TIESAS SPRIEDUMS

2002. gada 22. oktobrī (1)

Konkurences tiesības – Regulas Nr. 17 14. panta 3. un 6. punkts – Komisijas lēmums par nepieciešamo izmeklēšanu – Dalībvalstu iestāžu atbalsts – 1989. gada 21. septembra sprieduma lietā Hoechst/Komisija interpretācija – Vispārējie principi – Aizsardzība no patvaļīgas vai nesamērīgas publiskās varas iejaukšanās juridisku personu privātās darbības sfērā – Kompetentai valsts tiesai piekrītošs kontroles apjoms piespiedu rakstura pasākumu realizēšanai pret uzņēmumu – Komisijas informēšanas pienākums – Lojāla sadarbība

Lieta C‑94/00

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EK līguma 234. pantam iesniedza Cour de cassation (Francija) nolūkā saņemt prāvā, ko iztiesā šī tiesa, starp

Roquette Frères SA

un

Directeur général de la concurrence, de la consommation et de la répression des fraudes,

piedaloties

Eiropas Kopienu Komisijai,

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 (Pirmā regula par Līguma 85. un 86. panta izpildi, OV 1962, 13, 204. lpp.) 14. pantu un 1989. gada 21. septembra spriedumu apvienotajās lietās 46/87 un 227/88 Hoechst/Komisija (Recueil, 2859. lpp.).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], M. Vatelē [M. Wathelet] un R. Šintgens [R. Schintgen], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], A. La Pergola [A. La Pergola] (referents), P. Janns [P. Jann], V. Skouris [V. Skouris], F. Makena [F. Macken], N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr] un H. N. Kunja‑Rodrigess [J. N. Cunha‑Rodrigues],

ģenerāladvokāts Ž. Mišo [J. Mischo],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], administratore,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        Roquette Frères SA, ko pārstāv O. Prosts [O. Prost] un A. Šefels [A. Choffel], avocats,

–        Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv Dž. Marenko [G. Marenco] un F. Siredī‑Garnjē [F. Siredey‑Garnier], pilnvarotie pārstāvji,

–        Francijas valdība, ko pārstāv K. Rispāla‑Belanžē [K. Rispal‑Bellanger] un F. Mijons [F. Million], pilnvarotie pārstāvji,

–        Vācijas valdība, ko pārstāv V. D. Plesings [W.‑D. Plessing] un B. Mutelzē‑Šēna [B. Muttelsee‑Schön], pilnvarotie pārstāvji,

–        Grieķijas valdība, ko pārstāv A. Samoni‑Randu [A. Samoni‑Rantou] un G. Karipsiadis [G. Karipsiadis], pilnvarotie pārstāvji,

–        Itālijas valdība, ko pārstāv U. Leanca [U. Leanza], pilnvarotais pārstāvis, kam palīdz F. Kvadri [F. Quadri], avvocato dello Stato,

–        Lielbritānijas karaliste, ko pārstāv Dž. E. Kolinss [J. E. Collins], pilnvarotais pārstāvis, kam palīdz Dž. Tērners [J. Turner], barrister,

–        Norvēģijas valdība, ko pārstāv H. Sēlanns [H. Seland], pilnvarotais pārstāvis,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies Roquette Frères SA, ko pārstāv O. Prosts un A. Šefels, Eiropas Kopienu Komisijas, ko pārstāvēja Dž. Marenko un F. Siredī‑Garnjē, Francijas valdības, ko pārstāvēja pilnvarotais pārstāvis R. Abraāms [R. Abraham], Grieķijas valdības, ko pārstāvēja A. Samoni‑Randu un G. Karipsiadis, Itālijas valdības, ko pārstāvēja pilnvarotais pārstāvis M. Greko [M. Greco], un Apvienotās Karalistes valdības, ko pārstāvēja Dž. E. Kolinss un Dž. Tērners, mutvārdu apsvērumus 2001. gada 10. jūlija tiesas sēdē,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2001. gada 20. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 2000. gada 7. marta spriedumu, kas Tiesā iesniegts 2000. gada 13. martā, Cour de cassation [Kasācijas tiesa] atbilstoši EK līguma 234. pantam uzdeva divus prejudiciālus jautājumus par to, kā interpretēt Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 (Pirmā regula par Līguma 85. un 86. panta izpildi, OV 1962, 13, 204. lpp.) 14. pantu un 1989. gada 21. septembra spriedumu apvienotajās lietās 46/87 un 227/88 Hoechst/Komisija (Recueil, 2859. lpp.).

2        Šie jautājumi radušies Roquette Frères SA (turpmāk tekstā – “Roquette Frères”) apelācijas ietvaros par Tribunal de grande instance Lille (Francija) priekšsēdētāja rīkojumu, ar kuru atļauta apskate un izņemšana tās telpās, lai iegūtu pierādījumus par piedalīšanos attiecīgos nolīgumos un/vai par saskaņotām darbībām, kas varētu būt pretrunā ar EK līguma 85. pantu (jaunajā redakcijā – EK līguma 81. pants).

 Atbilstošās tiesību normas

 Regula Nr. 17

3        Regulas Nr. 17 14. pantā Komisijai piešķirtas izmeklēšanas pilnvaras saistībā ar iespējamiem pārkāpumiem konkurences noteikumos, kas piemērojami uzņēmumiem. Tajā noteikts:

“1. [..]

[..] šim nolūkam Komisijas pilnvarotās amatpersonas drīkst:

a)      pārbaudīt reģistrus un citus darījumu dokumentus,

b)      iegūt reģistru un citu darījumu dokumentu novilkumus vai izdarīt izrakstus no tiem,

c)      pieprasīt tūlītējus mutiskus paskaidrojumus,

d)      iekļūt jebkurā uzņēmuma telpā, zemes īpašumā vai transportlīdzeklī.

[..]

3. Uzņēmumi un uzņēmumu apvienības pakļaujas izmeklēšanai, kas nolikta ar Komisijas lēmumu. Lēmumā precizē izmeklēšanas priekšmetu un mērķi, nosaka tā sākuma datumu un norāda 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 16. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētos sodus un tiesības pārbaudīt lēmumu Tiesā.

[..]

6. Ja uzņēmums pretojas saskaņā ar šo pantu noteiktajai izmeklēšanai, attiecīgā dalībvalsts sniedz nepieciešamo palīdzību Komisijas pilnvarotajām amatpersonām, lai tām būtu iespējams veikt izmeklēšanu. Dalībvalstis pēc apspriešanās ar Komisiju nosaka šim nolūkam nepieciešamos pasākumus līdz 1962. gada 1. oktobrim.”

 Valsts tiesību normas

4        Francijā nepieciešamās izmeklēšanas procedūra konkurences tiesību jomā ir noregulēta 1986. gada 1. decembra Ordonnance [Rīkojums] Nr. 86‑1243 par brīvu cenu noteikšanu un brīvu konkurenci (1986. gada 9. decembra JORF, 14773. lpp.; turpmāk tekstā – “Ordonnance”).

5        Ordonnance 48. pantā ir noteikts:

“Nepieciešamās izmeklēšanas veicēji jebkāda veida apskati uz vietas un izņemšanu no uzņēmumiem var veikt vienīgi tad, ja attiecīgo izmeklēšanu pieprasa ekonomikas ministrs vai Konkurences padome (Conseil de la concurrence) un Tribunal de grande instance priekšsēdētājs ar rīkojumu tam devis tiesas piekrišanu [..]

Tiesnesis var pārbaudīt, vai iesniegtais pieprasījums atļaujas sniegšanai ir pamatots; šajā pieprasījumā ir jāietver visa informācija, kas attaisno šāda veida izmeklēšanu.

[..] Dalībai šajos pasākumos viņš norīko vienu vai vairākas policijas amatpersonas, kuras viņam sniedz atskaites par to norisi.

[..]”

6        Lai izskaidrotu šī noteikuma piemērojamību, iesniedzējtiesa norāda, ka atbilstoši 1983. gada 29. decembra Conseil constitutionnel [Konstitucionālā padome] (Francija) lēmumam izmeklēšanas procesu privātajās telpās drīkst veikt, vienīgi ievērojot Francijas Konstitūcijas 66. pantu, ar kuru individuālās brīvības, it īpaši dzīvokļa neaizskaramības aizsardzība, ir nodota tiesu ziņā. No tā Conseil constitutionnel ir secinājusi, ka kompetentajai tiesai saskaņā ar šai sakarā spēkā esošajām tiesībām tiesai būtu noteikti jāuzliek pienākums konkrētajā gadījumā pārbaudīt iesniegtā prasījuma pamatotību.

7        Atbilstoši Ordonnance 56. panta a) punktam ir piemērojams Ordonnance 48. pants saistībā ar Komisijas nepieciešamās palīdzības sniegšanu, pamatojoties uz Regulas Nr. 17 14. panta 6. punktu.

 Pamata prāvas fakti un process un prejudiciālie jautājumi

8        Roquette Frères darbojas nātrija glikonāta un glikono‑delta‑laktona ražošanas jomā.

9        1998. gada 10. septembrī Komisija atbilstoši Regulas Nr. 17 14. panta 3. punktam pieņēma lēmumu par nepieciešamību veikt izmeklēšanas procedūru Roquette Frères (turpmāk tekstā – “1998. gada 10. septembra Izmeklēšanas procedūras lēmums”).

10      Šī lēmuma 1. panta redakcija ir šāda:

“Uzņēmums Roquette Frères SA jāpakļauj izmeklēšanai saistībā ar iespējamu piedalīšanos attiecīgu nolīgumu un/vai saskaņotu darbību glikonāta un glikono‑delta‑laktona tirgū, kas varētu būt EK līguma 85. panta pārkāpums. Šī pārbaude var notikt visās uzņēmuma telpās.

Uzņēmums Komisijas amatpersonām, kas pilnvarotas veikt izmeklēšanu, un attiecīgās dalībvalsts amatpersonām, kas tām palīdz, ļaus iekļūt jebkurā uzņēmuma telpā, piekļūt zemes īpašumam vai iekļūt transportlīdzeklī. Uzņēmums šo amatpersonu rīcībā nodos pārbaudei pieprasītos reģistrus un citu darījumu dokumentāciju, kā arī ļaus tos pārbaudīt uz vietas, iegūt no tiem novilkumus vai izrakstus. Tāpat uzņēmums sniegs tūlītējus mutvārdu paskaidrojumus uz visiem amatpersonu pieprasījumiem, ko tās izdarīs saistībā ar izmeklēšanu.”

11      No 1998. gada 10. septembra Izmeklēšanas procedūras lēmuma pamatojuma izriet:

“Šī lēmuma adresāte darbojas nātrija glikonāta nozarē. Nātrija glikonāts tostarp tiek izmantots rūpnieciskajā tīrīšanā, metāla virsmu tīrīšanā, ķīmiskas šķiedras ražošanā, kā arī vielas, kas palēnina sacietēšanas procesu, ražošanā betona industrijā.

Komisijas rīcībā ir informācija, saskaņā ar kuru attiecīgā uzņēmuma atbildīgās amatpersonas regulāri ir tikušās ar konkurējošo uzņēmumu pārstāvjiem, lai savstarpēji sadalītu nātrija glikonāta tirgu un vienotos par minimālajām cenām tā izmantotājiem atsevišķos tirgus reģionos. Ticis arī noteikts kopējais pārdošanas apjoms atsevišķiem reģioniem. Katrā tikšanās reizē ticis apspriests, cik lielā mērā šie nolēmumi tiek ievēroti. Ja uzņēmums bija pārsniedzis noteikto pārdošanas daudzumu, tam turpmākajā laika posmā, šķiet, bija jāmēģina ierobežot savu preču apgrozījumu. Šī lēmuma adresāte ražo arī glikono‑delta‑laktonu. Glikono‑delta‑lactons tiek izmantots siera, gaļas izstrādājumu un tofu ražošanā.

Komisijas rīcībā ir informācija, ka uzņēmums ir dibinājis kontaktus ar konkurējošiem uzņēmumiem arī glikono‑delta‑laktona ražošanas jomā. Runa ir par divpusējām vai daudzpusējām pārrunām, kas norisinājušās paralēli pārrunām par nātrija glikonātu (pirms, pēc vai pārtraukumu laikā). Izmantojot šādu izdevību, dalībnieki būtu varējuši apmainīties ar informāciju par tirgu, tirgus cenām un pieprasījumu. Tie varēja pārrunāt arī jautājumus par produkcijas jaudu un pārdošanas apjomiem. Šiem kontaktiem bija jākalpo cenu kontrolei, un tie, šķiet, bija domāti tirgus dalībnieku uzvedības koordinēšanai tirgū.

Ar minētajiem nolīgumiem un/vai saskaņotām darbībām to pierādīšanas gadījumā, iespējams, rupji tiek pārkāpts Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 85. pants. Nolīgumu raksturs liek domāt, ka tie tikuši piemēroti saskaņā ar slepeniem priekšrakstiem un ka tādējādi to izmeklēšana ir vispiemērotākais līdzeklis to esamības pierādīšanai.

Lai Komisija varētu iegūt informāciju par visiem reālajiem faktiem saistībā ar attiecīgajiem nolīgumiem un/vai saskaņotām darbībām, kā arī par to kontekstu, ir jāveic izmeklēšana saskaņā ar Regulas Nr. 17 14. pantu.

Šī lēmuma adresāta rīcībā varētu būt informācija, kas Komisijas izmeklēšanā augstākminētās lietas sakarā varētu būt nepieciešama.

Efektīvas izmeklēšanas procedūras interesēs uzņēmums nedrīkst iepriekš par to neko zināt.

Tātad ar lēmuma palīdzību uzņēmumu ir jāpiespiež pieciest šādu izmeklēšanas veikšanu Regulas Nr. 17 14. panta 3. punkta nozīmē.”

12      Komisija Francijas valdībai lūdza veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu Regulas Nr. 17 14. panta 6. punktā paredzēto nepieciešamo palīdzību no valsts iestāžu puses, ja uzņēmums pretotos plānotajai izmeklēšanas procedūrai.

13      Pamatojoties uz šo lūgumu, administratīvās iestādes 1998. gada 14. septembrī Tribunal de grande instance Lille priekšsēdētājam iesniedza prasības pieteikumu par tiesas piekrišanu saistībā ar apskati un izņemšanu Roquette Frères saskaņā ar Ordonnance 48.–56.a pantu. Šai prasībai īpaši tika pievienota 1998. gada 10. septembra Izmeklēšanas procedūras lēmuma kopija un iepriekš minētā sprieduma lietā Hoechst/Komisija teksts.

14      Tribunal de grande instance Lille priekšsēdētājs tajā pašā dienā ar rīkojumu apmierināja iesniegto prasības pieteikumu (turpmāk tekstā – “Atļaujas rīkojums”).

15      Atļaujas rīkojums tika paziņots 1998. gada 16. septembrī. Izmeklēšanas procedūra norisinājās 1998. gada 16. un 17. septembrī. Roquette Frères izmeklēšanas procesa laikā sadarbojās ar amatpersonām, tomēr izteica pretenzijas saistībā ar virknes darījumu dokumentu kopēšanu.

16      Savā apelācijas sūdzībā par Atļaujas rīkojumu Roquette Frères uzturēja prasību par to, ka Tribunal de grande instance Lille priekšsēdētājam nebija tiesību izdot rīkojumu par kratīšanu mājā pirms dokumentu, ko tam iesniegusi iestāde, pārbaudes par to, vai tiešām pastāv nopietnas aizdomas par darbības, kas vērsta pret konkurenci, esamību, kas attaisnotu atļauju piespiedu pasākumu uzsākšanai.

17      Savā spriedumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu Cour de cassation [Kasācijas tiesa] secina, ka Tribunal de grande instance Lille priekšsēdētājam nav tikusi iesniegta informācija vai norādījumi, kas pamatotu aizdomas par darbības, kas vērsta pret konkurenci, esamību, kā rezultātā viņš konkrēti nav varējis izvērtēt iesniegtā prasības pieteikuma pamatotību. Turklāt 1998. gada 10. septembra Izmeklēšanas procedūras lēmumā Komisija vienīgi norādījusi uz to, ka tās rīcībā ir informācija, saskaņā ar kuru Roquette Frères aprakstītajā veidā veikusi darbības pretēji konkurences noteikumiem, šajā darbības analīzē pat īsumā neatsaucoties uz informāciju, ko tā apgalvoja esam zinot un, pamatojoties uz kuru, tā balstījusi savus pamatojumus.

18      Norādīdama uz kontroles elementiem, kas ir jāievēro kompetentajai Francijas tiesai saskaņā ar Ordonnance 48. pantu un minēto 1983. gada 29. decembra Conseil constitutionnel lēmumu (skat. iepriekš 6. punktu), Cour de cassation atgādina, ka šajā sakarā, kā tas izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Hoechst/Komisija, Komisijai, realizējot izmeklēšanas pilnvaras, būtu jāievēro valsts tiesību procesuāli tiesiskās garantijas.

19      Otrkārt, Cour de cassation atsaucas uz sprieduma lietā Hoechst/Komisija 17. un 18. punktu, atbilstoši kuriem nav spēkā nedz vispārējs Kopienu tiesību princips, kas attiecas uz uzņēmuma biroja ēkas neaizskaramību, nedz Eiropas Cilvēktiesību Tiesas judikatūrā par 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECK”) 8. pantu atvasināts princips.

20      Katrā ziņā Cour de cassation atzīmē, ka Eiropas Cilvēktiesību Tiesa savā 1992. gada 16. decembra spriedumā lietā Niemietz pret Vāciju (A sērija, Nr. 251 B), kas pieņemts pēc sprieduma lietā Hoechst/Komisija taisīšanas, ir nolēmusi, ka ECK 8. pants ir piemērojams arī attiecībā uz noteiktām darbībām un noteiktām profesionāla vai komerciāla rakstura telpām. Turklāt Cour de cassation norāda uz ES līguma 6. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Eiropas Savienībai ir jāievēro pamattiesības, kā tās garantētas ECK un kā tas izriet no vispārējiem Kopienu tiesību principiem, kas pārņemti no dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām, kā arī uz ES līguma 46. panta d) punktu, kas 6. panta 2. punktu pakārto Eiropas Tiesas kontrolei.

21      Šādos apstākļos Cour de cassation apturēja tiesvedību un iesniedza Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1) Vai 1989. gada 21. septembra spriedums lietā Hoechst, ņemot vērā Kopienu tiesību sistēmā atzītas pamattiesības un ECK 8. pantu, ir interpretējams tādējādi, ka dalībvalsts tiesa, kas saskaņā ar valsts tiesībām ir tiesīga izdot rīkojumu par apskates un izņemšanas veikšanu biroja telpās, ko veic publiskās varas pārstāvji, nav tiesīga atteikt izdot pieprasīto rīkojumu atļaujai, ja tā uzskata, ka iesniegtā informācija vai pazīmes, kas attaisno pret konkurenci vērstas darbības aizdomas saistībā ar uzņēmumu, par ko Komisija pieņēmusi lēmumu izmeklēšanas veikšanai, ir nepietiekamas šāda pasākuma veikšanai vai ja – kā šajā gadījumā – tai vispār šāda informācija vai pieradījumi nav tikuši iesniegti?

2) Gadījumā, ja Tiesa noliegtu Komisijas pienākumu dalībvalsts tiesai iesniegt pierādījumus un informāciju, kas ir tās rīcībā un kas attaisno izdarīt pieņēmumu par darbību, kas vērsta pret konkurenci, vai šī tiesa, ņemot vērā iepriekš minētās pamattiesības, ir tiesīga noraidīt prasību par apskates un izņemšanas uzsākšanu, ja tā uzskata, ka Komisijas lēmums – kā šajā gadījumā – nav pietiekami pamatots un neļauj tai konkrēti izvērtēt tai iesniegtā pieprasījuma pamatotību, tādējādi nespējot realizēt valsts konstitucionālajās tiesībās noteikto kontroli?”

 Par Kopienu tiesību vispārējo principu juridiskajām sekām

22      Kā izriet no sprieduma par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Cour de cassation jautā, kā noteiktā attīstība pamattiesību aizsardzības jomā, kas notikusi pēc sprieduma lietā Hoechst/Komisija pasludināšanas, ietekmē šajā spriedumā Tiesas izstrādātos pamatprincipus un arī atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem.

23      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru pamattiesības ir neatņemama vispārējo tiesību principu sastāvdaļa, kuru ievērošana Tiesai ir jānodrošina; šādā nolūkā Tiesa ņem vērā dalībvalstīm kopīgas konstitucionālas tradīcijas, kā arī norādījumus, kas sniegti starptautiskos līgumos par cilvēktiesību aizsardzību, kuru noslēgšanā dalībvalstis ir piedalījušās vai tiem pievienojušās. Šeit īpaša nozīme ir ECK (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Hoechst/Komisija, 13. punkts, un 2001. gada 6. marta spriedumu lietā C‑274/99 P Connolly/Komisija, Recueil, I‑1611. lpp., 37. punkts).

24      Kā jau Tiesa to konstatējusi, šajā tiesas praksē izstrādātie tiesību principi ir nostiprināti Vienotā Eiropas Akta preambulā un vēlāk arī Eiropas Savienības līguma F panta 2. punktā (1995. gada 15. decembra spriedums lietā C‑415/93 Bosman, Recueil, I‑4921. lpp., 79. punkts). Tie ietverti arī ES līguma 6. panta 2. punktā (iepriekš minētais spriedums lietā Connolly/Komisija, 38. punkts).

25      Turklāt no pastāvīgas Tiesas judikatūras izriet, ka tad, kad valstu tiesību normas ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā, Tiesai, ja tai uzdoti prejudiciāli jautājumi, ir jāsniedz visi interpretācijas elementi, kas valsts tiesai ir vajadzīgi, lai novērtētu šo valsts tiesību aktu atbilstību pamattiesībām, kuru ievērošana jāgarantē Tiesai un kas it īpaši izriet no ECK (skat. it īpaši 1991. gada 18. jūnija spriedumu lietā C‑260/89 ERT, Recueil, I‑2925. lpp., 42. punkts, un 1991. gada 4. oktobra spriedumu lietā C‑159/90 Society for the Protection of Unborn Children Ireland, Recueil, I‑4685. lpp., 31. punkts).

26      Tā kā prejudiciālie jautājumi galvenokārt attiecas uz to kontroles pilnvaru apjomu, kas piešķirtas valsts tiesai, tad, ja Komisija atbilstoši Regulas Nr. 17 14. panta 6. punktam ir lūgusi sniegt palīdzību, Tiesa ir aicināta valsts tiesai sniegt visus norādījumus par interpretāciju, kuri tai nepieciešami, lai pamatotu attiecībā uz šo kontroli spēkā esošo valsts normu saderību ar Kopienu tiesībām, šajā gadījumā, ieskaitot ECK tiesības kā vispārējos Kopienu tiesību principus, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa.

27      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Tiesa sava iepriekš minētā sprieduma lietā Hoechst/Komisija 19. punktā ir atzinusi, ka aizsardzība no patvaļīgas vai nesamērīgas publiskās varas iejaukšanās fizisku vai juridisku personu privātās darbības sfērā ir vispārējo Kopienu tiesību principu sastāvdaļa.

28      Tiesa tāpat ir precizējusi, ka dalībvalstu kompetentajām iestādēm šis vispārējais princips ir jāievēro, ja Komisija atbilstoši Regulas Nr. 17 14. panta 6. punktam ir lūgusi sniegt palīdzību (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Hoechst/Komisija, 19. un 33. punkts).

29      Nosakot šī principa piemērojamību attiecībā uz uzņēmuma biroja telpu aizsardzību, ir jāņem vērā pēc sprieduma lietā Hoechst/Komisija iedibinātā Tiesas judikatūra, no kuras izriet, pirmkārt, ka dzīvokļa neaizskaramība, par kuru ir runa ECK 8. pantā, noteiktos apstākļos var tikt attiecināta arī uz biroja telpām (skat. it īpaši 2002. gada 16. aprīļa ECT spriedumu lietā Colas Est u.c. pret Franciju, vēl nav publicēts, § 41) un, otrkārt, ka atbilstoši ECK 8. panta 2. punktam tiesības iejaukties “profesionāla vai darījuma rakstura darbībās vai telpās var būtu plašākas nekā citos gadījumos” (iepriekš minētais spriedums lietā Niemietz pret Vāciju, § 31).

 Par lojālas sadarbības pienākumu

30      Lai tiesai, kas iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, sniegtu lietderīgu atbildi, ir jāņem vērā prasības, kas izriet no pienākuma par lojālu sadarbību atbilstoši EK līguma 5. pantam (jaunajā redakcijā – EK līguma 10. pants).

31      Saskaņā ar Tiesas judikatūru dalībvalsts tiesām ir noteikts lojālas sadarbības pienākums tiktāl, ciktāl tās rīkojas to kompetences ietvaros (skat. 1984. gada 10. aprīļa spriedumu lietā 14/83 Von Colson un Kamann, Recueil, 1891. lpp., 26. punkts, un 1987. gada 8. oktobra spriedumu lietā 80/86 Kolpinghuis Nijmegen, Recueil, 3969. lpp., 12. punkts), kā arī Kopienu iestādēm, kurām ir pienākums abpusēji lojāli sadarboties ar dalībvalstīm (skat. 1983. gada 10. februāra spriedumu lietā 230/81 Luksemburga/Parlaments, Recueil, 255. lpp., 38. punkts, un 1990. gada 13. jūlija rīkojumu lietā C‑2/88 IMM Zwartveld u.c., Recueil, I‑3365. lpp., 17. punkts).

32      Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka šādai sadarbībai, kā šajā gadījumā, kad Kopienu iestādes un valsts iestādes, koordinēti īstenojot to kompetences Līgumā noteikto mērķu sasniegšanai, ir īpaši būtiska nozīme.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

33      Ar saviem jautājumiem, kas būtu jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai valsts tiesa, kas saskaņā ar valsts tiesībām ir kompetenta izdot rīkojumu atļaujai par apskates un izņemšanas veikšanu uzņēmuma biroja telpās, attiecībā uz kuru pastāv aizdomas par konkurences noteikumu pārkāpumu, ja gadījumā, kad Komisija atbilstoši Regulas Nr. 17 14. panta 6. punktam ir lūgusi sniegt palīdzību, no Kopienu tiesību viedokļa raugoties:

–        var atteikties izdot rīkojumu atļaujai, tādēļ ka informācija un pierādījumi, kuri ietverti Komisijas savāktajos lietas materiālos un ar kuriem tā pamatojusi savas aizdomas, tai nav tikuši iesniegti vai nav pietiekami lūgto pasākumu veikšanas attaisnošanai;

–        vai gadījumā, ja valsts tiesa šo informāciju vai pierādījumus nevar pieprasīt, var atteikties izdot rīkojumu, tādēļ ka informācija, kas izriet no Komisijas lēmuma par izmeklēšanu pamatojuma, nav uzskatāma par pietiekamu, lai īstenotu lūgto pasākumu pamatotības pārbaudi, kuras veikšana tomēr saskaņā ar valsts tiesībām ir tās pienākums.

34      Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 17 14. panta 6. punktam katras dalībvalsts uzdevums ir paredzēt priekšnosacījumus, pastāvot kuriem, valsts iestādes sniedz palīdzību Komisijas amatpersonām. No tā it īpaši izriet, ka Komisijai, ja tā ar valsts iestāžu palīdzību grib veikt izmeklēšanu bez attiecīgā uzņēmuma līdzdalības, ir jāievēro valsts tiesībās paredzētās procesuālās garantijas (iepriekš minētais spriedums lietā Hoechst/Komisija, 33. un 34. punkts).

35      Tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstīm, realizējot šīs pilnvaras, ir jāievēro divas prasības, kas izriet no Kopienu tiesībām. Tām jānodrošina Komisijas rīcības efektivitāte un tai pat laikā jāievēro dažādi Kopienu tiesību vispārējie principi (iepriekš minētais spriedums lietā Hoechst/Komisija, 33. punkts).

36      Tieši, lai nodrošinātu 27. punktā minētos vispārējos principus, Tiesa ir izlēmusi, ka valsts iestādes uzdevums ir pārbaudīt, vai plānotie piespiedu pasākumi nav patvaļīgi vai nesamērīgi salīdzinājumā ar izmeklēšanas priekšmetu (iepriekš minētais spriedums lietā Hoechst/Komisija, 35. punkts).

37      Tiesa tāpat ir atzīmējusi, ka Komisijai no savas puses ir jārūpējas par to, lai valsts iestādēm būtu visi nepieciešamie līdzekļi, lai šādu kontroli veiktu un lai šādu pasākumu īstenošanas laikā varētu rūpēties par valsts tiesību normu ievērošanu (iepriekš minētais spriedums lietā Hoechst/Komisija, 34. un 35. punkts).

38      Šajā gadījumā prejudiciālie jautājumi attiecas uz kontroles apjomu, kas, iespējams, piešķirta valsts tiesai, kas saskaņā ar valsts tiesībām ir kompetenta izdot rīkojumu atļaujai par apskates un izņemšanas veikšanu tāda uzņēmuma biroja telpās, attiecībā uz kuru pastāv aizdomas par konkurences noteikumu pārkāpumu, ja šai tiesai ir jālemj, jo Komisija ir izteikusi lūgumu sniegt palīdzību atbilstoši Regulas Nr. 17 14. panta 6. punktam, kā arī, pamatojoties uz informāciju, kas Komisijai šai valsts tiesai ir jāiesniedz, lai tā šādu kontroli varētu īstenot.

 Par kompetentajai valsts tiesai piešķirtās kontroles mērķi

39      Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru kompetentā valsts iestāde, realizējot tai piešķirtās kontroles pilnvaras, nedrīkst pamatojumu par Komisijas lēmumu par izmeklēšanas nepieciešamību aizstāt ar savu pamatojumu, jo Komisijas lēmuma tiesiskuma kontroles lietas un juridiskos apsvērumus ir tiesīga pārbaudīt tikai Kopienu tiesa (iepriekš minētais spriedums lietā Hoechst/Komisija, 35. punkts).

40      Valsts tiesas veiktā kontrole, kas attiecas tikai un vienīgi uz lūgtajiem piespiedu pasākumiem, nevar pārsniegt tās Kopienu tiesībās paredzētās pārbaudes robežas, ar kuru būtu jākonstatē, ka šie piespiedu pasākumi nav patvaļīgi un nesamērīgi salīdzinājumā ar izmeklēšanas priekšmetu. Ar šādas pārbaudes veikšanu valsts tiesas kontroles pilnvaras ir izsmeltas attiecībā uz piespiedu pasākumu pamatotību atbilstoši Komisijas lūgumam sniegt palīdzību saskaņā ar Regulas Nr. 17 14. panta 6. punktu.

 Par valsts tiesai piešķiro kontroles tiesību apjomu

41      Lai noteiktu šo Kopienu tiesībās noteikto un kompetentai valsts tiesai piešķirto kontroles tiesību apjomu, vispirms ir jāatgādina šīs kontroles aptverto piespiedu pasākumu konteksts.

42      Pirmkārt, jāatgādina arī, ka Komisijai nodotajām un Regulas Nr. 17 14. panta 6. punktā minētajām pilnvarām būtu jāatvieglo tai uzdotā uzdevuma uzraudzīt konkurences noteikumu ievērošanu kopējā tirgū izpilde, kur šiem noteikumiem būtu jānovērš konkurences izkropļošana pretēji sabiedrības interesēm, kā arī nelabvēlīgi attiecībā pret atsevišķiem uzņēmumiem un patērētājiem (iepriekš minētais spriedums lietā Hoechst/Komisija, 25. punkts), un līdz ar to labvēlīgi jāietekmē Kopienas labklājība.

43      Otrkārt, ir jāuzsver, ka no Kopienu tiesībām izriet dažādas garantijas.

44      Vispirms piespiedu pasākumi, kurus valsts iestādēm var lūgt veikt Regulas Nr. 17 14. panta 6. punktā noteiktā īstenošanai, ir paredzēti vienīgi mērķim realizēt Komisijas amatpersonām piešķirtās pilnvaras veikt izmeklēšanu. Tomēr Regulas Nr. 17 14. panta 1. punktā uzskaitītās pilnvaras ir skaidri ierobežotas.

45      Tādējādi no jautājumu loka, kurā Komisija var veikt izmeklēšanu, ir izslēgti dokumenti, kuriem nav darījuma raksturs, t.i., dokumenti, kas neattiecas uz uzņēmuma darbību tirgū (skat. 1982. gada 18. maija spriedumu lietā 155/79 AM&S Europe/Komisija, Recueil, 1575. lpp., 16. punkts).

46      Turklāt par labu uzņēmumiem, kuros var tikt veikta izmeklēšana, neskarot attiecībā uz piespiedu pasākumiem spēkā esošās iekšējās tiesību garantijas, pastāv arī Kopienu garantijas, pie kurām it īpaši pieder arī tiesības uz juridisko palīdzību vai prasība saglabāt korespondences konfidencialitāti starp advokātiem un klientiem (skat. iepriekš minēto spriedumu AM&S Europe/Komisija, 18.–27. punkts, iepriekš minēto spriedumu lietā Hoechst/Komisija, 16. punkts, kā arī 1989. gada 17. oktobra spriedumu lietā 85/87 Dow Benelux/Komisija, Recueil, 3137. lpp., 27. punkts).

47      Visbeidzot, Regulas Nr. 17 14. panta 3. punktā Komisijai uzlikts pienākums pamatot lēmumu par izmeklēšanas veikšanu, norādot tās priekšmetu un mērķi, kas, kā to precizējusi Tiesa, ja ar to nav norādīts tikai attaisnojošs pamats iejaukšanās uzsākšanai attiecīgajā uzņēmumā, sevī ietver pamatprasību, ka šie uzņēmumi tiek nostādīti pozīcijā, ka tie atzīst savu pienākumu līdzdarboties un turklāt nodrošina savas tiesības uz aizstāvēšanos (iepriekš minētais spriedums lietā Hoechst/Komisija, 29. punkts).

48      Papildus tam Komisijai ir iespējami precīzi ir jāizklāsta punkti, uz kuriem izmeklēšana attiecas (1980. gada 26. jūnija spriedums lietā 136/79 National Panasonic/Komisija, Recueil, 2033. lpp., 26. un 27. punkts). Šī prasība, kā to nospriedusi Tiesa, ir paredzēta attiecīgā uzņēmuma tiesību uz aizstāvēšanos aizsardzībai, jo šīs tiesības rupji tiktu pārkāptas, ja Komisija attiecīgajam uzņēmumam izmeklēšanas procesa laikā izprasītu pierādījumus, kuriem nav nekāda sakara ar šīs izmeklēšanas priekšmetu un mērķi (iepriekš minētais spriedums lietā Dow Benelux/Komisija, 18. punkts).

49      Treškārt, ir jāatgādina, ka uzņēmums, par kuru Komisija pieņēmusi lēmumu par izmeklēšanas veikšanu, šo lēmumu atbilstoši EK līguma 173. panta ceturtajai daļai (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EK līguma 230. panta ceturtā daļa) var apstrīdēt Kopienu Tiesā. Ja Kopienu tiesa šo lēmumu būtu atcēlusi, tad Komisija tiesvedības procesā, kas saistīts ar Kopienas konkurences noteikumu pārkāpumu, nevarētu izmantot dokumentus vai citus pierādījumus, ko tā ieguvusi izmeklēšanas laikā; citkārt tā pakļautu sevi draudiem, ka lēmumu par konkurences pārkāpumu Kopienu tiesa var apstrīdēt tiktāl, ciktāl Komisija tajā ir pamatojusies uz šāda veida pierādījumiem (skat. 1987. gada 26. marta rīkojumu lietā 46/87 R Hoechst/Komisija, Recueil, 1549. lpp., 34. punkts, un 1987. gada 28. oktobra rīkojumu lietā 85/87 R Dow Chemical Nederland/Komisija, Recueil, 4367. lpp., 17. punkts).

50      Šī Kopienu tiesai nodotā tiesas kontrole un izmeklēšanas pilnvaru realizēšanas klauzulas, kā tas it īpaši izriet no šī sprieduma 43.–48. punkta, nodrošina uzņēmuma aizsardzību no patvaļīgiem pasākumiem un ļauj šos pasākumus veikt tādās robežās, kādas nepieciešamas šī sprieduma 42. punktā minēto tiesisko interešu nodrošināšanai.

51      Ceturtkārt, ir jāatgādina, ka valsts iestādei, no vienas puses – kā tas izriet no šī sprieduma 35. un 39. punkta – jānodrošina Komisijas rīcības efektivitāte un, no otras puses, jāizvairās pamatojumu par Komisijas lēmumu par izmeklēšanas nepieciešamību aizstāt ar savu pamatojumu, jo Komisijas lēmuma tiesiskuma kontroles faktiskos un juridiskos apsvērumus ir tiesīgi pārbaudīt tikai Kopienu tiesneši.

52      Pastāvot šādiem dažādiem viedokļiem, ir jāprecizē, ka valsts tiesai, kurai piešķirtas pilnvaras izdot rīkojumu atļaujai par piespiedu pasākumu veikšanu, ir jāņem vērā īpašais kopsakars, kurā tai ticis iesniegts pieprasījums, un šī sprieduma 42.–51. punktā minētie apsvērumi, tomēr šīs valsts tiesai izvirzītās prasības nevar nedz atbrīvot no tā, nedz uzlikt pienākumu katrā atsevišķā gadījumā nodrošināt, lai paredzētie piespiedu pasākumi nebūtu patvaļīgi vai nesamērīgi salīdzinājumā ar izmeklēšanas priekšmetu (skat. pēc analoģijas ECT 1993. gada 25. februāra spriedumu lietā Funke pret Franciju, A sērija, Nr. 256‑A, § 55; 1997. gada 16. decembra spriedumu lietā Camenzind pret Šveici, Recueil des arrêts et décisions 1997‑VIII, § 45, un iepriekš minēto spriedumu lietā Colas Est u.c. pret Franciju, § 47).

53      Iepriekš minēto apsvērumu kontekstā ir jānosaka, kas atsevišķajā gadījumā ir nepieciešams šādas kontroles īstenošanai un kāda veida informācijai ir jābūt valsts tiesas rīcībā. Tiktāl būtu jāizšķir paredzēto piespiedu pasākumu kontrole par to, ka tie nav patvaļīgi, un to samērīguma kontrole salīdzinājumā ar izmeklēšanas priekšmetu.

 Piespiedu pasākumu kontrole par to, ka tie nav patvaļīgi, un informācija, ko var pieprasīt no Komisijas šīs kontroles veikšanai

54      Vispirms attiecībā uz kontroli, ar kuru būtu jākonstatē, ka piespiedu pasākums, kas varētu padarīt iespējamu Komisijas pieņemtā lēmuma par izmeklēšanas veikšanu realizāciju, nav patvaļīgs, tā galvenokārt pieprasa, lai kompetentā valsts tiesa apstiprinātu, ka pastāv nopietnas pazīmes, kas atzīstamas par pietiekamām aizdomu esamībai par attiecīgā uzņēmuma veikto konkurences noteikumu pārkāpumu.

55      Šāda kontrole pamatā neatšķiras no kontroles, kuras veikšanai Kopienu tiesas varētu tikt mudinātas apstiprināt, ka pats lēmums par izmeklēšanu nav patvaļīgs, t.i., ir pieņemts, nepastāvot izmeklēšanu attaisnojošiem faktiem (1989. gada 17. oktobra spriedums apvienotajās lietās no 97/87 līdz 99/87 Dow Chemical Ibérica u.c./Komisija, Recueil, 3165. lpp., 52. punkts). Rezultātā šajā sakarā ir jāatgādina, ka Komisijas veiktās izmeklēšanas mērķim uzņēmumā būtu jābūt padarīt iespējamu tās dokumentācijas savākšanu, kas nepieciešama, lai pārbaudītu to faktisko un juridisko apsvērumu patiesumu un apmēru, par kuriem Komisijai jau kaut kas ir zināms (iepriekš minētais spriedums lietā National Panasonic/Komisija, 13. un 21. punkts).

56      Šī līdzība Kopienu tiesu un valsts tiesu veiktajā kontrolē tomēr nedrīkst ietekmēt uzskatu, ka šīs kontroles pēc to būtības varētu atšķirties.

57      Pamatojoties uz Regulas Nr. 17 14. panta 1. punktā Komisijai piešķirtajām pilnvarām veikt izmeklēšanu, Komisijas amatpersonām ir tiesības darboties tikai tām noteiktajā vietā, ievākt to pieprasīto dokumentāciju un pieprasīt uzrādīt tām mēbelēs esošo saturu (iepriekš minētais spriedums lietā Hoechst/Komisija, 31. punkts).

58      No otras puses, piespiedu pasākumi, kuru veikšana ietilpst valsts iestāžu kompetencē, aptver pilnvaras rast pieeju telpām vai mēbelēm, pielietojot spēku, vai piespiest uzņēmumā nodarbinātos nodrošināt pieeju tām; tās var arī veikt pārmeklēšanu bez uzņēmuma atbildīgo personu piekrišanas (iepriekš minētais spriedums lietā Hoechst/Komisija, 31. punkts).

59      Iejaukšanās privātajā sfērā dēļ šādu piespiedu pasākumu veikšana prasa, lai kompetentā valsts iestāde pati apstiprinātu, ka tie nav patvaļīgi.

60      It īpaši pret šādu pārbaudi nevar iebilst tad, ja kompetentā valsts iestāde, ja tā pārbauda tādu nopietnu pazīmju esamību, kas var būt atzīstamas kā pietiekamas aizdomām par konkurences noteikumu pārkāpumu, ir pakļauta draudiem sprieduma lietā Hoechst/Komisija 35. punkta nozīmē aizstāt pamatojumu par Komisijas lēmuma par izmeklēšanas nepieciešamību – un līdz ar to arī tās faktiskos un juridiskos apsvērumus – ar savu pamatojumu.

61      Lai pārliecinātu kompetento valsts tiesu par to, ka lūgtie piespiedu pasākumi nav patvaļīgi, Komisijai šai tiesai ir jādod skaidrojums, kurā detalizēti ir norādīts, ka tās savāktajā lietā atrodama nopietna informācija un pierādījumi, kas pamato aizdomas par attiecīgā uzņēmuma veikto konkurences noteikumu pārkāpumu.

62      Turpretī valsts tiesa nevar no Komisijas pieprasīt tās savāktajā lietā atrodošos informāciju un pierādījumi, uz kuriem tā balstījusi savu pamatojumu.

63      Šajā sakarā ir jāņem vērā šī sprieduma 35. punktā minētais dalībvalstu pienākums nodrošināt Komisijas rīcības efektivitāti.

64      No vienas puses, kā to pamatoti atzīmēja Komisija, ka arī Vācijas un Apvienotās Karalistes valdības, Komisijas spējai garantēt noteiktu informācijas avotu anonimitāti ir galvenā nozīme cīņā pret aizliegtām, pret konkurenci vērstām darbībām un to efektīvā novēršanā.

65      Šeit ir jākonstatē, ka, ja Komisija valsts iestādēm, kas ir kompetentas konkurences jautājumos, būtu spiesta iesniegt attiecīgo informāciju un informēt par pierādījumiem, kā rezultātā tiktu atklāta tās avotu identitāte vai attiecībā uz Komisiju tie būtu slēgti, tā tādējādi pakļautu sevi briesmām, ka to identitāte taptu zināma trešajām personām procesuālo prasību, kādas pastāv dalībvalstu tiesībās, dēļ.

66      No otras puses, ir jāņem vērā, ka dažāda veida lietišķas informācijas nodošana vai informēšana par pierādījumiem, kas ietverti Komisijas savāktajos materiālos, rada tālākus draudus Komisijas darbības efektivitātei, it īpaši tad, ja izmeklēšana vienlaicīgi jāveic vairākās dalībvalstīs. Pie šādas nodošanas ir jārēķinās ar starpgadījumiem un kavējumiem un jārēķinās ar to, ka tā atkarībā no attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmas ir pakļauta dažādām procesuālajām prasībām vai ka šīm iestādēm, iespējams, sarežģītu un apjomīgu dokumentu pārbaudei būs nepieciešams noteikts laiks.

67      Kompetences sadalījuma atbilstoši EK līguma 234. pantam robežās, t.i., principā, valsts tiesas kompetencē ietilpst pamatot, vai konkrētajā gadījumā ir pastāvējuši šī sprieduma 61. punktā minētie paskaidrojumi, un uz tā pamata īstenot tai ar Kopienu tiesībām piešķirto kontroli. Šajā sakarā ir jāpiebilst, ka valsts tiesai, ja tai jālemj par Komisijas izteikto lūgumu par palīdzības sniegšanu atbilstoši Regulas Nr. 17 14. panta 6. punktam, šī kompetenču sadale ir jāņem vērā daudz rūpīgāk nekā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistītā procesa ietvaros, kā šajā pamata lietā, ja vien tas nenorisinās pēc izmeklēšanas pabeigšanas un lēmums nav pieņemts ar nokavēšanos, un lūgums sniegt palīdzību var tikt paziņots publiski, kā rezultātā Komisijas rīcība ir traucēta un nākamā izmeklēšana var izrādīties veltīga.

68      Pēc šiem precizējumiem ir jāatgādina, ka Tiesa ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistītā procesa ietvaros ir kompetenta sniegt visus norādījumus par Kopienu tiesību interpretāciju, kas savukārt dotu iespēju valsts tiesai pieņemt lēmumu tai iesniegtajā lietā.

69      Attiecībā uz pamata lietu no 1998. gada 10. septembra Izmeklēšanas procedūras lēmuma pamatojuma – kā tas pārstāstīts šī sprieduma 11. punktā, izriet, ka Komisija savas šaubas par Roquette Frères un citiem Komisijas aizdomās turētajiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem bija izklāstījusi ļoti skaidri un norādījusi uz detalizētu informāciju par regulārām slepena rakstura tikšanām un par to, par ko tajās tika runāts un lemts.

70      Kaut arī Komisija nenorāda, kāda rakstura pierādījumi tie bija, ar kuriem tā pamatoja savas aizdomas, proti, sūdzības, liecinieku liecības vai dokumentācijas apmaiņa aizdomīgā karteļa dalībnieku starpā, taču ar šādu datu trūkumu vien nepietiek, lai pietiekami apšaubītu nopietnus pierādījumus, ja, – kā tas ir pamata lietā, – Komisija uzrāda tās rīcībā esošo informāciju par aizdomīgo karteli un konkrētus nosacījumus tā realizēšanā tik niansēti, ka valsts tiesa var būt pārliecināta par to, ka Komisijas rīcībā ir šādi pierādījumi.

 Piespiedu pasākumu samērīguma kontrole salīdzinājumā ar izmeklēšanas priekšmetu un informācija, kura var tikt pieprasīta no Komisijas šīs kontroles veikšanas mērķa labad

71      Otrkārt, attiecībā uz kontroli, ar kuru būtu jāpārbauda, vai Komisijas lūgtie piespiedu pasākumi ir samērīgi salīdzinājumā ar izmeklēšanas priekšmetu, ir jānorāda, ka šāda kontrole, no vienas puses, attiecas uz to, vai šādi pasākumi ir piemēroti izmeklēšanas īstenošanas nodrošināšanai.

72      Šajā sakarā būtu jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 17 14. panta 3. punktam attiecīgo uzņēmumu pienākums ir pieciest izmeklēšanas procedūru, par ko Komisija pieņēmusi lēmumu, un ka šīs regulas 6. punktā paredzēts, ka dalībvalstis sniedz palīdzību Komisijas amatpersonām tikai tajā gadījumā, ja uzņēmums pretojas šādai izmeklēšanas procedūrai.

73      Protams, Tiesa ir atzinusi, ka lūgums sniegt palīdzību gadījumā, ja uzņēmums izrādītu pretošanos, var tikt izteikts preventīvā veidā (iepriekš minētais spriedums lietā Hoechst/Komisija, 32. punkts).

74      Katrā ziņā ir jāprecizē, ka šāda veida preventīva rakstura lūgums par piespiedu pasākumiem ir pieļaujams tikai tiktāl, ciktāl pastāv pamats pieņēmumam, ka uzņēmums izmeklēšanas procedūrai var pretoties, var tikt noslēpti pierādījumi un tiem liegta pieeja pēc tam, kad attiecīgajam uzņēmumam atbilstoši Regulas Nr. 17 14. panta 3. punktam ticis paziņots par veicamo izmeklēšanu.

75      No tā izriet, ka Komisijas uzdevums ir iesniegt kompetentajai valsts tiesai paskaidrojumus, pamatojoties uz kuriem, šī tiesa var būt pārliecināta, ka pierādīt lietas faktiskos apstākļus, kas kvalificējami kā prettiesiska darbība, nebūtu iespējams vai būtu ievērojami apgrūtinoši, ja Komisija iepriekš nebūtu bijusi nodrošināta ar lūgto palīdzību, lai tādējādi novērstu attiecīgā uzņēmuma iespējamo pretošanos.

76      No otras puses, paredzēto piespiedu pasākumu samērīguma salīdzinājumā ar izmeklēšanas priekšmetu kontrole prasa, lai šādi pasākumi neradītu zaudējumus, kuri salīdzinājumā ar izmeklēšanas mērķiem būtu nesamērīgi un nepanesami (skat. 1990. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑331/88 Fedesa u.c., Recueil, I‑4023. lpp., 13. punkts; 1991. gada 21. februāra spriedumu apvienotajās lietās C‑143/88 un C‑92/89 Zuckerfabrik Süderdithmarschen un Zuckerfabrik Soest, Recueil, I‑415. lpp., 73. punkts; 1997. gada 13. maija spriedumu lietā C‑233/94 Vācija/Parlaments un Padome, Recueil, I‑2405. lpp., 57. punkts, un 1998. gada 28. aprīļa spriedumu lietā C‑200/96 Metronome Musik, Recueil, I‑1953. lpp., 21. un 26. punkts).

77      Šajā sakarā attiecībā uz pašu izmeklēšanas procedūras samērīguma pamatojumu Tiesa nosprieda, ka Komisijas izdarāmā izvēle starp izmeklēšanas procesu, pamatojoties uz vienkāršu pieteikumu, un ar lēmumu noteiktu izmeklēšanas procedūru ir atkarīga nevis no situācijas īpaša smaguma, ārkārtējas steidzamības vai absolūtas slepenības ievērošanas, bet gan no prasības par gadījuma īpašo raksturu salīdzinājumā ar izmeklēšanu. No tā Tiesa izsecināja, ka ar lēmumu par izmeklēšanas procedūru netiek pārkāpts samērīguma princips tad, ja ar to Komisijai atļauts savākt vajadzīgos faktus, lai pamatotu jautājumu par līguma pārkāpumu (iepriekš minētais spriedums lietā National Panasonic/Komisija, 28.–30. punkts).

78      Būtu jāatgādina arī, ka principā Komisijas uzdevums ir pamatot, vai ir jāsniedz ziņas, lai izmeklētu, vai pastāv konkurences noteikumu pārkāpums (iepriekš minētais spriedums lietā AM&S Europe/Komisija, 17. punkts, un 1989. gada 18. oktobra spriedums lietā 374/87 Orkem/Komisija, Recueil, 3283. lpp., 15. punkts). Pat ja pastāv pierādījumi, t.i., pierādījumi par pārkāpuma esamību, Komisija tādējādi var pamatoti rīkoties, pieņemot lēmumu par papildu izmeklēšanu, kas tai dod iespēju precīzāk noteikt pārkāpumu, tā ilgumu vai tajā piedalošos uzņēmumu loku (skat. šajā sakarā saistībā ar lūgumu par papildu informācijas sniegšanu iepriekš minētā sprieduma lietā Orkem/Komisija 15. punktu).

79      Tomēr bez ievērības nevar palikt kompetentajai valsts iestādei piemītošās kontroles pilnvaras un nevar tikt neievērota iejaukšanās privātajā sfērā, kas ir saistīta ar iespēju vērsties tiesību aizsardzības iestādēs, un šī valsts iestāde, veicot šāda veida pasākuma samērīguma kontroli, nedrīkst neievērot tādus elementus kā aizdomīgā pārkāpuma smagums, attiecīgā uzņēmuma līdzdalības raksturs vai tā nozīme, kas tiek izmeklēts.

80      Līdz ar to valsts tiesai ir jāvar noraidīt lūgumu par piespiedu pasākumiem, ja aizdomīgā iejaukšanās konkurencē ir niecīgāka, ja attiecīgā uzņēmuma varbūtējā līdzdalība – mazāka vai izmeklēšanas priekšmets ir mazsvarīgāks nekā iejaukšanās juridiskās personas privātajā sfērā, kas ir saistīta ar iespēju vērsties tiesību aizsardzības iestādēs, un salīdzinājumā ar izmeklēšanas mērķiem izrādās esam nesamērīga un nepanesama.

81      No tā izriet, ka, lai valsts tiesa būtu spējīga realizēt tai piešķirtās samērīguma kontroles pilnvaras, Komisijai principā tiesa ir jāinformē par būtiskām aizdomīgās prettiesiskās rīcības pazīmēm, lai tā varētu pamatot šīs rīcības smaguma pakāpi, norādot attiecīgo tirgu un aizdomīgo konkurences ierobežojumu raksturu, kā arī prognozējamās attiecīgā uzņēmuma līdzdalības raksturu.

82      Tā kā Tiesa jau ir spriedusi par izmeklēšanas procedūras lēmumiem, šai informācijai noteikti nebūtu jāaptver precīza attiecīgā tirgus norobežošana, precīza prezumējamo prettiesisko darbību juridiskā kvalifikācija vai laika termiņa noteikšana, kurā šādas prettiesiskas darbības būtu varējušas notikt (iepriekš minētais spriedums lietā Dow Benelux/Komisija, 10. punkts).

83      Komisijai būtu arī pēc iespējas precīzi jānorāda, kas tiek meklēts un uz kādiem aspektiem izmeklēšanas procedūrai būtu jāattiecas (iepriekš minētais spriedums lietā National Panasonic/Komisija, 26. un 27. punkts), kā arī kādas pilnvaras ir kontrolētājiem no Kopienu puses.

84      Tomēr šajā sakarā ir jāatzīmē, ka no Komisijas nevar pieprasīt, lai tā ierobežotu sevi ar tādu dokumentu un reģistru pieprasījumu, kurus tā jau iepriekš ir varējusi skaidri nosaukt vai identificēt; tādējādi tās tiesībām uz šādu dokumentu vai reģistru pieeju nebūtu nekādas nozīmes. Kā to nosprieda Tiesa, šīs tiesības daudz vairāk sevī ietver pilnvaras meklēt citu informāciju, kas vēl nav pazīstama vai pilnībā identificēta (iepriekš minētais spriedums lietā Hoechst/Komisija, 27. punkts).

85      Kā tas jau tika precizēts šī sprieduma 67. punktā, principā valsts tiesas uzdevums ir pamatot, vai Komisija attiecīgajā gadījumā ir iesniegusi šī sprieduma 75., 81. un 83. punktā minēto informāciju un, pamatojoties uz to, tādējādi īstenot tai ar Kopienu tiesībām piešķirtās pilnvaras.

86      Kā tas atgādināts šī sprieduma 68. punktā, Tiesa ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistītā procesa ietvaros ir kompetenta sniegt visus norādījumus par Kopienu tiesību interpretāciju, kas savukārt dotu iespēju valsts tiesai pieņemt lēmumu tai iesniegtajā lietā.

87      Kas attiecas uz pamata lietu, tad vispirms ir jākonstatē, ka no 1998. gada 10. septembra Izmeklēšanas procedūras lēmuma pamatojuma, kā tas izklāstīts šī sprieduma 11. punktā, izriet, ka Komisija juridiski pietiekamā veidā ir norādījusi uz visām pazīmēm par aizdomīgo karteli, izceļot un atspoguļojot tā smagumu, kas norādīja uz to, ka Roquette Frères bijusi aprakstīto tikšanos dalībniece.

88      Tāpat ir jākonstatē, ka šajā pamatojumā, pirmkārt, Komisija ir uzsvērusi, ka, iespējams, tai izmeklēšanai nepieciešamā informācija atrodas Roquette Frères rīcībā. Otrkārt, tā ir atzīmējusi, ka nolīgumu raksturs liek domāt, ka tie tika piemēroti saskaņā ar slepeniem priekšrakstiem, kā rezultātā par vispiemērotāko līdzekli pierādījumu savākšanā ir atzīstama izmeklēšanas procedūra, un ar atbilstošu lēmumu uzņēmumu ir jāpiespiež pieciest piespiedu izmeklēšanas procedūras veikšanu Regulas Nr. 17 14. panta 3. punkta izpratnē. Šāda veida pierādījumi pieder pie tiem, kas izrādās esam piemēroti, lai valsts tiesai padarītu iespējamu atrast pamatojumu par to, vai iesniegtais lūgums ir jāapmierina preventīvā kārtā.

89      Attiecībā uz paredzamās izmeklēšanas priekšmetu no 1998. gada 10. septembra Izmeklēšanas procedūras lēmuma rezolutīvās daļas un pamatojuma, kā tie izklāstīti šī sprieduma 10. un 11. punktā, izriet, ka Komisijai bija jāiepazīstas ar visiem reālajiem faktiem, kas attiecas uz aizdomīgajiem nolīgumiem un/vai saskaņotu darbību veidu, un jāpārbauda Roquette Frères iespējamā līdzdalība tajos. Šī mērķa labad ar apstrīdēto lēmumu uzņēmumam tika uzdots rast pieeju tā telpām Komisijas amatpersonām, nodot amatpersonām to pieprasītos reģistrus un citu darījumu dokumentāciju un atļaut tām tos pārbaudīt un tos nokopēt, kā arī sniegt visus mutvārdu paskaidrojumus, ko šīs amatpersonas pieprasītu saistībā ar izmeklēšanas priekšmetu. Ar šīm ziņām pietiekamā veidā ir norādīts, kas tiek meklēts un par kādām pilnvarām šai sakarā var būt runa.

 Par kompetentās valsts tiesas un Komisijas nostāju gadījumā, ja Komisijas iesniegtā informācija nav pietiekama

90      Ja valsts tiesa, kurai saskaņā ar valsts tiesībām piešķirtas pilnvaras izdot rīkojumu par kratīšanu, uzskata, ka Komisijas sniegtā informācija neatbilst šī sprieduma 75., 81. un 83. punktā minētajām prasībām, nav pietiekami, ka tā šo prasību vienkārši noraida.

91      Šādā gadījumā šai tiesai un Komisijai, pamatojoties uz šī sprieduma 30.–32. punktā minēto lojālas sadarbības pienākumu, ir jāstrādā kopā, lai pārvarētu izmeklēšanas, par kuru Komisija pieņēmusi lēmumu, veikšanā radušās grūtības (skat. pēc analoģijas 1986. gada 15. janvāra spriedumu lietā 52/84 Komisija/Beļģija, Recueil, 89. lpp., 16. punkts, un 1990. gada 10. jūlija spriedumu lietā C‑217/88 Komisija/Vācija, Recueil, I‑2879. lpp., 33. punkts).

92      Lai izpildītu šo pienākumu un atbilstoši tam nodrošinātu Komisijas darbības efektivitāti, kompetentajai valsts tiesai Komisijai vai valsts iestādei, kas darbojas pēc Komisijas pieprasījuma, nekavējoties ir jādara zināmas grūtības, kas radušās, un attiecīgi jāpieprasa papildu informācija, kas tādējādi palīdzētu realizēt tai piešķirtās kontroles pilnvaras. Šajā sakarā tiesai it īpaši jāņem vērā lūgtā koordinēšana, steidzamība un uzticamība, lai būtu nodrošināta paralēlās izmeklēšanas efektivitāte, par ko ir runa šī sprieduma 66. punktā.

93      Arī Komisijas pienākumam par lojālu sadarbību saistībā ar dalībvalstu tiesām, kam valsts tiesību sistēmu ietvaros būtu jānodrošina Kopienu tiesību piemērošana un ievērošana, ir īpaši būtiska nozīme (iepriekš minētais rīkojums lietā Zwartveld u.c., 18. punkts). Komisijas pienākums ir nodrošināt arī, ka valsts tiesas pieprasītā papildu informācija, kas pēc būtības atbilst šī sprieduma 90. punktā minētajām prasībām, tiek nodota nekavējoties.

94      Tikai tad, ja kompetentās valsts tiesas rīcībā nav bijuši attiecīgi paskaidrojumi vai ja Komisija uz tās pieprasīto lūgumu pienācīgi nav atbildējusi, tiesa var noraidīt lūgumu sniegt palīdzību, ja no tās rīcībā esošās informācijas izriet, ka paredzētie pasākumi ir patvaļīgi un ka tie nav samērīgi salīdzinājumā ar izmeklēšanas priekšmetu.

 Par veidu, kādā kompetentajai valsts tiesai var darīt zināmu informāciju

95      Kas attiecas uz veidu, kādā kompetentajai valsts tiesai var darīt zināmu informāciju, ir jākonstatē, ka tiesa jautājumu par to, vai 1998. gada 10. septembra Izmeklēšanas procedūras lēmuma pamatojums ir pietiekams, vispirmām kārtām, uzdod tāpēc, ka kompetentajai valsts tiesai pamata lietā tās pamatojuma došanai tika iesniegts tikai šī lēmuma teksts.

96      Tomēr katrā ziņā ir jānorāda, ka valsts tiesai šāds izmeklēšanas lēmumā esošs pamatojums ir tikai pamatojuma kritērijs, ar kura palīdzību tā var pārliecināties, ka lūgtie piespiedu pasākumi nav nedz patvaļīgi, nedz nesamērīgi salīdzinājumā ar izmeklēšanas priekšmetu. Prasību, kurām jāatbilst Komisijas lēmumam par izmeklēšanu un kas definētas Regulas Nr. 17 14. panta 3. punktā, kontrole ir ekskluzīva Kopienu tiesnešu kompetence.

97      Ja elementi, kuriem atbilstoši Regulas Nr. 17 14. panta 3. punktam būtu jābūt lēmumā par izmeklēšanu, daļēji atbilst informācijai, kas kompetentajai valsts tiesai palīdz realizēt tās pilnvaras, šo informāciju var iegūt arī no citiem avotiem.

98      Šajā sakarā Kopienu tiesības informācijas nodošanai kompetentajai valsts tiesai neprasa īpašu formu, un, tā kā runa ir par tai piešķirto pilnvaru īstenošanu, tad šāda informācija var izrietēt no paša lēmuma par izmeklēšanu, no valsts iestādēm iesniegtā lūguma atbilstoši Regulas Nr. 17 14. panta 6. punktam, kā arī no atbildes, kas sniegta uz valsts tiesas jautājumu, pat ja tā ir mutiska.

99      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem būtu jāatbild šādi:

–        saskaņā ar Kopienu tiesību vispārējo principu, kas paredz aizsardzību no patvaļīgas vai nesamērīgas publiskās varas iejaukšanās fiziskas vai juridiskas personas privātās darbības sfērā, valsts tiesai, kas saskaņā ar valsts tiesībām ir kompetenta izdot rīkojumu par apskates un izņemšanas veikšanu uzņēmuma biroja telpās, par kuru pastāv aizdomas, ka tas pārkāpis konkurences noteikumus, ir jāpārbauda, vai lūgtie piespiedu pasākumi, pamatojoties uz Komisijas lūgumu sniegt palīdzību atbilstoši Regulas Nr. 17 14. panta 6. punktam, nav patvaļīgi un nav nesamērīgi salīdzinājumā ar izmeklēšanas priekšmetu. Neskarot attiecībā uz piespiedu pasākumiem spēkā esošo valsts tiesību garantiju piemērošanu, Kopienu tiesības nepieļauj, ka valsts tiesas īstenotā piespiedu pasākumu pamatotības kontrole pārsniedz ar iepriekš minēto vispārējo principu noteikto;

–        Komisijas pienākums atbilstoši Kopienu tiesībām ir nodrošināt, ka šīs valsts tiesas rīcībā ir visi līdzekļi, kas nepieciešami tās pilnvaru realizācijai. Tiktāl Komisijas iesniegtajā informācijā būtu jāietver:

–        būtisku pazīmju apraksts par aizdomīgo prettiesisko rīcību, t.i., vismaz būtu jānorāda atbilstoša tirgus un aizdomīgo konkurences ierobežojumu daba;

–        paskaidrojumi par to, kādā veidā uzņēmums, kuru skar piespiedu pasākumi, ir iespējamā veidā iesaistīts šajā prettiesiskajā darbībā;

–        paskaidrojumi, kuros detalizēti atspoguļots, ka Komisijas rīcībā ir nopietna informācija un pierādījumi, kas tai rada aizdomas par attiecīgā uzņēmuma saistību ar prettiesisku rīcību;

–        iespējami precīzs apraksts par to, kas tiek meklēts, elementi, ar kuriem pamatota izmeklēšana, kā arī informācija par to, kādas pilnvaras ir Komisijas izmeklēšanas veicējiem, un

–        pieņemot, ka Komisija preventīvi lūdz valsts iestāžu palīdzību, lai varētu darboties attiecīgā uzņēmuma pretošanās gadījumā, jāsniedz paskaidrojumi, pamatojoties uz kuriem, valsts tiesa var būt pārliecināta, ka, nedodot rīkojumu atļaujai par preventīviem piespiedu pasākumiem, lietas faktiskos apstākļus, kas kvalificējami kā prettiesiska darbība, pierādīt nebūtu iespējams vai būtu iespējams, bet ievērojami apgrūtinātā veidā;

–        turpretī valsts tiesa nevar pieprasīt tai nodot Komisijas rīcībā esošo informāciju un pierādījumus, ar kuriem tā pamato savas aizdomas;

–        ja šī tiesa uzskata, ka Komisijas iesniegtā informācija nav atbilstoša prasībām, tā tomēr nevar tikai noraidīt celto prasību, jo tādējādi tā pārkāptu Regulas Nr. 17 14. panta 6. punktu un Līguma 5. pantu. Šajā gadījumā tai komisijai vai valsts iestādei, kas darbojas pēc Komisijas pieprasījuma, nekavējoties jāziņo par grūtībām, kas radušās, un attiecīgi jāpieprasa papildu informācija, kas tādējādi palīdzētu realizēt tai piešķirtās kontroles pilnvaras. Tikai tad, ja šīs valsts tiesas rīcībā nav šāda veida paskaidrojumu vai ja Komisija uz tās pieprasījumu nav devusi pienācīgu atbildi, tā var atteikties izdot rīkojumu atļaut veikt piespiedu pasākumus tiktāl, ciktāl tā no savas rīcībā esošās informācijas var izsecināt, ka plānotie piespiedu pasākumi ir patvaļīgi un ka tie nav samērīgi salīdzinājumā ar izmeklēšanas priekšmetu;

–        informācija, kas Komisijai ir jāiesniedz valsts tiesai, var izrietēt no paša lēmuma par izmeklēšanu, no valsts iestādēm iesniegtā lūguma atbilstoši Regulas Nr. 17 14. panta 6. punktam, kā arī no atbildes, kas sniegta uz valsts tiesas jautājumu, pat ja tā ir mutiska.

 Lēmums par tiesāšanās izdevumiem

100    Izdevumi, kas radušies Francijas, Vācijas, Grieķijas, Itālijas, Apvienotās Karalistes un Norvēģijas valdībām, iesniedzot apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu:

TIESA

Saistībā ar jautājumu, ko tai Cour de cassation iesniegusi ar 2000. gada 7. marta spriedumu, pasludina:

1)      saskaņā ar Kopienu tiesību vispārējo principu, kas paredz aizsardzību no patvaļīgas vai nesamērīgas publiskās varas iejaukšanās fiziskas vai juridiskas personas privātās darbības sfērā, valsts tiesai, kas saskaņā ar valsts tiesībām ir kompetenta izdot rīkojumu par apskates un izņemšanas veikšanu uzņēmuma biroja telpās, par kuru pastāv aizdomas, ka tas pārkāpis konkurences noteikumus, ir jāpārbauda, vai lūgtie piespiedu pasākumi, pamatojoties uz Komisijas lūgumu sniegt palīdzību atbilstoši Regulas Nr. 17 14. panta 6. punktam, nav patvaļīgi un nesamērīgi salīdzinājumā ar izmeklēšanas priekšmetu. Neskarot attiecībā uz piespiedu pasākumiem spēkā esošo valsts tiesību garantiju piemērošanu, Kopienu tiesības nepieļauj, ka valsts tiesas īstenotā piespiedu pasākumu pamatotības kontrole pārsniedz ar iepriekš minēto vispārējo principu noteikto;

2)      Komisijas pienākums atbilstoši Kopienu tiesībām ir nodrošināt, ka šīs valsts tiesas rīcībā ir visi līdzekļi, kas nepieciešami tās pilnvaru realizācijai. Tiktāl Komisijas iesniegtajā informācijā būtu jāietver:

–        būtisku pazīmju apraksts par aizdomīgo prettiesisko rīcību, t.i., vismaz būtu jānorāda atbilstoša tirgus un aizdomīgo konkurences ierobežojumu daba;

–        paskaidrojumi par to, kādā veidā uzņēmums, kuru skar piespiedu pasākumi, ir iespējamā veidā iesaistīts šajā prettiesiskajā darbībā;

–        paskaidrojumi, kuros detalizēti atspoguļots, ka Komisijas rīcībā ir nopietna informācija un pierādījumi, kas tai rada aizdomas par attiecīgā uzņēmuma saistību ar prettiesisku rīcību;

–        iespējami precīzs apraksts par to, kas tiek meklēts, elementi, ar kuriem pamatota izmeklēšana, kā arī informācija par to, kādas pilnvaras ir Komisijas izmeklēšanas veicējiem, un

–        pieņemot, ka Komisija preventīvi lūdz valsts iestāžu palīdzību, lai varētu darboties attiecīgā uzņēmuma pretošanās gadījumā, jāsniedz paskaidrojumi, pamatojoties uz kuriem, valsts tiesa var būt pārliecināta, ka, nedodot rīkojumu atļaujai par preventīviem piespiedu pasākumiem, lietas faktiskos apstākļus, kas kvalificējami kā prettiesiska darbība, pierādīt nebūtu iespējams vai būtu iespējams, bet ievērojami apgrūtinātā veidā;

3)      turpretī valsts tiesa nevar pieprasīt tai nodot Komisijas rīcībā esošo informāciju un pierādījumus, ar kuriem tā pamato savas aizdomas;

4)      ja šī tiesa uzskata, ka Komisijas iesniegtā informācija nav atbilstoša šā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punkta prasībām, tā tomēr nevar tikai noraidīt celto prasību, jo tādējādi tā pārkāptu Regulas Nr. 17 14. panta 6. punktu un EK līguma 5. pantu (jaunajā redakcijā – EK līguma 10. pants). Šajā gadījumā tai komisijai vai valsts iestādei, kas darbojas pēc Komisijas pieprasījuma, nekavējoties jāziņo par grūtībām, kas radušās, un attiecīgi jāpieprasa papildu informācija, kas tādējādi palīdzētu realizēt tai piešķirtās kontroles pilnvaras. Tikai tad, ja šīs valsts tiesas rīcībā nav šāda veida paskaidrojumu vai ja Komisija uz tās pieprasījumu nav devusi pienācīgu atbildi, tā var atteikties izdot rīkojumu atļaut veikt piespiedu pasākumus tiktāl, ciktāl tā no savas rīcībā esošās informācijas var izsecināt, ka plānotie piespiedu pasākumi ir patvaļīgi un ka tie nav samērīgi salīdzinājumā ar izmeklēšanas priekšmetu;

5)      informācija, kas Komisijai ir jāiesniedz valsts tiesai, var izrietēt no paša lēmuma par izmeklēšanu, no valsts iestādēm iesniegtā lūguma atbilstoši Regulas Nr. 17 14. panta 6. punktam, kā arī no atbildes, kas sniegta uz valsts tiesas jautājumu, pat ja tā ir mutiska.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2002. gada 22. oktobrī.

1 Tiesvedības valoda – franču.