ĢENERĀLADVOKĀTA MIGELA POJAREŠA MADURU SECINĀJUMI,
sniegti 2004. gada 1. aprīlī. (1)
Lieta C‑276/02
Spānijas Karaliste
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Valsts atbalsts – Uzņēmuma neveiktie nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu maksājumi – Valsts iestāžu kā grūtībās nonākuša uzņēmuma kreditora rīcība
1. Ar šo prasību Spānijas Karaliste lūdz Tiesu atcelt 2002. gada 14. maija Komisijas lēmumu 2002/935/EK par atbalstu Grupo de Empresas Álvarez (2). Atbilstoši šim Spānijai adresētajam lēmumam kā nesaderīgs ar kopējo tirgu bija atzīts atbalsts, kas izpaudās kā Grupo de Empresas Álvarez SA (turpmāk tekstā – "GEA") un Vidrios Automáticos del Norte SA (turpmāk tekstā – "Vanosa"), GEA filiāles, nepārtraukta nodokļu un sociālo iemaksu nemaksāšana pēc GEA 1997. gada 19. novembra un VANOSA 1997. gada 14. novembra paziņojumiem par maksājumu apturēšanu laika periodā no šiem minētajiem datumiem līdz 2001. gada janvārim.
2. Īsumā jāatgādina šīs lietas konteksts. Šis atgādinājums šķiet nepieciešams vēl jo vairāk tādēļ, ka Tiesai šajā instancē iesniegtajā pieteikumā par lietas ierosināšanu skaidri nebija izklāstīti pamati lēmuma atcelšanai. Līdzīgs sajukums rada procesuāla rakstura grūtības, kas ir jāatrisina pirms lietas izskatīšanas pēc būtības.
I – Lietas konteksts
A – Atbalsta saņēmēju uzņēmumu stāvoklis
3. GEA ir porcelāna un fajansa trauku ražošanas un pārdošanas uzņēmums. Līdz 1991. gadam tas bija viens no lielākajiem trauku ražotājiem Spānijā. Vanosa, tās īpašumā 100 % apjomā esošā filiāle, darbojās stikla iepakošanas nozarē. No 1992. gada nozare, kurā darbojās šie uzņēmumi, pārdzīvoja nopietnas grūtības. Turklāt Galīcijas reģions, kurā atradās šī uzņēmumu grupa, bija ekonomiskās krīzes situācijā.
4. Ar šīm grūtībam tika pamatots Spānijas valsts iestāžu GEA piešķirtais dažāda veida finansiālais atbalsts garantiju un tiešo subsīdiju veidā laika posmā no 1992. līdz 1996. gadam. Kaut gan tas bija atzīts par nelikumīgu, jo par to netika paziņots, Komisija ar 1997. gada 15. jūlija lēmumu 98/364/EK (3) paziņoja, ka šis atbalsts ir saderīgs ar Kopienu vadlīnijām par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu darbības saglabāšanai un pārstrukturēšanai un šī iemesla dēļ ir saderīgs ar kopējo tirgu. Tomēr paziņojuma spēkā esamībai Komisija izvirzīja divus nosacījumus. No vienas puses, Spānijas iestādēm nākotnē jāatturas no jebkura jauna atbalsta piešķiršanas un pilnībā jāpiemēro apstiprinātais pārstrukturēšanas plāns. No otras puses, minētajām iestādēm katru semestri jāiesniedz ziņojums par šī plāna izpildi un GEA ekonomisko situāciju.
5. 1999. gada 21. maijā Komisija saņēma otru ziņojumu par restrukturizācijas plāna piemērošanu. No šī ziņojuma Komisija uzzināja par maksājumu atlikšanu, ko 1997. gadā Juzgada de Primera Instancia de Vigo (Spānija) izsludinājusi pēc šo uzņēmumu lūguma, un par 1998. gadā saskaņā ar valsts tiesību aktiem noslēgtajām vienošanām ar Agencia Estatal de Administración Tributaria (nodokļu administrācijas aģentūra) un Tesorería General de la Seguridad Social (sociālās apdrošināšanas birojs) (turpmāk tekstā – "vienošanās"). Nodokļu administrācijas 1998. gada 14. aprīlī noslēgtās vienošanās ar katru no diviem uzņēmumiem paredzēja, no vienas puses, daļēji atbrīvot abus uzņēmumus no nodokļu parāda un, no otras puses, atlikt nomaksu un ilgtermiņā atmaksāt atlikušo parāda daļu. 1998. gada 6. novembrī Vanosa noslēdza īpašu vienošanos ar sociālās apdrošināšanas biroju, kas paredzēja daļēji atbrīvot no vienošanās tekstā minētā parāda, kā arī atlikt nomaksu un ilgtermiņā atmaksāt atlikušo parāda daļu. Pēc ziņojuma analīzes, Komisija nesaskatīja tajā nekādus atbalsta piešķiršanas nosacījumu pārkāpumus. Tikai konkurentu iesniegtās sūdzības rosināja Komisiju uzsākt jaunu procedūru atbilstoši EKL 88. panta 2. punktam. Šīs sūdzības tika pamatotas ar Spānijas iestāžu rīcību, atsakoties no ievērojamas nodokļu summas un sociālo iemaksu atgūšanas no konkrētajiem uzņēmumiem.
B – Apstrīdētais lēmums
6. Apstrīdētais lēmums, kas pieņemts pēc Komisijas uzsāktās procedūras, pēc būtības norāda, ka laika posmā starp paziņojumiem par GEA un Vanosa maksājumu atlikšanu līdz 2001. gada janvārim šie divi uzņēmumi ir sistemātiski izvairījušies no saviem pienākumiem veikt nodokļu un sociālās apdrošināšanas maksājumus. Lēmums apstiprina, ka saskaņā ar 1998. gada 14. oktobra Komisijas lēmumu 1999/509/EK par Spānijas piešķirto atbalstu Magefesa grupas uzņēmumiem un to pārņēmējiem (4), ko apstiprina Eiropas Kopienu Tiesa tās 2000. gada 12. oktobra spriedumā lietā Spānija/Komisija (5), pastāvīga un sistemātiska sociālās apdrošināšanas iemaksu un ievērojamu nodokļu summu nemaksāšana pēc paziņojuma par maksājumu atlikšanu un vienošanos noslēgšanas veido valsts resursu nodošanu GEA un Vanosa. Tajā turpmāk izklāstīts, ka priekšrocības, ko Kopienu tirdzniecībā konkrētie uzņēmumi tādējādi ieguvuši salīdzinājumā ar to konkurentiem, norāda uz Spānijas iestāžu bezdarbību, kuras nav veikušas attiecīgos pasākumus, lai piespiestu šos uzņēmumus izpildīt savus pienākumus. Līdz ar to ievērojami pieaudzis parāds, ko minētie uzņēmumi bija apņēmušies samaksāt, un jāatzīst, ka šajos apstākļos valsts nav rīkojusies kā rūpīgs privāts kreditors.
7. Šādos apstākļos Komisija uzskata, ka Spānijas iestāžu atteikšanās pieprasīt no GEA un Vanosa to nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu samaksu veido atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt tā uzskata, ka uz šo atbalstu nevar attiecināt nevienu no EKL 87. panta 2. un 3. punktā paredzētajiem izņēmumiem. Līdz ar to tā pieņēma lēmumu, ka konkrētais atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu un pieprasīja Spānijas Karalistei veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai to atgūtu no atbalsta saņēmēja.
II – Par izvirzīto pamatu pieņemamību
8. Savstarpējā sarakstē puses atzina, ka prasības pieteikuma pamati balstās uz EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu. Prasītājas argumentācijā var izdalīt trīs pamatus Apstrīdētā lēmuma atcelšanai. EK līguma pārkāpumu veido, pirmkārt, piemērotā juridiskā pamata kļūdaina izvēle un interpretācija, otrkārt, kļūdaina atsauce uz faktiem, pamatojot Apstrīdēto lēmumu, un, visbeidzot, kļūdaina atbilstošo faktu juridiskā kvalifikācija.
9. Tomēr pastāv šaubas par dažu šajā instancē izvirzīto pamatu pieņemamību. Savā replikā prasītāja lūdz daļēji atcelt Apstrīdēto lēmumu, balstoties uz laika posma, uz kuru attiecināta apsūdzība par valsts atbalsta piešķiršanu, nenoteiktību. Komisija norāda uz jauna pamata esamību šajā lūgumā. Savā noraidījumā tā balstās uz Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 42. panta 2. punktu, kas aizliedz iztiesāšanas laikā izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem juridiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.
10. Jāatceras, ka Tiesa noraida jebkuru pamatu, kas pirmo reizi izvirzīts replikā. Tomēr tā dažreiz atzīst, ka šajā stadijā var izvirzīt jaunu pamatu, pastāvot vienam no trijiem izņēmuma gadījumiem: izrādās, ka vai nu attiecīgais pamats faktiski tikai papildina sākotnējā prasības pieteikumā šajā instancē iepriekš tieši vai netieši norādīto pamatu (6), vai nu šis pamats balstās uz sabiedrisko kārtību, kas jāpārbauda pēc savas ierosmes (7), vai arī tas balstās uz jauniem apstākļiem, kas kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā (8).
11. Šajā gadījumā es nešaubos, ka novēloti izvirzītais pamats ir nepieņemams. Kāds ir Spānijas valdības iesniegtās replikas secinājumu mērķis? Tas ir kritizēt veidu, kādā Komisija ir konstatējusi atbalsta pastāvēšanas laika posmu. Veidā, kādā to ir formulējusi prasītāja, šis pamats ir pārprotams. Aplūkojot to, redzams, ka tas satur divas stipri atšķirīgas daļas.
12. No vienas puses, prasītāja atsaucas uz Apstrīdētā lēmuma motīvu daļas neskaidro norādi uz atbalsta pastāvēšanas laika posmu. Šo lēmumu ļauj apšaubīt formāls pārkāpums, ko veido motivācijas trūkums. Šādā formā pamats attiecas uz iebildumu, kas juridiski atšķiras no tā iebilduma, ar kuru ir saistīti prasības pieteikumā izvirzītie pamati, kas visi attiecas uz minētā lēmuma likumību pēc būtības. Pamata, kas attiecas uz jaunu iebildumu, novēlota izvirzīšana, ja tas nav saistīts ar pamatiem, kas izvirzīti šajā tiesvedībā ar sākotnējo prasību, manuprāt, vienkārši analizējama kā jauns pamats, kas atzīstams par nepieņemamu. Ja tomēr Tiesa sekotu savai judikatūrai un uzskatītu, ka šāds pamats ir sabiedriskās kārtības pamats, kas Kopienu tiesai jāpārbauda pēc savas ierosmes (9), tai pietiek konstatēt, ka Komisija ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu Apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 41. līdz 55. punktā, skaidri norādot atbalsta ilgumu un pamatojumu, kas novedis pie šāda secinājuma (10). Ja tas tiktu atzīts par pieņemamu, tad pamats, kas balstās uz motivācijas trūkumu, nav pamatots.
13. No otras puses, prasītāja apšauba tieši apstrīdētā atbalsta ilgumu. Precīzāk, tā pārmet Komisijai, ka par atbalsta sākuma brīdi tā ir noteikusi dienu, kad uzsāktas maksājumu atlikšanas procedūras, kaut gan šīs procedūras un vienošanās bija daļa no atteikšanās, kuru Komisija atbalstīja tās pirmajā 1997. gada lēmumā 98/364. Šajā iebildumā Komisija saskatīja atbalsta, kas ietilpst fāzē pēc Apstrīdētā lēmuma izpildes, elementu kvantitātes noteikšanas grūtības. Manuprāt, var uzskatīt, ka priekšrocību piešķiršanas brīža un to ilguma noteikšana ir tieši atkarīga no atbalsta novērtējuma darbībām. Šis pamats tādējādi, tāpat kā prasības pieteikuma pamati, attiecas uz EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu. Tomēr tas nenozīmē, ka šis pamats ir pieņemams.
14. Bez šaubām, ja būtu atzīta šī pamata pieņemamība, būtu jāpārbauda šī pamata pamatojums. Jāteic, ka atbalsta piešķiršanas brīdi var noteikt dažādi. Principā atbalsts veidojas tikai apstrīdēto priekšrocību piešķiršanas brīdī. Tomēr var izrādīties citādi, ja šīs priekšrocības piešķirtas, pārkāpjot Komisijas apstiprinātu lēmumu par atbalsta piešķiršanu. Šajā gadījumā faktiski atļauto pasākumu likumība ir cieši saistīta ar attiecīgajai dalībvalstij Komisijas noteiktajiem nosacījumiem. Ja var noteikt, ka dalībvalsts nav izpildījusi tai uzliktos pienākumus un nosacījumus, varētu uzskatīt, ka atbalsta vērtējums ietver ne tikai neparedzētas priekšrocības (šajā gadījumā – vairākas atteikšanās no nodokļu iekasēšanas, kas seko vienošanās noslēgšanai), bet arī pasākumus, kurus to pārbaudes brīdī neaizliedz Līguma noteikumi (šajā gadījumā atteikšanās, kas sekoja maksājumu atlikšanas procedūrai un turpmākajām vienošanām) (11).
15. No minētā izriet, ka šāda palīdzība nav nepieciešama šajā lietā. Faktiski šis iebildums nav, kā tas šķiet prasītājai, vienkāršs arguments, kas pamato prasības pieteikuma pamatus. Tas ir atsevišķs pamats, ko balsta pamatojums, kā arī faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas atšķiras no tiem, kas izvirzīti prasības pieteikuma pamatošanai. Kaut gan tas būtu saistīts ar prasības pieteikumā izvirzīto lēmuma atcelšanas iemeslu, tomēr šādi iekļauts pamats nepārprotami atšķiras no prasības pieteikumā izvirzītajiem pamatiem. Tādējādi tas veicina prāvas priekšmeta paplašināšanu brīdī, kad šis priekšmets jau ir noteikts un principā vairs nebūtu grozāms. Līdzīgā gadījumā Tiesas judikatūra stingri noteic, ka prasītājam nav šādu tiesību (12).
16. Šajā gadījumā piebilstams, ka Tiesas reglamentā paredzētais izņēmums nebūtu ņemams vērā, jo, neskatoties uz pamatojumu, ar kuru tas ir saistīts, nevar uzskatīt, kas šis pamats balstās uz elementiem, uz kuriem izdarīta atsauce šajā tiesvedībā. Faktiski nepastāv neviens šķērslis, lai pēc Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas norādītu uz šo iespējamo prettiesiskumu.
17. No iepriekš minētā izriet, ka šajās divās daļās izskatītais pamats, kas izriet no atbalsta pastāvēšanas laika posma nenoteiktības, ir atzīstams par nepieņemamu.
III – Par EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu un par valsts atbalsta kvalifikāciju
18. Lai pamatotu lūgumu par lēmuma atcelšanu, prasītāja norāda uz trim pamatiem. Pirmkārt, tā apstrīd juridiskos kritērijus un ietvarus, ko piemēro grūtībās nonākušu uzņēmumu atbalsta pasākumiem. No tiem faktiski izriet, ka jebkura maksājumu atlikšanas procedūra veido valsts atbalstu. Pieņemot, ka šie ietvari tiks atzīti par pieņemamiem, prasītāja ar otro pamatu apstrīd faktu, ka Spānijas iestādes nav rīkojušās nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu neveikšanas laikā. Ar trešo pamatu prasītāja iebilst pret Komisijas sniegto minēto iestāžu darbības novērtējumu.
19. Pirmais no šiem pamatiem apšauba kritērija "rūpīgs privāts kreditors" atbilstību, novērtējot attieksmi pret grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, kamēr divi pārējie pamati balstās uz šajā gadījumā iespējami pieļautajām kļūdām, piemērojot šo kritēriju.
A – Juridiska kļūda: rūpīga privāta kreditora kritērija atbilstība valsts atbalsta jēdziena definīcijai
20. Prasītāja vispirms uzskata, ka inkriminētā rīcība izriet no valsts tiesību aktu parastas piemērošanas maksātnespējas jomā. Tādas pašas procedūras varētu attiecināt uz jebkuru citu uzņēmumu, kas atrastos tādā pašā stāvoklī. Prasītāja apgalvo, ka novērtējuma ietvari, uz kuriem Komisija atsaucas Apstrīdētajā lēmumā, apšauba vispārēja rakstura normas, nevis konkrētus pasākumus, kā to pieprasa Kopienu tiesības attiecībā uz valsts atbalstu. Tādējādi būtu apdraudētas visas dalībvalstu noteiktās maksātnespējas novēršanas procedūras.
21. Tā ir taisnība, ka Tiesa ir spriedusi, ka iespējamie finanšu resursu zaudējumi, kas valstij radušies, piemērojot īpašas pārvaldības sistēmu, pilnībā aizliedzot individuālu rīcību parādu atgūšanā un apturot procentu uzkrāšanos par konkrēta uzņēmuma parādiem, paši par sevi nepamato minētās sistēmas atbalsta kvalifikāciju. Tas ir tādēļ, ka "šādas sekas rada jebkura likumā noteikta sistēma, kas paredz kārtību, kādā veidojas attiecības starp maksātnespējīgu uzņēmumu un visiem tā kreditoriem, tomēr no tā automatiski nevar secināt, ka valsts iestādes tieši vai netieši uzņēmušās papildu finansiālu apgrūtinājumu, lai konkrētajam uzņēmumam piešķirtu noteiktas priekšrocības" (13). Faktiski šajos īpašajos apstākļos dalībvalsts pieņemtā nostāja maksātnespējas procedūras ietvaros var veidot atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē (14). Tā tas tika nospriests attiecībā uz valsts iestāžu – kreditoru lēmumu nepieprasīt likvidēt Magefesa grupu, kas būtu bankrotējusi, ievērojot uzņēmumu pienākumu maksāt nodokļus līdz to darbības apturēšanai (15).
22. Kā norāda Komisija, šīs lietas atbilstošās tiesību normas skaidri izriet no Tiesas judikatūras, jo īpaši no lietas "Magefesa". Apstrīdētais lēmums nenorāda uz Komisijas izdarītajiem secinājumiem, ka veiktās maksātnespējas novēršanas procedūras un noslēgtās vienošanās, vai pat zaudējumi, kas līdz ar to rodas valsts iestādēm kā kreditoriem, veido valsts atbalstu. Apstrīdētajā lēmumā nav apšaubīti ne valsts tiesību akti maksātnespējas jomā, ne pašas paredzētās maksātnespējas novēršanas procedūras. Šajā sakarā nav apstrīdams, ka valsts iestāžu kā kreditoru rīcībā ir dažāda veida līdzekļi, lai konkrētos uzņēmumus piespiestu izpildīt savus pienākumus, un diskrecionāra vara izvēlēties piemērot šos līdzekļus. Ievērojot Tiesas judikatūru, pietiek atzīt, ka runa ir par īpašiem pasākumiem (16). Ir pieņemts, ka atbalstu veido nevis valsts tiesību aktu radītās vispārējās priekšrocības, bet īpašas un izlases priekšrocības, kas rodas, piemērojot tiesību aktus šādos gadījumos (17).
23. Lai novērtētu valsts iestāžu rīcību situācijā, kāda radusies šajā gadījumā, Tiesa apstiprina Komisijas izmantoto metodoloģiju, saskaņā ar kuru tiek salīdzināta valsts iestāžu un rūpīga privāta kreditora rīcība identiskos apstākļos (18). Jāuzdod jautājums, vai līdzīgos apstākļos rūpīgs privāts kreditors būtu noslēdzis šādas vienošanās, pieļāvis līdzīgu maksājumu atlikšanu un pieņēmis tādu pašu nostāju attiecībā uz vienošanās izpildes kontroli. Ja šāda intervence ļauj konkrētajam uzņēmumam pārvarēt pārejošu krīzi, nesot peļņu rūpīgam privātam kreditoram, tad tā varētu būt pieņemama. Bet, ja tā aprobežojas ar vēlēšanos glābt uzņēmumu, kas nav dzīvotspējīgs un nav piemērojies tirgus apstākļiem, tā ir jāaizliedz, jo šādā gadījumā tā ir pretrunā ar ekonomikas loģiku, efektivitāti un kopējā tirgus pienācīgu darbību.
24. Apstrīdētajā lēmumā Komisija pamatoti atgādina, ka rūpīga privāta kreditora kritērijs nebūtu jājauc ar Tiesas judikatūrā noteikto klasisko privāta ieguldītāja kritēriju (19). Kamēr ieguldītājs plāno gūt peļnu, iejaucoties attiecīgo uzņēmumu darbībā, rūpīgs privāts kreditors tiecas panākt to summu samaksu, ko tam ir parādā finansiālās grūtībās nonācis parādnieks (20). Ieguldītājs var izvēlēties ieguldījumu veidu, kas tam šķiet visizdevīgākais. Teorētiski kapitāls, ko tas ir gatavs ieguldīt uzņēmumā, ir pieejams ar tiem pašiem nosacījumiem jebkuram uzņēmumam, kas darbojas tirgū. Rūpīga privāta kreditora gadījumā situācija ir atšķirīga. Tas jau ir privileģētās attiecībās ar parādnieku uzņēmumu, kuram tas var piešķirt jaunas priekšrocības, atliekot parādu nomaksu vai to pārkārtojot vispār. Šajā gadījumā apgrozībā esošais kapitāls netiek izmantots "tirgū". Tas nav pieejams ar tiem pašiem nosacījumiem citiem uzņēmumiem. Šis kapitāls ir piešķirts, ņemot vērā vienīgi divu pušu intereses. Šo situāciju atšķirībām, manuprāt, jānosaka atšķirības vērtējumā, salīdzinot valsts iestāžu un privāta uzņēmuma rīcību. Ieguldījumu gadījumā salīdzinājumu veic "parastos tirgus apstākļos". Ja kapitālu ar ieguldītājam labvēlīgiem nosacījumiem piešķir grūtībās nonākušam uzņēmumam, lai tas varētu īsākā vai ilgākā laika posmā sagaidīt finansiālu rentabilitāti, tas neradītu šim uzņēmumam priekšrocības un neizkropļotu konkurenci. Kreditora un parādnieka attiecību gadījumā situācija ir citāda. To var aplūkot tikai "līdzīgos tirgus apstākļos" (21). Runa ir par uzņēmumu parādnieku situācijas novērtējumu nevis salīdzinājumā ar situāciju, kādā atrodas to konkurenti tirgū, bet salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kas atrodas tādās pašās grūtībās. Šajā gadījumā jāpārliecinās ne tikai par to, vai pastāv ekonomiskas priekšrocības, jo par tām nav šaubu (22), bet, vai šīm priekšrocībām ir "izlases" raksturs tādējādi, ka tās bez jebkāda pamatojuma, kas nav saskaņā ar ekonomiskas efektivitātes loģiku, pret kādu uzņēmumu paredz prioritāru attieksmi (23). Šajā gadījumā kritērijs secinājumu izdarīšanai ir nevis ekomomisku priekšrocību pastāvēšana, bet šo priekšrocību radītā attieksme, kas ir labvēlīgāka par to, ko līdzīgos apstākļos piešķirtu privāts kreditors uzņēmumam, kas ir tam parādā.
25. Šajos divos gadījumos var tikai apstiprināt metodi, kas balstās uz salīdzinājumu ar privāta uzņēmuma kritēriju. Šāda metode saskan ar Līgumā izvirzīto vispārējo mērķi, kas tiecas izvairīties no mākslīgu priekšrocību radīšanas dažu ekonomisku interešu labā, lai šīs priekšrocības neradītu prioritāru stāvokli (24). Tomēr jāņem vērā mainīgie apstākļi, kādos šo metodi piemēro. Šai metodei nav ne tās pašas funkcijas, ne tā pati jēga, ja to piemēro ieguldītāja vai kreditora gadījumā.
26. Šajā gadījumā nešķiet, ka Komisijas piemērotā juridiskā metode un ietvari būtu nopietni jākritizē. Tie ievēro minēto atšķirību un atbilst tiesas judikatūrā noteiktajam kritērijam. Vienīgais jautājums, kas būtu jāuzdod, ir par to, kā šādos īpašos apstākļos būtu jāpiemēro Komisijas tā sauktā "Magefesa doktrīna", ievērojot valsts iestāžu pieņemto nostāju. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka attiecībā uz valsts atbalsta pamatā esošo priekšrocību novērtējumu katras lietas konkrētiem apstākļiem ir īpaša nozīme (25).
27. Pirmais secinājums ir skaidrs. Juridiska kļūda nav pierādīta. Līdz ar to pirmais pamats nav pamatots.
B – Rūpīga privāta kreditora kritērija nepareiza piemērošana
28. Nepareiza izmantošana varētu izrietēt, no vienas puses, tikai daļēji ņemot vērā atbilstošos faktus. No otras puses, to varētu radīt juridiski nepareiza faktu, kas darīti zināmi Komisijai, kvalifikācija.
1. Kļūda faktos
29. Lai pārliecinātos, vai saskaņā ar lietas apstākļiem Spānijas iestādes ir rīkojušās kā pietiekami rūpīgi kreditori, ir svarīgi noskaidrot šo iestāžu faktiski veiktās darbības. Spānijas valdība uzskata, ka Apstrīdētais lēmums nesaskan ar atbilstošajiem faktiem, kas bija Komisijas rīcībā. Tā secina, ka šis lēmums pieņemts, balstoties uz apstākļiem, kas atšķiras no tiem, kurus tā darījusi zināmus Komisijai.
30. Jāatgādina, ka prasības par lēmuma atcelšanu ietvaros apstrīdētā akta likumība jānovērtē saistībā ar faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kas pastāvēja akta pieņemšanas dienā (26). Precīzāk, no šīs normas izriet, ka valsts atbalsta jomā Komisijai nevar izteikt iebildumus par to, ka tā nav ņēmusi vērā faktiskos apstākļus, kas tai nav darīti zināmi inkriminētās rīcības pārbaudes laikā (27). No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka vairāki apstākļi, kas prasības pieteikumā norādīti, lai pamatotu Spānijas valdības argumentāciju, nebija darīti zināmi Komisijai administratīvās pārbaudes procedūras laikā. Ja šie apstākļi radušies pēc Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas (28) vai arī ja tie nav darīti zināmi lēmuma autoram noteiktajā laikā (29), tad uz tiem nevar lietderīgi atsaukties, lai pamatotu Tiesai iesniegto pamatu. Pamats, kas izriet no kļūdas faktos, ciktāl to pamato ar šiem apstākļiem, nav atbalstāms.
31. Kaut arī prasības pieteikums sniedz vairāk informācijas nekā Komisijas pārbaudes procedūras materiāli, no Tiesai iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka šīs lietas materiāli satur vairāk informācijas nekā Apstrīdētais lēmums (30). Tāpat ir acīmredzams, ka minētais lēmums izsmeļoši neatspoguļo veikto kustamā un nekustamā īpašuma apķīlāšanu. Šajā lēmumā Komisija aprobežojas ar atsauci uz nekustamā īpašuma un dažādu aktīvu apķīlāšanu (31).
32. Vai var konstatēt Apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu? Tā apgalvo prasītāja, uzskatot šos apstākļus par pamatojumu savai rīcībai un tai rūpībai, ar kādu šīs iestādes pierādījušas maksātnespējas procedūras kontroli. Komisija apstrīd, ka, ja šie apstākļi tiktu ņemti vērā, tas būtu pietiekams pamats, lai mainītu Komisijas vērtējumu. Faktiski abas puses sagroza jautājumu. Pušu strīds drīzāk attiecas uz veidu, kādā fakti tiek novērtēti. Varbūtējais prettiesiskums tiek apspriests nevis kā kļūda faktos, bet kā faktu juridiskā novērtējuma sekas.
33. Šajā jautājumā jebkurā gadījumā jāatzīst, ka Komisijai piemīt zināma rīcības brīvība atbilstīgo faktu noteikšanā un izvēlē. Komisijai var tikai pārmest, ka tā nav atsaukusies uz atsevišķiem apstākļiem, ko, iespējams, varētu izmantot, veicot vērtējumu. Tomēr nav acīmredzams un turklāt norādīts, ka Apstrīdētais lēmums balstītos uz neprecīziem vai sagrozītiem faktiem. Šādos apstākļos tikai vienkārša motīvu daļā minēto faktu neprecizitāte nevar izraisīt šī lēmuma rezolutīvās daļas prettiesiskumu. Līdz ar to pamats, kas balstās uz kļūdu faktos, ir jānoraida.
2. Nepareizs faktu juridiskais vērtējums
34. Jāuzdod šāds jautājums: vai fakti, kas Komisijai varēja būt zināmi pārbaudes procedūras laikā, pamato secinājumu, saskaņā ar kuru Spānijas iestādes nav pierādījušas pietiekamu rūpību? Citiem vārdiem sakot, ņemot vērā visus apstākļus šajā gadījumā, ieskaitot tos, kas nav minēti lēmuma motīvu daļā, vai Komisija var izdarīt grozījumus tās vērtējumā? Šis jautājums vēl ir jāpārbauda.
35. Spānijas valdība norāda, ka, piemērojot rūpīga privāta kreditora kritēriju, Komisija nav pietiekami ņēmusi vērā kompetento iestāžu veiktos pasākumus, lai atgūtu parādus, kas radušies pēc vienošanos noslēgšanas. Tādi pasākumi kā kustamā un nekustamā īpašuma apķīlāšana, sociālā nodrošinājuma iestāžu lūgums apķīlāt bankas kontus, sociālo dzīvokļu, GEA tirdzniecības zīmju, šo sabiedrību galvenajiem klientiem sniegto kredītu apķīlāšana, ko veikusi nodokļu administrācija no 1999. gada līdz 2001. gadam, nav minēti. Šāda kļūda noveda Komisiju pie nepareiza vērtējuma, saskaņā ar kuru „Spānijas Karaliste nav veikusi Spānijas tiesību aktos paredzētos pasākumus (atsevišķas izpildes procedūras), lai izvairītos no tā, ka uzņēmumi, veicot savu darbību, neievēro savus pienākumus maksāt nodokļus un sociālās apdrošināšanas iemaksas” (32). Komisija uz šiem argumentiem atbild, ka norādītie pasākumi ir novēloti un jebkurā gadījumā tie ir neefektīvi. Tas, ka tie nevarēja apturēt attiecīgo uzņēmumu parādu ievērojamu pieaugumu pēc vienošanos noslēgšanas, apliecina valsts iestāžu darbības nepietiekamību. Kā prioritārs kreditors, tās nav izmantojušas visus to rīcībā esošos juridiskos instrumentus, lai reaģētu uz šo uzņēmumu obligāto maksājumu neveikšanu. Šādā situācijā tām būtu jāizmanto iespēja lūgt atzīt šos uzņēmumus par maksātnespējīgiem un likvidēt to aktīvus.
36. Pirms lēmuma pieņemšanas šajā strīdā es gribētu uz brīdi atgriezties pie apstrīdētās kvalifikācijas pamatā esošā rūpīga privāta kreditora kritērija. „Rūpīga privāta kreditora” jēdziens jurisprudencē paliek neskaidrs, jo īpaši gadījumā, kur valsts kā kreditora rīcībā ir prioritāras parādsaistības, to aizstājot ar "iespējama privāta kreditora" konstrukciju (33). Šis izdomājums norāda, manuprāt, uz pamata iezīmi. „Rūpīgs privāts kreditors tirgus struktūrā” ir sekmīgs tirgus dalībnieks, kas spēj atšķirt un izmantot visatbilstošākos līdzekļus, lai sasniegtu noteiktu mērķi – atgūtu šos parādus.
37. Šīs efektivitātes nosacījums paredz ņemt vērā faktoru kopumu, kas raksturīgs attiecībām, kurās ir iesaistīts šis tirgus dalībnieks (34). Tā kā prasītāja apgalvo, ka citā lēmumā attiecībā uz līdzīgu jautājumu Komisija ir pieņēmusi pretēju nostāju, Komisija prasītājai pamatoti ir atbildējusi, ka šīs lietas apstākļi bija ļoti atšķirīgi. Šis lēmums atšķirībā no Apstrīdētā lēmuma atsaucās uz sociālās nodrošināšanas iestāžu un Valsts kases aktīvu rīcību (35).
38. Tāpat jānorāda, ka šis kritērijs neliek valsts iestādēm neņemt vērā citus mērķus, kas izvirzīti maksātnespējas procedūras ietvaros. Tām ir tiesības ņemt vērā, kā tas ir šajā gadījumā, "vispārējās un sociālās intereses, lai saglabātu darbavietas" (36). Bet šīs rūpes varētu būt efektīvas, tikai pārbaudot atbalsta saderību EKL 87. panta 3. punkta ietvaros. Lai kvalificētu valsts atbalstu, valsts darbība netiek vērtēta atkarībā no izvirzīto mērķu vērtības vai nozīmīguma. Tā jāvērtē, ievērojot piemēroto līdzekļu efektivitāti, lai aizsargātu savas kreditora intereses. Tas šajā gadījumā ir vienīgais vērā ņemamais pamats, balstoties uz kuru, ir jāizvērtē valsts iestāžu rīcība.
39. Jāpiebilst, ka privāta kreditora kritērijs neprasa nekavējoties lūgt atzīt par maksātnespējīgu grūtībās nonākušu uzņēmumu (37). Faktiski Spānijas iestādēm nevar pārmest vēlēšanos izvairīties no konkrēto uzņēmumu darbības pārtraukšanas. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka privātam kreditoram, kas piešķīris ievērojamus līdzekļus, ir interese zināmu laiku saglabāt uzņēmuma parādnieka darbību, ja tūlītējas likvidācijas izmaksas ir lielākas nekā atbalsta piešķiršanas izmaksas. Katram kreditoram ir jāsalīdzina, no vienas puses, ieguvums, ko rada uzņēmuma tūlītēja likvidācija, un, no otras puses, ieguvums, kas varētu rasties, atsakoties no savu aizdevumu tūlītējas atgūšanas un turpinot savu parādnieku darbību.
40. Manuprāt, saskaņā ar Tiesas judikatūru izvēle atteikties no tūlītējas parāda atgūšanas jābalsta vismaz uz trim nosacījumiem. Pirmkārt, iepriekš jānosaka uzņēmuma ekonomiskā dzīvotspēja un finansiālās situācijas uzlabojumi (38). Otrkārt, jādara viss, lai izvairītos no jaunu kredītu rašanās un jaunu parādu uzkrāšanas (39). Treškārt, valstij jāparedz savu aizdevumu atgūšana samērīgā termiņā (40).
41. Šādas vērtējuma sistēmas piemērošana konkrētajam gadījumam rāda Spānijas valdības nepietiekami stingro nostāju. Laikā pēc vienošanos noslēgšanas, kad uzņēmumu dzīvotspēja vēl varētu būt iepriekš pieņemama un aizdevumu atgūšana sagaidāma samērīgā termiņā, nav piemērotas visefektīvākās procedūras, lai izvairītos no jaunu parādu uzkrāšanas. Šis efektivitātes un rūpības trūkums īpaši izpaužas trijos veidos.
42. Pirmkārt, tas izriet no līdzekļu novēlotas izmantošanas. Apķīlāšana, uz ko prasītāja atsaucas pēc maksājumu atlikšanas procedūras, ir veikta tikai no 2000. gada beigām, gandrīz vairāk nekā trīs gadus pēc paziņojumiem par maksājumu atlikšanu. Visbeidzot, tā kā Spānijas iestādes ir pieņēmušas lēmumu atteikties no noslēgtajām vienošanām un uzsākt izpildes procedūras, uzkrātie parādi jebkuru atgūšanu padara lielā mērā par maz ticamu (41). Šādu darbības nokavējumu tāpat pierāda tas, ka puses ir atzinušas, ka privāti kreditori būtu rīkojušies veiklāk nekā valsts kreditori, lūdzot realizēt hipotekārās garantijas un iesniegt Vanosa bilanci. Otrkārt, rūpības trūkums izriet no izmantoto līdzekļu neefektivitātes. No lietas materiāliem izriet, ka veiktajām apķīlāšanām ir bijusi ļoti ierobežota iedarbība. Vienkāršs "spiediens", ko izdarījuši valsts kreditori, nav pietiekams, kā apgalvo prasītāja, lai kompensētu tiešas darbības trūkumu. Papildus tam, ka šāda spiediena reāla iedarbība ir tikai pieņēmums, vienīgā norādītā ticamā iedarbība (uzņēmumu slēgšana) neatbilst izvirzītajam mērķim atgūt parādu. Visbeidzot, efektivitātes un rūpības trūkumu apliecina Spānijas iestāžu zināšanu trūkums. Spānijas Karalistes nespēja darīt zināmu precīzu maksājamo nodokļu summu jau norāda uz zināmu nevērību. Tomēr tāpat ir jāpiekrīt, ka Spānijas ietādes nav pārliecinoši varējušas darīt zināmus attiecīgo uzņēmumu darbības apstākļus. Šāds informācijas trūkums ne tikai nepamato GEA pienākuma maksāt nodokļus nepildīšanu, kā apgalvo prasītāja, bet arī pierāda atbildīgo iestāžu modrības nepietiekamību.
43. Visbeidzot, prasītāja norāda, ka lielāka atbildīgo iestāžu rūpība neļautu agrāk atteikties no noslēgtajām vienošanām. Tas izriet no aizdevumu atgūšanas administratīvās sistēmas (42). Tomēr nav apstrīdams, ka judikatūrā darbības un administratīvās kārtības šķietamas grūtības nepamato pasākumu, kas vajadzīgi, lai ievērotu Līguma pamatprincipus, un šajā gadījumā – lai izpildītu lēmuma nosacījumus, kas atļauj atbalstu pārstrukturēšanai – neīstenošanu (43).
44. Šādos apstākļos un ņemot vērā šīs lietas vēsturi, jāatzīst, ka rūpīga kreditora interesēs visīsākajos termiņos būtu jāatsakās no noslēgtajām vienošanām un jāuzsāk konkrēto uzņēmumu likvidācija. Jāatgādina, ka šo uzņēmumu situācijas pārbaude jāveic saskaņā ar pārstrukturēšanas plānu, ko piemēro ar stingri noteiktu nosacījumu nepiešķirt jaunu atbalstu, tajā skaitā arī atsakoties no neatmaksāto kredītu atgūšanas (44). Uzskatām, ka atzītais fakts, saskaņā ar kuru vienošanās tika pārkāptas jau pēc to noslēgšanas, pietiekami norāda uz pasākumiem, kas būtu jāveic. Kaut gan Spānijas iestādes bija brīdinātas par situāciju, to nepietiekamā rīcība veidoja valsts atbalstu.
45. Es uzskatu, ka, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus, Komisija ir pareizi piemērojusi privāta kreditora kritēriju. Tāpat kā citi pārbaudītie pamati, pamats, kas izriet no faktu kļūdaina juridiskā vērtējuma, ir jānoraida.
IV – Secinājumi
46. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, uzskatu, ka Tiesai vajadzētu:
1) prasību noraidīt;
2) piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
1– Oriģinālvaloda – portugāļu.
2– OV L 329, 1. lpp. (turpmāk tekstā – "Apstrīdētais lēmums").
3– OV L 164, 1998, 30. lpp.
4– OV L 198, 1999, 15. lpp.
5– Lieta C‑480/98, Recueil 2000, I‑8717. lpp.
6– 1982. gada 30. septembra spriedums lietā Amylum/Padome (lieta 108/81, Recueil 1982, 3107. lpp., 25. punkts).
7– 1997. gada 20. februāra spriedums lietā Komisija/Daffix (lieta C‑166/95 P, Recueil 1997, I‑983. lpp., 24. punkts).
8– 2002. gada 15. oktobra spriedums lietā Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija (lietas C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, Recueil 2002, I‑8375. lpp., 369. – 379. punkts).
9– Kaut gan judikatūrā pienākums norādīt pamatojumu ir nostiprināts kā sabiedriskās kārtības pamats, pastāv zināma nedrošība par procesuālajām sekām, kam būtu jāizriet no šī pienākuma. Dažreiz Tiesa uzskata, ka tā var tikai "pēc savas ierosmes pārbaudīt pamata formu pārkāpumu", kas ir daļa no pienākuma norādīt pamatojumu (skat., piemēram, 1991. gada 7. maija spriedumu lietā C‑304/89 Oliveira/Komisija, Recueil 1991, I‑2283. lpp., 18. punkts), bet dažreiz Tiesa uzskata, ka tas ir viņas pienākums (skat. jo īpaši 2003. gada 3. jūlija spriedumu lietā C‑457/00 Beļģija/Komisija, Recueil 2003, I‑6931. lpp., 102. punkts). Manuprāt, tiesības pēc savas ierosmes norādīt uz sociālās kārtības pamatiem ir tikai iespēja, nevis juridisks pienākums. Tas ir "pienākums" tikai vispārīgā nozīmē, kur Kopienu tiesai ir jānodrošina efektīva tiesas aizsardzība, kas tiek īstenota, ja acīmredzami netiek pildīts attiecīgais pienākums.
10– Šajos Apstrīdētā lēmuma punktos Komisija skaidri precizē atbalsta periodu un savu vēlēšanos apšaubīt valsts iestāžu bezdarbību, kas pēc maksājumu atlikšanas ir saskārušās ar konkrēto uzņēmumu parādiem.
11– Skat. šajā sakarā Keppenne J. P., Guide des aides d’État en droit communautaire, Bruylant, Brisele, 1999, 94. lpp.
12– Skat., piemēram, 1982. gada 1. aprīļa spriedumu lietā Dürbeck/Komisija (lieta 11/81, Recueil 1982, 1251. lpp., 13. punkts) un 1984. gada 6. decembra spriedumu lietā Biovillac/EEK (59/83, Recueil 1984, 4057. lpp., 24. punkts).
13– 1998. gada 1. decembra spriedums lietā Ecotrade (lieta C‑200/97, Recueil 1998, I‑7907. lpp., 36. punkts). Lai pamatotu šo apgalvojumu, Tiesa atsaucas uz 1993. gada 17. marta spriedumu lietā Sloman Neptun (lieta C‑72/91 un C‑73/91, Recueil 1993, I‑887. lpp., 21. punkts).
14– Skat. 1999. gada 29. aprīļa spriedumu lietā Spānija/Komisija (lieta C‑342/96, Recueil 1999, I‑2459. lpp.), 1999. gada 29. jūnija spriedumu lietā DM Transport (lieta C‑256/97, Recueil 1999, I‑3913. lpp.) un 5. zemsvītras piezīmē minēto 2000. gada 12. oktobra spriedumu lietā Spānija/Komisija.
15– 5. zemsvītras piezīmē minētais 2000. gada 12. oktobra spriedums lietā Spānija/Komisija.
16– Skat. 1996. gada 26. septembra spriedumu lietā Francija/Komisija (lieta C‑241/94, Recueil‑1996, I‑4551. lpp., 20. un 21. punkts) un 14. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā DM Transport, 30. punkts. Skat. arī ģenerāladvokāta La Pergolas secinājumus lietā Spānija/Komisija (14. zemsvītras piezīmē minētā lieta C‑342/96), 8. punkts, kā arī ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumus šajā lietā, 40. punkts, un ģenerāladvokāta Mišo secinājumus lietā, kurā 2000. gada 12. oktobrī pieņemts spriedums Spānija/Komisija (5. zemsvītras piezīmē minētā lieta C‑480/98), 12.-14. punkts.
17– Jāpiezīmē, ka Tiesa reizēm jauc jēdzienus īpašs un izlases (skat., piemēram, 1999. gada 17. jūnija spriedumu lietā C‑75/77 Beļģija/Komisija, Recueil 1999, I‑3671. lpp., 26. punkts). Tomēr jājautā, vai tie būtu jāšķir. Faktiski speciālais iestājas pret vispārīgo. Pasākums ir īpašs, ja to piemēro īpašai uzņēmumu kategorijai, kur šo atšķirīgo attieksmi nevarētu pamatot ar fiskālās sistēmas, kas attiecas uz šiem uzņēmumiem, raksturu un struktūru (skat. šajā sakarā 2003. gada 13. februāra spriedumu lietā C‑409/00 Spānija/Komisija, Recueil 2003, I‑1487. lpp., 52. punkts). Šāds pasākums noved pie īpašas attieksmes piemērošanas. Izlase ir atšķirīgs nosacījums, kas darbojas citā novērtējuma posmā (skat. šo secinājumu 24. un 25. punktu). Izlase iestājas nevis pret vispārīgo, bet pret vienlīdzīgu attieksmi un pieņem, ka no kopējās uzņēmumu grupas tiek izvēlēti daži, pret kuriem izrāda īpašu attieksmi. Šajā nozīmē var pastāvēt īpašas priekšrocības, kas nav izvēles priekšrocības.
18– 14. zemsvītras piezīmē minētais 1999. gada 29. aprīļa spriedums lietā Spānija/Komisija, 46. punkts.
19– Apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 49. punkts. Par privāta ieguldītāja kritēriju skat. 1991. gada 21. marta spriedumu lietā Itālija/Komisija (lieta C‑305/89, Recueil 1991, I‑1603. lpp.), 1994. gada 14. septembra spriedumu lietā Spānija/Komisija (lietas C‑278/92 līdz C‑280/92, Recueil 1994, I‑4103. lpp.), un 2003. gada 28. janvāra spriedumu lietā Vācija/Komisija (lieta C‑334/99, Recueil 2003, I‑1139. lpp.).
20– 14. zemsvītras piezīmē minētie 1999. gada 29. aprīļa spriedums lietā Spānija/Komisija, 46. punkts, un 1999. gada 29. jūnija spriedums lietā DM Transport, 24. punkts.
21– Skat. šajā nozīmē ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumus 14. zemsvītras piezīmē minētajā lietā DM Transport, 34. punkts.
22– Kā jau to Komisija Tiesā pierādīja, pamatojoties vienīgi uz privāta ieguldītāja kritēriju, šāda veida apstākļos uzņēmumam parādniekam būtu tirgū grūtāk iegūt tādu kapitālu. Pieņemot, ka attiecīgais uzņēmums atrastos situācijā, kad tam ir jāprasa kapitāla tirgū kredīts, kas ir identisks priekšrocībām, ko tas ieguvis, atliekot vai pārkārtojot parāda nomaksu, tas acīmredzami nokļūtu mazāk labvēlīgā situācijā (skat. Komisijas argumentāciju 14. zemsvītras piezīmē minētajos 1999. gada 29. aprīļa spriedumā Spānija/Komisija un spriedumā DM Transport, attiecīgi 36. un 23. punkts). Ar to pietiek, lai uzskatītu, ka priekšrocības pastāv (tāpat skat. šajā sakarā ģenerāladvokāta La Pergolas secinājumus 14. zemsvītras piezīmē minētajā lietā, kurā spriedums pieņemts 1999. gada 29. aprīlī, Spānija/Komisija, 11. punkts). Tomēr Tiesai ar to nepietiek, lai uzskatītu, ka pastāv valsts atbalsts (14. zemsvītras piezīmē minētais 1999. gada 29. aprīļa spriedums lietā Spānija/Komisija, 47. – 49. punkts).
23– Privāta kreditora kritērijs tāpat pierāda, ka atsevišķos gadījumos parastos tirgus apstākļos var pastāvēt priekšrocības, ko bauda kāds uzņēmums salīdzinājumā ar tā konkurentiem, kas nav izlases priekšrocības, jo tās varētu būt piedāvātas jebkuram citam uzņēmumam, kas atrodas tādos pašos apstākļos.
24– Nevar noliegt, ka valsts izlases pasākumi apdraud Kopienu, proti, tas ir risks "nepareizi izmantot" politisko sistēmu, dodot labumu nelielai grupai, kuras izdevumi jāsedz citiem sabiedrības locekļiem pat tad, ja tos tieši neskar lēmums par priekšrocību piešķiršanu.
25– Skat. 13. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Ecotrade, 37. punkts, un 5. zemsvītras piezīmē minēto 2000. gada 12. oktobra spriedumu lietā Spānija/Komisija, 19. – 21. punkts.
26– 1979. gada 7. februāra spriedums lietā Francija/Komisija (lietas 15/76 un 16/76, Recueil 1979, 321. lpp., 7. punkts).
27– 19. zemsvītras piezīmē minētais 1994. gada 14. septembra spriedums lietā Spānija/Komisija, 31. punkts, un Pirmās instances tiesas 1999. gada 6. oktobra spriedums lietā Kneissl Dachstein/Komisija (lieta T‑110/97, Recueil 1999, II‑2881. lpp., 102. punkts).
28– Savas argumentācijas pamatošanai prasītāja cita starpā norāda uz Vanosa rūpnīcas apķīlāšanu 2002. gada jūnijā, uz to, ka darba ņēmējiem piederošā akciju sabiedrība pārņēmusi Vanosa, kā arī uz valsts tiesas noteikto GEA aktīvu likvidāciju no 2002. gada marta līdz oktobrim.
29– Tas jo īpaši attiecas uz faktiem, uz kuriem izdarīta atsauce prasības pieteikumā, kas ir šādi: Vanosa darba ņēmēju lūgums 2001. gada jūnijā iesniegt bilanci, kompetentās valsts tiesas šī lūguma noraidījums, GEA un Vanosa iespējamā darbības izbeigšana 2001. gadā, sociālās apdrošināšanas biroja 2001. gada 20. decembra lēmums par 1998. gada 6. novembra vienošanās atcelšanu, nodokļu iestāžu un šo uzņēmumu administratoru organizētās tikšanās 2000. gada jūlijā un novembrī, lai pieprasītu šiem uzņēmumiem ievērot savus pienākumus.
30– Tas jo īpaši ir redzams, salīdzinot Apstrīdēto lēmumu un 2001. gada 29. novembra vēstuli, ar ko Spānijas iestādes iesniedza savus apsvērumus Komisijas uzsāktās pārbaudes procedūras laikā.
31– Apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 37. un 44. punkts.
32– Apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 47. punkts.
33– Skat. šajā sakarā 14. zemsvītras piezīmē minētos ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumus lietā DM Transport, 36. punkts, un 5. zemsvītras piezīmē minētos ģenerāladvokāta Mišo secinājumus lietā, kurā 2000. gada 12. oktobrī pieņemts spriedums lietā Spānija/Komisija, 34. punkts.
34– Kā atzinusi Pirmās instances tiesa 2002. gada 11. jūlija spriedumā lietā HAMSA/Komisija (lieta T‑152/99, Recueil 2002, II‑3049. lpp., 168. punkts), "ja uzņēmums, kura finansiālais stāvoklis ir būtiski pasliktinājies, piedāvā noslēgt vienošanos vai virkni vienošanos nolūkā pārstrukturēt savu parādu saviem kreditoriem, lai uzlabotu uzņēmuma situāciju un izvairītos no likvidācijas, katram kreditoram ir jāizvēlas, ievērojot ierosinātās vienošanās ietvaros tam piedāvāto summu, no vienas puses, un summu, ko, iespējams, varētu atgūt uzņēmuma likvidācijas noslēgumā, no otras puses. Kreditora izvēli ietekmē virkne faktoru, kā, piemēram, prioritāra vai parasta hipotekārā kreditora statuss, tā rīcībā esošā iespējamā nodrošinājuma apjoms un raksturs, kreditora veiktais novērtējums par uzņēmuma sanācijas iespējām, kā arī ienākumi, ko tas atgūs likvidācijas gadījumā".
35– 2002. gada 27. novembra Komisijas Lēmums 2003/283/EK par Spānijas Karalistes veiktajiem pasākumiem Refractarios Especiales SA labā (OV L 108, 2003, 21. lpp.).
36– Šī problēma izriet no vienošanās, kas 1998. gada 6. novembrī noslēgta starp sociālās apdrošināšanas biroju un Vanosa, pamatojuma izklāsta.
37– Skat šajā sakarā 5. zemsvītras piezīmē minētos ģenerāladvokāta Mišo secinājumus lietā, kurā 2000. gada 12. oktobrī pieņemts spriedums lietā Spānija/Komisija, 36. punkts.
38– Jāatgādina, ka šī prasība atspoguļota Komisijas pieņemtajās vadlīnijās saistībā ar valsts atbalstu, lai glābtu un pārstrukturētu grūtībās nonākušus uzņēmumus, un ka Tiesa 19. zemsvītras piezīmē minētajā 1994. gada 14. septembra spriedumā lietā Spānija/Komisija vēl pirms šo vadlīniju publicēšanas ir definējusi to kā nosacījumu uzņēmumu pārstrukturēšanas atbalsta saderībai.
39– Skat. 14. zemsvītras piezīmē minēto 1999. gada 29. aprīļa spriedumu lietā Spānija/Komisija, 47. punkts.
40– Skat. šajā sakarā 14. zemsvītras piezīmē minētos ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumus lietā DM Transport, 38. punkts.
41– Jāatgādina, ka aplūkotajā laika posmā no 1997. gada janvāra līdz 2001. gada janvārim GEA uzkrātais sociālās apdrošināšanas iemaksu parāds sasniedza ESP 2 582 880 484, no kura atgūts ESP 166 937 745, kamēr šajā pašā laika posmā GEA filiāles Vanosa minēto iemaksu parāds sasniedza ESP 557 166 270, no kura atgūts ESP 105 989 762.
42– Replika, 14. lpp.
43– Skat. pēc analoģijas 1999. gada 26. janvāra spriedumu lietā Terhoeve (lieta C‑18/95, Recueil 1999, I‑345. lpp., 45. punkts).
44– Apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 50. punkts.