(1)

Direktīva (ES) 2024/1275 pilnvaro Komisiju pieņemt deleģētos aktus, ar ko izveido salīdzinošās metodoloģijas sistēmu, kā aprēķināt minimālo energosnieguma prasību izmaksoptimālus līmeņus ēkām un būves elementiem un kā pārskatīt šos izmaksoptimālos līmeņus.

(2)

Direktīvā (ES) 2024/1275 ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jānosaka minimālās energosnieguma prasības ēkām un būves elementiem, lai sasniegtu vismaz izmaksoptimālu līmeni. Dalībvalstīm ir arī jānodrošina, ka prasības, ko tās noteikušas ēku inženiertehniskajām sistēmām, sasniedz vismaz jaunāko izmaksoptimālo līmeni. Dalībvalstu ziņā ir pieņemt lēmumu par to, vai valsts etalonu, ko izmanto kā izmaksoptimalitātes aprēķinu galīgo rezultātu, iegūst, veicot aprēķinus no makroekonomikas viedokļa (ņemot vērā energoefektivitātes investīciju izmaksas un ieguvumus sabiedrībai kopumā) vai tikai no finanšu viedokļa (ņemot vērā tikai investīcijas). Valsts minimālajām energosnieguma prasībām nevajadzētu būt vairāk kā par 15 % pielaidīgākām nekā izmaksu optimalitātes rezultāts, ko iegūst ar aprēķinu, kas pieņemts par valsts etalonu. Izmaksoptimālam līmenim jābūt tādu snieguma līmeņu diapazonā, kur izmaksu un ieguvumu attiecība ēkas kalpošanas laikā ir pozitīva.

(3)

Direktīvā (ES) 2024/1275 uzsvars likts ne tikai uz to, ka jāmazina enerģijas izmantošana būvētajā vidē, bet arī uz to, ka būvniecības nozare ir galvenais siltumnīcefekta gāzu emisiju avots un rada aptuveni pusi no primāro smalko daļiņu (PM2,5) emisijām Savienībā, kuras izraisa priekšlaicīgu nāvi un slimības.

(4)

Atsevišķu komponentu sniegums ietilpst konkrētiem ražojumiem piemērojamo noteikumu darbības jomā. Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2024/1781 (2) ir noteiktas minimālās energosnieguma prasības gandrīz visām fizisko preču kategorijām, tostarp energopatēriņu ietekmējošiem ražojumiem. Nosakot valsts prasības ēku inženiertehniskajām sistēmām, dalībvalstīm ir jāņem vērā īstenošanas pasākumi, kas noteikti saskaņā ar minēto regulu, un esošie pasākumi, kas pieņemti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/125/EK (3). To būvizstrādājumu sniegums, kas jāizmanto aprēķiniem saskaņā ar šo regulu, būtu jānosaka saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2024/3110 (4), kā arī saskaņā ar esošiem pasākumiem, kas pieņemti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 305/2011 (5).

(5)

Mērķis rast izmaksoptimālus energosnieguma līmeņus dažos apstākļos var attaisnot to, ka dalībvalstis nosaka izmaksoptimālas energosnieguma prasības būves elementiem, kas praksē var radīt šķēršļus dažu ēku konstrukcijas vai tehniskajiem risinājumiem, kā arī stimulēt izmantot energopatēriņu ietekmējošus produktus ar labāku sniegumu no enerģijas un attiecīgā gadījumā arī no emisiju viedokļa. Saskaņā ar Direktīvas (ES) 2024/1275 2. panta 32. punktu, lai noteiktu izmaksoptimālus līmeņus, ir jāņem vērā enerģijas izmantojuma vidiskās un ar veselību saistītās eksternalitātes, kā arī – kā daļa no enerģijas izmaksām – siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu izmaksas.

(6)

Pasākumi, kas veido salīdzinošās metodoloģijas sistēmu, ir izklāstīti Direktīvas (ES) 2024/1275 VII pielikumā un paredz noteikt references ēkas, noteikt šīm references ēkām piemērojamos energoefektivitātes pasākumus un ar atjaunīgo enerģiju saistītos pasākumus, novērtēt kopējo primārās enerģijas izmantojumu un no šiem pasākumiem izrietošās emisijas un aprēķināt šo pasākumu izmaksas (t. i., pašreizējo neto vērtību).

(7)

Direktīvas (ES) 2024/1275 I pielikumā noteiktais kopējais vispārīgais energosnieguma aprēķina satvars attiecas arī uz visiem izmaksoptimālas metodoloģijas sistēmas posmiem, jo īpaši uz ēku un būves elementu energosnieguma un emisijsnieguma aprēķināšanu. Enerģijas ražošana uz vietas, izmantojot vietēji pieejamus atjaunīgus energoresursus (piemēram, apkārtējās vides siltumu, ģeotermālo siltumu, saules siltumenerģiju, fotoelementus u. c.) aizstāj no tīkla piegādāto enerģiju un samazina ēkas ietekmi uz energotīklu. Lai atspoguļotu šos ieguvumus, uz vietas saražotās atjaunīgās enerģijas pašizmantojuma ietekme nav jāieskaita kopējā primārās enerģijas izmantojumā. Dalībvalstīm ir rīcības brīvība noteikt, kā tās ēkas primārās enerģijas aprēķinā uzskaita uz vietas saražoto atjaunīgo enerģiju, ko izmanto ar ĒES nesaistītām vajadzībām vai eksportē uz tīklu.

(8)

Šajā regulā emisijsniegums attiecas gan uz ekspluatācijas emisijām, kas radušās uz vietas (tiešās emisijas), gan uz emisijām, ko rada ēkas patērētās enerģijas ražošana ārpus objekta (netiešās emisijas). Aprēķinot minimālo energosnieguma prasību izmaksoptimālos līmeņus, dalībvalstis var ņemt vērā arī dzīves cikla globālās sasilšanas potenciālu (GSP).

(9)

Lai salīdzinošās metodoloģijas sistēmu pielāgotu valsts apstākļiem, dalībvalstīm būtu jānosaka ēkas un/vai būves elementa aplēstais kalpošanas laiks; attiecīgās energonesēju, produktu, sistēmu, apkopes, ekspluatācijas un darbaspēka izmaksas; atjaunīgās un neatjaunīgās primārās enerģijas pārrēķina koeficienti vai svēruma faktori katram energonesējam; siltumnīcefekta gāzu emisijas pārrēķina koeficienti; pieņēmumi par enerģijas cenu izmaiņām, proti, tās degvielas cenu izmaiņām, kuru attiecīgās valsts kontekstā izmanto ēkās patērētās enerģijas iegūšanai, attiecīgā gadījumā ņemot vērā siltumnīcefekta gāzu kvotu izmaksas; un oglekļa cenas izmaiņas. Runājot par enerģijas un oglekļa cenu izmaiņām, dalībvalstīm būtu jāņem vērā Komisijas sniegtā informācija, kā arī jaunā emisijas kvotu tirdzniecības sistēma, kas aptver emisijas no degvielu sadedzināšanas ēku, autotransporta un citos sektoros (6). Dalībvalstis savos izmaksoptimālitātes aprēķinos var iekļaut arī energoefektivitātes pasākumu sniegto daudzo ieguvumu – piemēram, privātā un publiskā veselības sektora un iekšzemes kopprodukta (IKP) ziņā – monetizāciju.

(10)

Diskonta likme zināmā mērā atspoguļo ne tikai rīcībpolitikas prioritātes (makroekonomiskajiem aprēķiniem), bet arī atšķirīgu finansēšanas vidi un hipotekāros nosacījumus. Diskonta likmes izvēlei varētu būt būtiska ietekme uz salīdzinošās metodoloģijas sistēmas aprēķinu rezultātu, un dalībvalstīm ir jānosaka vispiemērotākā diskonta likme katram aprēķinam, tiklīdz ir veikts jutīguma novērtējums. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānosaka arī gan makroekonomiskos, gan finansiālos aprēķinos izmantojama diskonta likme pēc tam, kad veikta jutīguma analīze vismaz divām diskonta likmēm katram aprēķinam.

(11)

Saskaņā ar valstu emisiju samazināšanas saistībām, kas galvenajiem gaisa piesārņotājiem noteiktas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/2284 (7), un stingrākiem gaisa kvalitātes standartiem, kas noteikti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2024/2881 (8), makroekonomiskajā aprēķinā tiek ieviestas gaisa piesārņotāju emisijas. Plašāka perspektīva, ko sniedz šajā regulā prasītais makroekonomiskais aprēķins, tostarp ar PM2,5 un NOx emisijām saistītās ietekmes uz veselību un vidi monetizācija, kā arī siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju izmaksas, sniedz informāciju, kas varētu būt noderīga arī ārpus izmaksoptimalitātes aprēķina, piemēram, lai noteiktu papildu prasības, tostarp emisijsnieguma ziņā, un plašākus klimata, vides un sabiedrības veselības politikas mērķus.

(12)

Lai nodrošinātu, ka dalībvalstis salīdzinošās metodoloģijas sistēmas piemērošanā izmanto kopīgu pieeju, Komisijai vajadzētu noteikt galvenos sistēmas nosacījumus, kas nepieciešami neto pašreizējās vērtības aprēķiniem, piemēram, aprēķinu sākuma gadu, vērā ņemamās izmaksu kategorijas un izmantojamo aprēķinu periodu. Ar šo regulu būtu jāaizstāj esošā salīdzinošās metodoloģijas sistēma, kas izklāstīta Komisijas Deleģētajā regulā (ES) Nr. 244/2012 (9).

(13)

Kopīga aprēķinu perioda noteikšana nav pretrunā ar dalībvalstu tiesībām noteikt ēku un/vai būves elementu aplēsto kalpošanas laiku, jo tas var būt gan ilgāks, gan īsāks nekā noteiktais aprēķinu periods. Ēkas vai būves elementa aplēstajam kalpošanas ilgumam ir tikai ierobežota ietekme uz aprēķinu periodu, jo to nosaka atkarībā no ēkas pārjaunošanas cikla, kas ir laika sprīdis, pēc kura ēka tiek būtiski pārjaunota.

(14)

Izmaksu aprēķiniem un prognozēm ar daudziem pieņēmumiem un neskaidrībām, tostarp, piemēram, par enerģijas cenu attīstību laika gaitā, parasti pievieno jutīguma analīzi, lai izvērtētu galveno ievaddatu ticamību. Izmaksoptimalitātes aprēķinu vajadzībām jutīguma analīzē būtu jāņem vērā vismaz enerģijas cenu attīstība un diskonta likme.

(15)

Uz nākotni vērsti primārās enerģijas faktori vai svēruma faktori un siltumnīcefekta gāzu emisijas faktori, kas pienācīgi ievēroti visā aprēķina periodā, ļauj aprēķinā ņemt vērā elektrotīkla un efektīvu centralizētās siltumapgādes tīklu pakāpenisku dekarbonizāciju saskaņā ar 2030. gada emisiju samazināšanas un klimatneitralitātes mērķiem, kas noteikti nacionālajos enerģētikas un klimata plānos, kuri Komisijai iesniegti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/1999 (10) 14. pantu. Šādi faktori būtu pienācīgi jākonkretizē, piemēram, ņemot vērā situāciju aprēķina sākotnējā gadā un paredzamo progresu visā ēkas kalpošanas laikā. Minētie faktori būtu jāpārskata un vajadzības gadījumā jāatjaunina katru reizi, kad tiek veikts jauns izmaksoptimalitātes aprēķins. Tie var sakrist ar faktoriem, kas noteikti ēku energosnieguma aprēķināšanai un noteikti saskaņā ar Direktīvas (ES) 2024/1275 I pielikumu. Aprēķinos būtu katrā ziņā jāizmanto uz nākotni vērsti primārās enerģijas faktori vai svēruma faktori, savukārt uz nākotni vērsti siltumnīcefekta gāzu emisijas faktorus izmantot ir vēlams.

(16)

Salīdzinošās metodoloģijas sistēmai vajadzētu būt tādai, lai dalībvalstis varētu izmaksoptimalitātes aprēķinu rezultātus salīdzināt ar spēkā esošajām minimālajām energosnieguma prasībām un salīdzinājuma rezultātu izmantot, lai nodrošinātu, ka minimālās energosnieguma prasības tiek noteiktas nolūkā sasniegt vismaz izmaksoptimālus līmeņus un, ja tas ir relevanti, stingrākas atsauces vērtības, piemēram, gandrīz nulles enerģijas ēku prasības vai bezemisiju ēkas prasības. Minētajiem līmeņiem vajadzētu būt saskaņotiem ar nacionālajām pieejām, kas izklāstītas nacionālajos enerģētikas un klimata plānos (NEKP), kuri iesniegti Komisijai, ievērojot Regulas (ES) 2018/1999 14. pantu. Dalībvalstīm vajadzētu būt arī iespējai apsvērt iespēju noteikt minimālās energosnieguma prasības izmaksoptimālā līmenī tām ēku kategorijām, kurām līdz šim minimālās energosnieguma prasības nav noteiktas.

(17)

Izmaksoptimalitātes metodoloģija ir tehnoloģiski neitrāla un nedod priekšrocības nevienam tehnoloģiskam risinājumam. Tā nodrošina pasākumu / pasākumu kopumu / variantu konkurenci aplēstajā ēkas vai būves elementa kalpošanas laikā.

(18)

Lai līdz minimumam samazinātu dalībvalstu administratīvo slogu, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai samazināt aprēķinu skaitu, nosakot tādas references ēkas, kas ir reprezentatīvas vairākām ēku kategorijām, tomēr neietekmējot dalībvalstu Direktīvā (ES) 2024/1275 paredzēto pienākumu noteikt minimālās energosnieguma prasības noteiktām ēku kategorijām,

(19)

Izmaksoptimāli līmeņi ir relevanti arī jaunajam “bezemisiju ēkas” standartam, kas definēts Direktīvas (ES) 2024/1275 2. panta 2. punktā, jo primārās enerģijas izmantojuma maksimālās robežvērtības ir jānosaka tā, lai sasniegtu vismaz izmaksoptimālus līmeņus, un tās jāpārskata katru reizi, kad izmaksoptimālie līmeņi tiek pārskatīti. Saskaņā ar bezemisiju ēkas definīciju pasākumus, kas uz vietas rada oglekļa emisijas no fosilām degvielām, nevar ņemt vērā bezemisiju ēku izmaksoptimalitātes aprēķinos.

(20)

Tāpēc būtu jāatceļ Deleģētā regula (ES) Nr. 244/2012.

(21)

Saskaņā ar Direktīvas (ES) 2024/1275 32. panta 4. punktu ir notikusi apspriešanās ar katras dalībvalsts ieceltajiem ekspertiem,

1)

“vispārējās izmaksas” ir sākotnējo investīciju izmaksu, kārtējo izmaksu, aizstāšanas izmaksu (kas attiecas uz sākuma gadu), atkritumu apsaimniekošanas izmaksu (attiecīgā gadījumā) pašreizējo vērtību summa, un aprēķina vajadzībām makroekonomiskā līmenī tā ietver siltumnīcefekta gāzu emisiju izmaksas, kā arī enerģijas izmantojuma vidiskās un ar veselību saistītās eksternalitātes;

2)

“sākotnējās investīciju izmaksas” ir visas izmaksas, kas radušās līdz brīdim, kad ēka vai būves elements ir gatavs izmantošanai un nodots klientam. Šajās izmaksās ietilpst projektēšanas izmaksas, būves elementu iegāde, pieslēgšanas piegādātājiem, uzstādīšanas un nodošanas ekspluatācijā procesi;

3)

“enerģijas izmaksas” ir gada enerģijas izmaksas, ietverot enerģijas cenu, jaudas tarifus un tīkla tarifus, kā arī valstu nodokļus, ņemot vērā siltumnīcefekta gāzu kvotu izmaksas;

4)

“ekspluatācijas izmaksas” ir visas izmaksas, kas saistītas ar ēkas ekspluatāciju, tostarp gada apdrošināšanas izmaksas, komunālo pakalpojumu maksājumi un citi pastāvīgie maksājumi un nodokļi;

5)

“uzturēšanas izmaksas” ir gada izmaksas par pasākumiem, kuru mērķis ir saglabāt un atjaunot vēlamo ēkas vai būves elementa kvalitāti, tostarp ikgadējās izmaksas par inspicēšanu, tīrīšanu, regulēšanu, remontu un izlietotajiem materiāliem;

6)

“kārtējās izmaksas” ir ikgadējas uzturēšanas, ekspluatācijas un enerģijas izmaksas;

7)

“atkritumu apsaimniekošanas izmaksas” ir ēkas vai būves elementa izmaksas kalpošanas laika beigās, tostarp izmaksas par demontāžu, par tādu būves elementu aizvākšanu, kuru kalpošanas laiks vēl nav beidzies, par transportēšanu, likvidēšanu un reciklēšanu;

8)

“aizstāšanas izmaksas” ir būves elementa aizstāšanas investīcijas atbilstoši aplēstajam kalpošanas laikam aprēķina periodā;

9)

“gada izmaksas” ir summa, ko veido kārtējās izmaksas un aizstāšanas izmaksas, kas samaksātas gadā;

10)

“siltumnīcefekta gāzu emisijas izmaksas” ir naudas izteiksmē izteikts kaitējums, ko videi nodarījušas CO2 emisijas saistībā ar ēku patērēto enerģiju;

11)

“enerģijas izmantojuma vidiskās un ar veselību saistītās eksternalitātes” ir, bet ne tikai, PM2,5 un NOx emisiju nodarītā kaitējuma veselībai un videi naudā izteiktā vērtība saistībā ar enerģijas patēriņu ēkās;

12)

“references ēka” ir hipotētiska vai reāla references ēka, kurai ir tipiska ēkas ģeometrija un inženiertehniskās sistēmas, tipisks ēkas norobežojošo konstrukciju un inženiertehnisko sistēmu energosniegums, tipiska funkcionalitāte un tipiska izmaksu struktūra konkrētajā dalībvalstī un kura ir reprezentatīva klimatiskajiem apstākļiem un ģeogrāfiskajam novietojumam;

13)

“diskonta likme” ir specifiska vērtība, ko izmanto naudas vērtības salīdzināšanai dažādos laikos reālā izteiksmē;

14)

“diskonta faktors” ir reizinātājs, ko izmanto, lai naudas plūsmu kādā konkrētā laikā pārvērstu tās ekvivalentajā vērtībā sākuma brīdī, un kas izriet no diskonta likmes;

15)

“sākuma gads” ir gads, sākot ar kuru tiek noteikts aprēķina periods;

16)

“aprēķina periods” ir laikposms, ko izmanto aprēķināšanai, un parasti to izsaka gados;

17)

“ēkas atlikusī vērtība” ir būves elementu atlikušās vērtības summa aprēķina perioda beigās;

18)

“cenu attīstība” ir enerģijas, produktu, inženiertehnisko sistēmu, pakalpojumu, darbaspēka, uzturēšanas cenu un citu izmaksu izmaiņas laika gaitā, un tās var atšķirties no inflācijas līmeņa;

19)

“energoefektivitātes pasākums” ir ēkā vai būves elementā veiktas izmaiņas, kuru rezultātā samazinās ēkas enerģijas galaizmantojums;

20)

“pasākumu kopums” ir energoefektivitātes pasākumu un/vai uz atjaunīgiem energoresursiem balstītu pasākumu kopums, ko piemēro references ēkai;

21)

“variants” ir ēkai piemērota pilna pasākumu kompleksa / pasākumu kopumu vispārīgais rezultāts un apraksts, un tas var sastāvēt no pasākumu kombinācijas attiecībā uz norobežojošajām konstrukcijām, pasīviem (nemehāniskiem) paņēmieniem, pasākumiem attiecībā uz inženiertehniskām sistēmām un/vai pasākumiem, kas balstās uz atjaunīgiem energoresursiem;

22)

“ēku apakškategorijas” ir ēku tipu kategorijas, kas ir sīkāk iedalītas atkarībā no izmēra, vecuma, būvmateriāliem, lietojuma veida, klimatiskās zonas un citiem kritērijiem papildus tiem, kas noteikti Direktīvas (ES) 2024/1275 I pielikuma 6. punktā, un attiecībā uz ko parasti nosaka references ēkas.