Lieta C‑463/01
Eiropas Kopienu Komisija
pret
Vācijas Federatīvo Republiku
Vide – Preču brīva aprite – Iepakojums un izlietotais iepakojums – Direktīva 94/62/EK – Dabīgo minerālūdeņu ieguve un tirdzniecība – Direktīva 80/777/EEK – Depozīta maksa vienreizējās lietošanas iepakojumam un pieņemšanas pienākums atkarībā no atkārtoti lietojamo iepakojumu kopējā procentuālā daudzuma likmes
Sprieduma kopsavilkums
1. Vide – Atkritumi – Iepakojums un izlietotais iepakojums – Direktīva 94/62 – Dalībvalstīm dotā iespēja veicināt iepakojumu atkārtotas lietošanas sistēmu – Precīzu kritēriju neparedzēšana direktīvā attiecībā uz šo sistēmu organizēšanu – Minēto sistēmu vērtējums, ņemot vērā Līguma noteikumus attiecībā uz preču brīvu apriti
(EKL 28. un 30. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/62 5. pants)
2. Preču brīva aprite – Kvantitatīvie ierobežojumi – Pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību – Valsts tiesiskais regulējums, kurā vispārējā izlietotā iepakojuma savākšanas sistēma aizstāta ar depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēmu – Nepieļaujamība – Pamatojums – Vides aizsardzība – Nosacījums – Samērīguma principa ievērošana
(EKL 28. un 30. pants)
1. Direktīvas 94/62 par iepakojumu un izlietoto iepakojumu 5. pantā, dodot dalībvalstīm iespēju saskaņā ar Līgumu veicināt tāda iepakojuma, kura atkārtota lietošana nenodara kaitējumu videi, atkārtotas lietošanas sistēmas, šī iespēja ir formulēta vispārīgā veidā, neprecizējot kritērijus, kuri dalībvalstīm, kuras šo iespēju izmanto, ir jāņem vērā. Tādējādi, tā kā attiecībā uz dalībvalstīm, kas šo iespēju vēlas izmantot, direktīva nereglamentē to, kā organizēt iepakojumu atkārtotas lietošanas sistēmu, šādas sistēmas var izvērtēt, pamatojoties uz Līguma noteikumiem par preču brīvu apriti.
(sal. ar 41., 43., 45. un 50. punktu)
2. Pienākumus, kas tai uzlikti ar Direktīvas 94/62 par iepakojumu un izlietoto iepakojumu 5. pantu un EKL 28. pantu, neizpilda dalībvalsts, kas attiecībā uz vienreizējo iepakojumu aizstāj vispārējo iepakojuma savākšanas sistēmu ar depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēmu, liekot attiecīgajiem ražotājiem mainīt dažas norādes uz iepakojumiem un radot visiem ražotājiem un izplatītājiem papildu izmaksas, nenosakot tiem pietiekamu pārejas periodu, lai tie varētu piemēroties jaunās sistēmas prasībām pirms tās stāšanās spēkā.
Šādu valsts tiesisko regulējumu, kas var ietekmēt tirdzniecību Kopienā, var pamatot ar obligātām vides aizsardzības prasībām tikai tad, ja līdzekļi, kas ar to ieviesti, ir piemēroti izvirzīto mērķu sasniegšanai un nepārsniedz šo mērķu sasniegšanai nepieciešamo robežu.
(sal. ar 59., 62., 68., 75., 78., 79. punktu un rezolutīvo daļu)
TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2004. gada 14. decembrī (*)
Vide – Preču brīva aprite – Iepakojums un izlietotais iepakojums – Direktīva 94/62/EK – Dabīgo minerālūdeņu ieguve un tirdzniecība – Direktīva 80/777/EEK – Depozīta maksa vienreizējas lietošanas iepakojumam un pieņemšanas pienākums atkarībā no atkārtoti lietojamo iepakojumu kopējā procentuālā daudzuma likmes
Lieta C‑463/01
par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam,
ko 2001. gada 3. decembrī cēla
Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv G. Curhauzens [G. zur Hausen], pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
ko atbalsta
Francijas Republika, ko pārstāv Ž. de Bergess [G. de Bergues], E. Puisē [E. Puisais] un D. Petraušs [D. Petrausch], pārstāvji,
un
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja P. Ormonda [P. Ormond], pēc tam – K. Džeksone [C. Jackson], pārstāves,
personas, kas iestājušās lietā,
pret
Vācijas Federatīvo Republiku, ko pārstāv V. D. Plesings [W.‑D. Plessing] un T. Rumlers [T. Rummler], pārstāvji, kam palīdz D. Zelners [D. Sellner], Rechtsanwalt,
atbildētāja.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann] un K. Lēnartss [K. Lenaerts] (referents), tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], R. Šintgens [R. Schintgen], N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr] un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues],
ģenerāladvokāts D. Ruiss‑Harabo Kolomers [D. Ruiz‑Jarabo Colomer],
sekretāre M. F. Kontē [M.‑F. Contet], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2004. gada 2. martā,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2004. gada 6. maijā,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka ar 8. panta 1. punktu un 9. panta 2. punktu 1998. gada Rīkojumā par iepakojumu atkritumu novēršanu un reģenerāciju, ieviešot sistēmu, kuras mērķis ir panākt, lai atkārtoti tiek lietots iepakojums, ko izmanto produktiem, kas iepakojami ieguves vietā, piemērojot Padomes 1980. gada 15. jūlija Direktīvu 80/777/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz dabisko minerālūdeņu ieguvi un tirdzniecību (OV L 299, 1. lpp.), Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek kopā skatāmie Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 20. decembra Direktīvas 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (OV L 365, 10. lpp.) 5. pants un EKL 28. pants, kā arī kopā skatāmie Direktīvas 80/777 3. pants un II pielikuma 2. punkta b) apakšpunkts.
Atbilstošās tiesību normas
Kopienu tiesiskais regulējums
2 Direktīvas 80/777 3. pantā attiecībā uz dabīgā minerālūdens ieguves avotu izmantošanas nosacījumiem un normatīviem par to pildīšanu pudelēs izdarīta atsauce uz direktīvas II pielikumu.
3 Šī pielikuma 2. punkts paredz:
“Ūdens ieguves iekārtām jābūt izveidotām tā, lai izslēgtu jebkuru piesārņojuma iespēju un saglabātu īpašības, kas minerālūdenim piemīt ieguves vietā.
Lai to panāktu:
[..]
d) dabīgo minerālūdeni atļauts transportēt tikai tādos traukos, kas paredzēti produkta piegādei gala patērētājam.”
4 Atbilstoši Direktīvas 94/62 1. panta 1. punktam tās mērķis ir saskaņot šobrīd atšķirīgos iepakojuma un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas pasākumus dažādās valstīs, lai, no vienas puses, novērstu jebkādu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi dalībvalstīs un trešajās valstīs, tādējādi nodrošinot augsta līmeņa vides aizsardzību, un, no otras puses, garantētu iekšējā tirgus sekmīgu darbību un izvairītos no tirdzniecību kavējošiem apstākļiem, kā arī no brīvas konkurences izkropļošanas vai ierobežošanas Kopienā.
5 Šīs direktīvas 5. pants nosaka:
“Dalībvalstis var veicināt iepakojuma sistēmu otrreizēju izmantošanu, ko veic saskaņā ar Līgumu un, nenodarot kaitējumu videi. [Saskaņā ar Līgumu dalībvalstis var veicināt tāda iepakojuma, kura atkārtota lietošana nenodara kaitējumu videi, atkārtotas lietošanas sistēmas.]”
6 Direktīvas 94/62 7. panta 1. punkts nosaka:
“Dalībvalstis paredz vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu tādu sistēmu izveidi, kas ietver:
a) lietotā iepakojuma un/vai iepakojuma atkritumu [pieņemšanu un/vai] savākšanu no patērētāja, cita galīgā [gala] lietotāja vai no atkritumu plūsmas, lai tam piemērotu visatbilstīgākās atkritumu apsaimniekošanas iespējas;
b) savāktā iepakojuma un/vai izlietotā iepakojuma atkārtotu lietošanu un reģenerāciju, ieskaitot pārstrādi,
lai sasniegtu šajā direktīvā paredzētos mērķus.
Šīm sistēmām jābūt atvērtām dalībai visiem atbilstīgo nozaru uzņēmējiem, kā arī kompetentām valsts iestādēm. Nediskriminējot tās piemēro arī importētajiem ražojumiem, tostarp sīki izstrādātus pasākumus un tarifus, ko piemēro par piekļuvi sistēmām [Nediskriminējot, tostarp arī attiecībā uz piekļuves kārtību sistēmām un iespējamiem tarifiem, tās piemēro arī importētajiem ražojumiem], un tām jābūt izstrādātām tā, lai neradītu šķēršļus tirdzniecībai vai brīvas konkurences izkropļojumus saskaņā ar Līgumu.”
Valsts tiesiskais regulējums
7 1998. gada 21. augusta Verordnung über die Vermeidung und Verwertung von Verpackungsabfällen (BGBl. 1998 I, 2379. lpp.; Rīkojums par iepakojumu atkritumu novēršanu un reģenerāciju; turpmāk tekstā – “VerpackV”) paredz dažādus izlietotā iepakojuma ietekmes uz vidi novēršanas un samazināšanas pasākumus. Ar mērķi jo īpaši transponēt Direktīvu 94/62 VerpackV aizstāja 1991. gada 12. jūnija Verordnung über die Vermeidung von Verpackungsabfällen (BGBl. 1991 I, 1234. lpp.; Rīkojums par iepakojumu atkritumu novēršanu).
8 VerpackV 6. panta 1. un 2. punkts nosaka šādus pienākumus:
“1. Izplatītāja pienākums ir gala patērētāja izlietoto, iztukšoto iepakojumu bez maksas pieņemt atpakaļ faktiskās pieņemšanas vietā vai tās tiešā tuvumā, lai to reģenerētu atbilstoši prasībām, kas noteiktas I pielikuma 1. punktā, un izpildītu I pielikuma 2. punkta prasības. Reģenerācijas prasības tāpat var izpildīt, veicot atkārtotu lietošanu vai iepakojuma nosūtīšanu atpakaļ izplatītājam vai ražotājam, piemērojot 2. punktu. Izplatītājam ir jāpievērš privātā patērētāja uzmanība nodošanas iespējai, kas ir paredzēta pirmajā teikumā, ar skaidri saredzamu un salasāmu uzrakstu palīdzību. Pirmajā teikumā noteiktais pienākums attiecas tikai uz iepakojumu veidu, formu un izmēriem, kā arī tādu preču iepakojumiem, kas ir iekļauti izplatītāja sortimentā. Izplatītājiem, kuru tirdzniecības laukuma platība nepārsniedz 200 m2, pieņemšanas pienākums attiecas tikai uz to preču zīmju iepakojumiem, ko izplatītājs tirgo. Nodarbojoties ar tirdzniecību pa pastu, ir jānodrošina atbilstošas nodošanas iespējas pietiekami tuvu privātajam patērētājam. Nodošanas iespēja ir jānorāda preču pavaddokumentos un katalogos. Ja tirdzniecības iepakojums nenāk no privāta patērētāja, var noslēgt īpašu vienošanos par pieņemšanas vietu un izmaksu režīmu. Ja izplatītāji neievēro pirmajā teikumā noteiktos pienākumus pieņemt atpakaļ iepakojumu preces pieņemšanas vietā, tiem ir jāgarantē šo noteikumu ievērošana, izmantojot 3. punktā paredzēto sistēmu. Iepakojumu izplatītājiem, kuriem piedalīšanās 3. punktā paredzētajā sistēmā ir liegta, reģenerācijas prasības ir paredzētas 4. panta 2. punktā, kas ir piemērojamas mutatis mutandis, atkāpjoties no pirmā teikuma.
2. Ražotāju un izplatītāju pienākums ir bez maksas pieņemt atpakaļ preču iepakojumu to faktiskajā nodošanas vietā, piemērojot 1. punktu, reģenerēt to atbilstoši I pielikuma 1. punktā noteiktajām prasībām un izpildīt I pielikuma 2. punktā noteiktās prasības. Reģenerācijas prasības tāpat var izpildīt, izmantojot iepakojumu atkārtoti. Pirmajā teikumā noteiktie pienākumi attiecas tikai uz iepakojumu veidu, formu un izmēriem, kā arī uz to preču iepakojumiem, kuras attiecīgi tirgo ražotāji vai izplatītāji. 1. punkta astotais līdz desmitais teikums ir piemērojams mutatis mutandis.”
9 Saskaņā ar šī paša panta 3. punktu šo pieņemšanas un reģenerācijas pienākumu principā var arī izpildīt, ražotājam vai izplatītājam piedaloties izmantoto pārdošanas iepakojumu vispārējā savākšanas sistēmā. Tas kompetentai reģionālajai iestādei uzliek pienākumu pārbaudīt, vai šī sistēma atbilst VerpackV noteiktajiem kritērijiem par teritoriju aptveršanu.
10 Saskaņā ar VerpackV 8. panta 1. punktu izplatītājiem, kas tirgo pārtikas produktus šķidrā veidā dzērienu iepakojumos, kuri nav atkārtoti izmantojami, ir pienākums ieturēt no pircēja taras depozītu vismaz EUR 0,25 apmērā par katru iepakojumu, ieskaitot pievienotās vērtības nodokli. Par taru, kuras tilpums ir lielāks par 1,5 litru, depozīta maksas minimālais apmērs ir EUR 0,50, ieskaitot pievienotās vērtības nodokli. Depozīta maksa jāietur no katra nākamā izplatītāja visās tirdzniecības stadijās līdz pārdošanai gala patērētājam. Depozīta maksa tiek atmaksāta, pieņemot atpakaļ iepakojumu atbilstoši VerpackV 6. panta 1. un 2. punktam.
11 Saskaņā ar VerpackV 9. panta 1. punktu šis depozīta maksas pienākums nav piemērojams iepakojumiem, attiecībā uz kuriem ražotājs vai izplatītājs ir atbrīvots no pieņemšanas pienākuma sakarā ar to, ka tas piedalās 6. panta 3. punktā noteiktajā vispārējā savākšanas sistēmā.
12 Tomēr VerpackV 9. panta 2. punktā ir paredzēti gadījumi, kuros uz dažiem dzērieniem neattiecas atsauce uz 6. panta 3. punktu. Šī noteikuma redakcija ir šāda:
“Ja šī rīkojuma piemērošanas teritorijā likme dzērieniem, kas pildīti atkārtoti lietojamos iepakojumos, kā, piemēram, alus, minerālūdens (ieskaitot avotu ūdeni, dzeramo ūdeni un minerālūdeni), atspirdzinošie gāzētie dzērieni, augļu sulas [..] vai vīns, [..] kalendārā gada laikā kopumā krītas zem 72 % robežas, jāveic jauns izvērtējums attiecībā uz atkārtoti izmantojamo iepakojumu likmi divpadsmit mēnešu periodā, kas seko ziņojumam par to, ka atkārtoti lietojamo iepakojumu likme nav sasniegta. Ja atkārtoti lietojamo iepakojumu likme federālajā teritorijā ir zemāka par pirmajā teikumā minēto likmi, lēmums, kas pieņemts saskaņā ar 6. panta 3. punktu, ir uzskatāms par atceltu visā federālajā teritorijā, sākot ar sestā kalendārā mēneša pirmo dienu, kurai seko 3. punktā noteiktais paziņojums par dzērieniem, attiecībā uz kuriem nav sasniegta atkārtoti lietojamo iepakojumu likme, kas noteikta 1991. gadā [..].”
13 Atbilstoši VerpackV 9. panta 3. punktam Vācijas valdība katru gadu publicē nozīmīgās likmes, kas noteiktas minētā panta 2. punktā attiecībā uz dzērieniem, kas pildīti ekoloģiskajam plānam labvēlīgos iepakojumos. Saskaņā ar šī paša panta 4. punktu kompetentā iestāde pēc lūguma vai pēc pašas iniciatīvas uzsāk jaunu izvērtēšanu atbilstoši 6. panta 3. punktam, ja pēc lēmuma atcelšanas no jauna ir sasniegta nozīmīga likme attiecībā uz dzērieniem, kas pildīti šādos iepakojumos.
14 No šīm valsts tiesību normām izriet, ka minerālūdens ražotāji zaudē iespēju izpildīt to iepakojumu pieņemšanas pienākumu, piedaloties vispārējā savākšanas sistēmā, ja dzērienu, kas pildīti atkārtoti lietojamos iepakojumos, kopējā likme krītas zem 72 % robežas divus periodus pēc kārtas un ja tajā pašā laikā nav izpildīta 1991. gada likme minerālūdenim, kas pildīts atkārtoti lietojamos iepakojumos. Šādā gadījumā dzērieni, kas ir pildīti iepakojumos, kuri nav atkārtoti lietojami, ir pakļauti VerpackV 8. panta 1. punktā paredzētajai depozīta maksai un individuālai pieņemšanai.
15 Pēc Vācijas valdības domām, 1997. gadā dzērienu atkārtoti lietojamu iepakojumu likme pirmo reizi ir nokritusi zem 72 % robežas, proti – tā bija 71,33 %. Vēlāk likme turpināja kristies, ievērojami pieaugot vienreizējas lietošanas dzērienu iepakojumam. Šajā sakarā Vācijas valdība rakstveida procesa laikā Tiesā noteica, sākot ar 2003. gada 1. janvāri, depozīta maksu minerālūdens, alus un gāzēto atspirdzinošo dzērienu vienreizējas lietošanas iepakojumiem.
Pirmstiesas procedūra
16 Komisija 1995. gada 12. decembrī nosūtīja Vācijas Federatīvajai Republikai brīdinājuma vēstuli, kurā norādīts, ka noteikumi par depozīta maksas ieviešanu attiecībā uz dažiem vienreizējas lietošanas iepakojumiem rada šķēršļus tirdzniecībai Kopienā. Pēc Direktīvas 94/62 transpozīcijas termiņa beigām un VerpackV pieņemšanas Komisija šai dalībvalstij 1998. gada 11. decembrī nosūtīja papildu brīdinājuma vēstuli, kas ietvēra vairākus pārmetumus sakarā ar jaunā Vācijas tiesiskā regulējuma atbilstību kopīgi skatāmiem Direktīvas 94/62 un EKL 30. panta (jaunajā redakcijā – EKL 28. pants) noteikumiem.
17 Tā kā Komisija nebija apmierināta ar Vācijas valdības sniegtajiem paskaidrojumiem, atbildot uz brīdinājuma vēstulēm, 2000. gada 27. jūlijā tā šai valstij nosūtīja argumentētu atzinumu, kurā konstatēja, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar Direktīvas 94/62 5. pantu un EKL 28. pantu, kuri skatāmi kopā, un Direktīvas 80/777 3. panta un II pielikuma 2. punkta d) apakšpunkta, kuri skatāmi kopā, noteikumiem, ieviešot ar VerpackV atkārtotas lietošanas iepakojuma sistēmu dabīgajam minerālūdenim, kas atbilstoši Direktīvai 80/777 ir jāiepilda avota atrašanās vietā. Šajā atzinumā Komisija uzsver, ka attiecībā uz dabīgo minerālūdeni Vācijas tiesiskais regulējums ir šķērslis tirdzniecībai, no kura cieš ražotāji, kam tukšie iepakojumi, ja tos nevar izmantot citām precēm, ir jānogādā atpakaļ ražošanas vietā. Minētais Vācijas tiesiskais regulējums nav pamatojams ar vides aizsardzības mērķi, jo tas atstāj neievērotu preču īpašo situāciju, proti, ka šīs preces ir jāpārvadā lielos attālumos, un tāpēc tā piemērošanas joma pārsniedz mērķu sasniegšanai nepieciešamo apjomu.
18 Atbildot uz šo argumentēto atzinumu, Vācijas valdība ar 2000. gada 10. novembra vēstuli apstrīdēja, ka pastāv šķēršļi tirdzniecībai Kopienā. Tā uzsver, ka Vācijas tiesiskais regulējums dod minerālūdens ražotājiem, kas dibināti citās dalībvalstīs, brīvību tirgot savas preces, vai nu izmantojot atkārtoti lietojamu iepakojumu, proti, standartizēto pudeļu sistēmas ietvaros, vai arī izmantojot iepakojumus, kas nav atkārtoti lietojami. Pat ja pieņem, ka attiecīgais tiesiskais regulējums ir šķērslis tirdzniecībai Kopienā, to pamato vides aizsardzības mērķi, jo pretēji vienreizējas lietošanas iepakojumiem atkārtoti lietojamiem iepakojumiem ir priekšrocība ekoloģiskajā aspektā, kaut arī, iespējams, tie jāpārvadā lielos attālumos.
19 2001. gada 16. martā Vācijas Federatīvā Republika paziņoja Komisijai par VerpackV grozījumu projektu. Tā kā šis projekts saskārās ar problēmām likumdošanas procesa laikā, tad minētais paziņojums 2001. gada 3. jūlijā tika atsaukts.
20 Uzskatot, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Kopienu tiesības, Komisija cēla šo prasību.
21 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2002. gada 29. maija Rīkojumu Francijas Republika un Apvienotā Karaliste saņēma atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar 2002. gada 26. septembra vēstuli Apvienotā Karaliste norādīja, ka tā atturas no iestāšanās raksta iesniegšanas.
Par prasības priekšmetu un pieņemamību
22 Vispirms ir jāprecizē, ka Komisija apstrīd Vācijas tiesisko regulējumu tādā nozīmē, ka VerpackV 8. panta 1. punkts un 9. panta 2. punkts ievieš depozīta maksas un individuālās pieņemšanas pienākumu attiecībā uz vienreizējas lietošanas iepakojumiem atbilstoši atkārtotas lietošanas iepakojumu procentuālajam daudzumam Vācijas tirgū un tādējādi nosaka īpašu apgrūtinājumu citu dalībvalstu dabīgā minerālūdens ražotājiem. Pēc Komisijas domām, atkārtoti lietojamu iepakojumu izmantošana, uz ko šis tiesiskais regulējums mudina ražotājus, kas izmanto vienreizējas lietošanas iepakojumu, rada papildu izmaksas citās dalībvalstīs dibinātiem dabīgā minerālūdens ražotājiem.
23 Vācijas valdība norāda – Komisija pirmstiesas procedūras laikā nav pārmetusi faktu, ka VerpackV 8. un 9. pants izdara spiedienu uz dabīgā minerālūdens ražotājiem, lai tie izmantotu atkārtoti lietojamus iepakojumus. Šajā sakarā Komisija tai nav devusi iespēju attaisnot savu nostāju vai, attiecīgajā gadījumā, brīvprātīgi pielāgoties Kopienu tiesību prasībām, jo īpaši izslēdzot dabīgā minerālūdens ražotājus, kas dibināti citās dalībvalstīs, no VerpackV 9. panta 2. punktā paredzēto likmju aprēķina.
24 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pirmstiesas procedūras mērķis, no vienas puses, ir dot attiecīgajai dalībvalstij iespēju izpildīt no Kopienu tiesībām izrietošos pienākumus un, no otras puses, izmantot piemērotus aizstāvības līdzekļus pret Komisijas izteiktajiem pārmetumiem (skat. it īpaši 2002. gada 15. janvāra spriedumu lietā C‑439/99 Komisija/Itālija, Recueil, I‑305. lpp., 10. punkts, un 2002. gada 20. jūnija spriedumu lietā C‑287/00 Komisija/Vācija, Recueil, I‑5811. lpp., 16. punkts).
25 Likumīga pirmstiesas procedūra veido būtisku garantiju ne tikai attiecīgās dalībvalsts tiesību aizsardzībai, bet arī tam, lai nodrošinātu, ka ir skaidri noteikts iespējamās prāvas priekšmets (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 17. punkts).
26 Tātad prasības, kas celta, piemērojot EKL 226. pantu, priekšmets ir ierobežots pirmstiesas procedūrā, kas paredzēta šajā noteikumā. No tā izriet, ka prasība ir jāpamato ar tiem pašiem argumentiem un pamatiem, kādi ir argumentētajam atzinumam (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 11. punkts).
27 Šajā lietā ir jākonstatē, ka Komisija nav paplašinājusi pirmstiesas procedūras laikā aprakstīto prāvas priekšmetu.
28 Faktiski jau pirmajā brīdinājuma vēstulē Komisija kritizēja to, ka Vācijas tiesiskais regulējums balstās uz atkārtoti lietojamu iepakojumu likmi, kā rezultātā tirgus situācija uz noteiktu laikposmu tiek iesaldēta. Atbildot uz šo vēstuli, Vācijas valdība izklāstīja iemeslus, kādēļ attiecīgā likme tika noteikta, apstiprinot, ka attiecīgais tiesiskais regulējums neuzliek pienākumu ražotājiem izmantot noteikta veida iepakojumu.
29 Papildu brīdinājuma vēstulē Komisija tāpat kritizēja VerpackV nesamērīgo ietekmi uz dabīgā minerālūdens ražotāju situāciju, uzsverot, ka regulējums, kas nosaka atkārtoti lietojamu iepakojumu likmi, ietekmē jaunu vienreizējas lietošanas iepakojumos pildītu preču tirdzniecību Vācijā. Atbildot uz šo vēstuli, Vācijas valdība atkārtoja savu viedokli, saskaņā ar kuru attiecīgais tiesiskais regulējums nerada šķēršļus tam, lai citās dalībvalstīs dibinātie ražotāji lietotu vienreizējas lietošanas iepakojumus.
30 Visbeidzot, argumentētā atzinuma stadijā, kurā pārmetumi tika ierobežoti ar VerpackV 8. un 9. panta ietekmi uz dabīgā minerālūdens tirdzniecību, Komisija uzsvēra, ka šie noteikumi mudina ražotājus nepaaugstināt vienreizējas lietošanas iepakojumu procentuālo daudzumu tādējādi, lai atkārtotas lietošanas iepakojumiem noteiktā likme vairs netiktu sasniegta. VerpackV ļauj ražotājiem, ja tie ir iedibināti ļoti tālu no tirdzniecības vietas, palielināt savu daļu vienreizējas lietošanas iepakojumos pildīto preču tirgū tikai tādā gadījumā, ja citi ražotāji, kas ir iedibināti tuvāk tirdzniecības vietai, būtu gatavi samazināt savējo.
31 No atbildes uz argumentēto atzinumu izriet, ka Vācijas valdība ir sapratusi – minētajā atzinumā runa jo īpaši ir par Vācijas tiesiskā regulējuma ietekmi uz iepakojuma veida izvēli. Faktiski Vācijas valdība savā atbildē norādīja dažādās citās dalībvalstīs dibinātiem ražotājiem piedāvātās iespējas tirgot savas preces Vācijas tirgū, atkārtojot savu nostāju, saskaņā ar kuru nav konstatēts neviens šķērslis vienreizējas lietošanas iepakojumos pildīto dzērienu tirdzniecībai.
32 No tā izriet, ka apgalvojums, saskaņā ar kuru Vācijas tiesiskais regulējums mudina citās dalībvalstīs dibinātos dabīgā minerālūdens ražotājus pāriet uz atkārtotas lietošanas iepakojumiem, faktiski bija viens no argumentiem, ko Komisija norādīja pirmstiesas procedūras laikā, kuru dēļ VerpackV nav saderīgs ar attiecīgajiem Kopienu noteikumiem.
33 Līdz ar to prasība ir pieņemama.
Par lietas būtību
34 Lietas dalībniekiem ir skaidrs, ka VerpackV 8. un 9. pants ir tāda tiesiskā regulējuma daļa, kura mērķis ir Direktīvas 94/62 transponēšana.
35 Turpretī lietas dalībnieki nav vienisprātis par to, vai attiecībā uz atkārtoti lietojamu iepakojumu veicināšanu VerpackV 8. un 9. panta tiesisko regulējumu var izvērtēt, ņemot vērā EKL 28. pantu. Komisija, ko atbalsta Francijas valdība, uzskata, ka Vācijas tiesiskais regulējums var būt saskaņā ar Direktīvas 94/62 5. pantu tikai tad, ja tas atbilst arī EKL 28. pantam, turpretī Vācijas valdība apgalvo, ka šis 5. pants paredz pilnīgu šīs jomas saskaņošanu un tādējādi izslēdz VerpackV 8. un 9. panta izvērtēšanu, ņemot vērā Līguma noteikumus par preču brīvu apriti.
36 Ņemot vērā to, ka valsts pasākums jomā, kas Kopienas līmenī ir pilnīgi saskaņota, ir jāizvērtē, vadoties pēc šī saskaņošanas pasākuma noteikumiem, nevis primāro tiesību noteikumiem (1993. gada 12. oktobra spriedums lietā C‑37/92 Vanacker un Lesage, Recueil, I‑4947. lpp., 9. punkts; 2001. gada 13. decembra spriedums lietā C‑324/99 DaimlerChrysler, Recueil, I‑9897. lpp., 32. punkts, un 2003. gada 11. decembra spriedums lietā C‑322/01 Deutscher Apothekerverband, Recueil, I‑14887. lpp., 64. punkts), tātad ir jānosaka, vai Direktīvas 94/62 veiktā saskaņošana izslēdz valsts tiesiskā regulējuma atbilstības EKL 28. pantam pārbaudi.
Par EKL 28. panta piemērojamību
37 Kas attiecas uz atkārtoti lietojamu iepakojumu veicināšanu, kāda ir paredzēta Direktīvā 94/62, vispirms ir jāatgādina, ka gan no šīs direktīvas pirmā apsvēruma, gan arī 1. panta 1. punkta izriet, ka tai ir divi mērķi, kas, no vienas puses, ir novērst jebkādu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi, tādējādi nodrošinot augsta līmeņa vides aizsardzību, un, no otras puses, garantēt iekšējā tirgus sekmīgu darbību un izvairīties no tirdzniecību kavējošiem apstākļiem, kā arī no brīvas konkurences izkropļošanas vai ierobežošanas Kopienā (skat. 2003. gada 19. jūnija spriedumu lietā C‑444/00 Mayer Parry Recycling, Recueil, I‑6163. lpp., 71. punkts).
38 Šajā sakarā ir jāatgādina – lai gan Direktīvas 94/62 1. panta 2. punkts paredz “galveno prioritāti” – novērst izlietotā iepakojuma rašanos, – tomēr kā “papildu pamatprincipu” tas min atkārtotu lietošanu, pārstrādi un citas izlietotā iepakojuma reģenerācijas formas.
39 Šīs direktīvas astotais apsvērums nosaka – “kamēr attiecībā uz reģenerācijas procesiem nav panākta zinātnes un tehnikas attīstība, atkārtotu izmantošanu un pārstrādi apskata galvenokārt saistībā ar ietekmi uz vidi; [..] tāpēc dalībvalstīs vajadzētu ieviest sistēmas, kas garantētu iepakojuma un/vai izlietotā iepakojuma atgūšanu atpakaļ; [..] iepakojuma aprites cikla novērtējums jāizstrādā pēc iespējas drīz, lai radītu skaidru atkārtoti lietojamā, pārstrādājamā un reģenerējamā iepakojuma hierarhiju”.
40 Pretēji tam, ko norāda Vācijas valdība, Direktīva 94/62 nenosaka hierarhiju starp iepakojuma atkārtotu izmantošanu, no vienas puses, un izmantoto iepakojumu reģenerāciju, no otras puses.
41 Šajā sakarā ir jānorāda, ka attiecībā uz iepakojuma atkārtotu izmantošanu Direktīvas 94/62 5. pants vienīgi ļauj dalībvalstīm veicināt iepakojuma atkārtotas lietošanas sistēmas, kas nenodara kaitējumu videi.
42 Saskaņā ar minētās direktīvas 7. panta 1. punktu dalībvalstu pienākums ir arī paredzēt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu tādu sistēmu izveidi, kas ietver ne tikai lietotā iepakojuma un/vai iepakojuma atkritumu [pieņemšanu un/vai] savākšanu, lai tam piemērotu visatbilstīgākās atkritumu apsaimniekošanas iespējas, bet arī savāktā iepakojuma un/vai izlietotā iepakojuma atkārtotu lietošanu un reģenerāciju, ieskaitot pārstrādi.
43 Turklāt ārpus iepakojuma “atkārtotas lietošanas” jēdziena definīcijas vispārīgiem nosacījumiem par preventīvajiem pasākumiem attiecībā uz iepakojumu atkritumiem un noteikumiem attiecībā uz pieņemšanas, savākšanas un reģenerācijas sistēmu, kas minēta Direktīvas 94/62 3. panta 5. punktā un 4. un 7. pantā, šī Direktīva nereglamentē to, kā veicināt iepakojuma atkārtotas lietošanas sistēmu organizēšanu attiecībā uz dalībvalstīm, kas var izmantot tām 5. pantā paredzētās izvēles tiesības.
44 Pretēji noteikumam par iepakojumu marķēšanu un identifikāciju un prasībai attiecībā uz iepakojumu atkārtotas lietošanas vai reģenerācijas sastāvu un raksturu, ko nosaka Direktīvas 8.–11. pants un II pielikums, iepakojumu atkārtotas lietošanas veicināšanas valsts sistēmu organizēšana tātad nav pilnīgi saskaņota.
45 Līdz ar to šādas sistēmas var izvērtēt, pamatojoties uz Līguma noteikumiem par preču brīvu apriti.
46 Direktīvas 94/62 5. pants ļauj dalībvalstīm veicināt tikai tādas iepakojumu atkārtotas lietošanas sistēmas, kas “atbilst Līgumam”.
47 Pretēji tam, ko norāda Vācijas valdība, iepriekš minētais spriedums DaimlerChrysler nevar novest pie cita secinājuma. Protams, šī sprieduma 44. punktā Tiesa nosprieda, ka vārdu “atbilstoši Līgumam” lietošanu Kopienu noteikumos nevar saprast kā norādi uz to, ka ir atsevišķi jāpārbauda, vai valsts pasākums, kas atbilst šī noteikuma prasībām, atbilst Līguma noteikumiem par preču brīvu apriti.
48 Tomēr minētajā spriedumā bija runa par Padomes 1993. gada 1. februāra Regulu (EEK) Nr. 259/93 par uzraudzību un kontroli attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem Eiropas Kopienā, ievešanu tajā un izvešanu no tās (OV L 30, 1. lpp.). Tā saskaņotā veidā Kopienu līmenī regulē jautājumu par atkritumu pārvadājumiem, lai nodrošinātu vides aizsardzību (iepriekš minētais spriedums DaimlerChrysler, 42. punkts). Taču, kā tas tika konstatēts arī iepriekš, Direktīvas 94/62 gadījumā attiecībā uz iepakojumu atkārtotu lietošanu tas tā nav.
49 Turklāt iepriekš minētās regulas 4. panta 3. punkta a) apakšpunkta i) daļa ļauj dalībvalstīm reglamentēt apglabāšanai paredzēto atkritumu pārvadājumus “atbilstoši Līgumam”, vienlaikus nosaucot virkni principu, kā, piemēram, tuvākās vietas izvēles princips, prioritātes piešķiršana pārstrādei un pašpietiekamība atkritumu apglabāšanā un pārstrādē Kopienas un dalībvalstu līmenī, kas dalībvalstīm ir jāņem vērā, ja tās piemēro šo atļauju.
50 Jēdziena “atbilstoši Līgumam” interpretāciju, ko Tiesa sniedza iepriekš minētajā spriedumā DaimlerChrysler, nevar attiecināt uz šo gadījumu, kurā dalībvalstīm dotā iespēja veicināt iepakojumu atkārtotu lietošanu ir formulēta vispārīgā veidā, neprecizējot kritērijus, kuri dalībvalstīm ir jāņem vērā, īstenojot šo iespēju.
51 Tāpat ir jānorāda, ka Tiesa šī paša sprieduma 45. punktā atzina – jēdziens “atbilstoši Līgumam” nenozīmē arī to, ka visi Regulas 4. panta 3. punkta a) apakšpunkta i) daļā minētie valsts pasākumi, kas ierobežo atkritumu pārvadājumus, ir sistemātiski uzskatāmi par atbilstošiem Kopienu tiesībām tikai tāpēc, ka tie ir ieviesuši vienu vai vairākus šajā noteikumā minētos principus. Šis jēdziens drīzāk ir interpretējams tādējādi, ka minētajiem valsts pasākumiem jāatbilst ne tikai šai Regulai, bet tiem arī jāievēro Līguma vispārējie principi, kas nav tieši iekļauti pieņemtajā regulējumā atkritumu pārvadājumu jomā.
52 Tādēļ ir jāpārbauda attiecīgo valsts noteikumu atbilstība EKL 28. pantam.
Par šķēršļa Kopienu tirdzniecībai pastāvēšanu
53 Komisija, ko atbalsta Francijas valdība, norāda, ka VerpackV 8. panta 1. punkts un 9. panta 2. punkts apgrūtina vai sadārdzina citu dalībvalstu izcelsmes dabīgā minerālūdens izplatīšanu un, tātad, ir pasākums ar kvantitatīvajam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta nozīmē.
54 Vācijas valdība vispirms uzskata, ka šie vispārīgie nosacījumi nav uzskatāmi par pasākumiem ar kvantitatīvajiem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, jo tie nekalpo vienpusēju valsts interešu aizsardzībai, bet gan vienkārši no Kopienu direktīvas izrietošu pienākumu ieviešanai.
55 Šajā sakarā pietiek norādīt uz to, ka gadījumā, ja Tiesa uzskatīja, ka valsts noteikumu, ar kuru kāda dalībvalsts izpilda pienākumus, kas tai izriet no direktīvas, nevar kvalificēt kā šķērsli tirdzniecībai (šajā sakarā skat. 1977. gada 25. janvāra spriedumu lietā 46/76 Bauhuis, Recueil, 5. lpp., 28.–30. punkts; 2000. gada 23. marta spriedumu lietā C‑246/98 Berendse‑Koenen, Recueil, I‑1777. lpp., 24. un 25. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Deutscher Apothekerverband, 52.–54. punkts), ir jāsecina, ka Direktīvas 94/62 5. pants ļauj dalībvalstīm veicināt tikai tādas iepakojumu atkārtotas lietošanas sistēmas, kas atbilst Līgumam, neuzliekot nekādus pienākumus šajā sakarā.
56 Turpinājumā Vācijas valdība apstrīd faktu, ka VerpackV 8. un 9. pants veido tiešu vai netiešu citās dalībvalstīs dibinātu ražotāju diskrimināciju.
57 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka VerpackV 9. panta 2. punkts paredz vienreizējas lietošanas iepakojumu apsaimniekošanas sistēmas maiņu noteiktos apstākļos. Lai gan VerpackV šīs izmaiņas pamato ar faktu, ka nav sasniegtas dažas atkārtoti lietojamu iepakojumu likmes valsts tirgū, tomēr minēto izmaiņu stāšanos spēkā tas padara atkarīgu no šo likmju jaunas izvērtēšanas. Tāpat dažu tādu dzērienu kā dabīgā minerālūdens ražotāji un izplatītāji vairs nevar pāriet uz vispārēju savākšanas sistēmu, un tiem attiecībā uz savu dzērienu vienreizējas lietošanas iepakojumiem ir jāievieš depozīta maksa un individuālas nodošanas sistēma, ja divus gadus pēc kārtas dzērienu atkārtoti lietojamu iepakojumu likme Vācijā krītas zem 72 % robežas un ja attiecīgajiem dzērieniem nav sasniegta 1991. gada atkārtoti lietojamu iepakojumu likme.
58 Tomēr ir jākonstatē – ja arī VerpackV 8. panta 1. punkts un 9. panta 2. punkts ir piemērojams visiem ražotājiem un izplatītājiem, kas darbojas valsts teritorijā, tas nevienādi ietekmē Vācijā ražoto un citas dalībvalsts izcelsmes dzērienu tirdzniecību.
59 Faktiski, ja pāreja no vienas iepakojumu apsaimniekošanas sistēmas uz citu vispārējā veidā rada izmaksas, kas saistītas ar iepakojumu marķēšanu un etiķešu izmantošanu, tāds tiesiskais regulējums, kāds ir pamata prāvā, kas uzliek ražotājiem un izplatītājiem, kuri izmanto vienreizējas lietošanas iepakojumus, pienākumu pāriet no līdzdalības vispārējā savākšanas sistēmā uz depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēmu, rada visiem ražotājiem un izplatītājiem, kuri lieto vienreizējas lietošanas iepakojumus, papildu izmaksas saistībā ar iepakojumu pieņemšanas organizēšanu, depozīta maksas summas atmaksu un iespējamu minēto summu kompensāciju sadali izplatītājiem.
60 Taču, kā to norāda arī Komisija, ko Vācijas valdība arī neapstrīd, citu dalībvalstu izcelsmes dabīgā minerālūdens ražotāji lieto ievērojami vairāk vienreizējas lietošanas iepakojumu nekā Vācijas ražotāji. Faktiski saskaņā ar 2001. gada jūnijā Gesellschaft für Verpackungsmarktforschung (iepakojumu tirgus izpētes sabiedrība) veikto pētījumu Vācijas ražotāji 1999. gadā ir izmantojuši aptuveni 90 % atkārtoti lietojamu iepakojumu un aptuveni 10 % vienreizējas lietošanas iepakojumu, turpretī šis procentuālais daudzums ir pretējs attiecībā uz ārvalstu ražotāju pārdoto dabīgo minerālūdeni Vācijā, kuri lieto aptuveni 71 % vienreizējas lietošanas plastmasas iepakojumus.
61 Šajā sakarā ir jānorāda, ka dabīgā minerālūdens ražotājiem, kuri tirgo savas preces Vācijā – tālu no ūdens ieguves vietas – un tādējādi lielākoties ir iedibināti citā dalībvalstī, ja tie lieto atkārtoti lietojamus iepakojumus, ir augstākas papildu izmaksas. Faktiski no Direktīvas 80/777 3. panta un II pielikuma, kas skatāmi kopā, izriet, ka dabīgais minerālūdens ir jāiepilda pudelēs tā ieguves vietā, tādējādi atkārtotas lietošanas iepakojumu lietošana dabīgajam minerālūdenim nozīmē, ka šie iepakojumi ir jānogādā atpakaļ līdz pat ieguves vietai. Lai gan, kā to uzsver Vācijas valdība, dabīgā minerālūdens ražotājs var samazināt savas izmaksas, pievienojoties standartizētu atkārtoti lietojamu pudeļu sistēmai, tomēr dabīgā minerālūdens ražotājs, kas savu preci tirgo vairākos tirgos, ne tikai Vācijas tirgū, kā tas ir gadījumos, kad uz Vāciju eksportējošais ražotājs ir iedibināts citā dalībvalstī, ir spiests pielāgot savu preču izplatīšanu Vācijas tirgus īpašajām prasībām.
62 No tā izriet, ka vispārējās savākšanas sistēmas, kas tiek piemērota vienreizējas lietošanas iepakojumiem, aizstāšana ar depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēmu varētu ietekmēt no citām dalībvalstīm importēto dzērienu tirdzniecību Vācijā (šajā sakarā par dzērienu atkārtoti lietojamu iepakojumu skat. 1988. gada 20. septembra spriedumu lietā 302/86 Komisija/Dānija, Recueil, 4607. lpp., 13. punkts).
63 Šajā sakarā nav nozīmes tam, ka konkrētie noteikumi attiecas uz pienākumu piemērot depozīta maksu un individuālo pieņemšanu vienreizējas lietošanas iepakojumiem, neaizliedzot šādos iepakojumos pildītu dzērienu importu, un ka ražotājiem pastāv iespēja izmantot atkārtoti lietojamus iepakojumus. Faktiski pasākumi, kas var ietekmēt importu, ir kvalificējami kā importa kvantitatīvie ierobežojumi vai citi pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību, pat ja pārkāpums ir neliels un pastāv citas preču izplatīšanas iespējas (skat. 1984. gada 5. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās 177/82 un 178/82 Van de Haar un Kaveka de Meern, Recueil, 1797. lpp., 14. punkts).
64 Pretēji tam, ko apgalvo Vācijas valdība, tirdzniecības šķēršļu, kas minēti šajā prasībā, izcelme nav rodama tajā Direktīvas 80/777 normā, saskaņā ar kuru dabīgais minerālūdens ir jāiepilda ieguves vietā. Lai gan, protams, nevar izslēgt, ka šis noteikums attiecībā uz dabīgā minerālūdens ražotājiem ietekmē to, kādu iepakojumu tie izvēlas savām precēm, tomēr ir jāatgādina, ka vispārējas savākšanas sistēmas aizstāšana ar depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēmu nozīmē papildu izmaksas ne tikai dabīgā minerālūdens ražotājiem, bet arī citu dzērienu, uz ko attiecas VerpackV 9. panta 2. punkts, ražotājiem un izplatītājiem, kas ir iedibināti citās dalībvalstīs un lieto vienreizējas lietošanas iepakojumus.
65 Tātad nav nozīmes arī Vācijas valdības apgalvojumam, ka laikposmā līdz depozīta maksas un individuālas pieņemšanas ieviešanai Vācijā ievestā dabīgā minerālūdens, kas pildīts vienreizējas lietošanas iepakojumā, apjoma pieaugums liecina par to, ka nepastāv diskriminācija attiecībā uz citās dalībvalstīs dibinātiem ražotājiem. Faktiski, pat ja Vācijas tirgū ir novērota šāda tendence, ar to nevar novērst faktu, ka VerpackV 8. un 9. pants rada citu dalībvalstu dzērienu ražotājiem šķērsli preču tirdzniecībai Vācijā.
66 Pretēji tam, ko uzsver Vācijas valdība, attiecībā uz VerpackV 8. un 9. pantu nevar nepiemērot EKL 28. pantu tikai tādēļ, ka tie neregulē dabīgo minerālūdeņu pildīšanas nosacījumus, bet gan tikai “tirdzniecības noteikumus” 1993. gada 24. novembra sprieduma apvienotajās lietās C‑267/91 un 268/91 Keck un Mithouard (Recueil, I‑6097. lpp., 16. un turpmākie punkti) izpratnē.
67 Tiesa faktiski uzskatīja, ka nepieciešamība, kas izriet no minētajiem pasākumiem – mainīt importēto preču iepakojumu vai etiķeti, – izslēdz to, ka konkrētie pasākumi attiecas uz šo preču tirdzniecības noteikumiem iepriekš minētā sprieduma Keck un Mithouard izpratnē (šajā sakarā skat. 1999. gada 3. jūnija spriedumu lietā C‑33/97 Colim, Recueil, I‑3175. lpp., 37. punkts; 2003. gada 16. janvāra spriedumu lietā C‑12/00 Komisija/Spānija, Recueil, I‑459. lpp., 76. punkts, un 2003. gada 18. septembra spriedumu lietā C‑416/00 Morellato, Recueil, I‑9343. lpp., 29. punkts).
68 Tomēr, kā tika minēts arī šī sprieduma 59. punktā, aizstājot piedalīšanos vispārējā savākšanas sistēmā ar depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēmu, attiecīgajiem ražotājiem ir jāmaina dažas norādes uz saviem iepakojumiem.
69 Jebkurā gadījumā, tā kā attiecīgie noteikumi nevienādi ietekmē Vācijā ražoto un citas dalībvalsts izcelsmes dzērienu tirdzniecību, tie ietilpst EKL 28. panta piemērošanas jomā (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Keck un Mithouard, 16. un 17. punkts).
Par pamatojumu, kas balstīts uz vides aizsardzību
70 Tātad ir jāpārbauda, vai VerpackV 8. panta 1. punktu un 9. panta 2. punktu, ciktāl tie attiecas uz tirdzniecības pārkāpumu, var pamatot ar vides aizsardzības apsvērumiem.
71 Komisija, ko atbalsta Francijas valdība, apgalvo, ka attiecībā uz dabīgo minerālūdeni, kas ir iepildāms ieguves vietā, Vācijas tiesisko regulējumu nepamato vides politikas argumenti un tas nekādā gadījumā neatbilst samērīguma kritērijam.
72 Vācijas valdība uzskata, ka VerpackV 8. un 9. pantu pamato dažādi ar vides aizsardzību saistīti mērķi, proti, atkritumu novēršana, tādu atkritumu apsaimniekošanas risinājumu noteikšana, kas ir vispiemērotākie vienreizējas lietošanas iepakojumiem un tam, lai novērstu atkritumu uzkrāšanos dabā. Tā apgalvo – ja vadītos pēc uzskata, saskaņā ar kuru minētie noteikumi attiecas tikai uz vispārējo atkritumu novēršanas mērķi, priekšrocības ekoloģiskajā plānā, kas izriet no dzērienu vienreizējas lietošanas iepakojumu depozīta maksas sistēmas, ar uzviju kompensē iespējamos trūkumus, kas ir saistīti ar faktu, ka daži iepakojumi uz ražošanas vietu būtu jāpārvadā lielos attālumos.
73 Vācijas valdības viedoklis ir tāds, ka vienreizējas lietošanas iepakojuma depozīta maksas sistēma ir piemērota un nepieciešama, lai sasniegtu attiecīgos mērķus, jo runa ir par pasākumu, kura mērķis vispirms ir mainīt patērētāja uzvedību. Vienreizējas lietošanas iepakojumu depozīta maksa vedina patērētāju šos iepakojumus pielīdzināt atkārtoti lietojamiem iepakojumiem.
74 Visbeidzot, piesardzības un preventīvās darbības princips, kas noteikts EKL 174. panta 2. punktā, paredz dalībvalstīm zināmas robežas, kurās tās var īstenot savas izvērtēšanas tiesības vides politikas interesēs. Taču, pēc Vācijas valdības domām, nav iespējams atbrīvot dzērienus, ko pārvadā lielos attālumos, no depozīta maksas pienākuma, jo šāds izņēmums radītu ne tikai konkurences izkropļojumu to uzņēmumu vidū, kas savas preces tirgo vienreizējas lietošanas iepakojumos, bet arī mazinātu Direktīvas 94/62 5. panta lietderīgo iedarbību, proti – veicināt atkārtoti lietojamu iepakojumu izmantošanu. Šāds atbrīvojums nav īstenojams arī tādēļ, ka dažas Vācijā esošas tirdzniecības vietas neatrodas tālu no Vācijā tirgotā dabīgā minerālūdens ražošanas vietas ārpus tās robežām.
75 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts pasākumus, kas var ietekmēt tirdzniecību Kopienā, var pamatot ar obligātām vides aizsardzības prasībām, ciktāl attiecīgie pasākumi ir samērīgi ar izvirzīto mērķi (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Dānija, 6. un 9. punkts, kā arī 1998. gada 14. jūlija spriedums lietā C‑389/96 Aher‑Waggon, Recueil, I‑4473. lpp., 20. punkts).
76 Attiecībā uz iepakojumiem, kas nav atkārtoti lietojami, ir jānorāda – kā to apstiprina Vācijas valdība, – ka, ieviešot depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēmu, paaugstinās tukšo iepakojumu atpakaļ pieņemšanas likme un rezultātā tiek nodrošināta iepakojumu atkritumu šķirošana, tādējādi veicinot arī to reģenerēšanu. Turklāt tā palīdz samazināt atkritumu apjomu dabā tādējādi, ka tā rosina patērētāju pieņemt atpakaļ tukšos iepakojumus tirdzniecības vietās.
77 Turklāt, ciktāl attiecīgais tiesiskais regulējums jaunās iepakojumu atkritumu sistēmas spēkā stāšanos padara atkarīgu no Vācijas tirgū esošu atkārtoti lietojamu iepakojumu attiecības, tas rada situāciju, kurā vienreizējas lietošanas iepakojumos pildītu dzērienu tirdzniecības likmes pieaugums Vācijas tirgū pastiprina sistēmas maiņas iespējamību. Tiktāl, ciktāl attiecīgais tiesiskais regulējums mudina ražotājus un izplatītājus pāriet uz atkārtoti lietojamu iepakojumu izmantošanu, tas labvēlīgi ietekmē iznīcināmo atkritumu samazināšanu, kas ir vides aizsardzības politikas vispārējais mērķis.
78 Tomēr, lai šāds tiesiskais regulējums būtu saskaņā ar samērīguma principu, līdzekļiem, kas tiek piemēroti izvirzīto mērķu sasniegšanai, ir jābūt ne tikai atbilstošiem, bet tie nedrīkst arī pārsniegt šo mērķu sasniegšanai nepieciešamo robežu (skat. 1998. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑284/95 Safety Hi‑Tech, Recueil, I‑4301. lpp., 57. punkts).
79 Šajā sakarā ir jānorāda – lai ievērotu pēdējo iepriekš minēto kritēriju, valsts tiesiskajam regulējumam jāļauj attiecīgajiem ražotājiem un izplatītājiem piemērot savas ražošanas metodes, kā arī vienreizējas lietošanas iepakojumu atkritumu apsaimniekošanas jaunās sistēmas kritērijus, pirms stājas spēkā depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēma.
80 Taču VerpackV 9. panta 2. punktā paredzētais sešu mēnešu termiņš no paziņojuma, saskaņā ar kuru ir jāievieš depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēma, līdz brīdim, kad šāda sistēma stājas spēkā, nav pietiekams, lai ļautu dabīgā minerālūdens ražotājiem pielāgot savu preču un vienreizējas lietošanas iepakojumu atkritumu apsaimniekošanu jaunajai sistēmai, jo tā ir jāievieš nekavējoties.
81 Šajā sakarā nevar ņemt vērā laikposmu pirms šī sešu mēnešu termiņa. Faktiski pat pēc tam, kad pirmo reizi tiek konstatēts, ka atkārtoti lietojamu iepakojumu likme ir pārāk zema, joprojām pastāv šaubas par to, vai un kad jāstājas spēkā depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēmai, ciktāl tas ir atkarīgs ne tikai no jaunā vērtējuma par vispārējo atkārtoti lietojamu iepakojumu procentuālo daudzumu Vācijas tirgū un par šādos pašos iepakojumos un tajā pašā tirgū tirgota dabīgā minerālūdens procentuālo daudzumu, bet arī no Vācijas valdības lēmuma pasludināt vērtējuma rezultātus.
82 Tātad VerpackV rada situāciju, kurā neierobežotā laika periodā iepakojumu atkritumu apsaimniekošanas sistēmas maiņa nav pietiekami skaidra, lai liktu attiecīgās nozares tirgus dalībniekiem ieviest depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēmu, kas būtu pieejama īsu brīdi pēc jaunās sistēmas spēkā stāšanās datuma paziņošanas.
83 Šādos apstākļos Komisijas prasība ir uzskatāma par pamatotu.
84 Līdz ar to ir jākonstatē – ar VerpackV 8. panta 1. punktu un 9. panta 2. punktu ieviešot atkārtotas lietošanas iepakojumu sistēmu precēm, kas saskaņā ar Direktīvu 80/777 ir jāiepilda ieguves vietā, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Direktīvas 94/62 5. pants un EKL 28. pants, kas skatāmi kopā.
Par tiesāšanās izdevumiem
85 Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Vācijas Federatīvajai Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 4. punkta pirmo daļu dalībvalstis, kas iestājušās lietā Komisijas iesniegto prasījumu atbalstam, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) ar Verordnung über die Vermeidung und Verwertung von Verpackungsabfällen (Rīkojums par iepakojumu atkritumu novēršanu un reģenerāciju) 8. panta 1. punktu un 9. panta 2. punktu ieviešot iepakojuma atkārtotas lietošanas sistēmu precēm, kas saskaņā ar Padomes 1980. gada 15. jūlija Direktīvu 80/777/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz dabisko minerālūdeņu ieguvi un tirdzniecību ir jāiepilda ieguves vietā, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 20. decembra Direktīvas 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu 5. pants un EKL 28. pants, kas skatāmi kopā;
2) Vācijas Federatīvā Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus;
3) Francijas Republika un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste sedz savus izdevumus pašas.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – vācu.