TIESAS SPRIEDUMS

1991. gada 21. februārī (*)

Valsts tiesu jurisdikcija pagaidu noregulējuma tiesvedībā, lemjot par tāda valsts tiesību akta izpildes apturēšanu, kura pamatā ir Kopienas regula – Īpašas zaudējumu samazināšanas nodevas cukura nozarē spēkā esamība

Apvienotās lietas C‑143/88 un C‑92/89,

par lūgumiem, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniedza Finanzgericht Hamburg (Vācijas Federatīvā Republika) un Finanzgericht Düsseldorf (Vācijas Federatīvā Republika), lai prāvās, kuras iztiesā šīs tiesas, starp

Zuckerfabrik Süderdithmarschen AG

un

 Hauptzollamt Itzehoe

un starp

 Zuckerfabrik Soest GmbH

un

 Hauptzollamt Paderborn

saņemtu prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Līguma 189. pantu (lieta C‑143/88), un par Padomes 1987. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 1914/87, ar ko ievieš īpašu zaudējumu samazināšanas nodevu cukura nozarē 1986./1987. tirdzniecības gadam (OV L 183, 5. lpp.), spēkā esamību (lietas C‑143/88 un C‑92/89).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Dūe [O. Due], palātu priekšsēdētāji Dž. F. Mančīni [G. F. Mancini], Ž. K. Muitiņju de Almeida [J. C. Moitinho de Almeida], G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias] un M. Diess de Velasko [M. Díez de Velasco], tiesneši sers Gordons Slinns [Gordon Slynn], K. N. Kakuris [C. N. Kakouris], R. Žolijē [R. Joliet], F. Šokveilers [F. A. Schockweiler], F. Greviss [F. Grévisse] un M. Culēgs [M. Zuleeg],

ģenerāladvokāts K. O. Lencs [C. O. Lenz],

sekretārs H. A. Rīls [H. A. Rühl], galvenais administrators,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        Zuckerfabrik Süderdithmarschen un Zuckerfabrik Soest vārdā – D. Ēle [D. Ehle], advokāts no Ķelnes advokātu biroja “Šillers [Schiller] un partneri”,

–        Itālijas valdības vārdā – profesors L. Ferrāri Bravo [L. Ferrari Bravo], Ārlietu ministrijas Diplomātisko strīdu izskatīšanas dienesta vadītājs, pārstāvis, kam palīdz I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], valsts pārstāvis [avoccato dello Stato],

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – J. A. Gensmantela [J. A. Gensmantel], Valsts kases juriskonsulte [Treasury Solicitor], pārstāve,

–        Eiropas Kopienu Padomes vārdā – A. Brautigems [A. Brautigam], Juridiskā dienesta loceklis, pārstāvis,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – D. Boss [D. Booß] un G. Curhauzens [G. zur Hausen], juriskonsulti, pārstāvji,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, kurus 1990. gada 20. marta tiesas sēdē sniedza Zuckerfabrik Süderdithmarschen un Zuckerfabrik Soest, ko pārstāv Ķelnes Advokātu kolēģijas advokāti D. Ēle un J. Zēdemunds [J. Sedemund], kā arī Itālijas valdība, Apvienotās Karalistes valdība, ko pārstāv K. Belamī [C. Bellamy], pārstāvis, kā arī Padome un Komisija,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 1990. gada 8. novembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 1988. gada 31. marta rīkojumu, kas Tiesas kancelejā saņemts 1988. gada 20. maijā, Finanzgericht Hamburg [Hamburgas Finanšu tiesa] saskaņā ar EEK līguma 177. pantu iesniedza Tiesai divus jautājumus, kas attiecas, no vienas puses, uz valsts tiesu jurisdikciju pagaidu noregulējuma tiesvedībā, lemjot par tāda valsts tiesību akta izpildes apturēšanu, kura pamatā ir Kopienas regula, un, no otras puses, uz Padomes 1987. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 1914/87, ar ko ievieš īpašu zaudējumu samazināšanas nodevu cukura nozarē 1986./1987. tirdzniecības gadam (OV L 183, 5. lpp.) spēkā esamību.

2        Šie jautājumi tika uzdoti tiesvedībā starp uzņēmumu Zuckerfabrik Süderdithmarschen, kas ražo cukuru, un Hauptzollamt Itzehoe (Icehes Galvenā muitas iestāde). Ar 1987. gada 19. oktobra lēmumu Hauptzollamt Itzehoe pieprasīja Zuckerfabrik Süderdithmarschen samaksāt naudas summu DM 1 982 942,66 kā īpašu zaudējumu samazināšanas nodevu par 1986./1987. cukura tirdzniecības gadu.

3        Ar iepriekš minēto Regulu Nr. 1914/87, kas pieņemta, pamatojoties uz Līguma 43. pantu, ieviestās nodevas mērķis ir samazināt zaudējumus, kas radušies Kopienas cukura nozarē laika posmā no 1986. gada 1. jūlija līdz 1987. gada 30. jūnijam. Minētie zaudējumi radās īpaši lielo eksporta kompensāciju dēļ, kuras Kopienai bija jāizmaksā minētā tirdzniecības gada laikā, lai nodrošinātu to, ka Kopienas cukura produkcijas pārpalikums netiktu izmantots trešās valstīs.

4        Zuckerfabrik Süderdithmarschen iesniedza sūdzību par Hauptzollamt Itzehoe lēmumu, bet tā tika noraidīta. Tādēļ Zuckerfabrik Süderdithmarschen iesniedza Finanzgericht Hamburg prasību apturēt šā lēmuma izpildi. Tai pašai tiesai uzņēmums iesniedza arī prasību atcelt šo lēmumu. Zuckerfabrik Süderdithmarschen pamatojums bija tāds, ka Regula Nr. 1914/87, ar kuru pamatots Hauptzollamt Itzehoe lēmums, nav spēkā.

5        Finanzgericht Hamburg apmierināja prasību par Hauptzollamt Itzehoe lēmuma izpildes apturēšanu un iesniedza Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      a)     Vai EEK līguma 189. panta otrā daļa jāinterpretē tā, ka regulu vispārpiemērojamība dalībvalstīs neliedz attiecīgo valstu tiesām, izmantojot pagaidu tiesiskās aizsardzības pasākumus, apturēt kāda ar regulu pamatota administratīva akta darbību, līdz pamata prāvā tiek pieņemts lēmums?

         b)     Ja atbilde uz 1. jautājuma a) punktu ir apstiprinoša – kādos apstākļos attiecīgo valstu tiesas var noteikt pagaidu tiesiskās aizsardzības pasākumus? Vai Kopienu tiesībās ir nosacījumi, kas būtu piemērojami šādā gadījumā, un kādi tie ir? Vai arī pagaidu tiesiskā aizsardzība ir atkarīga no attiecīgās valsts tiesību aktiem?

2)      Vai Padomes 1987. gada 2. jūlija Regula Nr. 1914/87, ar ko ievieš īpašu zaudējumu samazināšanas nodevu cukura nozarē 1986./1987. tirdzniecības gadam, ir spēkā? Proti – vai minētā regula ir spēkā neesoša tāpēc, ka tā pārkāpj principu, kas noteic, ka regulas, ar kurām uzliek nodevas, netiek piemērotas ar atpakaļejošu datumu?”

6        Ar otru rīkojumu Finanzgericht Hamburg apturēja tiesvedību līdz laikam, kad tiks saņemts Tiesas prejudiciālais nolēmums par šiem diviem jautājumiem.

7        Turklāt ar 1988. gada 19. oktobra rīkojumu, ko Tiesa saņēma 1989. gada 20. martā, Finanzgericht Düsseldorf [Diseldorfas Finanšu tiesa] saskaņā ar EEK līguma 177. pantu iesniedza Tiesai piecus jautājumus, kas arī attiecas uz Padomes Regulas Nr. 1914/87 spēkā esamību.

8        Minētie pieci jautājumi tika uzdoti tiesvedībā starp Zuckerfabrik Soest GmbH, kas arī ražo cukuru, un HauptzollamtPaderborn (Pāderbornas Galvenā muitas iestāde). Ar 1987. gada 20. oktobra lēmumu HauptzollamtPaderborn pieprasīja ZuckerfabrikSoest samaksāt summu DM 1 675 013,71 kā minēto zaudējumu samazināšanas nodevu.

9        Zuckerfabrik Soest iesniedza sūdzību par šo lēmumu, bet tā tika noraidīta. Pēc tam Zuckerfabrik Soest iesniedza Finanzgericht Düsseldorf prasību apturēt HauptzollamtPaderborn lēmuma izpildi. Tai pašai tiesai Zuckerfabrik Soest iesniedza arī prasību atcelt šo lēmumu. Pamatojot savu prasību, Zuckerfabrik Soest tāpat kā ZuckerfabrikSüderdithmarschen apgalvoja, ka regula, ar kuru ievieš īpašo zaudējumu samazināšanas nodevu un uz kuru balstīts HauptzollamtPaderborn lēmums, nav spēkā.

10      Ar 1988. gada 10. februāra rīkojumu Finanzgericht Düsseldorf, lemjot par pagaidu pasākumu piemērošanu, apmierināja prasību par HauptzollamtPaderborn pieņemtā lēmuma izpildes apturēšanu, pamatojot to ar nopietnām šaubām par regulas, ar kuru ievieš īpašo zaudējumu samazināšanas nodevu, spēkā esamību.

11      Ar 1988. gada 19. oktobra rīkojumu arī Finanzgericht Düsseldorf apturēja pamata tiesvedību un lūdza Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:

“1)      Vai Regula Nr. 1914/87, ar ko ievieš īpašu zaudējumu samazināšanas nodevu cukura nozarē 1986./1987. tirdzniecības gadam (OV L 183, 03.07.1987., 5. lpp.), ir spēkā neesoša tādēļ, ka īpašā zaudējumu samazināšanas nodeva ir uzskatāma par finansējuma nodevu, kuru var ieviest, pamatojoties vienīgi uz EEK līguma 201. pantu?

Pakārtoti –

2)      Vai Padomes Regulā Nr. 1914/87 noteiktās īpašās zaudējumu samazināšanas nodevas ieviešana 1986./1987. tirdzniecības gadam ir saderīga ar Regulas Nr. 1785/81 28. pantā noteikto pašfinansēšanās ierobežojumu un principu par neiejaukšanos Kopienu likumdošanas sistēmā?

Pakārtoti –

3)      Vai īpašas zaudējumu samazināšanas nodevas ieviešana cukura nozarē 1986./1987. tirdzniecības gadam ir saderīga ar aizliegumu pakļaut ekonomikas nozari riskam, kas ir svešs konkrētajai tirgus organizācijai, kā arī ar principu, kas aizliedz pārmērīgu finansiālo slogu?

Pakārtoti –

4)      Vai 1. pants Regulā Nr. 1914/87, ar ko ievieš īpašu zaudējumu samazināšanas nodevu cukura nozarē 1986./1987. tirdzniecības gadam, pārkāpj diskriminācijas aizliegumu (40. panta 3. punkta otrā daļa), tāpēc ka B cukuram piemērotā nodeva ir ievērojami lielāka par nodevu, kas piemērota A cukuram?

Pakārtoti –

5)      Vai Regula Nr. 1914/87, ar ko ievieš īpašu zaudējumu samazināšanas nodevu cukura nozarē 1986./1987. tirdzniecības gadam, šādā gadījumā pārkāpj Kopienu tiesībās piemērotos principus – īpašumtiesību aizsardzību un tiesības brīvi veikt saimniecisko darbību, ja minēto saimniecisko darbību vairs nevar finansēt no iegūtās peļņas, bet tikai no rezervēm, tādējādi apdraudot attiecīgo uzņēmumu pastāvēšanu?”

12      Pilnīgāka informācija par abu pamata lietu faktiem, attiecīgiem Kopienu tiesību noteikumiem, kā arī abu tiesvedību gaitu un Tiesai iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem ir izklāstīta ziņojumos tiesas sēdē un turpmāk šajā spriedumā tiks pieminēta vai iztirzāta tikai tik daudz, cik tas nepieciešams Tiesas argumentācijai.

13      Ņemot vērā abu lietu tematikas līdzību un to savstarpējo saistību, ko apliecina Tiesai sniegtie mutvārdu paskaidrojumi, saskaņā ar Tiesas Reglamenta 43. pantu sprieduma pieņemšanas nolūkā abas lietas ir jāapvieno.

 Jautājums par tāda valsts tiesību akta izpildes apturēšanu, kas pieņemts, pamatojoties uz Kopienas regulu

 Par principu

14      Finanzgericht Hamburg, pirmkārt, vēlas pēc būtības noskaidrot, vai EEK līguma 189. panta otrā daļa interpretējama tā, ka tā nedod valsts tiesām pilnvaras apturēt tāda valsts administratīvā akta izpildi, kas pieņemts, pamatojoties uz Kopienas regulu.

15      Atbalstot šādu pilnvaru esamību, Finanzgericht Hamburg apgalvo, ka ar šādu apturēšanu tiek tikai atlikta valsts lēmuma iespējamā izpilde, bet netiek apšaubīta Kopienas regulas spēkā esamība. Tomēr, skaidrojot iemeslus, kas mudinājuši to uzdot savu jautājumu, Finanzgericht Hamburg pret to, ka valstu tiesām ir šāda jurisdikcija, norāda, ka pagaidu pasākumu noteikšana, kam var būt tālejošas sekas, var radīt šķēršļus regulu pilnīgai efektivitātei visās dalībvalstīs, tādējādi radot Līguma 189. panta otrās daļas pārkāpumu.

16      Vispirms jāuzsver, ka Līguma 189. panta otrās daļas noteikumi nevar radīt šķēršļus tiesiskajai aizsardzībai, ko Kopienas tiesību akti piešķir indivīdiem. Ja par Kopienas regulu administratīvo ieviešanu atbild valsts iestādes, Kopienu tiesību garantētā tiesiskā aizsardzība ietver indivīdu tiesības prejudiciālā kārtā apstrīdēt šo regulu likumību valsts tiesā un rosināt šo tiesu iesniegt Kopienu Tiesai prejudiciālus jautājumus.

17      Minētās tiesības būtu apdraudētas, ja, gaidot Tiesas spriedumu, kurai vienīgajai ir kompetence atzīt Kopienas regulu par spēkā neesošu (skat. 1987. gada 22. oktobra spriedumu lietā 314/85 Foto‑Frost, Recueil, 4199. lpp., 20. punkts), indivīdi – ievērojot konkrētus nosacījumus – nevarētu panākt, lai tiek pieņemts lēmums par apturēšanu, lai pārtrauktu apstrīdētās regulas iedarbību, tiktāl, ciktāl tā attiecas uz šo indivīdu.

18      Kā Tiesa norādījusi iepriekš minētajā 1987. gada 22. oktobra spriedumā lietā Foto‑Frost (16. punkts), lūgumi sniegt prejudiciālus nolēmumus, kuros lūgts noskaidrot tiesību akta spēkā esamību, tāpat kā prasības atcelt tiesību aktu, ir veids, kā pārbaudīt Kopienas iestāžu pieņemto aktu likumību. Attiecībā uz prasībām atcelt tiesību aktu EEK līguma 185. pants dod prasītājam tiesības lūgt apturēt apstrīdētā tiesību akta izpildi un piešķir Tiesai pilnvaras apturēt akta izpildi. Tātad, lai pagaidu tiesiskās aizsardzības sistēma būtu saskaņota, arī valsts tiesām jābūt tiesīgām apturēt tāda valsts administratīvā akta izpildi, kas pieņemts, pamatojoties uz Kopienas regulu, kuras likumība tiek apstrīdēta.

19      Turklāt 1990. gada 19. jūnija spriedumā lietā C‑213/89 Factortame (Recueil, I‑2433. lpp.), ko Tiesa pasludināja lietā par valsts tiesību aktu atbilstību Kopienu tiesībām, Tiesa, atsaucoties uz 177. panta lietderīgo iedarbību, norādīja, ka valsts tiesai, kas tai bija iesniegusi prejudiciālos jautājumus par interpretāciju, lai varētu pieņemt lēmumu attiecībā uz minēto atbilstību, bija jābūt pilnvarotai noteikt pagaidu pasākumus un apturēt apstrīdētā tiesību akta piemērošanu līdz laikam, kad tā var pieņemt spriedumu, pamatojoties uz interpretāciju, kas sniegta saskaņā ar 177. pantu.

20      Pagaidu tiesiskai aizsardzībai, ko Kopienu tiesības nodrošina indivīdiem valsts tiesās, jābūt vienādai neatkarīgi no tā, vai indivīdi apstrīd valsts tiesību normu atbilstību Kopienu tiesībām vai arī sekundāra Kopienas tiesību akta spēkā esamību, ņemot vērā faktu, ka abos gadījumos strīda pamatā ir Kopienu tiesības.

21      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka atbilde uz pirmā jautājuma pirmo daļu ir šāda – Līguma 189. pants jāinterpretē tā, ka tas neliedz valsts tiesām apturēt tāda valsts administratīvā akta izpildi, kas pieņemts, pamatojoties uz Kopienas regulu.

 Par apturēšanas nosacījumiem

22      Finanzgericht Hamburg jautā, ar kādiem nosacījumiem valsts tiesas var noteikt tāda valsts administratīva akta izpildes apturēšanu, kas pieņemts, pamatojoties uz Kopienas regulu, ņemot vērā tiesas šaubas par attiecīgās regulas spēkā esamību.

23      Vispirms jāuzsver, ka apstrīdētā tiesību akta izpildes apturēšanas pasākumus var veikt tikai tad, ja prasītāju norādītie faktiskie un tiesiskie apstākļi ir tādi, kas pārliecina valsts tiesu par to, ka patiešām pastāv nopietnas šaubas par tās Kopienas regulas spēkā esamību, uz kuras pamata ir pieņemts apstrīdētais administratīvais akts. Apturēšanas pasākumu noteikšana ir attaisnojama tikai tad, ja pastāv iespēja, ka Tiesa, īstenojot savas pilnvaras, konstatē spēkā neesamību.

24      Turklāt jānorāda, ka izpildes apturēšanai jābūt pagaidu pasākumam. Valsts tiesa, kurai jālemj par pagaidu pasākumu noteikšanu, tādējādi var apturēt tiesību akta izpildi tikai tik ilgi, līdz Tiesa pieņem nolēmumu jautājumā par spēkā esamību. Līdz ar to valsts tiesai pašai ir jānosūta šis jautājums izskatīšanai Tiesā, ja tas vēl nav izdarīts, un jāizklāsta iemesli, kāpēc tā uzskata, ka regula jāatzīst par spēkā neesošu.

25      Attiecībā uz pārējiem nosacījumiem, kas saistīti ar administratīvo aktu izpildes apturēšanu, jānorāda, ka tiesu reglamentu nosaka attiecīgo valstu tiesību akti un ka šajos tiesību aktos ir sastopami atšķirīgi nosacījumi par apturēšanas pasākumu noteikšanu, un šīs atšķirības var nelabvēlīgi ietekmēt Kopienu tiesību vienveidīgu piemērošanu.

26      Kopienu tiesību vienveidīga piemērošana ir Kopienas tiesiskās kārtības pamatprasība. Tādējādi tādu administratīvo aktu izpildes apturēšanai, kuru pamatā ir Kopienas regula, jānotiek saskaņā ar valstu procesuālajām tiesībām attiecībā uz pieteikuma iesniegšanu un izskatīšanu un visās dalībvalstīs jāpiemēro vienādi nosacījumi vismaz attiecībā uz atļauju apturēt attiecīgā akta izpildi.

27      Tā kā valstu tiesu pilnvaras noteikt šādu apturēšanu atbilst Tiesas kompetencei, kas tai piešķirta ar 185. pantu saistībā ar prasībām, kuras iesniedz saskaņā ar 173. pantu, valstu tiesas var piemērot apturēšanu tikai ar tādiem nosacījumiem, kādiem jābūt ievērotiem, lai Tiesa pieņemtu pieteikumu par pagaidu pasākumiem.

28      Šajā ziņā Tiesas pastāvīgā judikatūra apliecina, ka apstrīdētā tiesību akta izpildes apturēšanas pasākumus var noteikt tikai steidzamos gadījumos, proti, ja tie jāpieņem un ja tiem jāstājas spēkā, pirms tiek pieņemts lēmums par lietas būtību, lai nepieļautu, ka lietas dalībniekam, kas lūdz noteikt šos pasākumus, rodas nopietni un neatlīdzināmi zaudējumi.

29      Attiecībā uz steidzamību jānorāda, ka prasītāja norādītajiem zaudējumiem jābūt tādiem, kas radīsies, pirms Tiesa būs lēmusi par apstrīdētā Kopienas tiesību akta spēkā esamību. Attiecībā uz zaudējumu veidu Tiesa jau vairākkārt ir norādījusi, ka tīri finansiālus zaudējumus nevar uzskatīt par neatlīdzināmiem. Tomēr valsts tiesai, kas izskata pieteikumu par pagaidu apturēšanu, ir pienākums izskatīt konkrētās lietas apstākļus. Tai šajā saistībā ir jāizvērtē apstākļi, kas ļauj noteikt, vai apturēšanas pieteikumā minētā tiesību akta tūlītēja izpilde prasītājam varētu radīt nenovēršamus zaudējumus, kurus nevarētu atlīdzināt, ja Kopienas tiesību aktu atzītu par spēkā neesošu.

30      Jāpiebilst arī, ka valsts tiesai, kurai savas jurisdikcijas robežās jāpiemēro Kopienu tiesību noteikumi, ir pienākums nodrošināt Kopienu tiesību pilnīgu iedarbību un, ja rodas šaubas par Kopienas regulu spēkā esamību, tās pienākums ir ņemt vērā Kopienas intereses, neatliekot regulu ieviešanu, ja nav atbilstošu garantiju.

31      Lai izpildītu šo pienākumu, valsts tiesai, kurai ir iesniegts apturēšanas pieteikums, vispirms jānoskaidro, vai tad, ja attiecīgais Kopienas tiesību akts netiek uzreiz ieviests, tas pilnībā nezaudē lietderīgo iedarbību.

32      Ja izpildes apturēšana Kopienai var radīt finansiālu risku, valsts tiesai jāpieprasa arī, lai prasītājs nodrošinātu atbilstošas garantijas, piemēram, naudas depozītu vai citu nodrošinājumu.

33      No iepriekš minētā jāsecina, ka atbilde uz pirmā jautājuma otro daļu, ko Finanzgericht Hamburg uzdevusi Tiesai, ir šāda – valsts tiesa var noteikt tāda valsts tiesību akta izpildes apturēšanu, kas pieņemts, īstenojot Kopienas regulu, tikai tad, ja:

–        šai tiesai ir nopietnas šaubas par attiecīgā Kopienas tiesību akta spēkā esamību un tā nosūta šo jautājumu izskatīšanai Tiesā, ja tai vēl nav iesniegts jautājums par apstrīdētā tiesību akta spēkā esamību;

–        tas ir steidzami un prasītājam var rasties nopietni un neatlīdzināmi zaudējumi;

–        valsts tiesa pienācīgi ņem vērā Kopienas intereses.

 Par spēkā esamību

34      Finanzgericht Hamburg apšauba iepriekš minētās Regulas Nr. 1914/87 spēkā esamību, atsaucoties uz to, ka tā ir pretrunā ar principu par nepiemērošanu ar atpakaļejošu datumu un ka līdz ar to tā neatbilst tiesiskās drošības principam.

35      Savukārt Finanzgericht Düsseldorf apšauba minētās regulas spēkā esamību, iesniedzot Tiesai piecus jautājumus, kuros izklāstīti vairāki iebildumi attiecībā uz atbilstošu tiesisko pamatu īpašas zaudējumu samazināšanas nodevas ieviešanai, kā arī minētās regulas atbilstību Padomes 1981. gada 30. jūnija Regulai (EEK) Nr. 1785/81 par tirgus kopējo organizāciju cukura nozarē (OV L 177, 4. lpp.) un tāda principa pārkāpšanu, kas noteic, ka ekonomikas nozari nedrīkst noslogot ar svešiem riskiem un nepamatotiem finansiāliem izdevumiem, kā arī īpašumtiesību aizsardzības principa pārkāpšanu un tiesību veikt saimniecisko darbību pārkāpšanu.

36      Tā kā jautājumi, kas Tiesai iesniegti divās minētajās lietās, faktiski ir tikai viena un tā paša tiesību akta analīze dažādos aspektos, tie jāizskata kopā.

 Par iebildumu par EEK līguma 201. pantā noteiktās procedūras pārkāpumu

37      Finanzgericht Düsseldorf uzskata, ka, lai kādu nodevu lauksaimniecības tirgus kopējā organizācijā varētu noteikt, pamatojoties uz EEK līguma 43. pantu, šīs nodevas mērķim jābūt attiecīgā tirgus regulēšanai. Tā var attiekties tikai uz tagadni vai nākotni. Tas tā nav īpašās zaudējumu samazināšanas nodevas gadījumā, jo nodevas mērķis ir samazināt zaudējumus, kas radušies iepriekšējā tirdzniecības gadā. Turklāt šī nodeva ir jāmaksā tikai cukura ražotājiem, turpretim pasākumam, kas paredzēts tirgus regulēšanai, vispirms būtu jāattiecas uz cukurbiešu audzētājiem. Tāpēc saskaņā ar Finanzgericht Düsseldorf viedokli apstrīdētā nodeva būtībā ir finansiāls maksājums, kuru var noteikt, tikai pamatojoties uz Līguma 201. pantu.

38      Šajā ziņā jānorāda, ka 2. pants Padomes 1985. gada 7. maija Lēmumā 85/257/EEK par Kopienas pašas resursu sistēmu (OV L 128, 15. lpp.), kas bija spēkā, kad pieņēma apstrīdēto regulu, nošķir “iemaksas un citas nodevas, kas paredzētas cukura tirgus kopējās organizācijas ietvaros”, kas veido pašu resursus, un “ieņēmumus no citiem maksājumiem, kas ieviesti kopējās politikas ietvaros” saskaņā ar Līguma noteikumiem. Šie ieņēmumi veido pašu resursus tikai tiktāl, ciktāl ir izpildīta EEK līguma 201. pantā noteiktā procedūra un citu dibināšanas līgumu atbilstīgie noteikumi.

39      Ņemot vērā neizbēgamās pārmaiņas cukura ražošanā un Kopienas cukura tirgū, minētā 1985. gada 7. maija lēmuma 2. panta pirmās daļas a) apakšpunktā nevarēja paredzēt, ka lēmumam jāattiecas tikai uz tām nodevām, kas jau bija paredzētas šā lēmuma pieņemšanas laikā, proti, nodevām, kas tolaik bija noteiktas ar Padomes Regulu Nr. 1785/81 (turpmāk tekstā – “pamatregula”). Tā kā īpašā zaudējumu samazināšanas nodeva papildina tās nodevas, kuras jau bija, kad tika pieņemts 1985. gada 7. maija lēmums, tā ir jāiekļauj starp “iemaksām un citām nodevām, kas paredzētas cukura tirgus kopējās organizācijas ietvaros” minētā lēmuma izpratnē.

40      Katrā ziņā, kā Tiesa to jau noteikusi 1982. gada 30. septembra spriedumā lietā 108/81 Amylum (Recueil, 3107. lpp.) attiecībā uz Padomes 1970. gada 21. aprīļa Lēmumu par dalībvalstu finansiālo iemaksu aizstāšanu ar Kopienas pašas resursiem (OV L 94, 19. lpp.), 1985. gada 7. maija lēmuma kā budžeta tiesību akta mērķis ir definēt pašu resursus Kopienas budžetā, nevis precizēt Kopienas iestādes, kurām ir atļauts noteikt nodokļus, nodevas, iemaksas un citus ieņēmumu veidus.

41      No tā izriet, ka nebija vajadzības izmantot 201. pantā noteikto procedūru, lai pieņemtu Regulā Nr. 1914/87 paredzēto īpašo zaudējumu samazināšanas nodevu, pat ja tā, ņemot vērā nodevas veidu, ir finansiāls maksājums.

42      Jautājums par to, vai EEK līguma 43. pants var būt tiesiskais pamats tādas nodevas ieviešanai, ko paredzēts uzlikt jau pabeigtai saimnieciskai darbībai, ir idents jautājumam par to, vai nodevu var ieviest, nosakot tās piemērošanu ar atpakaļejošu datumu, pamatojoties uz 43. pantu. Tādējādi šis iebildums sakrīt ar iebildumu par to, ka netiek ievērots princips par nepiemērošanu ar atpakaļejošu datumu, kas iztirzāts turpmāk.

 Par iebildumu par Regulas Nr. 1914/87 saderību ar pamatregulu

43      Atsaucoties uz Tiesas 1979. gada 29. marta spriedumu lietā 113/77 NTN Toyo Bearing Company (Recueil, 1185. lpp.), Finanzgericht Düsseldorf apgalvo, ka Padome, pamatregulas 28. pantā nosakot nodevu maksimālo procentuālo lielumu, ko cukura ražotājiem var pieprasīt maksāt, ir liegusi iespēju ar kādu citu regulu, kas tieši pamatota ar Līguma 43. pantu, ieviest nodevu, kas pārsniedz šo maksimālo lielumu.

44      Šajā ziņā jāatgādina, ka gan pamatregula, gan apstrīdētā Regula Nr. 1914/87 tika pieņemta, pamatojoties uz Līguma 43. pantu. Tāpēc Regulu Nr. 1914/87 nevar uzskatīt par tādu regulu, ar kuru īsteno pamatregulu, kā tas bija gadījumā, kad tika apstrīdēta regula, Tiesas 1987. gada 16. jūnija spriedumā lietā 46/86 Romkes (Recueil, 2671. lpp.).

45      Padome var grozīt, papildināt vai atcelt pamatregulu, kas pieņemta saskaņā ar Līguma 43. pantu, ja noteikumus, ar kuriem groza, papildina vai atceļ šo regulu, pieņem saskaņā ar to pašu procedūru, neiekļaujot šos noteikumus pamatregulā.

46      Šī situācija ir atšķirīga no tās, kāda bija pamatā iepriekš minētajam 1979. gada 29. marta spriedumam lietā NTN Toyo Bearing Company. Toreiz Padome pieņēma vispārēju regulu, lai īstenotu vienu no Līguma 113. pantā minētajiem mērķiem, un pēc tam izdarīja izņēmumu attiecībā uz šīs regulas noteikumiem, pieņemot regulu, kas bija paredzēta šim konkrētajam gadījumam.

47      Šādos apstākļos jāuzskata, ka pamatregula neliedza Padomei pieņemt Regulu Nr. 1914/87, jo tā atbilda Līguma 43. pantā noteiktajai procedūrai.

 Par iebildumu par pārkāpumu attiecībā uz principu par nepiemērošanu ar atpakaļejošu datumu

48      Finanzgericht Hamburg, tāpat kā Finanzgericht Düsseldorf, uzskata, ka Regula Nr. 1914/87 ir pretrunā ar principu par nepiemērošanu ar atpakaļejošu datumu, jo to pieņēma 1987. gada 2. jūlijā, t.i., pēc tam, kad 1987. gada 30. jūnijā bija beidzies 1986./1987. tirdzniecības gads, kura laikā radušos zaudējumus šī regula paredz samazināt. Tādējādi šī regula sasaista nodevas maksāšanu ar pagātnes notikumiem, proti, ar cukura ražošanu iepriekš minētajā tirdzniecības gadā. Turklāt šajā gadījumā netika ievērota cukura ražotāju tiesiskā paļāvība, jo viņiem bija tiesības paļauties uz to, ka saskaņā ar pamatregulu paredzētās nodevas netiks palielinātas un, ja tās tiks palielinātas, tās pilnībā attieksies tikai uz cukurbiešu audzētājiem.

49      Tiesa jau ir atzinusi, proti, 1979. gada 25. janvāra spriedumā lietā 98/78 Racke (Recueil, 69. lpp.) un lietā 99/78 Decker (Recueil, 101. lpp.), un iepriekš minētajā spriedumā lietā 108/81 Amylum, ka, lai gan parasti tiesiskās drošības princips neļauj Kopienas tiesību aktam stāties spēkā ar atpakaļejošu datumu pirms tā publicēšanas, ir iespējami izņēmumi, ja tas nepieciešams konkrēta mērķa sasniegšanai un ja tiek pienācīgi ņemta vērā ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība.

50      Attiecībā uz pirmo no diviem nosacījumiem jāatceras atsevišķi faktiski un tiesiski jautājumi. Kopienā saražotā un patērētā cukura pārpalikums ir jāpārdod trešo valstu tirgos. Pasaules tirgus likmju un cenu un Kopienas tirgus cenu starpība tiek segta ar eksporta kompensācijām. Pamatregula noteica, ka finansiālos izdevumus pilnībā sedz paši ražotāji.

51      Lai, cik vien iespējams, tuvinātos patiesajai ekonomiskajai situācijai un tādējādi varētu stabilizēt tirgu, kas ir viens no Līguma 39. panta mērķiem, pamatregulas 28. pantā noteikts, ka nodevas ir jāsamaksā līdz kārtējā tirdzniecības gada beigām un tās aprēķina, pamatojoties uz paredzamajiem zaudējumiem eksporta saistību izpildē kārtējā tirdzniecības gadā.

52      Tomēr tad, kad ieviesa nodevas, nevarēja pietiekami precīzi paredzēt atsevišķu ārkārtēju notikumu ietekmi, piemēram, kā šajā gadījumā, strauju ASV dolāra vērtības krišanos un pasaules cukura cenu kritumu minētajā tirdzniecības gadā. Šādā gadījumā jāatzīst par likumīgu, ka ražotāju finansējamos izdevumus var noteikt tikai pēc tam, kad ir izvērtētas visas minēto notikumu sekas, un, ja nepieciešams, to dara pēc tā tirdzniecības gada beigām, kura laikā šie notikumi ir risinājušies.

53      Ja Padome pēc visu 1986./1987. tirdzniecības gada zaudējumu izvērtēšanas neparedzēja nekādus pasākumus, lai papildinātu nodevas, kas ražotājiem jau jāmaksā, Padomes izvirzīto mērķi, proti, cukura tirgus stabilizāciju kopējo interešu labad, it īpaši izmantojot eksporta kompensācijas, varētu sasniegt, tikai noslogojot Kopienas budžetu, savukārt ražotāju nodrošināts pilnīgs finansējums ir cukura tirgus kopējās organizācijas princips.

54      Tādējādi Padomei bija tiesības uzskatīt, ka, lai kopējo interešu labad sasniegtu mērķi, proti, nostabilizētu Kopienas cukura tirgu, apstrīdētajai regulai jāattiecas uz 1986./1987. tirdzniecības gadu. Tātad var uzskatīt, ka ir ievērots pirmais nosacījums, kas attiecas uz Kopienas tiesību akta piemērošanu ar atpakaļejošu datumu pirms tā publicēšanas.

55      Lai noteiktu, vai ir ievērots arī otrais nosacījums, jāizvērtē, vai Padome ir pārkāpusi ieinteresēto personu tiesisko paļāvību attiecībā uz pamatregulā noteikto maksimālo nodevu apjomu, 1987. gada 2. jūlijā publicējot Regulu Nr. 1914/87.

56      Prasītājiem pamata lietās tomēr nav tiesību atsaukties uz tiesisko paļāvību, kas būtu aizsargājama.

57      Pirmkārt, pamatregulas preambulas vienpadsmitajā apsvērumā cukura ražotāji tiek informēti, ka viņiem būs pilnībā jāsedz izdevumi, kas saistīti ar cukura pārpalikuma pārdošanu, kas radies Kopienā saražotā un patērētā cukura starpības dēļ.

58      Otrkārt, 1986. gada 9. septembrī Komisija publicēja tāmi Nr. VI PC 2 – 408, kurā skaidri bija norādīts uz iespējamo deficītu 1986./1987. tirdzniecības gadā.

59      Treškārt, cukura ražotāji no “Oficiālā Vēstneša” 1987. gada 3. aprīļa numurā (OV C 89, 18. lpp.) publicētā priekšlikuma, t.i., pirms tirdzniecības gada beigām, uzzināja, ka Komisija ir iesniegusi Padomei priekšlikumu pieņemt regulu, ar ko ievieš īpašu zaudējumu samazināšanas nodevu cukura nozarē 1986./1987. tirdzniecības gadam, kuru pēc tam iekļāva apstrīdētajā Regulā Nr. 1914/87.

60      No tā izriet, ka iebildums par to, ka nav ievērots princips par nepiemērošanu ar atpakaļejošu datumu, nav atbalstāms.

 Par iebildumu par aizliegumu noslogot kādu ekonomikas nozari ar šīs nozares tirgus organizācijai svešiem riskiem vai nepamatotiem finansiāliem slogiem

61      Finanzgericht Düsseldorf uzskata, ka tirgus traucējumi, kurus var novērst, veicot pasākumus tirgus kopējās organizācijas kontekstā, ir tādi traucējumi, kurus var saistīt ar šā tirgus iekšējiem cēloņiem. Citu tirgu organizācijā, izņemot cukura tirgu, ar pasaules tirgus cenu kritumu un ASV dolāra vērtības samazināšanos saistītos riskus finansē tikai ELVGF (Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonds). Tas pierāda, ka Kopienas likumdevējs uzskata, ka šie riski ir ārpus tirgotāju kontroles, un tādēļ tas nevar likt viņiem uzņemties šos riskus.

62      Vispirms jānorāda, ka visbiežāk šos riskus finansē ELVGF. Tomēr tas nav paredzēts Līgumā, kura 40. panta 4. punktā tiek atļauta šāda fonda izveide, nepieprasot šā fonda iesaistīšanos visos tirgus organizācijas pasākumos. Ja cukura nozare ir vienīgā, uz ko attiecas pašfinansēšanās princips, tad tas ir tādēļ, kā jau Padome to norādīja atbildē uz Tiesas jautājumu, ka ražotājiem citās lauksaimniecības nozarēs ir zemākas garantētās cenas, kas izskaidro, kādēļ tiem nav jāuzņemas minētā finansēšana.

63      Vēl jānorāda, ka Kopienas cukura ražotājiem, izmantojot eksporta kompensāciju sistēmu, ir pieejams pasaules tirgus, lai tajā pārdotu daļu no savas produkcijas. Ražotāju risks jānovērtē, ņemot vērā pasaules tirgu. Tādi faktori kā cukura pārprodukcija vai Eiropas valstu valūtu un ASV dolāra maiņas kursa svārstības var ietekmēt piedāvājumu un pieprasījumu un līdz ar to arī produkta cenu. Tāpēc ar šiem faktoriem saistītos riskus nevar uzskatīt par svešiem šim tirgum.

64      Turklāt īpašā zaudējumu samazināšanas nodeva nekādi neuzliek nepamatotu finansiālu slogu cukura ražotājiem. Pirmkārt, tā ir ekvivalenta priekšrocībām, ko cukura ražotājiem nodrošināja eksporta kompensāciju izmantošanas iespēja, lai pārdotu cukuru, ko tie saražojuši, pārsniedzot patēriņu Kopienā. Otrkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 1914/87 1. panta 3. punktu cukura ražotāji var prasīt, lai Kopienā izaudzēto cukurbiešu vai cukurniedru pārdevēji atlīdzina lielāko minētās nodevas daļu.

65      Minēto iemeslu dēļ valsts tiesas izteiktais iebildums nav atbalstāms.

 Par iebildumu par diskrimināciju

66      Finanzgericht Düsseldorf uzskata, ka fakts, ka īpašā zaudējumu samazināšanas nodeva vairāk ietekmē B cukura ražotājus nekā A cukura ražotājus, kaut arī produkts ir viens un tas pats, ir diskriminācija, kas aizliegta saskaņā ar Līguma 40. panta 3. punkta otro daļu.

67      Šajā ziņā jānorāda, ka pamatregula nosaka A cukura un B cukura pamatdaudzumu katram cukura tirdzniecības gadam un katram ražošanas apgabalam. Dalībvalstis piešķir A pamatdaudzumu uzņēmumiem A kvotu veidā un B pamatdaudzumu – B kvotu veidā. Visas A kvotas, kas piešķirtas konkrētajam tirdzniecības gadam, aptuveni atbilst cukura patēriņam pārtikā Kopienā šajā konkrētajā gadā. A un B kvotu ietvaros saražoto cukuru (A un B cukuru) var brīvi pārdot Kopienā – cenas un pārdošanu garantē intervences sistēma. Vajadzības gadījumā cukuru var arī izvest uz trešām valstīm, izmantojot eksporta kompensācijas. Visbeidzot, visu cukuru, ko uzņēmums saražojis, pārsniedzot A un B kvotas (C cukurs), var tirgot tikai trešās valstīs, nesaņemot par to eksporta kompensācijas.

68      No šīs sistēmas izriet, ka katrs uzņēmums, kas saražo cukuru virs A kvotas robežām, t.i., pārsniedzot uzņēmumam atvēlēto daļu Kopienā patērējamā cukura ražošanā, neizbēgami saražo pārpalikumu, ko var pārdot, vienīgi eksportējot uz trešām valstīm.

69      Kā jau iepriekš tika norādīts, īpašās zaudējumu samazināšanas nodevas mērķis ir samazināt ārkārtas zaudējumus, ko izraisīja lielu eksporta kompensāciju piešķiršana, lai veicinātu Kopienas pārprodukcijas pārdošanu trešo valstu tirgū.

70      Šā iemesla dēļ bija pamatoti noteikt proporcionāli lielākas nodevas par cukuru, ko ražo, pārsniedzot A kvotu.

71      Šā iemesla dēļ jānoraida arī arguments, kura pamatā ir apgalvojums, ka ir pārkāpta Līguma 40. panta 3. punkta otrā daļa.

 Par iebildumu par īpašumtiesību un tiesību veikt saimniecisko darbību pārkāpumu

72      Finanzgericht Düsseldorf uzskata, ka nelikumīgā veidā ir negatīvi ietekmētas pamattiesības – īpašumtiesības un tiesības veikt saimniecisko darbību, ja uzņēmums nevar no konkrētajā tirdzniecības gadā nopelnītās parastās peļņas samaksāt minētā gada laikā uzkrājušās nodevas un uzņēmumam šim nolūkam ir jāizmanto savas rezerves, t.i., tā ekonomiskais pamats.

73      Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesa jau ir atzinusi (skat. it īpaši 1989. gada 11. jūlija spriedumu lietā 265/87 Schräder, Recueil, 2237. lpp., 15. punkts), ka īpašumtiesības un tiesības veikt saimniecisko darbību var ierobežot, īpaši tirgus kopējā organizācijā, ar noteikumu, ka šie ierobežojumi atbilst Kopienas vispārējām interesēm un nerada nesamērīgus un nepanesamus traucējumus, kas apdraud garantēto tiesību būtību.

74      Kā pareizi norādījusi Apvienotā Karaliste, nevar uzskatīt, ka pienākums maksāt nodevu ierobežo īpašumtiesības.

75      Tāpēc jāatzīst, ka īpašā zaudējumu samazināšanas nodeva negatīvi neietekmē cukura ražotāju īpašumtiesības.

76      Attiecībā uz tiesībām veikt saimniecisko darbību jau ir norādīts, ka īpašā zaudējumu samazināšanas nodeva atbilst vispārējām interesēm, jo nodrošina, ka ekonomikas nozares zaudējumus nesedz Kopiena. Šādu iejaukšanos nevar uzskatīt par nesamērīgu. Nodeva, kas daļēji var attiekties uz cukurbiešu audzētājiem, tika ieviesta, lai “pirms noteiktā datuma nepārskatītu ražošanas kvotu sistēmu”, kā norādīts Regulas Nr. 1914/87 preambulas ceturtajā apsvērumā. Kā Komisija pareizi norādīja, jebkurš kvotu samazinājums, kas ilgtermiņā būtu varējis radīt Kopienas cukura ražošanas nozares tirgus daļas samazināšanos pasaules tirgū, daudz nopietnāk būtu skāris cukura ražotāju un cukurbiešu audzētāju intereses.

77      Tāpēc iebildums par pārkāpumu, kas attiecas uz tiesībām veikt saimniecisko darbību, nav pieņemams.

78      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem jāsecina, ka atbilde uz Tiesai iesniegtajiem Finanzgericht Hamburg un Finanzgericht Düsseldorf jautājumiem ir tāda, ka minēto jautājumu izskatīšanā nav konstatēti tādi faktori, kas ietekmētu Padomes 1987. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 1914/87, ar ko ievieš īpašu zaudējumu samazināšanas nodevu cukura nozarē 1986./1987. tirdzniecības gadam, spēkā esamību.

 Par tiesāšanās izdevumiem

79      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Itālijas valdībai, Apvienotās Karalistes valdībai, Eiropas Kopienu Padomei un Eiropas Kopienu Komisijai, kuras iesniegušas Tiesai savus apsvērumus, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata valsts tiesas, un tās lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai ar 1988. gada 31. marta rīkojumu iesniegusi Finanzgericht Hamburg un ko ar 1988. gada 19. oktobra rīkojumu iesniegusi Finanzgericht Düsseldorf, nospriež:

1)      Līguma 189. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz valstu tiesām pilnvaras apturēt tāda administratīva akta izpildi, kas pieņemts, pamatojoties uz Kopienas regulu;

2)      valsts tiesa var apturēt tāda valsts tiesību akta izpildi, kas pieņemts, lai īstenotu Kopienas tiesību aktu, tikai tad, ja šai tiesai ir nopietnas šaubas par Kopienas tiesību akta spēkā esamību un, ja jautājums par apstrīdētā tiesību akta spēkā esamību vēl nav iesniegts izskatīšanai Tiesā, šī valsts tiesa pati iesniedz to Tiesai, ja tas ir steidzami un ja prasītājam draud nopietni un neatlīdzināmi zaudējumi, un ja valsts tiesa ir pienācīgi ņēmusi vērā Kopienas intereses;

3)      iesniegto jautājumu izskatīšanā nav konstatēti tādi faktori, kas ietekmētu Padomes 1987. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 1914/87, ar ko ievieš īpašu zaudējumu samazināšanas nodevu cukura nozarē 1986./1987. tirdzniecības gadam, spēkā esamību.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē 1991. gada 21. februārī Luksemburgā.

* Tiesvedības valoda – vācu.