Lieta C‑346/05

Monique Chateignier

pret

Office national de l'emploi (ONEM)

(Cour du travail de Liège lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – EKL 39. pants, kā arī Regulas (EEK) Nr. 1408/71 3. un 67. pants – Bezdarbnieka pabalsta piešķiršana, kas ir atkarīga no nodarbinātības laika posma pabeigšanas kompetentajā dalībvalstī

Sprieduma kopsavilkums

Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums – Vienlīdzīga attieksme

(EKL 39. panta 2. punkts; Padomes Regulas Nr. 1408/71 3. panta 1. punkts)

EKL 39. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1408/71 3. panta 1. punktā paredzētajam vienlīdzīgas attieksmes principam ir pretēji tādi valsts tiesību akti, saskaņā ar kuriem dzīvesvietas dalībvalsts kompetentā iestāde atsaka citas dalībvalsts pilsonim tiesības uz bezdarbnieka pabalstu, pamatojoties uz to, ka pieteikuma par bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu iesniegšanas laikā attiecīgā persona minētās dzīvesvietas dalībvalsts teritorijā nebija pabeigusi konkrētu nodarbinātības laika posmu, lai gan šīs pēdējās minētās dalībvalsts pilsoņiem šāds nosacījums netiek izvirzīts.

(sal. ar 29. un 36. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2006. gada 9. novembrī (*)

Lieta C‑346/05

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Cour du travail de Liège (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2005. gada 6. septembrī un kas Tiesā reģistrēts 2005. gada 22. septembrī, tiesvedībā

Monique Chateignier

pret

Office national de l’emploi (ONEM).

TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: J. Klučka [J. Klučka], septītās palātas priekšsēdētājs, veicot piektās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente) un J. Makarčiks [J. Makarczyk],

ģenerāladvokāte K. Štiksa-Hakla [C. Stix-Hackl],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

– Office national de l’emploi (ONEM) vārdā – R. Žolī [R. Joly], advokāts,

– Beļģijas valdības vārdā – M. Vimmers [M. Wimmer], pārstāvis,

– Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz Dž. Aijello [G. Aiello], avvocato dello stato,

– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – F. Kreišics [V. Kreuschitz] un Ž. P. Kepēns [J.‑P. Keppenne], pārstāvji,

ņemot vērā lēmumu, kas pieņemts pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas, izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 39. panta 2. punktu, kā arī 3. panta 1. punktu un 67. panta 2. un 3. punktu Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”).

2 Šis prejudiciālais lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp M. Šatenjē [M. Chateignier] un Office national de l’emploi [Valsts nodarbinātības dienests] (turpmāk tekstā – “ONEM”) par šīs iestādes atteikumu piešķirt minētajai personai bezdarbnieka pabalstu, pamatojoties uz to, ka viņa nav nostrādājusi vismaz vienu darba dienu Beļģijā, kur tā uzturējās pieteikuma par minētā pabalsta piešķiršanu iesniegšanas laikā.

Atbilstošās tiesību normas

Kopienu tiesiskais regulējums

3 Regulas Nr. 1408/71 3. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ievērojot šīs regulas īpašos noteikumus, uz personām, kas dzīvo kādā dalībvalstī, uz kuru attiecas šī regula, attiecas tie paši pienākumi un tie paši pabalsti saskaņā ar jebkuras dalībvalsts tiesību aktiem, kas attiecas uz šīs valsts pilsoņiem.”

4 Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 67. panta 2. un 3. punktu:

“2. Tādas dalībvalsts kompetentā institūcija, saskaņā ar kuras tiesību aktiem tiesību uz pabalstiem iegūšana, saglabāšana vai atgūšana ir atkarīga no darba stāža, ciktāl nepieciešams, ņem vērā tādus apdrošināšanas vai nodarbinātības laika posmus, kas darbinieka statusā ir pabeigti saskaņā ar kādas citas dalībvalsts tiesību aktiem, tā, it kā tie būtu tādi nodarbinātības laika posmi, kas pabeigti saskaņā ar tiesību aktiem, ko tā piemēro.

3. Izņemot gadījumus, kas minēti 71. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) ievilkumā un b) apakšpunkta ii) ievilkumā, 1. un 2. punkta piemērošana ir atkarīga no nosacījuma, lai attiecīgā persona būtu vēlākajā no reizēm pabeigusi:

– šā panta 1. punkta gadījumā – apdrošināšanas laika posmus,

– šā panta 2. punkta gadījumā – nodarbinātības laika posmus,

saskaņā ar tiem tiesību aktiem, saskaņā ar kuriem šie pabalsti ir pieprasīti.”

Valsts tiesiskais regulējums

5 Valsts tiesiskais regulējums, kas bija spēkā laikā, kad ONEM atteicās piešķirt M. Šatenjē bezdarbnieka pabalstu, bija 1991. gada 25. novembra Karaliskais dekrēts par bezdarba tiesisko regulējumu (1991. gada 31. decembra Moniteur Belge, 29888. lpp.; turpmāk tekstā – “Karaliskais dekrēts”).

6 Karaliskā dekrēta 37. panta 2. punkta redakcija ir šāda:

“Ārvalstīs veiktais darbs tiek ņemts vērā [bezdarbnieka pabalsta piešķiršanai], ja gadījumā, ja tas būtu veikts Beļģijā, tas dotu pamatu sociālā nodrošinājuma iemaksām, ieskaitot iemaksas bezdarba gadījumam.”

7 Karaliskā dekrēta 43. panta 1. punkta trešajā daļā ir noteikts:

“35. un 36. pants, kā arī 37. panta 2. punkts un 38. panta 2. punkts ir piemērojami tikai tiktāl, ciktāl tas paredzēts starptautiskā konvencijā. Tomēr 35. un 36. pants ir piemērojami arī to valstu pilsoņiem, kas uzskaitītas 1976. gada 13. decembra likumā, ar kuru apstiprināti divpusējie nolīgumi par darba ņēmēju ārvalstnieku nodarbinātību Beļģijā.”

8 Minētā 43. panta saderīgums ar konstitūciju tika apstrīdēts Cour de cassation [Kasācijas tiesa] (Beļģija), kas ar 2002. gada 25. martā pieņemto spriedumu nolēma, ka šis noteikums nav piemērojams.

Pamata prāva un prejudiciālais jautājums

9 M. Šatenjē, kas ir Francijas pilsone, 1994. gada 8. oktobrī apprecējās ar Beļģijas pilsoni un apmetās uz dzīvi Beļģijā.

10 1994. gada 17. oktobrī M. Šatenjē aizpildīja pieteikumu par bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu, kurā norādīja, ka viņai ir Francijas pilsonība. Nākamajā dienā viņa iesniedza otru pieteikumu, kurā šoreiz bija norādīts, ka sakarā ar stāšanos laulībā viņa ir ieguvusi Beļģijas pilsonību. Kompetentajā reģionālajā birojā 1994. gada 9. decembrī tika iesniegts tieši šis pēdējais pieteikums kopā ar tam pievienotajiem pielikumiem. Ar 1995. gada 1. februāra lēmumu minētā iestāde apmierināja attiecīgās personas lūgumu par minētā pabalsta piešķiršanu no pieteikuma iesniegšanas brīža.

11 1995. gada 2. oktobrī pēc pārcelšanās uz citu dzīvesvietu M. Šatenjē iesniedza kompetentajai iestādei jaunu dokumentu, kurā norādīja, ka viņai joprojām ir Francijas pilsonība. Tika uzsākta pārbaude, kuras rezultātā atklājās, ka viņai joprojām ir Francijas pilsonība.

12 Ar 1995. gada 15. decembra lēmumu ONEM, sākot no 1995. gada 18. decembra, apturēja bezdarbnieka pabalsta izmaksu M. Šatenjē, pamatojoties uz to, ka, ņemot vērā viņas pilsonību un to, ka viņa nav Beļģijā nostrādājusi vismaz vienu darba dienu, viņai nav tiesību uz šo pabalstu. Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju, tā kā iepriekš minētais Kasācijas tiesas 2002. gada 25. marta spriedums nepieļauj Karaliskā dekrēta 43. panta piemērošanu šajā lietā, ONEM ir balstījies tikai uz Regulas Nr. 1408/71 67. panta 3. punktu, lai prasītu nodarbinātības laika posma pabeigšanu.

13 1995. gada 21. decembrī M. Šatenjē pēc vienas darba dienas nostrādāšanas Beļģijā iesniedza jaunu pieteikumu bezdarbnieka pabalsta saņemšanai. Līdz ar to ONEM 1995. gada 15. decembra lēmums tika atcelts un attiecīgajai personai tika atzītas tiesības uz šo pabalstu, sākot no 1995. gada 21. decembra, kas ir jaunā pieteikuma iesniegšanas datums.

14 Papildus tam atbilstoši 1996. gada 10. maija lēmumam ONEM nolēma, ka M. Šatenjē neatbilst šī pabalsta saņemšanas nosacījumiem, sākot no pirmā pieteikuma iesniegšanas dienas, un ka līdz ar to ir atgūstamas nepamatoti saņemtās summas laika posmā no 1994. gada 11. oktobra līdz 1995. gada 10. decembrim.

15 Tā kā šis lēmums pirmajā instancē tika apstiprināts ar Tribunal du travail de Namur [Namīras Darba tiesa] spriedumu, M. Šatenjē iesniedzējtiesā iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu.

16 Šajos apstākļos Cour du travail de Liège [Ljēžas Darba tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [EK līguma] 39. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1408/71 3. panta 1. punkts, kas garantē vienlīdzīgu attieksmi pret dalībvalstu darba ņēmējiem, kā arī personu, tajā skaitā darba ņēmēju, brīvu pārvietošanos, ļauj interpretēt Regulas Nr. 1408/711 67. panta 3. punktu tādējādi, ka ar to darba ņēmējam, kas ir dalībvalsts pilsonis, tiek uzlikts pienākums pabeigt stažēšanos, kas dod tiesības uz bezdarbnieka pabalstu dzīvesvietas valstī, pat ja šīs valsts tiesību akti to neprasa attiecībā uz darba ņēmēju ārvalstnieku, neskatoties uz to, vai viņš nāk no kādas trešās valsts vai citas dalībvalsts?”

Par prejudiciālo jautājumu

Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

17 Vispirms ONEM apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams, izvirzot četrus argumentus. Pirmkārt, Tiesai neesot kompetences izvērtēt Beļģijas tiesību saderību ar Kopienu tiesībām. Otrkārt, tāda prejudiciālā jautājuma ietvaros, kas attiecas uz atvasināta Kopienu tiesību noteikuma interpretāciju, Tiesa nevar lemt par šī noteikuma spēkā esamību. Treškārt, Kopienu tiesības neesot piemērojamas tādai situācijai, kādu iesniedzējtiesa izmanto salīdzinājuma veikšanai, proti, to valstu pilsoņu situācijai, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis. Ceturtkārt, ONEM apgalvo, ka pieņēmums, uz kuru balstīts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, proti, ka attiecībā uz ārvalstniekiem, kas nav Kopienu pilsoņi, pastāv labvēlīgāks režīms nekā attiecībā uz dalībvalstu pilsoņiem, nav pareizs.

18 Kaut arī ir taisnība, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru Tiesa EKL 234. panta piemērošanas ietvaros nav kompetenta lemt par valsts tiesību noteikuma saderību ar Kopienu tiesībām, tā tomēr ir tiesīga no valsts tiesas uzdoto jautājumu formulējuma, ņemot vērā tās izklāstīto informāciju, atdalīt tos faktorus, kas attiecas uz Kopienu tiesību interpretāciju, lai šī tiesa varētu atrisināt tajā izskatāmo juridisko problēmu (skat. 1992. gada 28. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑330/90 un C‑331/90 López Brea un Hidalgo Palacios, Recueil, I‑323. lpp., 5. punkts, un 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā C‑224/01 Köbler, Recueil, I‑10239. lpp., 60. punkts).

19 Turklāt ir jāatceras, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru tādu jautājumu gadījumā, kas, iespējams, ir formulēti nepiemērotā veidā vai kas pārsniedz Tiesai saskaņā ar EKL 234. pantu paredzēto kompetenci, Tiesai ir tiesības atdalīt no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas un tostarp no lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu pamatojuma tos Kopienu tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija – vai, attiecīgā gadījumā, spēkā esamības novērtējums –, ņemot vērā strīda priekšmetu (skat. 1978. gada 29. novembra spriedumu lietā 83/78 Pigs Marketing Board, Recueil, 2347. lpp., 26. punkts, un 1999. gada 18. novembra spriedumu lietā C‑107/98 Teckal, Recueil, I‑8121. lpp., 34. punkts).

20 Šajā kontekstā no iesniedzējtiesas lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka ONEM 1995. gada 15. decembra lēmumā ietvertais atteikums izmaksāt M. Šatenjē bezdarbnieka pabalstu ir pamatots vienīgi ar apstākli, ka attiecīgā persona bija informējusi par šī pabalsta izmaksu atbildīgo organizāciju par to, ka, pretēji pirmajā lūgumā par pabalsta piešķiršanu norādītajai informācijai, viņai nav Beļģijas pilsonības, bet joprojām ir Francijas pilsonība.

21 Pastāvot šādiem apstākļiem, no iesniedzējtiesas lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka vienlīdzīgas attieksmes principu var ietekmēt tāda situācija kā pamata lietā un līdz ar to šī situācija var ietilpt tās kompetences jomā, kas Tiesai ir saskaņā ar EKL 234. pantu.

22 Visbeidzot, attiecībā uz ONEM argumentu, saskaņā ar kuru uzdotais jautājums ir balstīts uz nepareizu pieņēmumu, ir jākonstatē, ka tādā situācijā, kad starp dalībvalsts administratīvajām vai tiesu iestādēm pastāv vai šķietami pastāv atšķirīgs vērtējums par to, kāda ir pareizā valsts tiesiskā regulējuma interpretācija, un it īpaši par šī tiesiskā regulējuma precīzo piemērošanas jomu, Tiesai nav jālemj par to, kāda interpretācija ir atbilstoša vai atbilstošāka Kopienu tiesībām. No otras puses, Tiesai ir jāinterpretē Kopienu tiesības, ņemot vērā iesniedzējtiesas izklāstīto faktisko un tiesisko situāciju, lai varētu sniegt šai tiesai informāciju, kas ir noderīga tajā izskatāmās lietas izlemšanai (skat. 2001. gada 1. februāra spriedumu lietā C‑108/96 Mac Quen u.c., Recueil, I‑837. lpp., 18. punkts).

23 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

Par lietas būtību

24 Pat ja, no formālā viedokļa raugoties, iesniedzējtiesa, salīdzinot prasītājas pamata lietā situāciju ar to darba ņēmēju, kas nav Kopienu pilsoņi, situāciju, ir aprobežojusi savu lūgumu ar Regulas Nr. 1408/71 3. panta 1. punkta un 67. panta 2. un 3. punkta interpretāciju, šis apstāklis nav šķērslis, lai Tiesa sniegtu valsts tiesai visus Kopienu tiesību interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot iztiesājamo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā ir uz tiem atsaukusies (skat. it īpaši 1990. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑241/89 SARPP, Recueil, I‑4695. lpp., 8. punkts, un 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑456/02 Trojani, Krājums, I‑7573. lpp., 38. punkts).

25 Šajā kontekstā ir jāatzīst, ka Kopienu tiesību elements, kuram pamata lietā ir vajadzīga interpretācija, ir vienlīdzīgas attieksmes pret Kopienu darba ņēmējiem princips, jo no iesniedzējtiesas lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu nepārprotami izriet, ka saistībā ar bezdarbnieka pabalstu piešķiršanu attieksme pret citas dalībvalsts pilsoni, kas nav Beļģijas Karalistes pilsonis, un pret Beļģijas pilsoni nav identiska, lai gan viņi atrodas līdzīgās situācijās.

26 Būtībā tiktāl, ciktāl saskaņā ar iesniedzējtiesas lēmumu par prejudiciālā jautājuma uzdošanu Beļģijas pilsoņa, “kurš ir bijis nodarbināts ārvalstīs, šajā valstī veiktā algotā darba laika posms tiks pielīdzināts darbam, kas Beļģijā bija pamatā sociālā nodrošinājuma iemaksām, tai skaitā iemaksām bezdarba gadījumam, kamēr [Kopienas pilsoņa no citas dalībvalsts, nevis Beļģijas Karalistes gadījumā] ārvalstīs veiktais darbs netiks ņemts vērā, izņemot gadījumu, ja attiecībā uz tiem ir piemērojami īpašie noteikumi, kas pieņemti attiecībā uz Eiropas Savienības pilsoņiem”, ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes pret Kopienu darba ņēmējiem principu, šāds iznākums ir saderīgs ar Kopienu tiesībām.

27 Šajā kontekstā no iesniedzējtiesas lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka pirmā pieteikuma iesniegšanas laikā M. Šatenjē bija Francijas pilsonība un uzturēšanās atļauja kā Eiropas Kopienu dalībvalsts pilsonei.

28 Turklāt šajā pieteikumā netieši bija norādīts, ka pieteikuma iesniedzēja ir reģistrēta kā darba meklētāja. Tāpat ir vispārzināms, ka pamata lietā izskatāmais pabalsts ir bezdarbnieka pabalsts Regulas Nr. 1408/71 67.–71. panta izpratnē.

29 No tā izriet, ka M. Šatenjē kā dalībvalsts pilsone, kas meklē darbu citā dalībvalstī, ietilpst EKL 39. panta piemērošanas jomā, un līdz ar to viņai ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, kas paredzēta šī noteikuma 2. punktā. Attiecībā uz sociālo nodrošinājumu šādas tiesības ir konkrēti paredzētas Regulas Nr. 1408/71 3. panta 1. punktā.

30 Runājot par šo tiesību apjomu, Tiesa jau ir sniegusi savu viedokli par to, ka tādu noteikumu kā EKL 39. pants mērķis ir novērst jebkādus pasākumus, kas darba ņēmēju brīvas pārvietošanās jomā paredz stingrāku attieksmi pret citas dalībvalsts pilsoni vai nostāda to neizdevīgākā tiesiskajā vai faktiskajā situācijā, salīdzinot ar to situāciju, kādā, pastāvot tādiem pašiem apstākļiem, atrodas šīs dalībvalsts pilsonis (skat. 1984. gada 13. decembra spriedumu lietā 251/83 Haug‑Adrion, Recueil, 4277. lpp., 14. punkts).

31 Pamata lietā nepastāv nekādu šaubu par to, ka veids, kādā ONEM piemēro Regulā Nr. 1408/71 ietvertos noteikumus, rada nevienlīdzīgu attieksmi pret Beļģijas pilsoņiem un citu dalībvalstu pilsoņiem.

32 Šāda nevienlīdzīga attieksme var būt pamatota tikai tad, ja tā ir balstīta uz objektīviem apsvērumiem, kas nav atkarīgi no attiecīgo personu pilsonības un ir samērīgi ar valsts tiesībās paredzēto leģitīmo mērķi (1996. gada 23. maija spriedums lietā C‑237/94 O’Flynn, Recueil, I‑2617. lpp., 19. punkts, un 2004. gada 23. marta spriedums lietā C‑138/02 Collins, Recueil, I‑2703. lpp., 66. punkts).

33 Pamata lietā nedz ONEM, nedz Beļģijas valdība savos Tiesā iesniegtajos apsvērumos nav norādījuši nekādus apstākļus, kas varētu pamatot to, ka notiek atkāpšanās no vienlīdzīgas attieksmes principa saskaņā ar iepriekšējā punktā minētajiem nosacījumiem.

34 Nenoliedzami, Regulas Nr. 1408/71 67. panta 2. un 3. punkta formulējums atļauj dalībvalstīm noteikt, ka tiesību uz bezdarbnieka pabalstiem iegūšana, saglabāšana vai atgūšana ir atkarīga no nodarbinātības laikposmiem, kas ir pabeigti saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, atbilstoši kuriem pabalsts tiek pieprasīts.

35 Tomēr ne no lietas materiāliem, ko Tiesai iesniegusi iesniedzējtiesa, nedz arī no Beļģijas valdības apsvērumiem neizriet, ka valsts tiesību aktos tiek prasīta šādu nodarbinātības laika posmu pabeigšana attiecībā uz Beļģijas darba ņēmējiem, kas ir tos pabeiguši saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem.

36 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka EKL 39. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1408/71 3. panta 1. punkts ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretēji tādi valsts tiesību akti, saskaņā ar kuriem dzīvesvietas dalībvalsts kompetentā iestāde atsaka citas dalībvalsts pilsonim tiesības uz bezdarbnieka pabalstu, pamatojoties uz to, ka pieteikuma par bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu iesniegšanas laikā attiecīgā persona minētās dzīvesvietas dalībvalsts teritorijā nebija pabeigusi konkrētu nodarbinātības laika posmu, lai gan šīs pēdējās minētās dalībvalsts pilsoņiem šāds nosacījums netiek izvirzīts.

Par tiesāšanās izdevumiem

37 Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

EKL 39. panta 2. punkts un Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97, 3. panta 1. punkts ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretēji tādi valsts tiesību akti, saskaņā ar kuriem dzīvesvietas dalībvalsts kompetentā iestāde atsaka citas dalībvalsts pilsonim tiesības uz bezdarbnieka pabalstu, pamatojoties uz to, ka pieteikuma par bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu iesniegšanas laikā attiecīgā persona minētās dzīvesvietas dalībvalsts teritorijā nebija pabeigusi konkrētu nodarbinātības laika posmu, lai gan šīs pēdējās minētās dalībvalsts pilsoņiem šāds nosacījums netiek izvirzīts.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – franču.