ISSN 1977-0715

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

L 130

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Tiesību akti

62. gadagājums
2019. gada 17. maijs


Saturs

 

I   Leģislatīvi akti

Lappuse

 

 

REGULAS

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/787 (2019. gada 17. aprīlis) par stipro alkoholisko dzērienu definīciju, aprakstu, noformējumu un marķējumu, stipro alkoholisko dzērienu nosaukumu lietošanu citu pārtikas produktu noformējumā un marķējumā, stipro alkoholisko dzērienu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību, lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirta un destilātu izmantošanu alkoholiskajos dzērienos un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 110/2008

1

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/788 (2019. gada 17. aprīlis) par Eiropas pilsoņu iniciatīvu ( 1 )

55

 

 

DIREKTĪVAS

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/789 (2019. gada 17. aprīlis), ar ko paredz noteikumus par to, kā īstenojamas autortiesības un blakustiesības, kuras piemēro noteiktām raidorganizāciju tiešsaistes pārraidēm un televīzijas un radio programmu retranslācijām, un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/83/EEK ( 1 )

82

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/790 (2019. gada 17. aprīlis) par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū un ar ko groza Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK ( 1 )

92

 


 

(1)   Dokuments attiecas uz EEZ.

LV

Tiesību akti, kuru virsraksti ir gaišajā drukā, attiecas uz kārtējiem jautājumiem lauksaimniecības jomā un parasti ir spēkā tikai ierobežotu laika posmu.

Visu citu tiesību aktu virsraksti ir tumšajā drukā, un pirms tiem ir zvaigznīte.


I Leģislatīvi akti

REGULAS

17.5.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 130/1


EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) 2019/787

(2019. gada 17. aprīlis)

par stipro alkoholisko dzērienu definīciju, aprakstu, noformējumu un marķējumu, stipro alkoholisko dzērienu nosaukumu lietošanu citu pārtikas produktu noformējumā un marķējumā, stipro alkoholisko dzērienu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību, lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirta un destilātu izmantošanu alkoholiskajos dzērienos un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 110/2008

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 43. panta 2. punktu un 114. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (2),

tā kā:

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 110/2008 (3) ir sekmīgi reglamentējusi stipro alkoholisko dzērienu nozari. Tomēr, ņemot vērā jaunāko pieredzi un tehnoloģijas inovāciju, tirgus attīstību un arvien mainīgās patērētāju vēlmes, ir jāatjaunina noteikumi, kurus piemēro stipro alkoholisko dzērienu definīcijai, aprakstam, noformējumam un marķējumam, un jāpārskata stipro alkoholisko dzērienu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrācijas un aizsardzības kārtība.

(2)

Noteikumiem, ko piemēro stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, būtu jāpalīdz nodrošināt patērētāju augsta līmeņa aizsardzība, novērst informācijas asimetriju, nepieļaut maldinošu praksi, panākt tirgus pārredzamību un nodrošināt godīgu konkurenci. Tiem būtu jāsargā reputācija, ko Savienībā ražotie stiprie alkoholiskie dzērieni ir iemantojuši gan Savienības, gan pasaules tirgū, turpinot ievērot tradicionālos stipro alkoholisko dzērienu ražošanas paņēmienus, kā arī ņemot vērā to, ka ir augusi prasība pēc patērētāju aizsardzības un informēšanas. Attiecībā uz stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem būtu jāņem vērā arī inovācija tehnoloģijā, ja tā palīdz uzlabot kvalitāti, neietekmējot attiecīgo stipro alkoholisko dzērienu tradicionālās raksturīgās īpašības.

(3)

Stiprie alkoholiskie dzērieni veido nozīmīgu noieta tirgu Savienības lauksaimniecības nozarei, un stipro alkoholisko dzērienu ražošana ir cieši saistīta ar minēto nozari. Šī saikne nosaka Savienībā ražoto stipro alkoholisko dzērienu kvalitāti, drošumu un reputāciju. Ar tiesisko regulējumu šī ciešā saikne ar lauksaimniecības pārtikas nozari būtu jāuzsver.

(4)

Noteikumi, ko piemēro stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, ir īpašs gadījums, salīdzinot ar vispārīgajiem noteikumiem, kas paredzēti attiecībā uz lauksaimniecības pārtikas nozari, un tajos būtu jāņem vērā arī tradicionālās ražošanas metodes, ko izmanto dažādās dalībvalstīs.

(5)

Šajā regulā būtu skaidri jānosaka kritēriji stipro alkoholisko dzērienu definēšanai, aprakstam, noformējumam un marķējumam, kā arī ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzībai, un tai nebūtu jāskar Savienības oficiālo valodu un alfabētu daudzveidība. Tajā arī būtu jāparedz noteikumi par lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirta un destilātu izmantošanu alkoholisko dzērienu ražošanā, kā arī par stipro alkoholisko dzērienu juridisko nosaukumu lietošanu pārtikas produktu noformējumā un marķējumā.

(6)

Lai ņemtu vērā patērētāju vēlmes un ražošana atbilstu tradicionālajiem paņēmieniem, būtu jānosaka, ka stipro alkoholisko dzērienu ražošanā ir jāizmanto vienīgi lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirts un destilāti.

(7)

Patērētāju interesēs šī regula būtu jāpiemēro visiem stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, ko laiž Savienības tirgū, neatkarīgi no tā, vai tie ir ražoti dalībvalstīs vai trešās valstīs. Lai saglabātu un uzlabotu Savienībā ražoto stipro alkoholisko dzērienu reputāciju pasaules tirgū, šī regula būtu jāpiemēro arī stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kas Savienībā ražoti eksportam.

(8)

Attiecībā uz stipro alkoholisko dzērienu definīcijām un tehniskajām prasībām, kā arī stipro alkoholisko dzērienu klasifikāciju kategorijās arī turpmāk būtu jāņem vērā tradicionālā prakse. Būtu jāparedz arī īpaši noteikumi konkrētiem stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kuri nav iekļauti kategoriju sarakstā.

(9)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1333/2008 (4) un (EK) Nr. 1334/2008 (5) piemērojamas arī stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem. Tomēr ir jānosaka papildu noteikumi attiecībā uz krāsvielām un aromatizētājiem, kurus piemērotu tikai stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem. Jānosaka arī papildu noteikumi par aromatizētāju, krāsvielu un citu atļautu sastāvdaļu atšķaidīšanu un šķīdināšanu, kurus piemērotu tikai stipro alkoholisko dzērienu ražošanai.

(10)

Būtu jāparedz noteikumi par Savienības tirgū laižamo stipro alkoholisko dzērienu juridiskajiem nosaukumiem, lai nodrošinātu šādu juridisko nosaukumu saskaņotu izmantošanu visā Savienībā un lai nodrošinātu informācijas pārredzamību patērētājiem.

(11)

Ņemot vērā stipro alkoholisko dzērienu nozares nozīmīgumu un sarežģītību, ir atbilstīgi paredzēt īpašus noteikumus par stipro alkoholisko dzērienu aprakstu, noformējumu un marķējumu, jo īpaši attiecībā uz juridisko nosaukumu, ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu, salikto apzīmējumu un pieminējumu izmantošanu aprakstā, noformējumā un marķējumā.

(12)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1169/2011 (6) būtu jāpiemēro stipro alkoholisko dzērienu aprakstam, noformējumam un marķējumam, ja vien šajā regulā nav noteikts citādi. Minētajā sakarā, ņemot vērā stipro alkoholisko dzērienu nozares nozīmīgumu un sarežģītību, ir atbilstīgi šajā regulā paredzēt īpašus noteikumus par stipro alkoholisko dzērienu aprakstu, noformējumu un marķējumu, kas pārsniedz Regulas (ES) Nr. 1169/2011 prasības. Minētajiem īpašajiem noteikumiem būtu arī jānovērš apzīmējuma “stiprais alkoholiskais dzēriens” un alkoholisko dzērienu juridisko nosaukumu nepareizs lietojums attiecībā uz tādiem produktiem, kas neatbilst šajā regulā noteiktajām definīcijām un prasībām.

(13)

Lai nodrošinātu salikto apzīmējumu un pieminējumu vienādu lietošanu dalībvalstīs un lai nodrošinātu patērētājiem atbilstīgu informāciju, tādējādi aizsargājot viņus no maldināšanas, ir jāparedz noteikumi to izmantošanai stipro alkoholisko dzērienu un citu pārtikas produktu noformējumā. Šādu noteikumu mērķis ir arī aizsargāt šajā kontekstā izmantoto stipro alkoholisko dzērienu reputāciju.

(14)

Lai patērētājiem sniegtu atbilstīgu informāciju, būtu jāparedz noteikumi par tādu stipro alkoholisko dzērienu aprakstu, noformējumu un marķējumu, kas kvalificējami kā jaukti vai kupažēti.

(15)

Kaut gan kopumā ir svarīgi nodrošināt, lai aprakstā, noformējumā un marķējumā norādītais nogatavināšanas periods vai izturēšanas laiks attiektos tikai uz mazāk nogatavināto alkoholisko sastāvdaļu, ar nolūku ņemt vērā tradicionālos nogatavināšanas procesus dalībvalstīs būtu jāparedz iespēja ar deleģētiem aktiem paredzēt atkāpes no minētā vispārīgā noteikuma un paredzēt atbilstīgus kontroles mehānismus attiecībā uz brandies, kas ražoti, izmantojot tradicionālo dinamisko izturēšanas sistēmu, kura pazīstama kā criaderas y solera vai solera e criaderas sistēma.

(16)

Juridiskās noteiktības labad un lai nodrošinātu, ka patērētājiem tiek sniegta atbilstīga informācija, izejvielu nosaukumu vai īpašības vārdu izmantošana dažu stipro alkoholisko dzērienu juridiskajos nosaukumos nedrīkstētu liegt šādu izejvielu nosaukumu vai īpašības vārdu izmantošanu citu pārtikas produktu noformējumā un marķējumā. To pašu iemeslu dēļ vācu vārda “-Geist” izmantošana stipro alkoholisko dzērienu kategorijas juridiskajā nosaukumā nedrīkstētu liegt šā vārda kā izdomāta nosaukuma izmantošanu, lai papildinātu citu stipro alkoholisko dzērienu juridisko nosaukumu vai citu alkoholisko dzērienu nosaukumu, ja vien šāds lietojums nemaldina patērētājus.

(17)

Lai nodrošinātu, ka patērētājiem tiek sniegta atbilstīga informācija, un uzlabotu kvalitatīvas ražošanas metodes, vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka jebkura stiprā alkoholiskā dzēriena juridisko nosaukumu var papildināt ar apzīmējumu “sausais” jeb “dry”, proti, ar minētā termina tulkojumu attiecīgās dalībvalsts valodā vai valodās vai netulkotu, kā slīpināti norādīts šajā regulā, ja minētais stiprais alkoholiskais dzēriens nav saldināts. Tomēr saskaņā ar principu, ka pārtikas produktu informācija nedrīkst būt maldinoša, jo īpaši liekot domāt, ka pārtikas produktam piemīt sevišķas īpašības, lai gan faktiski visiem līdzīgiem pārtikas produktiem piemīt šādas īpašības, šim noteikumam nebūtu jāattiecas uz stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kuri, kā paredzēts šajā regulā, nav saldināti pat garšas papildināšanai, jo īpaši uz whisky vai whiskey. Šis noteikums nebūtu jāattiecina arī uz gin, destilētu gin un London gin, kam aizvien jāpiemēro īpaši saldināšanas un marķēšanas noteikumi. Turklāt vajadzētu būt iespējai marķēt liķierus ar sīvu, skābu vai citrusaugļu garšu kā “sausus” vai “dry” neatkarīgi no tā, cik lielā mērā tie saldināti. Šāda marķēšana, visticamāk, nemaldinātu patērētāju, jo liķieriem jābūt ar minimālu cukura saturu. Attiecīgi liķieru gadījumā termina “sausais” jeb “dry” izmantojumam nebūtu jānozīmē, ka stiprais alkoholiskais dzēriens nav saldināts.

(18)

Lai ņemtu vērā patērētāju vēlmes attiecībā uz degvīnam izmantojamām izejvielām, jo īpaši dalībvalstīs, kurās tradicionāli ražo degvīnu, būtu jāsniedz atbilstīga informācija par izmantotajām izejvielām, ja degvīns ir ražots no lauksaimnieciskas izcelsmes izejvielām, kas nav ne graudi, ne kartupeļi, nedz abas šīs izejvielas.

(19)

Lai īstenotu tiesību aktus, kas attiecas uz noteikumiem par nogatavināšanu un marķēšanu, un pārbaudītu to piemērošanu un lai apkarotu krāpšanu, būtu jānosaka, ka jebkura stiprā alkoholiskā dzēriena juridiskā nosaukuma un nogatavināšanas perioda norādīšana elektroniskajos administratīvajos dokumentos ir obligāta.

(20)

Dažos gadījumos pārtikas apritē iesaistītie uzņēmēji vēlas norādīt stipro alkoholisko dzērienu izcelsmes vietu, kas nav ģeogrāfiskās izcelsmes norāde vai preču zīme, lai pievērstu patērētāju uzmanību produkta kvalitātei. Tāpēc būtu jāparedz īpaši noteikumi par izcelsmes vietas norādi stiprā alkoholiskā dzēriena aprakstā, noformējumā un marķējumā. Turklāt Regulā (ES) Nr. 1169/2011 noteiktais pienākums norādīt galvenās sastāvdaļas izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu nebūtu jāpiemēro stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, pat tad, ja stiprā alkoholiskā dzēriena galvenās sastāvdaļas izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta nav tā pati, kas izcelsmes vieta, kas norādīta minētā stiprā alkoholiskā dzēriena aprakstā, noformējumā vai marķējumā.

(21)

Lai aizsargātu noteiktu stipro alkoholisko dzērienu reputāciju, būtu jāparedz noteikums, kas reglamentē juridisko nosaukumu tulkošanu, transkripciju un transliterāciju eksporta nolūkiem.

(22)

Lai nodrošinātu šīs regulas konsekventu piemērošanu, būtu jānosaka Savienības standartmetodes alkoholisko dzērienu un stipro alkoholisko dzērienu ražošanā izmantojamā etilspirta analīzei.

(23)

Svina kapsulu un svinu saturošas folijas izmantošanai to trauku aizbāžņu pārklāšanai, kuros iepildīti stiprie alkoholiskie dzērieni, arī turpmāk vajadzētu būt aizliegtai, lai novērstu jebkādus saindēšanās riskus, nejauši saskaroties ar šādām kapsulām vai foliju, un lai novērstu vides piesārņošanu ar šādu kapsulu vai folijas svina atkritumiem.

(24)

Lai aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, ir svarīgi pienācīgi ievērot Nolīgumu par intelektuālā īpašuma tiesībām, kas saistītas ar tirdzniecību (“TRIPS nolīgums”), un jo īpaši tā 22. un 23. pantu, kā arī Vispārējo vienošanos par tarifiem un tirdzniecību (“GATT vienošanās”), tajā skaitā tās V pantu par tranzīta brīvību, kas tika apstiprināti ar Padomes Lēmumu 94/800/EK (7). Šāda tiesiskā regulējuma ietvaros un lai stiprinātu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību un efektīvāk apkarotu viltošanu, šāda aizsardzība būtu jāpiemēro arī precēm, ko ieved Savienības muitas teritorijā, nelaižot tās brīvā apgrozībā un piemērojot tām īpašas muitas procedūras, piemēram, tranzītu, uzglabāšanu, īpašu izmantošanu vai pārstrādi.

(25)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1151/2012 (8) uz stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem neattiecas. Tāpēc būtu jāparedz noteikumi par stipro alkoholisko dzērienu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību. Komisijai būtu jāreģistrē ģeogrāfiskās izcelsmes norādes.

(26)

Būtu jānosaka procedūras ES vai trešās valsts ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrēšanai, grozīšanai un iespējamai anulēšanai saskaņā ar TRIPS nolīgumu, vienlaikus automātiski atzīstot tādu esošo ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu statusu, kas Savienībā tiek aizsargātas. Lai procedūras noteikumus par ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm padarītu saskanīgus visās attiecīgajās nozarēs, šādas procedūras attiecībā uz stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem būtu jābalsta uz apjomīgākām un labi pārbaudītām procedūrām attiecībā uz lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem, kā paredzēts Regulā (ES) Nr. 1151/2012, vienlaikus ņemot vērā alkoholisko dzērienu specifiku. Lai vienkāršotu reģistrēšanas procedūras un nodrošinātu, ka pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmējiem un patērētājiem ir elektroniski pieejama informācija, būtu jāizveido ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu elektronisks reģistrs. Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, kas aizsargātas ar Regulu (EK) Nr. 110/2008, būtu automātiski jāaizsargā ar šo regulu un jāiekļauj elektroniskajā reģistrā. Komisijai būtu jāpabeidz Regulas (EK) Nr. 110/2008 III pielikumā minēto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu pārbaudes saskaņā ar minētās regulas 20. pantu.

(27)

Lai nodrošinātu atbilstību noteikumiem, kas piemērojami pārtikas, vīna un aromatizēto vīna produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, dokumentācijas, kas paredz noteikumus to stipro alkoholisko dzērienu ražošanai, kuriem ir reģistrēta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, nosaukums būtu jāmaina no “tehniskā dokumentācija” uz “produkta specifikācija”. Tehniskā dokumentācija, kas iesniegta kā daļa no ikviena pieteikuma saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 110/2008, būtu jāuzskata par produkta specifikāciju.

(28)

Saikne starp preču zīmēm un stipro alkoholisko dzērienu ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm būtu jāprecizē attiecībā uz atteikuma, atzīšanas par spēkā neesošu un līdzāspastāvēšanas kritērijiem. Šādai precizēšanai nebūtu jāietekmē tiesības, ko ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu turētāji ieguvuši valsts līmenī vai kuras pastāv saskaņā ar starptautiskiem nolīgumiem, kurus dalībvalstis noslēgušas par laikposmu pirms Savienības aizsardzības sistēmas izveides, ievērojot Padomes Regulu (EEK) Nr. 1576/89 (9).

(29)

Augsta kvalitātes līmeņa saglabāšana ir būtiska stipro alkoholisko dzērienu nozares reputācijas un vērtības uzturēšanai. Dalībvalstu iestādēm vajadzētu būt atbildīgām par to, lai minētais kvalitātes līmenis tiktu saglabāts, nodrošinot atbilstību šai regulai. Komisijai būtu jāspēj uzraudzīt un pārbaudīt šo prasību ievērošanu, lai pārliecinātos, ka šī regula tiek piemērota vienādi. Tāpēc Komisijai un dalībvalstīm būtu jāveic atbilstīgas informācijas savstarpēja apmaiņa.

(30)

Piemērojot kvalitātes politiku un jo īpaši lai ļautu ražot augstas kvalitātes stipros alkoholiskos dzērienus, kā arī nodrošinātu šajā nozarē daudzveidību, būtu jāļauj dalībvalstīm pieņemt stingrākus noteikumus par šajā regulā noteiktajiem noteikumiem attiecībā uz to teritorijā ražoto stipro alkoholisko dzērienu ražošanu, aprakstu, noformējumu un marķējumu.

(31)

Lai ņemtu vērā augošās patērētāju prasības, tehnoloģiju attīstību, izmaiņas attiecīgajos starptautiskajos standartos un nepieciešamību uzlabot ražošanas un tirdzniecības ekonomiskos apstākļus, tradicionālos nogatavināšanas procesus un importējošo trešo valstu tiesību aktus un lai aizsargātu ražotāju un pārtikas apritē iesaistīto uzņēmumu likumīgās intereses attiecībā uz ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (“Līgums”) 290. pantu attiecībā uz grozījumiem stipro alkoholisko dzērienu tehniskajās definīcijās un prasībās un atkāpēm no šīm definīcijām un prasībām; jaunu saldinātāju produktu atļaušanu; atkāpēm, kas saistītas ar brandy nogatavināšanas perioda vai izturēšanas laika specifikāciju; publiska reģistra izveidi par iestādēm, kas atbildīgas par izturēšanas procesu uzraudzību; stipro alkoholisko dzērienu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu elektroniskā reģistra izveidi un sīki izstrādātiem noteikumiem par minētā reģistra formu un saturu; papildu nosacījumiem attiecībā uz pieteikumiem ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzībai un iepriekšējām valsts procedūrām, Komisijas veiktām pārbaudēm, iebildumu procedūru un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu anulēšanu; nosacījumiem un prasībām procedūrai, kas attiecas uz produktu specifikāciju grozījumiem; un grozījumiem un atkāpēm no dažām definīcijām un noteikumiem par aprakstu, noformējumu un marķējumu. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (10). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(32)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecībā uz vienotā dokumenta publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī; un attiecībā uz lēmumiem par nosaukumu kā ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrāciju, ja nav paziņojuma par iebildumu vai ja nav pieņemama pamatota iebildumu paziņojuma, vai ja ir pieņemams pamatots iebildumu paziņojums un ir panākta vienošanās.

(33)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecībā uz noteikumiem par jaunu saldinātāju produktu lietošanu; par informāciju, kas dalībvalstīm jāsniedz saistībā ar izturēšanas procesu uzraudzības iestādēm; norādi par izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu stipro alkoholisko dzērienu aprakstā, noformējumā vai marķējumā; aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu Savienības simbola izmantošanu; attiecībā uz sīki izstrādātiem tehniskajiem noteikumiem par Savienības standartmetodēm etilspirta, lauksaimnieciskas izcelsmes destilātu un stipro alkoholisko dzērienu analīzei; par pārejas periodu noteikšanu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu izmantošanai un šādu periodu pagarināšanu; pieteikumu noraidīšanu, ja reģistrācijas nosacījumi nav izpildīti vēl pirms iebildumu publicēšanas; reģistrāciju vai noraidīšanu attiecībā uz iebildumu iesniegšanu vai publicētām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, ja ir iesniegts iebildums un nav panākta vienošanās; Savienības produkta specifikācijas grozījumu apstiprināšanu vai noraidīšanu; ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrācijas anulēšanas pieteikumu apstiprināšanu vai noraidīšanu; produkta specifikācijas formu un noteikumiem par informāciju, kas tajā jāsniedz attiecībā uz saikni starp ģeogrāfisko apgabalu un galaproduktu; procedūrām, formu un noformējumu attiecībā uz pieteikumu, iebildumu, grozījumu pieteikumu un paziņojumu par grozījumiem iesniegšanu un anulēšanas procesu attiecībā uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm; kontrolēm un pārbaudēm, kas veicamas dalībvalstīm; kā arī attiecībā uz nepieciešamo informāciju, ar kuru jāapmainās šīs regulas piemērošanas nolūkā. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (11).

(34)

Lai nodrošinātu Ekonomisko partnerattiecību nolīguma starp Eiropas Savienību un Japānu (12) īstenošanu, attiecībā uz stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem bija jāparedz atkāpe no nominālajiem daudzumiem, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/45/EK (13) pielikumā, lai vienreizējas destilēšanas veidā ar pot still veida destilatoru Japānā ražotu un pudelēs pildītu shochu Savienības tirgū varētu laist Japānā tradicionāli lietota lieluma pudelēs. Minētā atkāpe tika ieviesta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1670 (14) un to būtu jāturpina piemērot.

(35)

Ņemot vērā Regulā (EK) Nr. 110/2008 veicamo grozījumu būtību un apjomu, šajā jomā vajadzīgs jauns tiesiskais regulējuma, lai veicinātu juridisko noteiktību, skaidrību un pārredzamību. Tāpēc Regula (EK) Nr. 110/2008 būtu jāatceļ.

(36)

Lai aizsargātu ražotāju un ieinteresēto personu likumīgās intereses gūt labumu no vienoto dokumentu publiskošanas saskaņā ar jauno tiesisko regulējumu, būtu jāparedz iespēja, ka vienotie dokumenti attiecībā uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, kas reģistrētas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 110/2008, tiek publicēti pēc attiecīgo dalībvalstu pieprasījuma.

(37)

Tā kā noteikumi par ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm pastiprina uzņēmēju aizsardzību, minētos noteikumus būtu jāsāk piemērot divas nedēļas pēc šīs regulas stāšanās spēkā. Tomēr būtu jāparedz noteikumi par atbilstošu kārtību, lai veicinātu netraucētu pāreju no Regulā (EK) Nr. 110/2008 paredzētajiem noteikumiem uz šajā regulā paredzētajiem noteikumiem.

(38)

Attiecībā uz noteikumiem, kas nav saistīti ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, būtu jāparedz kārtība, kas nodrošinātu pietiekamu laiku, lai veicinātu netraucētu pāreju no Regulā (EK) Nr. 110/2008 paredzētajiem noteikumiem uz šajā regulā paredzētajiem noteikumiem.

(39)

Pēc šīs regulas piemērošanas dienas būtu jāatļauj turpināt esošo stipro alkoholisko dzērienu krājumu tirdzniecība līdz brīdim, kad minētie krājumi beidzas,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I NODAĻA

DARBĪBAS JOMA, DEFINĪCIJAS UN STIPRO ALKOHOLISKO DZĒRIENU KATEGORIJAS

1. pants

Priekšmets un darbības joma

1.   Ar šo regulu paredz noteikumus par:

stipro alkoholisko dzērienu definēšanu, aprakstu, noformējumu un marķējumu, kā arī ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsargāšanu,

etilspirtu un destilātiem, ko izmanto alkoholisko dzērienu ražošanā, un

stipro alkoholisko dzērienu juridisko nosaukumu lietošanu tādu pārtikas produktu noformējumā un marķējumā, kas nav stiprie alkoholiskie dzērieni.

2.   Šo regulu piemēro produktiem, kas minēti 1. punktā un ko laiž Savienības tirgū, neatkarīgi no tā, vai tie ir ražoti Savienībā vai trešās valstīs, kā arī produktiem, kas Savienībā ir ražoti eksportam.

3.   Attiecībā uz ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību šīs regulas III nodaļu piemēro arī precēm, ko ieved Savienības muitas teritorijā un nelaiž brīvā apgrozībā.

2. pants

Stipro alkoholisko dzērienu definīcija un prasības attiecībā uz tiem

Šajā regulā “stiprais alkoholiskais dzēriens” ir alkoholisks dzēriens, kas atbilst šādām prasībām:

a)

tas ir paredzēts lietošanai pārtikā;

b)

tam ir konkrētas organoleptiskās īpašības;

c)

spirta tilpumkoncentrācija tajā ir ne mazāk kā 15 %, izņemot stipros alkoholiskos dzērienus, kas atbilst I pielikuma 39. kategorijas prasībām;

d)

tas ir ražots vai nu:

i)

tieši, izmantojot jebkuru no šādām metodēm atsevišķi vai kombinācijā ar kādu citu metodi:

ar destilēšanu no raudzētiem produktiem, neatkarīgi no tā, vai tiem ir pievienoti aromatizētāji vai aromatizējoši pārtikas produkti,

ar augu izcelsmes materiālu macerēšanu vai līdzīgu apstrādi lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtā, lauksaimnieciskas izcelsmes destilātos vai stiprajos alkoholiskajos dzērienos vai to kombinācijā,

ar viena vai vairāku šādu elementu, atsevišķi vai kombinācijā ar citiem elementiem, pievienošanu lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtam, lauksaimnieciskas izcelsmes destilātiem vai stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem:

aromatizētāji, ko izmanto saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1334/2008,

krāsvielas, ko izmanto saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1333/2008,

citas atļautās sastāvdaļas, ko izmanto saskaņā ar Regulām (EK) Nr. 1333/2008 un (EK) Nr. 1334/2008,

saldinātāji produkti,

citi lauksaimniecības produkti,

pārtikas produkti; vai

ii)

tam pievienojot, atsevišķi vai kombinācijā ar citiem elementiem, jebkuru šādu elementu:

citi stiprie alkoholiskie dzērieni,

lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirts,

lauksaimnieciskas izcelsmes destilāti,

citi pārtikas produkti;

e)

uz to neattiecas KN kodi 2203, 2204, 2205, 2206 un 2207;

f)

ja tā ražošanā tiek izmantots ūdens, kas var būt destilēts, demineralizēts, permutēts vai mīkstināts:

i)

minētā ūdens kvalitāte atbilst Padomes Direktīvai 98/83/EK (15) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2009/54/EK (16); un

ii)

spirta tilpumkoncentrācija stiprajā alkoholiskajā dzērienā pēc ūdens pievienošanas joprojām atbilst šā panta šā panta c) punktā minētajai spirta tilpumkoncentrācijai vai I pielikumā noteiktajai stiprā alkoholiskā dzēriena kategorijai.

3. pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

1)

“juridiskais nosaukums” ir nosaukums, ar kuru stipro alkoholisko dzērienu laiž tirgū Regulas (ES) Nr. 1169/2011 2. panta 2. punkta n) apakšpunkta nozīmē;

2)

“salikts apzīmējums” attiecībā uz alkoholiskā dzēriena aprakstu, noformējumu un marķējumu ir kombinācija, ko veido vai nu juridiskais nosaukums, kāds attiecībā uz stipro alkoholisko dzērienu ir paredzēts I pielikumā noteiktajās kategorijās, vai stiprā alkoholiskā dzēriena ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, no kuras cēlies viss gatavajā produktā ietilpstošais alkohols, ar vienu vai vairākiem šādiem elementiem:

a)

viena vai vairāku tādu pārtikas produktu nosaukumu, kas nav alkoholiskie dzērieni un nav tie pārtikas produkti, kuri saskaņā ar I pielikumu izmantoti šā stiprā alkoholiskā dzēriena ražošanai, vai īpašības vārdiem, kas atvasināti no šiem nosaukumiem;

b)

terminu “liķieris” vai “krēms”;

3)

“pieminējums” ir tāda tieša vai netieša atsauce uz vienu vai vairākiem I pielikumā minēto stipro alkoholisko dzērienu kategoriju juridiskajiem nosaukumiem vai uz vienu vai vairākām stipro alkoholisko dzērienu ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, kura nav atsauce saliktā apzīmējumā vai 13. panta 2., 3. un 4. punktā minētajos sastāvdaļu sarakstos tādā aprakstā, noformējumā vai marķējumā, kas attiecas uz:

a)

pārtikas produktu, kas nav stiprais alkoholiskais dzēriens, vai

b)

stipro alkoholisko dzērienu, kas atbilst I pielikuma 33. līdz 40. kategorijas prasībām;

4)

“ģeogrāfiskās izcelsmes norāde” ir norāde, kas nosaka, ka stiprā alkoholiskā dzēriena izcelsme ir kādas valsts teritorijā vai reģionā, vai kādā minētās teritorijas apvidū, kur konkrēta stiprā alkoholiskā dzēriena attiecīgā kvalitāte, reputācija vai citas raksturīgās īpašības būtiski saistāmas ar tā ģeogrāfisko izcelsmi;

5)

“produkta specifikācija” ir datne, kura pievienota pieteikumam par ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzību, kurā noteikti tehniskie parametri, kādiem stiprajam alkoholiskajam dzērienam ir jāatbilst, un kuru Regulā (EK) Nr. 110/2008 minēja kā “tehnisko dokumentāciju”;

6)

“grupa” ir jebkura apvienība neatkarīgi no tās juridiskās formas, kuru galvenokārt veido tādi ražotāji vai pārstrādātāji, kuri strādā ar attiecīgajiem stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem;

7)

“par sugasvārdu kļuvis nosaukums” ir stiprā alkoholiskā dzēriena nosaukums, kas kļuvis par sugasvārdu un, kaut gan tas saistās ar vietu vai reģionu, kurā produkts sākotnēji tika ražots vai laists tirgū, tomēr tagad tas Savienībā kļuvis par minētā stiprā alkoholiskā dzēriena vispārpieņemtu nosaukumu;

8)

“redzamības lauks” ir redzamības lauks saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1169/2011 2. panta 2. punkta k) apakšpunktā minēto definīciju;

9)

“jaukt” nozīmē kombinēt stipro alkoholisko dzērienu, kas pieder I pielikumā noteiktai stipro alkoholisko dzērienu kategorijai vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādei, ar vienu vai vairākiem šādiem elementiem:

a)

citiem alkoholiskajiem dzērieniem, kuri nepieder tai pašai stipro alkoholisko dzērienu kategorijai, kas minēta I pielikumā;

b)

lauksaimnieciskas izcelsmes destilātiem;

c)

lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtu;

10)

“jauktais” ir tāds stiprais alkoholiskais dzēriens, kam veikta jaukšana;

11)

“kupažēt” nozīmē kombinēt divus vai vairākus vienas kategorijas stipros alkoholiskos dzērienus, kuru sastāvs tikai mazliet atšķiras viena vai vairāku šādu faktoru dēļ:

a)

ražošanas metode;

b)

izmantotie destilatori;

c)

nogatavināšanas vai izturēšanas laiks;

d)

ražošanas ģeogrāfiskais apgabals;

šādi ražots stiprais alkoholiskais dzēriens pieder pie tās pašas kategorijas, pie kuras pieder sākotnējie stiprie alkoholiskie dzērieni pirms kupažēšanas;

12)

“kupāža” ir tāds stiprais alkoholiskais dzēriens, kam veikta kupažēšana.

4. pants

Tehniskās definīcijas un prasības

Šajā regulā piemēro šādas tehniskās definīcijas un prasības:

1)

“apraksts” ir teksts, ko lieto stiprā alkoholiskā dzēriena marķējumā, noformējumā un uz tā iepakojuma, stiprā alkoholiskā dzēriena transportēšanas pavaddokumentos, tirdzniecības dokumentos, jo īpaši rēķinos un pavadzīmēs, un stiprā alkoholiskā dzēriena reklāmā;

2)

“noformējums” ir apzīmējumi, ko izmanto produkta marķējumā un uz iepakojuma, reklāmās un noieta veicināšanas pasākumos, attēlos vai tamlīdzīgās vietās, kā arī uz traukiem, tostarp uz pudelēm un uz aizvākojuma, izmantotie apzīmējumi;

3)

“marķējums” ir jebkurš vārds, norāde, preču zīme, zīmols, attēls vai simbols, kas saistīti ar produktu un atrodas uz jebkura šāda produkta iepakojuma, dokumenta, uzraksta, etiķetes, gredzena vai uzlīmes, kas pievienota šādam produktam vai attiecas uz to;

4)

“etiķete” ir visu veidu birkas, zīmoli, atšķirības zīmes, ilustratīvs vai cits aprakstošs materiāls, kas uzrakstīts, uzdrukāts, uzkrāsots ar šablonu, iezīmēts, iespiests vai uzspiests uz pārtikas iepakojuma vai taras vai ir tai piestiprināts;

5)

“iepakojums” ir aizsargājošs materiāls, kartona kārbas, kastes, konteineri vai pudeles, ko izmanto stipro alkoholisko dzērienu transportēšanai vai pārdošanai;

6)

“destilēšana” ir termiskas atdalīšanas process, kas ietver vienu vai vairākus atdalīšanas etapus, kuri paredzēti noteiktu organoleptisko īpašību un/vai augstākas alkohola koncentrācijas sasniegšanai, neatkarīgi no tā, vai šādi posmi notiek normāla spiediena vai vakuuma apstākļos atkarībā no izmantotās destilēšanas iekārtas; turklāt ir iespējama vienkārša vai vairākkārtēja destilēšana vai atkārtota destilēšana;

7)

“lauksaimnieciskas izcelsmes destilāts” ir alkoholisks šķidrums, ko iegūst, destilējot Līguma I pielikumā uzskaitītos lauksaimniecības produktus pēc to spirta rūgšanas, bet kam nav etilspirta īpašību un kas saglabā izmantoto izejvielu aromātu un garšu;

8)

“saldināt” nozīmē, ka alkoholisko dzērienu ražošanā izmanto vienu vai vairākus saldinātājus produktus;

9)

“saldinātāji produkti” ir:

a)

otrās šķiras baltais cukurs, baltais cukurs, augstākā labuma baltais cukurs, dekstroze, fruktoze, glikozes sīrups, cukura šķīdums, invertcukura šķīdums un invertcukura sīrups, kā noteikts Padomes Direktīvas 2001/111/EK (17) pielikuma A daļā;

b)

rektificēts koncentrēts nenorūdzis vīnogu vīns, koncentrēta vīnogu sula un svaiga vīnogu misa;

c)

karamelizēts cukurs, iegūts vienīgi no kontrolēti karsētas saharozes bez bāziskām vielām, neorganiskām skābēm vai citām ķīmiskām piedevām;

d)

medus, kā noteikts Padomes Direktīvas 2001/110/EK (18) I pielikuma 1. punktā;

e)

ceratoniju sīrups;

f)

jebkādas citas dabīgas vielas ar ogļhidrātiem, kuru iedarbība ir līdzīga a) līdz e) apakšpunktā minēto produktu iedarbībai;

10)

“alkohola pievienošana” ir lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirta un/vai lauksaimnieciskas izcelsmes destilātu pievienošana stiprajam alkoholiskajam dzērienam; šāda pievienošana neietver alkohola lietošanu tādu krāsvielu, aromatizētāju vai citu atļautu sastāvdaļu atšķaidīšanai vai šķīdināšanai, kuras izmanto stipro alkoholisko dzērienu ražošanā;

11)

“nogatavināšana” vai “izturēšana” ir stiprā alkoholiskā dzēriena uzglabāšana attiecīgās tvertnēs noteiktu laiku, lai šajā stiprajā alkoholiskajā dzērienā notiktu dabiskas reakcijas, kas minētajam stiprajam alkoholiskajam dzērienam piešķir raksturīgas īpašības;

12)

“aromatizēt” nozīmē alkoholisko dzērienu ražošanā izmantot vienu vai vairākus aromatizētājus vai aromatizējošus pārtikas produktus, veicot vienu vai vairākus šādus procesus: spirta pievienošana, infūzija, macerēšana, spirta rūgšana vai spirta destilācija aromatizētāju vai aromatizējošu pārtikas produktu klātbūtnē;

13)

“aromatizētāji” ir produkti, kas definēti Regulas (EK) Nr. 1334/2008 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā;

14)

“aromatizējošas vielas” ir vielas, kas definētas Regulas (EK) Nr. 1334/2008 3. panta 2. punkta b) apakšpunktā;

15)

“dabīgas aromatizējošas vielas” ir vielas, kas definētas Regulas (EK) Nr. 1334/2008 3. panta 2. punkta c) apakšpunktā;

16)

“aromatizējoši preparāti” ir produkti, kas definēti Regulas (EK) Nr. 1334/2008 3. panta 2. punkta d) apakšpunktā;

17)

“citi aromatizētāji” ir aromatizētāji, kas definēti Regulas (EK) Nr. 1334/2008 3. panta 2. punkta h) apakšpunktā;

18)

“aromatizējoši pārtikas produkti” ir Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 178/2002 (19) 2. pantā definētie pārtikas produkti un kurus izmanto stipro alkoholisko dzērienu ražošanā ar galveno mērķi aromatizēt stipros alkoholiskos dzērienus;

19)

“iekrāsot” nozīmē alkoholisko dzērienu ražošanā izmantot vienu vai vairākas krāsvielas;

20)

“krāsvielas” ir vielas, kā definēts Regulas (EK) Nr. 1333/2008 I pielikuma 2. punktā;

21)

“karamele” ir pārtikas piedeva, kas atbilst E-numuriem E 150a, E 150b, E 150c vai E 150d un kas ir saistīta ar produktiem vairāk vai mazāk intensīvā brūnā krāsā, kuri ir paredzēti iekrāsošanai, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1333/2008 II pielikuma B daļā. Tas nav saldais aromātiskais produkts, ko iegūst cukuru karsēšanas rezultātā un ko izmanto aromatizēšanas vajadzībām;

22)

“citas atļautas sastāvdaļas” ir pārtikas sastāvdaļas ar aromatizētāju īpašībām, kas atļautas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1334/2008, un pārtikas piedevas, izņemot krāsvielas, kas atļautas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1333/2008;

23)

“spirta tilpumkoncentrācija” ir tīra spirta tilpuma produktā 20 oC temperatūrā attiecība pret kopējo minētā produkta tilpumu tādā pašā temperatūrā;

24)

“gaistošo vielu saturs” ir gaistošo vielu, izņemot etilspirta un metanola, daudzums, ko satur stiprais alkoholiskais dzēriens, kurš ražots vienīgi destilēšanas ceļā.

5. pants

Lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirta definīcija un prasības attiecībā uz to

Šajā regulā lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirts ir šķidrums, kas atbilst šādām prasībām:

a)

tas iegūts vienīgi no Līguma I pielikumā uzskaitītajiem lauksaimniecības produktiem;

b)

tam nav konstatējama nekāda cita garša, kā vien tā ražošanā izmantoto izejvielu garša;

c)

tā minimālā spirta tilpumkoncentrācija ir 96,0 %;

d)

tā atliekvielu maksimāli pieļaujamie daudzumi nepārsniedz:

i)

kopējais skābums (izteikts kā etiķskābe): 1,5 grami uz hektolitru 100 % tilp. spirta;

ii)

esteri (izteikti kā etilacetāts): 1,3 grami uz hektolitru 100 % tilp. spirta;

iii)

aldehīdi (izteikti kā acetaldehīds): 0,5 grami uz hektolitru 100 % tilp. spirta;

iv)

augstākie spirti (izteikti kā metil-2-propanola-1): 0,5 grami uz hektolitru 100 % tilp. spirta;

v)

metanols: 30 grami uz hektolitru 100 % tilp. spirta;

vi)

sausais ekstrakts: 1,5 grami uz hektolitru 100 % tilp. spirta;

vii)

gaistošās bāziskās vielas, kas satur slāpekli (izteiktas kā slāpeklis): 0,1 grams uz hektolitru 100 % tilp. spirta;

viii)

furfurols – nedrīkst būt konstatējams.

6. pants

Stipro alkoholisko dzērienu ražošanā izmantojamais etilspirts un destilāti

1.   Stipro alkoholisko dzērienu ražošanā izmantojamais etilspirts un destilāti ir vienīgi lauksaimnieciskas izcelsmes Līguma I pielikuma nozīmē.

2.   Stipro alkoholisko dzērienu ražošanā izmantojamu krāsvielu, aromatizētāju vai citu atļautu sastāvdaļu atšķaidīšanai vai šķīdināšanai nedrīkst lietot nekādu citu alkoholu, kā vien lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtu, lauksaimnieciskas izcelsmes destilātu vai I pielikuma 1. līdz 14. kategorijas stipro alkoholisko dzērienu. Šādu alkoholu krāsvielu, aromatizētāju vai citu atļautu sastāvdaļu atšķaidīšanai vai šķīdināšanai izmanto tikai tādā daudzumā, kas noteikti vajadzīgs šim nolūkam.

3.   Alkoholiski dzērieni nesatur sintētiskas izcelsmes alkoholu, kā arī cita veida alkoholu, kas nav lauksaimnieciskas izcelsmes Līguma I pielikuma nozīmē.

7. pants

Stipro alkoholisko dzērienu kategorijas

1.   Stipros alkoholiskos dzērienus klasificē kategorijās saskaņā ar vispārīgajiem noteikumiem, kas noteikti šajā pantā, un īpašiem noteikumiem, kas noteikti I pielikumā.

2.   Neskarot īpašos noteikumus par katru I pielikumā ietverto stipro alkoholisko dzērienu 1. līdz 14. kategoriju, tajās definētie stiprie alkoholiskie dzērieni atbilst šādām prasībām:

a)

tos ražo spirta rūgšanas un destilācijas ceļā tikai un vienīgi no tādām izejvielām, kas noteiktas atbilstošajā stipro alkoholisko dzērienu kategorijā I pielikumā;

b)

tiem nepievieno atšķaidītu vai neatšķaidītu alkoholu;

c)

tie nav aromatizēti;

d)

tiem nepievieno nekādu citu krāsvielu, izņemot karameli, ko izmanto tikai minēto stipro alkoholisko dzērienu krāsas pielāgošanai;

e)

tos nesaldina, izņemot nolūkā papildināt galaprodukta garšu; saldinātāju produktu invertcukura ekvivalentā izteiktais maksimālais saturs nepārsniedz robežvērtības, kas katrai kategorijai noteiktas I pielikumā;

f)

tie nesatur piemaisījumus, izņemot veselas un nepārstrādātas tās izejvielas, no kurām alkohols iegūts un ko izmanto galvenokārt dekoratīvos nolūkos.

3.   Neskarot īpašos noteikumus par katru I pielikumā ietverto stipro alkoholisko dzērienu 15. līdz 44. kategoriju, tajās definētie stiprie alkoholiskie dzērieni atbilst šādām prasībām:

a)

tie var būt ražoti no visām Līguma I pielikumā uzskaitītajām lauksaimniecības izejvielām;

b)

tiem var būt pievienots spirts;

c)

to sastāvā var būt aromatizējošas vielas, dabīgas aromatizējošas vielas, aromatizējoši preparāti un aromatizējoši pārtikas produkti;

d)

tie var būt iekrāsoti;

e)

tie var būt saldināti.

4.   Neskarot īpašos noteikumus, kas noteikti II pielikumā, citi stiprie alkoholiskie dzērieni, uz kuriem neattiecas īpašie noteikumi par katru I pielikumā ietverto stipro alkoholisko dzērienu kategoriju, atbilst šādām prasībām:

a)

tie var būt ražoti no visām Līguma I pielikumā uzskaitītajām lauksaimniecības izejvielām, jebkādiem pārtikas produktiem vai abiem minētajiem;

b)

tiem var būt pievienots spirts;

c)

tie var būt aromatizēti;

d)

tie var būt iekrāsoti;

e)

tie var būt saldināti.

8. pants

Deleģētās un īstenošanas pilnvaras

1.   Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 46. pantu pieņemt deleģētos aktus, lai grozītu šo regulu, ieviešot grozījumus tehniskajās definīcijās un prasībās, kas noteiktas 2. panta f) punktā un 4. un 5. pantā.

Deleģētie akti, kas minēti pirmajā daļā, attiecas tikai un vienīgi uz apliecinātām vajadzībām, kas izriet no augošām patērētāju prasībām, tehnoloģiskā progresa vai vajadzības pēc produkta inovācijas.

Komisija pieņem atsevišķu deleģēto aktu attiecībā uz katru pirmajā daļā minēto tehnisko definīciju vai prasību.

2.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 46. pantu, lai papildinātu šo regulu un izņēmuma gadījumos, ja tas pieprasīts importējošās trešās valsts tiesību aktos, noteiktu atkāpes attiecībā uz 2. panta f) punkta un 4. un 5. panta noteikumiem, attiecībā uz prasībām, kas noteiktas stipro alkoholisko dzērienu kategorijām un paredzētas I pielikumā, un attiecībā uz dažu to stipro alkoholisko dzērienu īpašajiem noteikumiem, kuri paredzēti II pielikumā.

3.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 46. pantu, lai papildinātu šo regulu, precizējot, kuras citas dabiskas vielas vai lauksaimniecības izejvielas ar līdzīgu iedarbību kā 4. panta 9. punkta a) līdz e) apakšpunktā minētajiem produktiem ir atļautas visā Savienībā kā saldinātājas vielas stipro alkoholisko dzērienu ražošanā.

4.   Komisija ar īstenošanas aktiem var pieņemt vienotus noteikumus par citu tādu dabīgo vielu vai lauksaimniecības izejvielu izmantošanu, kuras ar deleģētu aktu atļautas kā saldinātāji produkti stipro alkoholisko dzērienu ražošanā, kā minēts 3. punktā, jo īpaši nosakot attiecīgos saldinātāju pārrēķina koeficientus. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 47. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

II NODAĻA

STIPRO ALKOHOLISKO DZĒRIENU APRAKSTS, NOFORMĒJUMS UN MARĶĒJUMS UN STIPRO ALKOHOLISKO DZĒRIENU NOSAUKUMU IZMANTOŠANA CITU PĀRTIKAS PRODUKTU NOFORMĒJUMĀ UN MARĶĒJUMĀ

9. pants

Noformējums un marķējums

Stiprie alkoholiskie dzērieni, ko laiž Savienības tirgū, atbilst Regulā (ES) Nr. 1169/2011 noteiktajām noformējuma un marķējuma prasībām, ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi.

10. pants

Stipro alkoholisko dzērienu juridiskie nosaukumi

1.   Stiprā alkoholiskā dzēriena nosaukums ir tā juridiskais nosaukums.

Stipro alkoholisko dzērienu aprakstā, noformējumā un marķējumā ir to juridiskie nosaukumi.

Juridiskie nosaukumi ir skaidri redzami labi saskatāmā vietā uz etiķetes, un tos neaizstāj un negroza.

2.   Stiprie alkoholiskie dzērieni, kas atbilst stipro alkoholisko dzērienu kategoriju prasībām, kas noteiktas I pielikumā, izmanto minētās kategorijas nosaukumu kā to juridisko nosaukumu, ja vien minētā kategorija neatļauj cita juridiskā nosaukuma izmantošanu.

3.   Stiprais alkoholiskais dzēriens, kas neatbilst prasībām nevienai no stipro alkoholisko dzērienu kategorijām, kas noteiktas I pielikumā, izmanto juridisko nosaukumu “stiprais alkoholiskais dzēriens”.

4.   Stipro alkoholisko dzērienu, kas atbilst prasībām vairāk nekā vienai stipro alkoholisko dzērienu kategorijām, kas noteiktas I pielikumā, var laist tirgū ar vienu vai vairākiem juridiskajiem nosaukumiem, kas I pielikumā paredzēti šīm kategorijām.

5.   Neatkarīgi no šā panta 1. un 2. punkta stiprā alkoholiskā dzēriena juridisko nosaukumu var:

a)

papildināt vai aizstāt ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, kas minēta III nodaļā. Šādā gadījumā ģeogrāfiskās izcelsmes norādi var papildināt ar jebkuru apzīmējumu, ko atļauj attiecīgā produkta specifikācija ar noteikumu, ka patērētājs netiek maldināts; un

b)

aizstāt ar saliktu apzīmējumu, kas ietver terminus “liķieris” vai “krēms”, ar noteikumu, ka galaprodukts atbilst I pielikuma 33. kategorijas prasībām.

6.   Neskarot Regulu (ES) Nr. 1169/2011 un īpašos noteikumus, kas stipro alkoholisko dzērienu kategorijām paredzēti šīs regulas I pielikumā, stiprā alkoholiskā dzēriena juridisko nosaukumu var papildināt ar:

a)

nosaukumu vai ģeogrāfisko norādi, kas paredzētas tās dalībvalsts piemērojamajos normatīvajos un administratīvajos aktos, kurā stiprais alkoholiskais dzēriens tiek laists tirgū, taču ar noteikumu, ka šādi nemaldina patērētāju;

b)

Regulas (ES) Nr. 1169/2011 2. panta 2. punkta o) apakšpunktā definēto pieņemto nosaukumu, ar noteikumu, ka šādi nemaldina patērētāju;

c)

saliktu apzīmējumu vai pieminējumu saskaņā ar 11. un 12. pantu;

d)

terminiem “kupāža”, “kupažēšana” vai “kupažēts” ar nosacījumu, ka stiprajam alkoholiskajam dzērienam ir veikta kupažēšana;

e)

terminiem “jauktais”, “jaukts” vai “jaukts stiprais alkoholiskais dzēriens” ar nosacījumu, ka stiprajam alkoholiskajam dzērienam ir veikta jaukšana; vai

f)

terminu “sausais” vai “dry”, izņemot attiecībā uz stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kas atbilst I pielikuma 2. kategorijas prasībām, turklāt neskarot I pielikuma 20. līdz 22. kategorijā noteiktās īpašās prasības, un ja stiprais alkoholiskais dzēriens nav saldināts pat garšas papildināšanai. Atkāpjoties no šā punkta pirmās daļas, termins “sausais” vai “dry” var papildināt to stipro alkoholisko dzērienu nosaukumu, kuri atbilst 33. kategorijas prasībām un kuri tādēļ ir saldināti.

7.   Neskarot 11. un 12. pantu un 13. panta 2., 3. un 4. punktu, ir aizliegts izmantot šā panta 2. punktā minētos juridiskos nosaukumus vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes jebkāda tāda dzēriena aprakstā, noformējumā vai marķējumā, kas neatbilst I pielikumā noteiktās attiecīgās kategorijas vai attiecīgās ģeogrāfiskās izcelsmes norādes prasībām. Minēto aizliegumu piemēro arī tad, ja šādus juridiskos nosaukumus vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes izmanto kopā ar vārdiem vai frāzēm “līdzīgi”, “tips”, “stils”, “izgatavots”, “aromāts” vai jebkādiem citiem līdzīgiem apzīmējumiem.

Neskarot 12. panta 1. punktu, aromatizētājiem, kas imitē stipros alkoholiskos dzērienus vai to izmantošanu tāda pārtikas produkta ražošanā, kas nav dzēriens, to noformējumā un marķējumā var norādīt atsauces uz šā panta 2. punktā minētajiem juridiskajiem nosaukumiem, ja šie juridiskie nosaukumi ir papildināti ar terminu “aromāts” vai citiem līdzīgiem terminiem. Lai aprakstītu šādus aromatizētājus, ģeogrāfiskās izcelsmes norādes lietot nedrīkst.

11. pants

Salikti apzīmējumi

1.   Alkoholisko dzērienu aprakstā, noformējumā un marķējumā tā saliktā apzīmējuma vai juridiskā nosaukuma, kas paredzēts stipro alkoholisko dzērienu kategorijās, kas noteiktas I pielikumā, vai stipro alkoholisko dzērienu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu izmantošana atļauta tikai ar nosacījumu, ka:

a)

alkoholu, ko izmanto alkoholisko dzērienu ražošanā, iegūst vienīgi no stiprā alkoholiskā dzēriena, uz kuru ir atsauce saliktajā apzīmējumā, izņemot alkoholu, kas var būt aromatizētājos, krāsvielās vai citās atļautās sastāvdaļās, ko lieto šā alkoholiskā dzēriena ražošanai; un

b)

stiprais alkoholiskais dzēriens nav, pievienojot vienīgi ūdeni, atšķaidīts tā, ka tā spirta tilpumkoncentrācija ir kļuvusi zemāka par minimālo stiprumu, kas paredzēts attiecīgajai stipro alkoholisko dzērienu kategorijai, kas noteiktas I pielikumā.

2.   Neskarot 10. pantā minētos juridiskos nosaukumus, termini “alkohols”, “spirts”, “dzēriens”, “stiprais alkoholiskais dzēriens” un “ūdens” neietilpst saliktajā apzīmējumā, ar kuru apraksta alkoholisku dzērienu.

3.   Alkoholisku dzērienu aprakstošus saliktus apzīmējumus:

a)

norāda ar veida, izmēra un krāsas ziņā vienādiem burtiem;

b)

tajos neiestarpina nekādu teksta vai zīmējuma elementu, kas nav to daļa; un

c)

nenorāda burtu izmērā, kas būtu lielāks par alkoholiskā dzēriena nosaukumam izmantoto burtu izmēru.

12. pants

Pieminējumi

1.   Tādu pārtikas produktu noformējumā un marķējumā, kas nav alkoholiskie dzērieni, pieminējums attiecībā uz juridiskajiem nosaukumiem, kas noteikti saskaņā ar vienu vai vairākām I pielikumā minēto stipro alkoholisko dzērienu kategorijām vai vienu vai vairākām stipro alkoholisko dzērienu ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, ir atļauts ar nosacījumu, ka pārtikas produkta ražošanā izmantotais alkohols ir iegūts vienīgi no stiprā alkoholiskā dzēriena vai stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kas norādīti attiecīgajā pieminējumā, izņemot attiecībā uz spirtu, kas var būt aromatizētājos, krāsvielās vai citās atļautās sastāvdaļās, ko izmanto minētā pārtikas produkta ražošanai.

2.   Atkāpjoties no šā panta 1. punkta un neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1308/2013 (20) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 251/2014 (21), alkoholiskā dzēriena, kas nav stiprais alkoholiskais dzēriens, aprakstā, noformējumā un marķējumā pieminējums attiecībā uz juridiskajiem nosaukumiem, kas noteikti saskaņā ar vienu vai vairākām šīs regulas I pielikumā minēto stipro alkoholisko dzērienu kategorijām vai vienu vai vairākām stipro alkoholisko dzērienu ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, ir atļauts ar nosacījumu, ka:

a)

pievienotā alkohola izcelsme ir vienīgi no stiprā alkoholiskā dzēriena vai stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kas ir norādīti pieminējumā; un

b)

katras alkohola sastāvdaļas proporcija tiek norādīta vismaz vienu reizi tajā pašā redzamības laukā, norādot izmantoto daudzumu dilstošā secībā. Minētā proporcija atbilst tīra spirta tilpumkoncentrācijai, ko tā nodrošina visa jauktā dzēriena tīrā spirta tilpuma daudzumā.

3.   Atkāpjoties no šā panta 1. punkta un 13. panta 4. punkta, stipro alkoholisko dzērienu, kas atbilst I pielikuma 33. līdz 40. kategorijas prasībām, aprakstā, noformējumā un marķējumā pieminējums attiecībā uz juridiskajiem nosaukumiem, kas noteikti saskaņā ar vienu vai vairākām tajā pašā pielikumā minēto stipro alkoholisko dzērienu kategorijām vai vienu vai vairākām stipro alkoholisko dzērienu ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, ir atļauts ar nosacījumu, ka:

a)

pievienotā alkohola izcelsme ir vienīgi no stiprā alkoholiskā dzēriena vai stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kas ir norādīti pieminējumā;

b)

katras alkohola sastāvdaļas proporcija tiek norādīta vismaz vienu reizi tajā pašā redzamības laukā, norādot izmantoto daudzumu dilstošā secībā. Minētā proporcija atbilst tīra spirta tilpumkoncentrācijai, ko tā nodrošina visa jauktā dzēriena tīrā spirta tilpuma apjomā; un

c)

terminu “cream” nenorāda tāda stiprā alkoholiskā dzēriena juridiskajā nosaukumā, kas atbilst I pielikuma 33. līdz 40. kategorijas prasībām, vai stiprā alkoholiskā dzēriena vai stipro alkoholisko dzērienu, kas ir norādīti pieminējumā, juridiskajā nosaukumā.

4.   Pieminējumus, kas minēti 2. un 3. punktā:

a)

nenorāda vienā rindā ar alkoholiskā dzēriena nosaukumu; un

b)

norāda tāda burtu izmērā, kas nav lielāks par pusi no burtu izmēra, ko izmanto alkoholisko dzērienu nosaukumam, un – ja izmanto saliktus apzīmējumus – burtu izmērā, kas nav lielāks par pusi no burtu izmēra, ko izmanto šādiem saliktajiem apzīmējumiem saskaņā ar 11. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

13. pants

Papildu noteikumi par aprakstu, noformējumu un marķējumu

1.   Stiprā alkoholiskā dzēriena aprakstā, noformējumā vai marķējumā uz lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirta vai lauksaimnieciskas izcelsmes destilātu ražošanā izmantotām izejvielām, ko izmanto minētā stiprā alkoholiskā dzēriena ražošanā, var atsaukties tikai tad, ja minētais etilspirts vai minētie destilāti ir iegūti vienīgi no minētajām izejvielām. Šādā gadījumā visu veidu lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtu vai lauksaimnieciskas izcelsmes destilātu norāda izmantotā daudzuma dilstošā secībā pēc tīra spirta tilpuma.

2.   Juridiskos nosaukumus, kas minēti 10. punktā, var iekļaut pārtikas produktu sastāvdaļu sarakstā ar noteikumu, ka saraksts atbilst Regulas (ES) Nr. 1169/2011 18.–22. pantam.

3.   Jauktu vai kupažētu stipro alkoholisko dzērienu gadījumā juridiskos nosaukumus, kas paredzēti saskaņā ar I pielikumā minēto stipro alkoholisko dzērienu kategorijām vai vienu vai vairākām stipro alkoholisko dzērienu ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, var norādīt vienīgi alkoholisko sastāvdaļu sarakstā, kas ir tajā pašā redzamības laukā, kur stiprā alkoholiskā dzēriena juridiskais nosaukums.

Pirmajā daļā minētajā gadījumā alkoholisko sastāvdaļu sarakstam pievieno vismaz vienu no 10. panta 6. punkta d) un e) apakšpunktā minētajiem terminiem. Gan alkoholisko sastāvdaļu saraksts, gan tam pievienotais termins ir tajā pašā redzamības laukā kā stiprā alkoholiskā dzēriena juridiskais nosaukums, izmantojot tā paša veida un krāsas rakstzīmes un burtu izmēru, kas nav lielāks par pusi no juridiskā nosaukuma.

Turklāt alkoholisko sastāvdaļu sarakstā iekļautās ikvienas sastāvdaļas proporciju vismaz vienu reizi izsaka kā procentuālo apjomu un norāda izmantoto daudzumu dilstošā secībā. Minētā proporcija atbilst tīra spirta tilpumkoncentrācijai, ko tā nodrošina visa jauktā dzēriena tīrā spirta tilpuma apjomā.

Šo punktu nepiemēro kupāžām, kas ražotas no stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, uz kuriem attiecas viena un tā pati ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, vai kupāžām, kurās ne uz vienu no stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem neattiecas nekāda ģeogrāfiskās izcelsmes norāde.

4.   Atkāpjoties no šā panta 3. punkta, ja jauktais stiprais alkoholiskais dzēriens atbilst prasībām attiecībā uz kādu no I pielikumā minētajām stipro alkoholisko dzērienu kategorijām, šim jauktajam stiprajam alkoholiskajam dzērienam lieto juridisko nosaukumu, kas paredzēts attiecīgajā kategorijā.

Pirmajā daļā minētajā gadījumā jauktā stiprā alkoholiskā dzēriena aprakstā, noformējumā vai marķējumā var norādīt juridiskos nosaukumus, kas minēti I pielikumā, vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, kas atbilst stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kuri sajaukti, ja vien minētie nosaukumi norādīti:

a)

vienīgi alkoholisko sastāvdaļu sarakstā, ko satur jauktais stiprais alkoholiskais dzēriens, norādot ar tā paša veida un krāsas rakstzīmēm un burtu izmēru, kas nav lielāks par pusi no juridiskā nosaukuma burtu izmēra; un

b)

vismaz vienu reizi – tajā pašā redzamības laukā, kur jauktā stiprā alkoholiskā dzēriena juridiskais nosaukums.

Turklāt alkoholisko sastāvdaļu sarakstā iekļautās ikvienas sastāvdaļas proporciju vismaz vienu reizi izsaka kā procentuālo apjomu un norāda izmantoto daudzumu dilstošā secībā. Minētā proporcija atbilst tīra spirta tilpumkoncentrācijai, ko tā nodrošina visa jauktā dzēriena tīrā spirta tilpuma apjomā.

5.   Augu izejvielu nosaukumu izmantošana noteiktu stipro alkoholisko dzērienu juridiskajos nosaukumos neskar šo augu izejvielu nosaukumu izmantošanu citu pārtikas produktu noformējumā un marķējumā. Šādu izejvielu nosaukumus var izmantot citu stipro alkoholisko dzērienu aprakstā, noformējumā vai marķējumā ar noteikumu, ka šāda izmantošana nemaldina patērētājus.

6.   Ja stiprā alkoholiskā dzēriena aprakstā, noformējumā vai marķējumā norāda nogatavināšanas periodu vai izturēšanas laiku, tad tam jāattiecas uz stiprā alkoholiskā dzēriena visjaunāko alkoholisko sastāvdaļu ar nosacījumu, ka visas darbības saistībā ar stiprā alkoholiskā dzēriena izturēšanu ir notikušas dalībvalsts nodokļu inspekcijas uzraudzībā vai līdzvērtīgas garantijas sniedzošā uzraudzībā. Komisija izveido publisku reģistru, kurā uzskaitītas izturēšanas procesa uzraudzības iestādes, ko izraudzījusies katra dalībvalsts.

7.   Stiprā alkoholiskā dzēriena juridisko nosaukumu norāda elektroniskajā administratīvajā dokumentā, kas minēts Komisijas Regulā (EK) Nr. 684/2009 (22). Ja nogatavināšanas periods vai izturēšanas laiks ir minēts stiprā alkoholiskā dzēriena aprakstā, noformējumā vai marķējumā, to norāda arī šajā administratīvajā dokumentā.

14. pants

Izcelsmes vietas norāde

1.   Ja stiprā alkoholiskā dzēriena aprakstā, noformējumā vai marķējumā norāda izcelsmes vietu, kas nav ģeogrāfiskās izcelsmes norāde vai preču zīme, tā atbilst vietai vai reģionam, kur noticis ražošanas procesa posms, kas galarezultātā stiprajam alkoholiskajam dzērienam piešķir tā raksturīgās iezīmes un būtiskās galīgās īpašības.

2.   Attiecībā uz stipro alkoholisko dzērienu svarīgāko sastāvdaļu netiek prasīts norādīt sastāvdaļu izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu, kā minēts Regulā (ES) Nr. 1169/2011.

15. pants

Stipro alkoholisko dzērienu nosaukumiem lietotā valoda

1.   Ne stipro alkoholisko dzērienu marķējumā, ne aprakstā un noformējumā netulko I un II pielikumā minētos kursīvā rakstītos apzīmējumus un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, attiecībā uz stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, ko ražo Savienībā un kas ir paredzēti eksportam, 1. punktā minētajiem apzīmējumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm var pievienot tulkojumus, transkripcijas vai transliterācijas, ja vien šādi apzīmējumi un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes oriģinālvalodā nav slēptas.

16. pants

Savienības simbola ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm izmantošana

Savienības simbolu aizsargātās ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, kas izveidots, ievērojot Regulas (ES) Nr. 1151/2012 12. panta 7. punktu, var izmantot to stipro alkoholisko dzērienu aprakstā, noformējumā un marķējumā, kuru nosaukumi ir ģeogrāfiskās izcelsmes norādes.

17. pants

Svina kapsulu vai svinu saturošas folijas izmantošanas aizliegums

Stipros alkoholiskos dzērienus, ko paredzēts pārdot vai laist tirgū, neglabā traukos, kam aizdares ir klātas ar svinu saturošām kapsulām vai foliju.

18. pants

Savienības standartmetodes analīzei

1.   Ja lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirts, lauksaimnieciskas izcelsmes destilāti vai stiprie alkoholiskie dzērieni jāanalizē, lai pārliecinātos, ka tie atbilst šai regulai, šāda analīze notiek saskaņā ar Savienības standartmetodēm analīžu veikšanai, lai noteiktu to ķīmisko un fizikālo sastāvu un organoleptiskās īpašības.

Laboratorijas direktora atbildībā ir atļautas citas analīzes metodes ar nosacījumu, ka to metožu pareizība un precizitāte (atkārtojamība un reproducējamība) ir vismaz vienāda ar attiecīgo Savienības analīžu standartmetožu pareizību un precizitāti.

2.   Ja nav noteiktas Savienības standartmetodes kādā konkrētā alkoholiskajā dzērienā ietilpstošo vielu un to daudzuma noteikšanai, izmanto vienu vai vairākas šādas metodes:

a)

analīzes metodes, kas ir apstiprinātas starptautiski atzītās procedūrās un kas jo īpaši atbilst kritērijiem, kuri izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 882/2004 (23) III pielikumā;

b)

analīzes metodes, kas atbilst Starptautiskās standartizācijas organizācijas (ISO) ieteiktiem standartiem;

c)

analīzes metodes, ko atzinusi un publicējusi Starptautiskā vīnkopības un vīna organizācija; vai

d)

gadījumā, ja nav tādu metožu, kā minēts a), b) vai c) punktā, tad, ievērojot apsvērumus attiecībā uz tālāk minētās konkrētās metodes precizitāti, atkārtojamību un reproducējamību, izmanto:

attiecīgās dalībvalsts apstiprinātu analīzes metodi,

vajadzības gadījumā – jebkuru citu piemērotu analīzes metodi.

19. pants

Deleģētās pilnvaras

1.   Lai ņemtu vērā tradicionālo dinamisko izturēšanas procesu dalībvalstīs attiecībā uz brandy, kas pazīstams kā criaderas y solera vai solera e criaderas metode, kā noteikts III pielikumā, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 46. pantu, lai papildinātu šo regulu:

a)

nosakot atkāpes no 13. panta 6. punkta attiecībā uz nogatavināšanas perioda vai izturēšanas laika norādīšanu šāda brandy aprakstā, noformējumā vai marķējumā; un

b)

nosakot atbilstošus kontroles mehānismus šādam brandy.

2.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 46. pantu, lai papildinātu šo regulu attiecībā uz publiska reģistra izveidi ar to iestāžu uzskaitījumu, ko katra dalībvalsts iecēlusi izturēšanas procesu uzraudzībai, kā noteikts 13. panta 6. punktā.

20. pants

Īstenošanas pilnvaras

Komisija ar īstenošanas aktiem var pieņemt:

a)

vajadzīgos noteikumus, lai dalībvalstis varētu sniegt paziņojumus par iestādēm, kas ieceltas uzraudzīt nogatavināšanas procesus saskaņā ar 13. panta 6. punktu;

b)

vienotus noteikumus izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādīšanai stipro alkoholisko dzērienu aprakstā, noformējumā vai marķējumā, kā minēts 14. pantā;

c)

noteikumus par 16. pantā minētā Savienības simbola izmantošanas kārtību stipro alkoholisko dzērienu aprakstā, noformējumā un marķējumā;

d)

sīki izstrādātus tehniskus noteikumus par Savienības standartmetodēm analīzei, kā minēts 18. pantā.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 47. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

III NODAĻA

ĢEOGRĀFISKĀS IZCELSMES NORĀDES

21. pants

Ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzība

1.   Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, kas tiek aizsargātas saskaņā ar šo regulu, var lietot visi uzņēmēji, kas laiž tirgū stipro alkoholisko dzērienu, kurš ražots atbilstīgi tehniskajai dokumentācijai.

2.   Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, kas tiek aizsargātas saskaņā ar šo regulu, aizsargā pret:

a)

jebkādu reģistrēta nosaukuma tiešu vai netiešu komerciālu izmantošanu produktiem, uz kuriem reģistrācija neattiecas, ja minētie produkti ir salīdzināmi ar tiem produktiem, kuri reģistrēti ar šo nosaukumu, vai ja, lietojot nosaukumu, izmanto aizsargātā nosaukuma reputāciju, tostarp, ja minētie produkti tiek izmantoti kā sastāvdaļa;

b)

jebkādu neatļautu izmantošanu, atdarināšanu vai atsaukšanos uz tiem, pat ja ir norādīta produktu vai pakalpojumu patiesā izcelsme vai ja aizsargātais nosaukums ir tulkots vai ir kopā ar tādu izteicienu kā “veids”, “tips”, “metode”, “kā ražots”, “imitācija”, “aromāts”, “līdzīgs” vai tamlīdzīgu izteicienu, tostarp, ja minētie produkti tiek izmantoti kā sastāvdaļa;

c)

jebkādu citu nepatiesu vai maldinošu produkta izcelsmes, cilmes, raksturīgo vai būtisko īpašību norādi produkta aprakstā, noformējumā vai marķējumā, kas var radīt nepatiesu iespaidu par produkta izcelsmi;

d)

jebkādu cita veida praksi, kas varētu maldināt patērētāju par attiecīgā produkta patieso izcelsmi.

3.   Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, kas tiek aizsargātas saskaņā ar šo regulu, Savienībā nekļūst par sugasvārdiem.

4.   Šā panta 2. punktā minēto aizsardzību attiecina arī uz precēm, ko ieved Savienības muitas teritorijā un nelaiž brīvā apgrozībā.

22. pants

Produkta specifikācija

1.   Ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, kas tiek aizsargāta saskaņā ar šo regulu, atbilst specifikācijai, kurā ietilpst vismaz:

a)

nosaukums, kurš jāaizsargā kā ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, kā to lieto tirdzniecībā vai sarunvalodā, tikai valodās, kuras izmanto vai vēsturiski izmantoja, lai aprakstītu konkrētu produktu noteiktā ģeogrāfiskajā apgabalā, oriģinālrakstībā un latīņu burtu transkripcijā, ja tā atšķiras;

b)

stiprā alkoholiskā dzēriena kategorija vai termins “stiprais alkoholiskais dzēriens”, ja stiprais alkoholiskais dzēriens neatbilst prasībām stipro alkoholisko dzērienu kategorijām, kas noteiktas I pielikumā;

c)

stiprā alkoholiskā dzēriena apraksts vai īpašības, ietverot, ja vajadzīgs, izejvielas, no kā tas ražots, kā arī galvenās produkta fiziskās, ķīmiskās vai organoleptiskās īpašības un specifiskās īpašības, salīdzinot ar tās pašas kategorijas stipro alkoholisko dzērienu;

d)

ģeogrāfiskā apgabala definīcija, kas noteikta attiecībā uz f) apakšpunktā minēto saikni;

e)

apraksts par stiprā alkoholiskā dzēriena ražošanas metodi un – vajadzības gadījumā – par autentiskajām un nemainīgajām vietējām ražošanas metodēm;

f)

attiecīgā gadījumā – saikne starp stiprā alkoholiskā dzēriena konkrēto kvalitāti, reputāciju vai citām īpašībām un tā ģeogrāfisko izcelsmi;

g)

to kompetento iestāžu vai, ja pieejams, to struktūru nosaukums un adrese, kuras pārbauda produkta specifikācijas noteikumu ievērošanu saskaņā ar 38. pantu, un to konkrētie pienākumi;

h)

jebkādi attiecīgās ģeogrāfiskās izcelsmes norādes īpašie marķēšanas noteikumi.

Vajadzības gadījumā prasības par iepakojumu iekļauj produkta specifikācijā, pievienojot pamatojumu tam, kāpēc iepakošanai jānotiek noteiktajā ģeogrāfiskajā apgabalā, lai saglabātu kvalitāti, garantētu izcelsmi vai nodrošinātu kontroli, ņemot vērā Savienības tiesību aktus, jo īpaši Savienības tiesību aktus par preču brīvu apriti un pakalpojumu brīvu sniegšanu.

2.   Tehniskā dokumentācija, kas iesniegta kā daļa no jebkāda pieteikuma pirms 2019. gada 8. jūnija saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 110/2008, tiek uzskatīta par produkta specifikāciju saskaņā ar šo pantu.

23. pants

Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes reģistrācijas pieteikuma saturs

1.   Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes reģistrācijas pieteikumā saskaņā ar 24. panta 5. vai 8. punktu iekļauj vismaz:

a)

pieteikuma iesniedzējas grupas nosaukumu un adresi un to kompetento iestāžu vai, ja pieejams, to struktūru nosaukumu un adresi, kuras pārbauda produkta specifikācijas noteikumu ievērošanu;

b)

šīs regulas 22. pantā paredzēto produkta specifikāciju;

c)

vienotu dokumentu, kurā ietvertas šādas ziņas:

i)

produkta specifikācijas galvenie punkti, tostarp aizsargājamais nosaukums, kategorija, kurai stiprais alkoholiskais dzēriens pieder, vai termins “stiprais alkoholiskais dzēriens”, ražošanas metode, stiprā alkoholiskā dzēriena īpašību apraksts, ģeogrāfiskā apgabala kodolīga definīcija un, attiecīgā gadījumā, īpaši noteikumi attiecībā uz iepakojumu un marķējumu;

ii)

apraksts par stiprā alkoholiskā dzēriena saikni ar ģeogrāfiskās izcelsmes apgabalu, kā minēts 3. panta 4. punktā, tostarp, attiecīgā gadījumā, produkta apraksta vai ražošanas metodes īpašie elementi, kas pamato šo saikni.

Turklāt 24. panta 8. punktā minētajā pieteikumā iekļauj arī atsauci uz produkta specifikācijas publikāciju un pierādījumus, ka produkta nosaukums ir aizsargāts tā izcelsmes valstī.

2.   Pieteikuma dokumentācijā, kas minēta 24. panta 7. punktā, ietver:

a)

pieteikuma iesniedzējas grupas nosaukumu un adresi;

b)

šā panta 1. punkta c) apakšpunktā minēto vienoto dokumentu;

c)

dalībvalsts paziņojumu par to, ka tā pieteikumu uzskata par atbilstīgu šīs regulas prasībām un saskaņā ar to pieņemtajiem noteikumiem;

d)

atsauci uz produkta specifikācijas publikāciju.

24. pants

Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes reģistrācijas pieteikums

1.   Pieteikumus par ģeogrāfiskās izcelsmes norādes reģistrēšanu saskaņā ar šo nodaļu var iesniegt tikai grupas, kas strādā ar stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kuru nosaukumus tās prasa reģistrēt.

2.   Dalībvalsts izraudzīta iestāde var tikt uzskatīta par grupu šīs nodaļas nolūkos, ja attiecīgajiem ražotājiem nav iespējams izveidot grupu to skaita, ģeogrāfisko atrašanās vietu vai organizatorisko īpatnību dēļ. Šādā gadījumā 23. panta 2. punktā minētajā pieteikuma dokumentācijā norāda attiecīgos iemeslus.

3.   Vienu fizisku vai juridisku personu var uzskatīt par grupu šīs nodaļas nolūkos, ja ir izpildīti abi turpmāk minētie nosacījumi:

a)

attiecīgā persona ir vienīgais ražotājs, kas vēlas iesniegt pieteikumu; un

b)

definētajam ģeogrāfiskajam apgabalam piemīt īpašības, kas ievērojami atšķiras no kaimiņos esošo teritoriju īpašībām, stiprā alkoholiskā dzēriena īpašības atšķiras no blakus esošajās teritorijās ražoto stipro alkoholisko dzērienu īpašībām, vai arī stiprajam alkoholiskajam dzērienam piemīt īpaša kvalitāte, reputācija vai citas īpašības, kas ir skaidri saistāmas ar tā ģeogrāfisko izcelsmi.

4.   Attiecībā uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, kas apzīmē pārrobežu ģeogrāfisko apgabalu, vairākas grupas no dažādām dalībvalstīm vai trešām valstīm var iesniegt kopēju reģistrācijas pieteikumu.

Kopīga pieteikuma gadījumā to Komisijai iesniedz attiecīgā dalībvalsts vai pieteikuma iesniedzēja grupa no attiecīgās trešās valsts tieši vai ar trešās valsts iestāžu starpniecību un pēc apspriešanās ar visām iesaistītajām iestādēm un pieteikumu iesniedzējām grupām. Kopīgajā pieteikumā iekļauj deklarāciju, kas minēta 23. panta 2. punkta c) apakšpunktā, no visām attiecīgajām dalībvalstīm. Regulas 23. pantā izklāstītās prasības tiek izpildītas visās attiecīgajās dalībvalstīs un trešās valstīs.

Kopēju pieteikumu gadījumā attiecīgās valsts iebildumu procedūras veic visās attiecīgajās dalībvalstīs.

5.   Ja reģistrācijas pieteikums attiecas uz ģeogrāfisko apgabalu kādā konkrētā dalībvalstī, to iesniedz minētās dalībvalsts iestādēm.

Dalībvalsts, izmantojot piemērotus līdzekļus, rūpīgi izskata pieteikumu, lai pārbaudītu, vai tas ir pamatots un atbilst šīs nodaļas prasībām.

6.   Veicot šā panta 5. punkta otrajā daļā minēto izskatīšanu, dalībvalsts sāk valsts iebildumu procedūru, kas nodrošina 5. punktā minētā pieteikuma atbilstīgu publicēšanu un paredz pieņemamu laikposmu, kurā jebkura likumīgi ieinteresēta fiziska vai juridiska persona, kas ir tās pastāvīgais iedzīvotājs vai veic uzņēmējdarbību tās teritorijā, var iesniegt iebildumu pret pieteikumu.

Dalībvalsts izskata ikviena iebilduma pieņemamību, kas saņemts saskaņā ar 28. pantā minētajiem kritērijiem.

7.   Ja pēc saņemto iebildumu izvērtēšanas dalībvalsts uzskata, ka šīs nodaļas prasības ir izpildītas, tā var pieņemt labvēlīgu lēmumu un iesniegt pieteikuma dokumentāciju Komisijai. Šādā gadījumā tā informē Komisiju par pieņemamiem iesniegtajiem iebildumiem, kuri saņemti no fiziskām vai juridiskām personām, kas vismaz piecus gadus ilgā nepārtrauktā laikposmā pirms 6. punktā minētās publicēšanas dienas ir likumīgi tirgojušas attiecīgos produktus, izmantojot attiecīgos nosaukumus. Dalībvalstis arī informē Komisiju par jebkuru valsts tiesvedību, kas var ietekmēt reģistrācijas procedūru.

Dalībvalsts nodrošina, ka tad, kad tā pieņem labvēlīgu lēmumu, ievērojot pirmo daļu, minētais lēmums tiek publiskots un ka jebkurai likumīgi ieinteresētai fiziskajai vai juridiskajai personai ir iespēja to pārsūdzēt.

Dalībvalsts nodrošina, ka tiek publiskota produkta specifikācijas versija, uz ko pamatojas tās labvēlīgais lēmums, un nodrošina elektronisku piekļuvi produkta specifikācijai.

Dalībvalsts arī nodrošina, ka tiek publicēta produkta specifikācijas versija, par kuru Komisija pieņem lēmumu saskaņā ar 26. panta 2. punktu.

8.   Ja pieteikums attiecas uz ģeogrāfisku apgabalu, kas atrodas trešā valstī, pieteikumu Komisijai iesniedz vai nu tieši, vai ar attiecīgās trešās valsts iestāžu starpniecību.

9.   Šajā pantā minētie dokumenti, kas tiek nosūtīti Komisijai, ir vienā no Savienības oficiālajām valodām.

25. pants

Valsts līmeņa pagaidu aizsardzība

1.   Dalībvalsts var vienīgi pagaidu kārtībā nosaukumam piešķirt šajā nodaļā paredzēto aizsardzību valsts līmenī, sākot no dienas, kad pieteikums iesniegts Komisijai.

2.   Šāda valsts pagaidu aizsardzība beidzas dienā, kad pieņem lēmumu par reģistrāciju saskaņā ar šo nodaļu vai pieteikumu atsauc.

3.   Ja nosaukums netiek reģistrēts saskaņā ar šo nodaļu, šādas valsts pagaidu aizsardzības radītās sekas ir vienīgi attiecīgās dalībvalsts atbildībā.

4.   Pasākumi, ko dalībvalstis veic saskaņā ar 1. punktu, rada sekas tikai valsts līmenī un neietekmē Savienības iekšējo tirdzniecību vai starptautisko tirdzniecību.

26. pants

Komisijas veiktā rūpīgā izskatīšana un publikācija iebildumu sniegšanai

1.   Komisija, izmantojot piemērotus līdzekļus, rūpīgi izskata ikvienu pieteikumu, ko tā saņem saskaņā ar 24. pantu, lai pārbaudītu, vai tas ir argumentēts, vai tas atbilst šīs nodaļas prasībām un vai ir ņemtas vērā ārpus pieteikuma iesniedzēju dalībvalsts esošo ieinteresēto personu intereses. Šāda izskatīšana balstās uz 23. panta 1. punkta c) apakšpunktā minēto vienoto dokumentu, tā paredz pārbaudi, ka pieteikumā nav acīmredzamu kļūdu, un parasti tā nav ilgāka par sešiem mēnešiem. Tomēr, ja šis laikposms tiek pārsniegts, Komisija nekavējoties pieteikuma iesniedzējam rakstveidā norāda aizkavēšanās iemeslus.

Komisija vismaz reizi mēnesī publisko to nosaukumu sarakstu, par kuriem tai ir iesniegti reģistrācijas pieteikumi, kā arī datumus, kad tie iesniegti. Sarakstā iekļauj arī tās dalībvalsts vai trešās valsts nosaukumu, no kuras iesniegts pieteikums.

2.   Ja, pamatojoties uz 1. punkta pirmajā daļā paredzēto izskatīšanu, Komisija uzskata, ka ir izpildītas šīs nodaļas prasības, tā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicē 23. panta 1. punkta c) apakšpunktā minēto vienoto dokumentu un produkta specifikācijas publikācijas atsauci.

27. pants

Iebildumu procedūra

1.   Trīs mēnešos pēc publicēšanas dienas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī dalībvalsts vai trešās valsts iestādes vai arī likumīgi ieinteresēta fiziskā vai juridiskā persona, kura ir pastāvīgais iedzīvotājs vai kura veic uzņēmējdarbību trešā valstī, var iesniegt Komisijai paziņojumu par iebildumu.

Jebkura likumīgi ieinteresēta fiziskā vai juridiskā persona, kura ir pastāvīgais iedzīvotājs vai kura veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, no kuras tika iesniegts pieteikums, termiņā, kurā saskaņā ar pirmo daļu pieļaujams iesniegt iebildumus, var iesniegt paziņojumu par iebildumu dalībvalstij, kurā minētā persona ir pastāvīgais iedzīvotājs vai veic uzņēmējdarbību.

Paziņojumā par iebildumu iekļauj deklarāciju, ka pieteikums varētu pārkāpt šīs nodaļas prasības.

Paziņojums par iebildumu, kurā nav iekļauta šāda deklarācija, uzskatāms par nederīgu.

Komisija paziņojumu par iebildumu nekavējoties nosūta tai iestādei vai struktūrai, kas iesniegusi pieteikumu.

2.   Ja paziņojumu par iebildumu iesniedz Komisijai un divos mēnešos pēc tam tiek iesniegts pamatots iebildumu paziņojums, Komisija pārbauda šā pamatotā iebildumu paziņojuma pieņemamību.

3.   Divu mēnešu laikā pēc pieņemama pamatota iebildumu paziņojuma saņemšanas Komisija aicina iebildumu iesniegušo iestādi vai personu un pieteikumu iesniegušo iestādi vai struktūru saprātīgā laikposmā, kas nepārsniedz trīs mēnešus, veikt pienācīgu apspriešanos. Minētais termiņš sākas dienā, kad uzaicinājums ieinteresētajām personām ir elektroniski nosūtīts.

Iebildumu iesniegusī iestāde vai persona un pieteikumu iesniegusī iestāde vai struktūra bez liekas kavēšanās uzsāk šādu pienācīgu apspriešanos. Tās viena otrai iesniedz būtisku informāciju, lai izvērtētu, vai reģistrācijas pieteikums atbilst šīs nodaļas prasībām. Ja netiek panākta vienošanās, minēto informāciju iesniedz arī Komisijai.

Ja ieinteresētās personas panāk vienošanos, iestādes dalībvalstī vai trešā valstī, no kuras pieteikums iesniegts, paziņo Komisijai visus faktorus, kas ļāvuši panākt šo vienošanos, tostarp pieteikuma iesniedzēja atzinumus un dalībvalsts vai trešās valsts, vai citu tādu fizisku un juridisku personu atzinumus, kuras iesniegušas iebildumus.

Neatkarīgi no tā, vai ir panākta vienošanās, paziņojumu Komisijai sagatavo viena mēneša laikā pēc apspriešanās beigām.

Jebkurā brīdī minēto trīs mēnešu laikā Komisija var pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma pagarināt apspriešanās termiņu ne vairāk kā par trim mēnešiem.

4.   Ja pēc šā panta 3. punktā minētās pienācīgās apspriešanās saskaņā ar 26. panta 2. punktu publicētā informācija ir būtiski grozīta, Komisija atkārto 26. pantā minēto rūpīgo izskatīšanu.

5.   Paziņojums par iebildumu, pamatots iebildumu paziņojums un saistītie dokumenti, kas Komisijai nosūtīti saskaņā ar šā panta 1.–4. punktu, ir vienā no Savienības oficiālajām valodām.

28. pants

Iebildumu pamatojums

1.   Šīs regulas 27. panta 2. punktā minētais pamatotais iebildumu paziņojums ir pieņemams tikai tad, ja Komisija to ir saņēmusi minētajā pantā noteiktajā termiņā un ja tas liecina, ka:

a)

ierosinātā ģeogrāfiskās izcelsmes norāde neatbilst 3. panta 4. punktā minētajai definīcijai vai 22. pantā minētajām prasībām;

b)

ierosinātās ģeogrāfiskās izcelsmes norādes reģistrācija būtu pretrunā 34. vai 35. pantam;

c)

ierosinātās ģeogrāfiskās izcelsmes norādes reģistrācija apdraudētu pilnīgi vai daļēji identiska nosaukuma vai preču zīmes pastāvēšanu vai tādu produktu pastāvēšanu, kas likumīgi tirgoti vismaz piecus gadus pirms 26. panta 2. punktā paredzētās publicēšanas dienas; vai

d)

nav izpildītas 31. un 32. pantā minētās prasības.

2.   Iebildumu pamatojumu novērtē saistībā ar Savienības teritoriju.

29. pants

Pārejas laiks ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu lietošanai

1.   Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, ar kuriem nosaka pārejas laiku līdz pieciem gadiem, lai stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kuru izcelsme ir dalībvalstī vai trešā valstī un kuru nosaukums ir pretrunā 21. panta 2. punktam, varētu turpināt lietot apzīmējumu, ar kuru tie tika tirgoti, ar nosacījumu, ka pieņemams iebildumu paziņojums saskaņā ar 24. panta 6. punktu vai 27. pantu liecina, ka tā reģistrācija apdraudētu:

a)

tāda pilnīgi identiska nosaukuma vai salikta nosaukuma pastāvēšanu, no kura kaut viens termins ir identisks reģistrējamajam nosaukumam; vai

b)

tādu citu nosaukumu pastāvēšanu, kas līdzinās reģistrējamajam nosaukumam, kurš attiecas uz stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kas likumīgi ir bijuši tirgū vismaz piecus gadus pirms publikācijas dienas, kas paredzēta 26. panta 2. punktā.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 47. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.   Neskarot 36. pantu, Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, ar kuriem pienācīgi pamatotos gadījumos pagarina ar šā panta 1. punktu noteikto pārejas laiku līdz 15 gadiem vai ļauj turpināt izmantošanu līdz 15 gadiem, ar notikumu, ka:

a)

šā panta 1. punktā minētais nosaukums konsekventi un taisnīgi ir likumīgi izmantots vismaz 25 gadus, pirms nosaukuma aizsardzības pieteikums ticis iesniegts Komisijai;

b)

šā panta 1. punktā minētā nosaukuma izmantošanas mērķis nekad nav bijis gūt labumu no reģistrētās ģeogrāfiskās izcelsmes norādes reputācijas; un

c)

patērētāji nav tikuši un nav varējuši tikt maldināti par produkta patieso izcelsmi.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 47. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

3.   Izmantojot 1. un 2. punktā minēto nosaukumu, marķējumā skaidri un redzami norāda izcelsmes valsti.

30. pants

Lēmums par reģistrāciju

1.   Ja, pamatojoties uz Komisijai pieejamo informāciju pēc 26. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētās izskatīšanas, Komisija uzskata, ka nav izpildīti ierosinātās ģeogrāfiskās izcelsmes norādes reģistrācijas nosacījumi, tā informē attiecīgo dalībvalsts vai trešās valsts pretendentu par noraidījuma iemesliem un dod divus mēnešus apsvērumu iesniegšanai. Ja Komisija nesaņem atbildi vai, neraugoties uz saņemto atbildi, tā joprojām uzskata, ka reģistrācijas nosacījumi nav izpildīti, tā pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem noraida pieteikumu, ja vien tas jau nav atsaukts. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 47. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.   Ja Komisija nesaņem paziņojumu par iebildumu vai pieņemamus pamatotus iebildumu paziņojumus saskaņā ar 27. pantu, tā pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem reģistrē nosaukumu, nepiemērojot 47. panta 2. punktā minēto procedūru.

3.   Ja Komisija saņem pieņemamu pamatotu iebildumu paziņojumu, tā pēc 27. panta 3. punktā minētās pienācīgās apspriešanās un ņemot vērā tās rezultātus rīkojas šādi:

a)

ja ir panākta vienošanās – reģistrē nosaukumu, izmantojot īstenošanas aktus, kas pieņemti, nepiemērojot 47. panta 2. punktā minēto procedūru, un vajadzības gadījumā groza saskaņā ar 26. panta 2. punktu publicēto informāciju ar noteikumu, ka šie grozījumi nav būtiski; vai

b)

ja vienošanās nav panākta – pieņem īstenošanas aktus, izdarot lēmumu par reģistrāciju. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 47. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

4.   Reģistrācijas aktus un lēmumus par noraidīšanu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Reģistrācijas akts piešķir aizsardzību 21. pantā minētajai ģeogrāfiskās izcelsmes norādei.

31. pants

Produkta specifikācijas grozījums

1.   Ikviena grupa, kurai ir likumīgas intereses, var iesniegt pieteikumu produkta specifikācijas grozījuma apstiprināšanai.

Pieteikumā apraksta un pamato pieprasītos grozījumus.

2.   Produkta specifikācijas grozījumus klasificē divās kategorijās atkarībā no to nozīmīguma:

a)

Savienības līmeņa grozījumi, par kuriem ir nepieciešama iebildumu procedūra Savienības līmenī;

b)

standarta grozījumi, kas jāizskata dalībvalsts vai trešās valsts līmenī.

3.   Grozījums ir Savienības līmeņa grozījums, ja tas:

a)

paredz izmaiņu saskaņā ar šo regulu reģistrētās ģeogrāfiskās izcelsmes norādes nosaukumā vai jebkuras tās daļas nosaukumā;

b)

paredz stiprā alkoholiskā dzēriena juridiskā nosaukuma vai kategorijas maiņu;

c)

rada risku, ka tiks apdraudēta šā konkrētā stiprā alkoholiskā dzēriena attiecīgā kvalitāte, reputācija vai citas raksturīgās īpašības, kas būtiski saistāmas ar tā ģeogrāfisko izcelsmi; vai

d)

paredz turpmākus produkta tirdzniecības ierobežojumus.

Jebkādi citi grozījumi ir standarta grozījumi.

Standarta grozījums ir arī pagaidu grozījums, kas attiecas uz produkta specifikācijā veicamām pagaidu izmaiņām, ja publiskās iestādes ir noteikušas obligātus sanitāros un fitosanitāros pasākumus, vai kas ir saistīti ar dabas katastrofām vai nelabvēlīgiem laika apstākļiem, ko oficiāli par tādiem atzinušas kompetentās iestādes.

4.   Savienības līmeņa grozījumus apstiprina Komisija. Apstiprināšanas procedūra mutatis mutandis ir 24. pantā un 26. līdz 30. pantā noteiktā procedūra. Trešo valstu vai trešo valstu ražotāju iesniegtie pieteikumi veikt Savienības līmeņa grozījumu ietver pierādījumu, ka pieprasītais grozījums atbilst tiesību aktiem, kas minētajā trešā valstī piemērojami ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzībai.

5.   Standarta grozījumus apstiprina dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas attiecīgā produkta ražošanas ģeogrāfiskais apgabals. Attiecībā uz trešām valstīm grozījumus apstiprina saskaņā ar attiecīgajā trešajā valstī piemērojamiem tiesību aktiem.

6.   Pieteikuma izskatīšanā pievēršas vienīgi ierosinātajam grozījumam.

32. pants

Anulēšana

1.   Komisija pēc savas iniciatīvas vai pēc jebkuras tādas fiziskas vai juridiskas personas pieprasījuma, kurai ir likumīgas intereses, var pieņemt īstenošanas aktus, lai anulētu ģeogrāfiskās izcelsmes norādes reģistrāciju kādā no šādiem gadījumiem:

a)

ja vairs nav iespējams nodrošināt atbilstību produkta specifikācijas prasībām;

b)

ja neviens produkts ar attiecīgo ģeogrāfiskās izcelsmes norādi nav laists tirgū vismaz septiņus secīgus gadus.

Regulas 24., 26., 27., 28. un 30. pants mutatis mutandis attiecas uz anulēšanas procedūru.

2.   Neskarot 1. punktu, Komisija pēc tādu ražotāju pieprasījuma, kuru stipro alkoholisko dzērienu tirgo ar reģistrēto ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, var pieņemt īstenošanas aktus, ar kuriem anulē attiecīgo reģistrāciju.

3.   Abos gadījumos, kas minēti 1. un 2. punktā, Komisija pirms īstenošanas akta pieņemšanas apspriežas ar dalībvalsts iestādēm, trešās valsts iestādēm vai, ja iespējams, ar trešās valsts ražotāju, kurš sākotnēji bija iesniedzis pieteikumu attiecīgās ģeogrāfiskās izcelsmes norādes reģistrācijai, izņemot gadījumus, kad šo anulēšanu tieši pieprasa sākotnējie pieteikuma iesniedzēji.

4.   Šajā pantā minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 47. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

33. pants

Stipro alkoholisko dzērienu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrs

1.   Komisija līdz 2021. gada 8. jūnijam pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 46. pantu, lai papildinātu šo regulu, izveidojot publiski pieejamu elektronisku reģistru, kuru regulāri atjaunina, ar stipro alkoholisko dzērienu ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, kuras ir atzītas saskaņā ar šo shēmu (“reģistrs”).

2.   Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes nosaukumu reģistrē tās oriģinālrakstībā. Ja oriģinālrakstība nav ar latīņu alfabēta burtiem, kopā ar nosaukumu oriģinālrakstībā reģistrē transkripciju ar latīņu alfabēta burtiem.

Attiecībā uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, kas reģistrētas saskaņā ar šo nodaļu, reģistrs nodrošina tiešu piekļuvi vienotajiem dokumentiem un ietver arī produkta specifikācijas publikācijas atsauci.

Attiecībā uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, kas reģistrētas pirms 2019. gada 8. jūnija, reģistrs nodrošina tiešu piekļuvi galvenajiem tehniskajiem parametriem tehniskajā dokumentācijā, kā noteikts Regulas (EK) Nr. 110/2008 17. panta 4. punktā.

Komisija saskaņā ar 46. pantu pieņem deleģētos aktus, lai papildinātu šo punktu, nosakot sīki izstrādātus papildu noteikumus par reģistra formu un saturu.

3.   To stipro alkoholisko dzērienu ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, kuri ražoti trešās valstīs un kuri Savienībā ir aizsargāti saskaņā ar starptautisku nolīgumu, kurā Savienība ir Līgumslēdzēja puse, var iekļaut reģistrā kā aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes.

34. pants

Homonīmas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes

1.   Nosaukumu, par ko ir iesniegts pieteikums un kas ir pilnīgs vai daļējs homonīms nosaukumam, kurš jau ir reģistrēts saskaņā ar šo regulu, reģistrē, pienācīgi ņemot vērā vietējo un tradicionālo nosaukuma lietojumu un sajaukšanas iespējamību.

2.   Homonīmu, kas maldina pircēju, liekot domāt, ka produkta izcelsme ir citur, nereģistrē, pat ja šis nosaukums ir pareizs attiecībā uz minēto produktu faktisko izcelsmes teritoriju, reģionu vai vietu.

3.   Reģistrētu homonīmu nosaukumu var lietot vienīgi tad, ja vēlāk reģistrētais homonīmais nosaukums praksē ir pietiekami atšķirīgs no iepriekš reģistrētā nosaukuma, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret attiecīgajiem ražotājiem un nemaldināt patērētāju.

4.   Stipro alkoholisko dzērienu ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, kas minētas šīs regulas 21. pantā, aizsargā, neskarot jau aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un cilmes vietas nosaukumus produktiem, kas definēti Regulā (ES) Nr. 1308/2013 un Regulā (ES) Nr. 251/2014.

35. pants

Konkrēti aizsardzības atteikuma pamatojuma elementi

1.   Par sugasvārdu kļuvis nosaukums netiek aizsargāts kā ģeogrāfiskās izcelsmes norāde.

Lai noskaidrotu, vai nosaukums kļuvis par sugasvārdu, ņem vērā visus būtiskos faktorus, jo īpaši:

a)

pašreizējo stāvokli Savienībā, jo īpaši patēriņa vietās;

b)

attiecīgos Savienības vai valsts tiesību aktus.

2.   Nosaukums netiek aizsargāts kā ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, ja, ņemot vērā preču zīmes reputāciju un atpazīstamību, aizsardzība varētu maldināt patērētāju par stiprā alkoholiskā dzēriena patieso identitāti.

3.   Nosaukumu aizsargā kā ģeogrāfiskās izcelsmes norādi tikai tad, ja ražošanas posmi, kas stiprajam alkoholiskajam dzērienam piešķir kvalitāti, reputāciju vai citas raksturīgās īpašības, kas būtiski saistāmas ar tā ģeogrāfisko izcelsmi, notiek attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā.

36. pants

Preču zīmju un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu attiecības

1.   Tādas preču zīmes reģistrāciju, kuras izmantošana atbilst vai atbilstu vienai vai vairākām 21. panta 2. punktā minētajām situācijām, atsaka vai atzīst par nederīgu.

2.   Preču zīmi, kuras lietojums atbilst vienai vai vairākām no 21. panta 2. punktā minētajām situācijām un kuras reģistrācijas pieteikums ir iesniegts, kura ir reģistrēta vai iegūta lietojuma dēļ – ja tādu iespēju paredz attiecīgi tiesību akti – Savienības teritorijā godprātīgi pirms datuma, kad Komisijai tika iesniegts ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzības pieteikums, var izmantot arī turpmāk un atjaunot, neņemot vērā to, ka ir reģistrēta kāda ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, ja vien nav pamatojuma preču zīmi pasludināt par nederīgu vai to atsaukt saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/2436 (24) vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 (25).

37. pants

Esošās reģistrētās ģeogrāfiskās izcelsmes norādes

Stipro alkoholisko dzērienu ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, kas ir reģistrētas Regulas (EK) Nr. 110/2008 III pielikumā un tādējādi aizsargātas saskaņā ar šo regulu, automātiski tiek aizsargātas kā ģeogrāfiskās izcelsmes norādes saskaņā ar šo regulu. Komisija tās ieraksta šīs regulas 33. pantā minētajā reģistrā.

38. pants

Atbilstības produkta specifikācijai pārbaude

1.   Dalībvalstis izveido un regulāri atjaunina to uzņēmēju sarakstu, kuri ražo stipros alkoholiskos dzērienus ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, kas reģistrēta saskaņā ar šo regulu.

2.   Attiecībā uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, kas apzīmē Savienības izcelsmes stipros alkoholiskos dzērienus un kas reģistrētas saskaņā ar šo regulu, 22. pantā minētās produkta specifikācijas ievērošanas pārbaudi pirms produkta laišanas tirgū veic:

a)

viena vai vairākas 43. panta 1. punktā minētās kompetentās iestādes; vai

b)

tādas kontroles institūcijas Regulas (EK) Nr. 882/2004 2. panta otrās daļas 5. punkta nozīmē, kuras darbojas kā produktu sertifikācijas struktūras.

Ja dalībvalsts piemēro 24. panta 2. punktu, produkta specifikācijas ievērošanas pārbaudi nodrošina iestāde, kas nav tā, ko uzskata par grupu saskaņā ar minēto punktu.

Neatkarīgi no dalībvalstu valsts tiesību aktiem izdevumus par šādu produkta specifikācijas ievērošanas pārbaudi var segt uzņēmēji, kuru produktus pārbauda.

3.   Attiecībā uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, kas apzīmē trešās valsts izcelsmes stipros alkoholiskos dzērienus un kas reģistrētas saskaņā ar šo regulu, produkta specifikācijas ievērošanas pārbaudi pirms produkta laišanas tirgū veic:

a)

valsts kompetentā iestāde, ko izraudzījusies trešā valsts; vai

b)

produktu sertifikācijas iestāde.

4.   Dalībvalstis publisko šā panta 2. punktā minēto kompetento iestāžu un struktūru nosaukumus un adreses un šo informāciju periodiski atjaunina.

Komisija publisko šā panta 3. punktā minēto kompetento iestāžu un struktūru nosaukumus un adreses un šo informāciju periodiski atjaunina.

5.   Kontroles institūcijas, kas minētas 2. punkta b) apakšpunktā, un produktu sertifikācijas iestādes, kas minētas 3. punkta b) apakšpunktā, atbilst Eiropas standartam ISO/IEC 17065:2012 un ir akreditētas saskaņā ar to vai jebkādu tā turpmāku pārskatītu vai grozītu versiju.

6.   Kompetentās iestādes, kas minētas 2. un 3. punktā un kas pārbauda ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, ko aizsargā saskaņā ar šo regulu, atbilstību tehniskajai dokumentācijai, ir objektīvas un taisnīgas. To rīcībā ir kvalificēts personāls un resursi, kas vajadzīgi uzdevumu veikšanai.

39. pants

Nosaukumu lietošanas tirgošanas vietā uzraudzība

1.   Dalībvalstis, pamatojoties uz riska analīzi, veic pārbaudes attiecībā uz ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu, kas reģistrētas saskaņā ar šo regulu, lietošanu tirgošanas vietā un veic visus vajadzīgos pasākumus gadījumā, ja tiek pārkāptas šīs nodaļas prasības.

2.   Dalībvalstis veic atbilstīgus administratīvus un tiesiskus pasākumus, lai novērstu vai apturētu to produktu vai pakalpojumu nosaukumu nelikumīgu izmantošanu, kurus ražo vai tirgo to teritorijā un uz kuriem attiecas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, kas reģistrētas saskaņā ar šo regulu.

Šajā nolūkā dalībvalstis izraugās iestādes, kas ir atbildīgas par minēto pasākumu īstenošanu, saskaņā ar katras atsevišķas dalībvalsts noteiktajām procedūrām.

Minētās iestādes sniedz atbilstīgas objektivitātes un taisnīguma garantijas, un to rīcībā ir kvalificēti darbinieki un resursi, kas vajadzīgi to uzdevumu veikšanai.

3.   Dalībvalstis informē Komisiju par to kompetento iestāžu nosaukumiem un adresēm, kas atbild par kontrolēm attiecībā uz nosaukumu lietošanu tirgošanas vietā un kas izraudzītas saskaņā ar 43. pantu. Komisija publisko minēto iestāžu nosaukumus un adreses.

40. pants

Procedūra un prasības, un kontroles darbību plānošana un ziņojumi

1.   Procedūras un Regulā (EK) Nr. 882/2004 noteiktās prasības piemēro mutatis mutandis attiecībā uz pārbaudēm, kas paredzētas šīs regulas 38. un 39. pantā.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka pasākumus pienākumu kontrolei saskaņā ar šo nodaļu īpaši paredz atsevišķā valsts daudzgadu kontroles plānu iedaļā atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 882/2004 41.–43. pantam.

3.   Gada ziņojumos, kas minēti Regulas (EK) Nr. 882/2004 44. panta 1. punktā, atsevišķā iedaļā iekļauj šajā noteikumā paredzēto informāciju attiecībā uz šajā regulā noteikto pienākumu kontroli.

41. pants

Deleģētās pilnvaras

1.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 46. pantu, lai papildinātu šo regulu attiecībā uz papildu nosacījumiem, kas jāievēro, tostarp gadījumos, kad ģeogrāfiskais apgabals aptver vairāk nekā vienu valsti, attiecībā uz:

a)

pieteikumu ģeogrāfiskās izcelsmes norādes reģistrācijai, kā minēts 23. un 24. pantā; un

b)

iepriekšējām valsts procedūrām, kā minēts 24. pantā, Komisijas veiktu rūpīgu pārbaudi, iebildumu procedūru un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes anulēšanu.

2.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 46. pantu, lai papildinātu šo regulu, paredzot nosacījumus un prasības procedūrai attiecībā uz Savienības grozījumiem un standarta grozījumiem, tostarp pagaidu grozījumiem, 31. pantā minētajās produktu specifikācijās.

42. pants

Īstenošanas pilnvaras

1.   Komisija var pieņem īstenošanas aktus, paredzot sīki izstrādātus noteikumus par:

a)

šīs regulas 22. pantā minētās specifikācijas formu un pasākumiem attiecībā uz produkta specifikācijā iekļaujamo informāciju par saikni starp ģeogrāfisko apgabalu un galaproduktu, kā minēts 22. panta 1. punkta f) apakšpunktā;

b)

iebildumu procedūrām, formu un noformējumu, kā minēts 27. un 28. pantā;

c)

Savienības līmeņa grozījuma pieteikuma un standarta un pagaidu grozījuma paziņojuma formu un noformējumu, kā minēts attiecīgi 31. panta 4. un 5. punktā;

d)

anulēšanas procesa procedūrām un formu, kā minēts 32. pantā, kā arī par anulēšanas pieprasījumu noformējumu; un

e)

pārbaudēm un verifikāciju, kas jāveic dalībvalstīm, tostarp testēšanu, kā minēts 38. pantā.

2.   Komisija vēlākais līdz 2021. gada 8. jūnijam pieņem īstenošanas aktus, kuros paredzēti sīki izstrādāti noteikumi par pieteikumu procedūrām, formu un noformējumu, kā minēts 23. un 24. pantā, tostarp pieteikumiem, kas attiecas uz vairāk nekā vienas valsts teritoriju.

3.   Šā panta 1. un 2. punktā minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 47. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

IV NODAĻA

PĀRBAUDES, INFORMĀCIJAS APMAIŅA, DALĪBVALSTU TIESĪBU AKTI

43. pants

Stipro alkoholisko dzērienu pārbaudes

1.   Dalībvalstis ir atbildīgas par stipro alkoholisko dzērienu pārbaudēm. Tās veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību šai regulai, un izraugās kompetentās iestādes, kas atbild par atbilstības nodrošināšanu šai regulai.

2.   Komisija, apspriežoties ar dalībvalstīm, nodrošina šīs regulas vienādu piemērošanu un vajadzības gadījumā ar īstenošanas aktiem pieņem noteikumus par administratīvām un fiziskām pārbaudēm, kas dalībvalstīm jāveic attiecībā uz pienākumiem, kuri izriet no šīs regulas piemērošanas. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 47. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

44. pants

Informācijas apmaiņa

1.   Dalībvalstis un Komisija savstarpēji apmainās ar informāciju, kas vajadzīga, lai piemērotu šo regulu.

2.   Komisija var pieņemt īstenošanas aktus attiecībā uz apmaināmās informācijas raksturu un veidu un informācijas apmaiņas metodēm.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 47. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

45. pants

Dalībvalstu tiesību akti

1.   Īstenojot kvalitātes politiku attiecībā uz stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kas ražoti pašu teritorijā, un jo īpaši reģistrā ierakstītajām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm vai jaunas ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību, dalībvalstis var pieņemt noteikumus par ražošanu, aprakstu, noformējumu un marķējumu, kas ir stingrāki nekā I un II pielikumā paredzētie, ciktāl minētie noteikumi ir saderīgi ar Savienības tiesību aktiem.

2.   Neatkarīgi no 1. punkta dalībvalstis neaizliedz vai neierobežo tādu citās dalībvalstīs vai trešās valstīs ražotu stipro alkoholisko dzērienu importu, pārdošanu vai patēriņu, kas atbilst šai regulai.

V NODAĻA

PILNVARU DELEĢĒŠANA, ĪSTENOŠANAS NOTEIKUMI, PĀREJAS UN NOBEIGUMA NOTEIKUMI

1. IEDAĻA

Pilnvaru deleģēšana un īstenošanas noteikumi

46. pants

Deleģēšana

1.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Pilnvaras pieņemt 8. un 19. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz septiņu gadu laikposmu no 2019. gada 24. maija. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms septiņu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.   Pilnvaras pieņemt 33. un 41. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no 2019. gada 24. maija. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

4.   Pilnvaras pieņemt 50. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz sešu gadu laikposmu no 2019. gada 24. maija.

5.   Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 8., 19., 33., 41. un 50. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

6.   Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, kurus katra dalībvalsts iecēlusi saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

7.   Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

8.   Saskaņā ar 8., 19., 33., 41. un 50. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

47. pants

Komiteju procedūra

1.   Komisijai palīdz Stipro alkoholisko dzērienu komiteja, kas izveidota ar Regulu (EEK) Nr. 1576/89. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

2. IEDAĻA

Atkāpes, pārejas un nobeiguma noteikumi

48. pants

Atkāpe no Direktīvas 2007/45/EK prasībām par nominālajiem daudzumiem

Atkāpjoties no Direktīvas 2007/45/EK 3. panta un minētās direktīvas pielikuma 1. punkta sestās rindas, vienreizējas destilēšanas ceļā ar pot still veida destilatoru Japānā ražoto un pudelēs pildīto shochu (26) drīkst laist Savienības tirgū 720 ml un 1 800 ml lielos nominālajos daudzumos.

49. pants

Atcelšana

1.   Neskarot 50. pantu, Regulu (EK) Nr. 110/2008 atceļ no 2021. gada 25. maija. Tomēr tās III nodaļu atceļ no 2019. gada 8. jūnija.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta noteikumiem:

a)

Regulas (EK) Nr. 110/2008 17. panta 2. punktu turpina piemērot līdz 2021. gada 25. maijam;

b)

Regulas (EK) Nr. 110/2008 20. pantu un – neskarot citu Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 716/2013 (27) noteikumu piemērojamību – minētās īstenošanas regulas 9. pantu turpina piemērot, kamēr tiek pabeigtas minētās īstenošanas regulas 9. pantā paredzētās procedūras, bet jebkurā gadījumā ne ilgāk kā līdz 2021. gada 25. maijam, un

c)

Regulas (EK) Nr. 110/2008 III pielikumu turpina piemērot līdz brīdim, kad ir izveidots šīs regulas 33. pantā minētais reģistrs.

3.   Atsauces uz Regulu (EK) Nr. 110/2008 uzskata par atsaucēm uz šo regulu un lasa saskaņā ar šīs regulas IV pielikumā iekļauto atbilstības tabulu.

50. pants

Pārejas pasākumi

1.   Stipros alkoholiskos dzērienus, kas neatbilst šīs regulas prasībām, bet atbilst prasībām, kuras noteiktas Regulā (EK) Nr. 110/2008, un bija saražoti pirms 2021. gada 25. maija, var turpināt laist tirgū, līdz krājumi ir iztukšoti.

2.   Neatkarīgi no šā panta 1. punkta, stipros alkoholiskos dzērienus, kuru apraksts, noformējums vai marķējums neatbilst šīs regulas 21. un 36. panta prasībām, bet kas atbilst prasībām, kuras noteiktas Regulas (EK) Nr. 110/2008 16. un 23. pantā, un bija marķēti pirms 2019. gada 8. jūnija, var turpināt laist tirgū, līdz krājumi ir iztukšoti.

3.   Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 46. pantu pieņemt deleģētos aktus, lai grozītu 3. panta 2., 3., 9., 10., 11. un 12. punktu, 10. panta 6. un 7. punktu un 11. pantu, 12. pantu un 13. pantu, vai lai papildinātu šo regulu, paredzot atkāpes no šiem noteikumiem līdz 2025. gada 25. maijam.

Pirmajā daļā minētie deleģētie akti attiecas tikai un vienīgi uz tirgus situācijas radītu apliecinātu vajadzību apmierināšanu.

Komisija pieņem atsevišķu deleģēto aktu attiecībā uz katru pirmajā daļā minētajā noteikumā ietvertu definīciju, tehnisko definīciju vai prasību.

4.   Šīs regulas 22. līdz 26., 31. un 32. pantu nepiemēro reģistrācijas pieteikumiem vai grozījumu pieteikumiem, kā arī anulēšanas pieprasījumiem, kas 2019. gada 8. jūnijā vēl tiek izskatīti. Šādiem pieteikumiem un anulēšanas pieprasījumiem turpina piemērot Regulas (EK) Nr. 110/2008 17. panta 4., 5. un 6. punktu un 18. un 21. pantu.

Noteikumus par iebildumu procedūru, kas minēta šīs regulas 27., 28. un 29. pantā, neattiecina uz reģistrācijas pieteikumiem vai grozījumu pieteikumiem, par kuriem, attiecīgi, tehniskās dokumentācijas vai grozījumu pieteikuma galvenie tehniskie parametri iebildumu izteikšanai jau ir publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī2019. gada 8. jūnijā. Regulas (EK) Nr. 110/2008 17. panta 7. punktu turpina piemērot šādiem pieteikumiem.

Šīs regulas 27., 28. un 29. pantā minētos noteikumus par iebildumu procedūru nepiemēro anulēšanas pieprasījumam, kas vēl tiek izskatīts 2019. gada 8. jūnijā. Regulas (EK) Nr. 110/2008 18. pantu turpina piemērot šādiem anulēšanas pieprasījumiem.

5.   Ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, kas reģistrētas saskaņā ar šīs regulas III nodaļu, un kuru reģistrācijas pieteikums vēl tiek izskatīts dienā, kad piemēro īstenošanas aktus, ar kuriem nosaka sīki izstrādātus noteikumus par 23. pantā minētam pieteikumu procedūrām, formu un noformējumu, kā noteikts šīs regulas 42. panta 2. punktā, reģistrs var nodrošināt tiešu piekļuvi galvenajiem tehniskajiem parametriem tehniskajā dokumentācijā Regulas (EK) Nr. 110/2008 17. panta 4. punkta izpratnē.

6.   Attiecībā uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, kas reģistrētas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 110/2008, Komisija pēc dalībvalsts pieprasījuma Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicē minētās dalībvalsts iesniegto vienoto dokumentu. Minētajai publikācijai pievieno atsauci uz produkta specifikācijas publikāciju, un tai neseko iebilduma procedūra.

51. pants

Stāšanās spēkā un piemērošana

1.   Šī regula stājas spēkā septītajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no 2021. gada 25. maija.

2.   Neatkarīgi no 1. punkta, 16. pantu, 20. panta c) punktu, 21., 22. un 23. pantu, 24. panta 1., 2. un 3. punktu, 24. panta 4. punkta pirmo un otro daļu, 24. panta 8. un 9. punktu, 25. līdz 42. pantu, 46. un 47. pantu, 50. panta 1., 4. un 6. punktu, I pielikuma 39. panta d) punktu un 40. panta d) punktu un 3. pantā noteiktās definīcijas, kas attiecas uz minētajiem noteikumiem, piemēro no 2019. gada 8. jūnija.

3.   Regulas 8., 19. un 50. pantā minētos deleģētos aktus, kas pieņemti saskaņā ar 46. pantu, un 8. panta 4. punktā, un 20., 43. un 44. pantā minētos īstenošanas aktus, kas pieņemti saskaņā ar 47. pantu, piemēro no 2021. gada 25. maija.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Strasbūrā, 2019. gada 17. aprīlī

Eiropas Parlamenta vārdā –

priekšsēdētājs

A. TAJANI

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

G. CIAMBA


(1)  OV C 209, 30.6.2017., 54. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta 2019. gada 13. marta nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2019. gada 9. aprīļa lēmums.

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 110/2008 (2008. gada 15. janvāris) par stipro alkoholisko dzērienu definīciju, aprakstu, noformējumu, marķējumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1576/89 (OV L 39, 13.2.2008., 16. lpp.).

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1333/2008 (2008. gada 16. decembris) par pārtikas piedevām (OV L 354, 31.12.2008., 16. lpp.).

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1334/2008 (2008. gada 16. decembris) par aromatizētājiem un dažām pārtikas sastāvdaļām ar aromatizētāju īpašībām izmantošanai pārtikā un uz tās un par grozījumiem Padomes Regulā (EEK) Nr. 1601/91, Regulā (EK) Nr. 2232/96, Regulā (EK) Nr. 110/2008 un Direktīvā 2000/13/EK (OV L 354, 31.12.2008., 34. lpp.).

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1169/2011 (2011. gada 25. oktobris) par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (EK) Nr. 1924/2006 un (EK) Nr. 1925/2006, un par Komisijas Direktīvas 87/250/EEK, Padomes Direktīvas 90/496/EEK, Komisijas Direktīvas 1999/10/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/13/EK, Komisijas Direktīvu 2002/67/EK un 2008/5/EK un Komisijas Regulas (EK) Nr. 608/2004 atcelšanu (OV L 304, 22.11.2011., 18. lpp.).

(7)  Padomes Lēmums 94/800/EK (1994. gada 22. decembris) par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV L 336, 23.12.1994., 1. lpp.).

(8)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1151/2012 (2012. gada 21. novembris) par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitātes shēmām (OV L 343, 14.12.2012., 1. lpp.).

(9)  Padomes Regula (EEK) Nr. 1576/89 (1989. gada 29. maijs), ar ko paredz vispārīgus noteikumus par stipro alkoholisko dzērienu definīciju, nosaukumu un noformējumu (OV L 160, 12.6.1989., 1. lpp.).

(10)  OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.

(11)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).

(12)  OV L 330, 27.12.2018., 3. lpp.

(13)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/45/EK (2007. gada 5. septembris), ar ko paredz noteikumus par fasētu produktu nominālajiem daudzumiem, atceļ Padomes Direktīvas 75/106/EEK un 80/232/EEK un groza Padomes Direktīvu 76/211/EEK (OV L 247, 21.9.2007., 17. lpp.).

(14)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1670 (2018. gada 23. oktobris), ar ko Regulu (EK) Nr. 110/2008 groza attiecībā uz nominālajiem daudzumiem, lai Savienības tirgū laistu vienreizējas destilācijas ceļā ar “pot still” veida destilatoru Japānā ražotu un pudelēs pildītu šoču (OV L 284, 12.11.2018., 1. lpp.).

(15)  Padomes Direktīva 98/83/EK (1998. gada 3. novembris) par dzeramā ūdens kvalitāti (OV L 330, 5.12.1998., 32. lpp.).

(16)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/54/EK (2009. gada 18. jūnijs) par dabīgo minerālūdeņu ieguvi un tirdzniecību (OV L 164, 26.6.2009., 45. lpp.).

(17)  Padomes Direktīva 2001/111/EK (2001. gada 20. decembris), kas attiecas uz dažu veidu cukuru, kurš paredzēts lietošanai pārtikā (OV L 10, 12.1.2002., 53. lpp.).

(18)  Padomes Direktīva 2001/110/EK (2001. gada 20. decembris), kas attiecas uz medu (OV L 10, 12.1.2002., 47. lpp.).

(19)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.).

(20)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1308/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007 (OV L 347, 20.12.2013., 671. lpp.).

(21)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 251/2014 (2014. gada 26. februāris) par aromatizētu vīna produktu definīciju, aprakstu, noformējumu, marķējumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1601/91 (OV L 84, 20.3.2014., 14. lpp.).

(22)  Komisijas Regula (EK) Nr. 684/2009 (2009. gada 24. jūlijs), ar ko īsteno Padomes Direktīvu 2008/118/EK attiecībā uz datorizētām procedūrām akcīzes preču pārvietošanai atliktās nodokļa maksāšanas režīmā (OV L 197, 29.7.2009., 24. lpp.).

(23)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 882/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem (OV L 165, 30.4.2004., 1. lpp.).

(24)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/2436 (2015. gada 16. decembris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV L 336, 23.12.2015., 1. lpp.).

(25)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV L 154, 16.6.2017., 1. lpp.).

(26)  Kā minēts Ekonomisko partnerattiecību nolīguma starp Eiropas Savienību un Japānu 2.-D pielikumā.

(27)  Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 716/2013 (2013. gada 25. jūlijs), ar ko paredz noteikumus par to, kā piemērot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 110/2008 par stipro alkoholisko dzērienu definīciju, aprakstu, noformējumu, marķējumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību (OV L 201, 26.7.2013., 21. lpp.).


I PIELIKUMS

STIPRO ALKOHOLISKO DZĒRIENU KATEGORIJAS

1.   Rums

a)

Rums ir stiprais alkoholiskais dzēriens, kuru ražo, vienīgi destilējot produktu, kas spirta rūgšanā iegūts no melases vai sīrupa, ko iegūst, ražojot cukurniedru cukuru, vai no pašas cukurniedru sulas, un kura destilātā spirta tilpumkoncentrācija ir mazāka par 96 %, tāpēc destilātam ir īpašas, labi atšķiramas, rumam raksturīgas organoleptiskās īpašības; vai

b)

spirta tilpumkoncentrācija rumā ir ne zemāka kā 37,5 %.

c)

Nepievieno atšķaidītu vai neatšķaidītu alkoholu.

d)

Rumu nearomatizē.

e)

Rumam drīkst pievienot tikai karameli, lai pielāgotu krāsu.

f)

Rumu var saldināt, lai papildinātu galaprodukta garšu. Tomēr viens litrs galaprodukta nedrīkst saturēt vairāk nekā 20 gramu saldinātāju produktu, ko izsaka kā invertcukura ekvivalentu.

g)

Ja ģeogrāfiskās izcelsmes norādes ir reģistrētas saskaņā ar šo regulu, ruma juridisko nosaukumu var papildināt ar:

i)

terminu “traditionnel” vai “tradicional” ar noteikumu, ka attiecīgais rums:

ražots, spirta tilpumkoncentrācijā, kas mazāka par 90 %, destilējot tādas spirta rūgšanā raudzētas alkohola izejvielas, kas cēlušās vienīgi no attiecīgās ražošanas vietas, un

tajā gaistošu vielu saturs ir 225 grami vai vairāk uz hektolitru 100 tilp. % spirta, un

tas nav saldināts;

ii)

terminu “lauksaimniecības”, ar noteikumu, ka attiecīgais rums atbilst i) apakšpunktā minētajām prasībām un ir ražots vienīgi destilējot spirta rūgšanā raudzētu cukurniedru sulu. Terminu “lauksaimniecības” var izmantot tikai Francijas Aizjūras departamenta vai Madeiras autonomā reģiona ģeogrāfiskās izcelsmes norādei.

Šis punkts neskar termina “lauksaimniecības”, “traditionnel” vai “tradicional” lietojumu saistībā ar jebkādu citu produktu (saskaņā ar to īpašajiem kritērijiem), uz ko neattiecas šī kategorija.

2.    Whisky jeb whiskey

a)

Whisky jeb whiskey ir stiprais alkoholiskais dzēriens, kas ražots, vienīgi veicot visas turpmāk norādītās ražošanas darbības:

i)

graudu iesala misas destilēšanu, neatkarīgi no tā, vai tai ir pievienoti neiesalināti citu graudaugu graudi, un kas ir iegūta šādi:

pārvēršot cukurā, izmantojot diastāzi – neatkarīgi no tā, vai tas ir panākts ar citiem dabīgiem fermentiem vai bez tiem,

raudzēta, izmantojot raugu;

ii)

ikviena destilēšana tiek veikta ar spirta tilpumkoncentrāciju, kas mazāka par 94,8 %, lai destilātam būtu izmantoto izejvielu aromāts un garša;

iii)

iegūto destilāta galaproduktu vismaz trīs gadus nogatavinot koka mucās ar tilpumu, kas nepārsniedz 700 litrus.

Destilāta galaprodukts, kam drīkst pievienot tikai ūdeni vai karameli (iekrāsošanai), saglabā krāsu, aromātu un garšu, ko iegūst i), ii) un iii) apakšpunktā aprakstītajā ražošanas procesā.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija whisky jeb whiskey ir ne zemāka kā 40 %.

c)

Nepievieno atšķaidītu vai neatšķaidītu alkoholu.

d)

Whisky jeb whiskey nesaldina un nearomatizē, pat garšas papildināšanai, un tā vienīgās piedevas ir karamele (E150a), ko lieto krāsas pielāgošanai.

e)

Juridisko nosaukumu “whisky” jeb “whiskey” drīkst papildināt ar terminu “viens iesals” (“single malt”) tikai tad, ja tas ir destilēts vienīgi no iesalinātiem miežiem vienā spirta dedzinātavā.

3.   Graudu spirts

a)

Graudu spirts ir stiprais alkoholiskais dzēriens, ko iegūst, vienīgi destilējot raudzētu graudaugu pilngraudu misu, un kas organoleptiskās īpašības iegūst no izmantotajām izejvielām.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija graudu spirtā ir ne mazāk kā 35 %, vienīgais izņēmums ir Korn.

c)

Nepievieno atšķaidītu vai neatšķaidītu alkoholu.

d)

Graudu spirtu nearomatizē.

e)

Graudu spirtam drīkst pievienot tikai karameli, lai pielāgotu krāsu.

f)

Graudu spirtu var saldināt, lai papildinātu galaprodukta garšu. Tomēr viens litrs galaprodukta nedrīkst saturēt vairāk nekā 10 gramu saldinātāju produktu, ko izsaka kā invertcukura ekvivalentu.

g)

Graudu spirta juridiskais nosaukums var būt “graudu brendijs”, ja tas ir ražots, destilējot no raudzētas graudaugu pilngraudu misas, ar spirta tilpumkoncentrāciju, kas mazāka par 95 %, un tā organoleptiskajām īpašībām jābūt iegūtām no izmantotajām izejvielām.

h)

Juridiskajā nosaukumā “graudu spirts” vai “graudu brendijs” vārdu “graudu” var aizstāt ar tās labības nosaukumu, kura vienīgā izmantota stiprā alkoholiskā dzēriena ražošanā.

4.   Vīna spirts

a)

Vīna spirts ir stiprais alkoholiskais dzēriens, kas atbilst šādām prasībām:

i)

to ražo, vienīgi destilējot vīnu vai destilēšanas vajadzībām stiprinātu vīnu līdz spirta tilpumkoncentrācijai, kas mazāka par 86 %, vai destilējot destilācijai spirtotu vīnu vai vīna destilātu ar spirta tilpumkoncentrāciju, kas mazāka par 86 %;

ii)

gaistošu vielu saturs tajā ir 125 grami vai vairāk uz hektolitru 100 tilp. % spirta;

iii)

maksimālais metanola saturs tajā ir 200 grami uz hektolitru 100 tilp. % spirta.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija vīna spirtā ir ne zemāka kā 37,5 %.

c)

Nepievieno atšķaidītu vai neatšķaidītu alkoholu.

d)

Vīna spirtu nearomatizē. Tas neizslēdz tradicionālas ražošanas metodes.

e)

Vīna spirtam drīkst pievienot karameli, lai pielāgotu krāsu.

f)

Vīna spirtu var saldināt, lai papildinātu galaprodukta garšu. Tomēr viens litrs galaprodukta nedrīkst saturēt vairāk nekā 20 gramu saldinātāju produktu, ko izsaka kā invertcukura ekvivalentu.

g)

Ja vīna spirts ir nogatavināts, to joprojām var laist tirgū kā “vīna spirtu” ar noteikumu, ka tas ir nogatavināts tik ilgi, vai ilgāk par nogatavināšanas periodu, kas paredzēts 5. kategorijā definētiem stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem.

h)

Šī regula neskar termina “Branntwein” izmantošanu kombinācijā ar terminu “essig” etiķa noformējumā un marķējumā.

5.    Brandy jeb Weinbrand

a)

Brandy jeb Weinbrand ir stiprais alkoholiskais dzēriens, kas atbilst šādām prasībām:

i)

to ražo no vīna spirta, kuram var pievienot vīna destilātu, ja šo vīna destilātu destilē ar spirta tilpumkoncentrāciju, kas zemāka par 94,8 %, un tā saturs galaproduktā nepārsniedz 50 % no spirta satura galaproduktā;

ii)

tas nogatavināts vismaz:

vienu gadu ozolkoka tvertnēs ar vismaz 1 000 litru tilpumu katrā vai

sešus mēnešus ozolkoka mucās, kuru tilpums ir mazāks par 1 000 litriem katrai;

iii)

gaistošu vielu saturs tajā ir 125 grami vai vairāk uz hektolitru 100 tilp. % spirta, un to iegūst, vienīgi destilējot izmantotās izejvielas;

iv)

maksimālais metanola saturs tajā ir 200 grami uz hektolitru 100 tilp. % spirta.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija brandy jeb Weinbrand ir ne zemāka kā 36 %.

c)

Nepievieno atšķaidītu vai neatšķaidītu alkoholu.

d)

Brandy jeb Weinbrand nearomatizē. Tas neizslēdz tradicionālas ražošanas metodes.

e)

Brandy jeb Weinbrand drīkst pievienot tikai karameli, lai pielāgotu krāsu.

f)

Brandy jeb Weinbrand var saldināt, lai papildinātu galaprodukta garšu. Tomēr viens litrs galaprodukta nedrīkst saturēt vairāk nekā 35 gramu saldinātāju produktu, ko izsaka kā invertcukura ekvivalentu.

6.   Vīnogu čagu spirts jeb vīnogu čagu degvīns

a)

Vīnogu čagu spirts jeb vīnogu čagu degvīns ir stiprais alkoholiskais dzēriens, kas atbilst šādām prasībām:

i)

to ražo vienīgi no raudzētām vīnogu čagām, ko destilē vai nu tieši, ar ūdens tvaikiem, vai pēc ūdens pievienošanas, un tiek ievēroti divi šādi nosacījumi;

ikvienu destilēšanu veic līdz spirta tilpumkoncentrācijai, kas mazāka par 86 %,

pirmā destilēšana notiek vīnogu čagu klātbūtnē;

ii)

vīnogu čagām var pievienot mazliet vīna nogulu – ne vairāk kā 25 kg nogulu pie 100 kg izmantoto vīnogu čagu;

iii)

no nogulām iegūtā alkohola saturs galaproduktā nav augstāks par 35 % no visa alkohola satura;

iv)

gaistošu vielu saturs tajā ir 140 gramu vai vairāk uz hektolitru 100 tilp. % spirta, un maksimālais metanola saturs tajā ir 1 000 grami uz hektolitru 100 tilp. % spirta.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija vīnogu čagu spirtā jeb vīnogu čagu degvīnā ir ne zemāka kā 37,5 %.

c)

Nepievieno atšķaidītu vai neatšķaidītu alkoholu.

d)

Vīnogu čagu spirtu jeb vīnogu čagu degvīnu nearomatizē. Tas neizslēdz tradicionālas ražošanas metodes.

e)

Vīnogu čagu spirtam jeb vīnogu čagu degvīnam drīkst pievienot tikai karameli, lai pielāgotu krāsu.

f)

Vīnogu čagu spirtu var saldināt, lai papildinātu galaprodukta garšu. Tomēr viens litrs galaprodukta nedrīkst saturēt vairāk nekā 20 gramu saldinātāju produktu, ko izsaka kā invertcukura ekvivalentu.

7.   Augļu čagu spirts

a)

Augļu čagu spirts ir stiprais alkoholiskais dzēriens, kas atbilst šādām prasībām:

i)

to ražo, vienīgi raudzējot un destilējot augļu čagas, kas nav vīnogu čagas, un ievērojot abus turpmāk minētos nosacījumus:

ikvienu destilēšanu veic līdz spirta tilpumkoncentrācijai, kas mazāka par 86 %,

pirmā destilēšana notiek čagu klātbūtnē;

ii)

gaistošu vielu saturs tajā ir ne mazāk kā 200 grami uz hektolitru 100 tilp. % spirta;

iii)

maksimālais metanola saturs tajā ir 1 500 grami uz hektolitru 100 tilp. % spirta;

iv)

kauleņu čagu spirtā ciānūdeņražskābes daudzums vienā hektolitrā 100 tilp. % spirta nav lielāks par 7 gramiem.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija augļu čagu spirtā ir ne zemāka kā 37,5 %.

c)

Nepievieno atšķaidītu vai neatšķaidītu alkoholu.

d)

Augļu čagu spirtu nearomatizē.

e)

Augļu čagu spirtam drīkst pievienot tikai karameli, lai pielāgotu krāsu.

f)

Augļu čagu spirtu var saldināt, lai papildinātu galaprodukta garšu. Tomēr viens litrs galaprodukta nedrīkst saturēt vairāk nekā 20 gramu saldinātāju produktu, ko izsaka kā invertcukura ekvivalentu.

g)

Juridiskā nosaukumā ir augļa nosaukums ģenitīvā, pēc tā rakstīts: “čagu spirts”. Ja izmanto dažādu augļu čagas, juridiskais nosaukums ir “augļu čagu spirts”, un to var papildināt ar katra augļa nosaukumu dilstošā secībā pēc izmantotā daudzuma.

8.   Rozīņu spirts jeb raisin brandy

a)

Rozīņu spirts jeb raisin brandy ir stiprais alkoholiskais dzēriens, ko ražo vienīgi destilējot produktu, kuru iegūst, spirta rūgšanā raudzējot žāvētu “Corinth Black” vai “Moscatel of the Alexandria” šķirnes vīnogu ekstraktu, ar spirta tilpumkoncentrāciju destilātā, kas zemāka par 94,5 %, lai destilātam būtu izmantoto izejvielu aromāts un garša.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija rozīņu spirtā jeb raisin brandy ir ne zemāka kā 37,5 %.

c)

Nepievieno atšķaidītu vai neatšķaidītu alkoholu.

d)

Rozīņu spirtu jeb raisin brandy nearomatizē.

e)

Rozīņu spirtam jeb raisin brandy drīkst pievienot tikai karameli, lai pielāgotu krāsu.

f)

Rozīņu spirtu jeb raisin brandy var saldināt, lai papildinātu galaprodukta garšu. Tomēr viens litrs galaprodukta nedrīkst saturēt vairāk nekā 20 gramu saldinātāju produktu, ko izsaka kā invertcukura ekvivalentu.

9.   Augļu spirts

a)

Augļu spirts ir stiprais alkoholiskais dzēriens, kas atbilst šādām prasībām:

i)

to ražo, vienīgi spirta rūgšanā raudzējot un destilējot svaigus un mīkstus augļus ar vai bez kauliņiem, tajā skaitā banānus, vai tādu augļu, ogu vai dārzeņu misu;

ii)

ikviena destilēšana tiek veikta ar spirta tilpumkoncentrāciju, kas mazāka par 86 %, lai destilātam būtu no destilētajām izejvielām iegūts aromāts un garša;

iii)

gaistošu vielu saturs tajā ir 200 grami vai vairāk uz hektolitru 100 tilp. % spirta;

iv)

ja stiprais alkoholiskais dzēriens ir iegūts no kauleņiem, ciānūdeņražskābes daudzums vienā hektolitrā 100 % spirta nav lielāks par 7 gramiem.

b)

Augļu spirta maksimālais metanola saturs ir 1 000 grami uz hektolitru 100 tilp. % spirta, izņemot;

i)

ja augļu spirtu ražots no turpmāk minētajiem augļiem vai ogām un kura maksimālais metanola saturs ir 1 200 grami uz hektolitru 100 tilp. % spirta:

āboliem (Malus domestica Borkh.),

aprikozēm (Prunus armeniaca L.),

plūmēm (Prunus domestica L.),

cvečēm (Prunus domestica L.),

mirabelēm (Prunus domestica L. subsp. syriaca (Borkh.) Janch. ex Mansf.),

persikiem (Prunus persica L.) Batsch),

bumbieriem (Pyrus communis L.), izņemot “Williams” šķirnes bumbieriem (Pyrus communis L. cv “Williams”),

kazenēm (Rubus sect. Rubus),

avenēm (Rubus idaeus L.);

ii)

ja augļu spirtu ražo no turpmāk minētajiem augļiem vai ogām un kura maksimālais metanola saturs ir 1 350 grami uz hektolitru 100 tilp. % spirta:

cidonijām (Cydonia oblonga Mill.),

kadiķogām (Juniperus communis L. vai Juniperus oxicedrus L.),

“Williams” šķirnes bumbierim (Pyrus communis L. cv “Williams”),

upenēm (Ribes nigrum L.),

sarkanajām jāņogām (Ribes rubrum L.),

mežrozītes (Rosa canina L.),

melnā plūškoka ogām (Sambucus nigra L.),

pīlādžogām (Sorbus aucuparia L.),

mājas pīlādža ogām (Sorbus domestica L.),

miecvielu pīlādža ogām (Sorbus torminalis (L.) Crantz).

c)

Spirta tilpumkoncentrācija augļu spirtā ir ne zemāka kā 37,5 %.

d)

Augļu spirtu neiekrāso.

e)

Neatkarīgi no šīs kategorijas d) apakšpunkta un atkāpjoties no Regulas (EK) Nr. 1333/2008 II pielikuma E daļas 14.2.6. pārtikas produktu kategorijas, karameli var izmantot, lai pielāgotu to augļu spirtu krāsu, kuri vismaz vienu gadu gatavināti saskarē ar koksni.

f)

Nepievieno atšķaidītu vai neatšķaidītu alkoholu.

g)

Augļu spirtu nearomatizē.

h)

Augļu spirtu var saldināt, lai papildinātu galaprodukta garšu. Tomēr viens litrs galaprodukta nedrīkst saturēt vairāk nekā 18 gramu saldinātāju produktu, ko izsaka kā invertcukura ekvivalentu.

i)

Augļu spirta juridiskais nosaukums ir “spirts”, ko var papildināt ar attiecīgo augļu, ogu vai dārzeņu nosaukumu. Bulgāru, čehu, grieķu, horvātu, poļu, rumāņu, slovāku un slovēņu valodā šo juridisko nosaukumu var darināt, attiecīgā augļa, ogas vai dārzeņa nosaukumam pievienojot sufiksu.

Alternatīvi:

i)

pirmajā daļā minētais juridiskais nosaukums var būt “wasser”, ko lieto kopā ar augļa nosaukumu; vai

ii)

šādos gadījumos var izmantot šādus juridiskos nosaukumus:

kirsch” ķiršu spirtam (Prunus avium (L.) L.)”,

“plum”, “quetsch” vai “slivovitz” plūmju spirtam (Prunus domestica L.),

“mirabelle” mirabelles spirtam (Prunus domestica L. subsp. syriaca (Borkh.) Janch. ex Mansf.),

“fruit of arbutus” lielaugļu zemeņkoka augļu spirtam (Arbutus unedo L.),

“Golden Delicious” ābolu spirtam (Malus domestica var. “Golden Delicious”),

Obstler” augļu spirtam, ko iegūst no augļiem, ar ogām vai bez tām, ar nosacījumu, ka vismaz 85 % misas iegūst no dažādām ābolu un/vai bumbieru šķirnēm.

Nosaukumu “Williams” vai “williams” var lietot, tikai laižot tirgū tādu bumbieru spirtu, kas ir ražots vienīgi no “Williams” šķirnes bumbieriem.

Ja pastāv varbūtība, ka galapatērētāji nesaprot kādu no šajā punktā minētajiem juridiskajiem nosaukumiem, kuros nav ietverts vārds “spirts”, tad aprakstā, noformējumā un marķējumā iekļauj vārdu “spirts”, ko var papildināt ar paskaidrojumu.

j)

Ja kopā destilē divu vai vairāku tipu augļus, ogas vai dārzeņus, produktu laiž tirgū ar juridisko nosaukumu:

“augļu spirts” stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, ko ražo, destilējot vienīgi augļus un/vai ogas, vai

“dārzeņu spirts” stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, ko ražo, destilējot vienīgi dārzeņus, vai

“augļu un dārzeņu spirts” stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, ko ražo, destilējot augļu, ogu un dārzeņu kombināciju.

Juridisko nosaukumu var papildināt ar visu augļu, ogu vai dārzeņu nosaukumu – dilstošā secībā, pirmos uzrādot to augļu, ogu vai augu nosaukumus, kuri izmantoti visvairāk.

10.   Sidra spirts, sidra un bumbieru sidra spirts un bumbieru sidra spirts

a)

Sidra spirts, sidra un bumbieru sidra spirts un bumbieru sidra spirts ir stiprie alkoholiskie dzērieni, kuri atbilst šādām prasībām:

i)

tos ražo, vienīgi destilējot sidru vai bumbieru sidru līdz spirta tilpumkoncentrācijai, kas mazāka par 86 %, lai destilātam būtu augļu aromāts un garša;

ii)

gaistošu vielu saturs tajos ir 200 grami vai vairāk uz hektolitru 100 tilp. % spirta;

iii)

maksimālais metanola saturs tajos ir 1 000 grami uz hektolitru 100 tilp. % spirta.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija sidra spirtā, sidra un bumbieru sidra spirtā un bumbieru sidra spirtā ir ne mazāka par 37,5 %.

c)

Nepievieno atšķaidītu vai neatšķaidītu alkoholu.

d)

Ne sidra spirtu, ne sidra un bumbieru sidra spirtu, ne bumbieru sidra spirtu nearomatizē. Tas neizslēdz tradicionālas ražošanas metodes.

e)

Sidra spirtam, sidra un bumbieru sidra spirtam un bumbieru sidra spirtam drīkst pievienot tikai karameli, lai pielāgotu krāsu.

f)

Sidra spirtu, sidra un bumbieru sidra spirtu un bumbieru sidra spirtu var saldināt, lai papildinātu galaprodukta garšu. Tomēr viens litrs galaprodukta nedrīkst saturēt vairāk nekā 15 gramu saldinātāju produktu, ko izsaka kā invertcukura ekvivalentu.

g)

Juridiskais nosaukums ir:

“sidra spirts” stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, ko ražo, destilējot vienīgi sidru,

“bumbieru sidra spirts” stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, ko ražo, destilējot vienīgi bumbieru sidru, vai

“sidra un bumbieru sidra spirts” stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, ko ražo, destilējot sidru un bumbieru sidru.

11.   Medus spirts

a)

Medus spirts ir stiprais alkoholiskais dzēriens, kas atbilst šādām prasībām:

i)

to ražo, vienīgi raudzējot un destilējot medus misu,

ii)

to destilē līdz tilpumkoncentrācijai, kas zemāka par 86 %, lai destilātam būtu no izmantotajām izejvielām iegūtas organoleptiskas īpašības.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija medus spirtā ir ne zemāka kā 35 %.

c)

Nepievieno atšķaidītu vai neatšķaidītu alkoholu.

d)

Medus spirtu nearomatizē.

e)

Medus spirtam drīkst pievienot tikai karameli, lai pielāgotu krāsu.

f)

Medus spirtu var saldināt tikai ar medu, lai papildinātu galaprodukta garšu. Tomēr viens litrs galaprodukta nedrīkst saturēt vairāk nekā 20 g medus, ko izsaka kā invertcukura ekvivalentu.

12.    Hefebrand jeb nogulu spirts

a)

Hefebrand jeb nogulu spirts ir stiprais alkoholiskais dzēriens, ko ražo, vienīgi destilējot vīna, alus vai raudzētu augļu nogulas līdz tilpumkoncentrācijai, kas zemāka par 86 %.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija Hefebrand jeb nogulu spirtā ir ne zemāka kā 38 %.

c)

Nepievieno atšķaidītu vai neatšķaidītu alkoholu.

d)

Hefebrand jeb nogulu spirtu nearomatizē.

e)

Hefebrand jeb nogulu spirtam drīkst pievienot tikai karameli, lai pielāgotu krāsu.

f)

Hefebrand jeb nogulu spirtu var saldināt, lai papildinātu galaprodukta garšu. Tomēr viens litrs galaprodukta nedrīkst saturēt vairāk nekā 20 gramu saldinātāju produktu, ko izsaka kā invertcukura ekvivalentu.

g)

Juridisko nosaukumu “Hefebrand” jeb “nogulu spirts” papildina ar izmantoto izejvielu nosaukumu.

13.   Alus spirts

a)

Alus spirts ir stiprais alkoholiskais dzēriens, ko ražo, vienīgi tieši destilējot svaigu alu normālā spiedienā – ar spirta tilpumkoncentrāciju destilātā, kas mazāka par 86 %, lai iegūtajam destilātam būtu no alus iegūtas organoleptiskās īpašības.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija alus spirtā ir ne zemāka kā 38 %.

c)

Nepievieno atšķaidītu vai neatšķaidītu alkoholu.

d)

Alus spirtu nearomatizē.

e)

Alus spirtam drīkst pievienot tikai karameli, lai pielāgotu krāsu.

f)

Alus spirtu var saldināt, lai papildinātu galaprodukta garšu. Tomēr viens litrs galaprodukta nedrīkst saturēt vairāk nekā 20 gramu saldinātāju produktu, ko izsaka kā invertcukura ekvivalentu.

14.    Topinambur jeb topinambūru spirts

a)

Topinambur jeb topinambūru spirts ir stiprais alkoholiskais dzēriens, ko ražo, vienīgi raudzējot un destilējot topinambūra bumbuļus (Helianthus tuberosus L.) līdz tilpumkoncentrācijai, kas ir zemāka par 86 %.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija Topinambur jeb topinambūru spirtā ir ne zemāka kā 38 %.

c)

Nepievieno atšķaidītu vai neatšķaidītu alkoholu.

d)

Topinambur jeb topinambūru spirtu nearomatizē.

e)

Topinambur jeb topinambūru spirtam drīkst pievienot tikai karameli, lai pielāgotu krāsu.

f)

Topinambur jeb topinambūru spirtu var saldināt, lai papildinātu galaprodukta garšu. Tomēr viens litrs galaprodukta nedrīkst saturēt vairāk nekā 20 gramu saldinātāju produktu, ko izsaka kā invertcukura ekvivalentu.

15.   Degvīns

a)

Degvīns ir stiprais alkoholiskais dzēriens, ko ražo no lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirta, kuru, raudzējot ar raugu, iegūst no:

kartupeļiem un/vai graudiem,

citām lauksaimniecības izejvielām,

ko destilē tā, lai selektīvi vājinātu izmantoto izejvielu un raudzēšanas blakusproduktu organoleptiskās īpašības.

Tam var sekot papildu destilēšana un/vai apstrāde ar attiecīgiem pārstrādes līdzekļiem, tostarp apstrāde ar aktivizētu kokogli, lai tam piešķirtu īpašas organoleptiskās īpašības.

Maksimālais atliekvielu daudzums lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtā, ko izmanto degvīna ražošanā, atbilst minētajiem līmeņiem, kas noteikti 5. panta d) punktā, izņemot to, ka metanola saturs tajā nedrīkst pārsniegt 10 gramus uz hektolitru 100 tilp. % spirta.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija degvīnā ir ne zemāka kā 37,5 %.

c)

Vienīgie aromatizētāji, ko var pievienot, ir dabīgas aromatizējošas vielas vai aromatizējoši preparāti destilātā, ko iegūst no raudzētām izejvielām. Bez tam produktam var piešķirt īpašas organoleptiskās īpašības, kas atšķiras no dominējošā aromāta.

d)

Degvīnu neiekrāso.

e)

Degvīnu var saldināt, lai papildinātu galaprodukta garšu. Tomēr viens litrs galaprodukta nedrīkst saturēt vairāk nekā 8 g saldinātāju produktu, ko izsaka kā invertcukura ekvivalentu.

f)

Tāda degvīna aprakstā, noformējumā vai marķējumā, kurš ir ražots ne vienīgi no kartupeļiem un/vai graudiem, ir skaidri saskatāma norāde “ražots no …”, kura ir papildināta ar to izejvielu nosaukumu, kuras ir izmantotas lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirta ražošanai. Šī norāde ir tajā pašā redzamības laukā kā juridiskais nosaukums.

g)

Kā alternatīvu visās dalībvalstīs var izmantot juridisko nosaukumu “vodka”.

16.   Spirts (nosaukumu papildina attiecīgo augļu, ogu vai riekstu nosaukums), ko ražo, macerējot un destilējot

a)

Spirts (nosaukumu papildina attiecīgo augļu, ogu vai riekstu nosaukums), ko ražo, macerējot un destilējot, ir stiprais alkoholiskais dzēriens, kas atbilst šādām prasībām:

i)

to ražo:

macerējot ii) apakšpunktā uzskaitītos augļus, ogas vai riekstus, neatkarīgi no tā, vai tie ir daļēji raudzēti vai nav raudzēti, iespējams, katriem 100 kg raudzētu augļu, ogu vai riekstu piejaucot līdz 20 litru lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirta vai spirta, vai destilāta, ko iegūst no tiem pašiem augļiem, ogām vai riekstiem vai to kombinācijas,

un tad destilējot; ikvienu destilēšanu veicot līdz spirta tilpumkoncentrācijai, kas mazāka par 86 %;

ii)

to ražo, izmantojot šādus augļus, ogas vai riekstus:

aronijas (Aronia Medik. nom cons.),

melnās aronijas (Aronia melanocarpa (Michx.) Elliott),

ēdamie kastaņi (Castanea sativa Mill.),

citrusaugļi (Citrus spp.),

lazdu rieksti (Corylus avellana L.),

melnās vistenes (Empetrum nigrum L.),

zemenes (Fragaria spp.),

smiltsērkšķa ogas (Hippophae rhamnoides L.),

aslapaino palmu ogas (Ilex aquifolium un Ilex cassine L.),

asinssarkanais grimonis (Cornus mas),

valrieksti (Juglans regia L.),

banāni (Musa spp.),

mirtes ogas (Myrtus communis L.),

opuncijas (Opuntia ficus-indica (L.) Mill.),

pasifloras augļi (Passiflora edulis Sims),

ievogas (Prunus padus L.).

dzeloņplūmes (Prunus spinosa L.),

upenes (Ribes nigrum L.),

baltās jāņogas (Ribes niveum Lindl.),

sarkanās jāņogas (Ribes rubrum L.),

ērkšķogas (Ribes uva-crispa L. syn. Ribes grossularia),

mežrozītes (Rosa canina L.),

ziemeļu kaulenes (Rubus arcticus L.),

lācenes (Rubus chamaemorus L.),

kazenes (Rubus sect. Rubus),

avenes (Rubus idaeus L.),

melnā plūškoka ogas (Sambucus nigra L.),

pīlādžogas (Sorbus aucuparia L.),

mājas pīlādža ogas (Sorbus domestica L.),

miecvielu pīlādža ogas (Sorbus torminalis (L.) Crantz).

ambarellas (Spondias dulcis Parkinson),

cūkplūmes (Spondias mombin L.),

krūmmellenes (Vaccinium corymbosum L.),

savvaļas dzērvenes (Vaccinium oxycoccos L.),

mellenes (Vaccinium myrtillus L.),

brūklenes (Vaccinium vitis-idaea L.).

b)

Spirta tilpumkoncentrācija spirtā (nosaukumu papildina attiecīgo augļu, ogu vai riekstu nosaukums), ko ražo, macerējot un destilējot, ir ne zemāka kā 37,5 %.

c)

Spirtu (nosaukumu papildina attiecīgo augļu, ogu vai riekstu nosaukums), ko ražo, macerējot un destilējot, nearomatizē.

d)

Spirtu (nosaukumu papildina attiecīgo augļu, ogu vai riekstu nosaukums), ko ražo, macerējot un destilējot, neiekrāso.

e)

Neatkarīgi no d) apakšpunkta un atkāpjoties no Regulas (EK) Nr. 1333/2008 II pielikuma E daļas 14.2.6. pārtikas produktu kategorijas, karameli var izmantot, lai pielāgotu to spirtu (nosaukumu papildina attiecīgo augļu, ogu vai riekstu nosaukums), ko ražo, macerējot un destilējot, krāsu, kuri vismaz vienu gadu gatavināti saskarē ar koksni.

f)

Spirtu (nosaukumu papildina attiecīgo augļu, ogu vai riekstu nosaukums), ko ražo, macerējot un destilējot, var saldināt, lai papildinātu galaprodukta garšu. Tomēr viens litrs galaprodukta nedrīkst saturēt vairāk nekā 18 gramu saldinātāju produktu, ko izsaka kā invertcukura ekvivalentu.

g)

Attiecībā uz tāda spirta (nosaukumu papildina attiecīgo augļu, ogu vai riekstu nosaukums) aprakstu, noformējumu un marķējumu, ko ražo, macerējot un destilējot, – vārdiem “ko ražo, macerējot un destilējot” ir jābūt norādītiem ar tāda paša veida, lieluma un krāsas burtiem aprakstā, marķējumā un noformējumā, turklāt tajā pašā redzamības laukā kā vārdiem “spirts (nosaukumu papildina attiecīgo augļu, ogu vai riekstu nosaukums)”, un pudeļu taras gadījumā – uz priekšējās etiķetes.

17.    Geist (nosaukumu papildina augļu vai izmantoto izejvielu nosaukums)

a)

Geist (nosaukumu papildina augļu vai izmantoto izejvielu nosaukums) ir stiprais alkoholiskais dzēriens, ko ražo, macerējot a) punkta ii) apakšpunktā uzskaitītos 16. kategorijas neraudzētus augļus un ogas vai dārzeņus, riekstus, citus augu valsts materiālus, piemēram, lapu garšaugus, rožu ziedlapiņas vai sēnes, macerējot lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtā, un destilējot līdz tilpumkoncentrācijai, kas ir zemāka par 86 %.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija Geist (nosaukumu papildina augļu vai izmantoto izejvielu nosaukums) ir ne mazāka kā 37,5 %.

c)

Geist (nosaukumu papildina augļu vai izmantoto izejvielu nosaukums) nearomatizē.

d)

Geist (nosaukumu papildina augļu vai izmantoto izejvielu nosaukums) neiekrāso.

e)

Geist (nosaukumu papildina augļu vai izmantoto izejvielu nosaukums) var saldināt, lai papildinātu galaprodukta garšu. Tomēr viens litrs galaprodukta nedrīkst saturēt vairāk nekā 10 gramu saldinātāju produktu, ko izsaka kā invertcukura ekvivalentu.

f)

Termins “-geist”, pirms kura ir cits nosaukums, nevis augļu, augu vai citu izejvielu nosaukums, var papildināt citu stipro alkoholisko dzērienu un alkoholisko dzērienu juridisko nosaukumu ar noteikumu, ka šāds lietojums nemaldina patērētāju.

18.   Genciāns

a)

Genciāns ir stiprais alkoholiskais dzēriens, ko ražo no genciāna destilāta, ko savukārt iegūst no genciāna sakņu raudzējuma, neatkarīgi no tā, vai tam ir pievienots lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirts.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija genciānā ir ne zemāka kā 37,5 %.

c)

Genciānu nearomatizē.

19.   Stiprais alkoholiskais dzēriens ar kadiķogu aromātu

a)

Stiprais alkoholiskais dzēriens ar kadiķogu aromātu ir stiprais alkoholiskais dzēriens, ko ražo, aromatizējot lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtu vai graudu spirtu, vai graudu destilātu, vai to kombināciju ar kadiķu (Juniperus communis L. vai Juniperus oxicedrus L.) ogām.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija stiprajā alkoholiskajā dzērienā ar kadiķogu aromātu ir ne zemāka kā 30 %.

c)

Papildus kadiķogām var izmantot aromatizējošas vielas, aromatizējošus preparātus vai augus ar aromatizētāju īpašībām vai augu daļas ar aromatizētāju īpašībām vai minēto sastāvdaļu kombināciju, bet kadiķogu organoleptiskajām īpašībām jābūt samanāmām arī tad, ja tās ir vājas.

d)

Stiprajam alkoholiskajam dzērienam ar kadiķogu aromātu juridiskais nosaukums var būt “Wacholder” vai “genebra”.

20.    Gin

a)

Gin ir stiprais alkoholiskais dzēriens ar kadiķogu aromātu, kuru ražo, aromatizējot lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtu ar kadiķogām (Juniperus communis L).

b)

Gin spirta tilpumkoncentrācija ir ne zemāka kā 37,5 %.

c)

Gin ražošanā izmanto tikai aromatizējošas vielas un/vai aromatizējošus preparātus tā, lai dominētu kadiķogu garša.

d)

Terminu “gin” var papildināt ar apzīmējumu “dry”, ja tam invertcukura ekvivalentā izteiktu pievienoto saldinātāju produktu daudzums vienā litrā galaprodukta nepārsniedz 0,1 gramu.

21.   Destilēts gin

a)

Destilēts gin ir viens no turpmāk minētajiem:

i)

stiprais alkoholiskais dzēriens ar kadiķogu aromātu, ko ražo, vienīgi destilējot lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtu, kura sākotnējā spirta tilpumkoncentrācija ir ne zemāka kā 96 %, kadiķogu (Juniperus communis L.) un citu dabisku augu daļu klātbūtnē ar noteikumu, ka dominē kadiķogu garša;

ii)

šādas destilēšanas produkta un lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirta kombinācija, kurai ir tāds pats sastāvs, tīrība un spirta tilpumkoncentrācija; destilētam gin var pievienot aromatizējošas vielas un/vai aromatizējošus preparātus, kas norādīti 20. kategorijas c) punktā.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija destilētā gin ir ne zemāka kā 37,5 %.

c)

Gin, ko ražo, lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtam vienkārši pievienojot esences vai aromatizētājus, neuzskata par destilētu gin.

d)

Terminu “destilēts gin” var papildināt ar terminu “dry” vai to var iekļaut terminā, ja tam invertcukura ekvivalentā izteiktu pievienoto saldinātāju produktu daudzums vienā litrā galaprodukta nepārsniedz 0,1 gramu.

22.    London gin

a)

London gin ir destilēts gin, kas atbilst šādām prasībām:

i)

to ražo vienīgi no lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirta, ar maksimālo metanola daudzumu ne vairāk kā 5 grami vienā hektolitrā 100 tilp. % spirta, kura aromātu iegūst vienīgi lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtu destilējot visu izmantoto dabisko augu daļu klātbūtnē;

ii)

iegūtā destilāta spirta tilpumkoncentrācija ir ne zemāka kā 70 %;

iii)

jebkādam turpmāk pievienotam lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtam jāatbilst 5. panta prasībām, taču ar maksimālo metanola saturu ne vairāk kā 5 grami uz hektolitru 100 tilp. % spirta;

iv)

tajā nav krāsvielu;

v)

tam pievienoto saldinātāju produktu daudzums vienā litrā galaprodukta nepārsniedz 0,1 gramu, ko izsaka kā invertcukura ekvivalentu;

vi)

tajā nav nekādu citu pievienotu sastāvdaļu, kā vien i), iii) un v) apakšpunktā minētās, un ūdens.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija London gin ir ne mazāka kā 37,5 %.

c)

Terminu “London gin” var papildināt ar terminu “dry” vai to var iekļaut terminā.

23.   Stiprais alkoholiskais dzēriens ar ķimeņu aromātu jeb Kümmel

a)

Stiprais alkoholiskais dzēriens ar ķimeņu aromātu jeb Kümmel ir stiprais alkoholiskais dzēriens, ko ražo, lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtu aromatizējot ar ķimenēm (Carum carvi L.).

b)

Spirta tilpumkoncentrācija stiprajā alkoholiskajā dzērienā ar ķimeņu aromātu jeb Kümmel ir ne zemāka kā 30 %.

c)

Papildus var izmantot aromatizējošas vielas un/vai aromatizējošus preparātus, taču ķimeņu garša dominē.

24.    Akvavit jeb aquavit

a)

Akvavit jeb aquavit ir stiprais alkoholiskais dzēriens ar ķimeņu aromātu un/vai diļļu aromātu, un to ražo, izmantojot lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtu, kuram pievieno augu vai garšvielu destilātu.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija akvavit jeb aquavit ir ne zemāka kā 37,5 %.

c)

Papildus var izmantot dabīgas aromatizējošas vielas un/vai aromatizējošus preparātus, bet minēto dzērienu aromātu galvenokārt nosaka ķimeņu (Carum carvi L.) un/vai diļļu (Anethum graveolens L.) sēklu destilāti; savukārt ēteriskās eļļas izmantot ir aizliegts.

d)

Garšā izteikti nedominē rūgtās vielas; sausā ekstrakta saturs nepārsniedz 1,5 gramus uz 100 mililitriem.

25.   Stiprais alkoholiskais dzēriens ar anīsa aromātu

a)

Stiprais alkoholiskais dzēriens ar anīsa aromātu ir stiprais alkoholiskais dzēriens, ko ražo, lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtu aromatizējot ar dabīgiem ekstraktiem no īstā ilīcija (Illicium verum Hook f.), anīsa (Pimpinella anisum L.), fenheļa (Foeniculum vulgare Mill.) vai no jebkura cita auga, kura aromātā ir tādas pašas pamatsastāvdaļas, izmantojot kādu no šiem procesiem vai to kombināciju:

i)

macerēšanu un/vai destilēšanu;

ii)

spirta destilēšanu iepriekš uzskaitīto augu sēklu vai citu augļu daļu klātbūtnē;

iii)

no augiem ar anīsa aromātu iegūtu dabīgu destilētu ekstraktu pievienošanu.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija stiprajā alkoholiskajā dzērienā ar anīsa aromātu ir ne zemāka kā 15 %.

c)

Stipro alkoholisko dzērienu ar anīsa aromātu drīkst aromatizēt tikai ar aromatizējošiem preparātiem un dabīgām aromatizējošām vielām.

d)

Var izmantot arī citus dabīgus augu ekstraktus vai aromātiskas sēklas, bet anīsa garšai ir jādominē.

26.    Pastis

a)

Pastis ir stiprais alkoholiskais dzēriens ar anīsa aromātu, kurā ir arī dabīgi lakricas sakņu (Glycyrrhiza spp.) ekstrakti, un tas nozīmē, ka tajā ir krāsvielas, piemēram “halkoni”, kā arī glicirizīnskābe, kuras minimālajam un maksimālajam saturam jābūt attiecīgi 0,05 grami un 0,5 grami uz litru.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija pastis ir ne zemāka kā 40 %.

c)

Pastis drīkst aromatizēt tikai ar aromatizējošiem preparātiem un dabīgām aromatizējošām vielām.

d)

Litrā pastis ir mazāk nekā 100 grami saldinātāju produktu, ko izsaka kā invertcukura ekvivalentu, un minimāli un maksimāli pieļaujamais anetola daudzums tajā ir attiecīgi 1,5 un 2 grami litrā.

27.    Pastis de Marseille

a)

Pastis de Marseille ir pastis ar anetola daudzumu starp 1,9 gramiem un 2,1 gramu litrā.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija pastis de Marseille ir ne zemāka kā 45 %.

c)

Pastis de Marseille drīkst aromatizēt tikai ar aromatizējošiem preparātiem un dabīgām aromatizējošām vielām.

28.    Anis jeb janeževec

a)

Anis jeb janeževec ir stiprais alkoholiskais dzēriens ar anīsa aromātu, kura raksturīgais aromāts iegūts vienīgi no anīsa (Pimpinella anisum L.) un/vai īstā ilīcija (Illicium verum Hook f.), un/vai fenheļa (Foeniculum vulgare Mill.).

b)

Spirta tilpumkoncentrācija anis jeb janeževec ir ne zemāka kā 35 %.

c)

Anis jeb janeževec drīkst aromatizēt tikai ar aromatizējošiem preparātiem un dabīgām aromatizējošām vielām.

29.   Destilēts anis

a)

Destilēts anis ir anis, kurā ir spirts, kas destilēts 28. kategorijas a) punktā minēto sēklu un – ja ir ģeogrāfiskās izcelsmes norādes – mastikas un citu aromātisku sēklu, augu vai augļu klātbūtnē, ar noteikumu, ka destilētā anis tāda spirta ir vismaz 20 % no dzēriena spirta tilpumkoncentrācijas.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija destilētā anis ir ne zemāka kā 35 %.

c)

Destilētu anis drīkst aromatizēt tikai ar aromatizējošiem preparātiem un dabīgām aromatizējošām vielām.

30.   Stiprais alkoholiskais dzēriens ar rūgtu garšu jeb bitter

a)

Stiprais alkoholiskais dzēriens ar dominējošu rūgtu garšu jeb bitter ir stiprais alkoholiskais dzēriens, kura dominējošā garša ir rūgta un kuru ražo, lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtam un/vai lauksaimnieciskas izcelsmes destilātam pievienojot aromatizējošas vielas un/vai aromatizējošus preparātus.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija stiprajā alkoholiskajā dzērienā ar rūgtu garšu jeb bitter ir ne zemāka kā 15 %.

c)

Neskarot šādu terminu izmantošanu tādu pārtikas produktu noformējumā un marķējumā, kas nav stiprie alkoholiskie dzērieni, stipro alkoholisko dzērienu ar rūgtu garšu jeb bitter var laist tirgū arī ar nosaukumu “rūgtais” jeb “bitter”, lietojot to kopā ar citu terminu vai bez tā.

d)

Neskarot c) punktu, terminus “rūgtais” jeb “bitter” var lietot liķieru ar rūgtu garšu aprakstā, noformējumā un marķējumā.

31.   Aromatizēts degvīns

a)

Aromatizēts degvīns ir degvīns, kam piešķirts dominējošs aromāts, kas nav degvīna ražošanā izmantoto izejvielu aromāts.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija degvīnā ir ne zemāka kā 37,5 %.

c)

Aromatizētu degvīnu var saldināt, kupažēt, aromatizēt, nogatavināt vai iekrāsot.

d)

Ja aromatizēto degvīnu saldina, viens litrs galaprodukta nedrīkst saturēt vairāk nekā 100 gramu saldinātāju produktu, ko izsaka kā invertcukura ekvivalentu.

e)

Aromatizēta degvīna juridiskais nosaukums var būt dominējošā aromāta nosaukums, kas kombinēts ar vārdu “degvīns”. Terminu “degvīns” jebkurā Savienības oficiālajā valodā var aizstāt ar “vodka”.

32.   Stiprais alkoholiskais dzēriens ar dzeloņplūmju aromātu jeb pacharán

a)

Stiprais alkoholiskais dzēriens ar dzeloņplūmju aromātu jeb pacharán ir stiprais alkoholiskais dzēriens, kuram ir izteikta dzeloņplūmju garša un kuru ražo, macerējot dzeloņplūmes (Prunus spinosa) lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtā, kam piejauc dabīgus anīsa ekstraktus un/vai anīsa destilātus.

b)

Stiprajam alkoholiskajam dzērienam ar dzeloņplūmju aromātu jeb pacharán spirta tilpumkoncentrācija ir ne zemāka kā 25 %;

c)

Stiprā alkoholiskā dzēriena ar dzeloņplūmju aromātu jeb pacharán ražošanā izmanto ne mazāk kā 125 gramus dzeloņplūmju augļu uz litru galaprodukta.

d)

Stiprajā alkoholiskajā dzērienā ar dzeloņplūmju aromātu jeb pacharán ir 80–250 grami invertcukura ekvivalentā izteiktu saldinātāju produktu uz litru galaprodukta.

e)

Stiprā alkoholiskā dzēriena ar dzeloņplūmju aromātu jeb pacharán organoleptiskās īpašības, krāsu un garšu nodrošina vienīgi tā ražošanā izmantotie augļi un anīss.

f)

Terminu “pacharán” kā juridisko nosaukumu drīkst lietot tikai tad, ja produkts ir ražots Spānijā. Ja produkts nav ražots Spānijā, nosaukumu “pacharán” drīkst lietot tikai, lai papildinātu juridisko nosaukumu “stiprais alkoholiskais dzēriens ar dzeloņplūmju aromātu”, ar nosacījumu, ka nosaukumam pievienota vārdkopa: “ražots …”, kam seko ražotājas dalībvalsts vai ražotājas trešās valsts nosaukums.

33.   Liķieris

a)

Liķieris ir stiprais alkoholiskais dzēriens:

i)

kurā minimālais saldinātāju produktu daudzums, ko izsaka kā invertcukura ekvivalentu, ir:

70 grami litrā – ķiršu vai skābo ķiršu liķieriem, kuros etilspirts ir vienīgi no ķiršu vai skābo ķiršu spirta,

80 grami litrā – liķieriem, kuri ir aromatizēti vienīgā ar genciānu vai tamlīdzīgu augu vai vērmelēm,

100 grami uz litru – visos citos gadījumos;

ii)

ko ražo, izmantojot lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtu vai lauksaimnieciskas izcelsmes destilātu, vai vienu vai vairākus stipros alkoholiskos dzērienus, vai to kombināciju, un saldina, un pievieno vienu vai vairākus aromatizētājus, lauksaimniecības izcelsmes produktus vai pārtikas produktus.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija liķierī ir ne mazāka kā 15 %.

c)

Ražojot liķieri, drīkst izmantot dabīgas aromatizējošas vielas un aromatizējošus preparātus.

Tomēr šādus liķierus drīkst aromatizēt tikai ar aromatizējošiem pārtikas produktiem, aromatizējošiem preparātiem un dabīgām aromatizējošām vielām:

i)

augļu liķierus:

ananasu (Ananas),

citrusaugļu (Citrus L.),

smiltsērkšķu (Hippophae rhamnoides L.),

zīdkoka ogu (Morus alba, Morus rubra),

skābo ķiršu (Prunus cerasus),

ķiršu (Prunus avium),

upeņu (Ribes nigrum L.),

ziemeļu kauleņu (Rubus arcticus L.),

lāceņu (Rubus chamaemorus L.),

aveņu (Rubus idaeus L.),

savvaļas dzērvenes (Vaccinium oxycoccos L.),

melleņu (Vaccinium myrtillus L.),

brūkleņu (Vaccinium vitis-idaea L.);

ii)

augu liķierus:

vērmeļu (Artemisia genepi),

genciāna (Gentiana L.),

piparmētru (Mentha L.),

anīsa (Pimpinella anisum L.).

d)

Juridisko nosaukumu “liqueur” var izmantot visās dalībvalstīs un:

attiecībā uz liķieriem, ko ražo, macerējot skābos ķiršus vai ķiršus (Prunus cerasus vai Prunus avium) lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtā, juridiskais nosaukums var būt “guignolet” vai “češnjevec”, papildinātu ar terminu “liķieris” vai bez tā,

attiecībā uz liķieriem, ko ražo, macerējot skābos ķiršus (Prunus cerasus) lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtā, juridiskais nosaukums var būt “ginja” vai “ginjinha” vai “višnjevec”, papildinātu ar terminu “liķieris” vai bez tā,

attiecībā uz liķieriem, kuriem spirta saturu nodrošina vienīgi ar rumu, juridiskais nosaukums var būt “punch au rhum”, papildinātu ar terminu “liķieris” vai bez tā,

neskarot 3. panta 2. punktu, 10. panta 5. punkta b) apakšpunktu un 11. pantu, liķieriem, kas satur pienu vai piena produktus, juridiskais nosaukums var būt “krēms”, kas papildināts ar izmantotās izejvielas nosaukumu, kas piešķir liķierim tā dominējošo aromātu, papildinot ar terminu “liķieris” vai bez tā.

e)

Savienībā ražoto liķieru aprakstam, noformējumam un marķējumam var izmantot šādus saliktus apzīmējumus, ja lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirts vai lauksaimnieciskas izcelsmes destilāts ir izmantots, lai norādītu uz nostabilizētiem ražošanas paņēmieniem:

prune brandy (žāvētu plūmju brendijs),

orange brandy (apelsīnu brendijs),

apricot brandy (aprikožu brendijs),

cherry brandy (ķiršu brendijs),

solbaerrom jeb upeņu rums.

Šajā punktā minēto liķieru aprakstā, noformējumā un marķējumā saliktais apzīmējums ir norādīts vienā rindā, ar tāda paša veida un krāsas burtiem, un vārds “liķieris” ir norādīts tiešā tuvumā – ar burtiem, kas nav mazāki par minēto burtu izmēru. Ja alkohola izcelsme nav no norādītā stiprā alkoholiskā dzēriena, tā izcelsmi norāda marķējumā tajā pašā redzamības laukā, kur iespiests saliktais apzīmējums un vārds “liķieris” – vai nu norādot lauksaimnieciskas izcelsmes spirta paveidu, vai ar vārdiem “izgatavots no lauksaimnieciskas izcelsmes spirta” vai “izgatavots, izmantojot lauksaimnieciskas izcelsmes spirtu”.

f)

Neskarot 11. un 12. pantu un 13. panta 4. punktu, juridisko nosaukumu “liķieris” var papildināt ar aromatizētāju vai pārtikas produktu nosaukumu, kas stiprajam alkoholiskajam dzērienam piešķir tā dominējošo aromātu, ar nosacījumu, ka aromātu stiprajam alkoholiskajam dzērienam piešķir aromatizējoši pārtikas produkti, aromatizējoši preparāti un dabīgas aromatizējošas vielas, kas iegūtas no izejvielas, uz kuru ir atsauce aromatizētāja vai pārtikas produkta nosaukumā, un ko papildina ar aromatizējošām vielām tikai tad, ja tas nepieciešams šīs izejvielas aromāta pastiprināšanai.

34.    Crème de (nosaukumu papildina izmantotā augļa vai citas izejvielas nosaukums)

a)

Crème de (nosaukumu papildina izmantotā augļa vai citas izejvielas nosaukums) ir liķieris, kurā invertcukura ekvivalentā izteiktā saldinātāju produktu saturs ir ne zemāks kā 250 grami uz litru.

b)

Crème de (nosaukumu papildina izmantotā augļa vai citas izejvielas nosaukums) spirta tilpumkoncentrācija ir ne zemāka kā 15 %.

c)

Šim stiprajam alkoholiskajam dzērienam piemēro 33. kategorijā izklāstītos noteikumus par liķieru aromatizējošām vielām un aromatizējošiem preparātiem.

d)

Izmantotās izejvielas nav piena produkti.

e)

Auglis vai jebkāda cita izejviela, kas izmantota juridiskajā nosaukumā, ir auglis vai izejviela, kas stiprajam alkoholiskajam dzērienam piešķir tā dominējošo aromātu.

f)

Juridisko nosaukumu var papildināt ar apzīmējumu “liķieris”.

g)

Juridisko nosaukumu “Crème de cassis” drīkst izmantot tikai liķieriem, kas ražoti ar upenēm, un kuros invertcukura ekvivalentā izteikto saldinātāju produktu saturs ir ne zemāks kā 400 grami uz litru.

35.    Sloe gin

a)

Sloe gin ir liķieris, ko ražo, gin macerējot dzeloņplūmes ar iespējamu dzeloņplūmju sulas piejaukumu.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija sloe gin ir ne zemāka kā 25 %.

c)

Ražojot sloe gin, drīkst izmantot tikai dabīgas aromatizējošas vielas un aromatizējošus preparātus.

d)

Juridisko nosaukumu var papildināt ar apzīmējumu “liķieris”.

36.    Sambuca

a)

Sambuca ir bezkrāsains stiprais alkoholiskais dzēriens ar anīsa aromātu, kas atbilst šādām prasībām:

i)

tā sastāvā ir anīsa (Pimpinella anisum L.), īstā ilīcija (Illicium verum L.) vai citu aromātisku augu destilāti;

ii)

invertcukura ekvivalentā izteiktā saldinātāju produktu saturs tajā ir ne zemāks kā 350 grami uz litru;

iii)

dabiskā anetola saturs tajā ir ne zemāks kā 1 grams uz litru un ne augstāks kā 2 grami uz litru.

b)

Spirta tilpumkoncentrācijai sambuca ir ne zemāka kā 38 %.

c)

Sambuca piemēro 33. kategorijā izklāstītos noteikumus par liķieru aromatizējošām vielām un aromatizējošiem preparātiem.

d)

Sambuca neiekrāso.

e)

Juridisko nosaukumu var papildināt ar apzīmējumu “liķieris”.

37.    Maraschino, marrasquino jeb maraskino

a)

Maraschino, marrasquino jeb maraskino ir bezkrāsains liķieris, kam aromātu galvenokārt dod marasca ķiršu destilāts vai produkts, ko ražo, lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtā vai marasca ķiršu destilātā macerējot ķiršus vai to daļas, un kurā invertcukura ekvivalentā izteiktā minimālais saldinātāju produktu daudzums vienā litrā ir 250 grami.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija maraschino, marrasquino jeb maraskino ir ne zemāka kā 24 %.

c)

Maraschino, marrasquino jeb maraskino piemēro 33. kategorijā izklāstītos noteikumus par liķieru aromatizējošām vielām un aromatizējošiem preparātiem.

d)

Maraschino, marrasquino jeb maraskino neiekrāso.

e)

Juridisko nosaukumu var papildināt ar apzīmējumu “liķieris”.

38.    Nocino jeb orehovec

a)

Nocino jeb orehovec ir liķieris, kura aromātu galvenokārt dod veselu, zaļu valriekstu (Juglans regia L.) macerēšana vai macerēšana un destilēšana, un kurā invertcukura ekvivalentā izteiktā saldinātāju produktu minimālais saturs ir 100 grami uz litru.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija nocino jeb orehovec ir ne zemāka kā 30 %.

c)

Nocino jeb orehovec piemēro 33. kategorijā izklāstītos noteikumus par liķieru aromatizējošām vielām un aromatizējošiem preparātiem.

d)

Juridisko nosaukumu var papildināt ar apzīmējumu “liķieris”.

39.   Olu liķieris jeb advocaat, jeb avocat, jeb advokat

a)

Olu liķieris jeb advocaat, jeb avocat, jeb advokat ir aromatizēts vai nearomatizēts liķieris, ko ražo no lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirta, lauksaimnieciskas izcelsmes destilāta vai stiprā alkoholiskā dzēriena, vai to kombinācijas, un kura sastāvdaļas ir olu dzeltenums, olu baltums un cukurs un/vai medus. Invertcukura ekvivalentā izteiktā cukura vai medus minimālais saturs nedrīkst būt zemāks par 150 gramiem uz litru. Minimālajam tīra olu dzeltenuma saturam galaproduktā ir jābūt 140 gramiem uz litru. Ja tiek izmantotas olas no vistām, kas nav Gallus gallus sugas vistas, tas jānorāda uz etiķetes.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija olu liķierī jeb advocaat, jeb avocat, jeb advokat ir ne zemāka kā 14 %.

c)

Olu liķiera jeb advocaat jeb avocat, jeb advokat ražošanā drīkst izmantot tikai aromatizējošus pārtikas produktus, aromatizējošas vielas vai aromatizējošus preparātus.

d)

Olu liķiera jeb advocaat jeb avocat, jeb advokat ražošanā var izmantot piena produktus.

40.   Liķieris ar olu

a)

Liķieris ar olu ir aromatizēts vai nearomatizēts liķieris, ko ražo no lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirta, lauksaimnieciskas izcelsmes destilāta vai stiprā alkoholiskā dzēriena, vai to kombinācijas, kura raksturīgākās sastāvdaļas ir kvalitatīvs olu dzeltenums, olu baltums un cukurs un/vai medus. Invertcukura ekvivalentā izteiktā cukura vai medus minimālais saturs nedrīkst būt zemāks par 150 gramiem uz litru. Minimālajam tīra olu dzeltenuma saturam galaproduktā ir jābūt 70 gramiem uz litru.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija liķierī ar olu ir ne zemāka kā 15 %.

c)

Ražojot liķieri ar olu, drīkst izmantot tikai aromatizējošus pārtikas produktus, aromatizējošas vielas un aromatizējošus preparātus.

d)

Liķiera ar olu ražošanā var izmantot piena produktus.

41.    Mistrà

a)

Mistrà ir bezkrāsains stiprais alkoholiskais dzēriens, kas ir aromatizēts ar anīsu vai dabīgu anetolu un atbilst šādām prasībām:

i)

anetola saturs tajā ir ne zemāks kā 1 grams uz litru, bet ne augstāks kā 2 grami uz litru;

ii)

tajā var būt arī aromātisku augu destilāts;

iii)

to nesaldina.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija Mistrà ir ne zemāka kā 40 %, bet ne augstāka kā 47 %.

c)

Mistrà drīkst aromatizēt tikai ar aromatizējošiem preparātiem un dabīgām aromatizējošām vielām.

d)

Mistrà neiekrāso.

42.    Väkevä glögi jeb spritglögg

a)

Väkevä glögi jeb spritglögg ir stiprais alkoholiskais dzēriens, ko ražo, aromatizējot vīnu vai vīna produktus un lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtu ar krustnagliņu un/vai kanēļa aromātu un izmantojot vienu no šādiem procesiem vai to apvienojumu:

i)

macerēšanu vai destilēšanu;

ii)

alkohola destilēšanu iepriekš minēto augu daļu klātbūtnē;

iii)

krustnagliņu vai kanēļa dabīgo aromatizējošo vielu pievienošanu.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija väkevä glögi jeb spritglögg ir ne zemāka kā 15 %.

c)

Väkevä glögi jeb spritglögg var aromatizēt vienīgi ar aromatizējošām vielām, aromatizējošiem preparātiem vai citiem aromatizētājiem, taču a) punktā minēto garšvielu aromāts ir dominējošs.

d)

Vīna vai vīna produktu saturs galaproduktā nepārsniedz 50 %.

43.    Berenburg jeb Beerenburg

a)

Berenburg jeb Beerenburg ir stiprais alkoholiskais dzēriens, kas atbilst šādām prasībām:

i)

to ražo, izmantojot lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtu;

ii)

to ražo, veicot augļu vai augu vai to daļu macerēšanu;

iii)

tas satur genciānu sakņu (Gentiana lutea L.), kadiķogu (Juniperus communis L.) un lauru lapu (Laurus nobilis L.) destilātu;

iv)

tā krāsa var būt no gaišbrūnas līdz tumšbrūnai;

v)

tas var būt saldināts, nepārsniedzot maksimālo invertcukura ekvivalentā izteiktā saldinātāju produktu saturu – 20 gramus uz litru.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija Berenburg jeb Beerenburg ir ne zemāka kā 30 %.

c)

Berenburg jeb Beerenburg drīkst aromatizēt tikai ar aromatizējošiem preparātiem un dabīgām aromatizējošām vielām.

44.   Medus nektārs vai medalus nektārs

a)

Medus nektārs vai medalus nektārs ir stiprais alkoholiskais dzēriens, ko ražo, aromatizējot raudzētas medus misas un medus destilāta un/vai lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirta sajaukumu, un kurš satur ne mazāk kā 30 tilp. % raudzētas medus misas.

b)

Spirta tilpumkoncentrācija medus vai medalus nektārā ir ne zemāka kā 22 %.

c)

Medus nektāru vai medalus nektāru var aromatizēt tikai ar aromatizējošiem preparātiem un dabīgām aromatizējošām vielām, taču medus garšai jādominē.

d)

Medus nektāru vai medalus nektāru var saldināt tikai ar medu.


II PIELIKUMS

ĪPAŠI NOTEIKUMI PAR DAŽIEM STIPRAJIEM ALKOHOLISKAJIEM DZĒRIENIEM

1.   Rum-Verschnitt ražo Vācijā, un to iegūst, rumu sajaucot ar lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtu, tā lai rums dod ne mazāk kā 5 % spirta daļas galaproduktā. Spirta tilpumkoncentrācija Rum-Verschnitt ir ne zemāka kā 37,5 %. Aprakstā, noformējumā un marķējumā vārds “Verschnitt” ir norādīts ar tāda paša veida, izmēra un krāsas burtiem un tajā pašā rindā kā vārds “Rum”, un pudeļu taras gadījumā tam jābūt uz pudeles priekšējās etiķetes. Šā produkta juridiskais nosaukums ir “stiprais alkoholiskais dzēriens”. Ja Rum-Verschnitt laiž tirgū ārpus Vācijas, tā alkoholiskās sastāvdaļas ir norāda uz etiķetes.

2.   Slivovice ražo Čehijā un to iegūst, plūmju destilātam pirms pēdējās destilēšanas pievienojot lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtu, tā lai vismaz 70 % spirta, ko satur galaprodukts, ir no plūmju destilāta. Šā produkta juridiskais nosaukums ir “stiprais alkoholiskais dzēriens”. Nosaukumu “slivovice” var pievienot tad, ja tas ir tajā pašā redzamības laukā uz priekšējās etiķetes. Ja slivovice laiž tirgū ārpus Čehijas, tā alkoholiskās sastāvdaļas ir norāda uz etiķetes. Šis noteikums neskar augļu spirtu juridisko nosaukumu lietojumu saskaņā ar I pielikuma 9. kategoriju.

3.   Guignolet Kirsch ražo Francijā un to iegūst, sajaucot guignolet un kirsch, tā lai kirsch dod ne mazāk kā 3 % tīrā spirta daļas galaproduktā. Tā aprakstā, noformējumā un marķējumā vārds “guignolet” ir norādīts ar tāda paša veida, izmēra un krāsas burtiem un tajā pašā rindā kā vārds “kirsch”, un pudeļu taras gadījumā tam jābūt uz pudeles priekšējās etiķetes. Šā produkta juridiskais nosaukums ir “liķieris”. Alkoholisko sastāvdaļu sarakstā norāda tīra spirta tilpumprocentus, ko katra sastāvdaļa, proti, guignolet un kirsch, nodrošina kopējā guignolet kirsch tīra spirta apjomā.


III PIELIKUMS

DINAMISKĀ JEB CRIADERAS Y SOLERA VAI SOLERA E CRIADERAS IZTURĒŠANAS SISTĒMA

Dinamiskā jeb criaderas y solera vai solera e criaderas izturēšanas sistēma darbojas tā, ka periodiski tiek nolieta daļa brandy, kas atrodas katrā no ozolkoka mucām vai tilpnēm, kas veido izturēšanas rindu, un attiecīgā vieta tiek aizpildīta ar brandy no mucām, kuras atrodas iepriekšējā izturēšanas rindā.

Definīcijas

 

“Izturēšanas rindas” ir ozolkoka mucu vai tilpņu grupas, kurās ir iepildīts vienāda nogatavināšanas ilguma brandy, kas izturēšanas process gaitā tiek pakāpeniski pārliets no vienas rindas nākamajā. Katru rindu dēvē par criadera, izņemot pēdējo pirms brandy laišanas tirdzniecībā, kuru dēvē par “solera”.

 

“Noliešana” ir daļas brandy noliešana no katras ozolkoka mucas vai tilpnes izturēšanas rindā, lai to pielietu brandy ozolkoka mucās vai tilpnēs nākamajā izturēšanas rindā vai, solera rindas gadījumā, lai to pārvadātu.

 

“Pieliešana” ir no vienas rindas ozolkoka mucām vai tilpnēm nolietā brandy daudzuma pieliešana nākamās rindas ozolkoka mucās vai tilpnēs un sajaukšana ar tajās esošo brandy, kas vecuma ziņā ir nākamais tuvākais.

 

“Vidējais vecums” ir laika posms, kas atbilst visa izturamā brandy daudzuma iziešanai caur sistēmu, ko aprēķina, kopējo brandy apjomu visās izturēšanas rindās dalot ar nolieto apjomu no pēdējās rindas solera viena gada laikā.

No solera nolietā brandy vidējo vecumu aprēķina ar šādu formulu: t = Vt/Ve, kur:

t ir vidējais izturēšanas laiks, izteikts gados,

Vt ir kopējais izturēšanas sistēmā iekļautais apjoms, kas izteikts litros tīra spirta,

Ve ir kopējais viena gada laikā no sistēmas nolietais apjoms, kas paredzēts piegādei patērētājiem un kas izteikts litros tīra spirta.

Ozolkoka mucās vai tilpnēs, kuru tilpums ir mazāks nekā 1 000 litri, noliešanas un pieliešanas skaits gadā ir mazāks nekā sistēmā iekļauto rindu skaits, kas reizināts ar divi, vai vienāds ar to, lai nodrošinātu, ka jaunākais komponents tiek izturēts vismaz sešus mēnešus.

Ozolkoka mucās vai tilpnēs, kuru tilpums ir 1 000 litri vai vairāk, noliešanas un pieliešanas skaits gadā ir mazāks nekā sistēmā iekļauto rindu skaits vai vienāds ar to, lai nodrošinātu, ka jaunākais komponents tiek izturēts vismaz vienu gadu.


IV PIELIKUMS

Atbilstības tabula

Šī regula

Regula (EK) Nr. 110/2008

1. panta 1. un 2. punkts

1. panta 1. un 2. punkts

2. panta a) līdz d) punkts

2. panta 1. un 3. punkts

2. panta e) punkts

2. panta 2. punkts

2. panta f) punkts

I pielikuma 6. punkts

3. panta 1. punkts

8. pants

3. panta 2. un 3. punkts

10. pants

3. panta 4. punkts

15. panta 1. punkts

3. panta 5. punkts

3. panta 6. punkts

3. panta 7. punkts

15. panta 3. punkta trešā daļa

3. panta 8. punkts

3. panta 9. un 10. punkts

11. panta 2. punkts un I pielikuma 4. punkts

3. panta 11. un 12. punkts

I pielikuma 7. punkts

4. panta 1. punkts

7. pants un I pielikuma 14. punkts

4. panta 2. punkts

7. pants un I pielikuma 15. punkts

4. panta 3. punkts

7. pants un I pielikuma 16. punkts

4. panta 4. punkts

4. panta 5. punkts

I pielikuma 17. punkts

4. panta 6. punkts

4. panta 7. punkts

I pielikuma 2. punkts

4. panta 8. punkts

I pielikuma 3. punkts

4. panta 9. punkts

I pielikuma 3. punkts

4. panta 10. punkts

I pielikuma 5. punkts

4. panta 11. punkts

I pielikuma 8. punkts

4. panta 12. punkts

I pielikuma 9. punkts

4. panta 13. punkts

4. panta 14. punkts

4. panta 15. punkts

4. panta 16. punkts

4. panta 17. punkts

4. panta 18. punkts

4. panta 19. un 20. punkts

I pielikuma 10. punkts

4. panta 21. punkts

4. panta 22. punkts

4. panta 23. punkts

I pielikuma 11. punkts

4. panta 24. punkts

I pielikuma 12. punkts

5. pants

I pielikuma 1. punkts

6. panta 1. punkts

3. panta 1. punkts

6. panta 2. punkts

3. panta 3. punkts

6. panta 3. punkts

3. panta 4. punkts

7. panta 1. punkts

4. pants

7. panta 2. punkts

5. panta 1. punkts

7. panta 3. punkts

5. panta 2. punkts

7. panta 4. punkts

5. panta 3. punkts

8. panta 1. punkts

26. pants

8. panta 2. punkts

1. panta 3. punkts

8. panta 3. punkts

8. panta 4. punkts

9. pants

10. panta 1. punkts

10. panta 2. punkts

9. panta 1. punkts

10. panta 3. punkts

9. panta 2. punkts

10. panta 4. punkts

9. panta 3. punkts

10. panta 5. punkts

9. panta 5. un 6. punkts

10. panta 6. punkta a) līdz c) apakšpunkts, e) un f) apakšpunkts

10. panta 6. punkta d) apakšpunkts

12. panta 2. punkts

10. panta 7. punkta pirmā daļa

9. panta 4. un 7. punkts

10. panta 7. punkta otrā daļa

11. panta 1. punkts

10. panta 1. un 2. punkts

11. panta 2. un 3. punkts

12. panta 1. punkts

10. panta 1. punkts

12. panta 2., 3. un 4. punkts

13. panta 1. punkts

12. panta 1. punkts

13. panta 2. punkts

9. panta 9. punkts

13. panta 3. punkta pirmā un otrā daļa

11. panta 4. punkts

13. panta 3. punkta trešā daļa

11. panta 5. punkts

13. panta 3. punkta ceturtā daļa

13. panta 4. punkta pirmā daļa

11. panta 3. punkts

13. panta 4. punkta otrā daļa

11. panta 4. punkts

13. panta 4. punkta trešā daļa

11. panta 5. punkts

13. panta 5. punkts

13. panta 6. punkts

12. panta 3. punkts

13. panta 7. punkts

14. panta 1. punkts

I pielikuma 13. punkts

14. panta 2. punkts

15. panta 1. punkts

14. panta 2. punkts

15. panta 2. punkts

16. pants

17. pants

13. pants

18. pants

19. panta 1. punkts

12. panta 3. punkts

19. panta 2. punkts

20. panta a) punkts

20. panta b) punkts

28. panta 2. punkts

20. panta c) punkts

20. panta d) punkts

21. panta 1. punkts

21. panta 2. punkts

16. pants

21. panta 3. punkts

15. panta 3. punkta pirmā daļa

21. panta 4. punkts

22. panta 1. punkta pirmā daļa

17. panta 4. punkts

22. panta 1. punkta otrā daļa

22. panta 2. punkts

23. panta 1. punkta ievaddaļa un a), b) un c) apakšpunkts

23. panta 1. punkta otrā daļa

17. panta 3. punkts

23. panta 2. punkts

17. panta 1. punkta otrais teikums

24. panta 1. līdz 4. punkts

24. panta 5., 6. un 7. punkts

17. panta 2. punkts

24. panta 8. punkts

17. panta 3. punkts

24. panta 9. punkts

17. panta 1. punkta pirmais teikums

25. pants

26. panta 1. punkta pirmā daļa

17. panta 5. punkts

26. panta 1. punkta otrā daļa

26. panta 2. punkts

17. panta 6. punkts

27. panta 1. punkts

17. panta 7. punkta pirmais teikums

27. panta 2., 3. un 4. punkts

27. panta 5. punkts

17. panta 7. punkta otrais teikums

28. pants

29. pants

30. panta 1., 2. un 3. punkts

17. panta 8. punkta pirmais teikums

30. panta 4. punkta pirmā daļa

17. panta 8. punkta otrais teikums

30. panta 4. punkta otrā daļa

31. pants

21. pants

32. pants

18. pants

33. panta 1. punkts

15. panta 2. punkts

33. panta 2. un 3. punkts

34. panta 1., 2. un 3. punkts

19. pants

34. panta 4. punkts

35. panta 1. punkta pirmā daļa

15. panta 3. punkta otrā daļa

35. panta 1. punkta otrā daļa

35. panta 2. punkts

23. panta 3. punkts

35. panta 3. punkts

36. panta 1. punkts

23. panta 1. punkts

36. panta 2. punkts

23. panta 2. punkts

37. pants

38. panta 1. punkts

38. panta 2. punkts

22. panta 1. punkts

38. panta 3. punkts

22. panta 2. punkts

38. panta 4. punkts

38. panta 5. punkts

22. panta 3. punkts

38. panta 6. punkts

22. panta 4. punkts

39. panta 1. punkts

39. panta 2. un 3. punkts

40. pants

41. pants

42. pants

43. panta 1. punkts

24. panta 1. punkts

43. panta 2. punkts

24. panta 3. punkts

44. panta 1. punkts

24. panta 2. punkts

44. panta 2. punkts

45. pants

6. pants

46. pants

47. pants

25. pants

48. pants

49. pants

29. pants

50. pants

28. pants

51. pants

30. pants

I pielikums, 1. līdz 31. kategorija

II pielikums, 1. līdz 31. kategorija

I pielikums, 32. kategorija

II pielikums, 37.a kategorija

I pielikums, 33. kategorija

II pielikums, 32. kategorija

I pielikums, 34. kategorija

II pielikums, 33. kategorija

I pielikums, 35. kategorija

II pielikums, 37. kategorija

I pielikums, 36. kategorija

II pielikums, 38. kategorija

I pielikums, 37. kategorija

II pielikums, 39. kategorija

I pielikums, 38. kategorija

II pielikums, 40. kategorija

I pielikums, 39. kategorija

II pielikums, 41. kategorija

I pielikums, 40. kategorija

II pielikums, 42. kategorija

I pielikums, 41. kategorija

II pielikums, 43. kategorija

I pielikums, 42. kategorija

II pielikums, 44. kategorija

I pielikums, 43. kategorija

II pielikums, 45. kategorija

I pielikums, 44. kategorija

II pielikums, 46. kategorija

II pielikums

II pielikums, sadaļa “Citi stiprie alkoholiskie dzērieni”

III pielikums

IV pielikums


17.5.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 130/55


EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) 2019/788

(2019. gada 17. aprīlis)

par Eiropas pilsoņu iniciatīvu

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 24. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu (2),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (3),

tā kā:

(1)

Ar Līgumu par Eiropas Savienību (LES) tiek izveidota Savienības pilsonība. Savienības pilsoņiem (“pilsoņi”) tiek piešķirtas tiesības nepastarpināti vērsties pie Komisijas un aicināt to iesniegt priekšlikumu Savienības tiesību aktam Līgumu īstenošanai, kas ir līdzīgas tiesībām, kuras Eiropas Parlamentam piešķirtas ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 225. pantu un Padomei – ar LESD 241. pantu. Eiropas pilsoņu iniciatīva tādējādi sekmē Savienības demokrātisko darbību, jo tā dod pilsoņiem iespēju piedalīties tās demokrātiskajā un politiskajā dzīvē. Kā tas izriet no LES 11. panta un LESD 24. panta struktūras, Eiropas pilsoņu iniciatīva būtu jāaplūko saistībā ar citiem līdzekļiem, ar kuriem pilsoņi var likt Savienības iestādēm pievērst uzmanību atsevišķiem jautājumiem un svarīgākie no kuriem ir dialogs ar pārstāvošajām apvienībām un pilsonisko sabiedrību un apspriešanās ar iesaistītajām pusēm, lūgumraksti un iesniegumi Ombudam.

(2)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 211/2011 (4) tika iekļauti noteikumi un procedūras attiecībā uz Eiropas pilsoņu iniciatīvu, un tā tika papildināta ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1179/2011 (5).

(3)

Komisija 2015. gada 31. marta ziņojumā par Regulas (ES) Nr. 211/2011 piemērošanu minēja vairākas problēmas, kas saistītas ar minētās regulas īstenošanu, un pauda apņemšanos turpināt izvērtēt šo problēmu ietekmi uz Eiropas pilsoņu iniciatīvas instrumenta iedarbīgumu un uzlabot tā darbību.

(4)

Eiropas Parlaments 2015. gada 28. oktobra rezolūcijā par Eiropas pilsoņu iniciatīvu (6) un 2017. gada 26. jūnija patstāvīgā normatīvā ziņojuma projektā (7) aicināja Komisiju pārskatīt Regulu (ES) Nr. 211/2011 un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1179/2011.

(5)

Šīs regulas mērķis ir organizatoriem un atbalstītājiem pieejamāka, mazāk apgrūtinoša un vieglāk izmantojama Eiropas pilsoņu iniciatīva un stiprināt tās turpmāko darbību īstenošanu, lai tās potenciālu varētu izmantot pilnā mērā kā rīku, ar ko tiek veicinātas debates. Tai būtu arī jāsekmē pēc iespējas lielāka pilsoņu skaita līdzdalība Savienības demokrātiskajā lēmumu pieņemšanas procesā.

(6)

Lai sasniegtu šos mērķus, procedūrām un nosacījumiem, kas ir nepieciešami Eiropas pilsoņu iniciatīvai, vajadzētu būt efektīviem, pārredzamiem, skaidriem, vienkāršiem, viegli izmantojamiem, viegli pieejamiem personām ar invaliditāti un samērīgiem ar šā instrumenta būtību. Ar tiem būtu jāpanāk saprātīgs līdzsvars starp tiesībām un pienākumiem un būtu jānodrošina, ka gadījumā, ja iniciatīvas būs derīgas, Komisija tās pienācīgi izskatīs un uz tām reaģēs.

(7)

Lietderīgi ir noteikt minimālo vecumu, no kura var atbalstīt kādu iniciatīvu. Minētajam minimālajam vecumam būtu jāatbilst vecumam, no kura pilsoņiem ir tiesības balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Lai pastiprinātu gados jauno pilsoņu līdzdalību Savienības demokrātiskajā dzīvē un līdz ar to pilnā mērā izmantotu Eiropas pilsoņu iniciatīvas kā līdzdalības demokrātijas instrumenta potenciālu, dalībvalstīm, kuras to uzskata par lietderīgu, vajadzētu būt iespējai par minimālo vecumu, no kura var atbalstīt kādu iniciatīvu, noteikt 16 gadu vecumu un tām attiecīgi par to būtu jāinformē Komisija. Komisijai būtu periodiski jāizvērtē Eiropas pilsoņu iniciatīvas darbība, tostarp attiecībā uz minimālo vecumu, no kura var iniciatīvas atbalstīt. Dalībvalstis tiek mudinātas apsvērt iespēju saskaņā ar saviem tiesību aktiem par minimālo vecumu noteikt 16 gadu vecumu.

(8)

Saskaņā ar LES 11. panta 4. punktu Savienības pilsoņi, kuru skaits nav mazāks par vienu miljonu un kas pārstāv ievērojamu dalībvalstu skaitu, var nākt klajā ar iniciatīvu un aicināt Komisiju saskaņā ar tās pilnvarām iesniegt atbilstošu priekšlikumu jautājumos, kuros pēc pilsoņu ieskata Līgumu īstenošanai ir nepieciešams Savienības tiesību akts.

(9)

Lai nodrošinātu, ka pilsoņu iniciatīva atspoguļo Savienības intereses, vienlaikus nodrošinot šā instrumenta vienkāršu izmantošanu, kā to dalībvalstu minimālais skaits, kuras ir jāpārstāv šiem pilsoņiem, būtu jānosaka viena ceturtdaļa dalībvalstu.

(10)

Lai nodrošinātu, ka iniciatīva ir pietiekami reprezentatīva un pilsoņiem ir līdzīgi apstākļi iniciatīvas atbalstīšanai, ir arī lietderīgi katrai no šīm dalībvalstīm noteikt minimālo parakstītāju skaitu. Minētajam minimālajam parakstītāju skaitam, kas nepieciešams katrā attiecīgajā dalībvalstī, vajadzētu būt degresīvi proporcionālam un būtu jāatbilst no attiecīgās dalībvalsts ievēlēto Eiropas Parlamenta deputātu skaitam, reizinātam ar Eiropas Parlamenta deputātu kopējo skaitu.

(11)

Lai Eiropas pilsoņu iniciatīvu padarītu iekļaujošāku un atpazīstamāku, organizatori paši saviem popularizēšanas un komunikācijas pasākumiem var izmantot valodas, kas nav Savienības iestāžu oficiālās valodas un kurām visā šo dalībvalstu teritorijā vai to daļā saskaņā ar dalībvalstu konstitucionālo regulējumu ir noteikts oficiāls statuss.

(12)

Lai gan personas dati, kas tiek apstrādāti šīs regulas piemērošanas gaitā, varētu ietvert sensitīvus datus, ņemot vērā Eiropas pilsoņu iniciatīvas kā līdzdalības demokrātijas instrumenta būtību, ir pamatoti paredzēt personas datu sniegšanu iniciatīvas atbalstam un apstrādāt šādus datus, ciktāl tas ir nepieciešams, lai varētu verificēt paziņojumus par atbalstu saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi.

(13)

Lai pilsoņu iniciatīvu padarītu pieejamāku, Komisijai būtu jāsniedz informācija, palīdzība un praktisks atbalsts pilsoņiem un organizatoru grupām, jo īpaši attiecībā uz tiem šīs regulas aspektiem, kuri ir tās kompetencē. Lai minēto informāciju un palīdzību pastiprinātu, Komisijai būtu jādara pieejama tiešsaistes sadarbības platforma, ar kuru nodrošina speciālu diskusiju forumu, kā arī neatkarīgu atbalstu, informāciju un juridiskus padomus par Eiropas pilsoņu iniciatīvu. Minētajai platformai vajadzētu būt pieejamai pilsoņiem, organizatoru grupām, organizācijām un ārējiem ekspertiem, kuriem ir pieredze Eiropas pilsoņu iniciatīvas organizēšanā. Platformai vajadzētu būt piekļūstamai personām ar invaliditāti.

(14)

Lai organizatoru grupas varētu pārvaldīt savu iniciatīvu visas procedūras laikā, Komisijai Eiropas pilsoņu iniciatīvas vajadzībām būtu jādara pieejams tiešsaistes reģistrs (“reģistrs”). Lai veidotu izpratni un nodrošinātu pārredzamību par visām iniciatīvām, minētajā reģistrā būtu jāiekļauj publiska tīmekļvietne, kas saturētu vispusīgas ziņas par Eiropas pilsoņu iniciatīvas instrumentu vispār un jaunāko informāciju par atsevišķām iniciatīvām, to statusu un deklarētajiem atbalsta un finansējuma avotiem, pamatojoties uz informāciju, ko iesniegusi organizatoru grupa.

(15)

Lai nodrošinātu tuvināšanos pilsoņiem un informētu par Eiropas pilsoņu iniciatīvu, dalībvalstīm savā attiecīgajā teritorijā būtu jāizveido viens vai vairāki kontaktpunkti, kas sniegtu pilsoņiem informāciju un palīdzību saistībā ar Eiropas pilsoņu iniciatīvu. Šādai informācijai un palīdzībai būtu jo īpaši jāattiecas uz tiem šīs regulas aspektiem, kuru īstenošana ir dalībvalstu valsts iestāžu kompetencē vai kuri attiecas uz piemērojamiem valsts tiesību aktiem un par kuriem minētās iestādes tādējādi vislabāk var informēt pilsoņus un organizatoru grupas un palīdzēt tiem. Attiecīgā gadījumā dalībvalstīm būtu jācenšas panākt sinerģiju ar dienestiem, kas sniedz atbalstu līdzīgu valsts instrumentu izmantošanā. Komisijai, tostarp tās pārstāvībām dalībvalstīs, būtu jānodrošina cieša sadarbība ar dalībvalstu kontaktpunktiem attiecībā uz minētajām informācijas un palīdzības darbībām, tostarp, attiecīgā gadījumā – Savienības līmenī veiktām komunikācijas darbībām.

(16)

Lai varētu sekmīgi sākt un pārvaldīt pilsoņu iniciatīvas, ir nepieciešams organizētas struktūras minimums. Lai veicinātu Savienības mēroga uzdevumu izvirzīšanu un minēto uzdevumu izvērtēšanu, minētā struktūra būtu jāveido kā organizatoru grupa, kurā ietilpst fiziskas personas, kas dzīvo vismaz septiņās dažādās dalībvalstīs. Lai nodrošinātu pārredzamību un raitu un efektīvu saziņu, organizatoru grupai būtu jāizraugās pārstāvis, kas visā procedūras laikā koordinētu sadarbību starp organizatoru grupas dalībniekiem un Savienības iestādēm. Organizatoru grupai vajadzētu būt iespējai saskaņā ar valsts tiesību aktiem dibināt juridisko personu, kas pārvalda iniciatīvu. Minētā juridiskā persona šīs regulas vajadzībām būtu uzskatāma par organizatoru grupu.

(17)

Lai gan atbildība un sodi saistībā ar personas datu apstrādi joprojām tiks regulēti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (8), organizatoru grupai vajadzētu būt solidāri atbildīgai, kā ir noteikts piemērojamajos attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos, par ikvienu kaitējumu, ko tās dalībnieki iniciatīvas organizēšanas gaitā nodara ar nelikumīgām darbībām, kuras tiek veiktas ar nodomu vai ir notikušas rupjas neuzmanības dēļ. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka organizatoru grupai var piemērot atbilstošus sodus par šīs regulas pārkāpumiem.

(18)

Lai nodrošinātu saskaņotību un pārredzamību attiecībā uz iniciatīvām un novērstu situāciju, kad paraksti tiek vākti par iniciatīvu, kura neatbilst Līgumos un šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem, Komisijai iniciatīvas, kas atbilst šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem, būtu jāreģistrē pirms paziņojumu par atbalstu no pilsoņiem vākšanas uzsākšanas. Komisijai, veicot reģistrāciju, būtu pilnībā jāievēro pienākums sniegt pamatojumu saskaņā ar LESD 296. panta otro daļu un vispārējais labas pārvaldības princips, kā ir noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā.

(19)

Lai padarītu Eiropas pilsoņu iniciatīvu efektīvu un pieejamāku, ņemot vērā, ka Eiropas pilsoņu iniciatīvai nepieciešamajām procedūrām un nosacījumiem jābūt skaidriem, vienkāršiem, viegli izmantojamiem un samērīgiem, un lai nodrošinātu, ka tiek reģistrēts cik vien iespējams liels iniciatīvu skaits, ir lietderīgi iniciatīvu reģistrēt daļēji, ja tikai viena vai vairākas iniciatīvas daļas atbilst šajā regulā ietvertajām prasībām par reģistrāciju. Iniciatīvas būtu jāreģistrē daļēji ar noteikumu, ka iniciatīvas daļa, tai skaitā tās galvenie mērķi, acīmredzami pārsniegtu Komisijas pilnvaras Līgumu īstenošanas vajadzībām iesniegt Savienības tiesību akta priekšlikumu un ja ir izpildītas visas pārējās reģistrācijas prasības. Būtu jānodrošina skaidrība un pārredzamība attiecībā uz daļējās reģistrācijas apmēru, un potenciālie parakstītāji būtu jāinformē par reģistrācijas apmēru un par to, ka paziņojumi par atbalstu tiek vākti vienīgi attiecībā uz iniciatīvas reģistrācijas apmēru. Komisijai būtu pietiekami izsmeļoši jāinformē organizatoru grupa par iemesliem tās lēmumam iniciatīvu nereģistrēt vai to reģistrēt tikai daļēji, un par visiem iespējamajiem tiesas un ārpustiesas aizsardzības līdzekļiem, kas tai ir pieejami.

(20)

Paziņojumi par kādas iniciatīvas atbalstu būtu jāvāc konkrētā termiņā. Lai nodrošinātu, ka iniciatīva nezaudē savu nozīmīgumu, vienlaikus ņemot vērā to, cik sarežģīti ir visā Savienībā vākt paziņojumus par atbalstu, minētajam termiņam nevajadzētu būt ilgākam par 12 mēnešiem no organizatoru grupas noteikta vākšanas posma sākumdatuma. Organizatoru grupai vajadzētu būt iespējai izvēlēties vākšanas posma sākumdatumu sešu mēnešu laikā pēc iniciatīvas reģistrācijas. Organizatoru grupai Komisija par izvēlēto datumu būtu jāinformē ne vēlāk kā 10 darbdienas pirms šā datuma. Lai nodrošinātu koordināciju ar dalībvalstu iestādēm, Komisijai būtu jāinformē dalībvalstis par organizatoru grupas paziņoto dienu.

(21)

Lai Eiropas pilsoņu iniciatīvu padarītu organizatoriem un pilsoņiem pieejamāku, mazāk apgrūtinošu un vieglāk izmantojamu, Komisijai būtu jāizveido un jāekspluatē centralizēta sistēma paziņojumu par atbalstu vākšanai tiešsaistē. Minētajai sistēmai vajadzētu būt bez maksas pieejamai organizatoru grupām, un tajā būtu jāiekļauj nepieciešamie tehniskie elementi, kas dod iespēju veikt vākšanu tiešsaistē, ieskaitot mitināšanu un programmatūru, kā arī piekļūstamības elementi, ar kuriem nodrošina, ka iniciatīvas var atbalstīt arī pilsoņi ar invaliditāti. Minētā sistēma būtu jāizveido un jāuztur saskaņā ar Komisijas Lēmumu (ES, Euratom) 2017/46 (9).

(22)

Pilsoņiem vajadzētu būt iespējai iniciatīvas atbalstīt tiešsaistē vai papīra formātā, sniedzot tikai šīs regulas III pielikumā minētos personas datus. Dalībvalstīm būtu jāinformē Komisija par to, vai tās vēlas tikt iekļautas attiecīgi III pielikuma A vai B daļā. Pilsoņiem, kas Eiropas pilsoņu iniciatīvas vajadzībām izmanto centralizēto vākšanas tiešsaistes sistēmu, vajadzētu būt iespējai atbalstīt iniciatīvu tiešsaistē, izmantojot paziņotos elektroniskās identifikācijas līdzekļus vai parakstoties ar elektronisko parakstu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 910/2014 (10) izpratnē. Šajā sakarā Komisijai un dalībvalstīm būtu jāievieš attiecīgi tehniskie elementi, kas paredzēti minētajā regulā. Pilsoņi paziņojumu par atbalstu varētu parakstīt tikai vienreiz.

(23)

Lai atvieglotu jaunās centralizētās vākšanas tiešsaistes sistēmas ieviešanu, organizatoru grupai arī turpmāk vajadzētu būt iespējai izveidot savu vākšanas tiešsaistes sistēmu un vākt paziņojumus par atbalstu, izmantojot šo sistēmu attiecībā uz tādām iniciatīvām, kas saskaņā ar šo regulu ir reģistrētas līdz 2022. gada 31. decembrim. Organizatoru grupai attiecībā uz ikvienu iniciatīvu būtu jāizmanto atsevišķa individuāla vākšanas tiešsaistes sistēma. Organizatoru grupas izveidotām un ekspluatētām individuālajām vākšanas tiešsaistes sistēmām vajadzētu būt atbilstošiem tehniskiem un drošības elementiem, lai varētu nodrošināt, ka visā procedūras gaitā dati tiek droši savākti, uzglabāti un nosūtīti. Minētajā nolūkā Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm būtu jāizstrādā detalizētas tehniskās specifikācijas par individuālajām vākšanas tiešsaistes sistēmām. Komisija vajadzētu būt iespējai konsultēties ar Eiropas Savienības Tīklu un informācijas drošības aģentūru (ENISA), kura Savienības iestādēm palīdz izstrādāt un īstenot politikas, kas saistītas ar tīklu un informāciju sistēmu drošību.

(24)

Ir lietderīgi, ka dalībvalstis, pirms tiek vākti paziņojumi par atbalstu, pārbauda organizatoru grupas izveidoto individuālo vākšanas tiešsaistes sistēmu atbilstību šīs regulas prasībām un izsniedz dokumentu, kas apliecina šādu atbilstību. Individuālo vākšanas tiešsaistes sistēmu sertificēšana būtu jāveic tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kurā tiek glabāti dati, kas vākti, izmantojot individuālo vākšanas tiešsaistes sistēmu. Neskarot valstu uzraudzības iestāžu pilnvaras saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679, dalībvalstīm būtu jāizraugās valsts kompetentā iestāde, kas atbildīga par sistēmu sertificēšanu. Dalībvalstīm būtu savstarpēji jāatzīst sertifikāti, kurus izsniegušas to kompetentās iestādes.

(25)

Ja par iniciatīvu ir saņemti nepieciešamie parakstītāju paziņojumi par atbalstu, ikvienai dalībvalstij vajadzētu būt atbildīgai par tādu paziņojumu par atbalstu verificēšanu un sertificēšanu, kurus parakstījuši tās valstspiederīgie, lai varētu novērtēt, vai ir sasniegts nepieciešamais minimālais to parakstītāju skaits, kuriem ir tiesības atbalstīt Eiropas pilsoņu iniciatīvu. Ņemot vērā nepieciešamību mazināt administratīvo slogu dalībvalstīm, šāda verificēšana būtu jāveic, balstoties uz atbilstīgām pārbaudēm, kurās varētu izmantot gadījumizlases. Dalībvalstīm būtu jāizsniedz dokuments, kas apliecina saņemto derīgo paziņojumu par atbalstu skaitu.

(26)

Lai veicinātu līdzdalību un publiskas debates par iniciatīvā aplūkotajiem jautājumiem, ja iniciatīva, ko atbalsta nepieciešamais parakstītāju skaits un kas atbilst pārējām šīs regulas prasībām, tiek iesniegta Komisijai, organizatoru grupai vajadzētu būt tiesīgai iepazīstināt ar minēto iniciatīvu Savienības mēroga atklātā uzklausīšanā. Eiropas Parlamentam atklātā uzklausīšana būtu jāorganizē trīs mēnešu laikā pēc iniciatīvas iesniegšanas Komisijai. Eiropas Parlamentam būtu jānodrošina attiecīgo ieinteresēto personu, tostarp pilsoniskās sabiedrības, sociālo partneru un ekspertu, interešu līdzsvarota pārstāvība. Komisijai vajadzētu būt pārstāvētai atbilstīgā līmenī. Padomei, citām Savienības iestādēm un padomdevējām struktūrām, kā arī ieinteresētajām personām vajadzētu būt iespējai piedalīties uzklausīšanā, lai nodrošinātu tās vispusību un sekmētu tās nozīmību no publisko interešu viedokļa.

(27)

Eiropas Parlamentam kā iestādei, kurā pilsoņi ir nepastarpināti pārstāvēti Savienības līmenī, vajadzētu būt tiesīgam novērtēt derīgai iniciatīvai sniegto atbalstu pēc tās iesniegšanas un atklātās uzklausīšanas par to. Eiropas Parlamentam papildus tam vajadzētu būt tiesīgam novērtēt darbības, kuras Komisija ir veikusi, reaģējot uz iniciatīvu, un kuras ir izklāstītas paziņojumā.

(28)

Lai nodrošinātu pilsoņu iedarbīgu līdzdalību Savienības demokrātijas norisēs, ir nepieciešams, lai Komisija derīgu iniciatīvu pārbaudītu un reaģētu uz to. Tādēļ Komisijai sešu mēnešu laikā no iniciatīvas saņemšanas dienas būtu jāizklāsta savi juridiskie un politiskie secinājumi, kā arī pasākumi, kurus tā plāno veikt. Komisijai skaidrā, saprotamā un detalizētā veidā būtu jāizskaidro savu plānoto pasākumu iemesli, tostarp tas, vai tā iesniegs Savienības tiesību akta priekšlikumu, reaģējot uz iniciatīvu, un tāpat tai būtu jāizskaidro iemesli, ja tā neparedz nekādu rīcību. Komisijai iniciatīvas būtu jāizskata saskaņā ar vispārējo labas pārvaldības principu, kā tas ir noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā.

(29)

Lai nodrošinātu sava finansējuma un atbalsta pārredzamību, organizatoru grupai laikā no reģistrācijas dienas līdz dienai, kurā iniciatīva iesniegta Komisijai, būtu jāsniedz regulāri atjaunināta un izsmeļoša informācija par savu iniciatīvu finansējuma un atbalsta avotiem. Šī informācija būtu jāpublisko reģistrā un publiskajā Eiropas pilsoņu iniciatīvas tīmekļvietnē. Organizatoru grupas deklarācijā par finansējuma un atbalsta avotiem būtu jāiekļauj informācija par finansiālo atbalstu, kas pārsniedz 500 EUR par sponsoru, kā arī par organizācijām, kas brīvprātīgi palīdz organizatoru grupai, ja šāds atbalsts nav izsakāms ekonomiskos skaitļos. Vienībām, it īpaši organizācijām, kas saskaņā ar Līgumiem veicina Eiropas politiskās apziņas veidošanos un Savienības pilsoņu gribas paušanu, vajadzētu būt iespējai iniciatīvas sekmēt, sniegt tām finansējumu un tās atbalstīt, ja vien tas tiek darīts saskaņā ar šajā regulā noteikto kārtību un nosacījumiem.

(30)

Lai nodrošinātu pilnīgu pārredzamību, Komisijai būtu reģistrā un publiskajā Eiropas pilsoņu iniciatīvas tīmekļvietnē jādara pieejama saziņas veidlapa, lai pilsoņi varētu iesniegt sūdzību par tās informācijas pilnīgumu un pareizību, kuru par finansējuma un atbalsta avotiem ir deklarējušas organizatoru grupas. Komisijai vajadzētu būt tiesībām organizatoru grupai pieprasīt jebkādu papildinformāciju par sūdzībām un nepieciešamības gadījumā reģistrā atjaunināt informāciju par deklarētajiem finansējuma un atbalsta avotiem.

(31)

Personas datu apstrādei, ko veic saskaņā ar šo regulu, piemēro Regulu (ES) 2016/679. Šajā ziņā tiesiskās noteiktības labad ir lietderīgi precizēt, ka organizatoru grupas pārstāvis vai attiecīgā gadījumā juridiskā persona, kas izveidota iniciatīvas pārvaldības nolūkā, un dalībvalstu kompetentās iestādes ir uzskatāmas par datu pārzini Regulas (ES) 2016/679 izpratnē attiecībā uz personas datu apstrādi, kad tās vāc paziņojumus par atbalstu un iegūst e-pasta adreses un datus par iniciatīvu sponsoriem, un to dara paziņojumu par atbalstu verificēšanas un sertificēšanas nolūkā, un precizēt maksimālo laikposmu, kurā var glabāt personas datus, kas savākti kādas iniciatīvas vajadzībām. Rīkojoties datu pārziņa statusā, organizatoru grupas pārstāvim vai attiecīgā gadījumā juridiskajai personai, kas izveidota iniciatīvas pārvaldības nolūkā, un dalībvalstu kompetentajām iestādēm būtu jāveic visi pasākumi, lai pienācīgi izpildītu Regulā (ES) 2016/679 noteiktos pienākumus, piemēram, tos, kuri saistīti ar apstrādes likumību un apstrādes darbību drošību, informācijas sniegšanu un datu subjektu tiesībām.

(32)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1725 (11) piemēro personas datu apstrādei, ko, piemērojot šo regulu, veic Komisija. Ir lietderīgi precizēt, ka Komisija ir uzskatāma par datu pārzini Regulas (ES) 2018/1725 izpratnē saistībā ar personas datu apstrādi reģistrā, tiešsaistes sadarbības platformā, centralizētajā vākšanas tiešsaistes sistēmā un iegūstot e-pasta adreses. Centralizētā vākšanas tiešsaistes sistēma, kas organizatoru grupām ļauj vākt paziņojumus par atbalstu to iniciatīvām tiešsaistē, būtu jāizveido un jāekspluatē Komisijai saskaņā ar šo regulu. Komisijai un organizatoru grupas pārstāvjiem vai attiecīgā gadījumā juridiskajai personai, kas izveidota iniciatīvas pārvaldības nolūkā, vajadzētu būt kopīgiem pārziņiem Regulas (ES) 2016/679 izpratnē attiecībā uz personas datu apstrādi centralizētajā vākšanas tiešsaistes sistēmā.

(33)

Lai veicinātu pilsoņu aktīvu līdzdalību Savienības politiskajās norisēs, Komisijai būtu jāveido sabiedrības izpratne par Eiropas pilsoņu iniciatīvu, jo īpaši izmantojot digitālās tehnoloģijas un sociālos medijus un veicot darbības, ar kurām popularizē Savienības pilsonību un pilsoņu tiesības. Eiropas Parlamentam būtu jāsekmē Komisijas komunikācijas darbības.

(34)

Lai sekmētu saziņu ar parakstītājiem un informētu viņus par turpmākām darbībām, kuras veic, reaģējot uz iniciatīvu, Komisijai un organizatoru grupai vajadzētu būt spējīgām saskaņā ar datu aizsardzības noteikumiem iegūt parakstītāju e-pasta adreses. E-pasta adrešu iegūšanai vajadzētu būt brīvprātīgai izvēlei un atkarīgai no parakstītāju nepārprotamas piekrišanas. E-pasta adreses nevajadzētu iegūt paziņojuma par atbalstu veidlapas ietvaros, un potenciāliem parakstītājiem vajadzētu būt informētiem par to, ka viņu tiesības atbalstīt iniciatīvu nav atkarīgas no viņu piekrišanas viņu e-pasta adreses iegūšanai.

(35)

Lai pielāgotu šo regulu turpmākām vajadzībām, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu attiecībā uz šīs regulas pielikumu grozīšanu. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (12). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(36)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai, it īpaši attiecībā uz vākšanas tiešsaistes sistēmu tehnisko specifikāciju noteikšanu saskaņā ar šo regulu. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (13).

(37)

Saskaņā ar proporcionalitātes principu pamatmērķa – sekmēt pilsoņu iespēju piedalīties Savienības demokrātiskajā un politiskajā dzīvē – sasniegšanai ir vajadzīgs un ir lietderīgi paredzēt noteikumus attiecībā uz Eiropas pilsoņu iniciatīvu. Saskaņā ar LES 5. panta 4. punktu šī regula paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(38)

Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas ir nostiprināti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

(39)

Tiesiskās noteiktības un skaidrības labad Regula (ES) Nr. 211/2011 būtu jāatceļ.

(40)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001 (14) 28. panta 2. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kas 2017. gada 19. decembrī sniedza oficiālus komentārus,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Priekšmets

Šajā regulā ir izklāstītas nepieciešamās procedūras un nosacījumi attiecībā uz iniciatīvu, ar ko Komisija tiek aicināta savu pilnvaru ietvaros iesniegt atbilstošu priekšlikumu par jautājumiem, par kuriem Savienības pilsoņi uzskata, ka Līgumu īstenošanas vajadzībām ir nepieciešams Savienības tiesību akts (“Eiropas pilsoņu iniciatīva” jeb “iniciatīva”).

2. pants

Tiesības atbalstīt Eiropas pilsoņu iniciatīvu

1.   Ikvienam Savienības pilsonim, kurš ir sasniedzis vismaz vecumu, no kura viņam ir tiesības balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās, ir tiesības atbalstīt iniciatīvu, parakstot paziņojumu par atbalstu, kā paredzēts šajā regulā.

Dalībvalstis var noteikt minimālo vecumu – 16 gadi –, no kura personai saskaņā ar dalībvalstu valsts tiesību aktiem ir tiesības atbalstīt iniciatīvu, un šādā gadījumā tās attiecīgi informē Komisiju.

2.   Saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem dalībvalstis un Komisija nodrošina, ka personas ar invaliditāti var izmantot savas tiesības atbalstīt iniciatīvas un tāpat kā citi pilsoņi var piekļūt visiem attiecīgajiem informācijas avotiem par iniciatīvām.

3. pants

Nepieciešamais parakstītāju skaits

1.   Iniciatīva ir derīga, ja:

a)

tā ir guvusi atbalstu no vismaz viena miljona Savienības pilsoņu saskaņā ar 2. panta 1. punktu (“parakstītāji”) no vismaz vienas ceturtdaļas dalībvalstu; un

b)

vismaz vienā ceturtdaļā dalībvalstu parakstītāju skaits iniciatīvas reģistrācijas brīdī ir vismaz vienāds ar minimālo skaitu, kas ir norādīts I pielikumā un kas atbilst katrā dalībvalstī ievēlēto Eiropas Parlamenta deputātu skaitam, reizinātam ar Eiropas Parlamenta deputātu kopējo skaitu.

2.   Šā panta 1. punkta vajadzībām ikvienu parakstītāju ieskaita tā valstspiederības dalībvalstī neatkarīgi no vietas, kurā parakstītājs ir parakstījis paziņojumu par atbalstu.

4. pants

Komisijas un dalībvalstu sniegtā informācija un atbalsts

1.   Komisija sniedz pilsoņiem un organizatoru grupām viegli pieejamu un visaptverošu informāciju un palīdzību attiecībā uz Eiropas pilsoņu iniciatīvu, tostarp norādot viņiem uz attiecīgajiem informācijas un palīdzības avotiem.

Komisija dara publiski pieejamu ceļvedi par Eiropas pilsoņu iniciatīvu visās oficiālajās Savienības iestāžu valodās gan tiešsaistē, gan papīra formātā.

2.   Komisija bez maksas dara pieejamu Eiropas pilsoņu iniciatīvas tiešsaistes sadarbības platformu.

Platforma nodrošina praktiskus un juridiskus padomus un diskusiju forumu par Eiropas pilsoņu iniciatīvu, kurā pilsoņi, organizatoru grupas, ieinteresētās personas, nevalstiskās organizācijas, eksperti un citas Savienības iestādes un struktūras, kas vēlas līdzdarboties, var apmainīties ar informāciju un paraugpraksi.

Platforma ir piekļūstama personām ar invaliditāti.

Platformas ekspluatācijas un uzturēšanas izmaksas sedz no Eiropas Savienības vispārējā budžeta.

3.   Komisija dara pieejamu tiešsaistes reģistru, kas organizatoru grupām dod iespēju visā procedūras gaitā pārvaldīt savu iniciatīvu.

Reģistrs ietver publiski pieejamu tīmekļvietni, kurā sniegta vispārīga informācija par Eiropas pilsoņu iniciatīvu, kā arī informācija par konkrētām iniciatīvām un to attiecīgo statusu.

Komisija, darot pieejamu organizatoru grupas iesniegto informāciju, reģistru regulāri atjaunina.

4.   Pēc tam, kad Komisija saskaņā ar 6. pantu ir reģistrējusi iniciatīvu, tā nodrošina minētās iniciatīvas satura, tostarp tās pielikuma, tulkojumu visās Savienības iestāžu oficiālajās valodās II pielikumā noteiktajos termiņos, lai to varētu publicēt reģistrā un izmantot paziņojumu par atbalstu vākšanai saskaņā ar šo regulu.

Organizatoru grupa var papildus nodrošināt papildinformācijas par iniciatīvu un, ja tāds pastāv, arī II pielikumā minētā un saskaņā ar 6. panta 2. punktu iesniegtā tiesību akta projekta tulkojumus visās Savienības iestāžu oficiālajās valodās. Par minētajiem tulkojumiem atbildīga ir organizatoru grupa. Organizatoru grupas nodrošināto tulkojumu saturs atbilst iniciatīvai, kas ir iesniegta saskaņā ar 6. panta 2. punktu.

Komisija nodrošina saskaņā ar 6. punkta 2. punkta iesniegtās informācijas un saskaņā ar šo punktu iesniegto tulkojumu publiskošanu reģistrā un publiskajā Eiropas pilsoņu iniciatīvas tīmekļvietnē.

5.   Komisija izstrādā datņu apmaiņas pakalpojumu, ar ko paziņojumus par atbalstu saskaņā ar 12. pantu nosūta dalībvalstu kompetentajām iestādēm, un bez maksas dara to pieejamu organizatoru grupām.

6.   Katra dalībvalsts izveido vienu vai vairākus kontaktpunktus, kuros bez maksas sniedz informāciju un palīdz organizatoru grupām saskaņā ar piemērojamajiem Savienības un dalībvalstu tiesību aktiem.

II NODAĻA

PROCESUĀLI NOTEIKUMI

5. pants

Organizatoru grupa

1.   Iniciatīvu sagatavo un pārvalda vismaz septiņu fizisku personu grupa (“organizatoru grupa”). Minētajā minimālajā skaitā neieskaita Eiropas Parlamenta deputātus.

2.   Par organizatoru grupas dalībniekiem var būt Savienības pilsoņi, kuri sasnieguši vecumu, kas tiem dod tiesības balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās, un iniciatīvas reģistrācijas brīdī grupā iekļauj vismaz septiņu dažādu dalībvalstu iedzīvotājus.

Katrai iniciatīvai Komisija publicē reģistrā organizatoru grupas visu dalībnieku vārdus saskaņā ar Regulu (ES) 2018/1725.

3.   Organizatoru grupa izraugās divas personas no savu dalībnieku vidus, kuras darbojas kā pārstāvis un attiecīgi viņa vietnieks, kuras visas procedūras gaitā ir atbildīgas par sadarbību starp organizatoru grupu un Savienības iestādēm un kuras ir pilnvarotas rīkoties organizatoru grupas vārdā (“kontaktpersonas”).

Organizatoru grupa var arī izraudzīties ne vairāk kā divas citas fiziskas personas, kas izraudzītas no savu dalībnieku vidus vai ārpus tā un kuras tiek pilnvarotas rīkoties kontaktpersonu vārdā, lai visā procedūras gaitā koordinētu sadarbību ar Savienības iestādēm.

4.   Organizatoru grupa visā procedūras gaitā informē Komisiju par izmaiņām tās sastāvā un sniedz pienācīgus pierādījumus par to, ka ir izpildītas1. un 2. punktā noteiktās prasības. Paziņojuma par atbalstu veidlapā norāda izmaiņas organizatoru grupas sastāvā, un visā procedūras gaitā reģistrā atstāj pieejamus organizatoru grupas pašreizējo un bijušo dalībnieku vārdus.

5.   Neskarot organizatoru grupas pārstāvja kā datu pārziņa atbildību saskaņā ar Regulas (ES) 2016/679 82. panta 2. punktu, organizatoru grupas dalībnieki saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem ir solidāri atbildīgi par kaitējumu, kas iniciatīvas organizēšanas gaitā nodarīts ar nelikumīgām darbībām, kuras veiktas ar nodomu vai notikušas rupjas neuzmanības dēļ.

6.   Neskarot Regulas (ES) 2016/679 84. pantā paredzētos sodus, dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem organizatoru grupas dalībniekiem var noteikt iedarbīgus, samērīgus un atturošus sodus par šīs regulas noteikumu pārkāpumiem un konkrētāk par:

a)

nepatiesām ziņām;

b)

datu krāpniecisku izmantošanu.

7.   Ja konkrētas iniciatīvas pārvaldības nolūkā saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem ir izveidota juridiska persona, minētā juridiskā persona attiecīgi šā panta 5. un 6. punkta, 6. panta 2. un 4.–7. punkta, 7.–19. panta un II–VII pielikuma vajadzībām ir uzskatāma par organizatoru grupu vai tās dalībniekiem, ja vien organizatoru grupas dalībnieks, kas izraudzīts par tās pārstāvi, ir pilnvarots rīkoties juridiskās personas vārdā.

6. pants

Reģistrācija

1.   Paziņojumus par atbalstu kādai iniciatīvai var vākt vienīgi pēc tam, kad Komisija iniciatīvu ir reģistrējusi.

2.   Organizatoru grupa reģistrācijas pieteikumu Komisijai iesniedz, izmantojot reģistru.

Iesniedzot pieteikumu, organizatoru grupa arī:

a)

nosūta II pielikumā minēto informāciju vienā no Savienības iestāžu oficiālajām valodām;

b)

norāda septiņus dalībniekus, kuri ņemami vērā 5. panta 1. un 2. punkta vajadzībām, ja organizatoru grupa sastāv no vairāk nekā septiņiem dalībniekiem;

c)

attiecīgā gadījumā norāda, ka izveidota 5. panta 7. punktā minētā juridiskā persona.

Neskarot 5. un 6. punktu, Komisija par reģistrācijas pieteikumu lemj divu mēnešu laikā pēc tā iesniegšanas.

3.   Komisija reģistrē iniciatīvu, ja:

a)

organizatoru grupa ir sniegusi pienācīgus pierādījumus par to, ka tā atbilst prasībām, kas noteiktas 5. panta 1. un 2. punktā, un ir izraudzījusies kontaktpersonas saskaņā ar 5. panta 3. punkta pirmo daļu;

b)

situācijā, kas minēta 5. panta 7. punktā, juridiskā persona ir izveidota ar konkrētu nolūku pārvaldīt iniciatīvu un organizatoru grupas dalībnieks, kurš izraudzīts par tās pārstāvi, ir pilnvarots rīkoties juridiskās personas vārdā;

c)

neviena iniciatīvas daļa acīmredzami nepārsniedz Komisijas pilnvaras Līgumu īstenošanas vajadzībām iesniegt priekšlikumu par Savienības tiesību akta pieņemšanu;

d)

iniciatīva nav acīmredzami aizskaroša, nenozīmīga vai provokatīva;

e)

iniciatīva nav acīmredzamā pretrunā nedz Savienības vērtībām, kas ir izklāstītas LES 2. pantā, nedz Eiropas Savienības Pamattiesību hartā paredzētajām tiesībām.

Lai noteiktu, vai ir izpildītas šā punkta pirmās daļas a)–e) apakšpunktā izklāstītās prasības, Komisija novērtē informāciju, ko organizatori snieguši saskaņā ar 2. punktu.

Ja nav izpildīta viena vai vairākas no prasībām, kas izklāstītas šā punkta pirmās daļas a)–e) apakšpunktā, Komisija, neskarot 4. un 5. punktu, atsaka iniciatīvas reģistrāciju.

4.   Ja tā uzskata, ka ir izpildītas 3. punkta pirmās daļas a), b), d) un e) apakšpunktā noteiktās prasības, bet 3. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā noteiktās prasības nav izpildītas, Komisija viena mēneša laikā pēc pieteikuma iesniegšanas informē organizatoru grupu par savu novērtējumu un tā iemesliem.

Šādā gadījumā organizatoru grupa var iniciatīvu grozīt, lai ņemtu vērā Komisijas novērtējumu, tā lai nodrošinātu, ka iniciatīva atbilst 3. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā noteiktajām prasībām, vai arī sākotnējo iniciatīvu atstāt nemainīgu vai atsaukt. Organizatoru grupa divu mēnešu laikā pēc Komisijas novērtējuma un tā iemeslu saņemšanas informē Komisiju par savu izvēli un iesniedz grozījumus, ja tādi pastāv, sākotnējai iniciatīvai.

Ja organizatoru grupa saskaņā ar šā punkta otro daļu groza vai atstāj nemainīgu savu sākotnējo iniciatīvu, Komisija:

a)

reģistrē iniciatīvu, ja ir izpildītas 3. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā noteiktās prasības;

b)

daļēji reģistrē iniciatīvu, ja iniciatīvas daļa, tai skaitā tās galvenie mērķi, nav acīmredzami ārpus Komisijas pilnvarām Līgumu īstenošanas vajadzībām iesniegt priekšlikumu par Savienības tiesību akta pieņemšanu;

c)

pretējā gadījumā iniciatīvas reģistrāciju atsaka.

Komisija par pieteikumu lemj viena mēneša laikā pēc šā punkta otrajā daļā minētās informācijas saņemšanas no organizatoru grupas.

5.   Iniciatīvu, kas reģistrēta, padara publiski pieejamu reģistrā.

Ja Komisija iniciatīvu reģistrē daļēji, tā reģistrā publicē informāciju par iniciatīvas reģistrācijas apmēru.

Šādā gadījumā, organizatoru grupa nodrošina, ka potenciālie parakstītāji ir informēti par iniciatīvas reģistrācijas apmēru un par to, ka paziņojumi par atbalstu tiek vākti vienīgi attiecībā uz reģistrācijas apmēru.

6.   Komisija reģistrē iniciatīvu, piešķirot tai vienotu reģistrācijas numuru, un par to informē organizatoru grupu.

7.   Ja Komisija atsakās reģistrēt iniciatīvu vai to reģistrē tikai daļēji saskaņā ar 4. punktu, tā norāda sava lēmuma iemeslus un informē organizatoru grupu. Komisija informē organizatoru grupu arī par visiem iespējamiem tiesas un ārpustiesas aizsardzības līdzekļiem, kas tai ir pieejami.

Komisija reģistrā un publiskajā Eiropas pilsoņu iniciatīvas tīmekļvietnē dara publiski pieejamus visus lēmumus par reģistrācijas pieteikumiem, kurus tā pieņēmusi saskaņā ar šo pantu.

8.   Komisija informē Eiropas Parlamentu, Padomi, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju par iniciatīvas reģistrāciju.

7. pants

Iniciatīvas atsaukšana

Jebkurā laikā pirms iniciatīvas iesniegšanas Komisijai saskaņā ar 13. pantu organizatoru grupa var atsaukt iniciatīvu, kas reģistrēta saskaņā ar 6. pantu. Šādu atsaukšanu publicē reģistrā.

8. pants

Vākšanas posms

1.   Neskarot 11. panta 6. punktu, visus paziņojumus par atbalstu vāc laikposmā, kas nepārsniedz 12 mēnešus, skaitot no organizatoru grupas izvēlēta datuma (“vākšanas posms”). Šim datumam ir jābūt ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc iniciatīvas reģistrācijas saskaņā ar 6. pantu.

Organizatoru grupa Komisiju par izvēlēto datumu informē ne vēlāk kā 10 darbdienas pirms šā datuma.

Ja vākšanas posmā organizatoru grupa vēlas izbeigt paziņojumu par atbalstu vākšanu, pirms ir beidzies vākšanas posms, tā par minēto nodomu informē Komisiju vismaz 10 darbdienas pirms jaunā datuma, kurš ir izvēlēts vākšanas posma beigām.

Komisija informē dalībvalstis par pirmajā daļā minēto datumu.

2.   Komisija reģistrā norāda vākšanas posma sākuma un beigu datumu.

3.   Komisija izbeidz 10. pantā minētās centralizētās vākšanas tiešsaistes sistēmas darbību, un organizatoru grupa izbeidz 11. pantā minētās individuālas vākšanas tiešsaistes sistēmas darbību dienā, kurā beidzas vākšanas posms.

9. pants

Paziņojumu par atbalstu vākšanas procedūra

1.   Paziņojumus par atbalstu var parakstīt tiešsaistē vai papīra formātā.

2.   Paziņojumu par atbalstu vākšanai var izmantot vienīgi veidlapas, kuras atbilst III pielikumā ietvertajiem paraugiem.

Pirms uzsākt paziņojumu par atbalstu vākšanu, organizatoru grupa aizpilda veidlapas, kā izklāstīts III pielikumā. Veidlapās sniegtā informācija atbilst informācijai, kas ietverta reģistrā.

Ja organizatoru grupa izvēlas paziņojumus par atbalstu vākt tiešsaistē, izmantojot centralizēto vākšanas tiešsaistes sistēmu, kas paredzēta 10. pantā, Komisija ir atbildīga par atbilstošu veidlapu nodrošināšanu saskaņā ar III pielikumu.

Ja iniciatīva reģistrēta daļēji saskaņā ar 6. panta 4. punktu, III pielikumā ietvertās veidlapas, kā arī attiecīgā gadījumā centralizētā vākšanas tiešsaistes sistēma un individuāla vākšanas tiešsaistes sistēma atspoguļo iniciatīvas reģistrācijas apmēru. Paziņojuma par atbalstu veidlapas var pielāgot vākšanai tiešsaistē vai papīra formātā.

Regulas III pielikumu nepiemēro, ja pilsoņi atbalstu kādai iniciatīvai pauž tiešsaistē, izmantojot centralizēto vākšanas tiešsaistes sistēmu, kas minēta 10. pantā, un savus paziņotos elektroniskās identifikācijas līdzekļus Regulas (ES) Nr. 910/2014 izpratnē, kā minēts šīs regulas 10. panta 4. punktā. Pilsoņi sniedz ziņas par savu valstspiederību, un dalībvalstis pieņem datu kopas minimumu attiecībā uz fizisku personu saskaņā ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2015/1501 (15).

3.   Personai, kas paraksta paziņojumu par atbalstu, ir pienākums sniegt tikai personas datus, kas minēti III pielikumā.

4.   Dalībvalstis līdz 2019. gada 30. jūnijam informē Komisiju par to, vai tās vēlas tikt iekļautas attiecīgi III pielikuma A vai B daļā. Dalībvalstis, kas vēlas tikt iekļautas III pielikuma B daļā, norāda tajā minētos personas identifikācijas (dokumenta) numura veidu(-us).

Komisija līdz 2020. gada 1. janvārim III pielikumā ietvertās veidlapas publisko reģistrā.

Dalībvalsts, kas iekļauta vienā no III pielikuma daļām, var Komisijai prasīt, lai to pārceļ uz citu III pielikuma daļu. Tā iesniedz Komisijai savu pieprasījumu vismaz sešus mēnešus pirms datuma, kurā sāks piemērot jauno veidlapu.

5.   Organizatoru grupa ir atbildīga par paziņojumu par atbalstu vākšanu no parakstītājiem papīra formātā.

6.   Ikviena persona paziņojumu par atbalstu konkrētai iniciatīvai var parakstīt tikai vienreiz.

7.   Organizatoru grupa vākšanas posmā vismaz vienreiz divos mēnešos informē Komisiju par katrā dalībvalstī savākto paziņojumu par atbalstu skaitu, bet trīs mēnešu laikā pēc vākšanas posma beigām – par to galīgo skaitu, lai publicētu reģistrā.

Ja nepieciešamais paziņojumu par atbalstu skaits nav sasniegts vai ja organizatoru grupa trīs mēnešu laikā pēc vākšanas posma beigām nav attiecīgi reaģējusi, Komisija iniciatīvu izbeidz un publicē reģistrā attiecīgu informāciju.

10. pants

Centralizēta vākšanas tiešsaistes sistēma

1.   Komisija līdz 2020. gada 1. janvārim saskaņā ar Lēmumu (ES, Euratom) 2017/46 izveido un no minētā datuma ekspluatē centralizētu vākšanas tiešsaistes sistēmu, kas paredzēta tam, lai tiešsaistē vāktu paziņojumus par atbalstu.

Centralizētās vākšanas tiešsaistes sistēmas izveides un ekspluatācijas izmaksas sedz no Eiropas Savienības vispārējā budžeta. Centralizētās vākšanas tiešsaistes sistēmas izmantošana ir bez maksas.

Centralizētajai vākšanas tiešsaistes sistēmai nodrošina piekļuvi arī personām ar invaliditāti.

Datus, kas iegūti, izmantojot centralizēto vākšanas tiešsaistes sistēmu, glabā uz serveriem, kurus Komisija dara pieejamus šīm vajadzībām.

Centralizētā vākšanas tiešsaistes sistēma dod iespēju augšupielādēt paziņojumus par atbalstu, kuri savākti papīra formātā.

2.   Attiecībā uz ikvienu iniciatīvu Komisija nodrošina, ka saskaņā ar 8. pantu noteiktajā vākšanas posmā paziņojumus par atbalstu ir iespējams vākt, izmantojot centralizēto vākšanas tiešsaistes sistēmu.

3.   Vēlākais 10 darbdienas pirms vākšanas posma sākuma organizatoru grupa informē Komisiju par to, vai tā vēlas izmantot centralizēto vākšanas tiešsaistes sistēmu, un par to, vai tā vēlas augšupielādēt paziņojumus par atbalstu, kuri savākti papīra formātā.

Ja organizatoru grupa vēlas augšupielādēt paziņojumus par atbalstu, kuri savākti papīra formātā, tā ne vēlāk kā divus mēnešus pēc vākšanas posma beigām augšupielādē visus paziņojumus par atbalstu, kas savākti drukātā formā, un informē par to Komisiju.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka:

a)

pilsoņi var atbalstīt iniciatīvas tiešsaistē, izmantojot paziņojumus par atbalstu un paziņotus elektroniskās identifikācijas līdzekļus vai parakstot paziņojumu par atbalstu ar elektronisko parakstu Regulas (ES) Nr. 910/2014 izpratnē;

b)

tiek atzīts Komisijas eIDAS mezgls, kas izstrādāts Regulas (ES) Nr. 910/2014 un Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2015/1501 ietvaros.

5.   Komisija apspriežas ar ieinteresētajām personām par turpmākiem centralizētās vākšanas tiešsaistes sistēmas pilnveidošanas pasākumiem un uzlabojumiem, lai ņemtu vērā viņu paustos ieteikumus un bažas.

11. pants

Individuālās vākšanas tiešsaistes sistēmas

1.   Ja organizatoru grupa neizmanto centralizēto vākšanas tiešsaistes sistēmu, tā tiešsaistē var vākt paziņojumus par atbalstu vairākās vai visās dalībvalstīs, izmantojot citu atsevišķu vākšanas tiešsaistes sistēmu (“individuālā vākšanas tiešsaistes sistēma”).

Datus, kurus vāc, izmantojot individuālo vākšanas tiešsaistes sistēmu, glabā dalībvalsts teritorijā.

2.   Organizatoru grupa nodrošina, ka individuālā vākšanas tiešsaistes sistēma visā vākšanas posmā atbilst prasībām, kas noteiktas šā panta 4. punktā un 18. panta 3. punktā.

3.   Pēc iniciatīvas reģistrācijas un pirms vākšanas posma sākuma organizatoru grupa, neskarot valstu uzraudzības iestāžu pilnvaras, kas paredzētas Regulas (ES) 2016/679 VI nodaļā, lūdz tās dalībvalsts kompetento iestādi, kurā tiks glabāti dati, kuri savākti, izmantojot individuālo vākšanas tiešsaistes sistēmu, apliecināt, ka minētā sistēma atbilst šā panta 4. punktā noteiktajām prasībām.

Ja individuāla vākšanas tiešsaistes sistēma atbilst šā panta 4. punktā noteiktajām prasībām, kompetentā iestāde izsniedz sertifikātu saskaņā ar IV pielikumā ietverto paraugu viena mēneša laikā pēc pieprasījuma. Organizatoru grupa nodrošina minētā sertifikāta kopijas publisku pieejamību tīmekļvietnē, kas tiek izmantota individuālās vākšanas tiešsaistes sistēmas vajadzībām.

Dalībvalstis atzīst citu dalībvalstu kompetento iestāžu izsniegtos sertifikātus.

4.   Individuālās vākšanas tiešsaistes sistēmas aprīko ar pienācīgiem drošības un tehniskiem elementiem, lai visā vākšanas posmā nodrošinātu, ka:

a)

vienīgi fiziskas personas var parakstīt paziņojumu par atbalstu;

b)

par iniciatīvu sniegtā informācija atbilst reģistrā publicētajai informācijai;

c)

dati no parakstītājiem tiek vākti saskaņā ar III pielikumu;

d)

parakstītāju sniegtie dati tiek droši savākti un uzglabāti.

5.   Komisija līdz 2020. gada 1. janvārim pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem paredz tehniskās specifikācijas šā panta 4. punkta īstenošanas vajadzībām. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 22. pantā minēto pārbaudes procedūru.

Komisija var konsultēties ar Eiropas Savienības Tīklu un informācijas drošības aģentūru (ENISA) par to, kā izstrādāt pirmajā daļā minētās tehniskās specifikācijas.

6.   Ja paziņojumi par atbalstu tiek vākti, izmantojot individuālu vākšanas tiešsaistes sistēmu, vākšanas posms var sākties vienīgi tad, kad attiecībā uz minēto sistēmu ir izsniegts 3. punktā minētais sertifikāts.

7.   Šo pantu piemēro tikai iniciatīvām, kas saskaņā ar 6. pantu reģistrētas līdz 2022. gada 31. decembrim.

12. pants

Dalībvalstu veikta paziņojumu par atbalstu verificēšana un sertificēšana

1.   Katra dalībvalsts verificē un sertificē to, ka paziņojumi par atbalstu, kurus parakstījuši tās valstspiederīgie, atbilst šīs regulas normām (“atbildīgā dalībvalsts”).

2.   Trīs mēnešu laikā pēc vākšanas posma beigām, neskarot šā panta 3. punktu, organizatoru grupa iesniedz paziņojumus par atbalstu, kuri savākti tiešsaistē vai papīra formātā, atbildīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kas minētas 20. panta 2. punktā.

Organizatoru grupa paziņojumus par atbalstu kompetentajām iestādēm iesniedz tikai tad, ja ir sasniegts 3. pantā noteiktais minimālais parakstītāju skaits.

Paziņojumus par atbalstu katrai kompetentajai iestādei atbildīgajā dalībvalstī iesniedz tikai vienreiz, izmantojot V pielikumā ietverto veidlapu.

Paziņojumus par atbalstu, kas savākti tiešsaistē, iesniedz saskaņā ar elektronisku shēmu, ko publiskojusi Komisija.

Paziņojumus par atbalstu, kas savākti papīra formātā, un paziņojumus, kuri savākti tiešsaistē, izmantojot individuālu vākšanas tiešsaistes sistēmu, iesniedz atsevišķi.

3.   Komisija paziņojumus par atbalstu, kas savākti tiešsaistē, izmantojot centralizēto vākšanas tiešsaistes sistēmu, un tos, kuri savākti papīra formātā un augšupielādēti saskaņā ar 10. panta 3. punkta otro daļu, iesniedz atbildīgās dalībvalsts kompetentajai iestādei, tiklīdz organizatoru grupa V pielikumā pieejamo veidlapu ir iesniegusi atbildīgās dalībvalsts kompetentajai iestādei saskaņā ar šā panta 2. punktu.

Ja organizatoru grupa ir savākusi paziņojumus par atbalstu, izmantojot individuālu vākšanas tiešsaistes sistēmu, tā var lūgt Komisiju, lai tā šos paziņojumus par atbalstu iesniegtu atbildīgās dalībvalsts kompetentajai iestādei.

Komisija iesniedz paziņojumus par atbalstu saskaņā ar šā panta 2. punkta otro līdz ceturto daļu, izmantojot 4. panta 5. punktā minēto datņu apmaiņas pakalpojumu.

4.   Trīs mēnešu laikā pēc paziņojumu par atbalstu saņemšanas kompetentās iestādes tos verificē saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi, balstoties uz atbilstošām pārbaudēm, kurās var izmantot gadījumizlases.

Ja paziņojumi par atbalstu, kas savākti tiešsaistē un papīra formātā, tiek iesniegti atsevišķi, šis posms sākas, kad kompetentā iestāde ir saņēmusi visus paziņojumus par atbalstu.

Paziņojumu par atbalstu, kas savākti papīra formātā, verifikācijai parakstu autentiskuma noteikšana nepieciešama nav.

5.   Balstoties uz veikto verifikāciju, kompetentā iestāde sertificē derīgo paziņojumu par atbalstu skaitu par attiecīgo dalībvalsti. Šo sertifikātu bez maksas nogādā organizatoru grupai, izmantojot VI pielikumā ietverto paraugu.

Sertifikātā norāda to derīgo paziņojumu par atbalstu skaitu, kuri savākti papīra formātā un tiešsaistē, tai skaitā tos, kas savākti papīra formātā un augšupielādēti saskaņā ar 10. panta 3. punkta otro daļu.

13. pants

Iesniegšana Komisijai

Trīs mēnešu laikā pēc pēdējā 12. panta 5. punktā paredzētā sertifikāta iegūšanas organizatoru grupa iesniedz iniciatīvu Komisijai.

Organizatoru grupa iesniedz aizpildītu VII pielikumā ietverto veidlapu kopā ar 12. panta 5. punktā minēto sertifikātu kopijām papīra formātā vai elektroniski.

VII pielikumā ietverto veidlapu Komisija publisko reģistrā.

14. pants

Publikācija un atklāta uzklausīšana

1.   Kad Komisija saņem derīgu iniciatīvu, attiecībā uz kuru saskaņā ar 8.–12. pantu ir savākti un sertificēti paziņojumi par atbalstu, tā reģistrā nekavējoties publicē attiecīgu informāciju un iniciatīvu nosūta Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai, kā arī valstu parlamentiem.

2.   Trīs mēnešu laikā pēc iniciatīvas iesniegšanas organizatoru grupai tiek nodrošināta iespēja iepazīstināt ar iniciatīvu Eiropas Parlamenta rīkotā atklātā uzklausīšanā.

Eiropas Parlaments atklāto uzklausīšanu organizē savās telpās.

Uzklausīšanā Komisija tiek pārstāvēta atbilstīgā līmenī.

Padomei, citām Savienības iestādēm un padomdevējām struktūrām, valstu parlamentiem un pilsoniskajai sabiedrībai tiek nodrošināta iespēja piedalīties uzklausīšanā.

Eiropas Parlaments nodrošina attiecīgo publisko un privāto interešu līdzsvarotu pārstāvību.

3.   Eiropas Parlaments pēc atklātās uzklausīšanas novērtē iniciatīvai pausto politisko atbalstu.

15. pants

Komisijas novērtējums

1.   Viena mēneša laikā pēc iniciatīvas iesniegšanas saskaņā ar 13. pantu Komisija atbilstošā līmenī uzņem organizatoru grupu, lai dotu tai iespēju detalizēti izskaidrot iniciatīvas mērķus.

2.   Sešu mēnešu laikā pēc iniciatīvas publikācijas saskaņā ar 14. panta 1. punktu un pēc 14. panta 2. punktā minētās atklātās uzklausīšanas Komisija paziņojuma formā izklāsta savus juridiskos un politiskos secinājumus par iniciatīvu, pasākumus, kurus tā plāno veikt, ja tādi ir, un šādu pasākumu veikšanas vai neveikšanas iemeslus.

Ja Komisija paredz veikt pasākumus, reaģējot uz iniciatīvu, tostarp attiecīgā gadījumā pieņemt Savienības tiesību akta vienu vai vairākus priekšlikumus, paziņojumā izklāsta arī minēto pasākumu plānoto grafiku.

Šo paziņojumu tā nosūta organizatoru grupai, kā arī Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai un to publisko.

3.   Komisija un organizatoru grupa informē parakstītājus par reakciju uz iniciatīvu saskaņā ar 18. panta 2. un 3. punktu.

Komisija reģistrā un publiskajā Eiropas pilsoņu iniciatīvas tīmekļvietnē sniedz atjauninātu informāciju par to pasākumu īstenošanu, kas ir izklāstīti paziņojumā, kuru pieņēma, reaģējot uz iniciatīvu.

16. pants

Eiropas Parlamenta pasākumi, kurus veic pēc sekmīgām pilsoņu iniciatīvām

Eiropas Parlaments novērtē pasākumus, kuru Komisija ir veikusi tās paziņojuma, kas minēts 15. panta 2. punktā, rezultātā.

III NODAĻA

CITI NOTEIKUMI

17. pants

Pārredzamība

1.   Organizatoru grupa publicēšanai reģistrā un attiecīgā gadījumā savā kampaņas tīmekļvietnē sniedz skaidru, precīzu un visaptverošu informāciju par iniciatīvai sniegtā tā finansējuma avotiem, kas pārsniedz 500 EUR par sponsoru.

Deklarētie finansējuma un atbalsta avoti, tostarp sponsori, un atbilstošās summas ir skaidri identificējamas.

Organizatoru grupa sniedz arī informāciju par organizācijām, kas tai palīdz brīvprātīgi, ja šāds atbalsts nav izsakāms ekonomiskos skaitļos.

Šo informāciju atjaunina vismaz vienreiz divos mēnešos laikposmā no reģistrācijas dienas līdz dienai, kurā iniciatīva iesniegta Komisijai saskaņā ar 13. pantu. Komisija to dara publiski pieejamu skaidrā un piekļūstamā veidā reģistrā un publiskajā Eiropas pilsoņu iniciatīvas tīmekļvietnē.

2.   Komisijai ir tiesības pieprasīt, lai organizatoru grupa sniedz jebkādu papildinformāciju un precizējumu par saskaņā ar šo regulu deklarētā finansējuma un atbalsta avotiem.

3.   Komisija sniedz iespēju pilsoņiem iesniegt sūdzību par tās informācijas pilnīgumu un pareizību, kuru par finansējuma un atbalsta avotiem ir deklarējušas organizatoru grupas, un minētajā sakarā dara publiski pieejamu saziņas veidlapu reģistrā un publiskajā Eiropas pilsoņu iniciatīvas tīmekļvietnē.

Komisija var organizatoru grupai pieprasīt papildinformāciju par sūdzībām, kas ir saņemtas saskaņā ar šo punktu, un attiecīgā gadījumā reģistrā atjaunināt informāciju par deklarētajiem finansējuma un atbalsta avotiem.

18. pants

Komunikācija

1.   Komisija palielina sabiedrības informētību par Eiropas pilsoņu iniciatīvas esamību, mērķiem un darbību, izmantojot komunikācijas pasākumus un informēšanas kampaņas, tādējādi veicinot pilsoņu aktīvu līdzdalību Savienības politiskajās norisēs.

Eiropas Parlaments sekmē Komisijas komunikācijas darbības.

2.   Komunikācijas un informācijas pasākumu vajadzībām saistībā ar attiecīgo iniciatīvu, ja ir saņemta parakstītāja nepārprotama piekrišana, organizatoru grupa vai Komisija var iegūt viņa e-pasta adresi.

Potenciālie parakstītāji tiek informēti par to, ka viņu tiesības atbalstīt iniciatīvu nav atkarīgas no viņu piekrišanas savas e-pasta adreses iegūšanai.

3.   E-pasta adreses nedrīkst iegūt, izmantojot paziņojuma par atbalstu veidlapu. Tomēr tās drīkst iegūt vienlaikus ar paziņojuma par atbalstu vākšanu, ja vien tās tiek apstrādātas atsevišķi.

19. pants

Personas datu aizsardzība

1.   Organizatoru grupas pārstāvis ir datu pārzinis Regulas (ES) 2016/679 izpratnē attiecībā uz personas datu apstrādi, ja viņš vāc paziņojumus par atbalstu un iegūst e-pasta adreses un datus par iniciatīvu sponsoriem. Ja tiek izveidota šīs regulas 5. panta 7. punktā minētā juridiskā persona, tā ir uzskatāma par datu pārzini.

2.   Kompetentās iestādes, kas ir izraudzītas saskaņā ar šīs regulas 20. panta 2. punktu, ir datu pārziņi Regulas (ES) 2016/679 izpratnē attiecībā uz personas datu apstrādi paziņojumu par atbalstu verificēšanas un sertificēšanas nolūkos.

3.   Komisija ir datu pārzinis Regulas (ES) 2018/1725 izpratnē attiecībā uz personas datu apstrādi reģistrā, tiešsaistes sadarbības platformā, šīs regulas 10. pantā minētajā centralizētajā vākšanas tiešsaistes sistēmā un e-pasta adrešu iegūšanā.

4.   Personas datus, kas sniegti paziņojumu par atbalstu veidlapās, vāc tādas darbības vajadzībām, kura nepieciešama drošai vākšanai un glabāšanai saskaņā ar 9.–11. pantu, iesniegšanai dalībvalstīm, verificēšanai un sertificēšanai saskaņā ar 12. pantu un nepieciešamām kvalitātes pārbaudēm un statistiskajai analīzei.

5.   Organizatoru grupa un attiecīgā gadījumā Komisija visus paziņojumus par atbalstu, kuri parakstīti iniciatīvas ietvaros, un to kopijas iznīcina ne vēlāk kā viena mēneša laikā pēc iniciatīvas iesniegšanas Komisijai saskaņā ar 13. pantu vai ne vēlāk kā 21 mēneša laikā pēc vākšanas posma sākuma – atkarībā no tā, kurš datums ir agrāks. Tomēr, ja iniciatīva pēc vākšanas posma sākuma tiek atsaukta, paziņojumus par atbalstu un to kopijas iznīcina ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc 7. pantā minētā atsaukuma.

6.   Kompetentā iestāde iznīcina visus paziņojumus par atbalstu un to kopijas ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc 12. panta 5. punktā minētā sertifikāta izsniegšanas.

7.   Konkrētas iniciatīvas ietvaros paziņojumus par atbalstu un to kopijas var glabāt ilgāk par 5. un 6. punktā noteikto termiņu, ja tas nepieciešams ar attiecīgo iniciatīvu saistīta tiesas vai administratīvā procesa vajadzībām. Tos iznīcina ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc dienas, kurā minētais process tiek pabeigts ar galīgu nolēmumu.

8.   Komisija un organizatoru grupa ierakstus par e-pasta adresēm, kas iegūtas saskaņā ar 18. panta 2. punktu, iznīcina attiecīgi ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc iniciatīvas atsaukuma vai 12 mēnešus pēc vākšanas posma beigām vai pēc iniciatīvas iesniegšanas Komisijai. Tomēr, ja Komisija savā paziņojumā izklāsta pasākumus, kurus tā plāno veikt saskaņā ar 15. panta 2. punktu, ierakstus par e-pasta adresēm izdzēš ne vēlāk kā trīs gadus pēc paziņojuma publikācijas.

9.   Neskarot Regulā (ES) 2018/1725 paredzētās tiesības, organizatoru grupas dalībnieki ir tiesīgi pieprasīt savu personas datu dzēšanu no reģistra, ja kopš attiecīgās iniciatīvas reģistrācijas dienas ir pagājuši divi gadi.

20. pants

Kompetentās iestādes dalībvalstīs

1.   Regulas 11. panta vajadzībām katra dalībvalsts norīko vienu vai vairākas kompetentās iestādes, kas atbildīgas par 11. panta 3. punktā minētā sertifikāta izsniegšanu.

2.   Regulas 12. panta vajadzībām katra dalībvalsts izraugās vienu kompetento iestādi, kas atbildīga par paziņojumu par atbalstu verifikācijas procesa koordinēšanu un 12. panta 5. punktā minēto sertifikātu izsniegšanu.

3.   Dalībvalstis līdz 2020. gada 1. janvārim nosūta Komisijai to iestāžu nosaukumus un adreses, kuras izraudzītas saskaņā ar 1. un 2. punktu. Tās Komisiju informē arī par minētās informācijas atjaunināšanu.

Komisija saskaņā ar 1. un 2. punktu izraudzīto iestāžu nosaukumus un adreses publisko reģistrā.

21. pants

Informēšana par valstu noteikumiem

1.   Dalībvalstis līdz 2020. gada 1. janvārim informē Komisiju par konkrētajām normām, kuras pieņemtas šīs regulas īstenošanas nolūkā.

2.   Komisija šīs normas publisko reģistrā, izmantojot valodu, kurā attiecīgā dalībvalsts sniegusi 1. punktā minēto informāciju.

IV NODAĻA

DELEĢĒTIE AKTI UN ĪSTENOŠANAS AKTI

22. pants

Komiteju procedūra

1.   Šīs regulas 11. panta 5. punkta īstenošanā Komisijai palīdz komiteja. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.   Ja tie sniegta atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

23. pants

Deleģētās pilnvaras

Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 24. pantu, lai grozītu šīs regulas pielikumus, ievērojot šīs regulas noteikumu, kas attiecas uz minētajiem pielikumiem, darbības jomu.

24. pants

Deleģēšanas īstenošana

1.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Pilnvaras pieņemt 23. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no 2019. gada 6. jūnija.

3.   Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 23. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.   Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, kurus katra dalībvalsts iecēlusi saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

5.   Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

6.   Saskaņā ar 23. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

V NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

25. pants

Pārskatīšana

Komisija regulāri pārskata Eiropas pilsoņu iniciatīvas darbību un ne vēlāk kā 2024. gada 1. janvārī un turpmāk ik pēc četriem gadiem iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šīs regulas piemērošanu. Minētajos ziņojumos atspoguļo arī minimālo vecumu, no kura dalībvalstīs var atbalstīt Eiropas pilsoņu iniciatīvas. Ziņojumus publisko.

26. pants

Atcelšana

Regulu (ES) Nr. 211/2011 atceļ ar 2020. gada 1. janvāri.

Atsauces uz atcelto Regulu (ES) Nr. 211/2011 uzskata par atsaucēm uz šo regulu.

27. pants

Pārejas noteikumi

Regulas (ES) Nr. 211/2011 5. līdz 9. pantu turpina piemērot pēc 2020. gada 1. janvāra tām Eiropas pilsoņu iniciatīvām, kuras reģistrētas pirms 2020. gada 1. janvāra.

28. pants

Stāšanās spēkā un piemērojamība

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no 2020. gada 1. janvāra.

Tomēr 9. panta 4. punktu, 10. pantu, 11. panta 5. punktu un 20.–24. pantu piemēro no dienas, kad stājas spēkā šī regula.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Strasbūrā, 2019. gada 17. aprīlī

Eiropas Parlamenta vārdā –

priekšsēdētājs

A. TAJANI

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

G. CIAMBA


(1)  OV C 237, 6.7.2018., 74. lpp.

(2)  OV C 247, 13.7.2018., 62. lpp.

(3)  Eiropas Parlamenta 2019. gada 12. marta nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2019. gada 9. aprīļa lēmums.

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 211/2011 (2011. gada 16. februāris) par pilsoņu iniciatīvu (OV L 65, 11.3.2011., 1. lpp.).

(5)  Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 1179/2011 (2011. gada 17. novembris), ar ko nosaka tehniskās specifikācijas vākšanas tiešsaistes sistēmām saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 211/2011 par pilsoņu iniciatīvu (OV L 301, 18.11.2011., 3. lpp.).

(6)  OV C 355, 20.10.2017., 17. lpp.

(7)  2017/2024 (INL).

(8)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).

(9)  Komisijas Lēmums (ES, Euratom) 2017/46 (2017. gada 10. janvāris) par komunikācijas un informācijas sistēmu drošību Eiropas Komisijā (OV L 6, 11.1.2017., 40. lpp.).

(10)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 910/2014 (2014. gada 23. jūlijs) par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū un ar ko atceļ Direktīvu 1999/93/EK (OV L 257, 28.8.2014., 73. lpp.).

(11)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1725 (2018. gada 23. oktobris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un par šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 45/2001 un Lēmumu Nr. 1247/2002/EK (OV L 295, 21.11.2018., 39. lpp.).

(12)  OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.

(13)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).

(14)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp.).

(15)  Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2015/1501 (2015. gada 8. septembris) par sadarbspējas sistēmu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū 12. panta 8. punktu (OV L 235, 9.9.2015., 1. lpp.).


I PIELIKUMS

MINIMĀLAIS PARAKSTĪTĀJU SKAITS KATRĀ DALĪBVALSTĪ

Beļģija

15 771

Bulgārija

12 767

Čehija

15 771

Dānija

9 763

Vācija

72 096

Igaunija

4 506

Īrija

8 261

Grieķija

15 771

Spānija

40 554

Francija

55 574

Horvātija

8 261

Itālija

54 823

Kipra

4 506

Latvija

6 008

Lietuva

8 261

Luksemburga

4 506

Ungārija

15 771

Malta

4 506

Nīderlande

19 526

Austrija

13 518

Polija

38 301

Portugāle

15 771

Rumānija

24 032

Slovēnija

6 008

Slovākija

9 763

Somija

9 763

Zviedrija

15 020

Apvienotā Karaliste

54 823


II PIELIKUMS

INICIATĪVAS REĢISTRĒŠANAI NEPIECIEŠAMĀ INFORMĀCIJA

1.

Iniciatīvas nosaukums; ne vairāk kā 100 rakstzīmju (*1).

2.

Tās iniciatīvas mērķi, attiecībā uz kuriem Komisija tiek aicināta rīkoties; ne vairāk kā 1 100 rakstzīmju bez atstarpēm (vidējais koriģētais lielums attiecībā uz katru valodu (*1)).

Organizatoru grupa var pievienot pielikumu, kurā izklāstīti iniciatīvas priekšmets, mērķi un priekšvēsture; ne vairāk kā 5 000 rakstzīmju bez atstarpēm (vidējais koriģētais lielums attiecībā uz katru valodu (*1)).

Organizatoru grupa var sniegt papildinformāciju par iniciatīvas priekšmetu, mērķiem un priekšvēsturi. Ja organizatoru grupa vēlas, tā var iesniegt arī tiesību akta projektu.

3.

Līgumu noteikumi, kas organizatoru grupas ieskatā attiecas uz ierosināto rīcību.

4.

Organizatoru grupas septiņu dalībnieku, kuri dzīvo septiņās dažādās dalībvalstīs, pilns vārds, uzvārds, pasta adrese, valstspiederība un dzimšanas datums, konkrēti norādot pārstāvi un vietnieku, kā arī viņu e-pasta adreses un tālruņa numurus (1).

Ja pārstāvis un/vai vietnieks nav viens no septiņiem dalībniekiem, kas minēti pirmajā daļā, viņu pilns vārds, uzvārds, pasta adrese, valstspiederība, dzimšanas datums, e-pasta adrese un tālruņa numurs.

5.

Dokumenti, kas apliecina katra no 4. punktā minētajiem septiņiem dalībniekiem, kā arī pārstāvja un vietnieka, ja viņu nav starp šiem septiņiem dalībniekiem, pilnu vārdu, uzvārdu, pasta adresi, valstspiederību un dzimšanas datumu.

6.

Organizatoru grupas pārējo dalībnieku vārdi un uzvārdi.

7.

Situācijā, kas minēta Regulas (ES) 2019/788 5. panta 7. punktā, attiecīgā gadījumā dokumenti, kuri apliecina juridiskās personas izveidi saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem ar mērķi pārvaldīt konkrētu iniciatīvu un to, ka organizatoru grupas dalībnieks, kas izraudzīts par tās pārstāvi, ir pilnvarots rīkoties juridiskās personas vārdā.

8.

Visi iniciatīvas atbalsta un finansējuma avoti tās reģistrācijas brīdī.

(*1)  Komisija nodrošina šīs informācijas tulkojumu visās Savienības iestāžu oficiālajās valodās attiecībā uz visām reģistrētajām iniciatīvām.

(1)  Komisijas tiešsaistes reģistrā tiks publiskoti tikai organizatoru grupas dalībnieku pilni vārdi un uzvārdi, pārstāvja dzīvesvietas valsts vai attiecīgā gadījumā juridiskās personas nosaukums un juridiskās adreses atrašanās vietas valsts, kontaktpersonu e-pasta adreses un informācija par atbalsta un finansējuma avotiem. Datu subjekti ir tiesīgi iebilst pret viņu personas datu publiskošanu, ja tam ir svarīgs un likumīgs pamatojums, kurš saistīts ar viņu konkrēto stāvokli.


III PIELIKUMS

PAZIŅOJUMA PAR ATBALSTU VEIDLAPA – A daļa (1)

(dalībvalstīm, kurās nav nepieciešams norādīt personas kodu/personu apliecinoša dokumenta numuru)

Obligāti jāaizpilda visas šīs veidlapas ailes.

IEPRIEKŠ AIZPILDA ORGANIZATORU GRUPA:

1.

Visi šīs veidlapas parakstītāji ir norādītās dalībvalsts pilsoņi:

Katrā sarakstā norādiet tikai vienu dalībvalsti.

2.

Eiropas Komisijas piešķirtais reģistrācijas numurs:

3.

Vākšanas posma sākumdatums un beigu datums:

4.

Šīs iniciatīvas tīmekļa adrese Eiropas Komisijas reģistrā:

5.

Iniciatīvas nosaukums:

6.

Iniciatīvas mērķi:

7.

Reģistrēto kontaktpersonu vārdi, uzvārdi un e-pasta adreses:

[Regulas (ES) 2019/788 5. panta 7. punktā minētajā situācijā attiecīgā gadījumā turklāt: juridiskās personas nosaukums un valsts, kurā atrodas tās juridiskā adrese]:

8.

Šīs iniciatīvas tīmekļvietne (ja tāda ir):

DRUKĀTIEM BURTIEM AIZPILDA PARAKSTĪTĀJI:

“Ar šo apliecinu, ka informācija, ko sniedzu šajā veidlapā, ir pareiza un ka vēl neesmu atbalstījis šo iniciatīvu.”

Visi vārdi

Uzvārdi

DZĪVESVIETA (2)

(iela, numurs, pasta indekss, pilsēta, valsts)

Dzimšanas datums

Datums

Paraksts (3)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Paziņojums par privātumu (4) attiecībā uz papīra formātā vai ar individuālu vākšanas tiešsaistes sistēmu savāktajiem paziņojumiem par atbalstu:

 

Saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679 (Vispārīgā datu aizsardzības regula) šajā veidlapā sniegtie jūsu personas dati tiks izmantoti tikai iniciatīvas atbalstam un darīti pieejami kompetentajām valsts iestādēm verifikācijas un sertifikācijas vajadzībām. Jums ir tiesības pieprasīt šīs iniciatīvas organizatoru grupai nodrošināt piekļuvi jūsu personas datiem, šo datu labošanu, dzēšanu vai apstrādes ierobežošanu.

 

Jūsu datus organizatoru grupa glabās maksimālo glabāšanas laikposmu, proti, vienu mēnesi pēc iniciatīvas iesniegšanas Eiropas Komisijai vai 21 mēnesi pēc vākšanas perioda sākuma – atkarībā no tā, kas ir agrāk. Tos var saglabāt ilgāk par šiem laikposmiem administratīvā vai tiesas procesa gadījumā uz laiku, kas nepārsniedz vienu mēnesi pēc minētā procesa pabeigšanas dienas.

 

Neskarot tiesību aizsardzību administratīvā kārtā vai tiesā, jums ir tiesības jebkurā brīdī iesniegt sūdzību datu aizsardzības iestādē, jo īpaši tajā dalībvalstī, kurā ir jūsu pastāvīgā dzīvesvieta, darbavieta vai iespējamā pārkāpuma izdarīšanas vieta, ja uzskatāt, ka jūsu personas dati ir apstrādāti nelikumīgi.

 

Iniciatīvas organizatoru grupas pārstāvis vai attiecīgā gadījumā tās izveidotā juridiskā persona ir datu pārzinis Vispārīgās datu aizsardzības regulas izpratnē, un ar to var sazināties, izmantojot šajā veidlapā sniegto kontaktinformāciju.

 

Datu aizsardzības speciālista (ja tāds ir) kontaktinformācija ir pieejama šīs veidlapas 4. punktā norādītajā šīs iniciatīvas tīmekļa adresē Eiropas Komisijas reģistrā.

 

Ar tās valsts iestādes kontaktinformāciju, kas saņems un apstrādās jūsu personas datus, un valsts datu aizsardzības iestāžu kontaktinformāciju var iepazīties: http://ec.europa.eu/citizens-initiative/public/data-protection?lg=lv.

Paziņojums par privātumu attiecībā uz paziņojumiem par atbalstu, kas savākti, izmantojot centralizēto vākšanas tiešsaistes sistēmu:

 

Saskaņā ar Regulu (ES) 2018/1725 un Regulu (ES) 2016/679 (Vispārīgā datu aizsardzības regula) šajā veidlapā sniegtie jūsu personas dati tiks izmantoti tikai iniciatīvas atbalstam un darīti pieejami kompetentajām valsts iestādēm verifikācijas un sertifikācijas vajadzībām. Jums ir tiesības pieprasīt Eiropas Komisijai un iniciatīvas organizatoru grupas pārstāvim vai attiecīgā gadījumā tās izveidotajai juridiskai personai piekļuvi jūsu personas datiem, šo datu labošanu, dzēšanu un apstrādes ierobežošanu.

 

Jūsu datus Eiropas Komisija glabās maksimālo glabāšanas laikposmu, proti, vienu mēnesi pēc iniciatīvas iesniegšanas Eiropas Komisijai vai 21 mēnesi pēc vākšanas perioda sākuma – atkarībā no tā, kas ir agrāk. Tos var saglabāt ilgāk par šiem laikposmiem administratīvā vai tiesas procesa gadījumā uz laiku, kas nepārsniedz vienu mēnesi pēc minētā procesa pabeigšanas dienas.

 

Neskarot tiesību aizsardzību administratīvā kārtā vai tiesā, jums ir tiesības jebkurā brīdī iesniegt sūdzību Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājam vai datu aizsardzības iestādē, jo īpaši tajā dalībvalstī, kurā ir jūsu pastāvīgā dzīvesvieta, darbavieta vai iespējamā pārkāpuma izdarīšanas vieta, ja uzskatāt, ka jūsu personas dati ir apstrādāti nelikumīgi.

 

Eiropas Komisija un iniciatīvas organizatoru grupas pārstāvis vai attiecīgā gadījumā tās izveidotā juridiskā persona ir kopīgi pārziņi Regulas (ES) 2018/1725 un Vispārīgās datu aizsardzības regulas izpratnē, un ar tiem var sazināties, izmantojot šajā veidlapā sniegto kontaktinformāciju.

 

Organizatoru grupas datu aizsardzības speciālista (ja tāds ir) kontaktinformācija ir pieejama šīs veidlapas 4. punktā norādītajā šīs iniciatīvas tīmekļa adresē Eiropas Komisijas reģistrā.

 

Ar Eiropas Komisijas datu aizsardzības speciālista kontaktinformāciju, tās valsts iestādes kontaktinformāciju, kas saņems un apstrādās jūsu personas datus, Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja un valsts datu aizsardzības iestāžu kontaktinformāciju var iepazīties: http://ec.europa.eu/citizens-initiative/public/data-protection?lg=lv.

PAZIŅOJUMA PAR ATBALSTU VEIDLAPA – B daļa (5)

(dalībvalstīm, kurās jānorāda personas kods/personu apliecinoša dokumenta numurs)

Obligāti jāaizpilda visas šīs veidlapas ailes.

IEPRIEKŠ AIZPILDA ORGANIZATORU GRUPA:

1.

Visi šīs veidlapas parakstītāji ir norādītās dalībvalsts pilsoņi:

Katrā sarakstā norādiet tikai vienu dalībvalsti.

Skatīt Eiropas Komisijas Eiropas pilsoņu iniciatīvas tīmekļvietni attiecībā uz personas kodiem/personu apliecinošu dokumentu numuriem, no kuriem ir jānorāda viens.

2.

Eiropas Komisijas piešķirtais reģistrācijas numurs:

3.

Vākšanas posma sākumdatums un beigu datums:

4.

Šīs iniciatīvas tīmekļa adrese Eiropas Komisijas reģistrā:

5.

Iniciatīvas nosaukums:

6.

Iniciatīvas mērķi:

7.

Reģistrēto kontaktpersonu vārds, uzvārds un e-pasta adrese:

[Regulas (ES) 2019/788 5. panta 7. punktā minētajā situācijā attiecīgā gadījumā turklāt: juridiskās personas nosaukums un valsts, kurā atrodas tās juridiskā adrese]:

8.

Šīs iniciatīvas tīmekļvietne (ja tāda ir):

DRUKĀTIEM BURTIEM AIZPILDA PARAKSTĪTĀJI:

“Ar šo apliecinu, ka informācija, ko sniedzu šajā veidlapā, ir pareiza un ka vēl neesmu atbalstījis šo iniciatīvu.”

Visi vārdi

Uzvārdi

PERSONAS KODS / PERSONU APLIECINOŠA DOKUMENTA NUMURS

Personas identifikācijas numura vai dokumenta veids

Datums

PARAKSTS (6)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Paziņojums par privātumu (7) attiecībā uz papīra formātā vai ar individuālu vākšanas tiešsaistes sistēmu savāktajiem paziņojumiem par atbalstu:

 

Saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679 (Vispārīgā datu aizsardzības regula) šajā veidlapā sniegtie jūsu personas dati tiks izmantoti tikai iniciatīvas atbalstam un darīti pieejami kompetentajām valsts iestādēm verifikācijas un sertifikācijas vajadzībām. Jums ir tiesības pieprasīt šīs iniciatīvas organizatoru grupai nodrošināt piekļuvi jūsu personas datiem, šo datu labošanu, dzēšanu vai apstrādes ierobežošanu.

 

Jūsu datus organizatoru grupa glabās maksimālo glabāšanas laikposmu, proti, vienu mēnesi pēc iniciatīvas iesniegšanas Eiropas Komisijai vai 21 mēnesi pēc vākšanas perioda sākuma – atkarībā no tā, kas ir agrāk. Tos var saglabāt ilgāk par šiem laikposmiem administratīvā vai tiesas procesa gadījumā uz laiku, kas nepārsniedz vienu mēnesi pēc minētā procesa pabeigšanas dienas.

 

Neskarot tiesību aizsardzību administratīvā kārtā vai tiesā, jums ir tiesības jebkurā brīdī iesniegt sūdzību datu aizsardzības iestādē, jo īpaši tajā dalībvalstī, kurā ir jūsu pastāvīgā dzīvesvieta, darbavieta vai iespējamā pārkāpuma izdarīšanas vieta, ja uzskatāt, ka jūsu personas dati ir apstrādāti nelikumīgi.

 

Iniciatīvas organizatoru grupas pārstāvis vai attiecīgā gadījumā tās izveidotā juridiskā persona ir datu pārzinis Vispārīgās datu aizsardzības regulas izpratnē, un ar to var sazināties, izmantojot šajā veidlapā sniegto kontaktinformāciju.

 

Datu aizsardzības speciālista (ja tāds ir) kontaktinformācija ir pieejama šīs veidlapas 4. punktā norādītajā šīs iniciatīvas tīmekļa adresē Eiropas Komisijas reģistrā.

 

Ar tās valsts iestādes kontaktinformāciju, kas saņems un apstrādās jūsu personas datus, un valsts datu aizsardzības iestāžu kontaktinformāciju var iepazīties: http://ec.europa.eu/citizens-initiative/public/data-protection?lg=lv.

Paziņojums par privātumu attiecībā uz paziņojumiem par atbalstu, kas savākti, izmantojot centralizēto vākšanas tiešsaistes sistēmu:

 

Saskaņā ar Regulu (ES) 2018/1725 un Regulu (ES) 2016/679 (Vispārīgā datu aizsardzības regula) šajā veidlapā sniegtie jūsu personas dati tiks izmantoti tikai iniciatīvas atbalstam un darīti pieejami kompetentajām valsts iestādēm verifikācijas un sertifikācijas vajadzībām. Jums ir tiesības pieprasīt Eiropas Komisijai un iniciatīvas organizatoru grupas pārstāvim vai attiecīgā gadījumā tās izveidotajai juridiskai personai piekļuvi jūsu personas datiem, šo datu labošanu, dzēšanu un apstrādes ierobežošanu.

 

Jūsu datus Eiropas Komisija glabās maksimālo glabāšanas laikposmu, proti, vienu mēnesi pēc iniciatīvas iesniegšanas Eiropas Komisijai vai 21 mēnesi pēc vākšanas perioda sākuma – atkarībā no tā, kas ir agrāk. Tos var saglabāt ilgāk par šiem laikposmiem administratīvā vai tiesas procesa gadījumā uz laiku, kas nepārsniedz vienu mēnesi pēc minētā procesa pabeigšanas dienas.

 

Neskarot tiesību aizsardzību administratīvā kārtā vai tiesā, jums ir tiesības jebkurā brīdī iesniegt sūdzību Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājam vai datu aizsardzības iestādē, jo īpaši tajā dalībvalstī, kurā ir jūsu pastāvīgā dzīvesvieta, darbavieta vai iespējamā pārkāpuma izdarīšanas vieta, ja uzskatāt, ka jūsu personas dati ir apstrādāti nelikumīgi.

 

Eiropas Komisija un iniciatīvas organizatoru grupas pārstāvis vai attiecīgā gadījumā tās izveidotā juridiskā persona ir kopīgi pārziņi Regulas (ES) 2018/1725 un Vispārīgās datu aizsardzības regulas izpratnē, un ar tiem var sazināties, izmantojot šajā veidlapā sniegto kontaktinformāciju.

 

Organizatoru grupas datu aizsardzības speciālista (ja tāds ir) kontaktinformācija ir pieejama šīs veidlapas 4. punktā norādītajā šīs iniciatīvas tīmekļa adresē Eiropas Komisijas reģistrā.

 

Ar Eiropas Komisijas datu aizsardzības speciālista kontaktinformāciju, tās valsts iestādes kontaktinformāciju, kas saņems un apstrādās jūsu personas datus, Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja un valsts datu aizsardzības iestāžu kontaktinformāciju var iepazīties: http://ec.europa.eu/citizens-initiative/public/data-protection?lg=lv.


(1)  Veidlapu drukā uz vienas lapas. Organizatoru grupa var izmantot divpusēju lapu. Lai centralizētajā vākšanas tiešsaistes sistēmā augšupielādētu paziņojumus par atbalstu, kuri savākti papīra formātā, izmanto kodu, ko piešķīrusi Eiropas Komisija.

(2)  Vācijas valstspiederīgie, kuri pastāvīgi uzturas ārpus valsts, tikai tad, ja viņi savā atbildīgajā Vācijas diplomātiskajā ārvalstu pārstāvniecībā ir reģistrējuši savu pašreizējo pastāvīgo dzīvesvietu.

(3)  Paraksts nav obligāts, ja veidlapa tiek iesniegta tiešsaistē, izmantojot Regulas (ES) 2019/788 10. pantā minēto centralizēto vākšanas tiešsaistes sistēmu vai minētas regulas 11. pantā minēto individuālo vākšanas tiešsaistes sistēmu.

(4)  Atkarībā no paziņojumu vākšanas veida izmanto tikai vienu no divām ierosinātajām paziņojuma par privātumu redakcijām.

(5)  Veidlapu drukā uz vienas lapas. Organizatoru grupa var izmantot divpusēju lapu. Lai centralizētajā vākšanas tiešsaistes sistēmā augšupielādētu paziņojumus par atbalstu, kuri savākti papīra formātā, izmanto kodu, ko piešķīrusi Eiropas Komisija.

(6)  Paraksts nav obligāts, ja veidlapa tiek iesniegta tiešsaistē, izmantojot Regulas (ES) 2019/788 10. pantā minēto centralizēto vākšanas tiešsaistes sistēmu vai minētās regulas 11. pantā minēto individuālo vākšanas tiešsaistes sistēmu.

(7)  Atkarībā no paziņojumu vākšanas veida izmanto tikai vienu no divām ierosinātajām paziņojuma par privātumu redakcijām.


IV PIELIKUMS

SERTIFIKĀTS, KAS APSTIPRINA VĀKŠANAS TIEŠSAISTES SISTĒMAS ATBILSTĪBU EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULAI (ES) 2019/788 (2019. GADA 17. APRĪLIS) PAR EIROPAS PILSOŅU INICIATĪVU

… (dalībvalsts nosaukums) … (kompetentās iestādes nosaukums) ar šo apliecina, ka individuālā vākšanas tiešsaistes sistēma … (tīmekļvietnes adrese), ko izmanto paziņojumu par atbalstu … (iniciatīvas nosaukums) ar reģistrācijas numuru … (iniciatīvas reģistrācijas numurs) vākšanai, atbilst attiecīgajiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2019/788 (2019. gada 17. aprīlis) par Eiropas pilsoņu iniciatīvu noteikumiem.

Datums, paraksts un kompetentās iestādes oficiālais zīmogs:


V PIELIKUMS

VEIDLAPA PAZIŅOJUMU PAR ATBALSTU IESNIEGŠANAI DALĪBVALSTU KOMPETENTAJĀM IESTĀDĒM

1.

Kontaktpersonu (organizatoru grupas pārstāvja un vietnieka) vai juridiskās personas, kas pārvalda iniciatīvu, un tās pārstāvja pilni vārdi, uzvārdi, attiecīgā gadījumā – nosaukums, pasta adreses un e-pasta adreses:

2.

Iniciatīvas nosaukums:

3.

Komisijas piešķirtais reģistrācijas numurs:

4.

Reģistrācijas datums:

5.

To parakstītāju skaits, kuri ir (dalībvalsts nosaukums) valstspiederīgie:

6.

Savākto paziņojumu par atbalstu kopējais skaits:

7.

To dalībvalstu skaits, kurās ir sasniegta robežvērtība:

8.

Pielikumi:

(Pievieno visus paziņojumus par atbalstu, kas saņemti no parakstītājiem, kuri ir attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgie.

Attiecīgā gadījumā pievieno attiecīgo sertifikātu par individuālās vākšanas tiešsaistes sistēmas atbilstību Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2019/788 (2019. gada 17. aprīlis) par Eiropas pilsoņu iniciatīvu.)

9.

Ar šo apliecinu, ka informācija, kas sniegta šajā veidlapā, ir pareiza un ka paziņojumi par atbalstu ir savākti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2019/788 (2019. gada 17. aprīlis) par Eiropas pilsoņu iniciatīvu 9. pantu.

10.

Datums un vienas kontaktpersonas (pārstāvja/vietnieka (1)) vai juridiskās personas pārstāvja paraksts:

(1)  Lieko svītrot.


VI PIELIKUMS

SERTIFIKĀTS, KAS APSTIPRINA … (DALĪBVALSTS NOSAUKUMS) SAVĀKTO DERĪGO PAZIŅOJUMU PAR ATBALSTU SKAITU

… (dalībvalsts nosaukums) … (kompetentās iestādes nosaukums) pēc nepieciešamās verifikācijas veikšanas, kas paredzēta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2019/788 (2019. gada 17. aprīlis) par Eiropas pilsoņu iniciatīvu 12. pantā, ar šo apstiprina, ka … (derīgo paziņojumu par atbalstu skaits) paziņojumi par atbalstu iniciatīvai, kurai piešķirts reģistrācijas numurs … (iniciatīvas reģistrācijas numurs), ir derīgi saskaņā ar minētās regulas noteikumiem.

Datums, paraksts un oficiālais zīmogs


VII PIELIKUMS

VEIDLAPA INICIATĪVAS IESNIEGŠANAI EIROPAS KOMISIJAI

1.

Iniciatīvas nosaukums:

2.

Komisijas piešķirtais reģistrācijas numurs:

3.

Reģistrācijas datums:

4.

Saņemto derīgo paziņojumu par atbalstu skaits (jābūt vismaz vienam miljonam):

5.

Parakstītāju skaits, kas apliecināts katrā dalībvalstī:

 

BE

BG

CZ

DK

DE

EE

IE

EL

ES

FR

HR

IT

CY

LV

LT

LU

Parakstītāju skaits

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

HU

MT

NL

AT

PL

PT

RO

SI

SK

FI

SE

UK

KOPĀ

Parakstītāju skaits

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

6.

Kontaktpersonu (organizatoru grupas pārstāvja un vietnieka) (1) vai juridiskās personas, kas pārvalda iniciatīvu, un tās pārstāvja pilni vārdi, uzvārdi, attiecīgā gadījumā – nosaukums, pasta adreses un e-pasta adreses:

7.

Norādīt visus iniciatīvas vajadzībām saņemtā atbalsta un finansējuma avotus, kā arī finansiālā atbalsta apmēru kas saņemts līdz iesniegšanas brīdim.

8.

Ar šo apliecinu, ka informācija, kas sniegta šajā veidlapā, ir pareiza un ka ir ievērotas visas attiecīgās procedūras un nosacījumi, kuri izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2019/788 (2019. gada 17. aprīlis) par Eiropas pilsoņu iniciatīvu.

Datums un vienas kontaktpersonas (pārstāvja/vietnieka (2)) vai juridiskās personas pārstāvja paraksts:

9.

Pielikumi: (Pievienojiet visus sertifikātus)

(1)  Komisijas tiešsaistes reģistrā tiks publiskoti tikai organizatoru grupas dalībnieku pilni vārdi un uzvārdi, pārstāvja dzīvesvietas valsts vai attiecīgā gadījumā juridiskās personas nosaukums un juridiskās adreses atrašanās vietas valsts, kontaktpersonu e-pasta adreses un informācija par atbalsta un finansējuma avotiem. Datu subjekti ir tiesīgi iebilst pret viņu personas datu publiskošanu, ja tam ir svarīgs un likumīgs pamatojums, kurš saistīts ar viņu konkrēto stāvokli.

(2)  Lieko svītrot.


DIREKTĪVAS

17.5.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 130/82


EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA (ES) 2019/789

(2019. gada 17. aprīlis),

ar ko paredz noteikumus par to, kā īstenojamas autortiesības un blakustiesības, kuras piemēro noteiktām raidorganizāciju tiešsaistes pārraidēm un televīzijas un radio programmu retranslācijām, un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/83/EEK

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 53. panta 1. punktu un 62. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (2),

tā kā:

(1)

Lai sekmētu iekšējā tirgus pienācīgu darbību, ir nepieciešams visā Savienībā esošo lietotāju interesēs nodrošināt tādu televīzijas un radio programmu plašāku izplatīšanu, kuru izcelsme ir citās dalībvalstīs, atvieglinot iespēju licencēt autortiesības un blakustiesības uz noteikta veida televīzijas un radio programmu raidījumos ietvertiem darbiem un blakustiesību objektiem. Televīzijas un radio programmas ir svarīgi kultūras un valodu daudzveidības, sociālās kohēzijas un informācijas piekļūstamības palielināšanas līdzekļi.

(2)

Digitālo tehnoloģiju un interneta attīstība ir mainījusi televīzijas un radio programmu izplatīšanu un piekļuvi tām. Lietotāji arvien vairāk sagaida, ka viņiem būs piekļuve televīzijas un radio programmām gan tiešraidē, gan pēc pieprasījuma, izmantojot tādus tradicionālos kanālus kā satelīts vai kabelis, kā arī ar tiešsaistes pakalpojumu starpniecību. Tādējādi raidorganizācijas arvien vairāk papildus saviem televīzijas un radio programmu raidījumiem piedāvā šādu apraidi papildinošus tiešsaistes pakalpojumus, piemēram, simultānraides un arhīvtelevīzijas pakalpojumus. Retranslācijas pakalpojumu operatori, kas TV un radio programmu raidījumus sakopo paketēs un nepārveidotus un nesaīsinātus sniedz lietotājiem vienlaicīgi ar sākotnējo raidījuma pārraidīšanu, izmanto dažādus retranslācijas paņēmienus, piemēram, kabeli, satelītu, digitālo zemes apraidi un mobilos vai slēgtus uz IP balstītos tīklus, kā arī atvērto internetu. Turklāt operatoriem, kas lietotājiem izplata televīzijas un radio programmas, ir dažādas iespējas iegūt raidorganizāciju programmas saturošus signālus, tostarp izmantojot tiešu signāla pievadīšanu. Ir aizvien pieaugošs lietotāju pieprasījums piekļuvei TV un radio programmu raidījumiem, kuru izcelsme ir ne tikai pašu dalībvalstī, bet arī citās Savienības dalībvalstīs. Šādu lietotāju vidū ir Savienības valodu minoritāšu pārstāvji, kā arī personas, kas dzīvo dalībvalstī, kura nav viņu izcelsmes dalībvalsts.

(3)

Raidorganizācijas katru dienu daudzas stundas raida televīzijas un radio programmas. Šīm programmām ir daudzveidīgs saturs, piemēram, audiovizuāli darbi, mūzikas darbi, literāri vai grafiski darbi, kas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem ir aizsargāti ar autortiesībām vai blakustiesībām vai abām. Tā rezultātā tiesības ar daudziem tiesību īpašniekiem par dažādām darbu un blakustiesību objektu kategorijām jākārto sarežģītā procesā. Bieži vien tiesības jānokārto īsā laikā, jo īpaši, ja tiek gatavotas tādas programmas kā ziņu vai aktuālo notikumu programmas. Lai raidorganizācijas savus tiešsaistes pakalpojumus varētu darīt pieejamus pāri robežām, tām nepieciešamas vajadzīgās tiesības uz darbiem un blakustiesību objektiem visās attiecīgajās teritorijās, kas šādu tiesību nokārtošanu padara vēl sarežģītāku.

(4)

Retranslācijas pakalpojumu operatori parasti piedāvā vairākas programmas, kas satur lielu skaitu darbu un blakustiesību objektu, un tiem nepieciešamās licences jāiegūst ļoti īsā laikā, tāpēc viņiem tiesību nokārtošana ir būtisks slogs. Pastāv arī risks, ka autoru, producentu un citu tiesību īpašnieku darbus un blakustiesību objektus izmanto bez atļaujas vai bez pienācīgas atlīdzības maksāšanas. Šādai atlīdzībai par viņu darbu un blakustiesību objektu retranslāciju ir svarīga nozīme, lai nodrošinātu, ka ir daudzveidīgs satura piedāvājums, kas ir arī patērētāju interesēs.

(5)

Tiesības uz darbiem un blakustiesību objektiem ir cita starpā saskaņotas ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/29/EK (3) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/115/EK (4), kas tiesību īpašniekiem nodrošina augstu aizsardzības līmeni.

(6)

Padomes Direktīva 93/83/EEK (5) atvieglina citās dalībvalstīs tapušu televīzijas un radio programmu satelītapraidi pāri robežām un retranslāciju pa kabeli. Tomēr minētās direktīvas noteikumi par raidorganizāciju pārraidēm attiecas tikai uz pārraidīšanu ar satelīta starpniecību un tādējādi neattiecas uz apraidi papildinošiem tiešsaistes pakalpojumiem. Turklāt noteikumi par citās dalībvalstīs tapušu televīzijas un radio programmu retranslācijām attiecas tikai uz vienlaicīgu, bez pārveidojumiem un īsinājumiem veiktu retranslēšanu pa kabeli vai mikroviļņu sistēmām un neattiecas uz retranslācijām ar citu tehnoloģiju palīdzību.

(7)

Tādējādi tas, kā pāri robežām tiek sniegti apraidi papildinoši tiešsaistes pakalpojumi un retranslētas tādas televīzijas un radio programmas, kuru izcelsme ir citās dalībvalstīs, būtu jāatvieglina, pielāgojot tiesisko regulējumu, kas reglamentē šādai darbībai būtisko autortiesību un blakustiesību īstenošanu. Minētā pielāgošana būtu jāveic, ņemot vērā radoša satura un jo īpaši audiovizuālu darbu finansēšanu un producēšanu.

(8)

Šai direktīvai būtu jāaptver raidorganizācijas piedāvātie papildinošie tiešsaistes pakalpojumi, kam ir skaidra un subordinēta saikne ar raidorganizācijas raidījumiem. Minētie pakalpojumi ietver pakalpojumus, kas sniedz piekļuvi televīzijas un radio programmām stingri noteiktā lineārā veidā vienlaicīgi ar raidījumu, un pakalpojumi, kas noteiktā laikā pēc raidījuma sniedz piekļuvi televīzijas un radio programmām, kuras iepriekš raidorganizācija ir raidījusi (tā sauktie arhīvtelevīzijas pakalpojumi). Pie papildinošiem tiešsaistes pakalpojumiem, uz ko attiecas šī direktīva, pieder arī pakalpojumi, kas sniedz piekļuvi tādam materiālam, kurš bagātina vai citādi paplašina raidorganizācijas raidītās televīzijas un radio programmas, tostarp nodrošinot attiecīgās programmas satura priekšskatīšanu, paplašināšanu, papildināšanu vai recenzēšanu. Šī direktīva būtu jāpiemēro papildinošiem tiešsaistes pakalpojumiem, kurus raidorganizācijas piedāvā lietotājiem kopā ar apraides pakalpojumu. Tā būtu jāpiemēro arī papildinošiem tiešsaistes pakalpojumiem, kuriem, lai arī tiem ir skaidra un subordinēta saikne ar raidījumu, lietotāji var piekļūt atsevišķi no apraides pakalpojuma bez nosacījuma, ka lietotājiem ir jāiegūst piekļuve šim apraides pakalpojumam, piemēram, to abonējot. Tas neietekmē apraides organizāciju brīvību piedāvāt šādus papildinošus tiešsaistes pakalpojumus vai nu bez maksas, vai par samaksu. Piekļuves nodrošināšanai atsevišķiem televīzijas vai radio programmā iestrādātiem darbiem vai blakustiesību objektiem, vai darbiem vai blakustiesību objektiem, kas nav saistīti ar nevienu raidorganizācijas pārraidītu programmu, tādiem kā pakalpojumiem, kas nodrošina piekļuvi atsevišķiem muzikāliem vai audiovizuāliem darbiem, mūzikas albumiem vai video, piemēram, pieprasījumvideo pakalpojumiem, nebūtu jāietilpst starp pakalpojumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva.

(9)

Lai atvieglinātu tiesību nokārtošanu attiecībā uz papildinošu tiešsaistes pakalpojumu sniegšanu pāri robežām, ir nepieciešams nodrošināt, ka attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām būtiskām darbībām, kas notiek papildinoša tiešsaistes pakalpojuma sniegšanā, piekļūšanā tam vai tā izmantošanā, tiek iedibināts izcelsmes valsts princips. Minētais princips būtu jāattiecina gan uz tiesību nokārtošanu, kas jāveic raidorganizācijai, lai tā, sniedzot papildinošus tiešsaistes pakalpojumus, varētu publiskot vai darīt sabiedrībai pieejamas savas programmas, gan arī uz autortiesību un blakustiesību nokārtošanu attiecībā uz programmās izmantotajiem darbiem vai blakustiesību objektiem, piemēram, uz tiesībām, kas saistītas ar fonogrammām vai izpildījumu. Minētais izcelsmes valsts princips būtu jāpiemēro tikai attiecībām starp tiesību īpašniekiem vai tiesību subjektiem, kas pārstāv tiesību īpašniekus, piemēram, kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, un raidorganizācijām, kā arī vienīgi nolūkā sniegt papildinošu tiešsaistes pakalpojumu, piekļūt tam vai to izmantot. Izcelsmes valsts principam nebūtu jāattiecas ne uz to, kā darbus vai blakustiesību objektus tālāk publisko, izmantojot vadu vai bezvadu līdzekļus, vai kā darbus vai blakustiesību objektus tālāk dara pieejamus sabiedrībai, izmantojot vadu vai bezvadu līdzekļus, tādā veidā, ka sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no individuāli izraudzītas vietas un individuāli izraudzītā laikā, ne uz tādu darbu vai blakustiesību objektu reproducēšanu, kas ir ietverti papildinošā tiešsaistes pakalpojumā.

(10)

Ņemot vērā īpatnības, kādas piemīt dažu audiovizuālo darbu finansēšanas un licencēšanas mehānismiem, kas bieži vien pamatojas uz ekskluzīvu teritoriālo licencēšanu, ir lietderīgi attiecībā uz televīzijas programmām ierobežot šajā direktīvā noteiktā izcelsmes valsts principa piemērošanas jomu, ietverot tajā tikai noteiktu veidu programmas. Minēto veidu programmām būtu jāietver ziņu un aktuālo notikumu programmas, kā arī raidorganizāciju pašu veidots un tikai pašu finansēts saturs, tostarp ja satura veidošanai izmantotie raidorganizāciju finanšu līdzekļi ir publisks finansējums. Šajā direktīvā raidorganizāciju pašu veidots saturs būtu jāsaprot kā saturs, ko raidorganizācija veidojusi, izmantojot savus resursus, izņemot saturu, ko raidorganizācija pasūtījusi no tās neatkarīgiem producentiem, un kopražojumus. Šo pašu iemeslu dēļ saskaņā ar šo direktīvu izcelsmes valsts princips nebūtu jāpiemēro sporta pasākumu televīzijas pārraidēm. Izcelsmes valsts princips būtu jāpiemēro tikai tad, ja raidorganizācijas izmanto programmas pašas savos papildinošajos tiešsaistes pakalpojumos. Tas nebūtu jāpiemēro raidorganizācijas pašas veidota satura licencēšanai trešām pusēm, tostarp citām raidorganizācijām. Izcelsmes valsts principam nebūtu jāietekmē tiesību īpašnieku un raidorganizāciju brīvība saskaņā ar Savienības tiesību aktiem vienoties par savu tiesību izmantošanas ierobežojumiem, tostarp teritoriāliem ierobežojumiem.

(11)

Šajā direktīvā paredzētajam izcelsmes valsts principam nebūtu jārada nekādas saistības raidorganizācijām publiskot vai darīt sabiedrībai pieejamas programmas to papildinošajos tiešsaistes pakalpojumos vai sniegt šādus papildinošus tiešsaistes pakalpojumus dalībvalstī, kura nav tās galvenā uzņēmējdarbības vieta.

(12)

Tā kā uzskatāms, ka papildinoša tiešsaistes pakalpojuma sniegšana, piekļuve tam vai tā izmantošana saskaņā ar šo direktīvu notiek tikai dalībvalstī, kurā raidorganizācijai ir galvenā uzņēmējdarbības vieta, bet faktiski papildinošu tiešsaistes pakalpojumu var sniegt pāri robežām citās dalībvalstīs, ir nepieciešams nodrošināt, ka, nosakot maksājamo summu par attiecīgajām tiesībām, puses ņem vērā visus papildinoša tiešsaistes pakalpojuma aspektus, piemēram, pakalpojuma iezīmes, tostarp pakalpojumā ietverto programmu pieejamības ilgumu tiešsaistē, auditoriju, tostarp auditoriju dalībvalstī, kurā raidorganizācijai ir tās galvenā uzņēmējdarbības vieta, un citās dalībvalstīs, kurās papildinošajam tiešsaistes pakalpojumam piekļūst un to izmanto, un nodrošinātās valodu versijas. Tomēr arvien vajadzētu būt iespējai izmantot īpašas metodes, lai aprēķinātu summu, kas maksājama par tiesībām saskaņā ar izcelsmes valsts principu, piemēram, metodes, kas balstītas uz raidorganizācijas ieņēmumiem, kurus rada tiešsaistes pakalpojums, ko jo īpaši izmanto radioprogrammu raidorganizācijas.

(13)

Ņemot vērā līgumu slēgšanas brīvības principu, saglabāsies iespēja ierobežot to, kā izmantojamas tiesības, kuras skar šajā direktīvā noteiktais izcelsmes valsts princips, ar noteikumu, ka šādi ierobežojumi atbilst Savienības tiesību aktiem.

(14)

Vienlaicīgi, bez pārveidojumiem un īsinājumiem retranslējot publiskai uztveršanai paredzētu televīzijas un radio programmu sākotnējo pārraidi no citas dalībvalsts, retranslācijas pakalpojumu operatori var izmantot dažādas tehnoloģijas. Retranslācijas pakalpojumu operatori var iegūt programmas saturošus signālus no raidorganizācijām, kuras pašas pārraida minētos signālus sabiedrībai, dažādos veidos, piemēram, uztverot raidorganizāciju pārraidītos signālus vai ar tiešu signāla pievadīšanas tehniskā procesa starpniecību tieši saņemot signālus no raidorganizācijām. Šādi operatoru pakalpojumi var tikt piedāvāti satelīta tīklos, digitālos zemes tīklos, mobilajos tīklos, slēgtos uz IP balstītos tīklos vai tamlīdzīgos tīklos, kā arī ar interneta piekļuves pakalpojuma starpniecību, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2015/2120 (6). Tāpēc šai direktīvai būtu jāattiecas uz retranslēšanas pakalpojumu operatoriem, kas šīs tehnoloģijas izmanto retranslācijām, lai tie varētu izmantot mehānismu, ar kuru ievieš tiesību obligāto kolektīvo pārvaldījumu. Lai nodrošinātu, ka ir pietiekami aizsardzības pasākumi pret darbu un blakustiesību objektu neatļautu izmantošanu, kas ir jo īpaši svarīgi maksas pakalpojumu gadījumā, retranslācijas pakalpojumi, ko sniedz ar interneta piekļuves pakalpojuma starpniecību, būtu jāiekļauj šīs direktīvas darbības jomā tikai tad, ja šie retranslācijas pakalpojumi tiek sniegti vidē, kurā retranslācijām var piekļūt tikai pilnvaroti lietotāji, un ja nodrošinātais satura aizsardzības līmenis ir pielīdzināms tādos pārvaldītos tīklos, piemēram, kabeļtīklos vai slēgtos uz IP balstītos tīklos, pārraidītā satura aizsardzības līmenim, kuros retranslētais saturs ir šifrēts. Minētajām prasībām vajadzētu būt tehniski iespējamām un adekvātām.

(15)

Lai retranslētu sākotnējās televīzijas un radio programmu pārraides, retranslācijas pakalpojumu operatoriem ir jāsaņem publiskošanas atļauja no darbu vai blakustiesību objektu ekskluzīvo tiesību īpašniekiem. Lai nodrošinātu juridisku noteiktību retranslācijas pakalpojumu operatoriem un pārvarētu atšķirības valstu likumos attiecībā uz šādiem retranslācijas pakalpojumiem, būtu jāpiemēro noteikumi, kas līdzīgi tiem, kurus piemēro Direktīvā 93/83/EEK definētajai kabeļu retranslācijai. Minētās direktīvas noteikumos ir ietverts pienākums tiesības uz atļaujas piešķiršanu vai atteikšanu retranslācijas pakalpojumu operatoram īstenot ar kolektīvā pārvaldījuma organizācijas starpniecību. Saskaņā ar minētajiem noteikumiem tiesības piešķirt vai atteikt atļauju kā tādas paliek neskartas un tikai šo tiesību īstenošana tiek reglamentēta zināmā apjomā. Tiesību īpašniekiem būtu jāsaņem pienācīga atlīdzība par viņu darbu un blakustiesību objektu retranslēšanu. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/26/ES (7) nosakot saprātīgus retranslācijas licencēšanas noteikumus, tostarp licences maksu, būtu jāņem vērā, inter alia, tiesību izmantošanas ekonomiskā vērtība tirgū, tostarp retranslācijas līdzekļiem piešķirtā vērtība. Tam nebūtu jāskar izpildītāju un fonogrammu producentu tiesības kolektīvi noteikt vienreizēju taisnīgu atlīdzību par komerciālos nolūkos publicētām fonogrammām, kā paredzēts Direktīvas 2006/115/EK 8. panta 2. punktā un Direktīvā 2014/26/ES, jo īpaši tās noteikumi par tiesību īpašnieku tiesībām attiecībā uz kolektīvā pārvaldījuma organizācijas izvēli.

(16)

Šajā direktīvā būtu jāparedz iespēja starp kolektīvā pārvaldījuma organizāciju un retranslācijas pakalpojumu operatoriem noslēgt vienošanās par tiesībām, uz kurām saskaņā ar šo direktīvu attiecas obligātais kolektīvais pārvaldījums, un šo iespēju paplašināt tā, lai tā attiektos arī uz to tiesību īpašnieku tiesībām, kurus minētā kolektīvā pārvaldījuma organizācija nepārstāv, taču neparedzot, ka minētajiem tiesību īpašniekiem ir atļauts izslēgt savus darbus vai blakustiesību objektus no minētā mehānisma piemērošanas. Gadījumos, kad pastāv vairāk nekā viena kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas tās teritorijā pārvalda attiecīgās kategorijas tiesības, tai dalībvalstij, attiecībā uz kuras teritoriju retranslācijas pakalpojuma operators cenšas nokārtot ar retranslāciju saistītās tiesības, būtu jānosaka, kurai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai vai organizācijām ir tiesības piešķirt vai atteikt retranslācijas atļauju.

(17)

Tiesībām, kas attiecībā uz raidorganizāciju apraidēm pieder pašām raidorganizācijām, tostarp tiesībām uz programmu saturu, nebūtu jāpiemēro retranslācijām piemērotais tiesību obligātais kolektīvais pārvaldījums. Retranslācijas pakalpojumu operatoriem un raidorganizācijām parasti ir pastāvīgas komerciālas attiecības, no kā izriet, ka raidorganizāciju identitāte retranslācijas pakalpojumu operatoriem ir zināma. Tāpēc minētajiem operatoriem ir salīdzinoši vienkārši nokārtot tiesības ar raidorganizācijām. Tādējādi, lai iegūtu nepieciešamās licences no raidorganizācijām, retranslācijas pakalpojumu operatoriem nav jāsaskaras ar tādu pašu slogu, ar kādu tiem jāsaskaras, kad tie cenšas no tiesību īpašniekiem iegūt licences uz retranslētajās televīzijas un radio programmās iekļautajiem darbiem un blakustiesību objektiem. Tādējādi licencēšanas procesu attiecībā uz tiesībām, kas pieder raidorganizācijām, nav nepieciešams vienkāršot. Tomēr ir jānodrošina, ka gadījumos, kad raidorganizācijas un retranslācijas pakalpojumu operatori sāk sarunas, tie labticīgi risina sarunas par šajā direktīvā ietverto retranslācijas tiesību licencēšanu. Direktīva 2014/26/ES paredz līdzīgus noteikumus, kas piemērojami kolektīvā pārvaldījuma organizācijām.

(18)

Ar šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem par raidorganizāciju īstenotām retranslācijas tiesībām, kas saistītas ar viņu pašu pārraidēm, nebūtu jāierobežo tiesību īpašnieku iespēja izvēlēties nodot savas tiesības vai nu raidorganizācijai, vai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, tādējādi ļaujot tām saņemt tiešu daļu no retranslācijas pakalpojumu operatora maksātās atlīdzības.

(19)

Dalībvalstīm būtu jāspēj piemērot ar šo direktīvu un Direktīvu 93/83/EEK noteiktos noteikumus par retranslāciju situācijām, kad to teritorijā tiek veikta gan sākotnējā pārraide, gan retranslācija.

(20)

Lai nodrošinātu juridisko noteiktību un saglabātu augsta līmeņa aizsardzību tiesību īpašniekiem, ir lietderīgi paredzēt, ka tad, ja raidorganizācijas programmas saturošus signālus, izmantojot tiešu signāla pievadīšanu, pārraida tikai signālu izplatītājiem, neveicot tiešu programmu pārraidi sabiedrībai, un ja signālu izplatītāji minētos programmu saturošos signālus nosūta saviem lietotājiem, lai viņi varētu programmas noskatīties vai noklausīties, uzskata, ka ir notikusi tikai viena atsevišķa publiskošanas darbība, kurā gan raidorganizācijas, gan signālu izplatītāji piedalās ar savu attiecīgo ieguldījumu. Tādēļ raidorganizācijām un signālu izplatītājiem būtu jāsaņem tiesību īpašnieku atļauja saistībā ar savu konkrēto ieguldījumu atsevišķajā publiskošanas darbībā. Raidorganizācijas un signālu izplatītāja līdzdalībai atsevišķajā publiskošanas darbībā nevajadzētu būt par iemeslu raidorganizācijas un signālu izplatītāja līdzatbildības noteikšanai par publiskošanas darbību. Dalībvalstīm būtu jāsaglabā brīvība valsts līmenī paredzēt kārtību atļaujas saņemšanai attiecībā uz šādu atsevišķu publiskošanas darbību, tostarp attiecīgajiem maksājumiem attiecīgajiem tiesību īpašniekiem, ņemot vērā raidorganizāciju un signālu izplatītāju veiktu darbu un blakustiesību objektu izmantojumu, kas saistīts ar atsevišķo publiskošanas darbību. Signālu izplatītāji, līdzīgi kā retranslācijas pakalpojumu operatori, saskaras ar ievērojamu slogu saistībā ar tiesību nokārtošanu, izņemot raidorganizāciju tiesību nokārtošanu. Tāpēc būtu jāļauj dalībvalstīm paredzēt, ka signālu izplatītāji par savām retranslācijām gūst labumu no tiesību obligātā kolektīvā pārvaldījuma mehānisma tādā pašā veidā un tādā pašā mērā kā retranslācijas pakalpojumu operatori par retranslācijām, uz ko attiecas Direktīva 93/83/EEK un šī direktīva. Ja signālu izplatītāji raidorganizācijām tikai nodrošina “tehniskus līdzekļus” Eiropas Savienības Tiesas judikatūras nozīmē, lai nodrošinātu, ka raidījums tiek uztverts vai raidījuma uztveršana tiek uzlabota, signālu izplatītāji nebūtu jāuzskata par publiskošanas darbības dalībniekiem.

(21)

Ja raidorganizācijas pārraida savus programmas saturošos signālus tieši sabiedrībai, tādējādi veicot sākotnējo pārraides darbību, un arī, izmantojot tiešu signāla pievadīšanas tehnisko procesu, simultāni pārraida minētos signālus citām organizācijām, lai, piemēram, nodrošinātu signālu kvalitāti retranslācijas nolūkiem, minēto citu organizāciju veiktā pārraide ir uzskatāma par publiskošanas darbību, kas tiek veikta atsevišķi no tās, ko veic raidorganizācija. Minētajās situācijās būtu jāpiemēro Direktīvā 93/83/EEK, kas grozīta ar šo direktīvu, paredzētie noteikumi par retranslācijām.

(22)

Lai nodrošinātu tiesību efektīvu kolektīvo pārvaldījumu un precīzu to ieņēmumu sadali, kuri gūti saskaņā ar šīs direktīvas ieviesto obligātā kolektīvā pārvaldījuma mehānismu, ir svarīgi, lai kolektīvā pārvaldījuma organizācijas uzturētu pienācīgus dalības, licenču un darbu un blakustiesību objektu reģistrus, ievērojot Direktīvā 2014/26/ES noteiktās pārredzamības prasības.

(23)

Lai nepieļautu, ka izcelsmes valsts principa piemērošana tiek apieta, pagarinot esošos līgumus par to, kā tiek īstenotas autortiesības un blakustiesības, kas būtiski attiecas uz papildinoša tiešsaistes pakalpojuma sniegšanu, kā arī minētā pakalpojuma piekļūstamību vai izmantošanu, izcelsmes valsts principu nepieciešams piemērot arī esošiem līgumiem, tomēr ar pārejas periodu. Minētā pārejas perioda laikā šo principu nevajadzētu piemērot minētajiem esošajiem līgumiem, tādējādi dodot laiku, lai tos nepieciešamības gadījumā pielāgotu saskaņā ar šo direktīvu. Ir jāparedz arī pārejas periods, lai raidorganizācijas, signālu izplatītāji un tiesību īpašnieki varētu pielāgoties jaunajiem noteikumiem par darbu un blakustiesību objektu izmantošanu ar tiešu signāla pievadīšanas palīdzību, kas izklāstīti šīs direktīvas noteikumos par programmu pārraidīšanu, izmantojot tiešu signāla pievadīšanu.

(24)

Saskaņā ar labāka regulējuma principiem šī direktīva, tostarp tās noteikumi par tiešu signāla pievadīšanu, būtu jāpārskata, kad tā kādu laiku būs bijusi spēkā, lai cita starpā novērtētu tās sniegto labumu Savienības patērētājiem, tās ietekmi uz radošajām industrijām Savienībā un ieguldījumu jaunā saturā līmeni, un tādējādi arī uz to, kāds bijis ieguvums kultūru daudzveidības vairošanai Savienībā.

(25)

Šajā direktīvā ir ievērotas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā atzītās pamattiesības un principi. Lai gan ar šo direktīvu var tikt traucēta tiesību īpašnieku tiesību izmantošana, īstenojot publiskošanas tiesības attiecībā uz retranslācijas pakalpojumiem, ciktāl tiek piemērots obligātais kolektīvais pārvaldījums, tomēr ir nepieciešams paredzēt obligātā kolektīvā pārvaldījuma piemērošanu mērķētā veidā un tā piemērošanu ierobežot, attiecinot to tikai uz konkrētiem pakalpojumiem.

(26)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, sekmēt ar noteiktu veidu programmām saistītu papildinošu tiešsaistes pakalpojumu sniegšanu pāri robežām un atvieglināt tādu televīzijas un radio programmu retranslēšanu, kuru izcelsme ir citās dalībvalstīs, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet to mēroga un ietekmes dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai. Attiecībā uz papildinošu tiešsaistes pakalpojumu sniegšanu pāri robežām – šī direktīva neuzliek raidorganizācijām par pienākumu sniegt šādus pakalpojumus. Šī direktīva arī neuzliek pienākumu retranslācijas pakalpojumu operatoriem savos pakalpojumos iekļaut televīzijas vai radio programmas, kuru izcelsme ir citās dalībvalstīs. Šī direktīva attiecas tikai uz noteiktu retranslācijas tiesību īstenošanu, ciktāl tas nepieciešams, lai būtu vienkāršāk licencēt autortiesības un blakustiesības šādu pakalpojumu sakarā, un attiecībā uz televīzijas un radio programmām, kuru izcelsme ir citās dalībvalstīs.

(27)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (8) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I NODAĻA

Vispārīgi noteikumi

1. pants

Priekšmets

Ar šo direktīvu paredz noteikumus, kuru mērķis ir uzlabot pārrobežu piekļuvi lielākam skaitam televīzijas un radio programmu, atvieglojot tiesību nokārtošanu, lai nodrošinātu noteiktu veidu televīzijas un radio programmu pārraides papildinošus tiešsaistes pakalpojumus un lai retranslētu televīzijas un radio programmas. Ar to paredz arī noteikumus par televīzijas un radio programmu pārraidi, izmantojot tiešu signāla pievadīšanu.

2. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

1)

“papildinošs tiešsaistes pakalpojums” ir tiešsaistes pakalpojums, kas sastāv no televīzijas vai radio programmu nodrošināšanas sabiedrībai, ko veic raidorganizācija vai kas tiek veikts raidorganizācijas kontrolē un atbildībā, tajā pašā laikā, kad raidorganizācija tās pārraida, vai noteiktu laiku pēc tam, un no jebkāda šādu apraidi papildinoša materiāla;

2)

“retranslācija” ir jebkāda vienlaicīga, nemainīta un nesaīsināta retranslācija, kas nav Direktīvā 93/83/EEK definētā kabeļu retranslācija, bet kas paredzēta tam, lai sabiedrība uztvertu publiskai uztveršanai paredzētu televīzijas vai radio programmu sākotnēju pārraidi no citas dalībvalsts, ja šāda sākotnēja pārraide tiek veikta pa vadiem vai pa gaisu, tostarp ar satelīta starpniecību, bet kas nav tiešsaistes pārraidīšana, ar noteikumu, ka:

a)

retranslēšanu veic puse, kas nav raidorganizācija, kura veica sākotnējo pārraidi vai kuras kontrolē un atbildībā minētā sākotnējā pārraide tika veikta, neatkarīgi no veida, kādā puse, kas veic retranslāciju, no raidorganizācijas iegūst programmas saturošos signālus retranslācijas nolūkā; un

b)

ja retranslācija tiek veikta ar Regulas (ES) 2015/2120 2. panta otrās daļas 2) punktā definētā interneta piekļuves pakalpojuma starpniecību, tā tiek veikta pārvaldītā vidē;

3)

“pārvaldīta vide” ir vide, kurā retranslācijas pakalpojumu operators nodrošina pilnvarotiem lietotājiem drošu retranslāciju;

4)

“tieša signālu pievadīšana” ir tehnisks process, ar kura starpniecību raidorganizācija pārraida savus programmas saturošus signālus organizācijai, kas nav raidorganizācija, tādā veidā, ka programmas saturošos signālus to pārraidīšanas laikā sabiedrība nevar uztvert.

II NODAĻA

Raidorganizāciju nodrošināti papildinoši tiešsaistes pakalpojumi

3. pants

Izcelsmes valsts principa piemērošana papildinošiem tiešsaistes pakalpojumiem

1.   Par tādām darbībām kā publiskot darbus vai blakustiesību objektus un darīt pieejamus sabiedrībai darbus vai blakustiesību objektus, izmantojot vadu vai bezvadu līdzekļus, tādā veidā, ka sabiedrības locekļi var tiem piekļūt no viņu individuāli izraudzītas vietas un individuāli izraudzītā laikā, kuras notiek tad, kad sabiedrībai nodrošina:

a)

radioprogrammas; un

b)

televīzijas programmas, kas ir:

i)

ziņu un aktuālu notikumu programmas; vai

ii)

raidorganizācijas pilnībā finansētas pašas producētas programmas,

un tiek veiktas, tiekot sniegtam papildinošam tiešsaistes pakalpojumam, ko veic raidorganizācija vai kas tiek veikts raidorganizācijas kontrolē un atbildībā, kā arī šādu darbu vai blakustiesību objektu reproducēšanas darbībām, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu šāda ar vienām un tām pašām programmām saistīta tiešsaistes pakalpojuma pieejamību vai izmantošanu, minētajām darbībām būtisko autortiesību un blakustiesību īstenošanas nolūkā uzskata, ka tās notiek vienīgi dalībvalstī, kurā raidorganizācijai ir galvenā uzņēmējdarbības vieta.

Pirmās daļas b) punkts neattiecas uz sporta pasākumu un tajos ietverto darbu un blakustiesību objektu pārraidēm.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka puses, nosakot summu, kas maksājama par tiesībām, uz kurām attiecas izcelsmes valsts princips, kā noteikts 1. punktā, ņem vērā visus papildinošā tiešsaistes pakalpojuma aspektus, piemēram, pakalpojuma iezīmes, tostarp minētajā pakalpojumā nodrošināto programmu pieejamības ilgumu tiešsaistē, auditoriju un nodrošinātās valodu versijas.

Pirmā daļa neizslēdz maksājuma summas aprēķināšanu, pamatojoties uz raidorganizācijas ieņēmumiem.

3.   Izcelsmes valsts princips, kas noteikts 1. punktā, neskar tiesību īpašnieku un raidorganizāciju līgumslēgšanas brīvību vienoties, ievērojot Savienības tiesību aktus, par šādu tiesību, tostarp to, kuras minētas Direktīvā 2001/29/EK, izmantošanas ierobežošanu.

III NODAĻA

Televīzijas un radio programmu retranslācija

4. pants

Tiesību īpašnieku, kas nav raidorganizācijas, veikta retranslācijas tiesību īstenošana

1.   Programmu retranslācijas darbībām ir nepieciešama atļauja no ekskluzīvo publiskošanas tiesību īpašniekiem.

Dalībvalstis nodrošina, ka tiesību īpašnieki savas tiesības piešķirt vai atteikt retranslācijas atļauju var īstenot tikai ar kolektīvā pārvaldījuma organizācijas starpniecību.

2.   Ja tiesību īpašnieks nav nodevis šā panta 1. punkta otrajā daļā minēto tiesību pārvaldīšanu kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, uzskata, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, kas pārvalda tās pašas kategorijas tiesības tās dalībvalsts teritorijā, kurā retranslācijas pakalpojuma operators cenšas nokārtot tiesības uz retranslāciju, ir tiesības piešķirt vai atteikt retranslācijas atļauju minētā tiesību īpašnieka vārdā.

Tomēr, ja minētās kategorijas tiesības minētās dalībvalsts teritorijā pārvalda vairāk nekā viena kolektīvā pārvaldījuma organizācija, tā dalībvalsts, attiecībā uz kuras teritoriju retranslācijas pakalpojuma operators cenšas nokārtot ar retranslāciju saistītās tiesības, izlemj, kurai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai vai organizācijām ir tiesības piešķirt vai atteikt retranslācijas atļauju.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka tiesību īpašniekam ir tādas pašas tiesības un pienākumi, kas izriet no līguma starp retranslācijas pakalpojumu operatoru un kolektīvā pārvaldījuma organizāciju vai organizācijām, kas rīkojas saskaņā ar 2. punktu, kā tiem tiesību īpašniekiem, kas minēto kolektīvā pārvaldījuma organizāciju vai organizācijas ir pilnvarojuši. Dalībvalstis arī nodrošina, ka minētais tiesību īpašnieks var pretendēt uz šīm tiesībām attiecīgās dalībvalsts noteiktajā laikā, kas nav īsāks par trim gadiem no tās retranslācijas dienas, kurā ietverts viņa vai viņas darbs vai blakustiesību objekts.

5. pants

Retranslācijas tiesību īstenošana, ko veic raidorganizācijas

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka 4. pantu nepiemēro retranslācijas tiesībām, ko raidorganizācija īsteno pati attiecībā uz savu pārraidi, neatkarīgi no tā, vai attiecīgās tiesības tai pieder pašai vai arī tās tai ir nodevuši citi tiesību īpašnieki.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad raidorganizācijas un retranslācijas pakalpojumu operatori sāk sarunas par retranslācijas atļauju saskaņā ar šo direktīvu, minētās sarunas tiek risinātas labticīgi.

6. pants

Mediācija

Dalībvalstis nodrošina, ka ir iespējams izmantot viena vai vairāku vidutāju palīdzību, kā paredzēts Direktīvas 93/83/EEK 11. pantā, ja starp kolektīvā pārvaldījuma organizāciju un retranslācijas pakalpojuma operatoru vai starp retranslācijas pakalpojuma operatoru un raidorganizāciju nav noslēgta vienošanās par raidījumu retranslācijas atļauju.

7. pants

Tajā pašā dalībvalstī veiktas sākotnējās pārraides retranslācija

Dalībvalstis var paredzēt, ka šīs nodaļas un Direktīvas 93/83/EEK III nodaļas noteikumus piemēro situācijās, kad gan sākotnējā pārraide, gan retranslācija tiek veikta to teritorijā.

IV NODAĻA

Programmu pārraidīšana, izmantojot tiešu signāla pievadīšanu

8. pants

Programmu pārraidīšana, izmantojot tiešu signāla pievadīšanu

1.   Ja raidorganizācija, izmantojot tiešu signāla pievadīšanu, pārraida programmas saturošus signālus signālu izplatītājam, vienlaikus pati neveicot šo programmas saturošo signālu tiešu pārraidīšanu sabiedrībai, un ja signālu izplatītājs pārraida šos programmas saturošos signālus sabiedrībai, uzskata, ka raidorganizācija un signālu izplatītājs piedalās vienā atsevišķā publiskošanas darbībā, attiecībā uz kuru tie saņem tiesību īpašnieku atļauju. Dalībvalstis var paredzēt kārtību, kādā tiek saņemta tiesību īpašnieku atļauja.

2.   Dalībvalstis var paredzēt, ka šīs direktīvas 4., 5. un 6. pantu piemēro mutatis mutandis autortiesību un blakustiesību īpašnieku tiesību īstenošanai piešķirt vai atteikt signālu izplatītājiem atļauju veikt 1. punktā minēto pārraidīšanu, ko veic, izmantojot kādu no Direktīvas 93/83/EEK 1. panta 3. punktā vai šīs direktīvas 2. panta 2. punktā minētajiem tehniskajiem līdzekļiem.

V NODAĻA

Nobeiguma noteikumi

9. pants

Grozījums Direktīvā 93/83/EEK

Direktīvas 93/83/EEK 1. panta 3. punktu aizstāj ar šādu:

“3.   Šajā direktīvā “kabeļu retranslācija” ir atklātai uztveršanai paredzētu televīzijas vai radio programmu sākotnējās pārraides, kas raidīta no citas dalībvalsts pa vadiem vai pa gaisu, tostarp ar satelīta starpniecību, atklātai uztveršanai paredzēta vienlaicīga, nemainīta un nesaīsināta retranslācija, izmantojot kabeļu vai mikroviļņu sistēmas, neatkarīgi no veida, kādā kabeļu retranslācijas pakalpojumu operators no raidorganizācijas iegūst programmas saturošus signālus retranslācijas nolūkiem.”

10. pants

Pārskatīšana

1.   Līdz 2025. gada 7. jūnijam Komisija veic šīs direktīvas pārskatīšanu un sniedz ziņojumu par galvenajiem konstatējumiem Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai. Ziņojumu publisko un dara sabiedrībai pieejamu Komisijas tīmekļa vietnē.

2.   Dalībvalstis Komisijai savlaicīgi sniedz būtisko un nepieciešamo informāciju 1. punktā minētā ziņojuma sagatavošanai.

11. pants

Pārejas noteikumi

No 2023. gada 7. jūnija uz līgumiem par tādu autortiesību un blakustiesību īstenošanu, kuras būtiski attiecas uz darbu vai blakustiesību objektu publiskošanu, izmantojot vadu vai bezvadu līdzekļus, papildinoša tiešsaistes pakalpojuma sniegšanas laikā un darbu vai blakustiesību objektu pieejamības nodrošināšanu, izmantojot vadu vai bezvadu līdzekļus, papildinoša tiešsaistes pakalpojuma sniegšanas laikā, tādā veidā, ka sabiedrības locekļi var tiem piekļūt no viņu individuāli izraudzītas vietas un individuāli izraudzītā laikā, kā arī uz reproducēšanas darbībām, kas ir nepieciešamas šādu tiešsaistes pakalpojumu sniegšanai, piekļuves nodrošināšanai tiem vai to izmantošanai, kuri ir spēkā 2021. gada 7. jūnijā, attiecas 3. pants, ja šie līgumi pēc minētā datuma zaudē spēku.

No 2025. gada 7. jūnija uz atļaujām, kas iegūtas attiecībā uz 8. pantā minētajām publiskošanas darbībām, kuras ir spēkā 2021. gada 7. jūnijā, attiecas 8. pants, ja šīs atļaujas pēc minētā datuma zaudē spēku.

12. pants

Transponēšana

1.   Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, līdz 2021. gada 7. jūnijam. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.

Kad dalībvalstis pieņem minētos pasākumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāma šāda atsauce.

2.   Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to valsts tiesību aktu noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

13. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

14. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Strasbūrā, 2019. gada 17. aprīlī

Eiropas Parlamenta vārdā –

priekšsēdētājs

A. TAJANI

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

G. CIAMBA


(1)  OV C 125, 21.4.2017., 27. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. marta nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2019. gada 15. aprīļa lēmums.

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 167, 22.6.2001., 10. lpp.).

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/115/EK (2006. gada 12. decembris) par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā (OV L 376, 27.12.2006., 28. lpp.).

(5)  Padomes Direktīva 93/83/EEK (1993. gada 27. septembris) par dažu noteikumu saskaņošanu attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām, kas piemērojamas satelītu apraidei un kabeļu retranslācijai (OV L 248, 6.10.1993., 15. lpp.).

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2015/2120 (2015. gada 25. novembris), ar ko nosaka pasākumus sakarā ar piekļuvi atvērtam internetam un groza Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem un Regulu (ES) Nr. 531/2012 par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā (OV L 310, 26.11.2015., 1. lpp.).

(7)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/26/ES (2014. gada 26. februāris) par autortiesību un blakustiesību kolektīvo pārvaldījumu un muzikālo darbu tiesību izmantošanai tiešsaistē daudzteritoriālo licencēšanu iekšējā tirgū (OV L 84, 20.3.2014., 72. lpp.).

(8)  OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp.


17.5.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 130/92


EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA (ES) 2019/790

(2019. gada 17. aprīlis)

par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū un ar ko groza Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 53. panta 1. punktu un 62. un 114. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu (2),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (3),

tā kā:

(1)

Līgums par Eiropas Savienību (LES) paredz izveidot iekšēju tirgu un radīt tādu sistēmu, kas nodrošinātu, ka konkurence iekšējā tirgū nav izkropļota. Turpinot saskaņot dalībvalstu tiesību aktus par autortiesībām un blakustiesībām, būtu jāveicina minēto mērķu sasniegšana.

(2)

Autortiesību un blakustiesību jomā pieņemtās direktīvas sniedz ieguldījumu iekšējā tirgus darbībā, tiesību subjektiem nodrošina augstu aizsardzības līmeni, atvieglo tiesību nokārtošanu un izveido regulējumu, kurā iespējams izmantot darbus un blakustiesību objektus. Minētais saskaņotais tiesiskais regulējums sekmē iekšējā tirgus labu funkcionēšanu un stimulē inovāciju, radošumu, ieguldījumus un jauna satura radīšanu, arī digitālajā vidē, lai nepieļautu iekšējā tirgus sadrumstalotību. Minētā tiesiskā regulējuma nodrošinātā aizsardzība arī palīdz sasniegt Savienības mērķi ievērot un veicināt kultūru daudzveidību, vienlaikus pievēršot uzmanību ES kopīgajam kultūras mantojumam. Līguma par Eiropas Savienības darbību 167. panta 4. punkts prasa, lai Savienība savā rīcībā ņem vērā kultūras aspektus.

(3)

Straujas tehnoloģiju attīstības ietekmē joprojām mainās darbu un blakustiesību objektu radīšanas, producēšanas, izplatīšanas un izmantošanas veidi. Joprojām parādās jauni uzņēmējdarbības modeļi un jauni dalībnieki. Attiecīgajiem tiesību aktiem ir jāatbilst nākotnes prasībām, lai tie neierobežotu tehnoloģiju attīstību. Savienības autortiesību regulējumā noteiktie principi un mērķi joprojām ir derīgi. Tomēr attiecībā uz noteiktiem darbu un blakustiesību objektu izmantošanas veidiem digitālajā vidē, arī pārrobežu izmantošanu, gan tiesību subjektiem, gan lietotājiem joprojām trūkst juridiskās noteiktības. Kā norādīts Komisijas 2015. gada 9. decembra paziņojumā “Ceļā uz modernu un eiropeiskāku autortiesību regulējumu”, spēkā esošo Savienības autortiesību regulējumu dažās jomās vajag pielāgot un papildināt, vienlaikus saglabājot autortiesību un blakustiesību augstu aizsardzības līmeni. Šajā direktīvā paredzēti noteikumi, kā digitālajai videi un pārrobežu videi pielāgot noteiktus autortiesību un blakustiesību izņēmumus un ierobežojumus, kā arī tādi pasākumi, kas, lai nodrošinātu plašāku piekļuvi saturam, atvieglo noteiktas licencēšanas prakses, sevišķi, bet ne tikai attiecībā uz vairs komerciālajā apritē nepieejamu darbu un blakustiesību objektu izplatīšanu un audiovizuālo darbu tiešsaistes pieejamību pieprasījumvideo platformās. Tajā iekļauti arī noteikumi, kas atvieglo vispārpieejama satura izmantošanu. Lai izveidotos no autortiesību viedokļa labi funkcionējošs un taisnīgs tirgus, būtu nepieciešami arī noteikumi par tiesībām attiecībā uz izdevumiem, par to, kā darbus vai blakustiesību objektus izmanto tiešsaistes pakalpojumu sniedzēji, kas glabā un dara piekļūstamu lietotāju augšupielādētu saturu, par autoru un izpildītāju līgumu pārredzamību, par autoru un izpildītāju atlīdzību, kā arī par mehānismu, ar ko atsaukt autoru un izpildītāju ekskluzīvi nodotas tiesības.

(4)

Šī direktīva balstās uz noteikumiem, kas noteikti ar šajā jomā patlaban spēkā esošajām direktīvām, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvām 96/9/EK (4), 2000/31/EK (5), 2001/29/EK (6), 2006/115/EK (7), 2009/24/EK (8), 2012/28/ES (9) un 2014/26/ES (10), un papildina tos.

(5)

Pētniecībā, inovācijā, izglītībā un kultūras mantojuma saglabāšanā digitālās tehnoloģijas paver jaunus izmantošanas veidus, ko spēkā esošie Savienības noteikumi par izņēmumiem un ierobežojumiem skaidri neaptver. Turklāt izņēmumi un ierobežojumi, ko minētajās jomās paredz Direktīvas 96/9/EK, 2001/29/EK un 2009/24/EK, ir brīvprātīgi un tāpēc varētu nelabvēlīgi ietekmēt iekšējā tirgus funkcionēšanu. Tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz pārrobežu izmantošanu, kura digitālajā vidē gūst arvien lielāku nozīmi. Tāpēc tādi spēkā esošie izņēmumi un ierobežojumi Savienības tiesību aktos, kas ir svarīgi zinātniskajā pētniecībā, inovācijā, mācību darbā un kultūras mantojuma saglabāšanā, būtu jāpārvērtē minēto jauno izmantošanas veidu gaismā. Būtu jāievieš obligāti izņēmumi vai ierobežojumi attiecībā uz tekstizraces un datizraces tehnoloģijām, mācīšanas ilustrēšanu digitālajā vidē un kultūras mantojuma saglabāšanu. Joprojām būtu jāpiemēro Savienības tiesību aktos pastāvošie izņēmumi un ierobežojumi, arī tekstizracei un datizracei un izglītības un saglabāšanas darbībām, ciktāl tie neierobežo šajā direktīvā paredzētos obligātos izņēmumus, kas dalībvalstīm jāievieš savos tiesību aktos. Tāpēc Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK būtu jāgroza.

(6)

Šajā direktīvā paredzēto izņēmumu un ierobežojumu nolūks ir panākt taisnīgu līdzsvaru starp autoru un citu tiesību subjektu tiesībām un interesēm, no vienas puses, un lietotāju tiesībām un interesēm, no otras puses. Tos var piemērot tikai konkrētos īpašos gadījumos, kas nav pretrunā darbu vai blakustiesību objektu parastajai izmantošanai un nepamatoti neaizskar tiesību subjektu likumīgās intereses.

(7)

Lai būtu nodrošināta autoriem un citiem tiesību subjektiem Savienības tiesību aktos piešķirto tiesību aizsardzība un faktiska izmantošana, joprojām nepieciešams aizsargāt ar Direktīvu 2001/29/EK noteiktos tehnoloģiskos pasākumus. Šāda aizsardzība būtu jāsaglabā, vienlaikus gādājot, lai tehnoloģisko pasākumu izmantošana neliegtu baudīt šajā direktīvā paredzētos izņēmumus un ierobežojumus. Tiesību subjektiem būtu vajadzīga iespēja to nodrošināt ar brīvprātīgiem pasākumiem. Tiem būtu jāsaglabā iespēja brīvi izvēlēties atbilstīgus līdzekļus, kas šajā direktīvā paredzēto izņēmumu un ierobežojumu labumguvējiem dotu iespēju tos izmantot. Ja brīvprātīgu pasākumu nav, dalībvalstīm būtu jāveic attiecīgie pasākumi saskaņā ar Direktīvas 2001/29/EK 6. panta 4. punkta pirmo daļu, arī gadījumos, kad darbi vai blakustiesību objekti tiek darīti pieejami sabiedrībai, izmantojot pieprasījumpakalpojumus.

(8)

Jaunas tehnoloģijas paver iespēju automātiski datorizēti analizēt tādu digitālas formas informāciju kā teksts, skaņas, attēli vai dati – šo procesu parasti sauc par tekstizraci un datizraci. Tekstizrace un datizrace dod iespēju apstrādāt lielus informācijas daudzumus, lai varētu iegūt jaunas zināšanas un atklāt jaunas tendences. Tekstizraces un datizraces tehnoloģijas digitālajā ekonomikā ir vispārizplatītas, taču ir plaši atzīts, ka tekstizrace un datizrace īpašu labumu var dot pētnieku aprindām un tādējādi atbalstīt inovāciju. No šādām tehnoloģijām labumu gūst universitātes un citas pētniecības organizācijas, kā arī kultūras mantojuma iestādes, jo tās sava pamatdarba kontekstā arī varētu nodarboties ar pētniecību. Taču šādas organizācijas un iestādes Savienībā saskaras ar juridisko nenoteiktību attiecībā uz to, kādā apjomā tās drīkst veikt tekstizraci un datizraci. Dažos gadījumos tekstizrace un datizrace var būt saistītas ar darbībām, ko aizsargā autortiesības, sui generis datubāzu tiesības vai abas, jo īpaši ar darbu vai blakustiesību objektu reproducēšanu, satura ekstrahēšanu no kādas datubāzes vai abām, kas tiek veikta, piemēram, datu normalizācijā tekstizraces un datizraces gaitā. Ja netiek piemērots izņēmums vai ierobežojums, šādu darbību veikšanai ir vajadzīga tiesību subjektu atļauja.

(9)

Tekstizraci un datizraci var veikt arī attiecībā uz faktiem vai datiem, ko neaizsargā autortiesības, un šādos gadījumos saskaņā ar autortiesību regulējumu atļauja nav vajadzīga. Var būt arī tādi gadījumi, kad tekstizrace un datizrace notiek bez reproducēšanas darbībām vai uz radītajām reprodukcijām attiecas obligātais izņēmums, kas Direktīvas 2001/29/EK 5. panta 1. punktā paredzēts attiecībā uz pagaidu reproducēšanas darbībām un kas būtu arī turpmāk jāpiemēro tekstizraces un datizraces paņēmieniem, kuri nav saistīti ar kopēšanu ārpus minētā izņēmuma tvēruma.

(10)

Savienības tiesību akti paredz zināmus izņēmumus un ierobežojumus, kas aptver izmantošanu zinātniskas pētniecības vajadzībām un ko var attiecināt uz tekstizraces un datizraces darbībām. Tomēr šie izņēmumi un ierobežojumi ir brīvprātīgi un nav pilnīgi pielāgoti tehnoloģiju lietošanai zinātniskā pētniecībā. Turklāt pētniekiem var būt likumīga piekļuve saturam, piemēram, ja viņi ir izdevumu abonenti vai ja saturam var piekļūt ar atvērtas piekļuves licenci, taču tekstizrace vai datizrace varētu neietilpt licences nosacījumos. Tā kā pētniecība arvien vairāk tiek veikta ar digitālās tehnoloģijas palīdzību, nemazinot juridisko nenoteiktību attiecībā uz tekstizraci un datizraci, rodas risks, ka Savienība kā pētniecības teritorija vairs nebūs tik konkurētspējīga.

(11)

Juridiskā nenoteiktība attiecībā uz tekstizraci un datizraci būtu jārisina, attiecībā uz ekskluzīvām reproducēšanas tiesībām un tiesībām liegt ekstrahēšanu no datubāzes nosakot obligātu izņēmumu universitātēm un citām pētniecības organizācijām, kā arī kultūras mantojuma iestādēm. Atbilstoši līdzšinējai Savienības pētniecības politikai, kas universitātes un pētniecības institūtus mudina sadarboties ar privāto sektoru, šāds izņēmums būtu jānosaka arī pētniecības organizācijām, kad tās pētniecību veic publiskā un privātā sektora partnerībās. Pētniecības organizācijām un kultūras mantojuma iestādēm būtu jāpaliek minētā izņēmuma labumguvējām, bet tām vajadzētu būt arī iespējai tekstizraces un datizraces veikšanas ziņā paļauties uz saviem privātā sektora partneriem, un tas nozīmē arī tekstizraci un datizraci ar to tehnoloģiskajiem rīkiem.

(12)

Pie pētniecības organizācijām visā Savienībā pieder daudzas dažādas vienības, kuru galvenais mērķis ir nodarboties ar zinātnisku pētniecību vai ar to nodarboties, vienlaikus sniedzot izglītības pakalpojumus. Termins “zinātniskā pētniecība” šīs direktīvas izpratnē būtu jāsaprot kā tāds, kas aptver gan dabas zinātnes, gan humanitārās zinātnes. Tā kā šīs vienības ir daudzveidīgas, ir svarīgi, lai būtu vienota izpratne, kas ir pētniecības organizācijas. Līdztekus universitātēm un citām augstākās izglītības iestādēm tām vajadzētu būt arī tādām vienībām kā pētniecības institūti un slimnīcas, kas nodarbojas ar pētniecību. Par spīti juridisko formu un struktūru daudzveidībai pētniecības organizācijām dalībvalstīs kopīga iezīme parasti ir tāda, ka tās darbojas vai nu uz bezpeļņas pamata, vai kopsakarā ar valsts atzītām sabiedriskām interesēm. Par šādām sabiedriskām interesēm varētu liecināt, piemēram, sabiedrisks finansējums vai valsts līmeņa tiesību aktu vai publisku līgumu noteikumi. Turpretim par pētniecības organizācijām šīs direktīvas nozīmē nevajadzētu uzskatīt organizācijas, ko izšķirīgi ietekmē komercuzņēmumi, kuru strukturālais izkārtojums, piemēram, akcionāru vai biedru kvalitatīvais sastāvs, varētu šādiem uzņēmumiem pavērt preferenciālu piekļuvi pētniecības rezultātiem.

(13)

Par kultūras mantojuma iestādēm būtu jāuzskata publiski pieejamas bibliotēkas un muzeji neatkarīgi no tā, kādus darbus vai blakustiesību objektus tās glabā savās pastāvīgajās kolekcijās, kā arī arhīvi un filmu vai audio mantojuma iestādes. Citu starpā pie tām būtu jāpieskaita arī nacionālās bibliotēkas un nacionālie arhīvi, un, ciktāl runa ir par to arhīviem un publiski pieejamām bibliotēkām, – izglītības iestādes, pētniecības organizācijas un sabiedriskās raidorganizācijas.

(14)

Tekstizraces un datizraces izņēmums pētniecības organizācijām un kultūras mantojuma iestādēm, tostarp pie tām piederīgām personām, būtu jāpiemēro attiecībā uz tādu saturu, kam tām ir likumīga piekļuve. Likumīga piekļuve būtu jāsaprot kā piekļuve saturam, kuras pamatā ir atvērtās piekļuves politika vai līgumiskas vienošanās starp tiesību subjektiem un pētniecības iestādēm vai kultūras mantojuma iestādēm, piemēram, abonements, vai kā citādi likumīgi līdzekļi. Piemēram, ja pētniecības organizācijām vai kultūras mantojuma iestādēm ir abonements, būtu uzskatāms, ka pie tām piederīgām personām, uz ko attiecas minētais abonements, ir likumīga piekļuve. Likumīgai piekļuvei būtu jāattiecas arī uz piekļuvi saturam, kas ir brīvi pieejams tiešsaistē.

(15)

Konkrētos gadījumos, piemēram, nolūkā verificēt zinātniskas pētniecības rezultātus, pētniecības organizācijām un kultūras mantojuma iestādēm varētu būt nepieciešams paturēt kopijas, kas saskaņā ar izņēmumu izgatavotas tekstizraces un datizraces vajadzībām. Šādos gadījumos kopijas būtu jāglabā drošā vidē. Dalībvalstīm valsts līmenī un pēc apspriešanās ar attiecīgajām ieinteresētajām personām vajadzētu būt tiesībām brīvi noteikt sīkāku, konkrētu kārtību, kā kopijas paturamas, tostarp paredzēt iespēju šādu kopiju glabāšanas nolūkā izraudzīt uzticamas struktūras. Lai nepamatoti neierobežotu šā izņēmuma piemērošanu, šādai kārtībai vajadzētu būt samērīgai un paredzēt vienīgi to, kas nepieciešams kopiju paturēšanai drošā veidā un nepilnvarota lietojuma nepieļaušanai. Uz tādiem lietojumiem zinātniskās pētniecības nolūkā, kas nav tekstizrace un datizrace, piemēram, zinātnisko recenzēšanu un kopīgu pētniecību, attiecīgos gadījumos joprojām būtu jāattiecas izņēmumam vai ierobežojumam, ko paredz Direktīvas 2001/29/EK 5. panta 3. punkta a) apakšpunkts.

(16)

Paredzot potenciāli daudz pieprasījumu pēc piekļuves tiesību subjektu darbiem vai blakustiesību objektiem un to lejupielādes, ja ir risks, ka varētu pazemināties to sistēmu vai datubāzu drošība vai integritāte, būtu jāatļauj tiesību subjektiem veikt pasākumus. Šādus pasākumus varētu lietot, piemēram, lai nodrošinātu, ka datiem var piekļūt tikai tādas personas, kam ir likumīga piekļuve tiem, un cita starpā tas varētu būt panākams ar IP adreses validāciju vai lietotāja autentifikāciju. Šiem pasākumiem vajadzētu būt samērīgiem ar iespējamo risku, un tie nedrīkstētu pārsniegt to, kas nepieciešams, lai nodrošinātu sistēmas drošību un integritāti, un nedrīkstētu traucēt izņēmuma faktisko piemērošanu.

(17)

Sakarā ar izņēmuma dabu un tvērumu un to, ka tas attiecas tikai uz vienībām, kuras nodarbojas ar zinātnisko pētniecību, potenciālais kaitējums, ko izņēmums varētu radīt tiesību subjektiem, būtu minimāls. Tāpēc par izmantošanu, kas notiek saskaņā ar šīs direktīvas ieviestajiem tekstizraces un datizraces izņēmumiem, dalībvalstīm nevajadzētu paredzēt kompensāciju tiesību subjektiem.

(18)

Tekstizraces un datizraces paņēmieni nav svarīgi tikai zinātniskajā pētniecībā – privātā un publiskā sektora vienības tos plaši izmanto arī, lai analizētu lielus datu apjomus dažādās dzīves jomās un dažādos nolūkos, tostarp valsts pārvaldes pakalpojumu, sarežģītu uzņēmējdarbības lēmumu un jaunu lietojumprogrammu vai tehnoloģiju izstrādes vajadzībām. Tiesību subjektiem vajadzētu palikt iespējai licencēt savu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanas veidus, uz kuriem neattiecas šajā direktīvā paredzētais obligātais tekstizraces un datizraces izņēmums zinātniskas pētniecības vajadzībām un spēkā esošie Direktīvā 2001/29/EK paredzētie izņēmumi un ierobežojumi. Tomēr būtu jāņem vērā arī tas, ka tekstizraces un datizraces paņēmienu lietotājiem varētu trūkt juridiskās noteiktības, vai tekstizraces un datizraces nolūkā var veikt reproducēšanu un ekstrahēšanu attiecībā uz darbiem vai blakustiesību objektiem, kuriem šiem lietotājiem ir likumīga piekļuve, jo īpaši gadījumos, kad reproducēšana vai ekstrahēšana tehniskā procesa nolūkā neatbilst visiem Direktīvas 2001/29/EK 5. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem par izņēmumu pagaidu reproducēšanai. Lai šādos gadījumos būtu lielāka juridiskā noteiktība un lai veicinātu inovāciju arī privātajā sektorā, šai direktīvai ar konkrētiem nosacījumiem būtu jāparedz izņēmums vai ierobežojums darbu vai blakustiesību objektu reproducēšanai un ekstrahēšanai tekstizraces un datizraces nolūkā un jāļauj izgatavotās kopijas paturēt, cik vien ilgi minētās tekstizraces un datizraces nolūkā nepieciešams.

Šis izņēmums vai ierobežojums būtu jāpiemēro vien tad, ja labumguvējs darbam vai blakustiesību objektam piekļūst likumīgi, arī gadījumos, kad tas ir darīts publiski pieejams tiešsaistē, un ja tiesību subjekti tiesības tekstizraces un datizraces nolūkā veikt reproducēšanu un ekstrahēšanu piemērotā veidā nav paturējuši sev. Attiecībā uz saturu, kas darīts publiski pieejams tiešsaistē, būtu uzskatāms, ka paturēt minētās tiesības ir piemēroti, tikai izmantojot mašīnlasāmus līdzekļus, tostarp metadatus un tīmekļa vietnes vai pakalpojuma noteikumus un nosacījumus. Tiesību paturēšanai tekstizraces un datizraces nolūkos nevajadzētu skart citus izmantošanas veidus. Citos gadījumos var būt piemēroti tiesības paturēt, izmantojot citus līdzekļus, piemēram, līgumiskas vienošanās vai vienpusējus paziņojumus. Tiesību subjektiem vajadzētu būt iespējai piemērot pasākumus, kas nodrošinātu, ka to tiesību paturēšana šajā sakarā tiek respektēta. Šim izņēmumam vai ierobežojumam nebūtu jāskar šajā direktīvā paredzētais obligātais izņēmums attiecībā uz tekstizraci un datizraci zinātniskās pētniecības nolūkos, kā arī spēkā esošais Direktīvas 2001/29/EK 5. panta 1. punktā paredzētais izņēmums pagaidu reproducēšanai.

(19)

Direktīvas 2001/29/EK 5. panta 3. punkta a) apakšpunkts dalībvalstīm dod iespēju ieviest izņēmumu vai ierobežojumu attiecībā uz tiesībām reproducēt, publiskot vai darīt publiski pieejamus darbus vai blakustiesību objektus tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā, vienīgi mācīšanas ilustrēšanai. Turklāt Direktīvas 96/9/EK 6. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 9. panta b) punkts mācīšanas ilustrēšanas nolūkā atļauj lietot datubāzes un būtisku to satura daļu ekstrahēt. Nav skaidrs, kādā tvērumā šos izņēmumus vai ierobežojumus piemērot digitālai izmantošanai. Turklāt trūkst skaidrības par to, vai šādi izņēmumi vai ierobežojumi būtu jāpiemēro mācīšanai, kas notiek tiešsaistē un tālmācībā. Vēl jo vairāk, spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā nav paredzēta darbība pāri robežām. Šī situācija varētu kavēt digitāli atbalstīta mācību procesa un tālmācības attīstību. Tāpēc ir jāievieš jauns obligāts izņēmums vai ierobežojums, lai būtu drošība, ka, darbus vai blakustiesību objektus izmantojot digitālā mācību procesā, arī tiešsaistē un pāri robežām, izglītības iestādes bauda pilnīgu juridisku noteiktību.

(20)

Tālmācība un pārrobežu izglītības programmas gan galvenokārt tiek izstrādātas augstākās izglītības līmenī, taču digitālie instrumenti un resursi tiek arvien vairāk izmantoti visos izglītības līmeņos, jo īpaši mācību pieredzes pilnveidošanai un bagātināšanai. Tāpēc vajadzētu būt tā, ka šajā direktīvā paredzēto izņēmumu vai ierobežojumu izmanto visas dalībvalsts atzītās izglītības iestādes, arī iesaistītās primārās un sekundārās izglītības, kā arī profesionālās un augstākās izglītības iestādes. Tas būtu jāpiemēro vien tiktāl, ciktāl izmantošana ir pamatota ar konkrētā mācību procesa nekomerciālo nolūku. Nosakot, vai kādas izglītības iestādes darbība ir nekomerciāla, izšķiroši faktori nedrīkstētu būt tās organizatoriskā struktūra un finansēšanas veids.

(21)

Šajā direktīvā paredzētais izņēmums vai ierobežojums vienīgi mācīšanas ilustrēšanai būtu jāsaprot kā tāds, kas aptver darbu vai blakustiesību objektu digitālu izmantošanu nolūkā atbalstīt, bagātināt vai papildināt mācīšanu, tostarp mācīšanos. Ar minēto izņēmumu vai ierobežojumu atļautās programmatūras izplatīšanai vajadzētu būt tikai digitālas programmatūras pārsūtīšanai. Lielākoties ilustrēšanas jēdziens nozīmētu tikai darba daļu vai izvilkumu izmantošanu, kam nebūtu jāaizstāj primāri izglītības tirgum paredzētu materiālu iegāde. Īstenojot izņēmumu vai ierobežojumu, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai attiecībā uz dažādajiem darbu un blakustiesību objektu veidiem brīvi un samērīgi noteikt, cik lielu darba vai blakustiesību objekta daļu var izmantot vienīgi mācīšanas ilustrēšanai. Būtu jāuzskata, ka mācīšanas ilustrēšanas kontekstā izņēmuma vai ierobežojuma atļautie izmantošanas veidi aptver specifiskās piekļuves vajadzības, kādas ir personām ar invaliditāti.

(22)

Darbi vai blakustiesību objekti saskaņā ar šajā direktīvā paredzēto izņēmumu vai ierobežojumu vienīgi mācīšanas ilustrēšanai būtu jāizmanto tikai izglītības iestāžu atbildībā notiekošas mācīšanas un mācību procesa kontekstā, arī pārbaudījumu laikā vai mācīšanas darbībās, kas norisinās ārpus izglītības iestādes telpām, piemēram, muzejā, bibliotēkā vai citā kultūras mantojuma iestādē, un tikai tik, cik šādu darbību nolūkos vajadzīgs. Izņēmumam vai ierobežojumam būtu jāattiecas gan uz darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu izglītības iestādē vai citās vietās, kas notiek digitāli, piemēram, ar elektroniskajām tāfelēm vai digitālām ierīcēm, kuras varētu būt pieslēgtas internetam, gan uz izmantošanu attālināti, kas notiek, lietojot drošas elektroniskās vides, piemēram, tādā kontekstā kā tiešsaistes kursi vai piekļuve izglītojošam materiālam, kas papildina kādu konkrētu kursu. Ar drošām elektroniskajām vidēm būtu jāsaprot digitālas mācīšanas un mācīšanās vides, kam – jo īpaši ar piemērotām autentifikācijas procedūrām, tostarp autentifikāciju ar paroli, – var piekļūt tikai izglītības iestādes mācībspēki un skolnieki vai studenti, kuri ir uzņemti studiju programmā.

(23)

Lai darbus un blakustiesību objektus būtu vieglāk izmantot izglītībā, vairākās dalībvalstīs ir noteikta atšķirīga kārtība, kas balstās uz Direktīvā 2001/29/EK paredzētā izņēmuma vai ierobežojuma īstenošanu vai uz licences līgumiem, kuri aptver tālāku izmantošanu. Šāda kārtība parasti ir izstrādāta, ņemot vērā izglītības iestāžu vajadzības un atšķirīgos izglītības līmeņus. Lai gan jaunā obligātā izņēmuma vai ierobežojuma tvērumu attiecībā uz digitālu izmantošanu un pārrobežu mācību procesu ir būtiski saskaņot, īstenošanas kārtība dažādās dalībvalstīs var būt atšķirīga, ja vien tas nekavē izņēmuma vai ierobežojuma piemērošanu vai pārrobežu izmantošanu. Piemēram, dalībvalstīm vajadzētu palikt iespējai prasīt, lai darbu vai blakustiesību objektu izmantošanā tiktu ievērotas autoru un izpildītāju personiskās tiesības. Tādējādi dalībvalstīm būtu jārodas iespējai tālāk attīstīt līdzšinējās valsts līmenī noslēgtās vienošanās. Dalībvalstis jo īpaši varētu noteikt, ka izņēmuma vai ierobežojuma pilnīga vai daļēja piemērošana ir atkarīga no tā, vai ir pieejamas piemērotas licences, kas aptver vismaz to pašu ar izņēmumu vai ierobežojumu atļauto izmantošanu. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka gadījumos, kad licences attiecas tikai uz daļu no izņēmuma vai ierobežojuma atļautajiem izmantošanas veidiem, izņēmums vai ierobežojums attiecas arī uz pārējiem veidiem.

Dalībvalstis varētu, piemēram, izmantot šo mehānismu, lai dotu iespēju par preferenciālām uzskatīt licences uz galvenokārt izglītības tirgum paredzētiem materiāliem vai notīm. Lai nepieļautu, ka izņēmuma piemērošanas priekšnosacījumu izvirzīšana licenču pieejamībai izglītības iestādēm rada juridisku nenoteiktību vai administratīvu slogu, dalībvalstīm, kas izmanto šādu pieeju, būtu jāpieņem konkrēti pasākumi, kuri nodrošinātu, ka licencēšanas shēmas, kas mācīšanas ilustrēšanai atļauj darbu vai blakustiesību objektu digitālu izmantošanu, ir viegli pieejamas un ka izglītības iestādes zina, ka šādas licencēšanas shēmas pastāv. Šādām licencēšanas shēmām būtu jāatbilst izglītības iestāžu vajadzībām. Varētu izstrādāt arī informatīvus rīkus, kas nodrošinātu jau pastāvošo licencēšanas shēmu redzamību. Šādas shēmas varētu būt balstītas, piemēram, kolektīvā licencēšanā vai paplašinātā kolektīvā licencēšanā, lai izglītības iestādēm nebūtu individuāli jārisina sarunas ar tiesību subjektiem. Lai garantētu juridisko noteiktību, dalībvalstīm būtu jānosaka, ar kādiem nosacījumiem izglītības iestāde var izmantot aizsargātus darbus vai blakustiesību objektus saskaņā ar minēto izņēmumu un kad tai būtu jārīkojas saskaņā ar licencēšanas shēmu.

(24)

Dalībvalstīm vajadzētu palikt iespējai paredzēt, ka tiesību subjekti par savu darbu vai blakustiesību objektu digitālo izmantošanu saskaņā ar šajā direktīvā paredzēto izņēmumu vai ierobežojumu mācīšanas ilustrēšanai saņem taisnīgu atlīdzību. Nosakot taisnīgas atlīdzības līmeni, cita starpā pienācīgi būtu jāņem vērā dalībvalstu izglītības mērķi un kaitējums tiesību subjektiem. Dalībvalstīm, kas nolemj paredzēt taisnīgu atlīdzību, būtu jāmudina izmantot sistēmas, kas izglītības iestādēm neuzliek administratīvo slogu.

(25)

Kultūras mantojuma iestādes ir iesaistītas savu kolekciju saglabāšanā nākamajām paaudzēm. Kultūras mantojuma iestādes kolekcijā iekļauta darba vai blakustiesību objekta saglabāšanas darbībai varētu būt nepieciešams to reproducēt un tātad no attiecīgajiem tiesību subjektiem saņemt attiecīgu atļauju. Digitālās tehnoloģijas piedāvā jaunus šo kolekciju mantojuma saglabāšanas veidus, taču tās rada arī jaunas problēmas. Ņemot vērā minētās problēmas, vajadzīgs koriģēt spēkā esošo tiesisko regulējumu, paredzot obligātu izņēmumu attiecībā uz tādām reproducēšanas tiesībām, kas šādām iestādēm dara iespējamas šādas saglabāšanas darbības.

(26)

Dalībvalstīs ir atšķirīgas pieejas attiecībā uz kultūras mantojuma iestāžu veiktām reproducēšanas darbībām saglabāšanas nolūkā, un tas, apgrūtinot pārrobežu sadarbību, saglabāšanas līdzekļu koplietošanu un to, kā šādas iestādes iekšējā tirgū veido pārrobežu saglabāšanas tīklus, noved pie neefektīvas resursu izmantošanas. Tas var negatīvi ietekmēt kultūras mantojuma saglabāšanu.

(27)

Tāpēc būtu jāizvirza prasība, ka dalībvalstīm jānosaka izņēmums, kas kultūras mantojuma iestādēm atļautu saglabāšanas nolūkā, piemēram, lai risinātu tehnoloģiskas novecošanas problēmu vai sākotnējā datneša nolietošanos, reproducēt to kolekcijās pastāvīgi esošus darbus un blakustiesību objektus vai apdrošināt šādus darbus vai blakustiesību objektus. Šādam izņēmumam vajadzētu pavērt iespēju, ka ar attiecīgu saglabāšanas rīku, līdzekli vai tehnoloģiju jebkurā formātā vai datnesī ir iespējams vajadzīgajā skaitā, jebkurā darba vai blakustiesību objekta dzīvescikla brīdī izgatavot tā kopijas tādā apmērā, kāds vajadzīgs saglabāšanas nolūkā. Reproducēšanas darbībām, ko kultūras mantojuma iestādes veic nevis savās pastāvīgajās kolekcijās esošu darbu un blakustiesību objektu saglabāšanas, bet gan citos nolūkos, joprojām vajadzētu būt nepieciešamai tiesību subjektu atļaujai, ja vien to jau neatļauj citi Savienības tiesību aktos paredzēti izņēmumi vai ierobežojumi.

(28)

Kultūras mantojuma iestādēm pašām ne vienmēr ir tehniskie līdzekļi vai zināšanas, kas vajadzīgas, lai veiktu kolekciju saglabāšanai nepieciešamās darbības, it īpaši digitālajā vidē, un tāpēc šajā nolūkā tām varētu nākties izmantot citu kultūras iestāžu vai trešo personu palīdzību. Izņēmumam saglabāšanas nolūkā, kas paredzēts šajā direktīvā, būtu jāļauj kultūras mantojuma iestādēm kopiju izgatavošanas nolūkā paļauties uz trešām personām, kas darbojas to vārdā un atbildībā, arī tādām, kas atrodas citās dalībvalstīs.

(29)

Šajā direktīvā darbi un blakustiesību objekti par kādas kultūras mantojuma iestādes kolekcijā pastāvīgi esošiem būtu jāuzskata, ja, piemēram, īpašumtiesību nodošanas vai licences līguma, obligātā eksemplāra nodošanas vai pastāvīgas pārziņas vienošanās rezultātā minētās iestādes īpašumā vai pastāvīgā valdījumā ir šādu darbu vai blakustiesību objektu eksemplāri.

(30)

Vajadzētu būt tā, ka kultūras mantojuma iestādes attiecībā uz darbiem vai blakustiesību objektiem, kas šīs direktīvas nolūkos tiek uzskatīti par komerciālajā apritē nepieejamiem, var izmantot skaidru (arī pārrobežu vidē īstenotas) digitalizācijas un izplatīšanas regulējumu. Tomēr komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu kolekciju īpatnības un masveida digitalizācijas projektos iesaistīto darbu un blakustiesību objektu daudzums nozīmē, ka atsevišķo tiesību subjektu iepriekšēju atļauju saņemt var būt ļoti grūti. Tas var būt, piemēram, sakarā ar darbu vai blakustiesību objektu vecumu, to ierobežoto komercvērtību vai tādā sakarā, ka tos vispār nav bijis paredzēts izmantot komerciālām vajadzībām vai tie nekad nav izmantoti komerciāli. Tāpēc ir nepieciešams paredzēt pasākumus, kas atvieglina noteiktus kultūras mantojuma iestāžu kolekcijās pastāvīgi esošu komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanas veidus.

(31)

Visās dalībvalstīs vajadzētu būt juridiskiem mehānismiem, kas licences, kuras uz noteiktiem komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanas veidiem relevantas un pietiekami reprezentatīvas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas ir izsniegušas kultūras mantojuma iestādēm, ļautu piemērot arī tādu tiesību subjektu tiesībām, kas šajā sakarā nav pilnvarojuši reprezentatīvu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju. Ievērojot šo direktīvu, vajadzētu būt iespējamam, ka šādas licences attiecas uz visām dalībvalstīm.

(32)

Ar šo direktīvu ieviestie noteikumi par komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu kolektīvo licencēšanu varētu nebūt risinājums visiem gadījumiem, kuros kultūras mantojuma iestādēm ir grūtības saņemt vajadzīgās atļaujas no tiesību subjektiem par šādu komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu. Tas varētu, piemēram, būt gadījums, kad attiecībā uz konkrētu darbu vai blakustiesību objektu veidu tiesību kolektīvā pārvaldījuma prakse nemaz nepastāv vai attiecīgā kolektīvā pārvaldījuma organizācija attiecīgo tiesību subjektu un tiesību kategorijas ziņā nav pietiekami reprezentatīva. Šādos īpašos gadījumos kultūras mantojuma iestādēm vajadzētu būt iespējai to kolekcijās pastāvīgi esošus komerciālajā apritē nepieejamus darbus vai blakustiesību objektus darīt pieejamus tiešsaistē visās dalībvalstīs atbilstīgi saskaņotam autortiesību un blakustiesību izņēmumam vai ierobežojumam. Ir svarīgi, lai izmantošana saskaņā ar šādu izņēmumu vai ierobežojumu notiktu tikai tad, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi, jo īpaši attiecībā uz licencēšanas risinājumu pieejamību. To, ka nav vienošanās par licences nosacījumiem, nevajadzētu interpretēt kā licencēšanas risinājumu nepieejamību.

(33)

Dalībvalstīm saskaņā ar savām juridiskajām tradīcijām, praksi vai situāciju vajadzētu spēt šīs direktīvas satvarā elastīgi izvēlēties konkrēta veida licencēšanas mehānismu, piemēram, paplašinātu kolektīvo licencēšanu vai prezumpciju par pārstāvību, ko tās ievieš, lai kultūras mantojuma iestādes izmantotu komerciālajā apritē nepieejamus darbus vai blakustiesību objektus. Tāpat dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai elastīgi noteikt, kādas ir prasības, lai kolektīvā pārvaldījuma organizācijas būtu uzskatāmas par pietiekami reprezentatīvām, ciktāl minētās noteikšanas pamatā ir ievērojams skaits attiecīgā darbu vai blakustiesību objektu veida tiesību subjektu, kuri tās pilnvarojuši, atļaujot licencēt attiecīgo izmantošanas veidu. Dalībvalstīm būtu jāvar brīvi paredzēt īpašus noteikumus, kas piemērojami, ja attiecīgo darbu vai blakustiesību objektu ziņā reprezentatīva ir vairāk nekā viena kolektīvā pārvaldījuma organizācija, un, piemēram, noteikt, ka ir vajadzīgas kopīgas licences vai attiecīgo organizāciju vienošanās.

(34)

Minētajos licencēšanas mehānismos liela nozīme ir stingrai un labi funkcionējošai kolektīvā pārvaldījuma sistēmai. Direktīva 2014/26/ES paredz šādu sistēmu, un minētā sistēma jo īpaši ietver noteikumus par labu pārvaldību, pārredzamību un paziņošanu, kā arī par atsevišķiem tiesību subjektiem pienākošos summu regulāru, pienācīgu un precīzu sadalīšanu un samaksu.

(35)

Visiem tiesību subjektiem vajadzētu būt pieejamiem piemērotiem papildu aizsardzības mehānismiem un iespējai jebkurā brīdī pirms licences vai izmantošanas, uz ko attiecas izņēmums vai ierobežojums, darbības laika vai darbības laikā noteikt, ka šīs direktīvas ieviestos licencēšanas mehānismus un izņēmumu vai ierobežojumu, kas attiecas uz komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu, nepiemēro nekādiem to darbiem vai blakustiesību objektiem, nekādām licencēm vai izmantošanas veidiem, konkrētiem darbiem vai blakustiesību objektiem, vai konkrētām licencēm vai izmantošanas veidiem, uz ko attiecas izņēmums vai ierobežojums. Šiem licencēšanas mehānismu nosacījumiem nevajadzētu ietekmēt to praktisko nozīmību kultūras mantojuma iestādēm. Ir svarīgi, lai gadījumos, kad tiesību subjekts izslēdz šādu mehānismu vai šāda izņēmuma vai ierobežojuma piemērošanu vienam vai vairākiem darbiem vai blakustiesību objektiem, notiekošā izmantošana saprātīgā termiņā tiktu izbeigta un, ja izmantošana notiek saskaņā ar kolektīvu licenci, kolektīvā pārvaldījuma organizācija, tiklīdz saņēmusi informāciju, izbeidz izsniegt licences par attiecīgajiem izmantošanas veidiem. Šādai tiesību subjektu izdarītai izslēgšanai nebūtu jāskar to atlīdzības prasījumi par darbu vai blakustiesību objektu faktisko izmantošanu saskaņā ar licenci.

(36)

Šī direktīva neskar dalībvalstu iespēju lemt par to, kam ir juridiskā atbildība par komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu licencēšanas un izmantošanas atbilstību šajā direktīvajā paredzētajiem nosacījumiem un par attiecīgo pušu atbilstību minēto licenču nosacījumiem.

(37)

Ņemot vērā, ka kultūras mantojuma iestāžu kolekcijās esošie darbi un blakustiesību objekti ir daudzveidīgi, ir svarīgi, lai šajā direktīvā paredzētie licencēšanas mehānismi un izņēmums vai ierobežojums būtu pieejami un praksē izmantojami dažādu veidu darbiem un blakustiesību objektiem, arī fotogrāfijām, programmatūrai, fonogrammām, audiovizuāliem darbiem un unikāliem mākslas darbiem, tostarp, ja tie nekad nav bijuši komerciāli pieejami. Darbi, kas nekad nav bijuši komerciālajā apritē, var būt, piemēram, plakāti, bukleti, frontes laikraksti vai amatieru audiovizuālie darbi, kā arī nepublicēti darbi vai blakustiesību objekti, neskarot citus piemērojamos juridiskos ierobežojumus, piemēram, valsts noteikumus par personiskajām tiesībām. Darbs vai blakustiesību objekts nebūtu jāuzskata par komerciālajā apritē nepieejamu, ja tas ir pieejams kādā no tā dažādajām versijām, piemēram, kā vēlāks izdevums literāru darbu gadījumā vai alternatīva versija kinematogrāfisku darbu gadījumā, vai kādā no tā dažādajām izpausmēm, piemēram, kā viena un tā paša darba digitālas un drukātas versijas. Savukārt adaptāciju, tostarp citu valodu versiju vai literāra darba audiovizuālu adaptāciju, komerciālai pieejamībai nebūtu jāliedz uzskatīt, ka darbam vai blakustiesību objektam konkrētā valodā ir komerciālajā apritē nepieejama darba statuss. Lai būtu atspoguļotas dažādu veidu darbu un blakustiesību objektu publicēšanas un izplatīšanas veidu īpatnības un lai minētie mehānismi būtu vieglāk izmantojami, varētu būt jāiedibina specifiskas prasības un procedūras minēto licencēšanas mehānismu praktiskai piemērošanai, piemēram, prasība attiecībā uz laikposmu, kādam jāpaiet, kopš darbs vai blakustiesību objekts pirmoreiz bija kļuvis komerciāli pieejams. Ir lietderīgi, ka dalībvalstis, iedibinot šādas prasības un procedūras, konsultējas ar tiesību subjektiem, kultūras mantojuma iestādēm un kolektīvā pārvaldījuma organizācijām.

(38)

Nosakot, vai darbi vai blakustiesību objekti nav pieejami komerciālajā apritē, būtu vajadzīgi samērīgi centieni novērtēt to pieejamību sabiedrībai parastajā tirdzniecības apritē, ņemot vērā konkrētā darba vai blakustiesību objekta vai darbu vai blakustiesību objektu kopas īpatnības. Dalībvalstīm vajadzētu varēt brīvi noteikt, kā sadalāma atbildība par šādiem samērīgiem centieniem. Minētajiem samērīgajiem centieniem nebūtu jāietver atkārtota darbību veikšana laika gaitā, taču tiem būtu tomēr jānozīmē, ka tiek ņemti vērā jebkādi viegli pieejami pierādījumi, ka darbi vai blakustiesību objekti kļūs pieejami parastajā tirdzniecības apritē. Novērtējums par katru darbu atsevišķi būtu jāprasa vien tad, ja tiek uzskatīts, ka tas būtu samērīgi, ņemot vērā būtiskas informācijas pieejamību, komerciālas pieejamības izredzes un paredzamās darījuma izmaksas. Darba vai blakustiesību objekta pieejamības pārbaudei parasti būtu jānotiek dalībvalstī, kur attiecīgā kultūras mantojuma iestāde ir izveidota, ja vien par saprātīgu netiek uzskatīta pārrobežu pārbaude, piemēram gadījumos, ja ir viegli pieejama informācija, ka literārs darbs konkrētā valodā pirmoreiz ticis publicēts citā dalībvalstī. Daudzkārt to, ka darbu vai blakustiesību objektu kopa nav pieejama komerciālajā apritē, varētu noteikt ar proporcionālu mehānismu, piemēram, paraugu atlasi. Darba vai blakustiesību objekta ierobežota pieejamība, piemēram, pieejamība lietotu preču veikalos, vai teorētiska iespēja, ka varētu iegūt licenci uz darbu vai blakustiesību objektu, nebūtu jāuzskata par pieejamību sabiedrībai parastajā tirdzniecības apritē.

(39)

Starptautisku savstarpējas atzīšanas apsvērumu dēļ šajā direktīvā paredzētais licencēšanas mehānisms un izņēmums vai ierobežojums, kas attiecas uz komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu digitalizāciju un izplatīšanu, nebūtu jāattiecina uz komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu kopām, ja ir pieejami pierādījumi, kas liek pieņemt, ka tās lielākoties sastāv no trešo valstu darbiem vai blakustiesību objektiem, ja vien attiecīgā kolektīvā pārvaldījuma organizācija nav pietiekami reprezentatīva attiecībā uz šo trešo valsti, piemēram, uz pārstāvības līguma pamata. Minēto novērtējumu varētu balstīt pierādījumos, kas pieejami pēc samērīgajiem centieniem noteikt, vai darbi vai blakustiesību objekti ir komerciālajā apritē nepieejami, un papildu pierādījumi nav jāmeklē. Komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izcelsmes novērtējums par katru darbu atsevišķi būtu vajadzīgs vien tad, ja tas ir vajadzīgs arī samērīgajiem centieniem noteikt, vai tie ir komerciāli pieejami.

(40)

Kultūras mantojuma iestādēm un kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, kas slēdz līgumu, vajadzētu būt iespējai vienoties par licenču piemērošanas teritoriju, tostarp iespēju to attiecināt uz visām dalībvalstīm, licences maksu un atļautajiem izmantošanas veidiem. Izmantošanas veidiem, uz ko attiecas šādas licences, nevajadzētu būt paredzētiem peļņas gūšanai, arī ne tad, kad kopijas izplata kultūras mantojuma iestādes, piemēram, izstādes reklāmas materiālu gadījumā. Tomēr kultūras mantojuma iestāžu kolekciju digitalizācija var būt saistīta ar būtiskiem ieguldījumiem, tādēļ ar licencēm, kas piešķirtas saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem mehānismiem, nevajadzētu kultūras mantojuma iestādēm liegt segt licences izmaksas un licences aptverto darbu vai blakustiesību objektu digitalizēšanas un izplatīšanas izmaksas.

(41)

Informācija par to, kā kultūras mantojuma iestādes, balstoties uz šo direktīvu un visiem tiesību subjektiem ieviesto kārtību, kā izslēgt licenču vai izņēmuma vai ierobežojuma piemērošanu to darbiem vai blakustiesību objektiem, pastāvīgi un turpmāk izmanto komerciālajā apritē nepieejamus darbus un blakustiesību objektus, būtu attiecīgi jāpublisko pēc vajadzības gan pirms izmantošanas saskaņā ar licenci vai izņēmumu vai ierobežojumu, gan tās laikā. Šāda publiskošana ir īpaši svarīga, ja izmantošana notiek iekšējā tirgū pāri robežām. Tāpēc ir lietderīgi paredzēt, ka tiek izveidots viens publiski piekļūstams Savienības portāls, lai, pirms notiek izmantošana, šādu informāciju darītu pieejamu publikai saprātīgi ilgu laiku. Šādam portālam būtu jāatvieglo tiesību subjektiem iespēja izslēgt licenču vai izņēmuma vai ierobežojuma piemērošanu to darbiem vai blakustiesību objektiem. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 386/2012 (11) Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma aģentūrai ir uzticēti noteikti uzdevumi un darbības, kuri tiek finansēti, izmantojot pašas aģentūras budžeta līdzekļus, un kuru nolūks ir veicināt un atbalstīt valstu iestāžu, privātā sektora un Savienības iestāžu darbību intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu apkarošanā, arī šo pārkāpumu novēršanā. Tāpēc ir lietderīgi, ka izveidot un pārvaldīt portālu, kurā tiek darīta pieejama šāda informācija, tiek uzticēts šai aģentūrai.

Papildus tam, ka informācija tiek darīta pieejama portālā, atsevišķos gadījumos varētu būt jāveic vēl citi piemēroti publicitātes pasākumi, lai palielinātu attiecīgo tiesību subjektu informētību šajos jautājumos, piemēram, izmantojot papildu komunikācijas kanālus nolūkā uzrunāt plašāku auditoriju. Papildu publicitātes pasākumu nepieciešamībai, dabai un ģeogrāfiskajam tvērumam vajadzētu būt atkarīgai no attiecīgo komerciālajā apritē nepieejamo darbu vai blakustiesību objektu īpatnībām, licenču nosacījumiem vai izmantošanas veida, uz ko attiecas izņēmums vai ierobežojums, un dalībvalstu prakses. Publicitātes pasākumiem vajadzētu būt iedarbīgiem, neinformējot katru tiesību subjektu atsevišķi.

(42)

Lai nodrošinātu, ka attiecībā uz komerciālajā apritē nepieejamiem darbiem vai blakustiesību objektiem šajā direktīvā noteiktie licencēšanas mehānismi ir relevanti un pienācīgi darbojas, ka tiesību subjekti ir pietiekami aizsargāti, ka licences ir pienācīgi publiskotas un ka ir nodrošināta juridiskā noteiktība par kolektīvā pārvaldījuma organizāciju reprezentativitāti un darbu kategorizēšanu, dalībvalstīm būtu jāveicina nozares ieinteresēto personu dialogs.

(43)

Pasākumi, kas šajā direktīvā paredzēti, lai atvieglotu kultūras mantojuma iestāžu kolekcijās pastāvīgi esošu komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu kolektīvo tiesību licencēšanu, nedrīkstētu skart šādu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu saskaņā ar Savienības tiesību aktos paredzētiem izņēmumiem vai ierobežojumiem vai saskaņā ar citām licencēm ar paplašinātu tvērumu, ja šāda licencēšana nav balstīta uz to, ka aptvertie darbi vai blakustiesību objekti vairs nav pieejami komerciālajā apritē. Minētie pasākumi nedrīkstētu skart arī valsts mehānismus, kas paredz komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu, kuras pamatā ir licences starp kolektīvā pārvaldījuma organizācijām un lietotājiem, kas nav kultūras mantojuma iestādes.

(44)

Kolektīvās licencēšanas mehānismi ar paplašinātu tvērumu kolektīvā pārvaldījuma organizācijām dod iespēju tiesību subjektu vārdā piedāvāt licences kā kolektīvās licencēšanas struktūrām neatkarīgi no tā, vai tie šīm organizācijām ir to atļāvuši. Sistēmas, kuru pamatā ir mehānismi, piemēram, paplašināta kolektīvā licencēšana, juridiskās pilnvaras vai prezumpcija par pārstāvību, vairākās dalībvalstīs ir dziļi iedibinājusies prakse, kas varētu būt izplatīta dažādās jomās. Visām pusēm izdevīgam funkcionējošam autortiesību regulējumam ir vajadzīgs, lai būtu pieejami proporcionāli, juridiski darbu vai blakustiesību objektu licencēšanas mehānismi. Tāpēc dalībvalstīm būtu jāvar paļauties uz tādiem risinājumiem, kas kolektīvā pārvaldījuma organizācijām ļauj piedāvāt licences, kuras attiecībā uz noteiktiem izmantošanas veidiem aptver potenciāli lielu skaitu darbu vai blakustiesību objektu, un ieņēmumus, kas iegūti no šādām licencēm, sadalīt tiesību subjektiem, saskaņā ar Direktīvu 2014/26/ES.

(45)

Ņemot vērā dažu izmantošanas veidu raksturu, līdz ar lielo iesaistīto darbu vai blakustiesību objektu skaitu, darījumu izmaksas, ko rada individuālo tiesību nokārtošana ar katru iesaistīto tiesību subjektu, ir pārāk augstas. Līdz ar to, kamēr nav efektīvu kolektīvās licencēšanas mehānismu, izredzes, ka attiecīgajās jomās notiks visi darījumi, kas ir vajadzīgi, lai šādus darbus vai blakustiesību objektus varētu izmantot, ir niecīgas. Minētajās jomās, kur kolektīvā licencēšana, kuras pamatā ir tiesību subjektu dota atļauja, nav pilnīgs risinājums, kas derētu visiem izmantojamajiem darbiem vai blakustiesību objektiem, ceļu uz vienošanos var pavērt paplašināta kolektīvā licencēšana, ko veic kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, un līdzīgi mehānismi. Konkrētos gadījumos nodrošinot pilnīgu juridisko noteiktību lietotājiem, šādi mehānismi papildina tiesību kolektīvo pārvaldījumu, kura pamatā ir individuālas tiesību subjektu atļaujas. Šie mehānismi turklāt dod iespēju tiesību subjektiem gūt labumu no to darbu likumīgas izmantošanas.

(46)

Tā kā iespēja piedāvāt elastīgas licencēšanas shēmas digitālajā laikmetā kļūst arvien svarīgāka un šādas shēmas tiek izmantotas arvien vairāk, dalībvalstīm būtu jāvar paredzēt licencēšanas mehānismus, kas ļauj kolektīvā pārvaldījuma organizācijām brīvprātīgi slēgt licences līgumus neatkarīgi no tā, vai visi tiesību subjekti ir attiecīgajām organizācijām to atļāvuši. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai uzturēt un ieviest šādus mehānismus saskaņā ar savām tradīcijām, praksi un situāciju, ievērojot šajā direktīvā paredzētos aizsardzības pasākumus un saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un Savienības starptautiskajām saistībām. Šādiem mehānismiem būtu jādarbojas tikai attiecīgās dalībvalsts teritorijā, ja vien Savienības tiesību aktos nav noteikts citādi. Dalībvalstīm būtu jāvar elastīgi izvēlēties, tieši kādam jābūt mehānismam, kas ļauj darbu vai blakustiesību objektu licences attiecināt uz tādu tiesību subjektu tiesībām, kas nav pilnvarojuši organizāciju, kura slēdz līgumu, ja vien šāds mehānisms atbilst Savienības tiesību aktiem, tostarp Direktīvā 2014/26/ES paredzētajiem noteikumiem par tiesību kolektīvo pārvaldību. Jo īpaši šādiem mehānismiem būtu arī jānodrošina, ka tiesību subjektiem, kuri nav līgumu slēdzošās organizācijas biedri, piemēro Direktīvas 2014/26/ES 7. pantu. Pie šādiem mehānismiem varētu piederēt paplašināta kolektīva licencēšana, juridiskas pilnvaras un prezumpcija par pārstāvību. Šīs direktīvas noteikumiem par kolektīvo licencēšanu nevajadzētu skart dalībvalstu jau esošo spēju piemērot obligāto tiesību kolektīvo pārvaldību vai citus kolektīvās licencēšanas mehānismus ar paplašinātu tvērumu, piemēram, tādu, kas paredzēts Padomes Direktīvas 93/83/EEK (12) 3. pantā.

(47)

Ir svarīgi, lai kolektīvās licencēšanas mehānismi ar paplašinātu tvērumu tiktu piemēroti tikai skaidri noteiktās izmantošanas jomās, kur saņemt atsevišķu tiesību subjektu atļaujas parasti ir tik grūti un nepraktiski, ka izredzes, ka patiešām notiks nepieciešamais licencēšanas darījums, proti, tāds, kurš saistīts ar licenci, kas aptver attiecīgos tiesību subjektus, izmantošanas dabas vai attiecīgo darbu vai blakustiesību objektu veida dēļ ir niecīgas. Šādu mehānismu pamatā vajadzētu būt objektīviem, pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem attiecībā uz attieksmi pret tiesību subjektiem, arī tādiem tiesību subjektiem, kuri nav kolektīvās pārvaldības organizācijas biedri. Jo īpaši tas, ka skartie tiesību subjekti nav licenci lūdzošā lietotāja dalībvalsts valstspiederīgie vai iedzīvotāji vai neveic tajā uzņēmējdarbību, pats par sevi vien nedrīkstētu būt iemesls tiesību nokārtošanu uzskatīt par tik grūtu un nepraktisku, ka ir pamatoti izmantot šādus mehānismus. Ir tikpat svarīgi, lai licencētā izmantošana negatīvi neietekmētu attiecīgo tiesību ekonomisko vērtību un neliegtu tiesību subjektiem būtisku komerciālo labumu.

(48)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ir ieviesti pienācīgi aizsardzības pasākumi, kas sargā tādu tiesību subjektu leģitīmās intereses, kuri nav pilnvarojuši organizāciju, kas piedāvā licenci, un ka minētie aizsardzības pasākumi tiek piemēroti nediskriminējoši. Konkrētāk, lai pamatotu mehānismu paplašināto tvērumu, šādai organizācijai, balstoties uz tiesību subjektu pilnvarojumu, vajadzētu būt pietiekami reprezentatīvai attiecībā uz darbu vai blakustiesību objektu veidiem un ar licenci piešķirtajām tiesībām. Dalībvalstīm būtu jānosaka prasības, kādas minētajām organizācijām jāievēro, lai tās varētu uzskatīt par pietiekami reprezentatīvām, ņemot vērā organizācijas pārvaldīto tiesību kategoriju, organizācijas spēju tiesības pārvaldīt efektīvi, radošo industriju, kurā tā darbojas, un to, vai organizācija aptver ievērojamu skaitu attiecīgā darbu vai blakustiesību objektu veida tiesību subjektu, kuri tās pilnvarojuši, atļaujot licencēt attiecīgo izmantošanas veidu, un saskaņā ar Direktīvu 2014/26/ES. Lai panāktu juridisko noteiktību un nodrošinātu paļāvību uz mehānismiem, būtu jāatļauj dalībvalstīm lemt par to, kam ir juridiskā atbildība par izmantošanu, ko atļauj licences līgums. Pret visiem tiesību subjektiem, kuru darbi tiek izmantoti uz licences pamata, būtu jāgarantē vienlīdzīga attieksme, jo īpaši arī attiecībā uz piekļuvi informācijai par licencēšanu un atlīdzības sadalījumu. Publicitātes pasākumiem būtu jādarbojas visā licences darbības laikā un nevajadzētu uzlikt nesamērīgu administratīvo slogu lietotājiem, kolektīvā pārvaldījuma organizācijām vai tiesību subjektiem un bez vajadzības informēt katru tiesību subjektu atsevišķi.

Lai tiesību subjekti varētu viegli atgūt kontroli pār saviem darbiem un liegt izmantot savus darbus pretēji to interesēm, ir būtiski, lai tiesību subjektiem būtu dota reāla iespēja izslēgt šādu mehānismu piemērošanu to darbiem vai blakustiesību objektiem attiecībā uz visiem darbu vai blakustiesību objektu izmantošanas veidiem vai konkrētiem izmantošanas veidiem un darbiem vai blakustiesību objektiem, arī pirms licences līguma noslēgšanas un licences darbības laikā. Šādos gadījumos jebkāda notiekošā izmantošana būtu jāizbeidz saprātīgā termiņā. Šādai tiesību subjektu izdarītai izslēgšanai nebūtu jāskar to prasījumi saņemt atlīdzību par darbu vai blakustiesību objektu faktisko izmantošanu saskaņā ar licenci. Dalībvalstīm vajadzētu būt arī iespējai izlemt, vai ir lietderīgi pieņemt papildu pasākumus tiesību subjektu aizsardzībai. Šādi papildu pasākumi varētu ietvert, piemēram, informācijas apmaiņas starp kolektīvā pārvaldījuma organizācijām un citām ieinteresētajām pusēm Savienībā veicināšanu, lai palielinātu informētību par šādiem mehānismiem un tiesību subjektu iespēju izslēgt savus darbus vai blakustiesību objektus no minētajiem mehānismiem.

(49)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka kolektīvās licencēšanas mehānismu ar paplašinātu tvērumu rezultātā piešķirtas licences nolūks un tvērums, kā arī iespējamie izmantošanas veidi vienmēr ir precīzi un skaidri noteikti tiesību aktos vai, ja pamatā esošie tiesību akti ir vispārējs regulējums, licencēšanas praksē, ko izmanto šāda vispārēja regulējuma rezultātā, vai piešķirtajās licencēs. Turklāt iespēja pārvaldīt licenci saskaņā ar šādiem mehānismiem būtu jādod tikai kolektīvās pārvaldības organizācijām, kam piemērojami valsts tiesību akti, ar kuriem ieviesta Direktīva 2014/26/ES.

(50)

Tā kā kolektīvās licencēšanas ar paplašinātu tvērumu mehānismu tradīcijas un pieredze dalībvalstīs atšķiras un tiesību subjektiem tā ir piemērojama neatkarīgi no to valstspiederības vai dzīvesvietas dalībvalsts, ir svarīgi Savienības līmenī nodrošināt pārredzamību un dialogu par šādu mehānismu praktisko darbību, arī attiecībā uz to, cik labi darbojas tiesību subjektu aizsardzības mehānismi, cik šādi mehānismi ir lietojami, kāda ir to ietekme uz tiesību subjektiem, kuri nav kolektīvās pārvaldības organizācijas biedri, vai uz tiesību subjektiem, kas ir citas dalībvalsts valstspiederīgie vai iedzīvotāji, un kāda ir ietekme uz pakalpojumu sniegšanu pāri robežām, tostarp – vai varētu būt nepieciešams pieņemt noteikumus, kas ļautu šādiem mehānismiem iekšējā tirgū darboties pāri robežām. Lai nodrošinātu pārredzamību, Komisijai būtu regulāri jāpublicē informācija par šādu mehānismu izmantošanu saskaņā ar šo direktīvu. Tāpēc dalībvalstīm, kas ir ieviesušas šādus mehānismus, būtu jāinformē Komisija par attiecīgajiem valsts noteikumiem un to praktisko piemērošanu, tostarp uz vispārējo noteikumu pamata ieviestās licencēšanas tvērumu un veidiem, licencēšanas mērogu un iesaistītajām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām. Šāda informācija ar dalībvalstīm būtu jāapspriež kontaktkomitejā, kas izveidota atbilstīgi Direktīvas 2001/29/EK 12. panta 3. punktam. Komisijai būtu jāpublicē ziņojums par šādu mehānismu izmantošanu Savienībā un to ietekmi uz licencēšanu un tiesību subjektiem, kultūras satura izplatīšanu un pakalpojumu sniegšanu pāri robežām autortiesību un blakustiesību kolektīvās pārvaldības jomā, kā arī par ietekmi uz konkurenci.

(51)

Izšķirīga nozīme Eiropas audiovizuālo darbu izplatīšanā Savienības teritorijā var būt pieprasījumvideo pakalpojumiem. Tomēr šādu darbu, it īpaši Eiropas darbu, pieejamība pieprasījumvideo pakalpojumos joprojām ir ierobežota. Līgumus par šādu darbu izmantošanu tiešsaistē var būt grūti noslēgt sakarā ar problēmām, kas saistītas ar tiesību licencēšanu. Šādas problēmas varētu, piemēram, parādīties, ja konkrētai teritorijai noteiktais tiesību subjekts nav ekonomiski pietiekami motivēts izmantot darbu tiešsaistē un tam nav licences vai tas liedz tiešsaistes tiesības, kā rezultātā audiovizuālie darbi var nebūt pieejami pieprasījumvideo pakalpojumos. Citkārt problēmas varētu būt saistītas ar izmantošanas izdevībām.

(52)

Lai tiesības uz audiovizuāliem darbiem būtu vieglāk licencēt pieprasījumvideo pakalpojumos, būtu jāprasa dalībvalstīm nodrošināt sarunu mehānismu, kas pusēm, kuras vēlas slēgt līgumu, dotu iespēju paļauties uz neitrālas struktūras vai viena vai vairāku mediatoru palīdzību. Šajā nolūkā dalībvalstīm būtu jāatļauj vai nu izveidot jaunu struktūru, vai paļauties uz jau pastāvošu struktūru, kas atbilst šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai norīkot vienu vai vairākas kompetentās iestādes vai mediatorus. Šai struktūrai vai mediatoriem būtu ar pusēm jātiekas un jāpalīdz risināt sarunas, sniedzot profesionālas, neitrālas un ārējas konsultācijas. Kad sarunās ir iesaistītas puses no dažādām dalībvalstīm un ja minētās puses izlemj paļauties uz sarunu mehānismu, minētajām pusēm būtu iepriekš jāvienojas, kura būs kompetentā dalībvalsts. Minētā struktūra vai mediatori varētu tikties ar pusēm, lai atvieglotu sarunu sākšanu vai – sarunu gaitā – lai atvieglotu līguma noslēgšanu. Līdzdalībai minētajā sarunu mehānismā un turpmākai līgumu noslēgšanai vajadzētu būt brīvprātīgai un nevajadzētu ietekmēt pušu līgumslēgšanas brīvību. Dalībvalstīm būtu jāvar lemt par sarunu mehānisma darbības specifiku, arī par to, kurā laikā un cik ilgi sarunvedībā palīdzēt un kā segt attiecīgās izmaksas. Lai tiktu garantēta sarunu mehānisma efektivitāte, dalībvalstīm būtu jāgādā, lai administratīvais un finansiālais slogs joprojām būtu samērīgs. Dalībvalstīm būtu jāsekmē pārstāvības organizāciju dialogs, taču tam nevajadzētu būt to pienākumam.

(53)

Darba aizsardzības termiņa apritēšana nozīmē, ka darbs kļūst vispārpieejams un beidzas tiesības, ko Savienības autortiesību akti piešķīruši saistībā ar minēto darbu. Vizuālajā mākslā precīzu vispārpieejamu darbu reprodukciju aprite palīdz uzlabot kultūras pieejamību un popularizēšanu, kā arī piekļuvi kultūras mantojumam. Digitālajā vidē šādu reprodukciju aizsardzība ar autortiesībām vai blakustiesībām nesaskan ar darbu autortiesību aizsardzības izbeigšanos. Turklāt tas, ka valstu autortiesību likumi, kas reglamentē šādu reprodukciju aizsardzību, atšķiras, rada juridisko nenoteiktību, un šīs atšķirības ietekmē vispārpieejamu vizuālās mākslas darbu izplatīšanu pāri robežām. Tāpēc noteiktas vispārpieejamu vizuālās mākslas darbu reprodukcijas nebūtu jāaizsargā ar autortiesībām vai blakustiesībām. Visam minētajam nevajadzētu liegt kultūras mantojuma iestādēm pārdot reprodukcijas, piemēram, pastkartes.

(54)

Lai nodrošinātu kvalitatīvu žurnālistiku un pilsoņu piekļuvi informācijai, ir nepieciešama brīva un plurālistiska prese. Tā sniedz fundamentālu ieguldījumu sabiedriskās diskusijās un demokrātiskas sabiedrības pareizā funkcionēšanā. Sakarā ar preses izdevumu plašo pieejamību tiešsaistē ir radušies jauni tiešsaistes pakalpojumi, piemēram, ziņu apkopotāji un mediju monitoringa pakalpojumi, kam būtiska uzņēmējdarbības modeļa daļa un ienākumu avots ir preses izdevumu atkalizmantošana. Preses izdevumu izdevēji saskaras ar problēmām, kā licencēt savu izdevumu tiešsaistes izmantošanu šāda veida pakalpojumu sniedzējiem, līdz ar to izdevējiem ir grūtāk atgūt savus ieguldījumus. Preses izdevumu izdevējus neatzīstot par tiesību subjektiem, preses izdevumu tiesību licencēšana un piemērošana attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju veiktu izmantošanu tiešsaistē digitālajā vidē bieži vien ir sarežģīta un neefektīva.

(55)

Lai būtu nodrošināta izdevējnozares ilgtspējība un tādējādi sekmēta uzticamas informācijas pieejamība, vajag atzīt un joprojām atbalstīt izdevēju organizatorisko un finansiālo ieguldījumu preses izdevumu radīšanā. Tāpēc attiecībā uz preses izdevumu izmantošanu tiešsaistē, ko veic informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji, Savienības līmenī vajag nodrošināt saskaņotu juridisko aizsardzību, tādējādi neskarot spēkā esošos Savienības tiesību aktu noteikumus par autortiesībām, kas piemērojami privātai vai nekomerciālai preses izdevumu izmantošanai, ko veic atsevišķi lietotāji, arī tad, ja šādi lietotāji preses izdevumu saturu kopīgo tiešsaistē. Šāda aizsardzība būtu faktiski jāgarantē, Savienības tiesību aktos ieviešot blakustiesības, kas attiecas uz to, kā izdevēju, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, preses izdevumus reproducē un dara pieejamus sabiedrībai, attiecībā uz izmantošanu tiešsaistē, ko veic informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/1535 (13) izpratnē. Šajā direktīvā paredzētajai preses izdevumu juridiskajai aizsardzībai būtu jādarbojas tādu izdevēju labā, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī un kam juridiskā adrese, centrālā administrācija vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Savienībā.

Preses izdevumu izdevēja jēdzienā būtu jāietver pakalpojumu sniedzēji, piemēram, ziņu izdevēji vai ziņu aģentūras, ja tās izdod preses izdevumus šīs direktīvas izpratnē.

(56)

Šajā direktīvā ir nepieciešams definēt preses izdevuma jēdzienu, ar to aptverot tikai žurnālistiskus izdevumus, kurus jebkādā datnesī, arī drukātā formā, publicē tādas saimnieciskās darbības kontekstā, kas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem ir pakalpojumu sniegšana. Preses izdevumi, kuri būtu jāaptver, ietver, piemēram, dienas laikrakstus, vispārīgām vai speciālām interesēm veltītus nedēļas vai mēneša žurnālus, tostarp uz abonementu balstītus žurnālus, un ziņu vietnes. Preses izdevumos parasti ietilpst literāri darbi, taču aizvien biežāk arī citi darbu un blakustiesību objektu veidi, jo īpaši fotogrāfijas un videomateriāli. Preses izdevumiem ar šo direktīvu piešķirtā aizsardzība nebūtu jāattiecina uz tādiem zinātniskā vai akadēmiskā nolūkā publicētiem periodiskiem izdevumiem kā zinātniski žurnāli. Tāpat minētā aizsardzība nebūtu jāpiemēro tādām tīmekļa vietnēm, piemēram, blogiem, kas sniedz informāciju tādas darbības ietvaros, kura netiek veikta ar pakalpojumu sniedzēja, piemēram, ziņu izdevēja, iniciatīvu, uz tā redakcionālo atbildību un tā kontrolē.

(57)

Kas attiecas uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju veiktu izmantošanu tiešsaistē, preses izdevumu izdevējiem ar šo direktīvu piešķirto tiesību tvērumam vajadzētu būt tādam pašam, kāds ir Direktīvā 2001/29/EK paredzētajām reproducēšanas un publiskošanas tiesībām. Preses izdevumu izdevējiem piešķirtajām tiesībām nebūtu jāattiecas uz hipersaišu ievietošanu. Tām nebūtu jāattiecas arī vienīgi uz faktiem, par ko ziņots preses izdevumos. Uz preses izdevumu izdevējiem ar šo direktīvu piešķirtajām tiesībām būtu arī jāattiecina tādas pašas izņēmumu un ierobežojumu normas kā uz Direktīvā 2001/29/EK paredzētajām tiesībām, ieskaitot minētās direktīvas 5. panta 3. punkta d) apakšpunktā paredzēto izņēmumu attiecībā uz citēšanu kritikas vai apskata nolūkā.

(58)

Informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju veikta preses izdevumu izmantošana var būt vesela izdevuma vai raksta izmantošana, kā arī preses izdevumu daļu izmantošana. Arī šāda preses izdevumu daļu izmantošana ir kļuvusi ekonomiski būtiska. Tomēr ir maz ticams, ka preses izdevumos lietotu atsevišķu vārdu vai ļoti īsu preses izdevumu fragmentu izmantošana, ko veic informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji, apdraudētu preses izdevumu izdevēju ieguldījumus satura radīšanā. Tāpēc ir lietderīgi paredzēt, ka preses izdevumos lietotu atsevišķu vārdu vai ļoti īsu preses izdevumu fragmentu izmantošana nav šajā direktīvā paredzēto tiesību tvērumā. Ņemot vērā preses izdevumu masveida apkopošanu un izmantošanu, ko veic informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji, ir svarīgi ļoti īsu fragmentu izslēgšanu interpretēt tā, ka netiek skarta šajā direktīvā paredzēto tiesību efektivitāte.

(59)

Ar šo direktīvu preses izdevumu izdevējiem piešķirtā aizsardzība nedrīkstētu skart tajā ietvertās autoru un citu tiesību subjektu tiesības uz darbiem un blakustiesību objektiem, arī uz to, kādā apmērā autori un citi tiesību subjekti savus darbus vai blakustiesību objektus var izmantot neatkarīgi no preses izdevuma, kurā tie iestrādāti. Tāpēc preses izdevumu izdevējiem nevajadzētu spēt ar šo direktīvu sev piešķirto aizsardzību izmantot pret autoriem un citiem tiesību subjektiem vai pret citiem pilnvarotiem to pašu darbu vai blakustiesību objektu lietotājiem. Minētajam nevajadzētu skart līgumiskas vienošanās, kas noslēgtas starp preses izdevumu izdevējiem, no vienas puses, un autoriem un citiem tiesību subjektiem, no otras puses. Preses izdevumā iekļautu darbu autoriem vajadzētu būt tiesīgiem saņemt atbilstīgu daļu no ieņēmumiem, kurus preses izdevēji saņem par preses izdevumu izmantošanu, ko veic informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji. Minētajam nevajadzētu skart valstu tiesību aktus par īpašumtiesībām vai tiesību izmantošanu darba līgumu kontekstā, ja vien šādi tiesību akti atbilst Savienības tiesību aktiem.

(60)

Izdevēji, ieskaitot preses izdevumu, grāmatu vai zinātnisku publikāciju un mūzikas izdevumu izdevējus, bieži vien darbojas, balstoties uz autortiesību nodošanu ar līgumiskas vienošanās vai tiesību normu starpniecību. Šajā kontekstā izdevēji, lai varētu izmantot savos izdevumos iekļautos darbus, izdara ieguldījumu un dažos gadījumos, ja darbi tiek lietoti ar tādiem izņēmumiem un ierobežojumiem, kādi attiecas, piemēram, uz privātu kopēšanu un reprografēšanu, ieskaitot attiecīgās dalībvalstīs pastāvošās reprografēšanas valsts shēmas un publiskā patapinājuma shēmas, var negūt ieņēmumus. Vairākās dalībvalstīs kompensāciju par izmantošanu, uz kuru attiecas šādi izņēmumi vai ierobežojumi, dala autori un izdevēji. Lai šī situācija būtu ņemta vērā un lai visām iesaistītajām pusēm būtu nodrošināta lielāka juridiskā noteiktība, šī direktīva dalībvalstīm, kurās jau pastāv shēmas, kā starp autoriem un izdevējiem sadalīt kompensāciju, ļauj tās paturēt. Minētais ir sevišķi svarīgi dalībvalstīm, kurām šādi kompensāciju sadales mehānismi bija jau pirms 2015. gada 12. novembra, lai gan citās dalībvalstīs kompensācija netiek dalīta un saskaņā ar valsts kultūras politiku pienākas tikai autoriem. Šī direktīva nediskriminējoši būtu jāpiemēro visām dalībvalstīm, tomēr tai būtu jārespektē šīs jomas tradīcijas un nebūtu jāuzliek pienākums ieviest šādas kompensācijas sadales shēmas dalībvalstīm, kurās tādu pašlaik nav. Tai nevajadzētu skart dalībvalstu līdzšinējo vai turpmāko kārtību, kā tiek piešķirta atlīdzība publiskā patapinājuma kontekstā.

Tāpat tai nevajadzētu skart valsts kārtību, kas attiecas uz tiesību pārvaldību un atlīdzības tiesībām, ja vien tā atbilst Savienības tiesību aktiem. Visām dalībvalstīm vajadzētu būt atļautam, bet tam nevajadzētu būt to pienākumam paredzēt, ka, ja autori savas tiesības nodevuši vai licencējuši izdevējam vai ar saviem darbiem kādā citā veidā sniedz devumu izdevumā un ja ir ieviestas sistēmas, kā kompensēt tiem kāda izņēmuma vai ierobežojuma radīto kaitējumu, tostarp ar tādu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju starpniecību, kas pārstāv gan autorus, gan izdevējus, izdevējiem ir tiesības pieprasīt daļu no šādas kompensācijas. Dalībvalstīm būtu jāsaglabā iespēja noteikt, kā izdevējiem jāpamato savi kompensācijas vai atlīdzības prasījumi, un paredzēt nosacījumus par šādas kompensācijas vai atlīdzības sadali starp autoriem un izdevējiem saskaņā ar savām valsts sistēmām.

(61)

Pēdējos gados tiešsaistes satura tirgus funkcionēšana kļuvusi sarežģītāka. Par galvenajiem tiešsaistes satura piekļuves avotiem ir kļuvuši tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumi, kas paver piekļuvi lielam daudzumam ar autortiesībām aizsargāta satura, kuru augšupielādējuši to lietotāji. Tiešsaistes pakalpojumi ir līdzekļi, kas nodrošina plašāku piekļuvi kultūras un radošajiem darbiem un piedāvā lielas iespējas kultūras un radošajām nozarēm jaunu uzņēmējdarbības modeļu attīstīšanā. Tomēr, lai gan tie pieļauj daudzveidību un atvieglo piekļuvi saturam, tie rada arī problēmas, ja ar autortiesībām aizsargāts saturs tiek augšupielādēts bez tiesību subjektu iepriekšējas atļaujas. Pastāv juridiskā nenoteiktība, vai šādu pakalpojumu sniedzēji iesaistās ar autortiesībām saistītās darbībās un vai tiem vajadzīgs saņemt tiesību subjektu atļauju par saturu, ko augšupielādējuši to lietotāji, kuriem nav attiecīgo tiesību uz augšupielādēto saturu, neskarot Savienības tiesību aktos paredzēto izņēmumu un ierobežojumu piemērošanu. Minētā nenoteiktība ietekmē tiesību subjektu spējas noteikt, vai un ar kādiem nosacījumiem viņu darbi un blakustiesību objekti tiek izmantoti, kā arī viņu spējas par šādu izmantošanu saņemt atbilstīgu atlīdzību. Tāpēc ir svarīgi strādāt pie tā, lai tiesību subjektiem un tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem izveidotos licencēšanas tirgus. Minētajiem licences līgumiem vajadzētu būt taisnīgiem un būtu jāsaglabā samērīgs līdzsvars starp abām pusēm. Tiesību subjektiem būtu jāsaņem pienācīga atlīdzība par viņu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu. Tomēr, tā kā minētajiem noteikumiem nevajadzētu skart līgumslēgšanas brīvību, tiesību subjektiem nebūtu jāuzliek pienākums dot atļauju vai slēgt licences līgumus.

(62)

Daži informācijas sabiedrības pakalpojumi ir izstrādāti tā, ka parastajā izmantojumā dod sabiedrībai piekļuvi ar autortiesībām aizsargātam saturam vai blakustiesību objektiem, ko augšupielādējuši to lietotāji. Šajā direktīvā noteiktajai tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēja definīcijai būtu jāattiecas tikai uz tiešsaistes pakalpojumiem, kam ir būtiska loma tiešsaistes satura tirgū un kas par vienu un to pašu auditoriju konkurē ar citiem tiešsaistes satura pakalpojumiem, piemēram, audiostraumēšanas un videostraumēšanas pakalpojumiem. Pakalpojumi, uz ko attiecas šī direktīva, ir pakalpojumi, kuru galvenais vai viens no galvenajiem nolūkiem ir glabāt un ļaut lietotājiem augšupielādēt un kopīgot lielu daudzumu ar autortiesībām aizsargāta satura, lai no šā satura tieši vai netieši gūtu peļņu, to organizējot vai popularizējot lielākas auditorijas piesaistes nolūkā, tostarp to kategorizējot un izmantojot tajā mērķorientētu reklāmu. Šādiem pakalpojumiem nebūtu jāietver pakalpojumi, kuru galvenais nolūks nav ļaut lietotājiem augšupielādēt un kopīgot lielu daudzumu ar autortiesībām aizsargāta satura, lai no minētās darbības gūtu peļņu. Šādi pakalpojumi ietver, piemēram, elektronisko sakaru pakalpojumus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/1972 (14), kā arī starpuzņēmumu mākoņpakalpojumu sniedzējus un tādu mākoņpakalpojumu sniedzējus, kas ļauj lietotājiem augšupielādēt saturu savām vajadzībām, piemēram, kiberglabātavas, vai tiešsaistes tirdzniecības vietas, kuru galvenā darbība ir tiešsaistes mazumtirdzniecība, bet ne piekļuves nodrošināšana ar autortiesībām aizsargātam saturam.

No tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēja definīcijas būtu jāizslēdz arī tādi pakalpojumu sniedzēji kā atvērtā pirmkoda programmatūras izstrādes un kopīgošanas platformas, bezpeļņas zinātniskie vai izglītības materiālu repozitoriji, kā arī bezpeļņas tiešsaistes enciklopēdijas. Visbeidzot, lai būtu nodrošināts augsts autortiesību aizsardzības līmenis, šajā direktīvā paredzētajam atbildības izņēmuma mehānismam nebūtu jāattiecas uz pakalpojumu sniedzējiem, kuru galvenais nolūks ir nodarboties ar autortiesību pirātismu vai to veicināt.

(63)

Tas, vai tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs glabā lielu daudzumu ar autortiesībām aizsargāta satura vai dod tam piekļuvi, būtu jānovērtē katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā tādu elementu kombināciju kā pakalpojuma auditorija un pakalpojuma lietotāju augšupielādētā ar autortiesībām aizsargātā satura datņu skaits.

(64)

Ir lietderīgi šajā direktīvā precizēt, ka tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji, dodot sabiedrībai piekļuvi ar autortiesībām aizsargātiem darbiem vai blakustiesību objektiem, ko augšupielādējuši to lietotāji, veic publiskošanu vai dara tos pieejamus sabiedrībai. Līdz ar to tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem būtu jāsaņem attiecīgo tiesību subjektu atļauja, tostarp ar licences līgumu. Tas neskar nedz citviet Savienības tiesību aktos paredzēto publiskošanas vai publiskas pieejamības došanas jēdzienu, nedz Direktīvas 2001/29/EK 3. panta 1. un 2. punkta iespējamo piemērošanu citiem pakalpojumu sniedzējiem, kas izmanto ar autortiesībām aizsargātu saturu.

(65)

Ja tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji ir atbildīgi par publiskošanu vai publiskas pieejamības došanu saskaņā ar nosacījumiem, kas noteikti šajā direktīvā, Direktīvas 2000/31/EK 14. panta 1. punkts nebūtu jāpiemēro atbildībai, kas izriet no šīs direktīvas noteikumiem par aizsargāta satura izmantošanu, ko veic tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji. Minētajam nebūtu jāskar Direktīvas 2000/31/EK 14. panta 1. punkta piemērošana šādiem pakalpojumu sniedzējiem nolūkos, kas nav šīs direktīvas darbības jomā.

(66)

Ņemot vērā to, ka tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji nodrošina piekļuvi saturam, ko nav augšupielādējuši pakalpojumu sniedzēji, bet lietotāji, ir lietderīgi šīs direktīvas vajadzībām paredzēt īpašu atbildības mehānismu gadījumos, kad nav tikusi piešķirta atļauja. Minētajam nevajadzētu skart valstu tiesību aktos paredzētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas nav atbildība par autortiesību pārkāpumiem, un valstu tiesu vai pārvaldes iestāžu spēju izdot Savienības tiesību aktiem atbilstīgus rīkojumu. Jo sevišķi īpašajam režīmam, kas piemērojams jauniem tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem, kuru gada apgrozījums ir mazāks nekā EUR 10 miljoni, no kuriem mēneša vidējais unikālo apmeklētāju skaits Savienībā nepārsniedz 5 miljonus, nevajadzētu ietekmēt Savienības un valsts tiesību aktos paredzēto tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamību. Ja pakalpojumu sniedzējiem nav piešķirta atļauja, tiem vajadzētu darīt visu iespējamo, ievērojot ar profesionālo rūpību saistītus augstus nozares standartus, lai nepieļautu, ka viņu pakalpojumos ir pieejami neatļauti darbi un blakustiesību objekti, ko identificējuši attiecīgie tiesību subjekti. Šajā nolūkā tiesību subjektiem būtu jānodrošina pakalpojumu sniedzējiem būtiskā un vajadzīgā informācija, cita starpā ņemot vērā tiesību subjektu lielums un to darbu un blakustiesību objektu veids. Pasākumu, ko veic tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji sadarbībā ar tiesību subjektiem, rezultātā nedrīkstētu tikt liegta pieeja saturam, kas nepārkāpj autortiesības, tostarp darbiem vai blakustiesību objektiem, uz kuru izmantošanu attiecas licences līgums, vai autortiesību vai blakustiesību izņēmums vai ierobežojums. Tāpēc pasākumiem, ko veic šādi pakalpojumu sniedzēji, nevajadzētu ietekmēt lietotājus, kuri izmanto tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumus, lai šādos pakalpojumos likumīgi augšupielādētu informāciju un piekļūtu tai.

Turklāt šajā regulā noteikto pienākumu dēļ dalībvalstīm nevajadzētu noteikt vispārīgu pārraudzības pienākumu. Novērtējot, vai tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs ir darījis visu iespējamo, ievērojot ar profesionālo rūpību saistītus augstus nozares standartus, jāņem vērā, vai pakalpojumu sniedzējs ir veicis visus pasākumus, kurus būtu veicis rūpīgs saimnieciskās darbības subjekts, lai panāktu, ka viņa tīmekļa vietnē netiek pieļauta neatļautu darbu vai blakustiesību objektu pieejamība, ņemot vērā nozares paraugpraksi un veikto pasākumu iedarbīgumu, izvērtējot visus būtiskos faktorus un norises, kā arī proporcionalitātes principu. Veicot minēto novērtējumu, būtu jāņem vērā vairāki elementi, piemēram, pakalpojuma apjoms, tehnikas līmeņa attīstība, tostarp iespējama nākotnes attīstība, attiecībā uz esošajiem līdzekļiem, ar ko var liegt dažāda veida satura pieejamību, un izmaksas, kas pakalpojumiem rodas saistībā ar šādiem līdzekļiem. Atkarībā no satura veida, neatļauta ar autortiesībām aizsargāta satura pieejamības nepieļaušanai varētu būt piemēroti un samērīgi dažādi līdzekļi, tāpēc nevar izslēgt, ka dažos gadījumos neatļauta satura pieejamību liegt var būt iespējams tikai pēc tiesību subjekta paziņojuma. Jebkuriem pakalpojumu sniedzēja veiktajiem pasākumiem vajadzētu būt iedarbīgiem vēlamā mērķa sasniegšanai, bet nevajadzētu pārsniegt to, kas ir vajadzīgs, lai sasniegtu mērķi, respektīvi, nepieļaut un pārtraukt neatļautu darbu un blakustiesību objektu pieejamību.

Ja neatļauti darbi un blakustiesību objekti kļūst pieejami, neraugoties uz to, ka sadarbībā ar tiesību subjektiem atbilstīgi šīs direktīvas prasībām ir darīts viss iespējamais, tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu būt atbildīgiem saistībā ar konkrētajiem darbiem un blakustiesību objektiem, par kuriem viņi no tiesību subjektiem ir saņēmuši būtisko un vajadzīgo informāciju, izņemot, ja vien minētie pakalpojumu sniedzēji spēj pierādīt, ka ir darījuši visu iespējamo, ievērojot ar profesionālo rūpību saistītus augstus nozares standartus.

Turklāt neatkarīgi no tā, vai ir darīts viss iespējamais un vai tiesību subjekti ir iepriekš darījuši pieejamu būtisko un vajadzīgo informāciju, ja tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumos ir kļuvuši pieejami konkrēti neatļauti darbi vai blakustiesību objekti, tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu būt atbildīgiem par darbu vai blakustiesību objektu neatļautu publiskošanu, ja pēc pietiekami pamatota paziņojuma saņemšanas tas operatīvi nerīkojas, lai savās tīmekļa vietnēs atspējotu piekļuvi darbiem vai blakustiesību objektiem, par kuriem ir paziņots, vai izņemtu šos darbus vai blakustiesību objektus no savām tīmekļa vietnēm. Turklāt šādiem tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu būt atbildīgiem arī tad, ja tie nepierāda, ka ir darījuši visu iespējamo, lai nepieļautu konkrētu neatļautu darbu turpmāku augšupielādēšanu, balstoties uz būtisku un vajadzīgu informāciju, ko šim nolūkam ir snieguši tiesību subjekti.

Ja tiesību subjekti nesniedz tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem būtisko un vajadzīgo informāciju par saviem konkrētajiem darbiem vai blakustiesību objektiem vai ja tiesību subjekti nav paziņojuši par piekļuves atspējošanu konkrētiem neatļautiem darbiem vai blakustiesību objektiem vai par to izņemšanu un tā rezultātā minētie pakalpojumu sniedzēji nevar darīt visu iespējamo, lai, ievērojot ar profesionālo rūpību saistītus augstus nozares standartus, savos pakalpojumos nepieļautu neatļauta satura pieejamību, šādiem pakalpojumu sniedzējiem nevajadzētu būt atbildīgiem par šādu neidentificēto darbu vai blakustiesību objektu neatļautu publiskošanu vai pieejamības sabiedrībai nodrošināšanu.

(67)

Līdzīgi Direktīvas 2014/26/ES 16. panta 2. punktam šī direktīva paredz īpašus noteikumus attiecībā uz jauniem tiešsaistes pakalpojumiem. Ar šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem ir paredzēts ņemt vērā īpašo gadījumu, kad jaunuzņēmumi strādā ar lietotāju augšupielādētu saturu, lai izstrādātu jaunus uzņēmējdarbības modeļus. Īpašajam režīmam, kas piemērojams jauniem pakalpojumu sniedzējiem ar mazu apgrozījumu un auditoriju, būtu jādod labums patiesi jauniem uzņēmumiem, tāpēc to būtu jābeidz piemērot trīs gadus pēc tam, kad to pakalpojumi pirmoreiz kļuva pieejami tiešsaistē Savienībā. Minēto režīmu nevajadzētu izkropļot normām, kuru mērķis ir pagarināt tā priekšrocību termiņu ilgāk par pirmajiem trim gadiem. Jo īpaši tas nebūtu jāpiemēro jaunizveidotiem pakalpojumiem vai pakalpojumiem, ko sniedz ar jaunu nosaukumu, bet ar kuriem īsteno tāda jau esoša tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēja darbību, kurš nevar izmantot vai vairs nevar izmantot minētā režīma priekšrocības.

(68)

Tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem pret tiesību subjektiem vajadzētu būt pārredzamiem saistībā ar sadarbībā īstenotajiem pasākumiem. Tā kā tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji varētu veikt dažādus pasākumus, viņiem pēc tiesību subjektu pieprasījuma būtu tiem jāsniedz pietiekama informācija par īstenoto pasākumu veidu un to īstenošanas metodi. Šādai informācijai vajadzētu būt diezgan konkrētai, lai tiesību subjektiem nodrošinātu pietiekamu pārredzamību, neskarot tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēju komercnoslēpumus. Tomēr pakalpojumu sniedzējiem nevajadzētu prasīt sniegt tiesību subjektiem sīku un individuālu informāciju par katru identificēto darbu vai blakustiesību objektu. Minētajam nevajadzētu skart līgumiskas vienošanās, kurās varētu būt konkrētāki noteikumi par sniedzamo informāciju, pakalpojumu sniedzējiem un tiesību subjektiem par to vienojoties.

(69)

Ja tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji, tostarp ar licences līgumiem, saņem atļaujas pakalpojumā izmantot pakalpojuma lietotāju augšupielādētu saturu, minētajām atļaujām būtu jāaptver arī attiecīgās autortiesību reglamentētās darbības saistībā ar lietotāju veiktajām augšupielādēm pakalpojumu sniedzējiem piešķirtās atļaujas darbības jomas robežās, bet tikai tad, ja minētie lietotāji rīkojas nekomerciālos nolūkos, piemēram, kopīgo savu saturu bez nolūka gūt peļņu, vai ja no viņu augšupielādēm gūtie ienākumi saistībā ar lietotāju veikto autortiesību reglamentēto darbību, uz ko attiecas šādas atļaujas, nav būtiski. Ja tiesību subjekti ir nepārprotami atļāvuši lietotājiem tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumā augšupielādēt un darīt pieejamus darbus vai blakustiesību objektus, tad pakalpojuma sniedzēja veiktā publiskošanas darbība ir atļauta tiesību subjekta piešķirtās atļaujas darbības jomas robežās. Tomēr nevajadzētu būt prezumpcijai par labu tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem, kas pieņem, ka to lietotāji ir ieguvuši visas attiecīgās tiesības.

(70)

Tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēju sadarbībā ar tiesību subjektiem veiktajiem pasākumiem nevajadzētu skart autortiesību izņēmumu un ierobežojumu piemērošanu, tostarp jo īpaši gadījumos, kad tie garantē lietotāju vārda brīvību. Būtu jāatļauj lietotājiem augšupielādēt un darīt pieejamu saturu, ko lietotāji radījuši tādiem konkrētiem nolūkiem kā citēšana, kritika, apskats, karikatūra, parodija vai stilizācija. Minētais ir īpaši svarīgi, lai rastu līdzsvaru starp Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (“Harta”) noteiktajām pamattiesībām, jo īpaši vārda brīvību un humanitāro zinātņu brīvību, un tiesībām uz īpašumu, tostarp intelektuālo īpašumu. Tāpēc minētie izņēmumi un ierobežojumi būtu jāparedz kā obligāti, lai garantētu, ka lietotāji visā Savienībā tiek vienādi aizsargāti. Ir svarīgi nodrošināt, ka tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem ir iedarbīgs sūdzību un kompensāciju mehānisms nolūkā atbalstīt lietošanu šādiem konkrētiem nolūkiem.

Tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem būtu arī jāievieš iedarbīgi un ātri sūdzību un kompensāciju mehānismi, kas sniedz lietotājiem iespēju sūdzēties par darbībām, kas veiktas saistībā ar viņu augšupielādēm, jo īpaši tad, ja saistībā ar augšupielādi, kurai ir atspējota piekļuve vai kura ir izņemta, viņi varētu izmantot autortiesību izņēmumu vai ierobežojumu. Visas sūdzības, kas iesniegtas, izmantojot šādus mehānismus, būtu jāizskata bez liekas kavēšanās, un to pārbaude būtu jāveic cilvēkiem. Ja tiesību subjekti pieprasa pakalpojumu sniedzējiem veikt pasākumus pret lietotāju veiktām augšupielādēm, piemēram, atspējot piekļuvi augšupielādētam saturam vai šo saturu izņemt, šādiem tiesību subjektiem savi pieprasījumi būtu pienācīgi jāpamato. Turklāt šai sadarbībai nevajadzētu novest pie tā, ka tiek identificēti atsevišķi lietotāji vai tiek apstrādāti personas dati, izņemot saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/58/EK (15) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (16). Dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, ka lietotājiem strīdu izšķiršanas nolūkā ir pieejami ārpustiesas tiesiskās aizsardzības mehānismi. Būtu jāļauj ar šādiem mehānismiem objektīvi izšķirt domstarpības. Lietotājiem vajadzētu būt pieejamai arī tiesai vai citai attiecīgai tiesu iestādei, kurā pieprasīt autortiesību un blakustiesību izņēmuma vai ierobežojuma izmantošanu.

(71)

Iespējami drīz pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm būtu jārīko dialogi starp ieinteresētajām personām, lai nodrošinātu, ka tiek vienveidīgi piemērots tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēju un tiesību subjektu sadarbības pienākums, un lai izstrādātu paraugpraksi attiecībā uz pienācīgiem nozares standartiem saistībā ar profesionālo rūpību. Šajā nolūkā Komisijai būtu jāapspriežas ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp lietotāju organizācijām un tehnoloģiju nodrošinātājiem, un jāņem vērā norises tirgū. Lietotāju organizācijām arī vajadzētu būt pieejamai informācijai par pasākumiem, ko tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji veikuši, lai pārvaldītu saturu tiešsaistē.

(72)

Kad autori un izpildītāji nolūkā gūt atlīdzību par savu darbu izmantošanu piešķir licenci vai nodod tiesības kādam citam, tostarp ar savu uzņēmumu starpniecību, viņu stāvoklis no līgumiskā viedokļa parasti ir vājāks, un minētajām fiziskajām personām ir vajadzīga šajā direktīvā paredzētā aizsardzība, lai tās spētu pilnībā gūt labumu no tiesībām, kas ir saskaņotas ar Savienības tiesību aktiem. Minētā vajadzība pēc aizsardzības nerodas, ja līgumpartneris ir galalietotājs un pats neizmanto darbu vai izpildījumu, kas varētu, piemēram, būt dažu darba līgumu slēgšanas gadījumā.

(73)

Autoru un izpildītāju atlīdzībai vajadzētu būt pienācīgai un samērīgai ar licencēto vai nodoto tiesību faktisko vai iespējamo ekonomisko vērtību, ņemot vērā autora vai izpildītāja kopējo devumu darbā vai blakustiesību objektā un visus pārējos lietas apstākļus, piemēram, tirgus praksi vai darba faktisko izmantošanu. Arī vienreizējs maksājums var būt samērīga atlīdzība, bet šādu praksi nevajadzētu uzskatīt par vispārēju principu. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai, ņemot vērā katras nozares specifiku, definēt konkrētus gadījumus, kad būtu jāizmanto vienreizēji maksājumi. Dalībvalstīm vajadzētu būt rīcības brīvībai piemērot pienācīgas un samērīgas atlīdzības principu ar dažādiem esošiem vai jaunieviestiem mehānismiem, kas varētu būt darba koplīguma slēgšanas sarunas vai citi mehānismi, ar noteikumu, ka šādi mehānismi atbilst piemērojamiem Savienības tiesību aktiem.

(74)

Autoriem un izpildītājiem ir vajadzīga informācija, lai novērtētu to savu tiesību ekonomisko vērtību, kuras ir saskaņotas atbilstīgi Savienības tiesību aktiem. Jo īpaši tā ir gadījumos, kur fiziskas personas par atlīdzību piešķir licenci vai nodod kādam citam tiesības izmantošanas nolūkā. Minētā vajadzība nerodas, ja izmantošana ir beigusies vai ja autors vai izpildītājs ir bez atlīdzības piešķīris licenci sabiedrībai kopumā.

(75)

Kad autori un izpildītāji piešķir licenci vai nodod tiesības kādam citam, viņu līgumiskais stāvoklis parasti ir vājāks, tāpēc viņiem vajag informāciju, ar kuras palīdzību novērtēt savu tiesību turpmāko ekonomisko vērtību salīdzinājumā ar atlīdzību, kas saņemta par licenci vai tiesību nodošanu, taču bieži vien viņi saskaras ar nepārredzamību. Tāpēc autoru un izpildītāju atlīdzību reglamentējošās sistēmas pārredzamības un līdzsvara labad ir svarīgi, lai autoru un izpildītāju līgumpartneri vai to tiesību pārņēmēji dalītos ar pietiekamu un precīzu informāciju. Minētajai informācijai vajadzētu būt atjauninātai, lai tiktu sniegti jaunākie dati, saistītai ar darba vai izpildījuma izmantošanu un visaptverošai, respektīvi tādai, kas attiecas uz visiem ar lietu saistītajiem ieņēmumu avotiem, tostarp attiecīgā gadījumā preču tirdzniecības ieņēmumiem. Kamēr vien notiek izmantošana, autoru un izpildītāju līgumpartneriem būtu jāsniedz tiem pieejamā informācija par visiem izmantošanas veidiem un visiem attiecīgajiem ieņēmumiem pasaulē tik bieži, cik attiecīgajā nozarē ir pieņemami, bet vismaz vienreiz gadā. Informācija jāsniedz autoram vai izpildītājam saprotamā veidā, un tai jāļauj reāli novērtēt attiecīgo tiesību ekonomisko vērtību. Tomēr pārredzamības pienākumu vajadzētu piemērot tikai tad, ja tas attiecas uz tiesībām, kas saistītas ar autortiesībām. Tādi personas dati kā kontaktinformācija un informācija par atlīdzību, kas vajadzīgi, lai autorus un izpildītājus informētu attiecībā uz viņu darbu un izpildījumu izmantošanu, būtu jāapstrādā saskaņā ar Regulas (ES) 2016/679 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

(76)

Lai garantētu, ka ar izmantošanu saistītā informācija tiek pienācīgi sniegta autoriem un izpildītājiem arī gadījumos, kad tiesības ar apakšlicenci ir nodotas citām personām, kuras šīs tiesības izmanto, šī direktīva dod autoriem un izpildītājiem tiesības pieprasīt attiecīgu papildu informāciju par tiesību izmantošanu gadījumos, kad pirmais līgumpartneris ir sniedzis viņiem pieejamo informāciju, bet ar minēto informāciju nepietiek, lai novērtētu viņu tiesību ekonomisko vērtību. Minētais pieprasījums būtu jāiesniedz tieši apakšlicences saņēmējiem vai ar autoru un izpildītāju līgumpartneru starpniecību. Autoriem un izpildītājiem un viņu līgumpartneriem vajadzētu būt iespējai vienoties ievērot kopīgotās informācijas konfidencialitāti, bet autoriem un izpildītājiem vienmēr vajadzētu būt iespējai izmantot kopīgoto informāciju nolūkā izmantot savas tiesības, kas paredzētas šajā direktīvā. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai, ievērojot Savienības tiesību aktus, paredzēt turpmākus pasākumus, ar kuriem garantēt pārredzamību autoriem un izpildītājiem.

(77)

Īstenojot šajā direktīvā paredzēto pārredzamības pienākumu, dalībvalstīm būtu jāņem vērā atšķirīgu satura nozaru, piemēram, mūzikas, audiovizuālās nozares un izdevējdarbības nozares, īpatnības, un, nosakot šādus nozarēm specifiskus pienākumus, būtu jāiesaista visas attiecīgās ieinteresētās personas. Ja vajadzīgs, būtu jāņem vērā arī autoru un izpildītāju ieguldījuma nozīmīgums kopējā darbā vai izpildījumā. Attiecībā uz to, kā attiecīgajām ieinteresētajām personām vienoties par pārredzamību, būtu jāapsver, vai par vienu no iespējām neizmantot koplīguma slēgšanas sarunas. Šādos līgumos būtu jānodrošina, lai autoriem un izpildītājiem būtu šajā direktīvā paredzētajām obligātajām prasībām atbilstošs vai augstāks pārredzamības līmenis. Lai pārredzamības pienākumam varētu pielāgot esošo ziņošanas praksi, būtu jāparedz pārejas laiks. Pārredzamības pienākums nebūtu jāpiemēro līgumiem, kas noslēgti starp tiesību subjektiem un kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, neatkarīgām mantisko tiesību pārvaldījuma vienībām vai citām vienībām, uz kurām attiecas valstu noteikumi, ar kuriem piemēro Direktīvu 2014/26/ES, jo pārredzamības pienākumi uz šīm organizācijām vai vienībām jau attiecas saskaņā ar Direktīvas 2014/26/ES 18. pantu. Direktīvas 2014/26/ES 18. pantu piemēro organizācijām, kuras vairāk nekā viena tiesību subjekta vārdā šo tiesību subjektu kolektīvās interesēs pārvalda autortiesības vai blakustiesības. Savukārt uz individuāliem līgumiem, kas noslēgti starp tiesību subjektiem un to līgumpartneriem, kuri rīkojas savās interesēs, būtu jāattiecas šajā direktīvā paredzētajam pārredzamības pienākumam.

(78)

Daži līgumi par Savienības līmenī saskaņotu tiesību izmantošanu ir ilgtermiņa līgumi un autoriem un izpildītājiem dod maz iespēju ar līgumpartneriem vai to tiesību pārņēmējiem vienoties par jauniem nosacījumiem gadījumos, kad tiesību ekonomiskā vērtība izrādās ievērojami lielāka, nekā sākotnēji tika lēsts. Tāpēc, neskarot tiesības, ko dalībvalstīs piemēro līgumiem, vajadzētu nodrošināt atlīdzības koriģēšanas mehānismu attiecībā uz gadījumiem, kur saskaņā ar licenci vai tiesību nodošanu sākotnēji salīgtā atlīdzība salīdzinājumā ar attiecīgajiem ieņēmumiem, kas gūti no autora vai izpildītāja līgumpartnera veiktas darba vai izpildījuma fiksācijas vēlākas izmantošanas, nepārprotami kļūst nesamērīgi maza. Novērtējot to, vai atlīdzība ir nesamērīgi zema, būtu jāņem vērā visi attiecīgajā lietā būtiskie ieņēmumi, tostarp vajadzības gadījumā ieņēmumi no preču tirdzniecības. Stāvokļa novērtēšanā būtu jāņem vērā katra gadījuma specifiskie apstākļi, tostarp autora vai izpildītāja ieguldījums, kā arī īpatnības un atalgojuma prakse dažādās satura nozarēs un tas, vai līgums ir balstīts uz koplīgumu. Saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem pienācīgi pilnvarotiem autoru un izpildītāju pārstāvjiem vajadzētu būt iespējai, ievērojot Savienības tiesību aktus, palīdzēt vienam vai vairākiem autoriem vai izpildītājiem attiecībā uz pieprasījumiem koriģēt līgumus, vajadzības gadījumā ņemot vērā arī citu autoru vai izpildītāju intereses.

Šiem pārstāvjiem būtu cik vien ilgi iespējams jāaizsargā pārstāvēto autoru un izpildītāju identitāte. Ja puses par atlīdzības koriģēšanu nevienojas, autoram vai izpildītājam vajadzētu būt tiesīgam iesniegt prasījumu tiesā vai citā kompetentā iestādē. Šāds mehānisms nebūtu jāpiemēro līgumiem, kurus noslēgušas vienības, kas definētas Direktīvas 2014/26/ES 3. panta a) un b) punktā vai citas vienības, uz kurām attiecas valstu noteikumi, ar kuriem īsteno Direktīvu 2014/26/ES.

(79)

Autori un izpildītāji bieži vien nevēlas pret saviem līguma partneriem vērsties tiesā, lai panāktu savu tiesību izpildi. Tāpēc dalībvalstīm būtu jāparedz alternatīva strīdu izšķiršanas procedūra, kurā tiek izskatītas prasības, ko cēluši autori un izpildītāji vai ko viņu vārdā cēluši viņu pārstāvji, un kas saistītas ar pienākumu ievērot pārredzamību, neatņemamām tiesībām uz atlīdzību un ar līguma koriģēšanas mehānismu. Šajā nolūkā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izveidot jaunu struktūru vai mehānismu vai izmantot jau esošu struktūru vai mehānismu, kas atbilst šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem, neatkarīgi no tā, vai minētās struktūras vai mehānismi ir nozares virzīti vai publiski, tostarp kā daļa no valsts tiesu sistēmas. Dalībvalstīm vajadzētu būt rīcības brīvībai lemt par strīdu izšķiršanas procedūras izmaksu atlīdzināšanu. Šāda alternatīvā strīdu izšķiršanas procedūra neskar pušu tiesības izmantot un aizstāvēt savas tiesības, iesniedzot prasību tiesā.

(80)

Ja autori un izpildītāji licencē vai nodod savas tiesības, viņi sagaida, ka viņu darbs vai izpildījums tiks izmantots. Tomēr varētu būt arī tā, ka darbi vai izpildījumi, kas ir licencēti vai tiesības uz kuriem ir nodotas, nemaz netiek izmantoti. Ja minētās tiesības ir nodotas kā ekskluzīvas tiesības, autori un izpildītāji nevar vērsties pie cita partnera nolūkā ļaut izmantot savus darbus vai izpildījumus. Šādā gadījumā un pēc tam, kad ir pagājis pieņemams laikposms, autoriem un izpildītājiem vajadzētu spēt gūt labumu no atsaukšanas mehānisma, kas viņiem ļautu nodot vai licencēt savas tiesības citai personai. Tā kā darbu vai izpildījumu izmantošana atkarībā no nozares var atšķirties, valstu līmenī varētu paredzēt īpašas normas, lai ņemtu vērā nozaru, piemēram audiovizuālās nozares, specifiku vai darbu vai izpildījumu specifiku, jo īpaši paredzot termiņus, kuriem iestājoties var izmantot atsaukšanas tiesības. Lai aizsargātu piešķirtās licences vai tiesību saņēmēju likumīgās intereses, izvairītos no pārkāpumiem un ņemtu vērā, ka ir nepieciešams zināms laiks, pirms darbu vai izpildījumu var reāli sākt izmantot, autoriem un izpildītājiem vajadzētu spēt izmantot atsaukšanas tiesības saskaņā ar zināmām procesuālām prasībām un tikai pēc tam, kad pagājis noteikts laiks pēc licences vai tiesību nodošanas līguma noslēgšanas. Būtu jāatļauj dalībvalstīm reglamentēt atsaukšanas tiesību izmantošana gadījumos, kad darbos vai izpildījumos ir iesaistīts vairāk nekā viens autors vai izpildītājs, ņemot vērā atsevišķo autoru vai izpildītāju ieguldījuma salīdzinošo nozīmīgumu.

(81)

Šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem attiecībā uz pārredzamību, līgumu koriģēšanas mehānismiem un alternatīvām strīdu izšķiršanas procedūrām vajadzētu būt obligātiem, un līgumslēdzējām pusēm nevajadzētu spēt atkāpties no minētajiem noteikumiem neatkarīgi no tā, vai tie ir līgumos starp autoriem, izpildītājiem un to līgumpartneriem vai līgumos starp minētajiem līgumpartneriem un trešām personām, piemēram, informācijas neizpaušanas līgumos. Tā rezultātā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 593/2008 (17) 3. panta 4. punkts būtu jāpiemēro tā, ka, ja izvēles par labu piemērojamiem tiesību aktiem izdarīšanas laikā visi citi būtiskie situācijas elementi atrodas vienā vai vairākās dalībvalstīs, pušu izvēle par labu piemērojamiem tiesību aktiem, kas nav kādas dalībvalsts tiesību akti, neskar šajā direktīvā paredzētos noteikumus attiecībā uz pārredzamību, līgumu koriģēšanas mehānismiem un alternatīvām strīdu izšķiršanas procedūrām, kā tie īstenoti tiesas atrašanās dalībvalstī.

(82)

Nekas šajā direktīvā nebūtu jāinterpretē tā, ka tiesību subjekti, kam saskaņā ar Savienības autortiesību noteikumiem ir ekskluzīvas tiesības, nevarētu atļaut bez maksas izmantot savus darbus vai blakustiesību objektus, tostarp ar vienkāršām bezmaksas licencēm, kas izsniegtas jebkuram lietotājam.

(83)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, modernizēt noteiktus Savienības autortiesību regulējuma aspektus, lai būtu ņemta vērā tehnoloģiskā attīstība un jauni aizsargāta satura izplatīšanas kanāli iekšējā tirgū, nevar pietiekami sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet mēroga, ietekmes un pārrobežu dimensijas dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(84)

Šajā direktīvā respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas jo īpaši atzīti Hartā. Tādēļ šī direktīva būtu jāinterpretē un jāpiemēro saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem.

(85)

Jebkādā personas datu apstrādē saskaņā ar šo direktīvu būtu jārespektē pamattiesības, arī attiecīgi Hartas 7. un 8. pantā izklāstītās tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un tiesības uz personas datu aizsardzību, un tai jānotiek atbilstīgi Direktīvai 2002/58/EK un Regulai (ES) 2016/679.

(86)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (18) dalībvalstis ir apņēmušās pamatotos gadījumos ar vienu vai vairākiem dokumentiem, kuri paskaidro sakarību starp kādas direktīvas sastāvdaļām un attiecīgo dalībvalsts līmeņa transponēšanas instrumentu daļām, paziņot savus transponēšanas pasākumus. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs tādu dokumentu nosūtīšanu uzskata par pamatotu,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I SADAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Priekšmets un darbības joma

1.   Šī direktīva nosaka noteikumus, kuru mērķis ir tālāk saskaņot Savienības tiesību aktus, ko iekšējā tirgus satvarā piemēro autortiesībām un blakustiesībām, jo īpaši ņemot vērā aizsargāta satura digitālu un pārrobežu izmantošanu. Tā nosaka arī noteikumus par autortiesību un blakustiesību izņēmumiem un ierobežojumiem, par licenču atvieglojumiem, kā arī noteikumus, kuru nolūks ir nodrošināt darbu un blakustiesību objektu izmantošanai labi funkcionējošu tirgu.

2.   Izņemot 24. pantā minētos gadījumus, šī direktīva neskar un nekādi neietekmē spēkā esošos noteikumus, kas noteikti ar šajā jomā patlaban spēkā esošajām direktīvām, jo īpaši Direktīvām 96/9/EK, 2000/31/EK, 2001/29/EK, 2006/115/EK, 2009/24/EK, 2012/28/ES un 2014/26/ES.

2. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

1)

“pētniecības organizācija” ir universitāte, tostarp tās bibliotēkas, pētniecības institūts vai jebkāda cita vienība, kuras galvenais mērķis ir veikt zinātnisku pētniecību vai īstenot izglītojošus pasākumus, kas ietver arī zinātniskas pētniecības veikšanu:

a)

uz bezpeļņas pamata vai visu peļņu ieguldot zinātniskajā pētniecībā; vai

b)

saskaņā ar dalībvalsts atzītām sabiedrības interesēm;

tādā veidā, lai šādā zinātniskajā pētniecībā iegūtajiem rezultātiem nevarētu preferenciāli piekļūt uzņēmums, kam uz šādu organizāciju ir izšķiroša ietekme;

2)

“tekstizrace un datizrace” ir jebkāds automatizēts analītisks vai skaitļošanas paņēmiens, kura nolūks ir digitālā formā analizēt tekstu un datus, lai iegūtu tādu informāciju, kas ietver modeļus, tendences un korelācijas, bet neaprobežojas ar tiem;

3)

“kultūras mantojuma iestāde” ir publiski pieejama bibliotēka vai muzejs, arhīvs vai arī filmu vai audio mantojuma iestāde;

4)

“preses izdevums” ir galvenokārt žurnālistiskas dabas literāru darbu sakopojums, taču var ietvert arī citus darbus vai blakustiesību objektus, un:

a)

kurš ir atsevišķs vienums periodiskā vai regulāri atjauninātā izdevumā ar vienu nosaukumu, piemēram, laikrakstā vai vispārīgu vai speciālu interešu žurnālā;

b)

kura nolūks ir sniegt plašākai sabiedrībai informāciju par jaunumiem vai citām tēmām; un

c)

kurš ir publicēts jebkādā datnesī pēc pakalpojumu sniedzēja iniciatīvas, uz tā redakcionālo atbildību un tā kontrolē.

Šīs direktīvas nolūkos preses izdevumi nav zinātniskā vai akadēmiskā nolūkā publicēti periodiski izdevumi, piemēram, zinātniski žurnāli;

5)

“informācijas sabiedrības pakalpojums” ir pakalpojums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/1535 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

6)

“tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs” ir informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējs, kura galvenais mērķis vai viens no galvenajiem mērķiem ir glabāt un nodrošināt publisku piekļuvi ievērojamam daudzumam ar autortiesībām aizsargātu darbu vai blakustiesību objektu, ko ir augšupielādējuši tā lietotāji un kurus tas organizē un reklamē peļņas nolūkā.

Tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji šīs direktīvas izpratnē nav tādu pakalpojumu sniedzēji kā bezpeļņas tiešsaistes enciklopēdijas, bezpeļņas izglītības vai zinātnisko materiālu repozitoriji, atvērtā pirmkoda programmatūras izstrādes un kopīgošanas platformas, elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēji, kas definēti Direktīvā (ES) 2018/1972, tiešsaistes tirdzniecības vietas, kā arī starpuzņēmumu mākoņpakalpojumu sniedzēji un tādu mākoņpakalpojumu sniedzēji, kas ļauj lietotājiem augšupielādēt saturu savām vajadzībām.

II SADAĻA

PASĀKUMI, KĀ IZŅĒMUMUS UN IEROBEŽOJUMUS PIELĀGOT DIGITĀLAJAI VIDEI UN PĀRROBEŽU VIDEI

3. pants

Tekstizrace un datizrace zinātniskas pētniecības vajadzībām

1.   Attiecībā uz Direktīvas 96/9/EK 5. panta a) punktā un 7. panta 1. punktā, Direktīvas 2001/29/EK 2. pantā un šīs direktīvas 15. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām dalībvalstis nosaka izņēmumu, kas attiecas uz reproducēšanu un ekstrahēšanu, lai pētniecības organizācijas un kultūras mantojuma iestādes zinātniskas pētniecības vajadzībām varētu veikt tekstizraci un datizraci darbos vai blakustiesību objektos, kuriem tās var likumīga piekļūt.

2.   Saskaņā ar 1. punktu izgatavotās darbu vai blakustiesību objektu kopijas glabā, nodrošinot pienācīgu drošības līmeni, un tās drīkst saglabāt zinātniskās pētniecības nolūkā, tostarp pētījumu rezultātu pārbaudes vajadzībām.

3.   Tiesību subjektiem atļauj veikt pasākumus, kas darbus vai blakustiesību objektus mitinošajiem tīkliem un datubāzēm nodrošina drošību un integritāti. Šādi pasākumi nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs minētā mērķa sasniegšanai.

4.   Dalībvalstis rosina tiesību subjektus, pētniecības organizācijas un kultūras mantojuma iestādes noteikt kopīgi saskaņotu paraugpraksi attiecīgi 2. un 3. punktā minēto pienākumu un pasākumu piemērošanai.

4. pants

Izņēmumi vai ierobežojumi attiecībā uz tekstizraci un datizraci

1.   Attiecībā uz Direktīvas 96/9/EK 5. panta a) punktā un 7. panta 1. punktā, Direktīvas 2001/29/EK 2. pantā, Direktīvas 2009/24/EK 4. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā un šīs direktīvas 15. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām dalībvalstis nosaka izņēmumu, kas attiecas uz reproducēšanu un ekstrahēšanu, lai izdarītu tekstizraci un datizraci darbos vai blakustiesību objektos, kuriem var likumīgi piekļūt.

2.   Saskaņā ar 1. punktu veiktas reproducēšanas un ekstrahēšanas rezultātus drīkst glabāt tik ilgi, cik ilgi nepieciešams tekstizraces un datizraces vajadzībām.

3.   Šā panta 1. punktā paredzēto izņēmumu vai ierobežojumu piemēro ar nosacījumu, ka minētajā punktā minēto darbu un blakustiesību objektu lietojumu nav piemērotā veidā skaidri rezervējis to tiesību subjekts, tostarp ar tiešsaistē publiskotajam saturam paredzētiem mašīnlasāmiem līdzekļiem.

4.   Šis pants neietekmē šīs direktīvas 3. panta piemērošanu.

5. pants

Darbu un blakustiesību objektu izmantošana digitālā un pārrobežu mācību procesā

1.   Attiecībā uz Direktīvas 96/9/EK 5. panta a), b) d) un e) punktā un 7. panta 1. punktā, Direktīvas 2001/29/EK 2. un 3. pantā un Direktīvas 2009/24/EK 4. panta 1. punktā un šīs direktīvas 15. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām dalībvalstis nosaka izņēmumus vai ierobežojumus, lai, ciktāl tas pamatojams ar īstenojamo nekomerciālo nolūku, būtu iespējama darbu un blakustiesību objektu digitāla izmantošana vienīgi ilustrēšanai mācību procesā, ar nosacījumu, ka šāda izmantošana:

a)

notiek kādas izglītības iestādes pārziņā, tās telpās vai citās vietās, vai drošā elektroniskā vidē, kas pieejama tikai izglītības iestādes skolēniem vai studentiem un mācībspēkiem; un

b)

notiek, norādot avotu, arī autora vārdu, ja vien tas nav neiespējami.

2.   Neatkarīgi no 7. panta 1. punkta dalībvalstis var noteikt, ka saskaņā ar 1. punktu pieņemtu izņēmumu vai ierobežojumu nepiemēro vai nepiemēro konkrētiem lietojuma veidiem vai konkrēta veida darbiem vai blakustiesību objektiem, piemēram, galvenokārt izglītības iestādēm paredzētiem materiāliem vai notīm, ciktāl tirgū ir viegli pieejamas piemērotas licences, kas atļauj šā panta 1. punktā minētās darbības un kas atbilst izglītības iestāžu vajadzībām un īpatnībām.

Dalībvalstis, kas nolemj izmantot šā punkta pirmās daļas noteikumu, veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka šā panta 1. punktā minēto darbību licences izglītības iestādēm ir pietiekami pieejamas un zināmas piemērotā veidā.

3.   Tiek uzskatīts, ka šā panta kārtībā pieņemtajām valsts tiesību aktu normām atbilstoša, drošās elektroniskās vidēs īstenota darbu un blakustiesību objektu izmantošana vienīgi ilustrēšanai mācību procesā notiek vienīgi dalībvalstī, kurā izglītības iestāde ir izveidota.

4.   Dalībvalstis var paredzēt taisnīgu kompensāciju tiesību subjektiem par viņu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu atbilstoši 1. punktam.

6. pants

Kultūras mantojuma saglabāšana

Dalībvalstis paredz Direktīvas 96/9/EK 5. panta a) punktā un 7. panta 1. punktā, Direktīvas 2001/29/EK 2. pantā, Direktīvas 2009/24/EK 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā un šīs direktīvas 15. panta 1. punktā paredzēto tiesību izņēmumu, lai atļautu kultūras mantojuma iestādēm izgatavot jebkādu to kolekcijās pastāvīgi atrodošos darbu vai blakustiesību objektu kopijas jebkādā formā vai datnesī ar mērķi šādus darbus vai blakustiesību objektus saglabāt un tādā apmērā, kā šādai saglabāšanai nepieciešams.

7. pants

Kopīgie noteikumi

1.   Nav izpildāms neviens līgumā iekļauts noteikums, kas ir pretrunā 3., 5. vai 6. pantā minētajiem izņēmumiem.

2.   Šajā sadaļā paredzētajiem izņēmumiem un ierobežojumam piemēro Direktīvas 2001/29/EK 5. panta 5. punktu. Šīs direktīvas 3. līdz 6. pantam piemēro Direktīvas 2001/29/EK 6. panta 4. punkta pirmo, trešo un piekto daļu.

III SADAĻA

PASĀKUMI, KĀ UZLABOT LICENCĒŠANAS PRAKSI UN NODROŠINĀT PLAŠĀKU SATURA PIEKĻŪSTAMĪBU

1. NODAĻA

Komerciālajā apritē nepieejami darbi un blakustiesību objekti

8. pants

Komerciālajā apritē nepieejamu darbu un blakustiesību objektu izmantošana kultūras mantojuma iestādēs

1.   Dalībvalstis paredz, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācija ar kultūras mantojuma iestādi saskaņā ar tās pilnvarām no tiesību subjektiem nekomerciālos nolūkos var noslēgt vienkāršu licenci par to, ka iestādes kolekcijā pastāvīgi atrodošos komerciālajā apritē nepieejamus darbus vai blakustiesību objektus reproducē, izplata, publisko vai dara pieejamus sabiedrībai, neatkarīgi no tā, vai visi licences tvērumā esošie tiesību subjekti ir pilnvarojuši kolektīvā pārvaldījuma organizāciju, ar nosacījumu, ka:

a)

kolektīvā pārvaldījuma organizācija, balstoties uz savu pilnvarojumu, attiecībā uz attiecīgā veida darbiem vai blakustiesību objektiem un ar licenci piešķirtajām tiesībām ir pietiekami reprezentatīva attiecībā uz tiesību subjektiem; un

b)

visiem tiesību subjektiem attiecībā uz licences noteikumiem ir garantēta vienlīdzīga attieksme.

2.   Dalībvalstis paredz izņēmumu vai ierobežojumu attiecībā uz Direktīvas 96/9/EK 5. panta a), b), d) un e) punktā un 7. panta 1. punktā, Direktīvas 2001/29/EK 2. un 3. pantā, Direktīvas 2009/24/EK 4. panta 1. punktā un šīs direktīvas 15. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām, lai ļautu kultūras mantojuma iestādēm nekomerciālā nolūkā darīt pieejamus savā kolekcijā pastāvīgi esošus komerciālajā apritē nepieejamus darbus vai blakustiesību objektus, ar nosacījumu, ka:

a)

tiek norādīts autora vai jebkura cita identificējama tiesību subjekta vārds, izņemot gadījumus, kad tas nav iespējams; un

b)

šādus darbus vai blakustiesību objektus dara pieejamus nekomerciālās tīmekļvietnēs.

3.   Dalībvalstis paredz, ka 2. punktā paredzēto izņēmumu vai ierobežojumu piemēro tikai tādiem darbu vai blakustiesību objektu veidiem, attiecībā uz kuriem nav nevienas 1. punkta a) apakšpunktā izklāstītajiem nosacījumiem atbilstošas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas.

4.   Dalībvalstis paredz, ka visi tiesību subjekti jebkurā laikā viegli un iedarbīgi var vispārīgi vai konkrēti, tostarp arī pēc licences noslēgšanas vai pēc attiecīgā lietojuma veida sākšanas, izslēgt savus darbus vai blakustiesību objektus no 1. punktā izklāstītā licencēšanas mehānisma vai no 2. punktā paredzētā izņēmuma vai ierobežojuma piemērošanas.

5.   Darbu vai blakustiesību objektu par komerciālajā apritē nepieejamu uzskata tad, kad var labticīgi pieņemt, ka viss darbs vai blakustiesību objekts parastajā tirdzniecības apritē nav publiski pieejams, pēc tam, kad ir īstenoti pienācīgi centieni, lai noteiktu vai tas ir pieejams sabiedrībai.

Dalībvalstis var paredzēt īpašas prasības, piemēram, termiņu, lai noteiktu, vai darbus un blakustiesību objektus ir iespējams licencēt saskaņā ar 1. punktu vai izmantot saskaņā ar 2. punktā paredzētu izņēmumu vai ierobežojumu. Šādas prasības nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs un pamatots, un neizslēdz iespēju visam darbu vai blakustiesību objektu kopumam noteikt statusu “komerciālajā apritē nepieejams”, ja ir saprātīgi pieņemt, ka visi darbi vai blakustiesību objekti ir komerciālajā apritē nepieejami.

6.   Dalībvalstis nodrošina, ka pēc 1. punktā minētās licences jāvēršas pie kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, kas ir reprezentatīva dalībvalstij, kurā kultūras mantojuma iestāde ir izveidota.

7.   Šo pantu nepiemēro komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu kopumiem, ja, balstoties uz 5. punktā minētajiem pienācīgajiem centieniem, ir pierādījumi, ka šādus kopumus galvenokārt veido:

a)

darbi vai blakustiesību objekti, kuri ir pirmo reizi publicēti vai, ja tie nav publicēti, pirmo reizi pārraidīti trešā valstī, izņemot kinematogrāfiskus vai audiovizuālus darbus;

b)

tādi kinematogrāfiski vai audiovizuāli darbi, kuru producenta galvenā mītne vai pastāvīgā dzīvesvieta atrodas trešā valstī; vai

c)

tādi trešo valstu valstspiederīgo darbi vai blakustiesību objekti, par kuriem pēc pienācīgiem centieniem, ievērojot a) un b) apakšpunktu, dalībvalsti vai trešo valsti noteikt nevar.

Atkāpjoties no pirmās daļas, šo pantu piemēro, ja kolektīvā pārvaldījuma organizācija 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir pietiekami reprezentatīva attiecībā uz minētās attiecīgās trešās valsts tiesību subjektiem.

9. pants

Pārrobežu izmantošana

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka ar licenci, kas piešķirta saskaņā ar 8. pantu, komerciālajā apritē nepieejamus darbus vai blakustiesību objektus var atļaut izmantot kultūras mantojuma iestādēm jebkurā dalībvalstī.

2.   Tiek uzskatīts, ka darbu un blakustiesību objektu, uz kuriem attiecas 8. panta 2. punktā paredzētais izņēmums vai ierobežojums, izmantošana notiek tikai dalībvalstī, kur ir izveidota tā kultūras mantojuma iestāde, kas veic attiecīgo izmantošanu.

10. pants

Publicitātes pasākumi

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka vismaz sešus mēnešus pirms darbus vai blakustiesību objektus izplata, publisko vai dara pieejamus sabiedrībai saskaņā ar licenci vai izņēmumu vai ierobežojumu, no kultūras mantojuma iestādēm, kolektīvā pārvaldījuma iestādēm vai attiecīgajām valsts pārvaldes iestādēm iegūtā informācija, kuras nolūks ir identificēt komerciālajā apritē nepieejamus darbus vai blakustiesību objektus, uz kuriem attiecas saskaņā ar 8. panta 1. punktu piešķirta licence vai kurus izmanto saskaņā ar 8. panta 2. punktā paredzēto izņēmumu vai ierobežojumu, kā arī informācija par 8. panta 4. punktā minētajām tiesību subjektu iespējām, kā arī vajadzības gadījumā informāciju par licences pusēm, aptvertajām teritorijām un lietojuma veidiem, tiklīdz tā kļūst pieejama, ir pastāvīgi, viegli un reāli piekļūstama vienā publiskā tiešsaistes portālā.

Minēto portālu saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 386/2012 izveido un pārvalda Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma aģentūra.

2.   Dalībvalstis paredz, ka, ja tas ir vajadzīgs tiesību subjektu vispārējai zināšanai, tiek veikti papildu pienācīgi publicitātes pasākumi saistībā ar spēju kolektīvā pārvaldījuma organizācijām licencēt darbus vai blakustiesību objektus saskaņā ar 8. pantu, piešķirtajām licencēm, lietojuma veidiem, uz kuriem attiecas 8. panta 2. punktā paredzētie izņēmumi un ierobežojumi, un 8. panta 4. punktā minētajām tiesību subjektu iespējām.

Šā punkta pirmajā daļā minētos pienācīgos publicitātes pasākumus veic tajā dalībvalstī, kur tiek pieprasīta licence saskaņā ar 8. panta 1. punktu vai – attiecībā uz lietojuma veidiem, uz kuriem attiecas 8. panta 2. punktā paredzētais izņēmums vai ierobežojums – dalībvalstī, kurā kultūras mantojuma iestāde ir izveidota. Ja ir pierādījumi, kas liecina, ka tiesību subjektu informētību citās dalībvalstīs vai trešās valstīs varētu efektīvāk palielināt, piemēram, pierādījumi par darbu vai blakustiesību objektu izcelsmi, šādi publicitātes pasākumi aptver arī attiecīgās dalībvalstis vai trešās valstis.

11. pants

Ieinteresēto personu dialogs

Dalībvalstis pirms īpašu prasību noteikšanas, ievērojot 8. panta 5. punktu, apspriežas ar tiesību subjektiem, kolektīvā pārvaldījuma organizācijām un kultūras mantojuma iestādēm un, ievērojot nozaru specifiku, rosina regulāru dialogu starp reprezentatīvām lietotāju un tiesību subjektu organizācijām, tostarp kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, un jebkādām citām attiecīgām ieinteresēto personu organizācijām, lai veicinātu 8. panta 1. punktā izklāstīto licencēšanas mehānismu piemērotību un izmantojamību un nodrošinātu, ka tiešām darbojas šajā nodaļā minētie tiesību subjektu aizsardzības mehānismi.

2. NODAĻA

Kolektīvās licencēšanas veicināšanas pasākumi

12. pants

Kolektīvā licencēšana ar paplašinātu tvērumu

1.   Dalībvalstis attiecībā uz lietošanu savā teritorijā, ievērojot šajā pantā paredzētos aizsardzības pasākumus, var paredzēt, ka gadījumā, ja kolektīvā pārvaldījuma organizācija, uz kuru attiecas valsts noteikumi, ar kuriem īsteno Direktīvu 2014/26/ES, saskaņā ar pilnvarojumu, ko tai devuši tiesību subjekti, noslēdz licences līgumu par darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu:

a)

šāda līguma darbības jomu var paplašināt, attiecinot līgumu uz to tiesību subjektu tiesībām, kuri ar tiesību nodošanu, licenci vai jebkuru citu līgumisku vienošanos nav devuši atļauju minētai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai viņus pārstāvēt; vai

b)

saistībā ar šādu vienošanos, organizācijai ir juridiskas pilnvaras pārstāvēt tiesību subjektus, kuri to minētajai organizācijai nav attiecīgi atļāvuši, vai var pieņemt, ka organizācija šādus tiesību subjektus pārstāv.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka 1. punktā minēto licencēšanas mehānismu piemēro tikai skaidri noteiktās izmantošanas jomās, kur saņemt atsevišķu tiesību subjektu atļaujas parasti ir tik grūti un nepraktiski, ka iespējas noslēgt nepieciešamo licencēšanas darījumu izmantošanas dabas vai attiecīgo darbu veida dēļ ir maz ticamas, un nodrošina, ka šādā licencēšanas mehānismā tiek aizsargātas tiesību subjektu likumīgās intereses.

3.   Šā panta 1. punkta vajadzībām dalībvalstis nodrošina šādus aizsardzības pasākumus:

a)

kolektīvā pārvaldījuma organizācija, balstoties uz savu pilnvarojumu, attiecībā uz konkrētā veida darbiem vai blakustiesību objektiem un ar licenci attiecīgajā dalībvalstī piešķirtajām tiesībām ir pietiekami reprezentatīva attiecībā uz tiesību subjektiem;

b)

visiem tiesību subjektiem, tostarp attiecībā uz licences noteikumiem, ir garantēta vienlīdzīga attieksme;

c)

tiesību subjekti, kuri nav atļāvuši organizācijai, kura piešķir licenci, jebkurā laikā var viegli un iedarbīgi izslēgt savus darbus vai blakustiesību objektus no saskaņā ar šo pantu izveidotā licencēšanas mehānisma; un

d)

tiek veikti pienācīgi publicitātes pasākumi, lai pieņemamā laikā pirms darbu vai blakustiesību objektu izmantošanas saskaņā ar licenci informētu tiesību subjektus par kolektīvā pārvaldījuma organizāciju spēju licencēt tiesību subjekta darbus vai blakustiesību objektus, par licencēšanu, kas tiek īstenota saskaņā ar šo pantu, kā arī par c) apakšpunktā minētajām tiesību subjektu iespējām. Publicitātes pasākumi ir iedarbīgi bez nepieciešamības informēt katru tiesību subjektu atsevišķi.

4.   Šis pants neietekmē tādu kolektīvās licencēšanas mehānismu ar paplašinātu tvērumu piemērošanu, kuri atbilst citām Savienības tiesību aktu normām, tostarp normām, kas atļauj izņēmumus vai ierobežojumus.

Šo pantu nepiemēro tiesību obligātai kolektīvajai pārvaldībai.

Šajā pantā paredzētajam licencēšanas mehānismam piemēro Direktīvas 2014/26/ES 7. pantu.

5.   Ja dalībvalsts savos tiesību aktos paredz licencēšanas mehānismu saskaņā ar šo pantu, minētā dalībvalsts informē Komisiju par attiecīgā tiesību akta darbības jomu, nolūkiem un licenču veidiem, kuri ar minēto tiesību aktu var tikt ieviesti, par organizāciju kontaktinformāciju, kuras izdod licences saskaņā ar minēto licencēšanas mehānismu, un par veidiem, kādos var iegūt informāciju par licencēšanu un par 3. punkta c) apakšpunktā minētajām tiesību subjektu iespējām. Komisija publicē minēto informāciju.

6.   Balstoties uz informāciju, kas saņemta atbilstīgi šā panta 5. punktam un uz konsultācijām ar Direktīvas 2001/29/EK 12. panta 3. punktu izveidotajā kontaktkomitejā, Komisija līdz 2021. gada 10. aprīlim iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šā panta 1. punktā minēto mehānismu izmantošanu Savienībā, to ietekmi uz licencēšanu un tiesību subjektiem, tostarp tiesību subjektiem, kuri nav tādas organizācijas dalībnieki, kas piešķir licences, vai ir citas dalībvalsts valstspiederīgie vai rezidenti, to iedarbīgumu kultūras satura izplatīšanas veicināšanā un ietekmi uz iekšējo tirgu, ietverot pārrobežu pakalpojumu sniegšanu un konkurenci. Minētajam ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno leģislatīvā akta priekšlikumu, tostarp par šādu valsts līmeņa mehānismu pārrobežu ietekmi.

3. NODAĻA

Audiovizuālo darbu piekļūstamība un pieejamība pieprasījumvideo platformās

13. pants

Sarunu mehānisms

Dalībvalstis nodrošina, ka puses, kurām rodas ar tiesību licencēšanu saistītas grūtības, kad tās cenšas noslēgt līgumu par to, lai audiovizuālus darbus darītu pieejamus pieprasījumvideo pakalpojumos, var paļauties, ka tām palīdz neitrāla institūcija vai mediatori. Šī panta nolūkā dalībvalsts izveidotā vai izraudzītā neitrālā institūcija vai mediatori palīdz pusēm risināt sarunas un panākt vienošanos, tostarp vajadzības gadījumā iesniedzot pusēm priekšlikumus.

Dalībvalstis pirmajā daļā minēto institūciju vai mediatorus Komisijai paziņo vēlākais 2021. gada 7. jūnijā. Ja dalībvalstis ir izvēlējušās izmantot mediāciju, Komisijai sniedzamajā paziņojumā ietver vismaz informācijas avotu, kur atrodama svarīgākā informācija par izraudzītajiem mediatoriem, ja tāds ir pieejams.

4. NODAĻA

Vispārpieejami vizuālās mākslas darbi

14. pants

Vispārpieejami vizuālās mākslas darbi

Dalībvalstis paredz, ka tad, ja tiesību uz vizuālās mākslas darbu aizsardzības termiņš ir beidzies, uz materiālu, kas iegūts, reproducējot minēto darbu, neattiecina autortiesības vai blakustiesības, izņemot ja reproducēšanas rezultātā iegūtais materiāls ir oriģināls, respektīvi, autora intelektuālas jaunrades darbs.

IV SADAĻA

PASĀKUMI, KURU NOLŪKS IR PANĀKT NO AUTORTIESĪBU VIEDOKĻA LABI FUNKCIONĒJOŠU TIRGU

1. NODAĻA

Tiesības attiecībā uz izdevumiem

15. pants

Preses izdevumu aizsardzība attiecībā uz izmantošanu tiešsaistē

1.   Dalībvalstis preses izdevumu izdevējiem, kuri veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, attiecībā uz to preses izdevumu izmantošanu tiešsaistē, ko veic informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji, piešķir Direktīvas 2001/29/EK 2. pantā un 3. panta 2. punktā paredzētās tiesības.

Pirmajā daļā paredzētās tiesības neattiecas uz preses izdevumu izmantošanu, ko veic individuāli lietotāji privātām un nekomerciālām vajadzībām.

Saskaņā ar pirmo daļu piešķirtās tiesības neattiecas uz hipersaišu ievietošanu.

Pirmajā daļā paredzētās tiesības neattiecas uz preses izdevumos lietotu atsevišķu vārdu vai ļoti īsu preses izdevumu fragmentu izmantošanu.

2.   Šā panta 1. punktā paredzētās tiesības neskar un nekādi neietekmē tiesības, kas Savienības tiesību aktos autoriem un citiem tiesību subjektiem paredzētas attiecībā uz darbiem un blakustiesību objektiem, kuri ievietoti kādā preses izdevumā. Šā panta 1. punktā paredzētās tiesības nevērš pret šiem autoriem un citiem tiesību subjektiem, un jo īpaši ar tām neatņem to tiesības savus darbus un blakustiesību objektus izmantot neatkarīgi no preses izdevuma, kurā tie ievietoti.

Ja darbs vai blakustiesību objekts ir iekļauts preses izdevumā, balstoties uz vienkāršu licenci, šā panta 1. punktā paredzētās tiesības neizmanto, lai aizliegtu darbu vai blakustiesību objektu izmantot citiem pilnvarotiem lietotājiem. Šā panta 1. punktā paredzētās tiesības neizmanto, lai aizliegtu izmantot darbus vai blakustiesību objektus, kam ir beigusies aizsardzība.

3.   Attiecībā uz šā panta 1. punktā paredzētajām tiesībām mutatis mutandis piemēro Direktīvas 2001/29/EK 5. līdz 8. pantu, Direktīvu 2012/28/ES un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2017/1564 (19).

4.   Šā panta 1. punktā paredzētās tiesības zaudē spēku divus gadus pēc preses izdevuma publicēšanas. Minēto termiņu rēķina no publicēšanas dienai sekojošā gada 1. janvāra.

Šā panta 1. punktu nepiemēro preses izdevumiem, kas pirmoreiz publicēti pirms 2019. gada 6. jūnija.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka preses izdevumā iekļauto darbu autori saņem pienācīgu daļu no ieņēmumiem, kurus preses izdevēji saņem par to, ka preses izdevumu lieto informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji.

16. pants

Prasības par taisnīgu atlīdzību

Dalībvalstis var noteikt, ka tad, ja autors kādas tiesības nodevis vai licencējis izdevējam, šāds tiesību nodevums vai licence ir pietiekams juridisks pamats, lai izdevējam būtu tiesības uz daļu no kompensācijas par darba izmantošanu, kas notikusi saskaņā ar tālāk nodoto vai licencēto tiesību izņēmumu vai ierobežojumu.

Pirmā daļa neskar dalībvalstīs patlaban vai nākotnē spēkā esošu kārtību attiecībā uz publiskā patapinājuma tiesībām.

2. NODAĻA

Daži veidi, kā aizsargātu saturu izmanto tiešsaistes pakalpojumos

17. pants

Aizsargāta satura izmantošana, ko veic tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji

1.   Dalībvalstis paredz, ka tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs, dodot sabiedrībai piekļuvi ar autortiesībām aizsargātiem darbiem vai blakustiesību objektiem, ko augšupielādējuši to lietotāji, šīs direktīvas izpratnē veic publiskošanu vai dara tos pieejamus sabiedrībai.

Tāpēc tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējam ir jāsaņem atļauja no Direktīvas 2001/29/EK 3. panta 1. un 2. punktā minētajiem tiesību subjektiem, piemēram, noslēdzot licences līgumu, lai publiskotu vai darītu pieejamus sabiedrībai darbus vai blakustiesību objektus.

2.   Dalībvalstis paredz, ka, ja tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs ir saņēmis atļauju, piemēram, noslēdzot licences līgumu, minētā atļauja aptver arī to pakalpojumu lietotāju rīcību, kuri ietilpst Direktīvas 2001/29/EK 3. panta darbības jomā, ja lietotāji nerīkojas komercdarbības nolūkā vai ja viņu rīcība nerada būtiskus ieņēmumus.

3.   Ja tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji veic publiskošanu vai nodrošina pieejamību sabiedrībai saskaņā ar šajā direktīvā noteiktajiem nosacījumiem, tad situācijām, uz kurām attiecas šis pants, nepiemēro Direktīvas 2000/31/EK 14. panta 1. punktā noteikto atbildības ierobežojumu.

Šā punkta pirmā daļa neskar Direktīvas 2000/31/EK 14. panta 1. punkta iespējamo piemērošana minētajiem pakalpojumu sniedzējiem nolūkos, kas nav šīs direktīvas darbības jomā.

4.   Ja atļauja nav piešķirta, tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji ir atbildīgi par neatļautu ar autortiesībām aizsargātu darbu un blakustiesību objektu publiskošanu, tostarp padarīšanu par pieejamiem sabiedrībai, ja vien pakalpojumu sniedzēji nepierāda, ka:

a)

ir darījuši visu iespējamo, lai saņemtu atļauju; un

b)

ir darījuši visu iespējamo, ievērojot ar profesionālo rūpību saistītus augstus nozares standartus, lai nodrošinātu to, ka nav pieejami konkrēti darbi vai blakustiesību objekti, par kuriem tiesību subjekti ir snieguši pakalpojumu sniedzējiem būtisko un vajadzīgo informāciju; un jebkurā gadījumā

c)

saņemot tiesību subjekta pietiekami pamatotu paziņojumu, ir ātri rīkojušies, lai savās tīmekļvietnēs atspējotu piekļuvi darbiem vai blakustiesību objektiem, par kuriem ir paziņots, vai izņemtu šos darbus vai blakustiesību objektus no savām tīmekļa vietnēm, un ir darījuši visu iespējamo, lai saskaņā ar b) apakšpunktu nepieļautu to turpmāku augšupielādi.

5.   Nosakot, vai pakalpojuma sniedzējs ir pildījis savus 4. punktā paredzētos pienākumus, un ņemot vērā proporcionalitātes principu, cita starpā ņem vērā šādus faktorus:

a)

pakalpojuma veidu, auditoriju un lielumu un pakalpojuma lietotāju augšupielādēto darbu vai blakustiesību objektu veidu; un

b)

piemērotu un iedarbīgu līdzekļu pieejamību un pakalpojumu sniedzējiem radītās izmaksas.

6.   Dalībvalstis paredz, ka attiecība uz tādiem jauniem tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem, kuru pakalpojumi sabiedrībai Savienībā ir pieejami mazāk nekā trīs gadus un kuru gada apgrozījums ir mazāks par EUR 10 miljoniem, aprēķināts saskaņā ar Komisijas Ieteikumu 2003/361/EK (20), piemērojamais atbildības režīms, kas izklāstīts 4. punktā, aprobežojas ar 4. punkta a) apakšpunkta ievērošanu un ātru rīcību pēc pietiekami pamatota paziņojuma saņemšanas, lai atspējotu piekļuvi darbiem vai blakustiesību objektiem, par kuriem ir paziņots, vai izņemtu minētos darbus vai blakustiesību objektus no savām tīmekļa vietnēm.

Ja šādu pakalpojumu sniedzēju unikālo apmeklētāju vidējais skaits mēnesī, aprēķinos balstoties uz iepriekšējo kalendāro gadu, pārsniedz 5 miljonus, tie pierāda arī, ka ir darījuši visu iespējamo, lai nepieļautu paziņoto darbu un blakustiesību objektu, par kuriem tiesību subjekti ir snieguši būtisku un vajadzīgu informāciju, turpmāku augšupielādi.

7.   Tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēju un tiesību subjektu sadarbības rezultātā netiek liegta pieeja tādiem lietotāju augšupielādētiem darbiem vai blakustiesību objektiem, kas nepārkāpj autortiesības un blakustiesības, tostarp arī darbiem vai blakustiesību objektiem, uz kuriem attiecas autortiesību izņēmums vai ierobežojums.

Dalībvalstis nodrošina, ka lietotāji, kad tie augšupielādē saturu, ko ģenerējuši lietotāji tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumos, katrā dalībvalstī var atsaukties uz jebkuru no tālāk minētajiem spēkā esošajiem izņēmumiem vai ierobežojumiem:

a)

citēšana, kritika, apskats;

b)

izmantošana karikatūrās, parodijās vai stilizācijās.

8.   Šā panta piemērošana nerada vispārīgu pārraudzības pienākumu.

Dalībvalstis paredz, ka tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji pēc tiesību subjektu pieprasījuma sniedz tiem pietiekamu informāciju par 4. punktā minētās sadarbības īstenošanas praksi, un – ja starp pakalpojumu sniedzējiem un tiesību subjektiem ir noslēgti licences līgumi – informāciju par tā satura lietošanu, uz kuru attiecas līgumi.

9.   Dalībvalstis paredz, ka tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji ievieš iedarbīgu un ātru sūdzību un kompensāciju mehānismu, kas ir pieejams to pakalpojumu lietotājiem strīdu gadījumā par piekļuves atspējošanu lietotāju augšupielādētiem darbiem vai blakustiesību objektiem, vai par to izņemšanu.

Ja tiesību subjekti pieprasa atspējot piekļuvi saviem konkrētiem darbiem vai blakustiesību objektiem vai minētos darbus vai blakustiesību objektus izņemt, viņi pienācīgi pamato savu pieprasījumu iemeslus. Saskaņā ar pirmajā daļā paredzēto mehānismu iesniegtas sūdzības apstrādā bez nevajadzīgas kavēšanās, un lēmumus par piekļuves atspējošanu augšupielādētam saturam vai tā izņemšanu pārbauda cilvēki. Dalībvalstis arī nodrošina, ka strīdu izšķiršanas nolūkā ir pieejami ārpustiesas tiesiskās aizsardzības mehānismi. Šādi mehānismi ļauj objektīvi izšķirt strīdus un neatņem lietotājiem juridisko aizsardzību, ko tiem sniedz valstu tiesību akti, neskarot lietotāju tiesības izmantot efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Jo īpaši dalībvalstis nodrošina, ka lietotājiem ir pieejama tiesa vai cita attiecīga tiesu iestāde, kurā pieprasīt autortiesību un blakustiesību izņēmuma vai ierobežojuma izmantošanu.

Šī direktīva nekādi neietekmē likumīgus lietošanas veidus, piemēram, lietošanas veidus, uz kuriem attiecas Savienības tiesību aktos paredzēti izņēmumi vai ierobežojumi, un nenoved pie tā, ka tiek identificēti atsevišķi lietotāji vai tiek apstrādāti personas dati, izņemot saskaņā ar Direktīvu 2002/58/EK un Regulu (ES) 2016/679.

Tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji savos noteikumos un nosacījumos informē savus lietotājus par to, ka viņi var izmantot darbus un blakustiesību objektus, uz kuriem attiecas Savienības tiesību aktos paredzēti autortiesību un blakustiesību izņēmumi vai ierobežojumi.

10.   No 2019. gada 6. jūnija Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm rīko dialogus ar ieinteresētajām personām, lai apspriestu tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēju un tiesību subjektu sadarbības paraugpraksi. Komisija, apspriežoties ar tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem, tiesību subjektiem, lietotāju organizācijām un citām attiecīgām ieinteresētajām personām, un ņemot vērā ieinteresēto personu dialogu rezultātus, izdod norādījumus par šā panta piemērošanu, jo īpaši par 4. punktā minēto sadarbību. Apspriežot paraugpraksi, jo īpaši cita starpā būtu jāņem vērā vajadzība līdzsvarot pamattiesības un izņēmumu un ierobežojumu izmantošanu. Ieinteresēto personu dialogu nolūkā lietotāju organizācijām ir piekļuve pietiekamai informācijai no tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem par 4. punktā minētās prakses īstenošanu.

3. NODAĻA

Taisnīga atlīdzība izmantošanas līgumos ar autoriem un izpildītājiem

18. pants

Pienācīgas un samērīgas atlīdzības princips

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka autoriem un izpildītājiem, kas ir licencējuši vai nodevuši savas ekskluzīvās tiesības uz savu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu, ir tiesības saņemt pienācīgu un samērīgu atlīdzību.

2.   Īstenojot 1. punktā izklāstīto principu valstu tiesību aktos, dalībvalstis var brīvi izmantot dažādus mehānismus un ņemt vērā līgumslēgšanas brīvības principu un taisnīgu tiesību un interešu līdzsvaru.

19. pants

Pārredzamības pienākums

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka autori un izpildītāji no pusēm, kam tie ir licencējuši vai nodevuši savas tiesības, vai viņu tiesību pārņēmējiem regulāri, vismaz vienreiz gadā un katras nozares īpatnībām atbilstoši saņem atjauninātu, relevantu un visaptverošu informāciju par savu darbu un izpildījumu izmantošanu, jo īpaši attiecībā uz izmantošanas veidiem, visu gūto peļņu un sev pienākošos atlīdzību.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumā, ja 1. punktā minētās tiesības pēc tam ir licencētas tālāk un ja autora vai izpildītāja pirmajam līgumpartnerim nav visa informācija, kas būtu bijusi vajadzīga 1. punkta nolūkā, autori vai izpildītāji vai viņu pārstāvji pēc to pieprasījuma saņem papildu informāciju no apakšlicences saņēmējiem.

Ja minētā papildu informācija tiek pieprasīta, pirmais autora vai izpildītāja līgumpartneris sniedz informāciju par minēto apakšlicences saņēmēju identitāti.

Dalībvalstis var paredzēt, ka atbilstīgi pirmajai daļai jebkuru pieprasījumu minētajiem apakšlicences saņēmējiem izsaka tieši vai netieši ar autora vai izpildītāja līgumpartnera starpniecību.

3.   Šā panta 1. punktā izklāstītais pienākums ir samērīgs un iedarbīgs, katrā nozarē nodrošinot augstu pārredzamības līmeni. Dalībvalstis var paredzēt, ka pienācīgi pamatotos gadījumos, kuros 1. punktā izklāstītais pienākums, ņemot vērā no darba vai izpildījuma izmantošanas gūtos ieņēmumus, kļūtu nesamērīgs, minētais pienākums attiecas tikai uz tāda veida un līmeņa informāciju, kādu šādos gadījumos var pamatoti sagaidīt.

4.   Dalībvalstis var nolemt, ka šā punkta 1. punktā izklāstītais pienākums nav piemērojams tad, ja autora vai izpildītāja ieguldījums kopējā darbā vai izpildījumā ir nebūtisks, ja vien autors vai izpildītājs nepierāda, ka informācija viņam ir vajadzīga, lai izmantotu savas 20. panta 1. punktā paredzētās tiesības, un ka informāciju viņš pieprasa šādā nolūkā.

5.   Dalībvalsts var paredzēt, ka līgumiem, uz kuriem attiecas koplīgums vai kas ir balstīti uz koplīgumu, piemēro attiecīgā koplīguma pārredzamības noteikumus, ar nosacījumu, ka minētie noteikumi atbilst 1. līdz 4. punktā paredzētajiem kritērijiem.

6.   Ja piemēro Direktīvas 2014/26/ES 18. pantu, tad šā panta 1. punktā noteikto pienākumu nepiemēro līgumiem, kurus noslēgušas vienības, kas definētas minētās direktīvas 3. panta a) un b) punktā, vai citas vienības, uz kurām attiecas valstu noteikumi, ar kuriem īsteno minēto direktīvu.

20. pants

Līgumu koriģēšanas mehānisms

1.   Gadījumā, ja nav piemērojama koplīguma, kurā paredzēts mehānisms, kas salīdzināms ar šajā pantā izklāstīto mehānismu, dalībvalstis nodrošina, ka tad, ja atlīdzība, par kuru sākumā noslēgta vienošanās, salīdzinājumā ar vēlāk no visiem darbu vai izpildījumu izmantošanas gūtajiem attiecīgajiem ienākumiem izrādās nesamērīgi maza, autoriem un izpildītājiem vai viņu pārstāvjiem no puses, ar ko viņi ir stājušies līgumattiecībās par savu tiesību izmantošanu, vai šādas puses tiesību pārņēmējiem ir tiesības pieprasīt pienācīgu un taisnīgu papildatlīdzību.

2.   Šā panta 1. punktu nepiemēro līgumiem, kurus noslēgušas vienības, kas definētas Direktīvas 2014/26/ES 3. panta a) un b) punktā, vai citas vienības, uz kurām jau attiecas valstu noteikumi, ar kuriem īsteno minēto direktīvu.

21. pants

Alternatīva strīdu izšķiršanas procedūra

Dalībvalstis paredz, ka strīdi attiecībā uz 19. pantā noteikto pārredzamības pienākumu un 20. pantā noteikto līgumu koriģēšanas mehānismu var tikt risināti brīvprātīgā alternatīvā strīdu izšķiršanas procedūrā. Dalībvalstis nodrošina, ka autoru un izpildītāju pārstāvības organizācijas drīkst ierosināt šādas procedūras pēc viena vai vairāku autoru vai izpildītāju konkrēta pieprasījuma.

22. pants

Atsaukšanas tiesības

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumā, ja autors vai izpildītājs ir ekskluzīvi piešķīris licenci uz savām tiesībām uz darbu vai blakustiesību objektu vai ekskluzīvi nodevis šīs tiesības, autors vai izpildītājs var pilnībā vai daļēji atsaukt licenci vai tiesību nodošanu, ja minētais darbs vai blakustiesību objekts netiek izmantots.

2.   Valstu tiesību aktos var paredzēt īpašas normas par 1. punktā paredzēto atsaukšanas mehānismu, ņemot vērā:

a)

dažādo nozaru un dažādo darbu un izpildījumu veidu specifiku; un

b)

ja darbā vai blakustiesību objektā ir vairāk nekā viena autora vai izpildītāja ieguldījums, ņem vērā visu autoru vai izpildītāju, kurus skar individuālo atsaukšanas tiesību piemērošana, individuālā ieguldījuma salīdzinošo nozīmīgumu un likumīgās intereses.

Dalībvalstis var izslēgt darbus vai blakustiesību objektus no atsaukšanas mehānisma piemērošanas jomas, ja šādi darbi vai blakustiesību objekti parasti ietver autoru vai izpildītāju kopuma ieguldījumu.

Dalībvalstis var paredzēt, ka atsaukšanas mehānismu var piemērot tikai konkrētā termiņā, ja šāds ierobežojums ir pienācīgi pamatots ar nozares specifiku vai ar attiecīgā darba vai blakustiesību objekta veidu.

Dalībvalstis var paredzēt, ka autori vai izpildītāji tā vietā, lai atsauktu licenci vai tiesību nodošanu, var izvēlēties izbeigt tiesību ekskluzīvas nodošanas režīmu.

3.   Dalībvalstis paredz, ka 1. punktā paredzēto atsaukšanu var izmantot tikai pēc tam, kad ir pagājis pieņemams laiks pēc licences līguma noslēgšanas vai tiesību nodošanas. Autors vai izpildītājs informē personu, kam ir licencētas vai nodotas tiesības, un nosaka pienācīgu termiņu, kurā ir jāsākas licencēto vai nodoto tiesību izmantošanai. Pēc minētā termiņa beigām autors vai izpildītājs tā vietā, lai atsauktu licenci vai tiesību nodošanu, var izvēlēties izbeigt tiesību ekskluzīvas nodošanas režīmu.

4.   Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja tiesību neizmantošanas galvenais cēlonis ir apstākļi, attiecībā uz kuriem ir pamatoti sagaidāms, ka autors vai izpildītājs tos var novērst.

5.   Dalībvalstis var paredzēt, ka jebkura līguma norma, ar kuru tiek izdarīta atkāpe no 1. punktā paredzētā atsaukšanas mehānisma, ir izpildāma tikai tad, ja tā ir balstīta uz koplīgumu.

23. pants

Kopīgie noteikumi

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka autoriem un izpildītājiem nevar likt izpildīt nevienu līguma normu, kas neļauj nodrošināt atbilstību 19., 20. un 21. pantam.

2.   Dalībvalstis paredz, ka šīs direktīvas 18. līdz 22. pantu nepiemēro datorprogrammas autoriem Direktīvas 2009/24/EK 2. panta izpratnē.

V SADAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

24. pants

Grozījumi Direktīvās 96/9/EK un 2001/29/EK

1.   Direktīvu 96/9/EK groza šādi:

a)

direktīvas 6. panta 2. punkta b) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

“b)

ja izmantošanas nolūks ir vienīgi mācīšanas ilustrēšana vai zinātniska pētniecība, ja vien tiek norādīts avots un netiek pārsniegts apmērs, ko attaisno īstenojamais nekomerciālais nolūks, neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2019/790 (*1) paredzētos izņēmumus un ierobežojumus;

(*1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/790 (2019. gada 17. aprīlis) par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū un ar ko groza Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK (OV L 130, 17.5.2019., 92. lpp.).”;"

b)

direktīvas 9. panta b) punktu aizstāj ar šādu:

“b)

ja ekstrahēšanas nolūks ir mācīšanas ilustrēšana vai zinātniska pētniecība, ja vien tiek norādīts avots un netiek pārsniegts apmērs, ko attaisno īstenojamais nekomerciālais nolūks, neskarot Direktīvā (ES) 2019/790 paredzētos izņēmumus un ierobežojumus;”.

2.   Direktīvu 2001/29/EK groza šādi:

a)

direktīvas 5. panta 2. punkta c) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

“c)

attiecībā uz konkrētiem reproducēšanas aktiem, kurus veic sabiedrībai pieejamas bibliotēkas, izglītības iestādes vai muzeji vai arhīvi un kuru nolūks nav gūt tiešas vai netiešas ekonomiskas vai komerciālas priekšrocības, neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2019/790 (*2) paredzētos izņēmumus un ierobežojumus;

(*2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/790 (2019. gada 17. aprīlis) par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū un ar ko groza Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK (OV L 130, 17.5.2019., 92. lpp.).”;"

b)

direktīvas 5. panta 3. punkta a) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

“a)

izmantošana vienīgi mācīšanas ilustrēšanas vai zinātniskas pētniecības nolūkā, ja vien tiek norādīts avots, ieskaitot autora vārdu (ja vien tas nav neiespējami), un netiek darīts vairāk, kā attaisno īstenojamais nekomerciālais nolūks, neskarot Direktīvā (ES) 2019/790 paredzētos izņēmumus un ierobežojumu;”;

c)

direktīvas 12. panta 4. punktam pievieno šādus apakšpunktus:

“e)

izpētīt Direktīvas (ES) 2019/790 transponēšanas ietekmi uz iekšējā tirgus funkcionēšanu un izgaismot jebkādas transponēšanas grūtības;

f)

atvieglot apmaiņu ar informāciju par attiecīgajām tiesību aktu un judikatūras pārmaiņām, kā arī par to pasākumu praktisko piemērošanu, ko dalībvalstis veikušas Direktīvas (ES) 2019/790 īstenošanai;

g)

apspriest jebkādus citus jautājumus, ko rada Direktīvas (ES) 2019/790 piemērošana.”

25. pants

Attiecības ar citās direktīvās paredzētiem izņēmumiem vai ierobežojumiem

Dalībvalstis attiecībā uz lietojuma veidiem vai jomām, uz kuriem attiecas šajā direktīvā paredzētie izņēmumi vai ierobežojumi, var pieņemt vai uzturēt spēkā plašākus noteikumus, kas ir saderīgi ar Direktīvā 96/9/EK un 2001/29/EK paredzētajiem izņēmumiem un ierobežojumiem.

26. pants

Piemērošana laikā

1.   Šo direktīvu piemēro attiecībā uz visiem darbiem un blakustiesību objektiem, ko 2021. gada 7. jūnijā vai pēc minētā datuma aizsargā valstu tiesību akti autortiesību jomā.

2.   Šo direktīvu piemēro, neskarot tiesību aktus, kas noslēgti, un tiesības, kas iegūtas pirms 2021. gada 7. jūnija.

27. pants

Pārejas noteikums

Uz līgumiem par autoru un izpildītāju licences vai tiesību nodošanu no 2022. gada 7. jūnija attiecas 19. pantā izklāstītais pārredzamības pienākums.

28. pants

Personas datu aizsardzība

Personas datu apstrāde šīs direktīvas ietvaros notiek atbilstoši Direktīvai 2002/58/EK un Regulai (ES) 2016/679.

29. pants

Transponēšana

1.   Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 2021. gada 7. jūnijam. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāma šāda atsauce.

2.   Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

30. pants

Pārskatīšana

1.   Ne agrāk kā 2026. gada 7. jūnijā Komisija šo direktīvu pārskata un iesniedz ziņojumu par galvenajiem konstatējumiem Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai.

Komisija līdz 2024. gada 7. jūnijam novērtē ietekmi, kāda ir 17. pantā izklāstītajam īpašajam atbildības režīmam, kas ir piemērojams tādiem tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem, kuru gada apgrozījums ir mazāks nekā EUR 10 miljoni un kuru pakalpojumi sabiedrībai Savienībā ir bijuši pieejami mazāk nekā trīs gadus saskaņā ar 17. panta 6. punktu, un vajadzības gadījumā rīkojas saskaņā ar novērtējumā paustajiem secinājumiem.

2.   Dalībvalstis Komisiju nodrošina ar 1. punktā minētā ziņojuma sagatavošanai nepieciešamo informāciju.

31. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

32. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Strasbūrā, 2019. gada 17. aprīlī

Eiropas Parlamenta vārdā –

priekšsēdētājs

A. TAJANI

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

G. CIAMBA


(1)  OV C 125, 21.4.2017., 27. lpp.

(2)  OV C 207, 30.6.2017., 80. lpp.

(3)  Eiropas Parlamenta 2019. gada 26. marta nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2019. gada 15. aprīļa lēmums.

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 96/9/EK (1996. gada 11. marts) par datubāzu tiesisko aizsardzību (OV L 77, 27.3.1996., 20. lpp.).

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp.).

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 167, 22.6.2001., 10. lpp.).

(7)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/115/EK (2006. gada 12. decembris) par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā (OV L 376, 27.12.2006., 28. lpp.).

(8)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/24/EK (2009. gada 23. aprīlis) par datorprogrammu tiesisko aizsardzību (OV L 111, 5.5.2009., 16. lpp.).

(9)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/28/ES (2012. gada 25. oktobris) par dažiem atļautiem nenosakāmu autortiesību subjektu darbu izmantošanas veidiem (OV L 299, 27.10.2012., 5. lpp.).

(10)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/26/ES (2014. gada 26. februāris) par autortiesību un blakustiesību kolektīvo pārvaldījumu un muzikālo darbu tiesību lietošanai tiešsaistē daudzteritoriālo licencēšanu iekšējā tirgū (OV L 84, 20.3.2014., 72. lpp.).

(11)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 386/2012 (2012. gada 19. aprīlis) par tādu uzdevumu uzticēšanu Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes un dizainparaugi), kuri saistīti ar intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu, tostarp par publiskā un privātā sektora pārstāvju sapulcēšanu Eiropas Intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu novērošanas centrā (OV L 129, 16.5.2012., 1. lpp.).

(12)  Padomes Direktīva 93/83/EEK (1993. gada 27. septembris) par dažu noteikumu saskaņošanu attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām, kas piemērojamas satelītu apraidei un kabeļu retranslācijai (OV L 248, 6.10.1993., 15. lpp.).

(13)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/1535 (2015. gada 9. septembris), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā (OV L 241, 17.9.2015., 1. lpp.).

(14)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/1972 (2018. gada 11. decembris) par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi (OV L 321, 17.12.2018., 36. lpp.).

(15)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp.).

(16)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).

(17)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV L 177, 4.7.2008., 6. lpp.).

(18)  OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp.

(19)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2017/1564 (2017. gada 13. septembris) par dažiem atļautiem konkrētu ar autortiesībām aizsargātu darbu un blakustiesību objektu izmantošanas veidiem tādu personu interesēs, kas ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai ar drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ, un ar kuru groza Direktīvu 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 242, 20.9.2017., 6. lpp.).

(20)  Komisijas 2003. gada 6. maija Ieteikums par mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu definīciju (OV L 124, 20.5.2003., 36. lpp.).