Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja
SC/053
Nevienu neatstāt novārtā, īstenojot Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam
ATZINUMS
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja
“Nevienu neatstāt novārtā, īstenojot Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam”
(pašiniciatīvas atzinums)
Ziņotājs: Peter Schmidt (DE-II)
Līdzziņotājs: Lutz Ribbe (DE-III)
|
Pilnsapulces lēmums
|
21/02/2019
|
|
Juridiskais pamats
|
Reglamenta 32. panta 2. punkts
|
|
|
Pašiniciatīvas atzinums
|
|
|
|
|
Atbildīgās specializētās nodaļas
|
Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa
Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa
|
|
|
|
|
Pieņemts plenārsesijā
|
31/10/2019
|
|
Plenārsesija Nr.
|
547
|
|
Balsojuma rezultāts
(par / pret / atturas)
|
159/21/16
|
1.Secinājumi un ieteikumi
1.1.ANO ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM) iezīmē ceļu uz labāku un ilgtspējīgāku nākotni visiem. IAM pamatā ir apņemšanās “nevienu neatstāt novārtā, pirmos sasniedzot tos, kas visvairāk atstāti novārtā”, īstenojot pāreju uz ilgtspējīgu un stabilu virzību, kā arī nostāja, ka neviens mērķis nav uzskatāms par sasniegtu, ja tas nav sasniegts attiecībā uz visiem.
1.2.EESK uzskata, ka sociālās problēmas jārisina pilnīgā sinerģijā ar vides un ekonomikas problēmām. Lai Eiropas Savienībā varētu sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķus, ilgtspējas sociālā dimensija ir jāapvieno ar ekonomisko un ekoloģisko dimensiju, īstenojot sistēmiskas pārmaiņas un pārvarot tā dēvēto viensētniecisko domāšanu, kas dominē ES pašreizējās stratēģijās. Nevar noliegt to, cik būtiski ir noteikt pasākumus un politikas virzienus, ņemot vērā programmas 2030. gadam daudzdimensionalitāti. Šīs programmas īstenošanā sociālā jautājuma risināšanai noteikti būs izšķiroša nozīme.
1.3.Salīdzinājumā ar vides vai ekonomikas dimensijām gan sociālie, gan reģionālās kohēzijas jautājumi līdz šim uzskatīti par atsevišķām politikas jomām, nevis par patiesi neatņemamu ilgtspējas politikas daļu. Visaptverošas ilgtspējas politikas sociālo dimensiju raksturo ne tikai tas, ka tā dod iespēju pilnveidot tradicionālās sociālās politikas jomas (piemēram, nodrošina efektīvākus sociālos pabalstus), bet arī tas, ka tā sekmē taisnīgumu un līdzdalību ekonomikā, nodrošinot ieguvumu gan iedzīvotājiem, gan arī reģioniem.
1.4.Lai īstenotu pāreju uz ilgtspējīgu, oglekļa ziņā neitrālu un resursefektīvu ekonomiku, ir jāveic būtiskas izmaiņas mūsu sabiedrībā un mūsu ekonomikā. Minētās pārmaiņas sniegs iespējas, taču tās ir arī saistītas ar riskiem. “Nevienu neatstāt novārtā” nozīmē to, ka visiem sabiedrības locekļiem un it īpaši tiem, kuri visvairāk atstāti novārtā, ir reālas izredzes izmantot iespējas un ka viņi ir labi sagatavoti risku pārvarēšanai. Lai to panāktu, ir vajadzīga aktīva politika. Šai sakarā īpaša vērība jāpievērš sabiedrības neaizsargātākajām grupām, kā arī visnelabvēlīgākajā situācijā esošajiem reģioniem un teritorijām.
1.5.Aicinājums “nevienu neatstāt novārtā” it īpaši nozīmē nodrošināt pilnvērtīgas iespējas maksimāli lielai iedzīvotāju daļai, lai viņi varētu aktīvi paust savu pozitīvo pilsonisko nostāju, un pārejas procesā pēc iespējas uzlabot visu cilvēku, grupu un reģionu piekļuvi ieguldījumiem, jaunam dzīvesveidam, patēriņa modeļiem un ilgtspējīgām tehnoloģijām. Pāreju uz ilgtspēju nevar un arī nedrīkst uzspiest “no augšas”; tā būs sekmīga tikai tad, ja tās pamatā būs visaptverošs atbalsts ikvienam un visu iedzīvotāju aktīva līdzdalība.
1.6.Lai panāktu IAM īstenošanu un lai neviens netiktu atstāts novārtā, EESK aicina Eiropas Komisiju, Parlamentu, Padomi un dalībvalstis:
·visaptverošas ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas 2050. gadam ietvaros izstrādāt Eiropas zaļo un sociālo kursu, kurš patiešām nodalīts no dabas resursu pārmērīgas izmantošanas un kura galvenais mērķis būtu uzlabot iedzīvotāju labklājību. EESK pauž gandarījumu par to, ka jaunā Komisija plāno īstenot Eiropas zaļo kursu; taču EESK uzstāj, ka tajā jāiekļauj arī sociālā dimensija;
·sistemātiski izvērtēt pārejas iespējamo negatīvo un pozitīvo blakusietekmi uz Eiropas iedzīvotājiem (it īpaši uz nabadzīgām un neaizsargātām grupām) un strukturāli vājiem reģioniem, kā arī gūt labāku izpratni par ilgtspējas un nevienlīdzības veicinātājiem dažādās paaudzēs;
·izveidot atbilstīgas pārvaldības struktūras un instrumentus IAM un Eiropas zaļā un sociālā kursa īstenošanai, piemēram, izmantojot Eiropas pusgada procesu, labāku regulējumu un daudzgadu finanšu shēmu, tostarp kohēzijas un sociālos fondus, lai virzītu pārveidi;
·vairot izpratni par “taisnīgu pāreju” (tā neaprobežojas ar atteikšanos no ogļu izmantošanas) un pilnībā īstenot Eiropas sociālo tiesību pīlāru, lai atbalstītu pārejas īstenošanu, vienlaikus virzot sadales sistēmu reformas (pielāgoti nodokļi, sociālā aizsardzība un ilgtspējīgi un sociāli atbildīgi ieguldījumi), kā arī veicinot darba un privātās dzīves līdzsvara nodrošināšanu un dzimumu līdztiesību;
·nodrošināt visiem vienādu piekļuvi atbilstīgai izglītībai un apmācībai un vienlīdzīgas iespējas šajā jomā;
·likvidēt šķēršļus tādu iedzīvotāju aktīvai līdzdalībai, kuriem trūkst nepieciešamā finanšu un sociālā kapitāla, vajadzīgo zināšanu un informācijas un kuri nevar piekļūt iespējām;
·paredzēt politikas pasākumus, kas nodrošina ieguvumus iedzīvotājiem un veicina vides aizsardzību, piemēram, gaisa piesārņojuma samazināšanas plānus, kuros īpaša vērība pievērsta neaizsargātām grupām, videi draudzīgu sociālo mājokļu politiku utt.;
·pārejā uz ilgtspēju veicināt sociālo un sadarbīgo ekonomiku (piemēram, sekmēt prasmju apguvi, aprites ekonomiku, enerģētikas pārkārtošanu un atbalstīt kooperatīvus);
·sniegt atbalstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) sekmīgā pārejas īstenošanā un ilgtspējīgas konkurētspējas panākšanā, nodrošinot tiem labāku pieejamību prasmēm, finansējumam, inovācijām un tehnoloģijām;
·sekmēt kvalitatīvu darbvietu izveidi;
·izstrādāt stratēģiju, lai nodrošinātu, ka iekļaujošākas, izturētspējīgākas un ilgtspējīgākas kļūst ne tikai pilsētas, bet arī lauku kopienas;
·Eiropā stiprināt klimata aizsardzību un pielāgošanos klimata pārmaiņām, lai apkarotu pārtuksnešošanos un risinātu tādas problēmas kā ūdens trūkums un iedzīvotāju skaita samazināšanās;
·dot iespēju jauniešiem un nākamajām paaudzēm jēgpilni paust savu viedokli un ņemt to vērā lēmumu par ilgtspēju pieņemšanā;
·veicināt ilgtspējīgu tirdzniecības politiku, kas internalizē tirdzniecības pozitīvo un negatīvo ārējo faktoru ietekmi uz sociālo jomu un vidi.
2.Ievads
2.1.Ilgtspējas sociālajai dimensijai pārāk ilgi nav pievērsta pietiekama vērība nedz pasaulē, nedz arī Eiropas Savienībā. Salīdzinājumā ar vides un ekonomikas dimensijām gan sociālie, gan reģionālās kohēzijas jautājumi līdz šim uzskatīti par atsevišķām politikas jomām, nevis par ilgtspējas politikas patiesi neatņemamu daļu, bet tai pat laikā sociālā nevienlīdzība un reģionālās atšķirības Eiropā turpina pastāvēt un dažviet stāvoklis vēl pasliktinās. Līdz šim politikas pasākumu īstenošanā iedzīvotāji, grupas un reģioni patiešām ir atstāti novārtā, turklāt nav ņemtas vērā ne vien planētas iespējas, bet arī ievērojamas daļas ES iedzīvotāju sociālās pamatvajadzības. Eiropas Savienībai bieži pārmet būtisku neatbilstību starp solījumiem un patieso stāvokli kohēzijas un sociālās politikas jomā.
2.2.Arvien pieaugošo pozitīvo un negatīvo saikni starp ekonomikas, sociālajām un vides problēmām nevar un nedrīkst ignorēt. Nesenos protestus visā Eiropā nevajadzētu uzskatīt par visas sabiedrības noraidošu attieksmi pret reformām. Drīzāk tie pauž to daudzo cilvēku bažas, kuri jau tagad nav apmierināti ar pašreizējo stāvokli un baidās par to, ka nepieciešamās pārmaiņas, kas sagaidāmas, piemēram, pāreja uz oglekļa ziņā neitrālu ekonomiku, atkal tiks īstenotas uz viņu rēķina.
2.3.Tādēļ jaunajā ilgtspējīgas attīstības politikas satvarā ir jāizvērtē pašreizējo neilgtspējīgo politikas pasākumu trūkumi un jāvirzās uz jauno zaļo un sociālo kursu, kas jēgpilni novērš iedzīvotāju bažas, piedāvājot praktiskus risinājumus. Sloga un ieguvumu taisnīga sadale ir pirmais solis, lai panāktu pēc iespējas plašākas sabiedrības daļas piekrišanu un atbalstu šiem sociālajiem pasākumiem. Iedzīvotāji, kas pozitīvā veidā iesaistīsies pārejā, mazinās risku, ka neapmierinātība un pretestība arvien palielināsies vai ka politiskā atturība izpaudīsies, piemēram, kā iedzīvotāju atturēšanās no balsošanas. Nav šaubu, ka nepietiekama cilvēku iesaiste veicina to, ka mūsu sabiedrībā sāk izpausties ekstrēmisma, populisma, rasisma un nacionālisma tendences, kā to jau var novērot daudzās ES dalībvalstīs.
2.4.Mēs nevaram pārvarēt ekoloģisko krīzi, ja netiek risināti sociālie jautājumi, un otrādi. Mums jārosina debates sabiedrībā, lai tiktu pieņemts viedoklis, ka sociālajiem jautājumiem jābūt vismaz tikpat būtiskiem, cik būtiski ir ekonomikas un vides jautājumi.
2.5.Komiteja atkārtoti pauž nostāju, ka aicinājumu “neatstāt nevienu novērtā” nedrīkst un nevar attiecināt tikai uz īpašām iedzīvotāju problēmām un viņu ekonomisko situāciju un apstākļiem. Tas attiecas arī uz mājsaimniecībām, kopienām, reģioniem, nozarēm un minoritātēm, kas “atstātas novārtā” un uzskata, ka ir aizmirstas, piemēram, ja tiek pārtraukta sabiedrisko pakalpojumu sniegšana vai pasliktinās to kvalitāte un ja pamata pakalpojumi nav pieejami (ne tikai finansiālā ziņā). Tas sākas ar fizisko infrastruktūru (transportu, telesakariem un internetu) un pēc tam ietekmē arī izglītību, veselības un sociālo aprūpi un brīvā laika iespējas, kā arī administratīvos pakalpojumus, tiesībaizsardzības iestāžu un policijas darbību utt.
2.6.Aicinājums “neatstāt nevienu novārtā” arī nozīmē, ka jānodrošina iedzīvotājiem pilnvērtīgas iespējas aktīvi paust savu pozitīvo pilsonisko nostāju, iespējami jāuzlabo pārredzamība un iedzīvotāji, grupas un reģioni iespējami jāiesaista pārejas procesā.
2.7.Aicinājums “neatstāt nevienu novārtā” attiecas arī uz nākamajām paaudzēm atbilstīgi ilgtspējīgas attīstības definīcijai, kas minēta Bruntlandes komisijas ziņojumā. EESK uzskata, ka pašreizējais Eiropas politikas satvars un ekonomika pieviļ jauniešus un nākamās paaudzes, un atzinīgi vērtē to, ka it īpaši jaunieši patlaban skaidri pauž savu viedokli, piemēram, iesaistoties kustībā “Piektdienas nākotnei”.
2.8.Tā kā iedzīvotāji jāiedrošina pieņemt gaidāmo pārveides procesu bez bailēm, politiskajiem vadītajiem visos līmeņos ir jāiedzīvina princips “neatstāt nevienu novārtā”. Pārveide nozīmē pārmaiņas, un pārejā uz ilgtspēju nebūt ne visi būs ieguvēji. Tāpēc nav ne pareizi, ne arī prātīgi runāt tikai par abpusēji izdevīgām vai pat visām pusēm izdevīgām situācijām. Lai gan sabiedrība kopumā būs ieguvēja, izmaksas un ieguvumi nesadalīsies vienlīdzīgi, ja netiks īstenotas politikas intervences, kas nodrošinās, ka neviens netiek atstāts novārtā.
3.Satraucošās nevienlīdzības tendences sociālajā un vides jomā Eiropā
3.1.Eiropā ir ļoti augsts cilvēces attīstības līmenis, un tās iedzīvotāju paredzamā mūža ilguma rādītājs ir viens no augstākajiem pasaulē. Taču Eiropai vēl ir daudz darāmā, lai sasniegtu IAM sociālajā jomā. Saskaņā ar jaunākajiem pieejamiem Eurostat datiem 109,2 miljoni iedzīvotāju vai 21,7 % no ES iedzīvotājiem 2018. gadā bija pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības riskam. Lielākajam riskam pakļauti bērni un minoritāšu grupas. Eiropas Savienībā smaga materiāla nenodrošinātība, kas liecina par absolūtu nabadzību, ir samazinājusies no 8,5 % ES iedzīvotāju 2008. gadā līdz 5,8 % — 2018. gadā, tomēr šis rādītājs ievērojami atpaliek no stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītā mērķa.
3.2.Nodarbināto sieviešu procentuālā daļa ir tikai 67,5 %
salīdzinājumā ar 73 % vīriešu (no tādu sieviešu kopskaita, kurām ir trīs vai vairāk bērni, strādā tikai 55 % salīdzinājumā ar 85 % vīriešu)
; 32 % sieviešu strādā nepilnu darba laiku
salīdzinājumā ar tikai 8 % vīriešu. Eiropas Savienībā 2017. gadā sieviešu bruto izpeļņa par stundas darbu bija vidēji par 16 % mazāka nekā vīriešu izpeļņa, un šādas situācijas cēlonis bija dažādi aizspriedumi, segregācija izglītībā un darba tirgū, vīriešu pārsvars vadītāju vai pārraudzītāju amatos, ilgāki laikposmi, kad nav iespējas piedalīties darba tirgū, kā arī neapmaksāti aprūpes pienākumi un ar atalgojumu saistītā diskriminācija
. Nepietiekama (bērnu) aprūpes pieejamība joprojām ir galvenais iemesls, kāpēc sievietes neiesaistās darba tirgū. Katra trešā ekonomiski neaktīvā sieviete (31,7 %) minēja, ka neaktivitātes iemesls bija aprūpes pienākumi, — šādu atbildi sniedza tikai 4,6 % ekonomisko neaktīvo vīriešu. Vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības karjeras un dzīves laikā palielinās un rada ievērojamas (39 %) atšķirības pensijas nodrošinājumā, turklāt vislielākās vīriešu un sieviešu nabadzības līmeņa atšķirības vērojamas gados vecāko iedzīvotāju vidū (65 gadi vai vairāk).
3.3.Nevienlīdzība labklājības jomā ir vēl lielāka — 10 % bagātāko mājsaimniecību pieder 50 % no kopējās bagātības, savukārt 40 % nabadzīgāko mājsaimniecību pieder tikai nedaudz vairāk par 3 % no kopējās bagātības
. To iedzīvotāju ienākumu daļa, kuru kopējā ekvivalentā izmantojamā ienākuma līmenis nepārsniedz 40 %, ir nostabilizējusies zemā līmenī, 2017. gadā sasniedzot 21,1 % (Eurostat, IAM, 2019. g.). ES pastāv arī būtiska nevienlīdzība ienākumu sadales jomā — 2016. gadā 20 % iedzīvotāju ar lielākajiem ienākumiem saņēma 5,2 reizes lielākus ienākumus nekā 20 % iedzīvotāju ar zemākajiem ienākumiem.
3.4.Nabadzīgie iedzīvotāji ir kļuvuši vēl nabadzīgāki — nabadzības smagums vai dziļums (proti, cik zemu zem nabadzības riska sliekšņa ir nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju ienākumu līmenis) ES kopumā 2016. gadā bija 25 %, un tas nozīmē, ka pusei no iedzīvotājiem, kuri dzīvo zem nabadzības sliekšņa, ienākumi bija vismaz 25 % zemāki par attiecīgo nabadzības riska slieksni.
3.5.Pieejamie fakti (daļēji) norāda uz to, ka mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem parasti dzīvo neveselīgākā vidē nekā mājsaimniecības ar augstākiem ienākumiem, un tās ir pakļautas dažādiem neaizsargātības riskiem. Trūcīgākas mājsaimniecības arī saskaras ar lielākām problēmām saistībā ar enerģijas un mobilitātes pieejamību
. Eiropas iedzīvotāji nav vienlīdzīgi, vērtējot arī to, kādā mērā viņi pakļauti piesārņojumam vai citiem vides apdraudējumiem
.
3.6.Laika gaitā ES dalībvalstu atšķirības ekonomikas jomā ir samazinājušās, taču nabadzības riskam pakļauto personu īpatsvars dalībvalstīs joprojām būtiski atšķiras — no 32,8 % Bulgārijā līdz 12,2 % Čehijas Republikā. Mājsaimniecību izmantojamā ienākuma līmenis ES svārstās 25,8 % apmērā — augstākais līmenis konstatēts ES ziemeļu un rietumu valstīs, savukārt zemākais — austrumu un dienvidu valstīs. Dalībvalstīs būtiski atšķiras arī bezdarba rādītāji un smagas materiālas nenodrošinātības izplatība
. Kopumā riskam pakļauti 64,9 % ES bezdarbnieku, un rādītājs ir no 81,8 % Vācijā līdz 51,5 % Polijā.
3.7.Nevienlīdzību rada mūsu pašreizējais mūsu ekonomikas stāvoklis. Lejupplūstošajai (trickle-down) izaugsmes teorijai, kas apgalvo, ka izaugsme nodrošina vienādu ieguvumu visiem, nav nekā kopīga ar stāvokli Eiropā, proti, visi patiešām nav guvuši vienādus ieguvumus no izaugsmes Eiropā — mājsaimniecības ar lielākiem ienākumiem ir guvušas daudz lielākus ieguvumus nekā 40 % iedzīvotāju ar zemākiem ienākumiem. Ļoti daudzi iedzīvotāji cenšas izdzīvot, savukārt ļoti neliela daļa iedzīvotāju iegūst lielāko daļu bagātības, kuras vairošanā piedalāmies mēs visi.
4.Pārejas uz ilgtspēju dažādā ietekme
4.1.Pāreju uz ilgtspēju nosaka ne tikai nepieciešamība pārdomātāk un atbildīgāk izmantot mūsu dabas resursus — tiek gūti arvien pārliecinošāki pierādījumi par šādas pārejas attiecīgo ekonomisko potenciālu. Globālajā mazoglekļa preču un pakalpojumu tirgū jau ir vērojama strauja izaugsme. Daļa darbvietu, kas radītas mazoglekļa ekonomikā, tiek piedāvātas reģionos un nozarēs, kurās vairākas desmitgades ieguldījumi ir bijuši nepietiekami. Intensīvāka aprites ekonomika veicinās resursefektivitāti, mazinās negatīvo ietekmi uz vidi, kā arī sekmēs nodarbinātību, cita starpā veicinot darbību pārcelšanu atpakaļ uz Eiropu un dalībvalstīm un arī uz nelabvēlīgākā situācijā esošiem rajoniem. Nesen veiktā pētījumā aplēsts, ka aprites ekonomikas politikas īstenošana ļaus līdz 2030. gadam palielināt neto nodarbinātību par aptuveni 650 000–700 000 darbvietu
. Mums jānodrošina, lai šīs darbvietas būtu kvalitatīvas un pieejamas ikvienam. Sagaidāms, ka līdz 2030. gadam papildus jau paredzētajiem 12 miljoniem jaunu darbvietu pāreja uz klimatneitrālu ekonomiku Eiropas Savienībā radīs vēl 1,2 miljonus darbvietu. Pāreja varētu mazināt patlaban vērojamo darbvietu polarizāciju, ko izraisa automatizācija un digitalizācija, un radīt darbvietas arī atalgojuma un prasmju skalas vidējā līmenī — galvenokārt būvniecības un ražošanas jomā. Pāreja ietekmēs visas nozares, taču salīdzinoši daudz lielāka negatīvā ietekme sagaidāma automobiļu rūpniecībā un lauksaimniecībā.
4.2.Tomēr mēs joprojām varam vērot būtiskus konkurences izkropļojumus, jo mūsu tirgus ekonomikas pašreizējais satvars neparedz to, kā izvairīties no dabas resursu izšķērdēšanas, piesārņošanas vai iznīcināšanas. Šādi izkropļojumi ne tikai ietekmē vidi, bet arī liedz iespēju ātri ieviest jaunus un ilgtspējīgus risinājumus ekonomikā. Šādi izkropļojumi pastāv gan Eiropā, gan arī pārējā pasaulē. Nedz iekšējā tirgus politikā, nedz arī tirdzniecības politikā nav vietas konkurences priekšrocībām, kas iegūtas, bezatbildīgi attiecoties pret iedzīvotāju labklājību un izšķērdējot dabas resursus. Tādēļ EESK atzinīgi vērtē to, ka jaunā ES Komisijas priekšsēdētāja, piemēram, ir aicinājusi ieviest “oglekļa ievedmuitu” ar nosacījumu, ka šāda shēma tiek izstrādāta, lai paātrinātu pāreju uz ilgtspēju un lai panāktu lielāku sociālo taisnīgumu. EESK uzskata, ka svarīgi ir Eiropas Savienības centieni panākt vispārēju vienošanos par oglekļa dioksīda emisiju cenu noteikšanu, kas būtu stabils ilgtermiņa risinājums.
4.3.ES dalībvalstīs ieviesto nodokļu sistēmu problēma ir to pārmērīgā paļaušanās uz darbaspēka nodokļiem. Faktiski vides nodokļi veidoja tikai 6,3 % no kopējiem nodokļu ieņēmumiem 2016. gadā, savukārt darbaspēka nodokļi nodrošināja 49,8 % no kopējiem nodokļu ieņēmumiem. Holistiska pieeja nodokļu reformai, kas pielāgota IAM, patiešām varētu mazināt darbaspēka nodokļu slogu, ja lielāki nodokļi tiktu piemēroti bagātībai, patēriņam, piesārņojumam vai digitalizācijai. Īstenojot šādu pāreju, būtu jāņem vērā arvien pieaugošā ienākumu nevienlīdzība Eiropā, kā arī saistība starp ienākumu līmeni un oglekļa pēdu. Vides nodokļu politika jāizstrādā tā, lai panāktu aktīvāko lietotāju uzvedības maiņu, pēc iespējas samazinot negatīvo ietekmi uz ienākumu un aktīvu nevienlīdzību. Piemēram, fosilās enerģijas avotu subsidēšanas pārtraukšana, oglekļa cenas noteikšanas sistēmas ieviešana un attiecīgo ienākumu novirzīšana sabiedriskā transporta attīstībai labvēlīgi ietekmētu ienākumu nevienlīdzību un sociālos ieguvumus.
4.4.Tikai tad, ja Eiropa izpildīs savu mājasdarbu šajā jomā, ES iegūs uzticību, lai varētu kļūt par globālu līderi ilgtspējas veicināšanā. No vienas puses, tas ir priekšnosacījums, lai varētu gūt ieguvumu strauji augošajos nākotnes tirgos, piemēram, aprites ekonomikas, videi draudzīgo tehnoloģiju, bioinženierijas un ilgtspējīgas finansēšanas jomā. Tajā pašā laikā apņemšanās panākt ilgtspēju pasaules līmenī palīdz sasniegt ES politikas mērķus citās jomās (piemēram, novērst migrācijas cēloņus, panākt taisnīgu globālo tirdzniecību un ārpolitikā mazināt atkarību no valstīm ar lielām naftas rezervēm).
4.5.Taču, lai īstenotu pāreju uz ilgtspēju, gan mājsaimniecību un uzņēmumu, gan arī pašvaldību, reģionu un valstu līmenī ir vajadzīgi ievērojami publiskā un privātā sektora ieguldījumi vai jāsedz lieli izdevumi, lai iegādātos ilglietošanas patēriņa preces, kas atmaksājas ilgtermiņā. Ļoti būtisks jautājums sociālās ilgtspējas jomā ir šāds — kurš var veikt šādus ieguldījumus vai atvēlēt tik lielus līdzekļus? Šis jautājums nosaka to, kurš var un kurš nevar izmantot minētās ekonomiskās priekšrocības. Sociālā ilgtspēja ir apdraudēta šādos gadījumos:
-ieguldījumus var veikt tikai lielie uzņēmumi, un MVU šādu iespēju nav;
-jaunuzņēmumi nevar piekļūt ilgtspējīgas ekonomikas nākotnes tirgiem;
-tikai tādos reģionos, kuros valda labklājība, publiskajam sektoram ir pieejams finansējums ilgtspējīgas infrastruktūras radīšanai, taču strukturāli vājiem reģioniem šāda finansējuma nav;
-vissvarīgākais — iedzīvotājiem ar zemākiem ienākumiem un nelieliem finanšu resursiem, zemāku izglītības un zināšanu līmeni, mazākām iespējām izmantot finanšu pakalpojumus, ierobežotu sociālo kapitālu un vājāku pašpārliecību nav iespēju veikt ieguldījumus (vai viņi tās nesaskata), kā arī mainīt savus patēriņa ieradumus, lai panāktu ilgtspēju. Šādā gadījumā vienīgie, kas gūst labumu no pārejas uz ilgtspēju, ir tie, kuri jau ir labi nodrošināti. Tad palielināsies gan sociālā nevienlīdzība un netaisnīgums, gan arī reģionu atšķirības.
4.6.Par sociālo ilgtspēju liecina nevis tas, ka tā pilnveido tradicionālās sociālās politikas jomas (piemēram, nodrošina efektīvākus sociālos pabalstus), bet gan tas, ka tā nodrošina vienlīdzīgākas iespējas dalībai ekonomikā. Tāpēc maziem un vidējiem uzņēmumiem, jaunuzņēmumiem, publiskajam sektoram strukturāli vājos reģionos un galvenokārt iedzīvotājiem (it īpaši neaizsargātākajiem) ir jādod iespēja aktīvi iesaistīties pārejā uz ilgtspēju. Šai sakarā jāņem vērā arī citi aspekti, piemēram, dzimums, individuālās iespējas un vecums, jo tie var palielināt jau esošo nevienlīdzību Eiropā.
4.7.Ir jāņem vērā arī pārejas teritoriālā ietekme. Līdz 2050. gadam 67 % pasaules iedzīvotāju dzīvos pilsētās. Sagaidāms, ka Eiropā urbanizācijas līmenis sasniegs 80 %. Visi iedzīvotāji nerada vienādu slogu uz vidi, un politikas veidošanā tas atbilstīgi jāņem vērā. Piemēram, londonieši rada tikai nedaudz vairāk par pusi no emisiju daudzuma, kas tiek radīts vidēji Apvienotajā Karalistē. Tomēr vienlaikus lauku kopienām bieži ir ļoti svarīga nozīme, jo tās nodrošina un uztur ekosistēmas pakalpojumus. Tādēļ lauku reģionus un mazākas pilsētas, kā arī ES tālākos reģionus nevajadzētu atstāt novārtā, bet gan iesaistīt pārejā.
5.Stratēģiskās darbības jomas — meklējot risinājumus
5.1.Izplatīta pieeja ilgtspējīgas attīstības politikā ir izmantot ekonomiskus stimulus, lai veicinātu vēlamo rīcību vides jomā un/vai sodītu par rīcību, kas videi kaitē. Piemēram, oglekļa cenu noteikšanas jomā valda uzskats, ka tirgus cenai jāatspoguļo ar oglekļa emisijām saistītās izmaksas. Šo pieeju var vispārīgi piemērot visiem ārējiem faktoriem, kas ietekmē vidi un kas jāņem vērā, veicot izmaksu internalizāciju. Ārējo faktoru internalizācijas pieeja ir populāra, jo tā sola augstu efektivitāti un lietderību un ir saderīga ar tirgus ekonomikas pamatprincipiem.
5.2.Par laimi, Eiropas Komisija ir sākusi nopietnāk izturēties pret ārēju faktoru internalizācijas pieeju, atzīstot, piemēram, ka atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošana ir neizdevīgāka, kamēr vien fosilās enerģijas avotu ārējās izmaksas netiek pilnībā ņemtas vērā, nosakot tirgus cenu
, vai principu “piesārņotājs maksā”
cenšoties īstenot transporta nozarē. Minētās pieejas paredz ilgtspējas ekonomiskos aspektus saskaņot ar ekoloģiskajiem, taču tajās nav ņemta vērā sociālā dimensija. Mums visām sabiedrības grupām un ieinteresētajām personām ir jāpiedāvā satvars, kas tām nodrošinātu taisnīgu iespēju ražot un patērēt ilgtspējīgā veidā. Citādi MVU zaudēs savu konkurētspēju, strukturāli vāji reģioni kļūs vēl vājāki un sociālu vai personīgu iemeslu dēļ nelabvēlīgākā situācijā esošajiem iedzīvotājiem būs vēl mazāk iespēju baudīt sabiedrības labklājību.
5.3.Tādēļ nepietiek ar tādu ilgtspējas stratēģiju, kas balstās tikai uz tirgu, kurā ideālā gadījumā tiek internalizēti visi ārējie faktori, jo tā automātiski nenodrošina ilgtspējīgus rezultātus sabiedrībai. Ir jāveic ne tikai ārējo faktoru internalizācija, bet plašāk jāīsteno politika, kas veicina sociālo ilgtspēju. Ir jālikvidē pastāvošie šķēršļi, kas liedz iedzīvotājiem, sabiedrības grupām, kooperatīviem, konkrētiem uzņēmumiem vai publiskā sektora dalībniekiem iesaistīties ilgtspējīgā attīstībā.
5.4.Pārejai uz ilgtspēju būs īpaši svarīga nozīme konkrētās nozarēs, piemēram, pārtikas, transporta, mājokļu un enerģētikas nozarē. Šo apgalvojumu apliecina trīs turpmāk izklāstītie piemēri no enerģētikas nozares.
·Augstāka oglekļa cena palielina elektroenerģijas izmaksas, izņemot, ja elektroenerģija tiek ražota pilnībā bez oglekļa emisijām. Tas padara pievilcīgāku elektroenerģijas pašapgādi no atjaunojamo energoresursu avotiem, piemēram, saules enerģijas (nākotnē tiks veicināta, izmantojot elektroenerģijas akumulēšanu). Ražojoši patērētāji var ietekmēt vides un ekonomikas ilgtspēju. Taču tiem ražojošajiem patērētājiem, kas dzīvo savos personīgajos mājokļos, vai lielākiem uzņēmumiem un patērētājiem, kuriem ir pietiekami liela jumta platība, ir daudz labākas iespējas gūt priekšrocības no šāda modeļa. Savukārt īrniekiem vai nelieliem amatniecības uzņēmumiem ir grūtāk vai pat objektīvi neiespējami kļūt par ražojošiem patērētājiem. Tāpēc viņiem elektroenerģija kļūst arvien dārgāka, savukārt tie, kuri paši sevi apgādā, var ietaupīt līdzekļus un atmaksāt ieguldījumus, un dažos gadījumos pat piekļūt nodokļu maksātāju līdzekļiem. Tas veicina sociālo nevienlīdzību un mazajiem uzņēmumiem rada konkurencei nelabvēlīgus apstākļus. Ļoti līdzīgas problēmas ir arī siltumapgādes nozarē.
·Augstāka oglekļa cena sadārdzina fosilos kurināmos. Citiem vārdiem — elektroautomobiļa iegādes izmaksas atmaksājas ātrāk. Taču, lai tas notiktu, ir jābūt nodrošinātai finanšu likviditātei vai vismaz kredītspējai. Iedzīvotāji vai pat mazie uzņēmumi, kuri šim kritērijam neatbilst, nevar iegādāties elektroautomobili un tāpēc maksā vairāk par degvielu. Vēl viena iespēja, vismaz lielās pilsētās, ir sabiedriskais transports vai riteņbraukšana. Taču daudzos lauku apvidos tā nav reāla alternatīva. Rezultāts ir tāds, ka nākas ne vien saskarties ar tādām pašām problēmām kā elektroenerģijas un siltumapgādes nozarē, bet arī tiek radīta vēl lielāka negatīvā ietekme uz reģionālo kohēziju.
·Visbeidzot, labākais veids, kā efektīvi veicināt aprites ekonomikas attīstību, iespējams, ir sadārdzināt izejvielu patēriņu, piemēram, izmantojot PVN. Taču, lai rūpniecībā vai tirdzniecībā varētu izvairīties no izejvielām vai pārstrādāt tās, vispirms ir jāveic ieguldījumi iekārtās un tehnoloģijās, un šādā gadījumā, kaitējot MVU, atkal ieguvēji ir lielie uzņēmumi.
5.5.Šie piemēri liecina: lai gan ir pamatoti veicināt atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanu, elektromobilitāti un aprites ekonomiku, emisiju vai izejvielu cenu paaugstināšana, ja tā būs vienīgā pieeja, tomēr kaitēs sociālajai ilgtspējai. Tā jāatbalsta ar iniciatīvām, kas konkrēti risina nelabvēlīgākā situācijā esošo tirgus dalībnieku situāciju un vismaz paredz to kompensēt. Taču ar kompensāciju kā tādu bieži vien nepietiek, lai panāktu progresu sociālās ilgtspējas jomā. Dažviet nelabvēlīgākā situācijā esošajiem faktiski ir jānodrošina labākas izredzes nekā citiem.
5.6.Šajā saistībā, piemēram, dalība enerģētikas pārkārtošanā ir atkarīga arī no izglītības un zināšanām par iespējamo darbību, tādēļ ir būtiski palīdzēt iedzīvotājiem vairot viņu pārliecību par iesaisti pasākumos, kas sekmē aktīvāku līdzdalību ilgtspējīgā attīstībā. Ja tas netiks nodrošināts, administratīvo procedūru un birokrātijas radītie šķēršļi var kļūt vēl apgrūtinošāki. Pienācīga vērība jāpievērš arī infrastruktūras pārveidei.
5.7.Vēl viena stratēģiskā darbības joma ir kvalificēšana, izglītošana, atbalsts un palīdzība. Pāreja uz klimatneitrālu ekonomiku būtiski ietekmēs nepieciešamās prasmes. Steidzami jāveic ieguldījumi cilvēkkapitālā (izglītībā, apmācībā, mūžizglītībā), lai šai un nākamajām paaudzēm nodrošinātu nepieciešamās prasmes zaļo un digitālo tehnoloģiju jomā. Skolām un universitātēm būtu jāpiedāvā īpašas mācību programmas par ilgtspējīgu attīstību, lai veicinātu arī mācīšanos darbavietā, tādējādi atspoguļojot situāciju darba tirgū. Ir ļoti svarīgi ieguldīt iedzīvotāju pārkvalificēšanā un prasmju pilnveidē, lai neviens netiktu atstāts novārtā.
5.8.Tikpat būtiska nozīme ir sociālajiem pārvedumiem (piemēram, tiem, ko finansē no progresīvās nodokļu sistēmas un novatoriskiem nodokļiem, tādiem kā finanšu darījumu nodoklis). Tā kā tehnoloģisko pārmaiņu dēļ mainās darba raksturs, jautājums par jaunām pabalsta tiesībām, piemēram, par atbilstīgiem ienākumiem ikvienam, nākamajā periodā būs nozīmīgs temats debatēs, kurā visaptveroši jāiesaista sociālie partneri. Būs ļoti svarīgi nodrošināt, lai šīs pabalsta tiesības sekmētu, nevis kavētu ilgtspējas panākšanu.
5.9.Sociālās politikas jomā vides problēmām netiek pievērsta pienācīga vērība. Piemēram, Eiropas Sociālais fonds neparedz risināt klimata pārmaiņu jautājumu, jo tikai aptuveni 7 % finansējuma ir piešķirti mazoglekļa klimatnoturīgas ekonomikas veicināšanai, īstenojot izglītības un apmācības sistēmu reformas, sekmējot prasmju un kvalifikāciju pielāgošanu, uzlabojot darbaspēka prasmes un radot jaunas darbvietas
. Turklāt politikas satvaru saskaņotības trūkuma dēļ debates par kompromisu, sinerģiju un papildu pasākumu nepieciešamību nenotiek vai arī to rezultātus grūti izvērtēt, jo trūkst pielāgotu datu, rīku vai procedūru.
5.10.Konkrētāk, lai veicinātu paradigmas maiņu no ex post kompensēšanas un seku mazināšanas centieniem uz iespēju nodrošināšanu sociāli nelabvēlīgākā situācijā esošām personām strukturāli vājos reģionos pašiem izstrādāt augšupējus projektus un pakāpeniski radīt patiesi ilgtspējīgus, līdzdalību veicinošus un iekļaujošus ekonomikas modeļus
, būs nepieciešami šādi elementi:
·garantēti pienācīgi ienākumi tiem, kuri nonākuši grūtībās;
·garantēta piekļuve mikrofinansējumam vai publiskā sektora aizdevumiem iedzīvotājiem ar zemu kredītvērtējumu, ko par tādu atzinušas privātās bankas;
·atbalsts (it īpaši kopienas atbalsts) pašapgādei, piemēram, enerģijas, mājokļu un lauksaimniecības jomā, ko var īstenot dažādas sociālās ekonomikas struktūras, it īpaši kooperatīvi;
·administratīvo šķēršļu mazināšana šiem dalībniekiem;
·pieejamas juridiskās un tehniskās konsultācijas;
·publiskā sektora ieguldījumu infrastruktūrā, kā arī sociālo ieguldījumu veicināšana.
6.Eiropas sociālo tiesību pīlāra nozīme ilgtspējas kontekstā
6.1.Eiropas sociālo tiesību pīlārs, ko ES pasludināja 2017. gada novembrī, ir īpašs instruments ar mērķi gan risināt sociālās problēmas Eiropas Savienībā, jo tas pauž principus un tiesības, kuras ir būtiskas taisnīgiem un labi funkcionējošiem darba tirgiem un labklājības sistēmām Eiropā 21. gadsimtā, gan arī nodrošināt jaunas un efektīvākas tiesības visiem iedzīvotājiem, balstoties uz 20 pamatprincipiem, kas strukturēti šādās trijās kategorijās: i) vienlīdzīgas iespējas un piekļuve darba tirgum, ii) taisnīgi darba nosacījumi un iii) sociālā aizsardzība un iekļautība visiem.
6.2.Lai Eiropas sociālo tiesību pīlāru varētu īstenot, ir vajadzīgs stabils budžeta pamats un ieguldījumi. No vienas puses, nepieciešamais finansējums būtu jānodrošina no nākamās daudzgadu finanšu shēmas, bet, no otras puses, sociālos ieguldījumus var veicināt, atsaucoties uz “līdzsvarota budžeta normu” attiecībā uz publiskajiem ieguldījumiem ar sociāliem un ekoloģiskiem mērķiem. Atbilstoša nodokļu politika, tostarp efektīvi pasākumi pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu apiešanu un agresīvu nodokļu plānošanu, ļautu dalībvalstīm un ES piesaistīt papildu līdzekļus, kurus ieguldīt sociālā pīlāra un IAM finansēšanā. Dažās jomās privātā sektora ieguldījumi var papildināt publiskos izdevumus/ieguldījumus, taču uz tiem būtu jāattiecina īpaši un pārredzami kritēriji, kas nodrošina pietiekamu sociālo atdevi vispārējās interesēs.
6.3.Lai gan 17 ilgtspējīgas attīstības mērķiem ir daudz kopīga ar Eiropas sociālo tiesību pīlārā minētajām 20 tiesībām un principiem, līdz šim nav ierosināts, kā veidot noderīgu sinerģiju starp tiem. Šādu sinerģiju varētu izveidot, sākot uzlabot 14 rādītājus sociālās jomas rezultātu pārskatā, lai Eiropas sociālo tiesību pīlārā minētās 20 tiesības un principus labāk saskaņotu ar IAM. Eiropas Komisijai, pamatojoties uz plašāku un konkrētāku kopīgu rādītāju kopumu, būtu jāizstrādā stratēģija, lai labāk kombinētu šos divus būtiskos instrumentus nolūkā panākt progresu sociālajā un vides jomā, vienlaikus izvairoties no neskaidrību veicinošas pārklāšanās. Tīmekļa vietnē
www.inequalityin.eu
sniegts labs piemērs par instrumentu, kas nodrošina iespēju izvērtēt ienākumu un vides parametrus kā dzīves kvalitātes rādītājus dalībvalstīs.
6.4.Notiek debates par to, kā Eiropā realizēt “taisnīgas pārejas” koncepciju. Aktīvai darba tirgus politikai būtu jāatvieglo pāreja, it īpaši uz mazoglekļa ekonomikas darbvietām (piemēram, piedāvājot mācības un atbalstu darba meklēšanā), un jāveicina darba ņēmēju līdzdalība, kā arī būtu jāpiemēro vides pakalpojumu maksas un jāsniedz atbalsts nelabvēlīgākā situācijā esošām grupām pārejas laikā
.
Briselē 2019. gada 31. oktobrī
Luca Jahier
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs
_____________