ISSN 1977-0715

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

L 172

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Tiesību akti

62. gadagājums
2019. gada 26. jūnijs


Saturs

 

I   Leģislatīvi akti

Lappuse

 

 

REGULAS

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1022 (2019. gada 20. jūnijs), ar kuru izveido daudzgadu plānu zvejniecībām, kas izmanto bentiskos krājumus Vidusjūras rietumu daļā, un ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 508/2014

1

 

 

DIREKTĪVAS

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/1023 (2019. gada 20. jūnijs) par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju un ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem un ar ko groza Direktīvu (ES) 2017/1132 (Direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju) ( 1 )

18

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/1024 (2019. gada 20. jūnijs) par atvērtajiem datiem un publiskā sektora informācijas atkalizmantošanu

56

 


 

(1)   Dokuments attiecas uz EEZ.

LV

Tiesību akti, kuru virsraksti ir gaišajā drukā, attiecas uz kārtējiem jautājumiem lauksaimniecības jomā un parasti ir spēkā tikai ierobežotu laika posmu.

Visu citu tiesību aktu virsraksti ir tumšajā drukā, un pirms tiem ir zvaigznīte.


I Leģislatīvi akti

REGULAS

26.6.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 172/1


EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) 2019/1022

(2019. gada 20. jūnijs),

ar kuru izveido daudzgadu plānu zvejniecībām, kas izmanto bentiskos krājumus Vidusjūras rietumu daļā, un ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 508/2014

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 43. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (2),

tā kā:

(1)

Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencijā, kuras līgumslēdzēja puse ir Savienība, ir paredzēti saglabāšanas pienākumi, tostarp izmantojamo sugu populāciju uzturēšana vai atjaunošana tādā apmērā, kas nodrošina maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu (“MSY”).

(2)

Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības samitā Ņujorkā 2015. gadā Savienība un tās dalībvalstis apņēmās līdz 2020. gadam faktiski noregulēt zivju ieguvi un izbeigt pārzveju, nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju un destruktīvu zvejas praksi, un īstenot zinātniski pamatotus pārvaldības plānus, lai tādējādi pēc iespējas īsā laikā atjaunotu zivju krājumus vismaz tādā līmenī, kas spēj nodrošināt MSY, kuru nosaka to bioloģiskās īpašības.

(3)

2017. gada 30. marta Maltas MedFish4Ever ministru deklarācijā (3) ir paredzēts jauns satvars zvejniecības pārvaldībai Vidusjūrā un noteikta darba programma nākamajiem 10 gadiem, kurā iekļautas piecas konkrētas darbības. Viena no noteiktajām saistībām ir izveidot daudzgadu plānus.

(4)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1380/2013 (4) ir paredzēti kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) noteikumi, kas ir saskaņā ar Savienības starptautiskajām saistībām. KZP ir jāpalīdz aizsargāt jūras vidi, ilgtspējīgi pārvaldīt visas komerciāliem mērķiem izmantotās sugas un jo īpaši vēlākais līdz 2020. gadam sasniegt labu vides stāvokli.

(5)

Daži no KZP mērķiem ir nodrošināt zvejniecības un akvakultūras vidisko, sociālo un ekonomisko ilgtspēju ilgtermiņā, piemērot piesardzīgu pieeju zvejniecības pārvaldībā un īstenot ekosistēmas pieeju zvejniecības pārvaldībā. KZP arī veicina pietiekami augstu dzīves līmeni zvejniecības sektoram, tostarp mazapjoma, nerūpnieciskajam vai piekrastes zvejniecības sektoram. Minēto mērķu sasniegšana veicina arī pārtikas krājumu pieejamību un dod ieguvumus nodarbinātības jomā.

(6)

Lai sasniegtu KZP mērķus, būtu jāpieņem virkne saglabāšanas pasākumu, piemēram, daudzgadu plāni, tehniskie pasākumi un maksimāli pieļaujamās zvejas piepūles noteikšana un iedalīšana.

(7)

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1380/2013 9. un 10. pantu daudzgadu plāni būtu jābalsta uz zinātniskiem, tehniskiem un ekonomiskiem ieteikumiem. Saskaņā ar minētajiem noteikumiem šajā regulā paredzētajā daudzgadu plānā (“plāns”) būtu jāietver mērķi, kvantitatīvi nosakāmi mērķapjomi un skaidri termiņi to sasniegšanai, saglabāšanas references rādītāji, aizsardzības pasākumi un tehniski pasākumi, kas paredzēti, lai izvairītos no nevēlamām nozvejām un tās samazinātu.

(8)

“Labākais pieejamais zinātniskais ieteikums” būtu jāsaprot kā publiski pieejams zinātnisks ieteikums, kurš pamatots ar jaunākajiem zinātniskajiem datiem un metodēm un kuru sniegusi vai recenzējusi Savienības vai starptautiskā līmenī atzīta neatkarīga zinātniska struktūra.

(9)

Komisijai būtu jāiegūst labākais pieejamais zinātniskais ieteikums par krājumiem, kuri ietilpst plāna darbības jomā. Lai to izdarītu, Komisijai jo īpaši būtu jāapspriežas ar Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komiteju (ZZTEK). Komisijai būtu jāiegūst jo īpaši tāds publiski pieejams zinātnisks ieteikums, tostarp ieteikums par jauktu sugu zvejniecībām, kurā ņemts vērā plāns un norādīti FMSY diapazoni un saglabāšanas references rādītāji (BPA un BLIM ).

(10)

Ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1967/2006 (5) ir izveidots pārvaldības satvars Vidusjūras zvejas resursu ilgtspējīgai izmantošanai, un tajā ir noteikta prasība pieņemt pārvaldības plānus zvejniecībām, kuras dalībvalstu teritoriālajos ūdeņos izmanto traļus, laivas velkamos vadus, no krasta velkamos vadus, apņemošos vadus un dragas.

(11)

Francija, Itālija un Spānija ir pieņēmušas Regulā (EK) Nr. 1967/2006 paredzētos pārvaldības plānus. Taču minētie plāni nav konsekventi, un tajos nav ņemti vērā visi zvejas rīki, ar kuriem zvejo bentiskos krājumus, un dažu krājumu sadalījuma un zvejas flotu darbības transzonālais raksturs. Turklāt šie plāni ir izrādījušies neefektīvi KZP mērķu sasniegšanā. Dalībvalstis un ieinteresētās personas ir izteikušas atbalstu tam, lai Savienības līmenī tiktu izstrādāts un īstenots attiecīgos krājumus aptverošs daudzgadu plāns.

(12)

ZZTEK ir parādījusi, ka daudzi bentiskie krājumi Vidusjūras rietumu daļā tiek izmantoti tādos apjomos, kuri ievērojami pārsniedz līmeni, kas vajadzīgs, lai sasniegtu MSY.

(13)

Tādēļ ir lietderīgi izveidot daudzgadu plānu bentisko krājumu saglabāšanai un ilgtspējīgai izmantošanai Vidusjūras rietumu daļā.

(14)

Minētajā plānā būtu jāņem vērā tas, ka attiecīgās zvejniecības ir jauktu sugu zvejniecības, un zvejniecību galveno sugu – heka (Merluccius merluccius), svītrainās jūras barbes (Mullus barbatus), sārtās dziļūdens garneles (Parapenaeus longirostris), Norvēģijas omāra (Nephrops norvegicus), Āfrikas dziļūdens garneles (Aristeus antennatus) un sarkanās milzu garneles (Aristaeomorpha foliacea) – savstarpējā dinamika. Tajā būtu jāņem vērā arī piezvejas sugas, kas nozvejotas bentiskajās zvejniecībās, un bentiskie krājumi, par kuriem nav pieejami pietiekami dati. Plāns būtu jāpiemēro bentiskajām zvejniecībām (jo īpaši tādām, kuras izmanto traļus, pie grunts nostiprinātus tīklus, krātiņveida lamatas un āķu jedas) un jāīsteno Savienības ūdeņos vai Savienības zvejas kuģiem ārpus Savienības ūdeņiem Vidusjūras rietumu daļā.

(15)

Ja atpūtas zvejas izraisītajai mirstībai ir nozīmīga ietekme uz attiecīgajiem krājumiem, Padomei vajadzētu būt iespējai noteikt nediskriminējošus ierobežojumus atpūtas zvejniekiem. Nosakot šādus ierobežojumus, Padomei būtu jāatsaucas uz pārredzamiem un objektīviem kritērijiem. Attiecīgā gadījumā dalībvalstīm būtu jāveic samērīgi vajadzīgie kontroles un datu vākšanas pasākumi, lai ticami aplēstu faktiskos atpūtas nozvejas apjomus. Turklāt attiecībā uz atpūtas zveju vajadzētu būt iespējai pieņemt tehniskus saglabāšanas pasākumus.

(16)

Plāna ģeogrāfiskajai darbības jomai būtu jābalstās uz krājumu ģeogrāfisko sadalījumu, kas norādīts labākajā pieejamajā zinātniskajā ieteikumā. Ņemot vērā precizētu zinātnisko informāciju, plānā noteiktajā krājumu ģeogrāfiskajā sadalījumā var būt jāveic turpmākas izmaiņas. Tāpēc Komisijai vajadzētu būt pilnvarotai pieņemt deleģētos aktus, ar kuriem koriģē plānā noteikto krājumu ģeogrāfisko sadalījumu, ja zinātniskais ieteikums liecina par izmaiņām attiecīgo krājumu ģeogrāfiskajā sadalījumā.

(17)

Plāna mērķim vajadzētu būt – palīdzēt sasniegt KZP mērķus un jo īpaši panākt un uzturēt MSY no mērķsugu krājumiem, īstenot izkraušanas pienākumu attiecībā uz bentiskajiem krājumiem un pelaģisko sugu piezvejām, kas gūtas bentiskajās zvejniecībās, uz kurām attiecas minimālais saglabāšanas references izmērs, un nodrošināt pietiekami augstu dzīves līmeni tiem, kas ir atkarīgi no zvejas darbībām, ievērojot piekrastes zvejniecību un sociālekonomiskos aspektus. Ar plānu turklāt būtu jāīsteno ekosistēmas pieeja zvejniecību pārvaldībā, lai tādējādi līdz minimumam samazinātu zvejas darbību negatīvo ietekmi uz jūras ekosistēmu. Tam vajadzētu būt saskanīgam ar Savienības tiesību aktiem vides jomā un jo īpaši ar mērķi līdz 2020. gadam sasniegt labu vides stāvokli saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/56/EK (6) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147/EK (7) un Padomes Direktīvas 92/43/EEK (8) mērķiem.

(18)

Ir lietderīgi noteikt MSY panākšanas un uzturēšanas mērķim atbilstošu zvejas izraisītas zivju mirstības (F) mērķapjomu, kas izteikts kā vērtību diapazoni, kuri atbilst MSY sasniegšanai (FMSY ). Minētie ar labāko pieejamo zinātnisko ieteikumu pamatotie diapazoni ir vajadzīgi, lai nodrošinātu elastību, kura ļauj ņemt vērā pārmaiņas zinātniskajos ieteikumos, un palīdzētu īstenot izkraušanas pienākumu un ņemtu vērā jauktu sugu zvejniecības. Pamatojoties uz plānu, minētos diapazonus nosaka tā, ka ilgtermiņa ieguves apjoma samazinājums salīdzinājumā ar MSY nepārsniedz 5 %. Turklāt FMSY diapazona augšējā robeža ir noteikta tā, lai varbūtība, ka krājuma apjoms kļūst mazāks par biomasas limita references rādītāju (BLIM ) nepārsniegtu 5 %.

(19)

Maksimālās pieļaujamās zvejas piepūles noteikšanas vajadzībām būtu jānosaka “parasti lietojamie”FMSY diapazoni un, ja konkrētie krājumi ir labā stāvoklī, –iespēja visjutīgākajam krājumam maksimāli pieļaujamo zvejas piepūli noteikt virs minētajiem FMSY diapazoniem ja, pamatojoties uz zinātnisko ieteikumu, tas ir nepieciešams ar mērķi sasniegt šīs regulas mērķus attiecībā uz jauktu sugu zvejniecībām, lai novērstu kaitējumu, ko krājumam nodara iekšsugas vai starpsugu dinamika, vai lai ierobežotu maksimāli pieļaujamās zvejas piepūles atšķirības dažādos gados. Zvejas izraisītas zivju mirstības mērķapjoms saskaņā ar minētajiem FMSY diapazoniem būtu jāsasniedz pakāpeniski pieaugošā veidā, ja iespējams, līdz 2020. gadam un vēlākais līdz 2025. gada 1. janvārim.

(20)

Attiecībā uz krājumiem, par kuriem ir pieejami ar MSY saistītie mērķapjomi, aizsardzības pasākumu piemērošanas nolūkā ir jānosaka saglabāšanas references rādītāji, kas izteikti kā piesardzīgas pieejas references rādītāji (BPA ) un limita references rādītāji (BLIM ).

(21)

Būtu jāievieš pienācīgi aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu, ka tiek sasniegti mērķapjomi, un vajadzības gadījumā ierosinātu korektīvus pasākumus, cita starpā, ja krājuma apmērs kļūst mazāks par saglabāšanas references rādītāju. Korektīvajos pasākumos būtu jāiekļauj ārkārtas pasākumi saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1380/2013 12. un 13. pantu, maksimāli pieļaujamā zvejas piepūle un citi īpaši saglabāšanas pasākumi.

(22)

Lai nodrošinātu pārredzamu piekļuvi zvejniecībai un sasniegtu zvejas izraisītas zivju mirstības mērķapjomus, būtu jāpieņem Savienības zvejas piepūles režīms attiecībā uz traļiem, kas ir galvenie zvejas rīki, ar kuriem zvejo Vidusjūras rietumu daļas bentiskajos krājumos. Šajā sakarā ir lietderīgi noteikt zvejas piepūles grupas, lai Padome katru gadu varētu noteikt maksimālo pieļaujamo zvejas piepūli, kas izteikta kā zvejas dienu skaits. Vajadzības gadījumā zvejas piepūles režīmā būtu jāiekļauj citi zvejas rīki.

(23)

Ņemot vērā daudzu Vidusjūras rietumu daļas bentisko krājumu satraucošo stāvokli un tiecoties samazināt patlaban augstos zvejas izraisītas zivju mirstības līmeņus, zvejas piepūles režīmam būtu jāizraisa būtisks zvejas piepūles samazinājums plāna pirmajos piecos īstenošanas gados.

(24)

Lai nodrošinātu, ka zvejas piepūles režīms ir efektīvs un praktiski īstenojams, dalībvalstīm būtu jāveic īpaši pasākumi, proti, jāiekļauj zvejas piepūles kvotu iedalīšanas metode saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1380/2013 17. pantu, jāsastāda kuģu saraksts, jāizdod zvejas atļaujas un jāreģistrē un jānosūta attiecīgie zvejas piepūles dati.

(25)

Lai veicinātu plāna mērķu efektīvu sasniegšanu un saskaņā ar labas pārvaldības principiem, kas izklāstīti Regulas (ES) Nr. 1380/2013 3. pantā, būtu jāļauj dalībvalstīm vietējā līmenī atbalstīt iesaistošas pārvaldības sistēmas.

(26)

Lai aizsargātu zivju mazuļu apgabalus un jutīgas dzīvotnes un lai nosargātu mazapjoma zvejniecības, piekrastes zona būtu regulāri jārezervē selektīvākām zvejniecībām. Tāpēc plānā būtu jānosaka ikgadējs trīs mēnešus ilgs zvejas aizliegums, ko piemēro traļiem līdz sešām jūras jūdzēm no krasta, izņemot vietas, kur dziļums pārsniedz 100 m izobatas. Vajadzētu būt iespējai noteikt arī citus aizlieguma apgabalus, ja tādā veidā var nodrošināt, ka heka mazuļu nozveja samazinās vismaz par 20 %.

(27)

Attiecībā uz bentiskajiem krājumiem būtu jāveic papildu saglabāšanas pasākumi. Konkrētāk, lai aizsargātu pieaugušus heka īpatņus, kuriem tiek nodarīts nopietns kaitējums, pamatojoties uz zinātnisko ieteikumu, ir lietderīgi noteikt papildu zvejas aizliegumus apgabalos, kuros ir lieli nārsta bari.

(28)

Attiecībā uz piezvejas sugu krājumiem un uz bentiskajiem krājumiem, par kuriem nav pieejami pietiekami dati, būtu jāievēro piesardzīga pieeja. Ja zinātniskie ieteikumi liecina par korektīvo pasākumu nepieciešamību, saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1380/2013 18. pantu būtu jāpieņem īpaši saglabāšanas pasākumi.

(29)

Plānā būtu jāparedz tehniski saglabāšanas papildpasākumi, kurus pieņem, izmantojot deleģētos aktus. Tas ir nepieciešams, lai sasniegtu plāna mērķus, jo īpaši attiecībā uz bentisko krājumu saglabāšanu un selektivitātes uzlabošanu.

(30)

Lai izpildītu izkraušanas pienākumu, kas ieviests ar Regulas (ES) Nr. 1380/2013 15. panta 1. punktu, plānā būtu jāparedz pārvaldības papildpasākumi, kuri sīkāk jāizklāsta saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1380/2013 18. pantu.

(31)

Lai plānu savlaicīgi pielāgotu tehnikas un zinātnes attīstībai, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu, lai šo regulu papildinātu ar korektīviem un tehniskiem saglabāšanas pasākumiem, īstenotu izkraušanas pienākumu un grozītu dažus plāna elementus. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (9). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlamentam un Padomei visi dokumenti jāsaņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem jābūt sistemātiskai piekļuvei Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(32)

Kā noteikts Regulā (ES) Nr. 1380/2013, būtu jānosaka termiņš, kādā pārvaldībā tieši ieinteresētās dalībvalstis iesniedz kopīgos ieteikumus.

(33)

Lai novērtētu virzību MSY sasniegšanā, plānam būtu jānodrošina attiecīgo krājumu un, ja iespējams, piezvejas sugu krājumu regulāra zinātniskā uzraudzība.

(34)

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1380/2013 10. panta 3. punktu Komisijai būtu periodiski jānovērtē šīs regulas atbilstība un efektivitāte. Šādā novērtējumā būtu jāievēro un par pamatu jāņem šajā regulā paredzētie plāna periodiskie izvērtējumi, kurus, pamatojoties uz ZZTEK zinātniskajiem ieteikumiem, veic līdz 2024. gada 17. jūlijam un pēc tam ik pēc trim gadiem. Minētais laikposms ļautu pilnībā īstenot izkraušanas pienākumu, kā arī pieņemt un īstenot reģionalizētus pasākumus un panākt to ietekmi uz krājumiem un zvejniecībām.

(35)

Lai nodrošinātu juridisko noteiktību, ir lietderīgi precizēt to, ka pagaidu pārtraukšanas pasākumus, kas pieņemti nolūkā sasniegt plāna mērķus, var uzskatīt par tādiem, kas ir tiesīgi pretendēt uz atbalstu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 508/2014 (10).

(36)

Lai panāktu līdzsvaru starp flotes zvejas kapacitāti un pieejamo maksimālo pieļaujamo zvejas piepūli, nelīdzsvarotos flotes segmentos, uz ko attiecas šī regula, vajadzētu būt pieejamam Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda atbalstam par zvejas darbību galīgu pārtraukšanu. Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Regula (ES) Nr. 508/2014.

(37)

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1380/2013 9. panta 4. punktu pirms plāna sagatavošanas tika pienācīgi novērtēta tā iespējamā ekonomiskā un sociālā ietekme.

(38)

Ņemot vērā, ka maksimālo pieļaujamo zvejas piepūli nosaka katram kalendārajam gadam, zvejas piepūles režīma noteikumi būtu jāpiemēro no 2020. gada 1. janvāra. Ņemot vērā vides, sociālo un ekonomisko ilgtspējību, noteikumi par FMSY diapazoniem un aizsardzības pasākumiem krājumiem, kuru apmērs ir mazāks par BPA , būtu jāpiemēro no 2025. gada 1. janvāra,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Priekšmets un darbības joma

1.   Ar šo regulu izveido daudzgadu plānu (“plāns”) bentisko krājumu saglabāšanai un ilgtspējīgai izmantošanai Vidusjūras rietumu daļā.

2.   Šo regulu piemēro šādiem krājumiem:

a)

Āfrikas dziļūdens garnele (Aristeus antennatus) GFCM 1., 5., 6. un 7. apakšapgabalā;

b)

sārtā dziļūdens garnele (Parapenaeus longirostris) GFCM 1., 5., 6. un 9.-10.-11. apakšapgabalā;

c)

sarkanā milzu garnele (Aristaeomorpha foliacea) GFCM 9.-10.-11. apakšapgabalā;

d)

heks (Merluccius merluccius) GFCM 1.-5.-6.-7. un 9.-10.-11. apakšapgabalā;

e)

Norvēģijas omārs (Nephrops norvegicus) GFCM 5., 6., 9. un 11. apakšapgabalā;

f)

svītrainā jūras barbe (Mullus barbatus) GFCM 1., 5., 6., 7., 9., 10. un 11. apakšapgabalā.

3.   Šo regulu piemēro arī to piezvejas sugu krājumiem, kuras Vidusjūras rietumu daļā nozvejotas, zvejojot no 2. punktā uzskaitītajiem krājumiem. To piemēro arī citiem Vidusjūras rietumu daļā zvejotiem bentiskajiem krājumiem, par kuriem nav pieejami pietiekami dati.

4.   Šo regulu piemēro komerciālai zvejai no 2. un 3. punktā minētajiem bentiskajiem krājumiem, ja minēto zveju veic Savienības ūdeņos vai Savienības zvejas kuģi ārpus Savienības ūdeņiem Vidusjūras rietumu daļā.

5.   Šajā regulā ir arī sīki noteikts, kā rietumu ūdeņiem piederīgajos Savienības ūdeņos īstenojams izkraušanas pienākums attiecībā uz visu to sugu krājumiem, kurām saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1380/2013 15. panta 1. punktu piemēro izkraušanas pienākumu un kuras zvejo bentiskajās zvejniecībās.

6.   Šajā regulā paredzēti tehniski pasākumi, kas izklāstīti 13. pantā un kas Vidusjūras rietumu daļā piemērojami visiem krājumiem.

2. pants

Definīcijas

Papildus definīcijām, kas noteiktas Regulas (ES) Nr. 1380/2013 4. pantā, Padomes Regulas (EK) Nr. 1224/2009 (11) 4. pantā un Regulas (EK) Nr. 1967/2006 2. pantā, šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

1)

“Vidusjūras rietumu daļa” ir ūdeņi GFCM 1. ģeogrāfiskajā apakšapgabalā (ĢAA)(Alvoranas jūras ziemeļu daļa), 2. ģeogrāfiskajā apakšapgabalā (Alvoranas sala), 5. ģeogrāfiskajā apakšapgabalā (Baleāru salas), 6. ģeogrāfiskajā apakšapgabalā (Ziemeļspānija), 7. ģeogrāfiskajā apakšapgabalā (Lionas līcis), 8. ģeogrāfiskajā apakšapgabalā (Korsikas sala), 9. ģeogrāfiskajā apakšapgabalā (Ligūrijas jūra un Tirēnu jūras ziemeļu daļa), 10. ģeogrāfiskajā apakšapgabalā (Tirēnu jūras dienvidu daļa) un 11. ģeogrāfiskajā apakšapgabalā (Sardīnijas sala), kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1343/2011 (12) I pielikumā;

2)

“attiecīgie krājumi” ir krājumi, kas uzskaitīti 1. panta 2. punktā;

3)

“visjutīgākais krājums” ir krājums, kuram, kad tiek noteikta maksimālā pieļaujamā zvejas piepūle, iepriekšējā gada zvejas izraisītas zivju mirstības rādītājs ir vistālākais no FMSY punkta vērtības, kas noteikta labākajā pieejamajā zinātniskajā ieteikumā;

4)

FMSY diapazons” ir vērtību diapazons, kurš sniegts labākajā pieejamajā zinātniskajā ieteikumā, jo īpaši ZZTEK vai līdzīgas Savienības vai starptautiskā līmenī atzītas neatkarīgas zinātniskas struktūras zinātniskajos ieteikumos, un kurā visi ietilpstošie zvejas izraisītas zivju mirstības līmeņi konkrēta zvejas modeļa gadījumā un caurmērā pastāvošajos vides apstākļos nodrošina ilgtermiņā maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu (MSY) un neatstāj vērā ņemamu ietekmi uz attiecīgo krājumu reprodukcijas procesu. Diapazonu nosaka tā, ka ilgtermiņa ieguves apjoma samazinājums salīdzinājumā ar MSY nepārsniedz 5 %. Diapazona augšējā robeža ir noteikta tā, lai varbūtība, ka krājuma apjoms kļūs mazāks par limita references rādītāju (BLIM ), nepārsniegtu 5 %;

5)

FMSY punkta vērtība” ir zvejas izraisītas zivju mirstības aplēses vērtība, kas konkrēta zvejas modeļa gadījumā un caurmērā pastāvošajos vides apstākļos dod ilgtermiņā maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu;

6)

MSY FLOWER ” ir FMSY diapazona mazākā vērtība;

7)

MSY FUPPER ” ir FMSY diapazona augstākā vērtība;

8)

FMSY apakšējais diapazons” ir diapazons, kurā ietilpst vērtības no MSY FLOWER līdz FMSY punkta vērtībai;

9)

FMSY augšējais diapazons” ir diapazons, kurā ietilpst vērtības no FMSY punkta vērtības līdz MSY FUPPER ;

10)

BLIM ” ir labākajā pieejamajā zinātniskajā ieteikumā, jo īpaši ZZTEK vai līdzīgas Savienības vai starptautiskā līmenī atzītas neatkarīgas zinātniskas struktūras zinātniskajos ieteikumos, sniegts limita references rādītājs, kurš izteikts kā nārsta bara biomasa un par kuru mazāka rādītāja gadījumā reproduktīvā spēja var samazināties;

11)

BPA ” ir labākajā pieejamajā zinātniskajā ieteikumā, jo īpaši ZZTEK vai līdzīgas Savienības vai starptautiskā līmenī atzītas neatkarīgas zinātniskas struktūras zinātniskajos ieteikumos, sniegts piesardzīgas pieejas references rādītājs, kas izteikts kā nārsta bara biomasa un nodrošina, ka varbūtība, ka nārsta bara biomasa kļūs mazāka par BLIM , ir mazāka par 5 %;

12)

“zvejas piepūles grupa” ir dalībvalsts flotes pārvaldības vienība, kurai noteikta maksimālā pieļaujamā zvejas piepūle;

13)

“krājumu grupa” ir tādu krājumu grupa, kas tiek zvejoti kopā, kā noteikts I pielikumā;

14)

“zvejas diena” ir jebkurš nepārtraukts 24 stundu laikposms, vai tā daļa, kad kuģis atrodas Vidusjūras rietumu daļā un neatrodas ostā.

3. pants

Mērķi

1.   Plāna pamatā ir zvejas piepūles režīms un plāna mērķis ir veicināt Regulas (ES) Nr. 1380/2013 2. pantā minēto KZP mērķu sasniegšanu, jo īpaši piemērojot piesardzīgu pieeju zvejniecības pārvaldībā, kā arī nodrošināt, ka dzīvo jūras bioloģisko resursu izmantošana atjauno un uztur zvejoto sugu populācijas virs līmeņa, kas spēj nodrošināt MSY.

2.   Ar plānu veicina izmetumu izskaušanu, novēršot un pēc iespējas samazinot nevēlamas nozvejas, un palīdz īstenot Regulas (ES) Nr. 1380/2013 15. pantā noteikto izkraušanas pienākumu attiecībā uz sugām, uz kurām attiecas Savienības tiesību aktos noteiktie minimālie saglabāšanas references izmēri un kurām piemēro šo regulu.

3.   Ar plānu tiek īstenota ekosistēmas pieeja zvejniecību pārvaldībā, lai tādējādi nodrošinātu to, ka zvejas darbību negatīvā ietekme uz jūras ekosistēmu tiek samazināta līdz minimumam. Plāns saskan ar Savienības tiesību aktiem vides jomā un jo īpaši ar mērķi līdz 2020. gadam sasniegt labu vides stāvokli, kā noteikts Direktīvas 2008/56/EK 1. panta 1. punktā.

4.   Plāna mērķi jo īpaši ir:

a)

nodrošināt Direktīvas 2008/56/EK I pielikumā noteiktā 3. raksturlieluma nosacījumu izpildi;

b)

palīdzēt sasniegt Direktīvas 2008/56/EK I pielikumā ietvertos pārējos būtiskos raksturlielumus proporcionāli tam, cik liela ir zvejniecību nozīme to sasniegšanā; un

c)

palīdzēt sasniegt Direktīvas 2009/147/EK 4. un 5. pantā un Direktīvas 92/43/EEK 6. un 12. pantā izklāstītos mērķus, jo īpaši – līdz minimumam samazināt zvejas darbību negatīvo ietekmi uz apdraudētām dzīvotnēm un aizsargājamām sugām.

5.   Plāna pasākumus veic, pamatojoties uz labāko pieejamo zinātnisko ieteikumu.

II NODAĻA

MĒRĶAPJOMI, SAGLABĀŠANAS REFERENCES RĀDĪTĀJI UN AIZSARDZĪBAS PASĀKUMI

4. pants

Mērķapjomi

1.   Zvejas izraisītas zivju mirstības mērķapjomu, kas atbilst 2. pantā definētajiem FMSY diapazoniem, attiecīgajos krājumos sasniedz pakāpeniski pieaugošā veidā līdz 2020. gadam, ja iespējams, un vēlākais līdz 2025. gada 1. janvārim un pēc tam uztur FMSY diapazonos.

2.   F MSY diapazonus lūdz noteikt pamatojoties uz šo plānu – jo īpaši ZZTEK vai līdzīgu Savienības vai starptautiskā līmenī atzītu neatkarīgu zinātnisku struktūru –.

3.   Kad saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1380/2013 16. panta 4. punktu Padome nosaka maksimālo pieļaujamo zvejas piepūli, tā minēto zvejas piepūli nosaka katrai zvejas piepūles grupai tajā FMSY diapazonā, kas tolaik pieejams attiecībā uz visjutīgāko krājumu.

4.   Neatkarīgi no 1. un 3. punkta maksimālo pieļaujamo zvejas piepūli var noteikt tādā apjomā, kas ir zemāks par FMSY diapazoniem.

5.   Neatkarīgi no 1. un 3. punkta maksimālo pieļaujamo zvejas piepūli var noteikt lielāku par FMSY diapazonu, kas tolaik pieejams attiecībā uz visjutīgāko krājumu, ar noteikumu, ka visi attiecīgie krājumi ir lielāki par BPA , un to dara:

a)

ja, pamatojoties uz labāko pieejamo zinātnisko ieteikumu vai pierādījumiem, tas ir nepieciešams, lai jauktu sugu zvejniecību gadījumā sasniegtu 3. pantā noteiktos mērķus;

b)

ja, pamatojoties uz labāko pieejamo zinātnisko ieteikumu vai pierādījumiem, tas ir vajadzīgs, lai novērstu būtisku kaitējumu, ko krājumam nodara sugas iekšējā vai starpsugu dinamika; vai

c)

lai maksimālā pieļaujamā zvejas piepūle secīgos gados neatšķirtos par vairāk kā 20 %.

6.   Ja FMSY diapazonus kādam no 1. panta 2. punktā minētajiem krājumiem nevar noteikt, tāpēc ka trūkst atbilstošas zinātniskās informācijas, tad līdz brīdim, kad, ievērojot šā panta 2. punktu, ir pieejami FMSY diapazoni, minēto krājumu pārvalda saskaņā ar 12. pantu.

5. pants

Saglabāšanas references rādītāji

Pamatojoties uz plānu, 6. panta piemērošanas vajadzībām lūdz jo īpaši ZZTEK vai līdzīgu Savienības vai starptautiskā līmenī atzītu neatkarīgu zinātnisku struktūru sniegt šādus saglabāšanas references rādītājus:

a)

piesardzīgas pieejas references rādītāji, kas izteikti kā nārsta bara biomasa (BPA ); un

b)

limita references rādītāji, kas izteikti kā nārsta bara biomasa (BLIM ).

6. pants

Aizsardzības pasākumi

1.   Ja zinātniskie ieteikumi liecina, ka kāda attiecīgā krājuma nārsta bara biomasa ir mazāka par BPA , tiek pieņemti visi atbilstīgie korektīvie pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka attiecīgie krājumi ātri atjaunojas virs tāda līmeņa, kurš spēj nodrošināt MSY. Konkrēti, neatkarīgi no 4. panta 3. punkta maksimālo pieļaujamo zvejas piepūli nosaka tādā apjomā, kas atbilst zvejas izraisītas zivju mirstības līmenim, kurš ir samazināts visjutīgākā krājuma FMSY diapazonā, un ņemot vērā biomasas samazināšanos.

2.   Ja zinātniskie ieteikumi liecina, ka kāda attiecīgā krājuma nārsta bara biomasa ir mazāka par BLIM , tiek veikti papildu korektīvie pasākumi, lai nodrošinātu, ka attiecīgie krājumi ātri atjaunojas virs līmeņa, kurš spēj nodrošināt MSY. Konkrēti, neatkarīgi no 4. panta 3. punkta šādi korektīvie pasākumi var ietvert specializētās zvejas apturēšanu attiecīgajos krājumos un atbilstošu maksimālās pieļaujamās zvejas piepūles samazināšanu.

3.   Šajā pantā minētie korektīvie pasākumi var ietvert:

a)

pasākumus, ko veic, ievērojot šīs regulas 7., 8. un 11. līdz 14. pantu; un

b)

ārkārtas pasākumus saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1380/2013 12. un 13. pantu.

4.   Ja nārsta bara biomasa ir mazāka par 5. pantā minētajiem līmeņiem, šajā pantā minētos pasākumus izvēlas saskaņā ar situācijas būtību, smagumu, ilgumu un atkārtošanos.

III NODAĻA

ZVEJAS PIEPŪLE

7. pants

Zvejas piepūles režīms

1.   Zvejas piepūles režīms attiecas uz visiem kuģiem, kas zvejo ar trali I pielikumā noteiktajos apgabalos un krājumu grupās un ietilpst minētajā pielikumā noteiktajās garuma kategorijās.

2.   Padome katru gadu, pamatojoties uz zinātniskajiem ieteikumiem un ievērojot 4. pantu, nosaka maksimālo pieļaujamo zvejas piepūli visām katras dalībvalsts zvejas piepūles grupām.

3.   Atkāpjoties no 3. panta 1. punkta un neatkarīgi no šā panta 2. punkta, plāna īstenošanas pirmajos piecos gados:

a)

pirmajā plāna īstenošanas gadā maksimālo pieļaujamo zvejas piepūli samazina par 10 % salīdzinājumā ar atsauces vērtību, izņemot tos ģeogrāfiskos apakšapgabalus, kuros zvejas piepūle atsauces periodā jau ir tikusi samazināta par vairāk nekā 20 %;

b)

no plāna īstenošanas otrā gada līdz piektajam gadam šim laikposmam maksimālo pieļaujamo zvejas piepūli samazina par ne vairāk kā 30 %. Lai līdz 2025. gada 1. janvārim sasniegtu FMSY , zvejas piepūles samazināšanu var papildināt ar jebkādiem atbilstīgiem tehniskiem vai citiem saglabāšanas pasākumiem, kas pieņemti saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

4.   Panta 3. punktā minēto atsauces vērtību aprēķina katra dalībvalsts katrai zvejas piepūles grupai vai ģeogrāfiskajam apakšapgabalam kā vidējo zvejas piepūli, kas izteikta kā zvejas dienu skaits laikā no 2015. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 31. decembrim, un tajā ņem vērā tikai tos kuģus, kuri minētajā periodā ir bijuši aktīvi.

5.   Ja labākais pieejamais zinātniskais ieteikums liecina, ka ievērojamas nozvejas no konkrēta krājuma gūst, izmantojot citu zvejas rīku, nevis trali, tad, pamatojoties uz šādu zinātnisko ieteikumu, maksimālo pieļaujamo zvejas piepūli var noteikt katram šādam attiecīgajam zvejas rīkam.

8. pants

Atpūtas zveja

1.   Ja zinātniskie ieteikumi liecina, ka atpūtas zvejas izraisītajai zivju mirstībai ir nozīmīga ietekme uz kādu no 1. panta 2. punktā uzskaitītajiem krājumiem, Padome var atpūtas zvejniekiem noteikt nediskriminējošus ierobežojumus.

2.   Nosakot 1. punktā minētos ierobežojumus, Padome izmanto pārredzamus un objektīvus kritērijus, tostarp vides, sociālās un ekonomiskās jomas kritērijus. Izmantotie kritēriji var ietvert, konkrēti, atpūtas zvejas ietekmi uz vidi, šādas nodarbes sociālo nozīmi un tās ieguldījumu piekrastes zonu ekonomikā.

3.   Vajadzības gadījumā dalībvalstis veic samērīgus nepieciešamos pasākumus, lai uzraudzītu un vāktu datus faktisko atpūtas zvejas nozvejas līmeņu uzticamai novērtēšanai.

9. pants

Dalībvalstu pienākumi

1.   Dalībvalstis pārvalda maksimālo pieļaujamo zvejas piepūli saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1224/2009 26.–34. panta nosacījumiem.

2.   Katra dalībvalsts lemj par metodi, kas izmantojama maksimālās pieļaujamās zvejas piepūles iedalīšanā atsevišķiem tās karoga kuģiem vai kuģu grupām saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1380/2013 17. pantā noteiktajiem kritērijiem.

3.   Dalībvalsts savu zvejas piepūles sadalījumu var grozīt, zvejas dienas pārdalot starp viena un tā paša ģeogrāfiskā apgabala zvejas piepūles grupām, ar noteikumu, ka tā piemēro pārrēķina koeficientu, kura pamatā ir labākais pieejamais zinātniskais ieteikums. Apmainītās zvejas dienas un pārrēķina koeficientu nekavējoties un ne vēlāk kā 10 darba dienu laikā dara pieejamu Komisijai un citām dalībvalstīm.

4.   Ja dalībvalsts atļauj tās karoga kuģiem zvejot ar traļiem, tā nodrošina, ka šāda zveja ir ierobežota līdz ne vairāk kā 15 stundām zvejas dienā, piecām zvejas dienām nedēļā vai līdzvērtīgai vērtībai.

Dalībvalsts var piešķirt atkāpi – līdz 18 stundām zvejas dienā –, lai ņemtu vērā laiku, kas tiek pavadīts ceļā starp ostu un zvejas vietu. Šādu atkāpi nekavējoties dara zināmu Komisijai un citām attiecīgajām dalībvalstīm.

5.   Neatkarīgi no 3. punkta, ja kuģis vienas zvejas dienas laikā zvejo divas atšķirīgas krājumu grupas, pusi dienas atrēķina no maksimālās pieļaujamās zvejas piepūles, kas minētajam kuģim piešķirta attiecībā uz katru krājumu grupu.

6.   Katra dalībvalsts saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1224/2009 7. pantu sava karoga kuģiem, kas zvejo attiecīgos krājumus, izdod zvejas atļaujas zvejai I pielikumā minētajos apgabalos.

7.   Dalībvalstis nodrošina to, ka plāna piemērošanas periodā netiek palielināta saskaņā ar 6. punktu izdotajām zvejas atļaujām atbilstošā kopējā kapacitāte, izteikta GT un kW.

8.   Katra dalībvalsts izveido un uztur to kuģu sarakstu, kuriem ir izdotas zvejas atļaujas saskaņā ar 6. punktu, un dara to pieejamu Komisijai un pārējām dalībvalstīm. Dalībvalstis pirmo reizi savus sarakstus nosūta trīs mēnešu laikā pēc šīs regulas stāšanās spēkā un pēc tam katru gadu vēlākais līdz 30. novembrim.

9.   Dalībvalstis uzrauga savu zvejas piepūles režīmu un nodrošina, ka 7. pantā minētā maksimālā pieļaujamā zvejas piepūle nepārsniedz noteiktos limitus.

10.   Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1380/2013 3. pantā noteiktajiem labas pārvaldības principiem dalībvalstis var vietējā līmenī atbalstīt iesaistošas pārvaldības sistēmas, lai sasniegtu plāna mērķus.

10. pants

Attiecīgo datu paziņošana

1.   Dalībvalstis reģistrē un nosūta Komisijai zvejas piepūles datus saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1224/2009 33. pantu un Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 404/2011 (13) 146.c, 146.d un 146.e pantu.

2.   Zvejas piepūles datus apkopo par katru mēnesi, un tie satur II pielikumā norādīto informāciju. Apkopoto datu formāts ir XML Schema Definition, kas pamatojas uz UN/CEFACT P1000-12.

3.   Dalībvalstis 1. punktā minētos zvejas piepūles datus Komisijai nosūta līdz katra mēneša 15. datumam (neieskaitot).

IV NODAĻA

TEHNISKIE SAGLABĀŠANAS PASĀKUMI

11. pants

Zvejas aizlieguma apgabali

1.   Papildus tam, kas paredzēts Regulas (EK) Nr. 1967/2006 13. pantā, Vidusjūras rietumu daļā trīs mēnešus katru gadu (vajadzības gadījumā, pamatojoties uz labāko pieejamo zinātnisko ieteikumu,– secīgi) sešu jūras jūdžu attālumā no krasta ir aizliegts izmantot traļus, izņemot apgabalus, kas ir dziļāki par 100 m izobatu. Šos trīs ikgadējā aizlieguma mēnešus nosaka katra dalībvalsts, un tie ir spēkā pašā atbilstošākajā laikposmā, kas noteikts uz labākā pieejamā zinātniskā ieteikuma pamata. Par šādu laikposmu nekavējoties ziņo Komisijai un citām attiecīgajām dalībvalstīm.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta un ar nosacījumu, ka to pamato specifiski ģeogrāfiski ierobežojumi – piemēram, ierobežota kontinentālā šelfa platība vai liels attālums līdz zvejas vietām –, dalībvalstis uz labākā pieejamā zinātniskā ieteikuma pamata var izveidot citus zvejas aizlieguma apgabalus ar noteikumu, ka katrā ģeogrāfiskajā apakšapgabalā heka mazuļu nozveja samazinās vismaz par 20 %. Šādu atkāpi nekavējoties dara zināmu Komisijai un citām attiecīgajām dalībvalstīm.

3.   Līdz 2021. gada 17. jūlijam attiecīgās dalībvalstis, pamatojoties uz labāko pieejamo zinātnisko ieteikumu, izveido citus zvejas aizlieguma apgabalus, ja ir pierādījumi, ka tajos ir liela par minimālo saglabāšanas references izmēru mazāku zivju mazuļu koncentrācija un bentisko krājumu, jo īpaši attiecīgo krājumu, nārsta vietas.

4.   Šā panta 3. punktā minētos citus aizlieguma apgabalus izvērtē jo īpaši ZZTEK vai līdzīga Savienības vai starptautiskā līmenī atzīta zinātniska struktūra. Ja izvērtējumā norādīts, ka minētie aizlieguma apgabali neatbilst to mērķiem, dalībvalstis, ņemot vērā minētos ieteikumus, aizlieguma apgabalus pārskata.

5.   Ja šā panta 3. punktā minētie zvejas aizlieguma apgabali attiecas uz vairāku dalībvalstu zvejas kuģiem, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1380/2013 8. pantu un šīs regulas 18. pantu un, pamatojoties uz labāko pieejamo zinātnisko ieteikumu, ar kuriem izveido attiecīgos zvejas aizlieguma apgabalus.

12. pants

Tādu piezvejas sugu krājumu un bentisko krājumu pārvaldība, par kuriem nav pieejami pietiekami dati

1.   Šīs regulas 1. panta 3. punktā minētos krājumus pārvalda, pamatojoties uz Regulas (ES) Nr. 1380/2013 4. panta 1. punkta 8) apakšpunktā definēto piesardzīgo pieeju zvejniecības pārvaldībā.

2.   Šīs regulas 1. panta 3. punktā minēto krājumu pārvaldības pasākumus, jo īpaši tādus tehniskos saglabāšanas pasākumus, kādi uzskaitīti 13. pantā, nosaka, ņemot vērā labāko pieejamo zinātnisko ieteikumu.

13. pants

Īpaši saglabāšanas pasākumi

1.   Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar šīs regulas 18. pantu un Regulas (ES) Nr. 1380/2013 18. pantu pieņemt deleģētos aktus, ar kuriem papildina šo regulu, nosakot šādus tehniskus saglabāšanas pasākumus:

a)

zvejas rīku raksturlielumu specifikācijas un šo rīku lietošanas noteikumi, lai nodrošinātu vai uzlabotu selektivitāti, samazinātu nevēlamu nozveju vai līdz minimumam samazinātu negatīvo ietekmi uz ekosistēmu;

b)

zvejas rīku modifikācijas vai papildu ierīču specifikācijas, lai nodrošinātu vai uzlabotu selektivitāti, samazinātu nevēlamu nozveju vai līdz minimumam samazinātu negatīvo ietekmi uz ekosistēmu;

c)

konkrētu zvejas rīku vai konkrētu zvejas darbību aizliegums vai ierobežojumi noteiktos apgabalos vai laikposmos, lai aizsargātu nārstojošas zivis, zivis, kas ir mazākas par minimālo saglabāšanas references izmēru, vai nemērķa sugu zivis, vai lai līdz minimumam samazinātu negatīvo ietekmi uz ekosistēmu;

d)

minimālo saglabāšanas references izmēru noteikšana jebkuram krājumam, uz kuru attiecas šī regula, lai nodrošinātu jūras organismu mazuļu aizsardzību; un

e)

par atpūtas zveju.

2.   Ar 1. punktā minētajiem pasākumiem palīdz sasniegt 3. pantā izvirzītos mērķus.

V NODAĻA

IZKRAUŠANAS PIENĀKUMS

14. pants

Izkraušanas pienākumu noteikumi

Attiecībā uz visu to sugu krājumiem Vidusjūras rietumu daļā, uz kurām attiecas izkraušanas pienākums saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1380/2013 15. panta 1. punktu, un pelaģisko sugu piezveju, kuru veic zvejniecības, kas izmanto šīs regulas 1. panta 2. punktā uzskaitītos krājumus, uz kuriem attiecas izkraušanas pienākums, Komisija pēc apspriešanās ar dalībvalstīm tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar šīs regulas 18. pantu un Regulas (ES) Nr. 1380/2013 18. pantu, ar kuriem papildina šo regulu, precizējot attiecībā uz minēto pienākumu sīkus noteikumus kā noteikts Regulas (ES) Nr. 1380/2013 15. panta 5. punkta a)–e) apakšpunktā.

VI NODAĻA

REĢIONALIZĀCIJA

15. pants

Reģionālā sadarbība

1.   Šīs regulas 11. līdz 14. pantā minētajiem pasākumiem piemēro Regulas (ES) Nr. 1380/2013 18. panta 1.–6. punktu.

2.   Piemērojot šā panta 1. punktu, pārvaldībā tieši ieinteresētās dalībvalstis var iesniegt kopīgus ieteikumus saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1380/2013 18. panta 1. punktu, un to dara:

a)

pirmo reizi ne vēlāk kā 2019. gada 16. jūlijā un pēc tam 12 mēnešus ikreiz pēc tam, kad saskaņā ar šīs regulas 17. panta 2. punktu ir iesniegts plāna izvērtējums;

b)

līdz tā gada 1. jūlijam, kas ir pirms gada, kurā piemērojami pasākumi, un/vai

c)

tad, kad pašas to uzskata par vajadzīgu, jo īpaši ja strauji mainās stāvoklis kādā no krājumiem, kuriem ir piemērojama šī regula.

3.   Pilnvaras, kas piešķirtas saskaņā ar šīs regulas 11. līdz 14. pantu, neskar pilnvaras, kas Komisijai piešķirtas saskaņā ar citiem Savienības tiesību aktiem, tostarp saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1380/2013.

VII NODAĻA

GROZĪJUMI UN TURPMĀKI PASĀKUMI

16. pants

Plāna grozīšana

1.   Ja zinātniskais ieteikums liecina par attiecīgo krājumu ģeogrāfiskā sadalījuma izmaiņām, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 18. pantu, ar kuriem groza šo regulu, koriģējot 1. panta 2. punktā un I pielikumā norādītos apgabalus, lai atspoguļotu minētās izmaiņas.

2.   Ja uz zinātniskā ieteikuma pamata Komisija secina, ka attiecīgo krājumu saraksts ir jāgroza, Komisija var iesniegt priekšlikumu par minētā saraksta grozīšanu.

17. pants

Plāna uzraudzība un izvērtēšana

1.   Regulas (ES) Nr. 1380/2013 50. pantā paredzētā gada ziņojuma vajadzībām kvantitatīvi nosakāmie indikatori ietver attiecīgo krājumu un, ja iespējams, piezvejas sugu krājumu pašreizējās zivju mirstības, kas izteikta kā FMSY (F/FMSY ), nārsta bara biomasas (SSB) un sociālekonomisko rādītāju, ikgadējās aplēses. Pamatojoties uz zinātnisko ieteikumu, tos var papildināt ar citiem rādītājiem.

2.   Līdz 2024. gada 17. jūlijam un pēc tam reizi trīs gados Komisija ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par plāna rezultātiem un ietekmi uz attiecīgajiem krājumiem un zvejniecībām, kuras izmanto minētos krājumus, jo īpaši attiecībā uz 3. pantā noteikto mērķu sasniegšanu.

VIII NODAĻA

PROCEDŪRAS NOTEIKUMI

18. pants

Deleģēšanas īstenošana

1.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Pilnvaras pieņemt 11. līdz 14. un 16. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no 2019. gada 16. jūlija. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.   Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 11. līdz 14. un 16. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.   Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, kurus katra dalībvalsts iecēlusi saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

5.   Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

6.   Saskaņā ar 11. līdz 14. un 16. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no minētā akta paziņošanas dienas ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

IX NODAĻA

EIROPAS JŪRLIETU UN ZIVSAIMNIECĪBAS FONDS

19. pants

Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda atbalsts

Regulas (ES) Nr. 508/2014 33. panta 1. punkta a) un c) apakšpunkta vajadzībām pagaidu pārtraukšanas pasākumus, kas pieņemti nolūkā sasniegt plāna mērķus, uzskata par zvejas darbību pagaidu pārtraukšanu.

20. pants

Grozījumi Regulā (ES) Nr. 508/2014 attiecībā uz konkrētiem noteikumiem, kuri saistīti ar Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu

Regulas (ES) Nr. 508/2014 34. pantu groza šādi:

1)

panta 4. punktu aizstāj ar šādu:

“4.   Atbalstu saskaņā ar šo pantu var piešķirt līdz 2017. gada 31. decembrim, izņemot, ja tiek pieņemti pastāvīgas pārtraukšanas pasākumi, lai sasniegtu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/1022 (*1) izveidota daudzgadu plāna mērķus bentisko krājumu saglabāšanai un ilgtspējīgai izmantošanai Vidusjūras rietumu daļā.

(*1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1022 (2019. gada 20. jūnijs), ar kuru izveido daudzgadu plānu zvejniecībām, kas izmanto bentiskos krājumus Vidusjūras rietumu daļā, un ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 508/2014 (OV L 172, 26.6.2019., 1. lpp.).”;"

2)

pievieno šādu punktu:

“4.a   Izdevumi, kas saistīti ar pastāvīgas pārtraukšanas pasākumiem, kuri pieņemti, lai sasniegtu Regulas (ES) 2019/1022 mērķus, var pretendēt uz atbalstu no EJZF no minētās regulas spēkā stāšanās dienas.”

X NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

21. pants

Stāšanās spēkā un piemērošana

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Ņemot vērā vides, sociālo un ekonomisko ilgtspējību, regulas 4. pantu un 6. panta 1. punktu piemēro no 2025. gada 1. janvāra.

Regulas 7. pantu piemēro no 2020. gada 1. janvāra.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē, 2019. gada 20. jūnijā

Eiropas Parlamenta vārdā –

priekšsēdētājs

A. TAJANI

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

G. CIAMBA


(1)  OV C 367, 10.10.2018., 103. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta 2019. gada 4. aprīļa nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2019. gada 6. jūnija lēmums.

(3)  Maltas MedFish4Ever ministru deklarācija. Ministru konference par Vidusjūras zvejniecību ilgtspēju (Malta, 2017. gada 30. marts).

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1380/2013 (2013. gada 11. decembris) par kopējo zivsaimniecības politiku un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1954/2003 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 un (EK) Nr. 639/2004 un Padomes Lēmumu 2004/585/EK (OV L 354, 28.12.2013., 22. lpp.).

(5)  Padomes Regula (EK) Nr. 1967/2006 (2006. gada 21. decembris), kas attiecas uz Vidusjūras zvejas resursu ilgtspējīgas izmantošanas pārvaldības pasākumiem un ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 2847/93, kā arī atceļ Regulu (EK) Nr. 1626/94 (OV L 409, 30.12.2006., 11. lpp.).

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/56/EK (2008. gada 17. jūnijs), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva) (OV L 164, 25.6.2008., 19. lpp.).

(7)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/147/EK (2009. gada 30. novembris) par savvaļas putnu aizsardzību (OV L 20, 26.1.2010., 7. lpp.).

(8)  Padomes Direktīva 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp.).

(9)  OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.

(10)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 508/2014 (2014. gada 15. maijs) par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un ar ko atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2328/2003, (EK) Nr. 861/2006, (EK) Nr. 1198/2006 un (EK) Nr. 791/2007 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1255/2011 (OV L 149, 20.5.2014., 1. lpp.).

(11)  Padomes Regula (EK) Nr. 1224/2009 (2009. gada 20. novembris), ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem, un groza Regulas (EK) Nr. 847/96, (EK) Nr. 2371/2002, (EK) Nr. 811/2004, (EK) Nr. 768/2005, (EK) Nr. 2115/2005, (EK) Nr. 2166/2005, (EK) Nr. 388/2006, (EK) Nr. 509/2007, (EK) Nr. 676/2007, (EK) Nr. 1098/2007, (EK) Nr. 1300/2008 un (EK) Nr. 1342/2008, un atceļ Regulas (EEK) Nr. 2847/93, (EK) Nr. 1627/94 un (EK) Nr. 1966/2006 (OV L 343, 22.12.2009., 1. lpp.).

(12)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1343/2011 (2011. gada 13. decembris) par atsevišķiem noteikumiem attiecībā uz zveju Vidusjūras Vispārējās zivsaimniecības komisijas (GFCM) nolīguma apgabalā, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1967/2006, kas attiecas uz Vidusjūras zvejas resursu ilgtspējīgas izmantošanas pārvaldības pasākumiem (OV L 347, 30.12.2011., 44. lpp.).

(13)  Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 404/2011 (2011. gada 8. aprīlis), ar kuru pieņem sīki izstrādātus noteikumus par to, kā īstenojama Padomes Regula (EK) Nr. 1224/2009, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem (OV L 112, 30.4.2011., 1. lpp.).


I PIELIKUMS

Zvejas piepūles režīms

(minēts 7. pantā)

Zvejas piepūles grupas nosaka šādi:

A)

traļi, ar kuriem kontinentālajā šelfā un augšējā nogāzē zvejo svītraino jūras barbi, heku, sārto dziļūdens garneli un Norvēģijas omāru

Zvejas rīka tips

Ģeogrāfiskais apgabals

Krājumu grupas

Kuģu lielākais garums

Zvejas piepūles grupas kods

Traļi

(TBB, OTB, PTB, TBN, TBS, TB, OTM, PTM, TMS, TM, OTT, OT, PT, TX, OTP, TSP)

GFCM 1.-2.-5.-6.-7. apakšapgabals

Svītrainā jūras barbe 1., 5., 6. un 7. ĢAA; heks 1.-5.-6.-7. ĢAA; sārtā dziļūdens garnele 1., 5. un 6. ĢAA; Norvēģijas omārs 5. un 6. ĢAA

< 12 m

EFF1/MED1_TR1

≥ 12 m un < 18 m

EFF1/MED1_TR2

≥ 18 m un < 24 m

EFF1/MED1_TR3

≥ 24 m

EFF1/MED1_TR4

GFCM 8.-9.-10.-11. apakšapgabals

Svītrainā jūras barbe 9., 10. un 11. ĢAA; heks 9.-10.-11. ĢAA; sārtā dziļūdens garnele 9.-10.-11. ĢAA; Norvēģijas omārs 9. un 10. ĢAA

< 12 m

EFF1/MED2_TR1

≥ 12 m un < 18 m

EFF1/MED2_TR2

≥ 18 m un < 24 m

EFF1/MED2_TR3

≥ 24 m

EFF1/MED1_TR4

B)

traļi, ar kuriem dziļūdeņos zvejo Āfrikas dziļūdens garneli un sarkano milzu garneli

Zvejas rīka tips

Ģeogrāfiskais apgabals

Krājumu grupas

Kuģu lielākais garums

Zvejas piepūles grupas kods

Traļi

(TBB, OTB, PTB, TBN, TBS, TB, OTM, PTM, TMS, TM, OTT, OT, PT, TX, OTP, TSP)

GFCM 1.-2.-5.-6.-7. apakšapgabals

Āfrikas dziļūdens garnele 1., 5. un 6. un 7. ĢAA.

< 12 m

EFF2/MED1_TR1

≥ 12 m un < 18 m

EFF2/MED1_TR2

≥ 18 m un < 24 m

EFF2/MED1_TR3

≥ 24 m

EFF2/MED1_TR4

GFCM 8. -9.-10.-11. apakšapgabals

Āfrikas dziļūdens garnele 9., 10. un 11. ĢAA

< 12 m

EFF2/MED2_TR1

≥ 12 m un < 18 m

EFF2/MED2_TR2

≥ 18 m un < 24 m

EFF2/MED2_TR3

≥ 24 m

EFF2/MED1_TR4


II PIELIKUMS

Zvejas piepūles datos iekļaujamās informācijas saraksts

(minēts 10. pantā)

Informācija

Definīcija un piezīmes

1.

Dalībvalsts

Ziņotājas karoga dalībvalsts ISO trīsburtu kods

2.

Zvejas piepūles grupa

Zvejas piepūles grupas kods, kas noteikts I pielikumā

3.

Zvejas piepūles periods

Pārskata mēneša sākuma un beigu datums

4.

Zvejas piepūles deklarācija

Kopējais zvejas dienu skaits


Eiropas Parlamenta un Padomes kopīgs paziņojums

Eiropas Parlaments un Padome plāno atcelt pilnvaras pieņemt tehniskus pasākumus, izmantojot deleģētos aktus saskaņā ar šīs regulas 13. pantu, kad tās pieņems jaunu regulējumu par tehniskiem pasākumiem, ietverot pilnvaras attiecībā uz šiem pasākumiem.


DIREKTĪVAS

26.6.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 172/18


EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA (ES) 2019/1023

(2019. gada 20. jūnijs)

par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju un ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem un ar ko groza Direktīvu (ES) 2017/1132 (Direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 53. un 114. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu (2),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (3),

tā kā:

(1)

Šīs direktīvas mērķis ir sekmēt iekšējā tirgus pienācīgu darbību un novērst šķēršļus, kuri liedz īstenot pamatbrīvības, piemēram, kapitāla brīvu apriti un brīvību veikt uzņēmējdarbību un kuru rašanās cēlonis ir atšķirības, kas pastāv valstu tiesību aktos un ar preventīvo pārstrukturēšanu, maksātnespēju, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju saistītajās procedūrās. Šīs direktīvas nolūks ir, neskarot darba ņēmēju pamattiesības un brīvības, novērst šādus šķēršļus, nodrošinot, ka: pastāvētspējīgiem uzņēmumiem un uzņēmējiem, kas nonākuši finansiālās grūtībās, ir pieejams iedarbīgs valsts preventīvās pārstrukturēšanas regulējums, kurā ir paredzēta to iespēja turpināt darbību; godīgi uzņēmēji, kuri ir maksātnespējīgi vai ar pārmērīgām parādsaistībām, var izmantot pilnīgu parādsaistību dzēšanu pēc saprātīgi ilga laikposma, tādējādi sniedzot tiem otro iespēju; un ka tiek uzlabots ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru iedarbīgums, it īpaši to ilguma saīsināšanas ziņā.

(2)

Pārstrukturēšanai būtu jādod iespēja parādniekiem, kas nonākuši finansiālās grūtībās, turpināt darījumdarbību pilnā vai daļējā apmērā, mainot viņu aktīvu un saistību sastāvu, apstākļus vai struktūru vai jebkuru citu savu kapitāla struktūru, tostarp pārdodot aktīvus vai uzņēmumu sastāvdaļas vai – ja to paredz valsts tiesību akti – uzņēmumu kopumā, kā arī veicot operatīvas izmaiņas. Ja vien valsts tiesību aktos nav īpaši norādīts citādi, operatīvajām izmaiņām, piemēram, līgumu izbeigšanai vai grozīšanai vai aktīvu pārdošanai vai cita veida atsavināšanai, būtu jāatbilst vispārējām prasībām, kas šādiem pasākumiem ir paredzētas valsts tiesību aktos, jo īpaši civiltiesību un darba tiesību noteikumos. Jebkurai parādsaistību kapitalizācijai būtu jāatbilst arī valsts tiesību aktos paredzētajiem aizsardzības pasākumiem. Preventīvās pārstrukturēšanas regulējumam galvenokārt būtu jādod iespēja parādniekiem veikt efektīvu pārstrukturēšanu agrīnā stadijā un izvairīties no maksātnespējas, tādējādi samazinot pastāvētspējīgu uzņēmumu nevajadzīgu likvidāciju. Ar minētā regulējuma palīdzību būtu jānovērš darbvietu, zināšanu un prasmju zaudēšana un pēc iespējas jāpalielina vērtības kopsumma kreditoriem salīdzinājumā ar to, ko viņi saņemtu uzņēmuma aktīvu likvidācijas gadījumā vai arī nākamā labākā alternatīvā scenārija gadījumā, ja plāna nebūtu, kā arī vērtības kopsumma īpašniekiem un ekonomikai kopumā.

(3)

Preventīvās pārstrukturēšanas regulējumam būtu arī jānovērš ienākumus nenesošu aizdevumu uzkrāšanās. Efektīva preventīvās pārstrukturēšanas regulējuma pieejamība nodrošinātu to, ka pasākumi tiek veikti, pirms uzņēmumi sāk nepildīt savas ar aizņēmumiem saistītās maksājumu saistības, tādējādi palīdzot mazināt risku, ka cikla lejupslīdes stadijās aizdevumi kļūst par ienākumus nenesošiem aizdevumiem, un mazinot negatīvo ietekmi uz finanšu sektoru. Ievērojama procentuālā daļa uzņēmumu un darbvietu varētu tikt glābta, ja preventīvais regulējums pastāvētu visās dalībvalstīs, kurās uzņēmumiem atrodas darījumdarbības vieta, aktīvi vai kreditori. Pārstrukturēšanas regulējumā būtu līdzsvaroti jāaizsargā visu iesaistīto personu, tostarp darba ņēmēju, tiesības. Vienlaikus pastāvētnespējīgi uzņēmumi bez izredzēm tikt glābtiem būtu jālikvidē pēc iespējas ātri. Ja parādnieks, kas nonācis finansiālās grūtībās, nav ekonomiski pastāvētspējīgs vai ja nav viegli atjaunot tā ekonomisko pastāvētspēju, pārstrukturēšanas centieni varētu novest pie zaudējumu paātrināšanās un uzkrāšanās, tādējādi kaitējot kreditoriem, darba ņēmējiem un citām ieinteresētajām personām, kā arī ekonomikai kopumā.

(4)

Starp dalībvalstīm pastāv atšķirības attiecībā uz to procedūru diapazonu, kuras uzņēmuma pārstrukturēšanas vajadzībām pieejamas finansiālās grūtībās nonākušiem parādniekiem. Dažās dalībvalstīs ir ierobežots procedūru klāsts, kas uzņēmumus maksātnespējas procedūru ietvaros ļauj pārstrukturēt salīdzinoši vēlu. Citās dalībvalstīs pārstrukturēšana ir iespējama agrākā stadijā, tomēr pieejamās procedūras nav tik iedarbīgas, cik tās varētu būt, vai tās ir ļoti formālas, jo īpaši tādēļ, ka tās ierobežo ārpustiesas kārtības izmantošanu. Preventīvie risinājumi maksātnespējas tiesībās tiek izmantoti aizvien vairāk. Šī tendence dod priekšroku pieejām, kas atšķirībā no tradicionālās pieejas, saskaņā ar kuru finansiālās grūtībās nonākušu uzņēmumu likvidē, ir vērstas uz tā atveseļošanu vai vismaz to minētā uzņēmuma vienību glābšanu, kuras joprojām ir ekonomiski pastāvētspējīgas. Papildus citām priekšrocībām, ko minētā pieeja sniedz ekonomikai, tā bieži vien palīdz saglabāt darbvietas vai samazināt zaudēto darbvietu skaitu. Turklāt atšķiras arī tiesu vai administratīvo iestāžu vai to iecelto personu iesaistes intensitāte – no pilnīga iesaistes trūkuma vai minimālas iesaistes dažās dalībvalstīs līdz pilnīgai iesaistei citās. Tāpat atšķiras valstu noteikumi, kas uzņēmējiem dod otro iespēju, piemēram, dzēšot parādsaistības, kas radušās to darījumdarbības gaitā; atšķirības pastāv saistību dzēšanas laikposma ilguma un šādas saistību dzēšanas piemērošanas nosacījumu ziņā.

(5)

Daudzās dalībvalstīs ir nepieciešami vairāk nekā trīs gadi, lai maksātnespējīgiem, bet godīgiem uzņēmējiem dzēstu viņu parādsaistības un lai viņi atsāktu darbību no jauna. Parādsaistību dzēšanas un diskvalifikācijas regulējumu neefektivitātes dēļ uzņēmējiem nākas pārcelties uz valsti ar atšķirīgu tiesību sistēmu, lai iegūtu iespēju atsākt darbību no jauna saprātīgā laikposmā, ar ievērojamām papildu izmaksām gan saviem kreditoriem, gan pašiem uzņēmējiem. Lēmumi par ilgu diskvalifikācijas laikposmu, kādi bieži vien papildina procedūru, kas noslēdzas ar saistību dzēšanu, rada šķēršļus brīvībai sākt un turpināt uzņēmējdarbību pašnodarbinātas personas statusā.

(6)

Vairākās dalībvalstīs ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru pārmērīgais ilgums ir svarīgs faktors, kas izraisa zemas atgūšanas likmes un attur ieguldītājus no darījumdarbības veikšanas tiesību sistēmās, kur pastāv risks, ka procedūras norisināsies pārāk ilgi un būs nesamērīgi dārgas.

(7)

Atšķirības dalībvalstīs ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītajās procedūrās izpaužas kā papildu izmaksas ieguldītājiem, kad tie novērtē risku, ka parādnieki nonāks finansiālās grūtībās vienā vai vairākās dalībvalstīs vai ka tiks investēts pastāvētspējīgos uzņēmumos, kas nonākuši finansiālās grūtībās, kā arī kā papildu izmaksas pārstrukturēšanu īstenojošiem uzņēmumiem ar uzņēmumiem, kreditoriem vai aktīviem citās dalībvalstīs. Tas it īpaši ir starptautiska mēroga sabiedrību grupu pārstrukturēšanas gadījumā. Ieguldītāji kā vienu no galvenajiem iemesliem tam, ka tie neiegulda vai nedibina darījumdarbības attiecības ar darījumu partneri ārpus dalībvalsts, kurā tie atrodas, min nenoteiktību attiecībā uz citas dalībvalsts maksātnespējas noteikumiem vai risku, ka tajā pastāv ilgas vai sarežģītas maksātnespējas procedūras. Minētā nenoteiktība rada bremzējošu ietekmi, kas rada šķēršļus brīvībai veikt uzņēmējdarbību un uzņēmējdarbības veicināšanai un kaitē iekšējā tirgus pienācīgai darbībai. Lielākoties tie jo īpaši ir mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi (“MVU”), kuriem trūkst līdzekļu, kas ir nepieciešami, lai novērtētu ar pārrobežu darbību saistīto risku.

(8)

Atšķirības dalībvalstīs ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītajās procedūrās izraisa nevienlīdzīgus apstākļus kredītu pieejamības ziņā un nevienādas atgūšanas likmes. Tādējādi augstāka saskaņotības pakāpe pārstrukturēšanas, maksātnespējas, parādsaistību dzēšanas un diskvalifikācijas jomā ir absolūti nepieciešama, lai labi varētu darboties iekšējais tirgus kopumā un, konkrētāk, kapitāla tirgu savienība, kā arī, lai nodrošinātu Eiropas tautsaimniecību noturību, tostarp, lai saglabātu un radītu darbvietas.

(9)

Būtu jāsamazina arī papildu izmaksas saistībā ar risku novērtēšanu un pārrobežu izpildes panākšanu tādu uzņēmēju kreditoru prasījumiem, kuriem ir pārmērīgas parādsaistības un kuri pārceļas uz citu dalībvalsti, lai parādsaistību dzēšanu gūtu daudz īsākā laikposmā. Būtu jāsamazina arī papildu izmaksas uzņēmējiem, kuras izriet no nepieciešamības pārcelties uz citu dalībvalsti, lai izmantotu parādsaistību dzēšanu. Turklāt šķēršļi, kas izriet no lēmumiem par ilgu diskvalifikāciju saistībā ar uzņēmēja maksātnespēja vai pārmērīgas parādsaistības, kavē uzņēmējdarbību.

(10)

Jebkurai pārstrukturēšanas darbībai, jo īpaši, ja tā ir liela mēroga darbība, kas rada būtisku ietekmi, būtu jābalstās uz dialogu ar ieinteresētajām personām. Minētajam dialogam būtu jāsniedz informācija par pārstrukturēšanas darbības mērķu īstenošanai paredzēto pasākumu izvēli, kā arī alternatīvajiem pasākumiem, un darbinieku pārstāvjiem būtu atbilstīgi jāiesaistās, kā paredzēts Savienības un valsts tiesību aktos.

(11)

Šķēršļi, ar kuriem jāsastopas pamatbrīvību īstenošanā, attiecas ne tikai uz pārrobežu situācijām. Iekšējais tirgus, kurā arvien pieaug savstarpējās saiknes un kurā brīvi tiek pārvietotas preces, pakalpojumi, kapitāls un pārvietojas darba ņēmēji, un kurā ir arvien izteiktāka digitālā dimensija, nozīmē to, ka tikai ļoti nedaudzi uzņēmumi darbojas tikai vienas valsts ietvaros, ja ņem vērā visus nozīmīgos elementus, piemēram, klientu loku, piegādes ķēdi, darbības jomas, ieguldītājus un kapitāla bāzi. Pat izteikti iekšzemes maksātnespējas gadījumi tā dēvētā maksātnespējas gadījumu domino efekta dēļ var ietekmēt iekšējā tirgus darbību, viena parādnieka maksātnespējai izraisot citus maksātnespējas gadījumus piegādes ķēdē.

(12)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2015/848 (4) runa ir par tādiem jautājumiem kā tiesas piekritība, atzīšana un izpilde, piemērojamās tiesības, sadarbība pārrobežu maksātnespējas procedūrās, kā arī par maksātnespējas reģistru savstarpējo savienojamību. Tā attiecas uz preventīvajām procedūrām, kas veicina ekonomiski pastāvētspējīgu parādnieku glābšanu, kā arī saistību dzēšanas procedūrām uzņēmējiem un citām fiziskām personām. Tomēr ar minēto regulu netiek novērstas būtiskas atšķirības valstu tiesību aktos, kuri regulē minētās procedūras. Turklāt instruments, kas attiecas tikai uz pārrobežu maksātnespējas gadījumiem, nedz novērstu visus šķēršļus brīvai apritei, nedz arī ieguldītāji spētu iepriekš konstatēt, vai parādnieka potenciālajām finansiālajām grūtībām būs pārrobežu vai iekšzemes raksturs nākotnē. Tādēļ papildus tiesu sadarbības jautājumiem ir nepieciešams materiālo tiesību jomā izveidot minimālos standartus preventīvās pārstrukturēšanas procedūrām, kā arī procedūrām, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu uzņēmējiem.

(13)

Šai direktīvai nebūtu jāskar Regulas (ES) 2015/848 piemērošanas joma. Tās mērķis ir būt pilnībā saderīgai ar minēto regulu (un to papildināt, prasot, lai dalībvalstis ieviestu preventīvās pārstrukturēšanas procedūras, kuras atbilst konkrētam iedarbīguma principu minimumam. Tā nemaina pieeju minētajā regulā ļaut dalībvalstīm saglabāt vai ieviest procedūras, kuras neatbilst publicēšanas nosacījumam attiecībā uz paziņošanu saskaņā ar minētās regulas A pielikumu. Lai gan šajā direktīvā nav prasīts, lai tās piemērošanas jomā ietvertās procedūras atbilstu visiem paziņošanas nosacījumiem, kas izklāstīti minētajā pielikumā, direktīvas mērķis ir atvieglot minēto procedūru pārrobežu atzīšanu un spriedumu atzīšanu un izpildāmību.

(14)

Regulas (ES) 2015/848 piemērošanas priekšrocība ir tāda, ka tā paredz aizsardzības pasākumus pret parādnieka galvenā interešu centra ļaunprātīgu pārvietošanu pārrobežu maksātnespējas procedūru laikā. Procedūrām, uz kurām minētā regula neattiecas, arī būtu jāpiemēro konkrēti ierobežojumi.

(15)

Ir nepieciešams samazināt pārstrukturēšanas izmaksas gan parādniekiem, gan kreditoriem. Tādēļ būtu jāmazina atšķirības starp dalībvalstīm, kas apgrūtina pastāvētspējīgu parādnieku, kuri nonākuši finansiālās grūtībās, agrīnu pārstrukturēšanu un iespējas godīgiem uzņēmējiem gūt parādsaistību dzēšanu. Šādu atšķirību samazināšana Savienībā palielinātu pārredzamību, juridisko noteiktību un prognozējamību. Tas maksimāli palielinātu visu veidu kreditoru un ieguldītāju rentabilitāti un veicinātu pārrobežu ieguldījumus. Lielāka pārstrukturēšanas un maksātnespējas procedūru saskaņotība atvieglotu arī sabiedrību grupu pārstrukturēšanu neatkarīgi no tā, kurā Savienības dalībvalstī atrodas tajā ietilpstošās sabiedrības.

(16)

Novēršot šķēršļus pastāvētspējīgu parādnieku, kas nonākuši finansiālās grūtībās, iedarbīgai preventīvai pārstrukturēšanai, tiks veicināta darbvietu zaudēšanas un piegādes ķēdē esošo kreditoru vērtības zaudējumu mazināšana, tiks saglabāta zinātība un prasmes, un tādējādi iegūs arī tautsaimniecība kopumā. Parādsaistību dzēšanas uzņēmējiem atvieglošana palīdzētu novērst viņu izslēgšanu no darba tirgus un viņiem tiktu dota iespēja atsākt uzņēmējdarbību, balstoties uz iepriekšējo pieredzi un ar to saistītām atziņām. Turklāt, samazinot pārstrukturēšanas procedūru ilgumu, palielinātos kreditoru atgūšanas likmes, jo parasti līdz ar laika ritējumu parādnieka vai parādnieka uzņēmuma vērtība tikai vēl vairāk samazinās. Visbeidzot efektīvas preventīvās pārstrukturēšanas, maksātnespējas un parādsaistību dzēšanas procedūras dotu iespēju labāk novērtēt riskus, kas saistīti ar lēmumiem attiecībā uz aizdevumiem un aizņēmumiem, un sekmētu korekciju veikšanu parādniekiem, kuri ir maksātnespējīgi vai kuriem ir pārmērīgas parādsaistības, pēc iespējas samazinot ekonomiskās un sociālās izmaksas saistībā ar to aizņemto līdzekļu īpatsvara samazināšanas procesu. Šajā direktīvā būtu jāparedz dalībvalstu elastība piemērot kopējos principus, vienlaikus ievērojot valsts tiesību sistēmas. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai saglabāt vai ieviest savās valsts tiesību sistēmās preventīvās pārstrukturēšanas regulējumus, kas nav paredzēti šajā direktīvā.

(17)

Uzņēmumiem un jo īpaši MVU, kas veido 99 % no visiem uzņēmumiem Savienībā, vajadzētu iegūt no saskaņotākas pieejas Savienības līmenī. MVU varbūtība tikt likvidētiem, nevis pārstrukturētiem, ir daudz lielāka, jo tiem ir jāsedz izmaksas, kas ir nesamērīgi augstākas nekā izmaksas lielākiem uzņēmumiem. MVU, jo īpaši tādiem, kuri ir nonākuši finansiālās grūtībās, bieži vien nav nepieciešamo resursu, ar kuriem segt pārstrukturēšanas augstās izmaksas un izmantot efektīvākas pārstrukturēšanas procedūras, kas ir pieejamas tikai dažās dalībvalstīs. Lai šādiem parādniekiem palīdzētu veikt pārstrukturēšanu ar nelielām izmaksām, valsts mērogā būtu jāizstrādā visaptveroši pārstrukturēšanas plānu pārbaudes saraksti, kuri pielāgoti MVU vajadzībām un specifikai; tiem vajadzētu būt pieejamiem tiešsaistē. Turklāt, ņemot vērā MVU ierobežotos resursus algot ekspertus, būtu jāievieš agrīnās brīdināšanas rīki, ar kuriem brīdina parādniekus par to, ka ir jārīkojas steidzami.

(18)

Kad dalībvalstis definē MVU, tās varētu pienācīgi ņemt vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/34/ES (5) vai Komisijas 2003. gada 6. maija Ieteikumu par mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu definīciju (6).

(19)

Ir lietderīgi no šīs direktīvas piemērošanas jomas izslēgt parādniekus, kas ir apdrošināšanas sabiedrības un pārapdrošināšanas sabiedrības, kuras definētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/138/EK (7) 13. panta 1. un 4. punktā, kredītiestādes, kuras definētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (8) 4. panta 1. punkta 1) apakšpunktā, ieguldījumu brokeru sabiedrības un kolektīvo ieguldījumu uzņēmumus, kuri definēti Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 2) un 7) apakšpunktā, centrālos darījumu partnerus, kuri definēti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 648/2012 (9) 2. panta 1. punktā, centrālos vērtspapīru depozitārijus, kuri definēti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 909/2014 (10) 2. panta 1. punkta 1) apakšpunktā, un citas finanšu iestādes un vienības, kuras minētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/59/ES (11) 1. panta 1. punkta pirmajā daļā. Uz šādiem parādniekiem attiecas speciāla kārtība, un valstu uzraudzības un noregulējuma iestādēm ir plašas pilnvaras iejaukties attiecībā uz viņiem. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izslēgt citas finanšu vienības, kuras sniedz finanšu pakalpojumus, uz ko attiecas pielīdzināma kārtība un pilnvaras iejaukties.

(20)

Līdzīgu apsvērumu dēļ ir arī lietderīgi no šīs direktīvas piemērošanas jomas izslēgt publiskas struktūras saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Dalībvalstīm arī vajadzētu būt iespējai noteikt, ka piekļuve preventīvās pārstrukturēšanas regulējumam ir tikai juridiskām personām, jo uzņēmēju finansiālās grūtības var efektīvi risināt ne tikai ar preventīvās pārstrukturēšanas procedūrām, bet arī ar procedūrām, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu, vai ar tādu neformālu pārstrukturēšanu, kuras pamatā ir līgumiskas vienošanās. Dalībvalstīm ar atšķirīgām tiesību sistēmām, kurās viena un tā paša veida vienībai minētajās tiesību sistēmās ir atšķirīgs juridiskais statuss, vajadzētu būt iespējai šādām vienībām piemērot vienu kopēju regulējumu. Saskaņā ar šo direktīvu noteiktajam preventīvās pārstrukturēšanas regulējumam nebūtu jāietekmē tādi prasījumi un tiesības pret parādnieku, kas izriet no aroda pensiju sistēmām, ja minētie prasījumi un tiesības tika uzkrātas laikposmā pirms pārstrukturēšanas.

(21)

Patērētāju pārmērīgas parādsaistības izraisa lielas bažas ekonomikas un sociālās jomas kontekstā, un šis jautājums ir cieši saistīts ar pārmērīgi lielo parādu mazināšanu. Turklāt bieži vien nav iespējams nepārprotami nošķirt parādsaistības, kas uzņēmējiem radušās saistībā ar viņu tirdzniecību, darījumdarbību, amatniecību vai profesiju, no tām, kas radušās nesaistīti ar minētajām darbībām. Uzņēmēji nevarētu efektīvi izmanot otro iespēju, ja viņiem, lai dzēstu savas ar darījumdarbību saistītās parādsaistības un citas ar darījumdarbību nesaistītās parādsaistības, būtu jāizmanto atsevišķas procedūras, kurām atšķiras piekļuves nosacījumi un saistību dzēšanas laikposmi. Minēto iemeslu dēļ – lai gan šī direktīva neietver saistošus noteikumus par patērētāju pārmērīgām parādsaistībām – dalībvalstīm būtu ieteicams, cik vien ātri iespējams, šīs direktīvas parādsaistību dzēšanas noteikumus piemērot arī attiecībā uz patērētājiem.

(22)

Jo agrāk parādnieks spēj konstatēt savas finansiālās grūtības un veikt atbilstošas darbības, jo lielāka ir varbūtība, ka varēs izvairīties no draudošas maksātnespējas, vai – tāda uzņēmuma gadījumā, kura pastāvētspēja ir ilgstoši apdraudēta, – jo sakārtotāks un efektīvāks ir likvidācijas process. Tādēļ, lai parādniekus, kuri sāk saskarties ar finansiālām grūtībām, stimulētu rīkoties jau agrīnā stadijā, būtu jāievieš skaidra, aktuāla, kompakta un lietotājam saprotama informācija par pieejamajām preventīvās pārstrukturēšanas procedūrām, kā arī viens vai vairāki agrīnās brīdināšanas rīki. Agrīnās brīdināšanas rīki tādu brīdināšanas mehānismu veidā, kas norādītu, kad parādnieks nav veicis konkrētus maksājumus, varētu tik iedarbināti, piemēram, ja nav samaksāti nodokļi vai sociālā nodrošinājuma iemaksas. Šādus rīkus varētu izstrādāt vai nu dalībvalstis, vai arī privātā sektora vienības, ar noteikumu, ka ir sasniegts attiecīgais mērķis. Dalībvalstīm informācija par agrīnās brīdināšanas rīkiem būtu jādara pieejama tiešsaistē, piemēram, šim nolūkam izveidotā tīmekļa vietnē vai tīmekļa lapā. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai agrīnās brīdināšanas rīkus pielāgot attiecīgā uzņēmuma lielumam un noteikt specifiskus noteikumus par agrīnās brīdināšanas rīkiem lieliem uzņēmumiem un grupām, ņemot vērā to konkrētās iezīmes. Šai direktīvai nebūtu jāuzliek dalībvalstīm nekāda atbildība par iespējamiem zaudējumiem, kas radušies, izmantojot pārstrukturēšanas procedūras, kuri ir iedarbināti ar šādiem agrīnās brīdināšanas rīkiem.

(23)

Lai palielinātu atbalstu darbiniekiem un to pārstāvjiem, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka darbinieku pārstāvjiem ir pieejama attiecīga un aktuāla informācija par agrīnās brīdināšanas rīku pieejamību, un tām vajadzētu arī būt iespējai sniegt atbalstu darbinieku pārstāvjiem parādnieka ekonomiskā stāvokļa izvērtēšanā.

(24)

Parādniekiem, tostarp juridiskām personām un, ja valsts tiesību aktos tas paredzēts, fiziskām personām un sabiedrību grupām, vajadzētu būt pieejamam pārstrukturēšanas regulējumam, kas tiem dotu iespēju risināt finansiālās grūtības jau agrīnā stadijā, kad šķiet ticami, ka to maksātnespēja var tikt novērsta un ka var tikt nodrošināta uzņēmuma pastāvētspēja. Pārstrukturēšanas regulējumam vajadzētu būt pieejamam, pirms parādnieks kļūst maksātnespējīgs saskaņā ar valsts tiesību aktiem, proti, pirms parādnieks atbilst tādas kolektīvas maksātnespējas procedūras uzsākšanas nosacījumiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kura parasti ietver parādnieka visu aktīvu atsavināšanu un likvidatora iecelšanu. Lai novērstu to, ka pārstrukturēšanas regulējums tiek izmantots ļaunprātīgi, parādnieka finansiālajām grūtībām būtu jānorāda uz maksātnespējas iespējamību, un pārstrukturēšanas plānam būtu jāspēj novērst parādnieka maksātnespēju un nodrošināt uzņēmuma pastāvētspēju.

(25)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt, vai prasījumi, kam ir pienācis termiņš vai kas rodas pēc tam, kad iesniegts pieteikums preventīvas pārstrukturēšanas procedūras uzsākšanai vai pēc tam, kad tā ir uzsākta, ir iekļauti preventīvās pārstrukturēšanas pasākumos vai atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanā. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izlemt, vai atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanai ir ietekme uz dalību prasījumos.

(26)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai ieviest pastāvētspējas pārbaudi, kas būtu kā nosacījums piekļuvei šajā direktīvā paredzēto preventīvās pārstrukturēšanas procedūru. Šāda pārbaude būtu jāveic, nenodarot kaitējumu parādnieka aktīviem, un tā cita starpā varētu notikt pagaidu apturēšanas noteikšanas formā vai veicot pārbaudi bez liekas kavēšanās. Ja nav kaitējuma, tam tomēr nebūtu jāliedz dalībvalstīm prasīt, lai parādnieki savu pastāvētspēju pierāda paši uz sava rēķina.

(27)

Tam, ka dalībvalstis var ierobežot piekļuvi pārstrukturēšanas regulējumam attiecībā uz parādniekiem, par kuriem ir stājies spēkā spriedums par grāmatvedības vai uzskaites pienākumu nopietniem pārkāpumiem, nebūtu jāliedz dalībvalstīm arī nedot parādniekiem piekļuvi preventīvās pārstrukturēšanas regulējumam, ja to grāmatvedības reģistri un dokumenti nav pilnīgi vai tiem ir trūkumi tādā mērā, ka nav iespējams pārliecināties par parādnieku darījumdarbības un finansiālo stāvokli.

(28)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai šajā direktīvā paredzēto preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu darbības jomu attiecināt arī uz situācijām, kurās parādnieki saskaras ar nefinansiālām grūtībām, ar noteikumu, ka šādas grūtības patiešām nopietni apdraud parādnieka faktisko vai turpmāko spēju samaksāt parādus paredzētajā termiņā. Ar šāda apdraudējuma noteikšanu saistītais laikposms var būt vairāki mēneši vai pat ilgāk, lai ņemtu vērā gadījumus, kad parādnieks saskaras ar nefinansiālām grūtībām, kas apdraud uzņēmuma darbības turpināšanu un vidējā termiņā – tā likviditāti. Tā tas var būt, piemēram, gadījumā, kad parādnieks ir zaudējis iespēju noslēgt ļoti svarīgu līgumu.

(29)

Lai veicinātu efektivitāti un mazinātu procedūru ilgumu un izmaksas, valstu preventīvās pārstrukturēšanas regulējumiem būtu jāietver elastīgas procedūras. Kad šī direktīva tiek īstenota, izmantojot vairāk kā vienu procedūru pārstrukturēšanas regulējumā, parādniekam vajadzētu būt piekļuvei visām tiesībām un aizsardzības pasākumiem, kas šajā direktīvā paredzēti nolūkā panākt efektīvu pārstrukturēšanu. Izņemot gadījumus, kad saskaņā ar šo direktīvu ir paredzēta obligāta tiesu vai administratīvo iestāžu iesaistīšanās, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt, ka šādas iestādes iesaistās tikai tajos gadījumos, kad tas ir nepieciešami un samērīgi, vienlaikus cita starpā ņemot vērā mērķi aizsargāt parādnieku un ietekmēto personu tiesības un intereses, kā arī mērķi samazināt procedūru ilgumu un izmaksas. Ja kreditoriem vai darbinieku pārstāvjiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir atļauts uzsākt pārstrukturēšanas procedūru, un ja parādnieks ir MVU, dalībvalstīm, lai procedūru varētu uzsākt, būtu jāprasa piekrišana no parādnieka, un tām arī vajadzētu būt iespējai minēto prasību attiecināt arī uz parādniekiem, kas ir lieli uzņēmumi.

(30)

Lai izvairītos no nevajadzīgām izmaksām, atspoguļotu preventīvās pārstrukturēšanas agrīno norisi un mudinātu parādniekus pieteikties uz preventīvo pārstrukturēšanu savu finanšu grūtību sākumā, viņiem principā būtu jāsaglabā kontrole pār saviem aktīviem un sava uzņēmuma ikdienas darbību. Pārstrukturēšanas jomā praktizējoša speciālista, kas uzrauga parādnieka darbību vai daļēji pārņem kontroli pār parādnieka ikdienas darbībām, iecelšanai nevajadzētu būt obligātai ikvienā gadījumā, bet gan veicamai atkarībā no katra konkrētā gadījuma apstākļiem vai parādnieka konkrētajām vajadzībām. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt, ka pārstrukturēšanas jomā praktizējoša speciālista iecelšana ir vienmēr nepieciešama kādos konkrētos apstākļos, piemēram, ja: parādnieks izmanto atsevišķu izpildes panākšanas darbību vispārējo apturēšanu; pārstrukturēšanas plānu ir nepieciešams apstiprināt, izmantojot pārkategoriju piespiedu piemērošanu; pārstrukturēšanas plānā ir ietverti pasākumi, kas ietekmē darba ņēmēju tiesības; vai parādnieks vai tā vadība darījumdarbības attiecībās ir rīkojušies noziedzīgi, krāpnieciski vai nelabvēlīgi.

(31)

Lai personām palīdzētu apspriest un sagatavot pārstrukturēšanas plānu, dalībvalstīm vajadzētu paredzēt obligātu pārstrukturēšanas jomā praktizējoša speciālista iecelšanu, ja: tiesu vai administratīvā iestāde parādniekam nosaka atsevišķu izpildes panākšanas darbību vispārējo apturēšanu, ar noteikumu, ka šādā gadījumā praktizējošais speciālists ir vajadzīgs, lai aizsargātu personu intereses; pārstrukturēšanas plānam ir nepieciešams tiesu vai administratīvās iestādes apstiprinājums, izmantojot pārkategoriju piespiedu piemērošanu; to ir pieprasījis parādnieks; vai to pieprasa kreditoru vairākums, ar noteikumu, ka kreditori sedz praktizējošā speciālista izmaksas un maksas.

(32)

Parādniekam vajadzētu būt iespējai izmantot atsevišķu izpildes panākšanas darbību pagaidu apturēšanu – ja to noteikusi tiesu vai administratīvā iestāde vai ja tā ir noteikta likumā – ar mērķi atbalstīt pārstrukturēšanas plāna apspriešanu, lai apspriešanas laikā būtu iespējams turpināt darboties vai vismaz saglabāt savas mantas vērtību. Ja tas paredzēts valsts tiesību aktos, vajadzētu būt iespējamam apturēšanu piemērot arī trešai personai, kas ir nodrošinājuma sniedzējs, tostarp garantijas devējiem un nodrošinājuma devējiem. Dalībvalstīm tomēr vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka tiesu vai administratīvās iestādes var atteikties noteikt atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu, ja šāda apturēšana nav nepieciešama vai ja tādējādi netiktu sasniegts mērķis atbalstīt apspriešanu. Atteikuma pamats varētu būt arī tas, ka trūkst nepieciešamā kreditoru vairākuma atbalsta, vai – ja tas paredzēts valsts tiesību aktos – parādnieka faktisku nespēju samaksāt parādus paredzētajā termiņā.

(33)

Lai vienkāršotu un paātrinātu procedūru gaitu, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai – uz atspēkojama pamata – noteikt pieņēmumus par pastāvošiem apturēšanas atteikuma iemesliem gadījumos, kad, piemēram, parādnieka rīcība ir tāda, kas tipiska parādniekam, kurš parādus nespēj samaksāt paredzētajā termiņā, – piemēram, ja pastāv būtiska saistību neizpilde attiecībā uz darba ņēmējiem vai nodokļu vai sociālās nodrošināšanas iestādēm, – vai kad parādnieks vai uzņēmuma tā brīža vadība ir izdarījusi finanšu noziegumu, kas dod iemeslu uzskatīt, ka kreditoru vairākums neatbalstu apspriešanas sākšanu.

(34)

Atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana varētu būt vispārēja, tādā ziņā, ka tā ietekmē visus kreditorus, vai tā varētu attiekties tikai uz dažiem atsevišķiem kreditoriem vai kreditoru kategorijām. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai konkrēti definētos apstākļos izslēgt no apturēšanas tvēruma konkrētus prasījumus vai prasījumu kategorijas, piemēram, prasījumus, kas ir nodrošināti ar aktīviem, kuru izņemšana neapdraudētu uzņēmuma pārstrukturēšanu, vai tādu kreditoru prasījumus, kurus apturēšana netaisnīgi nelabvēlīgi ietekmētu, piemēram, ar zaudējumu bez kompensācijas vai ar nodrošinājuma nolietojumu.

(35)

Lai nodrošinātu taisnīgu samēru starp parādnieka un kreditoru tiesībām, šāda atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana būtu jāpiemēro maksimāli uz laikposmu, kas ilgst līdz četriem mēnešiem. Tomēr sarežģītas pārstrukturēšanas gadījumā var būt nepieciešams ilgāks laiks. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka tiesu vai administratīva iestāde šādos gadījumos var piešķirt sākotnējā apturēšanas laikposma pagarinājumu. Ja tiesu vai administratīvā iestāde nepieņem lēmumu par apturēšanas pagarināšanu, pirms beidzas tās termiņš, apturēšanai būtu jāzaudē spēks dienā, kad beidzas apturēšanas laikposms. Juridiskās noteiktības labad apturēšanas laikposmam kopumā nevajadzētu pārsniegt divpadsmit mēnešus. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt apturēšanu uz nenoteiktu laiku, ja parādnieks kļūst par maksātnespējīgu saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nolemt, vai īsai pagaidu apturēšanai, kamēr vēl nav pieņemts tiesu vai administratīvās iestādes lēmums par piekļuvi preventīvās pārstrukturēšanas regulējumam, tiek piemēroti termiņi saskaņā ar šo direktīvu.

(36)

Lai nodrošinātu, ka kreditoriem netiek radīts lieks kaitējums, dalībvalstīm būtu jāparedz, ka tiesu vai administratīvās iestādes var atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu atcelt, ja tā vairs neatbilst mērķim atbalstīt apspriešanu, piemēram, ja kļūst acīmredzams, ka nepieciešamais kreditoru vairākums neatbalsta apspriešanas turpināšanu. Ja dalībvalstis paredz šādu iespēju, apturēšana būtu jāatceļ arī tad, ja tā netaisnīgi nelabvēlīgi ietekmē kreditorus. Dalībvalstīm būtu jāļauj paredzēt, ka apturēšanas atcelšana ir iespējama tikai gadījumos, kad kreditoriem nav bijis iespējas tikt uzklausītiem pirms apturēšanas stāšanās spēkā vai pirms tās termiņa pagarināšanas. Dalībvalstīm arī būtu jāļauj paredzēt minimālo laikposmu, kura laikā apturēšanu nevar atcelt. Lai konstatētu, vai kreditori tiek netaisnīgi nelabvēlīgi ietekmēti, tiesu vai administratīvās iestādes, vajadzētu būt iespējai ņemt vērā to, vai apturēšana saglabātu mantas kopuma vērtības kopsummu, un to, vai parādnieks rīkojas negodprātīgi vai nolūkā radīt nelabvēlīgu ietekmi vai visumā rīkojas pretēji kreditoru kopuma pamatotajām interesēm.

(37)

Šīs direktīvas tvērumā nav noteikumu par kompensāciju vai garantijām kreditoriem, kuru nodrošinājuma vērtība apturēšanas laikā, visticamāk, mazināsies. Apturēšana netaisnīgi nelabvēlīgi ietekmētu atsevišķu kreditoru vai kreditoru kategoriju, ja, piemēram, apturēšanas rezultātā to prasījumi būtu būtiski nelabvēlīgāki nekā tad, ja apturēšana netiktu piemērota, vai ja konkrēts kreditors tiktu nostādīts nelabvēlīgākā stāvoklī nekā citi kreditori, kuriem ir līdzīgs statuss. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka tad, ja tiek konstatēts, ka viens vai vairāki kreditori vai viena vai vairākas kreditoru kategorijas ir netaisnīgi nelabvēlīgi ietekmētas, apturēšanu attiecībā uz minētajiem kreditoriem vai kreditoru kategorijām var atcelt. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izlemt, kam ir tiesības lūgt apturēšanas atcelšanu.

(38)

Atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas rezultātā būtu jāaptur arī parādnieka pienākums iesniegt pieteikumu par maksātnespējas procedūras uzsākšanu vai pēc kreditora lūguma uzsākt maksātnespējas procedūru, ja minētā procedūra varētu noslēgties ar parādnieka likvidāciju. Šādām maksātnespējas procedūrām papildus tām, kuru rezultātā likums nosaka vienīgi parādnieka likvidāciju, būtu jāiekļauj arī procedūras, kas varētu arī dot iespēju veikt parādnieka pārstrukturēšanu. Pēc kreditoru lūguma uzsāktas maksātnespējas procedūras apturēšana būtu piemērojama ne tikai tad, kad dalībvalstis paredz atsevišķu izpildes panākšanas darbību vispārēju apturēšanu visiem kreditoriem, bet arī tad, ja dalībvalstis paredz iespēju atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu tikai ierobežotam kreditoru skaitam. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka maksātnespējas procedūru var uzsākt pēc lūguma, ko iesniegušas publiskās iestādes, kurām nav kreditora pilnvaru, bet kuras darbojas vispārējo interešu labā, piemēram, prokurors.

(39)

Šai direktīvai nebūtu jāliedz parādniekiem veikt maksājumus parasti veiktās darījumdarbības ietvaros par neietekmēto kreditoru prasījumiem un par ietekmēto kreditoru prasījumiem, kas rodas atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas laikā. Lai nodrošinātu, ka kreditori ar prasījumiem, kas radušies pirms pārstrukturēšanas procedūras uzsākšanas vai atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas, neliek parādniekam apmaksāt minētos prasījumus, kas citādi, īstenojot pārstrukturēšanas plānu, tiktu samazināti, dalībvalstīm attiecībā uz minētajiem prasījumiem vajadzētu būt iespējai paredzēt parādnieka maksāšanas pienākuma apturēšanu.

(40)

Kad sākas parādniekam piemērojamā maksātnespējas procedūra, dažiem piegādātājiem var būt līgumiskas tiesības, kuras paredz ar tā sauktajām ipso facto klauzulām, izbeigt piegādes līgumu maksātnespējas fakta dēļ, pat ja parādnieks ir pienācīgi ievērojis savus pienākumus. Ipso facto klauzulas varētu tikt piemērotas arī tad, kad parādnieks iesniedz pieteikumu par preventīvās pārstrukturēšanas pasākumiem. Ja šādas klauzulas tiek izmantotas, kad parādnieks vēl tikai apspriež pārstrukturēšanas plānu vai lūdz atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu vai saistībā ar jebkādu notikumu, kas saistīts ar apturēšanu, pirmstermiņa izbeigšana var negatīvi ietekmēt parādnieka darījumdarbību un uzņēmuma sekmīgu glābšanu. Tādēļ šādos gadījumos ir nepieciešams paredzēt, ka kreditori nedrīkst izmantot ipso facto klauzulas, kurās minēta pārstrukturēšanas plāna apspriešana vai apturēšana vai jebkāds līdzīgs notikums saistībā ar apturēšanu.

(41)

Pirmstermiņa izbeigšana var apdraudēt uzņēmuma spēju turpināt darbību pārstrukturēšanas apspriešanas laikā, it īpaši tad, ja runa ir par līgumiem par tādām būtiskām piegādēm kā gāze, elektrība, ūdens, telesakari un maksājumu karšu pakalpojumi. Dalībvalstīm būtu jāparedz, ka tiem kreditoriem, uz kuriem attiecas atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana un kuriem pirms apturēšanas radušies prasījumi, ko parādnieks nav apmaksājis, neļauj apturēšanas laikposmā izvairīties no būtisku izpildāmu līgumu izpildes vai tos izbeigt, paātrināt vai citādi grozīt, ar noteikumu, ka parādnieks turpina pildīt savas saistības, kas izriet no šādiem līgumiem un kuru termiņš pienāk apturēšanas laikposmā. Izpildāmi līgumi ir, piemēram, nomas un licences līgumi, ilgtermiņa piegādes līgumi un franšīzes vienošanās.

(42)

Šajā direktīvā nosaka minimālos standartus attiecībā uz pārstrukturēšanas plāna saturu. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai prasīt, lai pārstrukturēšanas plānā tiktu iekļauti papildu paskaidrojumi, piemēram, attiecībā uz kritērijiem, saskaņā ar kuriem kreditori ir iedalīti kategorijās, kas var būt svarīgi gadījumos, kad parāds ir nodrošināts tikai daļēji. Dalībvalstīm nevajadzētu būt pienākumam prasīt eksperta atzinumu par aktīvu vērtību, kas jānorāda plānā.

(43)

Kreditoriem, kurus ietekmē pārstrukturēšanas plāns, tostarp darba ņēmējiem, un, ja to pieļauj attiecīgās valsts tiesību akti, arī kapitāla turētājiem vajadzētu būt tiesīgiem balsot par pārstrukturēšanas plāna pieņemšanu. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt ierobežotus izņēmumus no šā noteikuma. Personām, kuras pārstrukturēšanas plāns neietekmē, nevajadzētu būt tiesīgām balsot saistībā ar plānu, un to atbalstam nevajadzētu būt nepieciešamam, lai plānu varētu apstiprināt. Ietekmēto personu jēdzienam būtu jāietver tikai darba ņēmēji kā kreditorus. Tādēļ, ja dalībvalstis nolemj no preventīvās pārstrukturēšanas regulējuma izslēgt darba ņēmēju prasījumus, darba ņēmēji nebūtu jāuzskata par ietekmētām personām. Balsošana par pārstrukturēšanas plāna pieņemšanu varētu notikt formāla balsošanas procesa veidā vai kā apspriešanās un vienošanās ar nepieciešamo ietekmēto personu vairākumu. Taču, ja balsošana notiek vienošanās veidā, ko atbalsta nepieciešamais vairākums, ietekmētajām personām, kuras nebija iesaistītas, kad notika vienošanās, tomēr varētu piedāvāt iespēju pievienoties pārstrukturēšanas plānam.

(44)

Lai nodrošinātu, ka tiesības, kas būtībā ir līdzīgas, tiek ievērotas taisnīgi un ka pārstrukturēšanas plāni var tikt pieņemti bez netaisnīgas nelabvēlīgas ietekmes uz ietekmēto personu tiesībām, ietekmētās personas būtu jāapvieno atsevišķās kategorijās, kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos paredzētajiem kategoriju izveides kritērijiem. “Kategoriju izveide” ir ietekmēto personu apvienošana atsevišķās grupās nolūkā pieņemt plānu, kurā tiek ņemtas vērā viņu tiesības un viņu prasījumu un dalības prioritātes secība. Būtu vismaz jāparedz, ka nodrošinātie un nenodrošinātie kreditori vienmēr tiek apvienoti atsevišķās kategorijās. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai prasīt, lai tiktu izveidotas vairāk nekā tikai divas kreditoru kategorijas, ietverot dažādas nenodrošināto vai nodrošināto kreditoru kategorijas un kategorijas kreditoriem ar pakārtotām prasībām. Dalībvalstīm atsevišķās kategorijās vajadzētu būt iespējai iedalīt arī tādu kreditoru veidus, kuriem trūkst pietiekama interešu kopīguma, piemēram, nodokļu vai sociālās nodrošināšanas iestādes. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka nodrošinātie prasījumi var tikt iedalīti nodrošinātās un nenodrošinātās daļās, balstoties uz nodrošinājuma vērtējumu. Dalībvalstīm vajadzētu arī būt iespējai paredzēt konkrētus noteikumus, kas atbalsta kategoriju izveidi, ja kreditori ar nedažādotiem prasījumiem vai citādi īpaši neaizsargāti kreditori, piemēram, darba ņēmēji vai mazie piegādātāji, iegūtu no šādas kategoriju izveides.

(45)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka to parādnieku gadījumā, kuri ir MVU, ņemot vērā to nosacīti vienkāršo kapitāla struktūru, var izdarīt izņēmumu no pienākuma iedalīt ietekmētās personas atsevišķās kategorijās. Gadījumos, kad MVU ir izvēlējušies izveidot tikai vienu balsošanas kategoriju un minētā kategorija nobalso pret plānu, atbilstīgi šīs direktīvas vispārējiem principiem parādniekiem vajadzētu būt iespējai iesniegt citu plānu.

(46)

Dalībvalstīm katrā ziņā būtu jānodrošina, ka valsts tiesību aktos kategoriju izveides nolūkā pienācīgi tiek ņemti vērā īpaši svarīgi jautājumi, piemēram, saistītu personu prasījumi, un ka valsts tiesību aktos ir ietverti noteikumi attiecībā uz iespējamiem prasījumiem un apstrīdētiem prasījumiem. Dalībvalstīm būtu jāļauj reglamentēt, kā apstrīdētie prasījumi tiek izskatīti balsošanas tiesību piešķiršanas nolūkos. Tiesu vai administratīvajai iestādei būtu jāpārbauda kategoriju izveide, tostarp plāna ietekmēto kreditoru atlase, ja pārstrukturēšanas plāns ir iesniegts apstiprināšanai. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt, ka šāda iestāde kategoriju izveidi var pārbaudīt arī agrākā stadijā, ja plāna ierosinātājs vēlas jau iepriekš to validēt vai iegūt norādījumus.

(47)

Valsts tiesību aktos būtu jānosaka nepieciešamais vairākums, lai nodrošinātu, ka ietekmēto personu mazākums katrā kategorijā nevar aizkavēt tāda pārstrukturēšanas plāna pieņemšanu, ar kuru netiek netaisnīgi ierobežotas to tiesības un intereses. Bez vairākuma principa, kas saistošs nepiekrītošiem nodrošinātiem kreditoriem, daudzos gadījumos agrīna pārstrukturēšana nebūtu iespējama, piemēram, ja finanšu ziņā ir nepieciešams pārstrukturēt citādā ziņā pastāvētspējīgu uzņēmumu. Lai nodrošinātu, ka personas var ietekmēt pārstrukturēšanas plānu pieņemšanu samērīgi ar savām interesēm attiecīgajā uzņēmumā, nepieciešamais vairākuma apmērs būtu jābalsta uz kreditoru prasījumu vai kapitāla turētāju dalības apmēru attiecīgajā kategorijā. Dalībvalstīm papildus vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai katrā kategorijā būtu ietekmēto personu skaita vairākums. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt noteikumus, kas attiecas uz tām ietekmētajām personām ar tiesībām balsot, kuras minētās tiesības neizmanto pareizi vai kuras nav pārstāvētas, – piemēram, noteikumus, ar kuriem ļauj minētajām ietekmētajām personām ņemt tās vērā līdzdalības robežvērtībā vai vairākuma aprēķināšanai. Dalībvalstīm arī vajadzētu būt iespējai noteikt līdzdalības robežvērtību attiecībā uz balsojumu.

(48)

Lai nodrošinātu, ka kreditoru tiesību vai kapitāla turētāju dalības samazināšana ir samērīga ar priekšrocībām, kas gūtas no pārstrukturēšanas un ka tiem ir pieejami iedarbīgi tiesību aizsardzības līdzekļi, pārstrukturēšanas plānam ir nepieciešams tiesu vai administratīvās iestādes apstiprinājums. Apstiprinājums ir jo īpaši nepieciešams, ja: ir nepiekrītošas ietekmētās personas; kad pārstrukturēšanas plānā ir noteikumi par jaunu finansējumu; vai plānā ir paredzēts atlaist vairāk nekā 25 % no darbaspēka. Dalībvalstīm tomēr vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka tiesu vai administratīvās iestādes apstiprinājums ir nepieciešams arī citos gadījumos. Apstiprinājums plānam, kurā ir paredzēts atlaist vairāk nekā 25 % no darbaspēka, būtu vajadzīgs tikai tad, ja valsts tiesību akti ļauj preventīvās pārstrukturēšanas regulējumos paredzēt pasākumus, kas tieši ietekmē darba līgumus.

(49)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai tiesu vai administratīvajai iestādei ir iespēja noraidīt plānu, ja tiek konstatēts, ka tas mazina nepiekrītošo kreditoru vai kapitāla turētāju tiesības vai nu zem vērtības, kādu viņi, saprātīgi spriežot, varētu cerēt saņemt parādnieka uzņēmuma likvidācijas gadījumā, neatkarīgi no tā, vai tas notiktu, to likvidējot pa daļām vai pārdodot kā darbību turpinošu uzņēmumu atkarībā no katra parādnieka konkrētajiem apstākļiem, vai arī zem vērtības, ko viņi, saprātīgi spriežot, varētu cerēt saņemt nākamā labākā alternatīvā scenārija gadījumā, ja pārstrukturēšanas plāns netiktu apstiprināts. Tomēr, ja plāns tiek apstiprināts, izmantojot pārkategoriju piespiedu piemērošanu, būtu jāizdara atsauce uz šādā gadījumā izmantoto aizsardzības mehānismu. Ja dalībvalstis izvēlas veikt parādnieka kā darbību turpinošu uzņēmuma vērtējumu, darbību turpinoša uzņēmuma vērtībā būtu jāņem vērā parādnieka uzņēmuma vērtība ilgākā termiņā pretstatā likvidācijas vērtībai. Parasti darbību turpinoša uzņēmuma vērtība ir lielāka par likvidācijas vērtību, jo tās pamatā ir pieņēmums, ka uzņēmums turpina savu darbību ar minimāliem traucējumiem, uz to paļaujas finanšu kreditori, akcionāri (dalībnieki) un klienti, tas turpina gūt ieņēmumus un ierobežo ietekmi uz darba ņēmējiem.

(50)

Lai gan tiesu vai administratīvajai iestādei atbilstība kreditoru interešu ievērošanas kritērijam būtu jāizskata tikai tad, ja pārstrukturēšanas plānu apstrīd, pamatojoties uz minēto iemeslu, lai izvairītos no vērtējuma veikšanas ikvienā gadījumā, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka ex officio var izskatīt citus apstiprināšanas nosacījumus. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pievienot citus nosacījumus, kas ir jāievēro, lai pārstrukturēšanas plāns tiktu apstiprināts, piemēram, to, vai kapitāla turētāji ir pietiekami aizsargāti. Tiesu vai administratīvajām iestādēm vajadzētu būt iespējai atteikties apstiprināt pārstrukturēšanas plānus, kuriem, objektīvi spriežot, nav izredžu novērst parādnieka maksātnespēju vai nodrošināt uzņēmuma pastāvētspēju. Tomēr no dalībvalstīm nebūtu jāprasa nodrošināt, lai šāds vērtējums tiktu veikts ex officio.

(51)

Vienam no pārstrukturēšanas plāna apstiprināšanas nosacījumiem vajadzētu būt paziņošanai visām ietekmētajām personām. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai definēt paziņojuma veidu, noteikt brīdi kad tas jāveic, kā arī paredzēt noteikumus par nezināmu prasību apstrādi attiecībā uz paziņošanu. Tām arī vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka neietekmētajām personām ir jābūt informētām par pārstrukturēšanas plānu.

(52)

Būtu jāuzskata, ka “kreditoru interešu ievērošanas” kritērija izpilde nozīmē, ka neviens nepiekrītošs kreditors pārstrukturēšanas plāna ietvaros neatrodas nelabvēlīgākā stāvoklī, nekā tas būtu vai nu likvidācijas, vai likvidācijas pa daļām vai darbību turpinoša uzņēmuma pārdošanas gadījumā, vai arī nākamā labākā alternatīvā scenārija gadījumā, ja pārstrukturēšanas plāns netiktu apstiprināts. Kad dalībvalstis kreditoru interešu ievērošanas kritēriju ievieš valsts tiesību aktos, tām vajadzētu būt iespējai izvēlēties vienu no minētajām robežvērtībām. Minētais kritērijs katrā ziņā būtu jāpiemēro, ja plānam ir nepieciešams apstiprinājums, lai tas būtu saistošs nepiekrītošajiem kreditoriem vai – attiecīgā gadījumā – nepiekrītošo kreditoru kategorijām. No kreditoru interešu ievērošanas kritērija izriet, ka tad, ja publisko iestāžu kreditoriem ir privileģēts statuss saskaņā ar valsts tiesību aktiem, dalībvalstis varētu paredzēt, ka ar plānu minēto kreditoru prasībām nevar piemērot pilnīgu vai daļēju dzēšanu.

(53)

Pārstrukturēšanas plāns vienmēr būtu jāpieņem, ja to atbalsta nepieciešamais vairākums katrā ietekmētajā kategorijā, taču tiesu vai administratīvajai iestādei vajadzētu būt iespējai apstiprināt – pēc parādnieka priekšlikuma vai ar parādnieka piekrišanu – arī tādu pārstrukturēšanas plānu, ko neatbalsta nepieciešamais vairākums katrā ietekmētajā kategorijā. Juridiskas personas gadījumā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nolemt, vai pārstrukturēšanas plāna pieņemšanas vai apstiprināšanas nolūkā parādnieks ir jāsaprot kā juridiskas personas valde vai arī kā konkrēts akcionāru (dalībnieku) vai kapitāla turētāju vairākums. Lai plāns tiktu apstiprināts pārkategoriju piespiedu piemērošanas gadījumā, tas būtu jāatbalsta ietekmēto personu balsošanas kategoriju vairākumam. Vismaz vienai no minētajām kategorijām vajadzētu būt nodrošināto kreditoru kategorijai vai ar augstāku prioritātes rangu nekā parastajai, nenodrošināto kreditoru kategorijai.

(54)

Vajadzētu būt iespējai, ka gadījumā, ja balsošanas kategoriju vairākums neatbalsta pārstrukturēšanas plānu, to tomēr var apstiprināt, ja to atbalsta vismaz viena ietekmēta vai tiesībās ierobežota kreditoru kategorija, kas – pēc parādnieka kā darbību turpinoša uzņēmuma vērtēšanas – saņem maksājumu vai saglabā jebkādu dalību, vai, ja tā paredzēts valsts tiesību aktos, par tām var pamatoti uzskatīt, ka tās saņemtu maksājumu vai saglabātu jebkādu dalību, ja tiktu piemērota parastā likvidācijas prioritārā secība saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Šādā gadījumā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai palielināt to kategoriju skaitu, kas ir nepieciešamas plāna apstiprināšanai, nepieprasot obligāti, ka visām minētajām kategorijām vajadzētu – pēc parādnieka kā darbību turpinoša uzņēmuma vērtēšanas – saņemt maksājumu vai saglabāt jebkādu dalību saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tomēr dalībvalstīm nebūtu jāpieprasa visu kategoriju piekrišana. Attiecīgi tad, ja ir tikai divas kreditoru kategorijas, vismaz vienas kategorijas piekrišana būtu jāuzskata par pietiekamu, ja ir ievēroti pārējie pārkategoriju piespiedu piemērošanas nosacījumi. Kreditoru tiesību ierobežojums būtu jāsaprot tā, ka ir samazinājusies viņu prasījumu vērtība.

(55)

Pārkategoriju piespiedu piemērošanas gadījumā, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai nepiekrītošās ietekmēto kreditoru kategorijas ar ierosināto plānu netiktu netaisnīgi nelabvēlīgi ietekmētas, un dalībvalstīm būtu jāparedz pietiekama aizsardzība šādām nepiekrītošām kategorijām. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai aizsargāt nepiekrītošu ietekmēto kreditoru kategoriju, nodrošinot, ka tā ir vismaz tikpat labvēlīgā situācijā kā jebkura cita tās pašas prioritātes kategorija un labvēlīgākā situācijā nekā jebkura zemākas prioritātes kategorija. Alternatīvā kārtā dalībvalstis varētu aizsargāt nepiekrītošu ietekmēto kreditoru kategoriju, nodrošinot, lai šādai nepiekrītošajai kategorijai tiktu samaksāts pilnā apmērā, ja zemākas prioritātes kategorija saskaņā ar pārstrukturēšanas plānu saņem kādu maksājumu vai saglabā kādu dalību (“absolūtās prioritātes princips”). Dalībvalstīm vajadzētu būt rīcības brīvībai īstenot “pilnīga maksājuma” jēdzienu, tostarp saistībā ar maksājuma grafiku, kamēr vien prasījuma pamatsumma un, nodrošināto kreditoru gadījumā, nodrošinājuma vērtība ir aizsargāta. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai arī lemt par līdzvērtīgo līdzekļu izvēli, ar kuriem varētu pilnībā apmierināt sākotnējo prasījumu.

(56)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai atkāpties no absolūtās prioritātes principa, piemēram, ja tiek uzskatīts, ka ir taisnīgi, ka kapitāla turētāju kategorija saglabā konkrētu dalību saskaņā ar plānu, neraugoties uz to, ka augstākas prioritātes kategorija ir spiesta pieņemt savu prasījumu samazinājumu, vai ka būtiskiem piegādātājiem, uz kuriem attiecas noteikums par atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu, tiek samaksāts pirms augstākas prioritātes kategoriju kreditoriem. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izvēlēties, kurus no minētajiem aizsardzības mehānismiem tās ievieš.

(57)

Lai gan akcionāru (dalībnieku) vai kapitāla turētāju leģitīmās intereses būtu jāaizsargā, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tie nevar nesamērīgi kavēt tādu pārstrukturēšanas plānu pieņemšanu, kas atjaunotu parādnieka pastāvētspēju. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izmantot dažādus līdzekļus, lai sasniegtu minēto mērķi, piemēram, kapitāla turētājiem nepiešķirot tiesības balsot par pārstrukturēšanas plānu un nenosakot, ka pārstrukturēšanas plāna pieņemšana ir atkarīga no tā, vai tam piekrīt kapitāla turētāji, kas, pēc uzņēmuma vērtējuma, nesaņemtu maksājumus vai citu atlīdzību, ja tiktu piemērota parastā likvidācijas prioritāšu secība. Tomēr, ja kapitāla turētāji ir tiesīgi balsot par pārstrukturēšanas plānu, tiesu vai administratīvajai iestādei vajadzētu būt iespējai apstiprināt plānu neatkarīgi no vienas vai vairāku kapitāla turētāju kategoriju nepiekrišanas, piemērojot noteikumus par pārkategoriju piespiedu piemērošanu. Dalībvalstīm, kuras izslēdz kapitāla turētājus no balsošanas, nebūtu jāprasa, lai tās piemērotu absolūtās prioritātes principu kreditoru un kapitāla turētāju attiecībās. Cits iespējams līdzeklis lai nodrošinātu to, ka kapitāla turētāji nesamērīgi nekavē pārstrukturēšanas plānu pieņemšanu varētu būt nodrošināt, lai pārstrukturēšanas pasākumiem, kuri tieši skar kapitāla turētāju tiesības un kuri saskaņā ar sabiedrību tiesībām ir jāapstiprina akcionāru (dalībnieku) sapulcē, netiktu piemērotas nesamērīgi augstas vairākuma prasības un lai kapitāla turētājiem nebūtu kompetences attiecībā uz pārstrukturēšanas pasākumiem, kuri tieši neietekmē to tiesības.

(58)

Var būt nepieciešamas vairākas kapitāla turētāju kategorijas, ja pastāv dažādas līdzdalības kategorijas ar dažādām tiesībām. Šādos apstākļos MVU kapitāla turētājiem, kas nav tikai ieguldītāji, bet ir uzņēmuma īpašnieki un uzņēmumā sniedz ieguldījumu citādā veidā, piemēram, ar vadītāja speciālām zināšanām, varētu nebūt stimula veikt pārstrukturēšanu. Šā iemesla dēļ pārkategoriju piespiedu piemērošanai attiecībā uz parādniekiem, kuri ir MVU, vajadzētu būt fakultatīvam.

(59)

Pārstrukturēšanas plāna īstenošanas nolūkā tajā būtu jāparedz iespēja MVU kapitāla turētājiem dot ieguldījumu pārstrukturēšanā nefinansiālā veidā, piemēram, tiem piedāvājot savu pieredzi, reputāciju vai darījumu sakarus.

(60)

Visā preventīvās pārstrukturēšanas procedūras laikā darba ņēmējiem būtu jābauda pilnīga darba tiesībās paredzētā aizsardzība. Jo īpaši šai direktīvai nebūtu jāskar darba ņēmēju tiesības, kas garantētas Padomes Direktīvās 98/59/EK (12) un 2001/23/EK (13) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 2002/14/EK (14), 2008/94/EK (15) un 2009/38/EK (16). Pienākumi attiecībā uz darbinieku informēšanu un uzklausīšanu saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponētas minētās direktīvas, pilnā apmērā paliek neskarti. Tas ietver pienākumus saskaņā ar Direktīvu 2002/14/EK informēt un uzklausīt darbinieku pārstāvjus par lēmumu izmantot preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu.

(61)

Darbiniekiem un darbinieku pārstāvjiem būtu jāsaņem informācija par ierosināto pārstrukturēšanas plānu, ciktāl tas paredzēts Savienības tiesību aktos, lai viņiem nodrošinātu iespēju veikt padziļinātu dažādo scenāriju vērtējumu. Turklāt darbiniekiem un darbinieku pārstāvjiem vajadzētu būt iesaistītiem tādā mērā, cik nepieciešams, lai izpildītu Savienības tiesību aktos noteiktās uzklausīšanas prasības. Ņemot vērā, ka ir nepieciešams darba ņēmējiem nodrošināt atbilstošu aizsardzību, būtu jānosaka dalībvalstu pienākums darba ņēmēju vēl neapmaksātos prasījumus atbrīvot no atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas neatkarīgi no tā, vai minētie prasījumi ir radušies pirms vai pēc apturēšanas noteikšanas. Darba ņēmēju vēl neapmaksāto prasījumu izpildes panākšanas apturēšana būtu jāatļauj vienīgi attiecībā uz tādām summām un tādu laikposmu, attiecībā uz ko maksājumi par šādiem prasījumiem līdzīgā līmenī tiek iedarbīgi garantēti ar citiem līdzekļiem, kas ir paredzēti valsts tiesību aktos. Ja valsts tiesību akti paredz ierobežojumus attiecībā uz garantējošo iestāžu atbildību garantijas ilguma vai darba ņēmējiem samaksātās summas ziņā, darba ņēmējiem vajadzētu būt iespējai panākt savu ar samaksas iztrūkumu saistīto prasījumu izpildi attiecībā pret darba devēju pat apturēšanas laikā. Alternatīvā kārtā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izslēgt darba ņēmēju prasījumus no preventīvās pārstrukturēšanas regulējuma darbības jomas un paredzēt to aizsardzību valsts tiesību aktos.

(62)

Ja pārstrukturēšanas plāns paredz daļēju uzņēmuma vai darījumdarbības pāreju, darba ņēmēju tiesības, kas izriet no darba līguma vai darba tiesiskajām attiecībām, jo īpaši tiesības uz darba samaksu, būtu jāaizsargā saskaņā ar Direktīvas 2001/23/EK 3. un 4. pantu, neskarot konkrētos noteikumus, kas piemērojami maksātnespējas procedūras gadījumā saskaņā ar minētās direktīvas 5. pantu, un jo īpaši iespējas, kas paredzētas minētās direktīvas 5. panta 2. punktā. Šai direktīvai nebūtu jāskar Direktīvā 2002/14/EK garantētās tiesības uz informāciju un uzklausīšanu, tostarp par lēmumiem, kas, visticamāk, izraisīs būtiskas izmaiņas darba organizācijā vai līgumattiecībās, nolūkā panākt vienošanos par šādiem lēmumiem. Turklāt saskaņā ar šo direktīvu darba ņēmējiem, kuru prasījumus ietekmē pārstrukturēšanas plāns, vajadzētu būt tiesīgiem balsot par plānu. Balsošanas par pārstrukturēšanas plānu vajadzībām dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nolemt darba ņēmējus apvienot atsevišķā kategorijā, nošķirot viņus no pārējiem kreditoriem.

(63)

Par vērtējumu attiecībā uz uzņēmumu – vai nu tā likvidācijas gadījumā vai arī nākamā labākā alternatīvā scenārija gadījumā, ja pārstrukturēšanas plāns netiktu apstiprināts, – tiesu vai administratīvajām iestādēm būtu jālemj tikai tad, ja nepiekrītošā ietekmētā persona apstrīd pārstrukturēšanas plānu. Tam nebūtu jāattur dalībvalstis veikt vērtējumus citā kontekstā saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tomēr vajadzētu būt iespējai, ka šāds lēmums ir arī tāda vērtējuma apstiprināšana, kuru veicis eksperts vai kuru agrākā procesa posmā iesniedzis parādnieks vai cita persona. Ja ir pieņemts lēmums veikt vērtējumu, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt īpašus, no vispārējām civilprocesa tiesībām nošķirtus, noteikumus par pārstrukturēšanas gadījumu vērtējumu, lai nodrošinātu, ka tas tiek veikts paātrinātā kārtībā. Vērtējuma gadījumā nekam šajā direktīvā nebūtu jāskar noteikumi par pierādīšanas pienākumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(64)

Pārstrukturēšanas plāna saistošajām sekām būtu jāattiecas tikai uz ietekmētajām pusēm, kuras bija iesaistītas plāna pieņemšanā. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt, ko nozīmē, ja kreditors ir iesaistīts, tostarp nezināmu kreditoru vai turpmāku prasījumu kreditoru gadījumā. Tā, piemēram, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nolemt, kā rīkoties ar kreditoriem, kuriem ir bijis pareizi paziņots, bet kuri nav piedalījušies procedūrās.

(65)

Ieinteresētām ietekmētajām personām vajadzētu būt iespējai pārsūdzēt administratīvas iestādes izdotu lēmumu par pārstrukturēšanas plāna apstiprināšanu. Dalībvalstīm vajadzētu arī būt iespējai paredzēt iespēju pārsūdzēt tiesu iestādes izdotu lēmumu par pārstrukturēšanas plāna apstiprināšanu. Tomēr, lai nodrošinātu plāna iedarbīgumu, mazinātu nenoteiktību un izvairītos no neattaisnojamas kavēšanās, pārsūdzībām parasti nebūtu jāaptur pārstrukturēšanas plāna īstenošana un tādējādi tā nebūtu jākavē. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt un ierobežot pārsūdzības iemeslus. Ja lēmums par plāna apstiprinājumu tiek apstrīdēts, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai ļaut tiesu iestādei pieņemt prelimināru vai kopsavilkuma lēmumu, kas aizsargā plāna izpildi un īstenošanu pret sekām, ja izskatāmā pārsūdzība tiek apmierināta. Ja pārsūdzība tiek apmierināta, tiesu vai administratīvajām iestādēm vajadzētu būt iespējai kā plāna atcelšanas alternatīvu apsvērt plāna grozīšanu, ja dalībvalstis sniedz šādu iespēju, kā arī plāna apstiprināšanu bez grozījumiem. Vajadzētu būt iespējai, ka personas ierosina jebkādus plāna grozījumus vai par tiem balso pēc pašu iniciatīvas vai pēc tiesu iestādes lūguma. Dalībvalstis arī varētu paredzēt kompensāciju par finansiāliem zaudējumiem personai, kuras pārsūdzība ir apmierināta. Valsts tiesību aktiem vajadzētu būt iespējai rast risinājumu attiecībā uz iespējamu jaunu apturēšanu vai apturēšanas pagarinājumu gadījumos, kad tiesu iestāde nolemj, ka pārsūdzībai ir apturoša iedarbība.

(66)

Pārstrukturēšanas plāna panākumi bieži vien ir atkarīgi no tā, vai finansiālā palīdzība tiks attiecināta arī uz parādnieku, lai atbalstītu, pirmkārt, uzņēmuma darbību pārstrukturēšanas apspriešanas laikā un, otrkārt, pārstrukturēšanas plāna īstenošanu pēc tā apstiprināšanas. Finansiālā palīdzība būtu jāsaprot plašā nozīmē, kas tostarp naudas vai trešo personu garantiju nodrošināšana un preču, inventāra, izejvielu un pakalpojumu piegāde, piemēram, piešķirot parādniekam ilgāku atmaksāšanas laikposmu. Tādēļ uz pagaidu finansējumu un jaunu finansējumu nebūtu jāattiecina apstrīdēšanas prasības, ar kurām turpmāku maksātnespējas procedūru kontekstā cenšas panākt to, ka šāds finansējums tiek pasludināts par spēkā neesošu, par tādu, kas var tikt atzīts par spēkā neesošu, vai par neizpildāmu, jo šāda rīcība varētu kaitēt kreditoru kopumam.

(67)

Valstu maksātnespējas tiesību akti, kuros paredzētas pagaidu finansējuma un jauna finansējuma apstrīdēšanas prasības, vai kuros paredzēts, ka jauniem aizdevējiem var piemērot civiltiesiskas, administratīvas vai krimināltiesiskas sankcijas par kredīta piešķiršanu parādniekiem, kuri nonākuši finansiālās grūtībās, varētu apdraudēt tāda finansējuma pieejamību, kas nepieciešams sekmīgai pārstrukturēšanas plāna apspriešanai un īstenošanai. Šai direktīvai nebūtu jāskar citi iemesli, uz kuru pamata jauns finansējums vai pagaidu finansējums tiek pasludināts par spēkā neesošu, par tādu, kas var tikt atzīts par spēkā neesošu, vai par neizpildāmu, vai uz kuru pamata var tikt uzsākta civiltiesiska, administratīva vai krimināltiesiska atbildība šāda finansējuma sniedzējiem, kā tas noteikts valsts tiesību aktos. Šādi citi iemesli varētu tostarp ietvert krāpšanu, negodīgumu, zināma veida attiecības starp pusēm, kuras varētu tikt saistītas ar interešu konfliktu, piemēram, gadījumā, ja notiek darījumi starp saistītajām pusēm vai starp akcionāriem (dalībniekiem) un sabiedrību, un darījumi, kuros kāda no pusēm ir saņēmusi vērtību vai nodrošinājumu bez tiesībām to darīt attiecīgajā darījuma laikā vai īstenošanas veidā.

(68)

Kad pagaidu finansējums tiek piešķirts, personas nezina, vai pārstrukturēšanas plāns galu galā tiks vai netiks apstiprināts. Tāpēc nebūtu jāprasa, lai dalībvalstis attiecina pagaidu finansējuma aizsardzību vienīgi uz gadījumiem, kad kreditori plānu pieņem vai tiesa vai administratīvā iestāde to apstiprina. Lai izvairītos no potenciāli ļaunprātīgas izmantošanas, jāaizsargā būtu vienīgi finansējums, kas, saprātīgi spriežot, ir steidzami nepieciešams parādnieka uzņēmuma darbības turpināšanai vai glābšanai vai šā uzņēmuma vērtības saglabāšanai vai palielināšanai, kamēr tiek gaidīta šā plāna apstiprināšana. Turklāt šai direktīvai nebūtu jāliedz dalībvalstīm ieviest ex ante kontroles mehānismu attiecībā uz pagaidu finansējumu. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai attiecināt šādu jauna finansējuma aizsardzību tikai uz gadījumiem, kad plānu ir apstiprinājusi tiesu vai administratīvā iestāde, pagaidu finansējuma aizsardzību – uz gadījumiem, kad tiek piemērota ex ante kontrole. Ex ante kontroles mehānismu attiecībā uz pagaidu finansējumu vai citiem darījumiem varētu veikt pārstrukturēšanas jomā praktizējošs speciālists, kreditoru komiteja vai tiesu vai administratīvā iestāde. Aizsardzība pret apstrīdēšanas prasībām un aizsardzība pret personīgo atbildību ir minimālās garantijas, kas būtu jāpiešķir pagaidu finansējumam un jaunam finansējumam. Tomēr, lai jaunus aizdevējus iedrošinātu uzņemties augstāku risku saistībā ar ieguldīšanu pastāvētspējīgā parādnieka uzņēmumā, kas nonācis finansiālās grūtībās, varētu būt nepieciešami papildu stimuli, piemēram, turpmākās maksātnespējas procedūrās piešķirot šādam finansējumam prioritāti, kas vismaz augstāka nekā nenodrošinātiem prasījumiem.

(69)

Lai veicinātu praksi, kas sekmē agrīnu preventīvu pārstrukturēšanu, ir vēlams, lai arī darījumiem, kas ir pienācīgi un uzreiz nepieciešami pārstrukturēšanas plāna apspriešanai vai īstenošanai, turpmākās maksātnespējas procedūrās tiktu piemērota aizsardzība pret apstrīdēšanas prasībām. Kad tiesu vai administratīvās iestādes nosaka izmaksu un maksu saprātīgumu un tūlītējo nepieciešamību, tām vajadzētu būt iespējai, piemēram, pašām ņemt vērā prognozes un aplēses, kas iesniegtas ietekmētajām personām, kreditoru komitejai, pārstrukturēšanas jomā praktizējošajam speciālistam vai tiesu vai administratīvajai iestādei. Dalībvalstīm šajā nolūkā vajadzētu būt iespējai arī prasīt, lai parādnieki iesniedz un atjaunina attiecīgās aplēses. Šādai aizsardzībai būtu jāpalielina noteiktība attiecībā uz darījumiem ar uzņēmumiem, par kuriem zināms, ka tie atrodas finansiālās grūtībās, un jāmazina kreditoru un ieguldītāju bažas, ka pārstrukturēšanas neizdošanās gadījumā visi šādi darījumi varētu tikt pasludināti par spēkā neesošiem. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt brīdi – pirms preventīvās pārstrukturēšanas procedūras uzsākšanas un atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas noteikšanas, – sākot no kura, maksas un izmaksas, kas izriet no pārstrukturēšanas plāna apspriešanas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai profesionālām konsultācijām, sāk izmantot aizsardzību pret apstrīdēšanas prasībām. Citu maksājumu un izmaksu gadījumā un darba ņēmēju algu maksājuma aizsardzības gadījumā šāds sākuma brīdis varētu būt arī apturēšanas noteikšana vai preventīvās pārstrukturēšanas procedūras uzsākšana.

(70)

Lai vēl vairāk veicinātu preventīvo pārstrukturēšanu, ir svarīgi nodrošināt, ka pārvaldes institūciju amatpersonas netiek atturētas no saprātīgu darījumdarbības lēmumu pieņemšanas vai saprātīgu komerciālu risku uzņemšanās, it īpaši tad, ja šāda rīcība uzlabotu izredzes uz potenciāli pastāvētspējīgu uzņēmumu pārstrukturēšanu. Ja sabiedrība ir nonākusi finansiālās grūtībās, tās pārvaldes institūciju amatpersonām būtu jāveic pasākumi nolūkā pēc iespējas mazināt zaudējumus un izvairīties no maksātnespējas, piemēram: profesionālu konsultāciju, tostarp par pārstrukturēšanu un maksātnespēju, izmantošana, piemēram, attiecīgā gadījumā izmantojot agrīnas brīdināšanas rīkus; sabiedrības aktīvu aizsargāšana, lai tām saglabātu pēc iespējas lielu to vērtību un izvairītos no pamataktīvu zaudēšanas; uzņēmuma struktūras un funkciju apsvēršana, lai pārbaudītu tā pastāvētspēju un mazinātu izdevumus; atturēšanās no sabiedrības iesaistīšanās tādu veidu darījumos, uz kuriem varētu attiekties apstrīdēšanas prasības, ja vien tam nav pienācīga ekonomiskā pamatojuma; tirdzniecības turpināšana apstākļos, kad ir piemēroti tā rīkoties, lai pēc iespējas palielinātu darbību turpinošā uzņēmuma vērtību; apspriešanās ar kreditoriem un preventīvās pārstrukturēšanas procedūru uzsākšana.

(71)

Ja parādnieks ir tuvu maksātnespējai, svarīgi ir kreditoru pamatotās intereses aizsargāt arī no vadības lēmumiem, kas var ietekmēt parādnieka mantas kopuma stāvokli, it īpaši tad, ja minētie lēmumi varētu izraisīt tālāku pārstrukturēšanai pieejamās vai kreditoriem sadalāmās mantas vērtības samazināšanos. Tādēļ ir nepieciešams nodrošināt, lai šādos apstākļos komercsabiedrības pārvaldes institūciju amatpersonas izvairītos no tīšām vai rupji neuzmanīgām darbībām, kuru rezultātā dažas personas iegūst uz ieinteresēto personu rēķina, un izvairītos piekrist darījumiem par cenu, kas zemāka par tirgus vērtību, vai veicot tādas darbības, kas vienai vai vairākām ieinteresētajām personām sniedz netaisnīgas priekšrocības. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai īstenot attiecīgos šīs direktīvas noteikumus, nodrošinot, ka tiesu vai administratīvās iestādes, kad tās izvērtē, vai pārvaldes institūcijas amatpersonai ir jāatbild par rūpības pienākuma pārkāpšanu, ņem vērā šajā direktīvā paredzētos noteikumus par pārvaldes institūciju amatpersonu pienākumiem. Šīs direktīvas mērķis nav izveidot jebkādu hierarhiju starp dažādajām pusēm, kuru intereses ir pienācīgi jāņem vērā. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai lemt par šādas hierarhijas izveidi. Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu valsts noteikumi par lēmumu pieņemšanas procesiem sabiedrībā.

(72)

Uzņēmēji, kuri veic tirdzniecību, darījumdarbību, amatniecību vai darbojas neatkarīgā, pašnodarbinātas personas profesijā, var kļūt maksātnespējīgi. Atšķirības dalībvalstīs attiecībā uz iespēju atsākt darbību no jauna varētu stimulēt to, ka uzņēmēji ar pārmērīgām parādsaistībām vai maksātnespējīgi uzņēmēji pārceļas uz dalībvalsti, kas nav dalībvalsts, kurā viņi veic uzņēmējdarbību, lai panāktu saistību dzēšanu īsākā laikposmā vai pievilcīgākus saistību dzēšanas nosacījumus, kas palielina juridisko nenoteiktību un kreditoru izmaksas saistībā ar to prasījumu atgūšanu. Turklāt neatkarīgi no tā, ka pierādījumi liecina, ka uzņēmējiem, kuri ir kļuvuši maksātnespējīgi, ir lielākas izredzes gūt panākumus nākamajā reizē, maksātnespējas sekas, it īpaši ar to saistītie sociālie aizspriedumi, juridiskās sekas (piemēram, aizliegums uzņēmējiem sākt un veikt uzņēmējdarbību) un nemitīgā nespēja samaksāt parādus ir uzskatāmas par svarīgiem bremzējošiem faktoriem uzņēmējiem, kuri vēlas izveidot uzņēmumu vai izmantot otro iespēju.

(73)

Tāpēc būtu jāveic pasākumi, lai samazinātu pārmērīgu parādsaistību vai maksātnespējas negatīvo ietekmi uz uzņēmējiem, jo īpaši pieļaujot pilnīgu parādsaistību dzēšanu pēc konkrēta laikposma un ierobežojot saistībā ar parādnieka pārmērīgām parādsaistībām vai maksātnespēju pieņemtajos lēmumos paredzētās diskvalifikācijas ilgumu. Jēdziens “maksātnespēja” būtu jādefinē valsts tiesību aktos, un tas varētu nozīmēt pārmērīgas parādsaistības. Jēdzienam “uzņēmējs” šīs direktīvas nozīmē nekādi nebūtu jāietekmē sabiedrības vadītāju vai pārvaldes institūciju amatpersonu amata pienākumi, kuriem būtu jāpiemēro valsts tiesību akti. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izlemt, kā saņemt saistību dzēšanu, tostarp iespējai pieprasīt, lai parādnieks lūdz saistību dzēšanu.

(74)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pielāgot maksātnespējīgo uzņēmēju atmaksas pienākumus, ja būtiski mainās viņu finanšu stāvoklis, neskatoties uz to, vai tas uzlabojas, vai pasliktinās. Šajā direktīvā nebūtu jāparedz prasība, ka atmaksas plānam ir nepieciešams kreditoru vairākuma atbalsts. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka uzņēmējiem nav liegts atmaksas plāna īstenošanas laikā sākt jaunu darbību tajā pašā vai citā jomā.

(75)

Parādsaistību dzēšanai vajadzētu būt iespējamai procedūrās, kurās ir ietverts atmaksas plāns, aktīvu realizācija vai abu kombinācija. Īstenojot minētos noteikumus, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai brīvi izvēlēties kādu no minētajām iespējām. Ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pieejama vairāk nekā viena procedūra, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai vismaz viena no minētajām procedūrām dotu maksātnespējīgiem uzņēmējiem iespēju parādsaistībām tikt pilnīgi dzēstām laikposmā, kas nepārsniedz trīs gadus. To procedūru gadījumā, kurās ir apvienota aktīvu realizācija un atmaksas plāns, saistību dzēšanas laikposmam būtu jāsākas vēlākais no dienas, kad atmaksas plānu ir apstiprinājusi tiesa vai kad to sāk īstenot, piemēram, kad ir veikts pirmais maksājums saskaņā ar plānu, bet tas varētu sākties arī agrāk, piemēram, tad, kad tiek pieņemts lēmums uzsākt procedūru.

(76)

Procedūrās, kurās nav ietverts atmaksas plāns, saistību dzēšanas laikposmam būtu jāsākas vēlākais no dienas, kad tiesu vai administratīvā iestāde pieņem lēmumu uzsākt procedūru, vai no dienas, kad ir noteikta maksātnespējīgā parādnieka manta. Lai aprēķinātu saistību dzēšanas laikposma ilgumu saskaņā ar šo direktīvu, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka jēdzienā “procedūras uzsākšana” nav ietverti pagaidu pasākumi, tādi kā saglabāšanas pasākumi vai pagaidu maksātnespējas procesa administratora iecelšana, ja vien šādi pasākumi neļauj realizēt aktīvus, tostarp atsavināt un sadalīt aktīvus kreditoriem. Maksātnespējīgā parādnieka manta nebūtu obligāti jānosaka ar oficiālu tiesu vai administratīvās iestādes lēmumu vai apstiprinājumu, ja vien šāds lēmums nav prasīts valsts tiesību aktos, un to varētu izdarīt, iesniedzot aktīvu un saistību inventāra sarakstu.

(77)

Ja procedūras gaita, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu, aptver uzņēmēja aktīvu realizāciju, dalībvalstīm nevajadzētu liegt paredzēt, ka saistību dzēšanas pieprasījums ir jāizskata atsevišķi no aktīvu realizācijas, ar noteikumu, ka šāds pieprasījums ir tādas procedūras gaitas sastāvdaļa, kura noslēdzas ar saistību dzēšanu saskaņā ar šo direktīvu. Lai saistību dzēšana darbotos, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai lemt par noteikumiem par pierādīšanas pienākumu, un tas nozīmē, ka vajadzētu būt iespējai, ka uzņēmējiem ar likumu var tikt izvirzīta prasība pierādīt savu pienākumu izpildi.

(78)

Ne visos apstākļos lietderīga ir pilnīga parādsaistību dzēšana vai diskvalifikācijas izbeigšana pēc laikposma, kas nepārsniedz trīs gadus, un tādēļ varētu būt nepieciešams ieviest tādas atkāpes no šā noteikuma, kuras ir pienācīgi pamatotas ar iemesliem, kas paredzēti valstu tiesību aktos. Piemēram, šādas atkāpes būtu jāievieš gadījumos, kad parādnieks ir negodīgs vai ir rīkojies negodprātīgi. Ja uzņēmējiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem nepiemēro godīguma un godprātības prezumpciju, godīguma un godprātības pierādīšanas pienākuma dēļ viņiem nevajadzētu rasties nevajadzīgām grūtībām vai apgrūtinājumam sākt piemērot procedūru.

(79)

Nosakot, vai uzņēmējs bijis negodīgs, tiesu vai administratīvās iestādes varētu ņemt vērā tādus apstākļus kā, piemēram: parādsaistību raksturs un apmērs, parādsaistību rašanās laiks, uzņēmēja centieni izpildīt savas parādsaistības un ievērot juridiski saistošus pienākumus, tostarp publiskās licencēšanas prasības un nepieciešamību pēc pareizas uzskaites; uzņēmēja darbības nolūkā apgrūtināt kreditoru iespējas izmantot pieejamos risinājumus; to pienākumu izpilde maksātnespējas gadījumā, kas noteikti uzņēmējiem, kuri ir sabiedrības pārvaldes institūcijas amatpersonas; un Savienības un valsts konkurences un darba tiesību aktu ievērošana. Vajadzētu būt iespējai šādas atkāpes ieviest arī tad, ja uzņēmējs nav izpildījis konkrētus juridiskus pienākumus, tostarp pienākumu maksimāli palielināt kreditoru ieņēmumus, kas varētu būt vispārējs pienākums radīt ienākumus vai aktīvus. Turklāt vajadzētu būt iespējai ieviest īpašas atkāpes, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu līdzsvaru starp parādnieka tiesībām un viena vai vairāku kreditoru tiesībām, piemēram, ja kreditors ir fiziska persona, kurai vajadzīga lielāka aizsardzība nekā parādniekam.

(80)

Atkāpe varētu būt pamatota arī tad, ja izmaksas saistībā ar procedūru, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu, tostarp tiesu un administratīvo iestāžu un speciālistu maksas, netiek segtas. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka ir iespējams atsaukt minētās saistību dzēšanas priekšrocības, ja, piemēram, parādnieka finanšu stāvoklis ir ievērojami uzlabojies neparedzētu apstākļu dēļ, piemēram, laimējot loterijā vai saņemot mantojumu vai dāvinājumu. Nevajadzētu atturēt dalībvalstis paredzēt papildu atkāpes precīzi noteiktos apstākļos un pienācīgi pamatotos gadījumos.

(81)

Ja pastāv pienācīgi pamatots iemesls valsts tiesību aktos, varētu būt lietderīgi ierobežot saistību dzēšanas iespēju konkrētām parāda kategorijām. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nodrošinātos parādus no saistību dzēšanas iespējas izslēgt tikai līdz tādai vērtībai, kas nepārsniedz valsts tiesību aktos noteikto nodrošinājuma vērtību, savukārt pārējo parādu būtu jāuzskata par nenodrošinātu parādu. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pienācīgi pamatotos gadījumos izslēgt arī citas parādu kategorijas.

(82)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka tiesu vai administratīvās iestādes var vai nu ex officio, vai pēc tādas personas pieprasījuma, kurai ir leģitīmas intereses, pārbaudīt, vai uzņēmēji ir izpildījuši nosacījumus, lai panāktu pilnīgu parādsaistību dzēšanu.

(83)

Ja uzņēmēja atļauja vai licence nodarboties ar konkrētu amatniecību, darījumdarbību, tirdzniecību vai darboties profesijā ir atteikta vai atsaukta ar diskvalifikācijas lēmumu, ar šo direktīvu nebūtu jāliedz dalībvalstīm prasīt, lai uzņēmējs iesniegtu pieteikumu jaunai atļaujai vai licencei pēc diskvalifikācijas termiņa beigām. Ja dalībvalsts iestāde pieņem lēmumu par īpaši reglamentētu darbību, tai vajadzētu būt iespējai arī ņemt vērā – pat tad, ja diskvalifikācijas laikposms ir beidzies, – to, ka maksātnespējīgais uzņēmējs ir panācis parādsaistību dzēšanu saskaņā ar šo direktīvu.

(84)

Personīgi parādi vai ar profesiju saistīti parādi, kurus nav iespējams racionāli nošķirt, piemēram, kad kāds aktīvs tiek izmantots uzņēmēja profesionālajā darbībā, kā arī ārpus minētās darbības, būtu jāizskata vienā vienotā procedūrā. Ja dalībvalstis paredz, ka šādiem parādiem ir piemērojamas dažādas maksātnespējas procedūras, minētās procedūras ir jāsaskaņo. Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu iespēja izvēlēties visus uzņēmēja parādus izskatīt vienā vienotā procedūrā. Nevajadzētu atturēt dalībvalstis, kurās uzņēmējiem maksātnespējas procedūru laikā ir atļauts turpināt darījumdarbību uz sava rēķina, paredzēt, ka šādiem uzņēmējiem var piemērot jaunu maksātnespējas procedūras, ja šāda turpmāka darījumdarbība kļūst maksātnespējīga.

(85)

Ir nepieciešams saglabāt un palielināt to procedūru pārredzamību un prognozējamību, ar kurām tiek nodrošināti iznākumi, kas ir labvēlīgi uzņēmumu saglabāšanai un pieļauj otro iespēju uzņēmējiem vai kas dod iespēju efektīvi veikt pastāvētnespējīgu uzņēmumu likvidāciju. Ir arī nepieciešams samazināt maksātnespējas procedūru pārmērīgo ilgumu daudzās dalībvalstīs, kas izraisa juridisko nenoteiktību kreditoriem un ieguldītājiem un vājas atgūšanas likmes. Visbeidzot, ņemot vērā ar Regulu (ES) 2015/848 izveidotos mehānismus pastiprinātai sadarbībai starp tiesām un procesa administratoriem pārrobežu lietās, visu iesaistīto personu profesionālismu ir nepieciešams pacelt līdzīgi augstā līmenī visā Savienībā. Lai sasniegtu minētos mērķus, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai tādu tiesu un administratīvo iestāžu darbinieki, kas nodarbojas ar procedūrām, kas saistītas ar preventīvo pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu, būtu atbilstoši apmācīti un lai tiem būtu savu pienākumu izpildei nepieciešamās speciālās zināšanas. Šādu apmācību un speciālās zināšanas varētu apgūt arī, praktizējot tiesu vai administratīvās iestādes darbinieka profesiju pienākumus vai – pirms iecelšanas šādā profesijā – kādu citu attiecīgu profesiju pienākumus.

(86)

Šādai apmācībai un speciālajām zināšanām būtu jādod iespēja efektīvi pieņemt lēmumus ar potenciāli ievērojamu ekonomisku un sociālu ietekmi un nebūtu jāsaprot tādā nozīmē, ka tiesu iestādes darbiniekiem ir jāizskata vienīgi pārstrukturēšanas, maksātnespējas un parādsaistību dzēšanas lietas. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītās procedūras varētu veikt efektīvi un ātri. Specializētu tiesu vai palātu izveide vai specializētu tiesnešu iecelšana saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, kā arī jurisdikcijas koncentrēšana ierobežota skaita tiesu vai administratīvajās iestādēs būtu efektīvs veids, kā sasniegt juridiskās noteiktības un procedūru efektivitātes mērķus. Dalībvalstīm nevajadzētu būt pienākumam prasīt, ka ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītās procedūras ir prioritāras salīdzinājumā ar citām procedūrām.

(87)

Dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, lai pārstrukturēšanas, maksātnespējas un parādsaistību dzēšanas jomā praktizējošie speciālisti, kurus iecēlušas tiesu vai administratīvās iestādes (“praktizējoši speciālisti”), būtu: atbilstoši apmācīti; iecelti pārredzamā veidā, pienācīgi ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt efektīvas procedūras; uzraudzīti, kad viņi veic savus uzdevumus; un lai viņi savus uzdevumus veiktu godīgi. Ir svarīgi, lai praktizējošie speciālisti ievērotu parastos standartus attiecībā uz šādiem pienākumiem, piemēram, lai tiem būtu profesionālās atbildības apdrošināšana. Atbilstošu apmācību, kvalifikācijas un speciālās zināšanas praktizējošie speciālisti varētu iegūt arī, praktizējot savu profesiju. Dalībvalstīm nevajadzētu būt pienākumam pašām nodrošināt vajadzīgo apmācību – to varētu nodrošināt, piemēram, profesionālās apvienības vai citas struktūras. Maksātnespējas procesa administratori, kas definēti Regulā (ES) 2015/848, būtu jāiekļauj šīs direktīvas darbības jomā.

(88)

Šai direktīvai nebūtu jāattur dalībvalstis paredzēt, ka praktizējošus speciālistus izvēlas parādnieks, kreditori vai kreditoru komiteja no saraksta vai rezervēm, ko iepriekš ir apstiprinājusi tiesu vai administratīvā iestāde. Izvēloties praktizējošu speciālistu, parādniekam, kreditoriem vai kreditoru komitejai varētu piešķirt novērtējuma brīvību attiecībā uz praktizējoša speciālista speciālajām zināšanām un pieredzi kopumā un prasībām konkrētā gadījumā. Parādniekus, kas ir fiziskas personas, varētu atbrīvot no šāda pienākuma vispār. Ieceļot praktizējošu speciālistu gadījumos ar pārrobežu elementiem, cita starpā vajadzētu ņemt vērā praktizējošā speciālista spēju izpildīt pienākumus saskaņā ar Regulu (ES) 2015/848, sazināties un sadarboties ar maksātnespējas procesa administratoriem un tiesu un administratīvajām iestādēm no citām dalībvalstīm, kā arī to cilvēkresursus un administratīvos resursus darbam ar potenciāli sarežģītām lietām. Dalībvalstis nebūtu jāattur paredzēt, ka praktizējošu speciālistu izraugās ar citām metodēm, piemēram, izlases veida atlase ar programmatūru, ar noteikumu, ka tiek nodrošināts, ka, izmantojot minētās metodes, pienācīgi tiek ņemta vērā praktizējošā speciālista pieredze un speciālās zināšanas. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai lemt par veidu, kā iebilst pret praktizējoša speciālista izraudzīšanu vai iecelšanu vai kā pieprasīt praktizējoša speciālista aizstāšanu, piemēram, ar kreditoru komitejas starpniecību.

(89)

Uz praktizējošiem speciālistiem būtu jāattiecina pārraudzības un regulatīvi mehānismi, kuros vajadzētu ietvert efektīvus pasākumus attiecībā uz tādu praktizējošu speciālistu pārskatatbildību, kuri nav izpildījuši savus pienākumus, piemēram: praktizējošu speciālistu maksas samazināšana; izslēgšana no tādu praktizējošu speciālistu saraksta vai rezervēm, kurus var iecelt maksātnespējas lietās; un vajadzības gadījumā disciplinārsodu, administratīvu sodu vai kriminālsodu piemērošana. Šādiem pārraudzības un regulatīviem mehānismiem nebūtu jāskar noteikumi valsts tiesību aktos par civiltiesisko atbildību par zaudējumiem līgumsaistību vai ārpuslīgumisku saistību pārkāpumu gadījumos. Nebūtu jāprasa, lai dalībvalstis izveidotu īpašas iestādes vai struktūras. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka informācija par iestādēm un struktūrām, kuras īsteno pārraudzību attiecībā uz praktizējošajiem speciālistiem, ir publiski pieejama. Informācijas nolūkiem pietiekamai vajadzētu būt atsaucei, piemēram, uz tiesu vai administratīvu iestādi. Principā vajadzētu būt iespējai šādus standartus sasniegt bez nepieciešamības radīt jaunas profesijas vai kvalifikācijas valsts tiesību aktos. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai attiecināt noteikumus par praktizējošu speciālistu apmācību un uzraudzību arī uz citiem praktizējošiem speciālistiem, uz kuriem šī direktīva neattiecas. Dalībvalstīm nevajadzētu būt pienākumam paredzēt, ka strīdiem par atlīdzību ir nosakāma augstāka prioritāte par citām procedūrām.

(90)

Lai vēl vairāk mazinātu procedūru ilgumu, veicinātu kreditoru sekmīgāku iesaistīšanos ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītajās procedūrās un lai nodrošinātu līdzīgus nosacījumus visiem kreditoriem neatkarīgi no tā, kur Savienībā tie atrodas, dalībvalstīm būtu jāievieš noteikumi, kas parādniekiem, kreditoriem, praktizējošiem speciālistiem un tiesu un administratīvajām iestādēm ļauj izmantot elektroniskās saziņas līdzekļus. Tādēļ vajadzētu būt iespējai, ka tādi procesuālie pasākumi kā kreditoru prasījumu iesniegšana, kreditoru informēšana vai apstrīdējumu un pārsūdzību iesniegšana var tikt veikta ar elektroniskās saziņas līdzekļiem. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka paziņojumus kreditoram var nosūtīt elektroniski tikai tad, ja attiecīgais kreditors ir devis iepriekšēju piekrišanu elektroniskai saziņai.

(91)

Ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru pusēm nebūtu jāuzliek par pienākumu izmantot elektroniskās saziņas līdzekļus, ja šāda izmantošana nav obligāta saskaņā ar valsts tiesību aktiem, neskarot iespēju dalībvalstīm ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītajās procedūrās izveidot obligātu sistēmu dokumentu elektroniskai iesniegšanai un izsniegšanai. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izvēlēties elektroniskās saziņas līdzekļus. Šādu līdzekļu piemēri varētu iekļaut speciāli izveidotu sistēmu elektroniskai šādu dokumentu nosūtīšanai vai e-pasta izmantošana, neliedzot dalībvalstīm iespēju ieviest elementus, kuru mērķis ir garantēt elektronisko sūtījumu drošību, piemēram, elektronisko parakstu, vai uzticamības pakalpojumus, piemēram, elektroniskos piegādes pakalpojums, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 910/2014 (17).

(92)

Ir svarīgi apkopot ticamus un salīdzināmus datus par ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru rezultātiem, lai varētu uzraudzīt šīs direktīvas īstenošanu un piemērošanu. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāvāc un jāapkopo dati, kas ir pietiekami detalizēti, lai dotu iespēju veikt precīzu novērtējumu par to, kā direktīva darbojas praksē, un minētie dati būtu jādara zināmi Komisijai. Datu sniegšanas veidlapa, kas paredzēta šādu datu pārsūtīšanai Komisijai, būtu jāizveido Komisijai, kurai palīdz komiteja Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011 (18) nozīmē. Veidlapā būtu jāiekļauj saraksts ar visām dalībvalstīm kopīgo procedūru galvenajiem rezultātiem. Piemēram, pārstrukturēšanas procedūras gadījumā minētie galvenie rezultāti varētu būt šādi: tiesas apstiprināts plāns; plāni, kurus tiesa nav apstiprinājusi; pārstrukturēšanas procedūras, kuras ir pārvērstas likvidācijas procedūrās vai izbeigtas, jo likvidācijas procedūras tika uzsāktas, pirms tiesa bija apstiprinājusi plānu. Nebūtu jāprasa, lai dalībvalstis informētu par rezultātu veidu sadalījumu attiecībā uz tādām procedūrām, kuras noslēdzas pirms jebkādu attiecīgu pasākumu veikšanas, tā vietā tās varētu informēt par visu to procedūru kopējo skaitu, kuras atzītas par nepieņemamām, noraidītas vai atsauktas pirms to uzsākšanas.

(93)

Datu sniegšanas veidlapā būtu jāiekļauj saraksts ar iespējām, ko dalībvalstis varētu ņemt vērā, kad tās nosaka parādnieka lielumu, atsaucoties uz vienu vai vairākiem elementiem MVU un lielo uzņēmumu definīcijā, kuri ir kopīgi visās dalībvalstīs. Sarakstā būtu jāiekļauj iespēja noteikt parādnieku lielumu, pamatojoties tikai uz darba ņēmēju skaitu. Veidlapā: būtu jādefinē arī vidējo izmaksu un vidējo atgūšanas likmju elementi, par kuriem dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai vākt datus brīvprātīgi; vajadzētu būt norādēm par elementiem, ko varētu ņemt vērā, kad dalībvalstis izmanto paraugu atlases metodi, piemēram, par paraugu izmēriem, lai nodrošinātu reprezentativitāti ģeogrāfiskā sadalījuma, parādnieku lieluma un nozares izpratnē; un būtu jāietver dalībvalstīm iespēja sniegt jebkādu pieejamu papildu informāciju, piemēram, par parādnieku aktīvu un saistību kopējo apjomu.

(94)

Finanšu tirgu stabilitāte lielā mērā ir atkarīga no finanšu nodrošinājuma mehānismiem, it īpaši, kad nodrošinājums tiek sniegts saistībā ar dalību izraudzītās sistēmās vai centrālo banku operācijās un kad centrālajiem darījumu partneriem tiek sniegta drošības rezerve. Tā kā to finanšu instrumentu vērtība, kas sniegti kā nodrošinājums, var būt ļoti svārstīga, ir izšķiroši svarīgi realizēt to vērtību ātri, pirms tā samazinās. Tāpēc Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/26/EK (19) un 2002/47/EK (20) noteikumi un Regula (ES) Nr. 648/2012 būtu jāpiemēro neatkarīgi no šīs direktīvas noteikumiem. Dalībvalstīm būtu jāļauj savstarpējā ieskaita, tostarp noslēguma ieskaita, līgumus atbrīvot no atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas sekām pat tādos apstākļos, kad uz tiem neattiecas Direktīva 98/26/EK un 2002/47/EK un Regula (ES) Nr. 648/2012, ja šādu līgumu izpilde ir panākama saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem pat tad, ja ir uzsākta maksātnespējas procedūra.

Tas varētu attiekties uz būtisku skaitu jumta līgumu, ko gan nefinanšu, gan finanšu darījumu partneri plaši izmanto finanšu, enerģijas un izejvielu tirgos. Šādi līgumi samazina sistēmiskos riskus, jo īpaši atvasināto instrumentu tirgos. Tāpēc šādus līgumus varētu atbrīvot no ierobežojumiem, kas ar maksātnespējas tiesību aktiem noteikti izpildāmiem līgumiem. Tādējādi dalībvalstīm būtu arī jāļauj no atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas sekām atbrīvot likumiskus ieskaita līgumus, tostarp noslēguma ieskaita līgumus, kuri darbojas pirms uzsāktas maksātnespējas procedūras. Atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana tomēr būtu jāattiecina uz summu, kas rodas ieskaita līgumu, tostarp noslēguma ieskaita līgumu, darbības rezultātā.

(95)

Dalībvalstīm, kuras ir 2001. gada 16. novembrī Keiptaunā parakstītās Konvencijas par starptautiskajām garantijām attiecībā uz pārvietojamām iekārtām un tās protokolu puses, būtu jāspēj arī turpmāk izpildīt savas esošās starptautiskās saistības. Šīs direktīvas noteikumi par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumiem būtu jāpiemēro ar atkāpēm, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu minēto noteikumu piemērošanu, neskarot minētās Konvencijas un tās protokolu piemērošanu.

(96)

Sabiedrību tiesībām nebūtu nelabvēlīgi jāietekmē pārstrukturēšanas plāna pieņemšanas un īstenošanas procesa iedarbīgums. Tādēļ dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai atkāpties no prasībām, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2017/1132 (21) attiecībā uz pienākumiem sasaukt akcionāru (dalībnieku) sapulci un uz pirmpirkuma tiesību pamata akcijas (pamatkapitāla daļas) piedāvāt esošajiem akcionāriem (dalībniekiem), šādu atkāpi piemērojot tādā apmērā un uz tādu laikposmu, kāds nepieciešams, lai nodrošinātu, ka akcionāri (dalībnieki) neapgrūtina pārstrukturēšanas centienus, ļaunprātīgi izmantojot savas minētajā direktīvā paredzētās tiesības. Piemēram, dalībvalstīm varētu rasties vajadzība atkāpties no pienākuma sasaukt akcionāru (dalībnieku) sapulci vai atkāpes no normāliem laikposmiem gadījumos, kad vadībai ir jāveic steidzami pasākumi, lai saglabātu sabiedrības aktīvus, piemēram, lūdzot atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu, un ja tiek konstatēts būtisks un pēkšņs parakstītā kapitāla zudums un pastāv maksātnespējas iespējamība. Atkāpes no sabiedrību tiesībām varētu būt nepieciešamas arī tad, ja pārstrukturēšanas plānā ir paredzēta jaunu akciju (pamatkapitāla daļu) emisija, kuras prioritārā kārtā varētu piedāvāt kreditoriem, kapitalizējot parādsaistības, vai parakstītā kapitālā apjoma samazināšana uzņēmuma daļējas pārejas gadījumā. Šādām atkāpēm vajadzētu būt ierobežotām laikā, ciktāl dalībvalstis šādas atkāpes uzskata par vajadzīgām preventīvas pārstrukturēšanas regulējuma izveidei. Dalībvalstīm nevajadzētu būt pienākumam pilnībā vai daļēji, uz nenoteiktu vai uz ierobežotu laikposmu atkāpties no sabiedrību tiesībām, ja tās nodrošina, ka to sabiedrību tiesībās ietvertās prasības nelabvēlīgi neietekmē pārstrukturēšanas procesa iedarbīgumu, vai ja dalībvalstīm ir citi, vienlīdz iedarbīgi rīki, lai nodrošinātu, ka attiecīgi akcionāri (dalībnieki) nesamērīgi nekavē tāda pārstrukturēšanas plāna pieņemšanu vai īstenošanu, ar ko tiktu atjaunota uzņēmuma pastāvētspēja. Šajā kontekstā dalībvalstīm īpaša nozīme būtu jāpiešķir ar atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu un pārstrukturēšanas plāna apstiprināšanu saistīto noteikumu iedarbīgumam, kuru nevajadzētu nepamatoti mazināt ar akcionāru (dalībnieku) sapulču sasaukšanu vai to rezultātiem. Tādēļ Direktīva (ES) 2017/1132 būtu attiecīgi jāgroza. Dalībvalstīm vajadzētu būt zināmai izvērtēšanas brīvībai attiecībā uz to, kādas atkāpes valsts sabiedrību tiesību kontekstā ir nepieciešamas, lai efektīvi īstenotu šo direktīvu, un tām vajadzētu arī būt iespējai paredzēt līdzīgus atbrīvojumus no Direktīvas (ES) 2017/1132 maksātnespējas procedūrā, uz ko neattiecas šī direktīva, bet kuri ļauj veikt pārstrukturēšanas pasākumus.

(97)

Attiecībā uz datu sniegšanas veidlapas izveidošanu un turpmākām izmaiņām tajā īstenošanas pilnvaras būtu jāpiešķir Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 182/2011.

(98)

Komisijai būtu jāveic pētījums, lai izvērtētu nepieciešamību iesniegt tiesību akta priekšlikumus, ar kuriem reglamentē tādu personu maksātnespēju, kuras nedz nodarbojas ar tirdzniecību, nedz veic darījumdarbību, nedz strādā amatniecībā vai profesijā, kuras, būdamas patērētāji, ir rīkojušās godprātīgi, uz laiku vai pastāvīgi nespēj parādu dzēšanas termiņā tos samaksāt. Ar šādu pētījumu būtu jāizmeklē, vai minētajām personām jānodrošina iespējas iegādāties pamatpreces un pakalpojumus, lai viņām garantētu pienācīgus dzīves apstākļus.

(99)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (22) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(100)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus nevar pienācīgi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, jo atšķirības starp valstīs spēkā esošajiem pārstrukturēšanas un maksātnespējas regulējumiem turpinātu radīt šķēršļus brīvai kapitāla apritei un brīvībai veikt uzņēmējdarbību, bet tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(101)

Eiropas Centrālā banka sniedza atzinumu 2017. gada 7. jūnijā (23),

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I SADAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Priekšmets un piemērošanas joma

1.   Šajā direktīvā ir paredzēti noteikumi par:

a)

preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, kurš ir pieejams finansiālās grūtībās nonākušiem parādniekiem apstākļos, kad pastāv maksātnespējas iespējamība, un kura mērķis ir novērst maksātnespēju un nodrošināt parādnieku pastāvētspēju;

b)

procedūrām, ar kurām tiek panākta tādu parādsaistību dzēšana, kas radušās maksātnespējīgiem uzņēmējiem; un

c)

ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem.

2.   Šī direktīva neattiecas uz šā panta 1. punktā minētajām procedūrām, kas attiecas uz parādniekiem, kuri ir:

a)

apdrošināšanas sabiedrības vai pārapdrošināšanas sabiedrības, kas definētas Direktīvas 2009/138/EK 13. panta 1. un 4. punktā;

b)

kredītiestāde, kas definēta Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punktā;

c)

ieguldījumu brokeru sabiedrības vai kolektīvo ieguldījumu uzņēmumi, kas definēti Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 2. un 7. apakšpunktā;

d)

centrālie darījumu partneri, kas definēti Regulas (ES) Nr. 648/2012 2. panta 1. punktā;

e)

centrālie vērtspapīru depozitāriji, kas definēti Regulas (ES) Nr. 909/2014 2. panta 1. punkta 1) apakšpunktā;

f)

citas finanšu iestādes vai vienības, kas minētas Direktīvas 2014/59/ES 1. panta 1. punkta pirmajā daļā;

g)

publiskas struktūras saskaņā ar valsts tiesību aktiem; un

h)

fiziskas personas, kas nav uzņēmēji.

3.   Dalībvalstis no šīs direktīvas piemērošanas jomas var izslēgt 1. punktā minētās procedūras, kuras attiecas uz parādniekiem, kas ir finanšu vienības, kuras nav 2. punktā minētās un kuras sniedz tādus finanšu pakalpojumus, uz ko attiecas speciāla kārtība, saskaņā ar kuru valstu uzraudzības vai noregulējuma iestādēm ir plašas pilnvaras iejaukties, kas ir pielīdzināmas pilnvarām, kas Savienības un valsts tiesību aktos noteiktas attiecībā uz 2. punktā minētajām finanšu vienībām. Dalībvalstis minēto speciālo kārtību paziņo Komisijai.

4.   Dalībvalstis var 1. punkta b) apakšpunktā minēto procedūru piemērošanu attiecināt arī uz maksātnespējīgām fiziskām personām, kuras nav uzņēmēji.

Dalībvalstis var ierobežot 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanu, attiecinot to tikai uz juridiskām personām.

5.   Dalībvalstis var paredzēt, ka 1. punkta a) apakšpunktā minēto preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu nepiemēro šādiem prasījumiem vai tas tos neskar:

a)

esošo vai bijušo darba ņēmēju esošie vai turpmākie prasījumi;

b)

prasījumi saistībā ar uzturlīdzekļu piedziņu, kas izriet no ģimenes, vecāku un bērnu, laulības vai radniecības attiecībām; vai

c)

prasījumi, kas izriet no parādnieka atbildības par neatļautu darbību.

6.   Dalībvalstis nodrošina, ka preventīvās pārstrukturēšanas regulējums nekādi neietekmē tiesības uz uzkrāto aroda pensiju.

2. pants

Definīcijas

1.   Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

1)

“pārstrukturēšana” ir pasākumi, kuru mērķis ir pārstrukturēt parādnieka uzņēmumu un kuri ietver parādnieka aktīvu un saistību vai citas tā kapitāla struktūras sastāvdaļas sastāva, apstākļu vai struktūras maiņu, piemēram, uzņēmuma aktīvu vai sastāvdaļu pārdošanu un – ja to paredz valsts tiesību akti – darbību turpinoša uzņēmuma pārdošanu, kā arī jebkādas vajadzīgās operatīvās izmaiņas vai minēto elementu kombināciju;

2)

“ietekmētās personas” ir kreditori, tostarp, ja to paredz attiecīgās valsts tiesību akti, darba ņēmēji, vai kreditoru kategorijas un, ja to paredz attiecīgās valsts tiesību akti, kapitāla turētāji, kuru prasījumus vai intereses attiecīgi tieši ietekmē pārstrukturēšanas plāns;

3)

“kapitāla turētājs” ir persona, kurai ir īpašumtiesību dalība attiecībā uz parādnieku vai parādnieka darījumdarbību, tostarp akcionārs (dalībnieki), ciktāl minētā persona nav kreditors;

4)

“atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana” ir kreditora prasījuma pret parādnieku izpildes panākšanas tiesību pagaidu apturēšana, ko noteikusi tiesu vai administratīvā iestāde vai ko piemēro atbilstīgi likumam, un – ja tas paredzēts valsts tiesību aktos – kreditora prasījuma pret trešo personu, kas ir nodrošinājuma sniedzējs, izpildes panākšanas tiesību pagaidu apturēšana tiesvedības, administratīvā vai cita veida procesa kontekstā vai tiesību ārpustiesas kārtībā apķīlāt vai realizēt parādnieka aktīvus vai darījumdarbības pagaidu apturēšana;

5)

“izpildāms līgums” ir līgums starp parādnieku un vienu vai vairākiem kreditoriem, uz kura pamata laikā, kad tiek noteikta vai piemērota atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana, pusēm joprojām ir pienākumi, kuri tām ir jāizpilda;

6)

“kreditoru interešu ievērošanas kritērijs” ir kritērijs, kas ir izpildīts, ja neviena nepiekrītošā kreditora stāvoklis saistībā ar pārstrukturēšanas plānu nebūtu nelabvēlīgāks nekā šāda kreditora stāvoklis, ja tiktu piemērota parastā likvidācijas prioritāšu secība saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai nu likvidācijas gadījumā, neatkarīgi no tā, vai aktīvi tiek pārdoti pa daļām vai kā darbību turpinošs uzņēmums, vai arī nākamā labākā alternatīvā scenārija gadījumā, ja pārstrukturēšanas plāns netiktu apstiprināts;

7)

“jauns finansējums” ir jebkāda jauna finansiālā palīdzība, kuru piešķir esošs vai jauns kreditors, lai īstenotu pārstrukturēšanas plānu, un kura ir iekļauta šajā pārstrukturēšanas plānā;

8)

“pagaidu finansējums” ir jebkāda jauna finansiālā palīdzība, kuru piešķir esošs vai jauns kreditors un kurā ir ietverta vismaz finansiāla palīdzība atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas laikā, un kura ir pienācīga un nepieciešama uzreiz, lai parādnieka uzņēmums varētu turpināt darboties vai lai tiktu saglabāta vai palielināta šā uzņēmuma vērtība;

9)

“uzņēmējs” ir fiziska persona, kas veic tirdzniecību, darījumdarbību, darbojas amatniecībā vai profesijā;

10)

“pilnīga parādsaistību dzēšana” ir prasības uzņēmējiem samaksāt viņu vēl nesamaksāto dzēšamo parādu summu noraidīšana vai vēl nesamaksāto dzēšamo parādu summas kā tādas atcelšana, kura ir daļa no procedūras, kur varētu būt ietverta aktīvu realizācija vai atmaksas plāns, vai abi;

11)

“atmaksas plāns” ir programma, saskaņā ar kuru maksātnespējīgs uzņēmējs kreditoriem konkrētos datumos samaksā konkrētas summas, vai periodisks uzņēmēja rīcībā esošo ienākumu konkrētas daļas pārvedums kreditoriem saistību dzēšanas laikposmā;

12)

“pārstrukturēšanas jomā praktizējošs speciālists” ir persona vai struktūra, ko tiesa vai administratīvā iestāde iecēlusi, lai tā veiktu jo īpaši vienu vai vairākus no šādiem uzdevumiem:

a)

palīdzēt parādniekam vai kreditoriem izstrādāt vai apspriest pārstrukturēšanas plānu;

b)

pārstrukturēšanas plāna apspriešanas laikā uzraudzīt parādnieka darbību un ziņot tiesai vai administratīvajai iestādei;

c)

pārstrukturēšanas plāna apspriešanas laikā īstenot daļēju kontroli pār parādnieka aktīviem vai darbību.

2.   Šajā direktīvā šādi jēdzieni jāsaprot tā, kā tie definēti valsts tiesību aktos:

a)

maksātnespēja;

b)

maksātnespējas iespējamība;

c)

mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi (“MVU”).

3. pants

Agrīna brīdināšana un piekļuve informācijai

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka parādniekiem ir pieejams viens vai vairāki skaidri un pārredzami agrīnas brīdināšanas rīki, ar ko ir iespējams atklāt apstākļus, kas varētu radīt maksātnespējas iespējamību, un kas var viņiem signalizēt par nepieciešamību nekavējoties rīkoties.

Pirmās daļas nolūkos dalībvalstis var izmantot aktuālas IT tehnoloģijas, ar kurām dara zināmus vēstījumus un publisko paziņojumus.

2.   Pie agrīnās brīdināšanas rīkiem var piederēt šādi pasākumi:

a)

brīdināšanas mehānismi gadījumiem, kad parādnieks nav veicis konkrēta veida maksājumus;

b)

privātu vai publisku organizāciju sniegti konsultāciju pakalpojumi;

c)

stimuli, kas saskaņā ar valstu tiesību aktiem ir paredzēti trešām personām, kurām ir nozīmīga informācija par parādnieku, piemēram, grāmatveži, nodokļu un sociālās nodrošināšanas iestādes, lai norādītu parādniekam uz negatīvu attīstību.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka parādniekiem un darbinieku pārstāvjiem ir pieejama attiecīga un aktuāla informācija par pieejamajiem agrīnas brīdināšanas rīkiem, kā arī par pieejamām procedūrām un pasākumiem saistībā ar pārstrukturēšanu un parādsaistību dzēšanu.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka informācija par piekļuvi agrīnas brīdināšanas rīkiem ir publiski pieejama tiešsaistē un ka tā ir viegli pieejama un izklāstīta ērti lietojamā veidā, jo īpaši MVU.

5.   Dalībvalstis var sniegt atbalstu darbinieku pārstāvjiem parādnieka ekonomiskā stāvokļa izvērtēšanā.

II SADAĻA

PREVENTĪVĀS PĀRSTRUKTURĒŠANAS REGULĒJUMI

1. NODAĻA

Preventīvās pārstrukturēšanas regulējuma pieejamība

4. pants

Preventīvās pārstrukturēšanas regulējuma pieejamība

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka maksātnespējas iespējamības apstākļos parādnieki var izmantot preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, kas tiem dod pārstrukturēšanas iespēju nolūkā novērst maksātnespēju un nodrošināt savu pastāvētspēju, neskarot citus risinājumus ar mērķi izvairīties no maksātnespējas, tādējādi aizsargājot darbvietas un saglabājot uzņēmējdarbību.

2.   Dalībvalstis var paredzēt, ka parādnieki, attiecībā uz kuriem ir stājies spēkā spriedums par smagiem valsts tiesību aktos noteiktu grāmatvedības vai uzskaites pienākumu pārkāpumiem, preventīvās pārstrukturēšanas regulējumam var piekļūt vienīgi pēc tam, kad tie veikuši pienācīgus pasākumus, lai labotu pārkāpumus, par kuriem piemērots spriedums, tādējādi sniedzot kreditoriem informāciju, kas tiem ir nepieciešama, lai tie varētu pieņemt lēmumu pārstrukturēšanas sarunās.

3.   Dalībvalstis var saglabāt vai ieviest pastāvētspējas pārbaudi saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar noteikumu, ka šādas pārbaudes nolūks ir izslēgt parādniekus, kuriem nav pastāvētspējas izredžu, un ja to var veikt, nenodarot kaitējumu parādnieku aktīviem.

4.   Dalībvalstis var ierobežot to, cik reižu parādnieks konkrētā laikposmā var izmantot šajā direktīvā paredzēto preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu.

5.   Šajā direktīvā paredzētais preventīvās pārstrukturēšanas regulējums var sastāvēt no vienas vai vairākām procedūrām, pasākumiem vai noteikumiem, no kuriem daži var notikt ārpustiesas kārtībā, neskarot citus pārstrukturēšanas regulējumus, kas paredzēti valsts tiesību aktos.

Dalībvalstis nodrošina, ka parādniekiem un ietekmētajām personām šāds pārstrukturēšanas regulējums saskaņotā veidā piešķir tiesības un aizsardzības līdzekļus, kas paredzēti šajā sadaļā.

6.   Dalībvalstis var ieviest normas, kas tiesu vai administratīvās iestādes iesaistīšanos preventīvās pārstrukturēšanas regulējumā samazina līdz nepieciešamam un samērīgam minimumam, vienlaikus nodrošinot to, ka tiek aizsargātas visu ietekmēto personu un attiecīgo ieinteresēto personu tiesības.

7.   Šajā direktīvā paredzētais preventīvās pārstrukturēšanas regulējums ir pieejams pēc parādnieku pieteikuma.

8.   Dalībvalstis var arī paredzēt, ka šajā direktīva paredzētais preventīvās pārstrukturēšanas regulējums ir pieejams pēc kreditoru un darbinieku pārstāvju lūguma, ja tam piekrīt parādnieks. Dalībvalstis var attiecināt minēto prasību par parādnieka piekrišanas saņemšanu tikai uz gadījumiem, kad parādnieki ir MVU.

2. NODAĻA

Preventīvās pārstrukturēšanas plāna apspriešanas atvieglošana

5. pants

Parādnieka manta paša valdījumā

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka parādnieki, kas izmanto preventīvās pārstrukturēšanas procedūras, turpina pilnā apmērā vai vismaz daļēji īstenot kontroli pār saviem aktīviem un savu uzņēmumu ikdienas darbību.

2.   Ja nepieciešams, tiesu vai administratīvā iestāde par pārstrukturēšanas jomā praktizējoša speciālista iecelšanu lemj atkarībā no katra konkrētā gadījuma apstākļiem, izņemot konkrētus apstākļus, kad dalībvalstis var noteikt prasību šādu praktizējošu speciālistu iecelt obligāti ikvienā gadījumā.

3.   Dalībvalstis paredz, lai pārstrukturēšanas jomā praktizējošs speciālists, kurš palīdz parādniekam un kreditoriem izstrādāt un apspriest pārstrukturēšanas plānu, tiktu iecelts vismaz šādos gadījumos:

a)

ja atsevišķu izpildes panākšanas darbību vispārējo apturēšanu saskaņā ar 6. panta 3. punktu nosaka tiesu vai administratīvā iestāde, un tiesu vai administratīvā iestāde nolemj, ka šāds praktizējošs speciālists ir nepieciešams, lai aizsargātu pušu intereses;

b)

ja pārstrukturēšanas plāns ir jāapstiprina tiesu vai administratīvajai iestādei, izmantojot pārkategoriju piespiedu piemērošanu saskaņā ar 11. pantu; vai

c)

ja to pieprasa parādnieks vai kreditoru vairākums, ar noteikumu, ka pēdējā gadījumā kreditori sedz praktizējošā speciālista izmaksas.

6. pants

Atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka parādnieki var izmantot atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu, lai atbalstītu preventīvās pārstrukturēšanas regulējuma pārstrukturēšanas plāna apspriešanu.

Dalībvalstis var paredzēt, ka tiesu vai administratīvās iestādes var atteikt noteikt atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu, ja šāda apturēšana nav nepieciešama vai ja tādējādi netiktu sasniegts pirmajā daļā izklāstītais mērķis.

2.   Neskarot 4. un 5. punktu, dalībvalstis nodrošina, ka atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana var attiekties uz visa veida prasījumiem, tostarp nodrošinātiem prasījumiem un privileģētiem prasījumiem.

3.   Dalībvalstis var paredzēt, ka atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana var būt vispārēja un aptvert visus kreditorus, vai ka tā var būt ierobežota un aptvert vienu vai vairākus atsevišķus kreditorus vai kreditoru kategorijas.

Ja apturēšana ir ierobežota, apturēšanu piemēro tikai tiem kreditoriem, kuri saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir bijuši informēti par pārstrukturēšanas plāna apspriešanu vai par apturēšanu, kā minēts 1. punktā.

4.   Dalībvalstis konkrēti definētos apstākļos no atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas tvēruma var izslēgt konkrētus prasījumus vai prasījumu kategorijas, ja šāda izslēgšana ir pienācīgi pamatota un ja:

a)

nav domājams, ka izpildes panākšana kaitēs darījumdarbības pārstrukturēšanai; vai

b)

apturēšana netaisnīgi nelabvēlīgi ietekmētu minētos prasījumus izvirzījušos kreditorus.

5.   Šā panta 2. punkts neattiecas uz darba ņēmēju prasījumiem.

Atkāpjoties no pirmās daļas, dalībvalstis var darba ņēmēju prasījumiem piemērot 2. punktu, ja un ciktāl dalībvalstis nodrošina, ka šādu prasījumu samaksa tiek preventīvās pārstrukturēšanas regulējumos garantēta ar līdzīgu aizsardzības līmeni.

6.   Atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas sākotnējo ilgumu ierobežo līdz maksimālajam laikposmam, kas nepārsniedz četrus mēnešus.

7.   Neatkarīgi no 6. punkta dalībvalstis var pēc parādnieka, kreditora vai, attiecīgā gadījumā, pēc pārstrukturēšanas jomā praktizējoša speciālista lūguma dot tiesu vai administratīvajām iestādēm iespēju pagarināt atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas ilgumu vai noteikt atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu no jauna. Šādu atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas pagarinājumu vai jaunu apturēšanu nosaka vienīgi, ja precīzi noteikti apstākļi apliecina, ka šāds pagarinājums vai jauna apturēšana ir pienācīgi pamatota, piemēram:

a)

pārstrukturēšanas plāna apspriešanā ir gūti nozīmīgi panākumi;

b)

atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas turpināšanai nav netaisnīgas nelabvēlīgas ietekmes uz ietekmēto personu tiesībām vai interesēm; vai

c)

maksātnespējas procedūra, kas varētu noslēgties ar parādnieka likvidāciju saskaņā ar valsts tiesību aktiem, vēl nav uzsākta attiecībā uz parādnieku.

8.   Kopumā atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas ilgums, ieskaitot pagarināšanu un atjaunošanu, nepārsniedz divpadsmit mēnešus.

Ja dalībvalstis izvēlas šo direktīvu īstenot, izmantojot vienu vai vairākas no procedūrām vai pasākumiem, kas neatbilst paziņošanas nosacījumiem saskaņā ar Regulas (ES) 2015/848 A pielikumu, kopējais apturēšanas ilgums šādās procedūrās ir ierobežots līdz laikposmam, kas nepārsniedz četrus mēnešus, ja parādnieka galveno interešu centrs ir pārvietots uz citu dalībvalsti trīs mēnešu laikposmā pirms lūguma iesniegšanas par preventīvās pārstrukturēšanas procedūras uzsākšanu.

9.   Dalībvalstis nodrošina, ka tiesu vai administratīvās iestādes atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu var atcelt šādos gadījumos:

a)

apturēšana vairs neatbilst mērķim atbalstīt pārstrukturēšanas plāna apspriešanu, piemēram, ja kļūst acīmredzams, ka kreditoru procentuālā daļa, kura saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem ir pietiekama, lai novērstu pārstrukturēšanas plāna pieņemšanu, neatbalsta apspriešanas turpināšanu;

b)

pēc parādnieka vai pārstrukturēšanas jomā praktizējošā speciālista lūguma;

c)

kad tas paredzēts valsts tiesību aktos – ja atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana ir vai būtu netaisnīgi nelabvēlīgi ietekmējusi vienu vai vairākus kreditorus vai vienu vai vairākas kreditoru kategorijas; vai

d)

kad tas paredzēts valsts tiesību aktos – ja apturēšana var noslēgties ar kreditora maksātnespēju.

Dalībvalstis var paredzēt, ka atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas atcelšana saskaņā ar pirmo daļu ir iespējama tikai gadījumos, kad kreditoriem nav bijusi iespēja tikt uzklausītiem, pirms apturēšana bija stājusies spēkā vai pirms tiesu vai administratīvā iestāde bija noteikusi laikposma pagarināšanu.

Dalībvalstis var paredzēt minimālo laikposmu, kas nepārsniedz 6. punktā minēto laikposmu, kura laikā atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu nevar atcelt.

7. pants

Atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas sekas

1.   Ja valsts tiesību aktos paredzētais parādnieka pienākums iesniegt pieteikumu par tādas maksātnespējas procedūras uzsākšanu, kura varētu noslēgties ar parādnieka likvidāciju, rodas atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas laikā, minēto pienākumu aptur uz minētās apturēšanas laiku.

2.   Atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana, kas notiek saskaņā ar 6. pantu, uz apturēšanas laiku neļauj pēc viena vai vairāku kreditoru lūguma uzsākt tādu maksātnespējas procedūru, kura varētu noslēgties ar parādnieka likvidāciju.

3.   Dalībvalstis var atkāpties no 1. un 2. punkta gadījumā, ja parādnieks nav spējīgs paredzētajā termiņā samaksāt savus parādus. Šādos gadījumos dalībvalstis nodrošina, ka tiesu vai administratīvā iestāde var nolemt atstāt spēkā atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas priekšrocību, ja, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, tādas maksātnespējas procedūras uzsākšana, kura varētu noslēgties ar parādnieka likvidāciju, neatbilstu kreditoru vispārējām interesēm.

4.   Dalībvalstis paredz noteikumus, ar kuriem novērš, ka – sakarā ar parādiem, kuri radušies pirms apturēšanas tikai tādēļ, ka parādnieks tos nebija samaksājis, – kreditori, uz kuriem attiecas apturēšana, izvairās izpildīt vai izbeidz, paātrina vai citādi parādniekam nelabvēlīgā veidā pārveido būtiskus izpildāmus līgumus. Būtiskus izpildāmus līgumus saprot kā izpildāmus līgumus, kas ir nepieciešami uzņēmuma ikdienas darbības turpināšanai, tostarp līgumus par piegādēm, kuru apturēšanas dēļ iestātos parādnieka darbību dīkstāve.

Pirmā daļa neliedz dalībvalstīm piešķirt šādiem kreditoriem atbilstošus aizsardzības līdzekļus, lai novērstu, ka tiem minētās daļas rezultātā tiek radīta netaisnīga nelabvēlīga ietekme.

Dalībvalstis var noteikt, ka šo punktu piemēro arī nebūtiskiem izpildāmiem līgumiem.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka kreditori nedrīkst izvairīties no izpildāmu līgumu izpildes vai tos izbeigt, paātrināt vai citādi pārveidot parādniekam nelabvēlīgā veidā, izmantojot līguma klauzulu, kurā paredzēti šādi pasākumi, tikai šādu iemeslu dēļ:

a)

lūgums uzsākt preventīvās pārstrukturēšanas procedūru;

b)

lūgums apturēt atsevišķas izpildes panākšanas darbības;

c)

preventīvās pārstrukturēšanas procedūras uzsākšana; vai

d)

atsevišķu izpildes panākšanas darbību kā tādu apturēšanas noteikšana.

6.   Dalībvalstis var paredzēt, ka atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana neattiecas uz savstarpējā ieskaita līgumiem, tostarp noslēguma ieskaita līgumiem, finanšu tirgos, enerģijas tirgos un izejvielu tirgos pat apstākļos, kad 31. panta 1. punkts nav piemērojams, – ja šādu līgumu izpilde ir panākama saskaņā ar valstu maksātnespējas tiesību aktiem. Apturēšana tomēr attiecas uz prasījuma izpildes panākšanu, ko īsteno kreditors pret parādnieku, ja šis prasījums radies savstarpējā ieskaita līguma darbības rezultātā.

Pirmo daļu nepiemēro līgumiem par to preču, pakalpojumu vai energoresursu piegādi, kas nepieciešami parādnieka uzņēmuma darbībai, izņemot, ja šādi līgumi ir tādas pozīcijas veidā, kas tiek tirgota biržā vai citā tirgū, un ir tādi, ka tos jebkurā laikā var aizstāt ar pašreizējo tirgus vērtību.

7.   Dalībvalstis nodrošina, lai atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas pārtraukšana bez pārstrukturēšanas plāna pieņemšanas pati par sevi nebūtu iemesls tādas maksātnespējas procedūras uzsākšanai, kura varētu noslēgties ar parādnieka likvidāciju, ja vien nav izpildīti pārējie šādas uzsākšanas nosacījumi, kas paredzēti attiecīgās valsts tiesību aktos.

3. NODAĻA

Pārstrukturēšanas plāni

8. pants

Pārstrukturēšanas plānu saturs

1.   Dalībvalstis paredz, lai ikvienā pārstrukturēšanas plānā, kas tiek iesniegts pieņemšanai saskaņā ar 9. pantu vai apstiprināšanai tiesu vai administratīvajā iestādē saskaņā ar 10. pantu, būtu ietverta vismaz šāda informācija:

a)

parādnieka identitāte;

b)

parādnieka aktīvi un saistības pārstrukturēšanas plāna iesniegšanas brīdī, tostarp aktīvu vērtība, parādnieka ekonomiskās situācijas un darba ņēmēju stāvokļa apraksts un parādnieka grūtību cēloņu un apmēra apraksts;

c)

ietekmētās personas, kuras minētas individuāli vai aprakstītas pēc parāda kategorijām saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kā arī to prasījumi vai dalība, uz ko attiecas pārstrukturēšanas plāns;

d)

attiecīgā gadījumā – kategorijas, kurās pārstrukturēšanas plāna pieņemšanas vajadzībām apvienotas ietekmētās personas, un attiecīgā katras kategorijas prasījumu un dalības vērtība;

e)

attiecīgā gadījumā – personas, kuras minētas individuāli vai aprakstītas pēc parāda kategorijām saskaņā ar valsts tiesību aktiem un kuras neietekmē pārstrukturēšanas plāns,– kopā ar to iemeslu aprakstu, kāpēc ir ierosināts tās neietekmēt;

f)

attiecīgā gadījumā – pārstrukturēšanas jomā praktizējošā speciālista identitāte;

g)

pārstrukturēšanas plāna noteikumi, tostarp jo īpaši:

i)

jebkādi ierosinātie pārstrukturēšanas pasākumi, kas minēti 2. panta 1. punkta 1) apakšpunktā;

ii)

attiecīgā gadījumā – jebkādu ierosināto pārstrukturēšanas pasākumu ierosinātais ilgums;

iii)

darbinieku pārstāvju informēšanas un uzklausīšanas kārtība saskaņā ar Savienības un valsts tiesību aktiem;

iv)

attiecīgā gadījumā, vispārējā ietekme uz nodarbinātību, piemēram, atlaišanas, īstermiņa darbs vai tamlīdzīgi aspekti;

v)

parādnieka aplēstās finanšu plūsmas, ja tas paredzēts valsts tiesību aktos; un

vi)

jebkurš jauns finansējums, kas sagaidāms pārstrukturēšanas plāna ietvaros, un iemesli, kāpēc jaunais finansējums ir nepieciešams minētā plāna īstenošanai;

h)

pamatojums, kurā skaidrots, kāpēc ir saprātīgas izredzes ar pārstrukturēšanas plānu novērst parādnieka maksātnespēju un nodrošināt uzņēmuma pastāvētspēju, tostarp izklāstot priekšnosacījumus, kas vajadzīgi, lai plāns būtu sekmīgs. Dalībvalstis var pieprasīt, ka minēto pamatojumu sagatavo vai validē vai nu ārējs eksperts vai arī pārstrukturēšanas jomā praktizējošs speciālists, ja šāds praktizējošs speciālists ir iecelts.

2.   Dalībvalstis pārstrukturēšanas plāniem nodrošina tiešsaistē pieejamu visaptverošu pārbaudes sarakstu, kurš ir pielāgots MVU vajadzībām. Pārbaudes sarakstā ir ietvertas praktiskas nostādnes par to, kā pārstrukturēšanas plāns jāizstrādā saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

Pārbaudes sarakstu dara pieejamu attiecīgās dalībvalsts oficiālajā valodā vai valodās. Dalībvalstis apsver iespēju šo pārbaudes sarakstu darīt pieejamu vismaz vēl vienā citā valodā, it īpaši kādā no valodām, kas tiek izmantotas starptautiskajā darījumdarbībā.

9. pants

Pārstrukturēšanas plānu pieņemšana

1.   Dalībvalstis nodrošina, lai – neatkarīgi no tā, kurš iesniedz pieteikumu par preventīvās pārstrukturēšanas procedūru saskaņā ar 4. pantu, – parādniekiem būtu tiesības iesniegt pārstrukturēšanas plānus ietekmētajām personām pieņemšanai.

Dalībvalstis var arī paredzēt, ka kreditoriem un pārstrukturēšanas jomā praktizējošiem speciālistiem ir tiesības iesniegt pārstrukturēšanas plānus, un paredzēt to, saskaņā ar kādiem nosacījumiem viņi to var darīt.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka ietekmētās personas ir tiesīgas balsot par pārstrukturēšanas plāna pieņemšanu.

Personām, kuras pārstrukturēšanas plāns neietekmē, minētā plāna pieņemšanā nav balsošanas tiesību.

3.   Neatkarīgi no 2. punkta dalībvalstis var nepiešķirt balsošanas tiesības šādām personām:

a)

kapitāla turētāji;

b)

kreditori, kuru prasījumiem parastajā likvidācijas prioritāšu secībā ir zemāks rangs salīdzinājumā ar parasto, nenodrošināto kreditoru prasījumiem; vai

c)

jebkura ar parādnieku vai parādnieka darījumdarbību saistīta persona, kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir interešu konflikts.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka ietekmētās personas tiek apvienotas atsevišķās kategorijās, kuras pietiekami atspoguļo interešu kopīgumu, pamatojoties uz pārbaudāmiem kritērijiem, saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Pārstrukturēšanas plāna pieņemšanas vajadzībām atsevišķās kategorijās apvieno vismaz nodrošināto un nenodrošināto prasījumu kreditorus.

Dalībvalstis var arī paredzēt, ka darba ņēmēju prasījumus uzskata par atsevišķu kategoriju.

Dalībvalstis var paredzēt, ka parādnieki, kuri ir MVU, var izvēlēties ietekmētās personas neiedalīt atsevišķās kategorijās.

Dalībvalstis ievieš piemērotus pasākumus ar mērķi nodrošināt, ka kategoriju izveide tiek veikta tā, lai īpaši ņemtu vērā neaizsargāto kreditoru, piemēram, mazo piegādātāju, aizsardzību.

5.   Tiesu vai administratīvā iestāde pārbauda balsošanas tiesības un kategoriju izveidi, kad ir iesniegts lūgums apstiprināt pārstrukturēšanas plānu.

Dalībvalstis var pieprasīt, ka tiesu vai administratīvā iestāde balsošanas tiesības un kategoriju izveidi pārbauda un apstiprina agrākā posmā nekā pirmajā daļā minētajā posmā.

6.   Ietekmētās personas pieņem pārstrukturēšanas plānu, ar noteikumu, ka katrā kategorijā ir sasniegts šo personu prasījumu vai dalības apmēra vairākums. Dalībvalstis papildus var pieprasīt, lai katrā kategorijā būtu sasniegts ietekmēto personu skaita vairākums.

Dalībvalstis nosaka, kāds vairākums ir nepieciešams pārstrukturēšanas plāna pieņemšanai. Minētais vairākums nepārsniedz 75 % no katrā kategorijā pārstāvēto prasījumu vai dalības apmēra vai – attiecīgā gadījumā – no ietekmēto personu skaita katrā kategorijā.

7.   Neatkarīgi no 2.–6. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka oficiālu balsojumu par pārstrukturēšanas plāna pieņemšanu var aizstāt ar vienošanos, ko atbalsta nepieciešamais vairākums.

10. pants

Pārstrukturēšanas plānu apstiprināšana

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka vismaz šādi turpmāk minētie pārstrukturēšanas plāni ir saistoši iesaistītajām personām vienīgi tad, ja tos apstiprinājusi tiesu vai administratīvā iestāde:

a)

pārstrukturēšanas plāns, kas ietekmē to ietekmēto personu prasījumus vai dalību, kuras nepiekrīt pārstrukturēšanas plānam;

b)

pārstrukturēšanas plāns, kurā paredzēts jauns finansējums;

c)

pārstrukturēšanas plāns, saskaņā ar kuru tiek atlaists vairāk nekā 25 % darbaspēka, ja tas ir atļauts ar valsts tiesību aktiem.

2.   Dalībvalstis nodrošina, lai nosacījumi, ar kādiem tiesu vai administratīvā iestāde pārstrukturēšanas plānu var apstiprināt, būtu nepārprotami konkretizēti un tajos būtu ietverts vismaz sekojošais:

a)

pārstrukturēšanas plāns ir pieņemts saskaņā ar 9. pantu;

b)

pret kreditoriem ar pietiekamu interešu kopīgumu tai pašā kategorijā izturas vienlīdzīgi, un veidā, kas ir proporcionāls viņu prasījumam;

c)

pārstrukturēšanas plāns saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir paziņots visām ietekmētajām personām;

d)

ja ir nepiekrītoši kreditori, pārstrukturēšanas plāns atbilst kreditoru interešu ievērošanas kritērijam;

e)

attiecīgā gadījumā – jaunais finansējums ir nepieciešams pārstrukturēšanas plāna īstenošanai, un tam nav netaisnīgas nelabvēlīgas ietekmes uz kreditoru interesēm.

To, vai ir nodrošināta atbilstība pirmās daļas d) apakšpunktam, tiesu vai administratīvā iestāde pārbauda tikai tad, ja pārstrukturēšanas plāns tiek apstrīdēts, pamatojoties uz minēto iemeslu.

3.   Dalībvalstis nodrošina, lai tiesu vai administratīvajām iestādēm būtu iespēja atteikties apstiprināt pārstrukturēšanas plānu, ja, objektīvi spriežot, šādam plānam nebūtu izredžu novērst parādnieka maksātnespēju un nodrošināt uzņēmuma pastāvētspēju.

4.   Ja, lai pārstrukturēšanas plāns kļūtu saistošs, tam ir nepieciešams tiesu vai administratīvās iestādes apstiprinājums, dalībvalstis nodrošina, ka lēmums tiek pieņemts efektīvi, lai panāktu jautājuma ātru norisi.

11. pants

Pārkategoriju piespiedu piemērošana

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka pārstrukturēšanas plānu, kuru nav apstiprinājušas ietekmētās personas, kā paredzēts 9. panta 6. punktā, katrā balsošanas kategorijā, tiesu vai administratīvā iestāde var apstiprināt pēc parādnieka priekšlikuma vai ar parādnieka piekrišanu un ka tas kļūst saistošs nepiekrītošajām balsošanas kategorijām, ja pārstrukturēšanas plāns atbilst vismaz šādiem nosacījumiem:

a)

tas atbilst 10. panta 2. un 3. punktam;

b)

to ir apstiprinājis:

i)

ietekmēto personu balsošanas kategoriju vairākums, ar noteikumu, ka vismaz viena no minētajām kategorijām ir nodrošināto kreditoru kategorija vai tai ir augstāks prioritātes rangs nekā parasto, nenodrošināto kreditoru kategorijai; vai, ja tas nenotiek;

ii)

vismaz viena ietekmēto personu balsošanas kategorija vai, ja tas paredzēts valsts tiesību aktos, tiesībās ierobežotu personu kategorija, kas nav kapitāla turētāju kategorija vai jebkura cita kategorija, kura pēc parādnieka kā darbību turpinoša uzņēmuma vērtēšanas nesaņemtu nekādu maksājumu vai nesaglabātu nekādu dalību, vai, ja tas paredzēts valsts tiesību aktos, varētu pamatoti uzskatīt, ka tā nesaņemtu nekādu maksājumu vai nesaglabātu nekādu dalību, ja tiktu piemērota parastā likvidācijas prioritārā secība saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

c)

tas nodrošina, lai nepiekrītošās ietekmēto kreditoru balsošanas kategorijas būtu vismaz tikpat labvēlīgā situācijā kā citas tā paša prioritātes ranga kategorijas un labvēlīgākā situācijā nekā jebkuras zemākas prioritātes kategorijas; un

d)

neviena ietekmēto personu kategorija saskaņā ar pārstrukturēšanas plānu nevar saņemt vai paturēt vairāk par tās prasījumu vai dalības pilnu apjomu.

Atkāpjoties no pirmās daļas, dalībvalstis var noteikt, ka prasība saņemt parādnieka piekrišanu attiecas tikai uz gadījumiem, kad parādnieki ir MVU.

Dalībvalstis var palielināt plāna apstiprināšanai nepieciešamo ietekmēto personu kategoriju skaitu vai, ja tas paredzēts valsts tiesību aktos, tiesībās ierobežoto personu kategoriju skaitu, kā noteikts pirmās daļas b) apakšpunkta ii) punktā.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta c) apakšpunkta, dalībvalstis var paredzēt, ka nepiekrītošā ietekmēto kreditoru balsošanas kategorijas prasījumi tiek pilnībā apmierināti ar tādiem pašiem vai līdzvērtīgiem līdzekļiem, ja zemākas prioritātes kategorijai saskaņā ar pārstrukturēšanas plānu ir paredzēts saņemt kādu maksājumu vai saglabāt kādu dalību.

Dalībvalstis var saglabāt vai ieviest noteikumus, ar kuriem atkāpjas no pirmās daļas, ja tie ir nepieciešami pārstrukturēšanas plāna mērķu sasniegšanai un ja ar pārstrukturēšanas plānu netiek netaisnīgi nelabvēlīgi ietekmētas jebkādu ietekmēto personu tiesības vai intereses.

12. pants

Kapitāla turētāji

1.   Ja dalībvalstis 9.–11. panta piemērošanu neattiecina uz kapitāla turētājiem, tās ar citiem līdzekļiem nodrošina, lai minētie kapitāla turētāji nedrīkstētu nesamērīgi kavēt pārstrukturēšanas plāna pieņemšanu un apstiprināšanu vai radīt tai šķēršļus.

2.   Dalībvalstis arī nodrošina, lai kapitāla turētāji nedrīkstētu nesamērīgi kavēt pārstrukturēšanas plāna īstenošanu vai radīt tai šķēršļus.

3.   Dalībvalstis var pielāgot to, kas saskaņā ar šo pantu ir nesamērīga kavēšana vai šķēršļu radīšana, nolūkā ņemt vērā, inter alia, to, vai parādnieks ir MVU vai liels uzņēmums; ierosinātos pārstrukturēšanas pasākumus, kas skar kapitāla turētāju tiesības; kapitāla turētāja veidu; to, vai parādnieks ir juridiska vai fiziska persona; vai to, vai partneriem sabiedrībā ir ierobežota vai neierobežota atbildība.

13. pants

Darba ņēmēji

1.   Dalībvalstis nodrošina, lai ar preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu netiktu ietekmētas darba ņēmēju individuālās un kolektīvās tiesības atbilstīgi Savienības un valsts darba tiesībām, piemēram:

a)

tiesības uz kolektīvām sarunām un protesta akcijām; un

b)

tiesības uz informāciju un uzklausīšanu saskaņā ar Direktīvu 2002/14/EK un Direktīvu 2009/38/EK, jo īpaši:

i)

darbinieku pārstāvju informēšana par uzņēmuma vai uzņēmējdarbības darbību jaunāko un iespējamo attīstību un ekonomisko situāciju, dodot viņiem iespēju informēt parādnieku par bažām attiecībā uz darījumdarbības stāvokli un attiecība uz nepieciešamību apsvērt pārstrukturēšanas mehānismu izmantošanu;

ii)

darbinieku pārstāvju informēšana par jebkuru preventīvās pārstrukturēšanas procedūru, kas varētu ietekmēt nodarbinātību, piemēram, darbinieku iespējas atgūt savas algas un jebkurus turpmākos maksājumus, tostarp aroda pensijas;

iii)

darbinieku pārstāvju informēšana un uzklausīšana par pārstrukturēšanas plāniem, pirms tie tiek iesniegti pieņemšanai saskaņā ar 9. pantu vai apstiprināšanai tiesu vai administratīvajā iestādē saskaņā ar 10. pantu;

c)

tiesības, kas garantētas ar Direktīvām 98/59/EK, 2001/23/EK un 2008/94/EK.

2.   Ja pārstrukturēšanas plānā ir ietverti pasākumi, ar kuriem darba organizācijā vai līgumattiecībās ar darba ņēmējiem ievieš izmaiņas, minētie darba ņēmēji minētos pasākumus apstiprina, ja valsts tiesību aktos vai koplīgumos ir paredzēta apstiprināšana šādos gadījumos.

14. pants

Tiesu vai administratīvās iestādes veiktā vērtēšana

1.   Tiesu vai administratīvā iestāde pieņem lēmumu par parādnieka darījumdarbības vērtēšanu tikai tad, ja nepiekrītošā ietekmētā persona ir pārstrukturēšanas plānu apstrīdējusi, balstoties vai nu uz:

a)

apgalvojumu, ka nav izpildīts 2. panta 1. punkta 6) apakšpunktā minētais kreditoru interešu ievērošanas kritērijs; vai

b)

apgalvojumu, ka ir pārkāpti 11. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii) punktā minētie pārkategoriju piespiedu piemērošanas nosacījumi.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka tiesu vai administratīvās iestādes, lai pieņemtu lēmumu par vērtēšanu saskaņā ar 1. punktu, var iecelt vai uzklausīt pienācīgi kvalificētus lietpratējus.

3.   Šā panta 1. punkta piemērošanas nolūkā dalībvalstis nodrošina, ka nepiekrītošā ietekmētā persona apstrīdēšanu var īstenot, vēršoties tiesu vai administratīvajā iestādē, kas tiek lūgta apstiprināt pārstrukturēšanas plānu.

Dalībvalstis var nodrošināt, ka šādu apstrīdēšanu var īstenot lēmuma par pārstrukturēšanas plāna apstiprināšanu pārsūdzības ietvaros.

15. pants

Pārstrukturēšanas plānu sekas

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka pārstrukturēšanas plāni, kurus apstiprinājusi tiesu vai administratīvā iestāde, ir saistoši visām ietekmētajām personām, kuras minētas vai aprakstītas saskaņā ar 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka pārstrukturēšanas plāns neietekmē kreditorus, kuri nav iesaistīti šā plāna pieņemšanā saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

16. pants

Pārsūdzības

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka valsts tiesību aktos paredzētas pārsūdzības par tiesu iestādes pieņemtu lēmumu, ar ko apstiprināts vai noraidīts pārstrukturēšanas plāns, tiek iesniegtas augstākas instances tiesu iestādē.

Dalībvalstis nodrošina, ka pārsūdzības par administratīvas iestādes pieņemtu lēmumu, ar ko apstiprināts vai noraidīts pārstrukturēšanas plāns, tiek iesniegtas tiesu iestādē.

2.   Pārsūdzības risina efektīvi, nolūkā tās ātri izskatīt.

3.   Pārsūdzība par lēmumu, ar ko apstiprināts pārstrukturēšanas plāns, neaptur minētā plāna izpildi.

Atkāpjoties no šā punkta pirmās daļas, dalībvalstis var paredzēt, ka tiesu iestādes var apturēt pārstrukturēšanas plāna vai to daļu izpildi, ja tas ir nepieciešams un lietderīgi kādas personas interešu aizsardzībai.

4.   Dalībvalstis nodrošina, lai, ja pārsūdzība saskaņā ar 3. punktu tiek apmierināta, tiesu iestāde varētu:

a)

atcelt pārstrukturēšanas plānu; vai

b)

apstiprināt pārstrukturēšanas plānu – vai nu ar grozījumiem, ja tas paredzēts valsts tiesību aktos, vai bez grozījumiem.

Dalībvalstis var paredzēt, ka, ja pārstrukturēšanas plāns tiek apstiprināts saskaņā ar pirmās daļas b) apakšpunktu, jebkurai personai, kura ir cietusi finansiālus zaudējumus un kuras pārsūdzība ir apmierināta, tiek piešķirta kompensācija.

4. NODAĻA

Aizsardzība attiecībā uz jaunu finansējumu, pagaidu finansējumu un citiem ar pārstrukturēšanu saistītiem darījumiem

17. pants

Aizsardzība attiecībā uz jaunu finansējumu un pagaidu finansējumu

1.   Dalībvalstis nodrošina, lai jauns finansējums un pagaidu finansējums tiktu pienācīgi aizsargāts. Paredz vismaz, ka parādnieka vēlākas maksātnespējas gadījumā:

a)

jaunu finansējumu un pagaidu finansējumu neatzīst par spēkā neesošu, par tādu, kas var tikt atzīts par spēkā neesošu, vai par neizpildāmu; un

b)

šāda finansējuma piešķīrējiem nerodas civilā, administratīvā vai kriminālā atbildība, tā iemesla dēļ, ka šāds finansējums kaitē kreditoru kopumam, – izņemot, ja pastāv citi papildu iemesli, kas paredzēti attiecīgās valsts tiesību aktos.

2.   Dalībvalstis var paredzēt, ka 1. punktu piemēro tikai jaunam finansējumam, ja restrukturizācijas plānu ir apstiprinājusi tiesu vai administratīva iestāde, un pagaidu finansējumam, kuram ir tikusi piemērota ex ante kontrole.

3.   Dalībvalstis var izslēgt no 1. panta piemērošanas jomas pagaidu finansējumu, kas piešķirts pēc tam, kad parādnieks vairs nespēj paredzētajā termiņā samaksāt savus parādus.

4.   Dalībvalstis var paredzēt, ka personām, kas piešķir jaunu vai pagaidu finansējumu, tiek piešķirtas tiesības saņemt maksājumu ar augstāku prioritāti vēlāku maksātnespējas procedūru kontekstā salīdzinājumā ar citiem kreditoriem, kuru prasījumiem citādi būtu augstāka vai vienāda prioritāte.

18. pants

Aizsardzība attiecībā uz citiem ar pārstrukturēšanu saistītiem darījumiem

1.   Neskarot 17. pantu, dalībvalstis nodrošina, ka jebkuras vēlākas parādnieka maksātnespējas gadījumā darījumi, kas ir pienācīgi un uzreiz nepieciešami pārstrukturēšanas plāna apspriešanai, netiek atzīti par spēkā neesošiem, par tādiem, kas var tikt atzīti par spēkā neesošiem, vai par neizpildāmiem tā iemesla dēļ, ka šādi darījumi kaitē kreditoru kopumam, – izņemot, ja pastāv citi papildu iemesli, kas paredzēti attiecīgās valsts tiesību aktos.

2.   Dalībvalstis var paredzēt, ka 1. punktu piemēro tikai tad, kad plānu ir apstiprinājusi tiesu vai administratīvā iestāde vai kad šādiem darījumiem ir tikusi piemērota ex ante kontrole.

3.   Dalībvalstis no 1. panta piemērošanas jomas var izslēgt darījumus, kas veikti pēc tam, kad parādnieks vairs nespēj paredzētajā termiņā atmaksāt savus parādus.

4.   Šā panta 1. punktā minētie darījumi aptver vismaz:

a)

maksājumu, ar ko sedz maksas un izmaksas saistībā ar pārstrukturēšanas plāna apspriešanu, pieņemšanu vai apstiprināšanu;

b)

maksājumu, ar ko sedz maksas un izmaksas saistībā ar profesionālām konsultācijām ciešā saistībā ar pārstrukturēšanu;

c)

darba ņēmēju algu maksājumu par jau paveiktu darbu, neskarot citu aizsardzību, kas paredzēta Savienības vai valsts tiesību aktos;

d)

jebkādus maksājumus un izmaksas parasti veiktās darījumdarbības ietvaros, kuri nav a) līdz c) apakšpunktā minētie.

5.   Neskarot 17. pantu, dalībvalstis nodrošina, ka jebkuras vēlākas parādnieka maksātnespējas gadījumā darījumi, kas ir pienācīgi un uzreiz nepieciešami pārstrukturēšanas plāna īstenošanai un kas ir veikti saskaņā ar pārstrukturēšanas plānu, ko apstiprinājusi tiesu vai administratīvā iestāde, netiek atzīti par spēkā neesošiem, par tādiem, kas var tikt atzīti par spēkā neesošiem, vai par neizpildāmiem tā iemesla dēļ, ka šādi darījumi kaitē kreditoru kopumam, – izņemot, ja pastāv citi papildu iemesli, kas paredzēti attiecīgās valsts tiesību aktos.

5. NODAĻA

Pārvaldes institūciju amatpersonu pienākumi

19. pants

Pārvaldes institūciju amatpersonu pienākumi maksātnespējas iespējamības apstākļos

Dalībvalstis nodrošina, ka maksātnespējas iespējamības apstākļos pārvaldes institūciju amatpersonas pienācīgi ņem vērā vismaz šādus aspektus:

a)

kreditoru, kapitāla turētāju un citu ieinteresēto personu intereses;

b)

nepieciešamību veikt pasākumus, lai izvairītos no maksātnespējas; un

c)

nepieciešamību izvairīties no tīšas vai rupji neuzmanīgas rīcības, kas apdraud uzņēmuma pastāvētspēju.

III SADAĻA

PARĀDSAISTĪBU DZĒŠANA UN DISKVALIFIKĀCIJA

20. pants

Saistību dzēšanas iespējas

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka maksātnespējīgiem uzņēmējiem ir pieejama vismaz viena procedūra, kas var noslēgties ar pilnīgu parādsaistību dzēšanu saskaņā ar šo direktīvu.

Dalībvalstis var pieprasīt, lai tiktu izbeigta tāda tirdzniecība, darījumdarbība, amatniecība vai profesija, ar kuru ir saistīti maksātnespējīga uzņēmēja parādi.

2.   Dalībvalstis, kurās pilnīga parādsaistību dzēšana ir atkarīga no tā, vai uzņēmējs daļēji veic parādu atmaksu, nodrošina, lai saistītais atmaksas pienākums būtu balstīts uz uzņēmēja konkrēto stāvokli un, jo īpaši, lai tas būtu samērīgs ar uzņēmēja apķīlājamajiem vai rīcībā esošajiem ienākumiem un aktīviem saistību dzēšanas laikposmā, un lai tajā būtu ņemtas vērā kreditoru taisnīgās intereses.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmēji, kuriem ir dzēstas parādsaistības, var izmantot spēkā esošos valsts regulējumus, kuros ir paredzēts darījumdarbības atbalsts uzņēmējiem, tostarp to, ka viņiem ir piekļuve attiecīgai un atjauninātai informācijai par šiem regulējumiem.

21. pants

Saistību dzēšanas laikposms

1.   Dalībvalstis nodrošina, lai laikposms, pēc kura ir iespējams pilnīgi dzēst parādsaistības maksātnespējīgiem uzņēmējiem, nepārsniegtu trīs gadus, skaitot vēlākais no dienas, kad vai nu:

a)

tādas procedūras gadījumā, kurā ir ietverts atmaksas plāns, – ir pieņemts tiesu vai administratīvās iestādes lēmums apstiprināt plānu vai plāna īstenošanas sākšanu; vai arī

b)

jebkuras citas procedūras gadījumā, – ir pieņemts tiesu vai administratīvās iestādes lēmums uzsākt procedūru, vai ir noteikta maksātnespējīgā uzņēmēja manta.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka saistību dzēšanas laikposma beigās maksātnespējīgiem uzņēmējiem, kas ir izpildījuši savus pienākumus, ja šādi pienākumi pastāv saskaņā ar valsts tiesību aktiem, to parādsaistības tiek dzēstas bez nepieciešamības vērsties tiesu vai administratīvajā iestādē, lai uzsāktu kādu papildu procedūru, kas nav minēta 1. punktā.

Neskarot šā punkta pirmo daļu, dalībvalstis var paturēt spēkā vai ieviest normas, kas tiesu vai administratīvajai iestādei ļauj pārbaudīt, vai uzņēmēji ir izpildījuši pienākumus, lai varētu panākt parādsaistību dzēšanu.

3.   Dalībvalstis var paredzēt, ka pilnīga parādsaistību dzēšana nekavē tādas maksātnespējas procedūras turpināšanu, kuras rezultātā tiek realizēti un sadalīti uzņēmēja aktīvi, kas bija daļa no minētā uzņēmēja mantas dienā, kad beidzas saistību dzēšanas laikposms.

22. pants

Diskvalifikācijas laikposms

1.   Dalībvalstis nodrošina, lai gadījumos, kad maksātnespējīgs uzņēmējs panāk parādsaistību dzēšanu saskaņā ar šo direktīvu, jebkāda diskvalifikācija, kas liedz uzsākt vai veikt tirdzniecību, darījumdarbību, amatniecību vai darboties profesijā tikai tāpēc, ka uzņēmējs ir maksātnespējīgs, zaudētu spēku vēlākais saistību dzēšanas laikposma beigās.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka, beidzoties saistību dzēšanas laikposmam, šā panta 1. punktā minētā diskvalifikācija pārstāj būt spēkā bez nepieciešamības vērsties tiesu vai administratīvā iestādē, lai uzsāktu kādu papildu procedūru, kas nav minēta 21. panta 1. punktā.

23. pants

Atkāpes

1.   Atkāpjoties no 20. līdz 22. pantam, dalībvalstis patur spēkā vai ievieš noteikumus, kas liedz vai ierobežo iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu, atsauc priekšrocību dzēst šādas saistības vai paredz ilgākus laikposmus pilnīgas parādsaistību dzēšanas panākšanai vai ilgākus diskvalifikācijas laikposmus, ja maksātnespējīgais uzņēmējs parādsaistību uzņemšanās laikā, maksātnespējas procedūras laikā vai parāda maksājuma laikā attiecībā pret kreditoriem vai citām ieinteresētajām personām saskaņā ar valsts tiesību aktiem rīkojās negodīgi vai negodprātīgi, – neskarot valsts noteikumus par pierādīšanas pienākumu.

2.   Atkāpjoties no 20. līdz 22. pantam, dalībvalstis var paturēt spēkā vai ieviest normas, kas liedz vai ierobežo iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu, atsauc priekšrocību dzēst šādas saistības vai paredz ilgākus laikposmus pilnīgas parādsaistību dzēšanas panākšanai vai ilgākus diskvalifikācijas laikposmus konkrētos, precīzi noteiktos apstākļos, ja šādas atkāpes ir pienācīgi pamatotas, piemēram, ja:

a)

maksātnespējīgais uzņēmējs ir būtiski nepildījis atmaksas plānā paredzētos pienākumus vai jebkādu citu juridisku pienākumu, kura mērķis ir kreditoru interešu aizsardzība, tostarp pienākumu maksimāli palielināt kreditoru ieņēmumus;

b)

maksātnespējīgais uzņēmējs nav pildījis informēšanas vai sadarbības pienākumus saskaņā ar Savienības un valsts tiesību aktiem;

c)

parādsaistību dzēšanas pieteikums ir iesniegts ļaunprātīgā nolūkā;

d)

pēc tam, kad maksātnespējīgajam uzņēmējam bija piešķirta pilnīga parādsaistību dzēšana vai kad nopietna informēšanas vai sadarbības pienākumu pārkāpuma dēļ viņam bija atteikta pilnīga parādsaistību dzēšana, ir iesniegts jauns pieteikums saistību dzēšanai konkrētā laikposmā;

e)

nav segtas izmaksas saistībā ar procedūru, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu; vai

f)

ir nepieciešama atkāpe, lai nodrošinātu līdzsvaru starp parādnieka tiesībām un viena vai vairāku kreditoru tiesībām.

3.   Atkāpjoties no 21. panta, dalībvalstis var paredzēt ilgākus saistību dzēšanas laikposmus, ja:

a)

aizsardzības pasākumi ir apstiprināti vai tos ir uzdevusi tiesu vai administratīvā iestāde, lai aizsargātu maksātnespējīgā uzņēmēja pamatmājokli un attiecīgā gadījumā arī uzņēmēja ģimeni vai būtiskus aktīvus, kas ir vajadzīgi uzņēmēja tirdzniecības, darījumdarbības, amatniecības vai profesijas turpināšanai; vai

b)

maksātnespējīgā uzņēmēja un attiecīgā gadījumā arī uzņēmēja ģimenes pamatmājoklis nav realizēts.

4.   Dalībvalstis var konkrētas parāda kategorijas izslēgt no parādsaistību dzēšanas vai ierobežot parādsaistību dzēšanas iespējas, vai noteikt ilgāku saistību dzēšanas laikposmu, ja šāda izslēgšana, ierobežošana vai ilgāki laikposmi ir pienācīgi pamatoti, piemēram, ja ir:

a)

nodrošināti parādi;

b)

parādi, kas izriet no kriminālsodiem vai ir ar tiem saistīti;

c)

parādi, kas izriet no atbildības par neatļautu darbību;

d)

parādi attiecībā uz uzturēšanas saistībām, kas izriet no ģimenes, vecāku un bērnu, laulības vai radniecības attiecībām;

e)

parādi, kas radušies pēc tam, kad ir iesniegts pieteikums uzsākt procedūru, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu, vai kad ir uzsākta šāda procedūra; un

f)

parādi, kas izriet no pienākuma segt izmaksas saistībā ar procedūru, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu.

5.   Atkāpjoties no 22. panta, dalībvalstis var paredzēt ilgākus vai beztermiņa diskvalifikācijas laikposmus, ja maksātnespējīgais uzņēmējs darbojas profesijā:

a)

uz kuru attiecas īpaši ētikas noteikumi vai īpaši noteikumi par reputāciju vai speciālām zināšanām, un ja uzņēmējs ir minētos noteikumus pārkāpis; vai

b)

kas saistīta ar citu personu īpašuma pārvaldību.

Pirmo daļu piemēro arī ja maksātnespējīgs uzņēmējs lūdz piekļuvi profesijai, kā minēts tās a) vai b) apakšpunktā.

6.   Šī direktīva neskar valstu tiesību aktus attiecībā uz diskvalifikāciju, ko uzdevusi tiesu vai administratīvā iestāde un kas nav 22. pantā minētā diskvalifikācija.

24. pants

Procedūru apvienošana attiecībā uz ar profesiju saistītiem parādiem, un personīgiem parādiem

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka, ja maksātnespējīgiem uzņēmējiem ir ar profesiju saistīti parādi, kas ir radušies to tirdzniecības, darījumdarbības, amatniecības vai profesijas ietvaros, kā arī personīgi parādi, kas ir radušies ārpus minētās darbības un kurus nav iespējams racionāli nošķirt, tad šādi parādi, ja tie ir dzēšami, jāizskata vienā vienotā procedūrā, lai panāktu pilnīgu parādsaistību dzēšanu.

2.   Dalībvalstis var paredzēt, ka tad, ja ar profesiju saistītos parādus un personīgos parādus var nošķirt, minētos parādus, lai panāktu pilnīgu parādsaistību dzēšanu, jāizskata vai nu atsevišķās, tomēr saskaņotās procedūrās, vai arī vienā un tai pašā procedūrā.

IV SADAĻA

AR PĀRSTRUKTURĒŠANU, MAKSĀTNESPĒJU UN PARĀDSAISTĪBU DZĒŠANU SAISTĪTO PROCEDŪRU EFEKTIVITĀTES PALIELINĀŠANAS PASĀKUMI

25. pants

Tiesu un administratīvās iestādes

Neskarot tiesu varas neatkarību un jebkādas Savienībā pastāvošās atšķirības tiesu iestāžu organizācijā, dalībvalstis nodrošina, lai:

a)

tiesu un administratīvo iestāžu darba ņēmēji, kuri izskata ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītās procedūras, saņemtu atbilstošu apmācību un lai viņiem būtu savu pienākumu izpildei nepieciešamās speciālās zināšanas; un

b)

ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītās procedūras tiktu izskatītas efektīvi nolūkā panākt procedūru ātru norisi.

26. pants

Ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītajās procedūrās praktizējošie speciālisti

1.   Dalībvalstis nodrošina, lai:

a)

praktizējošie speciālisti, kurus tiesu vai administratīvā iestāde iecēlusi saistībā ar pārstrukturēšanas, maksātnespējas un parādsaistību dzēšanas saistītajām procedūrām (“speciālisti”), saņemtu atbilstošu apmācību un lai tiem būtu savu pienākumu izpildei nepieciešamās speciālās zināšanas;

b)

atbilstības nosacījumi, kā arī praktizējošo speciālistu iecelšanas, atcelšanas un atkāpšanās process būtu skaidrs, pārredzams un taisnīgs;

c)

ieceļot praktizējošu speciālistu konkrētā gadījumā, tostarp gadījumos ar pārrobežu elementiem, pienācīgi tiktu ņemta vērā praktizējošā speciālista pieredze un speciālās zināšanas un šā gadījuma īpašās iezīmes; un

d)

jebkāda interešu konflikta novēršanas labad parādniekiem un kreditoriem būtu iespēja vai nu iebilst pret praktizējošā speciālista izraudzīšanu vai iecelšanu vai pieprasīt praktizējošā speciālista aizstāšanu.

2.   Komisija sekmē paraugprakses apmaiņu dalībvalstu starpā, lai uzlabotu apmācības kvalitāti visā Savienībā, tostarp izmantojot pieredzes apmaiņu un spēju veidošanas rīkus.

27. pants

Praktizējošo speciālistu uzraudzība un atalgojums

1.   Dalībvalstis ievieš atbilstošus pārraudzības un regulatīvus mehānismus, lai nodrošinātu efektīvu praktizējošo speciālistu darba uzraudzību ar mērķi nodrošināt, lai to pakalpojumi tiktu sniegti efektīvi un kompetenti un – attiecībā uz iesaistītajām personām – objektīvi un neatkarīgi. Minētajos mehānismos ir ietverti arī pārskatatbildības pasākumi praktizējošiem speciālistiem, kuri nav izpildījuši savus pienākumus.

2.   Dalībvalstis nodrošina, lai informācija par iestādēm vai struktūrām, kuras īsteno praktizējošo speciālistu pārraudzību, būtu publiski pieejama.

3.   Dalībvalstis var mudināt praktizējošos speciālistus izstrādāt un ievērot rīcības kodeksus.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka praktizējošo speciālistu atalgojumu reglamentē noteikumi, kas atbilst mērķim efektīvi pabeigt procedūras.

Dalībvalstis nodrošina, ka ir ieviestas atbilstošas procedūras, lai izšķirtu strīdus par atalgojumu.

28. pants

Elektronisko saziņas līdzekļu izmantošana

Dalībvalstis nodrošina, ka ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītajās procedūrās procedūras dalībnieki, praktizējošais speciālists un tiesu vai administratīvā iestāde var, izmantojot elektroniskās saziņas līdzekļus, tostarp pārrobežu situācijās, veikt vismaz šādas darbības:

a)

iesniegt prasījumus;

b)

iesniegt pārstrukturēšanas vai atmaksas plānus;

c)

paziņot informāciju kreditoriem;

d)

iesniegt apstrīdējumus un pārsūdzības.

V SADAĻA

AR PĀRSTRUKTURĒŠANU, MAKSĀTNESPĒJU UN PARĀDSAISTĪBU DZĒŠANAUSAISTĪTO PROCEDŪRU UZRAUDZĪBA

29. pants

Datu vākšana

1.   Dalībvalstis katru gadu valsts līmenī vāc un apkopo datus par ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītajām procedūrām sadalījumā pa procedūru veidiem, kas aptver vismaz šādus elementus:

a)

to procedūru skaits, kuras tika pieprasītas vai uzsāktas, ja šāda uzsākšana ir paredzēta valsts tiesību aktos, un to procedūru skaits, kas vēl notiek vai ir izbeigtas;

b)

procedūru vidējais ilgums no pieteikuma iesniegšanas vai procedūru uzsākšanas dienas līdz to izbeigšanai;

c)

to procedūru skaits, kuras nav d) apakšpunktā paredzētās, sadalījumā pa rezultātu veidiem;

d)

pieteikumu skaits attiecībā uz pārstrukturēšanas procedūrām, kuras tika atzītas par nepieņemamām, tika noraidītas vai atsauktas pirms to uzsākšanas.

2.   Dalībvalstis katru gadu valsts līmenī vāc un apkopo datus par to parādnieku skaitu, uz kuriem attiecās pārstrukturēšanas procedūras vai maksātnespējas procedūras un kuriem trīs gadus pirms pieteikuma iesniegšanas vai šādu procedūru uzsākšanas, ja šāda uzsākšana ir paredzēta valsts tiesību aktos, bija saskaņā ar iepriekšējo pārstrukturēšanas procedūru, ar ko īsteno II sadaļu, apstiprināts pārstrukturēšanas plāns.

3.   Dalībvalstis katru gadu valsts līmenī var vākt un apkopot datus par:

a)

katra veida procedūras vidējām izmaksām;

b)

vidējām atgūšanas likmēm nodrošinātiem un nenodrošinātiem kreditoriem un, attiecīgos gadījumos, arī cita veida kreditoriem atsevišķi;

c)

to uzņēmēju skaitu, kuri pēc 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētās procedūras pabeigšanas sāk jaunu darījumdarbību;

d)

to darbvietu skaitu, kas zaudētas saistībā ar pārstrukturēšanas un maksātnespējas procedūrām.

4.   Dalībvalstis 1. punkta a)–c) apakšpunktā minētos datus un attiecīgā gadījumā, ja ir pieejami, 3. punktā minētos datus sniedz šādā sadalījumā:

a)

to parādnieku lielums, kuri nav fiziskas personas;

b)

vai parādnieki, uz kuriem attiecas ar pārstrukturēšanu vai maksātnespēju saistītās procedūras, ir fiziskas vai juridiskas personas; un

c)

vai procedūras, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu, attiecas tikai uz uzņēmējiem vai arī uz visām fiziskām personām.

5.   Dalībvalstis var vākt un apkopot 1. līdz 4. punktā minētos datus, izmantojot paraugu atlases metodi, kas nodrošina, lai paraugi būtu reprezentatīvi lieluma un daudzveidības ziņā.

6.   Dalībvalstis vāc un apkopo datus, kas minēti 1., 2. un 4. punktā un attiecīgā gadījumā arī 3. punktā, par visu attiecīgo kalendāro gadu, kas beidzas 31. decembrī, sākot ar pirmo pilno kalendāro gadu pēc 7. punktā minēto īstenošanas aktu piemērošanas dienas. Ik gadu līdz 31. decembrim pēc gada, uz kuru attiecas savāktie dati, tos dara zināmus Komisijai, izmantojot standarta datu sniegšanas veidlapu.

7.   Komisija šā panta 6. punktā minēto datu sniegšanas veidlapu nosaka ar īstenošanas aktiem. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 30. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

8.   Komisija savā tīmekļa vietnē – pieejamā un ērti lietojamā veidā – publicē datus, kuri sniegti saskaņā ar 6. punktu.

30. pants

Komiteju procedūra

1.   Komisijai palīdz komiteja. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

Ja komiteja nesniedz atzinumu, Komisija nepieņem īstenošanas akta projektu un tiek piemērota Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. panta 4. punkta trešā daļa.

VI SADAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

31. pants

Saistība ar citiem tiesību aktiem un starptautiskiem instrumentiem

1.   Neatkarīgi no šīs direktīvas piemēro šādus aktus:

a)

Direktīva 98/26/EK;

b)

Direktīva 2002/47/EK; un

c)

Regula (ES) Nr. 648/2012.

2.   Šī direktīva neskar naudas līdzekļu nodrošinājuma prasības, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2015/2366 (24) un prasības elektroniskās naudas iestādēm, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/110/EK (25).

3.   Šī direktīva neskar Konvencijas par starptautiskajām garantijām attiecībā uz pārvietojamām iekārtām un tās Protokola par jautājumiem, kas attiecas uz gaisa kuģu iekārtām, kuri parakstīti 2001. gada 16. novembrī Keiptaunā, piemērošanu, kuru puses šīs direktīvas pieņemšanas laikā ir dažas dalībvalstis.

32. pants

Direktīvas (ES) 2017/1132 grozījums

Direktīvas (ES) 2017/1132 84. pantam pievieno šādu punktu:

“4.   Dalībvalstis atkāpjas no 58. panta 1. punkta, 68., 72., 73. un 74. panta, 79. panta 1. punkta b) apakšpunkta, 80. panta 1. punkta un 81. panta prasībām, ciktāl un cik ilgi šādas atkāpes ir nepieciešamas, lai izveidotu preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, kas paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2019/1023 (*1).

Pirmā daļa neskar principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret akcionāriem (dalībniekiem).

33. pants

Pārskatīšanas klauzula

Vēlākais līdz 2026. gada 17. jūlijam un pēc tam vismaz reizi piecos gados Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par šīs direktīvas piemērošanu un šīs direktīvas ietekmi, tostarp par kategoriju izveides un balsošanas noteikumu piemērošanu attiecībā uz neaizsargātiem kreditoriem, piemēram, darba ņēmējiem. Pamatojoties uz minēto novērtējumu, Komisija vajadzības gadījumā iesniedz tiesību akta priekšlikumu, kurā tā apsver iespēju veikt papildu pasākumus pārstrukturēšanas, maksātnespējas un parādsaistību dzēšanas konsolidēšanai un saskaņošanai.

34. pants

Transponēšana

1.   Dalībvalstis līdz 2021. gada 17. jūlijam pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, izņemot normas, kas nepieciešamas, lai izpildītu 28. panta a), b) un c) punkta prasības, un ko pieņem un publicē līdz 2024. gada 17. jūlijam, un normas, kas nepieciešamas, lai izpildītu 28. panta d) punkta prasības, un ko pieņem un publicē līdz 2026. gada 17. jūlijam. Tās tūlīt dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu.

Tās piemēro normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, no 2021. gada 17. jūlija, izņemot normas, kas nepieciešamas, lai izpildītu 28. panta a), b) un c) punkta prasības, un ko piemēro no 2024. gada 17. jūlija, un normas, kas nepieciešamas, lai izpildītu 28. panta d) punkta prasības, un ko piemēro no 2026. gada 17. jūlija.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalstis, kuras sastopas ar īpašām grūtībām šīs direktīvas īstenošanā, var izmantot pagarinājumu, kas nepārsniedz vienu gadu pēc 1. punktā paredzētā īstenošanas laikposma. Dalībvalstis līdz 2021. gada 17. janvārim paziņo Komisijai par nepieciešamību izmantot šo iespēju pagarināt īstenošanas laikposmu.

3.   Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

35. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

36. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē, 2019. gada 20. jūnijā

Eiropas Parlamenta vārdā –

priekšsēdētājs

A. TAJANI

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

G. CIAMBA


(1)  OV C 209, 30.6.2017., 21. lpp.

(2)  OV C 342, 12.10.2017., 43. lpp.

(3)  Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. marta nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2019. gada 6. jūnija lēmums.

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2015/848 (2015. gada 20. maijs) par maksātnespējas procedūrām (OV L 141, 5.6.2015., 19. lpp.).

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/34/ES (2013. gada 26. jūnijs) par noteiktu veidu uzņēmumu gada finanšu pārskatiem, konsolidētajiem finanšu pārskatiem un saistītiem ziņojumiem, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/43/EK un atceļ Padomes Direktīvas 78/660/EEK un 83/349/EEK (OV L 182, 29.6.2013., 19. lpp.).

(6)  Komisijas Ieteikums (2003. gada 6. maijs) par mikrouzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu definīciju (OV L 124, 20.5.2003., 36. lpp.).

(7)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/138/EK (2009. gada 25. novembris) par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II) (OV L 335, 17.12.2009., 1. lpp.).

(8)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV L 176, 27.6.2013., 1. lpp.).

(9)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 648/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par ārpusbiržas atvasinātajiem instrumentiem, centrālajiem darījumu partneriem un darījumu reģistriem (OV L 201, 27.7.2012., 1. lpp.).

(10)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 909/2014 (2014. gada 23. jūlijs) par vērtspapīru norēķinu uzlabošanu Eiropas Savienībā, centrālajiem vērtspapīru depozitārijiem un grozījumiem Direktīvās 98/26/EK un 2014/65/ES un Regulā (ES) Nr. 236/2012 (OV L 257, 28.8.2014., 1. lpp.).

(11)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV L 173, 12.6.2014., 190. lpp.).

(12)  Padomes Direktīva 98/59/EK (1998. gada 20. jūlijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu (OV L 225, 12.8.1998., 16. lpp.).

(13)  Padomes Direktīva 2001/23/EK (2001. gada 12. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV L 82, 22.3.2001., 16. lpp.).

(14)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/14/EK (2002. gada 11. marts), ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā (OV L 80, 23.3.2002., 29. lpp.).

(15)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/94/EK (2008. gada 22. oktobris) par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV L 283, 28.10.2008., 36. lpp.).

(16)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/38/EK (2009. gada 6. maijs) par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās (OV L 122, 16.5.2009., 28. lpp.).

(17)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 910/2014 (2014. gada 23. jūlijs) par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū un ar ko atceļ Direktīvu 1999/93/EK (OV L 257, 28.8.2014., 73. lpp.).

(18)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).

(19)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 98/26/EK (1998. gada 19. maijs) par norēķinu galīgumu maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmās (OV L 166, 11.6.1998., 45. lpp.).

(20)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/47/EK (2002. gada 6. jūnijs) par finanšu nodrošinājuma līgumiem (OV L 168, 27.6.2002., 43. lpp.).

(21)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2017/1132 (2017. gada 14. jūnijs) attiecībā uz sabiedrību tiesību dažiem aspektiem (OV L 169, 30.6.2017., 46. lpp.).

(22)  OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp.

(23)  OV C 236, 21.7.2017., 2. lpp.

(24)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/2366 (2015. gada 25. novembris) par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 2002/65/EK, 2009/110/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 un atceļ Direktīvu 2007/64/EK (OV L 337, 23.12.2015., 35. lpp.).

(25)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/110/EK (2009. gada 16. septembris) par elektroniskās naudas iestāžu darbības sākšanu, veikšanu un konsultatīvu uzraudzību, par grozījumiem Direktīvā 2005/60/EK un Direktīvā 2006/48/EK un par Direktīvas 2000/46/EK atcelšanu (OV L 267, 10.10.2009., 7. lpp.).


26.6.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 172/56


EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA (ES) 2019/1024

(2019. gada 20. jūnijs)

par atvērtajiem datiem un publiskā sektora informācijas atkalizmantošanu

(pārstrādāta redakcija)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (2),

tā kā:

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/98/EK (3) ir būtiski grozīta. Tā kā ir jāizdara turpmāki grozījumi, skaidrības labad minētā direktīva būtu jāpārstrādā.

(2)

Ievērojot Direktīvas 2003/98/EK, 13. pantu un piecus gadus pēc Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/37/ES (4) pieņemšanas, ar ko grozīja Direktīvu 2003/98/EK, Komisija pēc apspriešanās ar attiecīgajām ieinteresētajām personām izvērtēja un pārskatīja Direktīvu 2003/98/EK normatīvās atbilstības un izpildes programmas satvarā.

(3)

Pēc apspriešanās ar ieinteresētajām personām un ņemot vērā ietekmes novērtējuma rezultātus, Komisija uzskatīja, ka nepieciešama rīcība Savienības līmenī, lai novērstu vēl atlikušos un potenciālos šķēršļus publiskā sektora un publiski finansētas informācijas plašai atkalizmantošanai visā Savienībā, atjauninātu tiesisko regulējumu tā, lai tas atbilstu digitālo tehnoloģiju attīstībai un vēl vairāk stimulētu digitālo inovāciju, jo īpaši attiecībā uz mākslīgo intelektu.

(4)

Juridiskajā dokumentā iestrādātās būtiskās izmaiņas, kuru nolūks ir publiskā sektora informācijas potenciāla pilnvērtīga izmantošana Eiropas ekonomikas un sabiedrības labā, ir vērstas galvenokārt uz šādām jomām: nodrošināt reāllaika piekļuvi dinamiskajiem datiem, izmantojot piemērotus tehniskos līdzekļus, palielināt vērtīgu publisko datu krājumu atkalizmantošanu, tostarp datus no publiskiem uzņēmumiem, pētniecību veicošām organizācijām un pētniecību finansējošām organizācijām, risināt jaunu veidu ekskluzīvu vienošanos rašanās jautājumu, izmantot atkāpes no robežizmaksu piemērošanas principa un saistība starp šo direktīvu un dažiem saistītiem tiesību instrumentiem, tostarp Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (5) un Direktīvām 96/9/EK (6), 2003/4/EK (7) un 2007/2/EK (8).

(5)

Piekļuve informācijai ir viena no pamattiesībām. Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (Harta) ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz vārda brīvību, un šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un brīvību saņemt un izplatīt informāciju vai idejas bez valsts iestāžu iejaukšanās un neatkarīgi no valstu robežām.

(6)

Hartas 8. pants garantē tiesības uz personas datu aizsardzību un nosaka, ka šādi dati ir jāapstrādā godprātīgi, noteiktiem mērķiem, ar attiecīgās personas piekrišanu vai ar citu likumīgu pamatojumu, kas paredzēts tiesību aktos, un neatkarīgas iestādes kontrolē.

(7)

Līgums par Eiropas Savienības darbību (LESD) paredz izveidot iekšējo tirgu un sistēmu, kas nodrošina neizkropļotu konkurenci iekšējā tirgū. Dalībvalstu noteikumu un prakses saskaņošana publiskā sektora informācijas atkalizmantošanas jomā dod ieguldījumu minēto mērķu sasniegšanā.

(8)

Dalībvalstu publiskais sektors vāc, sagatavo, reproducē un izplata visdažādākā veida informāciju daudzās darbības jomās, piemēram, sociālā, politiskā, saimnieciskā, juridiskā, ģeogrāfiskā, vides, meteoroloģiskā, seismiskās aktivitātes, tūrisma, uzņēmējdarbības, ar patentiem saistītā un izglītības jomā. Dokumenti, ko sagatavo publiskā sektora izpildvaras, likumdošanas vai tiesu varas iestādes, veido plašu, daudzveidīgu un vērtīgu resursu kopumu, kas var dot labumu sabiedrībai. Sniedzot minēto informāciju, kas ietver dinamiskos datus, vispārēji izmantotā elektroniskā formātā, tiek dota iespēja iedzīvotājiem un juridiskām personām rast jaunus veidus to izmantot un radīt jaunus, inovatīvus produktus un pakalpojumus. Dalībvalstīm un publiskā sektora struktūrām savos centienos padarīt datus viegli pieejamus atkalizmantošanai var būt iespēja gūt labumu un saņemt pienācīgu finansiālu atbalstu no attiecīgajiem Savienības fondiem un programmām, nodrošinot digitālo tehnoloģiju plašu izmantošanu vai publiskās pārvaldes iestāžu un sabiedrisko pakalpojumu digitālo pārveidi.

(9)

Publiskā sektora informācija ir ārkārtīgi svarīgs datu avots, kas var palīdzēt uzlabot iekšējo tirgu un izstrādāt jaunus lietojumus patērētājiem un juridiskām personām. Vieda datu izmantošana, tostarp to apstrāde, izmantojot mākslīgā intelekta lietotnes, var pārveidot visas ekonomikas nozares.

(10)

Ar Direktīvu 2003/98/EK noteica minimālo noteikumu kopumu, kas reglamentē dalībvalstu publiskā sektora struktūru, tostarp izpildiestāžu, likumdošanas iestāžu un tiesu iestāžu, turējumā jau esošo dokumentu atkalizmantošanu un praktiskus noteikumus atkalizmantošanas veicināšanai. Kopš ir ticis pieņemts pirmais noteikumu kopums par publiskā sektora informācijas atkalizmantošanu, datu, tostarp publisko datu, apjoms pasaulē ir pieaudzis eksponenciāli, un tiek radīti un vākti jaunu veidu dati. Līdztekus notiek nepārtraukta attīstība datu analīzes, izmantošanas un apstrādes tehnoloģiju jomā, piemēram, attīstās mašīnmācīšanās, mākslīgais intelekts un lietu internets. Minētā straujā tehnoloģiju attīstība ļauj radīt jaunus pakalpojumus un lietojumus, kuru pamatā ir datu izmantošana, apkopošana vai kombinēšana. Sākotnēji 2003. gadā pieņemtie un 2013. gadā grozītie noteikumi vairs neatbilst minētajām straujajām pārmaiņām, un tādējādi pastāv risks, ka publisko datu atkalizmantošanas sniegtās ekonomiskās un sociālās iespējas var palikt neizmantotas.

(11)

Virzība uz to, lai izveidotu uz datiem balstītu sabiedrību, kurā izmanto datus no dažādām jomām un darbībām, ietekmē ikviena Savienības iedzīvotāja dzīvi, inter alia ļaujot tiem rast jaunus veidus, kā piekļūt zināšanām un iegūt tās.

(12)

Digitālajam saturam ir nozīmīga loma šajā attīstībā. Satura radīšana ir izraisījusi strauju jaunu darbvietu radīšanu pēdējo gadu laikā, un šī tendence aizvien turpinās. Lielākā daļa no minētajām darbvietām ir inovatīvos jaunuzņēmumos un mazajos un vidējos uzņēmumos (MVU).

(13)

Viens no galvenajiem iekšējā tirgus izveides mērķiem ir radīt apstākļus, kas veicina pakalpojumu un produktu attīstību Savienības mērogā un dalībvalstīs. Publiskā sektora informācija jeb informācija, kas vākta, sagatavota, reproducēta un izplatīta, pildot publisku uzdevumu vai sniedzot vispārējas nozīmes pakalpojumu, ir nozīmīgs digitālā satura produktu un pakalpojumu sākotnējais materiāls, un līdz ar progresīvu digitālo tehnoloģiju, piemēram, mākslīgā intelekta, sadalītās virsgrāmatas tehnoloģiju un lietu interneta, attīstību tā kļūs par vēl nozīmīgāku satura resursu. Šajā ziņā būtisks būs arī plašs ģeogrāfiskais pārrobežu pārklājums. Sagaidāms, ka plašākas šādas informācijas atkalizmantošanas iespējas inter alia ļaus visiem Savienības uzņēmumiem, tostarp mirkouzņēmumiem un MVU, kā arī pilsoniskajai sabiedrībai likt lietā šīs informācijas potenciālu un dot ieguldījumu ekonomikas attīstībā un augstas kvalitātes darbvietu radīšanā un aizsardzībā, jo īpaši par labu vietējām kopienām, kā arī svarīgu sabiedrības mērķu, piemēram, pārskatatbildības un pārredzamības, īstenošanā.

(14)

Atļauja atkalizmantot publiskā sektora struktūru turējumā esošos dokumentus sniedz papildu labumu atkalizmantotājiem, tiešajiem lietotājiem un sabiedrībai kopumā, gan daudzos gadījumos arī pašai publiskā sektora struktūrai, jo tiek veicināta pārredzamība un pārskatatbildība, turklāt atkalizmantotāju un tiešo lietotāju sniegtās atsauksmes ļauj attiecīgajai publiskā sektora struktūrai uzlabot savāktās informācijas kvalitāti un savu uzdevumu izpildi.

(15)

Dalībvalstu noteikumi un prakse attiecībā uz publiskā sektora informācijas resursu izmantošanu ievērojami atšķiras, un tas rada šķēršļus minēto būtisko dokumentāro resursu saimnieciskā potenciāla pilnīgai īstenošanai. Būtu jāņem vērā tas, ka dalībvalstīs joprojām atšķiras publiskā sektora struktūru prakse publiskā sektora informācijas izmantošanā. Tādēļ būtu jācenšas panākt publiskā sektora dokumentu atkalizmantošanas valstu noteikumu un prakses minimālā saskaņošanu gadījumos, kad atšķirības valstu noteikumos un praksē vai arī neskaidrība tajos traucē iekšējā tirgus netraucētu darbību un pienācīgu informācijas sabiedrības attīstību Savienībā.

(16)

Atvērtie dati kā jēdziens, vispārējā izpratnē, apzīmē datus atvērtā formātā, ko ikviens var brīvi izmantot, atkalizmantot un kopīgot jebkurā nolūkā. Atvērto datu politikai, kas veicina publiskā sektora informācijas plašu pieejamību un atkalizmantošanu privātiem vai komerciāliem mērķiem, paredzot minimālus juridiskus, tehniskus vai finansiālus ierobežojumus vai vispār tos neparedzot, un kas veicina informācijas apriti ne vien uzņēmēju, bet galvenokārt sabiedrības vajadzībām, var būt svarīga nozīme sociālās iesaistes veicināšanā, un tā var dot impulsu uzsākt un veicināt tādu jaunu pakalpojumu attīstību, kuru pamatā ir jauni šādas informācijas kombinēšanas un izmantošanas veidi. Tāpēc dalībvalstis tiek mudinātas attiecībā uz visiem dokumentiem, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, veicināt datu izveidi, pamatojoties uz principu “atvērts integrēti un pēc noklusējuma”. To darot dalībvalstīm būtu jānodrošina konsekvents aizsardzības līmenis sabiedrības interešu mērķiem, piemēram, sabiedriskajai drošībai, tostarp, ja tas attiecas uz slepenu informāciju saistībā ar kritiskās infrastruktūras aizsardzību. Tām būtu arī jānodrošina personas datu aizsardzība, tostarp gadījumos, kad konkrētā datu kopā ietvertā informācija nerada fiziskas personas identificēšanas vai nošķiršanas risku, taču šāds risks varētu rasties, ja minētā informācija tiek kombinēta ar citu pieejamo informāciju.

(17)

Turklāt, neveicot minimālo saskaņošanu Savienības līmenī, valsts līmeņa likumdošanas darbības, kas jau uzsāktas vairākās dalībvalstīs, lai risinātu tehnoloģiskas problēmas, varētu radīt vēl būtiskākas atšķirības. Turpinoties informācijas sabiedrības attīstībai, kas jau tagad ievērojami paplašinājusi informācijas pārrobežu izmantošanu, šādu tiesību aktu atšķirību un nenoteiktības ietekme palielināsies.

(18)

Dalībvalstis ir izstrādājušas atkalizmantošanas politiku saskaņā ar Direktīvu 2003/98/EK, un dažās no tām attiecībā uz atvērtajiem datiem ir ieviestas vērienīgas pieejas, kuru mērķis ir iedzīvotājiem un juridiskām personām atvieglot pieejamo publisko datu atkalizmantošanu, pārsniedzot minētajā direktīvā noteikto minimumu. Pastāv risks, ka atšķirīgi noteikumi dalībvalstīs ir šķērslis preču un pakalpojumu pārrobežu piedāvāšanai un kavē salīdzināmu publisko datu kopu atkalizmantošanu uz tiem balstītos Savienības mēroga lietojumos. Tāpēc, lai noteiktu, kādi publiskie dati ir pieejami atkalizmantošanai iekšējā informācijas tirgū, ir nepieciešama minimālā saskaņošana, kura ir saderīga ar attiecīgajiem piekļuves režīmiem – gan vispārējiem, gan nozaru – un neietekmē tos, piemēram, režīmu, kas definēts Direktīvā 2003/4/EK. Būtu jāturpina piemērot tos Savienības un valstu tiesību aktu noteikumus, kas pārsniedz šīs minimālās prasības, jo īpaši nozaru tiesību aktu gadījumos. Piemēri noteikumiem, kas pārsniedz šajā direktīvā noteikto minimālās saskaņošanas līmeni: robežlīmeņi attiecībā uz pieļaujamo maksu par atkalizmantošanu ir zemāki par šajā direktīvā noteiktajiem robežlīmeņiem vai licencēšanas noteikumi ir mazāk ierobežojoši, nekā minēts šajā direktīvā. Jo īpaši šī direktīva neskar noteikumus, kas pārsniedz šajā direktīvā noteikto minimālās saskaņošanas līmeni, kā noteikts Komisijas deleģētajās regulās, kas pieņemtas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/40/ES (9).

(19)

Turklāt dalībvalstis tiek mudinātas pārsniegt šajā direktīvā izklāstītās minimālās prasības, piemērojot tās prasības attiecībā uz dokumentiem, kuri ir tādu publisku uzņēmumu turējumā, kuri ir saistīti ar darbībām, kas, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/25/ES (10) 34. pantu, ir uzskatāmas par tādām, kuras ir tieši pakļautas konkurencei. Dalībvalstis var arī nolemt šīs direktīvas prasības piemērot privātiem uzņēmumiem, jo īpaši tādiem, kuri sniedz vispārējas nozīmes pakalpojumus.

(20)

Nepieciešams vispārējs satvars nosacījumiem, kas reglamentē publiskā sektora dokumentu atkalizmantošanu, lai nodrošinātu godīgus, samērīgus un nediskriminējošus nosacījumus šādas informācijas atkalizmantošanai. Publiskā sektora struktūras vāc, sagatavo, reproducē un izplata dokumentus, lai veiktu savus publiskos uzdevumus. Publiskie uzņēmumi vāc, sagatavo, reproducē un izplata dokumentus, lai sniegtu vispārējas nozīmes pakalpojumus. Šādu dokumentu izmantošana citiem nolūkiem ir atkalizmantošana. Dalībvalstu politika var pārsniegt minimālos standartus, kas noteikti ar šo direktīvu, tādējādi atļaujot plašāku atkalizmantošanu. Transponējot šo direktīvu, dalībvalstis var izmantot citus terminus, nevis “dokuments”, ar noteikumu, ka tajos tiek saglabāts šajā direktīvā izklāstītais termina “dokuments” pilns tvērums.

(21)

Šai direktīvai būtu jāattiecas uz tādiem dokumentiem, kuru sagādāšana ietilpst attiecīgo publiskā sektora struktūru publiskajos uzdevumos, kas noteikti dalībvalstu tiesību aktos vai citos saistošos noteikumos. Ja šādu noteikumu nav, publiski uzdevumi būtu jādefinē atbilstīgi dalībvalstu ierastajai administratīvajai praksei ar noteikumu, ka publiskā uzdevuma darbības joma ir pārredzama un to ir iespējams pārskatīt. Publiskie uzdevumi varētu būt definēti vispārīgi vai atsevišķi konkrētām publiskā sektora struktūrām.

(22)

Šī direktīva būtu jāpiemēro dokumentiem, kas tiek darīti pieejami atkalizmantošanai, ja publiskā sektora struktūras licencē, pārdod, izplata, apmaina vai sniedz informāciju. Lai izvairītos no šķērssubsidēšanas, atkalizmantošanai būtu jāietver dokumentu turpmāka izmantošana pašas struktūras ietvaros darbībām, kuras neietilpst tās publiskajos uzdevumos. Darbības, kas neietilpst publiskajos uzdevumos, parasti ietver tādu dokumentu sagādāšanu, kas tiek sagatavoti un par kuriem tiek ņemta samaksa vienīgi ar komerciālu pamatojumu un konkurējot ar citiem tirgus dalībniekiem.

(23)

Šī direktīva neierobežo un nevājina to, kā publiskas iestādes vai citas publiskā sektora struktūras pilda tiesību aktos paredzētos uzdevumus. Šī direktīva dalībvalstīm nosaka pienākumu visus esošos dokumentus darīt atkalizmantojamus, ja vien piekļuve tiem netiek ierobežota vai liegta saskaņā ar valsts noteikumiem par piekļuvi dokumentiem vai saskaņā ar citiem izņēmumiem, kas paredzēti šajā direktīvā. Šī direktīva balstās uz dalībvalstīs esošajiem piekļuves režīmiem un nemaina valstu noteikumus par piekļuvi dokumentiem. Tā neattiecas uz gadījumiem, kad pilsoņi vai juridiskas personas saskaņā ar attiecīgo piekļuves režīmu var iegūt dokumentu vienīgi tad, ja tie var pierādīt īpašas intereses esamību. Ar Hartas 41. pantu par tiesībām uz labu pārvaldību un 42. pantu par tiesībām piekļūt dokumentiem Savienības līmenī ir atzīts, ka ikvienam Savienības pilsonim un ikvienai fiziskai personai, kas dzīvo dalībvalstī, vai juridiskai personai, kam dalībvalstī ir oficiālā adrese, ir tiesības piekļūt Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas turējumā esošajiem dokumentiem. Publiskā sektora struktūras būtu jāmudina darīt pieejamus atkalizmantošanai to turējumā esošos dokumentus. Publiskā sektora struktūrām būtu jāveicina un jārosina dokumentu, tostarp normatīvā un administratīvā rakstura oficiālo dokumentu, atkalizmantošana gadījumos, kad publiskā sektora struktūrām ir tiesības atļaut to atkalizmantošanu.

(24)

Bieži vien dalībvalstis vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanu uztic struktūrām ārpus publiskā sektora, vienlaikus saglabājot augstas pakāpes kontroli pār šādām struktūrām. Tomēr Direktīva 2003/98/EK attiecas tikai uz publiskā sektora struktūru turējumā esošiem dokumentiem, un no tās darbības jomas ir izslēgti publiski uzņēmumi. Tas noved pie tā, ka atkalizmantošanai ir slikti pieejami dokumenti, kas sagatavoti, sniedzot vispārējas nozīmes pakalpojumus vairākās jomās, jo īpaši komunālo pakalpojumu nozarē. Tas arī ievērojami samazina tādu pārrobežu pakalpojumu radīšanas potenciālu, kas pamatojas uz tādu publisku uzņēmumu turējumā esošiem dokumentiem, kuri sniedz vispārējas nozīmes pakalpojumus.

(25)

Tāpēc Direktīva 2003/98/EK būtu jāgroza, lai nodrošinātu, ka to var piemērot tādu jau esošo dokumentu atkalizmantošanai, ko, sniedzot vispārējas nozīmes pakalpojumus un veicot kādu no darbībām, kas minētas Direktīvas 2014/25/ES 8. līdz 14. pantā, sagatavojuši publiski uzņēmumi, kā arī publiski uzņēmumi, kas darbojas kā sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1370/2007 (11) 2. pantu, publiski uzņēmumi, kas darbojas kā gaisa pārvadātāji, īstenojot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1008/2008 (12) 16. pantu, un publiski uzņēmumi, kas darbojas kā Kopienas kuģu īpašnieki, veicot valsts pasūtījuma nodrošināšanas pienākumus, ievērojot Padomes Regulas (EEK) Nr. 3577/92 (13) 4. pantu.

(26)

Šajā direktīvā nav noteikts vispārējs pienākums atļaut atkalizmantot publisku uzņēmumu sagatavotus dokumentus. Lēmums atļaut vai neatļaut atkalizmantošanu būtu jāpieņem attiecīgam publiskam uzņēmumam, izņemot, ja šajā direktīvā vai Savienības vai valsts tiesībās ir paredzēts citādi. Tikai pēc tam, kad publisks uzņēmums ir darījis dokumentu pieejamu atkalizmantošanai, tam būtu jāievēro attiecīgie pienākumi, kas noteikti šīs direktīvas III un IV nodaļā, jo īpaši attiecībā uz formātiem, maksas noteikšanu, pārredzamību, licencēm, nediskriminēšanu un ekskluzīvu vienošanos aizliegumu. No otras puses, publiskiem uzņēmumiem nevajadzētu būt pienākumam ievērot II nodaļā noteiktās prasības, piemēram, pieprasījumu apstrādei piemērojamos noteikumus. Atļaujot atkalizmantot dokumentus, īpaša uzmanība būtu jāpievērš slepenai informācijai saistībā ar kritiskās infrastruktūras aizsardzību, kā definēts Padomes Direktīvā 2008/114/EK (14), un pamatpakalpojumu aizsardzībai, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/1148 (15) nozīmē.

(27)

Radīto pētniecības datu apjoms pieaug eksponenciāli, un tos potenciāli ir iespējams atkalizmantot ārpus zinātniskajām aprindām. Lai būtu iespējams iedarbīgi un holistiskā veidā risināt pieaugošās sabiedriskās problēmas, ir kļuvis ļoti svarīgi nekavējoties spēt piekļūt dažādu avotu datiem, tos kombinēt un atkalizmantot, tostarp starp nozarēm un disciplīnām. Pētniecības datos ietilpst statistika, eksperimentu rezultāti, mērījumi, praktisko darbu novērojumi, apsekojumu rezultāti, interviju ieraksti un attēli. Tie ietver arī metadatus, specifikācijas un citus digitālus objektus. Pētniecības dati atšķiras no zinātniskiem rakstiem, kuros informē par zinātniskos pētījumos konstatēto un komentē to. Ilgus gadus publiski finansētas zinātniskās pētniecības datu atvērta pieejamība un atkalizmantojamība ir bijusi atkarīga no īpašām politikas iniciatīvām. Ar atvērto piekļuvi saprot praksi nodrošināt galalietotājiem tiešsaistes piekļuvi pētniecības rezultātiem bez maksas un bez ierobežojumiem izmantošanai un atkalizmantošanai, neapsverot iespēju prasīt autorības atzīšanu. Atvērtās piekļuves politikas mērķis jo īpaši ir nodrošināt pētniekiem un sabiedrībai kopumā piekļuvi pētniecības datiem pēc iespējas agrāk to izplatīšanas procesā un atvieglot to izmantošanu un atkalizmantošanu. Atvērtā piekļuve palīdz uzlabot kvalitāti, samazināt pētniecības nevajadzīgas dublēšanas nepieciešamību, paātrināt zinātnisko progresu, apkarot krāpniecību zinātnes jomā, un kopumā tā var veicināt ekonomisko izaugsmi un inovāciju. Līdztekus atvērtajai piekļuvei tiek teicami strādāts pie tā, lai nodrošinātu, ka datu pārvaldības plānošana kļūst par standarta zinātnisko praksi, un lai atbalstītu tādu pētniecības datu izplatīšanu, kuri ir atrodami, piekļūstami, savietojami un atkalizmantojami (FAIR princips).

(28)

Iepriekš izskaidroto iemeslu dēļ ir lietderīgi noteikt dalībvalstīm pienākumu pieņemt atvērtās piekļuves politiku attiecībā uz publiski finansētas pētniecības datiem un nodrošināt, ka šādu politiku īsteno visas pētniecību veicošās un pētniecību finansējošās organizācijas. Pētniecību veicošās organizācijas un pētniecību finansējošās organizācijas varētu būt organizētas arī kā publiskā sektora struktūras vai publiski uzņēmumi. Šī direktīva attiecas uz šādām hibrīdorganizācijām tikai to pētniecību veicošo organizāciju statusā un uz to pētniecības datiem. Atvērtās piekļuves politika parasti pieļauj virkni izņēmumu, kas ļauj nedarīt zinātnisku pētījumu rezultātus brīvi pieejamus. Komisijas 2018. gada 25. aprīļa Ieteikumā par piekļuvi zinātniskai informācijai un tās saglabāšanu aprakstīti atvērtās piekļuves politikas attiecīgie elementi. Turklāt būtu jāuzlabo nosacījumi, pie kuriem noteikti pētījumu dati var tikt atkalizmantoti. Minētā iemesla dēļ konkrēti pienākumi, kas izriet no šīs direktīvas, būtu jāattiecina arī uz pētniecības datiem, kas iegūti zinātniskās pētniecības darbībās, kuras subsidētas no publiskā finansējuma vai kuras līdzfinansējušas publiskā un privātā sektora struktūras. Saskaņā ar valsts atvērtās piekļuves politiku kā standartiespēja būtu jāparedz, ka publiski finansētus pētniecības datus padara atvērtus. Tomēr šajā kontekstā būtu pienācīgi jāņem vērā bažas saistībā ar privātumu, personas datu aizsardzību, konfidencialitāti, valsts drošību, leģitīmām komercinteresēm, piemēram, komercnoslēpumiem, un trešo pušu intelektuālā īpašuma tiesībām saskaņā ar principu “tik atvērti, cik iespējams, tik slēgti, cik vajadzīgs”. Turklāt šai direktīvai nebūtu jāattiecas uz pētniecības datiem, kuriem piekļuve ir liegta, pamatojoties uz valsts drošību, aizsardzību vai sabiedrisko drošību. Lai izvairītos no jebkāda administratīvā sloga, pienākumi, kas izriet no šīs direktīvas, būtu jāpiemēro tikai attiecībā uz tādiem pētniecības datiem, ko pētnieki, pētniecību veicošās organizācijas vai pētniecību finansējošās organizācijas jau darījuši publiski pieejamus, izmantojot institucionālu vai tematisku repozitoriju, un tiem nebūtu jārada papildu izmaksas par datu kopu izgūšanu vai vajadzība pēc datu papildu pārzināšanas. Dalībvalstis šīs direktīvas piemērošanu var paplašināt, attiecinot to arī uz pētniecības datiem, kas darīti publiski pieejami, izmantojot citas datu infrastruktūras, nevis repozitorijus, izmantojot atvērtās piekļuves publikācijas, kā rakstam pievienotu datni, datu publikāciju vai dokumentu datu žurnālā. No šīs direktīvas darbības jomas joprojām būtu jāizslēdz dokumenti, kas nav pētniecības dati.

(29)

“Publiskā sektora struktūras” definīcijas pamatā ir Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (16) 2. panta 1. punkta 1) apakšpunktā noteiktā definīcija. Šajā direktīvā būtu jāizmanto minētajā direktīvā noteiktā “publisko tiesību subjekta” definīcija un Direktīvā 2014/25/ES noteiktā “publiska uzņēmuma” definīcija.

(30)

Šī direktīva nosaka termina “dokuments” definīciju un minētajā definīcijā būtu jāietver jebkura dokumenta daļa. Terminam “dokuments” būtu jāaptver jebkāds akts, fakts vai informācija un jebkādu šādu aktu, faktu vai informācijas kompilāciju atveidojums neatkarīgi no informācijas nesēja (papīra vai elektroniskā formātā vai arī kā skaņas, attēla vai audiovizuāli ieraksti). Ar “dokumenta” definīciju nav paredzēts aptvert datorprogrammas. Dalībvalstis šīs direktīvas piemērošanu var paplašināt, attiecinot to arī uz datorprogrammām.

(31)

Publiskā sektora struktūras aizvien plašāk proaktīvā veidā dara savus dokumentus pieejamus atkalizmantošanai, nodrošinot to atklājamību tiešsaistē un dokumentu un saistīto metadatu faktisku pieejamību atvērtā formātā, kas var būt mašīnlasāmi un kas nodrošina savietojamību, atkalizmantošanu un piekļūstamību. Dokumenti būtu jādara pieejami atkalizmantošanai arī pēc atkalizmantotāja iesniegta pieprasījuma. Šādos gadījumos termiņam, kurā sniedzama atbilde uz atkalizmantošanas pieprasījumu, vajadzētu būt pieņemamam un saskanīgam ar līdzvērtīgu termiņu, kāds noteikts piekļuves dokumentiem pieprasījumiem saskaņā ar attiecīgiem piekļuves režīmiem. Tomēr minētā prasība nebūtu jāattiecina uz publiskiem uzņēmumiem, izglītības iestādēm, pētniecību veicošām organizācijām un pētniecību finansējošām organizācijām. Pieņemami termiņi visā Savienībā veicinās jaunu apkopotu informācijas produktu un pakalpojumu radīšanu Savienības līmenī. Tas ir jo īpaši svarīgi attiecībā uz dinamiskajiem datiem (tostarp vides, satiksmes, satelītu, meteoroloģiskajiem un sensoru ģenerētiem datiem), kuru saimnieciskā vērtība atkarīga no informācijas tūlītējas pieejamības un regulāras atjaunināšanas. Tālab dinamiskie dati, izmantojot lietojumprogrammu saskarni (API), būtu jādara pieejami tūlīt pēc to savākšanas vai – manuālas atjaunināšanas gadījumā – tūlīt pēc datu kopas modificēšanas, lai atvieglotu uz šādiem datiem balstītu interneta, mobilo un mākoņdatošanas lietojumprogrammu izstrādi. Ja tas nav iespējams tehnisku vai finansiālu ierobežojumu dēļ, publiskā sektora struktūrām būtu jādara dokumenti pieejami tādā termiņā, kas ļauj pilnībā izmantot to saimniecisko potenciālu. Būtu jāveic īpaši pasākumi, lai atceltu attiecīgus tehniskus un finansiālus ierobežojumus. Ja ir jāizmanto licence, dokumentu savlaicīga pieejamība var būt paredzēta licences noteikumos. Ja datu pārbaude ir būtiska, ņemot vērā pamatotus sabiedrības interešu iemeslus, jo īpaši sabiedrības veselību un drošību, dinamiskie dati būtu jādara pieejami tūlīt pēc pārbaudes. Šādai būtiskai pārbaudei nebūtu jāietekmē atjaunināšanas biežums.

(32)

Lai saņemtu piekļuvi datiem, kurus šī direktīva dara pieejamus atkalizmantošanai, būtu lietderīgi nodrošināt piekļuvi dinamiskajiem datiem, izmantojot labi izstrādātas API. API ir funkciju, procedūru, definīciju un protokolu kopums mašīnas–mašīnas sakariem un vienotai datu apmaiņai. API būtu jāpapildina ar skaidru tehnisko dokumentāciju, kas ir pilnīga un pieejama tiešsaistē. Kad tas ir iespējams, būtu jāizmanto atvērtās API. Būtu jāpiemēro Savienības vai starptautiski atzīti standarta protokoli, un vajadzības gadījumā būtu jāizmanto starptautiskie standarti attiecībā uz datu kopām. API var būt atšķirīgi sarežģītības līmeņi, un tās var būt vienkārša saite uz datubāzi konkrētu datu kopu izgūšanai, tīmekļa saskarne vai sarežģītākas struktūras. Datu kopīgošana un atkalizmantošana, piemēroti lietojot API, rada vispārēju ieguvumu, jo tas palīdzēs izstrādātājiem un jaunuzņēmumiem radīt jaunus pakalpojumus un produktus. Tā ir arī neaizstājama sastāvdaļa, lai radītu vērtīgas ekosistēmas ap datu aktīviem, kas bieži vien netiek izmantoti. API izveidošanai un izmantošanai jāpamatojas uz vairākiem principiem, proti, pieejamību, stabilitāti, uzturēšanu visa aprites cikla laikā, viendabīgu lietojumu un standartiem, vienkāršību lietošanā, kā arī drošību. Attiecībā uz dinamiskajiem datiem, proti, ar īsiem starplaikiem un bieži vien reāllaikā atjauninātiem datiem, publiskā sektora struktūrām un publiskiem uzņēmumiem tie būtu jādara pieejami atkalizmantošanai tūlīt pēc to savākšanas, izmantojot piemērotas API un attiecīgā gadījumā – kā lielapjoma lejupielāde, izņemot gadījumus, kad tas radītu nesamērīgus pūliņus. Pūliņu samērības novērtēšanā būtu jāņem vērā attiecīgās publiskā sektora struktūras vai attiecīgā publiskā uzņēmuma lielums un darbības budžets.

(33)

Atkalizmantošanas iespējas var uzlabot, ierobežojot nepieciešamību digitalizēt papīra formā esošus dokumentus vai apstrādāt ciparu datnes, lai padarītu tos savstarpēji savietojamus. Tādēļ publiskā sektora struktūrām, ja tas ir iespējams un lietderīgi, būtu jādara dokumenti pieejami jebkādā iepriekš esošā formātā vai valodā, izmantojot elektroniskos līdzekļus. Publiskā sektora struktūrām būtu labvēlīgi jāuzlūko pieprasījumi izsniegt izrakstus no esošiem dokumentiem, ja šāda pieprasījuma izpildei nepieciešams veikt vienīgi vienkāršu darbību. Tomēr publiskā sektora struktūrām nevajadzētu būt pienākumam izsniegt izrakstu no dokumenta vai mainīt prasītās informācijas formātu, ja tas saistīts ar nesamērīgiem pūliņiem. Lai veicinātu atkalizmantošanu, publiskā sektora struktūrām savi dokumenti būtu jādara pieejami tādā formātā, kas, cik vien iespējams un ciktāl tas ir lietderīgi, nav atkarīgs no īpašas programmatūras izmantošanas. Ja tas ir iespējams un lietderīgi, publiskā sektora struktūrām būtu jāņem vērā iespējas personām ar invaliditāti atkalizmantot dokumentus un iespējas atkalizmantot dokumentus šo personu labā, nodrošinot informāciju pieejamā formātā, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/2102 (17) prasībām.

(34)

Lai veicinātu atkalizmantošanu, publiskā sektora struktūrām, ja tas ir iespējams un lietderīgi, būtu jādara dokumenti, tostarp tīmekļa vietnēs publicētie dokumenti, pieejami atvērtos un mašīnlasāmos formātos un kopā ar to metadatiem, kuru precizitātes un detalizācijas līmenis ir tik augsts, cik vien iespējams, tādā formā, kas nodrošina savietojamību, piemēram, apstrādājot tos atbilstīgi principiem, kuri reglamentē saderības un izmantojamības prasības telpiskajai informācijai saskaņā ar Direktīvu 2007/2/EK.

(35)

Būtu jāuzskata, ka dokuments ir mašīnlasāmā formātā, ja tas ir datnes formātā, kas ir strukturēta tā, lai lietojumprogrammas varētu tajā viegli noteikt, atpazīt un atlasīt no tā konkrētus datus. Datnēs šifrēti dati, kas strukturēti mašīnlasāmā formātā, būtu jāuzskata par mašīnlasāmiem datiem. Mašīnlasāms formāts var būt atvērts vai slēgts. Tiem var būt oficiāli standarti vai to var nebūt. Tādā datnes formātā šifrēti dokumenti, kas ierobežo automatizētu apstrādi, jo datus no tiem nav iespējams viegli atlasīt vai to vispār nevar izdarīt, nebūtu jāuzskata par dokumentiem mašīnlasāmā formātā. Dalībvalstīm, ja tas ir iespējams un lietderīgi, būtu jāveicina Savienības vai starptautiski atzīta atvērta mašīnlasāma formāta lietošana. Izstrādājot tehniskos risinājumus dokumentu atkalizmantošanai, vajadzības gadījumā būtu jāņem vērā Eiropas sadarbspējas satvars.

(36)

Maksa par dokumentu atkalizmantošanu ir nozīmīgs šķērslis, kas kavē jaunuzņēmumu un MVU ienākšanu tirgū. Tāpēc dokumenti būtu jādara pieejami atkalizmantošanai bez maksas un, ja maksa ir vajadzīga, tai principā nebūtu jāpārsniedz robežizmaksas. Ja publiskā sektora struktūras brīvprātīgi vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem veic īpaši plašu prasītās informācijas meklēšanu vai ārkārtīgi dārgus prasītās informācijas formāta pārveidojumus, robežizmaksās var ietvert ar šādām darbībām saistītas izmaksas. Izņēmuma gadījumos būtu jāņem vērā nepieciešamība netraucēt tādu publiskā sektora struktūru normālu darbību, no kurām prasa gūt ieņēmumus, lai tās segtu nozīmīgu daļu no savām izmaksām, kas saistītas ar tām uzticēto publisko uzdevumu veikšanu. Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad publiskā sektora struktūra ir darījusi datus ieejamus kā atvērtos datus, bet tai ir pienākums segt nozīmīgu daļu no savām izmaksām, kas saistītas ar tām uzticēto publisko uzdevumu veikšanu. Būtu jāatzīst arī publisko uzņēmumu nozīme konkurences ekonomiskajā vidē. Šādos gadījumos publiskā sektora struktūrām un publiskiem uzņēmumiem tāpēc būtu jāvar iekasēt maksu, kas ir augstāka par robežizmaksām. Šī maksa būtu jānosaka atbilstīgi objektīviem, pārredzamiem un pārbaudāmiem kritērijiem, un kopējie ieņēmumi no dokumentu sagādāšanas un atkalizmantošanas atļaušanas nedrīkstētu pārsniegt savākšanas un sagatavošanas, tostarp iegādes no trešām pusēm, reproducēšanas, uzturēšanas, glabāšanas un izplatīšanas izmaksas kopā ar samērīgu peļņu no kapitāla ieguldījumiem. Attiecīgā gadījumā attiecināmajās izmaksās vajadzētu būt iespējamam iekļaut arī personas datu anonimizācijas izmaksas un tādu pasākumu izmaksas, kas veikti, lai aizsargātu datu konfidencialitāti. Dalībvalstis var prasīt publiskā sektora struktūrām un publiskiem uzņēmumiem atklāt minētās izmaksas. Prasībai gūt ieņēmumus, lai segtu ievērojamu daļu no publiskā sektora struktūru izmaksām, kas saistītas ar publisko uzdevumu veikšanu, vai publiskiem uzņēmumiem uzticēto vispārējas nozīmes pakalpojumu jomu, nav jābūt likumā noteiktai prasībai, un tā var izrietēt, piemēram, no dalībvalsts administratīvās prakses. Dalībvalstīm būtu regulāri jāpārskata šāda prasība.

(37)

Ar peļņu no kapitāla ieguldījuma saprot procentuālo daļu – papildus robežizmaksām –, kas ļauj atgūt kapitāla izmaksas un iekļaut reālas peļņas normu. Tā kā kapitāla izmaksas ir cieši saistītas ar kredītiestāžu procentu likmēm, kuru pamatā ir Eiropas Centrālās bankas (ECB) fiksētā likme galvenajām refinansēšanas operācijām, samērīgai peļņai no kapitāla ieguldījuma nebūtu jāpārsniedz ECB fiksētā procentu likme par vairāk nekā 5 %.

(38)

Bibliotēkām, tostarp universitāšu bibliotēkām, muzejiem un arhīviem būtu jāļauj iekasēt maksu, kas pārsniedz robežizmaksas, tādēļ, lai netraucētu to normālu darbību. Šādu publiskā sektora struktūru gadījumā kopējiem ieņēmumiem no dokumentu sagādāšanas un atkalizmantošanas atļaušanas attiecīgajā pārskata periodā nebūtu jāpārsniedz savākšanas, sagatavošanas, reproducēšanas, izplatīšanas, saglabāšanas un tiesību iegūšanas izmaksas kopā ar samērīgu peļņu no kapitāla ieguldījuma. Attiecīgā gadījumā attiecināmajās izmaksās būtu jāiekļauj arī personas datu vai komerciāli sensitīvas informācijas anonimizācijas izmaksas. Attiecībā uz bibliotēkām, tostarp universitāšu bibliotēkām, muzejiem un arhīviem un paturot prātā to specifiku, samērīgas peļņas no kapitāla ieguldījuma aprēķināšanai varētu izmantot privātajā sektorā iekasētās maksas par identisku vai līdzīgu dokumentu atkalizmantošanu.

(39)

Šajā direktīvā noteiktie maksimālie ierobežojumi maksai neskar dalībvalstu tiesības piemērot zemāku maksu vai vispār nepiemērot maksu.

(40)

Dalībvalstīm būtu jānosaka kritēriji, saskaņā ar kuriem iekasē maksu, kas pārsniedz robežizmaksas. Piemēram, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējamam noteikt šādus kritērijus valsts noteikumos vai izraudzīties piemērotu struktūru vai piemērotas struktūras, kas pašas nav publiskā sektora struktūras un kas ir kompetentas noteikt šādus kritērijus. Minētajai struktūrai vajadzētu būt organizētai saskaņā ar dalībvalstu konstitucionālajām un tiesību sistēmām. Tā varētu būt jau esoša struktūra ar budžeta izpildes pilnvarām un politisku atbildību.

(41)

Publiskā sektora dokumentu atkalizmantošanas nosacījumu skaidrības un publiskas pieejamības nodrošināšana ir priekšnoteikums Savienības mēroga informācijas tirgus attīstībai. Tādēļ visi piemērojamie dokumentu atkalizmantošanas nosacījumi būtu jādara skaidri zināmi iespējamajiem atkalizmantotājiem. Dalībvalstīm attiecīgos gadījumos būtu jāveicina tiešsaistē pieejamu indeksu radīšana par pieejamajiem dokumentiem, lai veicinātu un vienkāršotu atkalizmantošanas pieprasījumus. Dokumentu atkalizmantošanas pieprasījumu iesniedzēji, kuri vēlas atkalizmantot dokumentus, kas ir tādu struktūru turējumā, kuras nav publiski uzņēmumi, izglītības iestādes, pētniecību veicošas organizācijas un pētniecību finansējošas organizācijas, būtu jāinformē par pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz tos skarošiem lēmumiem vai praksi. Tas būs jo īpaši nozīmīgi jaunuzņēmumiem un MVU, kas var nepārzināt mijiedarbību ar citu dalībvalstu publiskā sektora struktūrām un atbilstošos tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

(42)

Tiesiskās aizsardzības līdzekļos būtu jāiekļauj iespēja, ka pārskatīšanu veic objektīva pārskatīšanas struktūra. Minētā struktūra varētu būt jau pastāvoša valsts iestāde, piemēram, valsts konkurences padome, uzraudzības iestāde, kas izveidota saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679, dokumentu pieejamības valsts iestāde vai valsts tiesu iestāde. Minētā struktūra būtu jāizveido saskaņā ar dalībvalstu konstitucionālajām un tiesību sistēmām. Apstrīdēšanai attiecīgajā struktūrā nebūtu jāskar jebkādi citi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas citādi ir pieejami tiem, kuri iesniedz atkalizmantošanas pieprasījumu. Tomēr tā nedrīkstētu būt saistīta ar dalībvalsts mehānismu, ar kuru nosaka kritērijus tādas maksas iekasēšanai, kas pārsniedz robežizmaksas. Tiesiskās aizsardzības līdzekļos būtu jāiekļauj iespēja pārskatīt negatīvus lēmumus un arī tādus lēmumus, kas, lai gan atļauj atkalizmantošanu, tomēr varētu kā citādi ietekmēt pieprasītājus, īpaši lēmumus par piemērotajiem maksas iekasēšanas noteikumiem. Pārskatīšanas procesam vajadzētu būt ātram un atbilst strauji mainīgā tirgus vajadzībām.

(43)

Darīt zināmus atklātībai visus publiskā sektora turējumā esošos vispārēji pieejamos dokumentus ne vien par politiku, bet arī par tieslietām un pārvaldību, ir pamatlīdzeklis, kā īstenot tiesības saņemt zināšanas, kas ir demokrātijas pamatprincips. Minētais mērķis attiecas uz visu līmeņu iestādēm – pašvaldības, valsts un starptautiskām.

(44)

Uz dokumentu atkalizmantošanu nebūtu jāattiecina nekādi nosacījumi. Tomēr dažos, ar sabiedrības interešu mērķi pamatotos gadījumos var izsniegt licenci, kas paredz atkalizmantošanas nosacījumus licenciātam, kas attiecas uz atbildību, personas datu aizsardzību, dokumentu pienācīgu izmantošanu, neizmainīšanas garantēšanu un avota apliecinājumu. Ja publiskā sektora struktūras licencē dokumentus atkalizmantošanai, licences nosacījumiem vajadzētu būt objektīviem, proporcionāliem un nediskriminējošiem. Šajā ziņā nozīmīga loma var būt arī tiešsaistē pieejamām standarta licencēm. Tādēļ dalībvalstīm būtu jānodrošina standarta licenču pieejamība. Izsniedzot licences publiskā sektora informācijas atkalizmantošanai, jebkurā gadījumā būtu jānosaka iespējami mazāk ierobežojumu atkalizmantošanai, piemēram, nosakot ierobežojumus tikai attiecībā uz avota norādi. Nozīmīgai lomai šajā ziņā vajadzētu būt arī tiešsaistē pieejamām atvērtajām licencēm standartizētu publisku licenču veidā, kuras ikvienam ļauj brīvi piekļūt datiem un saturam, tos izmantot, grozīt un kopīgot jebkurā nolūkā un kuras balstās uz atvērto datu formātiem. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāveicina atvērto licenču izmantošana, kurai galu galā būtu jākļūst par ierastu praksi visā Savienībā. Neskarot Savienības vai valsts tiesībās noteiktās tiesiskās atbildības prasības, ja publiskā sektora struktūra vai publisks uzņēmums dara dokumentus pieejamus atkalizmantošanai bez jebkādiem citiem nosacījumiem vai ierobežojumiem, minētajai publiskā sektora struktūrai vai publiskam uzņēmumam var būt ļauts atteikties no jebkādas tiesiskās atbildības attiecībā uz dokumentiem, kas darīti pieejami atkalizmantošanai.

(45)

Ja kompetentā iestāde izlemj noteiktus dokumentus turpmāk vairs nedarīt pieejamus atkalizmantošanai vai turpmāk vairs neatjaunināt minētos dokumentus, tai cik ātri vien iespējams būtu jādara minētie lēmumi zināmi atklātībai, kad vien iespējams par to paziņojot ar elektroniskiem līdzekļiem.

(46)

Atkalizmantošanas nosacījumiem vajadzētu jābūt nediskriminējošiem attiecībā uz salīdzināmām atkalizmantošanas kategorijām. Šajā nolūkā diskriminācijas aizliegumam nebūtu, piemēram, jākavē informācijas apmaiņa bez maksas starp publiskā sektora struktūrām to publisko uzdevumu izpildei, kamēr no citām personām tiek prasīta maksa par to pašu dokumentu atkalizmantošanu. Tāpat tam nevajadzētu kavēt diferencētas tarifikācijas politikas pieņemšanu attiecībā uz komerciālu un nekomerciālu atkalizmantošanu.

(47)

Dalībvalstīm jo īpaši būtu jānodrošina, lai publisku uzņēmumu dokumentu atkalizmantošana neradītu tirgus izkropļojumus un lai netiktu apdraudēta godīga konkurence.

(48)

Publiskā sektora struktūrām, izstrādājot dokumentu atkalizmantošanas principus, būtu jāievēro Savienības un valsts konkurences noteikumi, ciktāl iespējams izvairoties no ekskluzīviem nolīgumiem starp šīm struktūrām un privātiem partneriem. Tomēr dažkārt var būt nepieciešamas ekskluzīvas tiesības uz konkrētu publiskā sektora dokumentu atkalizmantošanu, lai sniegtu pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Tas var būt gadījumā, ja neviens komerciāls izdevējs nav gatavs publicēt informāciju, ja tam netiek piešķirtas šādas ekskluzīvas tiesības. Šajā nolūkā, ir lietderīgi ņemt vērā sabiedrisko pakalpojumu līgumus, kuri ir izslēgti no Direktīvas 2014/24/ES darbības jomas, ievērojot minētās direktīvas 11. pantu, un inovācijas partnerības, kā minēts Direktīvas 2014/24/ES 31. pantā.

(49)

Ir neskaitāmas vienošanās par sadarbību starp bibliotēkām, tostarp universitāšu bibliotēkām, muzejiem, arhīviem un privātajiem partneriem, kas ir saistītas ar kultūras resursu digitalizāciju un piešķir ekskluzīvas tiesības privātajiem partneriem. Prakse liecina, ka šādas publiskās un privātās partnerības var veicināt kultūras krājumu lietderīgu izmantošanu un vienlaikus paātrināt kultūras mantojuma pieejamību sabiedrībai. Tāpēc ir lietderīgi ņemt vērā starp dalībvalstīm pastāvošās atšķirības kultūras resursu digitalizācijā, tālab izstrādājot īpašu noteikumu kopumu, kas attiecas uz vienošanos par šo resursu digitalizāciju. Ja ekskluzīvās tiesības attiecas uz kultūras resursu digitalizāciju, var būt nepieciešams zināms ekskluzivitātes laikposms, lai dotu privātajam partnerim iespēju atpelnīt ieguldītos līdzekļus. Tomēr minētajam laikposmam vajadzētu būt pēc iespējas īsākam, lai ievērotu principu, ka neaizsargātajam materiālam pēc digitalizēšanas joprojām jābūt neaizsargātam. Laikposmam, uz kuru piešķir ekskluzīvas tiesības digitalizēt kultūras resursus, principā nebūtu jāpārsniedz 10 gadi. Jebkurš ekskluzivitātes laikposms, kas pārsniedz 10 gadus, būtu jāpārskata, lai ņemtu vērā tehnoloģiskās, finansiālās un administratīvās pārmaiņas, kas attiecīgajā jomā notikušas kopš vienošanās noslēgšanas. Turklāt ikvienai publiskā un privātā sektora partnerībai kultūras resursu digitalizācijai būtu jāpiešķir partnerībā esošajai kultūras iestādei neierobežotas tiesības attiecībā uz digitalizētu kultūras resursu izmantošanu pēc vienošanās beigām.

(50)

Vienošanās starp datu turētājiem un datu atkalizmantotājiem, kuras gan tieši nepiešķir ekskluzīvas tiesības, bet kuras tomēr ir pamats uzskatīt par tādām, kas ierobežo dokumentu pieejamību atkalizmantošanai, būtu jāpakļauj papildu publiskajai kontrolei. Tāpēc būtiski šādu vienošanos aspekti būtu jāpublicē tiešsaistē vismaz divus mēnešus pirms stāšanās spēkā, proti, divus mēnešus pirms saskaņotās dienas, kurā paredzēts sākt pušu saistību izpildi. Publicēšanai būtu jādod ieinteresētajām personām iespēja pieprasīt minētajās vienošanās aptverto dokumentu atkalizmantošanu un novērst risku, ka tiek ierobežots iespējamo atkalizmantotāju loks. Jebkurā gadījumā būtiski šādu vienošanos aspekti to galīgajā redakcijā, par ko puses ir vienojušās, pēc to noslēgšanas bez liekas kavēšanās būtu jāpublisko tiešsaistē.

(51)

Šīs direktīvas mērķis ir samazināt risku, ka tie, kas rīkojas pirmie, gūst pārmērīgas priekšrocības, kas varētu ierobežot datu iespējamo atkalizmantotāju skaitu. Ja līgumiskas vienošanās papildus šajā direktīvā noteiktajam dalībvalsts pienākumam piešķirt piekļuvi dokumentiem visticamāk varētu ietvert minētās dalībvalsts līdzekļu nodošanu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, šai direktīvai nebūtu jāskar LESD 101.–109. pantā paredzēto konkurences un valsts atbalsta noteikumu piemērošanu. No LESD 107., 108. un 109. pantā paredzētajiem noteikumiem par valsts atbalstu izriet, ka dalībvalstij ex ante jāpārbauda, vai attiecīgā līgumiskā vienošanās var būt saistīta ar valsts atbalstu, un jānodrošina, ka tā atbilst noteikumiem par valsts atbalstu.

(52)

Šī direktīva neietekmē personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi saskaņā ar Savienības un valstu tiesību aktiem, jo īpaši Regulu (ES) 2016/679 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/58/EK (18), un ieskaitot jebkādus papildu valsts tiesību noteikumus. Tas inter alia nozīmē, ka personas datu atkalizmantošana ir pieļaujama tikai tad, ja ir ievērots mērķa ierobežojuma princips, kā noteikts Regulas (ES) 2016/679 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 6. pantā. Anonīma informācija ir informācija, kas neattiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu vai personas datiem, ko sniedz anonīmi tādā veidā, ka datu subjekts nav vai vairs nav identificējams. Anonīmas informācijas sniegšana ir līdzeklis, kas ieinteresētību, cik vien plaši iespējams, atkalizmantot publiskā sektora informāciju ļauj saskaņot ar datu aizsardzības tiesību aktos paredzētajiem pienākumiem, tomēr tas rada izmaksas. Ir lietderīgi uzskatīt minētās izmaksas par vienu no izmaksu elementiem, kas ņemams vērā kā daļa no izplatīšanas robežizmaksām, kā minēts šajā direktīvā.

(53)

Pieņemot lēmumus par tādu publiskā sektora dokumentu atkalizmantošanas jomu un nosacījumiem, kuri satur personas datus, piemēram, veselības nozarē, datu aizsardzības ietekmes novērtējumus var būt nepieciešamība veikt saskaņā ar Regulas (ES) 2016/679 35. pantu.

(54)

Šī direktīva neskar trešo personu intelektuālā īpašuma tiesības. Lai izvairītos no šaubām, termins “intelektuālā īpašuma tiesības” attiecas vienīgi uz autortiesībām un blakustiesībām, ieskaitot sui generis aizsardzības formas. Šo direktīvu nepiemēro dokumentiem, uz kuriem attiecas rūpnieciskā īpašuma tiesības, piemēram, patentiem un reģistrētiem dizainparaugiem un preču zīmēm. Šī direktīva neskar publiskā sektora struktūru intelektuālā īpašuma tiesību pastāvēšanu vai īpašuma tiesības uz tām, un tā arī neierobežo šo tiesību izmantošanu jebkādā veidā, kas sniedzas ārpus šīs direktīvas noteiktajām robežām. Saskaņā ar šo direktīvu noteiktie pienākumi būtu jāpiemēro vienīgi tiktāl, ciktāl tie ir saderīgi ar starptautiskiem nolīgumiem par intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, jo īpaši Bernes Konvenciju par literāro un mākslas darbu aizsardzību (Bernes Konvencija) un Līgumu par intelektuālā īpašuma tiesībām, kas saistītas ar tirdzniecību (TRIPS līgums), un Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) līgumu par autortiesībām. Tomēr publiskā sektora struktūrām būtu jāizmanto to autortiesības tādā veidā, kas veicina atkalizmantošanu.

(55)

Ņemot vērā Savienības tiesību aktus un dalībvalstu un Savienības starptautiskās saistības, jo īpaši tās, kas izriet no Bernes konvencijas un TRIPS līguma, dokumenti, uz kuriem trešām personām ir intelektuālā īpašuma tiesības, būtu jāizslēdz no šīs direktīvas darbības jomas. Ja trešā persona ir bijusi tāda dokumenta sākotnējais intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks, kurš ir bibliotēku, tostarp universitāšu bibliotēku, muzeju un arhīvu turējumā, un šo tiesību aizsardzības termiņš vēl nav beidzies, minētais dokuments šīs direktīvas nolūkiem būtu jāuzskata par dokumentu, uz kuru trešām personām ir intelektuālā īpašuma tiesības.

(56)

Šai direktīvai nebūtu jāskar tiesības, tostarp ekonomiskās un nemateriālās tiesības, kuras publiskā sektora struktūru darbiniekiem varētu būt saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(57)

Turklāt, ja kāds dokuments ir pieejams atkalizmantošanai, attiecīgajai publiskā sektora struktūrai būtu jāsaglabā tiesības minēto dokumentu izmantot.

(58)

Šī direktīva neskar Direktīvu2014/24/ES.

(59)

Rīki, kas palīdz potenciālajiem atkalizmantotājiem atrast dokumentus, kuri pieejami atkalizmantošanai, un atkalizmantošanas nosacījumi var būtiski veicināt publiskā sektora dokumentu pārrobežu izmantošanu. Tādēļ dalībvalstīm būtu jānodrošina praktiski noteikumi, kas palīdz atkalizmantotājiem meklēt dokumentus, kuri pieejami atkalizmantošanai. Šādu praktisku noteikumu piemēri ir, galveno dokumentu (dokumenti, kuri tiek plaši atkalizmantoti vai kuri, iespējams, tiks plaši atkalizmantoti) līdzekļu saraksti, kam vajadzētu būt pieejamiem tiešsaistē, un portāla vietnes, kam ir saites ar decentralizētiem līdzekļu sarakstiem. Dalībvalstīm arī būtu jāveicina publiskā sektora informācijas ilgtermiņa pieejamība atkalizmantošanai – saskaņā ar piemērojamo saglabāšanas politiku.

(60)

Komisijai būtu jāveicina dalībvalstu sadarbība un jāatbalsta tādu savietojamu elektronisko saskarņu izstrāde, izmēģināšana, īstenošana un ieviešana, kuras nodrošina efektīvākus un drošākus sabiedriskos pakalpojumus.

(61)

Šī direktīva neskar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/29/EK (19). Tā paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem publiskā sektora struktūras var izmantot savas intelektuālā īpašuma tiesības iekšējā informācijas tirgū, atļaujot atkalizmantot dokumentus. Ja publiskā sektora struktūras ir Direktīvas 96/9/EK 7. panta 1. punktā noteikto tiesību turētājas, tām minētās tiesības nebūtu jāizmanto nolūkā kavēt esošo dokumentu atkalizmantošanu vai ierobežot to atkalizmantošanu, pārsniedzot šajā direktīvā paredzētās robežas.

(62)

Komisija ir atbalstījusi atvērto datu progresa ziņojuma izveidi tiešsaistē, kurā būtu attiecīgie izpildes rādītāji attiecībā uz publiskā sektora informācijas atkalizmantošanu visās dalībvalstīs. Regulāra šā progresa ziņojuma atjaunināšana veicinās informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un informācijas pieejamību par politiku un praksi visā Savienībā.

(63)

Ir jānodrošina, ka dalībvalstis uzrauga publiskā sektora informācijas atkalizmantošanas apjomu, nosacījumus, saskaņā ar kuriem tā ir publiskota, un tiesiskās aizsardzības praksi.

(64)

Iepriekš apspriežoties ar ieinteresētajām personām, Komisija, izdodot jaunas un atjauninot esošās pamatnostādnes, īpaši attiecībā uz ieteicamajām standarta licencēm, datu kopām un maksu par dokumentu atkalizmantošanu, drīkst palīdzēt dalībvalstīm īstenot šo direktīvu konsekventi.

(65)

Viens no galvenajiem iekšējā tirgus izveides mērķiem ir radīt apstākļus, kas veicinātu Savienības mēroga pakalpojumu attīstību. Bibliotēkās, tostarp universitāšu bibliotēkās, muzejos un arhīvos ir ievērojams daudzums vērtīgu publiskā sektora informācijas resursu, jo īpaši kopš digitalizācijas projekti ir daudzkāršojuši neaizsargātu digitālu materiālu apjomu. Minētie kultūras mantojuma krājumi un ar tiem saistītie metadati veido potenciālu pamatu digitāla satura produktiem un pakalpojumiem, un tiem ir milzīgs inovatīvas atkalizmantošanas potenciāls tādās nozarēs kā izglītība un tūrisms. Citām kultūras iestādēm, piemēram, orķestriem, operteātriem, baleta teātriem un dramatiskajiem teātriem, tostarp arhīviem, kas ir daļa no šīm iestādēm, nebūtu jāietilpst šīs direktīvas darbības jomā to izpildītājmākslas specifikas dēļ un tāpēc, ka gandrīz uz visiem to materiāliem attiecas trešās personas intelektuālā īpašuma tiesības.

(66)

Lai paredzētu nosacījumus, kas veicina tādu dokumentu atkalizmantošanu, kuri ir saistīti ar ievērojamiem sociālekonomiskiem ieguvumiem un ir īpaši vērtīgi ekonomikai un sabiedrībai, pielikumā būtu jāiekļauj augstvērtīgu datu kopu tematisko kategoriju saraksts. Minot kā piemēru un neskarot īstenošanas aktus, ar ko nosaka augstvērtīgas datu kopas, uz kurām būtu jāattiecas šajā direktīvā noteiktajām īpašajām prasībām, ņemot vērā Komisijas pamatnostādnes attiecībā uz ieteicamajām standarta licencēm, datu kopām un maksu par dokumentu atkalizmantošanu, tematiskās kategorijas inter alia varētu aptvert pasta indeksus, valstu un vietējās kartes (ģeotelpisko datu kopas), enerģijas patēriņu un satelītattēlus, (zemes novērošana un vide), in situ datus no instrumentiem un laika prognozes (meteoroloģijas datu kopas), demogrāfiskos un ekonomikas rādītājus (statistika), komercreģistrus un reģistrācijas identifikatorus (uzņēmumi un uzņēmumu īpašumtiesības), ceļa zīmes un iekšzemes ūdensceļus (mobilitāte).

(67)

Lai grozītu augstvērtīgu datu kopu tematisko kategoriju sarakstu, pievienojot jaunas tematiskas kategorijas, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (20). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(68)

Savienības mēroga saraksts, kurā norādītas tās datu kopas, kam ir īpašs potenciāls dot sociālekonomiskus ieguvumus, un saskaņoti atkalizmantošanas nosacījumi ir svarīgs faktors, kas ļauj nodrošināt datu pārrobežu lietojumus un pakalpojumus. Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai atbalstīt tādu dokumentu atkalizmantošanu, kas saistīti ar svarīgiem sociālekonomiskiem ieguvumiem, pieņemot sarakstu ar konkrētām augstvērtīgām datu kopām, uz kurām attiecas šīs direktīvas īpašās prasības, kā arī minēto datu kopu publicēšanas un atkalizmantošanas kārtību. Tādējādi minētās īpašās prasības nepiemēros, pirms Komisija būs pieņēmusi īstenošanas aktus. Sarakstā būtu jāņem vērā Savienības nozaru tiesību akti, kas reglamentē datu kopu publicēšanu, piemēram, Direktīvas 2007/2/EK un 2010/40/ES, lai nodrošinātu, ka datu kopas ir darītas pieejamas saskaņā ar attiecīgajiem standartiem un metadatu kopumiem. Saraksts būtu jāveido, pamatojoties uz šajā direktīvā izklāstītajām tematiskajām kategorijām. Saraksta sagatavošanā Komisijai būtu jārīko atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Turklāt, lemjot par publisku uzņēmumu turējumā esošu datu iekļaušanu sarakstā vai par to brīvu pieejamību, būtu jāņem vērā ietekme uz konkurētspēju attiecīgajos tirgos. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (21).

(69)

Lai nodrošinātu maksimālu ietekmi un veicinātu atkalizmantošanu, augstvērtīgām datu kopām vajadzētu būt pieejamām atkalizmantošanai ar minimāliem juridiskiem ierobežojumiem un bez maksas. Tām arī vajadzētu būt publicētām, izmantojot API. Tomēr tas neliedz publiskā sektora struktūrām, īstenojot publisko varu, iekasēt maksu par pakalpojumiem, ko tās sniedz attiecībā uz augstvērtīgām datu kopām, jo īpaši dokumentu autentiskuma vai pareizības apstiprināšanu.

(70)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, atvieglot uz publiskā sektora dokumentiem balstītu Savienības mēroga informācijas produktu un pakalpojumu izveidi, lai nodrošinātu efektīvu publiskā sektora dokumentu pārrobežu izmantošanu, no vienas puses, privātiem uzņēmumiem, jo īpaši MVU, saistībā ar informācijas produktiem un pakalpojumiem ar pievienoto vērtību, kā arī, no otras puses, iedzīvotājiem, lai vienkāršotu informācijas brīvu apriti un komunikāciju, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet, ņemot vērā ierosināto darbību būtībai raksturīgo Savienības mērogu, tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(71)

Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas jo īpaši atzīti Hartā, tostarp tiesības uz privātumu, personas datu aizsardzība, tiesības uz īpašumu un personu ar invaliditāti integrēšana. Nevienu no šīs direktīvas noteikumiem nebūtu jāinterpretē vai jāīsteno tādā veidā, kas ir pretrunā Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai.

(72)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001 (22) 28. panta 2. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kas 2018. gada 10. jūlijā sniedza savu atzinumu (23).

(73)

Komisijai šī direktīva būtu jāizvērtē. Ievērojot 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu, minētās izvērtēšanas pamatā vajadzētu būt pieciem kritērijiem, proti, lietderībai, efektivitātei, būtiskumam, saskaņotībai un pievienotajai vērtībai, un tai būtu jāveido pamats ietekmes novērtējumiem attiecībā uz turpmākās rīcības iespējām.

(74)

Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu pienākumi attiecībā uz termiņiem II pielikuma B daļā minēto direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants.

Priekšmets un darbības joma

1.   Lai veicinātu atvērto datu izmantošanu un stimulētu produktu un pakalpojumu inovāciju, ar šo direktīvu nosaka tādu minimālo noteikumu kopumu, ar kuriem reglamentē atkalizmantošanu un praktiskus noteikumus atkalizmantošanas veicināšanai:

a)

dalībvalstu publiskā sektora struktūru turējumā jau esoši dokumenti;

b)

jau esoši dokumenti, kas ir tādu publisku uzņēmumu turējumā, kuri:

i)

darbojas Direktīvā 2014/25/ES noteiktajās jomās;

ii)

darbojas kā sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji, ievērojot Regulas (EK) Nr. 1370/2007 2. pantu;

iii)

darbojas kā gaisa pārvadātāji, īstenojot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ievērojot Regulas (EK) Nr. 1008/2008 16. pantu; vai

iv)

darbojas kā Kopienas kuģu īpašnieki, veicot publiskā pasūtījuma nodrošināšanas pienākumus, ievērojot Regulas (EEK) Nr. 3577/92 4. pantu;

c)

pētniecības dati, ievērojot 10. pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Šo direktīvu nepiemēro:

a)

dokumentiem, kuru sagādāšana ir darbība, kas neietilpst attiecīgo publiskā sektora struktūru publiskā uzdevuma jomā, kā tas noteikts ar dalībvalsts tiesību aktiem vai citiem saistošiem noteikumiem, vai, ja šādu noteikumu nav, kā definēts atbilstīgi attiecīgās dalībvalsts parastajai administratīvajai praksei ar noteikumu, ka publisko uzdevumu darbības joma ir pārredzama un to ir iespējams pārskatīt;

b)

tādiem publisku uzņēmumu turējumā esošiem dokumentiem:

i)

kas ir sagatavoti ārpus vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanas jomas, kā noteikts dalībvalsts tiesību aktos vai dalībvalsts citos saistošos noteikumos;

ii)

kas ir saistīti ar konkurencei tieši pakļautām darbībām, un tāpēc, ievērojot Direktīvas 2014/25/ES 34. pantu, uz tiem neattiecas publiskā iepirkuma noteikumi;

c)

dokumentiem, uz kuriem trešām pusēm ir intelektuālā īpašuma tiesības;

d)

dokumentiem, piemēram, sensitīviem datiem, kuriem piekļuve nav atļauta atbilstīgi dalībvalsts noteiktiem piekļuves režīmiem, tostarp pamatojoties uz:

i)

valsts drošības aizsardzību (proti, valsts drošību), aizsardzību vai sabiedrisko drošību;

ii)

statistikas datu konfidencialitāti;

iii)

komerciālu konfidencialitāti (tostarp uzņēmējdarbības, profesionālajiem vai uzņēmumu noslēpumiem);

e)

dokumentiem, kuriem piekļuve ir liegta vai ierobežota, pamatojoties uz slepenu informāciju saistībā ar kritiskās infrastruktūras aizsardzību, kā noteikts Direktīvas 2008/114/EK 2. panta d) punktā;

f)

dokumentiem, kuriem piekļuve ir ierobežota ar dalībvalstu noteiktiem piekļuves režīmiem, tostarp gadījumos, kad iedzīvotājiem vai juridiskām personām ir jāpierāda, ka tie ir īpaši ieinteresēti iegūt piekļuvi dokumentiem;

g)

logotipiem, ģerboņiem un zīmotnēm;

h)

dokumentiem, kuriem piekļuve ir liegta vai ierobežota ar piekļuves režīmiem, pamatojoties uz personas datu aizsardzību, un dokumentu daļām, kam var piekļūt saskaņā ar minētajiem režīmiem un kas satur personas datus, kuru atkalizmantošana tiesību aktos ir definēta kā nesaderīga ar tiesību aktiem par personu aizsardzību saistībā ar personas datu apstrādi vai kā tāda, kas apdraud personas privātuma un neaizskaramības aizsardzību, jo īpaši saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem attiecībā uz personas datu aizsardzību;

i)

dokumentiem, kuri ir valsts raidsabiedrību un to meitasuzņēmumu turējumā, kā arī citu struktūru vai to meitasuzņēmumu turējumā, lai veiktu sabiedriskās apraides uzdevumu;

j)

dokumentiem, kuri ir kultūras iestāžu turējumā, izņemot bibliotēkas, tostarp universitāšu bibliotēkas, muzejus un arhīvus;

k)

dokumentiem, kuri ir vidējās izglītības un zemāka līmeņa izglītības iestāžu turējumā, un, visu citu izglītības iestāžu gadījumā, dokumentiem, kas nav 1. punkta c) apakšpunktā minētie dokumenti;

l)

dokumentiem, izņemot 1. punkta c) apakšpunktā minētajiem, kuri ir pētniecību veicošu un pētniecību finansējošu organizāciju, tostarp organizāciju, kas izveidotas pētījumu rezultātu tālāknodošanai, turējumā.

3.   Šī direktīva pamatojas uz Savienības un valstu piekļuves režīmiem un neskar tos.

4.   Šī direktīva neskar Savienības un valstu tiesību aktus par personas datu aizsardzību, jo īpaši Regulu (ES) 2016/679 un Direktīvu 2002/58/EK, un atbilstošos valstu tiesību aktu noteikumus.

5.   Saskaņā ar šo direktīvu noteiktos pienākumus piemēro vienīgi tiktāl, ciktāl tie ir saderīgi ar starptautiskiem nolīgumiem par intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, jo īpaši Bernes konvenciju, TRIPS līgumu un WIPO līgumu par autortiesībām.

6.   Publiskā sektora struktūras neizmanto Direktīvas 96/9/EK 7. panta 1. punktā noteiktās datubāzes veidotāja tiesības nolūkā novērst dokumentu atkalizmantošanu vai ierobežot atkalizmantošanu, pārsniedzot šajā direktīvā noteiktās robežas.

7.   Šī direktīva reglamentē dalībvalstu publiskā sektora struktūru un publisku uzņēmumu turējumā jau esošu dokumentu atkalizmantošanu, tostarp tādu dokumentu atkalizmantošanu, uz kuriem attiecas Direktīva 2007/2/EK.

2. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

1)

“publiskā sektora struktūra” ir valsts, reģionālās vai vietējās iestādes, publisko tiesību subjekti vai vienas vai vairāku šādu iestāžu vai viena vai vairāku šādu publisko tiesību subjektu veidotas apvienības;

2)

“publisko tiesību subjekti” ir struktūras, kurām piemīt visi turpmāk minētie raksturlielumi:

a)

tās ir nodibinātas ar konkrētu mērķi apmierināt vispārējas vajadzības, kurām nav rūpnieciska vai komerciāla rakstura;

b)

tām ir juridiskas personas statuss; un

c)

tās to lielākajā daļā finansē valsts, vai arī reģionālās vai vietējās iestādes, vai citi publisko tiesību subjekti; vai to pārvaldību uzrauga minētās iestādes; vai to pārvaldību uzrauga minētās iestādes vai subjekti; vai to vadībā, valdē vai uzraudzības padomē vairāk nekā pusi locekļu ieceļ valsts, reģionālās vai vietējās iestādes vai citi publisko tiesību subjekti;

3)

“publisks uzņēmums” ir jebkurš uzņēmums, kurš darbojas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteiktajās jomās un kurā publiskā sektora struktūrām var būt tieša vai netieša dominējoša ietekme atbilstoši to īpašuma tiesībām uz minēto uzņēmumu, finansiālajai līdzdalībai minētajā uzņēmumā vai noteikumiem, kas piemērojami minētajam uzņēmumam. Uzskata, ka publiskā sektora struktūrām ir dominējoša ietekme jebkurā no šādiem gadījumiem, kuros minētās struktūras tieši vai netieši:

a)

ir attiecīgā uzņēmuma parakstītā kapitāla lielākās daļas turētājas;

b)

kontrolē balsu vairākumu, kas saistīts ar uzņēmuma emitētajām akcijām;

c)

var iecelt vairāk nekā pusi no attiecīgā uzņēmuma vadības, valdes vai uzraudzības struktūras locekļiem;

4)

“universitāte” ir jebkura publiskā sektora struktūra, kas piedāvā pēc vidējās izglītības iestādes beigšanas iegūt augstāko izglītību un akadēmisko grādu;

5)

“standarta licence” ir iepriekš noteikts atkalizmantošanas nosacījumu kopums digitālā formātā, kas, vēlams, ir saderīgs ar tiešsaistē pieejamām standartizētām publiskajām licencēm;

6)

“dokuments” ir:

a)

jebkurš saturs uz jebkura nesēja (papīra vai elektroniskā veidā, vai arī kā skaņas, attēla vai audiovizuāls ieraksts); vai

b)

šāda satura jebkāda daļa;

7)

“anonimizācija” ir process, kurā dokumentus maina uz anonīmiem dokumentiem, kuri neattiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu, vai process, kurā personas datus padara anonīmus tādā veidā, ka datu subjekts nav vai vairs nav identificējams;

8)

“dinamiskie dati” ir digitāli dokumenti, ko atjaunina bieži vai reāllaikā, jo īpaši to nepastāvīguma vai straujas novecošanas dēļ; sensoru ģenerētus datus parasti uzskata par dinamiskajiem datiem;

9)

“pētniecības dati” ir digitāli dokumenti, kas nav zinātniskas publikācijas un kas tiek vākti vai sagatavoti zinātniskās pētniecības darbību gaitā, un ko pētniecības procesā izmanto kā pierādījumus vai ko pētniecības aprindās parasti uzskata par nepieciešamiem, lai validētu pētījumu secinājumus un rezultātus;

10)

“augstvērtīgas datu kopas” ir dokumenti, kuru atkalizmantošana ir saistīta ar svarīgiem ieguvumiem sabiedrībai, videi un ekonomikai, jo īpaši tādēļ, ka tie ir piemēroti, lai radītu pakalpojumus ar pievienoto vērtību, lietojumus un jaunas un pienācīgas augstas kvalitātes darbvietas, un pakalpojumu ar pievienoto vērtību un lietojumu, kas balstās uz minētajām datu kopām, potenciālo lietotāju skaita dēļ;

11)

“atkalizmantošana” ir izmantošana, ko veic fiziskas vai juridiskas personas, attiecībā uz dokumentiem, kuri ir:

a)

publiskā sektora struktūru turējumā, komerciāliem vai nekomerciāliem mērķiem, kas nav sākotnējais mērķis, kuram dokumenti tika sagatavoti, pildot publisko uzdevumu, izņemot dokumentu apmaiņu starp publiskā sektora struktūrām, kas tiek veikta, vienīgi pildot to publiskos uzdevumus; vai

b)

publisku uzņēmumu turējumā, komerciāliem vai nekomerciāliem mērķiem, kas nav sākotnējais mērķis – sniegt vispārējas nozīmes pakalpojumus –, kuram dokumenti tika sagatavoti, izņemot dokumentu apmaiņu starp publiskiem uzņēmumiem un publiskā sektora struktūrām, kas tiek veikta, vienīgi pildot publiskā sektora struktūru publiskos uzdevumus;

12)

“personas dati” ir personas dati, kā noteikts Regulas (ES) 2016/679 4. panta 1) punktā;

13)

“mašīnlasāms formāts” ir datnes formāts, kas ir strukturēts tā, lai lietojumprogrammas var viegli identificēt, atpazīt un iegūt no dokumenta specifiskus datus, tostarp atsevišķas faktoloģiskas vienības, un to iekšējo struktūru;

14)

“atvērts formāts” ir datnes formāts, kas ir platformneatkarīgs un ko dara pieejamu sabiedrībai bez jebkādiem ierobežojumiem, kuri traucē dokumentu atkalizmantošanu;

15)

“oficiāls atvērts standarts” ir rakstiski noteikts standarts, kurā precīzi norādītas specifikācijas prasībām attiecībā uz programmatūras sadarbspējas nodrošināšanu;

16)

“samērīga peļņa no kapitāla ieguldījuma” ir vispārējās maksas procentuāla daļa papildus tai, kas vajadzīga, lai atgūtu attiecināmās izmaksas, kura nepārsniedz ECB fiksēto procentu likmi vairāk kā par 5 procentpunktiem;

17)

“trešā puse” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kuras turējumā ir dati un kas nav publiskā sektora struktūra vai publisks uzņēmums.

3. pants

Vispārējais princips

1.   Ievērojot šā panta 2. punktu, dalībvalstis nodrošina, ka dokumenti, uz kuriem attiecas šī direktīva saskaņā ar 1. pantu, ir atkalizmantojami komerciāliem vai nekomerciāliem mērķiem saskaņā ar III un IV nodaļu.

2.   Attiecībā uz dokumentiem, uz kuriem bibliotēkām, tostarp universitāšu bibliotēkām, muzejiem un arhīviem, ir intelektuālā īpašuma tiesības, un attiecībā uz dokumentiem, kuri ir publisku uzņēmumu turējumā, gadījumos, kad ir atļauta šādu dokumentu atkalizmantošana, dalībvalstis nodrošina, ka minētie dokumenti ir atkalizmantojami komerciāliem vai nekomerciāliem mērķiem saskaņā ar III un IV nodaļu.

II NODAĻA

ATKALIZMANTOŠANAS PIEPRASĪJUMI

4. pants

Atkalizmantošanas pieprasījumu apstrāde

1.   Publiskā sektora struktūras, izmantojot elektroniskos līdzekļus, ja tas ir iespējams un lietderīgi, apstrādā atkalizmantošanas pieprasījumus un dara dokumentus pieejamus pieprasījuma iesniedzējam atkalizmantošanai vai, ja nepieciešama licence, pieņemamā termiņā, kas atbilst termiņiem, kādi noteikti dokumentu piekļuves pieprasījumu apstrādei, pabeidz licences piedāvājumu pieteikuma iesniedzējam.

2.   Ja nav noteikti termiņi vai citi noteikumi, kas reglamentē dokumentu savlaicīgu sniegšanu, publiskā sektora struktūras apstrādā pieprasījumu un piegādā dokumentus pieteikuma iesniedzējam atkalizmantošanai vai, ja nepieciešama licence, pabeidz licences piedāvājumu pieteikuma iesniedzējam pēc iespējas drīz un jebkurā gadījumā, termiņā, kas nepārsniedz 20 darba dienas no tā saņemšanas. Plašiem vai sarežģītiem pieprasījumiem minēto termiņu var pagarināt par vēl 20 darba dienām. Šādos gadījumos pieteikuma iesniedzējam pēc iespējas drīz un jebkurā gadījumā trīs nedēļu laikā pēc sākotnējā pieprasījuma iesniegšanas paziņo, ka nepieciešams vairāk laika, lai apstrādātu pieprasījumu, un norāda, kādi tam ir iemesli.

3.   Nelabvēlīga lēmuma gadījumā publiskā sektora struktūras paziņo pieprasījuma iesniedzējam atteikuma pamatojumu, pamatojoties uz dalībvalstī pastāvošā piekļuves režīma attiecīgajiem noteikumiem vai noteikumiem, kas pieņemti, transponējot šo direktīvu, jo īpaši 1. panta 2. punkta a)–h) apakšpunktu vai 3. pantu. Ja nelabvēlīgais lēmums ir pamatots ar 1. panta 2. punkta c) apakšpunktu, publiskā sektora struktūra iekļauj norādi uz fizisko vai juridisko personu, kas ir tiesību subjekts, ja tas ir zināms, vai arī licenciāru, no kura publiskā sektora struktūra ieguvusi attiecīgo materiālu. Bibliotēkām, tostarp universitāšu bibliotēkām, muzejiem un arhīviem, šāda norāde nav jāiekļauj.

4.   Jebkurā lēmumā par atkalizmantošanu iekļauj norādi uz tiesību aizsardzības līdzekļiem, ja pieprasītājs vēlas apstrīdēt lēmumu. Viena no tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanas iespējām ir pārskatīšana, ko veic objektīva pārskatīšanas struktūra ar attiecīgām specializētām zināšanām, piemēram, valsts konkurences iestāde, attiecīgā dokumentu pieejamības iestāde, valsts uzraudzības iestāde, kas izveidota saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679, vai valsts tiesu iestāde, kuras lēmumi ir saistoši attiecīgajai publiskā sektora struktūrai.

5.   Šā panta nolūkos dalībvalstis nosaka praktiskus noteikumus, lai veicinātu dokumentu efektīvu atkalizmantošanu. Minētie noteikumi jo īpaši var ietvert sīkākus noteikumus par to, kā sniedzama pienācīga informācija par šajā direktīvā noteiktajām tiesībām un kā piedāvājama attiecīga palīdzība un norādījumi.

6.   Šā panta prasības nav jāievēro šādām struktūrām:

a)

publiskiem uzņēmumiem;

b)

izglītības iestādēm, pētniecību veicošām organizācijām un pētniecību finansējošām organizācijām.

III NODAĻA

ATKALIZMANTOŠANAS NOSACĪJUMI

5. pants

Pieejamie formāti

1.   Neskarot V nodaļu, publiskā sektora struktūras un publiski uzņēmumi dara savus dokumentus pieejamus jebkādā iepriekš esošā formātā vai valodā un, ja tas ir iespējams un lietderīgi, ar elektroniskiem līdzekļiem, tādos formātos, kas ir atvērti, mašīnlasāmi, piekļūstami, atrodami un atkalizmantojami, kopā ar to metadatiem. Gan formātam, gan metadatiem, ja iespējams, jāatbilst oficiāliem atvērtiem standartiem.

2.   Dalībvalstis mudina publiskā sektora struktūras un publiskus uzņēmumus sagatavot un darīt pieejamus dokumentus, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, saskaņā ar principu “atvērts integrēti un pēc noklusējuma”.

3.   Šā panta 1. punkts neuzliek publiskā sektora struktūrām pienākumu veidot vai pielāgot dokumentus vai izsniegt to izrakstus, lai ievērotu minētā punkta noteikumus, ja tas saistīts ar nesamērīgiem pūliņiem, kas pārsniedz vienkāršu darbību.

4.   Publiskā sektora struktūrām nevar prasīt turpināt sagatavot un glabāt noteikta veida dokumentu tāpēc, lai privātā vai publiskā sektora organizācijas tos atkalizmantotu.

5.   Publiskā sektora struktūras dara dinamiskos datus pieejamus atkalizmantošanai tūlīt pēc savākšanas, izmantojot piemērotas API un attiecīgā gadījumā – kā lielapjoma lejupielādi.

6.   Ja darot pieejamus dinamiskos datus atkalizmantošanai tūlīt pēc savākšanas, kā minēts 5. punktā, tiktu pārsniegtas publiskā sektora struktūras finansiālās un tehniskās iespējas, tādējādi radot nesamērīgus pūliņus, minētos dinamiskos datus dara pieejamus atkalizmantošanai tādā termiņā vai ar tādiem pagaidu tehniskiem ierobežojumiem, kas nepamatoti nekaitē to ekonomiskā un sociālā potenciāla izmantošanai.

7.   Šā panta 1.–6. punktu piemēro publisku uzņēmumu turējumā jau esošiem dokumentiem, kas ir pieejami atkalizmantošanai.

8.   Augstvērtīgas datu kopas, kas uzskaitītas sarakstā saskaņā ar 14. panta 1. punktu, dara pieejamas atkalizmantošanai mašīnlasāmā formātā, izmantojot piemērotas API un attiecīgā gadījumā – kā lielapjoma lejupielādi.

6. pants

Maksas noteikšanas principi

1.   Dokumentu atkalizmantošana ir bez maksas.

Tomēr var būt atļauts atgūt robežizmaksas, kas rodas par dokumentu reproducēšanu, nodrošināšanu un izplatīšanu, kā arī par personas datu anonimizāciju un konfidenciālas komercinformācijas aizsardzībai veiktajiem pasākumiem.

2.   Izņēmuma kārtā 1. punktu nepiemēro:

a)

publiskā sektora struktūrām, no kurām prasa gūt ieņēmumus, lai segtu ievērojamu daļu izmaksu, kas saistītas ar tām uzticēto publisko uzdevumu izpildi;

b)

bibliotēkām, tostarp universitāšu bibliotēkām, muzejiem un arhīviem;

c)

publiskiem uzņēmumiem.

3.   Dalībvalstis tiešsaistē publicē 2. punkta a) apakšpunktā minēto publiskā sektora struktūru sarakstu.

4.   Šā panta 2. punkta a) un c) apakšpunktā minētajos gadījumos kopējo maksu aprēķina, saskaņā ar objektīviem, pārredzamiem un pārbaudāmiem kritērijiem. Šādus kritērijus nosaka dalībvalstis.

Kopējie ieņēmumi no dokumentu sagādāšanas un atkalizmantošanas atļaušanas attiecīgajā pārskata periodā nepārsniedz to savākšanas, sagatavošanas, reproducēšanas, izplatīšanas un datu glabāšanas – kopā ar samērīgu peļņu no kapitāla ieguldījuma – un attiecīgā gadījumā personas datu anonimizācijas un pasākumu, kas veikti konfidenciālas komercinformācijas aizsardzībai, izmaksas.

Maksu aprēķina saskaņā ar piemērojamiem grāmatvedības principiem.

5.   Ja maksu nosaka publiskā sektora struktūras, kas minētas 2. punkta b) apakšpunktā, kopējie ieņēmumi no dokumentu sagādāšanas un atkalizmantošanas atļaušanas attiecīgajā pārskata periodā nepārsniedz savākšanas, sagatavošanas, reproducēšanas, izplatīšanas, datu glabāšanas, saglabāšanas un tiesību iegūšanas izmaksas un attiecīgā gadījumā – personas datu anonimizācijas un konfidenciālas komercinformācijas aizsardzībai veikto pasākumu izmaksas kopā ar samērīgu peļņu no kapitāla ieguldījuma.

Maksu aprēķina saskaņā ar grāmatvedības principiem, kas ir piemērojami attiecīgajām publiskā sektora struktūrām.

6.   Šādu datu atkalizmantošana lietotājam ir bez maksas:

a)

augstvērtīgas datu kopas, kas uzskaitītas sarakstā saskaņā ar 14. panta 1. punktu, – ievērojot 14. panta 3., 4. un 5. punktu;

b)

pētniecības dati, kas minēti 1. panta 1. punkta c) apakšpunktā.

7. pants

Pārredzamība

1.   Attiecībā uz standarta maksu par dokumentu atkalizmantošanu jebkurus piemērojamos nosacījumus un minētās maksas faktiskās summas, tostarp šādas maksas aprēķināšanas bāzi, nosaka iepriekš un publicē, izmantojot elektroniskos līdzekļus, ja tas ir iespējams un lietderīgi.

2.   Attiecībā uz citu maksu par atkalizmantošanu, kas nav minēta 1. punktā, faktorus, kas tiek ņemti vērā, aprēķinot šādu maksu, norāda jau sākotnēji. Attiecīgais dokumentu turētājs pēc pieprasījuma arī norāda veidu, kādā šāda maksa ir aprēķināta attiecībā uz konkrēto atkalizmantošanas pieprasījumu.

3.   Publiskā sektora struktūras nodrošina, ka dokumentu atkalizmantošanas pieprasījuma iesniedzējus informē par pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz tos skarošiem lēmumiem vai praksi.

8. pants

Standarta licences

1.   Uz dokumentu atkalizmantošanu neattiecina nosacījumus, izņemot, ja šādi nosacījumi ir objektīvi, proporcionāli, nediskriminējoši un pamatoti ar sabiedrības interešu mērķi.

Ja uz dokumentu atkalizmantošanu attiecina nosacījumus, minētie nosacījumi nevajadzīgi neierobežo atkalizmantošanas iespējas, un tos neizmanto, lai ierobežotu konkurenci.

2.   Dalībvalstīs, kur tiek izmantotas licences, dalībvalstis nodrošina, ka publiskā sektora dokumentu atkalizmantošanai ir pieejamas standarta licences ciparu formātā, kuras var pielāgot, lai apmierinātu konkrētus licenču pieteikumus, un kuras var apstrādāt elektroniskā veidā. Dalībvalstis mudina izmantot šādas standarta licences.

9. pants

Praktiski notikumi

1.   Dalībvalstis nosaka praktiskus noteikumus, kas atvieglo atkalizmantošanai pieejamo dokumentu meklēšanu, piemēram, galveno dokumentu un attiecīgo metadatu aktīvu katalogus, kuri, ja tas ir iespējams un lietderīgi, ir pieejami tiešsaistē un mašīnlasāmā formātā, un portālu vietnes, kam ir saites uz aktīvu katalogiem. Ja iespējams, dalībvalstis veicina dokumentu meklēšanu dažādās valodās, jo īpaši nodrošinot metadatu apkopošanu Savienības līmenī.

Dalībvalstis arī mudina publiskā sektora struktūras izveidot praktiskus noteikumus, lai veicinātu atkalizmantošanai pieejamo dokumentu saglabāšanu.

2.   Dalībvalstis, sadarbojoties ar Komisiju, turpina centienus vienkāršot piekļuvi datu kopām, jo īpaši nodrošinot vienotu piekļuves punktu un pakāpeniski darot pieejamas piemērotas publiskā sektora struktūru turējumā esošas datu kopas attiecībā uz dokumentiem, uz kuriem šī direktīva attiecas, kā arī Savienības iestāžu turējumā esošiem datiem, formātos, kas ir piekļūstami, viegli atrodami un atkalizmantojami ar elektroniskiem līdzekļiem.

10. pants

Pētniecības dati

1.   Dalībvalstis atbalsta pētniecības datu pieejamību, tālab pieņemot valsts politiku un attiecīgas darbības, kuru mērķis ir no publiskiem līdzekļiem finansētas pētniecības datus padarīt brīvi pieejamus (“atvērtās piekļuves politika”), ievērojot principu “atvērts pēc noklusējuma” un saderīgs ar FAIR principiem. Minētajā kontekstā būtu pienācīgi jāņem vērā bažas saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesībām, personas datu aizsardzību un konfidencialitāti, drošību un leģitīmām komercinteresēm, saskaņā ar principu “tik atvērti, cik iespējams, tik slēgti, cik vajadzīgs”. Minētā atvērtās piekļuves politika ir vērsta uz pētniecību veicošajām organizācijām un pētniecību finansējošajām organizācijām.

2.   Neskarot 1. panta 2. punkta c) apakšpunktu pētniecības dati ir atkalizmantojami komerciālos vai nekomerciālos nolūkos saskaņā ar III un IV nodaļu, ciktāl tie ir finansēti no publiskiem līdzekļiem un pētnieki, pētniecību veicošās organizācijas vai pētniecību finansējošās organizācijas jau ir darījušas tos publiski pieejamus, izmantojot institucionālu vai tematisku repozitoriju. Minētajā kontekstā ņem vērā leģitīmas komercintereses, zināšanu pārneses darbības un iepriekšējās intelektuālā īpašuma tiesības..

IV NODAĻA

NEDISKRIMINĀCIJA UN GODĪGA TIRDZNIECĪBA

11. pants

Nediskriminācija

1.   Visi piemērojamie dokumentu atkalizmantošanas nosacījumi ir nediskriminējoši attiecībā uz salīdzināmām atkalizmantošanas kategorijām, tostarp pārrobežu atkalizmantošanu.

2.   Ja publiskā sektora struktūra atkalizmanto dokumentus kā izejmateriālus savām komerciālajām darbībām, kuras neietilpst tās publiskajos uzdevumos, tad dokumentu sagādāšanai šīm darbībām piemēro tādu pašu maksu un nosacījumus kā citiem lietotājiem.

12. pants

Ekskluzīvas vienošanās

1.   Dokumentu atkalizmantošana ir pieejama visiem iespējamiem tirgus dalībniekiem, pat ja viens vai vairāki tirgus dalībnieki jau izmanto produktus ar pievienoto vērtību, kuru pamatā ir minētie dokumenti. Līgumi vai citas vienošanās starp publiskā sektora struktūrām vai publiskiem uzņēmumiem, kuru turējumā ir dokumenti, un trešām personām nepiešķir ekskluzīvas tiesības.

2.   Tomēr, ja nepieciešamas ekskluzīvas tiesības, lai sniegtu pakalpojumus sabiedrības interesēs, šādu tiesību piešķiršanas iemesla pamatotību regulāri pārskata un jebkurā gadījumā to pārskata reizi trijos gados. Ekskluzīvas vienošanās, kuras ir noslēgtas 2019. gada 16. jūlijā vai pēc šā datuma, dara publiski pieejamas tiešsaistē vismaz divus mēnešus pirms to stāšanās spēkā. Šādu vienošanos galīgie noteikumi ir pārredzami un tos dara publiski pieejamus tiešsaistē.

Šo punktu nepiemēro kultūras resursu digitalizācijai.

3.   Neatkarīgi no 1. punkta, ja uz kultūras resursu digitalizāciju attiecas ekskluzīvas tiesības, šādas ekskluzivitātes laikposms parasti nepārsniedz desmit gadus. Ja minētais laikposms pārsniedz desmit gadus, tā ilgumu pārskata vienpadsmitajā gadā un attiecīgā gadījumā pēc tam reizi septiņos gados.

Vienošanās, ar kurām piešķir pirmajā daļā minētās ekskluzīvās tiesības, ir pārredzamas un tiek darītas publiski pieejamas.

Attiecībā uz ekskluzīvām tiesībām, kas minētas pirmajā daļā, attiecīgajai publiskā sektora struktūrai bez maksas nodrošina to digitalizēto kultūras resursu kopiju, kas veido minēto vienošanos daļu. Minētā kopija ir pieejama atkalizmantošanai pēc ekskluzivitātes laikposma beigām.

4.   Juridiskas vai praktiskas vienošanās, kuras tieši nepiešķir ekskluzīvas tiesības, bet kuru mērķis ir ierobežot dokumentu pieejamību atkalizmantošanai subjektiem, kuri nav trešā persona, kas noslēgusi vienošanos, vai kuras ir pamats uzskatīt par tādām, dara publiski pieejamas tiešsaistē vismaz divus mēnešus pirms to stāšanās spēkā. Šādu juridisku vai praktisku vienošanos ietekmi uz datu pieejamību atkalizmantošanai regulāri pārskata, un jebkurā gadījumā to pārskata reizi trijos gados. Šādu vienošanos galīgie noteikumi ir pārredzami un tiek darīti publiski pieejami tiešsaistē.

5.   Ekskluzīvās vienošanās, kuras bija spēkā 2013. gada 17. jūlijā un uz kurām neattiecas 2. un 3. punktā noteiktie izņēmumi, un kuras noslēgušas publiskā sektora struktūras, tiek izbeigtas līguma darbības beigās un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā 2043. gada 18. jūlijā.

Ekskluzīvās vienošanās, kuras bija spēkā 2019. gada 16. jūlijā un uz kurām neattiecas 2. un 3. punktā noteiktie izņēmumi, un kuras noslēguši publiskie uzņēmumi, tiek izbeigtas līguma darbības beigās un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā 2049. gada 17. jūlijā.

V NODAĻA

AUGSTVĒRTĪGAS DATU KOPAS

13. pants

Augstvērtīgu datu kopu tematiskās kategorijas

1.   Lai nodrošinātu nosacījumus, kas veicina augstvērtīgu datu kopu atkalizmantošanu, I pielikumā ir izklāstīts šādu augstvērtīgu datu kopu tematisko kategoriju saraksts.

2.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 15. pantu, lai grozītu I pielikumu, pievienojot jaunas augstvērtīgu datu kopu tematiskās kategorijas nolūkā atspoguļot tehnoloģiju un tirgus attīstību.

14. pants

Konkrētas augstvērtīgas datu kopas un publicēšanas un atkalizmantošanas kārtība

1.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem, izvēloties no dokumentiem, kam piemēro šo direktīvu, nosaka sarakstu ar konkrētām tādām augstvērtīgām datu kopām, kuras pieder pie I pielikumā izklāstītajām kategorijām un kuras ir publiskā sektora struktūru un publisku uzņēmumu turējumā.

Šādas augstvērtīgas datu kopas:

a)

ir pieejamas bez maksas, ievērojot 3., 4. un 5. punktu;

b)

ir mašīnlasāmas;

c)

ir pieejamas, izmantojot API; un

d)

attiecīgā gadījumā nodrošina kā lielapjoma lejupielādi.

Minētajos īstenošanas aktos var precizēt augstvērtīgu datu kopu publicēšanas un atkalizmantošanas kārtību. Šāda kārtība ir saderīga ar atvērtā standarta licencēm.

Kārtībā var ietvert noteikumus, kas piemērojami atkalizmantošanai, datu un metadatu formātiem un izplatīšanas tehniskajai kārtībai. Ņem vērā dalībvalstu veiktos ieguldījumus atklāto datu pieejās, piemēram, ieguldījumus konkrētu standartu izstrādē un ieviešanā, un tos izvērtē attiecībā pret iespējamiem ieguvumiem no iekļaušanas sarakstā.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 16. panta 2. punktā.

2.   Konkrētu augstvērtīgu datu kopu noteikšana, ievērojot 1. punktu, pamatojas uz novērtējumu, kurā izskatīts to potenciāls:

a)

radīt svarīgus sociālekonomiskus ieguvumus vai ieguvumus videi un inovatīvus pakalpojumus;

b)

dot ieguvumu lielam lietotāju skaitam, jo īpaši MVU;

c)

palīdzēt radīt ieņēmumus; un

d)

tās kombinēt ar citām datu kopām.

Šādu konkrētu augstvērtīgu datu kopu noteikšanai Komisija rīko atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, veic ietekmes novērtējumu un nodrošina papildināmību ar esošajiem tiesību aktiem, piemēram, Direktīvu 2010/40/ES, attiecībā uz dokumentu atkalizmantošanu. Minētais ietekmes novērtējums ietver izmaksu un ieguvumu analīzi un analīzi par to, vai tas, ka publiskā sektora struktūras, no kurām prasa gūt ieņēmumus, lai tās segtu nozīmīgu daļu no savām izmaksām, kas saistītas ar tām uzticēto publisko uzdevumu veikšanu, bez maksas dara pieejamas augstvērtīgas datu kopas, radītu būtisku ietekmi uz šādu struktūru budžetu. Attiecībā uz publisku uzņēmumu turējumā esošajām augstvērtīgām datu kopām ietekmes novērtējumā īpaši ņem vērā publisku uzņēmumu nozīmi konkurences ekonomiskajā vidē.

3.   Atkāpjoties no 1. punkta otrās daļas a) apakšpunkta, īstenošanas akti, kas minēti 1. punktā, paredz, ka augstvērtīgu datu kopu pieejamība bez maksas neattiecas uz konkrētām publisku uzņēmumu turējumā esošām augstvērtīgu datu kopām, ja tas radītu konkurences kropļojumus attiecīgajos tirgos.

4.   Prasība augstvērtīgas datu kopas darīt pieejamas bez maksas saskaņā ar 1. punkta otrās daļas a) apakšpunktu neattiecas uz bibliotēkām, tostarp universitāšu bibliotēkām, muzejiem un arhīviem.

5.   Ja tas, ka publiskā sektora struktūras, no kurām prasa gūt ieņēmumus, lai tās segtu nozīmīgu daļu no savām izmaksām, kas saistītas ar tām uzticēto publisko uzdevumu veikšanu, bez maksas dara pieejamus augstvērtīgu datu kopu veidus, radītu būtisku ietekmi uz iesaistīto struktūru budžetu, dalībvalstis var minētās struktūras atbrīvot no prasības darīt minētās augstvērtīgās datu kopas pieejamas bez maksas uz laiku, kas nepārsniedz divus gadus, pēc tam, kad ir stājies spēkā attiecīgais īstenošanas akts, kurš ir pieņemts saskaņā ar 1. punktu.

VI NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

15. pants

Deleģēšanas īstenošana

1.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Pilnvaras pieņemt 13. panta 2. punktā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no 2019. gada 16. jūlija. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.   Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 13. panta 2. punktā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.   Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, kurus katra dalībvalsts iecēlusi saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

5.   Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

6.   Saskaņā ar 13. panta 2. punktu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja trijos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par trijiem mēnešiem.

16. pants

Komiteju procedūra

1.   Komisijai palīdz komiteja atvērto datu un publiskā sektora informācijas atkalizmantošanas jautājumos. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

17. pants

Transponēšana

1.   Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 2021. gada 17. jūlijam. Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Tajos ietver arī paziņojumu, ka atsauces esošajos normatīvajos un administratīvajos aktos uz direktīvu, kas atcelta ar šo direktīvu, uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce un kā formulējams minētais paziņojums.

2.   Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

18. pants

Komisijas izvērtēšana

1.   Ne ātrāk kā 2025. gada 17. jūlijā Komisija izvērtē šo direktīvu un Eiropas Parlamentam, Padomei, kā arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, iesniedz ziņojumu par minētās izvērtēšanas galvenajiem konstatējumiem.

Dalībvalstis sniedz Komisijai informāciju, kas vajadzīga minētā ziņojuma sagatavošanai.

2.   Izvērtēšanā jo īpaši pievēršas šīs direktīvas darbības jomai un sociālajai un ekonomiskajai ietekmei, tostarp:

a)

tam kādā mērā pieaugusi to publiskā sektora dokumentu atkalizmantošana, kuriem piemēro šo direktīvu, jo īpaši no MVU puses;

b)

tam kāda ietekme bijusi augstvērtīgu datu kopām;

c)

tam kāda ietekme bijusi principiem, kas piemēroti maksas noteikšanai un normatīva un administratīva rakstura oficiālo dokumentu atkalizmantošanai;

d)

tādu dokumentu atkalizmantošanai, kuri ir citu struktūru, nevis publiskā sektora struktūru turējumā;

e)

API pieejamībai un izmantošanai;

f)

mijiedarbībai starp datu aizsardzības noteikumiem unatkalizmantošanas iespējām;

g)

turpmākām iespējām uzlabot iekšējā tirgus pienācīgu darbību un atbalstīt ekonomikas un darba tirgus attīstību.

19. pants

Atcelšana

Direktīvu 2003/98/EK, kurā grozījumi izdarīti ar II pielikuma A daļā norādīto direktīvu, atceļ no 2021. gada 17. jūlija, neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem II pielikuma B daļā norādīto direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos un to piemērošanas datumiem.

Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu un tās lasa saskaņā ar atbilstības tabulu III pielikumā.

20. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

21. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē, 2019. gada 20. jūnijā

Eiropas Parlamenta vārdā –

priekšsēdētājs

A. TAJANI

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

G. CIAMBA


(1)  OV C 62, 15.2.2019., 238. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta 2019. gada 4. aprīļa nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2019. gada 6. jūnija lēmums.

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/98/EK (2003. gada 17. novembris) par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu (OV L 345, 31.12.2003., 90. lpp.).

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/37/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko groza Direktīvu 2003/98/EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu (OV L 175, 27.6.2013., 1. lpp.).

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 96/9/EK (1996. gada 11. marts) par datubāzu tiesisko aizsardzību (OV L 77, 27.3.1996., 20. lpp.).

(7)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/4/EK (2003. gada 28. janvāris) par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu (OV L 41, 14.2.2003., 26. lpp.).

(8)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/2/EK (2007. gada 14. marts), ar ko izveido Telpiskās informācijas infrastruktūru Eiropas Kopienā (INSPIRE) (OV L 108, 25.4.2007., 1. lpp.).

(9)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/40/ES (2010. gada 7. jūlijs) par pamatu inteliģento transporta sistēmu ieviešanai autotransporta jomā un saskarnēm ar citiem transporta veidiem (OV L 207, 6.8.2010., 1. lpp.).

(10)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/25/ES (2014. gada 26. februāris) par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs, un ar ko atceļ Direktīvu 2004/17/EK (OV L 94, 28.3.2014., 243. lpp.).

(11)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1370/2007 (2007. gada 23. oktobris) par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1191/69 un Padomes Regulu (EEK) Nr. 1107/70 (OV L 315, 3.12.2007., 1. lpp.).

(12)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1008/2008 (2008. gada 24. septembris) par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā (OV L 293, 31.10.2008., 3. lpp.).

(13)  Padomes Regula (EEK) Nr. 3577/92 (1992. gada 7. decembris), ar ko piemēro principu, kurš paredz jūras transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību dalībvalstīs (jūras kabotāža) (OV L 364, 12.12.1992., 7. lpp.).

(14)  Padomes Direktīva 2008/114/EK (2008. gada 8. decembris) par to, lai apzinātu un noteiktu Eiropas Kritiskās infrastruktūras un novērtētu vajadzību uzlabot to aizsardzību (OV L 345, 23.12.2008., 75. lpp.).

(15)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/1148 (2016. gada 6. jūlijs) par pasākumiem nolūkā panākt vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas sistēmu drošību visā Savienībā (OV L 194, 19.7.2016., 1. lpp.).

(16)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.).

(17)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/2102 (2016. gada 26. oktobris) par publiskā sektora struktūru tīmekļvietņu un mobilo lietotņu piekļūstamību (OV L 327, 2.12.2016., 1. lpp.).

(18)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp.).

(19)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 167, 22.6.2001., 10. lpp.).

(20)  OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.

(21)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).

(22)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp.).

(23)  OV C 305, 30.8.2018., 7. lpp.


I PIELIKUMS

Augstvērtīgu datu kopu tematisko kategoriju saraksts, kas minēts 13. panta 1. punktā:

1.

Ģeotelpisko datu kopas

2.

Zemes novērošana un vide

3.

Meteoroloģijas datu kopas

4.

Statistika

5.

Uzņēmumi un uzņēmumu īpašumtiesības

6.

Mobilitāte


II PIELIKUMS

A daļa

Atceltā direktīva ar grozījumiem tajā

(minēta 19. pantā)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/98/EK

(OV L 345, 31.12.2003., 90. lpp.).

 

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/37/ES

(OV L 175, 27.6.2013., 1. lpp.).

 

B daļa

Termiņi transponēšanai valsts tiesību aktos un piemērošanas diena

(minēti 19. pantā)

Direktīva

Transponēšanas termiņš

Piemērošanas diena

2003/98/EK

2005. gada 1. jūlijs

2005. gada 1. jūlijs

2013/37/ES

2015. gada 18. jūlijs

2015. gada 18. jūlijs


III PIELIKUMS

ATBILSTĪBAS TABULA

Direktīva 2003/98/EK

Šī direktīva

1. panta 1. punkts

1. panta 1. punkta ievaddaļa

 

1. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunkts

1. panta 2. punkta ievaddaļa

1. panta 2. punkta ievaddaļa

1. panta 2. punkta a) apakšpunkts

1. panta 2. punkta a) apakšpunkts

1. panta 2. punkta b) apakšpunkts

1. panta 2. punkta b) apakšpunkts

1. panta 2. punkta c) apakšpunkts

1. panta 2. punkta c) apakšpunkts

1. panta 2. punkta d) apakšpunkts

1. panta 2. punkta e) apakšpunkts

1. panta 2. punkta ca) apakšpunkts

1. panta 2. punkta f) apakšpunkts

1. panta 2. punkta cb) apakšpunkts

1. panta 2. punkta g) apakšpunkts

1. panta 2. punkta cc) apakšpunkts

1. panta 2. punkta h) apakšpunkts

1. panta 2. punkta d) apakšpunkts

1. panta 2. punkta i) apakšpunkts

1. panta 2. punkta e) apakšpunkts

1. panta 2. punkta l) apakšpunkts

1. panta 2. punkta f) apakšpunkts

1. panta 2. punkta j) apakšpunkts

1. panta 2. punkta k) apakšpunkts

1. panta 3. punkts

1. panta 3. punkts

1. panta 4. punkts

1. panta 4. punkts

1. panta 5. punkts

1. panta 5. punkts

1. panta 6. un 7. punkts

2. panta ievaddaļa

2. panta ievaddaļa

2. panta 1. punkts

2. panta 1. punkts

2. panta 2. punkts

2. panta 2. punkts

2. panta 3. punkts un 5. punkts

2. panta 3. punkts

2. panta 6. punkts

2. panta 7. līdz 10. punkts

2. panta 4. punkts

2. panta 11. punkts

2. panta 5. punkts

2. panta 12. punkts

2. panta 6. punkts

2. panta 13. punkts

2. panta 7. punkts

2. panta 14. punkts

2. panta 8. punkts

2. panta 15. punkts

2. panta 9. punkts

2. panta 4. punkts

2. panta 16. un 17. punkts

3. pants

3. pants

4. panta 1. punkts

4. panta 1. punkts

4. panta 2. punkts

4. panta 2. punkts

4. panta 3. punkts

4. panta 3. punkts

4. panta 4. punkts

4. panta 4. punkts

4. panta 5. punkts

4. panta 5. punkts

4. panta 6. punkta ievaddaļa

 

4. panta 6. punkta a) un b) apakšpunkts

5. panta 1. punkts

5. panta 1. punkts

5. panta 2. punkts

5. panta 2. punkts

5. panta 3. punkts

5. panta 3. punkts

5. panta 4. punkts

5. panta 5. līdz 8. punkts

6. panta 1. punkta pirmā daļa

6. panta 1. punkts

6. panta 1. punkta otrā daļa

6. panta 2. punkta ievaddaļa

6. panta 2. punkta ievaddaļa

6. panta 2. punkta a) apakšpunkts

6. panta 2. punkta a) apakšpunkts

6. panta 2. punkta b) apakšpunkts

6. panta 2. punkta c) apakšpunkts

6. panta 2. punkta b) apakšpunkts

6. panta 2. punkta c) apakšpunkts

6. panta 3. punkts

6. panta 3. punkts

6. panta 4. punkts

6. panta 4. punkts

6. panta 5. punkts

6. panta 6. punkts

7. panta 1. punkts

7. panta 1. punkts

7. panta 2. punkts

7. panta 2. punkts

7. panta 3. punkts

7. panta 4. punkts

7. panta 3. punkts

8. pants

8. pants

9. pants

9. panta 1. punkts

9. panta 2. punkts

10. panta 1. un 2. punkts

10. pants

11. pants

11. panta 1. punkts

12. panta 1. punkts

11. panta 2. punkts

12. panta 2. punkts

11. panta 2.a punkts

12. panta 3. punkts

12. panta 4. punkts

11. panta 3. punkts

11. panta 4. punkts

12. panta 5. punkts

13. līdz 16. pants

12. pants

17. panta 1. punkts

17. panta 2. punkts

13. panta 1. punkts

18. panta 1. punkts

13. panta 2. punkts

13. panta 3. punkts

18. panta 2. punkta ievaddaļa

18. panta 2. punkta a) līdz g) apakšpunkts

19. pants

14. pants

20. pants

15. pants

21. pants

I, II un III pielikums