevar pamatoties uz kādu pieņēmumu (skat. it īpaši 1990. gada 20. marta spriedumu lietā C‑62/89 Komisija/Francija, Recueil, I‑925. lpp., 37. punkts, un 2005. gada 14. aprīļa spriedumu lietā C‑341/02 Komisija/Vācija, Krājums, I‑2733. lpp., 35. punkts).
49 Tāpat ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai Tiesas judikatūrai valsts normatīvo vai administratīvo tiesību normu piemērojamība ir jāizvērtē, ņemot vērā valstu tiesu sniegto interpretāciju (skat. it īpaši 1994. gada 8. jūnija spriedumu lietā C‑382/92 Komisija/Apvienotā Karaliste, Recueil, I‑2435. lpp., 36. punkts, un 1997. gada 29. maija spriedumu lietā C‑300/95 Komisija/Apvienotā Karaliste, Recueil, I‑2649. lpp., 37. punkts).
50 Taču ir jāatzīst, ka šajā gadījumā Komisija nav iesniegusi vajadzīgo informāciju, lai pārbaudītu AEntG 1. panta 3. punkta nesaderību ar EKL 49. pantu. Faktiski tā tikai aprobežojās ar minētās AEntG tiesību normas 1. punkta gramatisku interpretāciju, neizsakoties par šī sprieduma 46. punktā minētajā spriedumā apvienotajās lietās Finalarte u.c. izvirzīto divu nosacījumu ievērošanu. Tāpat savas prasības atbalstam Komisija nav minējusi nevienu argumentu, ne arī atsauci uz valstu tiesu nolēmumiem vai citiem elementiem, lai pierādītu, ka – pretēji Vācijas iestāžu apstiprinātajam – AEntG 1. panta 3. punkts praksē tiek piemērots vai interpretēts veidā, kas nav saderīgs ar Kopienu tiesībām.
51 Komisija uzskata, ka AEntG 1. panta 3. punkta 1) apakšpunkta gramatiskā interpretācija katrā ziņā esot apstiprināma ar piemēru, kas saistīts ar Dānijas tiesību aktiem. Dānijā atvaļinājuma iemaksas darba ņēmējam neveic Vācijas apmaksātu atvaļinājumu fondam pielīdzināma iestāde. Tā – ja pats darba devējs šajā sakarā neveic nekādas iemaksas, tad darba ņēmējs tomēr var pieprasīt, lai tās veiktu darba devēju apvienība. Neņemot vērā šīs garantijas esamību, Dānijā reģistrētam darba devējam, kurš darbam Vācijā norīko darba ņēmējus, tomēr būtu jāveic iemaksas minētajā fondā. Komisija uzskata, ka no šī pienākuma veikt iemaksas varot izvairīties tikai uz administratīva nolīguma par apmaksātu atvaļinājumu sistēmu savstarpēju atzīšanu pamata, kas noslēgts starp Dānijas Karalisti un Vācijas Federatīvo Republiku. Tomēr ar tiesiskās drošības principu tiek aizliegts, ka no Līguma izrietošās tiesības ir atkarīgas no tā, vai ir noslēgti administratīva rakstura nolīgumi.
52 Tomēr šo argumentu nevar atbalstīt. Faktiski no lietas materiāliem izriet, ka Dānijā pastāv Arbejdsmarkedets Feriefond (apmaksātu atvaļinājumu fondi), kas ir salīdzināmi ar Vācijas apmaksātu atvaļinājumu fondu, un ka saskaņā ar AEntG 1. panta 3. punkta pirmo teikumu – ko piemēro atbilstoši minētajam administratīvajam nolīgumam – no pienākuma veikt iemaksas Vācijas fondā atbrīvo Dānijas uzņēmumus, kas savukārt Dānijā veic iemaksas.
53 Turklāt, lai gan ir tiesa, ka tiesiskās drošības prasības nepieļauj to, ka tiesību, kas indivīdiem izriet no Kopienu tiesībām, izmantošana ir atkarīga no valstu administratīvajās tiesību normās izvirzītajiem nosacījumiem un ierobežojumiem (šajā sakarā skat. 1993. gada 28. aprīļa spriedumu lietā C‑306/91 Komisija/Itālija, Recueil, I‑2133. lpp., 14. punkts, un 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑354/98 Komisija/Francija, Recueil, I‑4927. lpp., 11. punkts), tomēr ir jāatzīst, ka darba ņēmēju norīkošanas darbā pārrobežu līmenī iespējamās grūtības saistībā ar valstu apmaksāto atvaļinājumu sistēmu salīdzināšanu nevar atrisināt – nepastāvot saskaņotībai šajā jomā –, ja nav efektīvas sadarbības dalībvalstu iestāžu jomā (šajā sakarā skat. Komisijas 2003. gada 25. jūlija paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Ekonomikas un sociālajai komitejai un Reģionu komitejai). Administratīvo nolīgumu noslēgšana, lai nodrošinātu šādu režīmu savstarpēju atzīšanu, ietilpst šajā sadarbībā un, vispārīgi ņemot, ir daļa no pienākuma par lojālu sadarbību dalībvalstu starpā jomās, uz kurām attiecas Kopienu tiesības.
54 Šajos apstākļos ir jāatzīst, ka Komisija nav pierādījusi, ka ārvalstu uzņēmumiem ir jāveic iemaksas Vācijas apmaksāta atvaļinājuma fondā pat tad, ja darba ņēmēji, ko tie nodarbina, būtībā saņem tādu pašu aizsardzību saskaņā ar šo uzņēmumu reģistrācijas dalībvalsts tiesību aktiem.
55 Tādējādi Komisijas minētais pirmais iebildums ir jānoraida.
Par pienākumu uzglabāt atsevišķus dokumentus vācu valodā būvdarbu veikšanas vietā (AEntG 2. panta 3. punkts)
Lietas dalībnieku argumenti
56 Komisija uzskata, ka ārvalstu uzņēmumu pienākums vācu valodā iztulkot visus AEntG 2. panta 3. punktā minētos dokumentus, proti, darba līgumu (vai līdzvērtīgu dokumentu Direktīvas 91/533 izpratnē), darba algas aprēķinu, gan darba laiku, gan darba algas samaksu apliecinošus dokumentus, kā arī citus Vācijas iestāžu pieprasītos dokumentus, ir nepamatots un nesamērīgs ar EKL 49. pantu garantētās pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.
57 Attiecībā uz šīs AEntG tiesību normas nepamatoto raksturu Komisija norāda, ka 1999. gada 23. novembra spriedumā apvienotajās lietās C‑369/96 un C‑376/96 Arblade u.c. (Recueil, I‑8453. lpp.) Tiesa nosprieda, ka ārvalstu uzņēmumu pienākums uzglabāt dokumentus uzņemošās valsts teritorijā nav pamatojams ar mērķi vispārīgi atvieglot šīs valsts iestāžu kontroles uzdevumu. Taču Komisija uzskata, ka, ja šo pienākumu nevar attaisnot ar minēto mērķi, tad pienākums – kas ir tikpat saistošs – tulkot attiecīgos dokumentus ir tieši tikpat nepamatots.
58 Attiecībā uz apskatāmās tiesību normas samērīgumu, arī atsaucoties uz iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Arblade u.c., Komisija uzsver, ka vispārējam pienākumam tulkot minētos dokumentus ir zudusi jēga Direktīvas 96/71 4. pantā paredzētās sadarbības dalībvalstu starpā sistēmas dēļ.
59 Vācijas Federatīvā Republika, ko atbalsta Francijas Republika, uzskata, ka AEntG 2. panta 3. punktā paredzētais pienākums tulkot dokumentus ir saderīgs ar EKL 49. pantu.
60 Faktiski Vācijas iestādes norāda, ka šis pienākums ir pamatots ar vajadzību ļaut kontrolēt no AEntG izrietošo juridisko pienākumu ievērošanu un tādējādi nodrošināt efektīvu darba ņēmēju aizsardzību. Kontroles iestādēm ir jāvar izlasīt un saprast attiecīgos dokumentus, kas nozīmē, ka tie vispirms ir jāiztulko. Kontroles efektivitāti faktiski nevarot pakārtot iestāžu, kas nodrošina būvdarbu veikšanas vietu kontroli, valodu zināšanām.
61 Vācijas un Francijas valdības piebilst, ka iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Arblade u.c. nav izdarīti tieši secinājumi saistībā ar AEntG 2. panta 3. punkta pamatotību, kā arī samērīgumu.
62 Visbeidzot minētās valdības uzskata, ka Direktīvas 96/71 4. pantā paredzētā sadarbība valstu iestāžu starpā nevar aizstāt ārvalstu darba devējiem uzlikto tulkošanas pienākumu.
Tiesas vērtējums
63 Pastāvīgā judikatūra noteic – EKL 49. pants pieprasa ne tikai novērst jebkādu citā dalībvalstī reģistrēta pakalpojumu sniedzēja diskrimināciju tā valstiskās piederības dēļ, bet arī atcelt jebkuru ierobežojumu – pat ja to vienādi piemēro valsts un citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem –, ja tas ir tāds, kas aizliedz, traucē vai padara darījumus mazāk pievilcīgus pakalpojumu sniedzējam, kurš reģistrēts citā dalībvalstī, kurā tas likumīgi sniedz analogus pakalpojumus (skat. 1991. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑76/90 Säger, Recueil, I‑4221. lpp., 12. punkts; 1996. gada 28. marta spriedumu lietā C‑272/94 Guiot, Recueil, I‑1905. lpp., 10. punkts, un 2006. gada 19. janvāra spriedumu lietā C‑244/04 Komisija/Vācija, Krājums, I‑885. lpp., 30. punkts).
64 Pat nepastāvot Kopienu regulējumam šajā jomā, pakalpojumu sniegšanas brīvību kā Līguma pamatprincipu var ierobežot tikai ar primāriem vispārējo interešu iemesliem un tā ir piemērojama visām personām vai uzņēmumiem, kuri veic darbību uzņemošajā dalībvalstī, ja vien šīs intereses neaizsargā noteikumi, kuriem pakalpojumu sniedzējs ir pakļauts tā reģistrācijas dalībvalstī (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Arblade u.c., 34. un 35. punkts; 2002. gada 24. janvāra spriedumu lietā C‑164/99 Portugaia Construções, Recueil, I‑787. lpp., 19. punkts, un 2004. gada 21. oktobra spriedumu lietā C‑445/03 Komisija/Luksemburga, Krājums, I‑10191. lpp., 21. punkts).
65 Visbeidzot dalībvalstu tiesisko regulējumu piemērošanai citā dalībvalstī reģistrētiem pakalpojumu sniedzējiem ir jābūt tādai, ar ko garantē sasniedzamā mērķa īstenošanu, un tā nevar pārsniegt to, kas vajadzīgs, lai šos mērķus sasniegtu (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Säger, 15. punkts; 1993. gada 31. marta spriedumu lietā C‑19/92 Kraus, Recueil, I‑1663. lpp., 32. punkts, un 1995. gada 30. novembra spriedumu lietā C‑55/94 Gebhard, Recueil, I‑4165. lpp., 37. punkts).
66 Šajā gadījumā no AEntG 2. panta 3. punkta izriet, ka, ja ārpus Vācijas reģistrēts darba devējs nodarbina darba ņēmējus šajā dalībvalstī, tad viņam ir jāuzglabā daži dokumenti vācu valodā visu faktisko darba ņēmēju nodarbinātības laiku vai vismaz visu laiku līdz būvdarbu pabeigšanai, taču ne ilgāk kā divus gadus, lai tos būvdarbu veikšanas vietā varētu uzrādīt kontroles iestādēm. Vācijas valdība tiesas sēdē precizēja – to neapstrīdot Komisijai –, ka attiecīgie dokumenti ir darba līgums, darba algas aprēķins, kā arī gan darba laiku, gan darba algas samaksu apliecinoši dokumenti.
67 Tā kā šajā jomā nav nekādu saskaņošanas pasākumu, tad, lai izvērtētu Komisijas otrā minētā iebilduma pamatotību, vispirms ir jāpārbauda, vai ar šo AEntG tiesību normu izvirzītās prasības ierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību un, vajadzības gadījumā, vai attiecīgajā darbības jomā primāri vispārējo interešu iemesli pamato šādus pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus. Ja tas tā ir, tad beigās ir jāizvērtē, vai tādu pašu rezultātu nevar sasniegt ar citu, mazāk ierobežojošu tiesību normu palīdzību.
68 Pirmkārt, ir jāatzīst, ka, pieprasot tulkot vācu valodā attiecīgos dokumentus, ar minēto tiesību normu tiek radīts pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.
69 Faktiski šāds pienākums rada izdevumus un papildu administratīvo un finansiālo nastu citā dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem, jo tie no konkurences viedokļa neatrodas tādā pašā situācijā kā uzņemošās dalībvalsts darba devēji un tādējādi tiem var tikt traucēts sniegt pakalpojumus šajā dalībvalstī.
70 Otrkārt, tomēr ir jānorāda, ka AEntG 2. panta 3. punkts kalpo vispārējo interešu mērķim, kas ir saistīts ar būvniecībā nodarbināto darba ņēmēju sociālo aizsardzību un tās ievērošanas kontroli. Tiesa jau ir atzinusi, ka šis mērķis ir ierindojams starp primārajiem vispārējo interešu iemesliem, ar ko pamato tādus ierobežojumus kā pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi (skat. 1982. gada 3. februāra spriedumu apvienotajās lietās 62/81 un 63/81 Seco un Desquenne & Giral, Recueil, 223. lpp., 14. punkts; 1990. gada 27. marta spriedumu lietā C‑113/89 Rush Portuguesa, Recueil, I‑1417. lpp., 18. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Guiot, 16. punkts, un iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Arblade u.c., 51. punkts).
71 Faktiski, pieprasot uzņemošās dalībvalsts valodā būvdarbu veikšanas vietā uzglabāt attiecīgos dokumentus, AEntG 2. panta 3. punkta mērķis ir ļaut kompetentajām šīs valsts iestādēm darba izpildes vietā veikt vajadzīgo kontroli, lai nodrošinātu valsts tiesību normu darba ņēmēju aizsardzības jomā ievērošanu, it īpaši par darba samaksu un darba laiku. Šāda veida kontrole uz vietas būtu apgrūtināta – pat neiespējama –, ja dokumentus varētu uzrādīt darba devēja reģistrācijas dalībvalsts valodā, jo šajā valodā ne vienmēr runā uzņemošās dalībvalsts ierēdņi.
72 No tā izriet, ka AEntG 2. panta 3. punktā paredzētais pienākums ir pamatots.
73 Šo argumentu nevar atspēkot ar iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Arblade u.c.
74 Lai gan iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Arblade u.c. 76. punktā Tiesa nosprieda, ka pakalpojuma sniegšanas brīvības ierobežojuma, kas izpaužas kā prasība ārvalsts darba devējam uzglabāt atsevišķus dokumentus fiziskas personas dzīvesvietā, kas dzīvo uzņemošajā dalībvalstī, pamatošanai vien nepietiek, ka šo dokumentu pieejamība minētajā valstī ļauj vispārīgi atvieglot šīs valsts iestāžu kontroles uzdevumu, šī sprieduma minētajā punktā tomēr runa ir par darba devējam paredzēto pienākumu nodot kompetento iestāžu rīcībā noteiktus dokumentus, lai gan viņš uzņemošajā dalībvalstī vairs nenodarbināja nevienu darba ņēmēju.
75 Taču šāda gadījuma nav šajā lietā, jo AEntG 2. panta 3. punktā ir paredzēts pienākums uzglabāt dokumentus vācu valodā laikā, kad darbam Vācijā norīkotie darba ņēmēji ir faktiski nodarbināti, un laikā, kamēr būvlaukumā tiek veikti darbi. Tāpat – kā tas arī izriet no šī spriedumu 74. punkta – ar šo tiesību normu netiek vien vispārīgi atvieglots kompetento Vācijas iestāžu kontroles uzdevums, bet arī praktiski tiek padarīta iespējama šo iestāžu veikto pārbaužu norise būvdarbu veikšanas vietās.
76 Treškārt, ir jākonstatē, ka šajā tiesību normā ir ietverta prasība iztulkot tikai četrus dokumentus (darba līgumu, darba algas aprēķinus, kā arī darba laiku un darba algas samaksu apliecinošus dokumentus), kas nav pārlieku gari un kuru sagatavošanā parasti tiek izmantotas tipveida formas. Tādējādi, tā kā tie darba devējam, kas darba ņēmējus norīko darbam Vācijā, nerada smagu administratīvu vai finansiālu nastu, tad AEntG 2. panta 3. punkts nepārsniedz to, kas vajadzīgs sasniedzamā sociālās aizsardzības mērķa īstenošanai.
77 Visbeidzot, ir jānorāda, ka saskaņā ar aktuālo tiesību stāvokli spēkā nav mazāk ierobežojoši pasākumi, kas ļautu sasniegt minēto mērķi.
78 Faktiski Direktīvas 96/71 4. pantā paredzētā sadarbības un informācijas apmaiņas starp valstu iestādēm sistēma nav pamats tam, ka ārpus Vācijas reģistrēto darba devēju tulkošanas pienākumam ir zudusi jebkāda nozīme. No lietas materiāliem izriet, ka ar AEntG no darba devējiem pieprasītie dokumenti nav šo iestāžu rīcībā, kuras līdz ar to tos ar savu tulkojumu savlaicīgi nevar iesniegt citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm.
79 Tāpat ģenerāladvokāts savu secinājumu 86. punktā ir norādījis, ka šobrīd nav spēkā neviens Kopienu normatīvais instruments, ar ko tiktu pieprasīts pārrobežu darba ņēmēju norīkošanas darbā gadījumā izmantot dokumentus vairākās valodās.
80 No visiem apsvērumiem izriet, ka Komisijas minētais otrais iebildums ir jānoraida.
Par ārvalstu pagaidu darba uzņēmumu pienākumu paziņot par darbā nosūtīto darba ņēmēju darba vietu (AEntG 3. panta 2. punkts)
Lietas dalībnieku argumenti
81 Komisija uzsver, ka ārvalstu pagaidu darba uzņēmumiem noteiktais pienākums kompetentajām iestādēm paziņot ne tikai par darba ņēmēja norīkošanu darbā uzņēmumā, kas tos nodarbina, bet arī par katru darba vietas maiņu no vienas būvdarbu veikšanas vietas uz otru, kas savukārt netiek prasīts Vācijā reģistrētiem pagaidu darba uzņēmumiem, ir pasākums, kas pārrobežu pakalpojumu sniegšanu apgrūtina vairāk nekā iekšzemes pakalpojumu sniegšanu. Komisija uzskata, ka nav neviena iemesla, lai pamatotu šādu atšķirīgu attieksmi.
82 Vācijas Federatīvā Republika atbild, ka AEntG 3. panta 2. punktā paredzētais paziņošanas pienākums ir saderīgs ar EKL 49. pantu. Faktiski šo pienākumu var pamatot ar vajadzību veikt efektīvu kontroli labākas darba ņēmēju aizsardzības vārdā. Turklāt ar to attiecīgajam pagaidu darba uzņēmumam netiek radīta pārmērīga nasta.
Tiesas vērtējums
83 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka pakalpojumu sniegšanas brīvības pamatā ir prasība, lai tiktu novērsta jebkāda pakalpojuma sniedzēja diskriminācija tā valstiskās piederības dēļ vai tādēļ, ka tas ir dibināts citā dalībvalstī nevis tajā, kur pakalpojums būtu jāsniedz (skat. 1991. gada 25. jūlija spriedumus lietā C‑288/89 Collectieve Antennevoorziening Gouda, Recueil, I‑4007. lpp., 10. punkts; lietā C‑353/89 Komisija/Nīderlande, Recueil, I‑4069. lpp., 14. punkts, un 1993. gada 4. maija spriedumu lietā C‑17/92 Distribuidores Cinematográficos, Recueil, I‑2239. lpp., 13. punkts).
84 Šajā sakarā ir jākonstatē, ka AEntG 3. panta 2. punkta sekas ir ārpus Vācijas reģistrētu pakalpojumu sniedzēju diskriminācija.
85 Faktiski šajā tiesību normā ir ietverta prasība citās dalībvalstīs reģistrētiem pagaidu darba uzņēmumiem rakstveidā sazināties ar Vācijas kompetentajām iestādēm ne tikai darba ņēmēju nodošanas uzņēmuma, kas tos nodarbina Vācijā, sākumā un beigās, bet arī paziņot par šī darba ņēmēja darba vietu vai tās maiņu, savukārt šāda paša veida Vācijā reģistrētiem uzņēmumiem šāds papildu pienākums nav paredzēts; šis pienākums vienmēr ir uzlikts uzņēmumiem, kas nodarbina darba ņēmējus.
86 Taču Tiesa jau ir nospriedusi, ka valstu tiesiskie regulējumi, kas nav vienādi piemērojami pakalpojumu sniedzējiem neatkarīgi no to izcelsmes, ir saderīgi ar Kopienu tiesībām tikai tad, ja tajos skaidri ir noteiktas atkāpi ietverošas normas, – kā EKL 46. pants, uz ko ir atsauce EKL 55. pantā (skat. Tiesas 1991. gada 18. jūnija spriedumu lietā C‑260/89 ERT, Recueil, I‑2925. lpp., 24. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Collectieve Antennevoorziening Gouda, 11. punkts, un 2002. gada 21. marta spriedumu lietā C‑451/99 Cura Anlagen, Recueil, I‑3193. lpp., 31. punkts). No šauri interpretējamā EKL 46. panta izriet, ka diskriminējošos noteikumus var pamatot ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības un veselības aizsardzības interesēm.
87 Šajā sakarā pietiek vien norādīt, ka šajā lietā Vācijas valdība nav minējusi nevienu no šiem iemesliem.
88 No tā izriet, ka Komisijas minētais trešais iebildums ir pamatots.
89 Tādējādi ir jāatzīst, ka, pieņemdama tādu tiesību normu kā AEntG 3. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru ārvalstu pagaidu darba uzņēmumiem ir jāiesniedz informācija ne tikai par katra darba ņēmēja nodošanu tā uzņēmuma rīcībā, kas tos nodarbina Vācijā, bet arī par katru šī darba ņēmēja darba vietas maiņu, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 49. pantu.
Par tiesāšanās izdevumiem
90 Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Atbilstoši šī paša reglamenta 69. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai ja pastāv izņēmuma apstākļi, Tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
91 Šajā gadījumā jāpiespriež Komisijai, kurai spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz diviem no trīs tās minētajiem iebildumiem, atlīdzināt divas trešdaļas no tiesāšanās izdevumiem un Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt vienu trešdaļu no tiesāšanās izdevumiem.
92 Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 4. punktu Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
1) pieņemdama tādu tiesību normu kā 1996. gada 26. februāra Likuma par darba ņēmēju norīkošanu darbā (Arbeitnehmer‑Entsendegesetz) 3. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru ārvalstu pagaidu darba uzņēmumiem ir jāiesniedz informācija ne tikai par katra darba ņēmēja nodošanu tā uzņēmumā rīcībā, kas tos nodarbina Vācijā, bet arī par katru šī darba ņēmēja darba vietas maiņu, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 49. pantu;
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) Eiropas Kopienu Komisija atlīdzina divas trešdaļas no tiesāšanās izdevumiem. Vācijas Federatīvā Republika atlīdzina vienu trešdaļu no tiesāšanās izdevumiem;
4) Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – vācu.