TIESAS SPRIEDUMS

2003. gada 6. martā (*)

Darba ņēmēju brīva pārvietošanās – Regula (EEK) Nr. 1612/68 – Sociālā priekšrocība – Migrējoša darba ņēmēja laulātā tiesības uz atļaujas pastāvīgi uzturēties dalībvalsts teritorijā saņemšanu

Lieta C‑466/00

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EKL 234. pantam

iesniedza Immigration Adjudicator (Apvienotā Karaliste) nolūkā saņemt lietā, kuru iztiesā šī tiesa starp

Arben Kaba

un

Secretary of State for the Home Department,

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt vispārīgos tiesību principus, kas nosaka Tiesas tiesvedību, kā arī Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darbaspēka pārvietošanās brīvību Kopienā (OV L 257, 2. lpp.) 7. panta 2. punktu.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji Ž. P. Puisošē [J. P. Puissochet], M. Vatelē [M. Wathelet], R. Šintgens [R. Schintgen] un K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], P. Janns [P. Jann] (referents), F. Makena [F. Macken], N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr] un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues],

ģenerāladvokāts D. Ruiss-Harabo Kolomers [D. Ruiz-Jarabo Colomer],

tiesas sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        A. Kabaa [A. Kaba] vārdā – R. Allens [R. Allen], QC, un T. Eike [T. Eicke], barrister, kurus pilnvarojis N. Rollasons [N. Rollason], solicitor,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – Dž. Amodeo [G. Amodeo], pārstāvis, kam palīdz R. Plenders [R. Plender], QC,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – N. Jerela [N. Yerrell] un K. Lādenburgers [C. Ladenburger], pārstāvji,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko 2002. gada 16. aprīļa tiesas sēdē sniedza Kaba, kuru pārstāvēja R. Allens un T. Eike; Apvienotās Karalistes valdība, ko pārstāvēja Dž. Amodeo un R. Plenders; Nīderlandes valdība, ko pārstāvēja H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster], pārstāve, un Komisija, ko pārstāvēja M. Šoters [M. Shotter], pārstāvis,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2002. gada 11. jūlija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 2000. gada 19. decembra rīkojumu, ko Tiesa saņēmusi 27. decembrī, Immigration Adjudicator [Imigrācijas dienests] saskaņā ar EK līguma 234. pantu ir uzdevis divus prejudiciālus jautājumus par to, kā interpretēt vispārīgos tiesību principus, kuri nosaka Tiesas tiesvedību un 1968. gada 15. oktobra Padomes Regulas (EKK) Nr. 1612/68 par darbaspēka pārvietošanās brīvību Kopienā (OV L 257, 2. lpp.) 7. panta 2. punktu.

2        Šie jautājumi tika uzdoti saistībā ar prāvu starp Kabu un Secretary of State for the Home Department [Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs] par atteikumu viņam izsniegt atļauju pastāvīgi uzturēties Apvienotās Karalistes teritorijā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3        Regulas Nr. 1612/68 7. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.      Darba ņēmējam, kas ir dalībvalsts pilsonis, citā dalībvalstī valstiskās piederības dēļ nedrīkst piemērot citādus darba un nodarbinātības nosacījumus kā minētās valsts darbiniekiem, īpaši attiecībā uz atalgojumu, atlaišanu un bezdarba gadījumā – atjaunošanu darbā vai atkārtotu pieņemšanu darbā.

2.      Šāds darba ņēmējs bauda tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts iedzīvotāji.”

4        Šīs regulas 10. panta 1. punktā paredzēts, ka:

“1.      Ja darba ņēmējs, kas ir vienas dalībvalsts pilsonis, strādā algotu darbu citā dalībvalstī, kopā ar viņu drīkst apmesties:

a)      šā darba ņēmēja laulātais un viņu bērni, kas ir jaunāki par 21 gadu vai arī atrodas viņa apgādībā;

b)      darba ņēmēja un viņa laulātā apgādībā esošie augšupējie radinieki.”

5        Padomes 1968. gada 15. oktobra Direktīvas 68/360/EEK par ierobežojumu atcelšanu attiecībā uz dalībvalstu darba ņēmēju un viņu ģimeņu pārvietošanos un dzīvesvietu Kopienā 4. panta 4. punktā ir noteikts:

“Ģimenes loceklim, kas nav kādas dalībvalsts pilsonis, izsniedz uzturēšanās dokumentu, kas ir tikpat likumīgs kā dokuments, kuru izsniedz darba ņēmējam, kura apgādībā viņš ir.”

 Valsts tiesiskais regulējums

6        Attiecīgie valsts tiesību noteikumi ir 1971. gada Immigration Act (turpmāk tekstā – “Imigrācijas likums”), 1994. gada Immigration (European Economic Area) Order (Rīkojums par imigrāciju no Eiropas Ekonomikas zonas, turpmāk tekstā – “EEA Order”) un Apvienotās Karalistes 1994. gada Immigration Rules (House of Commons Paper 395) (turpmāk tekstā – “Imigrācijas noteikumi”) tādā redakcijā, kādā tie bija spēkā lietā apskatāmo notikumu brīdī. Šie noteikumi nosaka ieceļošanas un uzturēšanās kārtību Apvienotajā Karalistē.

7        EEA Order tika atcelts ar 2000. gada Immigration (European Economic Area) Regulations (Noteikumi par imigrāciju no Eiropas Ekonomikas zonas). To nosacījumi tomēr nav piemērojami pamata lietai.

8        Imigrācijas noteikumu 255. punktā ir noteikts:

“EEZ [Eiropas Ekonomikas zonas] pilsonis (kurš nav students) un šīs personas ģimenes loceklis, kuram tikusi izsniegta uzturēšanās atļauja vai uzturēšanās dokuments ar derīguma termiņu pieci gadi un kurš uzturējies Apvienotajā Karalistē saskaņā ar 1994. gada EEA Order četrus gadus un turpina tur uzturēties, uz iesnieguma pamata var indosēt savu uzturēšanās atļauju vai, vajadzības gadījumā, uzturēšanās dokumentu ar atļauju pastāvīgi uzturēties Apvienotās Karalistes teritorijā.”

9        Imigrācijas noteikumu 287. punktā ir noteikts:

“Personas, kura uzturas un ir apmetusies uz dzīvi Apvienotajā Karalistē, laulātais var saņemt atļauju pastāvīgi uzturēties, ievērojot šādus nosacījumus:

i)      pieteicējs vai nu ielaists Apvienotajā Karalistē uz divpadsmit mēnešu laikposmu, vai viņa uzturēšanās laikposms tajā ticis pagarināts uz tādu pašu laikposmu, un šo divpadsmit mēnešu laikā viņš ir bijis laulātais personai, kura uzturas un ir apmetusies uz dzīvi Apvienotajā Karalistē, un

ii)      pieteicējs joprojām ir laulātais personai, kuras dēļ viņam ticis atļauts ieceļot ģimenes apvienošanas nolūkos vai pagarināta uzturēšanās atļauja, un laulība turpina pastāvēt, un

iii)      abu pušu nolūks ir pastāvīga kopdzīve ar otru pusi kā laulāto.”

10      Saskaņā ar 1971. gada Imigrācijas likuma 33. panta 2.a punktu “atsauces uz personu, kura ir apmetusies uz dzīvi Apvienotajā Karalistē, nozīmē, ka šī persona parasti uzturas tur un saskaņā ar imigrācijas likumiem uz viņu neattiecas ierobežojumi par uzturēšanās ilgumu.”

11      Saskaņā ar piemērojamo valsts tiesu praksi migrējošs darba ņēmējs, kurš ir Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonis un kurš uzturas Apvienotajā Karalistē, pamatojoties tikai uz šiem faktiem, nav uzskatāms par personu, kura ir “apmetusies uz dzīvi” šī noteikuma izpratnē.

12      Saskaņā ar EEA Order 2. panta 1. punktu EEZ pilsonis ir tādas valsts pilsonis, kura ir līgumslēdzēja puse 1992. gada 2. maija Līgumā par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.), izņemot Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti.

13      EEA Order 4. panta 1. punktā paredzēts, ka “kvalificētai personai” ir tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē tikmēr, kamēr tā saglabāja šo statusu, un šīs tiesības saskaņā ar EEA Order 4. panta 2. punktu tāpat attiecas uz šīs personas ģimenes locekļiem, ieskaitot laulāto. Šī rīkojuma 6. pantā noteikts, ka jēdziens “kvalificēta persona” attiecas uz EEZ dalībvalsts pilsoni, kurš strādā Apvienotajā Karalistē kā darba ņēmējs.

14      1988. gada Imigrācijas likuma 7. panta 1. punktā paredzēts:

“Saskaņā ar pamatlikuma [1971. gada Immigration Act] noteikumiem nevar prasīt, lai personai būtu ieceļošanas vai uzturēšanās Apvienotajā Karalistē atļauja, ja Kopienu tiesības vai 1972. gada European Communities Act (likums par Eiropas Kopienām) 2. panta 2. punkta noteikumi viņu tam pilnvaro.”

15      Saskaņā ar 1971. gada Imigrācijas likuma 3. panta 4. punktu ieceļošanas un uzturēšanās atļauja parasti zaudē savu spēku brīdī, kad persona izceļo no “common travel area” (t.i., no Apvienotās Karalistes, Īrijas, Normandijas salām un Menas salas).

16      Tomēr Imigrācijas noteikumu 18. punktā ir noteikts:

“Personai, kura lūdz atļauju ieceļot Apvienotajā Karalistē kā rezidentam, kas atgriežas valstī, var atļaut ieceļot teritorijā ar nolūku apmesties tajā ar nosacījumu, ka Imigrācijas ierēdnis ir pārliecināts par prasītāja atbilstību šādiem kritērijiem:

i)      pirms viņš pēdējo reizi pameta Apvienoto Karalisti, viņam bija atļauja ieceļot vai pastāvīgi uzturēties;

ii)      viņa prombūtnes laiks no Apvienotās Karalistes nepārsniedz divus gadus;

iii)      viņš nav saņēmis palīdzību no publiskiem fondiem, lai segtu viņa izdevumus aizbraukšanai no Apvienotās Karalistes;

iv)      viņš lūdz atļauju ieceļot ar nolūku apmesties uz dzīvi.”

 Fakti un pamata lieta

17      Kaba, kurš bija Dienvidslāvijas pilsonis, Apvienotajā Karalistē ieceļoja 1991. gada 5. augustā. Viņa lūgums izsniegt ieceļošanas atļauju šajā dalībvalstī uz vienu mēnesi kā viesim tika noraidīts, tomēr Apvienoto Karalisti viņš nepameta. 1992. gada februārī viņa vārdā tika iesniegts lūgums par bēgļa statusa piešķiršanu.

18      1994. gada 4. maijā Kaba apprecējās ar Francijas pilsoni Mišonē [Michonneau], ar kuru viņš iepazinās 1993. gadā, kad viņš strādāja Apvienotajā Karalistē. Kopš laulībām pāris dzīvoja kopā. Pēc īslaicīgas uzturēšanās Francijā 1994. gada janvārī Mišonē atgriezās Londonā ar mērķi sameklēt darbu, kuru viņa atrada 1994. gada aprīlī. 1994. gada novembrī viņa saņēma uzturēšanās atļauju uz pieciem gadiem līdz 1999. gada 2. novembrim. Kabam tika izsniegta atļauja uzturēties Apvienotajā Karalistē uz tādu pašu laikposmu kā ES pilsoņa, kurš izmanto ar EK līgumu piešķirtās tiesības Apvienotās Karalistes teritorijā, laulātajam.

19      1996. gada 23. janvārī Kaba iesniedza pastāvīgas uzturēšanās Apvienotajā Karalistē pieteikumu.

20      Viņa pieteikums ar Secretary of State for the Home Department 1996. gada 9. septembra lēmumu tika noraidīts. Savā 1996. gada 3. oktobra vēstulē tas norādīja, ka Kaba neatbilst Imigrācijas noteikumu 255. punkta prasībām, jo viņa sieva Apvienotajā Karalistē saskaņā ar EEA Order noteikumiem ir uzturējusies tikai vienu gadu un desmit mēnešus.

21      1996. gada 15. septembrī Kaba par šo lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Immigration Adjudicator, norādot, ka Imigrācijas noteikumi, kas attiecas uz personām, kuras “uzturas un ir apmetušās uz dzīvi” Apvienotajā Karalistē, ir labvēlīgāki nekā noteikumi, kas tikuši attiecināti uz viņu un viņa dzīvesbiedri.

22      Pie šādiem apstākļiem Immigration Adjudicator ar 1998. gada 25. septembra rīkojumu (turpmāk tekstā – “Pirmais rīkojums par prejudiciālo jautājumu uzdošanu”) nolēma pirmo reizi atlikt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1) Vai tiesības pieprasīt pastāvīgas uzturēšanās Apvienotajā Karalistē atļauju un tiesības uz šīs prasības izskatīšanu ir sociālā priekšrocība Regulas (EEK) Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta nozīmē?

2) Vai prasība attiecībā uz ES pilsoņu laulātajiem par četru gadu minimālo uzturēšanās Apvienotajā Karalistē termiņu, pirms viņi ir tiesīgi pieprasīt pastāvīgas uzturēšanās atļauju un šīs prasības izskatīšanu (skat. Imigrācijas noteikumu 255. punktu, House of Commons Paper 395), salīdzinājumā ar prasību par divpadsmit mēnešu uzturēšanās laikposmu attiecībā uz Apvienotās Karalistes pilsoņu laulātajiem un uz personu, kuras uzturas un ir apmetušās uz dzīvi Apvienotajā Karalistē, laulātajiem (Imigrācijas noteikumu 287. punkts, House of Commons Paper 395), ir nelikumīga diskriminācija, kas ir pretrunā Regulas (EEK) Nr. 1612/68 7. panta 2. punktam?

23      Lietas izskatīšana Tiesā notika 1999. gada 15. jūnijā, un ģenerāladvokāts savus secinājumus nolasīja 1999. gada 30. septembrī (turpmāk tekstā – “Pirmie secinājumi”). Secinājumu tulkojums angļu valodā Kabam tika nosūtīts 2000. gada 27. janvārī.

24      Ar 2000. gada 3. februāra faksu Kaba informēja Tiesu par to, ka viņš apšauba dažu faktisko apstākļu, ar kuriem bija pamatoti Pirmie secinājumi, pareizību. Norādot, ka šīs neprecizitātes ir izņēmuma pamats, lai atsāktu mutvārdu procesu, Kaba paziņoja, ka drīzumā tiks iesniegti papildu apsvērumi.

25      Ar 2000. gada 16. marta faksu Kaba iesniedza papildu rakstveida apsvērumus ar šādiem secinājumiem:

“Dokumentos, kas tika iesniegti Tiesai, jau bija ietverti iepriekš minētie apsvērumi. Gadījumā, ja Tiesa uzskata, ka ir jāatsāk mutvārdu process, lai nodrošinātu, ka tiek pilnībā izprasti noteicošie aspekti un tādējādi laboti kļūdainie secinājumi, pie kuriem nonāca ģenerāladvokāts, Kabas pārstāvji ir gatavi sniegt Tiesai savu palīdzību.”

26      Ar 2000. gada 31. marta vēstuli Tiesas Sekretārs apstiprināja šo papildu rakstveida apsvērumu saņemšanu un vērsa Kabas uzmanību uz to, ka Tiesas Reglamentā nav paredzēta iespēja sniegt papildu apsvērumus pēc mutvārdu procesa pabeigšanas. Pie šādiem nosacījumiem apsvērumi tika nosūtīti atpakaļ un netika pievienoti lietas materiāliem.

27      2000. gada 11. aprīļa spriedumā lietā C‑356/98 Kaba (Recueil, I‑2623. lpp.), kas tika labots ar 2001. gada 4. maija rīkojumu (Krājumā nav publicēts), Tiesa nosprieda:

“Dalībvalsts tiesību sistēma, kas pieprasa, lai migrējoša darba ņēmēja, kurš ir citas dalībvalsts pilsonis, laulātais uzturētos pirmās dalībvalsts teritorijā četrus gadus, pirms viņš drīkst pieprasīt atļauju pastāvīgi uzturēties un šīs prasības izskatīšanu, bet kas uzliek tikai divpadsmit mēnešu uzturēšanās pienākumu tādu personu laulātajiem, kuras ir apmetušās uz dzīvi šīs dalībvalsts teritorijā un nav pakļautas ierobežojumiem attiecībā uz uzturēšanās laikposma ilgumu, nav diskriminācija, kas būtu pretrunā Regulas [..] Nr. 1612/68 [..] 7. panta 2. punktam.”

28      Atsaucoties uz šo spriedumu, Kaba Immigration Adjudicator norādīja, ka Pirmo secinājumu pamatā bijusi Pirmajā rīkojumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izklāstīto lietas faktu un attiecīgo valsts likumu normu nepareiza izpratne.

29      Pirmkārt, pēc viņa domām, Tiesa nepamatoti pieņēmusi, ka atļauja pastāvīgi uzturēties Apvienotajā Karalistē nodrošina ievērojami drošāku un stabilāku statusu par to, kāds tas ir ES pilsoņiem šajā dalībvalstī. Pēc Immigration Adjudicator domām, šo kvalifikāciju varēja ietekmēt minētie ģenerāladvokāta secinājumi, kuros Apvienotās Karalistes valdības sniegtie apsvērumi tika interpretēti tādējādi, ka tie attaisno atšķirīgu attieksmi pret tādas personas kā Kaba un personas, kura “uzturas un ir apmetusies uz dzīvi” Apvienotajā Karalistē, laulātā statusu. Tomēr šie apsvērumi pamatojās uz stāvokļu salīdzināmību. Jautājums par attaisnojumu tiesvedībā Tiesā netika skarts.

30      Otrkārt, Kaba apgalvoja, ka ģenerāladvokāts pārkvalificējis lietas apstākļus, ņemot vērā pamata lietu. Immigration Adjudicator piekrita šim viedoklim, jo, pēc tā domām, vienīgais strīdīgais jautājums Pirmajā rīkojumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu bija atšķirība uzturēšanās laikposmos, kādi šajā gadījumā tiek prasīti no divām personu kategorijām.

31      Immigration Adjudicator norādīja, ka gadījumā, ja pastāvīgas uzturēšanās Apvienotajā Karalistē atļauja nevar būt pakļauta skaidri formulētam nosacījumam attiecībā uz tās derīguma termiņu, tas pats attiecas arī uz darba ņēmēja, kurš ir dalībvalsts pilsonis, uzturēšanās tiesībām. Tas arī uzskatīja, ka tad, ja persona, kurai ir pastāvīgas uzturēšanās atļauja, pamet Apvienoto Karalisti saskaņā ar 1971. gada Imigrācijas likuma 3. panta 4. punktu, šī atļauja tiek anulēta un šai personai ir jāsaņem jauna ieceļošanas atļauja, ievērojot Imigrācijas noteikumu 18. punkta nosacījumus. Immigration Adjudicator tāpat uzsvēra, ka gan personas, kurām ir pastāvīgas uzturēšanās Apvienotajā Karalistē atļauja, gan darba ņēmēji ar ES pilsonību var tikt izraidīti no attiecīgās dalībvalsts, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības apsvērumiem.

32      Kaba atsaucās arī uz Nationality Directorate of the Home Office (Iekšlietu ministrijas Pilsonības dienests) iedibināto praksi uzskatīt, ka dalībvalstu pilsoņi ir apmetušies uz dzīvi Apvienotajā Karalistē, kā uz papildu elementu, kas pierāda, ka ES pilsoņu laulāto situācija ir pielīdzināma situācijai, kādā atrodas Apvienotās Karalistes pilsoņu laulātie un personu, kuras ir apmetušās uz dzīvi Apvienotajā Karalistē, laulātie. Attiecībā uz šo pēdējo punktu Immigration Adjudicator nav sniedzis nekādu turpmāku novērtējumu, jo tā rīcībā neesot pilnas informācijas par to.

33      Treškārt, Immigration Adjudicator norāda uz ģenerāladvokāta Pirmo secinājumu 3. punktā minēto, ka EEA Order neattiecas uz Apvienotās Karalistes pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem. Šis apgalvojums ir kļūdains tiktāl, ciktāl saskaņā ar 1992. gada 7. jūlija spriedumu lietā C‑370/90 Singh (Recueil, I‑4265. lpp.) EEA Order attiecas uz visiem tiem Apvienotās Karalistes pilsoņiem un viņu ģimenēm, kas atgriežas Apvienotajā Karalistē pēc tam, kad tie citā dalībvalstī izmantojuši no EK līguma atvasinātās tiesības.

34      Šādā situācijā Immigration Adjudicator nav pārliecināts par to, vai lietas izskatīšana Tiesā atbilst 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECK”) 6. panta 1. punkta prasībām. Tas arī norāda, ka process Tiesā ir tā izskatāmās lietas neatņemama daļa un tādējādi tas ir atbildīgs par visiem minētā 6. panta pārkāpumiem. Šajā sakarā tas atsaucas arī uz Tiesas 2000. gada 4. februāra rīkojumu lietā C‑17/98 Emesa Sugar (Recueil, I‑665. lpp.).

35      Immigration Adjudicator tāpat atsaucas uz to, ka tam ir zināmas šaubas saistībā ar iepriekš minētajā spriedumā lietā Kaba sniegtajām atbildēm uz prejudiciālajiem jautājumiem.

36      Šajos apstākļos Immigration Adjudicator nolēma otrreiz apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      a)     Kādi mehānismi ir iesniedzējtiesas un lietas dalībnieku (iesniedzējtiesā un EKT) rīcībā, lai nodrošinātu, ka lietas izskatīšana kopumā atbilst ECK 6. panta noteikumiem, tādējādi nodrošinot, lai ECK 6. pants netiktu pārkāpts un līdz ar to neiestātos atbildība cilvēktiesību jomā saskaņā ar valsts tiesību sistēmu vai Eiropas Cilvēktiesību tiesas priekšā?

b)      Vai šīs konkrētās lietas izskatīšana tika veikta saskaņā ar ECK 6. panta prasībām, un, ja nē, kā tas ietekmē pirmā sprieduma spēkā esamību?

2)               Ja Immigration Adjudicator konstatē, ka prasītājs, no vienas puses, un personas, kura uzturas un ir apmetusies uz dzīvi Apvienotajā Karalistē, laulātais, no otras puses, ir pakļauti (vai varētu būt pakļauti) dažādiem režīmiem tādā ziņā, ka:

a)      no prasītāja, kurš ieceļojis Apvienotajā Karalistē kā Eiropas Savienības pilsoņa laulātais, kurš izmanto tiesības uz brīvu pārvietošanos, tiek prasīts četru gadu uzturēšanās laikposms Apvienotajā Karalistē, pirms viņš var prasīt atļauju pastāvīgi uzturēties, bet

b)      turpretī personas, kura uzturas un ir apmetusies uz dzīvi Apvienotajā Karalistē (kā Lielbritānijas pilsonis vai persona, kurai ir atļauts pastāvīgi uzturēties Apvienotajā Karalistē), laulātajam ir tiesības pastāvīgi uzturēties pēc viena gada noilguma,

un tā kā nekādi pierādījumi (vai argumenti) attaisnojumam šādai atšķirīgai attieksmei pret prasītāju un personas, kura uzturas un ir apmetusies uz dzīvi, laulāto nav sniegti ne tiesas sēdē iesniedzējtiesā, pēc kuras tika pieņemts 1998. gada 25. septembra rīkojums par prejudiciālo jautājumu uzdošanu, ne prasītāja Tiesai sniegtajos rakstveida vai mutvārdu apsvērumos, ne arī tiesas sēdē iesniedzējtiesā, pēc kuras tika pieņemts pašreizējais rīkojums par prejudiciālo jautājumu uzdošanu, kaut arī Adjudicator bija lūdzis sniegt izvērstu argumentāciju, Immigration Adjudicator uzdod šādus jautājumus:

i)      neatkarīgi no atbildes uz pirmo jautājumu (skat. iepriekš), vai 2000. gada 11. aprīļa Tiesas spriedums šajā lietā (C‑356/98) ir interpretējams tādējādi, ka šajos apstākļos pastāv diskriminācija, kas ir pretrunā EK līguma 39. pantam un/vai Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktam?

ii)      pēc lietas apstākļu atkārtotas izskatīšanas, vai pastāv diskriminācija, kas ir pretrunā EK līguma 39. pantam un/vai Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktam?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

37      Lai sniegtu iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi, ir jāsāk ar otrā jautājuma izskatīšanu.

 Par otro jautājumu

38      Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai atbilde, kuru Tiesa sniedza uz sprieduma lietā Kaba uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, būtu bijusi atšķirīga, ja Tiesa ņemtu vērā apstākļus, ka, no vienas puses, saskaņā ar valsts tiesību sistēmu migrējoša darba ņēmēja, kurš ir citas dalībvalsts, kas nav Apvienotā Karaliste, laulātā situācija un personas, kura “uzturas un ir apmetusies uz dzīvi” Apvienotajā Karalistē, laulātā situācija kopumā ir salīdzināmas, izņemot iepriekšējās uzturēšanās laikposmus, kas nepieciešami, lai saņemtu atļauju pastāvīgi uzturēties Apvienotajā Karalistē, un, no otras puses, ka Apvienotās Karalistes iestādes nav sniegušas nevienu argumentu, kas attaisnotu šādu atšķirīgu attieksmi.

39      Ir jāatzīmē, ka prejudiciāla nolēmuma saistošais spēks nav šķērslis, lai valsts tiesa, kurai tas ticis adresēts, uzskatītu, ka nolūkā panākt spriedumu pamata prāvā ir jāuzdod Tiesai papildu jautājumi. Šāda vēršanās pēc palīdzības ir attaisnojama, ja valsts tiesai rodas grūtības saprast spriedumu un to pareizi piemērot, ja tā iesniedz Tiesai jaunus jautājumus par tiesībām vai ja tā iesniedz Tiesai jaunus apsvērumus, uz kuriem pamatojoties, Tiesa varētu panākt atšķirīgu atbildi uz agrāk iesniegto jautājumu (1986. gada 5. marta rīkojums lietā 69/85 Wünsche, Recueil, 947. lpp., 15. punkts).

40      Vēl jo vairāk, kā tas izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras, jautājumus Tiesai drīkst uzdot tikai tiesu iestādes. Lietas dalībniekiem nav tiesību grozīt šo jautājumu redakciju (1972. gada 15. jūnija spriedums lietā 5/72 Grassi, Recueil, 443. lpp., 4. punkts, un 1996. gada 21. marta spriedums lietā C‑297/94 Bruyère u.c., Recueil, I‑1551. lpp., 19. punkts).

41      No tā izriet, ka principā Tiesas analīzei jāaprobežojas ar elementiem, ko iesniedzējtiesa iesniegusi tās vērtējumam. T.i., tiktāl, ciktāl tas skar attiecīgu valsts tiesību normu pielietošanu, Tiesai jāņem vērā situācija, kuru attiecīgās valsts tiesa uzskata par iedibinātu, un tai nav saistoši apgalvojumi, ko sniedz viena vai otra lietas puse un kurus valsts tiesa tikai atstāsta, neizsakot par tiem viedokli.

42      Kas attiecas uz jautājumu, vai migrējošs darba ņēmējs, kurš ir dalībvalsts, kas nav Apvienotā Karaliste, pilsoņa laulātais, atrodas tādā pašā situācijā kā personas, kura “uzturas un ir apmetusies uz dzīvi” Apvienotajā Karalistē, laulātais attiecībā uz tiesībām saņemt atļauju pastāvīgi uzturēties tās teritorijā, iesniedzējtiesa norāda, ka pēc tās ieskatiem šo divu personu grupu situācijas atšķiras tikai dažādu uzturēšanās termiņu ziņā.

43      Tāpat jāprecizē, ka jautājums, vai Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts nepieļauj valsts tiesību normu piemērošanu, pamatojoties uz to, ka šīs normas ir diskriminējošas, ir jautājums par Kopienu tiesību interpretāciju.

44      T.i., jautājums, vai divas personu grupas atrodas salīdzināmās situācijās un tādējādi tām ir tiesības uz vienādām sociālām priekšrocībām, ir arī jautājums par Kopienu tiesību interpretāciju.

45      No augšminētā izriet, ka valsts tiesas konstatācija, ka no valsts tiesību normu viedokļa šīs divas personu grupas atrodas salīdzināmās situācijās, netraucē Tiesai vajadzības gadījumā uzskatīt, ka no Kopienu tiesību viedokļa šo divu grupu situācijas ir atšķirīgas.

46      Kas attiecas uz šo konkrēto gadījumu, iepriekš minētā sprieduma lietā Kaba 30. punktā Tiesa ir konstatējusi, ka Kopienu tiesību pašreizējā stāvoklī pastāv ierobežojumi attiecībā uz dalībvalstu pilsoņu tiesībām uzturēties citas dalībvalsts teritorijā. Šajā sakarā tā, no vienas puses, ir atsaukusies uz EK līguma III Sadaļas 3. nodaļas noteikumiem personu brīvas pārvietošanās jomā un no šiem noteikumiem atvasinātajām tiesībām par to piemērošanu un, no otras puses, uz Līguma 2. daļas noteikumiem, it īpaši uz 8.a pantu (jaunajā redakcijā – 18. pants), kurā, garantējot Eiropas Savienības pilsoņiem tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ietverta arī skaidra atsauce uz ierobežojumiem un nosacījumiem, kuri definēti Līgumā un noteikumos tā piemērošanai.

47      Precizējot migrējoša darba ņēmēja, kurš ir dalībvalsts pilsonis, situāciju, ir jāpiebilst, ka arī viņa tiesības uz uzturēšanos ir pakļautas ierobežojumiem, t.i., viņam ir jāsaglabā darba ņēmēja statuss vai – attiecīgos gadījumos – darba meklētāja statuss (šajā sakarā skat. 1991. gada 26. februāra spriedumu lietā C‑292/89 Antonissen, Recueil, I‑745. lpp.), izņemot gadījumus, kad šīs viņa tiesības izriet no citām Kopienu tiesību normām.

48      Turpretī no Tiesai iesniegtās informācijas par valsts tiesību normām šajā konkrētajā lietā izriet, ka persona, kura “uzturas un ir apmetusies uz dzīvi” Apvienotajā Karalistē, nav pakļauta nekādiem ierobežojumiem attiecībā uz laikposmu, kurā viņa var uzturēties šīs dalībvalsts teritorijā, un ka uzturēšanās laikposmā tai nav jāievēro nosacījumi, kas būtu pielīdzināmi šī sprieduma 46. punktā minētajiem Kopienu tiesību priekšrakstiem.

49      No augstāk minētā izriet, ka uzturēšanās tiesības, ko norādītie noteikumi piešķir citu dalībvalstu pilsoņiem, nav visos aspektos pielīdzināmas tiesībām, kādas ir personām, kuras “uzturas un ir apmetušās uz dzīvi” Apvienotajā Karalistē saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību sistēmu.

50      Tā kā šo divu personu grupu uzturēšanās tiesības nav visos aspektos salīdzināmas, tas pats attiecas arī uz viņu laulātajiem, it īpaši attiecībā uz uzturēšanās laikposma ilgumu, pēc kura tiem var tikt piešķirta atļauja pastāvīgi uzturēties Apvienotajā Karalistē.

51      Tomēr iesniedzējtiesa atsaucas uz dažādiem elementiem, lai pierādītu, ka šīs konkrētās situācijas ir salīdzināmas.

52      Tā norāda, pirmkārt, ka ne atļauja pastāvīgi uzturēties Apvienotās Karalistes teritorijā, ne Kopienu migrējoša darba ņēmēja uzturēšanās tiesības nav pakļautas skaidri izteiktam nosacījumam par to derīguma termiņu. Otrkārt, pastāvīgās uzturēšanās atļauja zaudē spēku brīdī, kad tās turētājs izceļo no Apvienotās Karalistes. Treškārt, tādā pašā veidā kā citu dalībvalstu migrējoši darba ņēmēji, tie, kuriem ir atļauja pastāvīgi uzturēties Apvienotajā Karalistē, var tikt izraidīti no tās, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības apsvērumiem. Ceturtkārt, EEA Order attiecas ne tikai uz dalībvalstu, kas nav Apvienotā Karaliste, pilsoņiem, bet arī uz Apvienotās Karalistes pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri atgriežas Apvienotajā Karalistē pēc tam, kad tie citā dalībvalstī izmantojuši no EK līguma atvasinātās tiesības.

53      Tādējādi jākonstatē, ka neviens no šiem punktiem nepadara spēkā neesošu interpretācijas pamatojumu, saskaņā ar kuru šīs situācijas visos aspektos nav salīdzināmas, jo migrējošam darba ņēmējam, kurš ir pilsonis dalībvalstī, kas nav Apvienotā Karaliste, jāatbilst noteiktiem nosacījumiem nolūkā saglabāt tiesības uz uzturēšanos, kas savukārt neattiecas uz personām, kuras “uzturas un ir apmetušās uz dzīvi” Apvienotajā Karalistē.

54      Šajā sakarā nav nozīmes ne tam, ka šie nosacījumi neveido skaidri izteiktu uzturēšanās ilguma ierobežojumu, ne faktam, ka noteiktos gadījumos pastāvīgās uzturēšanās atļauja var zaudēt spēku. Tāpat faktam, ka EEA Order attiecas arī uz Apvienotās Karalistes pilsoņiem, šajā sakarā nav nozīmes.

55      Turklāt no iepriekš teiktā izriet, ka Tiesas argumentācija iepriekš minētajā spriedumā lietā Kaba pamatojās uz to, ka šīs situācijas savstarpēji nav salīdzināmas, nevis uz attaisnojumu atšķirīgai attieksmei starp migrējoša darba ņēmēja, kurš ir pilsonis dalībvalstī, kas nav Apvienotā Karaliste, laulāto un personas, kura “uzturas un ir apmetusies uz dzīvi” Apvienotajā Karalistē, laulāto. Situācijas, kas ir attiecīgi pakļautas Imigrācijas noteikumu 255. un 287. punktam, nav salīdzināmas.

56      Tādējādi atbilde uz otro jautājumu ir šāda: atbilde, ko Tiesa sniegusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Kaba uz tai uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem nebūtu bijusi atšķirīga, ja Tiesa būtu ņēmusi vērā, ka saskaņā ar valsts tiesību sistēmu migrējoša darba ņēmēja, kurš ir pilsonis dalībvalstī, kas nav Apvienotā Karaliste, laulātā un personas, kas “uzturas un ir apmetusies uz dzīvi” Apvienotajā Karalistē, laulātā situācijas pēc iesniedzējtiesas uzskata ir visos aspektos salīdzināmas, izņemot iepriekšējās uzturēšanās laikposma ilgumu, kurš tiek pieprasīts, lai piešķirtu atļauju pastāvīgi uzturēties Apvienotajā Karalistē. Ņemot vērā, ka saskaņā ar Kopienu tiesībām šīs situācijas nav salīdzināmas, jautājumam, vai šī atšķirīgā attieksme ir attaisnojama vai nē, nav nozīmes.

 Par pirmo jautājumu

57      Analizējot otro jautājumu, Tiesa ir sniegusi atbildi saistībā ar iesniedzējtiesas šaubām, kas bija pamatā jaunu prejudiciālo jautājumu uzdošanai.

58      Šādos apstākļos nav jāsniedz atbilde uz pirmo jautājumu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

59      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Apvienotās Karalistes un Nīderlandes valdībām, kā arī Komisijai, kas iesniedza apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai ar 2000. gada 19. decembra rīkojumu iesniedza Immigration Adjudicator, nospriež:

atbilde, ko Tiesa sniegusi savā 2000. gada 11. aprīļa spriedumā lietā C‑356/98 Kaba uz tai uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, nebūtu bijusi atšķirīga, ja Tiesa būtu ņēmusi vērā, ka saskaņā ar valsts tiesību sistēmu migrējoša darba ņēmēja, kurš ir pilsonis dalībvalstī, kas nav Apvienotā Karaliste, laulātā un personas, kura “uzturas un ir apmetusies uz dzīvi” Apvienotajā Karalistē, laulātā situācijas pēc iesniedzējtiesas uzskata ir visos aspektos salīdzināmas, izņemot iepriekšējās uzturēšanās laikposma ilgumu, kurš tiek pieprasīts, lai piešķirtu atļauju pastāvīgi uzturēties Apvienotajā Karalistē. Ņemot vērā, ka saskaņā ar Kopienu tiesībām šīs situācijas nav salīdzināmas, jautājumam, vai šī atšķirīgā attieksme ir attaisnojama vai nē, nav nozīmes.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2003. gada 6. martā.

* Tiesvedības valoda – angļu