(1)

Valsts finansējums, kas atbilst Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā noteiktajiem kritērijiem, ir valsts atbalsts, un saskaņā ar Līguma 108. panta 3. punktu tas ir jāpaziņo Komisijai. Tomēr Padome, ievērojot Līguma 109. pantu, var noteikt atbalsta kategorijas, kas no minētās paziņošanas prasības ir atbrīvotas. Saskaņā ar Līguma 108. panta 4. punktu Komisija var pieņemt regulas par minētajām valsts atbalsta kategorijām. Regulā (ES) 2015/1588 Padome saskaņā ar Līguma 109. pantu nolēma, ka viena šāda kategorija varētu būt de minimis atbalsts (t. i., atbalsts, kas piešķirts vienam un tam pašam uzņēmumam konkrētā laikposmā un nepārsniedz noteiktu summu). Pamatojoties uz to, tiek uzskatīts, ka de minimis atbalsts neatbilst visiem Līguma 107. panta 1. punktā noteiktajiem kritērijiem, un tāpēc paziņošanas procedūra uz to neattiecas.

(2)

Komisija daudzos lēmumos ir skaidrojusi jēdzienu “atbalsts” Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē. Komisija ir arī noteikusi savu politiku attiecībā uz de minimis robežlielumu, kuru nepārsniedzot drīkst uzskatīt, ka Līguma 107. panta 1. punkts nav piemērojams.

(3)

Komisijas pieredze, ko tā guvusi, piemērojot valsts atbalsta noteikumus uzņēmumiem, kuri sniedz pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi Līguma 106. panta 2. punkta izpratnē, liecina, ka robežlielums, zem kura šādiem uzņēmumiem piešķirtās priekšrocības var uzskatīt par tādām, kas neietekmē dalībvalstu savstarpējo tirdzniecību vai nerada vai nedraud radīt konkurences izkropļojumus, dažos gadījumos var atšķirties no vispārējā de minimis robežlieluma, kas noteikts Komisijas Regulā (ES) 2023/2831 (2). Vismaz dažas no minētajām priekšrocībām visticamāk būs kompensācija par papildu izmaksām, kas saistītas ar pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanu. Turklāt daudzām darbībām, kas kvalificējamas kā pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, ir ierobežota teritoriālā darbības joma. Saskaņā ar Komisijas Regulas (ES) Nr. 360/2012 (3) 2. panta 2. punktu atbalsts, kas piešķirts uzņēmumiem, kuri sniedz pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, būtu jāuzskata par tādu, kas neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm vai nerada vai nedraud radīt konkurences izkropļojumus, ja kopējā atbalsta summa, kas piešķirta pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanai, nepārsniedz 500 000 EUR jebkurā trīs fiskālo gadu periodā.

(4)

Ņemot vērā pieredzi, kas gūta, piemērojot Regulu (ES) Nr. 360/2012, ir lietderīgi pielāgot de minimis noteikumus attiecībā uz atbalstu pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, lai atspoguļotu dažus no pielāgojumiem, kas veikti vispārējā de minimis Regulā (ES) 2023/2831, nolūkā nodrošināt konsekvenci, vienlaikus ņemot vērā pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi specifiskās iezīmes.

(5)

Ir arī lietderīgi robežlielumu, kas noteikts de minimis atbalstam, ko viens vienots uzņēmums jebkurā triju gadu periodā var saņemt no vienas dalībvalsts, palielināt līdz 750 000 EUR. Minētais robežlielums atspoguļo inflāciju kopš Regulas (ES) Nr. 360/2012 stāšanās spēkā un paredzamo notikumu gaitu šīs regulas spēkā esības laikā. Minētais robežlielums ir nepieciešams, lai nodrošinātu, ka par ikvienu šīs regulas darbības jomā ietilpstošo pasākumu drīkst uzskatīt, ka tas neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un nerada vai nedraud radīt konkurences izkropļojumus.

(6)

Dalībvalsts piešķirtais valsts atbalsts būtu jāņem vērā, pat ja tas ir pilnībā vai daļēji finansēts no Savienības izcelsmes resursiem, kas ir minētās dalībvalsts kontrolē. Nedrīkstētu pastāvēt iespēja atbalstu, kas pārsniedz de minimis robežlielumu, sadalīt mazākās daļās, lai panāktu šo daļu atbilstību šīs regulas darbības jomai.

(7)

Uzņēmums Līguma konkurences noteikumu nozīmē ir ikviens subjekts – fiziska vai juridiska persona, kas veic saimniecisku darbību, – neatkarīgi no tā juridiskā statusa un finansēšanas veida (4). Eiropas Savienības Tiesa ir precizējusi, ka struktūra, kurai “pieder kapitāldaļu kontrolpakete kādā sabiedrībā” un kura “šo kontroli īsteno, tieši vai netieši ietekmējot sabiedrības pārvaldību”, ir jāuzskata par tādu, kas piedalās šīs sabiedrības veiktajā saimnieciskajā darbībā. Tāpēc pats subjekts ir uzskatāms par uzņēmumu Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē (5). Tiesa ir atzinusi, ka visi subjekti, kurus (juridiski vai faktiski) kontrolē viens un tas pats subjekts, jāuzskata par vienu vienotu uzņēmumu (6).

(8)

Lai nodrošinātu juridisko noteiktību un samazinātu administratīvo slogu, šajā regulā būtu jāparedz skaidrs un izsmeļošs saraksts ar kritērijiem, pēc kuriem noteikt, kad divi vai vairāki vienas dalībvalsts uzņēmumi būtu jāuzskata par vienu vienotu uzņēmumu. No “saistītu uzņēmumu” noteikšanas kritērijiem, kas ir iegājušies kā daļa no mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) definīcijas Komisijas Ieteikumā 2003/361/EK (7) un Komisijas Regulas (ES) Nr. 651/2014 (8) I pielikumā, Komisija ir atlasījusi tos kritērijus, kas ir piemēroti šīs regulas mērķu sasniegšanai. Ņemot vērā šīs regulas darbības jomu, minētie kritēriji būtu jāpiemēro gan MVU, gan lieliem uzņēmumiem, un minētajiem kritērijiem būtu jānodrošina, ka saistītu uzņēmumu grupu de minimis noteikuma piemērošanas nolūkā uzskata par vienu vienotu uzņēmumu. Tomēr, kā atzīts Līguma 14. pantā, vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi ieņem īpašu vietu Savienības kopīgajās vērtībās un tiem ir īpaša nozīme sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanā. Vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem vajadzētu būt pēc iespējas pilnīgāk apmierināt lietotāju vajadzības, un dalībvalstīm vajadzētu spēt apmierināt šīs vajadzības vispiemērotākajā veidā, ņemot vērā katras dalībvalsts specifiku, jo īpaši attiecībā uz sociālo pakalpojumu sniegšanu. Šā iemesla dēļ uzņēmumi, kas sniedz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus un kuriem nav savstarpējas saiknes, izņemot to, ka katram no tiem ir tieša saikne ar vienu un to pašu publisko struktūru vai struktūrām vai ar vienu un to pašu bezpeļņas struktūru vai struktūrām, nebūtu jāuzskata par savstarpēji saistītiem. Tādējādi būtu jāņem vērā īpašā situācija, kādā ir vienas un tās pašas publiskās struktūras vai struktūru vai vienas un tās pašas bezpeļņas struktūras vai struktūru kontrolētie uzņēmumi, kuriem var būt neatkarīgas lemšanas pilnvaras.

(9)

Šī regula būtu jāpiemēro tikai atbalstam, kas piešķirts pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanai. Atbalsta saņēmējam uzņēmumam vajadzētu būt rakstveidā vai elektroniskā veidā pilnvarotam sniegt tādu pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, attiecībā uz kuru atbalsts tiek piešķirts. Lai gan pilnvarojuma aktā būtu jāinformē uzņēmums par pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, attiecībā uz kuru atbalsts ir piešķirts, tajā nav obligāti jāiekļauj visa detalizētā informācija, kas izklāstīta Komisijas Lēmuma 2012/21/ES (9) 4. pantā.

(10)

Ņemot vērā īpašos noteikumus, ko piemēro primārās ražošanas nozarēm (jo īpaši lauksaimniecības produktu primārajai ražošanai, un zvejas un akvakultūras produktu primārajai ražošanai), apstākli, ka pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi šajās jomās uzņēmumiem tiek uzticēti reti, kā arī risku, ka Līguma 107. panta 1. punktā izklāstītajiem kritērijiem tomēr varētu atbilst atbalsta summa, kas ir mazāka par šajā regulā noteikto atbalsta robežlielumu, šī regula nebūtu jāpiemēro minētajām nozarēm.

(11)

Ņemot vērā līdzības starp lauksaimniecības produktu un nelauksaimniecības produktu pārstrādi un tirdzniecību, šī regula būtu jāpiemēro lauksaimniecības produktu pārstrādei un tirdzniecībai, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi. Šajā saistībā par pārstrādi vai tirdzniecību nebūtu uzskatāmas ne saimniecībā veiktās darbības, kas vajadzīgas, lai produktu sagatavotu pirmajai pārdošanai (piemēram, ražas novākšana, graudaugu pļaušana un kulšana vai olu iepakošana), ne pirmā pārdošana tālākpārdevējiem vai pārstrādātājiem, un tāpēc šī regula nebūtu jāpiemēro šādām darbībām.

(12)

Tāpat, ņemot vērā zvejas un akvakultūras produktu apstrādes un tirdzniecības darbību raksturu un šo darbību līdzības ar citām apstrādes un tirdzniecības darbībām, šī regula būtu jāpiemēro uzņēmumiem, kas nodarbojas ar zvejas un akvakultūras produktu apstrādi un tirdzniecību, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi. Šajā saistībā par pārstrādi vai tirdzniecību nebūtu uzskatāmas ne saimniecībā vai uz kuģa veiktās darbības, lai dzīvnieku vai augu sagatavotu pirmajai pārdošanai (ieskaitot sagriešanu, filetēšanu vai sasaldēšanu), ne pirmā pārdošana tālākpārdevējiem vai pārstrādātājiem, un tāpēc šī regula nebūtu jāpiemēro šādām darbībām.

(13)

Eiropas Savienības Tiesa ir noteikusi, ka, tiklīdz Savienība ir pieņēmusi tiesību aktu par tirgus kopīgu organizāciju konkrētā lauksaimniecības nozarē, dalībvalstu pienākums ir atturēties no tādu pasākumu veikšanas, kas varētu kaitēt kopīgajai organizācijai vai paredzēt izņēmumus no tās (10). Šā iemesla dēļ šī regula nebūtu piemērojama atbalstam, kura summa ir noteikta, pamatojoties uz lauksaimniecības nozarē nopirkto vai tirgū laisto produktu cenu vai daudzumu. Tāpat tā nebūtu piemērojama atbalstam, kas saistīts ar pienākumu šajā atbalstā dalīties ar primārajiem lauksaimniecības ražotājiem. Šie principi attiecas arī uz zvejniecības un akvakultūras nozari.

(14)

Šī regula nebūtu piemērojama eksporta atbalstam un atbalstam, ko piešķir ar nosacījumu, ka importa preču vai pakalpojumu vietā tiek izmantoti vietējie. Tā jo īpaši nebūtu piemērojama atbalstam izplatīšanas tīkla izveides un darbības finansēšanai citās dalībvalstīs vai trešās valstīs. Eiropas Savienības Tiesa ir lēmusi, ka ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 1998/2006 (11)“netiek izslēgts jebkurš atbalsts, kas varētu ietekmēt eksportu, bet tikai tāds, kura būtība tā struktūras dēļ ir atbalstīt pārdošanu citā valstī”, un ka “atbalsts ieguldījumos – ciktāl tas vienādi vai otrādi tā jēgas un apjoma dēļ nav izteikts eksportēto produktu apmērā – nav pieskaitāms pie “atbalsta ar eksportu saistītām darbībām” Regulas (EK) Nr. 1998/2006 1. panta 1. punkta d) apakšpunkta nozīmē un tādēļ neietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā, pat ja šādi veicināts ieguldījums ļaut attīstīt eksportam paredzētus produktus” (12). Atbalstu par izdevumiem saistībā ar dalību tirdzniecības izstādēs vai par izdevumiem pētījumu vai konsultāciju pakalpojumiem, kas vajadzīgi jauna vai esoša produkta laišanai jaunā tirgū citā dalībvalstī vai trešā valstī, parasti neuzskata par eksporta atbalstu.

(15)

Trīs gadu laikposms šīs regulas vajadzībām būtu jāvērtē kā slīdošs periods. Attiecībā uz katru jaunu de minimis atbalsta piešķiršanu jāņem vērā de minimis atbalsta kopsumma, kas piešķirta iepriekšējos trīs gados.

(16)

Ja uzņēmums darbojas gan kādā no nozarēm, kuras ir izslēgtas no šīs regulas darbības jomas, gan citās nozarēs vai veic citas darbības, šī regula būtu jāpiemēro attiecībā uz šīm citām nozarēm un darbībām ar nosacījumu, ka attiecīgā dalībvalsts, izmantojot tādus piemērotus līdzekļus kā darbību nošķiršana vai uzskaites nodalīšana, nodrošina, ka darbības izslēgtajās nozarēs negūst labumu no de minimis atbalsta. Šis pats princips būtu piemērojams, ja uzņēmums darbojas nozarēs, kurās piemērojami zemāki de minimis robežlielumi. Ja uzņēmums nevar nodrošināt, ka darbības nozarēs, kurās piemērojami zemāki de minimis robežlielumi, gūst labumu no de minimis atbalsta tikai apmērā, kas atbilst šiem zemākajiem robežlielumiem, viszemākais robežlielums būtu jāpiemēro visām uzņēmuma darbībām.

(17)

Būtu jāievieš noteikumi, kas nodrošina, ka nav iespējams apiet atbalsta maksimālo intensitāti, kura noteikta atbilstošajās regulās par valsts atbalstu vai Komisijas lēmumos. Būtu jāparedz arī skaidri noteikumi par kumulāciju.

(18)

Šī regula neizslēdz iespēju, ka pasākums netiek uzskatīts par valsts atbalstu Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē, to pamatojot ar šajā regulā neizklāstītiem apsvērumiem, piemēram, ja pasākums atbilst tirgus ekonomikas dalībnieka principam vai neparedz valsts līdzekļu nodošanu. Jo īpaši Savienības finansējums, kuru centrāli pārvalda Komisija un kurš nav dalībvalsts tiešā vai netiešā kontrolē, nav uzskatāms par valsts atbalstu un nebūtu jāņem vērā, nosakot, vai ir pārsniegts šajā regulā noteiktais robežlielums.

(19)

Šajā regulā nav aptvertas visas situācijas, kad pasākums, iespējams, neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un nerada vai nedraud radīt konkurences izkropļojumus. Ir iespējamas situācijas, kurās saņēmējs attiecīgās preces vai pakalpojumus piedāvā ierobežotā dalībvalsts teritorijā (piemēram, salu reģionā vai tālākā reģionā) un šis saņēmējs diez vai piesaistītu klientus no citām dalībvalstīm, tāpēc nav paredzams, ka pasākums izraisītu vērā ņemamu ietekmi uz pārrobežu ieguldījumu vai uzņēmējdarbības apstākļiem. Šādi pasākumi būtu jānovērtē katrā gadījumā atsevišķi.

(20)

Šai regulai nevajadzētu ietekmēt Regulas (ES) 2023/2831 piemērošanu uzņēmumiem, kuri sniedz pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Dalībvalstīm būtu jāsaglabā brīva izvēle izmantot vai nu šo regulu, vai arī Regulu (ES) 2023/2831 attiecībā uz atbalstu, kas piešķirts par pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanu.

(21)

Tiesa savā Altmark spriedumā (13) ir norādījusi vairākus nosacījumus, kuri jāizpilda, lai kompensācija par pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanu nebūtu valsts atbalsts. Šie nosacījumi nodrošina, ka kompensācija, kas nepārsniedz neto izmaksas, kuras efektīvam uzņēmumam radušās, sniedzot vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu, nav valsts atbalsts Līguma 107. panta 1. punkta izpratnē. Ja šie nosacījumi netiek ievēroti, kompensācija ir valsts atbalsts, kuru var atzīt par saderīgu, pamatojoties uz piemērojamajiem Savienības noteikumiem. Lai novērstu šīs regulas piemērošanu ar nolūku apiet Altmark spriedumā norādītos nosacījumus un lai novērstu, ka de minimis atbalsts, kas piešķirts, pamatojoties uz šo regulu, ietekmē tirdzniecību tā kumulēšanas dēļ ar citām kompensācijām par to pašu pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, de minimis atbalsts, ko piešķir, pamatojoties uz šo regulu, nebūtu jākumulē ar nekādu citu kompensāciju par šo pašu pakalpojumu neatkarīgi no tā, vai tā ir valsts atbalsts saskaņā ar Altmark spriedumu vai saderīgs valsts atbalsts saskaņā ar Lēmumu 2012/21/ES vai saskaņā ar Komisijas paziņojumu “Eiropas Savienības nostādnes par valsts atbalstu, ko piešķir kā kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu” (14).

(22)

Pārredzamības, vienlīdzīgas attieksmes un efektīvas uzraudzības labad šī regula būtu jāpiemēro tikai tādam de minimis atbalstam, kuram ir iespējams iepriekš aprēķināt precīzo bruto dotācijas ekvivalentu, neveicot riska novērtējumu (“pārredzams de minimis atbalsts”). Šādus precīzus aprēķinus ir iespējams veikt, piemēram, dotācijām, procentu likmju subsīdijām, nepārsniedzamiem nodokļu atbrīvojumiem vai citiem instrumentiem, kuros ir paredzēts maksimālais apjoms, kas nodrošina, ka netiek pārsniegts attiecīgais robežlielums. Maksimālā apjoma noteikšana nozīmē, ka tad, ja atbalsta precīzā summa nav zināma, dalībvalstij ir jāpieņem, ka šī summa ir vienāda ar maksimālo apjomu pasākumam, lai tādējādi tiktu nodrošināts, ka vairāki atbalsta pasākumi kopā nepārsniedz šajā regulā noteikto robežlielumu, un lai piemērotu kumulācijas noteikumus.

(23)

Pārredzamības, vienlīdzīgas attieksmes un de minimis robežlieluma pareizas piemērošanas labad visām dalībvalstīm būtu jāpiemēro viena un tā pati aprēķinu metode, lai aprēķinātu kopējo piešķirtā atbalsta summu. Lai atvieglotu šo aprēķinu, atbalsta summas, kas nav naudas līdzekļu dotācijas, būtu jāizsaka ar to dotācijas bruto ekvivalentu. Lai aprēķinātu bruto dotācijas ekvivalentu pārredzamiem atbalsta veidiem, kas nav dotācijas, un vairākās daļās maksājamam atbalstam, ir jāizmanto šā atbalsta piešķiršanas laikā spēkā esošās tirgus procentu likmes. Lai veicinātu valsts atbalsta noteikumu vienveidīgu, pārredzamu un vienkāršu piemērošanu, piemērojamajām tirgus likmēm šīs regulas nolūkiem vajadzētu būt atsauces likmēm, kas noteiktas saskaņā ar Komisijas paziņojumu par atsauces likmes un diskonta likmes noteikšanas metodes pārskatīšanu (15).

(24)

Atbalsts aizdevumu veidā, tostarp de minimis riska finansējuma atbalsts aizdevumu veidā, būtu jāuzskata par pārredzamu de minimis atbalstu, ja dotācijas bruto ekvivalents ir aprēķināts, pamatojoties uz tirgus procentu likmēm, kuras ir spēkā atbalsta piešķiršanas laikā. Lai vienkāršotu neliela apjoma īstermiņa aizdevumu izskatīšanu, ir jāparedz skaidrs noteikums, kas ir viegli piemērojams un ņem vērā gan aizdevuma apjomu, gan ilgumu. Par aizdevumiem, kuriem ir nodrošinājums vismaz 50 % apmērā no aizdevuma un kuri nepārsniedz vai nu 3 750 000 EUR un piecu gadu ilgumu, vai 1 875 000 EUR un 10 gadu ilgumu, var uzskatīt, ka to dotācijas bruto ekvivalents nepārsniedz de minimis robežlielumu. Šāds aprēķins balstās Komisijas pieredzē un atspoguļo inflāciju kopš Regulas (ES) Nr. 360/2012 stāšanās spēkā un paredzamo inflācijas attīstību šīs regulas piemērošanas laikā. Ņemot vērā, ka ir sarežģīti noteikt dotācijas bruto ekvivalentu atbalstam, kas piešķirts uzņēmumiem, kuri varētu nespēt atmaksāt aizdevumu (piemēram, tāpēc, ka uzņēmumam tiek piemērota kolektīva maksātnespējas procedūra vai tas atbilst savas valsts tiesību aktos noteiktiem kritērijiem, lai tam pēc kreditoru pieprasījuma piemērotu kolektīvu maksātnespējas procedūru), šis noteikums nebūtu jāpiemēro šādiem uzņēmumiem.

(25)

Atbalsts kapitāla iepludināšanas veidā nebūtu jāuzskata par pārredzamu de minimis atbalstu, izņemot gadījumus, kad iepludinātā publiskā kapitāla kopsumma nepārsniedz de minimis robežlielumu. Atbalstu riska finansējuma pasākumu veidā, kas izpaužas kā pašu kapitāla vai kvazikapitāla ieguldījumi, kā tie minēti pamatnostādnēs par riska finansējumu (16), nebūtu jāuzskata par pārredzamu de minimis atbalstu, izņemot gadījumus, kad saskaņā ar attiecīgo pasākumu nodrošinātais kapitāls nepārsniedz de minimis robežlielumu.-

(26)

Atbalsts garantiju veidā, tostarp de minimis riska finansējuma atbalsts garantiju veidā, būtu jāuzskata par pārredzamu atbalstu, ja dotācijas bruto ekvivalents ir aprēķināts, pamatojoties uz drošības zonas prēmijām, kas attiecīgajam uzņēmumu veidam noteiktas Komisijas paziņojumā (17). Šajā regulā būtu jāparedz skaidri noteikumi, kas ņem vērā gan pamatā esošā aizdevuma apjomu, gan garantijas ilgumu. Skaidru noteikumu ieviešanai būtu jāpalīdz vienkāršot pieeju īstermiņa garantijām, ar kurām nodrošina līdz 80 % no samērā neliela aizdevuma, ja zaudējumus proporcionāli un vienādi cieš aizdevējs un galvotājs, un neto atgūtās summas, kas radušās no aizdevuma atgūšanas no aizņēmēja sniegtā nodrošinājuma, proporcionāli samazina aizdevēja un galvotāja zaudējumus. Šie noteikumi nebūtu piemērojami garantijām par pamatā esošajiem darījumiem, kas nav aizdevumi, piemēram, garantijām par pašu kapitāla darījumiem. Pamatojoties uz Komisijas pieredzi un ņemot vērā inflāciju kopš Regulas (ES) Nr. 360/2012 stāšanās spēkā un paredzamo inflācijas attīstību šīs regulas spēkā esības laikā, būtu jāuzskata, ka garantijas bruto dotācijas ekvivalents nepārsniedz de minimis robežlielumu, ja: i) garantija nepārsniedz 80 % no pamatā esošā aizdevuma; ii) garantētā summa nepārsniedz 5 625 000 EUR un iii) garantijas ilgums nepārsniedz 5 gadus. Tas pats attiecas, ja i) garantija nepārsniedz 80 % no pamatā esošā aizdevuma; ii) garantētā summa nepārsniedz 2 813 036 EUR un iii) garantijas ilgums nepārsniedz 10 gadus.

(27)

Turklāt garantiju dotācijas bruto ekvivalenta aprēķināšanai dalībvalstis var izmantot metodi, kura ir paziņota Komisijai saskaņā ar citu tajā laikā piemērojamu Komisijas regulu valsts atbalsta jomā un kuru Komisija ir akceptējusi kā tādu, kas atbilst Garantiju paziņojumam (18) vai tam sekojošam paziņojumam. Dalībvalstis to var darīt tikai tad, ja akceptētā metode tieši attiecas uz tā veida garantiju un pamatā esošu darījumu, par kuriem ir runa šīs regulas piemērošanas kontekstā.

(28)

Pamatojoties uz dalībvalsts paziņojumu, Komisijai būtu jāpārbauda, vai pasākums, kas nav dotācija, aizdevums, garantija, kapitāla iepludināšana vai riska finansēšanas pasākums pašu kapitāla vai kvazikapitāla ieguldījumu veidā, nepārsniedzams nodokļu atbrīvojums vai cits instruments, kurā ir paredzēts maksimālais apjoms, atbilst dotācijas bruto ekvivalentam, kurš nepārsniedz de minimis robežlielumu, un vai tādējādi uz šādu pasākumu varētu attiekties šī regula.

(29)

Komisijai ir pienākums nodrošināt, ka valsts atbalsta noteikumi tiek ievēroti un atbilst lojālas sadarbības principam, kas noteikts Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktā. Dalībvalstīm būtu jāveicina šā uzdevuma izpilde, izveidojot nepieciešamos instrumentus, kas nodrošina, ka de minimis atbalsta kopsumma, kura piešķirta vienam vienotam uzņēmumam par pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanu saskaņā ar de minimis noteikumu, nepārsniedz kopējo pieļaujamo robežlielumu. Dalībvalstīm būtu jāuzrauga piešķirtais atbalsts ar mērķi nodrošināt, ka šajā regulā noteiktais robežlielums netiek pārsniegts un tiek ievēroti kumulācijas noteikumi. Lai izpildītu minēto pienākumu, dalībvalstīm valsts vai Savienības līmeņa centrālajā reģistrā ne vēlāk kā no 2026. gada 1. janvāra būtu jāsniedz pilnīga informācija par piešķirto de minimis atbalstu un jāpārbauda, vai jauna atbalsta piešķiršana nepārsniedz šajā regulā noteikto robežlielumu. Centrālais reģistrs palīdzēs samazināt administratīvo slogu uzņēmumiem. Tiem saskaņā ar šo regulu vairs nebūs jāizseko un jādeklarē nekāds cits saņemtais de minimis atbalsts, tiklīdz centrālajā reģistrā būs dati par trim gadiem. Šajā regulā kontrole par atbilstību šajā regulā noteiktajam robežlielumam principā balstās uz centrālajā reģistrā iekļauto informāciju.

(30)

Katra dalībvalsts var izveidot valsts centrālo reģistru. Var turpināt izmantot esošos valstu centrālos reģistrus, kas atbilst šajā regulā noteiktajām prasībām. Komisija izveidos Savienības līmeņa centrālu reģistru, ko dalībvalstis varēs izmantot no 2026. gada 1. janvāra.

(31)

Ņemot vērā to, ka administratīvais slogs un regulatīvie šķēršļi rada problēmas lielākajai daļai MVU un ka Komisijas mērķis ir par 25 % samazināt no ziņošanas prasībām izrietošo slogu (19), jebkurš centrālais reģistrs būtu jāizveido tā, lai samazinātu administratīvo slogu. Labu administratīvo praksi, piemēram, vienotās digitālās vārtejas regulā (20) noteikto, var izmantot par atsauci Savienības līmeņa centrālā reģistra un valstu centrālo reģistru izveidei un darbībai.

(32)

Pārredzamības noteikumu mērķis ir panākt labāku atbilstību, lielāku pārskatatbildību, profesionālizvērtēšanu un galu galā efektīvāku publisko līdzekļu izlietojumu. Atbalsta saņēmēja vārda vai nosaukuma publicēšana centrālajā reģistrā kalpo leģitīmajām pārredzamības interesēm, sniedzot sabiedrībai informāciju par dalībvalstu līdzekļu izmantošanu. Tā nepamatoti neskar saņēmēju tiesības uz personas datu aizsardzību, ja vien personas dati centrālajā reģistrā tiek publicēti saskaņā ar Savienības noteikumiem par datu aizsardzību (21). Dalībvalstīm būtu jābūt iespējai vajadzības gadījumā pseidonimizēt konkrētus ierakstus, lai nodrošinātu atbilstību Savienības datu aizsardzības noteikumiem.

(33)

Ar šo regulu būtu jāievieš virkne nosacījumu, saskaņā ar kuriem jebkuru pasākumu, kas ietilpst šīs regulas darbības jomā, var uzskatīt par tādu, kas neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un nerada vai nedraud radīt konkurences izkropļojumus. Šā iemesla dēļ, ja ir izpildīti visi šajā regulā paredzētie nosacījumi, regulai būtu jāattiecas arī uz atbalstu, kas piešķirts pirms tās stāšanās spēkā. Līdzīgi atbalsts, kas atbilst Regulas (ES) Nr. 360/2012 kritērijiem un kas piešķirts laikā no 2012. gada 29. aprīļa līdz 2023. gada 31. decembrim, būtu jāuzskata par atbrīvotu no paziņošanas pienākuma, kas noteikts Līguma 108. panta 3. punktā.

(34)

Ņemot vērā, cik bieži parasti ir jāpārskata valsts atbalsta politika, šīs regulas piemērošanas periodam vajadzētu būt ierobežotam. Ar šo regulu aizstāj Regula (EK) Nr. 360/2012 pēc tās termiņa beigām.

(35)

Ja šīs regulas piemērošanas termiņš beigtos un netiktu pagarināts, būtu jāpiešķir dalībvalstīm sešu mēnešu pielāgošanās periods attiecībā uz de minimis atbalstu, uz ko attiecas šī regula,