(1)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/876 (4), Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/877 (5) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/879 (6) tika grozīts Savienības noregulējuma tiesiskais regulējums kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, izdarot grozījumus attiecīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 575/2013 (7), Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 806/2014 (8) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/59/ES (9). Minētie grozījumi bija nepieciešami, lai Savienībā ieviestu Finanšu stabilitātes padomes 2015. gada 9. novembrī publicēto starptautisko “Kopējās zaudējumu absorbcijas spējas (TLAC) standartu” (“TLAC standarts”) globālām sistēmiski nozīmīgām bankām, ko Savienības regulējumā sauc par globālām sistēmiski nozīmīgām iestādēm (G-SNI), un lai uzlabotu minimuma prasības pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām piemērošanu visām bankām. Pārskatītajam Savienības banku noregulējuma tiesiskajam regulējumam būtu labāk jānodrošina, ka banku zaudējumu absorbcija un rekapitalizācija notiek, izmantojot privātus līdzekļus, kad šīs bankas kļūst finansiāli dzīvotnespējīgas un pēc tam tām tiek piemērots noregulējums.

(2)

Regulas (ES) Nr. 575/2013 12.a pantā ir noteikts, ka G-SNI ar noregulējuma stratēģiju, saskaņā ar kuru varētu noregulēt vairāk nekā vienu grupas vienību (“noregulējuma stratēģija ar vairākām noregulējuma iestādēm” jeb “MPE noregulējuma stratēģija”), uz risku balstītā pašu kapitāla un atbilstīgo saistību prasība ir jāaprēķina saskaņā ar teorētisku pieņēmumu, ka noregulējums tiktu piemērots tikai vienai grupas vienībai, novirzot minētās grupas meitasuzņēmumu zaudējumu un rekapitalizācijas vajadzības uz noregulējuma vienību (“noregulējuma stratēģija ar vienu noregulējuma iestādi” jeb “SPE noregulējuma stratēģija”). Līdzīga prasība ir noteikta Direktīvas 2014/59/ES 45.d panta 4. punktā attiecībā uz papildu prasību pašu kapitāla un atbilstīgo saistību jomā, kuru noregulējuma iestādes var piemērot, ievērojot minētā panta 3. punktu. Saskaņā ar TLAC standartu minētajos aprēķinos būtu jāņem vērā visas trešo valstu sabiedrības, kas ir G-SNI daļa un kas būtu noregulējuma vienības, ja tās veiktu uzņēmējdarbību Savienībā.

(3)

Saskaņā ar Direktīvas 2014/59/ES 45.h panta 2. punkta trešo daļu un atbilstīgi TLAC standartam G-SNI ar MPE noregulējuma stratēģiju pašu kapitāla un atbilstīgo saistību faktisko prasību summa nedrīkst būt mazāka par teorētisko prasību attiecībā uz minēto grupu saskaņā ar SPE noregulējuma stratēģiju. Lai Regulas (ES) Nr. 575/2013 noteikumus saskaņotu ar Direktīvas 2014/59/ES noteikumiem un lai nodrošinātu, ka noregulējuma iestādes vienmēr rīkojas saskaņā ar minēto direktīvu un ņem vērā gan Regulā (ES) Nr. 575/2013 noteiktās pašu kapitāla un atbilstīgo saistību prasības, gan jebkādas saskaņā ar Direktīvas 2014/59/ES 45.d pantu noteiktās papildu prasības pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām, būtu jāgroza Regulas (ES) Nr. 575/2013 12.a pants un būtu jāsvītro minētās regulas 92.a panta 3. punkts. Tam nebūtu jāliedz noregulējuma iestādēm secināt, ka jebkāda korekcija, ar kuru līdz minimumam samazinātu vai likvidētu starpību starp G-SNI ar MPE noregulējuma stratēģiju faktisko prasību summu attiecībā uz pašu kapitālu un atbilstīgajām saistībām un teorētisko prasību attiecībā uz minēto grupu saskaņā ar SPE noregulējuma stratēģiju, ja pirmā ir lielāka par otro, būtu nepiemērota vai neatbilstu G-SNI noregulējuma stratēģijai. Lai nodrošinātu Regulas (ES) Nr. 575/2013 12.a panta un Direktīvas 2014/59/ES 45.h panta 2. punkta saskaņotību, minētās direktīvas 45.h panta 2. punktā minētajā aprēķinā būtu jāņem vērā arī visas trešo valstu vienības, kas ir G-SNI daļa un kas būtu noregulējuma vienības, ja tās veiktu uzņēmējdarbību Savienībā.

(4)

Regulas (ES) Nr. 575/2013 92.b pantā ir noteikts, ka pašu kapitāla un atbilstīgo saistību prasību attiecībā uz ārpussavienības G-SNI svarīgiem meitasuzņēmumiem, kas nav noregulējuma vienības, cita starpā var izpildīt ar atbilstīgo saistību instrumentiem. Tomēr Regulas (ES) Nr. 575/2013 72.b panta 2. punkta c), k), l) un m) apakšpunktā noteiktajos kritērijos attiecībā uz atbilstīgo saistību instrumentiem tiek pieņemts, ka emitējošā vienība ir noregulējuma vienība. Būtu jānodrošina, ka minētie svarīgie meitasuzņēmumi var emitēt parāda instrumentus, kas atbilst visiem atbilstības kritērijiem, kā sākotnēji paredzēts.

(5)

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 72.e panta 4. punkta pirmo daļu noregulējuma iestādes var atļaut G-SNI ar MPE noregulējuma stratēģiju atskaitīt konkrētas līdzdalības tādu meitasuzņēmumu pašu kapitālā un atbilstīgo saistību instrumentos, kuri nepieder tai pašai noregulējuma grupai, atskaitot mazāku, koriģētu summu, ko nosaka noregulējuma iestāde. Minētās regulas 72.e panta 4. punkta otrajā daļā noteikts, ka šādos gadījumos starpība starp koriģēto summu un sākotnējo summu jāatskaita no attiecīgo meitasuzņēmumu zaudējumu absorbcijas un rekapitalizācijas spējas. Saskaņā ar TLAC standartu minētajā pieejā būtu jāņem vērā attiecīgā meitasuzņēmuma uz risku balstītās un uz risku nebalstītās prasības pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām. Turklāt minētā pieeja būtu jāpiemēro visiem trešo valstu meitasuzņēmumiem, kas ir minētās G-SNI daļa, ciktāl uz minētajiem meitasuzņēmumiem attiecas noregulējuma režīms, ko attiecīgā noregulējuma iestāde Savienībā uzskata par juridiski piemērojamu un ar ko tiek īstenoti starptautiski pieņemti standarti, konkrētāk – Finanšu stabilitātes padomes 2011. gada oktobrī publicētais dokuments “Efektīvu noregulējuma režīmu pamatelementi finanšu iestādēm” un TLAC standarts.

(6)

Ar Direktīvu (ES) 2019/879 tika grozīta Direktīva 2014/59/ES, lai ieviestu īpašus noteikumus par netiešu parakstīšanos uz resursiem, kuri ir atbilstīgi iekšējai minimuma prasībai pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām, proti, uz pašu kapitālu un saistībām, kas atbilst Direktīvas 2014/59/ES 45.f panta 2. punkta nosacījumiem. Minēto noteikumu faktiskai ieviešanai un lai nodrošinātu, ka netiešu parakstīšanos veic prudenciāli pareizā veidā, Eiropas Uzraudzības iestāde (Eiropas Banku iestāde) (EBI), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (10), ar Direktīvas 2014/59/ES 45.f panta 6. punktu tika pilnvarota izstrādāt regulatīvo tehnisko standartu projektu, lai precizētu metodes attiecībā uz šādu netiešu parakstīšanos uz atbilstīgiem resursiem. Tomēr, kā EBI uzsvēra savā 2021. gada 25. janvāra vēstulē Komisijai, starp Direktīvā 2014/59/ES noteiktajām deleģēšanas prasībām un spēkā esošajiem Regulā (ES) Nr. 575/2013 paredzētajiem prudenciālajiem noteikumiem pastāv vairākas neatbilstības, kuras neļauj piemērot prudenciālo režīmu, kas nepieciešams, lai izpildītu pilnvarojumu tā, kā sākotnēji paredzēts. Konkrētāk, EBI norādīja, ka Regula (ES) Nr. 575/2013 neļauj atskaitīt resursus, kuri ir atbilstīgi iekšējai minimuma prasībai pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām, un pēc tam piemērot atbilstīgu riska pakāpi visos tajos gadījumos, kas attiecas uz pilnvarojumu saskaņā ar Direktīvu 2014/59/ES. Līdzīgas problēmas tika identificētas Regulā (ES) Nr. 575/2013 noteiktās sviras rādītāja prasības jomā. Ņemot vērā minētos juridiskos ierobežojumus, EBI izstrādātās metodes būtu tieši jāiestrādā Regulā (ES) Nr. 575/2013. Līdz ar to būtu jāsvītro Direktīvas 2014/59/ES 45.f panta 6. punkts.

(7)

Saistībā ar noregulējuma vienību netiešu parakstīšanos uz resursiem, kuri ir atbilstīgi iekšējai minimuma prasībai pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām, saskaņā ar pārskatīto Savienības banku noregulējuma režīmu vajadzētu pieprasīt, lai starpnieksabiedrības pilnā apmērā atskaita līdzdalību resursos, kuri ir atbilstīgi iekšējai minimuma prasībai pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām un kurus ir emitējušas vienības, kuras pašas nav noregulējuma vienības un kuras pieder pie tās pašas noregulējuma grupas. Tas nodrošina grupas iekšējo zaudējumu absorbcijas un rekapitalizācijas mehānismu pienācīgu darbību un novērš to, ka tiek divkārši uzskaitīti minēto vienību resursi, kuri ir atbilstīgi iekšējai minimuma prasībai pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām, ar nolūku, lai starpnieksabiedrība izpildītu savu iekšējo minimuma prasību pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām. Bez minētajiem atskaitījumiem varētu būt apdraudēta izvēlētās noregulējuma stratēģijas pienācīga īstenošana, jo starpnieksabiedrība varētu izmantot ne tikai savu, bet arī citu vienību – kuras pašas nav noregulējuma vienības un kuras pieder pie tās pašas noregulējuma grupas – zaudējumu absorbcijas un rekapitalizācijas spēju, pirms starpnieksabiedrība vai minētās citas vienības vairs nav dzīvotspējīgas. Lai nodrošinātu, ka atskaitīšanas pienākums ir saskaņots ar to vienību loku, kuras noregulējuma vienība var izmantot, lai netieši parakstītos uz resursiem, kuri ir atbilstīgi iekšējai minimuma prasībai pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām, un lai izvairītos no regulējuma arbitrāžas, starpnieksabiedrībām būtu jāatskaita to līdzdalība resursos, kuri ir atbilstīgi iekšējai minimuma prasībai pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām un kurus ir emitējušas visas vienības, kuras pieder pie vienas un tās pašas noregulējuma grupas un kuras var būt pakļautas minimuma prasībai pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām, nevis tikai līdzdalības to meitasuzņēmumu emitētos resursos. Tādi paši pienākumi attiecīgā gadījumā būtu jāpiemēro tādu resursu netiešai emisijai, kuri ir atbilstīgi, lai nodrošinātu atbilstību Regulas (ES) Nr. 575/2013 92.b pantā noteiktajai prasībai par pašu kapitālu un atbilstīgajām saistībām ārpussavienības G-SNI svarīgiem meitasuzņēmumiem.

(8)

Lai nodrošinātu, ka atskaitīšanas režīms saglabājas samērīgs, starpnieksabiedrībām vajadzētu būt iespējai izvēlēties instrumentu kombināciju, kuru veido vai nu pašu kapitāls, vai atbilstīgās saistības, ar ko tie finansē īpašumtiesību iegādi uz resursiem, kuri ir atbilstīgi iekšējai minimuma prasībai pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām. Tas ļautu starpnieksabiedrībām pilnībā izvairīties no jebkādiem atskaitījumiem, kas saistīti ar pašu kapitālu, ja vien tās ir emitējušas pietiekamas atbilstīgās saistības. Tādēļ atskaitījumi vispirms būtu jāpiemēro starpnieksabiedrību atbilstīgo saistību posteņiem. Ja starpnieksabiedrībai ir individuāli jāievēro iekšējā minimuma prasība pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām saskaņā ar Direktīvu 2014/59/ES, atskaitījumi būtu jāpiemēro tām atbilstīgajām saistībām, kuras atbilst minētās direktīvas 45.f panta 2. punkta nosacījumiem. Ja atskaitāmā summa pārsniedz starpnieksabiedrību atbilstīgo saistību posteņu summu, atlikusī summa būtu jāatskaita no to pirmā līmeņa pamata kapitāla, pirmā līmeņa papildu kapitāla un otrā līmeņa kapitāla posteņiem, sākot ar otrā līmeņa kapitāla posteņiem saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 66. panta e) punktu. Šādā gadījumā ir nepieciešams, lai atskaitījumi, kas atbilst atlikušajai summai, tiek piemēroti arī tad, kad tiek aprēķināts pašu kapitāls Regulā (ES) Nr. 575/2013 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2013/36/ES (11) noteikto prasību ievērošanas nolūkā. Pretējā gadījumā to starpnieksabiedrību maksātspējas rādītāji, kuras, lai finansētu īpašumtiesību iegādi uz resursiem, kuri ir atbilstīgi iekšējai minimuma prasībai pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām, ir emitējušas pašu kapitāla, nevis atbilstīgo saistību instrumentus, var tikt novērtēti pārāk augstu. Turklāt, saglabājot saskaņota režīma piemērošanu līdzdalībai resursos, kuri ir atbilstīgi iekšējai minimuma prasībai pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām, prudenciālā un noregulēšanas nolūkā, tiek novērsta nevajadzīga sarežģītības palielināšanās, jo iestādes varētu turpināt aprēķināt, paziņot un atklāt vienu kopējās riska darījumu vērtības un kopējās riska darījumu vērtības mēra kopumu prudenciālā un noregulēšanas nolūkā. Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Regulas (ES) Nr. 575/2013 49. panta 2. punkts.

(9)

Lai vēl vairāk uzlabotu atskaitīšanas režīma samērīgumu, to nevajadzētu piemērot izņēmuma gadījumos, kad, ievērojot Direktīvas 2014/59/ES 45.f panta 1. punkta trešo daļu un 4. punktu, iekšējo minimuma prasību pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām piemēro tikai konsolidēti attiecībā uz līdzdalību resursos, kuri ir atbilstīgi iekšējai minimuma prasībai pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām un kurus ir emitējušas konsolidācijas tvērumā iekļautās vienības. Tas pats izņēmums būtu piemērojams, ja, ievērojot minētās regulas 11. panta 3.a punktu, konsolidēti tiek pildīta Regulas (ES) Nr. 575/2013 92.b pantā noteiktā pašu kapitāla un atbilstīgo saistību prasība ārpussavienības G-SNI svarīgiem meitasuzņēmumiem.

(10)

Ar netiešo parakstīšanos uz resursiem, kuri ir atbilstīgi iekšējai minimuma prasībai pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām, būtu jānodrošina, ka brīdī, kad meitasuzņēmums ir zaudējis savu dzīvotspēju, zaudējumi tiek faktiski nodoti noregulējuma vienībai un noregulējuma vienība rekapitalizē attiecīgo meitasuzņēmumu. Tādējādi šie zaudējumi nebūtu jāabsorbē starpnieksabiedrībai, kurai vienkārši būtu jākļūst par līdzekli, ar kura palīdzību šos zaudējumus nodod noregulējuma vienībai. Līdz ar to un lai nodrošinātu, ka netiešās parakstīšanās rezultāts ir līdzvērtīgs pilnīgas tiešās parakstīšanās iznākumam, kā paredzēts saskaņā ar pilnvarojumu, kas noteikts Direktīvas 2014/59/ES 45.f panta 6. punktā, lai aprēķinātu starpnieksabiedrības kopējo riska darījumu vērtību, riska pakāpes nebūtu jāpiemēro riska darījumiem, kas atskaitīti atbilstoši jaunajam atskaitīšanas režīmam, ko paredzēts ieviest ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 72.e pantu. Tāpat minētie riska darījumi būtu jāizslēdz no starpnieksabiedrības kopējās riska darījumu vērtības mēra aprēķina. Režīms, kad netiek piemērota riska pakāpe un minētie riska darījumi tiek izslēgti no kopējās riska darījumu vērtības mēra, būtu attiecināms tikai uz tiem riska darījumiem, kurus atskaita saskaņā ar jauno atskaitīšanas režīmu, ko paredzēts ieviest ar minētās regulas 72.e pantu, lai praksē īstenotu pieeju, kas paredz netiešu parakstīšanos uz resursiem, kuri ir atbilstīgi iekšējai minimuma prasībai pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām.

(11)

Lai atspoguļotu jauno atskaitīšanas režīmu, kas piemērojams resursiem, kuri ir atbilstīgi iekšējai minimuma prasībai pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām, būtu jāgroza veidnes saskaņotas informācijas publiskošanai par minimuma prasību pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām un par pašu kapitāla un atbilstīgo saistību prasību ārpussavienības G-SNI svarīgiem meitasuzņēmumiem, kas noteiktas Komisijas Īstenošanas regulā (ES) 2021/763 (12). Publiskošanas veidnes būtu jāgroza arī tādēļ, lai iekļautu kopējo riska darījumu vērtību un kopējās riska darījumu vērtības mēru, kāds būtu starpnieksabiedrībām, ja tās neizslēgtu riska darījumus, kas atskaitīti saskaņā ar šo jauno atskaitīšanas režīmu.

(12)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, pilnībā saskaņot prudenciālo režīmu resursiem, kuri ir atbilstīgi iekšējai minimuma prasībai pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām un kuros līdzdalība ir starpnieksabiedrībām un kurus emitējušas vienas un tās pašas noregulējuma grupas vienības, un mērķtiecīgi pārskatīt prasības attiecībā uz G-SNI pašu kapitālu un atbilstīgajām saistībām un attiecībā uz ārpussavienības G-SNI svarīgiem meitasuzņēmumiem, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet darbības mēroga dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(13)

Lai pienācīgi izvērtētu iespējamās neparedzētās sekas, kādas var izraisīt netieša parakstīšanās uz resursiem, kuri ir atbilstīgi iekšējai minimuma prasībai pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām, tostarp jaunā atskaitīšanas režīma sekas, un lai nodrošinātu samērīgu režīmu un vienlīdzīgus konkurences apstākļus dažādām banku grupu struktūrām, it īpaši iestādēm, kurām ir uzņēmums, kas darbojas starp pārvaldītājsabiedrību un tās meitasuzņēmumiem, un vienībām, kuru noregulējuma plānā ir paredzēts, ka tās likvidēs saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru maksātnespējas gadījumā, Komisijai pēc iespējas drīz būtu jāpārskata, kā tiek īstenota dažādu veidu banku grupu struktūru netiešā parakstīšanās uz resursiem, kuri ir atbilstīgi iekšējai minimuma prasībai pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām. Komisijai būtu pienācīgi jāizvērtē iespējamie strukturālie risinājumi visām konstatētajām problēmām, piemēram, iespēju paplašināšana vienībām, kas pašas nav noregulējuma vienības, konsolidēti izpildīt tām noteiktās minimuma prasības pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām. Pievienotajā leģislatīvā akta priekšlikumā, ko Komisija var pieņemt, būtu pienācīgi jāņem vērā datums, kad tiek piemērots īpašais režīms attiecībā uz netiešu parakstīšanos uz resursiem, kuri ir atbilstīgi iekšējai minimuma prasībai pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām, lai to varētu īstenot, pirms kļūst piemērojams Regulas (ES) Nr. 575/2013 72.e panta 5. punkts. Vēlams, lai šāds leģislatīvā akta priekšlikums būtu specifisks.

(14)

Lai nodrošinātu, ka iestādēm ir pietiekami daudz laika ieviest īpašo režīmu attiecībā uz netiešu parakstīšanos uz resursiem, kuri ir atbilstīgi iekšējai minimuma prasībai pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām, tostarp jauno atskaitījumu režīmu, un ka tirgi nepieciešamības gadījumā var absorbēt tādu resursu papildu emisijas, kuri ir atbilstīgi iekšējai minimuma prasībai pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām, noteikumiem par minēto režīmu būtu jākļūst piemērojamiem 2024. gada 1. janvārī – atbilstoši termiņam, kas noteikts tam, lai izpildītu minimuma prasības pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām.

(15)

Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Regula (ES) Nr. 575/2013 un Direktīva 2014/59/ES,

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/833 (3) tika pieņemta, lai Savienības tiesību aktos ieviestu pašus jaunākos noteikumus, kas iekļauti saglabāšanas un izpildes panākšanas pasākumos, kuri piemērojami Ziemeļrietumu Atlantijas zvejniecības organizācijas (NAFO) pārvaldības apgabalā. Minētā regula pēc tam tika grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/1231 (4), lai Savienības tiesību aktos iestrādātu NAFO gadskārtējās sanāksmēs 2019. un 2020. gadā pieņemtos pasākumus.

(2)

Pēc tam NAFO 43. gadskārtējā sanāksmē 2021. gada septembrī pieņēma vairākus juridiski saistošus lēmumus, kas vērsti uz tās pārziņā esošo zvejas resursu saglabāšanu un attiecas uz saskaņā ar kvotu “Citi” gūtās nozvejas paturēšanu, 3M rajonā nozvejotas mencas un Grenlandes paltusa izkrāvumu inspicēšanu ostā un pastiprinātiem noteikumiem par uzraudzību, pārkāpumiem un izpildes panākšanu (“NAFO lēmumi”).

(3)

NAFO lēmumi ir adresēti NAFO līgumslēdzējām pusēm, taču tajos ietverti arī operatoru pienākumi. NAFO saglabāšanas un izpildes panākšanas pasākumi (“CEM”) pēc to stāšanās spēkā 2021. gada 2. decembrī ir saistoši visām NAFO līgumslēdzējām pusēm. Tādēļ tie Savienības tiesību aktos jāiestrādā tādā mērā, ciktāl Savienības tiesību aktos tie vēl nav paredzēti.

(4)

Lai minētos jaunos CEM varētu piemērot Savienības zvejas kuģiem, Regula (ES) 2019/833 būtu jāpielāgo.

(5)

Daži CEM noteikumi turpmākās NAFO gadskārtējās sanāksmēs varētu tikt grozīti, ja tiks ieviesti jauni tehniskie pasākumi, kas saistīti ar krājuma biomasas izmaiņām un grunts zvejas darbību teritoriālo ierobežojumu pārskatīšanu. Tāpēc, lai pirms zvejas sezonas sākuma Savienības tiesību aktos ātri iestrādātu šādus turpmākus CEM grozījumus, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu pieņemt aktus attiecībā uz Grenlandes paltusa izkraušanas un inspicēšanas pasākumiem un kontroles pasākumiem, kas piemērojami mencai 3M rajonā. Ir īpaši būtiski, lai Komisijaveicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (5). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(6)

Tāpēc Regula (ES) 2019/833 būtu attiecīgi jāgroza,

(1)

Kopš Covid-19 krīzes sākuma Padomes Regula (EEK) Nr. 95/93 (3) ir grozīta vairākkārt, jo sakarā ar būtisku gaisa satiksmes apjomu samazināšanos aviosabiedrības vairs nespēja izpildīt minētajā regulā paredzēto prasību laika nišu sēriju izmantot vismaz 80 % apmērā, lai arī nākamajā līdzvērtīgajā sarakstu periodā saglabātu tiesības uz to pašu laika nišu sēriju.

(2)

Dati, ko publicējusi Eirokontrole – tīkla pārvaldītājs Eiropas vienotās gaisa telpas gaisa satiksmes tīkla funkcijām, – liecina, ka kopš 2022. gada vasaras lidojumu sarakstu perioda sākuma gaisa satiksme ir strauji atjaunojusies un ka saskaņā ar bāzes prognozi paredzams – gaisa satiksmes līmenis 2022./2023. gada ziemas lidojumu sarakstu perioda sākumā sasniegs aptuveni 90 % no 2019. gada līmeņa. Minētie skaitļi ir pamats, lai 2023. gada vasaras lidojumu saraksta periodā atgrieztos pie 80 % laika nišu izmantošanas robežvērtības kā vispārēja noteikuma, to papildinot ar konkrētiem atvieglojumiem gadījumos, kad laika nišu neizmantošana ir pamatota.

(3)

Tomēr Covid-19 krīzes dēļ situācija aviācijas nozarē joprojām ir ļoti nepastāvīga. Var atkārtoties tāda pati situācija kā 2021. gada beigās, proti, var parādīties jauni Covid-19 varianti, kas liek spēji rīkoties gan valsts iestādēm, gan patērētājiem, un tas, savukārt, var negatīvi ietekmēt gaisa satiksmi. Turklāt dažus tālsatiksmes tirgus joprojām ietekmē sanitārie pasākumi, kas būtiski apgrūtina gaisa satiksmi.

(4)

Gaisa satiksmi un aviosabiedrību spēju izmantot savas laika nišas ietekmē arī Krievijas agresijas karš pret Ukrainu, jo Savienības aviosabiedrībām ir liegts ielidot Baltkrievijas, Krievijas un Ukrainas gaisa telpā.

(5)

Ceļošanas ierobežojumi, ko valstis nosaka sanitāru apsvērumu dēļ, un gaisa telpas slēgšana virs teritorijas, kurā notiek karadarbība, ir aspekti, ko aviosabiedrības nevar kontrolēt. Šādās situācijās tām var nākties brīvprātīgi vai piespiedu kārtā atcelt gaisa satiksmes pakalpojumu sniegšanu vai pielāgot lidojumu sarakstus. Jo īpaši, brīvprātīga atcelšana aizsargā aviosabiedrību finansiālo stāvokli un vienlaikus novērš negatīvo ietekmi uz vidi, ko radītu lidojumi, kurus veiktu vienīgi laika nišu saglabāšanas nolūkā.

(6)

Minētajos apstākļos aviosabiedrībām, kas neizmanto savas laika nišas saskaņā ar Padomes Regulā (EEK) Nr. 95/93 noteikto laika nišu izmantošanas līmeni, nebūtu automātiski jāzaudē minētās regulas 8. panta 2. punktā un 10. panta 2. punktā noteiktā prioritāte attiecībā uz laika nišu sērijām, ko tās citādi varētu saglabāt. Šajā nolūkā šajā regulā būtu jāparedz konkrēti noteikumi.

(7)

Vienlaikus ir svarīgi atgādināt Regulas (EEK) Nr. 95/93 mērķus, proti, nodrošināt lidostas jaudas efektīvu izmantojumu un visām aviosabiedrībām taisnīgu piekļuvi ierobežotajai lidostas jaudai, tādējādi veicinot konkurenci. Parastās laika nišu izmantošanas prasības būtu jāpielāgo – proti, jāparedz zemāks izmantošanas līmenis vai uz ilgāku laiku jānosaka pamatoti laika nišu neizmantošanas izņēmumi – vienīgi situācijās, kad ir nepieciešams atbrīvojums no laika nišu izmantošanas noteikumiem un kad nerastos negodīgas konkurences priekšrocības tām aviosabiedrībām, kurām ir vēsturiskas laika nišas.

(8)

Jo īpaši ir jānodrošina, ka neizmantoto jaudu var izmantot aviosabiedrības, kas ir gatavas sniegt pakalpojumus, un ka tām ir izredzes turpināt šādu laika nišu izmantošanu ilgtermiņā. Tādējādi būtu jāsaglabā pamudinājums aviosabiedrībām izmantot lidostas jaudu, kas savukārt patērētājiem nodrošinātu labākus savienojumus.

(9)

Tāpēc saskaņā ar minētajiem principiem un ierobežotā laikposmā ir jāparedz nosacījumi, saskaņā ar kuriem aviosabiedrības saglabā tiesības uz laika nišu sērijām saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 95/93 8. panta 2. punktu un 10. panta 2. punktu, un jānosaka prasības attiecīgajām aviosabiedrībām neizmantoto jaudu darīt pieejamu citiem. Minētajam laikposmam būtu jāilgst no 2022. gada 30. oktobra līdz 2023. gada 28. oktobrim atbilstoši Eirokontroles prognozei par nozares atveseļošanos.

(10)

Minētajā laikposmā termina “jaunienācējs” definīcijai būtu jāpaliek plašai, lai tā aptvertu plašāku attiecīgo aviosabiedrību loku un lai tādējādi lielākam skaitam aviosabiedrību būtu iespēja sākt un paplašināt darbību.

(11)

No 2022. gada 30. oktobra līdz 2023. gada 28. oktobrim laika nišu piešķiršanas sistēmā būtu jāturpina atzīt to aviosabiedrību centieni, kas ir veikušas lidojumus, izmantojot laika nišas, kuras ir sērijā, uz ko ir tiesības kādai citai aviosabiedrībai saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 95/93 8. panta 2. punktu un 10. panta 2. punktu, bet kuras tika darītas pieejamas laika nišu koordinatoram pagaidu pārdalei. Tāpēc atkarībā no lidostas jaudas pieejamības aviosabiedrībām, kas ir izmantojušas vismaz piecas laika nišas no sērijas, būtu jāpiešķir prioritāte, kad minētās sērijas tiek piešķirtas nākamajā līdzvērtīgajā sarakstu periodā.

(12)

Lai novērstu Krievijas agresijas kara pret Ukrainu izraisītās sekas un veicinātu savienojumu atjaunošanu starp Savienību un Ukrainu, ir jāpagarina laikposms, kurā ekspluatanti laika nišu sērijas neizmantošanu maršrutos starp Savienību un Ukrainu var pamatot ar Regulas (EEK) Nr. 95/93 10. panta 4. punkta a) apakšpunktā minēto iemeslu.

(13)

Neskarot dalībvalstu pienākumu ievērot Savienības tiesību aktus, jo īpaši noteikumus, kas ir paredzēti Līgumos un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1008/2008 (4), aviosabiedrības nevar vainot par negatīvajām sekām, ko uz pasažieru iespējām ceļot atstāj ierobežojumi, kurus dalībvalstu vai trešo valstu publiskās iestādes var būt pieņēmušas saistībā ar epidemioloģisko situāciju, dabas katastrofām vai politiskiem nemieriem, piemēram, sacelšanos, dumpjiem vai nopietniem sabiedriskās kārtības traucējumiem, un šīs sekas būtu jāmazina, ja minētie pasākumi būtiski ietekmē ceļošanas iespējamību vai izredzes vai pieprasījumu attiecīgajos maršrutos. Ar seku mazināšanas pasākumiem būtu jānodrošina, ka aviosabiedrības netiek sodītas par laika nišu neizmantošanu, ja neizmantošana ir saistīta ar šādiem ierobežojumiem.

(14)

Lai mazinātu risku, ka varētu tikt izkropļota konkurence, un lai nodrošinātu efektīvu lidostas jaudas izmantošanu, konkrētajiem atbrīvojumiem, kas izriet no minēto ierobežojumu noteikšanas, vajadzētu būt ierobežotiem laika un darbības jomas ziņā, tādējādi nodrošinot, ka seku mazināšanas pasākumi ir spēkā vienīgi tajā laikposmā, kurā šāda rīcība ir pamatota. Regulas (EEK) Nr. 95/93 nozīmē laika nišas, uz kurām attiecas šādi ierobežojumu seku mazināšanas pasākumi, būtu jāuzskata par izmantotām.

(15)

Ir jāprecizē, ka noteikumi par pamatotiem laika nišu neizmantošanas izņēmumiem neattiecas uz aviosabiedrībām, kam piemēro saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 29. pantu vai Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 215. pantu pieņemtos ierobežojošos pasākumus, vai uz aviosabiedrībām, kurām ir aizliegts darboties Savienībā un kuras ir iekļautas Komisijas Regulas (EK) Nr. 474/2006 (5) A vai B pielikumā. Lai nodrošinātu minēto pasākumu efektīvu īstenošanu, arī tām aviosabiedrībām, kurām šīs regulas spēkā stāšanās dienā jau piemēro šādus ierobežojošos pasākumus, nevajadzētu būt iespējai atsaukties uz noteikumiem par pamatotiem laika nišu neizmantošanas izņēmumiem.

(16)

Lai nodrošinātu Regulas (EEK) Nr. 95/93 vienādu īstenošanu visā Savienībā, būtu jāstiprina koordinatoru sadarbība.

(17)

Koordinatoriem būtu jāapmainās ar Regulas (EEK) Nr. 95/93 īstenošanas paraugpraksi, tostarp, izmantojot Eiropas Lidostas koordinatoru apvienību (EUACA). EUACA tiek mudināta arī turpmāk izdot norādījumus, lai nodrošinātu Savienības noteikumu, jo īpaši noteikuma par seku mazināšanu, saskaņotu īstenošanu. Turklāt aviosabiedrībām, plānojot sarakstus, ir svarīgi zināt, vai seku mazināšanas pasākumus piemēro vai nepiemēro. Tāpēc ir jānodrošina pārredzama saziņa no koordinatoru puses.

(18)

Lai gan ierobežojumu seku mazināšanas pasākumi būtu jāinterpretē šauri, jo tas ir izņēmums no parastajām laika nišu izmantošanas prasībām, dažos gadījumos vajadzētu būt iespējai prasīt visu koordinatoru kopīgu rīcību, lai visā Savienībā nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus. Noteiktos apstākļos un pamatojoties uz vienprātīgu lēmumu, koordinatoriem vajadzētu spēt minēto noteikumu piemērot visām laika nišām koordinētajās lidostās.

(19)

Negatīvu ietekmi uz prognozēm par satiksmi 2022./2023. gada ziemas sarakstu periodā atstāj neskaidrība par to, kā attīstīsies dažādās krīzes, jo īpaši situācija Ukrainā un Covid-19 krīze. Tāpēc aviosabiedrības būtu, ciktāl nepieciešams, jāatbrīvo no prasībām izmantot laika nišas tāpēc, lai nākamajā līdzvērtīgajā sarakstu periodā saglabātu tiesības uz tām pašām laika nišām. Tas aviosabiedrībām ļautu palielināt pakalpojumu sniegšanu tad, kad to atļaus apstākļi, un mērķis būtu noteikumus par laika nišu izmantošanu piemērot no 2023. gada vasaras sarakstu perioda, ar noteikumu, ka Komisija specifiskos apstākļos veic minētos pielāgojumus, lai reaģētu uz noteiktām problēmām gaisa pārvadājumu nozarē.

(20)

Lai novērstu mainīgo ietekmi, ko uz gaisa satiksmi atstāj Covid-19 krīze vai citas epidemioloģiskas situācijas, kā arī Krievijas agresijas kara pret Ukrainu tiešās un postošās sekas, un lai veicinātu savienojumus ar Ukrainu, un lai – kad tas ir absolūti nepieciešami un pamatoti – elastīgi reaģētu uz problēmām, ar kurām šo iemeslu dēļ saskaras gaisa pārvadājumu nozare, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz laika nišu izmantošanas minimālā līmeņa procentuālo vērtību grozīšanu noteiktā diapazonā sarakstu periodiem laikposmā no 2022. gada 30. oktobra līdz 2023. gada 28. oktobrim atbilstoši Eirokontroles prognozei par nozares atveseļošanos un attiecībā uz laika nišu izmantošanas minimālā līmeņa procentuālo vērtību grozīšanu noteiktā diapazonā maršrutiem starp Savienību un Ukrainu un jebkuriem sarakstu periodiem laikposmā no 2022. gada 30. oktobra līdz 2023. gada 28. oktobrim. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (6). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurā notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(21)

Lai varētu veikt pienācīgu plānošanu, lidostām, lidostas pakalpojumu sniedzējiem un aviosabiedrībām ir jābūt informētām par pieejamo jaudu. Aviosabiedrībām būtu jāturpina pēc iespējas ātrāk, bet ne vēlāk kā trīs nedēļas pirms plānotās izmantošanas dienas, koordinatoram darīt pieejamas laika nišas, ko tās neplāno izmantot, lai tās varētu pārdalīt citām aviosabiedrībām. Ja aviosabiedrības atkārtoti neievēro minēto prasību, tām nevajadzētu būt iespējai gūt labumu no laika nišu izmantošanas līmeņa samazināšanas.

(22)

Ja koordinators ir pārliecinājies, ka aviosabiedrība ir izbeigusi darbību lidostā, koordinatoram būtu jāatsauc attiecīgajai aviosabiedrībai piešķirtās laika nišas un jāievieto tās kopējā fondā pārdalei citām aviosabiedrībām.

(23)

Ja aviosabiedrībām ir aizliegts ielidot Savienības gaisa telpā, jo uz tām attiecas ierobežojošie pasākumi, kas pieņemti, ievērojot LES 29. pantu vai LESD 215. pantu, vai darbības aizliegums, kas noteikts, ievērojot Regulu (EK) Nr. 474/2006, laika nišas Savienības lidostās var tikt nepamatoti bloķētas. Lai gan laika nišas, kuras iepriekš izmantoja šādas aviosabiedrības, lidojumu saraksta periodā var pārdalīt uz ad hoc pamata, ar to nepietiek, lai pietiekami veicinātu laika nišu efektīvu izmantošanu, kas ļauj aviosabiedrībām palielināt ilgtermiņa konkurenci un labākus savienojumus patērētājiem. Tādēļ attiecīgajām aviosabiedrībām piešķirtās laika nišas būtu nekavējoties jāatsauc.

(24)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, uz ierobežotu laikposmu ieviest specifiskus noteikumus un paredzēt atbrīvojumu no vispārējiem laika nišu izmantošanas noteikumiem, lai mazinātu epidemioloģiskas krīzes un Krievijas agresijas kara pret Ukrainu izraisīto ietekmi uz gaisa satiksmi, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet ierosinātās darbības mēroga un iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(25)

Ņemot vērā steidzamību, ko ir radījuši ārkārtas apstākļi saistībā ar Covid-19 krīzi un Krievijas agresijas karu pret Ukrainu, tiek uzskatīts par lietderīgu izmantot izņēmumu attiecībā uz astoņu nedēļu laikposmu, kas paredzēts Līgumam par Eiropas Savienību, Līgumam par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumam pievienotā Protokola Nr. 1 par valstu parlamentu lomu Savienībā 4. pantā.

(26)

Lai būtu iespējams nekavējoties piemērot šajā regulā paredzētos pasākumus, tai būtu jāstājas spēkā steidzamības kārtā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī,

(1)

Laikā, kad dalībvalstu ekonomikas joprojām atgūstas no Covid-19 pandēmijas ietekmes, dalībvalstis un jo īpaši Eiropas Savienības centrālos un austrumu reģionus ir smagi skārušas sekas, ko radījusi Krievijas Federācijas militārā agresija pret Ukrainu. Daudzās dalībvalstīs ne tikai pastāvīgi ieplūst no Krievijas agresijas bēgošas personas, bet tās saskaras arī ar darbaspēka trūkumu, piegādes ķēžu sarežģījumiem un cenu un enerģijas izmaksu pieaugumu. No vienas puses, tas rada spiedienu uz publiskajiem budžetiem un, no otras puses, kavē investīciju īstenošanu. Šādos apstākļos ir izveidojusies ārkārtas situācija, kas jārisina ar konkrētiem, labi mērķētiem pasākumiem, lai nebūtu jāizdara izmaiņas daudzgadu finanšu shēmas gada maksimālajos apjomos, kas saistībām un maksājumiem izklāstīti Padomes Regulas (ES, Euratom) 2020/2093 (2) I pielikumā, kā arī lai netiktu apdraudēta šobrīd notiekošā zaļā, digitālā un noturīgā ekonomikas atveseļošana.

(2)

Nolūkā mazināt augošo slogu uz valstu budžetiem ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2022/562 (3) tika izdarīti vairāki mērķtiecīgi grozījumi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (ES) Nr. 1303/2013 (4) un (ES) Nr. 223/2014 (5), lai dalībvalstīm būtu vieglāk izmantot atlikušos Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF), Eiropas Sociālā fonda (ESF) un Eiropas atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām (EAFVP) piešķīrumus saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, kā arī izmantot REACT-EU resursus, lai pēc iespējas rezultatīvi un ātri risinātu Krievijas Federācijas militārās agresijas izraisītās migrācijas problēmas.

(3)

Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2022/613 (6) sniedza papildu iespējas ātri mobilizēt resursus, lai kompensētu dalībvalstu tūlītējās budžeta izmaksas, un noteica vienības izmaksas, kas atvieglo to personu pamatvajadzību un atbalsta finansēšanu, kuras bēg no Krievijas agresijas un kurām piešķirta pagaidu aizsardzība.

(4)

Tomēr būtu jānodrošina papildu ārkārtas pasākumi dalībvalstīm, kas tām dotu iespēju koncentrēties uz atbildes pasākumiem, kas vajadzīgi, lai reaģētu uz bezprecedenta sociālekonomisko situāciju, ņemot vērā Krievijas iebrukuma plašo raksturu, un tas jo īpaši attiecas uz darbībām, ar ko risina Krievijas Federācijas militārās agresijas izraisītās migrācijas problēmas.

(5)

Ņemot vērā papildu slogu publiskajiem budžetiem, ko rada Krievijas Federācijas militārā agresija, Regulas (ES) Nr. 1303/2013 98. panta 4. punktā paredzētā elastība attiecībā uz ERAF un ESF izmantošanu šādām darbībām būtu jāpaplašina un jāattiecina arī uz Kohēzijas fondu, lai arī tā resursus varētu izmantot tādu darbību atbalstam, kas ietilpst ERAF vai ESF darbības jomā, saskaņā ar minētajiem fondiem piemērojamajiem noteikumiem. Turklāt ir lietderīgi Regulas (ES) Nr. 1303/2013 98. panta 4. punktā izklāstītās vienkāršotās uzraudzības prasības attiecināt arī uz tām ESF atbalstītām darbībām, ar ko risina migrācijas problēmas, ja šīs darbības ir plānotas prioritārā virzienā, kas veltīts tikai minēto problēmu risināšanai. Turklāt būtu jāievieš iespēja, ka prioritātēm, kas veicina trešo valstu valstspiederīgo sociālekonomisko integrāciju, tostarp tām, kas paredzētas darbībām, ar ko risina Krievijas agresijas izraisītās migrācijas problēmas, abos plānošanas periodos tiek piemērota līdzfinansējuma likme līdz 100 % apmērā, lai pārvietoto personu jautājuma risināšanā dalībvalstīm palīdzētu gan tagad, gan nākotnē. Tāpat būtu jāpalielina vienības izmaksu summa, kas atvieglotu bēgļu pamatvajadzību un atbalsta finansēšanu, un būtu jāpagarina tās piemērošanas termiņš.

(6)

Turklāt ir izrādījies, ka 2022. gada 24. februāra kā attiecināmības sākumdatuma noteikšana darbībām, ar ko risina Krievijas Federācijas militārās agresijas izraisītās migrācijas problēmas, nav pietiekama, lai nodrošinātu, ka no fondiem var atbalstīt visas attiecīgās darbības, ar ko risina šīs problēmas. Tāpēc ir lietderīgi izņēmuma kārtā atļaut, ka šādas darbības atlasa pirms saistīta programmas grozījuma apstiprināšanas un ka šādu darbību izdevumus, kas ir fiziski pabeigtas vai pilnībā īstenotas, var uzskatīt par attiecināmiem, turklāt šīs elastības iespējas ir jāpaplašina un jāattiecina arī uz Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu (EJZF) atbalstītām darbībām, ar ko novērš sekas, ko zvejniecības un akvakultūras nozarei radījusi Krievijas agresija. Bez tam, ņemot vērā ierobežoto finansējumu, kas pieejams visvairāk skartajos reģionos, vajadzētu būt iespējai šādas darbības atbalstīt ārpus programmas teritorijas robežām konkrētajā dalībvalstī, ņemot vērā, ka situācija, kad personas bēg no Krievijas agresijas un pārvietojas dalībvalstīs un starp tām, rada problēmas visai Savienības ekonomiskajai, sociālajai un teritoriālajai kohēzijai kopumā. Tāpēc šādām darbībām vajadzētu būt atbalsttiesīgām neatkarīgi no tā, kur tās konkrētā dalībvalstī tiek īstenotas, jo to lokācija galu galā nav izšķirošs kritērijs, risinot neatliekamās vajadzības.

(7)

Turklāt, ņemot vērā lielo slogu, kas radīts vietējām iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras darbojas vietējās kopienās, risinot Krievijas Federācijas militārās agresijas izraisītās migrācijas problēmas, to resursu kontekstā, ko izmanto ERAF vai ESF darbības jomā ietilpstošo darbību atbalstīšanai saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1303/2013 98. panta 4. punkta pirmo un otro daļu, minimālais atbalsta līmenis šādām struktūrām būtu jānosaka vismaz 30 % apmērā.

(8)

Lai mazinātu administratīvo slogu dalībvalstīm, ņemot vērā mainīgās vajadzības un atbilstību finanšu piešķīrumiem darbības programmā, būtu jāatceļ prasība 2014.–2020. gada plānošanas perioda programmā veikt oficiālu grozījumu attiecībā uz pārvietojumiem starp tematiskajiem mērķiem viena un tā paša fonda prioritātē un reģiona kategorijā.

(9)

Visbeidzot, lai 2014.–2020. gada plānošanas perioda programmu slēgšanas kontekstā optimizētu 2014.–2020. gada piešķīrumu izmantošanu, attiecībā uz fondu ieguldījuma galīgā atlikuma aprēķināšanu būtu jāpalielina maksimālā robeža elastībai starp prioritātēm.

(10)

Zināma elastība, kas ļautu risināt šo bezprecedenta situāciju, būtu jāparedz arī regulatīvajā satvarā, kas reglamentē 2021.–2027. gada plānošanas perioda programmas. Lai vēl vairāk mazinātu slogu valstu budžetiem, mērķa “Investīcijas nodarbinātībai un izaugsmei” programmās būtu jāpalielina priekšfinansējuma maksājumi. Turklāt, ņemot vērā problēmas, ko rada personu pārvietošana, un vajadzību pēc integrētiem dalībvalstu atbildes pasākumiem, ja kāda dalībvalsts kādā no savām 2021.–2027. gada kohēzijas programmām prioritāti piešķir tādu darbību atbalstam, kas veicina trešo valstu valstspiederīgo sociālekonomisko integrāciju, līdz 2024. gada 30. jūnijam šai prioritātei vajadzētu būt iespējamai līdzfinansējuma likmei līdz 100 %, ar noteikumu, ka vietējām iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas darbojas vietējās kopienās, ir paredzēts atbilstošs atbalsta līmenis un ka kopējā summa, kas dalībvalstī plānota šādām prioritātēm, nepārsniedz 5 % no minētās dalībvalsts sākotnējā valsts piešķīruma no ERAF un Eiropas Sociālā fonda Plus (ESF+) kopā. Tas neskar dalībvalstu iespēju šādām prioritātēm plānot papildu summas ar parastām līdzfinansējuma likmēm. Turklāt, ņemot vērā Krievijas Federācijas militārās agresijas izraisītos traucējumus 2014.–2020. gada plānošanas perioda nobeigumā un Covid-19 pandēmijas ilglaicīgo ietekmi uz projektu īstenošanu un pastāvīgos traucējumus vērtības ķēdēs, būtu jānodrošina arī papildu elastība, kas dotu iespēju tieši piešķirt atbalstu un pabeigt darbības, kuru īstenošana sākta saskaņā ar 2014.–2020. gada regulatīvo satvaru pirms leģislatīvā akta priekšlikuma šai regulai datuma, pat ja šādas darbības neietilptu attiecīgā fonda darbības jomā 2021.–2027. gada plānošanas periodā, izņemot gadījumus, kad fondi izmantoti saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1303/2013 98. panta 4. punkta pirmo un otro daļu. Lai nodrošinātu, ka uz šādām darbībām var attiecināt intervenču veidus, būtu attiecīgi jākoriģē Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2021/1060 (7) I pielikums. Atbalstam šādām darbībām nebūtu jāietekmē dalībvalstu pienākumi ievērot tematiskās koncentrācijas prasības un klimatisko ieguldījumu mērķrādītājus.

(11)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, palīdzēt dalībvalstīm risināt problēmas, kas saistītas ar ārkārtīgi lielo skaitu personu, kas bēg no Krievijas Federācijas militārās agresijas pret Ukrainu, un atbalstīt dalībvalstu nepārtrauktos centienus virzīties uz ekonomikas noturīgu atveseļošanu no Covid-19 pandēmijas, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet darbības mēroga un iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(12)

Tāpēc Regulas (ES) Nr. 1303/2013 un (ES) 2021/1060 būtu attiecīgi jāgroza.

(13)

Ņemot vērā vajadzību ātri atslogot publiskos budžetus, lai saglabātu dalībvalstu spēju turpināt ekonomikas atveseļošanas procesu, kā arī lai varētu nodrošināt raitu pakāpeniski īstenojamo darbību plānošanu 2021.–2027. gada plānošanas periodā, šai regulai steidzamības kārtā būtu jāstājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī,

(1)

Ar Lisabonas līgumu tika mainīts tiesiskais regulējums, ar ko reglamentē pilnvaras, kuras likumdevējs piešķir Komisijai, ieviešot nošķīrumu starp Komisijai deleģētajām pilnvarām pieņemt vispārēji piemērojamus neleģislatīvus aktus, lai papildinātu vai grozītu dažus nebūtiskus leģislatīvu aktu elementus (deleģētos aktus), un Komisijai piešķirtajām pilnvarām pieņemt aktus, lai nodrošinātu vienādus nosacījumus juridiski saistošo Savienības aktu īstenošanai (īstenošanas aktus).

(2)

Ar leģislatīvajiem aktiem, ko pieņēma pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā, Komisijai piešķīra pilnvaras pieņemt pasākumus saskaņā ar Padomes Lēmuma 1999/468/EK (2) 5.a pantā noteikto regulatīvo kontroles procedūru.

(3)

Iepriekšējie priekšlikumi par tiesību aktu, kuros ir atsauces uz regulatīvo kontroles procedūru, saskaņošanu ar Lisabonas līguma ieviesto tiesisko regulējumu, tika atsaukti (3), jo iestāžu sarunas vairs nevirzījās uz priekšu.

(4)

Pēc tam Eiropas Parlaments, Padome un Komisija 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (4) vienojās par jaunu regulējumu deleģētajiem aktiem un atzina, ka visi spēkā esošie tiesību akti ir jāsaskaņo ar tiesisko regulējumu, kas ieviests ar Lisabonas līgumu. Šīs iestādes jo īpaši vienojās par nepieciešamību piešķirt augstu prioritāti tūlītējai visu to pamataktu saskaņošanai, kuros joprojām ir atsauces uz regulatīvo kontroles procedūru. Komisija apņēmās līdz 2016. gada beigām sagatavot šīs saskaņošanas priekšlikumu.

(5)

Komisijai noteiktais pilnvarojums veikt grozījumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 805/2004 (5) pielikumos izklāstītajās standarta veidlapās paredz regulatīvās kontroles procedūras izmantošanu. Tā kā minētais pilnvarojums atbilst Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 290. panta kritērijiem, tas būtu jāpielāgo minētajam noteikumam.

(6)

Lai atjauninātu Regulu (EK) Nr. 805/2004, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu, lai tā varētu grozīt minētās regulas pielikumus ar mērķi atjaunināt standarta veidlapas. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu. Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(7)

Šai regulai nevajadzētu ietekmēt vēl nepabeigtās procedūras, kurās pirms šīs regulas spēkā stāšanās komiteja jau ir sniegusi atzinumu saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantu.

(8)

Saskaņā ar 3. pantu un 4.a panta 1. punktu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību (LES) un LESD, Īrija ir paziņojusi, ka vēlas piedalīties šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā.

(9)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā un Dānijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.

(10)

Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Regula (EK) Nr. 805/2004,

(1)

Ievērojot Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. pantu, Savienības mērķi cita starpā ir veicināt savu tautu labklājību un tās darbība ir vērsta uz to, lai panāktu stabilu Eiropas attīstību, kuras pamatā ir sociālā tirgus ekonomika ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir panāk pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību, vides augsta līmeņa aizsardzību un tās kvalitātes uzlabošanu, vienlaikus veicinot sociālo taisnīgumu un sieviešu un vīriešu līdztiesību. Ievērojot Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9. pantu, Savienībai ir jāņem vērā cita starpā prasības, kas saistītas ar augsta nodarbinātības līmeņa veicināšanu, atbilstīgas sociālās aizsardzības nodrošināšanu un sociālās atstumtības apkarošanu.

(2)

LESD 151. pantā ir noteikts, ka Savienība un dalībvalstis, apzinoties sociālās pamattiesības, tostarp tās, kas izklāstītas Eiropas Sociālajā hartā (ESH), par saviem mērķiem izvirza cita starpā nodarbinātības veicināšanu, dzīves un darba apstākļu uzlabošanu nolūkā tos saskaņot, turpinot ieviest uzlabojumus, kā arī pienācīgu sociālo aizsardzību un dialogu starp darba devējiem un darba ņēmējiem.

(3)

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (4) (”Harta”) 31. pantā ir noteikts, ka ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem. Hartas 27. pantā ir atzītas darba ņēmēju tiesības uz informāciju un konsultācijām. Hartas 28. pantā ir noteiktas darba ņēmēju un darba devēju vai to attiecīgo organizāciju tiesības saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi iesaistīties sarunās un slēgt koplīgumus attiecīgajos līmeņos. Hartas 23. pants paredz tiesības uz sieviešu un vīriešu līdztiesību visās jomās, tostarp nodarbinātības, darba un atalgojuma jomā.

(4)

ESH ir noteikts, ka visiem darba ņēmējiem ir tiesības uz taisnīgiem darba apstākļiem. Tajā ir atzītas visu darba ņēmēju tiesības uz taisnīgu atalgojumu, kas ir pietiekams, lai viņiem un viņu ģimenēm nodrošinātu pienācīgu dzīves līmeni. Tajā arī ir atzīta brīvi noslēgtu koplīgumu, kā arī likumā noteiktu minimālo algu noteikšanas mehānismu nozīme šo tiesību efektīvas īstenošanas nodrošināšanā, visu darba ņēmēju un darba devēju tiesības apvienoties vietējās, valsts un starptautiskās organizācijās, lai aizsargātu savas ekonomiskās un sociālās intereses, un tiesības slēgt koplīgumus.

(5)

2017. gada 17. novembrī Gēteborgā pasludinātā Eiropas sociālo tiesību pīlāra (“Pīlārs”) II nodaļā ir noteikts principu kopums, kas izmantojams par ceļvedi taisnīgu darba apstākļu nodrošināšanā. Pīlāra 6. princips apstiprina darba ņēmēju tiesības uz taisnīgu atalgojumu, kas nodrošina pienācīgu dzīves līmeni. Tas arī paredz, ka ir jānodrošina adekvātas minimālās algas, kas nodrošina darba ņēmēja un viņa ģimenes vajadzību apmierināšanu, ņemot vērā valstī valdošos ekonomiskos un sociālos apstākļus, vienlaikus gādājot par piekļuvi darba tirgum un par stimuliem meklēt darbu. Turklāt tajā ir atgādināts, ka ir jānovērš nodarbinātu personu nabadzība un ka visas algas jānosaka pārredzamā un paredzamā veidā saskaņā ar valstu praksi un ievērojot sociālo partneru autonomiju. Pīlāra 8. princips paredz apspriešanos ar sociālajiem partneriem par ekonomikas, nodarbinātības un sociālās politikas izstrādi un īstenošanu saskaņā ar valstu praksi un ka viņi jāmudina risināt sarunas un slēgt koplīgumus par viņiem būtiskiem jautājumiem, vienlaikus ievērojot viņu autonomiju un tiesības uz kolektīvu rīcību.

(6)

Padomes Lēmuma (ES) 2020/1512 (5) pielikuma 5. pamatnostādnē dalībvalstis, kurās ir ieviesti mehānismi likumā noteiktu minimālos algu noteikšanai, tiek aicinātas gādāt par sociālo partneru pilnvērtīgu iesaisti algu noteikšanā, nodrošinot taisnīgas algas, kas dara iespējamu pienācīgu dzīves līmeni, vienlaikus īpašu uzmanību veltot zemu un vidēju ienākumu grupām, lai veicinātu augšupēju konverģenci. Minētajā pamatnostādnē dalībvalstis tiek arī aicinātas veicināt sociālo dialogu un koplīguma sarunas, lai noteiktu algas. Turklāt, ņemot vērā atalgojuma ietekmi uz konkurētspēju, darbvietu radīšanu un nodarbinātu personu nabadzību un vienlaikus ievērojot valstu praksi, minētajā pamatnostādnē dalībvalstis un sociālie partneri tiek aicināti ar koplīgumiem vai adekvātām likumā noteiktām minimālajām algām nodrošināt, ka visiem darba ņēmējiem ir adekvāts un taisnīgs atalgojums. Komisijas 2020. gada 17. septembra paziņojumā “2021. gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģija” ir noteikts, ka dalībvalstīm būtu jāpieņem pasākumi, lai nodrošinātu taisnīgus darba apstākļus. Turklāt Komisijas 2019. gada 17. decembra paziņojumā “2020. gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģija” tika atgādināts, ka pieaugošo sociālo atšķirību dēļ ir svarīgi nodrošināt, lai ikviens darba ņēmējs saņemtu taisnīgu atalgojumu. Dažām dalībvalstīm ir adresēti arī vairāki konkrēti ieteikumi minimālo algu jomā, kuru mērķis ir uzlabot minimālo algu noteikšanu un atjaunināšanu.

(7)

Labāki dzīves un darba apstākļi, ko cita starpā nodrošina ar adekvātām un taisnīgām minimālajām algām, dod labumu darba ņēmējiem un uzņēmumiem Savienībā, kā arī sabiedrībai un ekonomikai kopumā un ir priekšnoteikums taisnīgas, iekļaujošas un ilgtspējīgas izaugsmes sasniegšanai. Lielu atšķirību mazināšana minimālo algu aizsardzības aptvērumā un adekvātumā palīdz uzlabot Savienības darba tirgus taisnīgumu, novērst un samazināt nevienlīdzību atalgojuma un sociālajā jomā, kā arī veicināt ekonomisko un sociālo progresu un augšupēju konverģenci. Konkurencei iekšējā tirgū būtu jābalstās uz augstiem sociālajiem standartiem, tostarp darba ņēmēju augsta līmeņa aizsardzību, kvalitatīvu darbvietu radīšanu, kā arī inovāciju un produktivitātes uzlabojumiem, vienlaikus nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus.

(8)

Minimālās algas, kas noteiktas adekvātā un taisnīgā līmenī valsts tiesību aktos vai koplīgumos, aizsargā darba ņēmēju, jo īpaši nelabvēlīgā situācijā esošu darba ņēmēju, ienākumus un palīdz nodrošināt pienācīgu iztiku, kā to tiecas panākt Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvencija Nr. 131 (1970) par minimālo algu noteikšanu. Minimālās algas, kas nodrošina pienācīgu dzīves līmeni un tādējādi nodrošina minimālo cilvēka cieņas līmeni, var palīdzēt samazināt nabadzību valsts līmenī un uzturēt iekšzemes pieprasījumu un pirktspēju, stiprināt stimulus strādāt, samazināt algu nevienlīdzību, vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības un nodarbinātu personu nabadzību, kā arī ierobežot ienākumu samazināšanos ekonomikas lejupslīdes laikā.

(9)

Pēdējo desmit gadu laikā Savienībā ir pieaugusi nodarbinātu personu nabadzība, un ar nabadzību saskaras vairāk darba ņēmēju. Ekonomikas lejupslīdes laikā adekvātas minimālās algas ir īpaši svarīgas zemi atalgotu darba ņēmēju aizsardzībai, jo viņi ir neaizsargātāki pret šādas lejupslīdes sekām, un ir būtiskas ilgtspējīgas un iekļaujošas ekonomikas atveseļošanas veicināšanai, kurai vajadzētu palielināt jaunu kvalitatīvu darbvietu skaitu. Lai nodrošinātu ilgtspējīgu atveseļošanos, būtisks ir uzņēmumu, jo īpaši mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu, uzplaukums. Ņemot vērā Covid-19 pandēmijas ietekmi, ir svarīgi novērtēt algu adekvātumu zemi atalgotās nozarēs, kuras krīzes laikā ir izrādījušās īpaši būtiskas un apliecinājušas ievērojamu sociālo vērtību.

(10)

Sievietēm, gados jauniem darba ņēmējiem, darba ņēmējiem, kas ir migranti, vientuļajiem vecākiem, mazkvalificētiem darba ņēmējiem, personām ar invaliditāti un jo īpaši personām, kuras cieš no daudzējādām diskriminācijas formām, salīdzinājumā ar citām grupām joprojām ir lielāks risks saņemt minimālo algu vai zemu atalgojumu. Ņemot vērā sieviešu pārāk lielo īpatsvaru zemi atalgotās darbvietās, minimālo algu adekvātuma uzlabošana veicina dzimumu līdztiesību, palīdz novērst vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensiju atšķirības, kā arī palielina iespējas sievietēm un viņu ģimenēm izkļūt no nabadzības un veicina ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi Savienībā.

(11)

Covid-19 pandēmijas izraisītā krīze būtiski ietekmē pakalpojumu nozari, mikrouzņēmumus un mazos uzņēmumus, kuros ir liels zemu algu un minimālo algu saņēmēju īpatsvars. Tāpēc minimālās algas ir svarīgas arī no strukturālo darba tirgus pārveides tendenču viedokļa, kurām aizvien vairāk raksturīgs augsts nestabilu un nestandarta darba formu īpatsvars un kuras bieži vien skar nepilna darba laika darba ņēmējus un sezonas, platformu un pagaidu darba aģentūru darbiniekus. Minētās tendences daudzos gadījumos ir palielinājušas darbvietu polarizāciju, kā rezultātā lielākajā daļā dalībvalstu pieaudzis zemi atalgotu un mazkvalificētu profesiju un nozaru īpatsvars, kā arī dažās dalībvalstīs palielinājusies algu nevienlīdzība. Darba ņēmējiem ar nestandarta līgumiem ir grūtāk apvienoties un iesaistīties koplīgumu sarunās.

(12)

Lai gan minimālo algu aizsardzība pastāv visās dalībvalstīs, dažās no tām šāda aizsardzība izriet no normatīvajiem vai administratīvajiem noteikumiem un no koplīgumiem, savukārt citās to nodrošina vienīgi ar koplīgumiem. Būtu jāņem vērā dalībvalstu atšķirīgās tradīcijas.

(13)

Koplīgumos paredzētā minimālo algu aizsardzība zemi atalgotās profesijās lielākajā daļā gadījumu ir pietiekama un tādēļ nodrošina pienācīgu dzīves līmeni, turklāt tā ir izrādījusies efektīvs līdzeklis nodarbinātu personu nabadzības problēmas mazināšanai. Vairākās dalībvalstīs likumā noteiktās minimālās algas parasti ir zemas salīdzinājumā ar citām algām attiecīgajā ekonomikā. 2018. gadā deviņās dalībvalstīs likumā noteiktā minimālā alga vientuļam minimālās algas saņēmējam nenodrošināja pietiekamus ienākumus, kas pārsniegtu nabadzības riska slieksni.

(14)

Ne visiem darba ņēmējiem Savienībā ir pieejama efektīva minimālo algu aizsardzība, jo dažās dalībvalstīs daļa darba ņēmēju – kaut arī viņiem ir šāda aizsardzība – faktiski saņem atalgojumu, kas ir zemāks par likumā noteikto minimālo algu, jo netiek ievēroti spēkā esošie noteikumi. Ir konstatēts, ka šāda noteikumu neievērošana jo īpaši skar sievietes, gados jaunus darba ņēmējus, mazkvalificētus darba ņēmējus, darba ņēmējus, kas ir migranti, vientuļos vecākus, cilvēkus ar invaliditāti, nestandarta nodarbinātības formās iesaistītus darba ņēmējus, piemēram, pagaidu un nepilna laika darba ņēmējus, un lauksaimniecības un viesu uzņemšanas nozares darba ņēmējus, kā rezultātā pazeminās algas. Tiek lēsts, ka dalībvalstīs, kurās minimālo algu aizsardzību paredz tikai koplīgumi, neaizsargāto darba ņēmēju īpatsvars svārstās no 2 % līdz 55 % no visiem darba ņēmējiem.

(15)

Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām ir noteikts, ka darba ņēmējiem ar invaliditāti, tostarp tiem, kuru darbs ir aizsargāts, ir jāsaņem vienāds atalgojums par līdzvērtīgu darbu. Minētais princips attiecas arī uz minimālo algu aizsardzību.

(16)

Lai gan spēcīgas darba koplīguma slēgšanas sarunas, jo īpaši nozares vai starpnozaru līmenī, palīdz nodrošināt adekvātu minimālo algu aizsardzību, tradicionālās koplīguma slēgšanas struktūras pēdējās desmitgadēs izsīkst, cita starpā tāpēc, ka ekonomikā notiek strukturālas pārmaiņas virzībā uz nozarēm, kurās ir mazāk spēcīgas arodbiedrības, un tāpēc, ka samazinās dalība arodbiedrībās, ko jo īpaši izraisa centieni mazināt arodbiedrību lomu un nestabilu un nestandarta darba formu pieaugums. Turklāt laikā pēc 2008. gada finanšu krīzes dažās dalībvalstīs koplīguma sarunas nozares vai starpnozaru līmenī tika pakļautas spiedienam. Tomēr koplīguma sarunas nozares un starpnozaru līmenī ir īpaši būtisks faktors, lai panāktu adekvātu minimālo algu aizsardzību, un tādēļ tās ir jāveicina un jāstiprina.

(17)

Komisija saskaņā ar LESD 154. pantu ir divos posmos apspriedusies ar darba devējiem un darba ņēmējiem par iespējamu rīcību, lai risinātu ar adekvātu minimālo algu aizsardzību saistītas problēmas Savienībā. Sociālie partneri nebija vienojušies sākt sarunas par minētajiem jautājumiem. Tomēr ir svarīgi rīkoties Savienības līmenī, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu, lai uzlabotu dzīves un darba apstākļus Savienībā, jo īpaši minimālo algu adekvātumu, ņemot vērā apspriešanās ar sociālajiem partneriem rezultātus.

(18)

Lai uzlabotu dzīves un darba apstākļus, kā arī veicinātu augšupēju sociālo konverģenci Savienībā, ar šo direktīvu nosaka minimālās prasības Savienības līmenī un procesuālos pienākumus attiecībā uz likumā noteiktu minimālo algu adekvātumu, kā arī uzlabo darba ņēmēju efektīvu piekļuvi minimālo algu aizsardzībai likumā noteiktas minimālās algas veidā, ja tāda pastāv, vai kas paredzēta koplīgumos, kā definēts šajā direktīvā. Šī direktīva arī veicina koplīguma sarunas par algu noteikšanu.

(19)

Saskaņā ar LESD 153. panta 5. punktu šīs direktīvas mērķis nav nedz saskaņot minimālo algu līmeni visā Savienībā, nedz izveidot vienotu mehānismu minimālo algu noteikšanai. Tā neiejaucas dalībvalstu brīvībā paredzēt likumā noteiktas minimālās algas vai veicināt piekļuvi minimālo algu aizsardzībai, kas paredzēta koplīgumos, saskaņā ar katras dalībvalsts tiesību aktiem un praksi un katras dalībvalsts īpatnībām un pilnībā ievērojot valstu kompetences un sociālo partneru tiesības slēgt koplīgumus. Šī direktīva neuzliek par pienākumu ieviest likumā noteiktu minimālo algu dalībvalstīs, kurās algu veidošanu nodrošina vienīgi koplīgumi, vai pasludināt koplīgumus par vispārēji piemērojamiem, un šo direktīvu nevajadzētu šādi interpretēt. Tāpat šī direktīva nenosaka atalgojuma līmeni, kas ietilpst sociālo partneru tiesībās slēgt koplīgumus valsts līmenī un attiecīgajā dalībvalstu kompetencē.

(20)

Šajā direktīvā ir ņemts vērā, ka saskaņā ar grozīto SDO Konvenciju par darbu jūrniecībā (2006) (6) dalībvalstīm, kas ir ratificējušas minēto konvenciju, pēc apspriešanās ar kuģu īpašniekus un jūrniekus pārstāvošām organizācijām ir jāizstrādā procedūras jūrnieku minimālo algu noteikšanai. Šādās procedūrās jāpiedalās kuģu īpašniekus un jūrniekus pārstāvošām organizācijām. Ņemot vērā to īpašo raksturu, uz dalībvalstu darbībām, kas izriet no šādām procedūrām, nebūtu jāattiecina šīs direktīvas II nodaļā izklāstītie noteikumi par likumā noteiktām minimālajām algām. Šādām darbībām nevajadzētu skart kuģu īpašnieku vai viņu organizāciju un jūrnieku organizāciju brīvību iesaistīties koplīguma sarunās.

(21)

Šī direktīva būtu jāpiemēro darba ņēmējiem, kuriem ir darba līgums vai darba tiesiskās attiecības, kā noteikts katrā dalībvalstī spēkā esošajos tiesību aktos, koplīgumos vai praksē, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (Tiesa) noteiktos kritērijus darba ņēmēja statusa noteikšanai, vienlaikus ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 593/2008 (7). Šīs direktīvas darbības jomā varētu ietilpt kā privātā, tā publiskā sektora darba ņēmēji, kā arī mājsaimniecībās nodarbinātie, pēc pieprasījuma nodarbinātie, periodiska darba veicēji, uz kuponu sistēmas pamata nodarbinātie darba ņēmēji, platformās nodarbinātie, stažieri, mācekļi un citi nestandarta darba ņēmēji, kā arī fiktīvi pašnodarbinātie un nedeklarēti darba ņēmēji, ja viņi atbilst minētajiem kritērijiem. Šīs direktīvas darbības jomā neietilpst patiesi pašnodarbinātas personas, jo tās neatbilst minētajiem kritērijiem. Pašnodarbinātā statusa, kā definēts valstu tiesību aktos, ļaunprātīga izmantošana vai nu valsts mērogā, vai pārrobežu situācijās ir nepatiesi deklarēta darba forma, kas nereti tiek saistīta ar nedeklarētu darbu. Fiktīva pašnodarbinātība ir situācija, kad nolūkā izvairīties no noteiktām juridiskām vai fiskālām saistībām persona ir deklarēta kā pašnodarbinātais, bet atbilst nosacījumiem, kas raksturīgi darba tiesiskajām attiecībām. Šādas personas būtu jāiekļauj šīs direktīvas darbības jomā. Darba tiesisko attiecību pastāvēšana būtu jānosaka, pamatojoties uz faktiem, kas saistīti ar darba faktisko veikšanu, nevis uz to, kā puses apraksta šīs attiecības.

(22)

Labi darbojošās koplīguma sarunas par algu noteikšanu ir svarīgs līdzeklis, ar ko nodrošināt, ka darba ņēmēji tiek aizsargāti ar adekvātām minimālajām algām, kas tādējādi nodrošina pienācīgu dzīves līmeni. Dalībvalstīs, kurās ir likumā noteiktas minimālās algas, koplīguma sarunas atbalsta vispārējo attīstību algu jomā un tādējādi palīdz uzlabot minimālo algu adekvātumu, kā arī darba ņēmēju dzīves un darba apstākļus. Dalībvalstīs, kurās minimālo algu aizsardzību nodrošina tikai un vienīgi koplīguma sarunas, to līmeni, kā arī aizsargāto darba ņēmēju īpatsvaru tieši nosaka koplīguma sarunu sistēmas darbība un koplīguma sarunu aptvērums. Stabilas un labi darbojošās koplīguma sarunas kopā ar nozares vai starpnozaru koplīgumu plašu aptvērumu stiprina minimālo algu adekvātumu un aptvērumu.

(23)

Minimālo algu aizsardzība, ko nodrošina koplīgumi, nāk par labu gan darba ņēmējiem un darba devējiem, gan arī uzņēmumiem. Dažās dalībvalstīs nav likumā noteiktu minimālo algu. Šajās dalībvalstīs algu, tostarp minimālo algu, aizsardzību nosaka tikai koplīguma sarunās starp sociālajiem partneriem. Vidējās algas minētajās dalībvalstīs ir vienas no augstākajām Savienībā. Šīm sistēmām ir raksturīgs ļoti augsts koplīguma sarunu aptvērums, kā arī augsts dalības līmenis gan darba devēju apvienībās, gan arodbiedrībās. Minimālās algas, kas ir paredzētas koplīgumos, kuri ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem bez pasludinošās iestādes rīcības brīvības attiecībā uz piemērojamo noteikumu saturu, nebūtu jāuzskata par likumā noteiktām minimālajām algām.

(24)

Saistībā ar koplīguma sarunu aptvēruma samazināšanos ir būtiski, lai dalībvalstis veicinātu koplīguma sarunas, atvieglotu tiesību uz koplīguma sarunām par algu noteikšanu īstenošanu un tādējādi stiprinātu koplīgumos paredzēto algu noteikšanu nolūkā palielināt darba ņēmēju minimālo algu aizsardzību. Dalībvalstis ir ratificējušas SDO Konvenciju Nr. 87 (1948) par biedrošanās brīvību un tiesību apvienoties organizācijās aizsardzību un SDO Konvenciju Nr. 98 (1949) par tiesībām apvienoties organizācijās un slēgt koplīgumus. Tiesības uz koplīguma sarunām ir atzītas minētajās SDO konvencijās, SDO Konvencijā Nr. 151 (1978) par kolektīvajām darba attiecībām (sabiedriskie pakalpojumi) un SDO Konvencijā Nr. 154 (1981) par koplīguma sarunām, kā arī Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un ESH. Hartas 12. un 28. pants attiecīgi garantē pulcēšanās un biedrošanās brīvību un tiesības uz koplīguma sarunām un rīcību. Saskaņā ar Hartas preambulu minētās tiesības ir atkārtoti apstiprinātas, jo īpaši pamatojoties uz Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un sociālajām hartām, ko pieņēmusi Savienība un Eiropas Padome. Dalībvalstīm attiecīgā gadījumā un saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi būtu jāveic pasākumi, kuru mērķis ir veicināt koplīguma sarunas par algu noteikšanu. Šādi pasākumi cita starpā varētu ietvert pasākumus, kas atvieglo arodbiedrību pārstāvju piekļuvi darba ņēmējiem.

(25)

Dalībvalstīs, kurās ir augsts koplīguma sarunu aptvērums, parasti ir neliels zemi atalgotu darba ņēmēju īpatsvars un augstas minimālās algas. Dalībvalstīs, kurās zemi atalgotu darba ņēmēju īpatsvars ir neliels, koplīguma sarunu aptvērums ir augstāks par 80 %. Tāpat lielākajā daļā dalībvalstu, kurās ir augsts minimālo algu līmenis attiecībā pret vidējo algu, koplīguma sarunu aptvērums pārsniedz 80 %. Tādēļ katrai dalībvalstij, kurā koplīguma sarunu aptvērums ir zemāks par 80 %, būtu jāveic pasākumi šādu koplīguma sarunu pastiprināšanai. Katrai dalībvalstij, kurā koplīguma sarunu aptvērums ir zemāks par 80 % slieksni, būtu jānodrošina koplīguma sarunu sekmējošu nosacījumu sistēma un jāizveido rīcības plāns, lai veicinātu koplīguma sarunas nolūkā pakāpeniski palielināt to aptvērumu. Lai ņemtu vērā sociālo partneru autonomiju, kas ietver to tiesības uz koplīguma sarunām un izslēdz jebkādu pienākumu slēgt koplīgumus, koplīguma sarunu aptvēruma 80 % slieksnis būtu jāinterpretē tikai kā rādītājs, kas rada pienākumu izstrādāt rīcības plānu.

Rīcības plāns būtu regulāri jāpārskata vismaz reizi piecos gados un vajadzības gadījumā jāpārstrādā. Rīcības plāns un jebkādi tā atjauninājumi būtu jāpaziņo Komisijai un jāpublisko. Katrai dalībvalstij būtu jāvar lemt par tās rīcības plānam piemērotu formu. Rīcības plānu, ko dalībvalsts pieņēmusi pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā, varētu uzskatīt par rīcības plānu atbilstīgi šai direktīvai, ar noteikumu, ka tajā ir ietvertas darbības, lai efektīvi veicinātu koplīguma sarunas, un tas izpilda šajā direktīvā noteiktos pienākumus. Katrai dalībvalstij šāds rīcības plāns būtu jāizstrādā pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem vai vienojoties ar tiem, vai, pēc sociālo partneru kopīga pieprasījuma, kā tie savstarpēji vienojušies. Koplīguma sarunu aptvēruma rādītāji dalībvalstīs ievērojami atšķiras vairāku faktoru, tostarp valstu tradīciju un prakses, kā arī vēsturiskā konteksta dēļ. Tas būtu jāņem vērā, analizējot progresu virzībā uz lielāku koplīguma sarunu aptvērumu, jo īpaši attiecībā uz šajā direktīvā paredzēto rīcības plānu.

(26)

Lai nodrošinātu adekvātas minimālās algas, vienlaikus saglabājot esošās un radot jaunas nodarbinātības iespējas, vienlīdzīgus konkurences nosacījumus un uzņēmumu, tostarp mikrouzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu (MVU), konkurētspēju, ir vajadzīgi pārdomāti noteikumi, procedūras un efektīva prakse likumā noteiktu minimālo algu noteikšanai un atjaunināšanai. Minētie noteikumi, procedūras un prakse ietver vairākus komponentus, kas veicina likumā noteiktu minimālo algu adekvātumu, tostarp kritērijus, pēc kuriem dalībvalstīm var vadīties likumā noteiktu minimālo algu noteikšanā un atjaunināšanā, un rādītājus to adekvātuma novērtēšanai, regulārus un savlaicīgus atjauninājumus, padomdevēju struktūru pastāvēšanu un sociālo partneru iesaistīšanu. Vēl viens labas pārvaldības elements, kas ļauj īstenot uz informāciju balstītu un iekļaujošu lēmumu pieņemšanas procesu, ir sociālo partneru savlaicīga un efektīva iesaistīšana likumā noteiktu minimālo algu noteikšanā un atjaunināšanā, kā arī automātisku indeksācijas mehānismu izveidē un izmaiņu veikšanā tajos, ja šādi mehānismi pastāv. Dalībvalstīm būtu jāsniedz sociālajiem partneriem attiecīga informācija par likumā noteiktu minimālo algu noteikšanu un atjaunināšanu. Sociālo partneru pienācīgu iesaisti minētajā procesā varētu veicināt iespēju nodrošināšana tiem sniegt atzinumus un saņemt pamatotu atbildi uz atzinumiem, kas izteikti pirms priekšlikumu iesniegšanas par likumā noteiktu minimālo algu noteikšanu un atjaunināšanu un pirms jebkādu lēmumu pieņemšanas.

(27)

Dalībvalstīm, kuras izmanto automātisku indeksācijas mehānismu, tostarp pusautomātiskus mehānismus, kas nodrošina vismaz likumā noteiktas minimālās algas minimālo obligāto palielināšanu, būtu vismaz reizi četros gados jāveic procedūras, lai atjauninātu likumā noteiktas minimālās algas. Minētajos regulārajos atjauninājumos būtu jāiekļauj minimālās algas izvērtējums, kurā tiek ņemti vērā orientējoši kritēriji, un pēc tam vajadzības gadījumā būtu jākoriģē summa. Automātiskās indeksācijas korekciju biežums, no vienas puses, un likumā noteiktu minimālo algu atjaunināšanas biežums, no otras puses, var atšķirties. Dalībvalstīm, kurās nav automātisku vai pusautomātisku indeksācijas mehānismu, to likumā noteikta minimālā alga būtu jāatjaunina vismaz reizi divos gados.

(28)

Minimālās algas uzskata par adekvātām, ja tās ir taisnīgas attiecībā pret algu sadalījumu attiecīgajā dalībvalstī un ja tās nodrošina pienācīgu dzīves līmeni darba ņēmējiem, kas ir pilna laika darba tiesiskajās attiecībās. Likumā noteiktu minimālo algu adekvātumu nosaka un novērtē katra dalībvalsts, ņemot vērā attiecīgās valsts sociālekonomiskos apstākļus, tostarp nodarbinātības pieaugumu, konkurētspēju un reģionu un nozaru attīstību. Minētās noteikšanas nolūkā dalībvalstīm būtu jāņem vērā pirktspēja, ilgtermiņa produktivitātes līmeņi un attīstība valstī, kā arī algu līmeņi, algu sadalījums un algu pieaugums.

Viens no instrumentiem ir preču un pakalpojumu grozs valsts līmenī noteiktajās reālajās cenās, un tas var palīdzēt noteikt dzīves dārdzību ar mērķi panākt pienācīgu dzīves līmeni. Papildus tādām materiālām vajadzībām kā pārtika, apģērbs un mājoklis varētu ņemt vērā arī nepieciešamību piedalīties kultūras, izglītības un sabiedriskajās aktivitātēs. Ir lietderīgi likumā noteiktu minimālo algu noteikšanu un atjaunināšanu apsvērt atsevišķi no ienākumu atbalsta mehānismiem. Dalībvalstīm, novērtējot likumā noteiktas minimālās algas adekvātumu, būtu jāizmanto rādītāji un saistītās atsauces vērtības. Dalībvalstis var izvēlēties starp rādītājiem, ko parasti izmanto starptautiskā līmenī, un/vai rādītājiem, kurus izmanto valsts līmenī. Novērtējumu varētu balstīt uz atsauces vērtībām, ko parasti izmanto starptautiskā līmenī, piemēram, minimālās bruto algas attiecību pret 60 % no mediānās bruto algas un minimālās bruto algas attiecību pret 50 % no vidējās bruto algas, kuru ne visas dalībvalstis pašlaik nodrošina, vai uz neto minimālās algas attiecību pret 50 % vai 60 % no neto vidējās algas. Novērtējuma pamatā varētu būt arī atsauces vērtības, kas saistītas ar valsts līmenī izmantotajiem rādītājiem, piemēram, neto minimālās algas salīdzinājums ar nabadzības slieksni un minimālo algu pirktspēja.

(29)

Neskarot dalībvalstu kompetenci paredzēt likumā noteiktu minimālo algu un atļaut diferencēšanu un atskaitījumus, ir svarīgi izvairīties no diferencēšanas un atskaitījumu plašas izmantošanas, jo pastāv risks, ka tie var negatīvi ietekmēt minimālo algu adekvātumu. Būtu jānodrošina, ka diferencēšana un atskaitījumi atbilst nediskriminēšanas un proporcionalitātes principiem. Tāpēc diferencēšana un atskaitījumi būtu jāveic leģitīmā nolūkā. Šādu atskaitījumu piemēri varētu būt, piemēram, nepamatoti augstu izmaksātu summu atgūšana vai tiesu vai administratīvās iestādes noteikti atskaitījumi. Pastāv ievērojams risks, ka citi atskaitījumi, piemēram, saistībā ar aprīkojumu, kas vajadzīgs darba veikšanai, vai saistībā ar iemaksām natūrā, piemēram, izmitināšanu, var būt nesamērīgi. Turklāt nekas šajā direktīvā nebūtu jāinterpretē tā, ka dalībvalstīm ir uzlikts pienākums ieviest minimālo algu diferencēšanu vai veikt atskaitījumus no tām.

(30)

Lai nodrošinātu likumā noteiktu minimālo algu valsts satvara darbību un tā ievērošanu, ir vajadzīga efektīva izpildes sistēma, tostarp uzticama uzraudzība, kontrole un pārbaudes uz vietas Lai stiprinātu izpildiestāžu darbības efektivitāti, ir vajadzīga arī cieša sadarbība ar sociālajiem partneriem, tostarp tāpēc, lai risinātu tādas būtiskas problēmas kā ļaunprātīga rīcība apakšuzņēmuma līgumu slēgšanā, fiktīva pašnodarbinātība, nereģistrētas virsstundas vai ar palielinātu darba intensitāti saistīti veselības un drošības apdraudējumi. Būtu jāattīsta arī izpildiestāžu spējas, jo īpaši, izmantojot apmācības un vadlīnijas. Regulāri un nepaziņoti apmeklējumi, tiesvedība un administratīvās procedūras un sankcijas pārkāpumu gadījumā ir svarīgi līdzekļi, ar ko darba devējus atturēt no pārkāpumiem.

(31)

Publiskā iepirkuma un koncesijas līgumu piešķiršanā un izpildē īpaši būtiska ir tiesību normās vai koplīgumos noteiktu minimālo algu aizsardzības efektīva īstenošana. Šādu līgumu izpildē vai pēc tam apakšuzņēmuma līgumu ķēdē patiešām var notikt koplīgumu, kuros paredzēta minimālo algu aizsardzība, neievērošana, novedot pie tā, ka darba ņēmēji saņem par nozaru koplīgumos noteikto algu līmeni zemāku atalgojumu. Ar mērķi nepieļaut šādas situācijas, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/23/ES (8) 30. panta 3. punktu un 42. panta 1. punktu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (9) 18. panta 2. punktu un 71. panta 1. punktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/25/ES (10) 36. panta 2. punktu un 88. panta 1. punktu publiskā iepirkuma līgumslēdzējām iestādēm un līgumslēdzējām vienībām ir jāveic atbilstīgi pasākumi, tostarp jāparedz iespēja ieviest līguma izpildes nosacījumus, un jānodrošina, ka ekonomikas dalībnieki saviem darba ņēmējiem piemēro algas, kas paredzētas koplīgumos attiecīgajai nozarei un ģeogrāfiskajai teritorijai, un ievēro darba ņēmēju un arodbiedrību tiesības, kuras izriet no SDO Konvencijas Nr. 87 (1948) par biedrošanās brīvību un tiesību apvienoties organizācijās aizsardzību un SDO Konvencijas Nr. 98 (1949) par tiesībām apvienoties organizācijās un slēgt koplīgumus, kā norādīts minētajās direktīvās, lai ievērotu piemērojamos pienākumus darba tiesību jomā. Tomēr šī direktīva nerada nekādus papildu pienākumus saistībā ar minētajām direktīvām.

(32)

Savienības fondu un programmu finansiālā atbalsta pieteikumu iesniedzējiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/1060 (11) un tajā paredzētajiem deleģētajiem un īstenošanas aktiem būtu pienācīgi jāpiemēro noteikumi par publisko iepirkumu un koncesijām, tostarp attiecībā uz atbilstību koplīgumu noteikumiem.

(33)

Uzticama uzraudzība un datu vākšana ir īpaši būtiska, lai nodrošinātu minimālo algu efektīvu aizsardzību. Datu vākšanas nolūkiem dalībvalstis var paļauties uz pietiekami reprezentatīviem izlases veida apsekojumiem, valstu datubāzēm un saskaņotiem datiem no Eurostat un citiem publiski pieejamiem avotiem, piemēram, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas. Minētajos izņēmuma gadījumos, kad precīzi dati nav pieejami, dalībvalstis var izmantot aplēses. Darba devējiem, jo īpaši mikrouzņēmumiem un citiem MVU, nevajadzētu uzlikt nevajadzīgu administratīvo slogu saistībā ar datu vākšanas prasību īstenošanu. Komisijai reizi divos gados būtu jāziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par savu analīzi attiecībā uz likumā noteiktu minimālo algu aizsardzības adekvātuma un aptvēruma līmeņiem un attīstību, kā arī koplīguma sarunu aptvērumu, pamatojoties uz datiem un informāciju, kas jāsniedz dalībvalstīm.

Turklāt būtu jāuzrauga progress ekonomikas un nodarbinātības politikas koordinācijas procesā Savienības līmenī. Šajā sakarībā Padome vai Komisija var pieprasīt Nodarbinātības komitejai un Sociālās aizsardzības komitejai saskaņā ar attiecīgi LESD 150. un 160. pantu to konkrēto kompetences jomu ietvaros pārbaudīt koplīguma sarunu attīstību un likumā noteiktu minimālo algu adekvātumu dalībvalstīs, pamatojoties uz Komisijas sagatavoto ziņojumu un citiem daudzpusējās uzraudzības rīkiem, piemēram, salīdzinošo novērtēšanu. Šādā pārbaudē komitejām ir Savienības līmenī attiecīgi saskaņā ar LESD 150. un 160. pantu jāiesaista sociālie partneri, tostarp starpnozaru sociālie partneri.

(34)

Darba ņēmējiem, tostarp personām ar invaliditāti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/2102 (12), būtu jāvar viegli piekļūt visaptverošai informācijai par likumā noteiktām minimālajām algām, kā arī par minimālo algu aizsardzību, kas paredzēta vispārēji piemērojamos koplīgumos, lai garantētu pārredzamību un paredzamību attiecībā uz viņu darba apstākļiem.

(35)

Darba ņēmējiem un darba ņēmēju pārstāvjiem, tostarp tiem, kas ir arodbiedrību biedri vai pārstāvji, vajadzētu spēt izmantot savas tiesības uz aizstāvību, ja viņu tiesības attiecībā uz minimālo algu aizsardzību ir paredzētas valsts tiesību aktos vai koplīgumos un ir pārkāptas. Lai novērstu to, ka darba ņēmējiem tiek liegts izmantot savas tiesības, kas noteiktas valsts tiesību aktos vai koplīgumos, un neskarot konkrētus tiesiskās aizsardzības un strīdu izšķiršanas veidus, kas paredzēti koplīgumos, tostarp kolektīvās strīdu izšķiršanas sistēmas, dalībvalstīm būtu jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka darba ņēmējiem ir piekļuve efektīvai, savlaicīgai un objektīvai strīdu izšķiršanai un tiesības uz tiesisko aizsardzību, kā arī ir pieejama efektīva tiesību aizsardzība tiesā un/vai administratīvā aizsardzība pret jebkāda veida kaitējumu gadījumā, ja viņi nolemj izmantot savas tiesības uz aizstāvību. Var būt lietderīga sociālo partneru iesaistīšanās objektīvu strīdu izšķiršanas mehānismu turpmākā izstrādē dalībvalstīs. Darba ņēmēji būtu jāinformē par tiesiskās aizsardzības mehānismiem, lai viņi varētu izmantot savas tiesības uz tiesisko aizsardzību.

(36)

Komisijai būtu jāveic novērtējums, kas nodrošinātu pamatu šīs direktīvas pārskatīšanai attiecībā uz tās efektīvu īstenošanu. Par minētās pārskatīšanas rezultātiem būtu jāinformē Eiropas Parlaments un Padome.

(37)

Reformas un pasākumi, ko dalībvalstis ir veikušas nolūkā veicināt adekvātu minimālo algu aizsardzību darba ņēmējiem, ir solis pareizajā virzienā, tomēr tie ne vienmēr ir bijuši visaptveroši un sistemātiski. Turklāt rīcība, kas veikta Savienības līmenī, lai uzlabotu minimālo algu adekvātumu un aptvērumu, var palīdzēt vēl vairāk uzlabot dzīves un darba apstākļus Savienībā un mazināt bažas par iespējamām nelabvēlīgām ekonomiskām sekām, kādas radītu dalībvalstu individuāli veikti pasākumi. Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet to mēroga vai iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(38)

Šajā direktīvā kā prasību minimums ir noteikti procesuāli pienākumi, tāpēc tā neskar dalībvalstu prerogatīvu ieviest un saglabāt labvēlīgākus noteikumus. Ja šī direktīva neievieš labvēlīgākus noteikumus, būtu jāpaliek spēkā tiesībām, kas iegūtas saskaņā ar līdzšinējo valsts tiesisko regulējumu. Šīs direktīvas īstenošanu nevar izmantot, lai ierobežotu pastāvošās darba ņēmēju tiesības, un tā nav atbilstīgs pamats, lai samazinātu vispārējo aizsardzības līmeni, kas darba ņēmējiem piešķirts jautājumos, uz kuriem attiecas šī direktīva, tostarp īpaši attiecībā uz minimālo algu samazināšanu vai atcelšanu.

(39)

Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstīm būtu jāizvairās piemērot nevajadzīgus administratīvus, finansiālus un juridiskus ierobežojumus, jo īpaši tad, ja tie kavē mikrouzņēmumu un MVU izveidi un attīstību. Tāpēc dalībvalstis tiek mudinātas novērtēt savu transponēšanas pasākumu ietekmi uz MVU, lai nodrošinātu, ka ietekme uz tiem nav nesamērīga, īpašu uzmanību veltot mikrouzņēmumiem un administratīvajam slogam, un publicēt šādu novērtējumu rezultātus. Ja dalībvalstis konstatē, ka transponēšanas pasākumu ietekme uz MVU ir nesamērīga, tām būtu jāapsver iespēja ieviest pasākumus, lai atbalstītu MVU atalgojuma struktūras pielāgošanā jaunajām prasībām.

(40)

Dalībvalstīm ir pieejamas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2021/240 (13) un (ES) 2021/1057 (14), lai izstrādātu vai uzlabotu minimālo algu regulējumu tehniskos aspektus, tostarp attiecībā uz adekvātuma novērtēšanu, uzraudzību un datu vākšanu, piekļuves paplašināšanu, kā arī izpildi un vispārējo spēju veidošanu saistībā ar minēto regulējumu īstenošanu. Saskaņā ar Regulu (ES) 2021/1057 dalībvalstīm ir jāpiešķir atbilstīga summa sociālo partneru spēju veidošanai,

(1)

Ar Padomes Regulu (ES) Nr. 1284/2009 (2) tiek īstenoti pasākumi, kas paredzēti Padomes Lēmumā 2010/638/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Gvinejas Republiku.

(2)

Ar Lēmumu (KĀDP) 2022/2052 tiek pārveidots Lēmuma 2010/638/KĀDP nosaukums.

(3)

Tāpēc, lai īstenotu Lēmumu (KĀDP) 2022/2052, ir nepieciešamas Savienības līmeņa reglamentējošas darbības, jo īpaši nolūkā nodrošināt, ka ekonomikas dalībnieki visās dalībvalstīs to piemēro vienādi.

(4)

Tāpēc Regula (ES) Nr. 1284/2009 būtu attiecīgi jāgroza,

(1)

Padome 2015. gada 1. oktobrī pieņēma Regulu (ES) 2015/1755.

(2)

Pamatojoties uz Padomes veikto pārskatīšanu, trīs personas būtu jāsvītro no fizisko un juridisko personu, vienību un struktūru saraksta, kurām piemēro ierobežojošus pasākumus, kā izklāstīts Regulas (ES) 2015/1755 I pielikumā.

(3)

Tāpēc Regulas (ES) 2015/1755 I pielikums būtu attiecīgi jāgroza,

(1)

Komisija ir izskatījusi pieteikumu specifikācijas grozījumu apstiprināšanai attiecībā uz aizsargāto cilmes vietas nosaukumu “Roero”, kuru Itālija iesniegusi saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1308/2013 105. pantu.

(2)

Komisija, piemērojot Regulas (ES) Nr. 1308/2013 97. panta 3. punktu, specifikācijas grozījumu apstiprināšanas pieteikumu ir publicējusi Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (2).

(3)

Komisijai nav iesniegts neviens paziņojums par iebildumiem saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1308/2013 98. pantu.

(4)

Tāpēc saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1308/2013 99. pantu specifikācijas grozījumi būtu jāapstiprina.

(5)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas komitejas atzinumu,

(1)

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1151/2012 53. panta 1. punkta pirmo daļu Komisija ir izskatījusi Itālijas pieteikumu specifikācijas grozījuma apstiprināšanai attiecībā uz aizsargāto cilmes vietas nosaukumu “Chianti Classico”, kas reģistrēts saskaņā ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 2446/2000 (2), kurā grozījumi izdarīti ar Regulu (ES) Nr. 216/2011 (3) un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 267/2013 (4).

(2)

Attiecīgais grozījums nav maznozīmīgs Regulas (ES) Nr. 1151/2012 53. panta 2. punkta nozīmē, tāpēc Komisija, piemērojot minētās regulas 50. panta 2. punkta a) apakšpunktu, grozījuma pieteikumu ir publicējusi Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (5).

(3)

Komisijai nav iesniegts neviens paziņojums par iebildumiem saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1151/2012 51. pantu, tāpēc šis specifikācijas grozījums būtu jāapstiprina,

(1)

Komisijas Regulas (ES) Nr. 1408/2013 (2) I un II pielikumā ir noteiktas lauksaimniecības produktu primārajā ražošanā iesaistītiem uzņēmumiem piešķirtā de minimis atbalsta maksimālās kumulatīvās summas pa dalībvalstīm jebkuru trīs fiskālo gadu periodā, kā noteikts attiecīgi minētās regulas 3. panta 3. punktā un 3. panta 3.a punktā.

(2)

Līgums par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (3) (“Izstāšanās līgums”), kura neatņemama sastāvdaļa ir Protokols par Īriju/Ziemeļīriju (“Protokols”), stājās spēkā 2020. gada 1. februārī.

(3)

Izstāšanās līguma 126. pantā paredzētais pārejas periods, kurā Savienības tiesības lielā mērā joprojām bija piemērojamas Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei un tās teritorijā, beidzās 2020. gada 31. decembrī.

(4)

Taču Protokola 10. pantā ir paredzēts, ka Apvienotajai Karalistei piemēro konkrētus minētā Protokola 5. pielikumā uzskaitītos Savienības tiesību noteikumus attiecībā uz pasākumiem, kuri ietekmē lauksaimniecības produktu tirdzniecību starp Ziemeļīriju un Savienību.

(5)

Regula (ES) Nr. 1408/2013 ir uzskaitīta minēto noteikumu vidū.

(6)

Lai nodrošinātu atbilstību Izstāšanās līguma un Protokola noteikumiem, Regulas (ES) Nr. 1408/2013 pielikumos visai Apvienotajai Karalistei noteiktās maksimālās kumulatīvās summas ir jāaizstāj ar attiecīgajām summām tikai Ziemeļīrijai.

(7)

Lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, maksimālās kumulatīvās summas Ziemeļīrijai būtu jāaprēķina, pamatojoties uz to pašu metodi, kas minēto pielikumu izstrādes laikā tika izmantota attiecībā uz dalībvalstīm.

(8)

Tāpēc Regula (ES) Nr. 1408/2013 būtu attiecīgi jāgroza,

(1)

Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2021/2325 (2) II pielikumā ir saraksts ar kontroles iestādēm un kontroles institūcijām, kuras ir atzītas līdzvērtības nolūkā un ir kompetentas veikt kontroles un izdot sertifikātus trešās valstīs.

(2)

Komisijas Regulas (EK) Nr. 1235/2008 (3) IV pielikumā “Ecocert SA” sākotnēji bija atzīta D produktu kategorijā attiecībā uz Bahreinu. Īstenošanas regulas (ES) 2021/2325 II pielikuma rindā, kas attiecas uz Bahreinu, D produktu kategorijas aile kļūdas pēc ir atstāta tukša. Minētā kļūda ir jālabo.

(3)

Īstenošanas regulas (ES) 2021/2325 II pielikumā “Florida Certified Organic Growers and Consumers, Inc. (FOG), DBA as Quality Certification Services (QCS)” ir kļūdaini norādīta kā attiecībā uz Kostariku A produktu kategorijā atzīta institūcija. Turklāt šī kontroles institūcija nebija sniegusi detalizētu informāciju par produktu veidu, ko tā Kostarikā vēlas sertificēt D produktu kategorijā, tāpēc tās atzīšana attiecībā uz minēto produktu kategoriju tika piešķirta kļūdaini. Attiecīgais ieraksts ir jālabo.

(4)

Tāpēc Īstenošanas regula (ES) 2021/2325 būtu attiecīgi jālabo.

(5)

“Ecocert SA” atzīšanas ģeogrāfiskais tvērums kļūdas pēc ir ticis ierobežots. Tāpēc minētā kļūda, kas attiecas uz D produktu kategoriju Bahreinā, būtu jālabo ar atpakaļejošu spēku no Īstenošanas regulas (ES) 2021/2325 spēkā stāšanās dienas. “Florida Certified Organic Growers and Consumers, Inc. (FOG), DBA as Quality Certification Services (QCS)” atzīšanas tvērums attiecībā uz Kostariku kļūdas pēc ir ticis paplašināts, iekļaujot tajā A un D produktu kategoriju. Tāpēc minētā kļūda būtu jālabo ar atpakaļejošu spēku no Īstenošanas regulas (ES) 2021/2325 piemērošanas dienas.

(6)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Bioloģiskās ražošanas komitejas atzinumu,

(1)

Komisijas Deleģētā regula (ES) Nr. 1062/2014 (2) izveido to esošo aktīvo vielu sarakstu, kuras jānovērtē, lai lemtu par to iespējamu apstiprināšanu lietošanai biocīdos. L-(+)-pienskābe ir minētajā sarakstā.

(2)

L-(+)-pienskābe ir novērtēta lietošanai 6. produkta veida biocīdos “Konservanti, kas paredzēti produktiem uzglabāšanas laikā”, kas aprakstīti Regulas (ES) Nr. 528/2012 V pielikumā.

(3)

Par ziņotāju dalībvalsti tika izraudzīta Vācija, un tās kompetentā iestāde, kas veic novērtēšanu, 2020. gada 3. septembrī Eiropas Ķimikāliju aģentūrai (“Aģentūra”) iesniedza novērtējuma ziņojumu kopā ar secinājumiem.

(4)

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 528/2012 75. panta 1. punkta a) apakšpunktu Aģentūras atzinumu par aktīvo vielu apstiprināšanas pieteikumiem sagatavo Biocīdu komiteja. Saskaņā ar Deleģētās regulas (ES) Nr. 1062/2014 7. panta 2. punktu, ņemot vērā kompetentās iestādes, kas veic novērtēšanu, secinājumus, Biocīdu komiteja 2021. gada 15. jūnijā pieņēma Aģentūras atzinumu (3).

(5)

Saskaņā ar minēto atzinumu 6. produkta veida biocīdi, kas satur L-(+)-pienskābi, var atbilst Regulas (ES) Nr. 528/2012 19. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteiktajiem kritērijiem, ja tiek ievēroti to lietošanas nosacījumi.

(6)

Ņemot vērā Aģentūras atzinumu, L-(+)-pienskābi ir lietderīgi apstiprināt lietošanai 6. produkta veida biocīdos ar noteikumu, ka tiek ievēroti konkrēti nosacījumi.

(7)

Proti, tā kā L-(+)-pienskābe ir klasificēta kā viela, kas izraisa kodīgu iedarbību uz ādu/ādas kairinājumu (1.C apakškategorija) un acu bojājumu un kairinājumu (1. kategorija), kā norādīts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1272/2008 (4) VI pielikuma 3. daļā, personai, kura atbildīga par tādu vielu vai maisījumu laišanu tirgū, kas apstrādāti ar vai ietver aktīvo vielu tādās koncentrācijās, kuru dēļ tie klasificējami kā kodīgi/kairinoši ādai vai acis bojājoši/kairinoši, jānodrošina, lai ar pienācīgiem riska mazināšanas pasākumiem līdz minimumam tiktu samazināta iedarbība uz plašu sabiedrību.

(8)

Tā kā L-(+)-pienskābe atbilst kritērijiem, pēc kuriem vielu klasificē kā tādu, kas izraisa kodīgu iedarbību uz elpceļiem, kā norādīts Regulas (EK) Nr. 1272/2008 VI pielikuma 3. daļā, personai, kura atbildīga par tādu vielu vai maisījumu laišanu tirgū, kas apstrādāti ar vai ietver aktīvo vielu tādā koncentrācijā, kuras dēļ tie klasificējami kā kodīgi elpceļiem, jānodrošina, lai ar pienācīgiem riska mazināšanas pasākumiem līdz minimumam tiktu samazināta iedarbība uz plašu sabiedrību.

(9)

Lai garantētu, ka L-(+)-pienskābi saturošus biocīdus lietot apstrādātos izstrādājumos ir droši, un lai apstrādātu izstrādājumu lietotāji varētu izdarīt apzinātu izvēli, personai, kas atbildīga par tāda apstrādāta izstrādājuma laišanu tirgū, kas apstrādāts ar L-(+)-pienskābi vai kam tā pievienota, būtu jānodrošina, ka apstrādātā izstrādājuma marķējumā ir sniegta Regulas (ES) Nr. 528/2012 58. panta 3. punkta otrajā daļā norādītā informācija. Turklāt dalībvalstu kompetentajām iestādēm vai Savienības atļaujas gadījumā Komisijai L-(+)-pienskābi saturoša biocīda apraksta kopsavilkumā būtu jānorāda attiecīgie lietošanas norādījumi un piesardzības pasākumi, kas jāiekļauj apstrādāto izstrādājumu marķējumā saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 528/2012 58. panta 3. punkta e) apakšpunktu.

(10)

Līdz aktīvās vielas apstiprināšanai būtu jāatvēl pietiekami ilgs laiks, lai ieinteresētās personas paspētu veikt jauno prasību izpildei nepieciešamos sagatavošanās pasākumus.

(11)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Biocīdu pastāvīgās komitejas atzinumu,

(1)

Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2021/2325 (2) I pielikumā ir saraksts ar trešām valstīm, kuru lauksaimniecības produktu bioloģiskās ražošanas sistēmas un kontroles pasākumi ir atzīti par līdzvērtīgiem Padomes Regulā (EK) Nr. 834/2007 (3) noteiktajām sistēmām un pasākumiem.

(2)

Indija ir Komisiju informējusi par to, ka tās kompetentā iestāde ir apturējusi kontroles institūcijas “TQ Cert Services Private Limited” darbību, un tāpēc minētā kontroles institūcija no Indijas atzīto kontroles institūciju saraksta būtu jāsvītro.

(3)

Īstenošanas regulas (ES) 2021/2325 II pielikumā ir saraksts ar kontroles iestādēm un kontroles institūcijām, kuras ir atzītas līdzvērtības nolūkā un ir kompetentas veikt kontroles un izdot sertifikātus trešās valstīs. Ņemot vērā jaunu informāciju un pieprasījumus, kurus Komisija saņēmusi kopš Īstenošanas regulas (ES) 2021/2325 pieņemšanas, minētajā sarakstā būtu jāizdara dažas izmaiņas.

(4)

Bioloģiskās lauksaimniecības informācijas sistēmā (OFIS) ir iesniegti paziņojumi par “Control Union Certifications” (BIO-149), “Ecocert SA” (BIO-154), “Lacon GmbH” (BIO-134) un “OneCert International PVT Ltd” (BIO-152) pieļautas neatbilstības gadījumiem. Minētie paziņojumi attiecas uz lielu skaitu kontaminētu sūtījumu, kuros ir Indijā ražoti produkti, ko minētās kontroles institūcijas ir sertificējušas kā bioloģiskus. Kontaminācija ar produktiem un vielām, kuru izmantošana bioloģiskajā ražošanā un/vai tradicionālajā ražošanā Savienībā nav atļauta, ir pārsniegusi un bieži vien pat krietni pārsniegusi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 396/2005 (4) noteiktos maksimālos atlieku līmeņus. Minēto kontaminācijas gadījumu vidū ir kontaminācija ar etilēnoksīdu, kas ir kancerogēnisks, mutagēnisks un reproduktīvajai sistēmai toksisks.

(5)

Turklāt minētās kontroles institūcijas nav spējušas pierādīt, ka to kontrolē importētie bioloģiskie produkti ir ražoti saskaņā ar ražošanas noteikumiem un pakļauti kontroles pasākumiem, kas līdzvērtīgi Regulā (EK) Nr. 834/2007 un Komisijas Regulā (EK) Nr. 889/2008 (5) un (EK) Nr. 1235/2008 (6) noteiktajiem.

(6)

Minētās kontroles institūcijas turklāt nav veikušas korektīvus pasākumus, lai reaģētu uz konstatētajām nelikumībām un pārkāpumiem.

(7)

Katra minētā iemesla dēļ un saskaņā ar Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2021/1342 (7) 4. panta 1. punkta d) apakšpunkta iv), v) un vii) punktu kontroles institūcijas “Control Union Certifications”, “Ecocert SA”, “Lacon GmbH” un “OneCert International PVT Ltd” būtu jāsvītro no saraksta ar kontroles iestādēm un kontroles institūcijām, kuras saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 834/2007 33. panta 3. punktu līdzvērtības nolūkos ir atzītas attiecībā uz Indiju.

(8)

“A CERT European Organization for Certification S.A.” ir Komisijai paziņojusi par adreses maiņu.

(9)

Komisija ir saņēmusi un izskatījusi “BioGro New Zealand Limited” pieprasījumu atsaukt tās atzīšanu attiecībā uz visām trešām valstīm, attiecībā uz kurām tā atzīta saskaņā ar Īstenošanas regulu (ES) 2021/2325.

(10)

“Bureau Veritas Certification France SAS” ir Komisijai paziņojusi par interneta adreses maiņu.

(11)

Komisija ir saņēmusi un izskatījusi “Ecocert SA” pieprasījumu mainīt tās nosaukumu. Pamatojoties uz saņemto informāciju, Komisija secinājusi, ka ir pamats minētās kontroles institūcijas nosaukumu aizstāt ar “Ecocert SAS”.

(12)

Akreditācijas struktūra IOAS ir Komisiju informējusi, ka tās akreditācija attiecībā uz kontroles institūciju “FairCert Certification Services Pvt Ltd” ir atsaukta. Turklāt Komisija ir aicinājusi šo kontroles institūciju iesniegt derīgu akreditācijas sertifikātu un veikt atbilstošu un savlaicīgu korektīvu rīcību. Tomēr “FairCert Certification Services Pvt Ltd” šajā sakarā apmierinošu atbildi noteiktajā termiņā nav sniegusi. Visbeidzot, “FairCert Certification Services Pvt Ltd” nav Komisijai paziņojusi visu informāciju, kas saistīta ar tās tehnisko dokumentāciju. Katra no trim minētajiem iemesliem dēļ un saskaņā ar Deleģētās regulas (ES) 2021/1342 4. panta 1. punkta d) apakšpunkta iii) punktu “FairCert Certification Services Pvt Ltd” no Īstenošanas regulas (ES) 2021/2325 II pielikumā iekļautā kontroles iestāžu un kontroles institūciju saraksta būtu jāsvītro attiecībā uz visām trešām valstīm.

(13)

“Kiwa Sativa” ir Komisijai paziņojusi par interneta adreses maiņu.

(14)

Komisija ir saņēmusi un izskatījusi “Lacon GmbH” pieprasījumu atsaukt tās atzīšanu attiecībā uz visām trešām valstīm, attiecībā uz kurām tā atzīta Īstenošanas regulā (ES) 2021/2325.

(15)

Komisija ir saņēmusi un izskatījusi “LETIS S.A.” pieprasījumu atsaukt tās atzīšanu attiecībā uz Afganistānu, Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Azerbaidžānu, Baltkrieviju, Etiopiju, Ēģipti, Irānu, Kazahstānu, Kirgizstānu, Kotdivuāru, Krieviju, Maroku, Moldovu, Pakistānu, Tadžikistānu, Turkmenistānu, Ukrainu un Uzbekistānu.

(16)

Akreditācijas struktūra IOAS ir Komisiju informējusi, ka tās akreditācija attiecībā uz “LETIS S.A.” Turcijā ir atsaukta. Turklāt Komisija ir aicinājusi šo kontroles institūciju iesniegt attiecībā uz Turciju derīgu akreditācijas sertifikātu un veikt atbilstošu un savlaicīgu korektīvu rīcību. Tomēr “LETIS S.A.” šajā sakarā apmierinošu atbildi noteiktajā termiņā nav sniegusi. Katra no minētajiem diviem iemesliem dēļ un saskaņā ar Deleģētās regulas (ES) 2021/1342 4. panta 1. punkta d) apakšpunkta iii) punktu atsaukt “LETIS S.A.” atzīšanu attiecībā uz Turciju ir pamatoti.

(17)

“OneCert International PVT Ltd” ir Komisijai paziņojusi par adreses un interneta adreses maiņu.

(18)

Komisija ir saņēmusi “Oregon Tilth” pieprasījumu atsaukt tās atzīšanu attiecībā uz Panamu.

(19)

Komisija ir saņēmusi “Organic Standard” pieprasījumu atsaukt tās atzīšanu attiecībā uz Krieviju.

(20)

Komisija ir saņēmusi un izskatījusi “Soil Association Certification Limited” pieprasījumu brīvprātīgi izbeigt visas darbības attiecībā uz visām trešām valstīm, attiecībā uz kurām tā atzīta saskaņā ar Īstenošanas regulu (ES) 2021/2325.

(21)

“Tse-Xin Organic Certification Corporation” ir Komisijai paziņojusi par adreses maiņu.

(22)

Tāpēc Īstenošanas regula (ES) 2021/2325 būtu attiecīgi jāgroza.

(23)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Bioloģiskās ražošanas komitejas atzinumu,

(1)

Ievērojot Līguma 300. panta 3. punktu, Reģionu komitejas sastāvā ir reģionālo un vietējo struktūru pārstāvji, kam ir vai nu reģionālas, vai vietējas vēlētas varas pilnvaras, vai arī kuri ir politiski atbildīgi kādam vēlētam forumam.

(2)

Padome 2020. gada 17. februārī pieņēma Lēmumu (ES) 2020/235 (2), ar ko ieceļ Reģionu komitejas locekli un locekļa aizstājēju, ko izvirzījusi Austrijas Republika. Padome 2022. gada 21. jūnijā pieņēma Lēmumu (ES) 2022/1000 (3), ar ko ieceļ Reģionu komitejas locekli, ko izvirzījusi Austrijas Republika.

(3)

Pēc Christopher DREXLER kunga atkāpšanās no amata ir atbrīvojusies Reģionu komitejas locekļa vieta.

(4)

Pēc Hannes WENINGER kunga iecelšanas Reģionu komitejas locekļa amatā ir atbrīvojusies Reģionu komitejas locekļa aizstājēja vieta.

(5)

Austrijas valdība ir ierosinājusi uz atlikušo pilnvaru laiku, proti, līdz 2025. gada 25. janvārim, par Reģionu komitejas locekli iecelt Werner AMON kungu, reģionālas struktūras pārstāvi, kam ir reģionālas vēlētas varas pilnvaras, Landesrat, Steiermärkische Landesregierung (federālās zemes valdības loceklis, Štīrijas federālās zemes valdība).

(6)

Austrijas valdība ir ierosinājusi uz atlikušo pilnvaru laiku, proti, līdz 2025. gada 25. janvārim, par Reģionu komitejas locekļa aizstājēju iecelt Thomas STEINER kungu, reģionālas struktūras pārstāvi, kam ir reģionālas vēlētas varas pilnvaras, Mitglied des Gemeinderats von Eisenstadt (Eizenštates pilsētas domes loceklis),

(1)

Padome 2015. gada 1. oktobrī pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2015/1763 (1) par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Burundi.

(2)

Pamatojoties uz Padomes veikto Lēmuma (KĀDP) 2015/1763 pārskatīšanu, ierobežojošie pasākumi būtu jāatjauno līdz 2023. gada 31. oktobrim un trīs personas būtu jāsvītro no Lēmuma (KĀDP) 2015/1763 pielikumā iekļautā to fizisko un juridisko personu, vienību un struktūru saraksta, kurām piemēro ierobežojošus pasākumus.

(3)

Tādēļ Lēmums (KĀDP) 2015/1763 būtu attiecīgi jāgroza,

(1)

Padome 2010. gada 25. oktobrī pieņēma Lēmumu 2010/638/KĀDP (1) par ierobežojošiem pasākumiem pret Gvinejas Republiku.

(2)

Pamatojoties uz Lēmuma 2010/638/KĀDP pārskatīšanu, minētie ierobežojošie pasākumi būtu jāpagarina līdz 2023. gada 27. oktobrim.

(3)

Padome uzskata, ka būtu jāgroza Lēmuma 2010/638/KĀDP nosaukums.

(4)

Tādēļ Lēmums 2010/638/KĀDP būtu attiecīgi jāgroza,

(1)

Komisijai 2022. gada 30. augustā tika iesniegts pieprasījums reģistrēt Eiropas pilsoņu iniciatīvu “Eiropas pilsoņu iniciatīva par vegānisku uzturu”.

(2)

Saskaņā ar iniciatīvas organizatoru pausto, tās mērķis ir “panākt, lai Eiropā privātās un sabiedriskās vietās, kur pārdod pārtiku un dzērienus, vienmēr būtu nepārprotami pieejamas vegāniskas alternatīvas. ES pilsoņu iniciatīva par vegānisku uzturu paredzēta vegāniem un personām, kas ar cieņu izturas pret tiesībām uz vegāniskām alternatīvām, kā arī lai piedalītos cīņā pret klimata pārmaiņām un ikdienā piedāvātu ES patērētājiem iespējas vieglāk tikt pie augu izcelsmes pārtikas. Vegānisks uzturs nesekmē nežēlību, tā ražošanai nav jāizmanto un jānogalina dzīvnieki, tādējādi tas atbilst jaunajai tendencei, ka sabiedrība apzinās dzīvnieku tiesības. Turklāt vegānisks uzturs maina kopējo ainu mazāk piesārņojošu ražošanas un nodarbinātības darbību, struktūru un loģistikas izvēles ziņā. Eiropas pilsoņu iniciatīva par vegānisku uzturu prasa ar likumu ieviest vegāniskas alternatīvas pārtikas un dzērienu tirdzniecībā Eiropas iedzīvotājiem cerībā, ka Eiropas iedzīvotāji piedalīsies vajadzīgajā apmērā, lai tiktu apstiprināts ES tiesību akts, kas dotu lielus ieguvumus mūsu planētai, t. i., samazinātu klimata krīzi, savvaļas sugu izzušanu, atmežošanu, nodrošinātu labāku zemes izmantošanu, aizsargātu jūras floru un faunu, novērstu pārtikas izšķiešanu un nepilnvērtīgu uzturu.”

(3)

Sīkāka informācija par iniciatīvas priekšmetu, mērķiem un pamatojumu atrodama pielikumā un papildu dokumentā, kur norādīti un izskaidroti iemesli šīs iniciatīvas atbalstīšanai. Organizatori apgalvo, ka, pateicoties vegānisku alternatīvu pieejamības nodrošināšanai pārtikas un dzērienu tirdzniecībā privātās un sabiedriskās vietās, cilvēkiem būs vieglāk piekļūt vegāniskām alternatīvām un piedalīties cīņā pret klimata krīzi, palielinot augu izcelsmes pārtikas patēriņu, un samazināt pārtikas izmaksas. Par rezultātiem organizatori pauž, ka “vegānisku pārtikas produktu pieejamības atvieglošana valsts un privātā sektora pārtikas un dzērienu tirdzniecībā ir saistīta ar mazākām gaisu piesārņojošajām CO2 emisijām, mazāku vides piesārņojumu, mazāku ūdens patēriņu, un būs mazāk ciešanu dzīvniekiem”.

(4)

Attiecībā uz iniciatīvas mērķi, kas paredz ieviest juridisku pienākumu pārtikas un dzērienu mazumtirdzniecības tirgus dalībniekiem piedāvāt vegāniskus produktus, Komisijai ir pilnvaras iesniegt tiesību akta priekšlikumu, pamatojoties uz LESD 114. pantu. Turklāt, ja iniciatīva ietekmētu kopējo lauksaimniecības politiku vai paredzētu īpašu pasākumu ieviešanu saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku, Komisijai ir pilnvaras iesniegt tiesību aktu priekšlikumus, pamatojoties uz LESD 43. pantu.

(5)

Tādējādi neviena iniciatīvas daļa acīmredzami nepārsniedz Komisijas pilnvaras Līgumu īstenošanas vajadzībām iesniegt Savienības tiesību akta priekšlikumu.

(6)

Šis secinājums neskar novērtējumu par to, vai šajā gadījumā tiktu izpildīti konkrētie materiālie nosacījumi, kas vajadzīgi, lai Komisija varētu rīkoties, ieskaitot atbilstību proporcionalitātes un subsidiaritātes principam un saderību ar pamattiesībām.

(7)

Organizatoru grupa ir pienācīgi pierādījusi, ka tā atbilst Regulas (ES) 2019/788 5. panta 1. un 2. punktā izvirzītajām prasībām, un ir izraudzījusies kontaktpersonas saskaņā ar minētās regulas 5. panta 3. punkta pirmo daļu.

(8)

Iniciatīva nav nedz acīmredzami aizskaroša, nenozīmīga vai provokatīva, nedz acīmredzamā pretrunā Savienības vērtībām, kas noteiktas Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā, un tiesībām, kuras nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

(9)

Tāpēc iniciatīva “Eiropas pilsoņu iniciatīva a par vegānisku uzturu” būtu jāreģistrē.

(10)

Secinājums, ka reģistrācijas nosacījumi saskaņā ar Regulas (ES) 2019/788 6. panta 3. punktu ir izpildīti, nenozīmē to, ka Komisija jebkādā veidā apstiprina iniciatīvā minēto faktu pareizību; par iniciatīvas saturu atbild vienīgi iniciatīvas organizatoru grupa. Iniciatīvas saturs pauž tikai organizatoru grupas viedokli, un nekādā gadījumā nevar uzskatīt, ka tas atspoguļotu Komisijas viedokli,

(1)

2016. gada 29. novembrī uzņēmums Lanxess Deutschland GmbH (“pieteikuma iesniedzējs”) vairāku dalībvalstu, arī Francijas, Zviedrijas un Vācijas iestādēm saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 528/2012 34. pantu iesniedza pieteikumu uz biocīda “Preventol A 12 TK 50” (“biocīds”) vienlaicīgu savstarpēju atzīšanu. Šis biocīds, kura saturā aktīvā viela ir propikonazols, ir 7. produkta veida plēves konservants, ko rūpnieciski lietotāji izmanto ūdensbāzētu un šķīdinātājbāzētu krāsu un pārklājumu konservēšanai. Par pieteikuma izvērtēšanu atbildīgā dalībvalsts, kas minēta Regulas (ES) Nr. 528/2012 34. panta 1. punktā, ir Nīderlande.

(2)

2020. gada 16. septembrī Vācija izskatīšanai koordinācijas grupā nodeva iebildumus, norādot, ka Nīderlandes noteiktie atļaujas nosacījumi nenodrošina šā biocīda atbilstību Regulas (ES) Nr. 528/2012 19. panta 1. punkta b) apakšpunkta iii) punkta prasībām.

(3)

2020. gada 17. septembrī koordinācijas grupas sekretariāts aicināja citas attiecīgās dalībvalstis un pieteikuma iesniedzēju izskatīšanai nodotos jautājumus rakstiski komentēt. Pieteikuma iesniedzējs komentārus iesniedza 2020. gada 29. septembrī. Izskatīšanai nodotos jautājumus koordinācijas grupa apsprieda 2020. gada 21. oktobrī, piedaloties pieteikuma iesniedzējam.

(4)

Vācija uzskata: riska mazināšanas pasākumus, kuri paredzēti ar biocīdu apstrādātu vai biocīdu saturošu apstrādātu izstrādājumu laišanai tirgū, biocīda atļaujā var ietvert tikai tad, ja šie pasākumi minēti aktīvās vielas apstiprināšanas nosacījumos. Komisijas Īstenošanas regulā (ES) 2015/1609 (2) riska mazināšanas pasākumi, kuri vajadzīgi ar konkrēto biocīdu apstrādātu vai biocīdu saturošu apstrādātu izstrādājumu laišanai tirgū, nav ietverti, tāpēc Vācija uzskata, ka Nīderlandes ierosinātos apstrādātu izstrādājumu laišanai tirgū paredzētos riska mazināšanas pasākumus biocīda atļaujā iekļaut nav iespējams. Vācija tātad uzskata: biocīda atļaujā no šā biocīda lietošanas izrietošu nepieņemamu ietekmi uz cilvēka veselību un vidi pienācīgi traktēt nav iespējams, tāpēc šo biocīdu atļaut nevajadzētu.

(5)

Koordinācijas grupa par Vācijas izteikto iebildumu nevienojās, tāpēc 2021. gada 16. decembrī Nīderlande uz Regulas (ES) Nr. 528/2012 36. panta 1. punkta pamata neatrisinātos iebildumus nodeva izskatīšanai Komisijā. Ar to Komisijai tika iesniegts detalizēts izklāsts par jautājumiem, kuros dalībvalstis nebija spējušas vienoties, kā arī domstarpību iemeslus. Šis izklāsts tika pārsūtīts arī attiecīgajām dalībvalstīm un pieteikuma iesniedzējam.

(6)

Regulas (ES) Nr. 528/2012 19. panta 1. punkta b) apakšpunkta iii) un iv) punkts par vienu no atļaujas piešķiršanas noteikumiem paredz, ka saskaņā ar vispārīgajiem biocīdu dokumentācijas novērtēšanas principiem, kas noteikti minētās regulas VI pielikumā, ir noteikts, ka ne pašam biocīdam, ne arī tā atliekām nav nepieņemamas ietekmes uz cilvēku un dzīvnieku veselību vai vidi.

(7)

Regulas (ES) Nr. 528/2012 19. panta 2. punkta b) apakšpunkts paredz: vērtējot, vai biocīds atbilst tā paša panta 1. punkta b) apakšpunkta kritērijiem, jāņem vērā, kādā veidā ar biocīdu apstrādātos vai to saturošos apstrādātos izstrādājumus var lietot.

(8)

Regulas (ES) Nr. 528/2012 58. panta 2. punkts paredz, ka apstrādātu izstrādājumu tirgū laiž tikai tad, ja visas tā biocīda saturā esošās aktīvās vielas, ar ko šāds izstrādājums apstrādāts vai ko tas satur, attiecībā uz relevanto produkta veidu un lietojumu ir iekļautas sarakstā, kurš izstrādāts saskaņā ar minētās regulas 9. panta 2. punktu, vai minētās regulas I pielikumā, un ja ir apmierināti visi tajā konkretizētie nosacījumi vai ierobežojumi. Nīderlande secināja, ka biocīda lietošanai būtu tāda nepieņemama ietekme uz cilvēka veselību un vidi, kuras dēļ biocīda atļaujā jāiekļauj riska mazināšanas pasākumi, kas skar ar biocīdu apstrādātu vai to saturošu apstrādātu izstrādājumu laišanu tirgū un lietošanu. Īstenošanas regulas (ES) 2015/1609 nosacījumu vidū nav īpašu riska mazināšanas pasākumu, kas reglamentētu ar propikonazolu apstrādātu vai to saturošu apstrādātu izstrādājumu laišanu tirgū, un minētā īstenošanas regula dalībvalstu kompetentajām iestādēm nesniedz iespēju atļaujā, kas attiecas uz 7. produkta veidam piederīgu un propikonazolu saturošu biocīdu noteikt riska mazināšanas pasākumus, kas būtu vajadzīgi, lai novērstu tos apzinātos nepieņemamos riskus cilvēka veselībai un videi, ko rada ar konkrēto biocīdu apstrādāti vai to saturoši apstrādāti izstrādājumi.

(9)

Rūpīgi izskatījusi visu šo informāciju, Komisija secina, ka Regulas (ES) Nr. 528/2012 19. panta 1. punkta b) apakšpunkta iii) un iv) punkta nosacījumu izpildi attiecībā uz šo biocīdu nav iespējams nodrošināt tādā veidā, lai biocīdu lietošanu apstrādātajos izstrādājumos saistītu ar nosacījumiem, bet neradītu saistības personām, kas šos biocīdus saturošus apstrādātus izstrādājumus laiž tirgū. Tomēr vajadzīgie nosacījumi vai ierobežojumi, kas, ņemot vērā to, kādā veidā ar šo biocīdu apstrādātus vai to saturošus apstrādātus izstrādājumus iespējams lietot, nodrošinātu biocīda drošu lietošanu, Īstenošanas regulā (ES) 2015/1609 nav noteikti, un biocīda atļaujā tos noteikt nav iespējams, tātad biocīda lietošana apstrādātajos izstrādājumos nepieņemami ietekmētu cilvēka veselību un vidi.

(10)

Tāpēc Komisija uzskata: drošu biocīda lietošanu apstrādātos izstrādājumos nav iespējams nodrošināt tikai ar nosacījumiem, kas reglamentē biocīdu lietošanu apstrādātajos izstrādājumos, vienlaikus neradot saistības personām, kuras apstrādātos izstrādājumus laiž tirgū, tāpēc šis biocīds neatbilst Regulas (ES) Nr. 528/2012 19. panta 1. punkta b) apakšpunkta iii) un iv) punkta nosacījumam.

(11)

2022. gada 21. jūnijā Komisija pieteikuma iesniedzējam saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 528/2012 36. panta 2. punktu deva iespēju sniegt rakstiskus komentārus. 2022. gada 18. jūlijā pieteikuma iesniedzējs iesniedza rakstiskus komentārus, ko Komisija ir ņēmusi vērā.

(12)

Šajā lēmumā noteiktie pasākumi ir saskaņā ar Biocīdu pastāvīgās komitejas atzinumu,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

1.1.

1.2.

1.3.

1.3.1.

1.3.2.

1.3.3.

1.4.

2.1.

2.1.1.

2.2.

2.3.

2.4.

2.5.

Šie noteikumi attiecas uz vilkšanas rāmjiem, kas ir atsevišķas vienības un nav velkošā transportlīdzekļa struktūras daļa.

2.6.

2.7.

2.8.

2.9.

2.9.1.

2.9.2.

2.9.3.

2.9.4.

2.10.

2.10.1.

Mehāniskajām sakabes ierīcēm un sastāvdaļām, kas nav konstruētas izturēt vertikālas slodzes, vērtība ir:

Stingrā jūgstieņa piekabju mehāniskajām sakabes ierīcēm un sastāvdaļām, kas definētas 2.12. punktā, vērtība ir:

kur:

2.10.2.

2.10.3.

2.10.4.

2.11.