TIESAS SPRIEDUMS

1996. gada 30. aprīlī (*)

EK līguma 30. panta un Direktīvas 83/189/EEK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā, interpretācija – Valsts tiesību akti par signalizācijas sistēmu un tīklu tirdzniecību – Iepriekšēja administratīva apstiprināšana

Lieta C‑194/94

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EK līguma 177. pantam iesniedza tribunal de commerce de Liège, lai saņemtu prāvā, kuru tā iztiesā, starp

CIA Security International SA

un

Signalson SA,

Securitel SPRL

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EK līguma 30. pantu un Padomes 1983. gada 28. marta direktīvu 83/189/EEK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (OV L 109, 8. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1988. gada 22. marta direktīvu 88/182/EEK (OV L 81, 75. lpp.).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji K. N. Kakuris [C. N. Kakouris], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward] un Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], tiesneši Dž. F. Mančīni [G. F. Mancini], Ž. K. Muitinju di Almeida [J. C. Moitinho      de Almeida], P. J. Dž. Kapteins [P. J. G. Kapteyn], K. Gulmans [C. Gulmann] (referents), Dž. L. Mjūrejs [J. L. Murray], H. Ragnemalms [H. Ragnemalm] un L. Sevons [L. Sevón],

ģenerāladvokāts M. B. Elmers [M. B. Elmer],

sekretāre D. Lautermane-Ibo [D. Louterman-Hubeau], galvenā administratore,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesnieguši:

–        CIA Security International SA vārdā – K. van Rītens [C. van Rutten] no Lježas Advokātu kolēģijas,

–        Signalson SA vārdā – V. V. Diēns [V.‑V. Dehin] no Lježas Advokātu kolēģijas,

–        Securitel SPRL vārdā – Ž. L. Brandenbērs [J.‑L. Brandenberg] no Lježas Advokātu kolēģijas,

–        Beļģijas valdības vārdā – J. Devaders [J. Devadder], Ārlietu ministrijas administrācijas direktors, pārstāvis,

–        Vācijas valdības vārdā – E. Rēders [E. Röeder], Federālās Ekonomikas ministrijas Ministerialrat, pārstāvis,

–        Nīderlandes valdības vārdā – A. Boss [A. Bos], juriskonsults, pārstāvis,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Breviners [S. Braviner] no Treasury Solicitor's Department un E. Šārpstona [E. Sharpston], barrister, pārstāvji,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – R. Veinraits [R. Wainwright], galvenais juriskonsults, un Ž. F. Paskjē [J.‑F. Pasquier], valsts amatpersona, kas norīkota juridiskajā dienestā, pārstāvji,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 1995. gada 5. jūlijā sniedza CIA Security      International SA, ko pārstāv K. van Rītens, Signalson SA, ko pārstāv V. V. Diēns, Beļģijas valdība, ko pārstāv Iekšlietu ministrijas padomdevēja vietniece D. Žakoba [D. Jacob], Nīderlandes valdība, ko pārstāv juriskonsulta vietnieks J. S. van Osterkamps [J. S. van Oosterkamp], Apvienotā Karaliste, ko pārstāv S. Breviners un E. Šārpstona, Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv R. Veinraits un Ž. F. Paskjē,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 1995. gada 24. oktobra sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 1994. gada 20. jūnija spriedumu, kas Tiesā saņemts 1994. gada 4. jūlijā, tribunal de commerce de Liège [Lježas Komerclietu tiesa] saskaņā ar EK līguma 177. pantu uzdeva Tiesai sešus prejudiciālos jautājumus par to, kā interpretēt minētā līguma 30. pantu un Padomes 1983. gada 28. marta direktīvu 83/189/EEK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (OV L 109, 8. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 83/189/EEK”), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1988. gada 22. marta direktīvu 88/182/EEK (OV L 81, 75. lpp.).

2        Minētie jautājumi tika uzdoti divās tiesvedībās, kas norisinājās starp CIA SecurityInternational SA (turpmāk tekstā – “CIA Security”) un Signalson SA (turpmāk tekstā – “Signalson”), un starp CIA Security International SA un Securitel SPRL (turpmāk tekstā – “Securitel”), kas ir drošības uzņēmumi atbilstoši Beļģijas 1990. gada 10. aprīļa Likumam par apsardzes uzņēmumiem, drošības uzņēmumiem un iekšējiem apsardzes dienestiem (turpmāk tekstā – 1990. gada likums).

3        Minētā likuma 1. panta 3. punkts paredz, ka “jebkura fiziska vai juridiska persona, kas pastāvīgi vai atsevišķos gadījumos veic signalizācijas sistēmu un tīklu projektēšanu, uzstādīšanu un apkalpes veikšanu trešām personām, šā likuma nozīmē tiek uzskatīta par drošības uzņēmumu”.

4        Tā paša likuma 1. panta 4. punkts paredz, ka “šajā pantā minētās signalizācijas sistēmas un tīkli ir paredzēti, lai novērstu vai ierakstītu noziedzīgus nodarījumus, kuri izdarīti pret personu vai īpašumu”.

5        Šā likuma 4. pants paredz, ka “tikai tās personas, kas iepriekš saņēmušas atļauju no Iekšlietu ministrijas, drīkst vadīt drošības uzņēmumus. Atļauja piešķirama tikai tad, ja uzņēmums atbilst visām šajā likumā minētajām prasībām un nosacījumiem par finanšu līdzekļiem un tehnisko aprīkojumu, kas noteikti Karaļa dekrētā”.

6        Šā likuma 12. pants paredz, ka “likuma 1. panta 4. punktā minētās signalizācijas sistēmas un tīklus, kā arī to sastāvdaļas var pārdot vai citādi darīt pieejamas lietotājiem tikai tad, ja tās iepriekš apstiprinātas atbilstoši procedūrai, kas noteikta Karaļa dekrētā”.

7        Minētā procedūra tika noteikta 1991. gada 14. maijā izdotajā Karaļa dekrētā, kas nosaka procedūru, kādā apstiprināmas 1990. gada likumā minētās signalizācijas sistēmas un tīkli (turpmāk tekstā – 1991. gada dekrēts).

8        1991. gada dekrēta 2. panta 1. punktā paredzēts, ka “neviens ražotājs, importētājs, vairumtirgotājs vai jebkura cita fiziska vai juridiska persona nedrīkst Beļģijā pārdot vai jebkādā citā veidā darīt pieejamas lietotājiem jaunas ierīces, ja tās nav iepriekš apstiprinātas šim mērķim izveidotā komitejā (ierīču komitejā)”.

9        1991. gada dekrēta 4.–7. pantā paredzēts, ka pirms apstiprināšanas ierīces ir jāpārbauda.

10      Saskaņā ar 5. pantu pārbaude sastāv no ierīču identificēšanas, elektroinstalāciju pārbaudes, salīdzinot tās ar ražotāja iesniegtajiem dokumentiem, un minimālo nepieciešamo funkciju pārbaudes. 1991. gada dekrēta 6. pantā paredzētās ierīču pārbaudes tiek veiktas, lai pārbaudītu funkcionālo atbilstību, mehāniskos aspektus, mehānisko un/vai elektronisko izturību, jutību pret viltus trauksmēm, kā arī aizsardzību pret ļaunprātīgu izmantošanu vai mēģinājumiem ierīci neitralizēt. Šāda iemesla dēļ ar ierīcēm tiek veiktas 1991. gada dekrēta 3. un 4. pielikumā minētās pārbaudes.

11      1991. gada dekrēta 8. pants paredz, ka tad, “ja pieteikuma iesniedzējs var ar nepieciešamiem dokumentiem pierādīt, ka viņa ierīcei saskaņā ar EEK noteikumiem licencētā laboratorijā citā EEK dalībvalstī jau ir veiktas pārbaudes, kas ir līdzvērtīgas 7. pantā minētajām, un ka tā apstiprināta ne agrāk kā trīs gadus pirms šā pieteikuma iesniegšanas dienas, 4. panta 1. punktā minētā struktūra ierīcei veiks tikai tās pārbaudes, kas vēl nav veiktas citā EEK dalībvalstī”.

12      Lietas materiāli norāda arī uz to, ka 1991. gada dekrēts netika paziņots Komisijai saskaņā ar Direktīvā 83/189/EEK noteikto procedūru, kas paredz informācijas sniegšanu par tehniskajiem noteikumiem, un ka 1993. gada februārī pēc Komisijas argumentēta atzinuma sniegšanas atbilstoši EEK līguma 169. pantam Beļģijas valdība paziņoja par jaunu Karaļa dekrēta projektu, kurā bija noteikta signalizācijas sistēmu un tīklu apstiprināšanas procedūra. Šis projekts, kas tika pieņemts 1994. gada 31. martā, būtībā ir identisks 1991. gada dekrētam, kuru tas atceļ, izņemot 1991. gada dekrēta 8. pantu, kas grozīts atbilstoši Komisijas priekšlikumiem.

13      Pamattiesvedībā iesaistītie trīs uzņēmumi ir konkurenti, kuru uzņēmējdarbība ir tieši saistīta ar signalizācijas sistēmu un tīklu ražošanu un tirdzniecību.

14      1994. gada 21. janvārī CIA Security vērsās tribunal de commerce de Liège ar pieteikumiem, prasot, lai Signalson un Securitel pārtrauc 1994. gada janvārī notiekošo negodīgo tirdzniecību. Uzņēmums savu prasību pamatoja ar Beļģijas 1991. gada 14. jūlija Komercdarbības likuma 93. un 95. pantu, kuri aizliedz negodīgu tirdzniecību. CIA Security apgalvo, ka Signalson un Securitel to apmelojušas, apgalvojot, ka Andromède pretielaušanās signalizācijas sistēma, ko pārdod CIA Security, neatbilst prasībām, kādas noteiktas Beļģijas tiesību aktos attiecībā uz drošības sistēmām.

15      Signalson un Securitel ir iesnieguši pretprasības, kas galvenokārt vērstas uz to, lai aizliegtu CIA Security turpināt savu darbību, pamatojoties uz to, ka tas nav saņēmis atļauju darboties kā drošības uzņēmums un ka tas pārdod signalizācijas sistēmas, kas nav apstiprinātas.

16      Tribunal de commerce de Liège pagaidu spriedumā ir norādījusi, ka, lai gan pamatprasība un pretprasības vērstas uz to, lai pārtrauktu Komercdarbības likumā aizliegto negodīgo tirdzniecības praksi, šīs darbības tik un tā jāizvērtē atbilstoši 1990. gada likuma un 1991. gada dekrēta noteikumiem.

17      Iesniedzējtiesa ir atzinusi, ka tad, ja CIA Security ir pārkāpusi 1990. gada likumu un 1991. gada dekrētu, tās celtās prasības varētu atzīt par nepieņemamām civilprocesuālās rīcībspējas un prasījuma tiesību trūkuma dēļ, bet ja 1990. gada likums un 1991. gada dekrēts nav saderīgs ar Kopienu tiesību aktiem, Signalson un Securitel nevarēs celt pretprasības par negodīgas tirdzniecības prakses pārtraukšanu, pamatojoties uz šo noteikumu pārkāpumiem.

18      Šaubīdamās par to, vai attiecīgais Beļģijas tiesiskais regulējums ir saderīgs ar EK līguma 30. pantu, un secinot, ka šie noteikumi pirms to pieņemšanas nav darīti zināmi Komisijai saskaņā ar Direktīvu 83/189/EEK prasībām, tribunal de commerce de Liège nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus jautājumus:

“1)      Vai 1990. gada 10. aprīļa Likums par apsardzes uzņēmumiem, drošības uzņēmumiem un iekšējiem apsardzes dienestiem, it īpaši tā 4. un 12. pants, rada kvantitatīvus ierobežojumus importam, vai arī tajā ir ietverti kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgi pasākumi, ko aizliedz EEK līguma 30. pants?

2)      Vai 1991. gada 14. maija dekrēts, kurā noteikta 1990. gada 10. aprīļa Likumā, it īpaši likuma 2. un 8. pantā, minētā procedūra signalizācijas sistēmu un tīklu apstiprināšanai, ir saderīgs ar EK līguma 30. pantu, kas aizliedz kvantitatīvus importa ierobežojumus un visus pasākumus, kuru iedarbība ir līdzvērtīga kvantitatīviem ierobežojumiem?

3)      Vai iepriekš minētais 1990. gada 10. aprīļa Likums, it īpaši tā 4. un 12. pants, ietver tehniskus noteikumus, kuri bija iepriekš jādara zināmi Komisijai atbilstoši Direktīvas 83/189/EEK 8. pantam?

4)      Vai 1991. gada dekrēts, it īpaši tā 2. un 8. pants, ietver tehniskos noteikumus, kuri bija iepriekš jādara zināmi Komisijai atbilstoši Direktīvas 83/189/EEK 8. pantam?

5)      Vai Padomes direktīva 83/189/EEK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā, it īpaši tās 8. un 9. pants, ir pietiekami precīzi beznosacījumu noteikumi, lai personas varētu uz tiem atsaukties tiesvedībā attiecīgās valsts tiesā?

6)      Vai saskaņā ar Kopienu tiesību aktiem un to nodrošināto indivīda tiesību aizsardzību attiecīgās valsts tiesai ir jālemj, ka tehniskie noteikumi nav piemērojami, ja dalībvalsts, kas tos pieņēmusi, nav darījusi tos zināmus Komisijai saskaņā ar Padomes direktīvas 83/189/EEK 8. pantā noteikto pienākumu?”

 Ievada apsvērumi

19      Saskaņā ar Beļģijas valdības un Signalson un Securitel pārstāvju domām jebkura diskusija par 1991. gada dekrēta saderību ar Kopienu tiesībām ir kļuvusi lieka, jo šādās lietās attiecīgās valsts tiesai ir jāpiemēro likums, kas ir spēkā tiesas nolēmuma pieņemšanas brīdī, bet kopš tiesvedības sākšanas 1991. gada 14. maija dekrēts ir aizstāts ar 1994. gada 31. marta Karaļa dekrētu, kurš saskaņā ar Komisijas domām atbilst Kopienu tiesībām.

20      Šo argumentu nevar atbalstīt. Saskaņā ar Tiesas judikatūru valsts tiesai jānovērtē attiecīgās valsts noteikumu piemērošanas joma un piemērošanas veids (skat. 1995. gada 7. decembra spriedumu lietā C‑45/94 Ayuntamiento de Ceuta, Recueil, I‑4385. lpp., 26. punkts). Tā kā valsts tiesa vislabāk var novērtēt, vai, ņemot vērā konkrētās lietas īpatnības, sprieduma pasludināšanai ir vajadzīgs prejudiciāls nolēmums, nevar uzskatīt, ka jautājumi, kas uzdoti prejudiciāla nolēmuma saņemšanai, ir kļuvuši lieki tāpēc, ka 1991. gada 14. maija dekrēts ir aizstāts ar 1994. gada 31. marta Karaļa dekrētu.

21      Ņemot vērā šos apstākļus, vispirms jāatbild uz trešo, ceturto, piekto un sesto jautājumu.

 Trešais un ceturtais jautājums

22      Uzdodot trešo un ceturto jautājumu, attiecīgā valsts tiesa vēlas noskaidrot, vai 1990. gada likuma 4. un 12. pants un 1991. gada dekrēts ir uzskatāmi par tehniskiem noteikumiem, par kuriem pirms to pieņemšanas bija jāpaziņo Komisijai saskaņā ar Direktīvas 83/189/EEK 8. pantu.

23      “Tehnisks noteikums” Direktīvas 83/189/EEK 1. panta 5. punktā ir definēts kā “tehniski parametri, ieskaitot attiecīgus administratīvus noteikumus, kuru ievērošana ir obligāta de jure vai de facto tirdzniecības vai izmantošanas gadījumā kādā dalībvalstī vai lielākajā tās daļā, izņemot pašvaldību noteikumus”. Saskaņā ar šī panta 1. punktu: “tehniski parametri – parametri, kas ietverti dokumentā, kurš nosaka preces nepieciešamās īpašības, piemēram, kvalitātes līmeni, darbību, drošību vai izmērus, ieskaitot prasības, kas piemērojamas precei attiecībā uz terminoloģiju, simboliem, pārbaudēm un pārbaužu metodēm, iesaiņojumu, marķēšanu vai etiķetēšanu [..]”.

24      Vispirms jānoskaidro, vai 1990. gada likuma 4. pants ir tehnisks noteikums Direktīvas 83/189/EEK nozīmē.

25      Atbildei uz šo jautājumu jābūt negatīvai, jo saskaņā ar Direktīvu 83/189/EEK tehniskie noteikumi ir parametri, kas nosaka ražojumu īpašības, bet 4. pantā paredzēti noteikumi, kas reglamentē tikai drošības uzņēmumu dibināšanu.

26      Jāatgādina, ka 1991. gada dekrētā ir sīki izstrādāti noteikumi, kuros definēti nosacījumi kvalitātes un darbības pārbaudēm, kuras veicamas, lai varētu apstiprināt vai pārdot signalizācijas sistēmas vai tīklus Beļģijā. Tādējādi šie noteikumi ir tehniski noteikumi Direktīvas 83/189/EEK nozīmē.

27      1990. gada likuma 12. pants paredz, ka attiecīgos ražojumus ir atļauts pārdot tikai pēc to apstiprināšanas atbilstoši procedūrai, kas noteikta Karaļa dekrētā, un tā tika pieņemta ar 1991. gada dekrētu.

28      Pēc Komisijas un CIA Security pārstāvju domām 1990. gada likuma 12. pants ir tehnisks noteikums Direktīvas 83/189/EEK nozīmē, taču Signalson, Apvienotā Karaliste un Beļģijas valdība rakstveida apsvērumos ir uzsvērušas, ka šis pants ir tikai vispārējs noteikums, kas neietver nekādus tehniskus noteikumus Direktīvas 83/189/EEK nozīmē.

29      Šajā sakarā ir jānorāda, ka noteikumu var uzskatīt par tehnisku noteikumu Direktīvas 83/189/EEK nozīmē tad, ja tam ir atbilstošas tiesiskās sekas. Ja valsts tiesībās noteikums tiek izmantots tikai kā pamats, lai varētu pieņemt administratīvos noteikumus, kas ir saistoši ieinteresētajām personām, un tas nerada personām tiesiskas sekas, tad tas nav uzskatāms par tehnisku noteikumu minētās direktīvas nozīmē (skat. 1994. gada 1. jūnija spriedumu lietā C‑317/92 Komisija/Vācija, Recueil, I‑2039. lpp., 26. punkts). Jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 83/189/EEK 8. panta 1. punkta pirmo daļu dalībvalstīm, paziņojot par tehnisko noteikumu projektu, reizē jādara zināms arī tā pieņemšanas pamats, ja tas ir vajadzīgs, lai varētu novērtēt tehnisko noteikumu projekta piemērojamību.

30      Tomēr noteikums jāatzīst par tehnisku noteikumu Direktīvas 83/189/EEK nozīmē tad, ja, kā Beļģijas valdība jau tiesas sēdē to norādīja, tas attiecīgiem uzņēmumiem uzliek par pienākumu savas ierīces iepriekš apstiprināt, pat ja plānotie administratīvie noteikumi nav pieņemti.

31      Tāpēc atbilde uz trešo un ceturto jautājumu ir tāda, ka tāds noteikums kā 1990. gada likuma 4. pants nav tehnisks noteikums Direktīvas 83/189/EEK nozīmē, bet noteikumi, kas paredzēti 1991. gada dekrētā, ir tehniski noteikumi, un ka 1990. gada likuma 12. panta kvalifikācija ir atkarīga no tiesiskajām sekām, kuras tas var radīt saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

 Piektais un sestais jautājums

32      Uzdodot piekto un sesto jautājumu, attiecīgā valsts tiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīva 83/189/EEK, it īpaši tās 8. un 9. panta noteikumi, ir pietiekami precīzi beznosacījumu noteikumi, lai personas varētu uz tiem atsaukties attiecīgās valsts tiesā, kurai ir jāaizliedz piemērot valsts tehniskos noteikumus, ja tie nav darīti zināmi atbilstoši minētajai direktīvai.

33      Direktīvas 83/189/EEK 8. panta 1. un 2. punkts paredz:

“1. Dalībvalstis nekavējoties paziņo Komisijai par visiem tehnisko noteikumu projektiem, ja vien ar šiem tehniskajiem noteikumiem netiek pilnībā pārņemts starptautisks vai Eiropas standarts – tādā gadījumā pietiek ar to, ka tiek sniegta informācija par attiecīgo standartu; dalībvalstis Komisijai iesniedz arī īsu pamatojumu, kurā izklāstīti iemesli, kuru dēļ nepieciešama šādu tehnisko noteikumu ieviešana, ja vien tas jau nav skaidri norādīts projektā. Vajadzības gadījumā dalībvalstis vienlaikus dara zināmus tos normatīvo aktu svarīgākos noteikumus, kuri galvenokārt un tieši attiecas uz projektu, ja tas ir vajadzīgs, lai novērtētu tehnisko noteikumu projekta ietekmi.

Komisija nekavējoties paziņo citām dalībvalstīm par jebkuru projektu, ko tā ir saņēmusi; tā var pāradresēt šo noteikumu projektu 5. pantā minētajai komitejai un, ja nepieciešams, arī komitejai, kas atbildīga par attiecīgo jomu.

2. Komisija un dalībvalstis var izteikt komentārus dalībvalstij, kas nosūtījusi tehnisko noteikumu projektu; dalībvalsts, ja vien tas ir iespējams, ņem vērā šos komentārus turpmākajā šo tehnisko noteikumu sagatavošanā.” [Neoficiāls tulkojums]

34      Direktīvas 83/189/EEK 9. pants paredz:

“1.      Neskarot 2. un 2.a punktu, dalībvalstīm jāatliek tehnisko noteikumu projekta pieņemšana uz sešiem mēnešiem, sākot no 8. panta 1. punktā minētās paziņošanas dienas, ja Komisija vai cita dalībvalsts trīs mēnešu laikā no attiecīgās dienas iesniedz sīki izstrādātu atzinumu, kurā teikts, ka paredzētie noteikumi jāgroza, lai novērstu vai mazinātu šķēršļus, ko tie varētu radīt brīvai preču apritei. Dalībvalstij jāinformē Komisija par plānoto rīcību, ņemot vērā sīki izstrādāto atzinumu. Komisija par plānoto rīcību sniedz komentārus.

2.      Šā panta 1. punktā minētais laika posms ir 12 mēneši, ja trīs mēnešu laikā no 8. panta 1. punktā minētās paziņošanas Komisija paziņo par savu lēmumu ierosināt vai pieņemt direktīvu par attiecīgo jautājumu.

2.a      Ja Komisija pārliecinās, ka saskaņā ar 8. panta 1. punktu sniegtais paziņojums ir saistīts ar jautājumu, par kuru Padomei iesniegts priekšlikums direktīvas vai regulas izstrādei, tā par šo faktu informē dalībvalsti trīs mēnešu laikā pēc paziņojuma saņemšanas.

         12 mēnešus pēc tam, kad Komisija ir iesniegusi Padomei priekšlikumu direktīvas vai noteikumu izstrādei pirms 8. panta 1. punktā minētā paziņojuma, dalībvalstīm ir jāatturas no tehnisku noteikumu pieņemšanas jautājumā, par kuru iesniegts šis priekšlikums.

         Nevar vienlaicīgi atsaukties uz šā panta 1., 2. un 2.a punktu.

3.      Šā panta 1., 2. un 2.a punktu nepiemēro gadījumos, kad steidzamu iemeslu dēļ, kas saistīti ar sabiedrības veselības vai drošības aizsardzību un dzīvnieku un augu veselības un dzīvības aizsardzību, dalībvalstīm tehniskie noteikumi ir jāsagatavo ļoti īsā laikā, lai noteiktu un ieviestu tos uzreiz, un nav iespējams apspriesties. Dalībvalstij 8. pantā minētajā paziņojumā ir jāmin iemesli, kas attaisno minēto pasākumu steidzamību. Ja šī procedūra tiek izmantota nepamatoti, Komisija veic atbilstošus pasākumus.” [Neoficiāls tulkojums]

35      Direktīvas 83/189/EEK 10. pants paredz, ka “8. un 9. pants neattiecas uz gadījumiem, kad dalībvalstis pilda savus pienākumus, kas izriet no Kopienas direktīvām un regulām; tas pats attiecas uz gadījumiem, kad pienākumi izriet no starptautiskiem līgumiem, kurus ievērojot, Kopienā tiek pieņemti vienoti tehniskie parametri”.

36      Jāatgādina, ka 1986. gadā Paziņojumā Nr. 86/C 245/05 (OV 1986, C 245, 4. lpp.) Komisija ir definējusi savu nostāju attiecībā uz tribunal de commerce de Liège pēdējos divos jautājumos pausto viedokli. Šajā paziņojumā Komisija norādīja, ka Direktīva 83/189/EEK tai tāpat kā dalībvalstīm piešķir nozīmīgu lomu, ļaujot novērst jaunu tehnisku šķēršļu tirdzniecībai parādīšanos, un ka direktīvā noteiktie dalībvalstu pienākumi ir skaidri un nepārprotami:

–        dalībvalstīm jāpaziņo par visiem tehnisko noteikumu projektiem, uz kuriem attiecas šī direktīva;

–        tām automātiski uz trīs mēnešiem jāatliek tehnisko noteikumu projekta pieņemšana, izņemot īpašus gadījumus, kas noteikti direktīvas 9. panta 3. punktā;

–        tehnisko noteikumu projekta pieņemšana ir jāatliek vēl uz trim līdz deviņiem mēnešiem atkarībā no tā, vai ir radušies iebildumi vai arī ir plānota Kopienu tiesību aktu pieņemšana.

Nobeigumā Komisija ir uzsvērusi, ka tad, ja dalībvalstis nepildīs šajā direktīvā noteiktos pienākumus, var rasties nopietni traucējumi iekšējā tirgū, kas negatīvi ietekmēs tirdzniecību.

37      No paziņojumā minētajiem argumentiem Komisija secina, ka tad, “kad dalībvalsts pieņem tehniskus noteikumus, uz kuriem attiecas Direktīvas 83/189/EEK nosacījumi, par projektu nepaziņojot Komisijai un neievērojot status quo pienākumu, šādi pieņemtus noteikumus nevar īstenot attiecībā uz trešām personām attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmā. Tādēļ Komisija uzskata, ka tiesvedības pusēm ir tiesības paļauties uz to, ka attiecīgā valsts tiesa atteiksies piemērot tādus valsts tehniskos noteikumus, kas nav tikuši paziņoti atbilstoši Kopienu tiesībām”.

38      Konkrētajā gadījumā Komisija aizstāv šo Direktīvas 83/189/EEK interpretāciju, kurai piekrīt arī CIA Security.

39      Vācijas un Nīderlandes valdība un Apvienotā Karaliste nepiekrīt šādai interpretācijai un uzskata, ka personām var likt pildīt tehniskos noteikumus Direktīvas 83/189/EEK nozīmē, pat ja tie tikuši pieņemti, pārkāpjot direktīvā noteiktos pienākumus. Argumenti, uz kuriem balstīta šāda interpretācija, ir sīkāk izklāstīti turpmāk.

40      Ievadā jāatgādina, ka Direktīva 83/189/EEK ir paredzēta, lai ar preventīvu kontroli aizsargātu brīvu preču apriti, kas ir viens no Kopienas pamatiem. Šāda kontrole ir lietderīga, jo tehniskie noteikumi, uz kuriem attiecas šī direktīva, var radīt šķēršļus tirdzniecībai starp dalībvalstīm, bet šādi šķēršļi ir pieļaujami tikai tad, ja tie nepieciešami, lai izpildītu obligātas prasības, kas vērstas uz sabiedrības interešu aizsardzību. Direktīvā paredzētā kontrole ir efektīva arī tādēļ, ka par visiem direktīvā noteiktajiem tehnisko noteikumu projektiem ir jāpaziņo un, izņemot gadījumus, kad steidzamības dēļ ir pieļaujama atkāpe, to pieņemšana un stāšanās spēkā ir jāaptur uz laika posmiem, kas noteikti 9. pantā.

41      Paziņošana un nogaidīšanas laiks dod Komisijai un citām dalībvalstīm iespēju izpētīt, vai attiecīgais tehnisko noteikumu projekts nerada tirdzniecības šķēršļus, kas ir pretrunā EK līgumam, vai šķēršļus, kurus iespējams novērst, veicot kopīgus vai saskaņotus pasākumus, kā arī dod iespēju ieteikt grozījumus paredzētajiem attiecīgās valsts pasākumiem. Šī procedūra arī ļauj Komisijai ieteikt vai pieņemt Kopienas noteikumus, kas regulē noteikumos iztirzāto jautājumu.

42      Jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gadījumos, kad direktīvas noteikumi satura ziņā ir pietiekami precīzi beznosacījumu noteikumi, uz tiem var atsaukties, vēršoties pret jebkuru attiecīgās valsts noteikumu, kas neatbilst direktīvas prasībām (skat. 1982. gada 19. janvāra spriedumu lietā 8/81 Becker, Recueil, 53. lpp., un 1991. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑6/90 un C‑9/90 Francovich u.c., Recueil, I‑5357. lpp.).

43      Apvienotā Karaliste uzskata, ka Direktīvas 83/189/EEK noteikumi neatbilst šiem kritērijiem, it īpaši tāpēc, ka paziņošanas procedūras aprakstā ir vairāki neprecīzi elementi.

44      Šim viedoklim nevar piekrist. Direktīvas 83/189/EEK 8. un 9. pantā ir precīzi noteikts dalībvalsts pienākums paziņot Komisijai par tehnisko noteikumu projektu pirms tā pieņemšanas. Tā kā satura ziņā tie ir pietiekami precīzi beznosacījumu noteikumi, personas var atsaukties uz šiem pantiem attiecīgo valstu tiesās.

45      Atliek tikai noskaidrot, kādas ir tiesiskās sekas, ja dalībvalsts nepilda paziņošanas pienākumu, proti, vai Direktīva 83/189/EEK interpretējama tā, ka paziņošanas pienākuma nepildīšana, kas ir procedūras pārkāpums attiecīgo tehnisko noteikumu pieņemšanā, padara šos tehniskos noteikumus par nepiemērojamiem un tādējādi tie nav saistoši personām.

46      Vācijas un Nīderlandes valdība un Apvienotā Karaliste uzskata, ka Direktīva 83/189/EEK attiecas tikai uz attiecībām starp dalībvalstīm un Komisiju, ka tā tikai nosaka procesuālus pienākumus, kas, pieņemot tehniskus noteikumus, jāpilda dalībvalstīm, paliekot nemainīgai to kompetencei pieņemt attiecīgos noteikumus pēc nogaidīšanas laika, un, visbeidzot, ka tajā nav nekādu skaidru noteikumu par iespējamām sekām, kas varētu rasties, nepildot šos procesuālos pienākumus.

47      Šādos apstākļos vispirms jānorāda, ka neviens no minētajiem elementiem neliedz attiecīgos tehniskos noteikumus pasludināt par nepiemērojamiem, ja Direktīva 83/189/EEK netiek pildīta.

48      Lai rastos šādas sekas sakarā ar Direktīvas 83/189/EEK nepildīšanu, nav nepieciešams, lai pastāvētu šāda skaidri izteikta norma. Kā jau minēts iepriekš, ir skaidrs, ka šīs direktīvas mērķis ir ar preventīvu kontroli aizsargāt brīvu preču apriti un ka paziņošanas pienākums ir būtisks, lai īstenotu šādu Kopienas kontroli. Kopienas kontrole būs daudz efektīvāka, ja direktīvu interpretēs tā, ka paziņošanas pienākuma pārkāpums tiek uzskatīts par būtisku procedūras pārkāpumu, kas liedz attiecīgos tehniskos noteikumus piemērot personām.

49      Šāda direktīvas interpretācija atbilst 1989. gada 13. jūlija spriedumam lietā 380/87 Enichem Base u.c., Recueil, 2491. lpp., 19.–24. punkts. Šajā spriedumā, kurā Tiesa lēma par dalībvalstu pienākumu paziņot Komisijai par valsts noteikumu projektiem, uz kuriem attiecas Padomes 1975. gada 15. jūlija direktīva 75/442/EEK par atkritumiem (OV L 194, 39. lpp.), Tiesa nosprieda, ka ne attiecīgo noteikumu teksts, ne mērķis neļauj uzskatīt, ka dalībvalstīm noteiktā paziņošanas pienākuma nepildīšana padara nelikumīgus tādā veidā pieņemtos noteikumus. Šajā ziņā Tiesa skaidri norādīja, ka attiecīgais noteikums bija paredzēts tikai tāpēc, lai radītu iepriekšējas paziņošanas pienākumu, noteikumu stāšanos spēkā nepadarot atkarīgu no Komisijas piekrišanas vai pretargumentu trūkuma un nenosakot procedūru, ar kuru Kopiena kontrolē attiecīgos projektus. Tāpēc Tiesa uzskatīja, ka konkrētais noteikums attiecas uz dalībvalstu un Komisijas attiecībām, bet nedod personām nekādas tiesības, kas varētu tikt pārkāptas, ja dalībvalsts nepildītu pienākumu par savu noteikumu projektu iepriekš paziņot Komisijai.

50      Tomēr šajā gadījumā direktīvas mērķis ir plašāks – ne tikai informēt Komisiju, bet gan, kā jau minēts šā sprieduma 41. punktā, novērst vai ierobežot tirdzniecības šķēršļus, informēt citas valstis par valsts plānotajiem tehniskajiem noteikumiem, dot Komisijai un citām dalībvalstīm laiku, kas nepieciešams, lai izteiktu savu viedokli un iesniegtu grozījumus brīvas preču aprites ierobežojumu mazināšanai, kas izriet no paredzētajiem noteikumiem, un dotu Kopienai laiku ierosināt saskaņošanas direktīvu. Turklāt no Direktīvas 83/189/EEK 8. un 9. panta formulējuma ir skaidri saprotams, ka šie panti nosaka procedūru Kopienas kontrolei attiecībā uz valsts noteikumu projektiem un ka to spēkā stāšanās diena ir atkarīga no Komisijas piekrišanas vai pretargumentu trūkuma.

51      Visbeidzot, jānoskaidro, vai, kā to uzsvērusi Apvienotā Karaliste, ir īpaši iemesli, kas neļauj Direktīvu 83/189/EEK interpretēt tā, ka tehniskos noteikumus, kas pieņemti, pārkāpjot direktīvas noteikumus, nevar piemērot trešām personām.

52      Šajā sakarā tiek norādīts, ka tad, ja šādus noteikumus nebūtu iespējams piemērot trešām personām, rastos tiesiskā regulējuma trūkums attiecīgās valsts tiesību sistēmā un tādējādi izraisītu nopietnas problēmas, it īpaši gadījumos, kad nevar piemērot regulējumu drošības jomā.

53      Šo argumentu nevar atbalstīt. Dalībvalsts var izmantot steidzamības procedūru, kas paredzēta Direktīvas 83/189/EEK 9. panta 3. punktā, ja noteikumos definēto iemeslu dēļ tā uzskata, ka tehniskie noteikumi jāsagatavo ļoti īsā laikā, lai tie stātos spēkā nekavējoties, un nav iespējas apspriesties.

54      Ņemot vērā šos apsvērumus, jāsecina, ka Direktīva 83/189/EEK jāinterpretē tā, ka paziņošanas pienākuma nepildīšanas dēļ attiecīgie tehniskie noteikumi kļūst nepiemērojami un līdz ar to tie personām nav saistoši.

55      Tāpēc atbilde uz piekto un sesto jautājumu ir tāda, ka Direktīvas 83/189/EEK 8. un 9. pants ir interpretējams tā, ka personas var uz šiem pantiem atsaukties attiecīgās valsts tiesā, kurai jālemj, ka attiecīgās valsts tehniskie noteikumi, par kuriem nav paziņots atbilstoši direktīvas nosacījumiem, nav piemērojami.

 Pirmie divi jautājumi

56      Uzdodot pirmo un otro jautājumu, valsts tiesa vēlas noskaidrot, vai EK līguma 30. pants ir pretrunā 1990. gada likuma 4. un 12. pantam un 1991. gada dekrētam.

57      Ņemot vērā uz trešo, ceturto, piekto un sesto jautājumu sniegtās atbildes, nav jāatbild uz pirmo divu jautājumu daļu, kas attiecas uz 1990. gada likuma 12. pantu un 1991. gada dekrētu, jo šie akti personām nav saistoši. Tāpēc jāatbild tikai uz to pirmā jautājuma daļu, kurā jautāts, vai ar EK līguma 30. pantu ir saderīgs 1990. gada likuma 4. pants, kurā teikts, ka drošības uzņēmumam nav atļauts darboties, ja tas iepriekš nav saņēmis atļauju no Iekšlietu ministrijas.

58      Tā kā šāds noteikums tikai izvirza priekšnoteikumu drošības uzņēmuma izveidei un darbībai, uz to tieši neattiecas EK līguma 30. pants, kas saistīts ar brīvu preču apriti dalībvalstīs. Turklāt lietas materiālos nav atrodama nekāda norāde par to, ka šāds noteikums ierobežotu brīvu preču apriti vai kā citādi būtu pretrunā Kopienu tiesībām.

59      Tātad atbilde uz pirmo jautājumu ir tāda, ka EK līguma 30. pants neaizliedz tādu valsts noteikumu kā 1990. gada likuma 4. pants.

 Par tiesāšanās izdevumiem

60      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Beļģijas, Vācijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdībai un Eiropas Kopienu Komisijai, kas iesniegušas savus apsvērumus Tiesā, nav atlīdzināmi. Tā kā šī tiesvedība attiecībā uz pusēm pamata lietā ir stadija procesā, ko izskata valsts tiesa, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu:

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai ar 1994. gada 20. jūnija spriedumu iesniegusi tribunal de commerce de Liège, nospriež:

1)      tāds noteikums kā 4. pants Beļģijas 1990. gada 10. aprīļa likumā par apsardzes uzņēmumiem, drošības uzņēmumiem un iekšējiem apsardzes dienestiem nav tehnisks noteikums tajā nozīmē, kādā tas lietots Padomes 1983. gada 28. marta direktīvā 83/189/EEK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1988. gada 22. marta direktīvu 88/182/EEK, bet noteikumi, kas ietverti Beļģijas 1991. gada 14. maija Karaļa dekrētā, ar ko nosaka procedūru 1990. gada 10. aprīļa likumā minēto signalizācijas sistēmu un tīklu apstiprināšanai, ir tehniski noteikumi, un 1990. gada 10. aprīļa likuma 12. panta kvalifikācija ir atkarīga no tiesiskajām sekām, kuras tas var radīt saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

2)      Ar Direktīvu 88/182/EEK grozītās Direktīvas 83/189/EEK 8. un 9. pants interpretējams tā, ka personas var uz šiem pantiem atsaukties attiecīgās valsts tiesā, kurai jālemj, ka attiecīgie tehniskie noteikumi nav piemērojami, ja par tiem nav paziņots atbilstoši direktīvas nosacījumiem;

3)      EK līguma 30. pants neaizliedz tādu valsts noteikumu kā 1990. gada 10. aprīļa likuma 4. pants.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1996. gada 30. aprīlī.

* Tiesvedības valoda – franču.