Apvienotās lietas C‑502/01 un C‑31/02

Silke Gaumain-Cerri

pret

Kaufmännische Krankenkasse - Pflegekasse 

un

Maria Barth

pret

Landesversicherungsanstalt Rheinprovinz

(Sozialgericht Hannover un Sozialgericht Aachen lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Sociālais nodrošinājums – Darba ņēmēju brīva pārvietošanās – EK līgums – Regula (EEK) Nr. 1408/71 – Pabalsti nolūkā segt aprūpes risku – Vecuma apdrošināšanas iemaksu veikšana aprūpes apdrošināšanas ietvaros par trešo personu, kas palīdz aprūpējamajai personai

Sprieduma kopsavilkums

1.        Migrējošo darba ņēmēju sociālais nodrošinājums – Kopienu tiesiskais regulējums – Materiālā piemērošanas joma – Saskaņā ar valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu piešķirti pabalsti aprūpes riska segšanai – Vecuma apdrošināšanas iemaksu veikšana par trešo personu, kas palīdz aprūpējamajai personai – Iekļaušana slimības pabalstā

(Padomes Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts)

2.        Migrējošo darba ņēmēju sociālais nodrošinājums – Vienlīdzīga attieksme – Valsts aprūpes apdrošināšanas sistēma, ar ko par dalībvalsts pilsoni, kas nav kompetentās dalībvalsts pilsonis, ir atteikts izdarīt vecuma apdrošināšanas iemaksas – Sistēma, ar ko tiek diskriminēts Eiropas Savienības pilsonis, ko aizliedz Kopienu tiesības

(EKL 17. pants; Padomes Regula Nr. 1408/71)

1.        Pabalsts, ar kuru aprūpes apdrošināšanas sniedzēja iestāde veic vecuma apdrošināšanas iemaksas par trešo personu, kura sniedz aprūpi aprūpējamās personas dzīvesvietā, ir slimības pabalsts aprūpējamajai personai, un uz to attiecas Regula Nr. 1408/71 redakcijā, kura grozīta un atjaunota ar Regulu Nr. 118/97.

(sal. ar 20.–21., 23. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.        EKL 17. pants, kā arī Regula Nr. 1408/71 redakcijā, kas grozīta un atjaunota ar Regulu Nr. 118/97, iestājas pret to, ka kompetentā iestāde atsaka veikt par dalībvalsts pilsoni, kas veic trešās personas lomu, sniedzot aprūpi apdrošinātajai personai, vecuma apdrošināšanas iemaksas, pamatojoties tikai uz to, ka šī trešā persona vai šajā apdrošināšanas sistēmā apdrošinātā persona dzīvo dalībvalstī, kas nav kompetentā valsts.

Eiropas Savienības pilsoņa statuss dod tiesības tiem dalībvalstu pilsoņiem, kuri atrodas tādā pašā situācijā, sagaidīt tiesību vienādu piemērošanu attiecībā uz Līguma piemērošanu, izņemot tieši paredzētus izņēmumus šajā sakarā. Šādā kontekstā, ņemot vērā trešās personas, kura palīdz aprūpējamajai personai, darbības mērķi, dzīvesvietas kritērijs, uz kuru balstās atteikums sniegt minēto aprūpes apdrošināšanas pabalstu, būtībā ir nevis fakts, kas objektīvi pierāda situāciju atšķirīgumu un kas attaisno atšķirīgu attieksmi, bet atšķirīga attieksme attiecībā uz salīdzināmām situācijām, kas ir Kopienu tiesībās aizliegta diskriminācija.

(sal. ar 34.–36. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2004. gada 8. jūlijā (*)

Sociālais nodrošinājums – Darba ņēmēju brīva pārvietošanās – EK līgums – Regula (EEK) Nr. 1408/71 – Pabalsti nolūkā segt aprūpes risku – Vecuma apdrošināšanas iemaksu veikšana aprūpes apdrošināšanas ietvaros par trešo personu, kas palīdz aprūpējamajai personai 

Apvienotās lietas C-502/01un C-31/02

par lūgumu, ko Tiesai saskaņā ar EKL 234. pantu iesniedza Sozialgericht Hannover (Vācija) (lietā C-502/01) un Socialgericht Aachen (Vācija) (lietā C‑31/02) nolūkā saņemt prāvās, kuras iztiesā šīs tiesas, starp

Silke Gaumain-Cerri

un

Kaufmänniche Krankenkasse – Pflegekasse,

piedaloties

Bundesversicherungsanstalt für Angestellte,

un starp

Maria Barth

un

Landesversicherungsanstalt Rheinprovinz,

piedaloties

PAX Familienfürsorge Krankenversicherung,

Bundesministerium für Gesundheit und Soziale Sicherung,

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EK līgumu un atvasinātās tiesības par Savienības pilsoņu pārvietošanās brīvību, un jo īpaši Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kura grozīta un atjaunota ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp., turpmāk tekstā – "Regula Nr. 1408/71"). 

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši Ž. P. Puisošē [J.-P. Puissochet] (referents), R. Šintgens [R. Schintgen], F. Makena [F. Macken] un N. Kolnerika [N. Colneric],

ģenerāladvokāts A. Ticano [A. Tizzano],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–      Kaufmänniche Krankenkasse–Pflegekasse vārdā – K. Bethers [K. Böttcher], pārstāvis,

–      Vācijas valdības vārdā – V. D. Plesings [W.-D. Plessing] un M. Lumma [M. Lumma], pārstāvji (C-31/02),

–      Grieķijas valdības vārdā – D. Kalogirs [D. Kalogiros] un D. Aleksaki [G. Alexaki], pārstāvji (C-31/02),

–      Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – H. Mišāra [H. Michard] un H. Krepels [H. Kreppel], pārstāvji,

ņemot vērā tiesneša referenta ziņojumu,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2003. gada 2. decembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 2001. gada 12. decembra un 2002. gada 18. janvāra rīkojumiem, kurus Tiesa saņēmusi, attiecīgi, 2001. gada 27. decembrī (C-502/01) un 2002. gada 4. februārī (C-31/02), Sozialgericht Hannover [Hanoveres Sociālā tiesa] un Sozialgericht Aachen [Āhenes Sociālā tiesa] saskaņā ar EKL 234. pantu uzdeva prejudiciālus jautājumus par to, kā interpretēt EK līgumu un atvasinātās tiesības par Savienības pilsoņu pārvietošanās brīvību, un jo īpaši Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kura grozīta un atjaunota ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp., turpmāk tekstā – "Regula Nr. 1408/71").

2        Šie jautājumi ir uzdoti lietās, kuras, attiecīgi, ir ierosinājušas Gomēna-Serī [Gaumain-Cerri] kundze pret Kaufmänniche Krankenkasse-Pflegekasse (turpmāk tekstā – "KKH aprūpes kase") un Bartas [Barth] kundze pret Landesversicherungsanstalt Rheinprovinz par abu šo iestāžu lēmumiem, ar kuriem tās atteica veikt par viņām vecuma apdrošināšanas iemaksas, uz ko, kā viņas uzskata, viņām ir tiesības kā trešām personām, kas uztur aprūpējamu personu, kura saņem Vācijas sociālo apdrošināšanu pret aprūpes risku (turpmāk tekstā – "aprūpes apdrošināšana").

 Atbilstošās valsts tiesību normas

3        Vācijā aprūpes apdrošināšana tika izveidota, sākot ar 1995. gada 1. janvāri, ar Pflegeversicherungsgesetz (likumu par sociālo apdrošināšanu pret aprūpes risku), kas ir iekļauts Sozialgesetzbuch (Sociālā nodrošinājuma kodeksa, turpmāk tekstā – "SGB") XI grāmatā. Tās mērķis ir segt izdevumus, kuri radušies sakarā ar to, ka apdrošinātā persona ir aprūpējama, tas ir, viņai pastāvīgi un lielā mērā ir nepieciešama citu cilvēku palīdzība, lai paveiktu ikdienišķas lietas (ķermeņa higiēna, uzturs, pārvietošanās, dzīvojamās telpas uzturēšana utt.).

4        Ikvienai personai, kura ir brīvprātīgi vai obligāti apdrošināta pret slimību, ir jāveic iemaksas par aprūpes apdrošināšanu.

5        Aprūpes apdrošināšana dod tiesības vispirms saņemt pabalstus, kuru mērķis ir segt izdevumus, kas radušies sakarā ar trešo personu sniegto aprūpi dzīvesvietā. Šie pabalsti, kurus saņem par "dzīvesvietā sniegto aprūpi" un kuru lielums ir atkarīgs no attiecīgās personas sniegtās aprūpes daudzuma, pēc pabalsta saņēmēja izvēles var tikt samaksāti vai nu par kompetentas iestādes sniegto aprūpi vai kā ikmēneša pabalsts, kuru sauc par "aprūpes pabalstu" un kas ļauj pabalsta saņēmējam izvēlēties palīdzības veidu, kuru viņš uzskata par vispiemērotāko viņa stāvoklim.

6        Aprūpes pabalsts dod tiesības arī uz izdevumu atlīdzināšanu par apdrošinātajai personai sniegto aprūpi uzturēšanās centros vai aprūpes iestādēs, uz pabalstu par tās trešās personas prombūtni atvaļinājuma laikā, kura parasti rūpējas par apdrošināto personu, uz pabalstu un zaudējumu atlīdzību, kuri sedz dažādus izdevumus, kas radušies sakarā ar apdrošinātās personas atrašanos aprūpes situācijā, piemēram, speciālu aprīkojumu pirkšanu un uzstādīšanu vai ar dzīvesvietas maiņu saistīto darbu veikšanu.

7        Visbeidzot, šīs apdrošināšanas ietvaros noteiktos gadījumos tiek veiktas vecuma apdrošināšanas un invaliditātes apdrošināšanas, kā arī nelaimes gadījumu apdrošināšanas iemaksas par trešo personu, kura aprūpē apdrošināto personu.

8        Tieši par šo vecuma apdrošināšanas iemaksu veikšanu ir radušās abas pamata prāvas.

 Pamata prāvas un prejudiciālie jautājumi

9        Gomēna-Serī kundze, kas ir Vācijas pilsone, un viņas vīrs, kas ir Francijas pilsonis, dzīvo Francijā un uz pusslodzi strādā kā pārrobežu darbinieki uzņēmumā, kas dibināts Vācijā. Šādi viņi ir piesaistīti Vācijas aprūpes apdrošināšanai. Viņu dēls, kas dzīvo ar viņiem un kas ir invalīds un savu vecāku aprūpē esoša persona, saņem aprūpes apdrošināšanas pabalstu, tai skaitā, aprūpes pabalstu. Vecāki ir tie, kuri paši mājās un brīvprātīgi uzņemas trešās personas lomu, kura palīdz aprūpējamajai personai. Tomēr KKH aprūpes kase, kas šajā lietā ir iestāde, kura apdrošina aprūpes risku, atsaka atlīdzināt Gomēnas-Serī kundzes un viņas vīra vecuma apdrošināšanas iemaksas par palīdzības sniegšanu aprūpējamajai personai, pamatojoties uz to, ka viņi nedzīvo Vācijā. No attiecīgajiem SGB pantiem izriet, ka, ņemot vērā, ka šī darbība nav darbs, kā arī dzīvesvietas neesamību valsts teritorijā, viņiem nav ne pienākuma, ne tiesību uz likumīgu vecuma apdrošināšanu. Pie tam fakts, ka minētā darbība nav darbs, nedod viņiem tiesības uz darbinieka statusu, kas ļautu atsaukties uz Regulas Nr. 1408/71 noteikumiem.

10      Savukārt Bartas kundze, kas ir Vācijas pilsone, dzīvo Beļģijā, pie Vācijas robežas, un sniedz palīdzību Vācijā pensionētam ierēdnim. Viņa no šī ierēdņa saņem ikmēneša atlīdzību aptuveni 400 eiro apmērā. SGB attiecīgo pantu izpratnē Bartas kundzes sniegtā palīdzība tāpat netiek uzskatīta par darbu. Bartas kundze papildus neveic nekādu profesionālu darbu. Aprūpējamā persona, kurai viņa palīdz, savus aprūpes pabalstus saņem no divām iestādēm –Landesamt für Besoldung und Versorgung Nordrhein-Westfalen, kura ir sociālās pamatapdrošināšanas iestāde pensionētiem ierēdņiem, un PAX Familienfürsorge Krankenversicherung (turpmāk tekstā – "PAX"), kura ir papildu apdrošināšanas iestāde, [kurā apdrošināšanu noslēdz] uz individuāla līguma pamata, kura noslēgšana ir obligāta un kura likumā noteiktie noteikumi ir analoģiski tiem, kas piemērojami sociālajai pamatapdrošināšanai. Pamatojoties uz tādiem pašiem iemesliem, kuri piemēroti attiecībā uz Gomēnu-Serī kundzi, par to, ka viņas dzīvesvieta ir ārpus Vācijas, Landesversicherungsanstalt Rheinprovinz ir pārtraucis iemaksu izmaksāšanu, kas Bartas kundzei dotu tiesības uz pensiju, kas ir maksājums, kuru līdz tam veica PAX un Landesamt.

11      Gomēna-Serī un Bartas kundzes ir attiecīgi vērsušās Sozialgericht Hannover un Sozialgericht Aachen saistībā ar viņām nelabvēlīgajiem lēmumiem un prasa, lai tiktu izdarītas vecuma apdrošināšanas iemaksas aprūpes apdrošināšanas ietvaros sakarā ar viņu sniegto palīdzību aprūpējamai personai.

12      Šajā sakarā Sozialgericht Hannover ir nolēmis apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)       Vai jēdzieni "slimības pabalsts" un "vecuma pabalsts" Regulas Nr. 1408/71 1. panta izpratnē ietver pabalstus, kas vienai iestādei jāsamaksā otrai, ja apdrošinātais no tā saņem tikai abstraktu un netiešu labumu (aprūpes kases veiktā pensijas apdrošināšanas iemaksu izdarīšana par personu, kura brīvprātīgi sniedz aprūpi), un pozitīvas atbildes gadījumā, pastāvot kādiem nosacījumiem?

2)       Vai nediskriminācijas princips, kā tas izriet no primārajām un atvasinātajām tiesībām, prasa, ka [1) jautājumā] minētie pabalsti jāmaksā neatkarīgi no tā, vai darbība, no kuras tie izriet, ir veikta Vācijā vai citā Eiropas Savienības dalībvalstī un neatkarīgi no apdrošinātā vai šo pabalstu tiešā labuma guvēja dzīvesvietas?”

13      Arī Sozialgericht Aachen no savas puses nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)       Vai Regulas [..] Nr. 1408/71 [..] noteikumi ir piemērojami Vācijas apdrošināšanas pret aprūpes risku sistēmai arī tad, kad aprūpes riska segšanas pamatā, tai skaitā daļēji, saskaņā ar kopā piemērojamiem Sozialgesetzbuch (Vācijas Sociālā nodrošinājuma kodekss) – soziale Pflegeversicherung (sociālā apdrošināšana pret aprūpes risku) 23. un 110. pantu ir individuāls līgums, kas noslēgts par aprūpes riska apdrošināšanu?

2)       Vai vecuma apdrošināšanas tiesiskajā režīmā veiktās iemaksas, kuras apdrošināšanas iestādēm saskaņā ar kopā piemērojamiem SGBXI 44. pantu, kā arī Sozialgesetzbuch–Gesetzliche Rentenversicherung (vecuma apdrošināšanas tiesiskais režīms) – (SGB VI) 3. panta pirmā teikuma 1.a punktu un 166. panta 2. punktu ir jāmaksā par personām, kas neprofesionālā kārtā sniedz aprūpi aprūpējamām personām, ir "slimības pabalsts" Regulas [..] Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē? Apstiprinošas atbildes gadījumā, vai šādas iemaksas var tikt maksāts arī par personām, kuras palīdz aprūpējamām personām valstī, kurā atrodas kompetentā sociālā apdrošināšanas iestāde, bet kuras dzīvo citā dalībvalstī?

3)       Vai personas, kuras aprūpē aprūpējamās personas SGB XI 19. panta izpratnē, ir "darbinieki" EKL 39. panta izpratnē? Apstiprinošas atbildes gadījumā, vai tā rezultātā ir aizliegts atteikt viņām "vecuma apdrošināšanas iemaksu veikšanas" piešķiršanu, pamatojoties uz to, ka viņu dzīvesvieta vai pastāvīgā dzīvesvieta nav kompetentajā valstī?”

 Prejudiciālie jautājumi

 Par pieņemamību

14      Vācijas valdība norāda, ka Sozialgericht Aachen uzdotie jautājumi nav izskatāmi. Atbilstoši šīs valdības teiktajam, Bartas kundzei saskaņā ar valsts tiesību aktiem jau ir tiesības uz to, ka tiek izdarītas ar likumu noteikta vecuma apdrošināšanas iemaksas sakarā ar to, ka palīdzība ir sniegta Vācijā. Bartas kundzes dzīvesvietai nav nozīmes, un viņas sūdzība būtu jāpieņem.

15      Kā Tiesa to ir vairākkārt atzīmējusi, EKL 234. pantā noteiktā tiesvedība ir sadarbība starp pašu Tiesu un valsts tiesām, kas tai iepriekš minētajām tiesām atļauj sniegt Kopienas tiesību interpretāciju, kas tām ir nepieciešama to strīdu atrisināšanai, kurus tām ir pienākums izskatīt. Taču Tiesas kompetencē šīs tiesvedības ietvaros nav interpretēt dalībvalsts iekšējās tiesības, un, izņemot ārkārtas gadījumu, valsts tiesnesim, kuram vienīgajam ir tieša informācija par tādiem lietas faktiem kā pušu iesniegtajiem argumentiem un kuram būs jāuzņemas atbildība par tiesas lēmumu iestāties lietā, ir pienākums, pilnīgi pārzinot lietu, izvērtēt pie viņa nonākušajā prāvā radušos tiesību jautājumu atbilstību un prejudiciāla lēmuma nepieciešamību, lai taisītu spriedumu (skat., jo īpaši, 1980. gada 14. februāra spriedumu lietā 53/79 Damiani, Recueil 1980, 273. lpp., 5. punkts). No šīs lietas neizriet, ka Sozialgericht Aachen uzdotie jautājumi būtu pieskaitāmi ārkārtas gadījumam, kas attaisnotu to neizskatīšanu.

 Par būtību

16      Pēc būtības abu iesniedzējtiesu uzdotie jautājumi skar divus galvenos jautājumus.

17      Pirmkārt, šīs tiesas jautā, vai tāda veida pabalsts, kur aprūpes riska apdrošinātāja uzņemas veikt vecuma apdrošināšanas sociālās iemaksas par trešo personu, kura sniedz aprūpi aprūpējamās personas dzīvesvietā, pastāvot tādiem apstākļiem kā pamata lietās, ir slimības pabalsts vai vecuma pabalsts Regulas Nr. 1408/71 izpratnē. Sozialgericht Aachen jo īpaši jautā, vai fakts, ka augstāk minēto pabalstu sniedz privāttiesiska rakstura iestāde, kā tas ir PAX gadījumā attiecībā uz Bartas kundzes aprūpēto personu, ietekmē atbildi (Sozialgericht Hannover un Sozialgericht Aachen pirmie jautājumi un pēdējās minētās iestādes otrā jautājuma pirmā daļa).

18      Otrkārt, iesniedzējtiesas jautā, vai EK līgums, jo īpaši EKL 39. pants, Regula Nr. 1408/71 vai citas atvasināto tiesību normas iestājas pret to, ka augstāk minētais pabalsts tiek atteikts, pamatojoties uz faktu, ka aprūpējamā persona vai trešā persona, kas viņai sniedz aprūpi, pastāvot tādiem apstākļiem kā pamata lietās, dzīvo ārpus kompetentās valsts, tas ir, tās valsts, kur iestāde atrodas un kurā aprūpējamā persona ir apdrošināta pret aprūpes risku (Sozialgericht Hannover otrais jautājums, Sozialgericht Aachen otrā un trešā jautājuma otrā daļa).

 Par Regulas Nr. 1408/71 piemērošanu attiecībā uz vecuma apdrošināšanas iemaksu veikšanu par trešo personu, kura sniedz palīdzību aprūpējamajai personai apstākļos, kādi ir pamata lietās

19      1998. gada 5. marta spriedumā lietā Molenaar (C-160/96, Recueil 1998, I‑843. lpp.), kas pieņemts, atbildot uz prejudiciālu jautājumu, kas uzdots prāvā par atteikumu izmaksāt aprūpes pabalstu personām, kuras obligātā kārtā ir piesaistītas aprūpes apdrošināšanai, pamatojoties uz to, ka viņas nedzīvo Vācijā, Tiesa norādīja:

“22.  [..] no lietas materiāliem izriet, ka aprūpes apdrošināšanas pabalstu mērķis ir paplašināt aprūpējamo personu autonomiju, tai skaitā, finansiālajā ziņā. Jo īpaši izveidotā sistēma cenšas veicināt profilaksi un rehabilitāciju aprūpējamām personām un dot priekšroku aprūpei dzīvesvietā, nevis aprūpes iestādēs.

23.       Aprūpes apdrošināšana dod tiesības uz atsevišķu sakarā ar apdrošinātā aprūpes stāvokļa radušos tādu izdevumu pilnīgu vai daļēju atlīdzināšanu, kā, piemēram, mājās, specializētos centros vai iestādēs sniegto aprūpi, apdrošinātajam nepieciešamā aprīkojuma pirkšanu, darbu veikšanu viņa dzīvesvietā, kā arī uz ikmēneša finansiālas palīdzības saņemšanu, kas ļautu apdrošinātajam izvēlēties palīdzības veidu pēc savas izvēles un, piemēram, samaksāt tādā vai citādā veidā trešajām personām, kuras viņam palīdz. Bez tam aprūpes apdrošināšanas sistēma apdrošina atsevišķām šīm trešajām personām izdevumu segšanu pret nelaimes gadījuma, vecuma un invaliditātes riskiem.

24.       Šī veida pabalstu galvenais mērķis ir papildināt veselības apdrošināšanas pabalstus, kurā tie ir papildus piesaistīti organizatoriskajā līmenī, lai uzlabotu veselības stāvokli un aprūpējamo personu dzīvi.

25.       Šādos apstākļos un pat, ja šiem pabalstiem ir pašiem savas pazīmes, šādi pabalsti ir jāuzskata par "slimības pabalstiem" Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.”

20      No šī lēmuma izriet, ka pabalsti ar mērķi nodrošināt trešās personas, kuras palīdz aprūpējamajai personai, vecuma riska izdevumu segšanu, kā, piemēram, ar aprūpes apdrošināšanu noteiktie pabalsti ir arī "slimības pabalsti" par labu aprūpējamajai personai Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Neviens īpašs apstāklis šajā tiesvedībā nenorāda uz nepieciešamību pārskatīt šo vērtējumu.

21      Jo īpaši apstāklis, ka trešā persona, kura palīdz aprūpējamajai personai, personiski saņem šādu pabalstu, kā to uzsver PAX, neko nemaina attiecībā uz faktu, ka persona, kuras aprūpes stāvoklis attaisno aprūpes pabalstu saņemšanu kopumā, saņem šo pabalstu tādas sistēmas ietvaros, kuras mērķis ir palīdzēt saņemt aprūpi, kas nepieciešama atbilstoši viņas stāvoklim, pēc iespējas labvēlīgākos apstākļos. Tādējādi augstāk minētais pabalsts šajā sakarā norāda uz veselības apdrošināšanas nozari. Tāds pats konstatējums papildus izriet attiecībā uz aprūpes pabalstu kā tādu, kad tas tiek pilnībā vai daļēji izlietots, lai samaksātu trešajai personai, kura palīdz aprūpējamajai personai, kā tas ir Bartas kundzes gadījumā.

22      Tāpat gadījumā, kad aprūpes apdrošināšanu dažreiz sniedz privāts apdrošinātājs uz individuāla līguma pamata, nevar izvairīties no tā, ka attiecībā uz to no brīža, kad šāda līguma noslēgšana tieši izriet no attiecīgās sociālās nodrošinājuma likumdošanas piemērošanas, tiek piemērota Regula Nr. 1408/71. Šajā sakarā pretēji tam, ko izteica Grieķijas valdība savos Tiesai iesniegtajos paskaidrojumos, minētais pienākums neizriet no tādiem līguma noteikumiem, kādi noteikti Regulas Nr. 1408/71 1. panta j) punkta otrajā daļā, attiecībā uz kuriem augstāk minētā regula principā netiek piemērota.

23      Tādējādi atbilde uz iesniedzējtiesu pirmās daļas jautājumiem, kā tie ir apkopoti šī sprieduma 17. punktā, ir tāda, ka pabalsts, ar kuru aprūpes apdrošināšanas sniedzēja iestāde veic vecuma apdrošināšanas iemaksas par trešo personu, kura sniedz aprūpi aprūpējamās personas dzīvesvietā, pastāvot tādiem apstākļiem kā pamata lietās, ir slimības pabalsts aprūpējamajai personai, un uz to attiecas Regula Nr. 1408/71.

 Par iespēju atteikt veikt vecuma apdrošināšanas iemaksas par trešo personu, kura palīdz aprūpējamajai personai, pamatojoties uz to, ka viena vai otra persona dzīvo citā dalībvalstī nekā kompetentā valsts

24      Attiecībā uz Gomēnas-Serī kundzes gadījumu vispirms ir nepieciešams izvērtēt, vai vecuma apdrošināšanas iemaksu izdarīšana par trešo personu, kura palīdz aprūpējamajai personai, jāveic saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā dzīvo aprūpējamā persona, vai saskaņā ar kompetentās valsts tiesību aktiem, kuras šādā gadījumā ir divas dažādas valstis.

25      Šajā sakarā augstāk minētajā spriedumā Molenaar Tiesai tika lūgts izvērtēt, vai dažādie aprūpes apdrošināšanas pabalsti ir slimības pabalsti "natūrā" vai slimības pabalsti "skaidrā naudā". Būtībā saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 19. un 20. panta noteikumiem, kas darbinieku vai pašnodarbināto un viņu ģimeņu slimības un maternitātes apdrošināšanas sakarā attiecas uz gadījumiem, kad attiecīgās personas dzīvo citā dalībvalstī, nevis atbildīgajā dalībvalstī, jo īpaši, kā tas ir pārrobežu darbinieku gadījumā, fakts, ka pabalsti ir pabalsti "natūrā" vai "skaidras naudas" pabalsti, var mainīt piemērojamo likumdošanu.

26      Augstāk minētajā spriedumā Molenaar Tiesa nosprieda:

“31.  1966. gada 30. jūnija spriedumā Vaassen-Göbbels (61/65, Recueil 1966, 377. lpp., it īpaši 400. lpp.) Tiesa attiecībā uz Padomes 1958. gada 25. septembra Regulu Nr. 3 par viesstrādnieku sociālo nodrošinājumu (OV 1958, 30, 561. lpp.), kas bija spēkā pirms Regulas Nr. 1408/71 un kurā izmantoti tie paši jēdzieni, jau norādīja, ka termins "pabalsti natūrā" neizslēdz pabalstus, kuri ir debitoriestādes veiktie maksājumi, tai skaitā, izdevumu segšanas vai atlīdzināšanas veidā, un ka termins "skaidras naudas pabalsti" pēc būtības aptver pabalstus, kuru mērķis ir kompensēt slima darbinieka algas zudumu.

32.       Kā tas tika norādīts jau augstāk [..], aprūpes apdrošināšanas pabalsti, no vienas puses, sastāv no sakarā ar personas aprūpes stāvokli radušos izdevumu, jo īpaši, viņa stāvoklim nepieciešamo medicīniska rakstura izdevumu, segšanas vai atlīdzināšanas. Šādi pabalsti, kuru mērķis ir segt apdrošinātās personas saņemto aprūpi kā viņa dzīvesvietā, tā arī speciālā iestādē, aprīkojuma iegādi un darbu veikšanu, ir nepārprotami iekļauti jēdzienā "pabalsti natūrā", kas noteikts Regulas Nr. 1408/71 19. [panta] 1. punkta a) apakšpunktā.

33.       Taču, ja aprūpes apdrošināšanas mērķis ir segt arī atsevišķus sakarā ar aprūpes stāvokli radušos izdevumus, it īpaši tos, kas radušies sakarā ar trešās personas sniegto palīdzību, nevis kompensēt pabalsta saņēmēja darba samaksas zudumu, tā tomēr satur pazīmes, kas to nošķir no slimības apdrošināšanas pabalstiem natūrā.

34.       Pirmkārt, pabalsta izmaksa ir periodiska un nav atkarīga no iepriekš veiktajiem atsevišķiem izdevumiem, kā, piemēram, no aprūpes izdevumiem, ne arī no a fortiori veikto izdevumu attaisnojošo dokumentu uzrādīšanas. Otrkārt, pabalsta summa ir noteikta un pastāv neatkarīgi no pabalsta saņēmēja reāli veiktajiem izdevumiem, lai apmierinātu viņa ikdienas dzīves vajadzības. Treškārt, pabalsta saņēmējam ir atstāta liela brīvība viņam tādā veidā piešķirtās naudas tērēšanā. Jo īpaši, kā to norādīja pati Vācijas valdība, aprūpes pabalstu tā saņēmējs var izmantot, lai pateiktos kādam no savas ģimenes locekļiem vai apkārtējiem, kuri viņam brīvprātīgi palīdz.

35.       Tādējādi aprūpes pabalsts pastāv finansiālas palīdzības veidā, kas ļauj vispārīgi uzlabot aprūpējamo personu dzīves līmeni, kompensējot papildu izmaksas, kas radušās sakarā ar stāvokli, kurā viņas atrodas.

36.       Tāpēc būtu uzskatāms, ka tāds pabalsts kā aprūpes pabalsts ir viens no veselības apdrošināšanas "skaidras naudas" pabalstiem, kuri noteikti Regulas Nr. 1408/71 19. [panta] 1. punkta b) apakšpunktā.”

27      Vecuma apdrošināšanas iemaksu veikšana par trešo personu, kurai aprūpējamā persona maksā par sniegto palīdzību mājās, pati par sevi ir uzskatāma par slimības apdrošināšanas skaidras naudas pabalstu sakarā ar tās piesaisti aprūpes pabalstam kā tādam tādējādi, ka tā tieši papildina vienu no iespējamiem tās izmantošanas veidiem, proti, pieeju trešās personas palīdzībai dzīvesvietā, kas ir daudz izdevīgāks.

28      No Regulas Nr. 1408/71 19. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 2. punkta izriet, ka darbinieka ģimenes locekļiem, kas dzīvo dalībvalstī, kura nav kompetentā dalībvalsts, ir jāpiešķir citas dalībvalsts kompetentās iestādes sniegtos slimības apdrošināšanas skaidras naudas pabalstus šajā dzīvesvietas dalībvalstī saskaņā ar tiesību aktiem, kurus tā piemēro, ja vien viņiem nav tiesību uz tiem pašiem pabalstiem saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā viņi dzīvo. Tādējādi vecuma apdrošināšanas iemaksu veikšana par trešo personu, kura sniedz palīdzību aprūpējamajai personai un kura dzīvo Francijā, un kura ir tāda darbinieka ģimenes loceklis, kas piesaistīts Vācijas aprūpes apdrošināšanai, ir jānodrošina Vācijas kompetentai iestādei saskaņā ar Vācijas aprūpes apdrošināšanas likumdošanu, pieņemot, ka šī aprūpētā persona dzīvo Vācijā, izņemot gadījumu, ja viņai ir tiesības uz līdzvērtīgu pabalstu saskaņā ar Francijas tiesību aktiem.

29      No lietas materiāliem neizriet, ka pirmajā pamata lietā KKH aprūpes kase būtu apgalvojusi, ka Francijas tiesību akti paredz veikt vecuma apdrošināšanas iemaksas par Gomēnu-Serī kundzi sakarā ar viņas sniegto palīdzību savam aprūpējamajam dēlam. Tādējādi, nepastāvot šādai iespējai, kompetentās valsts, šajā gadījumā – Vācijas, tiesību akti ir tie, kuri ir jāpiemēro šī sprieduma iepriekšējā punktā minētajos apstākļos.

30      Bartas kundzes aprūpējamās personas gadījumā netiek apstrīdēts, ka atbildīgās valsts, šajā gadījumā – Vācijas, kur dzīvo šī aprūpējamā persona, tiesību akti ir tie, kas ir piemērojami.

31      Tādējādi gadījumā, kurā ir piemērojami kompetentās valsts tiesību akti, atliek izvērtēt, vai kompetentā iestāde var atteikt piešķirt īpašu aprūpes apdrošināšanas pabalstu, proti, veikt par trešo personu, kas sniedz palīdzību aprūpējamajai personai, vecuma apdrošināšanas iemaksas, pamatojoties uz to, ka šī trešā persona nedzīvo kompetentajā dalībvalstī.

32      Kā to norādīja atsevišķas lietā iestājušās puses, kuras iesniedza paskaidrojumus Tiesā, tādos gadījumos kā pamata lietās nav nepieciešams lemt par to, vai attiecīgajām trešajām personām ir vai nav darbinieka statuss EKL 39. panta vai Regulas Nr. 1408/71 izpratnē.

33      Faktiski netiek apstrīdēts, ka pamata lietās šīm trešajām personām ir Savienības pilsonība, kura viņām piešķirta saskaņā ar EKL 17. pantu.

34      Savienības pilsoņa statuss dod tiesības tiem dalībvalstu pilsoņiem, kuri atrodas tādā pašā situācijā, sagaidīt tiesību vienādu piemērošanu attiecībā uz Līguma piemērošanu, izņemot tieši paredzētus izņēmumus šajā sakarā (tostarp skat. 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā C-224/98 D'Hoop, Recueil 2002, I‑6191. lpp., 28. punkts).

35      Taču tādos gadījumos, kas ir pamata lietu priekšmets, atteikuma veikt vecuma apdrošināšanas iemaksas par trešo personu, kas sniedz palīdzību aprūpējamajai personai, pamatojoties tikai uz to, ka viņa nedzīvo kompetentajā valstī, kuras tiesību akti ir piemērojami, rezultāts ir tāds, ka tiesības tiks piemērotas atšķirīgi attiecībā uz tādā pašā situācijā esošajām personām, proti, tām, kuras aprūpes apdrošināšanas saņēmējam saskaņā ar šiem pašiem tiesību aktiem sniedz aprūpi, kas nav darbs atbildīgās valsts tiesību aktu izpratnē. Šādā kontekstā, ņemot vērā trešās personas, kura palīdz aprūpējamajai personai, darbības mērķi, šo trešo personu dzīvesvietas kritērijs būtībā parādās nevis kā fakts, kas objektīvi rada atšķirīgas situācijas un kas attaisno atšķirīgu attieksmi, bet kā atšķirīga attieksme attiecībā uz salīdzināmām situācijām, kas ir Kopienu tiesībās aizliegta diskriminācija.

36      Tādējādi atbilde uz iesniedzējtiesu otrās daļas jautājumiem, kā tie apkopoti šī sprieduma 18. punktā, ir tāda, ka attiecībā uz tādiem pabalstiem kā Vācijas aprūpes apdrošināšanas pabalstiem, kuri tiek piešķirti apstākļos, kādi pastāv pamata lietās, apdrošinātajam, kas dzīvo kompetentajā valstī, vai personai, kura dzīvo citā dalībvalstī un kas ir piesaistīta šai apdrošināšanai kā darbinieka ģimenes loceklis, EK līgums, jo īpaši tā 17. pants, kā arī Regula Nr. 1408/71 nepieļauj, ka kompetentā iestāde atsaka veikt par dalībvalsts pilsoni, kas veic trešās personas lomu, sniedzot aprūpi šo pabalstu saņēmējam, vecuma apdrošināšanas iemaksas, pamatojoties uz to, ka šī trešā persona vai augstāk minētais pabalstu saņēmējs dzīvo citā dalībvalstī, nevis atbildīgajā valstī.

 Par tiesāšanās izdevumiem

37      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Vācijas un Grieķijas valdībām, kā arī Komisijai, kas Tiesai iesniegušas savus apsvērumus, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA (otrā palāta),

atbildot uz jautājumiem, ko tai ar 2001. gada 12. decembra un 2002. gada 18. janvāra rīkojumiem iesniedza Sozialgericht Hannover un Sozialgericht Aachen, nospriež:

1)      Pabalsts, ar kuru aprūpes apdrošināšanas sniedzēja iestāde veic vecuma apdrošināšanas iemaksas par trešo personu, kura sniedz aprūpi aprūpējamās personas dzīvesvietā, pastāvot tādiem apstākļiem kā pamata lietās, ir slimības pabalsts aprūpējamajai personai, un uz to attiecas Padomes 1971. gada 14. jūnija Regula Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kura grozīta un atjaunota ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu Nr. 118/97.

2)      Attiecībā uz tādiem pabalstiem kā Vācijas aprūpes apdrošināšanas pabalsti, kuri tiek piešķirti apstākļos, kādi pastāv pamata lietās, apdrošinātajam, kas dzīvo atbildīgajā valstī, vai personai, kura dzīvo citā dalībvalstī un kas ir piesaistīta šai apdrošināšanai kā darbinieka ģimenes loceklis, EK līgums, jo īpaši tā 17. pants, kā arī Regula Nr. 1408/71 redakcijā, kas grozīta un atjaunota ar Regulu Nr. 118/97, iestājas pret to, ka kompetentā iestāde atsaka veikt par dalībvalsts pilsoni, kas veic trešās personas lomu, sniedzot aprūpi šo pabalstu saņēmējam, vecuma apdrošināšanas iemaksas, pamatojoties uz to, ka šī trešā persona vai augstāk minētais pabalstu saņēmējs dzīvo citā dalībvalstī, nevis kompetentajā valstī.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2004. gada 8. jūlijā.

* Tiesvedības valoda – vācu.