TIESAS SPRIEDUMS

1971. gada 2. decembrī (*)

Lieta 5/71

Aktien-Zuckerfabrik Schöppenstedt, Šepenštete [Shoeppenstedt] (Lejassaksija), ko pārstāv Valdes priekšsēdētājs Rūdolfs Šrāders [Rudolf Schrader] un priekšsēdētāja vietnieks Alfrēds Īzenzē [Alfred Isensee], kuriem palīdz Ķelnes Advokātu kolēģijas advokāti Arvēds Dēringers [Arved Deringer], Klauss Tesīns [Claus Tessin], Hanss Jirgens Hermanis [Hans Jurgen Herrmann] un Johims Zēdemunds [Jochim Sedemund], kas norādījuši adresi Luksemburgā, advokāta Marka Bādena [Marc Baden] birojā, 1, boulevard Prince-Henri,

prasītājs,

pret

Eiropas Kopienu Padomi, ko pārstāv Padomes Juridiskā dienesta ģenerāldirektors Ernsts Volfārts [Ernst Wohlfahrt], pārstāvis, kuram palīdz Padomes juriskonsults Hanss Jirgens Lambērs [Hans Jurgen Lambers], kas norādījuši adresi Luksemburgā, Eiropas Investīciju bankas Juridiskā dienesta vadītāja J. N. van den Hautena [J. N. van den Houten] birojā, 2, Place de Metz,

atbildētāja,

par prasību saskaņā ar EEK līguma 215. panta otro daļu par zaudējumu atlīdzību, lūdzot atlīdzināt zaudējumus, ko radījusi Padomes Regula Nr. 769/68 par pasākumiem, kas vajadzīgi, lai kompensētu starpību starp dalībvalstu cukura cenām un cenu, kas stājusies spēkā 1968. gada 1. jūlijā.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. Lekūrs [R. Lecourt], palātu priekšsēdētāji Ž. Mertenss de Vilmarss [J. Mertens de Wilmars] un H. Kučers [H. Kutscher], tiesneši A. M. Donners [A. M. Donner], A. Trabuki [A. Trabucchi], R. Monako [R. Monaco] (referents) un P. Peskatore [P. Pescatore],

ģenerāladvokāts K. Rēmers [K. Roemer],

sekretārs A. van Houte [A. Van Houtte]

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar iesniegumu, kas Tiesas kancelejā reģistrēts 1971. gada 13. februārī, uzņēmums Aktien-Zuckerfabrik Schöppenstedt saskaņā ar EEK līguma 215. panta otro daļu lūdz Tiesu piespriest Padomei novērst kaitējumu, ko tā radījusi prasītājam, pieņemot 1968. gada 16. jūnija Regulu Nr. 769/68 par pasākumiem, kas vajadzīgi, lai kompensētu starpību starp dalībvalstu cukura cenām un cenu, kas stājusies spēkā 1968. gada 1. jūlijā (OV 1968, L 143).

Uzņēmuma galvenā prasība ir, lai Padomei tiktu piespriests samaksāt summu 38 852,78 norēķinu vienības jeb DM 155 411,13, kas atbilst atrautajai peļņai, kuru tas būtu guvis, ja Vācijā būtu saglabājusies iepriekšējā jēlcukura cena.

Turklāt pakārtoti tas lūdz citādi atlīdzināt ciestos zaudējumus.

 Par pieņemamību

2        Padome apstrīd pieteikuma pieņemamību, apgalvojot, pirmkārt, ka tā mērķis faktiski nav Padomes pārkāpuma dēļ radušos kaitējuma novēršana, bet gan apstrīdētā akta juridiskās iedarbības apturēšana.

Pieteikuma pieņemamības atzīšana apdraudētu apstrīdēšanas sistēmu, ko nosaka Līgums, it īpaši tā 173. panta otrā daļa, saskaņā ar kuru privātpersonas nav tiesīgas celt prasības par regulu atcelšanu.

3        Līguma 178. pantā un 215. panta otrajā daļā paredzētā prasība novērst kaitējumu ir ieviesta kā autonoma prasība, kurai ir īpašs mērķis prasību sistēmā un kuras izmantošana ir atkarīga no konkrētiem, ar šīs prasības īpatnībām saistītiem nosacījumiem.

Tā atšķiras no prasības atcelt tiesību aktu ar to, ka tās mērķis nav atcelt konkrēto aktu, bet gan saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas radies, iestādei pildot savus pienākumus.

4        Turklāt Padome apgalvo, ka galvenie prasījumi nav pieņemami, jo tie nozīmē apstrīdētās Regulas aizstāšanu ar jaunu Regulu atbilstoši prasītāja norādītajiem kritērijiem, bet Tiesai nav pilnvaru veikt šādu aizstāšanu.

5        Galvenajos prasījumos ir lūgts tikai segt zaudējumus, tātad to pieņemšana radītu labumu vienīgi prasītājam.

Tādēļ šī prasība ir jānoraida.

6        Atbildētāja turklāt apgalvo, ka tādā gadījumā, ja tiktu pieņemta prasība par kaitējuma novēršanu, Tiesai būtu jānosaka kritēriji nodarītā kaitējuma apjoma noteikšanai, lai aprēķinātu cenu kompensāciju, un tādējādi tiktu ierobežota Padomes diskrecionārā vara tiesību aktu pieņemšanā.

7        Attiecīgās kompensācijas aprēķināšanas kritēriju noteikšana ir saistīta nevis ar prasības pieņemamību, bet ar lietas būtību.

8        Visbeidzot, atbildētāja apgalvo, ka pakārtotā prasība nav pieņemama, jo tās priekšmets ir neskaidrs un tai trūkst jebkāda pamatojuma.

9        Prasība novērst precīzi nenorādītu kaitējumu nav pietiekami konkrēta, un līdz ar to tā jāuzskata par nepieņemamu.

10      Tāpēc prasība ir pieņemama tikai attiecībā uz galvenajiem prasījumiem.

 Par lietas būtību

11      Šajā lietā Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība paredz vismaz to, lai konkrētās darbības prettiesiskums būtu zaudējumu rašanās cēlonis.

Ciktāl ir runa par normatīvu aktu, kas saistīts ar ekonomikas politikas izvēli, Kopienai nav ārpuslīgumiskās atbildības par kaitējumu, kas privātpersonām radies šāda akta darbības dēļ, ņemot vērā Līguma 215. panta otrās daļas noteikumus, ja vien nav pietiekami nopietni pārkāpta kāda privātpersonu aizsardzībai paredzēta norma ar augstāku likuma spēku.

Tāpēc šajā lietā Tiesai vispirms jākonstatē, vai ir noticis tāds pārkāpums.

12      Regula Nr. 769/68 tika pieņemta saskaņā ar Regulas Nr. 1009/67 37. panta 1. punktu, kas liek Padomei pieņemt noteikumus par nepieciešamiem pasākumiem, kuri kompensētu starpību starp cukura cenām valstī un cenām, kas ir spēkā no 1968. gada 1. jūlija, un Regula Nr. 769/68 ļauj dalībvalstij, kurā baltā cukura cena ir augstāka par mērķa cenu, izmaksāt kompensāciju par baltā cukura un jēlcukura daudzumiem, kas tās teritorijā ir brīvā apgrozībā 1968. gada 1. jūlijā plkst. 00.00.

Prasītājs uzsver, ka dalībvalstīm ar zemu cenu minētā regula paredz maksājumus par cukura krājumiem vienīgi tad, ja iepriekšējās cenas bijušas zemākas par intervences cenām, kas stājušās spēkā 1968. gada 1. jūlijā, un no tā secina, ka, pieņemot atšķirīgus kritērijus attiecībā uz kompensācijas tiesībām cukura ražotājiem dalībvalstī ar augstu cenu, regula pārkāpj Līguma 40. panta 3. punkta pēdējās daļas noteikumus, saskaņā ar kuriem jebkāda kopīga cenu politika jāpamato ar kopīgiem kritērijiem un vienotām aprēķinu metodēm.

13      Minētā atšķirība nerada diskrimināciju, jo tā radusies jaunajā cukura tirgus kopīgās organizācijas sistēmā, kur netiek atzīta vienota nemainīga cena, bet kur ir augstākā un zemākā cena un kur tiek noteiktas cenu robežas, kurās faktisko cenu līmenis ir atkarīgs no tirgus attīstības.

Tādējādi nav iespējams apstrīdēt, ka ir attaisnojami pārejas noteikumi, kuru pamatā ir apsvērums, ka tikai tajos gadījumos, kad iepriekšējās cenas jau bijušas noteiktajās robežās, tās jāregulē tirgus konjunktūrai, un kuri tādēļ nosaka maksājumus vienīgi tajos gadījumos, kad iepriekšējās cenas bijušas pārāk zemas, lai iekļautos jaunajās cenu robežās, un atļauj kompensāciju vienīgi tajos gadījumos, kad iepriekšējās cenas bijušas pārāk augstas, lai iekļautos minētajās robežās.

14      Turklāt, ņemot vērā īpatnības, kādas bija sistēmai, kura sāka darboties 1968. gada 1. jūlijā, Padome, pieņemot Regulu Nr. 769/68, ir izpildījusi Regulas Nr. 1009/67 37. panta prasības.

15      Jānoraida arī prasītāja apgalvojums, ka Regula Nr. 769/68 pārkāpj Līguma 40. panta noteikumus tāpēc, ka atlīdzības un kompensācijas maksājumu aprēķināšanas metode jēlcukura krājumiem ir atvasināta no baltajam cukuram piemērotās metodes, un tas, pēc prasītāja domām, var radīt nevienlīdzīgu attieksmi pret jēlcukura ražotājiem.

Lai gan prasītājs, balstoties uz hipotētiskiem gadījumiem, apgalvo, ka izraudzītās aprēķina metodes ne vienmēr vienādi iespaido visus jēlcukura ražotājus, nav pierādīts, ka tā varētu būt noticis 1968. gada 1. jūlijā.

16      Tādējādi prasītāja prasība attiecībā uz Padomes atbildību neatbilst iepriekš minētajam pirmajam nosacījumam un ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

17      Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Prasītājam spriedums nav labvēlīgs.

Ar šādu pamatojumu,

ņemot vērā procesuālos dokumentus,

uzklausījusi tiesneša referenta ziņojumu,

uzklausījusi lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus,

uzklausījusi ģenerāladvokāta secinājumus,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu, it īpaši tā 40. un 173. pantu un 215. panta otro daļu,

ņemot vērā Padomes 1967. gada 18. decembra Regulu Nr. 1009/67, it īpaši tās 37. panta 1. punktu,

ņemot vērā Padomes 1968. gada 18. jūnija Regulu Nr. 769/68,

ņemot vērā Protokolu par Eiropas Kopienu Tiesas Statūtiem,

ievērojot Eiropas Kopienu Tiesas Reglamentu,

Tiesa,

noraidot visus citus plašākus vai pretējus prasījumus, nospriež:

1)      noraidīt prasību kā nepamatotu;

2)      prasītājs atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Pescatore

Pasludināts tiesas sēdē Luksemburgā 1971. gada 2. decembrī.

* Tiesvedības valoda – vācu.