ECO/513
Ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes veicināšana Eiropas Savienībā
ATZINUMS
Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa
Ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes veicināšana Eiropas Savienībā
[Pašiniciatīvas atzinums]
|
Kontaktinformācija
|
eco@eesc.europa.eu
|
|
Administrators(-e)
|
Krisztina PERLAKY-TOTH
|
|
Dokumenta datums
|
30/06/2020
|
Ziņotājs: Philip von Brockdorff
|
Pilnsapulces lēmums
|
20/02/2020
|
|
Juridiskais pamats
|
Reglamenta 32. panta 2. punkts
|
|
|
|
|
Atbildīgā specializētā nodaļa
|
Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa
|
|
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē
|
24/06/2020
|
|
Pieņemts plenārsesijā
|
DD/MM/YYYY
|
|
Plenārsesija Nr.
|
…
|
|
Balsojuma rezultāts
(par / pret / atturas)
|
…/…/…
|
1.Secinājumi un ieteikumi
1.1.Covid-19 pandēmija ir ietekmējusi gan Eiropas Savienību, gan arī citas valstis visā pasaulē. Eiropas Komisija uz šo krīzi reaģēja ar plašu instrumentu kopumu, kura mērķis ir mazināt šī eksogēnā satricinājuma radīto triecienu. Šis kopums ietver pandēmijas krīzes pārvarēšanai paredzētu atbalstu, ko nodrošina Eiropas Stabilitātes mehānisms (ESM), pagaidu aizdevumus valstu saīsināta darbalaika režīmu finansēšanai un līdzīgus pasākumus, kuru mērķis ir SURE iniciatīvas ietvaros aizsargāt darbvietas ES dalībvalstīs. Savukārt Eiropas Investīciju banka (EIB) sniedza likviditātes atbalstu uzņēmumiem. Eiropas Komisija nesen ierosināja jaunu instrumentu “Nākamās paaudzes Eiropas Savienība”, kura budžets būs 750 miljardi EUR un kura mērķis ir palīdzēt dalībvalstīm atgūties no ekonomikas krīzes.
1.2.Šajā situācijā EESK uzskata, ka Covid-19 krīzei nevajadzētu novirzīt ES no tās vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķu, kas izklāstīti Eiropas zaļajā kursā, 2020. gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģijā un Eiropas sociālo tiesību pīlārā, sasniegšanas. Šajos mērķos ir atzīta vajadzība pārkārtot Eiropas ekonomiku, lai turpmākajos gados nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi, kas balstīta uz tādiem pīlāriem kā vides ilgtspēja, produktivitātes pieaugums, taisnīgums un sociālās attīstība, kā arī makroekonomikas stabilitāte.
1.3.EESK uzskata: lai aizsargātu piegādes ķēdes, kas krīzes laikā ir izrādījušās neaizsargātas, ES uzņēmējiem ir jāpārskata piegādes stratēģijas, apsverot arī iespējas piegādes ķēdes dažādot un pielāgot dažādu nozaru vajadzībām. Vienlīdz svarīgi, ka Eiropas Savienībai ir jāuzņemas lielāka loma pasaules tirdzniecībā, jo tas ir ļoti būtiski ES uzņēmumiem un to uzņēmējdarbības perspektīvām. EESK arī uzskata, ka ļoti daudzos un dažādos aspektos (tostarp starptautisko darba standartu, godīgas konkurences principa un klimata pārmaiņu ierobežošanas mērķu ievērošanā) būtu jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi starptautiskajiem uzņēmumiem, kas darbojas globālajā tirgū. Nedrīkst izslēgt arī tos ES uzņēmumus, kuri pārvieto savas ražotnes (vismaz būtiski svarīgo produktu ražotnes) ES teritorijā, lai izvairītos no problēmām saistībā ar piegādes ķēžu darbību.
1.4.Globalizācijas procesā (ar visiem tā blakus efektiem) ir veikti ieguldījumi daudzās valstīs, taču tas notiek ne tik daudz nolūkā palielināt kapitāla ieguldījumus, bet gan iekļūt to valstu tirgos, kur ir viszemākās nodokļu likmes. EESK uzskata, ka Covid-19 krīzes radītās ekonomiskās problēmas un citas sekas liecina, ka uzņēmumu modus operandi ES teritorijā un visā pārējā pasaulē ir jāmainās. EESK ieteikums nodokļu jomā pakāpeniski pāriet uz kvalificēta vairākuma balsošanu un dalībvalstīm noteikt īsākus termiņus, lai novērstu nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, tagad ir ieguvis vēl lielāku nozīmi.
1.5.Valstu valdību politika un atbalsts krīzes laikā ir ieguvis lielāku nozīmi. Fiskālā politika ir ļoti svarīga ne vien ekonomikas stabilitātes nodrošināšanai, bet arī tam, lai dotu iespēju valstu valdībām atbalstīt uzņēmumus ar ES tiesību aktos paredzētajiem stimuliem. Tāpēc EESK uzskata, ka visos mēģinājumos panākt un veicināt ilgtspējīgu izaugsmi ir vajadzīgi valdības norādījumi un regulējums visās saimnieciskās darbības un vides aizsardzības jomās, uzsvaru liekot uz vides aizsardzības aspektu integrēšanu saimnieciskajā darbībā. Protams, atklāts dialogs ar sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību joprojām ir ļoti būtisks ekonomikas turpmākā virziena noteikšanā.
1.6.Nepieciešamība pēc milzīgiem aizņēmumiem, kas nodrošinātu ienākumu atbalstu un aizdevumu garantijas uzņēmumiem, kuru darbību krīzes laikā ir apturējuši ierobežojumi, neapšaubāmi, samazinās valstu valdību spēju nodrošināt stimulus saimnieciskās darbības atjaunošanai. Tā ierobežos arī vides aizsardzības un produktīvu ieguldījumu atbalstam vajadzīgā finansējuma apmēru. Tāpēc valstu valdībām būs jāatrod radoši veidi, kā atbalstīt izdevumus, kuru mērķis ir ilgtspējīga ekonomikas izaugsme, un vienlaikus nodrošināt ilgtermiņa fiskālo stabilitāti.
1.7.Pārejai uz ilgtspējīgāku ekonomikas attīstību ir jāietver gan zaļo nozaru attīstīšana, gan pastāvošo uzņēmējdarbības modeļu un citu nozaru, kas tradicionāli netiek uzskatītas par zaļām nozarēm, zaļināšana, ciktāl tas iespējams. Tādēļ EESK uzskata, ka atbalstam, kas uzņēmumiem tiek piedāvāts gan valstu, gan ES līmenī, ir jābūt atkarīgam no Eiropas zaļajā kursā un 2020. gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģijā minēto mērķu sasniegšanas un no pierādījumiem par sasniegto sociālās attīstības jomā.
1.8.Tas, ka Komisija, izstrādājot ekonomikas atveseļošanai, ieguldījumiem un ilgtspējai vajadzīgās stratēģijas, ir aktivizējusi Stabilitātes un izaugsmes paktā paredzēto vispārīgo izņēmuma klauzulu, kas eurozonas valstīm ļauj uz laiku apturēt vidējā termiņa fiskālo mērķu sasniegšanai nepieciešamo korekciju veikšanu, ir solis pareizajā virzienā. Taču EESK uzskata, ka spēkā esošo noteikumu pārskatīšana var izrādīties nepieciešama, ieejot ekonomikas atveseļošanas fāzē pēc Covid-19 krīzes.
1.9.EESK uzskata, ka ilgtspējīgai ekonomikas izaugsmei Eiropas Savienībā ir jābalstās uz īstas aprites ekonomikas izveidi un attīstību, kas maksimāli palielina un saglabā pievienoto vērtību visā pievienotās vērtības ķēdē, vienlaikus līdz minimumam samazinot atkritumu daudzumu un cenšoties panākt resursu efektīvu izmantošanu. Aprites ekonomikas uzņēmējdarbības modeļi piedāvā plašas iespējas uzlabot Eiropas konkurētspēju ne vien dabiskās vides aizsardzības jomā, bet arī kvalitatīvu darbvietu izveides un pakārtoto nozaru attīstības jomā.
1.10.pārāk augstu nav iespējams novērtēt, cik liela ir inovācijas, digitalizācijas un pastāvīgu ieguldījumu cilvēkkapitālā nozīme pārejas uz ilgtspējīgu izaugsmi veicināšanā. Taču pašreizējā pandēmija ir arī palīdzējusi no jauna parādīt, cik svarīgi ir koncentrēties uz katra cilvēka veselību un labklājību, nevis tikai uz produktivitāti un ekonomikas izaugsmi. Produktivitātei ir svarīga nozīme ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes sasniegšanā. EESK uzskata: lai ekonomikas izaugsme nākotnē varētu turpināties ilgtspējīgā veidā, ir jāpalielinās ekonomikas spējai izaugsmi panākt, taču tikai tādā mērā, cik šāda izaugsme nodrošina pievienoto vērtību ekonomikai, palīdzot palielināt gan atalgojumu, gan brīvos līdzekļus un tādējādi arī pieprasījumu vienotajā tirgū un neizraisot iegūto tiesību, piemēram, sociālās aizsardzības tiesību un koplīgumu slēgšanas tiesību, pārkāpumus.
2.Noturība pret ekonomikas satricinājumiem (Covid-19 krīzes laikā gūtā pieredze)
2.1.Atzinuma par Eiropas Investīciju stabilizācijas funkciju secinājumos EESK norādīja, ka Eiropas Investīciju stabilizācijas funkcija (EISF), kuras mērķis ir panākt, ka valstu fiskālā politika nodrošina lielāku stabilitāti ekonomikas satricinājumu gadījumos, ņemot vērā šī fonda lielumu, nebūs pietiekami efektīva gadījumos, kad ekonomikas krīze skar vairākas dalībvalstis. Lai gan EISF tika uzskatīta par soli ceļā uz eurozonas ciešāku integrāciju, EESK pauda viedokli, ka rūpīgi izstrādāta ES apdrošināšanas shēma, kas makroekonomisku satricinājumu gadījumā darbotos kā automātisks stabilizators, būtu daudz efektīvāka nekā ierosinātā EISF.
2.2.Pēdējos mēnešos Eiropas Savienību, kā arī citas valstis visā pasaulē, negatīvi ietekmē Covid-19 uzliesmojums. Šī krīze parādīja ES nepilnības: sākumā tās vadītāji nespēja efektīvi un saskaņoti reaģēt, saskaroties ar nopietnām Covid-19 krīzes izraisītām ekonomiskajām un sociālajām sekām. Veselības aprūpes sistēmas, it īpaši Itālijā un Spānijā, nespēja tikt galā ar lielo inficēto cilvēku skaitu, un kopējā atbildes reakcija uz šo situāciju ironiskā kārtā izvērtās galēji labējo spēku un nacionālistu aizstāvētajā pieejā “katra nācija pati par sevi”.
2.3.Varētu apgalvot, ka šī nesenā krīze bija lielākais pārbaudījums ES projektam, tās iestādēm un visai struktūrai, kas kalpo par pamatu euro pastāvēšanai. 2008. gadā krīzes epicentrā atradās banku sektors. Eiropas Centrālā banka (ECB) nodrošināja likviditātes atbalstu finanšu tirgiem un atbalstīja bankas. Toreiz ļoti svarīgi bija monetārās politikas instrumenti, taču nesenā krīze bija pavisam citāds izaicinājums, kura laikā ar fiskāliem pasākumiem nācās nodrošināt valstu veselības aprūpes sistēmu noturību, vienlaikus sniedzot ienākumu atbalstu neaizsargātiem uzņēmumiem un to darbiniekiem. Savukārt ECB sniedza netiešu atbalstu, palielinot valstu valdību iespējas emitēt parāda instrumentus un aizņemties, lai finansētu izdevumus, tostarp izdevumus, kas paredzēti sociālās attīstības un labklājības programmām.
2.4.Covid-19 radītā ekonomiskā ietekme skāra visas valūtas bloka valstis. Taču nav tāda mehānisma, kas eurozonas valstu valdībām ļautu kopīgi reaģēt uz šādu satricinājumu. Tādēļ politiskā reakcija uz pandēmiju bija izteikti nacionāla, izceļot savstarpējās atšķirības, nevis satuvinot Eiropu krīzes laikā. Saskaroties ar simetrisku satricinājumu, eurozona reaģēja asimetriski. Dažādā fiskālā situācija katrā dalībvalstī radīja izteiktas politiskās reakcijas atšķirības. EESK vairākos atzinumos ir norādījusi, cik svarīga šajā situācijā ir lielāka ekonomikas politikas un sociālās politikas konverģence un saskaņotas pieejas izmantošana fiskālajā politikā, ieskaitot nodokļu sistēmu, taču pašreizējā krīze jau atkal ir parādījusi, ka fiskālā situācija katrā valstī ir atšķirīga un tādēļ būtiski atšķiras arī fiskālās politikas risinājumi. Eurozonas valstis ar spēcīgāku ekonomiku enerģiski reaģēja uz Covid-19, palielinot aizņēmumus, lai varētu finansēt ekonomikas glābšanas pasākumus. Valstīm ar neaizsargātāku ekonomiku nav šādu finansiālās elastības iespēju, un tās reaģēja ar pieticīgākiem ekonomikas glābšanas pasākumiem. Tas liecina, cik lielas ir atšķirības starp eurozonas valstīm. Jo ilgāka bija krīze, jo redzamākas kļuva šīs atšķirības.
2.5.Reaģējot uz krīzi, ECB paziņoja par jaunu programmu, kas paredzēta aktīvu iegādei ārkārtas situācijā un Eiropas tirgu stabilizēšanai. Sākotnējā reakcija Eiropas valstu galvaspilsētās bija paredzama: tiklīdz tirgi nostabilizējās un obligāciju ienesīguma starpība dažādās valstīs samazinājās, tā vēlme un vajadzība pēc kopīgas fiskālās rīcības izkūpēja gaisā. Katra valsts atgriezās pie savu ekonomikas glābšanas pasākumu īstenošanas. Taču Komisijas, Eurogrupas un Eiropadomes turpmākais darbs ekonomikas atveseļošanas plāna izstrādē dalībvalstīm sniedza tik ļoti vajadzīgo stimulu. Tomēr, lai efektīvi reaģētu uz šo krīzi, bija jādara vēl daudz vairāk, cita starpā aktīvi turpinot vienota parāda instrumenta izveidi. Tā mērķis ir apvienot ieguldījumus, kas nepieciešami ekonomikas atveseļošanai, un novērst miljoniem darbvietu zaudēšanu visā Eiropas Savienībā.
2.6.Te mēs nonākam pie Eiropas Stabilitātes mehānisma (ESM) un tā aizdevumu kapacitātes 410 miljardu EUR apmērā. Kā parasti, dalībvalstis ir bijušas visai atturīgas attiecībā uz ESM izmantošanu, jo visiem aizdevumiem ir savi nosacījumi. Turklāt pat tad, ja šie nosacījumi tiek atcelti vai pielāgoti, kā tas tika panākts Eurogrupas 2020. gada 9. aprīļa sanāksmē, ESM “mākslīgo” obligāciju izmantošana ir tieši tikpat sadrumstalota kā eurozonas darbība. Pašreizējais ekonomikas un fiskālās politikas uzraudzības regulējums, it īpaši sešu tiesību aktu kopuma un divu tiesību aktu kopuma reformas, šo sadrumstalotību nav novērsis, un tādēļ bija nepieciešams nesen pieņemtais Eiropas Komisijas paziņojums. Šajā tiesību aktu pārskatīšanā uzsvars tiek likts uz nepieciešamajiem pasākumiem, lai panāktu ekonomikas izaugsmi, vienlaikus saglabājot valstu valdību finanšu stabilitāti un izvairoties no makroekonomikas nelīdzsvarotības, nodrošinot ciešāku ekonomikas politikas saskaņošanu un dalībvalstu ekonomikas snieguma konverģenci. Tas varētu būt svarīgs solis pareizajā virzienā, ja vien makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūrā vai Eiropas pusgadā tiks konstatēti galvenie nelīdzsvarotības cēloņi, lielāku uzmanību pievēršot efektīvākai politikai, ieskaitot politiku, kuras mērķis ir uzlabot sociālās aizsardzības sistēmas.
2.7.Eiropas Komisija 2020. gada 9. aprīlī nāca klajā ar plašu instrumentu kopumu, kura mērķis ir mazināt Covid-19 krīzes radīto triecienu un kura budžets ir 540 miljardi EUR. Tas ietver jaunu pandēmijas krīzes pārvarēšanai paredzētu atbalstu līdz pat 240 miljardiem EUR, kuru nodrošina ESM un kura mērķis ir atbalstīt eurozonas dalībvalstis Covid-19 krīzes radīto veselības aprūpes, ārstēšanas un profilakses tiešo un netiešo izmaksu finansēšanā, pieejamā finansējuma apmēru nosakot 2 % apmērā no katras valsts 2019. gada IKP. Instrumentu kopums ietver arī pagaidu aizdevumus 100 miljardu EUR apmērā valstu saīsināta darbalaika režīmu finansēšanai un līdzīgus pasākumus, kuru mērķis ir SURE iniciatīvas ietvaros aizsargāt darbvietas ES dalībvalstīs, sniedzot attiecīgas valsts garantijas. Papildus tam Eiropas Investīciju banka (EIB) nodrošinās likviditātes atbalstu 200 miljardu EUR apmērā uzņēmumiem visā Eiropā, galveno uzmanību pievēršot MVU. Turklāt Eiropadome 2020. gada 27. aprīlī principā vienojās izveidot ES atveseļošanas fondu, kura kopējais budžets būs vismaz 1 triljons EUR, un aicināja Komisiju sagatavot priekšlikumu par to, kā šādu fondu varētu attīstīt un izmantot.
2.8.Vēl pēc mēneša — 2020. gada 27. maijā — Eiropas Komisija ierosināja jaunu instrumentu “Next Generation EU”, kura budžets būs 750 miljardi EUR un kura mērķis ir palīdzēt dalībvalstīm atgūties no ekonomikas krīzes, ko izraisīja Covid-19 krīze. Jaunais pasākumu kopums, kurš iekļauts ES 2021.–2027. gada ilgtermiņa budžetā, nodrošinās 500 miljardus EUR dotācijām un 250 miljardus EUR aizdevumiem un tiks finansēts, aizņemoties finanšu tirgos, tādēļ Komisijas pašu resursu maksimālais apjoms uz laiku ir jāpalielina līdz 2 % no ES nacionālā kopienākuma. Ekonomikas atveseļošanas programma nodrošinās 560 miljardus EUR dalībvalstu ieguldījumu un reformu atbalstīšanai tādās jomās kā zaļā ekonomika, digitalizācija un ekonomikas noturība (310 miljardi EUR dotācijām un 250 miljardi EUR aizdevumiem), papildu 55 miljardus EUR pašreizējo kohēzijas politikas programmu darbības veicināšanai un 40 miljardus EUR Taisnīgas pārkārtošanās fonda budžeta papildināšanai, kā arī vēl 15 miljardus EUR lielus ieguldījumus Eiropas Lauksaimniecības fondā lauku attīstībai. Šī fonda mērķis ir arī atjaunot privātos ieguldījumus, izmantojot jauno Eiropas uzņēmumu maksātspējas atbalsta instrumentu, kura budžets ir 31 miljards EUR, kā arī ES ieguldījumu programmu InvestEU, kuras budžets palielināts par 15,3 miljardiem EUR, un Stratēģisko investīciju instrumentu (daļa no programmas InvestEU), kura budžets ir vēl 15 miljardi EUR un kura mērķis ir veicināt ieguldījumus stratēģiski svarīgās nozarēs ES teritorijā, it īpaši saistībā ar noturības veidošanu, zaļo un digitālo pārkārtošanos un galvenajām piegādes ķēdēm.
2.9.Ņemot vērā šīs norises, nesenajai krīzei nevajadzētu novirzīt ES no tās ilgtermiņa mērķu, kas izklāstīti Eiropas zaļajā kursā un 2020. gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģijā, sasniegšanas. Šie mērķi ir izrādījušies neticami tālredzīgi, jo tajos ir atzīta vajadzība pārkārtot Eiropas ekonomiku, lai turpmākajos gados nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi, kas balstīta uz tādiem pīlāriem kā vides ilgtspēja, produktivitātes pieaugums, taisnīgums un sociālā attīstība, kā arī makroekonomikas stabilitāte.
3.Globālā savstarpējā atkarība, ES starptautiskā dimensija un globalizācijas nākotne
3.1.Lai gan globalizācija ir sekmējusi ārvalstu tiešo ieguldījumu palielināšanos (to vidējais pieaugums gadā kopš 1990. gada ir bijis aptuveni 10 % salīdzinājumā ar pasaules tirdzniecības apjoma vidējo pieaugumu 5 % apmērā), tomēr ir jāatzīst arī tās blakus efekti, it īpaši ietekme uz darba un sociālajiem apstākļiem. Globalizācija patiesi ir veicinājusi tehnoloģiju pārnesi, rūpniecības pārstrukturēšanu un starptautisku uzņēmumu izaugsmi, taču bieži vien tas ir noticis uz sociālo tiesību un koplīgumu slēgšanas tiesību rēķina. Turklāt globalizācija ir ļāvusi lielajiem uzņēmumiem realizēt apjomradītus ietaupījumus, kas samazina izmaksas un cenas, tomēr tas nebūt nav nācis par labu daudziem mazajiem uzņēmumiem, kuri cenšas konkurēt vietējā tirgū.
3.2.Saistībā ar tirdzniecību starp valstīm jānorāda, ka pieaugošā savstarpējā atkarība ir vairākās jomās radījusi pozitīvu ietekmi, kā arī izpratni, ka, ņemot vērā militāro bruņojumu, kas ir tādu valstu kā Ķīna, ASV un Krievija rīcībā, valstu konflikti nozīmētu mums zināmās pasaules kārtības beigas. Taču tas vēl nebūt nav viss. Globalizācijas radītās negatīvās sekas, piemēram, pārmērīgais piesārņojums un netaisnīgie darba apstākļi, bieži tiek ignorētas. Turklāt, ja krīze skar tādas valstis kā Ķīna un ASV, tas savukārt ietekmē daudzas citas valstis, radot reģionālu un globālu nestabilitāti. Ir arī virkne citu globalizācijas radītu slazdu, nemaz nerunājot par to, ka daudznacionāli un starptautiski uzņēmumi bieži vien tiek uzskatīti par draudu valstu suverenitātei, jo tiem ir liela ietekme vietējā līmenī.
3.3.Šajā krīzes posmā ir jāuzdod jautājums, cik lielā mērā Covid-19 mainīs to uzņēmumu modus operandi, kas darbojas pārrobežu tirdzniecībā vai pakalpojumu sniegšanā noteiktās nozarēs (it īpaši ceļošanas un tūrisma/aviācijas nozarē), kuras ekonomikas krīze ir skārusi vissmagāk. Šīs krīzes finansiālā ietekme ir milzīga, jo uzņēmumus, tostarp rūpniecības uzņēmumus, ietekmē piegādes ķēžu darbības un eksporta ierobežojumi, kā arī klientu apkalpošanas nozares darbības daļēja apstāšanās, kas veicina parādību, ko varētu nosaukt par apgriezto multiplikatora efektu, vai arī (negatīvu) satricinājumu izplatīšanās ražošanas tīklos. Krīze mums atgādina par piegādes līgumu tīklu, kas ir globalizētās ekonomikas darbības pamatā.
3.4.Globālās tirdzniecības paplašināšanos 20. gadsimta pēdējā ceturksnī nodrošināja divi savstarpēji nesaistīti faktori: intermodālo kravu pārvadājumu apjoma pieaugums (t. i., konteinerizācija) un plašā atteikšanās no kapitāla kontroles pasākumiem 20. gadsimta astoņdesmito gadu sākumā. Kapitāla plūsmas tagad tiek vairāk regulētas, tomēr tās joprojām visā pasaulē ir ieguldījumu un tirdzniecības plūsmu dzīvības spēks. Trešais globālās tirdzniecības paplašināšanās iemesls bija tirdzniecības liberalizācija un ar to saistītie tirdzniecības nolīgumi, it īpaši Ķīnas pievienošanās PTO. Tirdzniecība Eiropas Savienībai ir ārkārtīgi svarīga visos tās centienos stiprināt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, un tirdzniecības plūsmu palielināšanās starp ES un tās tirdzniecības partneriem sniedz acīmredzamas priekšrocības, taču Covid-19 izraisītā krīze ir parādījusi globālo piegādes ķēžu neaizsargātību. Tirdzniecības procesa traucējumi var ietekmēt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi. Ņemot vērā iepriekš minēto, Eiropas Savienībai ar tās noslēgtajiem starptautiskajiem nolīgumiem ir jādara daudz vairāk, lai aizsargātu piegādes ķēdes un līdz minimumam samazinātu ekonomikas satricinājumu radītos piegādes traucējumus. Tas ietver piegādes ķēžu stratēģiju pārskatīšanu, apsverot arī iespējas piegādes ķēdes dažādot un pielāgot dažādu nozaru vajadzībām. Tas nozīmē arī zināmu deglobalizāciju atsevišķās nozarēs, proti, ES uzņēmumi varētu pārvietot savas ražotnes (vismaz būtiski svarīgo produktu ražotnes) uz ES teritoriju, lai izvairītos no problēmām saistībā ar piegādes ķēžu darbību.
3.5.Šajā kontekstā būtiska nozīme ir arī ES starptautiskajai dimensijai un tās attiecībām ar globālā tirgus dalībniekiem, it īpaši ar Ķīnu, ASV un Krieviju. Tā kā starptautiskā diplomātija ir būtiski svarīga ES un tās valūtas turpmākajām ekonomikas perspektīvām, Eiropas Savienībai ir jāuzņemas uz nākotni vērsta un daudz nozīmīgāka loma starptautiskajās attiecībās, tostarp tirdzniecības sarunās ar konkurējošajām valstīm. EESK joprojām atbalsta daudzpusējas tirdzniecības sarunas un arī turpinās to darīt, taču ir acīmredzams, ka Ķīna, ASV un Krievija ignorē ES nostāju attiecībā uz daudzpusējo tirdzniecību. Ja ES vēlas uzņemties lielāku lomu pasaules tirdzniecībā, kas ir būtiski svarīga ES uzņēmumiem un to uzņēmējdarbības perspektīvām, tad tai ir jādara daudz vairāk, lai no jauna sapulcinātu citas nācijas pie daudzpusēju sarunu galda; ja šīs sarunas neizdosies, daudz lielāka nozīme būs jāpiešķir divpusējām tirdzniecības attiecībām. Globalizācijas situācijā, kas izveidosies pēc krīzes, ES starptautiskajiem uzņēmumiem, kuri darbojas globālajā tirgū, būs jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi ļoti daudzos un dažādos aspektos (tostarp nodokļu konkurences cīņā, darba standartu ievērošanā un virzībā uz klimata pārmaiņu jomā noteiktajiem mērķiem). Ja tas nenotiks, ES riskē ar to, ka tās neaizsargātība pret ASV un Ķīnas cīņu tirdzniecības jomā un atkarība no tās aizvien pieaugs.
3.6.Ciktāl tas skar pārrobežu ieguldījumus, tad ir skaidrs, ka tos veic ne tik daudz, lai palielinātu kapitāla ieguldījumus, bet gan lai iekļūtu to valstu tirgos, kur ir viszemākās nodokļu likmes. Pēc krīzes noteikta veida globalizācija, iespējams, nekur nepazudīs, taču krīzes radītās ekonomiskās problēmas un citas sekas liecina, ka uzņēmumu modus operandi ES teritorijā un visā pārējā pasaulē ir jāmainās. EESK atzinums par pakāpenisku pāreju uz kvalificēta balsu vairākuma balsošanu nodokļu jomā un īsāku termiņu noteikšanu dalībvalstīm nodokļu apiešanas un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas novēršanai tagad ir ieguvis vēl lielāku nozīmi.
4.Valstu valdību lomas pārskatīšana
4.1.Nav šaubu, ka Covid-19 izraisītā krīze ir parādījusi, cik liela ir valstu valdību nozīme sabiedrības veselības un ekonomikas krīžu pārvarēšanā. Tas pats attiecas arī uz mērķi panākt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi. Neviens Eiropas Savienībā vairs neapšauba valstu valdību nozīmi efektīvu veselības aprūpes sistēmu un programmu nodrošināšanā, kas netiešā veidā atbalsta saimniecisko darbību. Tāpat mēs neapšaubām valstu valdību lomu banku darbības un finanšu jomas regulējuma īstenošanā pēc 2008. gada finanšu krīzes. Taču aizvien vairāk ir redzams, ka valstu valdībām joprojām ir svarīga loma ekonomikas turpmākā virziena noteikšanā, it īpaši krīzes apstākļos. Tam tā vajadzētu būt arī daudzlīmeņu pārvaldības principa piemērošanā, kad vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšana centrālās valdības ekonomikas politikas veidošanā ir ļoti svarīga. Kā norādīts iepriekš, fiskālā politika ir būtiska ne vien ekonomikas stabilitātes nodrošināšanai, bet arī tam, lai dotu iespēju valstu valdībām atbalstīt uzņēmumus ar ES tiesību aktos paredzētajiem stimuliem. Visos mēģinājumos nodrošināt un veicināt ilgtspējīgu izaugsmi ir vajadzīgi valdības norādījumi un regulējums visās saimnieciskās darbības un vides aizsardzības jomās, uzsvaru liekot uz vides aizsardzības aspektu integrēšanu saimnieciskajā darbībā. Protams, atklāts dialogs ar sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību joprojām ir ļoti būtisks ekonomikas turpmākā virziena noteikšanā.
4.2.Pēckrīzes posmā fiskālā politika iegūs lielāku nozīmi, it īpaši to milzīgo summu dēļ, kas tika saņemtas kā aizdevumi, krietni pārsniedzot pirms krīzes prognozēto līmeni. Nepieciešamība pēc milzīgiem aizņēmumiem, lai nodrošinātu ienākumu atbalstu un aizdevumu garantijas uzņēmumiem, kuru darbību ir apturējuši ar Covid-19 saistītie ierobežojumi, neapšaubāmi, samazinās valstu valdību spēju nodrošināt stimulus saimnieciskās darbības atjaunošanai. Tā ierobežos arī vides aizsardzības un produktīvu ieguldījumu atbalstam vajadzīgā finansējuma apmēru. Tādēļ valstu valdībām būs jāatrod radoši veidi, kā atbalstīt izdevumus, kuru mērķis ir ilgtspējīga ekonomikas izaugsme, un vienlaikus nodrošināt ilgtermiņa fiskālo stabilitāti. Komisijas nostāja, ka atveseļošanas process ir jāsaskaņo ar Eiropas zaļo kursu, ir solis pareizajā virzienā, jo apliecina, ka arī reaģēšanai uz krīzi ir jābūt ilgtspējīgai.
4.3.Kā piemēru infrastruktūras finansējuma iegūšanai no ārpusbudžeta avotiem, iesaistot starptautiskās finanšu iestādes un privātuzņēmumus, var minēt tā dēvētās publiskā un privātā sektora partnerības (PPP). Pieņemot, ka PPP tiek pārredzami pārvaldītas un demokrātiski kontrolētas, PPP varētu uzskatīt par iespēju, kā pēckrīzes posmā atbalstīt infrastruktūras un vides projektu finansēšanu, jo tās piedāvā risinājumus problēmām, kas saistītas ar finansējumu, darbu pabeigšanu un ieguldījumiem lielos projektos, tādējādi netiek zaudēts valstu valdību rīcībā esošais finansējums, kurš paredzēts svarīgākajām politikas jomām.
4.4.Eiropas Savienībai būtu arī jācenšas panākt to instrumentu un iniciatīvu izvēršanu, kas ierosināti Eiropas zaļajā kursā, kurā ir skaidri atzīts, ka ES un valstu valdībām kopā ar privāto sektoru ir jāuzņemas galvenā loma centienos īstenot šo pārkārtošanos ar mērķi veidot patiesi ilgtspējīgu Eiropu. Runa ir par dažādiem finansēšanas instrumentiem, kas ir daļa no Taisnīgas pārkārtošanās mehānisma un galvenokārt ir paredzēti MVU un neaizsargātām nozarēm, lai atbalstītu to ekonomisko atveseļošanos un uzlabotu to ilgtspēju un noturību pret nākotnes satricinājumiem, pašreizējās situācijas dēļ katrā atsevišķā gadījumā paredzot zināmas elastības iespējas attiecībā uz nodrošinājuma un līdzfinansējuma prasībām. Pašreizējās Covid-19 krīzes apstākļos šāda nostāja iegūst vēl lielāku rezonansi un būtu uzskatāma par iespēju atjaunot sociālo un ekonomisko attīstību, paturot prātā Eiropas zaļā kursa principus. Eiropas solidaritātes jēdziens vēl nekad iepriekš nav bijis tik ļoti iederīgs kā pašreizējā situācijā.
5.Ekonomikas atveseļošanas, ieguldījumu un ilgtspējas nodrošināšanas stratēģijas
5.1.Šajā saistībā ir jāapsver, kādas stratēģijas ir vajadzīgas ekonomikas atveseļošanas un ieguldījumu un ilgtspējas nodrošināšanai. Tā kā valstu ekonomika Covid-19 ierobežojumu dēļ aizvien sarūk, būtu lieki cerēt, ka tā atkopsies līdz līmenim, kāds bija pirms Covid-19 krīzes. Būs vajadzīgi vairāki mēneši, lai kaut nedaudz pietuvotos līmenim, kādā eurozona un ES valstu ekonomika atradās pirms krīzes. Turklāt, tā kā valstu valdības ir aizņēmušās līdzekļus no dažādiem avotiem, lai segtu negaidīto un milzīgo publisko izdevumu pieaugumu, pastāv iespēja, ka tās samazinās izdevumus un, iespējams, no jauna ieviesīs taupības pasākumus, tādējādi samazinot patēriņu un ražošanas apjomu. Piemēram, Grieķijā ieviestie taupības pasākumi panāca to, ka valsts tika nospiesta uz ceļiem, tās iekšzemes kopprodukts (IKP) astoņu gadu laikā samazinājās par 25 %, un bezdarbs palielinājās līdz vairāk nekā 27 %. Taupības pasākumu atkārtota ieviešana nebūtu lietderīga. Tas, ka Komisija ir aktivizējusi Stabilitātes un izaugsmes paktā paredzēto vispārīgo izņēmuma klauzulu, kas eurozonas valstīm ļauj uz laiku apturēt vidējā termiņa fiskālo mērķu sasniegšanai nepieciešamo korekciju veikšanu, ir solis pareizajā virzienā. Taču Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumu pārskatīšana varētu būt nepieciešama, ieejot ekonomikas atveseļošanas fāzē pēc Covid-19 krīzes.
5.2.Vispārējie mērķi, kas izklāstīti Eiropas Komisijas paziņojumā par tās gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģiju, ir būtiski ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes sasniegšanai, taču to nevar panākt, ieviešot taupības pasākumus, kas kaitē mūsu kopienu visneaizsargātākajām sociāli ekonomiskajām grupām.
5.3.Tā vietā ES valstu valdībām ir jāizstrādā ekonomikas atveseļošanas stratēģijas, kurās tiek atbalstīti produktīvāki un ilgtspējīgāki saimnieciskās darbības veidi. Laikposmā pēc Covid-19 izraisītās krīzes varēsim no jauna pievērsties svarīgākajām ekonomikas nozarēm, kas ir izrādījušās īpaši neaizsargātas. Ekonomika joprojām lielā mērā būs atkarīga no mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, taču varētu būt lietderīgi turpināt jaunuzņēmumu darbības sekmēšanu un pārskatīt sociālās ekonomikas uzņēmumu kā svarīgas minētās ekonomikas daļas nozīmi. Lai gan peļņas gūšana nav galvenā motivācija sociālo uzņēmumu darbībai, ieņēmumiem tomēr ir būtiska nozīme šādu uzņēmumu ilgtspējas nodrošināšanā. Visi sociālās ekonomikas uzņēmumi var būt arī ļoti ienesīgi, un viena no to prioritātēm ir peļņas ieguldīšana uzņēmumā, nevis izmaksāšana akcionāriem. Sociālās ekonomikas uzņēmumi lieliski spēj panākt līdzsvaru starp šādu organizāciju sociālo misiju un to saimnieciskās darbības produktivitātes maksimālu palielināšanu nolūkā nodrošināt uzņēmuma ilgtspēju. Tādēļ šādas struktūras ir ideāli piemērotas ekonomikai, kuras mērķis ir panākt un stiprināt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi.
5.4.Valstu valdības meklēs ceļus, kā panākt strauju ekonomikas atveseļošanos pēc krīzes, sagaidot, ka dažas nozares, kas ir izrādījušās noturīgas pret krīzes radīto ietekmi, atkopsies pašas, un valdības var saskarties ar vēlmi stimulēt tās nozares, kas pirms krīzes netika uzskatītas par ilgtspējīgām vai kas darbojās, neievērojot Eiropas zaļajā kursā minētos mērķus klimata pārmaiņu un vides aizsardzības jomā. Tā vietā valdībām būtu jāapsver iespēja turpināt ieguldījumus projektos, kuru mērķis ir panākt efektīvu enerģijas un alternatīvās enerģijas izmantošanu, izmantojot iepriekš minētos finansēšanas modeļus un tādējādi radot uzņēmējdarbības iespējas lielajiem uzņēmumiem, MVU un sociālās ekonomikas uzņēmumiem. Zaļās pārkārtošanās procesam ir jāietver ne vien zaļo nozaru attīstīšana, bet arī pastāvošo uzņēmējdarbības modeļu un citu nozaru, kas tradicionāli netiek uzskatītas par zaļām nozarēm, zaļināšana, ciktāl tas iespējams. Tādējādi atbalstam, kas uzņēmumiem tiek piedāvāts gan valsts, gan ES līmenī, ir jābūt atkarīgam no Eiropas zaļajā kursā un 2020. gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģijā minēto mērķu sasniegšanas.
5.5.Ilgtspējīgai ekonomikas izaugsmei Eiropas Savienībā ir jābalstās uz īstas aprites ekonomikas izveidi un attīstību, kas maksimāli palielina un saglabā pievienoto vērtību visā pievienotās vērtības ķēdē, vienlaikus līdz minimumam samazinot atkritumu daudzumu un cenšoties panākt resursu efektīvu izmantošanu. Aprites ekonomikas uzņēmējdarbības modeļi piedāvā plašas iespējas uzlabot Eiropas konkurētspēju ne vien dabiskās vides aizsardzības jomā, bet arī kvalitatīvu darbvietu izveides un pakārtoto nozaru attīstības jomā. Turklāt aprites ekonomikas uzņēmējdarbības modeļi palīdz veidot lielāku noturību pret tādiem piegādes ķēžu darbības satricinājumiem, kādi tika piedzīvoti Covid-19 pandēmijas dēļ, vienlaikus mazinot neaizsargātību pret izejmateriālu cenu svārstībām un pieejamības izmaiņām, ko izraisa vides un ģeopolitiski notikumi, tostarp klimata pārmaiņas un tirdzniecības strīdi. Pārāk augstu nav iespējams novērtēt, cik liela ir inovācijas, digitalizācijas un pastāvīgu ieguldījumu cilvēkkapitālā nozīme šādas pārejas veicināšanā, un ar jaunu sparu ir jācenšas to nodrošināt, atbalstot pētniecību un izstrādi un lielāku uzmanību pievēršot komercializācijai. Digitalizācijas ietekme uz darba tirgus vajadzībām ir rūpīgi jāizvērtē, lai pēc iespējas samazinātu darbvietu zaudēšanu un palīdzētu darbu zaudējušajām personām pārkvalificēties un atrast jaunu darbu.
5.6.Pašreizējā pandēmija ir palīdzējusi no jauna parādīt, cik svarīgi ir koncentrēties uz katra cilvēka veselību un labklājību, nevis tikai uz ekonomikas izaugsmi, kas, kā norādīts 2020. gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģijā, nebūt nav pašmērķis. Valstu veselības aprūpes sistēmu kvalitātes un pieejamības uzlabošanai visās valstīs vajadzētu būt Eiropas Savienības galvenajai prioritātei, vienlaikus novēršot nevienlīdzību piekļuvē veselības aprūpei un lielos individuālos maksājumus ārstiem, kas tikai paildzina šādas nevienlīdzības pastāvēšanu. Tāpat kā citās nozarēs, arī veselības aprūpes sistēmās būtu jāveic ieguldījumi digitalizācijā un mākslīgā intelekta risinājumos. Lieli ekonomikas satricinājumi arī uzskatāmi parāda labas pārvaldības būtisko nozīmi noturības veidošanā un tādu atbilstošu risinājumu meklēšanā, kas dod iespēju pārvarēt satricinājumus. Tāpēc ilgtspējīgas un taisnīgas ekonomikas izaugsmes panākšana ir atkarīga no valsts un vietējā līmeņa iestāžu darba dalībvalstīs, un ES pienākums ir nodrošināt, lai valstis aizsargātu un ievērotu demokrātijas, iecietības un tiesiskuma ievērošanas principus. Pozitīvi vērtējams tas, ka publiskās pārvaldes un pārvaldības kvalitāte Eiropas pusgada ietvaros tagad tiek aplūkota daudz sistemātiskāk.
5.7.Šā dokumenta pēdējais jautājums ir produktivitātes nozīme ilgtspējīgas izaugsmes sasniegšanā. Lai ekonomikas izaugsme nākotnē varētu turpināties ilgtspējīgā veidā, ir jāpalielinās ekonomikas spējai to panākt, taču tikai tādā mērā, cik šāda izaugsme nodrošina pievienoto vērtību ekonomikai un iedzīvotājiem. Tas ietver lielāku atalgojumu un labākus darba apstākļus, ko it īpaši nodrošina koplīgumu slēgšana, nekādā gadījumā neradot negatīvu ietekmi uz ienākumu taisnīgāku sadali. Tāpēc stratēģijas, kuru mērķis ir stiprināt ekonomikas ilgtspēju, ir jāizstrādā, ņemot vērā produktivitātes apsvērumus, taču augstākas produktivitātes labad nedrīkst ierobežot darba ņēmēju tiesības un kavēt sociālo attīstību. Tāpēc augstāki produktivitātes rādītāji nav pašmērķis, bet gan līdzeklis atalgojuma palielināšanai, kopējā pieprasījuma paaugstināšanai ES ekonomikā un līdz ar to arī dzīves līmeņa paaugstināšanai. Augstāki produktivitātes rādītāji nodrošinās arī jaunu un labāku produktu un pakalpojumu izstrādi, tādējādi sniedzot uzņēmumiem iespēju pāriet uz augstākas pievienotās vērtības preču un pakalpojumu piegādes ķēdēm, savukārt ES — uzlabot savu konkurētspēju globālajā tirgū. Kā jau tika norādīts iepriekš, augstākiem produktivitātes rādītājiem jābūt cieši saistītiem ar mērķi panākt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, taču virzība uz to sasniegšanu nedrīkst radīt negatīvu ietekmi uz darba apstākļiem, sociālo attīstību vai vides aizsardzības politiku. Gluži pretēji — ir jācenšas sasniegt vispārējos mērķus, kas minēti Eiropas sociālo tiesību pīlārā, it īpaši sociālās aizsardzības un koplīgumu slēgšanas procesa stiprināšanu. Tas pats attiecas arī uz mērķiem, kas izklāstīti zaļajā kursā, un uz klimata pārmaiņu jomā noteiktajiem mērķiem. Patiesi eiropeiskā reakcijā uz pašreizējo Covid-19 krīzi un kopīgos centienos sekmēt ilgtspējīgu izaugsmi visā blokā vajadzētu atturēties no vēlmes noteikt pēc iespējas zemākas nodokļu likmes valstu savstarpējā konkurences cīņā nodokļu jomā, jo tas tikai kavētu dalībvalstu sadarbību, izraisot nacionālistisku tendenču parādīšanos. Tā vietā uzmanība būtu jāpievērš tam, lai palīdzētu valstīm attīstīt to cilvēkkapitālu un paaugstināt produktivitāti, vienlaikus ar mērķtiecīgiem ieguldījumiem novēršot reģionu nevienlīdzību izaugsmes un nodarbinātības iespēju jomā, kā arī novēršot galvenās strukturālās nepilnības, kas rada šķēršļus uzņēmējdarbībai.
Briselē, 2020. gada 24. jūnijā
Stefano Palmieri
Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētās nodaļas priekšsēdētājs
_____________