|
ATZINUMS
|
|
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja
|
|
Pilsoniskās sabiedrības organizāciju kā kopīgo interešu aizstāvju loma ekonomikas atveseļošanā pēc pandēmijas
|
|
_____________
|
|
Pilsoniskās sabiedrības organizāciju kā kopīgo interešu aizstāvju loma ES sabiedrības un ekonomikas atveseļošanā un rekonstrukcijā pēc pandēmijas
(pašiniciatīvas atzinums)
|
|
|
|
SOC/696
|
|
|
|
Ziņotājs: Ioannis VARDAKASTANIS
|
|
Pilnsapulces lēmums
|
28/04/2021
|
|
Juridiskais pamats
|
Reglamenta 32. panta 2. punkts
|
|
|
Pašiniciatīvas atzinums
|
|
Atbildīgā specializētā nodaļa
|
Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa
|
|
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē
|
03/05/2022
|
|
Pieņemts plenārsesijā
|
18/05/2022
|
|
Plenārsesija Nr.
|
569
|
|
Balsojuma rezultāts
(par / pret / atturas)
|
189/1/4
|
1.Secinājumi un ieteikumi
1.1.Pilsoniskā sabiedrība un sociālie partneri palīdz pārvarēt plaisu starp politikas veidotājiem un viņu pārstāvēto iedzīvotāju faktiskajiem apstākļiem. Tādējādi iesaistīšanās dialogā ar šīm ieinteresētajām personām ir efektīvs veids, kā politikas veidotājiem izprast dažādām sociālajām grupām piederīgo iedzīvotāju atšķirīgās vajadzības. Turklāt pilsoniskā sabiedrība mudina visus iesaistīties tā dēvētajā pilsoniskajā demokrātijā, lai ietekmētu jautājumus, kas viņus skar.
1.2.Eiropas Savienībā pilsoniskā sabiedrība un sociālie partneri darbojas dažādos līmeņos. Dažas organizācijas darbojas ES līmenī, citas — valsts līmenī, bet vēl citas — reģionālajā vai vietējā līmenī. Darbības jomas visos līmeņos viena otru papildina. Attiecībā uz interešu pārstāvības darbu ES uzmanības centrā esošos jautājumus salīdzinājumā ar valstu organizācijām bieži vien nosaka atkarībā no politisko kompetenču sadalījuma starp ES un valstu līmeni.
1.3.Pilsoniskā sabiedrība, kas darbojas vietējā līmenī, var uzņemties noteiktu lomu jaunu rīcībpolitiku un iniciatīvu īstenošanas un ietekmes uzraudzībā. Tomēr pilsoniskā sabiedrība ne tikai ietekmē politiskos lēmumus, bet eksistē arī tāpēc, lai faktiski sniegtu pakalpojumus iedzīvotājiem, kurus tā pārstāv.
1.4.Covid-19 pandēmijas laikā un Eiropai lēni atgūstoties no krīzes smagākā posma, pilsoniskās sabiedrības un sociālo partneru loma bija jāpielāgo. Vēl lielāka uzmanība nekā iepriekš ir pievērsta būtiski svarīgu pakalpojumu sniegšanai, cilvēktiesību aizsardzībai un dzīvības glābšanai, vienlaikus risinot problēmas, ar kurām organizācijas saskārās, lai segtu finansējumu un atbalstītu pašas savus darbiniekus. Turklāt pandēmijas laikā tapa vairākas jaunas ES finansējuma iniciatīvas, kurām savukārt bija vajadzīga spēcīga interešu aizstāvība, lai panāktu, ka ieguldījumi sasniedz tos, kam tie ir visvairāk vajadzīgi.
1.5.Pašlaik vērojam, kā Eiropas pilsoniskā sabiedrība no Covid-19 krīzes pāriet pavisam jaunā krīzē. Daudzi pilsoniskās sabiedrības dalībnieki tagad koncentrējas uz to, lai novērstu sekas, ko izraisījis neizprovocēts Krievijas iebrukums Ukrainā. Piemēram, daudzas NVO tagad ņem vērā pandēmijas krīzes pārvaldībā gūto pieredzi un to izmanto, lai atbalstītu Ukrainas bēgļus, vāktu ārkārtas līdzekļus un palīdzētu viņiem bēgt no asinsizliešanas, kas pašlaik notiek viņu valstī. Tās arī vērš savu darbu uz pārējā ES daļā mītošajiem, kuri straujā degvielas cenu kāpuma un inflācijas dēļ ir visvairāk pakļauti nabadzības riskam.
1.6.Pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana politikas veidošanas procesā nav nošķirama no ES vērtībām, jo Līguma par Eiropas Savienību 1. pantā noteikts, ka lēmumu pieņemšana ir cik iespējams atklāta un cik iespējams tuvināta pilsoņiem. Sociālā dialoga un pilsoniskās sabiedrības dialoga apspiešanai Eiropas Savienībā nav vietas. Šo vērtību respektēšanai jābūt priekšnosacījumam, lai dalībvalstis būtu tiesīgas saņemt ES finansējumu.
1.7.Eiropas Savienībai nevajadzētu izrādīt nekādu iecietību pret dalībvalstīm, kurās sašaurinās pilsoniskā telpa. Sistēma, kurā pilsoniskās sabiedrības, it īpaši to, kuri kritiski vērtē valdības darbību, balss tiek apklusināta, ir sistēma, kas aktīvi grauj dinamiku, kurā politikas veidotāji kalpo iedzīvotāju interesēm. Tā kļūst par sistēmu, kurā pie varas esošie rīkojas tikai savās interesēs. Šāda pieeja apdraud demokrātiju Eiropas Savienībā un nav savienojama ar Eiropas vērtībām, kas izklāstītas Kopenhāgenas kritērijos.
1.8.Lai panāktu ES vērtību respektēšanu dalībvalstīs, nepietiek tikai ar atvērtību sadarbībai ar pilsonisko sabiedrību – ir arī jāveicina pilsoniskās sabiedrības pastāvēšana pat tad, ja tā kritizē valsts politiku vai ir politiski noskaņota pretēji. Visām pilsoniskās sabiedrības organizācijām (PSO) Eiropas Savienībā jābūt brīvām un neatkarīgām. Dalībvalstis, kas, lai formāli ievērotu prasības, akceptē dialogu tikai ar īpaši atlasītām un valdībai simpatizējošām organizācijām, ir tikpat vainīgas nedemokrātiskā praksē kā valdības, kas ar pilsonisko sabiedrību nesadarbojas nemaz.
1.9.Politikas veidotājiem būtu jānodrošina pilnvērtīga pilsoniskās sabiedrības līdzdalība ne tikai virspusēji. Tas nozīmē, ka tā ir jāiesaista visos lēmumu pieņemšanas procesa posmos. Tas nozīmē uzklausīt pilsoniskās sabiedrības viedokļus jaunu tiesību aktu, projektu vai iniciatīvu izstrādes laikā un regulāri apspriesties ar pilsonisko sabiedrību, kad tie tiek veidoti, pieņemti un pēc tam īstenoti. Pārāk bieži pilsoniskās sabiedrības viedoklis tiek prasīts tikai tad, kad tiesību akti vai projekti ir gandrīz pabeigti. Līdz ar to politikas veidotāji vairs nevar ņemt vērā ierosinājumus un rada precedentu, kad no pilsoniskās sabiedrības tiek vienkārši sagaidīts, ka tā apstiprinās iesniegtos priekšlikumus.
1.10.Politikas veidotājiem visos līmeņos būtu jānodrošina, lai apspriešanās procesi būtu viegli atrodami un piekļūstami. EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas sabiedriskās apspriešanas sistēmu, kas tā ir atvērta gan visām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, gan arī individuāliem pilsoņiem, un to, ka visas apspriešanas tiek sistemātiski publicētas vienā un tajā pašā
tīmekļa vietnē
. No otras puses, ES līmeņa apspriešanas dažkārt var būt ierobežojošas attiecībā uz to, kāda veida ieguldījumu tās pieļauj.
1.11.Pilsoniskajai sabiedrībai ir potenciāls palīdzēt politikas veidotājiem veikt tādus būtiskus uzdevumus kā uzraudzība. Tomēr, lai pilsoniskās sabiedrības lomu jaunas politikas un iniciatīvu īstenošanas uzraudzībā varētu uztvert nopietni, ES, valstu un vietējām iestādēm būtu jāatbalsta šādu organizāciju darbības izmaksas. Tas ir vēl jo svarīgāk, ņemot vērā Covid radīto nenoteiktību saistībā ar finansējumu un projektu finansējumu, kā arī darbības izmaksu pieaugumu. Lai saņemtu viskvalitatīvāko un viskonstruktīvāko atbalstu no pilsoniskās sabiedrības, ir būtiski, lai finansējuma piedāvājums darbībai un spēju veidošanai neradītu šaubas par PSO neatkarību.
1.12.Ir vairāki pasākumi, ko ES varētu veikt, lai pilnībā izmantotu pilsoniskās sabiedrības ieguldījumu. Tā varētu sākt ar līdzdalības statusa definēšanu. Tā varētu arī vienoties par pamatnostādnēm un kopējiem standartiem attiecībā uz biedrošanās tiesībām un tiesībām uz pilsonisko dialogu, kas jāīsteno visos attiecīgajos procesos, kā arī pieņemt starpiestāžu nolīgumu par pilsonisko dialogu. Atzīt un veicināt asociāciju un nevalstisko organizāciju lomu Eiropas Savienības sistēmā būtu arī ļoti lietderīgi, lai uzlabotu partnerību starp politikas veidotājiem un pilsonisko sabiedrību ES līmenī.
1.13.Arī pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir virkne pienākumu, kas jāveic labas politikas veidošanas interesēs. Pirmkārt, organizācijām ir pastāvīgi jāņem vērā to cilvēku reālie apstākļi, kurus tās pārstāv, un jānodrošina, lai viņu interešu aizstāvība būtu atbilstoša vajadzībām. Īpaši svarīgi ir veicināt jauniešu iesaistīšanos pilsoniskajā sabiedrībā un nodrošināt šīs kustības nākotni. Tāpat ir svarīgi, lai pilsoniskā sabiedrība sniegtu konstruktīvu ieguldījumu un skaidrus ieteikumus, lai palīdzētu veidot jaunas rīcībpolitikas tādā veidā, kādu tā uzskata par labāko savām pilsoniskās sabiedrības grupām. Pilsoniskās sabiedrības devumā būtu ne tikai jānorāda, kas tiek darīts slikti, bet arī jāierosina konkrēti uzlabojumi.
2.Vispārīgas piezīmes
2.1.Šajā dokumentā apzīmējums “pilsoniskā sabiedrība” attiecas arī uz sociālajiem partneriem, lai gan jānorāda, ka sociālie partneri, aizsargājot tiesības, darbojas unikālā un īpašā veidā. Pilsoniskās sabiedrības organizācijas (PSO) aizstāv arī to grupu intereses, kuras nevar ietekmēt politiku ar balsstiesībām vēlēšanās, piemēram, bērnus, cilvēkus ar invaliditāti, kam ir liegtas balsstiesības, kā arī migrantus un bēgļus, un veicina viņu iesaisti demokrātijā. Tāpēc dialogs starp pilsonisko sabiedrību un politikas veidotājiem ir svarīgs, lai izprastu sabiedrības vajadzības un atrastu efektīvus politikas risinājumus.
2.2.Neatkarīgas un informētas pilsoniskās sabiedrības organizācijas var sniegt nenovērtējamu ieguldījumu politikas veidošanā. Tām var būt arī nozīmīga loma esošās politikas un iniciatīvu efektivitātes uzraudzībā. Tomēr kritiski svarīgs ir atbalsts spēju veidošanai.
2.3.Dažās Eiropas Savienības (ES) daļās krasi sarūk pilsoniskajai sabiedrībai atvēlētā telpa, un ES iestādēm ir stingri un bez kompromisiem jāreaģē uz šīm satraucošajām tendencēm. Pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana politikas veidošanas procesā nav nošķirama no ES vērtībām, jo Līguma par Eiropas Savienību 1. pantā noteikts, ka lēmumu pieņemšana ir cik iespējams atklāta un cik iespējams tuvināta pilsoņiem. Tās apspiešanai nedrīkst būt vietas.
2.4.Nošķirot politikas kompetences starp ES un valstu, reģionālo un vietējo līmeni, ir radušies dažādi pilsoniskās sabiedrības pārstāvības līmeņi. Pastāv gan ES pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas specifiski nodarbojas ar tām politikas jomām, kurās ES pieņem tiesību aktus, gan citas, kas darbojas valsts, reģionālā vai vietējā līmenī.
2.5.Divi no galvenajiem šķēršļiem, ar kuriem pilsoniskā sabiedrība saskaras visos līmeņos, ir politikas veidotāju pretestība pret iesaistīšanos dialogā un jēgpilnas līdzdalības trūkums visos lēmumu pieņemšanas procesa posmos. Būtu jāievieš gan Eiropas, gan valsts līmeņa tiesiskais regulējums, lai novērstu šāda veida attieksmi.
2.6.Valsts un ES līmeņa pilsoniskajai sabiedrībai ir izšķiroši svarīga loma Eiropas atveseļošanā pēc pandēmijas. Viena no jomām, kas tiek koordinēta abos līmeņos, ir tas, kā ES dalībvalstis iegulda Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) līdzekļus, kam ir potenciāls ievērojami mainīt mūsu sabiedrību un ekonomiku turpmākajos gados un gadu desmitos. Taču šajā procesā atklājies, ka daudzās dalībvalstīs trūkst pietiekamas apņēmības pilnvērtīgi apspriesties ar pilsonisko sabiedrību, un daudzas pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir izslēgtas vai, labākajā gadījumā, tikai virspusēji iesaistītas nacionālo atveseļošanas un noturības plānu (NANP) izstrādē. Tas tika izklāstīts EESK 2021. gada februāra rezolūcijā. Turklāt mēs pieredzam, ka apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību ir nepietiekama, neraugoties uz to, ka šādas apspriešanās pienākums ir noteikts regulas, ar ko izveido Atveseļošanas un noturības mehānismu, 18. pantā.
3.Kā pilsoniskās sabiedrības līdzdalība var nodrošināt viedāku politikas veidošanu?
3.1.Visu līmeņu politikas veidotāju uzdevums ir kalpot iedzīvotāju interesēm, nevis otrādi. Demokrātija var darboties pareizi tikai tad, ja tie, kuri izstrādā un īsteno tiesību aktus, dzird vietējo līmeni un saprot, kas ir vajadzīgs viņu pārstāvētajiem cilvēkiem. Efektīvai un gudrai pārvaldībai ir būtiski svarīga pilsoniskās sabiedrības esamība, tās aktīva iesaistīšana un jēgpilna līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesā visos līmeņos.
3.2.Pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir uzticēts nodot vēstījumus no cilvēkiem, kurus tās pārstāv, vai pievērst uzmanību jautājumiem, kas satrauc sabiedrību, un sniegt par tiem skaidrus un saskanīgus vēstījumus un politikas ieteikumus. Tādējādi iesaistīšanās dialogā ar pilsonisko sabiedrību ir efektīvs veids, kā politikas veidotājiem izprast dažādu sociālo grupu locekļu atšķirīgās vajadzības. Tas palīdz samazināt risku, ka politikas īstenošanā kādas problēmas varētu palikt nepamanītas, un sniegt atziņas un ekspertzināšanas, kas politikas veidotājiem citādi varētu nebūt pieejamas.
3.3.Politikas veidotāji pievērš uzmanību tam, ko vēlas vēlētāji, taču viens no pilsoniskās sabiedrības svarīgajiem uzdevumiem ir pārstāvēt grupas, kurām nav balsstiesību. Tas it īpaši attiecas uz PSO, kas aizsargā bērnu tiesības, cilvēkus ar invaliditāti, kuriem ir liegtas balsstiesības, aizbildnībā esošas personas, kā arī imigrantus un bēgļus, kuriem nav tiesību balsot savā dzīvesvietas valstī. Pilsoniskajai sabiedrībai ir jāaizstāv tādu grupu intereses, kuras nevar paust viedokli vēlēšanās. Pilsoniskā sabiedrība arī mudina visus iedzīvotājus iesaistīties “pilsoniskajā demokrātijā”, lai ietekmētu jautājumus, kas viņus skar. Bez spēcīgas pilsoniskās sabiedrības esamības un tās spējas veicināt šādu grupu pārstāvju ieinteresētību pastāv risks, ka lēmumu pieņēmēji daudzus varētu arī turpmāk atstāt bez ievērības.
3.4.PSO, kas darbojas vietējā līmenī, it īpaši valstu un vietējās PSO, var pildīt noteiktu funkciju jaunas politikas un iniciatīvu īstenošanas un ietekmes uzraudzībā. Taču uzraudzība ir darbietilpīgs uzdevums, kura veikšanai bieži ir vajadzīgas ļoti tehniskas zināšanas. Tāpēc ir svarīgi, lai ES un dalībvalstis atbalstītu pilsoniskās sabiedrības organizācijas, izmantojot finansējumu un tehnisko atbalstu, kas ļautu tām veidot spējas. Turklāt Komisijai būtu jāsāk izstrādāt stratēģiju, lai uzraudzītu, kā tiek izmantoti ES līdzekļi, un šis uzdevums, šķiet, pārsniedz Komisijas spēju izdarīt to vienai. Šādā stratēģijā būtu skaidri jāizklāsta, kā Komisija plāno atbalstīt partnerus, kas ar to sadarbojas uzraudzības pasākumu jomā.
4.ES līmeņa pilsoniskās sabiedrības loma atveseļošanā pēc pandēmijas
4.1.ES līmeņa pilsoniskā sabiedrība ir dalībnieki, kuri pārstāv noteiktas intereses ES iestāžu priekšā un pārstāv cilvēkus visās 27 dalībvalstīs un bieži vien arī tālu ārpus tām. Tiem ir nozīmīga loma, nodrošinot interešu pārstāvību tajās ES kompetences jomās, kurās ir vajadzīgs dialogs ar ES līmeņa politikas veidotājiem.
4.2.ES pilsoniskā sabiedrība visbiežāk darbojas turpmāk minētajās jomās. Tās ir politikas jomas, kurās ES var ierosināt tiesību aktus vai kurās dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus valsts līmenī tikai tad, ja tie nav pretrunā jau esošajiem ES tiesību aktiem: nodarbinātība un sociālās lietas; ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija; lauksaimniecība; zivsaimniecība; vide; patērētāju aizsardzība; transports; Eiropas komunikāciju tīkli; enerģētika; tiesiskums un pamattiesības; migrācija un iekšlietas; sabiedrības veselība; sadarbība attīstības jomā un humānā palīdzība. Pilsoniskā sabiedrība un sociālie partneri pašlaik arī koncentrējas uz ES līmeņa politikas iniciatīvām, piemēram, ES sociālo tiesību pīlāru un Eiropas zaļo kursu.
4.3.Attiecībā uz PSO interešu pārstāvību ES līmenī joprojām pastāv daudz šķēršļu. Kā norādīts EESK informatīvajā ziņojumā SOC/639, ES atšķirībā no citām starptautiskām organizācijām vēl nav ieviesusi līdzdalības statusu Eiropas asociācijām un NVO. Taču Eiropas Pamattiesību harta garantē pulcēšanās un biedrošanās tiesības, it īpaši saistībā ar pilsoniskiem jautājumiem visos līmeņos, tostarp Eiropas līmenī.
Covid-19 seku pārvarēšanas kontekstā ES pilsoniskā sabiedrība ir ietekmējusi un uzraudzījusi to, kā ES līdzekļi tiek izmantoti, lai palīdzētu cilvēkiem izkļūt no krīzes.
4.4.ES finansējuma, it īpaši 723,8 miljardu EUR no Atveseļošanas un noturības mehānisma, izmantošana var veicināt sociālo un ekonomikas atveseļošanu pēc Covid-19 krīzes. Taču jautājums par to, kur nauda tiek ieguldīta, ir politiska izvēle. Dalībvalstis izstrādā savus plānus šo līdzekļu izmantošanai, savukārt Eiropas Komisija (EK) ir atbildīga par plānu novērtēšanu un apstiprināšanu. ES pilsoniskā sabiedrība ir vairākkārt brīdinājusi Eiropas Komisiju par apšaubāmiem finansējuma priekšlikumiem valstu plānos. Tā ir norādījusi uz esošajām sistēmiskajām problēmām, kuras pandēmija ir atklājusi un pastiprinājusi, piemēram, nepietiekami ieguldījumi sabiedrības veselības, sociālā nodrošinājuma un izglītības sistēmās, un mudinājusi ar ANM pievērsties šo problēmu risināšanai.
4.5.Vairāki nacionālie atveseļošanas un noturības plāni pēc EK pieprasījuma tika pielāgoti, un daži plāni ir tikuši noraidīti vai arī to apstiprināšana ir iesaldēta. Pilsoniskā sabiedrība ir palīdzējusi pievērst uzmanību šīm problemātiskajām jomām. ES fondi ir jāizmanto jomās, kurās tika novērota vislielākā spriedze, visvairāk nāves gadījumu un vissatraucošākie cilvēku pamattiesību pārkāpumi pandēmijas laikā. Tas ietvers finansējumu pārejai uz aprūpi ārpus institucionālajām aprūpes iestādēm, it īpaši cilvēkiem ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēkiem, kā arī labāku neatliekamās veselības aprūpes pakalpojumu gatavību un noturību, lai vairs nepieļautu šķirošanas sistēmu, kad noteiktām grupām tika atteikta palīdzība slimnīcās.
4.6.ES fondi ir arī paredzēti tam, lai atbalstītu ekonomikas atveseļošanu un to cilvēku atgriešanos darbā, kuri pandēmijas laikā zaudēja iztikas līdzekļus. Tiek lēsts, ka Covid-19 dēļ tikai Eiropas Savienībā vien ir zaudēti seši miljoni darbvietu. Tomēr darba zaudēšana ne visus cilvēkus skar vienādi. Sociālajiem partneriem ir nozīmīga loma tādas ekonomikas, darba un sociālās politikas veidošanā, kas veicina labi funkcionējošus darba tirgus un tādējādi aizsargā darba ņēmējus, tostarp tos, kuri visvairāk pakļauti ienākumu zaudēšanas riskam, kā arī darba devējus. ES līmeņa pilsoniskā sabiedrība ir arī strādājusi, lai nodrošinātu, ka ieguldījumi tiek novirzīti krīzes visvairāk skartajām personām. Pilsoniskajai sabiedrībai, kas pārstāv sieviešu, jauniešu, cilvēku ar invaliditāti un etnisko minoritāšu intereses, jāuzņemas īpaši spēcīga loma, lai panāktu, ka līdzekļi tiek novirzīti šo grupu pārkvalifikācijai un atbalstam. PSO kopā ar valstu un vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām to ir darījušas, ietekmējot gan Eiropas Komisijas izvirzītās prioritātes un ieteikumus par līdzekļu izlietojumu, gan ES veikto nacionālo plānu novērtējumu, gan uzraudzību pār līdzekļu izlietojumu dalībvalstīs.
4.7.ES ir sākusi arī Veselības savienības izveidi, kas nodrošinās labāku sagatavotību, saskaroties ar turpmākām krīzēm veselības jomā. Ar Veselības savienību tiks veiktas vairākas izmaiņas ES koordinācijā tādās jomās kā zāļu deficīta un uzkrājumu apsekošana, jaunu zāļu un ārstēšanas metožu testēšana un apstiprināšana un dzīvību glābjošu ierīču kopīga izmantošana pāri robežām atkarībā no vajadzības. Arī šajā ziņā ES līmeņa pilsoniskajai sabiedrībai ir savs uzdevums – nodrošināt, lai jaunais plāns labāk aizsargātu tās grupas, kurām ar pandēmiju saistītie ES un dalībvalstu atbildes pasākumi ir palīdzējuši vismazāk. Šie mērķi ir izklāstīti EESK atzinumā SOC/665. Ir jānodrošina, lai Eiropas Zāļu aģentūra (EMA) izveidotu Eiropas modeli taisnīgai, atbildīgai un pārredzamai zāļu cenu noteikšanai. Tas nozīmē arī panākt, lai Eiropas Slimību profilakses un kontroles centram būtu pilnvaras un resursi nevienlīdzības mazināšanai veselības jomā un ES veselības aizsardzības pasākumu vēršanai uz tām personām, kuras tiek uzskatītas par visvairāk apdraudētām, un nodrošināt, lai jaunas krīzes gadījumā ES veselības kampaņas un sabiedrības veselības informācija būtu daudz pieejamāka un saprotamāka visiem cilvēkiem.
4.8.Nākotnes krīzes, visticamāk, izraisīs ne tikai vīrusi, bet arī vai pat galvenokārt dabas katastrofas, kas notiek klimata pārmaiņu dēļ. Eiropas Savienībai jāuzņemas svarīga loma, lai palīdzētu dalībvalstīm samazināt savas CO2 emisijas, kā arī sagatavoties un kopīgi risināt augošās problēmas, ko esam pieredzējuši pēdējo gadu laikā, piemēram, plūdus un dabas ugunsgrēkus. Tāpēc savs uzdevums ir vides NVO, palīdzot politikas veidotājiem noteikt jomas, kurās visvairāk ir vajadzīgi ieguldījumi, un ierosinot risinājumus vides katastrofu labākai pārvaldībai tā, lai neviens netiktu atstāts novārtā.
5.Valstu un vietējās pilsoniskās sabiedrības loma uzlabojošā atjaunošanā
5.1.ES kontekstā ir vairākas politikas jomas, kurās par interešu aizstāvību atbildīgas ir tieši valsts un vietējās PSO. Tāpat kā attiecībā uz ES līmeņa pilsonisko sabiedrību, tas ir atkarīgs no veida, kā ir sadalīta kompetence starp ES un dalībvalstīm. Valsts un vietējās PSO partnerībā ar ES pilsonisko sabiedrību nodrošina, ka tiek aptvertas visas politikas jomas.
5.2.Tādējādi valstu un vietējās PSO parasti darbojas šādās jomās: sabiedrības veselība, rūpniecība, kultūra, izglītība, jaunatne un sports, sociālā aizsardzība, vides aizsardzība, sociālie pakalpojumi, juridiskais atbalsts cietušajiem, patvērums no vardarbības cietušajiem u. tml.
5.3.Daudzas problēmas, kuras Covid-19 ir saasinājusi vēl vairāk, risina valsts, reģionālā un vietējā pilsoniskā sabiedrība Tieši valstu līmenī tika pieņemti lēmumi par noteikumiem vīrusa izplatības apturēšanai, par neatliekamās veselības aprūpes sniegšanu, vakcinācijas prioritāšu noteikšanu, izglītības turpināšanu visu vecumu izglītojamajiem un par ienākumu aizsardzību darba ņēmējiem, kuri zaudēja darbu. Pilsoniskās sabiedrības darbības ietvēra arī cīņu pret maldinošu informāciju par vakcīnām un uzmanības pievēršanu diskriminācijas riska un nabadzības pieaugumam noteiktās cilvēku grupās.
5.4.Iespējams, ka tieši valsts un vietējai pilsoniskajai sabiedrībai ir vissvarīgākā loma, lai palīdzētu Eiropas Savienībai labāk atgūties, jo tā piedalās valsts un reģionālās politikas veidošanā un sniedz būtiski svarīgus pakalpojumus kopienām šādās jomās:
-nodrošināt, lai pēc pandēmijas visi izglītojamie atsāktu izglītības ieguvi klātienē,
-mazināt digitālo plaisu, it īpaši attiecībā uz marginalizētām grupām,
-nodrošināt, lai politika atvieglotu to personu nodarbinātību, kurām pašlaik visvairāk draud izstumšana no darba tirgus, it īpaši jauniešu, sieviešu, imigrantu izcelsmes personu un cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību,
-pastiprināt sociālās aizsardzības shēmas un to spēju atbalstīt visus cilvēkus pienācīga dzīves līmeņa uzturēšanā,
-nodrošināt, lai valsts ilgtermiņa aprūpes un sociālo pakalpojumu politika būtu vērsta uz aprūpi kopienā un ģimenē kā alternatīvu institucionalizētajai aprūpei, kuras iestādēs pandēmijas laikā bija visvairāk nāves gadījumu,
-atbalstīt politiku un ieguldījumus, kas veicina migrantu un bēgļu iekļaušanu darba tirgū un sociālās aizsardzības sistēmās;
-Pilsoniskajai sabiedrībai ir nozīmīga loma arī ekonomisko un politisko apstākļu uzlabošanā. Sociālie partneri pilda izšķirīgi svarīgu funkciju, ar koplīguma sarunām stiprinot ienākumu pietiekamību un taisnīgus darba apstākļus.
5.5.Dažādās dalībvalstīs sistēma pilsoniskās sabiedrības formālai iesaistīšanai politikas veidošanā ir atšķirīga. Dažās dalībvalstīs darbojas EESK līdzīgas nacionālās struktūras, lai gan tām piešķirtās pilnvaras ir dažādas un pastāvīgi mainās. EESK struktūra, kas sastāv no locekļiem, kuri pārstāv trīs grupas: darba devējus, darba ņēmējus un grupu “Daudzveidība Eiropā”, ir tāda, ko varētu veiksmīgi pārņemt valsts, reģionālā un vietējā līmenī.
Sadarbībā ar ES līmeņa pilsonisko sabiedrību valstu PSO ir arī palīdzējušas noteikt, kā dalībvalstīs izmantot Atveseļošanas un noturības mehānismu.
5.6.Savā informatīvajā ziņojumā SOC/639 un rezolūcijā par valstu pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu nacionālajos atveseļošanas un noturības plānos EESK atzinīgi novērtēja 2020. gada decembrī panākto Eiropas Parlamenta un Padomes vienošanos par regulu, ar ko izveido ANM un kuras 18. pantā ir uzsvērta nepieciešamība nacionālo atveseļošanas un noturības plānu izstrādē un īstenošanā iesaistīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, ar tām apspriežoties.
5.6.1.Tomēr, neraugoties uz ANM regulā minēto norādi uz pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu, pilsoniskā sabiedrība ironiskā kārtā netika iesaistīta tās regulas daļas definēšanā, kas attiecas uz pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu procesā. Turklāt regulā PSO nekur nav skaidri minētas kā labumguvējas, atšķirībā, piemēram, no MVU. Tas ir radījis dažas problēmas attiecībā uz PSO iesaistīšanu īstenošanā. Tas ir paradoksāli, ņemot vērā, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijām būs izšķiroša loma atveseļošanā pēc Covid-19.
5.6.2.Turklāt praksē, neraugoties uz EK norādījumiem, valstu PSO bija lielas grūtības ietekmēt nacionālo atveseļošanas un noturības plānu rezultātus. Viens no šķēršļiem bija dažu valstu valdību šķietamā nevēlēšanās iesaistīt pilsonisko sabiedrību savu plānu izstrādē. Daudzas valdības pilsonisko sabiedrību neiesaistīja aktīvā veidā, liekot PSO atklāti prasīt valsts iestādēm tās iesaistīt. Pat ja tās tika iesaistītas, apspriešanai ar pilsonisko sabiedrību atvēlētais laiks lielākoties bija nepietiekams. Tas apgrūtināja vispusīgas debates un pilsoniskās sabiedrības ieguldījuma ņemšanu vērā nacionālajos atveseļošanas un noturības plānos. Rezultātā, lai gan daudzas dalībvalstis ir pierādījušas, ka apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību zināmā mērā ir notikusi, tomēr pārāk bieži valstu pilsoniskā sabiedrība netika patiešām iesaistīta attiecīgo plānu izstrādē.
Briselē, 2022. gada 18. maijā
Christa Schweng
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētāja
*
*
*
APPENDIX I
Online Hearings : the views of national stakeholders and policy makers in
Ireland, Poland and Czechia
On 14 January, 3 February and 8 March, the EESC organised three virtual hearings in Ireland, Poland and Czechia respectively. The hearings brought together representatives from civil society and social partners, as well as policy-makers, namely those involved in the development of the National Recovery and Resilience Plans (NRRPs) in these Member States.
A number of common messages emerged from these hearings. Regarding how the role of civil society changed during the pandemic, the following points were raised:
oDuring COVID, at local level CSOs found themselves providing essential things like food to people in the community.
oCOVID highlighted the existing inequalities in place before the pandemic. It also showed to what extent these Member States rely on the community and voluntary sector in supporting marginalised groups.
oSome stakeholders spoke of how the spirit of collegial and collaborative work between civil society and the State improved during COVID.
oThe move to digital meetings also made it easier for organisations to participate in national and international debates and advocacy gatherings, as there was no need to budget for travel.
oWe are now at the stage where the effects of the pandemic are mixed with the problem of steep inflation and the repercussions of the invasion of Ukraine by the Russian authorities, all of which is severely impacting people's ability to make ends meet and increasing the risk of poverty, particularly energy and food poverty.
In terms of the main challenges that arose, the following points were mentioned:
oFunding became very precarious for CSOs, as their normal means of income were interrupted, namely the ability to run fundraising activities. It was a challenge but of key importance to seek other forms of income without compromising on the independence and autonomy of CSOs. Examples were given, such as in Ireland, of the State stepping in to offer stability funds to CSOs and offering employment support schemes to their employees.
oThe issue of funding also makes it increasingly difficult for CSOs to attract and retain quality workers.
oMany civil society actors had to focus on information campaigns, and countering a strong tendency towards misinformation about the pandemic and vaccinations.
oCivil society also had to step up work on issues such as mental health and domestic violence, problems that were severely aggravated by the pandemic.
oMany CSOs rely on the work and activism of women. Women were disproportionately impacted by the pandemic, often taking on more responsibilities, particularly regarding childcare. Some women were forced to give up their work to manage these commitments, which impacted on the working capacity of many NGOs.
oSome CSOs rely on calls for tender to ensure income, since they offer services to the local community. Many of these calls for tender were cancelled during the pandemic.
oIn some Member States the over-dependence of CSOs on funding from the State raised concern. There is a fear that receiving State funding implies an obligation to act as a tool for the government, rather than remaining independent.
oFace-to-face activities were halted, which was particularly difficult for some organisations. The ability of technology to connect with people was particularly hard for organisations working with older people.
oOne of the challenges CSOs face is that consultation processes are not always good, and this was true too for the NRRPs. It was a challenge and not always clear what the impact of consultations were on the policies being developed. In general, the consultation processes are often over-restrictive and come at a stage in the process where there is little flexibility to bring about change. Consultations are often done online, which makes the issue of the digital divide even greater, and makes it harder for older people and persons with disabilities to contribute. Some were disappointed not to see their priorities in the final Plans.
oIt was also felt that the NRRPs were not sufficiently aimed at supporting local communities and that, despite consultation with CSOs and their calls for investment in things such as social housing and supported housing for persons with disabilities and older people, these remained largely absent in the Plans. There is also an ongoing risk that money will go towards supporting institutional care settings despite CSOs arguing against this.
oPolicy-makers in Ireland and Poland spoke of the time restrictions and the urgency of getting the NRRPs approved, and stressed that, while consultation processes were extensive, it was inevitably impossible to get all the suggestions included in the final plans.
oRules around reporting and the burden it places on volunteers have made it increasingly difficult, in some Member States, for CSOs to count on voluntary work. This was felt severely during the pandemic when volunteers were urgently needed.
oCertain communities were particularly at risk during the pandemic, including older people, persons with disabilities, and Roma communities, for example. The organisations supporting these groups faced particular challenges and had to adapt their work to focus, first and foremost, on ensuring people were kept safe.
oMany CSOs were preoccupied with supporting people living in institutions, and who found themselves completely cut off from the outside world during the pandemic.
oIn Czechia, civil society and social partners were faced with a unique challenge due to the approach taken by the prime minister and government in power during the time of the pandemic when it came to policy consultation. The relations between the government and civil society grew very weak, resulting in many civil society actors simply having no access to the consultation on the Czech NRRP. Those that were privileged enough to be able to give input had a mere week to do so. The Plan was deemed unrealistic and the new government, in place since December, will now review it.
Participants also gave a series of recommendations for how civil society and social partners could be better supported and included, particularly in the following ways:
oWhen it comes to funding of CSOs' activities, the use of EU funds is a possibility, but the burden imposed by the need to provide co-financing is significant. Member States should consider supporting CSOs by match-funding to help cover this requirement. It would ensure that more CSOs make use of the funds coming from Europe.
oThere is also a need to streamline reporting requirements from funders, which takes up a lot of time and distracts from the operations the CSOs are running.
_____________