Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja
REX/476
Turcijas nozīme bēgļu krīzes laikā
|
Administrators
|
David HOIC
|
|
Dokumenta datums
|
15/11/2017
|
ATZINUMS
Ārējo attiecību specializētā nodaļa
Turcijas nozīme bēgļu krīzes laikā
(Pašiniciatīvas atzinums)
Ziņotājs: Dimitris DIMITRIADIS
|
Pilnsapulces lēmums
|
22/09/2016
|
|
Juridiskais pamats
|
Reglamenta 29. panta 2. punkts
|
|
|
Pašiniciatīvas atzinums
|
|
|
|
|
Atbildīgā specializētā nodaļa
|
Ārējo attiecību specializētā nodaļa
|
|
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē
|
07/11/2017
|
|
Pieņemts plenārsesijā
|
DD/MM/YYYY
|
|
Plenārsesija Nr.
|
…
|
|
Balsojuma rezultāts
(par / pret / atturas)
|
…/…/…
|
1.Secinājumi un ieteikumi
1.1.EESK atzīst, ka Turcijai ir būtiska un izšķiroša nozīme bēgļu krīzes risināšanā Tuvajos Austrumos un Vidusjūras reģionā un ka tā ir centusies šo problēmu risināt pati saviem spēkiem un līdzekļiem, vienlaikus saņemot arī palīdzību no ES un starptautiskās sabiedrības.
1.2.EESK uzskata, ka, neraugoties uz nokaitēto situāciju saistībā ar bēgļu krīzi, Eiropas Savienībai līdz šim nav izdevies ieviest ne uzticamu un efektīvu Eiropas kopējo imigrācijas politiku, ne kopēju Eiropas patvēruma sistēmu, jo dažas dalībvalstis nepamatoti ir atteikušās pildīt savas saistības, kas noteiktas Līgumos un lēmumos, kuri vienprātīgi pieņemti Ministru padomes augstākā līmeņa sanāksmēs un tikšanās reizēs. Tādēļ Komiteja mudina Padomi un Komisiju apņēmīgāk strādāt ar šo jautājumu un uzlikt par pienākumu tām dalībvalstīm, kuras neievēro savas Eiropas mēroga saistības, nekavējoties veikt vajadzīgos pasākumus.
1.3.EESK stingri nosoda dažu dalībvalstu ksenofobisko attieksmi pret bēgļu krīzi un uzskata, ka šāda nostāja ir pretrunā ES pamatvērtībām.
1.4.EESK atkārtoti apstiprina savu gatavību visiem spēkiem iesaistīties bēgļu krīzes risināšanā, sadarbojoties ar Eiropas iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām (darba devējiem, darba ņēmējiem un NVO), kā to apliecina līdz šim paveiktais ievērojamais Komitejas darbs — gan daudzu atzinumu izstrāde, gan došanās misijās uz bēgļu krīzes skartajām valstīm.
1.5.Kopš ES un Turcijas paziņojuma parakstīšanas Eiropas robežas nelikumīgi šķērsojošo un Egejas jūrā dzīvību zaudējušo cilvēku skaits ir ievērojami un pastāvīgi samazinājies. Tomēr tajā pašā laikā īpaši bažīgu EESK dara tas, ka strauji palielinās plūsmas uz citām dienvidu valstīm, piemēram, Itāliju. Taču ES dalībvalstu rezultāti gan pārmitināšanas, gan pārcelšanas jomā joprojām ir neapmierinoši. Kaut arī šo programmu īstenošanai nepieciešamie pamati ir izveidoti, pašreizējais temps joprojām ir lēnāks, nekā nepieciešams, lai sasniegtu izvirzītos mērķus — pārmitinātu un pārceltu visas atbilstīgās personas.
1.6.EESK vēlas ierosināt, ka Turcijai vajadzētu izveidot vienotu sistēmu starptautiskās aizsardzības piešķiršanai patvēruma meklētājiem atbilstoši starptautiskajiem un Eiropas standartiem
. Cita starpā Komiteja aicina atcelt ģeogrāfiskos ierobežojumus, kas attiecas uz ārpussavienības patvēruma meklētājiem, un nošķirt patvēruma meklētājus no Sīrijas un patvēruma meklētājus no citām valstīm
.
1.7.EESK uzskata, ka ir jāuzlabo gan izmitināšanas apstākļi Turcijā, gan atzīto bēgļu sociālās un ekonomiskās integrācijas politika, īpaši saistībā ar piekļuvi nodarbinātībai, veselības aprūpei, izglītības iespējām un mājokļiem. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš nepavadītu nepilngadīgo un bērnu aizsardzībai, sevišķi attiecībā uz piekļuvi izglītības iespējām un aizsardzību pret piespiedu darbu un piespiedu laulībām
.
1.8.EESK aicina izveidot pietiekami nopietnu un neatkarīgu monitoringa mehānismu, kā pārraudzīt ES un Turcijas paziņojuma par bēgļiem īstenošanu, lai sadarbībā ar Turcijas iestādēm, starptautiskajām NVO un specializētajām humānās palīdzības organizācijām uzraudzītu un pārbaudītu, kā abas vienošanās puses pilda un ievēro paziņojuma noteikumus atbilstoši starptautiskajiem un Eiropas tiesību aktiem
.
1.9.EESK uzskata, ka ir būtiski svarīgi stiprināt Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras lomu cilvēku tirdzniecības tīklu izjaukšanā un cilvēku kontrabandas apkarošanā saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem
.
1.10.EESK aicina tās ES dalībvalstis, kuras līdz šim nav piedalījušās pārcelšanas un pārmitināšanas procedūrās, izpildīt visas prasības un paātrināt attiecīgās programmas. Eiropas Savienības Tiesas 2017. gada 6. septembra nolēmums apvienotajās lietās C-643/15 un C-47/15 ir pozitīvs solis: tika noraidītas Slovākijas un Ungārijas apelācijas par mehānismu patvēruma meklētāju pārcelšanai no Grieķijas un Itālijas uz citām ES dalībvalstīm. Ar šo nolēmumu Tiesa nepārprotami nosoda dažas valstis, kuras nepieņem bēgļus savā teritorijā; Tiesa norāda, ka šāda rīcība ir pretrunā pienākumam patvēruma politikas jomā izrādīt solidaritāti un taisnīgi sadalīt slogu starp Savienības dalībvalstīm.
1.11.EESK pauž nopietnas bažas par to, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijas Turcijā nevar brīvi darboties — it sevišķi izsludinātā ārkārtas stāvokļa gaisotnē —, un uzskata, ka tām bēgļu krīzes laikā ir būtiska nozīme gan programmu izstrādē bēgļu integrēšanai vietējās kopienās, gan šo programmu īstenošanā.
1.12.EESK uzskata, ka sociālajiem partneriem Turcijā ir iespējas un pienākums uzņemties ievērojamu lomu bēgļu krīzes risināšanā.
1.13.EESK pauž bažas par spriedzi, kas pēdējā laikā vērojama ES un Turcijas attiecībās, un par sekām, kādas šīs spriedzes pieaugums varētu radīt gan Eiropas un Turcijas nolīguma īstenošanai, gan Eiropas un Turcijas attiecībām kopumā. EESK joprojām uzskata, ka Eiropas un Turcijas attiecības būtu jāvirza uz to, lai saglabātu Turcijas pievienošanās perspektīvas pilnīgā saskaņā ar Eiropas acquis.
2.Ievada piezīmes: no Eiropas programmas migrācijas jomā līdz 2016. gada 18. marta paziņojumam
2.1.Pēc karadarbības sākšanās Sīrijā, kas izraisīja milzīgu humanitāro krīzi, un saistībā ar saspringto situāciju, kas Irākā iestājusies nepārtrauktas politiskās nestabilitātes rezultātā, tūkstošiem bēgļu necilvēcīgos apstākļos sāka šķērsot Turcijas robežu, lai dotos uz ES valstīm, it īpaši uz Centrāleiropu.
Turcijai nācās uzņemt aptuveni trīs miljonus cilvēku, kuri, riskēdami ar dzīvību, bija izkļuvuši no karadarbības zonas un, vēlreiz riskēdami ar dzīvību, centušies — un joprojām cenšas — šķērsot Eiropas robežu, lai neatbilstīgā veidā ieceļotu Grieķijā.
2.2.Turcijai kā pirmajai bēgļu uzņemšanas valstij līdz šim ir bijusi un joprojām ir īpaši būtiska nozīme bēgļu krīzes risināšanā, kas ir kļuvusi par vienu no ES galvenajām neatrisinātajām problēmām.
2.3.Eiropas programma migrācijas jomā, kura 2015. gada maijā tika pieņemta pēc sarežģītām un ilgām dalībvalstu sarunām, bija pirmais ES mēģinājums uzlabot nožēlojamo situāciju, kādā atrodas tūkstošiem bēgļu, kuri riskē ar dzīvību, šķērsodami karadarbības zonas un mēģinādami šķērsot Vidusjūru. Pirmo reizi tika ieviesti tādi jēdzieni kā iekšzemes pārcelšana un pārmitināšana. Programmā ir izklāstīti gan tūlītēji, gan ilgākā termiņā veicami pasākumi, kas paredzēti, lai tiktu galā ar ievērojamo migrācijas plūsmu, ar kuru patlaban saskaras ES un jo īpaši Vidusjūras reģiona valstis, un lai novērstu problēmas, kas rodas šādas krīzes risināšanas procesā. Šo pasākumu vidū jāmin Frontex paredzēto finanšu resursu trīskāršošana, bēgļu un migrantu pārcelšana ES valstu teritorijā atbilstoši īpašiem kritērijiem un kvotām, LESD 78. panta 3. punktā minētā ārkārtas reaģēšanas mehānisma iedarbināšana pirmo reizi vēsturē, lai palīdzētu dalībvalstīm, kuras saskaras ar pēkšņo bēgļu pieplūdumu, un operācijas uzsākšana Vidusjūrā saskaņā ar kopējo drošības un aizsardzības politiku, lai atbilstoši starptautiskajiem tiesību aktiem izjauktu cilvēku tirdzniecības tīklus un apkarotu cilvēku kontrabandu.
2.4.Pasākumu kopumā ietilpst arī ES un Turcijas 2016. gada 18. marta paziņojums, kas paredzēts bēgļu krīzes ierobežošanai un kas procesuālu apsvērumu dēļ tika nodēvēts par neoficiālu vienošanos par neatbilstīgo migrāciju no Turcijas uz ES; vienošanās mērķis ir neatbilstīgo migrāciju aizstāt ar likumīgām iespējām pārmitināt bēgļus Eiropas Savienības teritorijā. Daži no dokumentā ietvertajiem noteikumiem ir šādi:
I)visi neatbilstīgie migranti, kas pēc 2016. gada 20. marta no Turcijas pārceļos uz Grieķiju, tiks atgriezti Turcijā saskaņā ar divpusējo vienošanos, kas noslēgta starp abām minētajām valstīm;
II)migranti, kuri nelūgs patvērumu vai kuru pieteikumi tiks atzīti par nepamatotiem vai nepieņemamiem, tiks atgriezti Turcijā;
III)Turcija un Grieķija ar ES iestāžu un aģentūru palīdzību noslēgs visas nepieciešamās divpusējās vienošanās, tostarp par Turcijas amatpersonu pastāvīgu klātbūtni Grieķijas salās un Grieķijas amatpersonu pastāvīgu klātbūtni Turcijā no 2016. gada 20. marta, lai nodrošinātu minēto vienošanos īstenošanu;
IV)par katru sīrieti, kurš tiks atgriezts Turcijā no Grieķijas salām, kāds cits sīrietis tiks pārmitināts uz ES;
V)sadarbībā ar Komisiju, ES aģentūrām, ANO Augsto komisāru bēgļu jautājumos, kā arī ar dalībvalstīm tiks izveidots mehānisms, ar ko nodrošināt principa “viens pret vienu” īstenošanu no tās pašas dienas, kad sākas atgriešanas;
VI)prioritāras tiesības uz pārmitināšanu ES teritorijā tiks piešķirtas sīriešiem, kuri atrodas Turcijā, nevis Grieķijā, savukārt šo sīriešu vidū galvenā prioritāte tiks piešķirta tiem migrantiem, kuri iepriekš nav iekļuvuši un nav mēģinājuši iekļūt Eiropas Savienībā.
2.5.Savā papildu faktu lapā par ES un Turcijas paziņojumu 2016. gada 18. martā Komisija uzsver, ka Turciju varētu kvalificēt kā “drošu trešo valsti”. Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par pašreizējo situāciju saistībā ar Eiropas programmā migrācijas jomā izvirzīto prioritāro darbību īstenošanu ļauj izdarīt tādu pašu secinājumu, jo tajā pausts viedoklis, ka Patvēruma procedūru direktīvā definētais drošas trešās valsts jēdziens nebūt neprasa, lai Ženēvas Konvencijas piemērošanas procesā nepastāvētu nekādas atrunas vai ģeogrāfiski ierobežojumi, taču prasa, lai aizsardzību principā varētu saņemt saskaņā ar šīs Konvencijas noteikumiem. EESK savukārt ir paudusi nostādni, ka drošas izcelsmes valsts koncepciju noteikti nevar piemērot ne gadījumos, kad netiek ievērota preses brīvība un politiskais plurālisms, ne tādām valstīm, kurās notiek vajāšana sakarā ar dzimuma un/vai seksuālo orientāciju vai piederību nacionālajai, etniskajai, kultūras vai reliģiskajai minoritātei. Jebkurā gadījumā attiecībā uz kādas valsts iekļaušanu drošu izcelsmes valstu sarakstā ir jāizvērtē (cita starpā) arī jaunākā informācija no tādiem avotiem kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa, Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstais komisārs bēgļu jautājumos (UNHCR), Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (EASO), Eiropas Padome un citas cilvēktiesību organizācijas.
2.6.Kopš ES un Turcijas paziņojuma parakstīšanas Eiropas robežas nelikumīgi šķērsojošo un Egejas jūrā dzīvību zaudējušo cilvēku skaits ir ievērojami un pastāvīgi samazinājies. Tomēr tajā pašā laikā īpaši bažīgu EESK dara tas, ka strauji palielinās plūsmas uz citām dienvidu valstīm, piemēram, Itāliju. Taču ES dalībvalstu rezultāti gan pārmitināšanas, gan pārcelšanas jomā joprojām ir neapmierinoši. Kaut arī šo programmu īstenošanai nepieciešamie pamati ir izveidoti, pašreizējais temps joprojām ir lēnāks, nekā nepieciešams, lai sasniegtu izvirzītos mērķus — pārmitinātu un pārceltu visas atbilstīgās personas.
3.Drošas valsts mehānisms: droša trešā valsts un pirmā patvēruma valsts
3.1.Jēdzieni “droša izcelsmes valsts”, “droša trešā valsts” un “pirmā patvēruma valsts” ir izklāstīti Direktīvā 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai, kurā ir noteikti vienoti procesuālie standarti un garantijas personām, kuras lūdz starptautisko aizsardzību ES dalībvalstīs. Turklāt direktīvā ir noteiktas četras drošas valsts kategorijas. Tās ir šādas: pirmā patvēruma valsts (35. pants), droša trešā valsts (38. pants), droša izcelsmes valsts (37. pants) un droša Eiropas trešā valsts (39. pants).
3.2.Vienlaikus skatot Direktīvas 2013/32/ES 39. pantu par drošām Eiropas trešām valstīm un 35. pantu par pirmo patvēruma valsti, var konstatēt, ka ir iespējama augstāka un zemāka līmeņa starptautiskā aizsardzība, 38. pantā paredzētajam drošas trešās valsts mehānismam nodrošinot vidēja līmeņa aizsardzību. Direktīvas 39. pants nodrošina visaugstāko aizsardzības līmeni, jo tajā ir atsauce uz valstīm, kuras ratificējušas Ženēvas Konvenciju bez ģeogrāfiskiem ierobežojumiem, piedāvā maksimālo Konvencijā paredzēto aizsardzību, garantē Konvencijas 36. panta pilnīgu īstenošanu valstī un uz kurām attiecas Konvencijā paredzētie kontroles mehānismi. Direktīvas 35. pants, pavisam pretēji, nodrošina vienīgi bēgļu aizsardzību vai citādu pietiekamu aizsardzību, koncentrējoties uz neizraidīšanas principa piemērošanu.
3.3.Saskaņā ar Direktīvas 2013/32/ES 38. pantu valsts ir uzskatāma par konkrētam pieteikuma iesniedzējam drošu trešo valsti, ja tā atbilst šādiem vispārējiem kritērijiem: a) dzīvība un brīvība netiek pakļauta briesmām, pamatojoties uz rasi, reliģiju, tautību, piederību konkrētai sociālajai grupai vai politisko uzskatu dēļ; b) attiecīgajā valstī tiek ievērots neizraidīšanas princips saskaņā ar Ženēvas Konvenciju; c) pieteikuma iesniedzējam nepastāv smaga kaitējuma risks; d) attiecīgā valsts aizliedz personu pārvietot uz valsti, kurā tai varētu draudēt spīdzināšana, cietsirdīga, necilvēcīga vai pazemojoša attieksme vai sodīšana, kā noteikts starptautiskos tiesību aktos; e) pastāv iespēja pieprasīt bēgļa statusu un, ja pieteikuma iesniedzējs tiek atzīts par bēgli, saņemt aizsardzību saskaņā ar Ženēvas Konvenciju; un f) pastāv saistība starp pieteikuma iesniedzēju un attiecīgo trešo valsti, uz kā pamata minētajai personai būtu pamatoti doties uz minēto valsti. Tādēļ gadījumā, ja kompetentās iestādes uzskata, ka kāda valsts, piemēram, Turcija, ir uzskatāma par pirmo patvēruma valsti vai pieteikuma iesniedzējam drošu trešo valsti, tās pieņem lēmumu noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu kā nepieņemamu, neizskatot to pēc būtības.
3.4.Neizraidīšanas princips ir starptautiskās bēgļu aizsardzības sistēmas stūrakmens un ir noteikts 1951. gada Ženēvas Konvencijas 33. panta 1. punktā. UNHCR ir konstatējis, ka ar šo pantu Konvencijā tiek iekļauts tās galvenais princips, kas tagad tiek piemērots praksē starptautiskajās paražu tiesībās un tādēļ ir saistošs visām starptautiskajā kopienā ietilpstošajām valstīm neatkarīgi no tā, vai tās ir ratificējušas Ženēvas Konvenciju.
3.5.Tādējādi ikviena persona, kura ir uzskatāma par bēgli saskaņā ar 1951. gada Konvenciju vai kura atbilst 1951. gada Konvencijas 1. panta a) apakšpunkta 2. punktā sniegtās bēgļa definīcijas kritērijiem, var saņemt 33. panta 1. punktā paredzēto aizsardzību pat tad, ja šīs personas bēgļa statuss vēl nav oficiāli atzīts. Īpaši svarīgi tas ir patvēruma meklētājiem, jo pastāv iespēja, ka viņi varētu būt bēgļi un tādēļ līdz galīgā lēmuma par viņu statusu pieņemšanai nebūtu pārvietojami vai izraidāmi no patvēruma valsts.
4.Turcija kā “droša trešā valsts”
4.1.Turcija kopš 2011. gada ir uzņēmusi vislielāko skaitu bēgļu no Sīrijas (vairāk nekā trīs miljonus — 3 222 000). Savukārt Libāna — valsts ar aptuveni 4,8 miljoniem iedzīvotāju — ir uzņēmusi vairāk nekā 1 miljonu reģistrēto bēgļu. Jordānija ir uzņēmusi trešo lielāko Sīrijas bēgļu skaitu (654 582), savukārt Irāka un Ēģipte saskaņā ar jaunākajiem oficiālajiem datiem ir uzņēmušas attiecīgi 244 235 un 124 534 reģistrētos bēgļus.
4.2.Turcija ir ratificējusi Ženēvas Konvenciju par bēgļa statusu un tās 1967. gada Protokolu, taču ir saglabājusi ģeogrāfisku atrunu attiecībā uz patvēruma meklētājiem, kuri nenāk no Eiropas. Tas nozīmē, ka praksē tā atzīst tikai tos bēgļus, kuri nāk no Eiropas, proti, no Eiropas Padomes dalībvalstīm. 2014. gada aprīlī Turcija pieņēma jaunu Likumu par ārvalstniekiem un starptautisko aizsardzību. Likums nosaka, ka šajā valstī ir pieejami četri aizsardzības statusa veidi: a) “bēgļa statuss” — saskaņā ar Ženēvas Konvenciju atzītiem bēgļiem, kuri ir pilsoņi kādā no 47 Eiropas Padomes dalībvalstīm; b) “bēgļa statuss ar nosacījumiem” — atzītiem bēgļiem, kuri nenāk no Eiropas; c) “alternatīvā aizsardzība”, ko var piešķirt Eiropas valstu un citu valstu pilsoņiem, kuri neatbilst Ženēvas Konvencijas kritērijiem un kurus tāpēc nevar atzīt par bēgļiem, bet kuriem pēc iespējamās atgriešanas izcelsmes valstī varētu draudēt nāves sods, spīdzināšana vai cita veida necilvēcīga vai pazemojoša attieksme vai kuri varētu ciest viņu valstī valdošā bruņotā konflikta rezultātā; un d) “pagaidu aizsardzība”, kas tiek piešķirta cilvēku masveida pieplūduma gadījumā.
4.3.Masveidā ieceļojušajiem sīriešiem sākotnēji piešķīra “iebraucēja” (misâfir) statusu un pēc tam pagaidu aizsardzību, taču neparedzot tiesības iesniegt pieteikumu bēgļa statusa saņemšanai. Šī nosacījuma mērķis ir panākt, lai viņi Turcijā uzturētos tikai tik ilgi, kamēr Sīrijā valda karadarbība, un pēc apstākļu uzlabošanās atgrieztos savā valstī.
4.3.1.Citu valstu (nevis Sīrijas) valstspiederīgie var individuālā kārtā pieprasīt patvērumu, un viņu pieteikumus izskata paralēli saskaņā ar jauno Likumu par ārvalstniekiem un starptautisko aizsardzību, kurš stājās spēkā 2014. gada aprīlī. Saskaņā ar šo procedūru pieteikumus nosūta gan Migrācijas pārvaldības ģenerāldirektorātam (DGMM), kurš veic statusa noteikšanas procedūru, gan arī UNHCR, kurš veic paralēlu statusa noteikšanas procedūru un izsaka rekomendācijas attiecībā uz pārcelšanu. UNHCR lēmumi nav juridiski saistoši, taču tiek ņemti vērā DGMM veiktajā novērtējumā. Tādēļ ir skaidri redzams, ka Turcijas tiesību akti sīriešiem un citu trešo valstu valstspiederīgajiem šajā jomā paredz atšķirīgus aizsardzības standartus un procesuālos noteikumus, tādējādi radot nevienlīdzību piekļuvē šai aizsardzībai un pašā aizsardzībā.
4.4.Būtiski šķēršļi, nepilnības un problēmas pastāv arī saistībā ar piekļuvi nodarbinātībai un pamata pakalpojumiem, piemēram, veselības aprūpei un sociālajam atbalstam, izglītībai un kopumā — integrācijai sabiedrībā
. Lai arī Turcija jau 2016. gada janvārī atzina sīriešu tiesības strādāt, praksē darba atļaujas ir saņēmuši tikai nedaudzi no viņiem, lielākajai daļai pastāvīgi iesaistoties nedeklarētā nodarbinātībā
. Jāpiebilst, ka starptautiskās aizsardzības saņēmējiem nepārprotami un kategoriski tiek liegtas ilgtermiņa integrācijas iespējas Turcijā (Likuma par ārvalstniekiem un starptautisko aizsardzību 25. pants), savukārt bēgļu brīvu pārvietošanos ierobežo minētā likuma 26. panta noteikumi. Tādēļ ir skaidrs, ka aizsardzība, kas piešķirta cilvēkiem, kuri Turcijā ir pieprasījuši starptautisko aizsardzību, nenodrošina juridiskās garantijas un tiesības, kuras bauda cilvēki, kuri atzīti par bēgļiem saskaņā ar Ženēvas Konvenciju, piemēram, tiesības brīvi pārvietoties attiecīgās valsts teritorijā (1951. gada Konvencijas 26. pants), tiesības naturalizēties (1951. gada Konvencijas 34. pants) un tiesības strādāt (1951. gada Konvencijas 17., 18. un 19. pants).
4.5.Turklāt jautājumi par Turcijas atzīšanu par “drošu trešo valsti” rodas arī saistībā ar to, kā tā ievēro neizraidīšanas principu, kas noteikts Ženēvas Konvencijas 33. panta 1. punktā, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECHR) 3. pantā un Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem 3. panta 2. punktā
. Līdztekus tam, ka Turcija iepriekš ir sūtījusi atpakaļ patvēruma meklētājus, kuri nenāk no Eiropas, jaunākajos starptautisko cilvēktiesību organizāciju ziņojumos ir minēti gadījumi, kad tiek liegta ieceļošana un patvēruma meklētāji masveidīgi tiek sūtīti atpakaļ uz Sīrijas teritoriju
. Zīmīgi, ka tikai dienu pēc paziņojuma parakstīšanas Amnesty International ziņoja par vēl vienu gadījumu, kad notikusi afgāņu bēgļu masveida repatriācija uz Kabulu
. Līdzīgā veidā arī Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2016. gada 20. aprīlī pieņemtajā rezolūcijā cita starpā ir minēts, ka sīriešu un citu valstu valstspiederīgo atgriešana Turcijā ir pretrunā ES un starptautiskajiem tiesību aktiem
. Tādēļ ir acīmredzams, ka trūkst pietiekamu garantiju, lai nodrošinātu neizraidīšanas principa ievērošanu praksē
.
Briselē, 2017. gada 7. novembrī
Dilyana SLAVOVA
Ārējo attiecību specializētās nodaļas priekšsēdētāja