Lieta C‑176/05
KVZ retec GmbH
pret
Republik Österreich
(Landesgericht für Zivilrechtssachen Wien lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Atkritumi – Regula (EEK) Nr. 259/93 – Atkritumu pārvadājumu uzraudzība un kontrole – Dzīvnieku milti
Sprieduma kopsavilkums
Vide – Atkritumi – Regula Nr. 259/93 par atkritumu pārvadājumiem
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 1774/2002, ko groza Regula Nr. 808/2003; Padomes Regulas Nr. 259/93, ko groza Regula Nr. 2557/2001, 1. panta 3. punkta a) apakšpunkts)
Atbilstoši 1. panta 3. punkta a) apakšpunktam Regulā Nr. 259/93 par uzraudzību un kontroli attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem Eiropas Kopienā, ievešanu tajā un izvešanu no tās, ko groza Regula Nr. 2557/2001, dzīvnieku miltu, kas ir klasificēti kā atkritumi, kas ir paredzēti tikai reģenerēšanai un ir ietverti šīs regulas II pielikumā, pārvadājumi sakarā ar pienākumu vai nodomu no tiem atbrīvoties nav ietverti tās noteikumu piemērošanas jomā, izņemot gadījumus, kas noteikti minētā 3. punkta b–e) noteikumos, kā arī šīs pašas regulas 11. pantā un 17. panta 1.–3. punktā.
Tomēr valsts tiesai ir jāuzrauga, lai šis pārvadājums tiktu veikts atbilstoši prasībām, kas izriet no Regulas Nr. 1774/2002, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav paredzēti cilvēku uzturam, ko groza Regula Nr. 808/2003, noteikumiem, kuru starpā nozīmīgs var izrādīties 7., 8. un 9. pants, kā arī šīs pēdējās regulas II pielikums.
Regulas Nr. 259/93 piemērošana nenozīmē, ka Regulas Nr. 1774/2002 noteikumi kļūst nenozīmīgi. Papildus ar vidi saistītiem riskiem dzīvnieku milti rada slimību izplatīšanās risku. Lai novērstu patogēnu izkliedes risku, Regulas Nr. 1774/2002 noteikumi ievieš vairākas prasības, kuru mērķis ir nodrošināt, ka dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti netiek izmantoti vai sūtīti nelikumīgiem mērķiem. Lai saglabātu minēto regulu lietderīgo iedarbību, šie juridiskie instrumenti ir jāpiemēro vienlaicīgi tādā veidā, ka to attiecīgie noteikumi papildina viens otru.
(sal. ar 73., 77. punktu un rezolutīvo daļu)
TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2007. gada 1. martā (*)
Atkritumi – Regula (EEK) Nr. 259/93 – Atkritumu pārvadājumu uzraudzība un kontrole – Dzīvnieku milti
Lieta C‑176/05
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,
ko Landesgericht für Zivilrechtssachen Wien (Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2005. gada 8. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2005. gada 20. aprīlī, tiesvedībā
KVZ retec GmbH
pret
Republik Österreich.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann], tiesneši K. Lēnartss [K. Lenaerts], E. Juhāss [E. Juhász], K. Šīmans [K. Schiemann] (referents) un M. Ilešičs [M. Ilešič],
ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],
sekretāre K. Štranca‑Slavičeka [K. Sztranc‑Sławiczek], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2006. gada 8. jūnijā,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– KVZ retec GmbH vārdā – H. Caniers [H. Zanier] un M. Firle [M. Firle], Rechtsanwälte,
– Republik Österreich vārdā – E. Hofbauere [E. Hofbauer], pārstāve,
– Austrijas valdības vārdā – E. Rīdls [E. Riedl], pārstāvis,
– Francijas valdības vārdā – Ž. de Bergess [G. de Bergues] un R. Lūsli‑Suransa [R. Loosli‑Surrans], pārstāvji,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – K. Vaita [C. White], pārstāve, kurai palīdz Dž. Mauriči [J. Maurici], barrister,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – M. Konstantinidis [M. Konstantinidis] un F. Erlbahers [F. Erlbacher], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus tiesas sēdē 2006. gada 7. septembrī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1993. gada 1. februāra Regulu (EEK) Nr. 259/93 par uzraudzību un kontroli attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem Eiropas Kopienā, ievešanu tajā un izvešanu no tās (OV L 30, 1. lpp.), ko groza Komisijas 2001. gada 28. decembra Regula (EK) Nr. 2557/2001 (OV L 349, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Regula Nr. 259/93”), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 3. oktobra Regulu (EK) Nr. 1774/2002, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav paredzēti cilvēku uzturam (OV L 273, 1. lpp.), ko groza Komisijas 2003. gada 12. maija Regula (EK) Nr. 808/2003 (OV L 117, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1774/2002”).
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā KVZ retec GmbH (turpmāk tekstā – “KVZ”) pret Republik Österreich jautājumā par, pirmkārt, Kopienas tiesiskā regulējuma atkritumu jomā piemērošanu dzīvnieku miltu, kuri ir paredzēti izmantošanai termostacijā kā degviela, pārvadājumiem un, otrkārt, pastāvošo saistību starp šo tiesisko regulējumu un Regulu Nr. 1774/2002.
Atbilstošās tiesību normas
Direktīva 75/442/EEK
3 1. panta a) punkta pirmajā daļā Padomes 1975. gada 15. jūlija Direktīvā 75/442/EEK par atkritumiem (OV L 194, 39. lpp.), ko groza Komisijas 1996. gada 24. maija Lēmums 96/350/EK (OV L 135, 32. lpp., turpmāk tekstā – “Direktīva 75/442”), “atkritumu” jēdziens ir definēts kā “jebkura viela vai priekšmets, kas iekļauts I pielikumā noteiktajās kategorijās, un no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties”.
4 Direktīvas 75/442 minētajā 1. pantā ir noteikts:
“Šajā direktīvā:
[..]
e) “apglabāšana” ir jebkuras darbības, kas minētas II A pielikumā;
f) “reģenerācija” ir jebkuras darbības, kas minētas II B pielikumā;
[..].”
5 Direktīvas 75/442 I pielikumā minēto atkritumu kategoriju skaitā ir ietverta kategorija Q 16, kas ir definēta kā “jebkuri materiāli, vielas vai produkti, kas nav iekļauti iepriekšminētajās kategorijās”.
6 Direktīvas 75/442 II B pielikums attiecas uz atkritumu reģenerācijas uzskaitīšanu, kāda tā tiek praktiski veikta. To skaitā ir arī šāda veida darbība:
“R 1 Izmanto galvenokārt kā degvielu vai enerģijas ražošanai”.
7 Direktīvas 75/442 2. panta 1. punktā ir noteikts:
“No šīs direktīvas darbības jomas izslēdz:
[..]
b) ja uz tiem jau attiecas citi normatīvie akti, –
[..]
iii) dzīvnieku līķus un šādus lauksaimniecības atkritumus: kūtsmēslus un citas zemkopībā izmantojamas dabīgas, nekaitīgas vielas;
[..].”
Regula Nr. 259/93
8 Regulas Nr. 259/93 1. pants ir izteikts šādi:
“1. Šī regula attiecas uz atkritumu pārvadāšanu Kopienā, ievešanu Kopienā un izvešanu no tās.
2. Šī regula neattiecas uz:
[..]
d) atkritumu pārvadājumiem, kas minēti Direktīvas 75/442/EEK 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā, ja uz tiem jau attiecas citi attiecīgie normatīvie akti;
[..]
3. a) Šīs regulas noteikumi neattiecas arī uz to atkritumu pārvadājumiem, kas paredzēti tikai pārstrādei un iekļauti II pielikumā, izņemot gadījumus, kas noteikti šā punkta b), c), d) un e) apakšpunktā, 11. pantā un 17. panta 1., 2. un 3. punktā;
b) uz šādiem atkritumiem attiecas visi Direktīvas 75/442/EEK noteikumi. Jo īpaši šie atkritumi:
– var tikt nosūtīti tikai uz pilnībā sertificētām pārstrādes iekārtām, kas sertificētas saskaņā ar Direktīvas 75/442/EEK 10. un 11. panta noteikumiem,
– pakļaujas visiem Direktīvas 75/442/EEK 8., 12., 13. un 14. panta noteikumiem;
c) dažus atkritumu veidus, kas nosaukti II pielikumā, tomēr var kontrolēt tādā pašā veidā kā tos, kas iekļauti III vai IV pielikumā, ja, citu iemeslu starpā, tiem ir jebkādas no bīstamības īpašībām, kas nosauktas Padomes 1991. gada 12. decembra Direktīvas 91/689/EEK III pielikumā [..].
Šo atkritumu veidu, kā arī to, kuru no divām procedūrām piemērot, nosaka saskaņā ar Direktīvas 75/442/EEK 18. pantā noteikto kārtību. Šādus atkritumus iekļauj II pielikuma A daļā;
d) izņēmuma gadījumos II pielikumā iekļauto atkritumu pārvadājumus, ņemot vērā vides vai sabiedrības veselības aspektus, var kontrolēt dalībvalstis, it kā tie būtu iekļauti III vai IV pielikumā.
Dalībvalstis, kas šo iespēju izmanto, par šādiem gadījumiem nekavējoties paziņo Komisijai un attiecīgi informē pārējās dalībvalstis, kā arī norāda sava lēmuma iemeslus. Komisija saskaņā ar Direktīvas 75/442/EEK 18. pantā noteikto kārtību var apstiprināt šādu rīcību, iekļaujot, kad tas ir atbilstīgi, šādus atkritumus II pielikuma A daļā;
e) gadījumos, kad II pielikumā nosauktie atkritumi tiek pārvadāti pretrunā ar šo regulu vai Direktīvu 75/442/EEK, dalībvalstis var piemērot atbilstošos šīs regulas 25. un 26. panta noteikumus.”
9 Regulas Nr. 259/93 2. panta a) punktā ir noteikts:
“Šajā regulā:
a) “atkritumi” ir tie, kas definēti Direktīvas 75/442/EEK 1. panta a) punktā.”
10 Minētās regulas 11. pantā ir paredzēts, ka, lai palīdzētu izsekot reģenerācijai paredzēto atkritumu pārvadājumiem, kas iekļauti šīs pašas regulas II pielikumā, tiem līdzi sniedzama noteikta informācija.
11 Regulas Nr. 259/93 17. panta 1.–3. punktā ir paredzētas normas, ko piemēro tās II pielikumā uzskaitīto atkritumu pārvadājumiem valstīs, uz kurām neattiecas Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) Padomes 1992. gada 30. marta Lēmums par kontroli attiecībā uz reģenerācijai paredzēto atkritumu pārvietošanu pāri robežām.
12 Regulas Nr. 259/93 II pielikums ar nosaukumu “Atkritumu zaļais saraksts” (turpmāk tekstā – “zaļais saraksts”) ietver šādu ievadu:
“Neatkarīgi no tā, vai atkritumi ir iekļauti šajā sarakstā vai nav, tos nedrīkst pārvietot kā zaļos atkritumus, ja tie ir tiktāl piesārņoti ar citiem materiāliem, ka a) ar atkritumiem saistītais risks palielinās tik daudz, ka šos atkritumus ir lietderīgi iekļaut dzeltenajā vai sarkanajā sarakstā, vai b) atkritumus nav iespējams reģenerēt videi draudzīgā veidā.”
13 Minētā II pielikuma sadaļā ar nosaukumu “GM. Lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības atkritumi” ir kategorija GM 130, kas ietver “lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības atkritumus, izņemot blakusproduktus, kas atbilst valsts un starptautiskajām prasībām un standartiem attiecībā uz izmantošanu pārtikā vai dzīvnieku barībai”.
14 Regulas Nr. 259/93 26. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā ir noteikts:
“1. Jebkurš veiktais pārvadājums:
a) par ko nav paziņots visām iesaistītajām kompetentajām iestādēm atbilstoši šīs regulas noteikumiem vai
b) par ko nav saņemta iesaistīto kompetento iestāžu piekrišana atbilstoši šīs regulas noteikumiem
[..]
tiek uzskatīts par nelikumīgu pārvadājumu.”
Regula Nr. 1774/2002
15 Saskaņā ar Regulas Nr. 1774/2002 1. pantu, tā nosaka dzīvnieku veselības un sabiedrības veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu savākšanu, transportēšanu, uzglabāšanu, pārkraušanu, apstrādi un izlietošanu vai iznīcināšanu, lai novērstu šādu produktu radītu risku dzīvnieku vai sabiedrības veselībai, kā arī to, kā laižami tirgū un – dažos īpašos gadījumos – eksportējami, un pārvadājami tranzītā dzīvnieku blakusprodukti un no tiem iegūti produkti, kas minēti šīs pašas regulas VII un VIII pielikumā.
16 Regulas Nr. 1774/2002 2. panta 1. punktā “dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti” ir definēti kā veseli dzīvnieku liemeņi vai to daļas vai 4., 5. un 6. pantā minēti dzīvnieku izcelsmes produkti, kas nav paredzēti cilvēku uzturam.
17 Regulas Nr. 1774/2002 4. pantā ar nosaukumu “Pirmās kategorijas materiāls” ir noteikts:
“1. Pirmās kategorijas materiāls ir dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, kas atbilst šādam aprakstam, vai jebkurš materiāls, kurā ir šādi blakusprodukti:
[..]
b) i) īpašais riska materiāls [..]
[..].
2. Pirmās kategorijas materiālu savāc, transportē un identificē bez liekas kavēšanās atbilstīgi 7. pantam un, ja vien 23. un 24. pantā nav noteikts citādi, to:
a) tiešā veidā iznīcina kā atkritumus, sadedzinot sadedzināšanas iekārtās, kas apstiprinātas saskaņā ar 12. pantu;
b) pārstrādā tādā pārstrādes uzņēmumā, kas apstiprināts, [..] šādā gadījumā iegūto materiālu [..] galīgi iznīcina kā atkritumus, sadedzinot vai līdzsadedzinot sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas iekārtās, kas apstiprinātas saskaņā ar 12. pantu;
c) izņemot materiālu, kas minēts 1. punkta a) apakšpunkta i) un ii) daļā, pārstrādā tādā pārstrādes uzņēmumā, kas apstiprināts, [..] šādā gadījumā iegūtā materiāla [..] galīgo apglabāšanu veic atkritumu poligonā, kas ir apstiprināts [..]
[..]
e) ievērojot zinātnes un tehnikas jaunākās atziņas, iznīcina ar citiem paņēmieniem, kas ir apstiprināti saskaņā ar procedūru, kura minēta 33. panta 2. punktā, pēc apspriešanās ar attiecīgu zinātnisko komiteju. Šie paņēmieni var papildināt vai aizstāt tos, kas paredzēti no a) līdz d) apakšpunktā.”
18 Regulas Nr. 1774/2002 6. pants ar nosaukumu “Trešās kategorijas materiāls” ir izteikts šādi:
“1. Trešās kategorijas materiāls ir dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, kas atbilst šādam aprakstam, vai jebkurš materiāls, kurā ir šādi blakusprodukti:
[..]
e) tādi dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, kas iegūti no cilvēku uzturam paredzētu produktu ražošanas, ieskaitot attaukotus kaulus un dradžus;
[..].
2. Trešās kategorijas materiālu savāc, transportē un identificē bez liekas kavēšanās atbilstīgi 7. pantam un, ja vien 23. un 24. pantā nav noteikts citādi, to:
a) tiešā veidā iznīcina kā atkritumus, sadedzinot sadedzināšanas iekārtās, kas apstiprinātas saskaņā ar 12. pantu;
b) pārstrādā tādā pārstrādes uzņēmumā, kas apstiprināts, [..] šādā gadījumā iegūto materiālu [..] iznīcina kā atkritumus, sadedzinot vai līdzsadedzinot sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas iekārtās, kas apstiprinātas saskaņā ar 12. pantu, vai atkritumu poligonā, kas ir apstiprināts [..]
c) pārstrādā tādā pārstrādes uzņēmumā, kas apstiprināts saskaņā ar 17. pantu;
d) transformē tādās tehniskās iekārtās, kas apstiprinātas saskaņā ar 18. pantu;
e) izmanto par izejvielu lolojumdzīvnieku barības ražošanas uzņēmumā, kas apstiprināts saskaņā ar 18. pantu;
f) transformē biogāzes iekārtās vai kompostēšanas iekārtās, kas apstiprinātas saskaņā ar 15. pantu;
[..]
i) iznīcina citādi vai izmanto citādi saskaņā ar noteikumiem, kas pieņemti atbilstīgi 33. panta 2. punktā minētajai procedūrai, pēc konsultēšanās ar attiecīgo zinātnisko komiteju. Šie paņēmieni var papildināt vai aizstāt tos, kas paredzēti no a) līdz h) apakšpunktā.
[..]”
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
19 Vācijas inženieris R. Krenskis [R. Krenski], kurš savu darbību veic ar uzņēmuma PGI Umwelttechnik starpniecību, no dzīvnieku miltiem izstrādāja degvielu, kas ir paredzēta izmantošanai termiskā procesā (sadedzinot) termostacijā Bulgārijā, kas ir īpaši tam apstiprināta.
20 2003. gada 24. aprīlī Štraubigas [Straubig] (Vācija) ostā apmēram 1111 t dzīvnieku miltu (turpmāk tekstā – “dzīvnieku milti”), kas bija R. Krenska īpašums, tika iekrautas kravas kuģī MS Euroca (turpmāk tekstā – “krava”) transportēšanai no Vācijas uz Bulgāriju pa upes ceļiem līdz kravas saņēmējai, proti, sabiedrībai New‑Energy‑GmbH. Pēc Austrijas un Ungārijas teritoriju šķērsošanas krava sasniedza Serbijas teritoriju, kur valsts muitas iestādes tās transportēšanu turpināt neļāva, pamatojot ar to, ka dzīvnieku miltu tranzīts ir pretrunā Serbijas tiesību aktiem, kuri nosaka, ka tie ir atkritumi.
21 R. Krenskis atteicās brīvprātīgi klasificēt kravu kā atkritumus, jo tādā gadījumā to neļautu ievest Bulgārijas teritorijā, kur bija tās galapunkts. Lai noteiktu, vai transportējamie dzīvnieku milti bija atkritumi vai ne, tie tika nosūtīti atpakaļ uz Štraubigas ostu. Tomēr šī atpakaļceļa laikā 2003. gada 1. jūnijā Austrijas muitas iestādes bloķēja kravu Vīnes/Hainburgas upes ostā.
22 Ar 2003. gada 6. jūnija lēmumu, kas ir pieņemts saskaņā ar 2002. gada Federālā likuma par atkritumu apsaimniekošanu (Abfallwirtschaftsgesetz 2002) 69. pantu un Regulas Nr. 259/93 26. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu, Bundesminister für Land‑ und Forstwirtschaft, Umwelt und Wasserwirtschaft (Federālais ministrs lauksaimniecības, mežsaimniecības, vides un ūdens apgādes jautājumos, turpmāk tekstā – “ministrs”) atļāva R. Krenskim ievest dzīvnieku miltus Štraubigas ostā ar norunu, ka tiek ievēroti konkrēti nosacījumi un pienākumi. No nolēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka minētajā 2003. gada 6. jūnija lēmumā dzīvnieku milti tika klasificēti kā “dzīvnieku audu atkritumi”, kuru transportēšanā ir jāievēro iepriekšējas paziņošanas pienākums atbilstoši Regulas Nr. 259/93 noteikumiem.
23 Tiklīdz minētie nosacījumi un pienākumi tika izpildīti, ministrs 2003. gada 19. septembrī norādīja, ka dzīvnieku miltu ievešanu atpakaļ Štraubigas ostā nevar aizliegt un līdz ar to krava tika izvesta no Vīnes/Hainburgas upes ostas uz Vāciju.
24 R. Krenska celtā sūdzība par 2003. gada 6. jūnija lēmumu daļā, kurā dzīvnieku milti tiek klasificēti kā “dzīvnieku audu atkritumi”, tika noraidīta ar Verwaltungsgerichtshof [Federālās administratīvās tiesas] 2003. gada 16. oktobra rīkojumu.
25 Pēc šī rīkojuma KVZ, kurai R. Krenskis nodeva savus parādus, cēla prasību iesniedzējtiesā pret Republik Österreich par tās administratīvo atbildību, lūdzot par kravas bloķēšanu izmaksāt EUR 306 984,63 zaudējumu atlīdzību, kurai pieskaitīti nokavējuma procenti.
26 Šajos apstākļos Landesgericht für Zivilrechtssachen Wien [Vīnes apgabala civillietu tiesa] izlēma apturēt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai uz dzīvnieku miltu kā atkritumu pārvadājumu (tranzītu, respektīvi, vešanu atpakaļ) neatkarīgi no tā, vai tajos ir īpaša riska materiāls vai nav, attiecas Regulā Nr. 259/93 [..] noteiktais paziņošanas pienākums?
Pakārtoti:
2) Vai saskaņā ar Regulas Nr. 259/93 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu šī regula neattiecas uz dzīvnieku miltu pārvadājumiem neatkarīgi no tā, vai tajos ir īpaša riska materiāls?
Negatīvas atbildes gadījumā uz otro jautājumu:
3) Vai dzīvnieku miltu,
a) kuros nav īpaša riska materiāla vai
b) kuros ir īpaša riska materiāls (klasificēts kā pirmās kategorijas materiāls atbilstoši Regulai [..] Nr. 1774/2002 [..]),
pārvadājumi (tranzīts, respektīvi, vešana atpakaļ), ja dzīvnieku milti ir atkritumi Regulas Nr. 259/93 izpratnē, nepaziņojot par to kompetentajām iestādēm un nesaņemot to piekrišanu, saskaņā ar šīs regulas 26. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu ir nelikumīgi?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
27 Iesniedzējtiesas uzdotajos jautājumos, kas ir jāizskata kopā, pamatā ir izvirzīti trīs būtiski punkti. Vispirms, ir jāpārbauda, vai dzīvnieku miltu transportēšana gadījumos, ja tos bija jāuzskata par tādiem, ko ietver dzīvnieku līķu jēdziens, nav ietverama no Regulas Nr. 259/93 piemērošanas jomas saskaņā ar tās 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu. Ja šādas neietveršanas iespēja ir jānoraida, tad būtu jāizskata jautājums par šo dzīvnieku miltu klasificēšanu par “atkritumiem” Direktīvas 75/442 un arī Regulas Nr. 259/93 izpratnē. Visbeidzot, ir jāizskata iespējamais paziņošanas pienākums attiecībā uz minēto dzīvnieku miltu pārvadājumu.
28 Pirms uzsākt katra no šiem trijiem punktiem izskatīšanu, ir svarīgi izteikt šādus ievada apsvērumus.
29 Tiesiskie jautājumi saistībā ar dzīvnieku miltu pārvadājumu par atbilstošā Kopienu tiesiskā regulējuma interpretēšanu attiecas, pirmkārt, uz atkritumiem un, otrkārt, uz dzīvnieku un cilvēku veselības aizsardzību. Ņemot vērā šo divējādo pamata prāvas piemērojamību, ir jāsniedz atbilde iesniedzējtiesai.
30 Dzīvnieku milti ir produkts, kas rodas sadalīšanas rezultātā. Saskaņā ar Austrijas valdības sniegtajiem paskaidrojumiem tās rakstveida apsvērumos šos miltus ražo, sasmalcinot dzīvnieku līķus, kuri ar pārtraukumiem tiek apstrādāti paaugstinātā spiedienā. Tā kā iegūto materiālu vēlreiz sasmalcina, no tā tiek atdalīti tauki un atliekas, kurās ir daudz olbaltumvielu, tiek dehidratētas, lai iegūtu pulveri, kurš arī daļēji tiek saspiests un sadalīts gabalos.
31 Pašreizējo praksi – dzīvnieku olbaltumvielu izmantošanu dzīvnieku barošanā – pārtrauca ar Padomes 2000. gada 4. decembra Lēmumu 2000/766/EK par konkrētiem aizsardzības pasākumiem attiecībā uz transmisīvām sūkļveida encefalopātijām un dzīvnieku olbaltumvielu izmantošanu dzīvnieku barošanai (OV L 306, 32. lpp.). Kā izriet no šī lēmuma motivējošās daļas 6. punkta, par piemērotu preventīvu pasākumu tika uzskatīts uz laiku aizliegt dzīvnieku olbaltumvielu izmantošanu dzīvnieku barošanai, un, tā kā šis aizliegums, ja tas netiek pienācīgi norobežots, var attiekties uz vidi, tad ir jāuzrauga, lai dzīvnieku izcelsmes atkritumi tiek savākti, transportēti, pārstrādāti, glabāti un iznīcināti drošā veidā.
32 Lēmuma 2000/766 2. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jāaizliedz izmantot pārstrādātas dzīvnieku olbaltumvielas dzīvnieku ganāmpulka, kas tiek turēts, nobarots vai audzēts pārtikas preču ražošanai, barošanai.
33 2001. gada 22. maijā tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 999/2001, ar ko paredz noteikumus dažu transmisīvo sūkļveida encefalopātiju profilaksei, kontrolei un apkarošanai (OV L 147, 1. lpp.). Šīs regulas 7. panta 1. punktā ir noteikts aizliegums barot atgremotājus ar olbaltumvielām, kas iegūtas no zīdītājiem. Saskaņā ar šī paša panta 2. punktu minēto aizliegumu attiecina dzīvniekiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem.
34 Iepriekšējos trīs punktos aprakstītā tiesību aktu attīstība, kā arī no tās izrietošie ierobežojumi attiecībā uz dzīvnieku olbaltumvielu izmantošanu dzīvnieku barošanā ļauj izvērtēt apstākļus, kādos tika pieņemta Regula Nr. 1774/2002. Šīs regulas trešajā apsvērumā ir noteikts, ka ir jāierobežo noteiktu dzīvnieku izcelsmes materiālu izmantošana un jānosaka noteikumi attiecībā uz tādu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu lietošanu, kas nav lietošana barībā, kā arī attiecībā uz to iznīcināšanu. Cenšoties sasniegt šo mērķi, minētajā regulā tiek noteikti dzīvnieku veselības un veselības aizsardzības noteikumi attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu savākšanu, transportēšanu, uzglabāšanu, pārkraušanu, apstrādi un izmantošanu vai iznīcināšanu.
35 Savos Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos Austrijas valdība un Apvienotās Karalistes valdība norādīja, ka tādus materiālus kā dzīvnieku miltus var klasificēt par atkritumiem, ņemot vērā Regulas Nr. 1774/2002 noteikumos noteiktās prasības attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem. Valsts tiesa nolēmumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu arī norāda uz šo regulu, tomēr neuzskatot, ka tā ir piemērojama faktiskajiem apstākļiem pamata lietā. Šī regula ir piemērojama sākot tikai no 2003. gada 1. maija, toties dzīvnieku miltu pārvadājums uz Bulgāriju notika 2003. gada aprīlī.
36 Šajā sakarā ir jānorāda, ka pamata lieta attiecas uz ministra 2003. gada 6. jūnija lēmumu, kurš – kā izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem – būtībā dzīvnieku miltus klasificēja kā atkritumus un uzskatīja, ka to pārvadājums atpakaļ uz Vāciju bija nelikumīgs, jo par to nebija paziņots atbildīgajām Austrijas iestādēm. No uzdoto jautājumu teksta izriet, ka iesniedzējtiesa ir pievērsusi uzmanību šim iespējamajam paziņošanas pienākumam, it īpaši attiecībā uz dzīvnieku miltu atpakaļ pārvešanas ceļu uz Štraubigas ostu. Tā kā minētais pārvadājums notika – kā izriet no nolēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu – pēc Regulas Nr. 1774/2002 spēkā stāšanās 2003. gada 1. maijā, ir jāsecina, ka šī regula ir piemērojama pamata lietā.
Par iespējamo dzīvnieku miltu, ja tie ir ietverti dzīvnieku līķu jēdzienā, pārvadājuma izslēgšanu no Regulas Nr. 259/93 piemērošanas jomas
37 Saskaņā ar Direktīvas 75/442 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta iii) daļu no šīs direktīvas piemērošanas jomas izslēdz dzīvnieku līķus, ja uz tiem attiecas citi tiesību akti. Regulas Nr. 259/93 1. panta 2. punkta d) apakšpunkts izslēdz no tās piemērošanas jomas minētajā Direktīvas 75/442 noteikumā noteikto atkritumu pārvadājumus.
38 No nolēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu motīvu daļas izriet, ka valsts tiesa uzskata, ka dzīvnieku līķu jēdziens ir vispārīgs jēdziens, kurš ietver ne tikai sadalīšanai paredzētos līķus, bet arī no tiem radušos produktus, ieskaitot dzīvnieku miltus.
39 Savukārt Komisija uzskata, ka minētais jēdziens ietver tikai veselus dzīvnieku līķus, kas miruši lauksaimniecības preču ražošanas ietvaros. Dzīvnieku milti ir atkritumi, kas rodas nevis no lauksaimniecības preču ražošanas kā tādas, bet no dzīvnieku kaušanas un sadalīšanas.
40 Austrijas, Francijas un Apvienotās Karalistes valdības savukārt uzskata, ka uz dzīvnieku miltiem neattiecas izņēmums par dzīvnieku līķiem un ka līdz ar to šādu miltu pārvadājums arī nav izslēgts no Regulas Nr. 259/93 piemērošanas jomas. Pārstrādes un līķu apstrādes rezultātā radušos blakusproduktus ar pulvera iezīmēm nevar ietvert dzīvnieku līķu jēdzienā.
41 Šajā sakarā ir jānorāda, ka dzīvnieku līķu un konkrētu citu atkritumu neietveršana Direktīvas 75/442 piemērošanas jomā ir paskaidrota tās sestajā apsvērumā un izriet no Kopienu likumdevēja vēlmes neietvert tos materiālus, uz kuriem attiecas īpašs Kopienu tiesiskais regulējums.
42 Nav strīda par to, ka uz dzīvnieku līķiem faktiski attiecas īpašs Kopienu tiesiskais regulējums, proti, Regula Nr. 1774/2002. It īpaši no šīs regulas 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta izriet, ka dzīvnieku blakusproduktu definēšana ietver “veselus dzīvnieku liemeņus [līķus] vai to daļas”. Šis atzinums tomēr nav jāinterpretē kā tāds, kas nozīmē, ka viss, uz ko attiecas minētā regula, automātiski ir jāizslēdz no Direktīvas 75/442 materiālās piemērošanas jomas. Tādējādi, tā kā arī uz tādiem blakusproduktiem kā dzīvnieku milti attiecas Regula Nr. 1774/2002, rezultāts ir tikai attiecīga minētajā direktīvā paredzēto dzīvnieku līķu neietveršana un arī Regula Nr. 259/93 ir jāattiecina uz šiem blakusproduktiem.
43 Ir jāatzīst, ka Kopienu likumdevējs ir izvēlējies formulēt šo izņēmumu precīzā formulējumā. Dzīvnieku līķu jēdziens tā burtiskajā nozīmē attiecas uz mirušiem dzīvniekiem, proti, uz neapstrādātu pamata materiālu. Apstāklis, ka šie līķi ir veseli vai gabalos, nemaina to, ka tie nav nekādā veidā apstrādāti, kā rezultātā tiktu mainīts tiem piemītošais raksturs. Savukārt pamata lietā jautājums ir par dzīvnieku miltiem, proti, par materiālu, ka ir būtiski atšķirīgs no izejvielas, no kuras tas ir radīts, tāpēc, ka tas ir īpaši apstrādāts šī sprieduma 30. punktā aprakstītajā veidā.
44 Pamata atšķirība, kas pastāv starp šiem diviem materiālu veidiem, attiecībā uz šo dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu definīciju izpaužas tajā, ka Regulas Nr. 1774/2002 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā “veseli dzīvnieku liemeņi [līķi] vai to daļas” ir nošķirti no “dzīvnieku izcelsmes produktiem”.
45 Turklāt konteksts, kādā ir ietverams dzīvnieku līķu jēdziens, atbalsta šaurāku interpretāciju. Papildus dzīvnieku līķiem Direktīvas 75/442 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta iii) daļa no savas piemērošanas jomas izslēdz konkrētus uzskaitītus lauksaimniecības atkritumus. Šo divu jēdzienu – proti, dzīvnieku līķu un konkrētu lauksaimniecības atkritumu – ietveršana vienā noteikumā norāda uz to, ka tie ir saistīti attiecībā uz to izcelsmi. Pēc analoģijas, dzīvnieku līķu jēdzienā varētu ietvert dzīvnieku līķus, uz kuriem attiecas lauksaimnieciskā ražošana, un nevis tos, uz kuriem attiecas lopu kaušanas vai sadalīšanas process, kā rezultātā rodas dzīvnieku milti.
46 Turklāt dzīvnieku līķu jēdziena šaura interpretācija ir saderīga ar Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru atkritumu jēdzienu nevar interpretēt šauri (skat. 2000. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑418/97 un C‑419/97 ARCO Chemie Nederland u.c., Recueil, I‑4475. lpp., 37.–40. punkts, kā arī 2002. gada 18. aprīļa spriedumu lietā C‑9/00 Palin Granit un Vehmassalon kansanterveystyön kuntayhtymän hallitus, Recueil, I‑3533. lpp., 23. punkts, turpmāk tekstā – “spriedums lietā Palin Granit”), kas nozīmē, ka izņēmumi no atkritumu jēdziena ir jāinterpretē šauri.
47 Tomēr ir jānorāda, ka šajā nozarē svarīgi grozījumi tiesību aktos tika veikti brīdī, kad stājās spēkā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Regula (EK) Nr. 1013/2006 par atkritumu sūtījumiem [pārvadājumiem] (OV L 190, 1. lpp.). Šīs regulas vienpadsmitajā apsvērumā ir precizēts, ka ir jāizvairās no pārklāšanās ar Regulu Nr. 1774/2002, kurā jau ir ietvertas prasības attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu vispārēju pārsūtīšanu, plūsmu novirzīšanu un pārvietošanu (savākšanu, transportēšanu, pārkraušanu, apstrādi, izmantošanu, reģenerāciju vai apglabāšanu, uzskaiti, pavaddokumentiem un izsekojamību) Kopienā, ievedot tajā un izvedot no tās.
48 Regulas Nr. 1013/2006 1. panta 3. punkta d) apakšpunkts no tās piemērošanas jomas izslēdz pārvadājumus, uz kuriem attiecas Regulā Nr. 1774/2002 paredzētās apstiprināšanas prasības. Tomēr, tā kā minētā regula ir piemērojama tikai sākot no 2007. gada 12. jūlija, to nevar ņemt vērā pamata prāvā.
49 Līdz ar to, tā kā dzīvnieku milti, kas nav ietverti “dzīvnieku līķu” jēdzienā Direktīvas 75/442 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta iii) daļas izpratnē, un to pārvadājumi uzreiz netika izslēgti no Regulas Nr. 259/93 piemērošanas jomas, ir jāizskata šo miltu iespējamā klasificēšana par “atkritumiem” Direktīvas 75/442 izpratnē un, attiecīgi, Regulas Nr. 259/93 izpratnē.
Par dzīvnieku miltu klasificēšanu par atkritumiem
50 Lai definētu jēdzienu “atkritumi”, Regulas Nr. 259/93 2. panta a) punkts norāda uz Direktīvas 75/442 1. panta a) punktu. Šī pēdējā noteikuma pirmajā daļā ir noteikts, ka “atkritumi” ir “jebkura viela vai priekšmets, kas iekļauts I pielikumā noteiktajās kategorijās un no kā īpašnieks atbrīvojas vai ir nodomājis atbrīvoties”. Nav strīda par to, ka dzīvnieku milti ir ietverti šajā pielikumā, it īpaši tā kategorijā Q 16.
51 “Atkritumu” jēdziena piemērošanas joma Direktīvas 75/442 nozīmē ir atkarīga no minētās direktīvas 1. panta a) punkta pirmajā daļā paredzētā jēdziena “atbrīvoties” nozīmes (skat. 1997. gada 18. decembra spriedumu lietā C‑129/96Inter‑Environnement Wallonie, Recueil, I‑7411. lpp., 26. punkts).
52 Vielas apstrādes metode vai izmantošanas veids nav noteicošie tās klasificēšanai par atkritumiem. Tam, kas turpmāk rodas no priekšmeta vai no vielas, nav ietekmes uz definēto atkritumu būtību saskaņā ar Direktīvas 75/442 1. panta a) punkta pirmo daļu attiecībā uz priekšmeta vai vielas īpašnieka darbību, nodomu vai pienākumu no tās atbrīvoties (iepriekš minētais spriedums lietā ARCO Chemie Nederland u.c., 64. punkts).
53 Kā tika norādīts šī sprieduma 35. punktā, Tiesai iesniegtajos apsvērumos ir ieteikts, ka tādu materiālu kā dzīvnieku milti var klasificēt par atkritumiem, ņemot vērā noteiktās prasības attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem Regulas Nr. 1774/2002 noteikumos. Tādējādi ir jāizskata minēto noteikumu atbilstība un it īpaši jāizvērtē tas, vai no tā var secināt pienākumu atbrīvoties no dzīvnieku miltiem. Ir svarīgi ņemt vērā, ka valsts tiesa nav izlēmusi jautājumu, vai dzīvnieku miltos ir vai nav īpaši riska materiāli, kas izriet no Tiesai uzdoto jautājumu teksta.
54 Gadījumā, kad minētajos dzīvnieku miltos būtu īpaši riska materiāli, tos būtu jāklasificē par “pirmās kategorijas materiāliem” Regulas Nr. 1774/2002 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) daļas nozīmē. Atbilstoši šim noteikumam pirmās kategorijas materiāli ietver īpašus riska materiālus vai jebkuru materiālu, kurā ir šādi blakusprodukti.
55 Atbilstoši minētā 4. panta 2. punktam pirmās kategorijas materiālus tiešā veidā iznīcina kā atkritumus, sadedzinot apstiprinātās sadedzināšanas iekārtās, vai pārstrādā apstiprinātā pārstrādes uzņēmumā, lai tos galīgi iznīcinātu kā atkritumus, sadedzinot vai līdzsadedzinot, vai arī tos apglabājot apstiprinātā atkritumu poligonā.
56 No Regulas Nr. 1774/2002 4. panta 2. punkta noteikumiem, ko lasa kopā ar šīs regulas septītajā apsvērumā izteikto nepieciešamību izvairīties no slimības izplatīšanās riska, kas rodas, dzīvnieku sugu barojot ar olbaltumvielām, kas iegūtas no tās pašas sugas dzīvnieku līķiem vai to daļām, izriet pienākums iznīcināt tādus produktus kā dzīvnieku milti, ja tajos ir īpaši riska materiāli.
57 Līdz ar to minētie dzīvnieku milti, ja tajos ir šādi materiāli, ir jāuzskata par vielu, no kuras īpašniekam ir pienākums “atbrīvoties” Direktīvas 75/442 1. panta a) punkta izpratnē, un, attiecīgi, par atkritumiem.
58 Savukārt gadījumā, kad dzīvnieku miltos nav īpašu riska materiālu, tos var ietvert “trešās kategorijas materiālos” Regulas Nr. 1774/2002 6. panta izpratnē kā “dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu, kas iegūts no cilvēku uzturam paredzētu produktu ražošanas”, ko paredz šīs pašas regulas 6. panta 1. punkta e) apakšpunkts.
59 Saskaņā ar Regulas Nr. 1774/2002 6. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu šo blakusproduktu kategoriju iznīcina kā atkritumus, tos sadedzinot apstiprinātās sadedzināšanas iekārtās. Tomēr atšķirībā no pirmās kategorijas materiāliem trešās kategorijas materiāli nav paredzēti tikai iznīcināšanai. It īpaši minētā 2. punkta c)–f) apakšpunktā ir paredzēts, ka šos materiālus var pārstrādāt produktos ar saimniecisku vērtību vai izmantot par izejvielu lolojumdzīvnieku barības ražošanas uzņēmumā. Tādējādi, tā kā šādu blakusproduktu kā atkritumu iznīcināšana ir fakultatīva, no Regulas Nr. 1774/2002 nevar secināt absolūtu pienākumu atbrīvoties no tādām vielām kā dzīvnieku milti, ja tajos nav īpašu riska materiālu.
60 Tātad ir jāizskata, vai tādus blakusproduktus kā dzīvnieku milti, kuros nav īpašu riska materiālu, var klasificēt par atkritumiem tādēļ, ka to īpašnieks no tiem atbrīvojas vai tam ir nodoms to darīt. Kā apgalvo KVZ, pretējā gadījumā tos jāklasificē nevis kā atkritumus, bet kā izejvielu, kas nav Direktīvas 75/442 piemērošanas jomā. Atbilstošais datums, lai izskatītu šādu klasifikāciju, ir 2003. gada 6. jūnijs, proti, datums, kurā ir pieņemts ministra lēmums par dzīvnieku miltu klasificēšanu par atkritumiem.
61 Šajā sakarā ir svarīgi atgādināt, ka “atkritumu” jēdziens Direktīvas 75/442 izpratnē nav interpretējams šauri (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā ARCO Chemie Nederland u.c., 37.–40. punkts, kā arī lietā Palin Granit, 23. punkts). To nevajadzētu arī saprast tā, ka tas neietvertu vielas un priekšmetus, kuras var saimnieciski atkārtoti izmantot. Uzraudzības un saimniekošanas sistēma, ko ieviesa Direktīva 75/442, ietver visus tos priekšmetus un vielas, no kurām īpašnieks atbrīvojas, pat ja tām ir saimnieciska vērtība un ja tās savāc saimnieciskiem nolūkiem, lai pārstrādātu, saglabātu vai atkārtoti izmantotu (skat. spriedumu lietā Palin Granit, 29. punkts).
62 Lieta, viela vai izejviela var būt nevis atlieka, bet gan blakusprodukts, no kura uzņēmums nevēlas “atbrīvoties” Direktīvas 75/442 1. panta a) apakšpunkta pirmās daļas nozīmē un kuru tas gatavojas izmantot vai laist tirdzniecībā tam izdevīgos apstākļos. Papildus kritērijam, kas izriet no tā, vai viela ir vai nav ražošanas atlieka, šādas vielas atkārtotas izmantošanas iespējamības pakāpe bez tās iepriekšējas pārstrādes ir būtisks kritērijs, lai izvērtētu to, vai tā ir “atkritumi” Direktīvas 75/442 nozīmē. Ja papildus vienkāršai iespējai vielu izmantot atkārtoti tās turētājam to veikt ir ekonomiski izdevīgi, tad šādas atkārtotas izmantošanas iespējamība ir liela. Šādā gadījumā attiecīgā viela vairs nav uzskatāma par apgrūtinājumu, no kuras tās turētājs gribētu atbrīvoties, bet gan par īstu preci (spriedums lietā Palin Granit, 37. punkts).
63 Tomēr tas, vai faktiski pastāv “atkritumi” Direktīvas 75/442 izpratnē, ir jāpārbauda saistībā ar visiem apstākļiem, ņemot vērā šīs direktīvas mērķi un uzraugot, ka tās efektivitāte netiek apdraudēta (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ARCO Chemie Nederland u.c., 88. punkts).
64 Iesniedzējtiesai saskaņā ar iepriekšējos trijos punktos minēto judikatūru ir jāpārbauda, vai 2003. gada 6. jūnijā dzīvnieku miltu īpašniekam bija nodoms no tiem atbrīvoties.
65 Gadījumā, ja minētā tiesa secinātu, ka pamata lietā dzīvnieku miltu īpašniekam faktiski bija nodoms no tiem atbrīvoties, ja tajos nebūtu īpašu riska materiālu, šādi milti ir jāklasificē kā atkritumi.
Par paziņošanas pienākumu attiecībā uz dzīvnieku miltu pārvadājumu
66 Atliek izskatīt, vai uz dzīvnieku miltu pārvadājumu gadījumā, ja tie būtu klasificēti kā “atkritumi” Direktīvas 75/442 izpratnē pienākuma vai nodoma no tiem atbrīvoties dēļ, attiecas paziņošanas pienākums atbilstoši Regulas Nr. 259/93 noteikumiem.
67 Francijas valdība savos rakstiskajos apsvērumos norāda, ka uz dzīvnieku miltiem kā uz gaļas pārtikas rūpniecības atkritumiem attiecas zaļais saraksts. Līdz ar to paziņošanas pienākums uz to pārvadājumu neattiecas.
68 Šajā sakarā ir jāatzīst, ka minētajā zaļajā sarakstā ar nosaukumu “GM. Lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības atkritumi” ir kategorija GM 130, kas attiecas uz “lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības atkritumiem, izņemot blakusproduktus, kas atbilst valsts un starptautiskajām prasībām un standartiem attiecībā uz izmantošanu pārtikā vai dzīvnieku barībai”. Kā norāda ģenerāladvokāte secinājumu 114. punktā, apraksts “lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības atkritumi” ir pietiekami plašs, lai ietvertu arī dzīvnieku miltus. Atbilstoši Regulas Nr. 259/93 1. panta 3. punkta a) apakšpunktam atkritumu, kas ir paredzēti tikai reģenerācijai un ir ietverti tās II pielikumā, pārvadājumi nav ietverti šīs regulas noteikumos, izņemot gadījumus, kas noteikti minētā 3. punkta b)–e) apakšpunktā, kā arī šīs pašas regulas 11. pantā un 17. panta 1.–3. punktā. Tādējādi paziņošanas pienākumu nevar noteikt attiecībā uz dzīvnieku miltu pārvadājumiem, ja to atpakaļceļā uz Vāciju tie tika paredzēti reģenerācijai un līdz ar to uz tiem attiecās Regulas Nr. 259/93 II pielikums.
69 Tomēr ir būtiski norādīt, ka II pielikuma ievaddaļā ir norādīts, ka atkritumus nevar pārvietot kā kontrolējamos zaļos atkritumus, ja tie ir tiktāl piesārņoti ar citiem materiāliem, ka, pirmkārt, ar atkritumiem saistītais risks palielinās tik daudz, ka šos atkritumus ir lietderīgi iekļaut dzeltenajā vai sarkanajā sarakstā, vai, otrkārt, atkritumus nav iespējams reģenerēt videi draudzīgā veidā. Līdz ar to ir jāpārbauda, vai iespējamā īpašu riska materiālu esamība dzīvnieku miltos ir šķērslis tam, ka tos uzskata par tādiem, kas ir iekļauti zaļajā sarakstā.
70 Kā norādīja ģenerāladvokāte secinājumu 122. punktā, no Regulas Nr. 259/93 četrpadsmitā apsvēruma izriet, ka atkritumu klasificēšanu zaļajā sarakstā pamato apsvērums, ka tie parasti nerada risku videi, ja tos reģenerē saskaņā ar galamērķa valsts normām. Ja, kā norādīja ģenerāladvokāte secinājumu 123. punktā, ir maz ticams, ka dzīvnieku miltu kā degvielas reģenerācijas laikā to piesārņojums ar īpaša riska materiāliem salīdzinājumā ar nepiesārņotiem dzīvnieku miltiem būtiski paaugstina risku videi, tad vajadzības gadījumā iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai pamata lietā šāda piesārņojuma dēļ attiecīgos dzīvnieku miltus varētu neietvert minētajā zaļajā sarakstā.
71 Tikai tad, ja dzīvnieku milti zaļajā sarakstā nav ietverti vai ja tie vairs nav paredzēti tikai reģenerācijai, uz to pārvadājumu attiecas Regulā Nr. 259/93 noteiktais paziņošanas pienākums.
72 Ir jāpiebilst, ka atbilstoši Regulas Nr. 259/93 1. panta 3. punkta a) apakšpunktam dzīvnieku miltiem, kas ir klasificēti kā atkritumi, paredzēti tikai reģenerācijai un ir ietverti zaļajā sarakstā, katrā ziņā ir jāatbilst šīs pašas regulas minētā 3. punkta b)–e) apakšpunkta noteikumiem, kā arī 11. panta un 17. panta 1.–3. punkta noteikumiem.
73 Visbeidzot ir būtiski norādīt, ka Regulas Nr. 259/93 piemērošana nenozīmē, ka Regulas Nr. 1774/2002 noteikumi kļūst nenozīmīgi. Ir būtiski norādīt, ka papildus ar vidi saistītiem riskiem dzīvnieku milti rada slimību izplatīšanās risku. Lai novērstu patogēnu izkliedes risku, Regulas Nr. 1774/2002 noteikumi ievieš vairākas prasības, kuru mērķis ir nodrošināt – kā apgalvo arī Komisija savos rakstveida apsvērumos –, ka dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti netiek izmantoti vai sūtīti nelikumīgiem mērķiem. Lai saglabātu minēto regulu lietderīgo iedarbību, šie juridiskie instrumenti ir jāpiemēro vienlaicīgi tādā veidā, ka to attiecīgie noteikumi papildina viens otru.
74 Šāda vienlaicīga minēto regulu īstenošana faktiski ir paredzēta kā nepieciešama Regulas Nr. 1774/2002 ceturtajā apsvērumā, kurā ir precizēts cita starpā, ka tas neietekmē pastāvošo vides tiesību aktu piemērošanu.
75 Turklāt, kā norādīja Austrijas valdība Tiesai iesniegtajos rakstiskajos apsvērumos, Regulas Nr. 1774/2002 VII pielikuma ar nosaukumu “Īpašās higiēnas prasības attiecībā uz to, kā pārstrādāt un laist tirgū pārstrādātas dzīvnieku olbaltumvielas un citus pārstrādātus produktus, ko varētu izmantot par barības sastāvdaļām” II nodaļā, kas attiecas uz “īpašām prasībām attiecībā uz pārstrādātām dzīvnieku olbaltumvielām”, ir atsauce uz zīdītāju izcelsmes pārstrādātu olbaltumvielu kā atkritumiem iznīcināšanu “saskaņā ar [atbilstošiem] Kopienu tiesību aktiem”, kuros neapstrīdami ir iekļauta Regula Nr. 259/93 (minētā pielikuma II nodaļas A daļas 1. punkts).
76 Līdz ar to, vienlaicīgi piemērojot Regulu Nr. 259/93 un Regulu Nr. 1774/2002, ir jānorāda, ka, pat ja saskaņā ar Regulas Nr. 259/93 1. panta 3. punkta a) apakšpunktu par tādu atkritumu kā dzīvnieku milti pārvadājumu netiek prasīts paziņot atbilstoši šai regulai, ja šie atkritumi ir paredzēti tikai reģenerācijai un tie ir ietverti zaļajā sarakstā, iesniedzējtiesai ir jāuzrauga, lai tiktu izpildīti Regulas Nr. 1774/2002 noteikumi. Šajā sakarā var izrādīties nozīmīgs šīs pēdējās regulas 7. pants, kas reglamentē dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu savākšanu, transportēšanu un uzglabāšanu, tās 8. pants, kas attiecas uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un pārstrādātu produktu nosūtīšanu uz citām dalībvalstīm, kā arī šīs pašas regulas 9. pants, kas attiecas uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu nosūtīšanas uzskaiti. Tāpat ir jāņem vērā higiēnas prasības attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un pārstrādāto produktu, kas ir noteikti Regulas Nr. 1774/2002 II pielikumā, savākšanu un transportēšanu.
77 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka atbilstoši Regulas Nr. 259/93 1. panta 3. punkta a) apakšpunktam dzīvnieku miltu, kas ir klasificēti kā atkritumi, kas ir paredzēti tikai reģenerēšanai un ir ietverti šīs regulas II pielikumā, pārvadājumi sakarā ar pienākumu vai nodomu no tiem atbrīvoties nav ietverti tās noteikumu piemērošanas jomā, izņemot gadījumus, kas noteikti minētā 3. punkta b–e) apakšpunkta noteikumos, kā arī šīs pašas regulas 11. pantā un 17. panta 1.–3. punktā. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāuzrauga, lai šis pārvadājums tiktu veikts atbilstoši prasībām, kas izriet no Regulas Nr. 1774/2002 noteikumiem, kuru starpā nozīmīgs var izrādīties 7., 8. un 9. pants, kā arī pēdējās regulas II pielikums.
Par tiesāšanās izdevumiem
78 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
Atbilstoši 1. panta 3. punkta a) apakšpunktam 1993. gada 1. februāra Regulā (EEK) Nr. 259/93 par uzraudzību un kontroli attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem Eiropas Kopienā, ievešanu tajā un izvešanu no tās, ko groza Komisijas 2001. gada 28. decembra Regula (EK) Nr. 2557/2001, dzīvnieku miltu, kas ir klasificēti kā atkritumi, kas ir paredzēti tikai reģenerēšanai un ir ietverti šīs regulas II pielikumā, pārvadājumi sakarā ar pienākumu vai nodomu no tiem atbrīvoties nav ietverti tās noteikumu piemērošanas jomā, izņemot gadījumus, kas noteikti minētā 3. punkta b–e) apakšpunkta noteikumos, kā arī šīs pašas regulas 11. pantā un 17. panta 1.–3. punktā. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāuzrauga, lai šis pārvadājums tiktu veikts atbilstoši prasībām, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 3. oktobra Regulas (EK) Nr. 1774/2002, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav paredzēti cilvēku uzturam, ko groza Komisijas 2003. gada 12. maija Regula (EK) Nr. 808/2003, noteikumiem, kuru starpā nozīmīgs var izrādīties 7., 8. un 9. pants, kā arī pēdējās regulas II pielikums.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – vācu.