1.   Šīs regulas I pielikumā uzskaitīto divējāda lietojuma preču eksportam ir vajadzīga atļauja.

2.   Saskaņā ar 4., 5., 9. vai 10. pantu atļauja var būt vajadzīga arī konkrētu I pielikumā neuzskaitītu divējāda lietojuma preču eksportam uz visiem vai dažiem konkrētiem galamērķiem.

1.   Šīs regulas I pielikumā neuzskaitītu divējāda lietojuma preču eksportam ir vajadzīga atļauja, ja kompetentā iestāde eksportētāju ir informējusi par to, ka attiecīgās preces kopumā vai kādas to daļas ir vai varētu būt paredzētas:

2.   Ja eksportētājs ir informēts par to, ka I pielikumā neminētas divējāda lietojuma preces, ko eksportētājs gatavojas eksportēt, kopumā vai kādas to daļas ir paredzētas jebkādam no šā panta 1. punktā minētajiem lietojumiem, eksportētājs to paziņo kompetentajai iestādei. Minētā kompetentā iestāde pieņem lēmumu par to, vai uz konkrēto preču eksportu ir jāattiecina prasība saņemt atļauju.

3.   Dalībvalsts var pieņemt vai saglabāt spēkā valsts tiesību aktus, ar ko nosaka prasību saņemt atļauju I pielikumā neminētu divējāda lietojuma preču eksportam, ja eksportētājam ir pamats uzskatīt, ka attiecīgās preces kopumā vai kādas to daļas ir vai varētu būt paredzētas kādam no šā panta 1. punktā minētajiem lietojumiem.

4.   Dalībvalsts, kas saskaņā ar 1., 2. vai 3. punktu nosaka prasību saņemt atļauju, nekavējoties informē savus muitas dienestus un citas attiecīgās valsts iestādes un sniedz pārējām dalībvalstīm un Komisijai visu vajadzīgo informāciju par attiecīgo prasību saņemt atļauju, jo īpaši attiecībā uz konkrētajām precēm un galalietotājiem, ja vien tā neuzskata, ka tas būtu nelietderīgi, ņemot vērā darījuma raksturu vai attiecīgās informācijas sensitivitāti.

5.   Dalībvalstis pienācīgi izskata informāciju, kas saņemta saskaņā ar 4. punktu, un informē par to savus muitas dienestus un citas attiecīgās valsts iestādes.

6.   Lai varētu izskatīt visus spēkā esošos dalībvalstu atteikumus, gadījumos, kas attiecas uz I pielikumā neminētām divējāda lietojuma precēm, piemēro 16. panta 1. un 2. punktu un 5. līdz 7. punktu.

7.   Visa informācijas apmaiņa, kas vajadzīga atbilstoši šim pantam, notiek saskaņā ar juridiskajām prasībām par personiskas informācijas, sensitīvas komercinformācijas vai aizsargātas aizsardzības, ārpolitikas vai valsts drošības informācijas aizsardzību. Šādu informācijas apmaiņu veic, izmantojot drošus elektroniskos līdzekļus, tostarp 23. panta 6. punktā minēto sistēmu.

8.   Šī regula neskar dalībvalstu tiesības veikt valstu pasākumus saskaņā ar Regulas(ES) 2015/479 10. pantu.

1.   Šīs regulas I pielikumā neminētu kibernovērošanas preču eksportam ir vajadzīga atļauja, ja kompetentā iestāde ir informējusi eksportētāju par to, ka attiecīgās preces kopumā vai kādas to daļas ir vai varētu būt paredzētas lietošanai saistībā ar iekšējām represijām un/vai cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību nopietnu pārkāpumu izdarīšanu.

2.   Ja eksportētājs pēc pienācīgā pārbaudē gūtiem secinājumiem ir informēts, ka I pielikumā neminētas kibernovērošanas preces, ko eksportētājs gatavojas eksportēt, kopumā vai kādas to daļas ir paredzētas kādam no šā panta 1. punktā minētajiem lietojumiem, eksportētājs to paziņo kompetentajai iestādei. Minētā kompetentā iestāde pieņem lēmumu par to, vai uz konkrēto preču eksportu ir jāattiecina prasība saņemt atļauju. Komisija un Padome eksportētājiem dara pieejamas vadlīnijas, kā minēts 26. panta 1. punktā.

3.   Dalībvalsts var pieņemt vai saglabāt spēkā valsts tiesību aktus, ar ko nosaka prasību saņemt atļauju I pielikumā neminētu kibernovērošanas preču eksportam, ja eksportētājam ir pamats uzskatīt, ka minētās preces kopumā vai kādas to daļas ir vai varētu būt paredzētas kādam no šā panta 1. punktā minētajiem lietojumiem.

4.   Dalībvalsts, kas saskaņā ar 1., 2. vai 3. punktu nosaka prasību saņemt atļauju, nekavējoties informē savus muitas dienestus un citas attiecīgās valsts iestādes un sniedz pārējām dalībvalstīm un Komisijai visu vajadzīgo informāciju par attiecīgo prasību saņemt atļauju, jo īpaši attiecībā uz precēm un attiecīgajām struktūrām, ja vien tā neuzskata, ka tas būtu nelietderīgi, ņemot vērā darījuma raksturu vai attiecīgās informācijas sensitivitāti.

5.   Dalībvalstis pienācīgi izskata informāciju, kas saņemta saskaņā ar 4. punktu, un 30 darba dienu laikā to pārbauda, ņemot vērā 1. punktā izklāstītos kritērijus. Tās informē savus muitas dienestus un citas attiecīgās valsts iestādes. Izņēmuma gadījumos dalībvalstis var lūgt minētā 30 dienu termiņa pagarinājumu. Tomēr termiņa pagarinājums nepārsniedz 30 darba dienas.

6.   Ja visas dalībvalstis paziņo cita citai un Komisijai, ka būtu jānosaka prasība saņemt atļauju pēc būtības identiskiem darījumiem, Komisija Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā publicē informāciju par kibernovērošanas precēm un attiecīgā gadījumā galamērķiem, uz kuriem attiecas prasība saņemt atļauju, kā minētajā nolūkā paziņojušas dalībvalstis.

7.   Dalībvalstis vismaz reizi gadā pārskata saskaņā ar 6. punktu publicēto informāciju, pamatojoties uz Komisijas sniegtu attiecīgu informāciju un analīzi. Ja visas dalībvalstis paziņo cita citai un Komisijai, ka būtu jāgroza vai jāatjaunina atļaujas prasības publikācija, Komisija nekavējoties attiecīgi groza vai atjaunina informāciju, kas saskaņā ar 6. punktu publicēta Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā.

8.   Lai varētu izskatīt visus spēkā esošos dalībvalstu atteikumus, gadījumos, kas attiecas uz I pielikumā neminētām kibernovērošanas precēm, piemēro 16. panta 1. un 2. punktu un 5. līdz 7. punktu.

9.   Visa informācijas apmaiņa, kas vajadzīga atbilstoši šim pantam, notiek saskaņā ar juridiskajām prasībām par personiskas informācijas, sensitīvas komercinformācijas vai aizsargātas aizsardzības, ārpolitikas vai valsts drošības informācijas aizsardzību. Šādu informācijas apmaiņu īsteno, izmantojot drošus elektroniskos līdzekļus, tostarp 23. panta 6. punktā minēto sistēmu.

10.   Kontroles paplašināšanas nolūkā dalībvalstis apsver iespēju atbalstīt to, lai preces, par kurām publicēta informācija saskaņā ar šā panta 6. punktu, tiktu iekļautas attiecīgajos starptautiskajos kodolieroču neizplatīšanas režīmu vai eksporta kontroles vienošanos pasākumos. Komisija sniedz to attiecīgo datu analīzi, kuri savākti saskaņā ar 23. panta 2. punktu un 26. panta 2. punktu.

11.   Šī regula neskar dalībvalstu tiesības veikt valstu pasākumus saskaņā ar Regulas(ES) 2015/479 10. pantu.

1.   Šīs regulas I pielikumā uzskaitītu divējāda lietojuma preču starpniecības pakalpojumiem ir vajadzīga atļauja, ja kompetentā iestāde ir starpnieku informējusi par to, ka attiecīgās preces kopumā vai kādas to daļas ir vai varētu būt paredzētas kādam no 4. panta 1. punktā minētajiem lietojumiem.

2.   Ja starpnieks gatavojas sniegt starpniecības pakalpojumus saistībā ar I pielikumā uzskaitītām divējāda lietojuma precēm un ir informēts par to, ka attiecīgās preces kopumā vai kādas to daļas ir paredzētas kādam no 4. panta 1. punktā minētajiem lietojumiem, starpnieks to paziņo kompetentajai iestādei. Minētā kompetentā iestāde pieņem lēmumu par to, vai uz šādiem starpniecības pakalpojumiem ir jāattiecina prasība saņemt atļauju.

3.   Dalībvalsts var paplašināt 1. punkta piemērošanu, attiecinot to uz sarakstā neminētām divējāda lietojuma precēm.

4.   Dalībvalsts var pieņemt vai saglabāt spēkā valsts tiesību aktus, ar ko izvirza prasību saņemt atļauju divējāda lietojuma preču starpniecības pakalpojumiem, ja starpniekam ir pamats uzskatīt, ka attiecīgās preces ir vai varētu būt paredzētas kādam no 4. panta 1. punktā minētajiem lietojumiem.

5.   Šā panta 3. un 4. punktā minētajiem valstu pasākumiem piemēro 9. panta 2., 3. un 4. punktu.

1.   Tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kur konkrētās preces atrodas, var aizliegt I pielikumā uzskaitīto ārpussavienības divējāda lietojuma preču tranzītu, ja šīs preces kopumā vai to daļas ir vai varētu būt paredzētas jebkuram no 4. panta 1. punktā minētajiem lietojumiem.

2.   Pirms lemt par to, vai aizliegt tranzītu, kompetentā iestāde var atsevišķos gadījumos noteikt prasību saņemt atļauju attiecībā uz konkrētu I pielikumā uzskaitītu divējāda lietojuma preču tranzītu, ja šīs preces kopumā vai to daļas ir vai varētu būt paredzētas jebkuram no 4. panta 1. punktā minētajiem lietojumiem. Ja tranzīts tiek veikts caur vairāku dalībvalstu teritoriju, šādu tranzītu caur attiecīgās valsts teritoriju var aizliegt katras tranzīta dalībvalsts kompetentā iestāde.

Kompetentā iestāde var izvirzīt prasību saņemt atļauju fiziskai vai juridiskai personai vai personālsabiedrībai, kurai ir līgums ar saņēmēju trešā valstī un pilnvaras nosūtīt preces, kas šķērso Savienības muitas teritoriju.

Ja fiziskā vai juridiskā persona vai personālsabiedrība nav rezidents vai nav iedibinājusies Savienības muitas teritorijā, kompetentā iestāde var izvirzīt prasību saņemt atļauju:

3.   Dalībvalsts var paplašināt 1. punkta piemērošanu, attiecinot to uz sarakstā neminētām divējāda lietojuma precēm.

4.   Šā panta 3. punktā minētajiem valstu pasākumiem piemēro 9. panta 2., 3. un 4. punktu.

1.   Lai sniegtu tehnisko palīdzību saistībā ar I pielikumā uzskaitītām divējāda lietojuma precēm, ir vajadzīga atļauja, ja kompetentā iestāde ir tehniskās palīdzības sniedzēju informējusi par to, ka attiecīgās preces kopumā vai kādas to daļas ir vai varētu būt paredzētas kādam no 4. panta 1. punktā minētajiem lietojumiem.

2.   Ja tehniskās palīdzības sniedzējs gatavojas sniegt tehnisko palīdzību saistībā ar I pielikumā uzskaitītām divējāda lietojuma precēm un ir informēts par to, ka attiecīgās preces kopumā vai kādas to daļas ir paredzētas kādam no 4. panta 1. punktā minētajiem lietojumiem, tehniskās palīdzības sniedzējs to paziņo kompetentajai iestādei. Minētā kompetentā iestāde pieņem lēmumu par to, vai uz šādu tehnisko palīdzību ir jāattiecina prasība saņemt atļauju.

3.   Šā panta 1. un 2. punktu nepiemēro, ja tehniskā palīdzība:

4.   Dalībvalsts var paplašināt 1. punkta piemērošanu, attiecinot to uz sarakstā neminētām divējāda lietojuma precēm.

5.   Dalībvalsts var pieņemt vai saglabāt spēkā valsts tiesību aktus, ar ko izvirza prasību saņemt atļauju tehniskās palīdzības sniegšanai, ja tehniskās palīdzības sniedzējam, kurš gatavojas sniegt tehnisko palīdzību saistībā ar divējāda lietojuma precēm, ir pamats uzskatīt, ka attiecīgās preces ir vai varētu būt paredzētas kādam no 4. panta 1. punktā minētajiem lietojumiem.

6.   Šā panta 4. un 5. punktā minētajiem valstu pasākumiem piemēro 9. panta 2., 3. un 4. punktu.

1.   Dalībvalsts, pamatojoties uz sabiedriskās drošības vai cilvēktiesību apsvērumiem, tostarp terorisma aktu novēršanas nolūkā, var aizliegt I pielikumā neminētu divējāda lietojuma preču eksportu vai izvirzīt prasību saņemt eksporta atļauju.

2.   Dalībvalstis nekavējoties paziņo Komisijai un pārējām dalībvalstīm par visiem pasākumiem, kas pieņemti saskaņā ar šā panta 1. punktu, precīzi norādot šādu pasākumu pieņemšanas iemeslus. Ja šāds pasākums ir valsts kontroles saraksta izveide, dalībvalstis Komisijai un pārējām dalībvalstīm paziņo arī kontrolējamo preču aprakstu.

3.   Dalībvalstis nekavējoties informē Komisiju un pārējās dalībvalstis par jebkādiem grozījumiem attiecībā uz pasākumiem, kas pieņemti saskaņā ar 1. punktu, tostarp par jebkādiem savu valsts kontroles sarakstu grozījumiem.

4.   Informāciju par pasākumiem, par kuriem paziņots saskaņā ar 2. un 3. punktu, Komisija publicē Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā. Komisija nekavējoties un visās Savienības oficiālajās valodās atsevišķi publicē dalībvalstīs spēkā esošo valstu kontroles sarakstu apkopojumu. Komisija, līdzko saņem dalībvalsts paziņojumu par tās valsts kontroles saraksta grozījumiem, nekavējoties un visās Savienības oficiālajās valodās publicē dalībvalstīs spēkā esošo valsts kontroles sarakstu apkopojuma atjauninājumu.

1.   Šīs regulas I pielikumā neminētu divējāda lietojuma preču eksportam ir vajadzīga atļauja, ja cita dalībvalsts izvirza prasību saņemt atļauju šo preču eksportam, pamatojoties uz valsts kontroles sarakstu, ko minētā dalībvalsts pieņēmusi saskaņā ar 9. pantu un Komisija publicējusi saskaņā ar 9. panta 4. punktu, un ja kompetentā iestāde ir informējusi eksportētāju, ka attiecīgās preces kopumā vai kādas to daļas ir vai varētu būt paredzētas lietojumiem, kas rada bažas saistībā ar sabiedrisko drošību, tostarp terorisma aktu novēršanu, vai cilvēktiesību apsvērumiem.

2.   Dalībvalsts, kas atsakās izsniegt atļauju, kura pieprasīta saskaņā ar 1. punktu, par šādu lēmumu informē arī Komisiju un pārējās dalībvalstis.

3.   Dalībvalsts, kas atbilstoši šā panta 1. punktam izvirza prasību saņemt atļauju I pielikumā neminētu divējāda lietojuma preču eksportam, nekavējoties informē savus muitas dienestus un citas attiecīgās valsts iestādes par prasību saņemt atļauju un attiecīgā gadījumā sniedz vajadzīgo informāciju pārējām dalībvalstīm un Komisijai, jo īpaši attiecībā uz konkrētajām precēm un galalietotājiem. Pārējās dalībvalstis pienācīgi izskata minēto informāciju un informē par to savus muitas dienestus un citas attiecīgās valsts iestādes.

1.   Šīs regulas IV pielikumā uzskaitīto divējāda lietojuma preču pārvadājumiem Savienības iekšienē ir vajadzīga atļauja. Uz IV pielikuma 2. daļā uzskaitītajām divējāda lietojuma precēm neattiecas vispārējā atļauja.

2.   Dalībvalsts var noteikt prasību saņemt atļauju citu divējāda lietojuma preču eksportam no savas teritorijas uz citu dalībvalsti gadījumos, kad pārvadājuma laikā:

3.   Uz pārvadājuma atļauju, kas minēta 1. un 2. punktā, piesakās tajā dalībvalstī, no kuras attiecīgās divējāda lietojuma preces paredzēts pārvest.

4.   Gadījumos, kad divējāda lietojuma preču turpmākajam eksportam 14. pantā noteiktajās konsultāciju procedūrās jau saņemta atļauja no dalībvalsts, no kuras preces paredzēts pārvest, pārvadājuma atļauju ekonomikas dalībniekam izsniedz nekavējoties, ja vien apstākļi nav būtiski mainījušies.

5.   Dalībvalsts, kas pieņem tiesību aktus, ar kuriem noteikta prasība saņemt atļauju, kā minēts 2. punktā, par veiktajiem pasākumiem nekavējoties informē pārējās dalībvalstis un Komisiju. Komisija šo informāciju publicē Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā.

6.   Saskaņā ar 1. un 2. punktu pieņemto pasākumu īstenošana neietver pārbaudi uz iekšējām robežām Savienības muitas teritorijā, bet tikai kontroli, ko nediskriminējošā veidā Savienības muitas teritorijā veic kā parasto kontroles procedūru daļu.

7.   Saskaņā ar 1. un 2. punktu pieņemtu pasākumu īstenošana nedrīkst izraisīt situāciju, kurā preču pārvešanai no vienas dalībvalsts uz citu piemēro ierobežojošākus nosacījumus nekā to pašu preču eksportam uz trešām valstīm.

8.   Dalībvalsts savos tiesību aktos var noteikt, ka, Savienības iekšienē pārvedot no attiecīgās dalībvalsts preces, kas uzskaitītas I pielikuma 5. kategorijas 2. daļā, bet nav minētas IV pielikumā, par šīm precēm ir jāsniedz papildu informācija minētās dalībvalsts kompetentajai iestādei.

9.   Attiecīgajos komercdokumentos, kas saistīti ar I pielikumā uzskaitīto divējāda lietojuma preču pārvadājumiem Savienības iekšienē, skaidri norāda, ka gadījumā, ja šīs preces eksportē no Savienības muitas teritorijas, uz tām attiecas kontroles pasākumi. Šādi dokumenti jo īpaši ietver visus pārdošanas līgumus, pasūtījuma apstiprinājumus, rēķinus vai pavadzīmes.

1.   Saskaņā ar šo regulu var tikt izsniegtas vai tiek ieviestas šādu veidu eksporta atļaujas:

Atļaujas, kas ir izsniegta vai ieviestas saskaņā ar šo regulu, ir derīgas visā Savienības muitas teritorijā.

2.   Individuālās un visaptverošās eksporta atļaujas saskaņā ar šo regulu piešķir tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā eksportētājs ir rezidents vai ir iedibinājies.

Neskarot 2. panta 3. punktu, ja eksportētājs nav rezidents vai nav iedibinājies Savienības muitas teritorijā, individuālo eksporta atļauju saskaņā ar šo regulu piešķir tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā atrodas divējāda lietojuma preces.

Visas individuālās un visaptverošās eksporta atļaujas, kad vien iespējams, izsniedz, izmantojot elektroniskos līdzekļus, uz veidlapām, kurās ir vismaz visi elementi un tādā secībā, kā paredzēts III pielikuma A sadaļā izklāstītajos paraugos.

3.   Individuālās eksporta atļaujas un visaptverošās eksporta atļaujas ir derīgas līdz diviem gadiem, ja vien kompetentā iestāde nenolemj citādi.

Atļaujas lieliem projektiem ir derīgas uz termiņu, ko nosaka kompetentā iestāde, bet ne ilgāk kā četrus gadus, izņemot pienācīgi pamatotos apstākļos, ko nosaka projekta īstenošanas ilgums.

4.   Eksportētāji kompetentajai iestādei sniedz visu attiecīgo informāciju, kas vajadzīga pieteikumiem individuālo un visaptverošo eksporta atļauju saņemšanai, tā, lai nodrošinātu pilnīgu informāciju, jo īpaši par eksportētās preces galalietotāju, galamērķa valsti un galalietojumu.

Lai saņemtu individuālās eksporta atļaujas, jāiesniedz deklarācija par galalietojumu. Kompetentā iestāde noteiktus pieteikumus var atbrīvot no pienākuma sniegt deklarāciju par galalietojumu. Lai saņemtu visaptverošās eksporta atļaujas, attiecīgā gadījumā var būt jāiesniedz deklarācija par galalietojumu.

Eksportētāji, kas izmanto visaptverošās eksporta atļaujas, īsteno IAP, ja vien kompetentā iestāde neuzskata, ka tas ir nevajadzīgi, pamatojoties uz citu informāciju, ko tā ņēmusi vērā, apstrādājot eksportētāja iesniegto pieteikumu visaptverošās eksporta atļaujas saņemšanai.

Ziņošanas un IAP prasības saistībā ar visaptverošo eksporta atļauju izmantošanu nosaka dalībvalstis.

Pēc eksportētāju pieprasījuma tās visaptverošās eksporta atļaujas, kurās noteikti kvantitatīvi ierobežojumi, sadala daļās.

5.   Dalībvalstu kompetentās iestādes izskata pieteikumus individuālās vai visaptverošās atļaujas saņemšanai termiņā, ko nosaka atbilstīgi valstu tiesību aktiem un praksei.

6.   Valstu vispārējās eksporta atļaujas:

Valstu vispārējās eksporta atļaujas var attiekties arī uz precēm un galamērķiem, kas uzskaitīti II pielikuma A līdz H sadaļā

Dalībvalstis nekavējoties paziņo Komisijai par ikvienu valsts vispārējo eksporta atļauju, kas izsniegta vai grozīta. Komisija šādus paziņojumus publicē Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā.

7.   Tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā eksportētājs ir rezidents vai ir iedibinājies, var aizliegt eksportētājam izmantot Savienības vispārējo eksporta atļauju, ja ir pamatotas aizdomas par eksportētāja spēju ievērot šādas atļaujas nosacījumus vai eksporta kontroles tiesību aktu noteikumus.

Dalībvalstu kompetentās iestādes apmainās ar informāciju par eksportētājiem, kuriem aizliegts izmantot Savienības vispārējo eksporta atļauju, ja vien tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā eksportētājs ir rezidents vai ir iedibinājies, nekonstatē, ka eksportētājs nemēģinās eksportēt divējāda lietojuma preces caur citas dalībvalsts teritoriju. Informācijas apmaiņu veic, izmantojot 23. panta 6. punktā minēto elektronisko sistēmu.

1.   Atļauju sniegt starpniecības pakalpojumus un tehnisko palīdzību saskaņā ar šo regulu piešķir tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā starpnieks vai tehniskās palīdzības sniedzējs ir rezidents vai ir iedibinājies. Ja starpnieks vai tehniskās palīdzības sniedzējs nav rezidents vai nav iedibinājies Savienības muitas teritorijā, starpniecības pakalpojumu un tehniskās palīdzības sniegšanas atļaujas saskaņā ar šo regulu piešķir tās dalībvalsts kompetentā iestāde, no kuras tiks sniegti starpniecības pakalpojumi vai tehniskā palīdzība.

2.   Starpniecības pakalpojumu sniegšanas atļaujas piešķir noteiktam daudzumam konkrētu preču un tajās skaidri norāda šo preču atrašanās vietu izcelsmes trešā valstī, galalietotāju un precīzu galalietotāja atrašanās vietu.

Tehniskās palīdzības atļaujās skaidri norāda galalietotāju un precīzu galalietotāja atrašanās vietu.

Atļaujas ir derīgas visā Savienības muitas teritorijā.

3.   Starpnieki un tehniskās palīdzības sniedzēji kompetentajai iestādei sniedz visu attiecīgo informāciju, kas ir vajadzīga pieteikumam atļaujas saņemšanai saskaņā ar šo regulu, jo īpaši – sīku informāciju par divējāda lietojuma preču atrašanās vietu, skaidru preču aprakstu un norādi par attiecīgo daudzumu, ziņas par darījumā iesaistītajām trešajām personām, galamērķa valsti, galalietotāju minētajā valstī un precīzu tā atrašanās vietu.

4.   Dalībvalstu kompetentās iestādes izskata pieteikumus starpniecības pakalpojumu un tehniskās palīdzības sniegšanas atļauju saņemšanai termiņā, ko nosaka saskaņā ar valstu tiesību aktiem vai praksi.

5.   Visas starpniecības pakalpojumu un tehniskās palīdzības sniegšanas atļaujas izsniedz, kad vien iespējams, izmantojot elektroniskos līdzekļus un uz veidlapām, kurās ir vismaz visi elementi un tādā secībā, kā paredzēts III pielikuma B sadaļā izklāstītajos paraugos.

1.   Iesniedzot pieteikumu divējāda lietojuma preču eksportam uz II pielikuma A sadaļas 2. daļā neminētiem galamērķiem vai IV pielikumā uzskaitīto divējāda lietojuma preču eksportam uz jebkuru galamērķi, ja šīs preces atrodas vai atradīsies vienā vai vairākās citās dalībvalstīs, nevis dalībvalstī, kurā iesniegts pieteikums, šis fakts jānorāda pieteikumā. Tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurai iesniegts pieteikums atļaujas saņemšanai, nekavējoties apspriežas ar attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm un sniedz tām attiecīgu informāciju. Minēto apspriešanos var veikt, izmantojot 23. panta 6. punktā minēto elektronisko sistēmu. Attiecīgās dalībvalstis 10 darba dienu laikā dara zināmus jebkādus iebildumus, kādi tām varētu būt pret šādu atļauju piešķiršanu, un dalībvalstij, kurā iesniegts pieteikums eksporta atļaujas saņemšanai, tie ir saistoši.

Ja 10 darba dienu laikā iebildumi netiek saņemti, uzskata, ka attiecīgajām dalībvalstīm iebildumu nav.

Izņēmuma gadījumos dalībvalstis, ar kurām apspriežas, var lūgt pagarināt minēto 10 dienu termiņu. Tomēr termiņa pagarinājums nepārsniedz 30 darba dienas.

2.   Ja eksports var skart dalībvalsts būtiskas drošības intereses, tā var lūgt citām dalībvalstīm eksporta atļauju nepiešķirt, bet gadījumos, kad eksporta atļauja jau ir piešķirta, lūgt to anulēt, apturēt, grozīt vai atcelt. Šādu pieprasījumu saņēmusī dalībvalsts ar pieprasījumu iesniegušo dalībvalsti nekavējoties sāk nesaistoša rakstura konsultācijas, kas jāpabeidz 10 darba dienu laikā. Ja pieprasījumu saņēmusī dalībvalsts nolemj piešķirt atļauju, attiecīgā dalībvalsts par to paziņo Komisijai un pārējām dalībvalstīm, izmantojot 23. panta 6. punktā minēto elektronisko sistēmu.

1.   Pieņemot lēmumu par to, vai piešķirt atļauju vai aizliegt tranzītu saskaņā ar šo regulu, dalībvalstis ņem vērā visus attiecīgos apsvērumus, tostarp:

2.   Papildus 1. punktā izklāstītajiem kritērijiem dalībvalstis, novērtējot pieteikumu visaptverošas eksporta atļaujas saņemšanai, ņem vērā to, vai eksportētājs īsteno IAP.

1.   Kompetentā iestāde, rīkojoties saskaņā ar šo regulu, var atteikties piešķirt eksporta atļauju un var anulēt, apturēt, grozīt vai atcelt eksporta atļaujas, ko jau ir piešķīrusi. Ja kompetentā iestāde eksporta atļauju nepiešķir, anulē, aptur, būtiski ierobežo vai atceļ vai konstatē, ka paredzēto eksportu nedrīkst atļaut, tā par to paziņo citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm un Komisijai un sniedz tām attiecīgo informāciju. Gadījumā, ja dalībvalsts kompetentā iestāde eksporta atļauju ir apturējusi, galīgais novērtējums tiek paziņots pārējo dalībvalstu kompetentajām iestādēm un Komisijai apturēšanas perioda beigās.

2.   Trīs gadu laikā no paziņošanas brīža dalībvalstu kompetentās iestādes pārskata atļauju atteikumus, par kuriem paziņots saskaņā ar 1. punktu, un tos atceļ, groza vai atjauno. Pārskatīšanas rezultātus dalībvalstu kompetentās iestādes cik drīz vien iespējams dara zināmus pārējām dalībvalstīm un Komisijai. Atteikumi, kas nav atcelti, ir spēkā, un tos pārskata ik pēc trim gadiem. Trešajā pārskatīšanā attiecīgajai dalībvalstij prasa sniegt pamatojumu šāda atteikuma saglabāšanai.

3.   Kompetentā iestāde nekavējoties paziņo pārējo dalībvalstu kompetentajām iestādēm un Komisijai saskaņā ar 7. pantu pieņemtu lēmumu aizliegt divējāda lietojuma preču tranzītu. Šādos paziņojumos iekļauj visu atbilstīgo informāciju, tostarp attiecībā uz preču klasifikāciju, to tehniskajiem parametriem, galamērķa valsti un galalietotāju.

4.   Šā panta 1. un 2. punktu piemēro arī 13. pantā minētajām atļaujām starpniecības pakalpojumu un tehniskās palīdzības sniegšanai.

5.   Pirms dalībvalsts kompetentā iestāde pieņem lēmumu par to, vai piešķirt atļauju vai aizliegt tranzītu saskaņā ar šo regulu, tā izskata visus spēkā esošos atteikumus vai saskaņā ar šo regulu pieņemtos lēmumus aizliegt I pielikumā uzskaitīto divējāda lietojuma preču tranzītu, lai noskaidrotu, vai kādas citas dalībvalsts kompetentās iestādes ir atteikušās pēc būtības identiskam darījumam piešķirt atļauju vai atļaut tranzītu. Pēc tam tā apspriežas ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kas izdevušas šādus atteikumus vai lēmumus aizliegt tranzītu, kā paredzēts šā panta 1., 3. un 4. punktā.

To dalībvalstu kompetentās iestādes, ar kurām notikusi apspriešanās, 10 darba dienu laikā dara zināmu to, vai tās uzskata, ka attiecīgais darījums ir pēc būtības identisks darījums. Ja 10 darba dienu laikā netiek saņemta atbilde, tiek uzskatīts, ka to dalībvalstu kompetentās iestādes, ar kurām notikusi apspriešanās, neuzskata, ka attiecīgais darījums ir pēc būtības identisks darījums.

Ja ir vajadzīgs vairāk informācijas, lai pareizi novērtētu attiecīgo darījumu, attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes vienojas par minētā 10 dienu termiņa pagarinājumu. Tomēr termiņa pagarinājums nepārsniedz 30 darba dienas.

Ja pēc šādām konsultācijām kompetentā iestāde izlemj atļauju piešķirt vai tranzītu atļaut, tā paziņo par to pārējo dalībvalstu kompetentajām iestādēm un Komisijai, sniedzot visu attiecīgo informāciju, ar ko izskaidro šādu lēmumu.

6.   Visus saskaņā ar šo pantu nepieciešamos paziņojumus nosūta, izmantojot drošus elektroniskos līdzekļus, arī 23. panta 6. punktā minēto sistēmu.

7.   Visa informācija, kuras apmaiņu veic saskaņā ar šo pantu, atbilst 23. panta 5. punktam par šādas informācijas konfidencialitāti.

1.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 18. pantu, lai divējāda lietojuma preču sarakstus, kas izklāstīti I un IV pielikumā, grozītu šādi:

2.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 18. pantu, lai, apspriežoties ar divējāda lietojuma preču koordinācijas grupu, kas izveidota saskaņā ar 24. pantu, un ņemot vērā saistības un pienākumus attiecīgo kodolieroču neizplatīšanas režīmu un eksporta kontroles vienošanos satvarā, piemēram, kontrolējamo preču sarakstu grozījumus, kā arī būtiskas ģeopolitiskas norises, grozītu II pielikumu, no Savienības vispārējo eksporta atļauju darbības jomas svītrojot preces un tajā iekļaujot vai no tās svītrojot galamērķus. Ja nenovēršamu steidzamu iemeslu dēļ no Savienības vispārējo eksporta atļauju darbības jomas jāsvītro konkrēti galamērķi, saskaņā ar šo punktu pieņemtajiem deleģētajiem aktiem piemēro 19. pantā paredzēto procedūru.

1.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Pilnvaras pieņemt 17. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no 2021. gada 9. septembrī. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.   Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 17. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.   Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar katras dalībvalsts ieceltajiem ekspertiem saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

5.   Tiklīdz Komisija pieņem deleģēto aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

6.   Saskaņā ar 17. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

1.   Deleģētais akts, kas pieņemts saskaņā ar šo pantu, stājas spēkā nekavējoties, un to piemēro, kamēr nav izteikti nekādi iebildumi atbilstīgi 2. punktam. Paziņojot deleģēto aktu Eiropas Parlamentam un Padomei, izklāsta iemeslus, kādēļ izmanto steidzamības procedūru.

2.   Eiropas Parlaments vai Padome var izteikt iebildumus pret deleģēto aktu saskaņā ar 18. panta 6. punktā minēto procedūru. Šādā gadījumā Komisija atceļ aktu nekavējoties pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes paziņojuma par lēmumu izteikt iebildumus.

1.   Kārtojot divējāda lietojuma preču eksportam nepieciešamās formalitātes muitas iestādē, kas ir atbildīga par eksporta deklarācijas apstrādi, eksportētājs iesniedz pierādījumu par jebkādas vajadzīgās eksporta atļaujas saņemšanu.

2.   Dalībvalstī, kurā iesniedz eksporta deklarāciju, eksportētājam var pieprasīt pierādījumam iesniegto dokumentu tulkojumu dalībvalsts oficiālajā valodā.

3.   Neskarot pilnvaras, kas dalībvalstīm ir piešķirtas saskaņā ar Savienības Muitas kodeksu, tās uz laiku, kas nepārsniedz 4. punktā minētos termiņus, var apturēt eksportu no savas teritorijas vai, ja nepieciešams, citādā veidā aizkavēt divējāda lietojuma preču, uz kurām var attiekties derīga eksporta atļauja, izvešanu no Savienības caur savu teritoriju, ja:

4.   Šā panta 3. punktā norādītajos gadījumos attiecīgajā punktā minētā dalībvalsts nekavējoties apspriežas ar tās dalībvalsts kompetento iestādi, kura piešķīrusi eksporta atļauju vai kura varētu rīkoties saskaņā ar 4. panta 1. punktu, lai attiecīgā kompetentā iestāde varētu rīkoties saskaņā ar 4. panta 1. punktu vai 16. panta 1. punktu. Ja minētā kompetentā iestāde izlemj atstāt spēkā atļauju vai nerīkoties saskaņā ar 4. panta 1. punktu, tā dod atbildi desmit darba dienu laikā, bet ārkārtas apstākļos pēc šīs iestādes pieprasījuma minēto termiņu var pagarināt līdz 30 darba dienām. Šādā gadījumā vai ja 10 vai 30 darba dienu laikā atbilde netiek saņemta, divējāda lietojuma preces nekavējoties atbrīvo. Tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kura piešķīrusi atļauju, informē pārējo dalībvalstu kompetentās iestādes un Komisiju.

5.   Komisija, sadarbojoties ar dalībvalstīm, var izstrādāt norādījumus, lai atbalstītu starpiestāžu sadarbību starp licencēšanas iestādēm un muitas dienestiem.

1.   Dalībvalstis var noteikt, ka muitas formalitātes divējāda lietojuma preču eksportam kārtojamas tikai šim nolūkam pilnvarotās muitas iestādēs.

2.   Dalībvalstis, kas izmanto 1. punktā paredzēto iespēju, informē Komisiju par attiecīgi pilnvarotajām muitas iestādēm. Komisija šo informāciju publicē Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā.

1.   Dalībvalstis nekavējoties informē Komisiju par normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas pieņemti, īstenojot šo regulu, tostarp par:

Komisija nosūta šo informāciju pārējām dalībvalstīm un publicē to Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā.

2.   Dalībvalstis, sadarbojoties ar Komisiju, veic visus vajadzīgos pasākumus, lai izveidotu tiešu sadarbību un informācijas apmaiņu starp to kompetentajām iestādēm ar mērķi uzlabot Savienības eksporta kontroles režīma efektivitāti un nodrošināt kontroles konsekventu un efektīvu īstenošanu un izpildi visā Savienības muitas teritorijā. Informācijas apmaiņa var ietvert:

3.   Licencēšanas datu apmaiņa notiek vismaz reizi gadā atbilstoši vadlīnijām, kas jāizstrādā divējāda lietojuma preču koordinācijas grupai, kura izveidota saskaņā ar 24. pantu, un pienācīgi ņemot vērā juridiskās prasības par personiskas informācijas, sensitīvas komercinformācijas vai aizsargātas aizsardzības, ārpolitikas vai valsts drošības informācijas aizsardzību.

4.   Dalībvalstis un Komisija regulāri pārbauda 15. panta īstenošanu, pamatojoties uz informāciju, kas sniegta saskaņā ar šo regulu, un šādu datu analīzi. Visi šādu apmaiņu dalībnieki ievēro diskusiju konfidencialitāti.

5.   Pēc analoģijas piemēro Padomes Regulu (EK) Nr. 515/97 (14) un jo īpaši tās noteikumus par informācijas konfidencialitāti.

6.   Komisija, konsultējoties ar divējāda lietojuma preču koordinācijas grupu, kas izveidota saskaņā ar 24. pantu, izstrādā drošu un šifrētu sistēmu, lai atbalstītu tiešu sadarbību un informācijas apmaiņu starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm un attiecīgā gadījumā Komisiju. Ja iespējams, Komisija sistēmu savieno ar dalībvalstu kompetento iestāžu elektroniskās licencēšanas sistēmām tādā mērā, kāds nepieciešams, lai veicinātu šādu tiešu sadarbību un informācijas apmaiņu. Eiropas Parlamentu informē par sistēmas budžetu, izstrādi un darbību.

7.   Personas datu apstrādi veic saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti Regulās (ES) 2016/679 un (ES) 2018/1725.

1.   Izveido divējāda lietojuma preču koordinācijas grupu, kuras priekšsēdētājs ir Komisijas pārstāvis. Katra dalībvalstis ieceļ pārstāvi šajā grupā. Tā izskata visus jautājumus, kuri attiecas uz šīs regulas piemērošanu un kurus var ierosināt priekšsēdētājs vai dalībvalstu pārstāvji.

2.   Divējāda lietojuma preču koordinācijas grupa, kad vien uzskata par vajadzīgu, apspriežas ar eksportētājiem, starpniekiem, tehniskās palīdzības sniedzējiem un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām, uz kurām attiecas šī regula.

3.   Lai izskatītu konkrētus jautājumus, kas saistīti ar kontroles īstenošanu, arī attiecībā uz jautājumiem, kuri saistīti ar I pielikumā izklāstīto Savienības kontroles sarakstu atjaunināšanu, divējāda lietojuma preču koordinācijas grupa vajadzības gadījumā izveido tehnisko ekspertu grupas, kuras sastāv no dalībvalstu ekspertiem. Tehnisko ekspertu grupas vajadzības gadījumā apspriežas ar eksportētājiem, starpniekiem, tehniskās palīdzības sniedzējiem un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām, uz kurām attiecas šī regula.

4.   Komisija atbalsta Savienības licencēšanas un izpildes spēju veidošanas programmu, tostarp izstrādājot kopīgas apmācības programmas dalībvalstu ierēdņiem, šajā saistībā apspriežoties ar divējāda lietojuma koordinācijas grupu.

1.   Katra dalībvalsts veic atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu šīs regulas pareizu izpildi. Tā jo īpaši nosaka sankcijas, kas piemērojamas par šīs regulas vai tās īstenošanai pieņemto noteikumu pārkāpumiem. Minētās sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas.

2.   Divējāda lietojuma preču koordinācijas grupa izveido izpildes koordinācijas mehānismu, lai atbalstītu informācijas apmaiņu un tiešu sadarbību starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm un izpildes aģentūrām (“izpildes koordinācijas mehānisms”). Saskaņā ar izpildes koordinācijas mehānismu dalībvalstis un Komisija apmainās ar attiecīgo informāciju, ja tāda pieejama, tostarp par tādu pasākumu piemērošanu, raksturu un ietekmi, kuri pieņemti saskaņā ar 1. punktu, par paraugprakses izpildi un divējāda lietojuma preču neatļautu eksportu, un/vai šīs regulas un/vai attiecīgo valsts tiesību aktu pārkāpumiem.

Saskaņā ar izpildes koordinācijas mehānismu dalībvalstis un Komisija arī apmainās ar informāciju par valsts izpildes iestāžu paraugpraksi uz risku balstītu revīziju jomā un divējāda lietojuma preču neatļauta eksporta un/vai citu iespējamu šīs regulas un/vai attiecīgo valsts tiesību aktu pārkāpumu atklāšanā un saukšanā par tiem pie atbildības.

Informācijas apmaiņa, kas īstenota saskaņā ar izpildes koordinācijas mehānismu, ir konfidenciāla.

1.   Komisija un Padome vajadzības gadījumā dara pieejamas vadlīnijas un/vai ieteikumus par paraugpraksi par šajā regulā minētajiem jautājumiem, lai nodrošinātu Savienības eksporta kontroles režīma efektivitāti un konsekventu īstenošanu. Par paraugprakses vadlīniju un/vai ieteikumu sniegšanu eksportētājiem, starpniekiem un tehniskās palīdzības sniedzējiem atbildīgas ir tās dalībvalstis, kurās tie ir rezidenti vai ir iedibinājušies. Minētajās paraugprakses vadlīnijās un/vai ieteikumos ņem vērā jo īpaši MVU informācijas vajadzības.

2.   Komisija, apspriežoties ar divējāda lietojuma preču koordinācijas grupu, Eiropas Parlamentam un Padomei sniedz gada ziņojumu par šīs regulas īstenošanu un par divējāda lietojuma preču koordinācijas grupas darbībām, pārbaudēm un apspriedēm. Minētais gada ziņojums ir publiski pieejams.

Gada ziņojumā iekļauj informāciju par atļaujām (jo īpaši to skaitu un vērtību sadalījumā pa preču veidiem un galamērķiem Savienības un dalībvalstu līmenī), par atteikumiem un aizliegumiem saskaņā ar šo regulu. Gada ziņojumā arī iekļauj informāciju par pārvaldību (jo īpaši personālu, atbilstību un informēšanas darbībām, īpašiem licencēšanas vai klasificēšanas rīkiem) un kontroles izpildi (jo īpaši pārkāpumu un sodu skaitu).

Attiecībā uz kibernovērošanas precēm gada ziņojumā iekļauj konkrētu informāciju par atļaujām, jo īpaši par saņemto pieteikumu skaitu sadalījumā pa precēm, atļaujas izdevējām dalībvalstīm un galamērķiem, uz ko minētie pieteikumi attiecas, un par pieņemtajiem lēmumiem saistībā ar minētajiem pieteikumiem.

Gada ziņojumā ietverto informāciju sniedz saskaņā ar 3. punktā izklāstītajiem principiem.

Komisija un Padome dara pieejamas vadlīnijas par gada ziņojuma sagatavošanai vajadzīgo datu vākšanas un apstrādes metodiku, tostarp par preču veidu noteikšanu un izpildes datu pieejamību.

3.   Dalībvalstis sniedz Komisijai visu attiecīgo informāciju, kas vajadzīga šā ziņojuma sagatavošanai, pienācīgi ņemot vērā juridiskās prasības par personiskas informācijas, sensitīvas komercinformācijas vai aizsargātas aizsardzības, ārpolitikas vai valsts drošības informācijas aizsardzību. Informācijai, ar kuru apmainās vai kuru publicē saskaņā ar šo pantu, piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 223/2009 (15) par Eiropas statistiku.

4.   Laikā no 2026. gada 10. septembrī līdz 2028. gada 10. septembrī Komisija izvērtē šo regulu un iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu par galvenajiem konstatējumiem. Pēc 2024. gada 10. septembrī Komisija izvērtē 5. pantu un iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu par galvenajiem konstatējumiem.

1.   Divējāda lietojuma preču eksportētāji veic savu eksporta darījumu reģistrāciju vai uzskaiti saskaņā ar attiecīgajā dalībvalstī spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem vai praksi. Šāda uzskaite vai reģistrācija jo īpaši ietver komercdokumentus, piemēram, rēķinus, preču sarakstus, transporta vai cita veida pārsūtīšanas dokumentus, kuros ir pietiekama informācija, lai varētu identificēt:

2.   Saskaņā ar attiecīgajā dalībvalstī spēkā esošajiem tiesību aktiem vai praksi starpnieki un tehniskās palīdzības sniedzēji veic starpniecības pakalpojumu vai tehniskās palīdzības uzskaiti vai reģistrāciju, lai pēc pieprasījuma varētu pierādīt to divējāda lietojuma preču aprakstu, attiecībā uz kurām ir sniegti starpniecības pakalpojumi vai tehniskā palīdzība, laikposmu, kad attiecībā uz šīm precēm tika sniegti šādi pakalpojumi, šo preču un pakalpojumu galamērķi un valstis, uz kurām attiecas minētie pakalpojumi.

3.   Reģistrus vai uzskaites dokumentus, kā arī 1. un 2. punktā minētos dokumentus glabā vismaz piecus gadus pēc tā kalendāra gada beigām, kurā veikts eksports vai sniegti starpniecības pakalpojumi vai tehniskā palīdzība. Tos pēc pieprasījuma iesniedz kompetentajai iestādei.

4.   Dokumentus un uzskaiti par I pielikumā uzskaitīto divējāda lietojuma preču pārvadājumiem Savienības iekšienē glabā vismaz trīs gadus pēc tā kalendāra gada beigām, kurā pārvadājums veikts, un pēc pieprasījuma iesniedz kompetentajai iestādei dalībvalstī, no kuras šīs preces pārvestas.

1.   Komisija un dalībvalstis vajadzības gadījumā uztur dialogus ar trešām valstīm, lai veicinātu kontroles konverģenci pasaules mērogā.

Ar dialogiem var atbalstīt regulāru un savstarpēju sadarbību ar trešām valstīm, arī informācijas un paraugprakses apmaiņu, kā arī spēju veidošanu un trešām valstīm paredzētus informatīvus pasākumus. Ar dialogiem arī var mudināt trešās valstis pievienoties stingrai eksporta kontrolei, ko izstrādājuši daudzpusēji eksporta kontroles režīmi un kas ir starptautiskās paraugprakses piemērs.

2.   Neskarot noteikumus par tādiem savstarpējas administratīvas palīdzības nolīgumiem vai protokoliem muitas jautājumos, kas noslēgti starp Savienību un trešām valstīm, Padome var atļaut Komisijai apspriest ar trešām valstīm nolīgumus, ar ko paredz šajā regulā iekļauto divējāda lietojuma preču eksporta kontroles savstarpēju atzīšanu.

Minētās sarunas risina saskaņā ar procedūrām, kas noteiktas attiecīgi LESD 207. panta 3. punktā un Eiropas Atomenerģijas Kopienas dibināšanas līgumā.