Komisijas paziņojums

Vadlīnijas par Kopienā nozīmīgu dzīvnieku sugu stingru aizsardzību saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu

Vadlīnijas par Kopienā nozīmīgu dzīvnieku sugu stingru aizsardzību saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu

SATURS

PRIEKŠVĀRDS     4

1. KONTEKSTS     6

2. Direktīvas 12. PANTS     8

2.1. Vispārīgi juridiskie apsvērumi    8

2.2. Stingras aizsardzības sistēmai nepieciešamie pasākumi    11

2.2.1.    Stingras aizsardzības sistēmas izveides un rezultatīvas īstenošanas pasākumi

       11

2.2.2.    Labvēlīga saglabāšanās stāvokļa nodrošināšanas pasākumi    13

2.2.3.    Pasākumi, kas veicami 12. pantā aprakstītajās situācijās    15

2.2.4.    Direktīvas 12. panta 1. punkta a)–d) apakšpunkta noteikumi attiecībā uz pastāvīgām darbībām

       18

2.3. Īpašie aizsardzības noteikumi, kas paredzēti 12. pantā    24

2.3.1.    IV pielikuma a) daļā minēto sugu īpatņu apzināta gūstīšana vai nonāvēšana

       24

2.3.2.    IV pielikuma a) daļā minēto sugu īpatņu apzināta traucēšana, jo īpaši to vairošanās, mazuļu attīstības, ziemošanas un migrācijas periodā

   

       26

2.3.3.    Apzināta olu iznīcināšana vai ievākšana savvaļā    29

2.3.4.    Vairošanās vietu vai atpūtas vietu noplicināšana vai iznīcināšana

       29

2.3.5.    Savvaļā iegūtu īpatņu turēšana, transportēšana un pārdošana vai apmaiņa un to piedāvāšana pārdošanai vai apmaiņai

       40

2.3.6.    IV pielikuma a) daļā minēto sugu īpatņu nejaušas sagūstīšanas un nonāvēšanas monitoringa sistēma

       40

3. Direktīvas 16. PANTS    44

3.1. Vispārīgi juridiskie apsvērumi    45

3.1.1.    Pienākums nodrošināt pilnīgu, skaidru un precīzu 16. panta transponēšanu

       45

3.1.2.    Pareiza atkāpju vispārējā piemērošana    46

3.2. Rūpīgi kontrolēta atkāpju piešķiršanas sistēma: trīs pārbaudes    48

3.2.1.    Uzskatāmi parādīta 16. panta 1. punkta a)–e) apakšpunktā minēta iemesla pastāvēšana (1. pārbaude)

       50

3.2.2.    Apmierinošas alternatīvas neesība (2. pārbaude)    61

3.2.3.    Atkāpes ietekme uz saglabāšanās stāvokli (3. pārbaude)    64

3.3. Papildu apsvērumi    67

3.3.1.    Sugai izstrādātu rīcības plānu nozīme    68

3.3.2.    Plānu/projektu ietekmes novērtējums un sugas aizsardzība

       69

3.3.3.    Kompensācijas pasākumu nozīme    70

3.3.4.    Vairāksugu atkāpes    71

3.3.5.    “Pagaidu dabas teritorijas”: kā rīkoties, kad IV pielikumā minētas sugas īpatņi veido kolonijas attīstāmajās teritorijās

       71

3.4. Atkāpju monitorings un ziņošana par tām    73    

3.4.1.    Atkāpju ietekmes monitorings    73

3.4.2.    Direktīvas 16. panta 2. punktā un 16. panta 3. punktā noteiktie ziņošanas pienākumi     74

I pielikums. Atsauces uz Tiesas lietām    76

II pielikums. Dzīvotņu direktīvas II, IV un V pielikumā iekļauto dzīvnieku sugu saraksts    78

III pielikums. Dzīvotņu direktīvas 12. panta īstenošana: piemērs ar vilku

       91

PRIEKŠVĀRDS

Kāpēc vajadzīgas atjauninātas vadlīnijas par dzīvnieku sugu stingru aizsardzību?

Pirmās vadlīnijas par Kopienā nozīmīgu dzīvnieku sugu stingru aizsardzību saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu 1 tika publicētas 2007. gadā. To mērķis bija nodrošināt labāku izpratni par sugu aizsardzības noteikumiem un konkrētiem direktīvā lietotiem terminiem.

Pēc ES Dabas direktīvu atbilstības pārbaudes (2014–2016) Eiropas Komisija, tiecoties veicināt direktīvu labāku, pārdomātāku un izmakslietderīgāku īstenošanu, pieņēma Rīcības plānu dabai, cilvēkam un ekonomikai 2 . Rīcības plāna 1. pasākumā bija paredzēts šīs vadlīnijas atjaunināt. Tas tika uzskatīts par vajadzīgu, ņemot vērā jaunākos Eiropas Savienības Tiesas (EST) nolēmumus un tiecoties nodrošināt labāku saskaņotību ar plašākiem sociālekonomiskiem mērķiem.

Šīs vadlīnijas tapušas minētā pārskatīšanas procesa rezultātā. Tajās ņemta vērā praktiskā pieredze, kas gadu gaitā kopš vadlīniju pirmās redakcijas publicēšanas gūta Dzīvotņu direktīvā paredzēto sugu aizsardzības noteikumu īstenošanā.

Vadlīniju mērķis

Šajā dokumentā galvenā uzmanība pievērsta pienākumiem, kas izriet no Dzīvotņu direktīvas 12. un 16. panta. Ar tiem izveido stingras aizsardzības sistēmu dzīvnieku sugām, kas uzskaitītas direktīvas IV pielikuma a) daļā, un vienlaikus ļauj ar konkrētiem nosacījumiem no šiem noteikumiem atkāpties. Dokumenta pamatā galvenokārt ir relevantie EST spriedumi un dažādās dalībvalstīs ieviesto sugas aizsardzības sistēmu piemēri.

Šis dokuments domāts nacionālām, reģionālām un vietējām iestādēm, dabas saglabāšanas struktūrām un citām organizācijām, kas atbild par Dzīvotņu direktīvas īstenošanu vai ir tajā iesaistītas, un ieinteresētajām personām. Vadlīniju mērķis ir palīdzēt minētajām organizācijām rast rezultatīvus un pragmatiskus veidus, kā piemērot noteikumus, pilnībā ievērojot tiesisko regulējumu. Par dokumentu dažādās izstrādes stadijās ir notikušas apspriešanās ar dalībvalstīm un galvenajām ieinteresētajām personām, kuru izteiktās piezīmes ir ņemtas vērā.

Vadlīniju ierobežojumi

Šajās vadlīnijās ir izklāstīta Komisijas izpratne par relevantajiem direktīvas noteikumiem, taču tās pašas par sevi nav leģislatīvs dokuments; tajās nav noteikti jauni noteikumi, bet gan doti norādījumi par esošo noteikumu piemērošanu. Autoritatīva ES tiesību aktu interpretācija ir vienīgi EST kompetencē.

Vadlīnijas, kas turpmāk tiks regulāri atjauninātas, būtu jālasa, ņemot vērā jebkādu jaunu judikatūru šajā jomā un pieredzi, kas gūta, dalībvalstīs īstenojot direktīvas 12. un 16. pantu.

Dokumenta struktūra

Dokuments ir iedalīts trīs galvenajās nodaļās. 1. nodaļā ir aplūkota sugu aizsardzības vieta Dzīvotņu direktīvas vispārējā sistēmā. 2. nodaļā ir padziļināti analizētas relevantās tiesību normas, kas noteiktas direktīvas 12. pantā. 3. nodaļā ir iztirzātas direktīvas 16. pantā paredzētās atkāpes iespējas.

Galvenās atziņas, kas izriet no analīzes, ir apkopotas (slīprakstā) katras iedaļas sākumā. I pielikumā dotas pilnas atsauces uz tekstā citētajām Tiesas lietām. II pielikumā ir saraksts ar dzīvnieku sugām, uz kurām attiecas sugu aizsardzības noteikumi. III pielikumā ir dots piemērs, kā šo vadlīniju dokumentu var piemērot attiecībā uz vilku.

1.KONTEKSTS

1.1. Sugu saglabāšana saskaņā ar Direktīvu 92/43/EEK

(1-1)    Dzīvotņu direktīvas 2. panta 1. punktā ir izklāstīts tās vispārējais mērķis “sekmēt bioloģisko daudzveidību, aizsargājot dabiskās dzīvotnes un savvaļas faunu un floru Eiropā esošajā dalībvalstu teritorijā, uz kuru attiecas Līgums”.

Saskaņā ar 2. panta 2. punktu pasākumus, ko veic saskaņā ar direktīvu, “izstrādā tā, lai saglabātu vai atjaunotu to dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu labvēlīgu aizsardzības statusu [saglabāšanās stāvokli], kas ir Kopienā nozīmīgas”. Veicot šos pasākumus, saskaņā ar 2. panta 3. punktu “ņem vērā ekonomiskās, sociālās un kultūras prasības, kā arī reģionālās un vietējās īpatnības” 3 .

Tātad Dzīvotņu direktīvas primārais mērķis ir uzturēt vai atjaunot visu Kopienā nozīmīgo dabisko dzīvotņu un sugu labvēlīgu saglabāšanās stāvokli. Direktīvas 1. panta i) punktā definēts, ko nozīmē termins sugas “labvēlīgs aizsardzības statuss” jeb “labvēlīgs saglabāšanās stāvoklis” 4 .

(1-2)    Lai sasniegtu šo mērķi, direktīvā ir divi galvenie noteikumu kopumi. Pirmais kopums attiecas uz dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu saglabāšanu (3.–11. pants), bet otrais — uz sugu aizsardzību (12.–16. pants).

(1-3)    Noteikumi par sugu aizsardzību (12.–16. pants) dalībvalstīs ir piemērojami visā sugas dabiskajā areālā — gan Natura 2000 teritorijās, gan ārpus tām. Minētie noteikumi papildina noteikumus, kas reglamentē Natura 2000 teritorijas un ir vērsti uz dabisko dzīvotņu un direktīvas II pielikumā minētu aizsargājamo sugu dzīvotņu pamatteritoriju aizsardzību.

(1-4)    Direktīva ir saistoša tikai attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet tā sasniegšanas veids un metodes atstātas dalībvalstu ziņā. Iedibinātajā judikatūrā precizēts, ka transponēšanai valsts tiesību aktos jābūt skaidrai un precīzai, patiesai un ar neapstrīdami saistošu spēku (sk. EST lietas C-363/85, C-361/88; C-159/99 32. punktu, lietas C-415/01 21. punktu, lietas C-58/02; C-6/04 21., 25. un 26. punktu, lietas C-508/04 80. punktu).

(1-5) Interpretējot un piemērojot direktīvas normas, jāņem vērā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 191. pantā noteiktais piesardzības princips, kura mērķis ir riska gadījumā nodrošināt augstāka līmeņa vides aizsardzību, pieņemot preventīvus lēmumus.

(1-6)    Ir svarīgi uzsvērt arī to, ka, īstenojot direktīvas normas par sugu aizsardzību, jāievēro katrai sugai individuāla pieeja. Tādēļ dalībvalstīm savas īstenošanas darbības vienmēr būtu jāapsver, ņemot vērā iecerēto mērķi, attiecīgo sugu un ar katru gadījumu saistītos apstākļus.

(1-7)    Šos elastīguma un proporcionalitātes jēdzienus nevajadzētu pārprast. Tie nemazina dalībvalstu pienākumu rīkoties rezultatīvi, bet gan dod iestādēm pietiekamu rīcības brīvību īstenošanas veidu pielāgot konkrētiem apstākļiem (saglabāšanās stāvokļa ziņā, kā arī sociālajā, ekonomiskajā un kulturālajā aspektā).

(1-8) Tiesas ieskatā “Dzīvotņu direktīvas 12., 13. un 16. pants rada viendabīgu normu kopumu, kas paredzēts, lai aizsargātu attiecīgo sugu populācijas tādējādi, ka visas atkāpes, kas nebūtu saderīgas ar šo direktīvu, ir pretrunā gan tās 12. un 13. pantā noteiktajiem aizliegumiem, gan arī noteikumam, saskaņā ar kuru atkāpes var pieļaut atbilstoši šīs pašas direktīvas 16. pantam” 5 . Turklāt Tiesa precizējusi, ka “direktīvas 12.–14. pants un 15. panta a) un b) punkts veido saskanīgu normu kopumu, kas liek dalībvalstīm izveidot stingru attiecīgo dzīvnieku un augu sugu aizsardzības sistēmu” 6 . Neatkarīgi no pieejas, kāda izvēlēta šo noteikumu īstenošanā, dalībvalstīm jāņem vērā direktīvas vispārējais mērķis, proti, nodrošināt biodaudzveidību un uzturēt vai atjaunot Kopienā nozīmīgu dabisko dzīvotņu un sugu labvēlīgu stāvokli.

Sugu un dzīvotņu dabiskais areāls — dinamisks jēdziens

(1-9) Dabiskais areāls aptuveni raksturo telpiskās robežas, kurās dzīvotne vai suga sastopama. Tas nesakrīt ar precīzu vietu (faktiski aizņemto teritoriju) vai teritoriju, kurā dzīvotne, suga vai pasuga sastopama pastāvīgi. Šādas faktiskās vietas vai teritorijas dabiskajā areālā var būt sadrumstalotas vai nošķirtas (t. i., dzīvotnes un sugas var nebūt izplatītas vienmērīgi). Ja nošķirtības iemesls izrādās dabisks, t. i., to izraisījuši ekoloģiski faktori, izolētās vietas nevajadzētu interpretēt kā nepārtrauktu dabisko areālu. Piemēram, alpīno sugu areāls var būt Alpi un Pireneji, bet ne zemienes starp tiem. Tomēr dabiskais areāls ietver teritorijas, kas netiek izmantotas visu laiku: piemēram, migrējošu sugu areāls ietver visus sauszemes vai ūdens apgabalus, kuros migrējošās sugas īpatņi dzīvo, īslaicīgi uzturas, kurus tie šķērso vai pārlido jebkurā brīdī parastās migrācijas laikā 7 .

(1-10) Dabiskais areāls ir nevis statisks, bet gan dinamisks — tas var samazināties un paplašināties. Dabiskais areāls var būt viens no aspektiem, kas jāņem vērā dzīvotnes vai sugas apstākļu novērtēšanā. Ja dabiskais areāls nav pietiekami liels, lai nodrošinātu konkrētās dzīvotnes vai sugas ilgtermiņa pastāvēšanu, dalībvalstīm tiek prasīts noteikt areāla atsauces platību, kurā būtu iespējami labvēlīgi apstākļi, un censties to sasniegt, piemēram, veicinot pašreizējā areāla paplašināšanos.

(1-11) Ja suga vai dzīvotne pati izplatās jaunā apgabalā vai teritorijā vai ja suga tiek reintroducēta tās iepriekšējā dabiskajā areālā (saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 22. panta noteikumiem), šī teritorija jāuzskata par daļu no dabiskā areāla. Dzīvotnes vai sugas dabiskā areāla paplašināšanos var veicināt arī dzīvotņu teritoriju atjaunošana, atkalizveidošana vai pārvaldīšana, kā arī dažas lauksaimniecības un mežsaimniecības prakses. Tomēr dzīvnieku sugu īpatņi vai savvaļas populācijas, ko cilvēks tīši vai nejauši introducējis vietās, kur šādas populācijas nekad nav bijušas dabiski sastopamas vai kur tās nebūtu dabiski ieviesušās pārredzamā nākotnē, būtu jāuzskata par tādām, kas atrodas ārpus to dabiskā areāla, un tātad direktīva uz tām neattiecas.

2. Direktīvas 12. PANTS

12. panta teksts

12. pants 1. Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai IV pielikuma a) daļā uzskaitītajām dzīvnieku sugām to dabiskās izplatības areālā izveidotu stingras aizsardzības sistēmu, aizliedzot: a) minēto sugu īpatņu visu veidu apzinātu gūstīšanu vai nonāvēšanu savvaļā; b) minēto sugu īpatņu apzinātu traucēšanu, jo īpaši to vairošanās, mazuļu attīstības, ziemas guļas un migrāciju laikā; c) apzinātu postīšanu vai olu vākšanu savvaļā; d) vairošanās vai atpūtas vietu noplicināšanu vai iznīcināšanu. 2. Attiecībā uz minētajām sugām dalībvalstis aizliedz savvaļā iegūtu īpatņu turēšanu, transportēšanu un pārdošanu vai apmaiņu, un to piedāvāšanu pārdošanai vai apmaiņai, izņemot gadījumus, kad īpatnis likumīgi iegūts pirms šīs direktīvas ieviešanas. 3. Šā panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā un 2. punktā minētos aizliegumus piemēro visā to dzīvnieku dzīves ciklā, uz kuriem attiecas šis pants. 4. Dalībvalstis izveido sistēmu, lai kontrolētu IV pielikuma a) daļā uzskaitīto dzīvnieku sugu īpatņu nejaušas sagūstīšanas un nonāvēšanas gadījumus. Ņemot vērā savākto informāciju, dalībvalstis veic turpmāku izpēti vai piemēro aizsardzības pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka nejaušas sagūstīšanas un nonāvēšanas gadījumiem nav būtiska negatīva ietekme uz attiecīgajām sugām.

(2-1)    Direktīvas 12. pants attiecas uz IV pielikuma a) daļā uzskaitīto sugu aizsardzību. Minētais pants ir piemērojams visā sugas dabiskajā areālā ES, un tā mērķis ir novērst tiešus apdraudējumus sugām, nevis to dzīvotnēm, izņemot 12. panta 1. punkta d) apakšpunktu.

(2-2)    Direktīvas IV pielikuma a) daļā ir ietverts plašs sugu klāsts — no lieliem, plaši izplatītiem mugurkaulniekiem līdz maziem bezmugurkaulniekiem ar ļoti mazu izplatības areālu. Dažas sugas ir uzskaitītas arī II pielikumā, un tāpēc uz tām attiecas arī tie pasākumi, kuru mērķis ir šo sugu dzīvotņu saglabāšana īpaši aizsargājamās dabas teritorijās (3.–10. pants). Savukārt citas sugas ir minētas tikai IV pielikuma a) daļā, un tas nozīmē, ka attiecībā uz tām galvenie noteikumi, kas reglamentē direktīvas 2. pantā noteiktā saglabāšanas mērķa sasniegšanu, ir noteikti 12. pantā (attiecībā uz dzīvnieku sugām) un 13. pantā (attiecībā uz augu sugām).

(2-3)    Pirms sīki pievērsties 12. panta noteikumiem, ir vērts atgādināt dažus vispārīgus juridiskos apsvērumus, ko izstrādājusi EST.

2.1. Vispārīgi juridiskie apsvērumi

(2-4)    Lai rezultatīvi īstenotu Dzīvotņu direktīvas 12. pantu, dalībvalstīm jāveic pilnīga, skaidra un precīza transponēšana. Saskaņā ar iedibināto judikatūru “direktīvu noteikumi ir jāievieš tādā veidā, kam būtu neapstrīdami saistošs raksturs, ievērojot konkrētību, precizitāti un skaidrību, kas nepieciešama, lai atbilstu prasībām, kas izvirzītas attiecībā uz tiesisko noteiktību” 8 .

(2-5) Saskaņā ar Tiesas viedokli, “lai gan ar direktīvas transponēšanu valsts tiesībās noteikti neprasa tās satura formālu un tekstuālu pārņemšanu skaidrā un īpašā tiesību normā un tā vietā, lai pārnestu saturu, var aprobežoties ar vispārīgu juridisko kontekstu, ir jāievēro nosacījums, ka šāda pārnešana efektīvi nodrošina pilnīgu direktīvas piemērošanu skaidrā un precīzā veidā” 9 . Tiesa ir atkārtoti izteikusi uzskatu: lai būtu izpildīta tiesiskās noteiktības prasība, īpaši svarīgi ir, lai indivīdiem būtu skaidra un precīza tiesiskā situācija, kurā tie zina visas savas tiesības un vajadzības gadījumā var uz tām atsaukties valsts tiesās 10 .

Dažādu veidu ierobežojumi tiesību aktos var būt iestrādāti dažādās formās. Tomēr, lai arī kāda forma tiktu izmantota, tai jābūt pietiekami skaidrai, precīzai un stingrai. Piemēram, ir nospriests, ka aizliegums izmantot pesticīdus gadījumos, kad tie var nopietni kaitēt dabiskajam līdzsvaram, pietiekami skaidrā, precīzā un stingrā veidā neizsaka vajadzību aizliegt aizsargājamo dzīvnieku vairošanās vietu vai atpūtas vietu noplicināšanu, kā prasīts 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā 11 .

(2-6)    Visiem noteikumiem, ar ko izveido stingru aizsardzības satvaru, būtu konkrēti jāattiecas uz IV pielikumā minētajām sugām un jāatbilst visām 12. pantā noteiktajām prasībām. Šīs prasības nozīmīgumu Tiesa 12 uzsvērusi jūras bruņurupuča Caretta caretta (kareta) lietā. Kad Tiesa lūdza Grieķijas valdībai norādīt Grieķijas tiesību sistēmā spēkā esošās normas, ar kurām, pēc Grieķijas valdības domām, ir izpildītas 12. panta prasības, “Grieķijas valdība tikai uzskaitīja virkni normatīvo un administratīvo aktu, bet nenorādīja konkrētus noteikumus, kas varētu atbilst minētajām prasībām”.

Ņemot vērā 12. panta specifiku, Tiesa nolēma, ka vispārīgi normatīvie vai administratīvie noteikumi, piemēram, 12. panta teksta vienkārša atkārtošana valsts tiesību aktos, ne vienmēr atbilst sugas aizsardzības prasībām un negarantē 12. panta rezultatīvu īstenošanu. Lai nodrošinātu rezultativitāti, ar 12. panta formālu transponēšanu valsts tiesību aktos vien nepietiek. Šāds transponējums jāpapildina ar tālākiem īstenošanas noteikumiem, kuru mērķis ir nodrošināt stingru aizsardzību, pamatojoties uz specifiku un konkrētām problēmām un apdraudējumiem, ar ko saskaras IV pielikumā uzskaitītās sugas vai sugu grupas.

(2-7)    Lai nodrošinātu direktīvas interpretācijas un piemērošanas viendabību, dalībvalstīm direktīvas transponēšanā jāievēro tajā izmantoto terminu un jēdzienu nozīme 13 . Tas nozīmē arī to, ka valsts transponēšanas pasākumiem jāgarantē direktīvas pilnīga piemērošana, negrozot tās noteikumus, nepiemērojot tās noteikumus selektīvi un nepievienojot papildu nosacījumus vai atkāpes, kas direktīvā nav paredzētas 14 .

Tiesa norādījusi: “transponēšanas precizitātei ir īpaša nozīme tādos gadījumos kā šis, kad kopēja mantojuma apsaimniekošana to teritorijā ir uzticēta dalībvalstīm (..). No tā izriet, ka Dzīvotņu direktīvas ietvaros, kas paredz kompleksas un tehniskas normas vides tiesību jomā, dalībvalstīm ir īpaši jānodrošina, lai to tiesību akti, kas paredzēti šīs direktīvas transponēšanai, būtu skaidri un precīzi” 15 .

Piemēram, tiek uzskatīts, ka 12. panta 1. punkta d) apakšpunkta transponēšana, kas aizliedz tikai tādu vairošanās vietu un atpūtas vietu noplicināšanu vai iznīcināšanu, kuras ir “skaidri redzamas” vai “pilnībā zināmas un identificētas”, vai aizliedz tikai apzinātu vairošanās vietu vai atpūtas vietu noplicināšanu vai iznīcināšanu 16 , sagroza 12. panta 1. punkta d) apakšpunkta būtību un ierobežo tā piemērošanas jomu. Šī norma paredz, ka dalībvalstis aizliedz iznīcināt visas vairošanās vietas un atpūtas vietas, ne tikai tās, kas ir labi zināmas, neatkarīgi no tā, vai iznīcināšana notiek apzināti vai ne. Tas nozīmē, ka no 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā noteiktā aizlieguma nav atbrīvotas arī likumīgas darbības. Tātad šāda veida transponēšana nav saderīga ar 12. panta 1. punkta d) apakšpunktu, jo tā neaizliedz visu vairošanās vietu un atpūtas vietu – apzinātu vai citādu – iznīcināšanu.

(2-8)    Turklāt “tīri administratīvas procedūras, kuras pēc būtības paredz varas iestāžu iespējas tās brīvi mainīt, nevar uzskatīt par atbilstošām dalībvalstu saistību ievērošanas nodrošināšanai, ko saskaņā ar Līguma 189. pantu paredz direktīvas” 17 . Šis lēmums apstiprināts vēl vienā Tiesas lietā 18 . Valsts judikatūras esību vien – bez konkrētām tiesību normām – nevar uzskatīt par pienācīgi izpildītu pienākumu pilnībā transponēt direktīvu. No otras puses, “pat ja pats piemērojamais valsts tiesiskais regulējums ir saderīgs ar Kopienu tiesībām, pienākumu neizpilde var būt administratīvās prakses rezultāts, ar kuru šīs tiesības tiek pārkāptas” 19 .

2.2. Stingras aizsardzības sistēmai nepieciešamie pasākumi

(2-9)    Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punktā dalībvalstīm noteikts pienākums veikt nepieciešamos pasākumus, lai izveidotu IV pielikumā uzskaitīto sugu stingras aizsardzības sistēmu to dabiskajā areālā. Tas rada vairākus jautājumus par to, kā definējami daži lietotie termini. Direktīvā ir skaidri noteikti aizliegumi, taču nav sīki definēts, piemēram, ko nozīmē “nepieciešamie” pasākumi vai stingras aizsardzības “sistēma”.

(2-10) Tāpēc ir svarīgi atgādināt, ka, interpretējot un īstenojot 12. panta 1. punkta a)–d) apakšpunktu, būtu jāņem vērā direktīvas mērķis, kas izklāstīts tās 2. pantā. Tātad IV pielikumā uzskaitīto sugu stingras aizsardzības “sistēmas” izveidē direktīva dod dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību. Tomēr uz šo rīcības brīvību attiecas ierobežojumi, un ir jāievēro vairākas minimālās prasības, kas izklāstītas turpinājumā.

2.2.1.Stingras aizsardzības sistēmas izveides un rezultatīvas īstenošanas pasākumi

(2-11)    Lai pilnībā un rezultatīvi piemērotu 12. pantu, no vienas puses, ir jāizveido saskaņots tiesiskais regulējums, t. i., jāpieņem konkrēti normatīvie un administratīvie akti, lai faktiski aizliegtu 12. pantā minētās darbības, un, no otras puses, jāpiemēro konkrēti pasākumi, kas vajadzīgi, lai panāktu šo noteikumu izpildi uz vietas IV pielikumā uzskaitīto sugu aizsardzības labā. 12. panta piemērošanai šāda dubultaizsardzība ir ļoti svarīga.

Šo pieeju Tiesa ir apstiprinājusi spriedumā lietā C-103/00 (par Caretta caretta aizsardzību Zakintas salā 20 ), lietā C-518/04 (par Vipera schweizeri aizsardzību Milas salā 21 ), lietā C-183/05 (par vairāku IV pielikumā minēto sugu aizsardzību Īrijā 22 ), lietā C-383/09 (par Cricetus cricetus aizsardzību Francijā 23 ) un lietā C-504/14 (par Caretta caretta aizsardzību Kiparisijas apgabalā 24 ).

(2-12) Tātad 12. panta 1. punkts prasa izveidot un īstenot stingras aizsardzības sistēmu, kas faktiski aizliedz minētajā punktā uzskaitītās darbības. Tātad IV pielikumā uzskaitīto sugu pienācīgai stingras aizsardzības sistēmai ir vajadzīgs arī saskaņotu un koordinētu preventīvo pasākumu kopums. Attiecīgā gadījumā tam būtu jāietver arī pārrobežu koordinācija starp kaimiņos esošām dalībvalstīm, īpaši tad, ja tām ir kopīga aizsargājamās sugas populācija.

Cricetus cricetus lietā (C-383/09) Tiesa atzina, ka, transponējot direktīvas 12. panta 1. punkta d) apakšpunktu, papildus visaptveroša tiesiskā regulējuma pieņemšanai ir jāīsteno konkrēti un specifiski aizsardzības pasākumi un jāveic saskaņoti un koordinēti preventīvie pasākumi 25 (sk. arī lietu C‑518/04 26 un lietu C‑183/05 27 ). Tātad šādai stingras aizsardzības sistēmai ir jārada iespēja faktiski nepieļaut Dzīvotņu direktīvas IV pielikuma a) daļā uzskaitīto dzīvnieku sugu vairošanās vietu vai atpūtas vietu noplicināšanu vai iznīcināšanu (sk. lietu C‑103/00 28 ).

Lietā Skydda Skogen (C-473/19 un C-474/19) Tiesa apstiprinājusi: lai sasniegtu Dzīvotņu direktīvas mērķus, kompetentajām iestādēm ir jāspēj paredzēt darbības, kuras kaitēs šajā direktīvajā aizsargātajām sugām, un šajā ziņā nav nozīmes tam, vai attiecīgās darbības mērķis ir vai nav nonāvēt šīs sugas vai traucēt tām 29 .

(2-13) Tas tieši izriet no jēdziena “stingras aizsardzības sistēma”, kā arī ņem vērā vajadzību izveidot saikni starp pieņemtajiem pasākumiem un direktīvas 12. panta un arī visas direktīvas mērķiem. Šiem pasākumiem jāpalīdz sasniegt mērķi ilgtermiņā saglabāt sugu vai atjaunot tās populāciju sugas dzīvotnē, un šo pasākumu izpilde ir faktiski jāpanāk.

Šādu interpretāciju apstiprina direktīvas 3. 30 un 15. 31  apsvērums, kuros ir atsauce uz cilvēku darbības veicināšanu un pārvaldības pasākumiem, kas nepieciešami, lai uzturētu vai atjaunotu labvēlīgu sugas saglabāšanās stāvokli. Pašiem apsvērumiem nav saistoša juridiska spēka, un tie nekad nevar būt svarīgāki par direktīvas materiālajām normām, taču tie skaidri norāda uz nodomu. Tātad, kaut gan Tiesa preambulu neizmanto, lai tieši pamatotu spriedumu, tā joprojām bieži tiek izmantota par palīglīdzekli sekundāro tiesību aktu materiālo normu interpretēšanā 32 .

(2-14) Vajadzība veikt konkrētus, saskaņotus un koordinētus preventīvos pasākumus, lai īstenotu prasību stingri aizsargāt IV pielikumā uzskaitītās sugas, ne vienmēr nozīmē, ka valsts līmenī jāveido jaunas struktūras vai atļauju piešķiršanas procedūras. Piemēram, attiecībā uz projektiem, kas var ietekmēt IV pielikumā uzskaitītās sugas, dalībvalstis var jau esošās plānošanas procedūras pielāgot, lai tās atbilstu 12. panta prasībām. Tas nozīmē, ka sugas un tās vairošanās vietu un atpūtas vietu ietekmējuma novērtējumu var iestrādāt dalībvalstī jau pastāvošajos lēmumu pieņemšanas procesos dažādos līmeņos, piemēram, lēmumos par zemes izmantošanas plānošanu vai plānu un projektu ietekmes uz vidi novērtējuma procedūrās.

Attiecībā uz pastāvīgām darbībām dalībvalstis par 12. panta īstenošanas instrumentiem var izmantot plānošanas procedūras, noteikumus vai paraugprakses kodeksus (kuriem jābūt pietiekami detalizētiem un skaidriem). Tomēr, kā skaidrots 2.3.4. iedaļā, šādas pieejas un instrumenti oficiālu tiesisko aizsardzību papildina, nevis aizstāj.

2.2.2. Labvēlīga saglabāšanās stāvokļa nodrošināšanas pasākumi

(2-15)    Interpretējot 12. pantu, jāņem vērā Dzīvotņu direktīvas 2. pantā noteiktais mērķis, kas uz visos pielikumos uzskaitītajām dzīvotnēm un sugām attiecas vienādi. Tātad stingras aizsardzības pasākumiem, kas pieņemti saskaņā ar 12. pantu, būtu jānodrošina vai jāveicina IV pielikumā minēto Kopienā nozīmīgo sugu labvēlīga saglabāšanās stāvokļa uzturēšana vai atjaunošana.

(2-16)    Turklāt 12. pants jāinterpretē, ņemot vērā 1. panta i) punktu, kurā definēts labvēlīgs sugas aizsardzības statuss [saglabāšanās stāvoklis]. Tas nozīmē, ka par veicamajiem pasākumiem jālemj, pamatojoties uz katras situācijas īpašajiem apstākļiem un ņemot vērā katras sugas specifiku. Piemēram, tādu sugas raksturlielumu kā saglabāšanās stāvoklis dēļ var būt vajadzīgi specifiskāki vai intensīvāki aizsardzības pasākumi.

Cricetus cricetus lietā (C-383/09, 37. un 25. punkts) Tiesa noteica, ka īstenotie pasākumi “nav pietiekami, lai ļautu faktiski novērst Eiropas kāmja vairošanās un atpūtas vietu noplicināšanu vai iznīcināšanu”. Tiesa uzskatīja: “lai gan ir [Eiropas kāmja] atjaunošanas plānā (2007–2011) noteiktā pasākumu piemērošana un attiecīgo pušu saistības attiecībā uz sugas aizsardzību, šobrīd iegūtie bioloģiskie rezultāti nav pietiekami šīs sugas aizsardzībai Francijā”. Tādēļ “obligāti ir nepārprotami un ātri jāuzlabo apstākļi par labu Eiropas kāmim, lai īsā termiņā iegūtu bioloģiskos rezultātus, kas apliecinātu sugas atjaunošanos”. Tas nozīmē, ka stingras aizsardzības sistēma ir jāpielāgo sugas vajadzībām un saglabāšanās stāvoklim.

2.2.3. Pasākumi, kas veicami 12. pantā aprakstītajās situācijās

(2-17)    To pasākumu darbības jomu un veidu, kas veicami, lai izveidotu stingras aizsardzības sistēmu, ierobežo aizliegumu un citu pienākumu saraksts 12. pantā (sk. arī šā dokumenta 2.3. iedaļu). Tātad veiktajiem pasākumiem ir jāattiecas uz darbībām, kas apdraud pašu sugu (12. panta 1. punkta a)–c) apakšpunkts, 12. panta 2. punkts, 12. panta 3. punkts un 12. panta 4. punkts) vai noteiktus tās dzīvotņu elementus (12. panta 1. punkta d) apakšpunkts). 12. panta 1. punkts nedz pats par sevi, nedz saistībā ar 2. pantu neuzliek dalībvalstīm pienākumu veikt proaktīvus dzīvotņu pārvaldības pasākumus 34 ; tajā prasīts tikai veikt pasākumus, lai faktiski aizliegtu visas 12. panta 1. punktā uzskaitītās darbības. Turklāt saskaņā ar 12. panta 4. punktu “dalībvalstis veic turpmāku izpēti vai piemēro aizsardzības pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka nejaušas sagūstīšanas un nonāvēšanas gadījumiem nav būtiska negatīva ietekme uz attiecīgajām sugām”.

(2-18) Dažādām IV pielikumā uzskaitītajām sugām un atšķirīgām situācijām var būt nepieciešami dažādi pasākumu veidi. Tie var atšķirties atkarībā no sugas specifiskajām ekoloģiskajām prasībām un konkrētām problēmām un apdraudējumiem, ar ko sugas vai sugu grupas saskaras. Noteikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai faktiski īstenotu 12. panta 1. punktā noteiktos aizliegumus un nodrošinātu stingru sugas aizsardzību, ir valsts iestāžu pienākums. 

(2-19) Tātad dalībvalstīm ir pienākums gan tiesību aktos ieviest aizliegumu (saskaņā ar 12. panta 1. punktu), gan šo aizliegumu rezultatīvi īstenot un panākt tā izpildi, un tam var būt vajadzīgi arī preventīvi pasākumi (piemēram, jāuzlabo informētība par spēkā esošajiem aizliegumiem, jāveic monitorings u. c.). No 12. panta un 1. panta i) punkta formulējuma, kā arī no mērķa “saglabāt” jeb uzturēt labvēlīgu saglabāšanās stāvokli skaidri izriet, ka 12. pantā noteiktie pienākumi dalībvalstīm ir saistoši, vēl pirms sugas īpatņu skaita samazinājums ir apstiprināts vai risks, ka aizsargājamā suga izzudīs, ir kļuvis reāls 35 . Pat ja sugas saglabāšanās stāvoklis ir labvēlīgs un paredzams, ka tāds tas būs arī pārredzamā nākotnē, dalībvalstīm jāveic arī preventīvi pasākumi, lai sugu aizsargātu no 12. pantā uzskaitītajām darbībām.

EST ir precizējusi: “Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā paredzētais aizsardzības režīms nav pakļauts nosacījumam par to, ka konkrētajai darbībai jārada risks, ka tiks apdraudēts sugas aizsardzības statuss [saglabāšanās stāvoklis]” 36 , un “šīs tiesību normas sniegto aizsardzību nebeidz piemērot sugām, kuru aizsardzības statuss [saglabāšanās stāvoklis] ir kļuvis labvēlīgs” 37 . Turklāt, “tā kā šīs direktīvas 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētā aizsardzības režīma īstenošana nav atkarīga no attiecīgās sugas īpatņu skaita, tā nevar būt atkarīga (..) no riska, ka šīs sugas aizsardzības statuss [saglabāšanās stāvoklis] draudētu pasliktināties” 38 .

(2-20)    Šo viedokli apstiprina lietas C-103/00, C-518/04, C-183/05 un C-383/09, kurās Tiesa uzsvērusi, cik svarīgs ir veikto pasākumu preventīvais raksturs 39 . Tiesa ir noraidījusi Grieķijas valdības argumentu, ka tādēļ, lai uzskatāmi parādītu Caretta caretta stingras aizsardzības neesību, ir jāpierāda ligzdu skaita samazināšanās. Tiesa uzskata, ka “tas, ka nešķiet, ka šīs sugas ligzdu skaits pēdējo 15 gadu laikā ir samazinājies, pats par sevi nav iemesls apšaubīt šo konstatējumu”, proti, stingras Caretta caretta aizsardzības sistēmas neesību.

Tiesa ir nospriedusi, ka, transponējot 12. pantu, dalībvalstīm ir ne tikai jāpieņem visaptverošs tiesiskais regulējums, bet arī jāievieš praktiski un konkrēti aizsardzības pasākumi šajā sakarā un ka stingras aizsardzības sistēmas priekšnoteikums ir saskaņotu un koordinētu preventīvu pasākumu pieņemšana 40 . Tātad šādai stingras aizsardzības sistēmai ir jāļauj faktiski novērst Dzīvotņu direktīvas IV pielikuma a) punktā uzskaitīto dzīvnieku sugu vairošanās vietu vai atpūtas vietu noplicināšanu vai iznīcināšanu (šajā sakarā sk. Tiesas spriedumu lietā C‑103/00 Komisija/Grieķija, Tiesas judikatūras krājums (2002), I‑1147, 39. punkts).

(2-21)    Šādu pieeju pamato arī LESD 191. pants, saskaņā ar kuru “Savienības politika attiecībā uz vidi tiecas panākt augsta līmeņa aizsardzību”, un tā balstās uz piesardzības principu un preventīvas rīcības principu. Preventīvi pasākumi paredz un novērš apdraudējumus un riskus, ar kuriem suga varētu saskarties. Tātad attiecībā uz dažām sugām preventīviem pasākumiem vajadzētu būt daļai no stingras aizsardzības sistēmas izveidošanai “nepieciešamajiem pasākumiem”.

2.2.4. Direktīvas 12. panta 1. punkta a)–d) apakšpunkta un 12. panta 4. punkta noteikumu piemērošana pastāvīgām darbībām

(2-22) Lai gan aizsargājošu noteikumu piemērošana var būt skaidri saistīta ar projekta apstiprināšanas procedūrām (piemēram, būvniecības un infrastruktūras projektu gadījumā), to piemērošana atkārtotām un plaši izplatītām darbībām, piemēram, lauksaimniecības, mežsaimniecības vai zivsaimniecības 43 darbībām, var būt sarežģītāks jautājums.

Tomēr direktīva attiecas arī uz šīm darbībām. EST ir precizējusi, ka Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā noteiktie aizliegumi var attiekties uz tādām darbībām kā mežsaimniecības darbi vai zemes apbūve, kuru mērķis acīmredzami nav sagūstīšana vai nonāvēšana, dzīvnieku sugu traucēšana vai apzināta olu iznīcināšana vai ievākšana savvaļā 44 . Pēc analoģijas tas pats attiecas uz Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā noteikto aizliegumu.

Tātad dalībvalstīm jānodrošina, ka savu pienākumu aizsargāt IV pielikumā minētās sugas tās pilda arī pastāvīgu darbību gadījumā. Tas nenozīmē, ka valsts līmenī jāievieš jaunas struktūras vai atļauju piešķiršanas procedūras. Visticamāk, dalībvalstis jau ir ieviesušas plānošanas procedūras, noteikumus vai paraugprakses kodeksus, ko iespējams pielāgot, lai iekļautu 12. panta noteikumus. Tomēr neatkarīgi no tā, kāda pieeja izvēlēta 12. panta prasību piemērošanai pastāvīgām darbībām (jaunu mehānismu izveide vai esošo mehānismu pielāgošana), dalībvalstīm ir jānodrošina, ka stingrās aizsardzības prasības tiek pienācīgi ievērotas. Tā kā lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība šajā ziņā būtiski atšķiras, katra no minētajām jomām tālāk aplūkota atsevišķi.

(2-23)    Attiecībā uz lauksaimniecību 45 vairākas dalībvalstis ir izvēlējušās veikt preventīvus pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību 12. pantam. Tas var ietvert, piemēram, pietiekami detalizētu un skaidru vadlīniju un rīcības kodeksu izstrādi (pat ja tie nav juridiski saistoši). Ir lietderīgi norādīt, ka lauksaimniecības prakses pamatnoteikumi bieži vien ietver prasību aizsargāt dažus ainavas elementus, tādus kā dzīvžogi, dīķi u. c., kas var būt arī IV pielikumā uzskaitīto sugu dzīvotnes. Tomēr attiecīgo sugu klāsts ir ļoti plašs, un dažos gadījumos dalībvalstis ir atzinušas par lietderīgu izstrādāt detalizētākus norādījumus, kas attiecas uz konkrētu sugu.

Tomēr direktīvā noteikts, ka šādas pieejas un instrumenti papildina, nevis aizstāj oficiālu tiesisko aizsardzību, t. i., ja šie instrumenti (piemēram, rīcības kodeksi, paraugprakse) netiek ņemti vērā vai netiek pienācīgi īstenoti, jābūt ieviestām juridiskām procedūrām, ar ko panāk 12. pantā paredzētās stingrās sugu aizsardzības sistēmas faktisku izpildi.

(2-24)    Šajā sakarā jāuzsver, ka aizsargājamo sugu sastopamība lauksaimniecības zemē bieži vien tradicionālās – parasti ekstensīvās – zemes izmantošanas un apsaimniekošanas prakses rezultāts. Ja zemes izmantošanas prakse nepārprotami nāk par labu attiecīgās sugas saglabāšanās stāvoklim, ir pašsaprotami, ka šādas prakses turpināšana ir jāveicina. Papildus 12. panta 1. punktā noteiktajām prasībām saskaņā ar 12. panta 4. punktu jāmonitorē un jāizvērtē aizsargājamo sugu dzīvnieku nejauša sagūstīšana vai nonāvēšana, kas saistīta ar šādām pastāvīgām darbībām.

(2-25)    Direktīvas 12. panta piemērošana mežsaimniecībai dažos aspektos ir sarežģītāka, jo pastāv liela iespēja, ka izcērtamie koki paši ir attiecīgo IV pielikumā minēto sugu dzīvotne (vairošanās vieta vai atpūtas vieta). Mežsaimniecības specifika, t. i., ilgie ražošanas cikli un līdz ar to vajadzība pēc ilgtermiņa plānošanas, sugu saglabāšanu mežos apgrūtina vēl vairāk.

Meklējot ilgtspējīgu meža apsaimniekošanas praksi, kas ir saskanīga ar saglabāšanas prasībām, dažādās dalībvalstīs ir izstrādātas atšķirīgas pieejas šā jautājuma risināšanai. Esošās pieejas atšķiras, sākot no detalizētas mežsaimniecības plānošanas un meža apsaimniekošanas plānu iepriekšējas apstiprināšanas vai vispārējiem prakses kodeksiem un beidzot ar plānotās koku gāšanas iepriekšēju paziņošanu, lai vides aizsardzības iestādes varētu iejaukties gadījumā, ja varētu tikt skartas zināmas aizsargājamo sugu populācijas.

Līdzīgi kā lauksaimniecības prakses gadījumā šīs preventīvās pieejas var nodrošināt attiecīgās sugas aizsardzību, ja vien tās tiek prasmīgi izskaidrotas un īstenotas ar labu gribu un pietiekamiem resursiem. Šādas pieejas akceptēšanu var veicināt ekonomiskie stimuli, piemēram, meža sertifikācijas shēmas, kas var prasīt atbilstību konkrētiem vides aizsardzības noteikumiem, kas aptver arī biodaudzveidības un sugu aizsardzību. Protams, pieejas var nākties pielāgot, lai tās atbilstu IV pielikumā minēto sugu aizsardzības prasībām. Tomēr, izņemot gadījumus, kad obligāti iepriekš jāsaņem pilns meža apsaimniekošanas plānu apstiprinājums, šādas pieejas nedod absolūtu garantiju, un tāpēc (kā norādīts iepriekš) tās jāatbalsta ar juridisku aizsardzības režīmu, kurš tiek faktiski izpildīts.

 (2-26) Mežsaimniecības pasākumi 12. pantam atbilstu arī tad, ja tos plānotu tā, lai nevienu no 12. pantā norādītajām situācijām jau no paša sākuma nepieļautu. Atbilstoša preventīva pieeja varētu novērst konfliktus ar 12. pantā noteiktajiem aizliegumiem, ja jebkāda kaitējoša mežsaimniecības prakse tiktu izslēgta laikā, kad suga ir visjutīgākā, piemēram, vairošanās periodā. Ārpus vairošanās sezonas 12. pantā prasītie pasākumi būtu jānosaka katrā gadījumā atsevišķi, pamatojoties uz sugas ekoloģiskajām vajadzībām, ideālā gadījumā meža apsaimniekošanas plānu satvarā 46 un ar mērķi nepieļaut vairošanās vietu vai atpūtas vietu noplicināšanu vai iznīcināšanu.

EST ir precizējusi, ka mežsaimniecības darbos būtu jābalstās uz preventīvu pieeju, kas ņem vērā attiecīgās sugas saglabāšanas vajadzības, un tie būtu jāplāno un jāveic tā, lai Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā noteiktie aizliegumi netiktu pārkāpti, bet vienlaikus tiktu ņemtas vērā ekonomiskās, sociālās, kulturālās, reģionālās un vietējās prasības, kā tas izriet no direktīvas 2. panta 3. punkta 47 . Tas pats pēc analoģijas attiecas uz Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā noteikto aizliegumu.

(2-27) Vēl viens atkārtoti notiekošu darbību piemērs ir publiskās infrastruktūras uzturēšana. Uzturēšanas pasākumus var izstrādāt tā, lai tie palīdzētu saglabāt un savienot stingri aizsargājamu sugu, piemēram, sila ķirzakas (Lacerta agilis), dzīvotnes pie dzelzceļa līnijām (piemēram, ceļmalas augāja, dzelzceļa balasta un upju krasta veģetācijas rūpīga uzturēšana). Dalībvalstis var izstrādāt šādu uzturēšanas pasākumu labas prakses vadlīnijas, kas palīdzētu nodrošināt atbilstību Dzīvotņu direktīvas prasībām.

(2-28) Lai veicinātu 12. panta noteikumu īstenošanu, dalībvalstis var izmantot arī brīvprātīgus pasākumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku, piemēram, līgumus par meža vides un klimata pakalpojumiem un meža saglabāšanu. Šādi pasākumi var sekmīgi apvienot preventīvo pieeju ar dzīvotņu (brīvprātīgu) proaktīvu pārvaldību. Tomēr šie pasākumi var tikai papildināt, nevis aizstāt oficiālu juridisko aizsardzību.

(2-29) Kad 12. pantu piemēro zivsaimniecībai, zvejas darbības ir jāreglamentē tā, lai novērstu nelabvēlīgu ietekmi uz stingri aizsargājamām sugām, piemēram, to vairošanās vai atpūtas vietu noplicināšanu, šo sugu īpatņu apzinātu sagūstīšanu vai nonāvēšanu vai to piezvejošanu zvejas rīkos. Vajadzīgos preventīvos pasākumus var ieviest, izmantojot tādus plānošanas rīkus kā zvejniecības pārvaldības plāni vai zvejas licences, kas ietver īpašas prasības. Lai nodrošinātu pienācīgu un rezultatīvu aizsardzību, pasākumu pamatā vajadzētu būt labām zināšanām par riskiem, ko rada konkrēta veida zvejas rīki. Turklāt īpaša uzmanība būtu jāpievērš apgabaliem, kuros pastāv risks, ka mijiedarbības rezultātā īpatņi var tikt nozvejoti nejauši.

Tā kā saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku jūras bioloģisko resursu saglabāšana ir Eiropas Savienības ekskluzīvā kompetencē, vajadzīgie pasākumi jāīsteno šīs rīcībpolitikas satvarā. Piemērojamie pamatnoteikumi ir izklāstīti Regulā (ES) Nr. 1380/2013, ar kuru saskaņā zvejniecības pārvaldībā piemēro ekosistēmas pieeju ar mērķi ierobežot ietekmi uz vidi un nodrošināt saskaņotību ar vides tiesību aktiem. Lai īstenotu vajadzīgos preventīvos pasākumus, piemēram, Tehnisko pasākumu regulā (Regula (ES) 2019/1241 49 ) paredzētos, var izmantot dažādus zvejniecības pārvaldības rīkus.

Ar minēto regulu izveidotā reģionalizācijas procesa satvarā dalībvalstīm jāiesniedz Komisijai kopīgi ieteikumi pieņemt deleģētos aktus, kuros ietverti vajadzīgie pasākumi. Parasti dalībvalstis vajadzīgos noteikumus un preventīvos pasākumus var piemērot sava karoga kuģu zvejas flotēm. Attiecībā uz citām flotēm, kas zvejo dalībvalstu jūras teritorijā, pasākumi jāīsteno ar Komisijas deleģētajiem aktiem. Saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1380/2013 dalībvalstis konkrētos apstākļos, lai mazinātu nopietnu sugas apdraudējumu, var pieņemt visiem kuģiem piemērojamus ārkārtas pasākumus. Tās var veikt arī nediskriminējošus pasākumus, ko noteiktos apstākļos piemēro visiem kuģiem 12 jūras jūdžu attālumā no bāzes līnijām.

Ņemot vērā to, ka saskaņā ar pašreizējām zināšanām piezveja ir viena no galvenajām noslodzēm, kas apdraud aizsargājamo sugu jūras dzīvniekus, jo īpaši vaļveidīgos, bruņurupučus un jūrasputnus, ir ļoti svarīgi pieņemt un īstenot rezultatīvus preventīvos pasākumus, kas vērsti uz attiecīgām zvejas darbībām. Šim nolūkam būtu jāizmanto saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku pieejamie mehānismi, konkrētāk, Tehnisko pasākumu regula (Regula (ES) 2019/1241). Kā preventīvu pasākumu piemērus var minēt konkrētu veidu zvejas rīku pārveidojumus vai ierobežojumus, zvejas darbību telpisku/laicisku regulēšanu (piemēram, pilnīgs aizliegums izmantot konkrētus zvejas rīkus apgabalā, kur šādi zvejas rīki apdraud sugas saglabāšanās stāvokli attiecīgajā apgabalā vai apdraud tās dzīvotnes) vai alternatīvu zvejas rīku izstrādi.

 

(2-30)    Vispārējais secinājums, ko var izdarīt no šīs iedaļas, ir tāds, ka pastāvīgās darbības optimālā gadījumā būtu jāveic tā, lai konflikti ar sugu aizsardzības noteikumiem vispār nerastos. Šādas pieejas priekšrocība ir tāda, ka tā potenciāli aizsargā personu, kura veic kādu darbību (t. i., no kriminālvajāšanas), ja vien šī persona šos pasākumus izpilda. Šajā sakarā lieti noder tādi līdzekļi kā plānošanas instrumenti, iepriekšējas piekrišanas sistēmas, rīcības kodeksi un praktiska informācija vai norādījumi. Šādiem pasākumiem būtu:

a)jāveido daļa no 12. pantā paredzētajiem “nepieciešamajiem pasākumiem”, lai “izveidotu un īstenotu efektīvu stingras aizsardzības sistēmu”;

b)jāietver stingras aizsardzības prasības;

c)jānodrošina, ka jebkura kaitējoša darbība pilnībā ņem vērā attiecīgās sugas vai populācijas saglabāšanas vajadzības, un tie būtu jāpapildina ar stingras aizsardzības tiesisko regulējumu, kas nodrošina pienācīgu izpildes panākšanu, ko regulatīvās iestādes veic neatbilstības gadījumā (ir izpildīti juridiskās noteiktības aspekti);

d)jāpalīdz noteikt atbilstoša līmeņa uzraudzība (saskaņā ar direktīvas 11. pantu) un tās finansēšanas veidi.

2.3.Īpašie aizsardzības noteikumi, kas paredzēti 12. pantā

2.3.1. IV pielikuma a) daļā minēto sugu īpatņu apzināta gūstīšana vai nonāvēšana

(2-31)    12. panta 1. punkta a) apakšpunkts aizliedz IV pielikuma a) daļā minēto īpatņu visa veida apzinātu gūstīšanu vai nonāvēšanu 50 savvaļā. Saskaņā ar 12. panta 3. punktu šis aizliegums attiecas uz visiem dzīvnieku dzīves posmiem. Saskaņā ar 1. panta m) punktu ““īpatnis” ir dzīvs vai nedzīvs IV pielikumā un V pielikumā uzskaitītas sugas dzīvnieks vai augs, tā daļa vai atvasinājums, kā arī pārējās preces, kuras pavaddokumentā, uz iepakojuma vai marķējuma vai etiķetes, vai jebkuros citos apstākļos norādītas kā minēto sugu dzīvnieku vai augu daļas vai atvasinājumi”.

(2-32)    Lietā C-103/00 Caretta caretta (37. punkts) Tiesa atsaucās uz “nodoma” elementu, norādot, ka: “mopēdu izmantošana vairošanās pludmalēs bija aizliegta, un bija izvietoti paziņojumi par bruņurupuču ligzdu klātbūtni pludmalēs. Jūras teritorija pie Gerakas un Dafni bija noteikta par absolūti aizsargājamu teritoriju, un tajā bija izvietoti īpaši paziņojumi.” Pēc Tiesas domām, fakts, ka, neraugoties uz sabiedrībai pieejamo informāciju par vajadzību aizsargāt šīs teritorijas, cilvēki pludmalē izmantoja mopēdus un apkārtējā jūras teritorijā atradās ūdens velosipēdi un nelielas laivas 51 , 12. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas nolūkā ir uzskatāms par bruņurupuču apzinātu traucēšanu to vairošanās periodā. Tātad Tiesa “nolemj jēdzienu ”apzināti” interpretēt kā seku apzinātu akceptēšanu” 52 .

(2-33)    Lietā C-221/04 53 Tiesas argumentācija bija specifiskāka. Šajā lietā Komisija cēla prasību Tiesā, jo Kastīlijas un Leonas iestādes bija atļāvušas vairākās privātās medību teritorijās izmantot cilpas, tātad Spānija nebija izpildījusi 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu attiecībā uz ūdra (Lutra lutra) aizsardzību. Tiesa atgādināja Caretta caretta lietā konstatēto un norādīja: “Lai būtu īstenojies Direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais nosacījums par apzināto raksturu, ir jāpierāda, ka akta izdevējs ir vēlējies aizsargātās dzīvnieku sugas īpatņa sagūstīšanu vai nonāvēšanu, vai, mazākais, ir pieļāvis šādas sagūstīšanas vai nonāvēšanas iespējamību” 54 .

Tiesa to izmantoja par “nepieciešamo pierādījumu” un attiecīgajā lietā konstatēja, ka apstrīdētā atļauja attiecās uz lapsu medībām un tātad neparedzēja atļaut ūdru sagūstīšanu. Turklāt Tiesa uzsvēra, ka ūdru klātbūtne šajā teritorijā nav oficiāli pierādīta, tātad nav arī pierādīts, ka Spānijas iestādes apzinājās, ka, izdodot apstrīdētās lapsu medību atļaujas, tās riskē apdraudēt ūdrus. Tāpēc Tiesa secināja, ka pierādījumi, kas nepieciešami, lai konstatētu aizsargājamās dzīvnieku sugas īpatņa sagūstīšanas vai nonāvēšanas apzināto raksturu, nav gūti 55 .

Lietā C-340/10 Tiesa atzina, ka Kipra nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar 12. panta 1. punktu, jo tā ir pieļāvusi darbības, kuras būtiski apdraud Paralimni ezera ekoloģiskos raksturlielumus, nav pieņēmusi aizsargājošus pasākumus, kas vajadzīgi, lai saglabātu Natrix natrix cypriaca (Kipras parastā zalkša) populāciju, un nav veikusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai izveidotu un piemērotu šīs sugas stingras aizsardzības sistēmu.

(2-34)    Pamatojoties uz Tiesas pieeju lietās C-103/00 un C-221/04, ar “apzinātām” darbībām saprot darbības, ko veic persona, kura apzinās, ka šo darbību rezultātā tiks sagūstīti vai nonāvēti IV pielikumā minētas sugas dzīvnieki, vai apzināti pieņem šāda nodarījuma iespējamību.

Citiem vārdiem sakot, šis noteikums attiecas ne tikai uz personu, kas pilnībā nodomājusi sagūstīt vai nonāvēt aizsargājamas sugas īpatni, bet arī uz personu, kura ir pietiekami informēta un apzinās sekas, ko tās rīcība, visticamāk, radīs, bet, neraugoties uz to, veic darbību, kuras rezultātā īpatņi tiek sagūstīti vai nonāvēti (piemēram, kā nevēlams, bet akceptēts blakusefekts) (nosacīts nolūks).

Valstu iestādēm, izmantojot visus atbilstošos līdzekļus, vajadzētu aktīvi izplatīt informāciju par aizsargājamo sugu īpatņu sastopamību un par spēkā esošajiem aizsardzības noteikumiem. Piemērs tam ir Caretta caretta lietā minētie pludmales paziņojumi, kas norāda uz bruņurupuču ligzdām pludmalēs.

(2-35)    Šī vajadzība informēt ir ļoti svarīga arī attiecībā uz sugām, ko nejauši nozvejo zvejas operācijās, kuras veiktas, pārkāpjot zvejniecības noteikumus. ES ir pieņēmusi konkrētus noteikumus, lai vaļveidīgos aizsargātu no sagūstīšanas un nonāvēšanas zvejas rīkos. Ar Regulu (ES) 2019/1241 konkrētiem kuģiem ir aizliegts konkrētos apgabalos izmantot noteikta veida zvejas rīkus, vienlaikus neizmantojot aktīvas akustiskās atbaidīšanas ierīces, kas var novērst cūkdelfīnu iepīšanos zvejas rīkos (sk. arī 2.3.6. iedaļu). Šādos gadījumos dalībvalstīm ir ne tikai jānodrošina, ka akustisko atbaidīšanas līdzekļu izmantošana tiek faktiski kontrolēta un panākta, bet arī tas, ka zvejnieki ir pilnībā informēti par šo pienākumu.

2.3.2. IV pielikuma a) daļā minēto sugu īpatņu apzināta traucēšana, jo īpaši to vairošanās, mazuļu attīstības, ziemošanas un migrācijas periodā

(2-36)    Direktīvas 12. panta 1. punkta b) apakšpunkts aizliedz apzināti traucēt IV pielikumā minētās sugas, jo īpaši to vairošanās, mazuļu attīstības, ziemošanas un migrācijas periodā, kad sugas ir visjutīgākās 57 . Saskaņā ar 12. panta 3. punktu šis aizliegums attiecas uz visiem attiecīgo sugu dzīves posmiem.

2.3.2.a) Apzināta traucēšana

(2-37)    Nedz Dzīvotņu direktīvas 12. pantā, nedz tās 1. pantā jēdziena “traucējums” definīcija nav ietverta 58 . Šis noteikums skaidri neaprobežojas tikai ar “būtiskiem” traucējumiem, kā tas ir direktīvas 6. panta 2. punkta gadījumā, bet noteikuma darbības joma ir jāinterpretē, ņemot vērā direktīvas vispārējo mērķi.

Kā minēts iepriekš, Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētā aizsardzības režīma īstenošana “nav pakļauta nosacījumam par to, ka konkrētajai darbībai jārada risks, ka tiks apdraudēts sugas aizsardzības statuss [saglabāšanās stāvoklis]” 59 , un “šīs tiesību normas sniegto aizsardzību nebeidz piemērot sugām, kuru aizsardzības statuss [saglabāšanās stāvoklis] ir kļuvis labvēlīgs” 60 .

Ir skaidrs, ka ikviena darbība, kas apzināti traucē kādu sugu tiktāl, ka var ietekmēt tās izdzīvošanas izredzes, vairošanās sekmīgumu vai reproduktīvo spēju, vai noved pie aizņemtās teritorijas samazināšanās vai sugas pārvietošanās vai izspiešanas, būtu jāuzskata par “traucējumu” 12. panta nozīmē.

(2-38) Ņemot vērā dažu dzīvnieku specifisko dzīves gaitu (it īpaši reproduktīvo stratēģiju vai mobilitāti) un bieži vien sarežģīto sociālo mijiedarbību, īpatņu iztraucēšana bieži vien var ietekmēt visu populāciju. Piemēram, tas attiecas uz grūsnas mātītes traucēšanu vai mātes nošķiršanu no mazuļa tādu dzīvnieku gadījumā, kas ir lieli, ilgdzīvojoši un ļoti mobili dzīvnieki ar zemu auglību, piemēram, jūras zīdītāji.

(2-39) Kopumā traucējumu intensitāte, ilgums un biežums ir svarīgi parametri, pēc kuriem novērtē to ietekmi uz sugu. Jāņem vērā, ka dažādām sugām ir atšķirīgs jutīgums vai reakcija uz viena un tā paša veida traucējumiem. Faktori, kas rada traucējumus vienai sugai, citai sugai traucējumus var neradīt. Turklāt vienas konkrētas sugas īpatņu jutīgums var atšķirties atkarībā no sezonas vai konkrētiem dzīves cikla periodiem (piemēram, vairošanās periods).

12. panta 1. punkta b) apakšpunktā šī iespēja ir ņemta vērā, uzsverot, ka apzināta traucēšana būtu jāaizliedz, jo īpaši jutīgos vairošanās, mazuļu attīstības, ziemošanas un migrācijas periodos. Jāņem vērā arī tas, ka traucējumi (piemēram, troksnis, gaismas avots) ne vienmēr tieši ietekmē sugas fizisko integritāti. Tie var radīt arī netiešu nelabvēlīgu ietekmi uz sugu (piemēram, piespiežot sugas īpatņus izmantot daudz enerģijas, lai bēgtu: ja sikspārņi ziemošanas laikā tiek iztraucēti, tie sasilst un izlido, tāpēc varbūtība, ka tie pārcietīs ziemu, lielā enerģijas resursu zuduma dēļ samazinās).

(2-40) Tāpēc katram gadījumam ir vajadzīga individuāla pieeja. Traucējumu līmenis, kas uzskatāms par kaitīgu, kompetentajām iestādēm būs rūpīgi jāapsver, ņemot vērā attiecīgās sugas specifiskās iezīmes un situāciju, kā paskaidrots iepriekš. Piemēram, atkārtoti vaļveidīgo iztraucējumi, ko rada vaļu vērošanas laivas, var būtiski ietekmēt atsevišķus īpatņus, un tas var atstāt nelabvēlīgas sekas uz vietējo populāciju. No otras puses, sporādiski traucējumi, kas nelabvēlīgu ietekmi uz atsevišķu dzīvnieku vai vietējo populāciju, visticamāk, neradīs, piemēram, vilka aizbaidīšana, lai tas neiekļūtu aitu aplokā un nenodarītu postījumus, par traucējumiem 12. panta nozīmē nebūtu jāuzskata.

(2-41) Lai traucējumi ietilptu 12. panta 1. punkta b) apakšpunkta darbības jomā, tiem jābūt arī “apzinātiem” (jēdziena “apzināts” definīciju sk. 2.3.1. iedaļā). Arī Caretta caretta lietā C-103/00 Tiesa analizēja katru no dažādajām darbībām dzīvnieku vairošanās pludmalēs, lai noteiktu cēloņsakarību starp šīm darbībām un sugas traucēšanu. Tiesa vispirms konstatēja, ka braukšana ar mopēdiem Caretta caretta vairošanās pludmalē varētu traucēt šo sugu, galvenokārt trokšņa dēļ, it īpaši olu dēšanas, inkubācijas un izšķilšanās periodā, kā arī laikā, kad jaunie bruņurupuči dodas uz jūru. Arī nelielu laivu klātbūtne vairošanās pludmaļu tuvumā apdraud bruņurupuču dzīvību un labbūtību. Tiesa uzskata, ka ar to pietiek, lai to uzskatītu par attiecīgās sugas apzinātu traucēšanu tās vairošanās periodā 12. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē.

   

2.3.2.b)    Vairošanās, mazuļu attīstības, ziemošanas un migrācijas periodi

(2-42)    Vairošanās, mazuļu attīstības, ziemošanas un migrācijas periodus traucējumu kontekstā uzskata par īpaši jutīgiem periodiem. Tomēr Dzīvotņu direktīvā šie termini nav definēti. Tā kā IV pielikuma a) daļā ir ietverts ļoti plašs sugu klāsts un ekoloģiskā, bioloģiskā un etoloģiskā ziņā tās ir ļoti atšķirīgas, arī nosakot to vairošanās, mazuļu attīstības, ziemošanas un migrācijas periodus (ja šie periodi uz tām attiecas), ir jāizvērtē katra suga atsevišķi.

(2-43)    Direktīvas 12. panta nolūkā būtu jāpiemēro šādas definīcijas.

— Vairošanās un mazuļu attīstības periods: šis periods var aptvert (attiecīgā gadījumā) riestu, pārošanos, ligzdas būvēšanu vai olu dēšanas vai atnešanās vietas izraudzīšanos, atnešanos vai olu dēšanu vai – bezdzimumvairošanās gadījumā – pēcnācēju radīšanu, olu attīstīšanos un izšķilšanos, kā arī mazuļu audzēšanu.

— Ziemošanas periods: ziemošana ir periods, kurā dzīvnieks kļūst neaktīvs un atrodas miega stāvoklī, apātiskā vai atpūtas stāvoklī, parasti ziemā. Parasti dzīvniekam šādā stāvoklī ir pazemināta ķermeņa temperatūra un palēnināta sirdsdarbība un elpošana. Ziemošana ļauj dzīvniekam izdzīvot skarbos apstākļos, patērējot mazāk enerģijas nekā tad, ja tas būtu aktīvs (piemēram, daži sikspārņi, grauzēji, abinieki vai rāpuļi).

— Migrācijas periods: migrācija ir īpatņu periodiska pārvietošanās no vienas teritorijas uz citu, kas ir dabiska to dzīves cikla daļa un parasti noris, reaģējot uz gadalaiku maiņu vai barības nodrošinājuma izmaiņām.

2.3.3. Apzināta olu iznīcināšana vai ievākšana savvaļā

(2-44)    Saskaņā ar 12. panta 1. punkta c) apakšpunktu apzināta olu iznīcināšana vai ievākšana savvaļā ir aizliegta.

2.3.4. Vairošanās vietu vai atpūtas vietu noplicināšana vai iznīcināšana

(2-45)    Direktīvas 12. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir atsevišķa norma. Atšķirībā no citiem 12. panta aizliegumiem tas neattiecas tieši uz īpatņiem, bet tā mērķis ir aizsargāt svarīgus dzīvotņu elementus, jo tas aizliedz vairošanās vietu un atpūtas vietu noplicināšanu un iznīcināšanu. Turklāt, lai gan 12. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā jēdziens “apzināts” ir lietots, d) apakšpunktā tas nav minēts.

2.3.4.a)    Sekas, kas izriet no tā, ka vārds “apzināts” 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā nav iekļauts

(2-46)    Saskaņā ar 12. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktu ir aizliegtas un ir jānovērš tikai apzinātas darbības, savukārt saskaņā ar d) apakšpunktu rīcības apzināšanās nav obligāts priekšnoteikums 65 . Direktīvas 12. panta 1. punkta d) apakšpunkts prasa aizliegt visas darbības, kuru rezultātā tiek noplicinātas vai iznīcinātas vairošanās vietas vai atpūtas vietas, neatkarīgi no tā, vai šīs darbības ir apzinātas vai nav 66 .

Turklāt Tiesa apstiprinājusi: “Neattiecinot aizliegumu, kas ir paredzēts Direktīvas 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā, uz tīšām darbībām vien, pretēji tam, kā ir darīts saistībā ar a) līdz c) apakšpunktā paredzētajām darbībām, Kopienu likumdevējs ir parādījis savu vēlmi vairošanās vai atpūtas vietām sniegt lielāku aizsardzību pret to noplicinošām vai iznīcinošām darbībām. Ņemot vērā, cik svarīgs ir Direktīvā izvirzītais bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas mērķis, nepavisam nesamērīgi nav tas, ka 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzēto aizliegumu var attiecināt ne tikai uz tīši izdarītām darbībām.” 67

(2-47)    Krimināltiesībās tīšas jeb apzinātas darbības tiek nošķirtas no netīšām darbībām. “Apzināts” attiecas arī uz situācijām, kad rezultāts nav tieši iecerēts, bet personai būtu bijis jāņem vērā sekas, kas varētu no darbības izrietēt. Tas skaidri norāda, ka, d) apakšpunktā izlaižot vārdu “apzināts”, bija paredzēts šā noteikuma darbības jomā iekļaut arī neapzinātas darbības, kas izraisa noplicināšanu vai iznīcināšanu. Tādējādi šim noteikumam tiek piešķirta īpaša iezīme: jebkāda vairošanās vietas vai atpūtas vietas noplicināšana vai iznīcināšana ir faktiski jāaizliedz, t. i., to nedrīkst pieļaut.

(2-48)    Tomēr tas nenozīmē, ka saskaņā ar 12. panta 1. punkta d) apakšpunktu ir vajadzīgi proaktīvi dzīvotņu pārvaldības pasākumi (piemēram, pļavas aktīva apsaimniekošanu tauriņu vajadzībām). Tomēr, lai vairošanās vietas vai atpūtas vietas aizsargātu no noplicināšanas vai iznīcināšanas, vienkāršs aizliegums tiesību aktā nav pietiekams, un tas ir jāatbalsta ar atbilstošu izpildes panākšanas mehānismu, arī preventīviem pasākumiem. Saskaņā ar stingras aizsardzības sistēmu dalībvalstīm būtu jāparedz draudi, kuriem teritorijas varētu tikt pakļautas cilvēka darbības rezultātā, un jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka personas, kuras varētu (tīši vai netīši) izdarīt noziedzīgu nodarījumu, apzinās spēkā esošo aizliegumu un rīkojas attiecīgi.

(2-49) Pirmajā Caretta caretta lietā 68 Tiesa atzina, ka ēku atrašanās pludmalē, kuru sugas īpatņi izmanto, lai vairotos, var izraisīt vairošanās vietas noplicināšanu vai iznīcināšanu direktīvas 12. panta 1. punkta d) apakšpunkta nozīmē 69 . Zīmīgi, ka Tiesa nenoteica, ka šīm ēkām obligāti jābūt “nelikumīgām”. Tiesas galvenais arguments bija fakts, ka pludmalē bija uzbūvētas ēkas un ka tās varēja izraisīt noplicināšanu un iznīcināšanu. Tātad ēku būvniecību pludmalē, kas ir noteikta par “absolūti aizsargājamu teritoriju”, it īpaši, ja papildus ir izlikti “īpaši paziņojumi”, ir pietiekams arguments, lai uzskatītu, ka 12. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir pārkāpts.

(2-50) Lietā C-441/17 (attiecībā uz dažu direktīvas IV pielikumā iekļautu saproksilofāgo vaboļu sugu — Buprestis splendens, Cucujus cinnaberinus, Phryganophilus ruficollis un Pytho kolwensis — aizsardzību Belovežas gāršā Polijā) 70 Tiesa arī precizēja, ka Dzīvotņu direktīvas 12. pantā noteiktie aizliegumi ir piemērojami neatkarīgi no stingri aizsargājamās sugas īpatņu skaita. Nesen Tiesa ir atkārtojusi, ka “direktīvas 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētā aizsardzības režīma īstenošana nav atkarīga no attiecīgās sugas īpatņu skaita” 71 . Citiem vārdiem sakot, tas, ka sugas klātbūtne noteiktā vietā var būt vērā ņemama un ka tās izdzīvošana šajā teritorijā nav apdraudēta, nemazina pienākumu sugu stingri aizsargāt. Tā vietā šādi fakti būtu jāņem vērā atkāpes piešķiršanas procesā. Spēkā ir arī pretējais scenārijs, t. i., tas, ka apgabals ir vairošanās vieta vai atpūtas vieta tikai vienam vai dažiem IV pielikuma a) daļā minētas sugas īpatņiem, nemazina pienākumu aizsargāt šo teritoriju pret darbībām, kas to varētu noplicināt vai iznīcināt.

(2-51)    Tomēr būs arī gadījumi, kad dabisko dzīvotņu noplicināšanās notiek dabiski (tai skaitā dabiskās sukcesijas rezultātā pēc tam, kad pārtraukta zemes izmantošana, piemēram, lauksaimniecībā) vai to izraisa neprognozējami notikumi, un tātad dzīvotne vairs nav konkrētai sugai piemērota vairošanās vieta vai atpūtas vieta. Gadījumos, kad nav veiktas darbības, kas izraisītu vairošanās vietu vai atpūtas vietu noplicināšanu vai iznīcināšanu, bet tas noticis dabisku iemeslu dēļ, 12. panta 1. punkta d) apakšpunktu nepiemēro 72 .

2.3.4.b)    Vairošanās vietu un atpūtas vietu identificēšana

(2-52)    Ņemot vērā direktīvas mērķus, vairošanās vietām un atpūtas vietām ir nepieciešama stingra aizsardzība, jo tās ir būtiskas dzīvnieku dzīves ciklā un ir ļoti svarīgi visas sugas dzīvotnes elementi 74 , kas vajadzīgi, lai nodrošinātu sugas izdzīvošanu. To aizsardzība ir tieši saistīta ar sugas saglabāšanās stāvokli. Tādēļ 12. panta 1. punkta d) apakšpunkta noteikums būtu jāsaprot kā tāds, kura mērķis ir aizsargāt vairošanās vietu un atpūtas vietu ekoloģisko funkcionalitāti. Tālab 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir paredzēts, ka šādas vietas nedrīkst bojāt vai iznīcināt cilvēka darbības rezultātā, lai tās varētu turpināt nodrošināt visu, kas vajadzīgs, lai konkrēts dzīvnieks atpūstos vai sekmīgi vairotos.

(2-53) Lietā C-383/09 ģenerāladvokāte J. Kokote interpretēja, ka jēdziens “vairošanās un atpūtas vietas” attiecas ne tikai uz alām, bet arī uz apkārtējām dzīvotnēm. Tiesa nosprieda, ka 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzēto pienākumu neizpilde ir ne tikai alu tieša iznīcināšana, bet arī urbanizācijas procesi un izmaiņas kultūraugu struktūrā plašākās teritorijās 75 .

(2-54) Tātad no 12. panta 1. punkta d) apakšpunkta izriet, ka šādas vairošanās vietas un atpūtas vietas ir jāaizsargā arī tad, ja tās tiek izmantotas tikai laiku pa laikam vai pat tiek pamestas 76 , bet ir pamatoti liela varbūtība, ka attiecīgā suga šajās vietās atgriezīsies. Ja, piemēram, vairāki sikspārņi katru gadu kādu alu izmanto ziemošanai (jo sugai ir ieradums katru gadu atgriezties tajā pašā ziemas guļvietā), šīs alas kā ziemas guļvietas funkcijas būtu jāaizsargā arī vasarā, lai sikspārņi ziemā to atkal varētu izmantot.

(2-55)    Ir grūti noteikt vairošanās vietām un atpūtas vietām piemērojamus vispārējos kritērijus, jo IV pielikuma a) daļā ir uzskaitītas sugas no daudziem taksoniem ar daudzām dažādām dzīves cikla stratēģijām. Noteikt stingru “vairošanās vietas” un “atpūtas vietas” definīciju, kas attiektos uz visiem taksoniem, nav iespējams. Tādēļ, interpretējot jēdzienus “vairošanās vietas” un “atpūtas vietas”, jāņem vērā šī dažādība un jāatspoguļo atšķirīgie dominējošie apstākļi. Turpinājumā izklāstīto vispārīgo definīciju mērķis ir sniegt dažus norādījumus šajā sakarā, un to pamatā ir pieņēmums, ka attiecīgās teritorijas ir identificējamas un sapratīgi norobežotas. Tās ir paredzēts izmantot par apsveramo elementu kontrolsarakstu, jo ne visi šie elementi attieksies uz visām sugām. Šajā sakarā var konstatēt arī nepilnības zināšanās par sugām. Abas turpinājumā dotās definīcijas ir sīki aplūkotas atsevišķās iedaļās, lai gan praksē tās bieži vien ir savstarpēji saistītas un pārklājas, tāpēc tās varētu apsvērt arī kopā.

(2-56)    Direktīvas 12. panta vajadzībām būtu jāpiemēro šādas definīcijas.

·Vairošanās vietas

Vairošanos definē kā pārošanos, atnešanos (arī olu dēšanu) vai – bezdzimumvairošanās gadījumā – pēcnācēju radīšanu. Vairošanās vieta ir vieta, kas vajadzīga, lai pārotos un dzemdētu pēcnācējus, un aptver arī ligzdas vai atnešanās vietas apkārtni, ja pēcnācēji ir atkarīgi no šīm teritorijām. Dažām sugām vairošanās vieta ietver arī saistītas struktūras, kas vajadzīgas teritorijas iezīmēšanai un aizsargāšanai. Sugām, kas vairojas bezdzimumvairošanās ceļā, vairošanās vieta ir vieta, kas vajadzīga pēcnācēju radīšanai. Vairošanās vietas, ko izmanto regulāri gada laikā vai katru gadu, ir jāaizsargā arī tad, kad tās nav aizņemtas.

Tātad vairošanās vieta var ietvert teritorijas, kas vajadzīgas, lai riestotu, pārotos, būvētu ligzdas vai izraudzītos olu dēšanas vai atnešanās vietu, vietas, ko izmanto, lai atnestos, dētu olas vai – bezdzimumvairošanās gadījumā – radītu pēcnācējus, olu attīstīšanās un izšķilšanās vietas, ligzdošanas vai atnešanās vietas, kamēr tajās atrodas mazuļi, kas atkarīgi no attiecīgās vietas, un plašākas dzīvotnes, kas nodrošina sekmīgu vairošanos, arī barošanās vietas.

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

·Atpūtas vietas

Atpūtas vietas ir teritorijas, kurās dzīvnieki vai dzīvnieku grupa uzturas laikā, kad tie nav aktīvi. Sugām, kurām ir sesilā stadija, atpūtas vieta ir piestiprināšanās vieta. Atpūtas vietas ietver arī struktūras, ko dzīvnieki izveidojuši atpūtas vajadzībām, piemēram, guļvietas, alas vai slēptuves. Atpūtas vietas, ko izmanto regulāri gada laikā vai katru gadu, ir jāaizsargā arī tad, kad tās nav aizņemtas.

Atpūtas vietās, kas ir būtiskas izdzīvošanai, var būt viena vai vairākas struktūras un dzīvotnes elementi, kas nepieciešami:

1.termoregulācijai, piemēram, sila ķirzakai (Lacerta agilis);

2.atpūtai, gulēšanai vai spēku atjaunošanai, piemēram, mazā vakarsikspārņa (Nyctalus leisleri) gulēšanas vietas;

3.slēpšanās, aizsardzības vai patvēruma nolūkā, piemēram, zirnekļa Macrothele calpeiana alas;

4.ziemošanai, piemēram, sikspārņu guļvietas un mazā susura (Muscardinus avellanarius) paslēptuves.

(2-57)    Lai pienācīgi īstenotu 12. panta 1. punkta d) apakšpunktu, ir vajadzīgas labas zināšanas par ekoloģiju (bioloģiju, dzīvotnēm, populācijas lielumu, izplatību un dinamiku) un par sugas uzvedību (dzīves ciklu, organizāciju, sugas iekšējo un starpsugu mijiedarbību).

Vairošanās vietu un atpūtas vietu piemēri

	Vairošanās vieta	Atpūtas vieta
Triturus cristatus (lielais tritons)	Dīķī, kuru izmanto, lai pārotos, ir atsevišķas tēviņu teritorijas, kur notiek riests un pārošanās. Olas tiek dētas pa vienai uz virsūdens augiem, un nobriest 12–18 dienu laikā. Jaunie kāpuri izšķiļas un brīvi peld. Tātad dīķis ir vairošanās vieta.	Dzīves sauszemes periodā T. cristatus izmanto patvēruma vietas, piemēram, akmeņus, koku dobumus un baļķus, lai paslēptos dienas laikā. Līdzīgas patvēruma vietas tas izmanto ziemošanas periodā (aukstos reģionos) vai vasaras miera periodā (karstos reģionos). Dzīves ūdens periodā pieaugušie īpatņi un kāpuri par patvēruma vietu izmanto zemūdens un virsūdens augus. T. cristatus izplatās uz blakus esošām ūdenstilpēm. Veselīgas T. cristatus populācijas izmanto vairākas ūdenstilpes un pārvietojas starp tām, izplatoties piemērotā un savienojošā sauszemes dzīvotnē. Īpatņi var pārvietoties aptuveni 1 km attālumā no ūdenstilpes, kurā tie izšķīlušies. Tātad T. cristatus atpūtas vietas ir dīķi, kuros tie dzīvo, un blakus esošā sauszemes dzīvotne, kuru tie izmanto dzīves cikla sauszemes periodā.
Nyctalus leisleri (mazais vakarsikspārnis)	Vairošanās laikā tēviņi dzīvo atsevišķi no mātītēm. Tēviņi rudeņos ierīko pārošanās teritorijas koku dobumos. Pārošanās notiek vēlā rudenī, un mātītes noildzina apaugļošanos līdz pavasarim. Pēcnācēji piedzimst aukļkolonijās un pārtiek no mātes piena līdz vasarai, kad sāk baroties patstāvīgi. Tātad vairošanās teritorijas un aukļkolonijas ir vairošanās vietas. Šāda stingra piemērošana no definīcijas izslēdz ziemošanas guļvietas, uz kurām attiecas jēdziens “atpūtas vietas” 12. panta 1. punkta d) apakšpunkta nozīmē.	Ziemošanas periodā N. leisleri galvenokārt dzīvo kokos un ziemā guļ. Ziemā tie guļ koku dobumos, ēkās un dažkārt alās un tuneļos ar piemērotu mikroklimatu. Tie izmanto arī mākslīgus būrus. Gulēšanas vietas kokos ir atrastas parkos un pilsētās, kā arī lapkoku un skujkoku mežos. Šīm gulēšanas vietām jābūt salīdzinoši netraucētām, jo sikspārņi, kas pamodināti no miega, iztērē vērtīgās enerģijas rezerves, kuras ziemā atjaunot nav iespējams. Visām sikspārņu sugām aktīvā perioda laikā (pavasarī) ir svarīgas arī dienas gulēšanas vietas, kurām vajadzīga salīdzinoši netraucēta vieta vecu koku plaisās un dobumos, arī ēkās. Atkarībā no to atrašanās vietas kolonija var izmantot vairākas vasaras gulēšanas vietas, no kurām lielāko var izmantot par aukļkoloniju, savukārt tēviņi kļūst vientuļnieki vai dzīvo mazās grupās. Migrācijas periodā Ir zināms, ka N. leisleri dažās tā Eiropas izplatības areāla daļās migrē. Ir atklāts, ka Vācijā apgredzenotie īpatņi pārziemo Francijā un Šveicē (2003. gada valsts ziņojums 77 ). Precīza migrācijas sistēma nav zināma. Tomēr citas populācijas šķiet mazkustīgākas, un to aukļkolonijas un ziemas gulēšanas vietas atrodas vienuviet. Gulēšanas vietas, ko N. leisleri izmanto atpūtai dienas laikā un pārziemošanai, ir atpūtas vietas.

	Vairošanās vieta	Atpūtas vieta
Maculinea arion (lielais mārsilu zilenītis)	M. arion pilnīgai attīstībai ir nepieciešama vieta, kurā aug tā kāpuru barības augs (Thymus ģints suga), kā arī atrodas kāpuru saimniekorganismu un barības avots (Myrmica ģints skudru pūžņi). Oliņas tiek iedētas Thymus pumpurā, kur tās barojas un attīstās. Noteiktā stadijā kāpuri izkrīt no auga un piesaista skudru, kas paņem kāpuru un ienes skudru pūznī. Pūznī kāpurs turpina attīstīties, medījot skudru kāpurus. Iekūņošanās notiek pūznī, un pieaugušie īpatņi izkūņojas vasaras sākumā. M. arion vairošanās vieta ir teritorija, kurā aug Thymus sugas augi un kura atrodas netālu no pieaugušo īpatņu izkūņošanās vietas, un Myrmica ģints skudru pūznis, kurā attīstās kāpuri un kūniņas.	Šai sugai nav skaidri definētas atpūtas vietas, izņemot tās, kas vajadzīgas kāpuru un kūniņu attīstībai. Uz šiem dzīves posmiem attiecas vairošanās vietas definīcija kreisajā slejā.
Osmoderma eremita (lapkoku praulgrauzis)	O. eremita gadījumā atpūtas vieta un vairošanās vieta būtībā ir sinonīmi. Šī saproksilofāgā suga lielāko dzīves daļu pavada pieaugušu lapkoku (parasti Quercus ģints sugas) dobumos, kuros ir trūdi. Liela daļa sugas īpatņu nepamet koku, kurā tie izšķīlušies. Pārošanās notiek substrātā, un oliņas tiek iedētas dziļi substrātā. Attīstība no oliņas līdz vabolei notiek vairākus gadus. Kūniņas attīstās rudenī; pieaugušās vaboles izkūņojas pavasara beigās vai vasaras sākumā. O. eremita par atpūtas vietu izmanto vairākus pieaugušus un dobus lapkokus, parasti dažādu Quercus ģints sugu kokus ar serdes trupi.

(2-58)    Piemērs ar Triturus cristatus (sk. iepriekšējo ierāmējumu) ilustrē, ka dažām sugām, kuru izplatības areāls ir neliels, vairošanās vietas un atpūtas vietas var pārklāties. Šādos gadījumos ir svarīgi aizsargāt funkcionētspējīgu vienotu teritoriju, kas ietver gan atpūtas vietas un vairošanās vietas, gan citas teritorijas, kas tiek uzskatītas par vajadzīgām, lai saglabātu sugas vairošanās vietas un/vai atpūtas vietas ekoloģisko funkcionalitāti. Šādas teritorijas noteikšanā būtiska nozīme varētu būt sugas “vietējās populācijas” definēšanai.

(2-59)    Jāapsver arī, kā 12. panta kontekstā rīkoties gadījumos ar sugām, kurām ir liels areāls. Īpašā problēma, kas saistīta ar liela areāla sugām, jau minēta direktīvas 4. panta 1. punktā. Šajā gadījumā var būt ieteicams vairošanās vietas un atpūtas vietas definīciju ierobežot, attiecinot to tikai uz vietu, kurai var noteikt skaidras robežas: piemēram, sikspārņu gulēšanas vietas, lāču ziemas migas vai ūdra midzenis, vai citas vietas, kuras var skaidri identificēt kā vairošanās vai atpūtas vajadzībām nozīmīgas.

(2-60)    Caretta caretta lietā Tiesa nenoteica sugas vairošanās vietu un atpūtas vietu definīciju, un ievēroja pieeju, kas katru gadījumu un sugu aplūko atsevišķi. Minētajā lietā Tiesa uzsvēra Laganas līča kā “dzīvotspējīgas vairošanās reģiona nozīmi aizsargājamajai sugai Caretta caretta” 78 . Šai teritorijai bija fizikāli un bioloģiski faktori, kas ir būtiski sugas vairošanās nodrošināšanai (jūras apgabals un ligzdošanas pludmales). Ir grūti noteikt vispārēju “vairošanās vietas” un “atpūtas vietas” definīciju, jo sugu ekoloģiskās īpašības ir ļoti atšķirīgas. Tālab jāņem vērā jaunākās zināšanas par sugu ekoloģiju un uzvedību.

2.3.4.c) “Noplicināšanas” jēdziens

(2-61)    Nedz Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā, nedz tās 1. pantā jēdziens “noplicināšana” nav definēts, lai gan šis jēdziens ir lietots arī citos direktīvas noteikumos (piemēram, 6. panta 2. punktā).

(2-62)    Noplicināšanu var vispārīgi definēt kā fizisku degradāciju, kas ietekmē dzīvotni (šajā gadījumā vairošanās vietu vai atpūtas vietu). Atšķirībā no iznīcināšanas degradācija var notikt arī lēni un pakāpeniski pasliktināt vietas funkcionalitāti. Tāpēc noplicināšana var neradīt tūlītēju vietas funkcionalitātes izzušanu. Tomēr tā var funkcionalitāti nelabvēlīgi ietekmēt pašreizējo ekoloģisko elementu kvalitātes vai kvantitātes ziņā un laika gaitā izraisīt to pilnīgu izzušanu. Ņemot vērā IV pielikuma a) daļā uzskaitīto sugu daudzveidību, novērtējums par konkrētas vairošanās vietas vai atpūtas vietas noplicināšanu ir jāveic katrā gadījumā atsevišķi.

(2-63)    Mēģinot noteikt un novērst cēloņus, kas izraisa vairošanās vai atpūtas funkciju pasliktināšanos vai pat izzušanu, ir svarīgi noteikt skaidru cēloņsakarību starp vienu vai vairākām cilvēka izraisītām darbībām un vairošanās vietas vai atpūtas vietas noplicināšanu vai iznīcināšanu. Noplicināšanas iemesli, protams, var atrasties attiecīgās vairošanās vietas vai atpūtas vietas iekšienē vai ārpus tās, un, iespējams, pat zināmā attālumā no tās. Šādi cēloņi un darbības ir jākontrolē tā, lai noplicināšanu un iznīcināšanu būtu iespējams novērst. Tikai skaidrs priekšstats par cēloņiem ļaus iestādēm attiecīgi rīkoties un nepieļaut tālāku noplicināšanu vai iznīcināšanu vai šādus procesus nākotnē.

(2-64) Tātad tādu darbību pieļaušana, kas tieši vai netieši noplicina aizsargājamās sugas dzīvotni vai kaitē tai, var būt 12. panta 1. punkta pārkāpums, kā to Tiesa atzinusi lietā C-340/10. Minētajā lietā Tiesa secinājusi, ka pārmērīga ūdens ieguve un citas kaitējošas darbības Paralimni ezera tuvumā varēja atstāt būtisku nelabvēlīgu ietekmi uz Kipras zalkša dzīvotni un šīs sugas saglabāšanos, it īpaši sausuma gados. Pieļaudama šāda veida darbību, Kipra nav izpildījusi 12. panta 1. punktā paredzētos pienākumus.

(2-65)    Lai definētu “noplicināšanas” robežas, 12. panta 1. punkta d) apakšpunkts obligāti jāanalizē kā vienots veselums. 12. panta mērķis ir ieviest IV pielikuma a) daļā minēto sugu stingras aizsardzības sistēmu. Papildus sugu aizsardzībai skaidri prasītā vairošanās vietu un atpūtas vietu aizsardzība – bez norādes uz “apzinātu” rīcību – uzskatāmi parāda lielo nozīmi, kāda šīm vietām piešķirta ar direktīvu. Šī īpašā aizsardzība pret vairošanās vietu un atpūtas vietu noplicināšanu vai iznīcināšanu ir pašsaprotami saistīta ar šo vietu pamatfunkciju, kam jāturpina nodrošināt visi elementi, kas vajadzīgi, lai konkrēts dzīvnieks (vai dzīvnieku grupa) varētu vairoties vai atpūsties.

(2-66)    Darbības, kas var izraisīt 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā minēto noplicināšanu (piemēri):

-lielā tritona (Triturus cristatus) vai citu stingri aizsargājamu abinieku nārsta vietu aizbēršana, kas (kopumā) pasliktina to vairošanās vietas funkciju;

-kāmja alas daļu kā vairošanās un atpūtas vietas funkcijas noplicināšana dziļās aršanas rezultātā,

-inženiertehniskie darbi upes posmā, kas ir stores (Acipenser sturio) vai citu stingri aizsargājamo zivju atpūtas un vairošanās vieta,

-zemes nosusināšana vai citas darbības, kas izraisa tādas izmaiņas hidroloģijā, kuras būtiski apdraud dzīvotņu ekoloģiskās īpašības un ietekmē Natrix natrix cypriaca (Kipras parastā zalkša, sk. 2.33. iedaļu) populāciju,

-tādu nokaltušu vai kalstošu koku gāšana/izvākšana, kas ir dažu IV pielikumā minēto stingri aizsargājamo saproksilofāgo vaboļu sugu 79 (Buprestis splendens, Cucujus cinnaberinus, Phryganophilus ruficollis un Pytho kolwensis) svarīgas dzīvotnes,

-māju, kūrortu, ceļu un citu infrastruktūras objektu būvniecība, kā arī gaismas piesārņojums vai zvejas darbības karetas (Caretta caretta) vairošanās teritorijās vai to tuvumā 80 .

2.3.4.d) Pasākumi, kuru mērķis ir nodrošināt vairošanās vietu vai atpūtas vietu nepārtrauktu ekoloģisko funkcionalitāti

(2-67) Pasākumi, ko izmanto, lai nodrošinātu nepārtrauktu ekoloģisko funkcionalitāti (turpmāk “NEF pasākumi”), ir preventīvi pasākumi, kuru mērķis ir minimalizēt vai pat novērst darbības nelabvēlīgo ietekmi uz aizsargājamo sugu vairošanās vietām vai atpūtas vietām. Tomēr tie var ietvert arī darbības, kas aktīvi uzlabo noteiktu vairošanās vietu vai atpūtas vietu tā, lai tās ekoloģiskā funkcionalitāte nekad nepasliktinātos vai neizzustu. Tas var ietvert, piemēram, vietas paplašināšanu vai jaunu dzīvotņu radīšanu vairošanās vietā vai atpūtas vietā vai saistībā ar to, lai saglabātu tās funkcijas. Protams, ar šādiem pasākumiem saistītās ekoloģiskās funkcionalitātes saglabāšana vai uzlabošana konkrētās sugas sakarā ir uzskatāmi jāparāda.

(2-68)    Šādus pasākumus var izmantot tikai tad, ja pastāv atļauju piešķiršanas vai plānošanas režīms ar oficiālām procedūrām un kompetentās iestādes var novērtēt, vai pasākumi, kas veikti, lai saglabātu objekta “vairošanās” vai “atpūtas” funkcijas, ir pietiekami. NEF pasākumi var būt risinājums, ja darbība varētu ietekmēt tikai kādu daļu no vairošanās vietas vai atpūtas vietas. Ja NEF pasākumu rezultātā vairošanās vieta vai atpūtas vieta joprojām saglabāsies vismaz tādā pašā (vai lielākā) platībā un saglabās tādu pašu (vai labāku) kvalitāti attiecīgajām sugām, vietas funkcijas, kvalitātes vai integritātes pasliktināšanās nenotiks. Vietas nepārtrauktas ekoloģiskās funkcionalitātes saglabāšana vai uzlabošana ir ļoti būtiska. Tāpēc ir svarīgi monitorēt NEF pasākumu rezultativitāti.

(2-69)    Saskaņā ar piesardzības principu, ja ierosinātie pasākumi (piemēram, tie, ko projekta attīstītājs ierosinājis projekta kontekstā) negarantē vietas ekoloģiskās funkcionalitātes nepārtrauktību, tie nebūtu jāuzskata par saderīgiem ar 12. panta 1. punkta d) apakšpunktu. Lai 12. panta 1. punkta d) apakšpunkts būtu izpildīts, jābūt augsta līmeņa pārliecībai par to, ka pasākumi ir pietiekami, lai novērstu jebkādu noplicināšanu vai iznīcināšanu, un pasākumi ir faktiski jāveic piemērotā laikā un veidā, lai nekādu noplicināšanu vai iznīcināšanu nepieļautu. Sekmju varbūtības novērtējums jāveic, ņemot vērā objektīvu informāciju un attiecīgās vietas parametrus un specifiskos vidiskos apstākļus.

(2-70) Atbilstoši NEF pasākumi, kas nodrošina, ka vietas funkcija, kvalitāte vai integritāte nepasliktināsies, attiecīgās sugas aizsardzību kopumā ietekmēs pozitīvi.

(2-71)    NEF pasākumi varētu būt darbības vai projekta specifikāciju neatņemama daļa; tie varētu būt arī daļa no preventīviem pasākumiem saskaņā ar stingras aizsardzības sistēmu, kas nodrošina atbilstību 12. panta 1. punkta d) apakšpunktam.

(2-72)    Pamatojoties uz vairošanās vietu un atpūtas vietu definīciju (sk. 2.3.4.b) iedaļu), iepriekš izklāstītā pieeja šķiet īpaši svarīga attiecībā uz dzīvniekiem ar mazu areālu, kur vairošanās vietas vai atpūtas vietas ir norobežotas kā “funkcionālas vienības” (t. i., tiek izmantota plašāka pieeja). Šajā sakarā jāuzsver, ka dalībvalstij ir konsekventi jādefinē konkrētas sugas vairošanās vietas un atpūtas vietas un līdz ar to jānodrošina to aizsargāšana visā teritorijā.

(2-73)    NEF pasākumi atšķiras no kompensācijas pasākumiem vārda šaurākajā nozīmē (arī no kompensācijas pasākumiem, kas paredzēti Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktā). Kompensācijas pasākumu mērķis ir kompensēt konkrētu nelabvēlīgu ietekmi uz sugu, tātad tas nozīmē, ka vairošanās vietas vai atpūtas vietas noplicināšana vai iznīcināšana notiek vai ir notikusi. NEF pasākumu gadījumā tas tā nav: tie nodrošina, ka vairošanās vietas vai atpūtas vietas ekoloģiskā funkcionalitāte pēc darbības veikšanas saglabājas pilnībā neskarta (kvantitatīvā un kvalitatīvā izteiksmē). Ja vairošanās vieta vai atpūtas vieta tiek noplicināta vai iznīcināta, vienmēr ir vajadzīga atkāpe saskaņā ar 16. pantu, ja tajā noteiktie nosacījumi ir izpildīti. Kompensācijas pasākumu izmantošana saskaņā ar 16. pantu aplūkota 3.2.3.b) iedaļā.

2.3.5.Savvaļā iegūtu īpatņu turēšana, transportēšana un pārdošana vai apmaiņa un to piedāvāšana pārdošanai vai apmaiņai

(2-74)    Attiecībā uz IV pielikuma a) daļas sugām 12. panta 2. punktā noteikts: “Attiecībā uz minētajām sugām dalībvalstis aizliedz savvaļā iegūtu īpatņu turēšanu, transportēšanu un pārdošanu vai apmaiņu, un to piedāvāšanu pārdošanai vai apmaiņai, izņemot gadījumus, kad īpatnis likumīgi iegūts pirms šīs direktīvas ieviešanas.”. Direktīvas 12. panta 3. punktā noteikts, ka 12. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā un 12. panta 2. punktā minētos aizliegumus piemēro visā IV pielikuma a) daļā uzskaitīto sugu dzīves ciklā.

2.3.6.IV pielikuma a) daļā minēto sugu īpatņu nejaušas sagūstīšanas un nonāvēšanas monitoringa sistēma

(2-75) Direktīvas 12. panta 4. punktā prasīts izveidot IV pielikuma a) daļā uzskaitīto dzīvnieku sugu īpatņu nejaušas sagūstīšanas un nonāvēšanas monitoringa sistēmu. Monitoringa sistēmai jābūt pietiekami stabilai, lai varētu iegūt ticamus datus par visu to darbību ietekmi, kas varētu radīt attiecīgo sugu nejaušas sagūstīšanas un nonāvēšanas risku. Savāktajai informācijai jāspēj sniegt ticamas aplēses par nejaušu sagūstīšanu un nonāvēšanu, kuras kopā ar saglabāšanās stāvokļa uzraudzības rezultātiem var palīdzēt pieņemt informācijā balstītu lēmumu par to, vai jāveic saglabāšanas pasākumi, lai nodrošinātu, ka būtiska nelabvēlīga ietekme uz attiecīgo sugu netiek radīta.

Kā piemērus var minēt monitoringu attiecībā uz vaļveidīgo vai jūras bruņurupuču piezveju zvejas rīkos vai to bojāeju sadursmē ar kuģi, sikspārņu bojāeju pie vējturbīnām vai dzīvnieku bojāeju uz autoceļiem (piemērs: abinieki pavasara migrācijas laikā). Lietā C-308/08 Tiesa pievērsās jautājumam par 12. panta 4. punkta īstenošanu attiecībā uz Ibērijas lūsi (Lynx pardinus) Andalūzijā un atzīmēja, ka pastāv monitoringa sistēma, kas attiecas uz Ibērijas lūšu nejaušu nonāvēšanu ceļu satiksmē (skatīt nākamo ierāmējumu).

(2-76) Būtisks rezultatīvu saglabāšanas pasākumu īstenošanas priekšnoteikums ir nejaušas sagūstīšanas un nonāvēšanas sistemātisks monitorings un uzticamu datu vākšana par to. Piemēram, attiecībā uz piezveju zvejas rīkos monitoringa sistēma var balstīties uz datiem, ko dalībvalstis savākušas zivsaimniecības datu vākšanas satvarā 82 . Regulā (ES) 2017/1004 paredzēti noteikumi par zivsaimniecības bioloģisko, vidisko, tehnisko un sociālekonomisko datu vākšanu, pārvaldību un izmantošanu, kas veicina kopējās zivsaimniecības politikas un vides tiesību aktu mērķu sasniegšanu. Modernām kontroles tehnoloģijām, piemēram, attālā elektroniskā monitoringa (REM) rīkiem, kas ietver videonovērošanas sistēmu un sensorus, ir liels potenciāls. Jaunākās attīstības tendences mākslīgā intelekta jomā var atvieglot liela REM datu apjoma automātisku caurskatīšanu. Šādi kontroles instrumenti iestādēm sagādā izmakslietderīgus un dzīvotspējīgus līdzekļus, ar ko iespējams monitorēt un uzskaitīt jutīgu sugu nejaušas nozvejas. Šādi REM rīki visā pasaulē arvien vairāk tiek izmantoti par dažādu zvejniecības kontroles jautājumu risinājumu gadījumos, kad datu vākšanai un kontrolei un izpildes panākšanai ir vajadzīgs izmakslietderīgs nepārtraukts monitorings.

Dalībvalstīm ir pienākums saskaņā ar ES datu vākšanas daudzgadu programmu izstrādāt nacionālos darba plānus. ES daudzgadu programma 2020.–2021. gadam tika pieņemta ar Komisijas Deleģēto lēmumu (ES) 2019/910 un Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2019/909. Programmā paredzēts pienākums vākt datus par visu to putnu, zīdītāju, rāpuļu un zivju nejaušām nozvejām, kuri ir aizsargāti saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem un starptautiskiem nolīgumiem. Dati par visu veidu zvejniecībām un kuģiem jāvāc reisos, kuros uz zvejas kuģa atrodas zinātniskais novērotājs, vai pašiem zvejniekiem, šajā nolūkā izmantojot zvejas žurnālus.

Ja novērotāju reisos savāktie dati nesniedz galalietotāju vajadzībām pietiekamu priekšstatu par nejaušām nozvejām, dalībvalstīm jāizmanto citas metodes, piemēram, attālais elektroniskais monitorings (REM), kurā izmanto uz kuģa uzstādītas kameras, kas reģistrē zvejas rīku pacelšanu un nozveju. Datu vākšanas metodēm un kvalitātei jābūt paredzētajiem mērķiem piemērotām, un tām jāatbilst paraugpraksei un relevantajai metodikai, ko ieteikušas attiecīgās zinātniskās struktūras. Lai varētu nodrošināt ticamu piezvejas aplēsi, tām būtu jāaptver pietiekama flotes daļa. Lai vāktu datus par attiecīgajās regulās un direktīvās noteikto aizsargājamo un jutīgo sugu nejaušām nozvejām un īstenotu piemērotus saglabāšanas pasākumus, vajadzīga cieša starpnozaru un starpiestāžu sadarbība, noteikumu izpildes panākšana un pietiekams atbalsts – gan zvejniekiem, gan no zvejnieku puses.

(2-77) Attiecībā uz sugām ar plašu areālu, piemēram, vaļveidīgajiem, kas pārvietojas pāri dalībvalstu ūdens robežām, sadarbība ar citām valstīm sugu dabiskajā areālā ir būtiska, jo monitorings un pasākumi attiecas uz zvejas kuģiem no dažādām valstīm. Tāpēc ir lietderīgi uzsvērt, ka 12. pantā noteiktie pienākumi ir dalībvalstu kopīga atbildība. Šo viedokli apstiprina iepriekš minēto noteikumu formulējums un direktīvas pārvalstiskais mērķis, proti, aizsargāt Kopienā nozīmīgas sugas un dzīvotnes to dabiskajā areālā, kā arī Līgumā noteiktais lojālas sadarbības pienākums. Tāpēc, lai gan galvenā atbildība par 12. panta īstenošanu gulstas uz dalībvalsti, kurā sugas īpatņi dzīvo, citām dalībvalstīm jāsadarbojas, ja šāda sadarbība vajadzīga, lai izpildītu juridiskos pienākumus. Tas attiecas gan uz monitoringu, gan uz saglabāšanas pasākumu īstenošanu.

(2-78) Ņemot vērā monitoringa sistēmas savākto informāciju, dalībvalstīm jāveic tālāka izpēte vai jāpiemēro saglabāšanas pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka nejaušas sagūstīšanas un nonāvēšanas gadījumi nerada būtisku nelabvēlīgu ietekmi uz attiecīgajām sugām. Tālab ir svarīgi arī iegūt ticamu informāciju par sugas populāciju, areālu un saglabāšanās stāvokli, un tam vajadzīga pilnīga direktīvas 11. pantā prasītās uzraudzības īstenošana.

(2-79) Lai gan 12. panta 4. punktā “būtiska negatīva ietekme” nav definēta 83 , var saprast, ka tiek prasīta sīka izpēte par nejaušas sagūstīšanas un nonāvēšanas ietekmi uz sugu subpopulāciju un populāciju stāvokli un, visbeidzot, uz labvēlīga saglabāšanās stāvokļa sasniegšanu vai uzturēšanu. Ietekmes būtiskums jānovērtē katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā sugas dzīves ciklu, nelabvēlīgās ietekmes apmēru un ilgumu, kā arī attiecīgās sugas saglabāšanās stāvokli un tendences. Piemēram, ietekmi var uzskatīt par būtisku, ja kādai sugai ir nelabvēlīgs saglabāšanās stāvoklis un ja nejaušas sagūstīšanas un nonāvēšanas dēļ īpatņu skaits samazinās vēl vairāk, jo īpaši, ja tas ietekmē nākotnes atjaunošanās izredzes. Ietekme par būtisku būtu jāvērtē arī tad, ja regulāri tiek nejauši sagūstīts un nonāvēts liels skaits dzīvnieku, jo tas var ietekmēt attiecīgās sugas subpopulāciju vai vietējo populāciju. Ja datu par saglabāšanās stāvokli un/vai faktisko nejaušas sagūstīšanas un nonāvēšanas apmēru trūkst, jāpiemēro piesardzības princips.

(2-80) Cita darbība, kas var izraisīt stingri aizsargājamo jūras sugu dzīvnieku nejaušu nonāvēšanu, ir jūras satiksme, jo īpaši dzīvnieku sadursmes ar kuģiem. Dalībvalstis var apsvērt plašu preventīvo pasākumu klāstu, to vidū kuģu ātruma samazināšanu vai satiksmes maršruta maiņu. Šie pasākumi parasti jāīsteno saskaņā ar Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (SJO) noteikumiem. Atkarībā no ierosināto pasākumu darbības jomas un to ietekmes uz parasto jūras satiksmi un saskaņā ar Direktīvu 2002/59/EK tas varētu būt jādara, iesniedzot SJO ES priekšlikumu.

(2-81) Dažas militāras darbības, jo īpaši aktīvu hidrolokatoru izmantošana jūras vidē vai nesprāgušas munīcijas izgāšana vai iznīcināšana, var izraisīt jutīgu sugu, piemēram, vaļveidīgo, bojāeju. Uz militārām darbībām 12. panta noteikumi neattiecas, tāpēc dažādu dalībvalstu jūras karaflotes ir izstrādājušas rīcībpolitikas iniciatīvas, kuras attiecas uz militāro hidrolokatoru izmantošanu un kurās ņemta vērā vajadzība mazināt iespējamo ietekmi uz vidi. Piemēram, var noteikt piesardzības zonas, kurās hidrolokatoru izmantošana ir ierobežota. Tas būtu jādara, ievērojot spēkā esošos starptautiskos tiesību aktus, ko galvenokārt reglamentē Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencija, arī īpašus noteikumus par konkrētām karakuģu tiesībām un pienākumiem.

3. Direktīvas 16. PANTS

16. panta teksts

1. Ja nav apmierinošas alternatīvas un ja netiek kaitēts attiecīgo sugu populāciju saglabāšanai labvēlīgā aizsardzības statusā [saglabāšanās stāvoklī] to dabiskās izplatības areālā, dalībvalstis drīkst atkāpties no 12., 13., 14. panta un 15. panta a) un b) punkta noteikumiem, lai: a) aizsargātu savvaļas faunu un floru un saglabātu dabiskās dzīvotnes; b) novērstu nopietnu kaitējumu, jo īpaši labībai, mājlopiem, mežiem, zivsaimniecībai un ūdeņiem un citiem īpašuma veidiem; c) rūpētos par veselības aizsardzību un sabiedrības drošību vai obligāti ievērotu citas sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, tostarp sociāla vai ekonomiska rakstura intereses un videi primāri svarīgas labvēlīgas pārveides; d) izpētes un izglītības nolūkā atjaunotu minēto sugu populācijas un reintroducētu minētās sugas, un veiktu šī mērķa sasniegšanai vajadzīgās vairošanas darbības, tostarp augu mākslīgo pavairošanu; e) stingri noteiktos apstākļos pēc izvēles principa un ierobežotā apmērā atļaut IV pielikumā uzskaitīto sugu atsevišķu īpatņu ieguvi vai turēšanu ierobežotā skaitā, ko nosaka kompetentās valsts iestādes. 2. Dalībvalstis reizi divos gados nosūta Komisijai komitejas noteiktā formā sagatavotu ziņojumu par atkāpēm, kas izdarītas saskaņā ar 1. punktu. Komisija sniedz atzinumu par šīm atkāpēm ne vēlāk kā 12 mēnešos pēc ziņojuma saņemšanas, kā arī sniedz pārskatu komitejai. 3. Minētajā ziņojumā norāda: a) sugas, attiecībā uz kurām izdara atkāpes, un šo atkāpju iemeslus, tostarp riska veidu, attiecīgā gadījumā sniedzot norādi uz noraidītajām alternatīvām un izmantotajiem zinātniskajiem datiem; b) līdzekļus, ierīces vai paņēmienus, kas ir atļauti dzīvnieku sugu īpatņu gūstīšanā vai nonāvēšanā, un to izmantošanas iemeslus; c) laika un vietas apstākļus, kādos pieļauj šādas atkāpes; d) iestādi, kas ir pilnvarota pārliecināties par nepieciešamo nosacījumu izpildi un paziņot par to, un izlemt, kādus līdzekļus, ierīces vai paņēmienus drīkst izmantot, ar kādiem ierobežojumiem un kādi resori to drīkst darīt, un kurām personām jāveic attiecīgais uzdevums; e) īstenotos uzraudzības pasākumus un iegūtos rezultātus.

(3-1)    Direktīvas 16. pantā paredzēta iespēja atkāpties, arī no dzīvnieku sugas stingras aizsardzības sistēmas, kas izveidota saskaņā ar 12. pantu.

(3-2)    Direktīvas 16. pantā paredzētā iespēja atkāpties no 12. pantā noteiktajiem ierobežojumiem un aizliegumiem ir ierobežota. Atkāpēm jābūt pamatotām ne tikai attiecībā uz direktīvas vispārējo mērķi, bet arī uz trim konkrētiem nosacījumiem (sk. 3.2. iedaļu).

(3-3)    Ja kāds no šiem nosacījumiem nav izpildīts, atkāpe nav derīga. Tādēļ visas vispārīgās un konkrētās prasības dalībvalstu iestādēm rūpīgi jāizpēta pirms atkāpes piešķiršanas.

3.1. Vispārīgi juridiskie apsvērumi

3.1.1. Pienākums nodrošināt pilnīgu, skaidru un precīzu 16. panta transponēšanu

(3-4)    Transponējot 16. pantu valsts tiesību aktos, jānodrošina, ka kompetentās iestādes īsteno atkāpes noteikumus. Jāņem vērā, ka direktīva ir saistoša tikai attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet tā sasniegšanas veids ir atstāts dalībvalstu ziņā. Tomēr Tiesa ir noteikusi šīs rīcības brīvības robežas. Tātad 16. pantā paredzētās atkāpju sistēmas transponēšanai valsts tiesību aktos jāatbilst visiem ES tiesību pamatprincipiem un vairākām prasībām, kā skaidrots turpmāk.

(3-5)    Saskaņā ar EST judikatūru 84 “direktīvas transponēšana valsts tiesību aktos ne vienmēr prasa, lai tās noteikumi tiktu formāli un burtiski iestrādāti konkrētos tiesību aktos. Vispārējs juridiskais konteksts atkarībā no direktīvas satura var būt atbilstošs mērķim ar nosacījumu, ka ar to patiešām tiek nodrošināta direktīvas pilnīga piemērošana pietiekami skaidri un precīzi”. Administratīvos noteikumus, kurus iestādes pēc būtības var mainīt un kuri netiek pienācīgi publiskoti, nevar uzskatīt par tādiem, kas nodrošina dalībvalsts pienākumu pienācīgu izpildi saskaņā ar LESD un direktīvu 85 .

(3-6) Tas nozīmē, ka 16. panta prasību piemērošana praksē neaizstāj tā oficiālu transponēšanu. Lietā C-46/11 Tiesa apstiprināja, ka pareiza direktīvas noteikumu īstenošana pati par sevi nevar nodrošināt skaidrību un precizitāti, kas nepieciešama tiesiskās noteiktības principa ievērošanai. Turklāt tikai administratīvo praksi vien nevar uzskatīt par dalībvalstu pienākuma transponēt direktīvu 86 valsts tiesībās īstenošanu.

(3-7)    Turklāt direktīvu noteikumi ir jāīsteno ar neapstrīdamu saistošu spēku un ar konkrētību, precizitāti un skaidrību, kas vajadzīga, lai izpildītu juridiskās noteiktības prasības 87 . Lietā C-339/87 Tiesa vēl skaidrāk norādīja, ka “kritēriji, kas dalībvalstīm ir jāievēro, lai atkāptos no direktīvā noteiktajiem aizliegumiem, ir jāpārņem īpašās valsts tiesību normās, jo precīza transponēšana kļūst īpaši svarīga gadījumā, kad kopīgā mantojuma apsaimniekošana ir uzticēta dalībvalstīm to attiecīgajās teritorijās”. Tiesa 2005. gada 20. oktobra spriedumā piemēroja šo judikatūru Dzīvotņu direktīvai un norādīja, ka “Dzīvotņu direktīvas ietvaros, kas paredz kompleksas un tehniskas normas vides tiesību jomā, dalībvalstīm ir īpaši jānodrošina, lai to tiesību akti, kas paredzēti šīs direktīvas transponēšanai, būtu skaidri un precīzi” 88 .

(3-8)    Kā Tiesa spriedusi attiecībā uz Dzīvotņu direktīvas 16. pantu kritēriji, uz kuru pamata dalībvalstis var atkāpties no direktīvā noteiktajiem aizliegumiem, ir nepārprotami jāatspoguļo valsts tiesību normās. Tātad Dzīvotņu direktīvas 16. pants ir jāinterpretē šauri, jo tajā ir precīzi definēti apstākļi, kādos dalībvalstis drīkst atkāpties no direktīvas 12.–15. panta 89 . Tiesa šo nostāju atkārtoja lietā C-46/11 90 .

(3-9) Lai nodrošinātu interpretācijas un piemērošanas viendabību, dalībvalstīm 16. panta transponēšanā jāievēro direktīvā izmantoto terminu un jēdzienu nozīme 91 . Tas nozīmē arī to, ka valsts transponēšanas pasākumiem jāgarantē direktīvas pilnīga piemērošana, negrozot tās noteikumus, nepiemērojot tās noteikumus selektīvi un nepievienojot papildu nosacījumus vai atkāpes, kas direktīvā nav paredzētas 92 . Piemēram, lietā C-6/04 93 Tiesa secināja, ka atkāpe, kas pieļauj darbības, kuru rezultātā tiek nonāvētas aizsargājamās sugas un noplicinātas vai iznīcinātas to vairošanās vietas un atpūtas vietas, pat ja šādas darbības ir likumīgas un no tām nevar saprātīgi izvairīties, “ir pretrunā Dzīvotņu direktīvas idejai un mērķim, kā arī 16. panta tekstam”.

Lietā C-183/05 94 Tiesa uzskatīja, ka Īrijas tiesību aktos paredzētais atkāpju režīms (Wildlife Act 23. panta 7. punkta b) apakšpunkts) nav saderīgs ar direktīvas 12. un 16. pantu. Saskaņā ar Īrijas tiesību aktiem darbības, kas savvaļas sugu vairošanās vietās vai atpūtās vietas iejaucas vai tās iznīcina netīši, nav uzskatāmas par noziedzīgu nodarījumu. Tiesa uzskata, ka šis noteikums ne tikai neatbilst direktīvas 12. panta 1. punkta d) apakšpunkta prasībām, kas aizliedz šādas darbības neatkarīgi no tā, vai tās ir tīšas vai nav, bet pārsniedz arī direktīvas 16. pantā paredzēto, jo nosacījumi, ar kuriem drīkst piešķirt atkāpes, direktīvā ir uzskaitīti izsmeļoši.

(3-10)    Valstu noteikumiem jānodrošina, ka visi 16. pantā paredzētie nosacījumi tiek transponēti stingri un pilnībā, nevis selektīvi piemērojot tikai dažus noteikumus. Lietā C-98/03 95 Tiesa konstatēja, ka Vācijas tiesību akts (Federālā Dabas aizsardzības likuma 43. panta 4. punkts) nav saderīgs ar direktīvas 16. pantu, jo uz atkāpēm nav attiecināti visi minētajā pantā paredzētie nosacījumi.

Lietā C-508/04 96 Tiesa precizēja, ka “valsts noteikumi, kas pakļauj atkāpju piešķiršanu aizliegumiem, kas noteikti ar minētās direktīvas 12.–14. pantu un 15. panta a) un b) punktu, nevis visiem direktīvas 16. pantā noteiktajiem kritērijiem un nosacījumiem, bet nepilnīgā veidā atsevišķiem elementiem, neveido sistēmu, kas izpilda šī pēdējā minētā panta prasības”. Lietā C-46/11 Tiesa konstatēja, ka Polijas tiesību akti nav saderīgi ar 16. pantu, jo atkāpes tajos nav pakļautas visiem minētajā pantā paredzētajiem nosacījumiem.

3.1.2. Pareiza atkāpju vispārējā piemērošana

(3-11) Direktīvas 16. pantā paredzēto atkāpju izmantošanai jābūt galējam līdzeklim 97 . Valsts iestādēm, kas ir atbildīgas par atkāpju piešķiršanu, jāņem vērā, ka atkāpes jāinterpretē un jāīsteno šauri, lai neapdraudētu direktīvas vispārējo mērķi un galvenos noteikumus 98 . Lietā C-6/04 Tiesa precizēja, ka šis princips ir piemērojams arī 16. panta kontekstā 99 . Lietā C-674/17 EST nolēma, ka “atkāpe, kas pamatota ar Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktu, var būt vienīgi konkrēta un precīza piemērošana atbilstoši precīzām prasībām un konkrētām situācijām” 100 .

(3-12)    Attiecībā uz pasākumiem, kas jāveic saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 12. pantu, jāuzsver vajadzība īstenot atbilstošus un rezultatīvus pasākumus pietiekamā un verificējamā veidā. Tādu pašu pieeju var izmantot attiecībā uz atkāpju sistēmu. Pareizi izmantota, tā garantē, ka atkāpju piešķiršana nav pretrunā direktīvas mērķim 101 . Lietā C-6/04 Tiesa konstatēja, ka “Dzīvotņu direktīvas 12., 13. un 16. pants rada viendabīgu normu kopumu, kas paredzēts, lai aizsargātu attiecīgo sugu populācijas tādējādi, ka visas atkāpes, kas nebūtu saderīgas ar šo direktīvu, ir pretrunā gan tās 12. un 13. pantā noteiktajiem aizliegumiem, gan arī noteikumam, saskaņā ar kuru atkāpes var pieļaut atbilstoši šīs pašas direktīvas 16. pantam”.

Parasti jebkura nosacījuma vai pārbaužu stingrība palielināsies līdz ar atkāpes iespējamās ietekmes uz sugu vai populāciju smagumu.

(3-13)    Atkāpes piešķiršana nozīmē, ka kompetentās valsts iestādes ir pārliecinājušās par to, ka visi 16. pantā paredzētie nosacījumi ir izpildīti. Dalībvalstu ziņā ir nodrošināt, ka visu to teritorijā piešķirto atkāpju kopējā ietekme nerada sekas, kas ir pretrunā 12. panta un visas direktīvas mērķiem 102 .

(3-14) Tātad atkāpju izmantošanu nereti vislabāk iespējams pārvaldīt valsts saglabāšanas noteikumu satvarā, lai nodrošinātu, ka attiecībā uz konkrētu sugu piešķirto atkāpju kumulatīvā ietekme visā visumā neliedz dalībvalstī sugu uzturēt labvēlīgā saglabāšanās stāvoklī valsts un/vai bioģeogrāfiskajā līmenī. Jebkurā gadījumā dalībvalstīm jānodrošina pārskats par atkāpju izmantošanu un tā jāuzrauga valsts līmenī (pārrobežu populāciju gadījumā varētu būt vajadzīgs pārskats, kas sniedzas pāri robežām). Tas var nozīmēt, ka atkarībā no dalībvalsts organizatoriskās struktūras reģionālām vai vietējām iestādēm jāizvērtē atkāpju ietekme ārpus to teritorijas.

Piemērs tam, kā valsts iestāde var noteikt savā teritorijā piešķirto atkāpju izmantošanas robežas, ir atrodams lietā C-342/05. Šajā lietā Tiesa precizē: “Attiecībā uz apstākli, ka lēmumi izdot vilku medību atļaujas ir atkarīgi arī no maksimālā reģionālajā medību iecirknī nomedījamo īpatņu skaita, to nevar uzskatīt par tādu, kas ir pretrunā Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktam. Šis skaits, kas tiek noteikts atkarībā no īpatņu skaita, kādu var likvidēt, neapdraudot attiecīgo sugu, ir tikai ietvari, kuros medību iecirknis var izsniegt medību atļaujas, ja turklāt ir izpildīti Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punkta nosacījumi.” 103 Citiem vārdiem sakot, noteikt maksimālo pieļaujamo īpatņu skaitu, ko drīkst nonāvēt (lai nepieļautu nelabvēlīgu ietekmi uz saglabāšanās stāvokli), ir iespējams, taču tas nenozīmē, ka atkāpēm nav jāatbilst visiem 16. panta 1. punkta nosacījumiem.

3.2. Rūpīgi kontrolēta atkāpju piešķiršanas sistēma: trīs pārbaudes

(3-15) Direktīvas 16. pantā ir noteiktas trīs pārbaudes, un pirms atkāpes piešķiršanas tās visas jāiztur:

1) jāvar uzskatāmi parādīt, ka pastāv viens vai vairāki no 16. panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā minētajiem iemesliem, vai stingri noteiktos apstākļos, selektīvi un ierobežotā apmērā atļaut IV pielikumā uzskaitīto sugu atsevišķu īpatņu ieguvi vai turēšanu ierobežotā skaitā, ko nosaka kompetentās valsts iestādes (e) apakšpunkts);

2) jāpierāda apmierinošas alternatīvas neesība un

3) jāgūst pārliecība, ka atkāpe neapdraud populāciju uzturēšanu labvēlīgā saglabāšanās stāvoklī.

Trešā pārbaude atspoguļo Dzīvotņu direktīvas vispārējo mērķi, proti, sekmēt biodaudzveidību, saglabājot dabiskās dzīvotnes un savvaļas faunu un floru (2. panta 1. punkts). Veiktajiem pasākumiem jābūt izstrādātiem tā, lai aizsargājamās dabiskās dzīvotnes un savvaļas dzīvnieku un augu sugas uzturētu vai atjaunotu labvēlīgā saglabāšanās stāvoklī. Tajos jāņem vērā arī ekonomiskās, sociālās un kultūrālās prasības, kā arī reģionālās un vietējās īpatnības (2. panta 2. un 3. punkts).

Pirms otrās un trešās pārbaudes veikšanas pieteikumam ir jābūt izturējušam pirmo pārbaudi. Praktiski tas nozīmē, ka nav lielas jēgas izskatīt jautājumu par apmierinošām alternatīvām un ietekmi uz saglabāšanās stāvokli, ja darbība neatbilst 16. panta 1. punkta a)–e) apakšpunktam.

(3-16)    Tomēr dalībvalstīm ir jāpārliecinās, ka izturētas ir visas trīs pārbaudes. Kompetentajām iestādēm ir uzskatāmi jāparāda, ka katra atkāpe atbilst visiem kritērijiem, kā Tiesa to izskaidrojusi lietā C-342/05: “Tā kā minētā tiesību norma paredz izņēmuma regulējumu, kas jāinterpretē šauri un saskaņā ar kuru attiecīgo nosacījumu esamības pierādīšanas pienākums attiecībā uz katru atkāpi ir jāuzliek iestādei, kas pieņem lēmumu, dalībvalstīm ir jānodrošina, ka jebkuras atkāpes ir pamatotas ar precīzi un atbilstoši pamatotiem lēmumiem, kuros ir norādes uz Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktā paredzētajiem iemesliem, nosacījumiem un prasībām” 104 .

Shēma, kā piešķirama atkāpe saskaņā ar 16. panta 1. punktu

3.2.1.1. PĀRBAUDE. Uzskatāmi parādīt, ka pastāv viens no 16. panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā minētajiem iemesliem, vai stingri noteiktos apstākļos selektīvi un ierobežotā apmērā atļaut IV pielikumā uzskaitīto sugu atsevišķu īpatņu ieguvi vai turēšanu ierobežotā skaitā, ko nosaka kompetentās valsts iestādes (16. panta 1. punkta e) apakšpunkts)

(3-17) Atkāpes tiek piešķirtas, ja pastāv īpaša problēma vai situācija, kas jārisina. Atkāpēm jāpamatojas uz vismaz vienu no 16. panta 1. punkta a), b), c), d) un e) apakšpunktā minētajām iespējām. Īpašas atkāpes, kas ne ar vienu no šiem iemesliem/iespējām nav pamatotas, ir pretrunā gan Dzīvotņu direktīvas idejai un mērķim, gan tās 16. panta tekstam 105 .

Lietā C-508/04 106 Tiesa konstatēja, ka Austrijas tiesību akti nav saderīgi ar direktīvas 16. panta 1. punktu, daļēji tāpēc, ka Austrijas tiesību aktos paredzētie iemesli, kas pamato atkāpi (t. i., komerciālas lauksaimniecības vai mežkopības darbības, dzērienu ražošana un iekārtu būvniecība), nevienā no direktīvas 16. panta 1. punktā izsmeļoši uzskaitītajiem iemesliem/iespējām neietilpst.

(3-18)    Kad tiek piešķirta atkāpe, izvirzītajam mērķim jābūt skaidram un precīzam, un valsts iestādei, ņemot vērā stabilus zinātniskos datus, jāpierāda, ka atkāpes ir piemērotas, lai minēto mērķi sasniegtu, jāpamato 16. panta 1. punkta a)–e) apakšpunktā paredzētā iemesla/iespējas izvēle un jāverificē, vai īpašie nosacījumi ir izpildīti 107 .

a) Aizsargāt savvaļas faunu un floru un saglabāt dabiskās dzīvotnes

(3-19) Pirmais atkāpes piešķiršanas iemesls ir savvaļas augu un dzīvnieku aizsardzība un dabisko dzīvotņu saglabāšana. 16. panta 1. punkta a) apakšpunktā nav konkretizēts ne attiecīgo dzīvnieku, augu vai dabisko dzīvotņu veids, ne apdraudējuma veids. Ņemot vērā direktīvas vispārējo mērķi, šis iemesls, visticamāk, aptvers jutīgas, retas, apdraudētas vai endēmiskas sugas un dabiskās dzīvotnes (piemēram, tās, kas uzskaitītas Dzīvotņu direktīvas pielikumos), un tā nolūks būs faktiski samazināt konkrētas sugas nelabvēlīgo ietekmi uz tām. Plaši izplatītas un labā stāvoklī esošas sugas intereses nostādīt augstāk par direktīvas 1. panta g) punkta kritērijiem atbilstošas sugas interesēm būtu neierasti.

(3-20)    Kompetentajai iestādei, izskatot katru gadījumu atsevišķi, būtu rūpīgi jāpārbauda, vai ar Kopienā nozīmīgas dzīvotnes vai sugas aizsardzības interesēm var pamatot citas Kopienā nozīmīgas sugas ietekmēšanu, piemēram, gadījumā, kad plēsēju suga varētu vietējā mērogā apdraudēt barības sugu 108 . Pirms apsvērt iespēju piešķirt atkāpi, lai aizsargātu barības sugu, kompetentajai iestādei būtu jānovērtē un jānovērš visi citi iespējamie apdraudējumi (piemēram, dzīvotņu noplicināšana, pārmērīga medīšana, traucējumi, domesticēto sugu konkurence). Novērtējumā būtu jāiekļauj iespējamās atkāpes aptvertās sugas saglabāšanās stāvoklis salīdzinājumā ar attiecīgās “faunas, floras un dzīvotņu” saglabāšanās stāvokli, ilgtermiņa ietekme uz skarto populāciju vai populācijām, ilgtermiņa iedarbīgums apdraudējuma samazināšanā utt. Novērtējumā būtu jāievēro proporcionalitātes princips: radītie apgrūtinājumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem.

b) Novērst smagu kaitējumu, jo īpaši lauksaimniecības kultūrām un dzīvniekiem, mežiem, zivsaimniecībai un ūdeņiem un citiem īpašuma veidiem

(3-21) Otrs atkāpes piešķiršanas iemesls ir novērst smagu kaitējumu, jo īpaši lauksaimniecības kultūrām un dzīvniekiem, mežiem, zivsaimniecībai un ūdeņiem un citiem īpašuma veidiem. Šajā atkāpē ir ņemtas vērā ekonomiskās intereses, un, kā norādīts, novēršamajam kaitējumam ir jābūt smagam. Tomēr saraksts nav izsmeļošs; tas var attiekties uz citiem īpašuma veidiem. Smags kaitējums ir saistīts ar konkrētām interesēm, t. i., tas cita starpā izraisa vai varētu radīt tiešus vai netiešus ekonomiskus un/vai finansiālus zaudējumus, īpašuma vērtības zudumu vai ražošanas līdzekļu zaudējumu.

(3-22)    Tomēr, kā Tiesa uzsvērusi savā spriedumā lietā C-46/11, 16. panta 1. punkta b) apakšpunkts neļauj iestādēm atkāpties no 12. pantā noteiktajiem aizliegumiem tikai tāpēc, ka šādu aizliegumu ievērošana liek mainīt lauksaimniecības, mežsaimniecības vai zivkopības darbību. Lietā C-46/11 Tiesa noteica, ka 16. panta 1. punkta b) apakšpunktā nav atļauts no 12. panta aizliegumiem atkāpties, pamatojoties uz to, ka šo aizliegumu ievērošana neļautu izmantot tehnoloģijas, ko parasti izmanto lauksaimniecībā, mežsaimniecībā vai zivkopībā 109 .

(3-23)    Nolēmumā par salīdzināmu atkāpes procedūru saskaņā ar Putnu direktīvas 2009/147/EK 9. pantu Tiesa norādīja, ka direktīva nav paredzēta, lai novērstu nelielu kaitējumu, bet gan tikai smagu kaitējumu, t. i., tādu, kas pārsniedz noteiktu apmēru 110 . No tā izriet, ka vienkārši traucējumi un parasti uzņēmējdarbības riski nevar būt leģitīms atkāpju piešķiršanas iemesls. Tas, kas uzskatāms par smagu kaitējumu, būtu jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi, kad šāda problēma rodas.

(3-24)    Tiesa skaidri noteikusi, ka “Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktā nav prasīts, lai pirms atkāpes pieņemšanas būtu radies nopietns kaitējums” 111 . Tā kā šis noteikums ir paredzēts, lai smagu kaitējumu nepieļautu, nav nepieciešams, lai smagais kaitējums jau būtu radies; pietiek ar smaga kaitējuma iespējamību. Tomēr nepietiek tikai ar iespējamību, ka kaitējums varētu rasties; kaitējuma rašanās iespējamībai ir jābūt augstai, un tādam jābūt arī kaitējuma apmēram. Liela varbūtība, ka radīsies smags kaitējums, ir uzskatāmi jāparāda ar pietiekamiem pierādījumiem. Ir jābūt arī pietiekamiem pierādījumiem, ka smaga kaitējuma risks ir lielā mērā saistāms ar sugu, uz kuru attiecas atkāpe, un ka pastāv liela iespējamība, ka pasākumu neveikšanas gadījumā radīsies smags kaitējums. Iepriekšējai pieredzei jāliecina, ka kaitējuma rašanās varbūtība ir liela.

(3-25)    Kad dalībvalstis piešķir atkāpes, tām jāspēj uzskatāmi parādīt, ka jebkura kontroles metode, ko izmanto saskaņā ar atkāpi, ir iedarbīga un ilglaicīga, lai nepieļautu vai ierobežotu smago kaitējumu, piemēram, tā īpaši pievēršas vietai un laikam, kur kaitējums rodas vai varētu rasties, un vēršas pret personām, kas rada kaitējumu utt. Lietā C-342/05 112 Tiesa konstatēja, ka, atļaujot vilku medības preventīvā nolūkā, lai gan nav konstatēts, ka tādā veidā tiks novērsts smags kaitējums Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē, Somijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar direktīvas 12. panta 1. punktu un 16. panta 1. punkta b) apakšpunktu. No tā izriet, ka atkāpēm jābūt vērstām vajadzīgajā mērogā, kas var būt pat viens sugas īpatnis (piemēram, viens lācis, kas rada problēmas).

(3-26)    Atkāpes, kuru mērķis ir nepieļaut smagu kaitējumu, galvenokārt piešķir attiecībā uz sugām, kurām ir būtiska ietekme uz dažādām nozarēm, piemēram, lielajiem plēsējiem, Castor fiber un, mazākā mērā, Lutra lutra. Tie ir aktuāli tādu sugu piemēri, kuru klātbūtne un izplatīšanās var izraisīt vairākus konfliktus ar cilvēku interesēm dažādās dalībvalstīs. Lai šos konfliktus mazinātu, var būt nepieciešams izstrādāt visaptverošas saglabāšanas stratēģijas un, ja iespējams, konfliktējošās cilvēku prakses pielāgot, lai veidotu līdzāspastāvēšanas kultūru. Turklāt šādu konfliktu dēļ var būt vajadzīgs izstrādāt plānus, kas ir lokāli pielāgoti sugas un ietekmēto darbību specifikai un var ietvert atkāpes saskaņā ar 16. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

(3-27) Eiropas Komisija ir atbalstījusi vairākus LIFE projektus un iniciatīvas, kuros izstrādātas labas prakses vadlīnijas tādu konfliktu pārvaldībai, kuros iesaistītas aizsargājamās sugas (piemēram, ES platformu “Par cilvēku un lielo plēsēju līdzāspastāvēšanu” 113 , kas aprakstīta nākamajā ierāmējumā). Vairākās dalībvalstīs nacionālā vai reģionālā līmenī ir izstrādātas vadlīnijas, kas domātas konkrētai sugai 114 . Ja plānots lūgt atkāpi, ieteicams izpētīt pasākumus, praksi un instrumentus, kas ierosināti šajās vadlīnijās vai pieredzēti citur, lai rastu vislabākos vietējā līmenī piemērotos risinājumus kaitējuma un konfliktu mazināšanai saskaņā ar proporcionalitātes principu.

c) Rūpēties par sabiedrības veselību un drošību vai obligāti ievērot citas sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, tostarp sociāla vai ekonomiska rakstura intereses un videi primāri svarīgas labvēlīgas pārveides

(3-28) Trešais iespējamais atkāpes piešķiršanas iemesls ir vajadzība “obligāti ievērot sevišķi svarīgas sabiedrības intereses”. Šis jēdziens direktīvā nav definēts, bet punktā ir minētas tādas sabiedrības intereses kā sabiedrības veselība un drošība. Tas aptver arī citus – nenorādītus iemeslus, piemēram, sociāla vai ekonomiska rakstura intereses, videi primāri svarīgas labvēlīgas pārveides utt. (saraksts nav izsmeļošs).

(3-29) Citās ES tiesību jomās, kurās ir līdzīgi jēdzieni, tādās kā preču brīva aprite, Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka sevišķi svarīgi iemesli vai sabiedrības intereses attaisno valsts pasākumus, kas ierobežo pārvietošanās brīvības principu. Šajā sakarā tā par šādiem imperatīviem iemesliem ir atzinusi sabiedrības veselību, vides aizsardzību un ekonomikas un sociālās politikas leģitīmo mērķu sasniegšanu.

(3-30)    Minētais jēdziens parādās arī direktīvas 6. panta 4. punktā. Līdz šim Tiesa nav nākusi klajā ar judikatūru par to, kā interpretēt šo konkrēto jēdzienu, bet var uzskatīt, ka sevišķi svarīgie plāna vai projekta apsvērumi būtu uzskatāmi jāparāda arī attiecībā uz atkāpēm. Šā jēdziena izskaidrošanā lieti noder Komisijas analīze, kas atrodama vadlīnijās par 6. panta piemērošanu 116 .

(3-31)    Pirmkārt, no formulējuma skaidri izriet, ka direktīvā paredzētajiem saglabāšanas mērķiem var pretnostatīt tikai sabiedrības intereses neatkarīgi no tā, vai to ievērošanu veicina publiskas vai privātas struktūras. Tātad projektus, kas pilnībā ir uzņēmumu vai privātpersonu interesēs, parasti neuzskata par tādiem, kas ir visas sabiedrības interesēs.

(3-32)    Otrkārt, jāuzsver šo sabiedrības interešu “sevišķi svarīgais” raksturs. Ir skaidrs, ka ne visas sociāla vai ekonomiska rakstura sabiedrības intereses ir pietiekamas, jo īpaši salīdzinājumā ar direktīvas aizsargāto interešu īpašo nozīmi. Šajā gadījumā intereses ir rūpīgi jāizsver. Turklāt ir saprātīgi pieņemt, ka lielākajā daļā gadījumu sabiedrības intereses ir sevišķi svarīgas tikai tad, ja tās ir ilgtermiņa intereses; īstermiņa intereses, kas sniedz tikai īstermiņa labumu, nebūtu pietiekami svarīgas, lai atsvērtu ilgtermiņa saglabāšanas intereses.

(3-33)    Kompetentajai iestādei, izskatot katru gadījumu atsevišķi, ir rūpīgi jāpārbauda sabiedrības interešu “sevišķi svarīgais” raksturs un jāpanāk atbilstošs līdzsvars ar vispārējām sabiedrības interesēm sasniegt direktīvas mērķus. Attiecībā uz 16. panta 1. punkta b) apakšpunktu šķiet pamatoti uzskatīt, ka atkāpju izmantošana saskaņā ar 16. panta 1. punkta c) apakšpunktu neprasa, lai pirms atkāpes pieņemšanas būtu radies kaitējums cilvēka veselībai vai drošībai. Tomēr, kad dalībvalstis izmanto šo atkāpi, tām jāspēj ar pietiekamiem pierādījumiem uzskatāmi parādīt saikni starp atkāpi un minētajiem sevišķi svarīgu sabiedrības interešu mērķiem.

(3-34) Tādu plānu vai projektu gadījumā, kas ietekmē Natura 2000 teritorijas, sevišķi svarīgu sabiedrības interešu dēļ var būt vajadzīgas atkāpes attiecībā uz sugu, ievērojot 6. panta 3. un 4. punkta prasības. Tāpēc 6. pantā paredzētajos preventīvajos, ietekmējuma mazināšanas un kompensācijas pasākumos būtu jāņem vērā arī suga, uz kuru attiecas atkāpes. Lai nodrošinātu 16. panta procedūru konsekvenci un racionalizāciju ar 6. pantā paredzētajiem novērtējumiem, attiecīgā novērtējuma kontekstā iespēju robežās ir ieteicams racionalizēt arī atkāpes nosacījumu pārbaudi (apmierinošu alternatīvu risinājumu trūkums un kaitīga ietekme uz sugu).

d) Īstenot pētniecību un izglītību, atjaunot minēto sugu populācijas un reintroducēt minētās sugas un veikt šo mērķu sasniegšanai vajadzīgās vairošanas darbības, tostarp augu mākslīgo pavairošanu

(3-35)    Šādas atkāpes varētu attiekties, piemēram, uz dažu sugas īpatņu iezīmēšanu pētniecības vajadzībām (piemēram, kaklasiksnas ar raidītāju), lai labāk izprastu to uzvedību, vai saglabāšanas projektiem, kuru mērķis ir sugas reintroducēšana. Protams, pētniecības projektos jāapsver arī alternatīvas metodes. Piemēram, ja pētniecības nolūkos sugas īpatnis jānonāvē, būtu jārosina izmantot citu iemeslu dēļ nonāvētu īpatņu liemeņus un paraugus 117 . Turklāt ir uzskatāmi jāparāda, ka šādas pētniecības mērķis ir svarīgāks par sugas stingras aizsardzības interesēm.

(3-36) Olu ievākšana, īpatņu sagūstīšana un vairošana nebrīvē, pārvietošana utt. var tikt atļauta, lai atjaunotu novājinātas populācijas, palielinātu to ģenētisko daudzveidību vai reintroducētu sugu. Lai gan šo atkāpju mērķis ir sugas saglabāšana, tām var būt vairākas potenciālas nelabvēlīgas sekas, kas ietver ekoloģiskos, sociālos un ekonomiskos aspektus un dzīvnieku labbūtības apsvērumus. Lai palielinātu sekmīguma iespējas un novērstu iespējamos riskus reintroducētajai sugai vai citām sugām, šāda veida atkāpju piešķiršanā ieteicams izmantot labākos pieejamos datus, mehānismus, rīkus (IUCN, Guidelines for Reintroductions and Other Conservation Translocations 118 [“Vadlīnijas par reintroducēšanu un citu pārvietošanu saglabāšanas nolūkā”]) un relevanto pieredzi ar konkrēto sugu.

Ja suga, kuras populāciju paredzēts atjaunot vai kuru paredzēts reintroducēt, ir uzskaitīta gan Dzīvotņu direktīvas IV pielikumā, gan II pielikumā un galamērķa teritorijas neietilpst Natura 2000 tīklā, iestādēm būtu jāizvērtē arī iespēja/vajadzība attiecīgās sugas populācijas reproduktīvās un barošanās pamatteritorijas noteikt par Natura 2000 teritorijām, jo īpaši prioritāro sugu gadījumā. Turklāt reintroducēšanas vai pārvietošanas iespējamajām alternatīvām jābūt iepriekš novērtētām kā mazāk rezultatīvām vai jābūt parādītam, ka tās nav praktiski izmantojamas par līdzekli, ar ko sasniedzami konkrēti un skaidri noteikti reintroducēšanas vai saglabāšanas nolūkā veiktas pārvietošanas mērķi.

e) Stingri noteiktos apstākļos selektīvi un ierobežotā apmērā atļaut IV pielikumā uzskaitīto sugu atsevišķu īpatņu ieguvi vai turēšanu ierobežotā skaitā, ko nosaka kompetentās valsts iestādes

(3-37) Piektais un pēdējais atkāpes piešķiršanas iemesls ir vajadzība stingri noteiktos apstākļos selektīvi un ierobežotā apmērā iegūt vai turēt dažus IV pielikumā uzskaitīto sugu īpatņus.

(3-38) Atšķirībā no 16. panta 1. punkta a)–d) apakšpunkta noteikumiem 16. panta 1. punkta e) apakšpunktā nav konkretizēts mērķis, kāds ar šo atkāpi jāsasniedz. Tomēr, piemērojot 16. panta 1. punkta e) apakšpunktu, mērķis ir jānorāda, un tam jābūt pilnībā pamatotam. Turklāt mērķim jāatbilst direktīvas vispārējiem mērķiem. Lietā C-674/17 Tiesa precizēja, ka “lēmumā par atkāpi atkāpes pamatošanai minētie mērķi ir jāformulē skaidri un precīzi”. Tiesa arī uzskata, ka atkāpe, kas pamatota ar Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktu, “var būt vienīgi konkrēta un precīza piemērošana atbilstoši precīzām prasībām un konkrētām situācijām” 119 . Līdz ar to ir skaidrs, ka atkāpe jāpiešķir ar konkrētu mērķi.

(3-39) EST spriedumā lietā C-674/17 120 nosprieda, ka “Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punkta e) apakšpunktu pamatotas atkāpes mērķis principā nebūtu sajaucams ar to atkāpju mērķiem, kas pamatotas ar šīs direktīvas 16. panta 1. punkta a)–d) apakšpunktu, un tādēļ pirmā minētā norma par pamatu atkāpes pieņemšanai var tikt izmantota vienīgi gadījumos, uz kuriem pārējās minētās normas neattiecas” un ka “Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punkta e) apakšpunktu nevar uzskatīt par vispārīgu juridisko pamatu tam, lai piešķirtu šīs direktīvas 12. panta 1. punktā paredzētās atkāpes, ja vien pārējiem direktīvas 16. panta 1. punktā minētajiem gadījumiem un minētajai stingras aizsardzības sistēmai netiek atņemta to lietderīgā iedarbība”.

Tātad 16. panta 1. punkta e) apakšpunkts nav atkāpju piešķiršanas vispārējais juridiskais pamats, un to drīkst piemērot tikai tad, ja atkāpes mērķi 16. panta 1. punkta a)–d) apakšpunkta darbības jomā neietilpst. Pretējā gadījumā 16. panta 1. punkta a)–d) apakšpunkta noteikumi un stingras aizsardzības sistēma zaudētu savu iedarbīgumu. Šajā konkrētajā lietā EST skaidri pievērsās aizsargājamas sugas malumedniecības jautājumam, ko apdraudētu sugu saglabāšanas sakarā tā uzskata par ļoti smagu problēmu. Tiesa atzina, ka cīņa pret malumedniecību principā var tikt atzīta par metodi, kas veicina attiecīgās sugas labvēlīgā saglabāšanās stāvokļa uzturēšanu vai atjaunošanu, un tātad par mērķi, uz ko attiecas Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punkta e) apakšpunkts 121 .

(3-40) No sprieduma lietā C-674/17 izriet, ka 16. panta 1. punkta e) apakšpunkts neierobežo mērķu loku, ko var tiekties likumīgi sasniegt ar atkāpi. Papildus cīņai pret malumedniecību 16. panta 1. punkta e) apakšpunkta izmantošanu var pamatot arī citi iemesli, ja vien atkāpes mērķis atbilst direktīvas vispārējam mērķim uzturēt un atjaunot attiecīgās sugas labvēlīgu saglabāšanās stāvokli.

Tomēr lietā C-674/17 EST nosprieda arī, ka “šādā kontekstā valsts iestādei, balstoties uz strikti zinātniskiem datiem, tostarp attiecīgā gadījumā salīdzinošiem datiem par medību populācijas aizsardzības nolūkos ietekmi uz vilka aizsardzības statusu [saglabāšanās stāvokli], ir jāpamato pieņēmums, ka atļauja rīkot medības populācijas aizsardzības nolūkos tik tiešām var ierobežot nelikumīgo medību apjomu, ciktāl tās panāktā summārā iedarbība uz vilku populācijas aizsardzības statusu [saglabāšanās stāvokli] ir pozitīva, vienlaikus ņemot vērā paredzēto atkāpju skaitu un jaunākās aplēses par nelikumīgas ieguves gadījumu skaitu” 122 .

EST arī uzsvēra: "jāuzskata, ka tas vien, ka tiek veiktas tādas nelikumīgas darbības kā malumedniecība, vai sarežģījumi, ar kādiem saskaras to kontroles īstenošana, nevar būt pietiekami, lai dalībvalsti atbrīvotu no pienākuma nodrošināt aizsargātu sugu aizsardzību saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas IV pielikumu. Gluži pretēji — šādā situācijā tai ir pienākums drīzāk izvēlēties, pirmkārt, stingru un iedarbīgu kontroli pār šim nelikumīgajām darbībām un, otrkārt, tādu līdzekļu izmantošanu, kuri nav saistīti ar šīs direktīvas 12.–14. pantā, kā arī 15. panta a) un b) punktā paredzēto aizliegumu neievērošanu” 123 .

(3-41) Pat tad, kad ir uzskatāmi parādīts, ka atkāpes pamatā ir leģitīms mērķis, kas atbilst iepriekš minētajiem nosacījumiem, atkāpi var piešķirt tikai tad, ja tā atbilst virknei citu kritēriju, proti, tai jāattiecas tikai uz ierobežotu sugas īpatņu skaitu, tā jāpiemēro selektīvi, ierobežotā apmērā un stingri noteiktos apstākļos 124 . Turpinājumā katrs no šiem kritērijiem aplūkots atsevišķi.

·Ierobežots skaits

(3-42)    Tas ir relatīvs kritērijs, kas jāsalīdzina ar sugas populācijas apmēru, tās ikgadējiem vairošanās un mirstības rādītājiem un kas ir tieši saistīts ar sugas saglabāšanās stāvokli 125 . Tāpēc ir būtiski noteikt to slieksni, cik sugas īpatņu var iegūt/turēt. Lietā C-674/17 EST precizēja, ka šis skaits ir atkarīgs no populācijas apmēra (īpatņu skaita), tās saglabāšanās stāvokļa un tās bioloģiskajām īpašībām. “Ierobežotais skaits” būs jānosaka valsts kompetentās iestādes atbildībā, pamatojoties uz stabilu zinātnisko informāciju, ko nodrošina ģeogrāfiskie, klimatiskie, vidiskie un bioloģiskie dati, kā arī ņemot vērā vairošanās rādītājus un kopējo gada mirstību dabisku cēloņu dēļ, kā arī atbirumu tādu citu iemeslu dēļ kā negadījumi, citas atkāpes (piemēram, saskaņā ar 16. panta 1. punkta b) apakšpunktu) un īpatņi, kas tiek uzskatīti par “pazudušiem”.

Iegūto dzīvnieku skaitam turklāt jānodrošina, ka tas nerada risku, ka nelabvēlīgi un būtiski tiks ietekmēta attiecīgās populācijas struktūra, pat ja tas pats par sevi nekaitē attiecīgās sugas populāciju uzturēšanai labvēlīgā saglabāšanās stāvoklī tās dabiskajā areālā 126 . Lēmumos par atkāpi “ierobežotais skaits” ir skaidri jānorāda 127 . Šis limits būtu jānosaka populācijas līmenī; tam nepieciešama koordinācija starp visām pārvaldības vienībām, kuru pārziņā ir attiecīgā populācija. Attiecībā uz plaša areāla mugurkaulniekiem ar pārrobežu populācijām, piemēram, lielajiem plēsējiem, dalībvalstīm, kurām ir kopīga populācija, ir jākoordinē kopējas nostājas izstrāde par to, kas atkāpju piešķiršanas kontekstā uzskatāms par ierobežotu skaitu.

(3-43) Atkāpes nevajadzētu piešķirt, ja pastāv risks, ka atkāpe varētu būtiski kaitēt attiecīgās vietējās populācijas saglabāšanai kvantitatīvā vai kvalitatīvā (piemēram, populācijas struktūras) izteiksmē (sk. arī 3.2.3. iedaļu). Ņemot vērā, ka visām atkāpēm jebkurā gadījumā ir jāatbilst 16. panta 1. punkta precīzajam nosacījumam par to, ka “netiek kaitēts attiecīgo sugu populāciju saglabāšanai labvēlīgā aizsardzības statusā [saglabāšanās stāvoklī] to dabiskās izplatības areālā”, 16. panta 1. punkta e) apakšpunktā skaidri ietvertā atsauce uz “ierobežotu skaitu” liek domāt, ka likumdevējs ir iecerējis noteikt stingrāku ierobežojumu.

(3-44)    Stingri aizsargājamo sugu “ierobežota skaita” jēdziens ir daudz restriktīvāks nekā “maksimālais ilgtspējīgas ieguves apjoms” vai “optimāls ilgtspējīgas ieguves apjoms” attiecībā uz sugām, uz kurām attiecas medību saimniecība un kuras uzskaitītas direktīvas V pielikumā. Nosacījums par “ierobežotu skaitu” atbilst aizsardzības līmenim, kas direktīvā paredzēts attiecībā uz neizmantojamām sugām. Nosacījums ir restriktīvāks nekā vispārīgais atkāpes nosacījums, kas prasa nodrošināt, lai attiecīgās sugas populācijas tiktu uzturētas labvēlīgā saglabāšanās stāvoklī. Līdz ar to nosacījums ir restriktīvāks nekā ilgtspējīga izmantošana, kas 14. pantā paredzēta attiecībā uz V pielikumā minētajām sugām un nodrošina, ka to izmantošana ir saderīga ar labvēlīga saglabāšanās stāvokļa uzturēšanu 128 .

(3-45)    “Ierobežotā skaita” slieksnis būtu jānosaka, pamatojoties uz katrai sugai specifiskiem kritērijiem, jo tas atkarīgs no katras sugas ekoloģiskajām prasībām. Tie var būt izplatības telpiskais mērogs, dzīvotņu un ainavu sadrumstalotība, barības pieejamība, sugu sociālā organizācija, apdraudējuma modeļi un līmeņi, tai skaitā slimības, piesārņojums un kontaminanti, nelikumīgi izraisīta un nejauša mirstība un klimata pārmaiņas. Visos gadījumos “ierobežotā skaita” maksimālā robeža ir “nosakāma, pamatojoties uz stingriem zinātniskajiem datiem” 129 .

·Stingri noteiktos apstākļos, selektīvi un ierobežotā apmērā

(3-46) Šis precizējums skaidri parāda, ka ES likumdevējs ir iecerējis noteikt būtiskus ierobežojumus. Stingri noteiktu apstākļu princips nozīmē arī to, ka šāda veida atkāpes izmantošanai ir jāietver skaidras atļaujas, kam jābūt saistītām ar konkrētām personām vai personu grupām, vietām, laikiem un daudzumiem. Jēdziens “ierobežotā apmērā” atbalsta šo interpretāciju. Tas nozīmē arī to, ka ir vajadzīga stingra kontrole pār teritoriju, laiku un personām, lai panāktu atkāpju izpildi un nodrošinātu atbilstību.

(3-47)    Savukārt selektivitātes princips nozīmē, ka attiecīgajai darbībai ir jābūt ļoti specifiskai — attiecinātai uz konkrētiem vienas sugas īpatņiem vai pat sugas viena dzimuma vai vienas vecumgrupas īpatņiem (piemēram, tikai dzimumnobriedušiem tēviņiem), izslēdzot visus citus sugas īpatņus. Šo pieeju apstiprina 16. panta 1. punkta e) apakšpunktā ietvertais precizējums, ka ieguve vai turēšana ir jāattiecina tikai uz “atsevišķiem īpatņiem”. Tas nozīmē arī to, ka dažu izmantotās metodes tehnisko aspektu selektivitāte būtu verificējami jāpierāda.

Lietā C-674/17 EST uzsvēra šo aspektu, nosakot: “attiecībā uz nosacījumiem par sugu konkrētu īpatņu ieguves vai turēšanas selektivitāti un ierobežoto apmēru, ir uzskatāms, ka tie paredz, ka atkāpe attiecas uz īpatņu skaitu, kas noteikts pēc iespējas striktākā, konkrētākā un lietderīgākā veidā, ņemot vērā saistībā ar aplūkojamo atkāpi izvirzīto mērķi. Tātad, ņemot vērā aplūkojamās sugas populācijas līmeni, tās aizsardzības statusu [saglabāšanās stāvokli] un tās bioloģiskās iezīmes, var būt nepieciešams atkāpi ierobežot ne tikai, to attiecinot vien uz konkrētām sugām vai īpatņu veidiem vai grupām, bet arī uz identificētiem atsevišķiem īpatņiem” 130 .

Tajā pašā nolēmumā termins “stingri noteiktos apstākļos” tika skaidrots šādi: “…, šie nosacījumi, kā arī veids, kā to ievērošana tiek nodrošināta, ļauj garantēt attiecīgo sugu īpatņu selektīvu un ierobežotu ieguvi vai turēšanu. Tādējādi attiecībā uz ikvienu atkāpi saskaņā ar šo normu kompetentajai valsts iestādei pirms tās noteikšanas ir jānodrošina, lai tiktu ievēroti tajā paredzētie nosacījumi, un jāuzrauga tās ietekme a posteriori. Valsts tiesiskajam regulējumam ir jānodrošina, ka to lēmumu tiesiskums, ar kuriem tiek piešķirtas šajā normā paredzētās atkāpes, un šo lēmumu piemērošanas veids, tai skaitā ar īpatņu ieguves vietu, laiku, daudzumu un veidu saistīto nosacījumu ievērošana, ir pakļauti efektīvai un savlaicīgai kontrolei” 131 .

(3-48)    Nosacījums “selektīvi” sasaucas ar direktīvas 15. panta a) punktā noteikto aizliegumu IV pielikuma a) daļā uzskaitīto sugu ieguvē, gūstīšanā vai nonāvēšanā, ko veic saskaņā ar atkāpēm, izmantot VI pielikuma a) daļā uzskaitītos neselektīvos gūstīšanas un nonāvēšanas līdzekļus. Ja tiek piemērotas atkāpes saskaņā ar 16. panta 1. punkta e) apakšpunktu, sagūstīšanas vai notveršanas metodei jābūt selektīvai.

3.2.2. 2. PĀRBAUDE. Apmierinošas alternatīvas neesība

(3-49)    Saskaņā ar 16. panta 1. punktu dalībvalstīm pirms atkāpes izmantošanas ir jāpārliecinās, vai nepastāv kāda apmierinoša alternatīva. Tas ir visaptverošs nosacījums, kas piemērojams visām atkāpēm. Kompetentajām valsts iestādēm ir jāveic vajadzīgie salīdzinājumi un jāizvērtē alternatīvie risinājumi. Tomēr uz šo rīcības brīvību attiecas vairāki ierobežojumi.

(3-50) Pamatojoties uz Tiesas judikatūru par līdzīgu noteikumu Putnu direktīvas 79/409/EEK 132 9. pantā, īpaši uz lietu C-10/96, var uzskatīt, ka analīzei par to, vai “nav citas apmierinošas alternatīvas”, ir trīs daļas. Kāda ir risināmā problēma vai konkrētā situācija? Vai ir kādi citi risinājumi? Ja atbilde ir apstiprinoša, vai tie atrisinās problēmu vai konkrēto situāciju, kuras dēļ tiek lūgta atkāpe? Turpmākās piezīmes pamatojas uz EST judikatūru par Putnu direktīvas 9. pantā paredzētajiem salīdzināmajiem noteikumiem par atkāpēm, un tās pēc analoģijas var piemērot Dzīvotņu direktīvas 16. pantam.

(3-51)    Analizējot, vai “nav citas apmierinošas alternatīvas”, tiek pieņemts, ka pastāv konkrēta problēma vai situācija un ka tā ir jārisina. Kompetentās valsts iestādes tiek aicinātas šo problēmu vai situāciju risināt, no iespējamām alternatīvām izvēloties vispiemērotākās, kas nodrošinās vislabāko sugas aizsardzību un vienlaikus atrisinās problēmu/situāciju. Lai nodrošinātu stingru sugas aizsardzību, alternatīvas jānovērtē, ņemot vērā 12. pantā uzskaitītos aizliegumus. Risinājumi varētu būt, piemēram, alternatīvas projekta atrašanās vietas, citi attīstības mērogi vai koncepcijas, vai arī alternatīvas darbības, procesi vai metodes.

Piemēram, novērtējot, vai 16. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajiem pasākumiem, kuru mērķis ir novērst nopietnu kaitējumu lauksaimniecības kultūrām un dzīvniekiem, mežiem, zivsaimniecībai un ūdeņiem un citiem īpašuma veidiem, ir “citas apmierinošas alternatīvas”, vispirms jāievieš vai vismaz pamatīgi jāpārbauda preventīvi, neletāli līdzekļi, kas ir saderīgi ar 12. pantu. Vairumā gadījumu lauksaimniecības kultūrām vai dzīvniekiem iespējam kaitējuma gadījumā apmierinoša alternatīva 16. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto atkāpju izmantošanai var būt preventīvi pasākumi (tādi kā atbilstošu žogu, savvaļas dzīvnieku atbaidīšanas ierīču vai ganu suņu izmantošana, ganīšana vai lopkopības prakses maiņa, kā arī attiecīgās sugas dzīvotnes apstākļu vai barības sugu populāciju uzlabošana). Citi preventīvi pasākumi, piemēram, zinātnē pamatotas informācijas izplatīšana, lai mazinātu konfliktus (piemēram, par lopkopības metodēm vai cilvēku uzvedību), var būt daļa no apmierinošām alternatīvām letālu kontroles līdzekļu izmantošanai gan saskaņā ar 16. panta 1. punkta b) apakšpunkta, gan 16. panta 1. punkta c) apakšpunkta atkāpēm.

(3-52)    Lai noskaidrotu, vai konkrētai situācijai ir cits apmierinošs risinājums, būtu jāapsver visas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās priekšrocības un trūkumi, lai noteiktu vislabāko alternatīvu konkrētajā gadījumā. Šajā priekšrocību un trūkumu analīzē būtu jāaplūko iespējamo risinājumu potenciālās nelabvēlīgās sekas, kā arī iespējas un rīki, ar ko nepieļaut vai minimalizēt jebkādu negatīvu ietekmi. Neto rezultāts, kas izpaužas kā problēmas atrisināšana, vienlaikus nepieļaujot vai minimalizējot sekundāro ietekmi, būtu jāsalīdzina ar atkāpes ietekmi, ņemot vērā direktīvas vispārējo mērķi.

(3-53) Tātad, piešķirot atkāpes, kompetentajām valsts iestādēm jāpārliecinās, vai nav apmierinošu alternatīvu, kas ļautu sasniegt izvirzīto mērķi, it īpaši ņemot vērā labākos atbilstošos zinātniskos un tehniskos pierādījumus, ņemot vērā konkrētās situācijas apstākļus un ievērojot Dzīvotņu direktīvā noteiktos aizliegumus 133 .

(3-54) Piemēram, lietā C-674/17 EST uzskatīja, ka tas vien, ka tiek veiktas tādas nelikumīgas darbības kā malumedniecība, vai grūtības, ar kādām nākas saskarties to monitoringā, nevar būt pietiekams iemesls, lai dalībvalsti atbrīvotu no pienākuma aizsargāt sugu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas IV pielikumu. Šādā situācijā tai ir pienākums dod priekšroku stingrai un iedarbīgai minētās nelikumīgās darbības kontrolei un pieņemt pasākumus, kas ir saskaņā ar minētās direktīvas 12.–14. pantā un 15. panta a) un b) punktā noteiktajiem aizliegumiem 134 .

(3-55) Atkāpes izmantošana ir pamatota tikai tad, ja tiek uzskatāmi parādīts, ka potenciālās alternatīvas nav apmierinošas, jo tās nespēj atrisināt konkrēto problēmu vai ir tehniski nerealizējamas, un ja ir izpildīti arī pārējie nosacījumi.

Tomēr tad, ja pasākums ir daļēji apmierinošs, proti, tas problēmu atrisina nepietiekami, tomēr joprojām var problēmu mazināt vai mīkstināt, tas būtu jāīsteno vispirms. Atkāpes, kas pieļauj letālu iejaukšanos, ir pamatotas tikai kā atlikušās problēmas risinājums gadījumā, kad citas metodes nav iespējamas, taču atkāpēm jābūt samērīgām ar problēmu, kas atlikusi pēc neletālu pasākumu īstenošanas.

(3-56)    Process, kādā pārliecinās par to, vai cita alternatīva ir neapmierinoša, būtu jābalsta uz visu pieejamo iespēju labi dokumentētu novērtējumu (arī to rezultativitātes ziņā), kas pamatojas uz labākajiem pieejamajiem faktiem un datiem. Alternatīvu novērtējumam jābūt līdzsvarotam, ņemot vērā vispārējo mērķi uzturēt vai atjaunot attiecīgās Kopienas nozīmes sugas labvēlīgu saglabāšanās stāvokli (tālab jāņem vērā saglabāšanās stāvoklis, papildu nejauša vai nelikumīga īpatņu atbiruma ietekme un attiecīgās populācijas izredzes). Novērtējumā var ņemt vērā arī samērīgumu izmaksu ziņā. Tomēr alternatīvo risinājumu analīzē ekonomiskās izmaksas nevar būt vienīgais noteicošais faktors. Jo īpaši apmierinošus alternatīvos risinājumus nevar jau sākotnēji noraidīt, argumentējot ar to, ka tie izmaksātu pārāk dārgi 135 .

(3-57)    Jebkurā gadījumā 16. pantā paredzētās atkāpes piešķiršanai jābūt galējam līdzeklim 136 . Jebkuras atkāpes sistēmas būtiska kopīga iezīme ir tā, ka tai ir jābūt pakārtotai citām prasībām, kas direktīvā noteiktas saglabāšanas interesēs.

(3-58)    Tāda pati pieeja attiecas uz jēdziena “apmierinošs” interpretāciju. Ņemot vērā atkāpes režīma izņēmuma raksturu un dalībvalstu pienākumu saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu palīdzēt ES veikt tās uzdevumus, atkāpe ir pamatota tikai tad, ja pastāv objektīvi pierādījumi, ka cita pieņemama risinājuma nav 137 .

(3-59)    Ģenerāladvokāts lietā C-342/05 skaidroja proporcionaliātes principu 138 , saskaņā ar kuru “pasākumu nedrīkst īstenot, ja tā mērķi var sasniegt ar mazāk apgrūtinošiem līdzekļiem, tātad ir cits apmierinošs risinājums Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punkta izpratnē. Cits risinājums ir apmierinošs ne tikai tad, ja ar to tikpat labi var sasniegt izņēmumam noteiktos mērķus, bet arī tad, ja izņēmuma radītie trūkumi neattiecas uz noteikto mērķi un cits risinājums nodrošina atbilstošu attiecību”.

(3-60)    Lai noteiktu, vai konkrētajā faktiskajā situācijā alternatīva ir apmierinoša, jābalstās uz objektīvi verificējamiem faktoriem, piemēram, zinātniskiem un tehniskiem apsvērumiem. Ņemot vērā atkāpes režīma izņēmuma raksturu, atkāpe būtu pamatota tikai ar to iemeslu objektīvu pierādīšanu, kuru dēļ citus prima facie apmierinošus risinājumus 139 nevar pieņemt. Acīmredzot, prasībai nopietni apsvērt citas alternatīvas ir primāra nozīme. Dalībvalstu rīcības brīvība ir ierobežota, un, ja ir cits risinājums, visiem argumentiem par to, ka tas nav apmierinošs, jābūt pārliecinošiem. Spriedums lietā C-182/02 ilustrē Tiesas stingro pieeju atkāpēm, kas piešķirtas saskaņā ar Putnu direktīvu. Lai noteiktu, vai pastāv apmierinošs risinājums, Tiesa novērtēja gan “vajadzību” pēc atkāpes, gan atkāpes “mērķi” 140 .

Šis spriedums apstiprina, ka ir svarīgi uzskatāmi parādīt, ka pastāv pārliecinoši iemesli, kas atkāpi pamato 141 . Citu risinājumu nevar uzskatīt par neapmierinošu tikai tāpēc, ka tas radītu lielākas neērtības vai spiestu atkāpes izmantotājus mainīt uzvedību. Šajā sakarā tika konstatēts, ka argumenti, kas balstīti uz medību prakses “dziļajām saknēm” vai “vēsturiskām un kultūras tradīcijām”, nav pietiekami, lai pamatotu vajadzību atkāpties no Putnu direktīvas 142 . Tāda pati loģika attiecas arī uz atkāpēm, ko iespējams piešķirt saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu.

(3-61)    Turklāt galīgajam izvēlētajam risinājumam, arī ja tas ietver atkāpi, jābūt objektīvi ierobežotam līdz apmēram, kāds vajadzīgs konkrētās problēmas vai situācijas atrisināšanai 143 . Tas nozīmē, ka atkāpēm jābūt ierobežotām laika, vietas, iesaistīto īpatņu skaita, konkrētu iesaistīto īpatņu, pilnvaroto personu u. c. ziņā. Lietā C-10/96 par līdzīgu noteikumu, kas paredzēts Putnu direktīvas 9. pantā, tika atkārtoti apstiprināta vajadzība ierobežot atkāpes līdz apmēram, kāds vajadzīgs problēmas atrisināšanai 144 . Tiesa uzskata, ka īpatņu skaits, uz kādu atkāpe attiecas, “jānosaka tādā līmenī, par kuru ir pierādīts, ka tas ir objektīvi nepieciešams, lai atrisinātu šīs problēmas”. Šis ierobežojums atšķiras no 16. panta 1. punkta e) apakšpunktā minētā “ierobežotā skaita”, kas ir vispārējs “maksimālais apjoms”, kurš jāievēro šīs konkrētās atkāpes piemērošanā 145 .

3.2.3.3. PĀRBAUDE. Atkāpes ietekme uz saglabāšanās stāvokli

(3-62)    Saskaņā ar 16. panta 1. punktu atkāpes nedrīkst “kaitēt attiecīgo sugu populāciju saglabāšanai labvēlīgā aizsardzības statusā [saglabāšanās stāvoklī] to dabiskās izplatības areālā”. Šā noteikuma īstenošanai būtu jāietver divpakāpju novērtējums: pirmkārt, jānovērtē konkrētu sugas populāciju saglabāšanās stāvoklis to dabiskajā areālā attiecīgajā dalībvalstī (un, iespējams, ārpus valsts robežām, ja populācija ir kopīga ar kaimiņvalstīm), un, otrkārt, jānovērtē ietekme, kādu atkāpe radīs uz konkrētas populācijas vai populāciju saglabāšanās stāvokli. Skaidrības labad “populācija” šeit definēta kā vienas sugas īpatņu grupa, kas vienlaikus dzīvo noteiktā ģeogrāfiskā teritorijā un (potenciāli) krustojas (t. i., tai ir kopīgs genofonds) 146 .

3.2.3.a) Novērtējuma mērogs

(3-63)    Rodas jautājums, kāds līmenis būtu jāņem vērā, lai izvērtētu, vai atkāpes ietekme uz sugas saglabāšanās stāvokli ir kaitīga, neitrāla vai varētu būt pat labvēlīga. Saskaņā ar 1. panta i) punktu ir jāņem vērā sugas saglabāšanās stāvoklis visā tās dabiskajā areālā. Diskusijās ar Dzīvotņu komiteju panākta vienošanās, ka 17. pantā paredzētās ziņošanas nolūkā (saistībā ar 11. pantu) saglabāšanās stāvoklis katrā dalībvalstī būtu jānovērtē bioģeogrāfiskajā līmenī. Tas galu galā ļautu agregēt informāciju par veseliem bioģeogrāfiskajiem reģioniem visā ES. Tātad sugas saglabāšanās stāvoklis bioģeogrāfiskajā reģionā attiecīgajā dalībvalstī ir atkāpes izvērtēšanai ļoti relevanta informācija.

(3-64)    Taču, lai konkrētas atkāpes ietekmes novērtējums būtu jēgpilns no ekoloģiskā viedokļa, tas vairumā gadījumu jāveic zemākā līmenī nekā bioģeogrāfiskais reģions. Piemērots līmenis varētu būt (vietējā) populācija. 16. panta formulējums, kurā minētas “attiecīgo sugu populācijas”, apstiprina šo interpretāciju.

Protams, pieeja ir jāpielāgo attiecīgajai sugai: kumulatīvā ietekme, ko rada plaši izplatītas lielo plēsēju sugas īpatņu nonāvēšana, ir jāizvērtē populācijas līmenī (attiecīgā gadījumā pārrobežu līmenī 147 ), savukārt vairošanās vietas iznīcināšanas ietekmi diezgan sadrumstalotā abinieku dzīvotnē labāk var izvērtēt atsevišķas vietas vai metapopulācijas līmenī 148 .

Saskaņā ar iedibināto judikatūru atkāpes jāpiemēro pienācīgi, lai ņemtu vērā precīzas prasības un konkrētas situācijas 149 . No tā izriet, ka būtiski parasti ir novērtējumi, kas veikti zemākā līmenī, jo atkāpēm ir jānovērš konkrētas problēmas un jānodrošina piemēroti risinājumi. Tāpēc atkāpes ir jāpiešķir attiecībā uz konkrētu vietu, jo to primārā ietekme ir vietējā līmenī. Lai gūtu pilnīgu priekšstatu par situāciju, zemākā līmenī veiktais novērtējums pēc tam būtu jānovērtē, ņemot vērā situāciju plašākā mērogā (piemēram, bioģeogrāfiskajā, pārrobežu vai valsts līmenī).

Spriedumā lietā C-674/17 par atkāpēm attiecībā uz vilkiem EST vadās pēc šīs argumentācijas, norādot, ka pirms atkāpju pieļaušanas valsts iestādēm ir jānovērtē attiecīgās populācijas saglabāšanās stāvoklis un paredzēto atkāpju ietekme gan vietējā līmenī, gan dalībvalsts teritorijas līmenī vai attiecīgā gadījumā bioģeogrāfiskā reģiona līmenī, ja dalībvalsts robežas šķērso vairākus bioģeogrāfiskos reģionus vai ja tas nepieciešams sugu dabiskā areāla dēļ, un, ciktāl iespējams, pārrobežu līmenī. EST konkretizējusi, ka: “novērtējums par atkāpes ietekmi uz vietējas populācijas teritoriju parasti ir nepieciešams, lai noteiktu tās ietekmi uz attiecīgās populācijas aizsardzības statusu [saglabāšanās stāvokli] plašākā mērogā. (…) šādas atkāpes sekas visdrīzāk būs vispārēji jūtamas tajā minētajā vietējā apvidū. Kādas populācijas aizsardzības statuss [saglabāšanās stāvoklis] valsts vai bioģeogrāfiskā mērogā ir atkarīgs arī no dažādo, attiecībā uz vietējiem apvidiem piešķirto atkāpju kumulatīvās ietekmes” 150 . “Līdz ar to šādu atkāpi nevar noteikt, ja nav izvērtēts attiecīgās sugas populācijas aizsardzības statuss [saglabāšanās stāvoklis], kā arī paredzētās atkāpes eventuālā ietekme uz to vietējā līmenī un šīs dalībvalsts teritorijā kopumā vai, attiecīgā gadījumā, ja šīs dalībvalsts teritorijā ietilpst vairāki bioģeogrāfiskie reģioni, – attiecīgā bioģeogrāfiskā reģiona teritorijā, vai, ja sugas dabiskās izplatības areālam tas nepieciešams un ciktāl tas iespējams, arī pārrobežu ietekme” 151 . Tomēr “šādas izvērtēšanas vajadzībām nevar ņemt vērā attiecīgās populācijas dabiskās izplatības areāla daļu, kas iestiepjas trešās valsts teritorijā, kurai nav pienākuma ievērot to sugu stingru aizsardzību, kas ir nozīmīgas Savienībai” 152 .

(3-65) Ja pilnvaras piešķirt atkāpes ir dotas subnacionālā līmenī (piemēram, reģionālās pārvaldes iestādēm), ir nepieciešams pārskats un uzraudzība par atkāpēm, kas piešķirtas dalībvalsts līmenī (pārrobežu populāciju gadījumā – arī aiz valsts robežām), lai novērstu risku, ka atkāpju summa nelabvēlīgi ietekmē attiecīgās sugas populāciju saglabāšanās stāvokli to (valsts teritorijā ietilpstošajā) dabiskajā areālā (sk. arī 3.1.2. punktu).

3.2.3.b)    Atkāpes un ietekme uz saglabāšanās stāvokli

(3-66) Kā norādīts piemērojamajā EST judikatūrā 153 , “direktīvas 16. panta 1. punkts atsaucas uz šo sugu labvēlīgu aizsardzību [saglabāšanās stāvokli] to dabiskās izplatības areālā kā nepieciešamu un iepriekšēju nosacījumu tajā paredzēto atkāpju piešķiršanai”. Direktīvā nav skaidri paredzēta ne atkāpju piešķiršana sugām, kuru saglabāšanās stāvoklis ir nelabvēlīgs, ne kompensācijas pasākumu izmantošana. Tomēr, interpretējot un īstenojot 16. panta 1. punktā minēto noteikumu tādā veidā, kas koncentrējas uz vispārējo mērķi, proti, labvēlīgu saglabāšanās stāvokli, abus jēdzienus var iekļaut interpretācijā ar nosacījumu, ka šā mērķa sasniegšana nekādā veidā netiek apdraudēta.

(3-67)    Attiecīgās sugas populāciju labvēlīgais saglabāšanās stāvoklis to dabiskajā areālā principā ir obligāts atkāpes piešķiršanas priekšnosacījums 154 . Tomēr lietā C-342/05 Tiesa, konstatējusi, ka vilka saglabāšanās stāvoklis Somijā nav labvēlīgs, uzskatīja 155 , ka atkāpju piešķiršana vilku nonāvēšanai joprojām ir iespējama “izņēmuma kārtā” un “ja ir pierādīts, ka ar tām netiks vēl vairāk pasliktināts populācijas nelabvēlīgais aizsardzības statuss [saglabāšanās stāvoklis] vai kavēta tās labvēlīgā aizsardzības statusa [saglabāšanās stāvokļa] atjaunošana”. Ierobežota īpatņu skaita nonāvēšanai varētu būt nenozīmīga ietekme uz Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktā paredzēto mērķi, proti, vilka populācijas uzturēšanu vai atjaunošanu labvēlīgā saglabāšanās stāvoklī tās dabiskajā areālā. Tāpēc šādas atkāpes ietekme uz attiecīgo sugu varētu būt neitrāla. Tātad, ja attiecīgās sugas saglabāšanās stāvoklis nav labvēlīgs, atkāpi var piešķirt tikai tad, ja tā ir pamatota ar izņēmuma apstākļiem un tikai tad, ja sugas saglabāšanās stāvoklis netiek pasliktināts, netiek traucēta sugas atjaunošanās labvēlīgā stāvoklī (neitrāla ietekme) un ja ir izpildīti arī visi pārējie 16. pantā paredzētie nosacījumi. Lietā C-342/05 Tiesa konstatēja, ka attiecīgās valsts iestādes atkāpes faktiski ir piešķīrušas, “nepamatojoties uz sugas aizsardzības statusa [saglabāšanās stāvokļa] novērtējumu, nesniedzot precīzu un atbilstošu pamatojumu par apmierinošas alternatīvas neesamību un precīzi nenorādot konkrētus vilkus, kas rada nopietnu kaitējumu un kurus var nonāvēt”. Turklāt Tiesa norādīja, ka šādi lēmumi par atkāpēm, kas “pirmkārt, nav pamatoti ar novērtējumu par vilku nonāvēšanas, kas ar tiem ir atļauta, ietekmi uz šīs sugas populācijas saglabāšanu labvēlīgā aizsardzības statusā [saglabāšanās stāvoklī] tās dabiskās izplatības areālā un kas, otrkārt, neietver precīzu un atbilstošu pamatojumu, ka nepastāv apmierinoša alternatīva, ir pretēji Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktam” 156 . Lietā C-674/17 EST uzsvēra, ka iepriekš minētais novērtējums par plānoto atkāpju ietekmi uz labvēlīgu saglabāšanās stāvokli ir jāveic, ņemot vērā piesardzības principu 157 . Citiem vārdiem sakot, “ja pēc labāko pieejamo zinātnisko datu pārbaudes joprojām pastāv nenoteiktība attiecībā uz jautājumu, vai šāda atkāpe nekaitē izmiršanas riskam pakļautas sugas populācijas labvēlīga aizsardzības statusa [saglabāšanās stāvokļa] saglabāšanai vai atjaunošanai, dalībvalstij ir jāatturas no šādas atkāpes noteikšanas un īstenošanas” 158 .

Līdzīga pieeja būtu jāizmanto, ja attiecīgās sugas saglabāšanās stāvoklis nav zināms. Šajā gadījumā nav iespējams droši pārliecināties par atkāpes ietekmi uz saglabāšanās stāvokli, lai atkāpi nevarētu piešķirt.

(3-68)    Acīmredzami, jo mazāk labvēlīgs ir saglabāšanās stāvoklis un tendences, jo mazāka ir iespēja, ka atkāpe varētu būt pamatota, izņemot pavisam īpašos ārkārtas apstākļos.

Ir arī skaidrs, ka šādu pieeju atkāpēm vislabāk var izmantot, ja ir skaidrs un labi izstrādāts sugas saglabāšanas pasākumu satvars. Arī šajā gadījumā (tāpat kā aizsardzības pasākumu gadījumā) sugas saglabāšanās stāvoklis ir galvenais apsvērums, kas izmantojams atkāpju novērtēšanā un pamatošanā. Tāpēc ir svarīgi ne tikai ņemt vērā pašreizējo saglabāšanās stāvokli, bet arī izpētīt, kā tas mainās.

(3-69) Attiecībā uz skartās sugas pašreizējo saglabāšanās stāvokli, sugas vietējās populācijas stāvoklis un stāvoklis konkrētā ģeogrāfiskā teritorijā varētu atšķirties no populāciju vispārējā saglabāšanās stāvokļa bioģeogrāfiskajā reģionā dalībvalstī (vai pat visā dabiskajā areālā). Tāpēc, pirms pieņemt lēmumu par atkāpes piešķiršanu, saglabāšanās stāvoklis būtu jāzina un pienācīgi jānovērtē visos līmeņos.

(3-70) Atkāpi nevar piešķirt, ja tai jebkurā līmenī ir nelabvēlīga ietekme uz sugas saglabāšanās stāvokli vai labvēlīga saglabāšanās stāvokļa sasniegšanu. Citiem vārdiem sakot, ja atkāpe varētu būtiski negatīvi ietekmēt attiecīgo populāciju (vai šīs populācijas izredzes) vai pat vietējo populāciju dalībvalstī, kompetentajai iestādei atkāpi nevajadzētu piešķirt. Atkāpes neto rezultātam attiecībā uz sugas saglabāšanās stāvokli vajadzētu būt neitrālam vai pozitīvam.

(3-71) Ja dati nav pietiekami pārliecinoši un ticami, lai pierādītu, ka saglabāšanās stāvoklis ir labvēlīgs, un/vai lai nodrošinātu, ka atkāpe saglabāšanās stāvokli neietekmē nelabvēlīgi, būtu jāpiemēro piesardzības princips (kas prasa neskaidrību gadījumā priekšroku dot saglabāšanas mērķiem) un atkāpes nebūtu jāpiešķir. Tomēr, kā EST norādījusi lietā C-674/17, “atbilstoši LESD 191. panta 2. punktā nostiprinātajam piesardzības principam, ja pēc labāko pieejamo zinātnisko datu pārbaudes joprojām pastāv nenoteiktība attiecībā uz jautājumu, vai šāda atkāpe nekaitē izmiršanas riskam pakļautas sugas populācijas labvēlīga aizsardzības statusa [saglabāšanās stāvokļa] saglabāšanai vai atjaunošanai, dalībvalstij ir jāatturas no šādas atkāpes noteikšanas un īstenošanas” 159 .

(3-72) Ja sugas stāvoklis un apstākļi dažādos ģeogrāfiskajos līmeņos atšķiras, novērtējumā vispirms jāaplūko vietējās populācijas līmenis un pēc tam atkāpes ietekme uz populāciju bioģeogrāfiskajā reģionā, ņemot vērā arī kumulatīvo ietekmi, kādu rada citas atkāpes, kas minētajā bioģeogrāfiskajā reģionā piešķirtas attiecībā uz to pašu sugu.

3.3.Papildu apsvērumi

(3-73)    Novērtējot, vai atkāpe varētu kaitēt attiecīgās sugas populāciju uzturēšanai labvēlīgā saglabāšanās stāvoklī, būtu jāņem vērā arī šādi elementi:

a) vai ir ieviesti, īstenoti un rezultatīvi izpildīti (atbilstoši, iedarbīgi un verificējami) nepieciešamie pasākumi, lai dalībvalstī nodrošinātu stingru sugas aizsardzību un to, ka tā sasniedz labvēlīgu saglabāšanās stāvokli;

b) vai atkāpe nav pretrunā nepieciešamajiem pasākumiem, nepadara tos neiedarbīgus vai neitrālus;

c) vai atkāpju ietekme (tai skaitā kumulatīvā ietekme) tiek rūpīgi monitorēta un tiek gūtas nākotnei noderīgas atziņas.

3.3.1.Sugai izstrādātu rīcības plānu nozīme

(3-74) Viens no veidiem, kā nodrošināt atkāpju atbilstošu izmantošanu kā daļu no stingras aizsardzības sistēmas, būtu izstrādāt un īstenot visaptverošusm sugas rīcības plānus vai saglabāšanas/pārvaldības plānus, lai gan direktīvā tādi nav prasīti. Šo plānu mērķim vajadzētu būt aizsargāt sugu un atjaunot vai uzturēt tās labvēlīgo saglabāšanās stāvokli. Tajos būtu jāiekļauj ne tikai pasākumi, kas nepieciešami saskaņā ar 12. pantu, bet arī sugas populācijas dzīvotspējas, tās dabiskā areāla un dzīvotņu atbalstīšanas vai atjaunošanas pasākumi. Plāni varētu nodrošināt arī lietderīgu pamatu un vadlīnijas atkāpju piešķiršanai, ar nosacījumu, ka atkāpes joprojām tiek piešķirtas, katru gadījumu izvērtējot atsevišķi, ka visi pārējie 16. panta nosacījumi ir izpildīti un ir uzskatāmi parādīts, ka atkāpe nekaitē attiecīgās sugas populāciju uzturēšanai labvēlīgā saglabāšanās stāvoklī.

(3-75) Piemēram, atkāpes, kas paredzētas, lai novērstu smagu kaitējumu lauksaimniecības kultūrām vai īpašumam, var izrādīties mazāk iedarbīgs problēmas ilgtermiņa risinājums, ja tās veic neatkarīgi no citiem pasākumiem, kas attiecas uz to pašu sugu. Tomēr, ja atkāpes papildina ar vairākiem citiem pasākumiem (t. i., neletāliem līdzekļiem, preventīviem pasākumiem, stimuliem, kompensācijām utt.) sugas saglabāšanas/ pārvaldības plāna kontekstā un sugas stingras aizsardzības sistēmas ietvaros, atkāpes varētu padarīt daudz rezultatīvākas. Šādos apstākļos sugas saglabāšanas/pārvaldības plāns, ja to pienācīgi īsteno, varētu nodrošināt piemērotu satvaru atkāpju piešķiršanai saskaņā ar direktīvas mērķiem. Protams, šādi plāni būtu regulāri jāatjaunina, ņemot vērā labākas zināšanas un monitoringa rezultātus.

(3-76)    Lai izveidotu atbilstošu satvaru, kādā piešķir atkāpes, sugas saglabāšanas/pārvaldības plānu pamatā vajadzētu būt stabilai un atjauninātai zinātniskajai informācijai par sugas populācijas stāvokli un tendencēm, un to galvenajam mērķim vajadzētu būt uzturēt vai atjaunot sugas labvēlīgu saglabāšanās stāvokli (norādot nosacījumus, kas jāizpilda šā mērķa sasniegšanai). Plānos būtu jāiekļauj pamatots un visaptverošs novērtējums par visiem attiecīgajiem sugas apdraudējumiem un noslodzēm, kā arī esošo mirstības līmeņu analīze vai nu dabisku cēloņu, vai antropogēnu faktoru dēļ, piemēram, nelikumīgas nonāvēšanas (malumedniecības) dēļ vai nejaušas sagūstīšanas un nonāvēšanas dēļ.

(3-77) Pamatojoties uz labāko pieejamo informāciju un pamatotām zinātniskā novērtējuma un monitoringa sistēmām, sugas saglabāšanas/pārvaldības plānos varētu noteikt saskaņotu pasākumu klāstu, kas jāīsteno un jāuzrauga, lai panāktu, ka tiek sasniegts vai uzturēts attiecīgās populācijas labvēlīgs saglabāšanās stāvoklis. Tikai šādos apstākļos sugas saglabāšanas/ pārvaldības plāni varētu veidot atbilstošu satvaru, kādā piešķir atkāpes, un tas savukārt var palīdzēt vienkāršot katras konkrētās atkāpes piešķiršanas procedūru, ja arī visi 16. pantā paredzētie nosacījumi ir izpildīti.

3.3.2.Plānu/projektu ietekmes novērtējums un sugas aizsardzība

(3-78) Īpašie noteikumi un procedūras saskaņā ar 16. pantu jāievēro arī tāda plāna vai projekta gadījumā, kas varētu ietekmēt ES aizsargājamu sugu un uz ko attiecas Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā vai IVN vai SVN direktīvā paredzētās novērtēšanas procedūras. Šādā gadījumā plānu un projektu ietekmes novērtējuma procedūras var izmantot, lai novērtētu ietekmi uz Dzīvotņu direktīvas 12. pantā noteiktajām prasībām un noskaidrotu, vai 16. pantā paredzētie atkāpes piešķiršanas nosacījumi ir izpildīti.

Tas varētu būt relevanti, piemēram, ja projekta būvniecība un/vai ekspluatācija varētu izraisīt kādas IV pielikuma a) daļā uzskaitītas un projekta teritorijā sastopamas sugas vairošanās vietu vai atpūtas vietu noplicināšanu vai iznīcināšanu vai šādas sugas iztraucēšanu.

Šādos apstākļos ir jānovērtē:

—    vai projekta teritorijā ir sastopama kāda no Dzīvotņu direktīvas IV pielikuma a) daļā uzskaitītajām sugām,

—    vai projekta teritorijā atrodas kādas Dzīvotņu direktīvas IV pielikuma a) daļā uzskaitītas sugas vairošanās vietas vai atpūtas vietas,

—    vai projektu būvniecības un/vai ekspluatācijas gaitā kāda no šīm sugām un/vai to vairošanās vietas vai atpūtas vietas tiks “skartas” (nonāvētas, iztraucētas, bojātas utt.) un, ja jā,

—    vai 16. panta nosacījumi ir izpildīti.

(3-79) Piešķirt atkāpi saskaņā ar 16. pantu un likumīgi īstenot projektu (pēc projekta atļaujas saņemšanas) var tikai pēc iepriekš minēto pārbaužu veikšanas. Ja, piemēram, projekta būvniecības vai ekspluatācijas rezultātā tiks iznīcināta IV pielikuma a) daļā minētas sugas vairošanās vieta, projekta atļauja būtu 12. panta pārkāpums, ja vien nav piešķirta atkāpe saskaņā ar 16. pantu un ja atkāpes piešķiršanas nosacījumi ir izpildīti.

(3-80) Ja projektiem – vai nu atsevišķi, vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem – var būt būtiska ietekme uz Natura 2000 teritorijām, jāveic to attiecīgs novērtējums saskaņā ar direktīvas 6. panta 3. punktu, tātad arī iepriekš minētajā sarakstā paredzētās pārbaudes un, ja vajadzīgs, turpmāki pasākumi.

Attiecībā uz projektiem, uz kuriem 6. panta 3. punkts neattiecas, jo tiem – ne atsevišķi, ne kopā ar citiem plāniem vai projektiem – nav būtiskas ietekmes uz Natura 2000 teritorijām, dalībvalstis var pielāgot esošās procedūras, lai izpildītu 12. un 16. panta prasības. Tas nozīmē, ka iepriekš minētajā sarakstā paredzētās pārbaudes var iekļaut novērtējumos, kas ir daļa no lēmumu pieņemšanas procesa dažādos līmeņos dalībvalstī, arī lēmumos par zemes izmantojuma plānošanu vai programmu, plānu un projektu vidiskā novērtējuma procedūrās.

Pamatmērķis ir pirms projekta īstenošanas pareizi un ātri noteikt projekta ietekmi, arī ietekmi uz aizsargājamajām sugām, kas uzskaitītas Dzīvotņu direktīvas IV pielikuma a) daļā, un to dzīvotnēm. Šajā nolūkā var izmantot IVN procedūru.

(3-81) Juridisko procedūru koordinēšana var palīdzēt izvairīties no juridiskiem sarežģījumiem. Ideālā gadījumā pēc tam, kad ir saņemts lūgums piešķirt attīstības piekrišanu projektam, uz kuru attiecas IVN direktīva, tiek uzsākts IVN (vismaz pārbaudes posms), lai varētu noteikt visu iespējamo ietekmi. Tātad vajadzību pēc atkāpes var noteikt nekavējoties, un var novērtēt, vai Dzīvotņu direktīvas 16. panta prasības var tikt izpildītas. Ja tas tā ir, tad attīstības piekrišanu var piešķirt kopā ar atkāpi. Ja IVN konstatējumu dēļ projekts jāgroza, atkāpi var piešķirt, pamatojoties uz grozīto projektu.

Ideālā gadījumā IVN, kas veikts pēc vienotās atļaujas pieteikuma iesniegšanas, aptver visu attiecīgo ietekmi uz vidi (tostarp ietekmi uz Dzīvotņu direktīvas IV pielikuma a) daļā uzskaitītajām sugām un to vairošanās vietām vai atpūtas vietām), ko var risināt, piešķirot atļauju. Piemēram, to var darīt, nosakot nosacījumus, kas mīkstina nelabvēlīgo ietekmi, un/vai piešķirot atkāpes no dažiem tiesību aktos noteiktiem aizliegumiem, ja tas ir saskaņā ar atkāpju nosacījumiem.

(3-82) Lai gan saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 12. un 16. pantu iepriekš minētās pārbaudes nav obligāti jāveic Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētā attiecīgā novērtējuma ietvaros vai kā daļa no IVN procedūras, tas ir labākais veids, kā nodrošināt atbilstību Dzīvotņu direktīvas 12. un 16. pantam. IVN procedūrā var noteikt ar projektu saistīto ietekmi uz Dzīvotņu direktīvas IV pielikumā uzskaitītajām sugām, kā arī projekta iespējamās sekas Dzīvotņu direktīvas 12. pantā noteikto aizliegumu pārkāpšanas aspektā. Ietekmes novērtējuma veikšana, arī dažādās apspriešanās, kas prasītas pirms atkāpes piešķiršanas un attīstības uzsākšanas, ir labākais veids, kā virzīties uz priekšu, jo tas veicina lēmumu pieņemšanas koordināciju.

3.3.3.Kompensācijas pasākumu nozīme (atkāpes no 12. panta 1. punkta d) apakšpunkta)

(3-83)    Attiecībā uz pamatotām atkāpēm no 12. panta 1. punkta d) apakšpunkta var paredzēt kompensācijas pasākumus, t. i., ja vairošanās vietas un atpūtas vietas tiek noplicinātas vai iznīcinātas. Atkarībā no sugas bioloģijas, ekoloģijas un uzvedības dažu sugu gadījumā šādi pasākumi var būt iedarbīgi, bet citu sugu gadījumā ne.

Atšķirībā no ietekmējuma mazināšanas pasākumiem kompensācijas pasākumi nav atkarīgi no darbības, kas izraisa vairošanās vietas vai atpūtas vietas noplicināšanu vai iznīcināšanu. Šādi pasākumi ir paredzēti, lai kompensētu tādu konkrētu nelabvēlīgu ietekmi uz vairošanās vietu vai atpūtas vietu, kam nav nekādas kaitīgas ietekmes uz attiecīgās sugas saglabāšanās stāvokli. Ideālā gadījumā kompensācijas pasākumiem būtu jāatbilst nelabvēlīgajai ietekmei uz vairošanās vietu vai atpūtas vietu, un tie būtu jāievieš un jāīsteno pirms nelabvēlīgās ietekmes rašanās.

(3-84)     Kompensācijas pasākumi 16. pantā nav minēti, tāpēc tie nav obligāti. Tie arī nevar attaisnot vai kompensēt 12. panta pārkāpumu, bet var būt viens no elementiem centienos nodrošināt atbilstību 16. panta 1. punkta prasībai neradīt nelabvēlīgu ietekmi uz attiecīgās sugas saglabāšanās stāvokli.

Ideālā gadījumā kompensācijas pasākumi:

I)konkrētos apstākļos (vietējās populācijas līmenī) kompensē darbības nelabvēlīgo ietekmi uz sugu vairošanās vietām un atpūtas vietām;

II)rada labas izredzes gūt panākumus un pamatojas uz labāko praksi;

III)uzlabo sugas izredzes sasniegt labvēlīgu saglabāšanās stāvokli;

IV)ir spēkā pirms vairošanās vietas vai atpūtas vietas noplicināšanas vai iznīcināšanas vai vēlākais tad, kad šis process sākas.

(3-85)    Šādi veikti kompensācijas pasākumi varētu garantēt, ka netiek radīta vispārēja kaitīga ietekme uz sugas vairošanās vietām un atpūtas vietām nedz populācijas, nedz bioģeogrāfiskajā līmenī. Tomēr tie neaizstāj 16. pantā paredzētās atkāpes un nemazina vajadzību izturēt trīs iepriekš minētās pārbaudes. Tas nozīmē, ka kompensācijas sistēmas pieņemšanu nevar izmantot, lai apietu vajadzību pēc atkāpes un vajadzību izturēt visas trīs pārbaudes, kas aprakstītas 3.2. nodaļā.

3.3.4.Vairāksugu atkāpes

(3-86)    Daži projekti (piemēram, lieli sabiedriskas nozīmes infrastruktūras projekti, tādi kā transporta tīkli) var ietekmēt vairākas IV pielikumā minētās sugas. Lai izvēlētos labākos risinājumus, šādos gadījumos būtu jānovērtē ietekme uz katru skarto sugu un, pamatojoties uz šo informāciju, būtu jāsagatavo pārskats par vispārējo ietekmi. Arī šiem risinājumiem jāiztur visas trīs pārbaudes. Nepietiek tikai ar to, ka tiek norādīts potenciāli skarto sugu skaits, ja netiek veikti tālāki pasākumi, lai novērtētu problēmu apmēru un atrastu veidus, kā tās novērst.

3.3.5.“Pagaidu dabas teritorijas”: kā rīkoties, ja IV pielikumā minētas sugas īpatņi veido kolonijas attīstāmajās teritorijās

(3-87) Ir gadījumi, kad jau licencētu teritorijas attīstīšanas darbību (piemēram, tādas jaunas infrastruktūras kā autoceļi, mājas u. c. būvniecības vai pastāvīgas karjeru izstrādes) rezultātā tiks izveidotas jaunas labvēlīgas dzīvotnes, kuras kolonizēs direktīvas IV pielikumā minētas sugas. Šādi tipiski dabas elementi, piemēram, ieguves vietās, varētu būt jauni dīķi (izmanto abinieki un spāres), atklātas zemes, smilts un grants platības (piesaista kukaiņus un putnus), pioniersugu zālāji (piesaista kukaiņus un putnus), irdenas nogāzes (izmanto putni un bites vientuļnieces) un jaunizveidotas patvēruma vietas (rāpuļiem, abiniekiem un kukaiņiem).

Tā kā stingrās aizsardzības režīms saskaņā ar 12. pantu nenošķir pagaidu (piemēram, 5–10 gadi) vai pastāvīgu mākslīgi vai dabiski radītu vidi, ir jāuzskata, ka 12. panta aizsardzības noteikumu darbības joma pilnībā attiecas arī uz IV pielikumā uzskaitītajām aizsargājamajām dzīvnieku vai augu sugām, kuras sāk izmantot jaunu teritoriju, kas radusies atļautu teritorijas attīstīšanas darbību rezultātā.

(3-88) Stingras aizsardzības režīma piemērošana saskaņā ar 12. pantu šādos gadījumos var radīt būtiskas problēmas projekta attīstītājiem un zemes īpašniekiem, kuriem darbu rakstura dēļ var nākties šīs “pagaidu” dzīvotnes likvidēt, lai turpinātu atļautos darbus. Dzīvotņu aizvākšanai projekta sagatavošanas, ekspluatācijas vai ekspluatācijas pārtraukšanas posmā ir vajadzīga atkāpe saskaņā ar 16. panta 1. punktu, ja ir izpildīti nosacījumi (sk. turpmāk).

Bez juridiskās noteiktības, ka attiecīgo teritoriju var likumīgi izmantot atļautajam mērķim, kā plānots, zemes īpašnieki vai projekta attīstītāji, iespējams, varētu vēlēties starplaikā, kad teritorija netiek aktīvi attīstīta, aizsargājamo sugu ienākšanu nemaz nepieļaut (piemēram, izmantojot pesticīdus vai apstrādājot augsni), lai izvairītos no papildu apgrūtinājumiem vai ierobežojumiem, kas saistīti ar tādu aizsargājamo sugu klātbūtni, kuras viņu teritorijā sākotnēji nebija sastopamas. Tās būtu zaudētas iespējas, jo jebkuras papildu pagaidu dzīvotnes, kas attiecīgajā teritorijā citādi nebūtu izveidojušās, noteiktos apstākļos var labvēlīgi ietekmēt direktīvas mērķu sasniegšanu.

(3-89) Lai nodrošinātu šo juridisko noteiktību un tādējādi stimulētu pagaidu dabas teritoriju izveidi vai uzturēšanu, attīstītāji plānošanas procesa agrīnā posmā var pieteikties uz atkāpi saskaņā ar 16. pantu, ja aizsargājamās sugas vēl nav iedzīvojušās teritorijā, bet tās kolonizēšana zināmā mērā ir sagaidāma (piemēram, tad, ja suga jau ir sastopama apkārtējās teritorijās). Šāda iepriekšēja atkāpe ļautu vēlāk aizvākt pagaidu rakstura dabas objektus atbilstoši projekta attīstības vajadzībām. Tomēr juridiskie standarti šādām atkāpēm nevar būt zemāki par tiem, kas piemērojami atkāpēm attiecībā uz jau sastopamām aizsargājamajām sugām un to dzīvotnēm, un tām joprojām jāatbilst visiem 16. panta nosacījumiem. Cita starpā tas nozīmē, ka attiecībā uz atkāpēm, kas piešķirtas pirms kolonizējošo sugu faktiskas ienākšanas vai to dzīvotnes izveidošanās, ir skaidri un precīzi jānorāda ar atkāpi sasniedzamie mērķi 160 .

(3-90) Tāpēc ir svarīgi, lai pirms pieteikšanās uz 16. pantā paredzētu atkāpi tiktu veikta pilnīga lauka inventarizācija, kuras mērķis ir konstatēt visas aizsargājamās sugas ne tikai projekta teritorijā, bet arī apkārtējās teritorijās. Tas nodrošinās, ka tiek identificētas visas “paredzamās” IV pielikuma sugas, kā arī apzināts to īpatņu skaitliskums un iespējamība, ka tie kolonizēs projekta teritoriju. Saskaņā ar 16. pantu pieņemto lēmumu pēc tam var izmantot, lai noteiktu nosacījumus sugas dzīvotnes ekoloģiskās funkcionalitātes saglabāšanai gadījumā, ja jaunā kolonizētā dzīvotne projekta teritorijā ir jālikvidē atļautā projekta/darbības vajadzībām. Tas varētu ietvert, piemēram, līdzīgu dzīvotņu izveidi un aizsardzību ārpus projekta teritorijas un projekta teritorijā sastopamās sugas pārvietošanu uz šīm dzīvotnēm, kā arī ilgtermiņa monitoringu. Kā tas ir ar visām atkāpēm, arī šo atkāpju pareiza īstenošana ir jāpārbauda un jāreģistrē.

(3-91) Atkāpes, kas attiecas uz iepriekš aprakstītajām pagaidu situācijām, ir objektīvi jāpamato ar kādu no 16. panta 1. punktā minētajiem iemesliem. Viena iespēja ir pamatot atkāpi ar iemesliem, kas izklāstīti 16. panta 1. punkta a) apakšpunktā, proti, atkāpe ir vajadzīga, lai “aizsargātu savvaļas faunu un floru un saglabātu dabiskās dzīvotnes”. Noteikuma formulējums neaprobežojas ar atkāpēm, kas piešķirtas, lai augu vai dzīvnieku sugu aizsargātu pret citām konkurējošām aizsargājamajām sugām. Formulējumu var interpretēt arī tā, ka tas ļauj no aizsargājamās sugas stingrās aizsardzības režīma atkāpties šīs pašas sugas labā. Tiesību normā lietotais vārds “intereses”, kas latviešu valodas versijā ir izlaists, liecina, ka atkāpei ir jārada pievienotā vērtība attiecīgajai sugai. Tas nozīmē, ka 16. panta 1. punkta a) apakšpunkts būtu piemērojams, ja var pierādīt, ka attiecīgajai sugai tiek radīts tāds neto ieguvums, kas ir iespējams tikai tad, ja atkāpe tiek piešķirta.

(3-92) Direktīvas 16. panta 1. punktā ir paredzēta iespēja piešķirt atkāpi “lai (..) obligāti ievērotu citas sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, tostarp sociāla vai ekonomiska rakstura intereses un videi primāri svarīgas labvēlīgas pārveides”. Atsauci uz “videi primāri svarīgas” varētu interpretēt līdzīgi kā iepriekšējo atsauci “lai aizsargātu savvaļas faunu un floru un saglabātu dabiskās dzīvotnes”, kas ietverta 16. panta 1. punkta a) apakšpunktā, t. i., pieņemot, ka atkāpi no stingrās aizsardzības režīma var piešķirt arī pašas sugas labā. Tomēr pievienotajai vērtībai vajadzētu būt “primāri svarīgai”, kas šajā gadījumā latiņu paceļ augstāk nekā 16. panta 1. punkta a) apakšpunkts.

(3-93) Projekta plānošanas posmā būtu rūpīgi jāizskata iespēja izmantot atkāpes attiecībā uz pagaidu dabas teritorijām, un tajā būtu jāiekļauj detalizēts zinātnisks novērtējums par to, kur aizsargājamās sugas var apmesties dažādos projekta posmos. Plānošanas posmā būtu jāveic novērtējums par to, kā projekta laikā un pēc tā, piemēram, ar atbilstošiem ietekmējuma mazināšanas pasākumiem un atbalstītu sugas pārvietošanu, varēs saglabāt (ciktāl iespējams) sugas, kas pagaidu dzīvotnes kolonizējušas.

(3-94) Taču lēmumam piešķirt atkāpi ir jāatbilst arī visiem pārējiem 16. pantā noteiktajiem kritērijiem (alternatīvu nav, saglabāšanās stāvoklim nekaitē) un iepriekš jānosaka stingri uzraudzības un monitoringa pienākumi 161 . Minētie kritēriji nodrošinās, ka pagaidu teritorijas attīstīšana atbilst prognozētajai aizsargājamo sugu esībai/sastopamībai attiecīgajā teritorijā. Šis monitoringa darbs turklāt ļaus gūt pierādījumus, kas vajadzīgi, lai pieteiktos uz papildu atkāpi jaunas, sākotnēji neparedzētas sastopamības gadījumā.

3.4.Atkāpju monitorings un ziņošana par tām

3.4.1.Atkāpju ietekmes monitorings

(3-95) Kompetentajām valsts iestādēm ne tikai jāpārliecinās, ka pirms atkāpes piešķiršanas visi atkāpju sistēmas nosacījumi ir izpildīti, bet jāveic arī atkāpju ietekmes (un kompensācijas pasākumu iedarbīguma) monitorings pēc to īstenošanas 163 . 16. panta 3. punkta e) apakšpunktā noteikts, ka dalībvalstu ziņojumos par atkāpēm jānorāda “izmantotie uzraudzības pasākumi un iegūtie rezultāti”. Tas nozīmē, ka tām jāveic piešķirto atkāpju īstenošanas uzraudzība un monitorings.

Atkāpju ietekmes monitorings jāveic arī tādēļ, lai pārliecinātos, vai atkāpes ir īstenotas pareizi un vai tās ir sasniegušas savu mērķi, kas pamatots ar zinātniskiem pierādījumiem, un vajadzības gadījumā veiktu korektīvus pasākumus. Tam būtu jānodrošina, ka tiek atklāts jebkāds netīšs risks vai kaitējums, kas sugai rodas atkāpes īstenošanas rezultātā. Lai atkāpju sistēma tiktu izmantota pienācīgi, tai jābūt pareiziem pamatnosacījumiem, kas nodrošina, ka šī pieeja nenoved pie nevēlamām sekām. Lai to panāktu, būtiska nozīme ir monitoringam.

(3-96) Pēc atkāpju īstenošanas valsts iestādēm jāveic arī visu to atkāpju kumulatīvās ietekmes monitorings, kas valsts teritorijā piešķirtas attiecībā uz katru sugu, uz kuru attiecas atkāpes, neatkarīgi no iemesliem, kuru dēļ tās piešķirtas, un jāapstiprina sākotnējais novērtējums, ka atkāpes nekaitē sugas populāciju uzturēšanai labvēlīgā saglabāšanās stāvoklī. Šā monitoringa rezultāti, protams, jāņem vērā visos tālākajos lēmumos par atkāpju piešķiršanu.

(3-97) Uz šo monitoringu varētu attiekties arī vispārējās uzraudzības pienākums saskaņā ar direktīvas 11. pantu. Būtu saprātīgi, ja šāda uzraudzība jutīgi reaģētu uz ietekmi (tostarp kumulatīvo ietekmi un kompensācijas pasākumu ietekmi), ko rada atkāpes, kas ieviestas attiecībā uz sugām, kurām atkāpes tiek piešķirtas atkārtoti vai kuru saglabāšanās stāvoklis ir nelabvēlīgs (un tomēr izņēmuma gadījumos uz tām attiecas atkāpes). Būtu arī pamatoti, ka šāda uzraudzība ietver citu tādu faktoru monitoringu, kas var negatīvi ietekmēt sugas saglabāšanās stāvokli (piemēram, nelikumīga nonāvēšana). Šādus datus var izmantot, novērtējot sugas saglabāšanās stāvokli.

3.4.2.Direktīvas 16. panta 2. punktā un 16. panta 3. punktā noteiktie ziņošanas pienākumi

(3-98) Atkāpēm jāatbilst arī oficiālajiem nosacījumiem, kas izklāstīti 16. panta 2. un 3. punktā. Saskaņā ar Tiesas teikto lietā C-118/94 (Putnu direktīvas lieta) šo oficiālo nosacījumu “mērķis ir ierobežot atkāpes līdz absolūti nepieciešamajam un ļaut Komisijai tās uzraudzīt”.

(3-99) Dalībvalstīm pirms atkāpju piemērošanas nav jāapspriežas ar Komisiju, bet tām ir pienākums reizi divos gados iesniegt Komisijai ziņojumu par 16. panta īstenošanu. Precīzs šo ziņojumu saturs 16. panta 2. punktā nav noteikts. Tomēr ir skaidrs, ka informācijai jābūt pilnīgai, faktiskai un jāietver visas ziņas, kas prasītas 16. panta 3. punktā. Pamatojoties uz informāciju, kas sniegta ziņojumos par atkāpēm, Komisijai ir jāspēj uzraudzīt 16. panta piemērošanu dalībvalstīs un pārbaudīt tās atbilstību direktīvai. Gadījumos, kad Komisija secina, ka atkāpju izmantošana pārkāpj direktīvas prasības, tai ir tiesības uzsākt pārkāpuma procedūru pret attiecīgo dalībvalsti.

(3-100) Pašreizējais ziņošanas formāts par atkāpēm aptver arī visus ziņošanas pienākumus saskaņā ar 9. pantu Konvencijā par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību (Bernes konvencija) 164 , un tā mērķis ir uzlabot ziņošanas efektivitāti un izmantojamību visos līmeņos (reģionālā, nacionālā, ES). Komisija un dalībvalstis patlaban izmanto jauno ziņošanas formātu un jaunu IT rīku, ko sauc par Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas atkāpju sistēmu+ (HaBiDeS+) 165 .

(3-101) Jaunais formāts ietver 16. panta 3. punktā izklāstītos oficiālos nosacījumus, kas jāievēro un jānorāda jebkurā piešķirtajā atkāpē, kā arī papildu informāciju (piemēram, sīku informāciju, kas palīdz labāk izprast iemeslu, līdzekļus un metodes, pierādījumus par 16. panta 1. punkta e) apakšpunkta īpašajām prasībām, atsauces uz noraidītajām alternatīvām, pierādījumus, ka atkāpe nekaitē populācijas saglabāšanās stāvoklim), kas ļauj izprast, kā kompetentās iestādes pamatojušas 16. pantā paredzētās atkāpju sistēmas piemērošanu.

Pielikumi

I pielikums.    Atsauces uz Tiesas lietām

II pielikums.    Dzīvotņu direktīvas II, IV un V pielikumā iekļauto sugu saraksts

III pielikums.    Dzīvotņu direktīvas 12. panta īstenošana: piemērs ar vilku

I PIELIKUMS

Atsauces uz Tiesas lietām

Dzīvotņu direktīvā paredzētie sugu aizsardzības noteikumi

Tiesas 1969. gada 12. novembra spriedums lietā C-29/69 Stauder/Stadt, ECLI:EU:C:1969:57.

Tiesas 1977. gada 27. oktobra spriedums lietā C-30/77 Regina/Bouchereau, ECLI:EU:C:1977:172.

Tiesas 1979. gada 12. jūlija spriedums lietā C-9/79 Koschniske/Raad van Arbeid, ECLI:EU:C:1979:201.

Tiesas 1985. gada 23. maija spriedums lietā C-29/84 Komisija/Vācija, ECLI:EU:C:1985:229

Tiesas 1987. gada 9. aprīļa spriedums lietā C-363/85 Komisija/Itālija, ECLI:EU:C:1987:196

Tiesas 1987. gada 8. jūlija spriedums lietā C-247/85 Komisija/Beļģija, ECLI:EU:C:1987:339

Tiesas 1987. gada 8. jūlija spriedums lietā C-262/85 Komisija/Itālija, ECLI:EU:C:1987:340

Tiesas 1988. gada 23. februāra spriedums lietā C-429/85 Komisija/Itālija, ECLI:EU:C:1988:83

Tiesas 1988. gada 27. aprīļa spriedums lietā C-252/85 Komisija/Francija, ECLI:EU:C:1988:202

Tiesas 1988. gada 7. jūlija spriedums lietā C-55/87 Moksel/BALM, ECLI:EU:C:1988:377

Tiesas 1990. gada 15. marta spriedums lietā C-339/87 Komisija/Nīderlande, ECLI:EU:C:1990:119

Tiesas 1990. gada 28. marta spriedums apvienotajās lietās C-206 un C-207/88 pret G. Vessoso un G. Zanetti, ECLI:EU:C:1990:145.

Tiesas 1991. gada 17. janvāra spriedums lietā C-157/89 Komisija/Itālija, ECLI:EU:C:1991:22

Tiesas 1991. gada 28. februāra spriedums lietā C-57/89 Komisija/Vācija, ECLI:EU:C:1991:89

Tiesas 1991. gada 28. februāra spriedums lietā C-131/88 Komisija/Vācija, ECLI:EU:C:1991:87

Tiesas 1991. gada 30. maija spriedums lietā C-59/89 Komisija/Vācija, ECLI:EU:C:1991:225

Tiesas 1993. gada 2. augusta spriedums lietā C-355/90 Komisija/Spānija, ECLI:EU:C:1993:331

Tiesas 1996. gada 7. marta spriedums lietā C-118/94 WWF Italy/Regione Veneto, ECLI:EU:C:1996:86

Tiesas 1996. gada 19. septembra spriedums lietā C-236/95 Komisija/Grieķija, ECLI:EU:C:1996:341

Tiesas 1996. gada 12. decembra spriedums lietā C-10/96 Ligue royale belge pour la protection des oiseaux ASBL un Société d’études ornithologiques AVES ASBL/Région Wallonne, ECLI:EU:C:1996:504

Tiesas 1999. gada 19. maija spriedums lietā C-225/97 Komisija/Francija, ECLI:EU:C:1999:252

Tiesas 1999. gada 11. novembra spriedums lietā C-315/98 Komisija/Itālija, ECLI:EU:C:1999:551

Tiesas 2000. gada 7. novembra spriedums lietā C-371/98 First Cooperate Shipping, ECLI:EU:C:2000:600.

Tiesas 2001. gada 10. maija spriedums lietā C-144/99 Komisija/Nīderlande, ECLI:EU:C:2001:257

Tiesas 2001. gada 17. maija spriedums lietā C-159/99 Komisija/Itālija, ECLI:EU:C:2001:278

Tiesas 2002. gada 30. janvāra spriedums lietā C-103/00 Komisija/Grieķija, ECLI:EU:C:2002:60

Tiesas 2003. gada 13. februāra spriedums lietā Case C-75/01 Komisija/Luksemburga, ECLI:EU:C:2003:95

Tiesas 2003. gada 16. oktobra spriedums lietā C-182/02 Ligue pour la protection des oiseaux un citi / Premier ministre un Ministre de l'Aménagement du territoire et de l'Environnement, ECR 12105. lpp.

Tiesas 2003. gada 6. novembra spriedums lietā C-434/01 Komisija/Apvienotā Karaliste, ECLI:EU:C:2003:601

Tiesas 2005. gada 20. oktobra spriedums lietā C-6/04 Komisija/Apvienotā Karaliste, ECLI:EU:C:2005:626

Tiesas 2005. gada 15. decembra spriedums lietā C-344/03 Komisija/Somija, ECLI:EU:C:2005:770

Tiesas 2006. gada 10. janvāra spriedums lietā C-98/03 Komisija/Vācija, ECLI:EU:C:2006:3

Tiesas 2006. gada 16. marta spriedums lietā C-518/04 Komisija/Grieķija, ECLI:EU:C:2006:183

Tiesas 2006. gada 18. maija spriedums lietā C-221/04 Komisija/Spānija, ECLI:EU:C:2006:329

Tiesas 2006. gada 8. jūnija spriedums lietā C-60/05 Komisija/Itālija, ECLI:EU:C:2006:378

Tiesas 2006. gada 19. decembra spriedums lietā C-503/06 Komisija/Itālija, ECLI:EU:C:2008:279

Tiesas 2007. gada 11. janvāra spriedums lietā C-183/05 Komisija/Īrija, ECLI:EU:C:2007:14

Tiesas 2007. gada 10. maija spriedums lietā C-508/04 Komisija/Austrija, ECLI:EU:C:2007:274

Tiesas 2007. gada 14. jūnija spriedums lietā C-342/05 Komisija/Somija, ECLI:EU:C:2007:341

Tiesas 2010. gada 20. maija spriedums lietā C-308/08 Komisija/Spānija, ECLI:EU:C:2010:281

Tiesas 2011. gada 9. jūnija spriedums lietā C-383/09 Komisija/Francija, ECLI:EU:C:2011:369

Tiesas 2012. gada 26. janvāra spriedums lietā C-192/11 Komisija/Polija, ECLI:EU:C:2012:44

Tiesas 2012. gada 15. marta spriedums lietā C-340/10 Komisija/Kipra, ECLI:EU:C:2012:143

Tiesas 2012. gada 15. marta spriedums lietā C-46/11 Komisija/Polija, ECLI:EU:C:2012:146

Tiesas 2016. gada 10. novembra spriedums lietā C-504/14 Komisija/Grieķija, ECLI:EU:C:2016:847

Tiesas 2018. gada 17. aprīļa spriedums lietā C-441/17 Komisija/Polija, ECLI:EU:C:2018:255

Tiesas 2019. gada 10. oktobra prejudiciālais nolēmums lietā C-674/17, ECLI:EU:C:2019:851

Tiesas 2020. gada 11. jūnija prejudiciālais nolēmums lietā C‑88/19, ECLI:EU:C:2020:458

2021. gada 4. marta apvienotās lietas C-473/19 un C-474/19 Föreningen Skydda Skogen, ECLI:EU:C:2021:166

Izskatīšanā esoša lieta C-477/19 Magistrat Stadt Wien

II PIELIKUMS

Dzīvotņu direktīvas 92/43/EEK II, IV un V pielikumā iekļauto dzīvnieku sugu saraksts

Šajā pielikumā iekļautās sugas ir norādītas, izmantojot

Øsugas vai pasugas nosaukumu (treknrakstā un slīprakstā), vai arī

Øvisas sugas, kas pieder augstākam taksonam vai kādai norādītai attiecīgā taksona daļai. Saīsinājums “spp.” aiz dzimtas vai ģints nosaukuma apzīmē visas sugas, kas pieder šai dzimtai vai ģintij.

Zvaigznīte (*) pirms sugas nosaukuma norāda, ka tā ir prioritāra suga II pielikumā (VI un V pielikumā prioritāras un neprioritāras sugas nav nošķirtas).

Šajā tabulā ir konsolidēti šādi pielikumi.

II PIELIKUMS. KOPIENĀ NOZĪMĪGAS DZĪVNIEKU UN AUGU SUGAS, KURU AIZSARDZĪBAI JĀNOSAKA ĪPAŠI AIZSARGĀJAMAS DABAS TERITORIJAS

IV PIELIKUMS. KOPIENĀ NOZĪMĪGAS DZĪVNIEKU UN AUGU SUGAS, KAM VAJADZĪGA STINGRA AIZSARDZĪBA

V PIELIKUMS. KOPIENĀ NOZĪMĪGAS DZĪVNIEKU UN AUGU SUGAS, KURU ĪPATŅU IEGUVEI SAVVAĻĀ UN IZMANTOŠANAI VAR PIEMĒROT APSAIMNIEKOŠANAS PASĀKUMUS

Suga	Pielikums			Ģeogrāfiskie ierobežojumi
	II	IV	V
DZĪVNIEKI
MUGURKAULNIEKI
ZĪDĪTĀJI
KUKAIŅĒDĀJI
Erinaceidae
Erinaceus algirus		X
Soricidae
Crocidura canariensis		X
Crocidura sicula		X
Talpidae
Galemys pyrenaicus	X	X
CHIROPTERA
Microchiroptera
Rhinolophidae
Rhinolophus blasii	X	X
Rhinolophus euryale	X	X
Rhinolophus ferrumequinum	X	X
Rhinolophus hipposideros	X	X
Rhinolophus mehelyi	X	X
Vespertilionidae
Barbastella barbastellus	X	X
Miniopterus schreibersi	X	X
Myotis bechsteini	X	X
Myotis blythii	X	X
Myotis capaccinii	X	X
Myotis dasycneme	X	X
Myotis emarginatus	X	X
Myotis myotis	X	X
Visi pārējie Microchiroptera		X
Megachiroptera
Pteropodidae
Rousettus aegiptiacus	X	X
RODENTIA
Gliridae
Visas sugas, izņemot Glis glis un Eliomys quercinus		X
Myomimus roachi	X	X
Sciuridae
* Marmota marmota latirostris	X	X
* Pteromys volans (Sciuropterus russicus)	X	X
Spermophilus citellus (Citellus citellus)	X	X
* Spermophilus suslicus (Citellus suslicus)	X	X
Sciurus anomalus		X
Castoridae
Castor fiber	X	X	X	II pielikums: izņemot Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Somijas un Zviedrijas populācijas IV pielikums: izņemot Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Somijas un Zviedrijas populācijas V pielikums: Somijas, Zviedrijas, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Polijas populācijas
Cricetidae
Cricetus cricetus		X	X	IV pielikums: izņemot Ungārijas populācijas V pielikums: Ungārijas populācijas
Mesocricetus newtoni	X	X
Microtidae
Dinaromys bogdanovi	X	X
Microtus cabrerae	X	X
* Microtus oeconomus arenicola	X	X
* Microtus oeconomus mehelyi	X	X
Microtus tatricus	X	X
Zapodidae
Sicista betulina		X
Sicista subtilis	X	X
Hystricidae
Hystrix cristata		X
CARNIVORA
Canidae
* Alopex lagopus	X	X
Canis aureus			X
* Canis lupus	X	X	X	II pielikums: izņemot Igaunijas populāciju; Grieķijas populācijas: tikai uz dienvidiem no 39. paralēles; Spānijas populācijas: tikai uz dienvidiem no Duero; Latvijas, Lietuvas un Somijas populācijas. IV pielikums: izņemot Grieķijas populācijas uz ziemeļiem no 39. paralēles; Igaunijas populācijas, Spānijas populācijas uz ziemeļiem no Duero; Latvijas, Lietuvas, Polijas, Slovākijas, Bulgārijas populācijas un Somijas populācijas ziemeļbriežu pārvaldības apvidos, kas definēti 2. pantā Somijas 1990. gada 14. septembra Aktā Nr. 848/90 par ziemeļbriežu pārvaldību. V pielikums: Spānijas populācijas uz ziemeļiem no Duero, Grieķijas populācijas uz ziemeļiem no 39. paralēles, Somijas populācijas ziemeļbriežu pārvaldības apvidos, kas definēti 2. pantā Somijas 1990. gada 14. septembra Aktā Nr. 848/90 par ziemeļbriežu pārvaldību, Bulgārijas, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas un Slovākijas populācijas.
Ursidae
* Ursus arctos	X	X		II pielikums: izņemot Igaunijas, Somijas un Zviedrijas populācijas
Mustelidae
* Gulo gulo	X
Lutra lutra	X	X
Martes martes			X
Mustela eversmanii	X	X
Mustela putorius			X
* Mustela lutreola	X	X
Vormela peregusna	X	X
Felidae
Felis silvestris		X
Lynx lynx	X	X	X	II pielikums: izņemot Igaunijas, Latvijas un Somijas populācijas. IV pielikums: izņemot Igaunijas populāciju. V pielikums: Igaunijas populācija
* Lynx pardinus	X	X
Phocidae
Halichoerus grypus;	X		X
* Monachus monachus	X	X
Phoca hispida bottnica	X		X
* Phoca hispida saimensis	X	X
Phoca vitulina	X		X
Visi pārējie Phocidae			X
Viverridae
Genetta genetta			X
Herpestes ichneumon			X
DUPLICIDENTATA
Leporidae
Lepus timidus			X
ARTIODACTYLA
Cervidae
* Cervus elaphus corsicanus	X	X
Rangifer tarandus fennicus	X
Bovidae
* Bison bonasus	X	X
Capra aegagrus (dabiskās populācijas)	X	X
Capra ibex			X
Capra pyrenaica (izņemot Capra pyrenaica pyrenaica)			X
* Capra pyrenaica pyrenaica	X	X
Ovis gmelini musimon (Ovis ammon musimon) (dabiskās populācijas — Korsika un Sardīnija)	X	X
Ovis orientalis ophion (Ovis gmelini ophion)	X	X
* Rupicapra pyrenaica ornata (Rupicapra rupicapra ornata)	X	X
Rupicapra rupicapra (izņemot Rupicapra rupicapra balcanica, Rupicapra rupicapra ornata un Rupicapra rupicapra tatrica)			X
Rupicapra rupicapra balcanica	X	X
* Rupicapra rupicapra tatrica	X	X
CETACEA
Phocoena phocoena	X	X
Tursiops truncatus	X	X
Visas pārējās Cetacea		X
RĀPUĻI
CHELONIA (TESTUDINES)
Testudinidae
Testudo graeca	X	X
Testudo hermanni	X	X
Testudo marginata	X	X
Cheloniidae
* Caretta caretta	X	X
* Chelonia mydas	X	X
Lepidochelys kempii		X
Eretmochelys imbricata		X
Dermochelyidae
Dermochelys coriacea		X
Emydidae
Emys orbicularis	X	X
Mauremys caspica	X	X
Mauremys leprosa	X	X
SAURIA
Lacertidae
Algyroides fitzingeri		X
Algyroides marchi		X
Algyroides moreoticus		X
Algyroides nigropunctatus		X
Dalmatolacertaoxycephala		X
Dinarolacerta mosorensis	X	X
Gallotia atlantica		X
Gallotia galloti		X
Gallotia galloti insulanagae	X	X
* Gallotia simonyi	X	X
Gallotia stehlini		X
Lacerta agilis		X
Lacerta bedriagae		X
Lacerta bonnali (Lacerta monticola)	X	X
Lacerta monticola	X	X
Lacerta danfordi		X
Lacerta dugesi		X
Lacerta graeca		X
Lacerta horvathi		X
Lacerta schreiberi	X	X
Lacerta trilineata		X
Lacerta viridis		X
Lacerta vivipara pannonica		X
Ophisops elegans		X
Podarcis erhardii		X
Podarcis fifolensis		X
Podarcis hispanica atrata		X
Podarcis lilfordi	X	X
Podarcis melisellensis		X
Podarcis milensis		X
Podarcis muralis		X
Podarcis peloponnesiaca		X
Podarcis pityusensis	X	X
Podarcis sicula		X
Podarcis taurica		X
Podarcis tiliguerta		X
Podarcis wagleriana		X
Scincidae
Ablepharus kitaibelli		X
Chalcides bedriagai		X
Chalcides ocellatus		X
Chalcides sexlineatus		X
Chalcides simonyi(Chalcides occidentalis)	X	X
Chalcides viridianus		X
Ophiomorus punctatissimus		X
Gekkonidae
Cyrtopodion kotschyi		X
Phyllodactylus europaeus	X	X
Tarentola angustimentalis		X
Tarentola boettgeri		X
Tarentola delalandii		X
Tarentola gomerensis		X
Agamidae
Stellio stellio		X
Chamaeleontidae
Chamaeleo chamaeleon		X
Anguidae
Ophisaurus apodus		X
OPHIDIA (SERPENTES)
Colubridae
Coluber caspius		X
* Coluber cypriensis	X	X
Coluber hippocrepis		X
Coluber jugularis		X
Coluber laurenti		X
Coluber najadum		X
Coluber nummifer		X
Coluber viridiflavus		X
Coronella austriaca		X
Eirenis modesta		X
Elaphe longissima		X
Elaphe quatuorlineata	X	X
Elaphe situla	X	X
Natrix natrix cetti		X
Natrix natrix corsa		X
* Natrix natrix cypriaca	X	X
Natrix tessellata		X
Telescopus falax		X
Viperidae
Vipera ammodytes		X
* Macrovipera schweizeri (Vipera lebetina schweizeri)	X	X
Vipera seoanni		X		IV pielikums: izņemot Spānijas populācijas
Vipera ursinii (izņemot Vipera ursinii rakosiensis un Vipera ursinii macrops)	X	X
* Vipera ursinii macrops	X	X
* Vipera ursinii rakosiensis	X	X
Vipera xanthina		X
Boidae
Eryx jaculus		X
ABINIEKI
CAUDATA
Salamandridae
Chioglossa lusitanica	X	X
Euproctus asper		X
Euproctus montanus		X
Euproctus platycephalus		X
Mertensiella luschani (Salamandra luschani)	X	X
Salamandra atra		X
* Salamandra aurorae (Salamandra atra aurorae)	X	X
Salamandra lanzai		X
Salamandrina terdigitata	X	X
Triturus carnifex (Triturus cristatus carnifex)	X	X
Triturus cristatus (Triturus cristatus cristatus)	X	X
Triturus dobrogicus (Triturus cristatus dobrogicus)	X
Triturus italicus		X
Triturus karelinii (Triturus cristatus karelinii)	X	X
Triturus marmoratus		X
Triturus montandoni	X	X
Triturus vulgaris ampelensis	X	X
Proteidae
* Proteus anguinus	X	X
Plethodontidae
Hydromantes (Speleomantes) ambrosii	X	X
Hydromantes (Speleomantes) flavus	X	X
Hydromantes (Speleomantes) genei	X	X
Hydromantes (Speleomantes) imperialis	X	X
Hydromantes (Speleomantes) strinatii	X	X
Hydromantes (Speleomantes) supramontis	X	X
ANURA
Discoglossidae
Alytes cisternasii		X
* Alytes muletensis	X	X
Alytes obstetricans		X
Bombina bombina	X	X
Bombina variegata	X	X
Discoglossus galganoi (tostarp Discoglossus “jeanneae”)	X	X
Discoglossus montalentii	X	X
Discoglossus pictus		X
Discoglossus sardus	X	X
Ranidae
Rana arvalis		X
Rana dalmatina		X
Rana esculenta			X
Rana graeca		X
Rana iberica		X
Rana italica		X
Rana latastei	X	X
Rana lessonae		X
Rana perezi			X
Rana ridibunda			X
Rana temporaria			X
Pelobatidae
Pelobates cultripes		X
Pelobates fuscus		X
* Pelobates fuscus insubricus	X	X
Pelobates syriacus		X
Bufonidae
Bufo calamita		X
Bufo viridis		X
Hylidae
Hyla arborea		X
Hyla meridionalis		X
Hyla sarda		X
ZIVIS
PETROMYZONIFORMES
Petromyzonidae
Eudontomyzon spp.	X
Lampetra fluviatilis	X		X	II pielikums: izņemot Somijas un Zviedrijas populācijas
Lampetra planeri	X			II pielikums: izņemot Igaunijas, Somijas un Zviedrijas populācijas
Lethenteron zanandreai	X		X
Petromyzon marinus	X			II pielikums: izņemot Zviedrijas populācijas
ACIPENSERIFORMES
Acipenseridae
* Acipenser naccarii	X	X
* Acipenser sturio	X	X
Visas pārējās Acipenseridae sugas			X
CLUPEIFORMES
Clupeidae
Alosa spp.	X		X
SALMONIFORMES
Salmonidae / Coregonidae
Coregonus spp. (izņemot Coregonus oxyrhynchus — upēs nārstojošas populācijas dažos Ziemeļjūras apgabalos)			X
* Coregonus oxyrhynchus (upēs nārstojošas populācijas dažos Ziemeļjūras apgabalos)	X	X
Hucho hucho (dabiskās populācijas)	X		X
Salmo macrostigma	X
Salmo marmoratus	X
Salmo salar (vienīgi saldūdenī)	X		X	II pielikums: izņemot Somijas populācijas
Salmothymus obtusirostris	X
Thymallus thymallus			X
Umbridae
Umbra krameri	X
CYPRINIFORMES
Cyprinidae
Alburnus albidus (Alburnus vulturius)	X
Anaecypris hispanica	X	X
Aspius aspius	X		X	II pielikums: izņemot Somijas populācijas
Aulopyge huegelii	X
Barbus spp.			X
Barbus comiza	X		X
Barbus meridionalis	X		X
Barbus plebejus	X		X
Chalcalburnus chalcoides	X
Chondrostoma genei	X
Chondrostoma knerii	X
Chondrostoma lusitanicum	X
Chondrostoma phoxinus	X
Chondrostoma polylepis (ieskaitot C. wilkommi)	X
Chondrostoma soetta	X
Chondrostoma toxostoma	X
Gobio albipinnatus	X
Gobio kessleri	X
Gobio uranoscopus	X
Iberocypris palaciosi	X
* Ladigesocypris ghigii	X
Leuciscus lucumonis	X
Leuciscus souffia	X
Pelecus cultratus	X		X
Phoxinellus spp.	X
* Phoxinus percnurus	X	X
Rhodeus sericeus amarus	X
Rutilus alburnoides	X
Rutilus arcasii	X
Rutilus frisii meidingeri	X		X
Rutilus lemmingii	X
Rutilus pigus	X		X
Rutilus rubilio	X
Rutilus macrolepidotus	X
Scardinius graecus	X
Squalius microlepis	X
Squalius svallize	X
Cobitidae
Cobitis elongata	X
Cobitis taenia	X			II pielikums: izņemot Somijas populācijas
Cobitis trichonica	X
Misgurnus fossilis	X
Sabanejewia aurata	X
Sabanejewia larvata (Cobitis larvata un Cobitis conspersa)	X
SILURIFORMES
Siluridae
Silurus aristotelis	X		X
ATHERINIFORMES
Cyprinodontidae
Aphanius iberus	X
Aphanius fasciatus	X
* Valencia hispanica	X	X
* Valencia letourneuxi (Valencia hispanica)	X
PERCIFORMES
Percidae
Gymnocephalus baloni	X	X
Gymnocephalus schraetzer	X		X
* Romanichthys valsanicola	X	X
Zingel spp. (izņemot Zingel asper un Zingel zingel)	X
Zingel asper	X	X
Zingel zingel	X		X
Gobiidae
Knipowitschia croatica	X
Knipowitschia (Padogobius) panizzae	X
Padogobius nigricans	X
Pomatoschistus canestrini	X
SCORPAENIFORMES
Cottidae
Cottus gobio	X			II pielikums: izņemot Somijas populācijas
Cottus petiti	X
BEZMUGURKAULNIEKI
ANNELIDA
HIRUDINOIDEA — ARHYNCHOBDELLAE
Hirudinidae
Hirudo medicinalis							X
ARTHROPODA
CRUSTACEA
Decapoda
Astacus astacus							X
Austropotamobius pallipes					X		X
* Austropotamobius torrentium					X		X
Scyllarides latus							X
Isopoda
* Armadillidium ghardalamensis					X	X
INSECTA
Coleoptera
Agathidium pulchellum					X
Bolbelasmus unicornis					X	X
Boros schneideri					X
Buprestis splendens					X	X
Carabus hampei					X	X
Carabus hungaricus					X	X
* Carabus menetriesi pacholei					X
* Carabus olympiae					X	X
Carabus variolosus					X	X
Carabus zawadszkii					X	X
Cerambyx cerdo					X	X
Corticaria planula					X
Cucujus cinnaberinus					X	X
Dorcadion fulvum cervae					X	X
Duvalius gebhardti					X	X
Duvalius hungaricus					X	X
Dytiscus latissimus					X	X
Graphoderus bilineatus					X	X
Leptodirus hochenwarti					X	X
Limoniscus violaceus					X
Lucanus cervus					X
Macroplea pubipennis					X
Mesosa myops					X
Morimus funereus					X
* Osmoderma eremita					X	X
Oxyporus mannerheimii					X
Pilemia tigrina					X	X
* Phryganophilus ruficollis					X	X
Probaticus subrugosus					X	X
Propomacrus cypriacus					X	X
* Pseudogaurotina excellens					X	X
Pseudoseriscius cameroni					X	X
Pytho kolwensis					X	X
Rhysodes sulcatus					X
* Rosalia alpina					X	X
Stephanopachys linearis					X
Stephanopachys substriatus					X
Xyletinus tremulicola					X
Hemiptera
Aradus angularis					X
Lepidoptera
Agriades glandon aquilo					X
Apatura metis						X
Arytrura musculus					X	X
* Callimorpha (Euplagia, Panaxia) quadripunctaria					X
Catopta thrips					X	X
Chondrosoma fiduciarium					X	X
Clossiana improba					X
Coenonympha hero						X
Coenonympha oedippus					X	X
Colias myrmidone					X	X
Cucullia mixta					X	X
Dioszeghyana schmidtii					X	X
Erannis ankeraria					X	X
Erebia calcaria					X	X
Erebia christi					X	X
Erebia medusa polaris					X
Erebia sudetica						X
Eriogaster catax					X	X
Euphydryas (Eurodryas, Hypodryas) aurinia					X
Fabriciana elisa						X
Glyphipterix loricatella					X	X
Gortyna borelii lunata					X	X
Graellsia isabellae					X		X
Hesperia comma catena					X
Hypodryas maturna					X	X
Hyles hippophaes						X
Leptidea morsei					X	X
Lignyoptera fumidaria					X	X
Lopinga achine						X
Lycaena dispar					X	X
Lycaena helle					X	X
Maculinea arion						X
Maculinea nausithous					X	X
Maculinea teleius					X	X
Melanargia arge					X	X
* Nymphalis vaualbum					X	X
Papilio alexanor						X
Papilio hospiton					X	X
Parnassius apollo						X
Parnassius mnemosyne						X
Phyllometra culminaria					X	X
Plebicula golgus					X	X
Polymixis rufocincta isolata					X	X
Polyommatus eroides					X	X
Proterebia afra dalmata					X	X
Proserpinus proserpina						X
Pseudophilotes bavius					X	X
Xestia borealis					X
Xestia brunneopicta					X
* Xylomoia strix					X	X
Zerynthia polyxena						X
Mantodea
Apteromantis aptera					X	X
Odonata
Aeshna viridis						X
Coenagrion hylas					X
Coenagrion mercuriale					X
Coenagrion ornatum					X
Cordulegaster heros					X	X
Cordulegaster trinacriae					X	X
Gomphus graslinii					X	X
Leucorrhina albifrons						X
Leucorrhina caudalis						X
Leucorrhinia pectoralis					X	X
Lindenia tetraphylla					X	X
Macromia splendens					X	X
Ophiogomphus cecilia					X	X
Oxygastra curtisii					X	X
Stylurus flavipes						X
Sympecma braueri						X
Orthoptera
Baetica ustulata					X	X
Brachytrupes megacephalus					X	X
Isophya costata					X	X
Isophya harzi					X	X
Isophya stysi					X	X
Myrmecophilus baronii					X	X
Odontopodisma rubripes					X	X
Paracaloptenus caloptenoides					X	X
Pholidoptera transsylvanica					X	X
Saga pedo						X
Stenobothrus (Stenobothrodes) eurasius					X	X
ARACHNIDA
Araneae
Macrothele calpeiana						X
Pseudoscorpiones
Anthrenochernes stellae					X
COELENTERATA
Cnidaria
Corallium rubrum							X
MOLLUSCA
GASTROPODA
Anisus vorticulus					X	X
Caseolus calculus					X	X
Caseolus commixta					X	X
Caseolus sphaerula					X	X
Chilostoma banaticum					X	X
Discula leacockiana					X	X
Discula tabellata					X	X
Discula testudinalis						X
Discula turricula						X
Discus defloratus						X
Discus guerinianus					X	X
Elona quimperiana					X	X
Geomalacus maculosus					X	X
Geomitra moniziana					X	X
Gibbula nivosa					X	X
* Helicopsis striata austriaca					X
Helix pomatia							X
Hygromia kovacsi					X	X
Idiomela (Helix) subplicata					X	X
Lampedusa imitatrix					X	X
* Lampedusa melitensis					X	X
Leiostyla abbreviata					X	X
Leiostyla cassida					X	X
Leiostyla corneocostata					X	X
Leiostyla gibba					X	X
Leiostyla lamellosa					X	X
* Paladilhia hungarica					X	X
Patella feruginea						X
Sadleriana pannonica					X	X
Theodoxus prevostianus						X
Theodoxus transversalis					X	X
Vertigo angustior					X
Vertigo genesii					X
Vertigo geyeri					X
Vertigo moulinsiana					X
BIVALVIA
Anisomyaria
Lithophaga lithophaga						X
Pinna nobilis						X
Unionoida
Margaritifera auricularia						X
Margaritifera durrovensis (Margaritifera margaritifera)					X		X
Margaritifera margaritifera					X		X
Microcondylaea compressa							X
Unio crassus					X	X
Unio elongatulus							X
Dreissenidae
Congeria kusceri					X	X
ECHINODERMATA
Echinoidea
Centrostephanus longispinus						X

III PIELIKUMS

Dzīvotņu direktīvas 12. panta īstenošana: piemērs ar vilku

1. Vispārīga informācija un ievads

Vilks pieder pie Eiropas dabiskās faunas un ir neatņemama biodaudzveidības un dabas mantojuma daļa. Kā svarīgam plēsējam vilkam ir būtiska ekoloģiskā loma, jo tas veicina ekosistēmu veselību un funkcionēšanu. Vilki jo īpaši palīdz regulēt to sugu blīvumu, kuras tie medī 167 (parasti tie ir tādi savvaļas nagaiņi kā stirnas, staltbrieži un mežacūkas, bet atkarībā no apgabala var būt arī ģemzes un aļņi), un ar selektīvu plēsonību uzlabo populācijas veselību. Vilks kādreiz bija sastopams visā kontinentālajā Eiropā, bet līdz 20. gs. pirmajai pusei tas gandrīz visos reģionos un valstīs tika iznīcināts.

2020. gada ziņojums par stāvokli dabā (The 2020 State of Nature report) 168 , kura pamatā ir dalībvalstu paziņotie dati, apstiprina, ka vilka populācijas ES kopumā atjaunojas (ir stabilas vai pieaug) un tās no jauna kolonizē sava vēsturiskā areāla daļas, lai gan labvēlīgu saglabāšanās stāvokli ir sasniegušas tikai dažās dalībvalstīs. 169 . Vilku atgriešanās ir būtisks saglabāšanas pasākumu panākums 170 , kas kļuvis iespējams, pateicoties juridiskajai aizsardzībai, labvēlīgākai sabiedrības attieksmei, kā arī vilka barības sugu (piemēram, briežu un mežacūku) un meža klājuma atjaunošanai (pēc lauku zemes pamešanas).

Tajā pašā laikā vilku atgriešanās reģionos, kuros tie nav bijušiem gadu desmitiem vai ilgāk, dalībvalstīm ir būtiska problēma, jo šī suga nereti ir saistīta ar vairāku veidu konfliktiem un attiecīgajās lauku kopienās var izraisīt spēcīgus sociālos protestus un reakciju.

Tāpat kā citiem lielajiem plēsējiem, vilkiem vajadzīgas ļoti lielas platības: atsevišķi īpatņi un bari par savu teritoriju izmanto tūkstošiem km2. Tāpēc vilka populāciju blīvums ir ļoti neliels, un tām ir tendence izplatīties ļoti lielās teritorijās pāri daudzām administratīvajām robežām gan valstu iekšienē, gan starp tām. Tāpēc no bioloģiskā viedokļa ir ieteicams, lai saglabāšanas un pārvaldības pasākumi būtu pēc iespējas koordinēti un saskaņoti. Tas aktualizē vajadzību pēc pārrobežu sadarbības, piemēram, konsekventas un koordinētas pieejas piemērošanas vilka populācijas līmenī. Tālāki norādījumi ir pieejami Eiropas Komisijai izstrādātajā dokumentā Guidelines for population-level management plans of large carnivores in Europe [“Vadlīnijas par lielo plēsēju pārvaldības plāniem populācijas līmenī”] (Linnell et al, 2008) 171 .

Attiecībā uz lielāko daļu dalībvalstu un reģionu vilks ir iekļauts Dzīvotņu direktīvas IV pielikumā, tāpēc uz to attiecas Dzīvotņu direktīvas 12. panta noteikumi par stingru aizsardzību, tai skaitā aizliegums jebkādā veidā apzināti savvaļā gūstīt vai nonāvēt šīs sugas īpatņus.

Attiecībā uz dažām dalībvalstīm un reģioniem vilks ir iekļauts V pielikumā kā suga, “kuru īpatņu ieguvei savvaļā un izmantošanai var piemērot apsaimniekošanas pasākumus”. Attiecībā uz vairumu dalībvalstu un reģionu vilks ir iekļauts arī II pielikumā kā prioritāra suga, kuras vajadzībām jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (ĪADT) un jāveic atbilstoši saglabāšanas pasākumi. 1. tabulā parādīts, kuras populācijas iekļautas kurā Dzīvotņu direktīvas pielikumā.