ISSN 1977-0715

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

L 303

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Tiesību akti

61. gadagājums
2018. gada 28. novembris


Saturs

 

I   Leģislatīvi akti

Lappuse

 

 

REGULAS

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1805 (2018. gada 14. novembris) par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpējo atzīšanu

1

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1806 (2018. gada 14. novembris), ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru valstspiederīgajiem minētā prasība neattiecas

39

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1807 (2018. gada 14. novembris) par satvaru nepersondatu brīvai apritei Eiropas Savienībā ( 1 )

59

 

 

DIREKTĪVAS

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/1808 (2018. gada 14. novembris), ar ko, ņemot vērā mainīgos tirgus apstākļus, groza Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva)

69

 


 

(1)   Dokuments attiecas uz EEZ.

LV

Tiesību akti, kuru virsraksti ir gaišajā drukā, attiecas uz kārtējiem jautājumiem lauksaimniecības jomā un parasti ir spēkā tikai ierobežotu laika posmu.

Visu citu tiesību aktu virsraksti ir tumšajā drukā, un pirms tiem ir zvaigznīte.


I Leģislatīvi akti

REGULAS

28.11.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 303/1


EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) 2018/1805

(2018. gada 14. novembris)

par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpējo atzīšanu

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 82. panta 1. punkta a) apakšpunktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (1),

tā kā:

(1)

Savienība ir izvirzījusi sev mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu.

(2)

Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās Savienībā ir balstīta uz spriedumu un tiesas nolēmumu savstarpējas atzīšanas principu, un šis princips kopš Eiropadomes sanāksmes Tamperē 1999. gada 15. un 16. oktobrī ierasti ir dēvēts par stūrakmeni tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās Savienībā.

(3)

Nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšana un konfiscēšana ir vieni no visefektīvākajiem veidiem, kā apkarot noziedzību. Savienība ir apņēmusies nodrošināt efektīvāku noziedzīgu aktīvu identifikāciju, konfiskāciju un atkārtotu izmantošanu saskaņā ar “Stokholmas programmu – atvērta un droša Eiropa pilsoņu un viņu aizsardzības labā” (2).

(4)

Noziegumiem bieži ir pārrobežu raksturs, tāpēc efektīvai pārrobežu sadarbībai ir būtiska nozīme, lai iesaldētu un konfiscētu nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtos līdzekļus.

(5)

Pašreizējo Savienības tiesisko regulējumu par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu veido Padomes Pamatlēmumi 2003/577/TI (3) un 2006/783/TI (4).

(6)

Komisijas īstenošanas ziņojumos par Pamatlēmumiem 2003/577/TI un 2006/783/TI norādīts, ka pašreizējais režīms attiecībā uz iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu nav pilnībā efektīvs. Minētie Pamatlēmumi dalībvalstīs nav īstenoti un piemēroti vienveidīgi, kas ir izraisījis nepietiekamu savstarpēju atzīšanu un neoptimālu pārrobežu sadarbību.

(7)

Savienības tiesiskais regulējums par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu nav gājis kopsolī ar jaunākajām likumdošanas norisēm Savienības un valstu līmenī. Konkrētāk – Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/42/ES (5) ir noteikti minimuma noteikumi par īpašuma iesaldēšanu un konfiskāciju. Minētie minimuma noteikumi attiecas uz nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, tostarp arī gadījumos, kad par noziedzīgu nodarījumu jau ir uzsākts kriminālprocess, bet aizdomās turētā vai apsūdzētā persona ir slima vai aizbēgusi, paplašinātu konfiskāciju un konfiskāciju, ko piemēro trešai personai. Minētie minimuma noteikumi attiecas arī uz īpašuma iesaldēšanu nolūkā to, iespējams, vēlāk konfiscēt. Iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu veidi, uz kuriem attiecas minētā direktīva, arī būtu jāiekļauj tiesiskajā regulējumā par savstarpēju atzīšanu.

(8)

Pieņemot Direktīvu 2014/42/ES, Eiropas Parlaments un Padome paziņojumā norādīja, ka efektīva iesaldēšanas un konfiskācijas sistēma Savienībā ir nesaraujami saistīta ar iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu labi funkcionējošu savstarpēju atzīšanu. Ņemot vērā vajadzību Savienībā ieviest visaptverošu nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanas un konfiskācijas sistēmu, Eiropas Parlaments un Padome aicināja Komisiju iesniegt leģislatīvā akta priekšlikumu par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu.

(9)

Komisija 2015. gada 28. aprīļa paziņojumā “Eiropas Drošības programma” pauda uzskatu, ka tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās ir atkarīga no efektīviem pārrobežu instrumentiem un ka spriedumu un tiesas nolēmumu savstarpēja atzīšana ir svarīgs drošības sistēmas elements. Komisija arī atgādināja par vajadzību uzlabot iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu.

(10)

Komisija 2016. gada 2. februāra paziņojumā attiecībā uz Rīcības plānu par pastiprinātu cīņu pret teroristu finansēšanu uzsvēra vajadzību nodrošināt, ka noziedzniekiem, kas finansē terorismu, tiek atņemti viņu aktīvi. Komisija norādīja, ka, lai izjauktu organizētās noziedzības darbības, ar kurām finansē terorismu, ir ļoti svarīgi minētajiem noziedzniekiem atņemt noziedzīgi iegūtos līdzekļus. Lai to panāktu, Komisija norādīja, ka ir jānodrošina visu veidu iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu maksimāli iespējama izpilde visā Savienībā, piemērojot savstarpējas atzīšanas principu.

(11)

Lai nodrošinātu iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu efektīvu savstarpēju atzīšanu, noteikumi par šo rīkojumu atzīšanu un izpildi būtu jāparedz juridiski saistošā un tieši piemērojamā Savienības aktā.

(12)

Ir svarīgi veicināt iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu un izpildi, izstrādājot noteikumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstij ir pienākums bez papildu formalitātēm atzīt iesaldēšanas rīkojumus un konfiskācijas rīkojumus, ko saistībā ar procesu krimināllietās izdevusi cita dalībvalsts, un izpildīt minētos rīkojumus savā teritorijā.

(13)

Šī regula būtu jāpiemēro visiem iesaldēšanas rīkojumiem un visiem konfiskācijas rīkojumiem, kuri izdoti saistībā ar procesu krimināllietās. “Process krimināllietās” ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, ko interpretē Eiropas Savienības Tiesa neatkarīgi no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras. Tādēļ šis jēdziens aptver visu veidu iesaldēšanas rīkojumus un konfiskācijas rīkojumus, kas ir izdoti pēc procesa saistībā ar noziedzīgu nodarījumu, – ne tikai rīkojumus, uz kuriem attiecas Direktīva 2014/42/ES. Tas aptver arī citu veidu rīkojumus, kuri izdoti bez galīgā notiesājošā sprieduma. Lai arī šādi rīkojumi dalībvalsts tiesību sistēmā varētu nepastāvēt, attiecīgajai dalībvalstij būtu jāspēj atzīt un izpildīt šādu rīkojumu, ko izdevusi cita dalībvalsts. Process krimināllietās varētu ietvert arī policijas un citu tiesībaizsardzības iestāžu veiktu kriminālizmeklēšanu. Iesaldēšanas rīkojumi un konfiskācijas rīkojumi, kuri izdoti saistībā ar procesiem civillietās vai administratīvajās lietās, būtu jāizslēdz no šīs regulas darbības jomas.

(14)

Šai regulai būtu jāattiecas gan uz iesaldēšanas rīkojumiem un konfiskācijas rīkojumiem, kas saistīti ar noziedzīgiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas Direktīva 2014/42/ES, gan uz iesaldēšanas rīkojumiem un konfiskācijas rīkojumiem, kas saistīti ar citiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tāpēc ar noziedzīgiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas šī regula, nebūtu jāsaprot vienīgi sevišķi smagi noziegumi, kam ir pārrobežu dimensija, jo Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 82. pants neparedz šādu ierobežojumu attiecībā uz pasākumiem, ar ko nosaka noteikumus un procedūras, lai nodrošinātu spriedumu savstarpēju atzīšanu krimināllietās.

(15)

Kā priekšnoteikums dalībvalstu sadarbībai, kas balstīta uz savstarpējas atzīšanas principu un tūlītēju tiesas nolēmumu izpildi, ir vajadzīga paļaušanās uz to, ka atzīstamie un izpildāmie nolēmumi vienmēr tiks pieņemti atbilstīgi likumības, subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem. Šādas sadarbības priekšnoteikums ir arī tas, ka būtu jāaizsargā to personu tiesības, kuras skar iesaldēšanas rīkojums vai konfiskācijas rīkojums. Pie šādām skartām personām, kuras var būt gan fiziskas personas, gan juridiskas personas, būtu pieskaitāma persona, pret kuru ticis izdots iesaldēšanas rīkojums vai konfiskācijas rīkojums, vai persona, kurai pieder īpašums, kam piemērojams minētais rīkojums, kā arī jebkuras trešās personas, kuru tiesības attiecībā uz minēto īpašumu tiek tieši ierobežotas ar minēto rīkojumu, tostarp bona fide trešās personas. Par to, vai iesaldēšanas rīkojums vai konfiskācijas rīkojums tieši ierobežo šādas trešās personas, būtu jālemj saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem.

(16)

Ar šo regulu negroza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību principus, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību (LES) 6. pantā.

(17)

Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (“Harta”) un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (“ECTK”). Tas ietver principu, ka ir aizliegta jebkāda diskriminācija tādu iemeslu dēļ kā dzimums, rase vai etniskā izcelsme, reliģija, seksuālā orientācija, valstspiederība, valoda, politiskie uzskati vai invaliditāte. Šī regula būtu jāpiemēro saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem.

(18)

Procesuālās tiesības, kuras izklāstītas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2010/64/ES (6), 2012/13/ES (7), 2013/48/ES (8), (ES) 2016/343 (9), (ES) 2016/800 (10) un (ES) 2016/1919 (11), būtu minēto direktīvu darbības jomā jāpiemēro kriminālprocesiem, ko aptver šī regula attiecībā uz dalībvalstīm, kurām ir saistošas minētās direktīvas. Jebkurā gadījumā Hartā paredzētie aizsargpasākumi būtu jāpiemēro visiem procesiem, uz kuriem attiecas šī regula. Jo īpaši, būtiskie kriminālprocesa aizsargpasākumi, kas izklāstīti Hartā, būtu jāpiemēro tiem procesiem krimināllietās, kuri nav kriminālprocesi, bet uz kuriem attiecas šī regula.

(19)

Ar noteikumiem par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu nosūtīšanu, atzīšanu un izpildi būtu jānodrošina noziedzīgi iegūtu aktīvu atgūšanas procesa efektivitāte, vienlaikus ievērojot pamattiesības.

(20)

Izvērtējot abpusējo sodāmību, izpildes valsts kompetentajai iestādei būtu jāpārbauda, vai attiecīgā noziedzīga nodarījuma pamatā esošajiem faktiskajiem elementiem, kuri atspoguļoti iesaldēšanas apliecībā vai konfiskācijas apliecībā, ko iesniegusi izdošanas valsts kompetentā iestāde, per se būtu piemērojams kriminālsods arī izpildes valstī, ja tie būtu notikuši minētajā valstī brīdī, kad pieņem lēmumu par iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma atzīšanu.

(21)

Izdevējiestādei būtu jānodrošina, ka, izdodot iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu, tiek ievēroti nepieciešamības un proporcionalitātes principi. Saskaņā ar šo regulu iesaldēšanas rīkojums vai konfiskācijas rīkojums būtu jāizdod un jānosūta izpildiestādei citā dalībvalstī, ja to būtu bijis iespējams izdot un izmantot tādā lietā, kurai ir vienīgi iekšzemes raksturs. Izdevējiestādei vajadzētu būt atbildīgai par šādu rīkojumu nepieciešamības un proporcionalitātes novērtēšanu katrā gadījumā, jo iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu atzīšanu un izpildi nebūtu jāatsaka tādu iemeslu dēļ, kas nav paredzēti šajā regulā.

(22)

Atsevišķos gadījumos iesaldēšanas rīkojumu var izdot izdošanas valsts norīkota iestāde, kura ir kompetenta krimināllietās īstenot vai izpildīt iesaldēšanas rīkojumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem, un kura nav tiesnesis, tiesa vai prokurors. Šādos gadījumos – pirms iesaldēšanas rīkojuma nosūtīšanas izpildiestādei – to būtu jāapstiprina izdošanas valsts tiesnesim, tiesai vai prokuroram.

(23)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nākt klajā ar deklarāciju, kurā teikts, ka, ja tām tiek nosūtīta iesaldēšanas apliecība vai konfiskācijas apliecība, lai atzītu un izpildītu iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu, izdevējiestādei kopā ar iesaldēšanas apliecību vai konfiskācijas apliecību būtu jānosūta iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma oriģināls vai tā apliecināta kopija. Dalībvalstīm būtu jāinformē Komisija, ja tās iesniedz vai atsauc šādu deklarāciju. Šāda informācija Komisijai būtu jādara pieejama visām dalībvalstīm un Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam, kas paredzēts Padomes Lēmumā 2008/976/TI (12). Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam minētā informācija būtu jādara pieejama tīmekļa vietnē, kas norādīta minētajā lēmumā.

(24)

Izdevējiestādei būtu jānosūta iesaldēšanas apliecība vai konfiskācijas apliecība – attiecīgā gadījumā kopā ar iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu – tieši izpildiestādei vai attiecīgā gadījumā izpildes valsts centrālajai iestādei, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu, un tādos apstākļos, kas izpildiestādei ļauj noteikt rīkojuma apliecības autentiskumu, piemēram, ar ierakstītu vēstuli vai drošu e-pastu. Izdevējiestādei vajadzētu spēt izmantot jebkurus atbilstošus nosūtīšanas kanālus vai līdzekļus, tostarp Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla drošo telesakaru sistēmu, Eurojust vai citus kanālus, ko izmanto tiesu iestādes.

(25)

Ja izdevējiestādei ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka personai, pret kuru ir izdots iesaldēšanas rīkojums vai konfiskācijas rīkojums attiecībā uz naudas summu, ir īpašums vai ienākumi dalībvalstī, izdevējiestādei iesaldēšanas apliecība vai konfiskācijas apliecība, kas ir saistīta minēto rīkojumu, būtu jānosūta uz attiecīgo dalībvalsti. Balstoties uz minēto, apliecību varētu, piemēram, nosūtīt uz to dalībvalsti, kurā fiziskai personai, pret kuru tika izdots rīkojums, ir pastāvīgā dzīvesvieta vai – ja minētajai personai nav pastāvīgas adreses –, uz dalībvalsti, kurā tā parasti dzīvo. Ja rīkojums ir izdots pret juridisku personu, apliecību varētu nosūtīt uz to dalībvalsti, kurā ir juridiskās personas domicils.

(26)

Nolūkā veikt ar iesaldēšanas rīkojumiem un konfiskācijas rīkojumiem saistītu apliecību administratīvu nosūtīšanu un saņemšanu dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izraudzīties vienu vai vairākas centrālās iestādes, ja tas vajadzīgs dalībvalstu iekšējo tiesību sistēmu struktūras dēļ. Šādas centrālās iestādes varētu arī sniegt administratīvu atbalstu, pildīt koordinatora funkcijas un palīdzēt statistikas datu vākšanā, tādējādi atvieglojot un sekmējot iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu.

(27)

Ja konfiskācijas apliecību, kas ir saistīta ar konfiskācijas rīkojumu attiecībā uz naudas summu, nosūta vairāk nekā vienai izpildes valstij, izdošanas valstij būtu jācenšas izvairīties no tā, ka tiek konfiscēts vairāk īpašuma nekā nepieciešams, un ka no rīkojuma izpildes iegūtā kopsumma pārsniedz rīkojumā norādīto maksimālo summu. Šajā sakarā izdevējiestādei cita starpā būtu konfiskācijas apliecībā jānorāda aktīvu vērtība, ja tā ir zināma, katrā izpildes valstī, lai izpildiestādes to varētu ņemt vērā, jāuztur nepieciešamie kontakti un dialogs ar izpildiestādēm par konfiscējamo īpašumu, kā arī nekavējoties jāinformē attiecīgā izpildiestāde vai izpildiestādes, ja tā uzskata, ka var pastāvēt risks, ka konfiskācijā varētu tikt pārsniegta maksimālā summa. Attiecīgā gadījumā Eurojust savas kompetences ietvaros varētu uzņemties koordinējošu lomu, lai izvairītos no pārmērīgas konfiskācijas.

(28)

Dalībvalstis būtu jāmudina nākt klajā ar deklarāciju, kurā norāda, ka tās – kā izpildes valstis – pieņems iesaldēšanas apliecības, konfiskācijas apliecības vai tās abas, vienā vai vairākās Savienības oficiālajās valodās, kas nav to oficiālās valodas.

(29)

Izpildiestādei būtu jāatzīst iesaldēšanas rīkojumi un konfiskācijas rīkojumi un būtu jāveic to izpildei vajadzīgie pasākumi. Lēmums par iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma atzīšanu un izpildi būtu jāpieņem, un iesaldēšana vai konfiskācija būtu jāveic tikpat ātri un ar tādu pašu prioritāti kā līdzīgās iekšzemes lietās. Lai nodrošinātu ātru un efektīvu lēmuma par iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma pieņemšanu, kā arī tā ātru un efektīvu izpildi, būtu jānosaka termiņi, kas būtu jāaprēķina saskaņā ar Padomes Regulu (EEK, Euratom) Nr. 1182/71 (13). Attiecībā uz iesaldēšanas rīkojumiem izpildiestādei ne vēlāk kā 48 stundas pēc tam, kad ir pieņemts lēmums par to atzīšanu un izpildi, būtu jāsāk veikt konkrētus pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai izpildītu šādus rīkojumus.

(30)

Izpildot iesaldēšanas rīkojumu, izdevējiestādei un izpildiestādei būtu pienācīgi jāņem vērā izmeklēšanas konfidencialitāte. Jo īpaši, izpildiestādei būtu jāgarantē iesaldēšanas rīkojumā ietverto faktu un tā satura konfidencialitāte. Tas neskar pienākumu informēt skartās personas par iesaldēšanas rīkojuma izpildi saskaņā ar šo regulu.

(31)

Iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma atzīšanu un izpildi nevajadzētu atteikt tādu iemeslu dēļ, kas nav paredzēti šajā regulā. Šajā regulā būtu jāparedz iespēja izpildiestādei neatzīt vai neizpildīt konfiskācijas rīkojumus, pamatojoties uz ne bis in idem principu, pamatojoties uz skarto personu tiesībām vai pamatojoties uz tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā.

(32)

Šajā regulā būtu jāparedz iespēja izpildiestādēm neatzīt vai neizpildīt konfiskācijas rīkojumus, ja persona, pret kuru izdots konfiskācijas rīkojums, personiski nav piedalījusies lietas izskatīšanā tiesā, kā rezultātā tika izdots konfiskācijas rīkojums saistībā ar galīgu notiesājošu spriedumu. Šo neatzīšanas vai neizpildes iemeslu būtu jāpiemēro tikai tad, ja tiesas procesu rezultātā ir izdoti konfiskācijas rīkojumi saistībā ar galīgu notiesājošu spriedumu, un tas nebūtu jāpiemēro tajos procesos, kuru rezultātā izdoti konfiskācijas rīkojumi bez notiesājoša sprieduma. Tomēr, lai šādu iemeslu varētu piemērot, būtu jānotiek vienai vai vairākām tiesas sēdēm. Minēto iemeslu nebūtu jāpiemēro, ja attiecīgajos valsts procesuālajos noteikumos tiesas sēde nav paredzēta. Šādiem valsts procesuālajiem noteikumiem būtu jāatbilst Hartai un ECTK, jo īpaši attiecībā uz tiesībām uz taisnīgu tiesu. Tas attiecas, piemēram, uz gadījumu, kad process notiek vienkāršoti – pilnībā vai daļēji – saskaņā ar rakstisku procedūru vai procedūru, kurā nav paredzēta tiesas sēde.

(33)

Izņēmuma apstākļos vajadzētu būt iespējai neatzīt vai neizpildīt iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu, ja šāda atzīšana vai izpilde liegtu izpildes valstij piemērot savus konstitucionālos noteikumus saistībā ar preses brīvību vai vārda brīvību citos plašsaziņas līdzekļos.

(34)

Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveide Savienībā ir balstīta uz savstarpēju uzticēšanos un pieņēmumu, ka citas dalībvalstis ievēro Savienības tiesības un jo īpaši pamattiesības. Tomēr izņēmuma gadījumos, ja, balstoties uz konkrētu un objektīvu informāciju, ir būtiski iemesli uzskatīt, ka iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma izpilde konkrētajos lietas apstākļos radītu attiecīgo Hartā izklāstīto pamattiesību acīmredzamu pārkāpumu, izpildiestādei vajadzētu spēt pieņemt lēmumu neatzīt un neizpildīt attiecīgo rīkojumu. Pamattiesības, kam vajadzētu būt relevantām šajā sakarā, jo īpaši ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz aizstāvību. Tiesībām uz īpašumu principā nevajadzētu būt relevantām, jo aktīvu iesaldēšana un konfiskācija vienmēr nozīmē iejaukšanos personas tiesībās uz īpašumu un vajadzīgās garantijas šajā sakarā jau ir paredzētas Savienības tiesību aktos, tostarp šajā regulā.

(35)

Pirms pieņem lēmumu neatzīt vai neizpildīt iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu, balstoties uz jebkādiem neatzīšanas vai neizpildes iemesliem, izpildiestādei būtu jāapspriežas ar izdevējiestādi, lai iegūtu visu vajadzīgo papildu informāciju.

(36)

Izskatot izpildiestādes pieprasījumu ierobežot laikposmu, kādā īpašums būtu iesaldējams, izdevējiestādei būtu jāņem vērā visi lietas apstākļi, jo īpaši tas, vai iesaldēšanas rīkojuma turpināšana varētu radīt nepamatotu kaitējumu izpildes valstī. Pirms oficiāla pieprasījuma iesniegšanas izpildiestāde tiek mudināta apspriesties ar izdevējiestādi par šo jautājumu.

(37)

Izdevējiestādei būtu jāinformē izpildiestāde, ja izdošanas valsts iestāde saņem jebkādu naudas summu, kas ir samaksāta attiecībā uz konfiskācijas rīkojumu, ar to saprotot, ka izpildes valsts būtu jāinformē vienīgi tad, ja summa, kas samaksāta attiecībā uz rīkojumu, ietekmē nenomaksāto summu, kas ir konfiscējama, ievērojot rīkojumu.

(38)

Izpildiestādei vajadzētu būt iespējai atlikt iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma izpildi, jo īpaši tad, ja tā izpilde varētu kaitēt notiekošai kriminālizmeklēšanai. Tiklīdz vairs nepastāv iemesli atlikšanai, izpildiestādei būtu jāveic pasākumi, kas vajadzīgi rīkojuma izpildei.

(39)

Pēc iesaldēšanas rīkojuma izpildes un pēc lēmuma atzīt un izpildīt konfiskācijas rīkojumu, izpildiestādei, ciktāl iespējams, būtu jāinformē tai zināmās skartās personas par šādu izpildi vai šādu lēmumu. Minētajā nolūkā izpildiestādei būtu jāpieliek visas saprātīgās pūles, lai identificētu skartās personas, pārbaudītu, kā tās ir sasniedzamas, un informētu tās par iesaldēšanas rīkojuma izpildi vai par lēmumu atzīt un izpildīt konfiskācijas rīkojumu. Veicot minēto pienākumu, izpildiestāde varētu lūgt izdevējiestādes palīdzību, piemēram, ja ir pamats domāt, ka skartās personas pastāvīgi uzturas izdošanas valstī. Šajā regulā noteiktais izpildiestādes pienākums sniegt informāciju skartajām personām neskar nekādus izdevējiestādes pienākumus sniegt informāciju personām saskaņā ar izdošanas valsts tiesību aktiem, piemēram, attiecībā uz iesaldēšanas rīkojuma izdošanu vai attiecībā uz pastāvošiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem saskaņā ar izdošanas valsts tiesību aktiem.

(40)

Izdevējiestāde būtu bez kavēšanās jāinformē, ja iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu izpildīt nav iespējams. Šāda neiespējamība varētu rasties, jo īpašums jau ir konfiscēts, ir nozudis, ir iznīcināts vai nav atrodams izdevējiestādes norādītajā atrašanās vietā, vai tāpēc, ka īpašuma atrašanās vieta nav norādīta pietiekami precīzi, lai arī starp izpildiestādi un izdevējiestādi ir notikusi apspriešanās. Šādos apstākļos izdevējiestādei vairs nevajadzētu būt pienākumam izpildīt rīkojumu. Tomēr, ja izpildiestāde vēlāk iegūst informāciju, kas ļauj tai noteikt īpašuma atrašanās vietu, tai vajadzētu spēt izpildīt rīkojumu, un tam nav vajadzīga jaunas apliecības nosūtīšana saskaņā ar šo regulu.

(41)

Ja izpildes valsts tiesību akti iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma izpildi padara juridiski neiespējamu, izpildiestādei būtu jāsazinās ar izdevējiestādi, lai pārrunātu situāciju un rastu risinājumu. Šāds risinājums varētu būt tāds, ka izdevējiestāde atsauc attiecīgo rīkojumu.

(42)

Tiklīdz konfiskācijas rīkojuma izpilde ir pabeigta, izpildiestādei būtu jāinformē izdevējiestāde par izpildes rezultātiem. Ja tas ir praktiski iespējams, izpildiestādei vienlaikus būtu jāinformē izdevējiestāde arī par īpašumu vai naudas summu, kas ir konfiscēta, un jādara zināma cita informācija, kuru tā uzskata par relevantu.

(43)

Iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma izpilde būtu jāreglamentē saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem, un vienīgi minētās valsts iestādēm vajadzētu būt kompetentām lemt par izpildes procedūrām. Attiecīgā gadījumā izdevējiestādei un izpildiestādei vajadzētu būt iespējai uzaicināt Eurojust vai Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu to kompetences ietvaros sniegt palīdzību jautājumos, kuri saistīti ar iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu izpildi.

(44)

Šīs regulas pareizas darbības priekšnoteikums ir cieša iesaistīto kompetento valsts iestāžu saziņa, jo īpaši gadījumos, kad notiek vienlaicīga konfiskācijas rīkojuma izpilde vairāk nekā vienā dalībvalstī. Tādēļ valstu kompetentajām iestādēm, kad vien tas ir nepieciešams, būtu savstarpēji jāapspriežas – tieši vai attiecīgā gadījumā ar Eurojust vai Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla starpniecību.

(45)

Cietušo tiesības uz kompensāciju un restitūciju pārrobežu lietās nebūtu jāierobežo. Noteikumos par rīcību ar iesaldēto vai konfiscēto īpašumu prioritāte būtu jāpiešķir kompensācijai un īpašuma restitūcijai cietušajiem. Jēdziens “cietušais” ir jāinterpretē saskaņā ar izdošanas valsts tiesību aktiem, kuros vajadzētu būt iespējai arī paredzēt, ka šīs regulas nozīmē cietušais var būt arī juridiska persona. Šai regulai nebūt jāskar noteikumi par kompensāciju un īpašuma restitūciju cietušajiem valsts procesos.

(46)

Ja izpildiestāde ir informēta par izdevējiestādes vai citas izdošanas valstī kompetentas iestādes izdotu lēmumu par iesaldētā īpašuma restitūciju cietušajam, izpildiestādei būtu jāveic pasākumi, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu attiecīgā īpašuma iesaldēšanu un pēc iespējas ātrāku restitūciju cietušajam. Izpildiestādei vajadzētu būt iespējai nodot īpašumu izdošanas valstij, lai tā varētu nodrošināt īpašuma restitūciju cietušajam, vai tiešā veidā – cietušajam, ja tam piekrīt izdošanas valsts. Pienākumam nodrošināt iesaldētā īpašuma restitūciju cietušajam vajadzētu būt atkarīgam no šādiem nosacījumiem: cietušā tiesībām uz īpašumu nevajadzētu būt apstrīdētām tādā nozīmē, ka ir atzīts, ka cietušais ir tiesīgais īpašuma īpašnieks un nav būtisku prasību, kas to apstrīdētu; īpašumam nevajadzētu būt izpildes valstī pieprasītam kā pierādījumam kriminālprocesā; un nevajadzētu būt ierobežotām skarto personu tiesībām, jo īpaši bona fide trešo personu tiesībām. Izpildiestādei būtu jānodrošina iesaldētā īpašuma restitūcija cietušajam tikai tad, ja minētie nosacījumi ir izpildīti. Ja izpildiestāde uzskata, ka minētie nosacījumi nav izpildīti, tai būtu jāapspriežas ar izdevējiestādi, piemēram, jālūdz kāda papildinformācija vai jāapspriež situācija, lai rastu risinājumu. Ja risinājumu atrast nevar, izpildiestādei vajadzētu būt iespējai nolemt nenodrošināt iesaldētā īpašuma restitūciju cietušajam.

(47)

Katrai dalībvalstij būtu jāapsver centralizēta valsts biroja izveide, kas ir atbildīgs par iesaldētā īpašuma pārvaldību, ņemot vērā tā iespējamo konfiskāciju vēlāk, kā arī konfiscētā īpašuma pārvaldību. Prioritāti vajadzētu piešķirt iesaldētā īpašuma un konfiscētā īpašuma nodošanai tiesībaizsardzības un organizētās noziedzības novēršanas projektiem, kā arī citiem projektiem, kas ir sabiedrības interesēs un sociāli noderīgi.

(48)

Katrai dalībvalstij būtu jāapsver valsts fonda izveide, ar ko nodrošina atbilstošu kompensāciju noziegumos cietušajiem, piemēram, to policijas darbinieku un valsts amatpersonu ģimenēm, kuri, veicot savus pienākumus, gājuši bojā vai guvuši pastāvīgu invaliditāti. Dalībvalstis minētajam nolūkam varētu piešķirt daļu konfiscēto aktīvu.

(49)

Dalībvalstīm nevajadzētu būt iespējai savstarpēji prasīt kompensāciju, lai segtu izmaksas, kas rodas, piemērojot šo regulu. Tomēr, ja izpildes valstij ir radušās lielas vai ārkārtējas izmaksas, piemēram, tādēļ, ka īpašums ir bijis iesaldēts uz ievērojamu laikposmu, izdevējiestādei būtu jāizvērtē jebkāds izpildiestādes ierosinājums segt izmaksas kopīgi.

(50)

Lai nākotnē varētu pēc iespējas ātrāk risināt konstatētās problēmas attiecībā uz šīs regulas pielikumos izklāstīto apliecību saturu, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz grozījumiem minētajās apliecībās. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (14). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(51)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu un izpildi, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķas dalībvalstis, bet tā mēroga un iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā paredzēto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā paredzēto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(52)

Saistībā ar pierādījumu iesaldēšanu Pamatlēmuma 2003/577/TI noteikumi jau ir aizstāti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/41/ES (15) attiecībā uz tām dalībvalstīm, kurām minētā direktīva ir saistoša. Ar šo regulu starp dalībvalstīm, kurām šī regula ir saistoša, būtu jāaizstāj Pamatlēmuma 2003/577/TI noteikumi attiecībā uz īpašuma iesaldēšanu. Ar šo regulu starp dalībvalstīm, kurām šī regula ir saistoša, būtu jāaizstāj arī Pamatlēmums 2006/783/TI. Tādēļ Pamatlēmuma 2003/577/TI noteikumus attiecībā uz īpašuma iesaldēšanu, kā arī Pamatlēmuma 2006/783/TI noteikumus būtu jāturpina piemērot ne tikai starp dalībvalstīm, kurām šī regula nav saistoša, bet arī starp jebkuru dalībvalsti, kurai šī regula nav saistoša, un jebkuru dalībvalsti, kurai šī regula ir saistoša.

(53)

Šā akta juridiskajai formai nevajadzētu radīt precedentu Savienības turpmākajiem tiesību aktiem attiecībā uz spriedumu un tiesas nolēmumu savstarpēju atzīšanu krimināllietas. Izvēloties turpmāko Savienības tiesību aktu juridisko formu, būtu rūpīgi jāizvērtē katrs konkrētais gadījums, citu faktoru starpā ņemot vērā tiesību akta efektivitāti un proporcionalitātes un subsidiaritātes principus.

(54)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka saskaņā ar Padomes Lēmumu 2007/845/TI (16) to līdzekļu atguves dienesti sadarbojas cits ar citu, lai atvieglotu tādu noziedzīgi iegūtu līdzekļu un citas ar noziegumu saistīta īpašuma meklēšanu un identificēšanu, kas varētu kļūt par iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma objektu.

(55)

Saskaņā ar 3. pantu un 4.a panta 1. punktu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, Apvienotā Karaliste ir paziņojusi, ka vēlas piedalīties šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā.

(56)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu un 4.a panta 1. punktu Protokolā Nr. 21, un neskarot minētā protokola 4. pantu, Īrija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un šī regula tai nav saistoša un nav jāpiemēro.

(57)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Dānijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I NODAĻA

PRIEKŠMETS, DEFINĪCIJAS UN DARBĪBAS JOMA

1. pants

Priekšmets

1.   Šajā regulā paredzēti noteikumi, saskaņā ar kuriem dalībvalsts atzīst un savā teritorijā izpilda iesaldēšanas rīkojumus un konfiskācijas rīkojumus, ko cita dalībvalsts izdevusi saistībā ar procesu krimināllietās.

2.   Ar šo regulu netiek mainīts pienākums ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kas noteikti LES 6. pantā.

3.   Izdevējiestādes nodrošina, ka, izdodot iesaldēšanas rīkojumus vai konfiskācijas rīkojumus, tiek ievēroti nepieciešamības un proporcionalitātes principi.

4.   Šo regulu nepiemēro iesaldēšanas rīkojumiem un konfiskācijas rīkojumiem, kuri izdoti saistībā ar procesu civillietās vai administratīvajās lietās.

2. pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

1)

“iesaldēšanas rīkojums” ir lēmums, ko izdevusi vai apstiprinājusi izdevējiestāde, lai novērstu īpašuma iznīcināšanu, pārveidošanu, pārvietošanu, nodošanu vai atbrīvošanos no tā, nolūkā to konfiscēt;

2)

“konfiskācijas rīkojums” ir galīgais sods vai tiesas noteikts pasākums saistībā ar krimināllietu par noziedzīgu nodarījumu, ar kuru paredz fiziskas vai juridiskas personas īpašuma galīgu atsavināšanu;

3)

“īpašums” ir jebkāds īpašums neatkarīgi no tā, vai tā ir ķermeniska vai bezķermeniska, kustama vai nekustama manta, un juridiski dokumenti vai instrumenti, kas apliecina īpašumtiesības uz šo īpašumu vai cita veida tiesības uz to, kuru izdevējiestāde uzskata par:

a)

noziedzīgā nodarījumā iegūtiem līdzekļiem vai šādu līdzekļu pilnas vērtības vai tikai tās daļas ekvivalentu;

b)

noziedzīga nodarījuma rīkiem vai šādu rīku vērtību;

c)

konfiscējamu, izdošanas valstī piemērojot jebkādas no Direktīvā 2014/42/ES paredzētajām konfiskācijas pilnvarām; vai

d)

konfiscējamu saskaņā ar jebkādiem citiem noteikumiem saistībā ar konfiskācijas pilnvarām, tostarp bez galīgā notiesājošā sprieduma, saskaņā ar izdošanas valsts tiesību aktiem pēc procesa saistībā ar noziedzīgu nodarījumu;

4)

“noziedzīgi iegūti līdzekļi” ir jebkāds saimniecisks ieguvums, kas tieši vai netieši gūts, izdarot noziedzīgu nodarījumu, to veido jebkāda veida īpašums un tas ietver tiešu noziedzīgi iegūtu līdzekļu turpmāku atkārtotu ieguldīšanu vai pārveidošanu un jebkādus vērtīgus labumus;

5)

“nozieguma rīki” ir jebkāds īpašums, kurš jebkādā veidā, pilnīgi vai daļēji, izmantots vai kuru bija paredzēts izmantot, lai izdarītu noziedzīgu nodarījumu;

6)

“izdošanas valsts” ir dalībvalsts, kurā ir izdots iesaldēšanas rīkojums vai konfiskācijas rīkojums;

7)

“izpildes valsts” ir dalībvalsts, uz kuru atzīšanas un izpildes nolūkā ir nosūtīts iesaldēšanas rīkojums vai konfiskācijas rīkojums;

8)

“izdevējiestāde” ir:

a)

attiecībā uz iesaldēšanas rīkojumu:

i)

tiesnesis, tiesa vai prokurors, kura kompetencē ir attiecīgā lieta; vai

ii)

cita izdošanas valsts izraudzīta kompetentā iestāde, kas ir kompetenta krimināllietās izdot rīkojumu par īpašuma iesaldēšanu vai izpildīt iesaldēšanas rīkojumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Turklāt pirms iesaldēšanas rīkojuma nosūtīšanas izpildiestādei to apstiprina izdošanas valsts tiesnesis, tiesa vai prokurors pēc tam, kad ir pārbaudīta tā atbilstība šāda rīkojuma izdošanas nosacījumiem saskaņā ar šo regulu. Ja rīkojumu ir apstiprinājis tiesnesis, tiesa vai prokurors, minēto citu iestādi rīkojuma nosūtīšanas vajadzībām arī var uzskatīt par izdevējiestādi;

b)

attiecībā uz konfiskācijas rīkojumu – iestāde, kuru ir izraudzījusies izdošanas valsts, un kura ir kompetenta krimināllietās izpildīt konfiskācijas rīkojumu, ko saskaņā ar valsts tiesību aktiem izdevusi tiesa;

9)

“izpildiestāde” ir iestāde, kura ir kompetenta atzīt iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu un nodrošināt tā izpildi saskaņā ar šo regulu un procedūrām, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir piemērojamas īpašuma iesaldēšanai un konfiskācijai; ja šādas procedūras prasa, lai tiesa rīkojumu reģistrē un atļauj tā izpildi, izpildiestāde ir arī tā iestāde, kas ir kompetenta pieprasīt šādu reģistrēšanu un atļauju;

10)

“skartā persona” ir fiziska vai juridiska persona, pret kuru ir izdots iesaldēšanas rīkojums vai konfiskācijas rīkojums, vai fiziska vai juridiska persona, kurai pieder īpašums, kam piemērojams minētais rīkojums, kā arī jebkuras trešās personas, kuru tiesības uz minēto īpašumu saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem ar šo rīkojumu tiek tieši ierobežotas.

3. pants

Noziedzīgi nodarījumi

1.   Iesaldēšanas rīkojumus vai konfiskācijas rīkojumus izpilda, nepārbaudot nodarījumu, kuri ir par pamatu šādu rīkojumu izdošanai, abpusējo sodāmību, ja minētie nodarījumi izdošanas valstī ir sodāmi ar brīvības atņemšanu, kuras maksimālais ilgums ir vismaz trīs gadi, un ja tie ir viens vai vairāki no turpmāk minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem saskaņā ar izdošanas valsts tiesību aktiem:

1)

dalība noziedzīgā organizācijā;

2)

terorisms;

3)

cilvēku tirdzniecība;

4)

bērnu seksuāla izmantošana un bērnu pornogrāfija;

5)

narkotisku un psihotropu vielu nelikumīga tirdzniecība;

6)

ieroču, munīcijas un sprāgstošu vielu nelikumīga tirdzniecība;

7)

korupcija;

8)

krāpšana, tostarp krāpšana un citi noziedzīgi nodarījumi, kas skar Savienības finanšu intereses, kuras definētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2017/1371 (17);

9)

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana;

10)

naudas, arī euro, viltošana;

11)

datornoziegumi;

12)

noziegumi pret vidi, tostarp apdraudētu dzīvnieku un augu sugu un šķirņu nelikumīga tirdzniecība;

13)

palīdzība nelikumīgi ieceļot un uzturēties;

14)

slepkavība vai smagi miesas bojājumi;

15)

cilvēku orgānu un audu nelikumīga tirdzniecība;

16)

personu nolaupīšana, nelikumīga brīvības atņemšana vai ķīlnieku sagrābšana;

17)

rasisms un ksenofobija;

18)

organizēta vai bruņota laupīšana;

19)

kultūras preču, tostarp senlietu un mākslas darbu, nelikumīga tirdzniecība;

20)

izkrāpšana;

21)

rekets un izspiešana;

22)

izstrādājumu viltošana un pirātisms;

23)

administratīvu dokumentu viltošana un tirdzniecība;

24)

maksāšanas līdzekļu viltošana;

25)

hormonu un citu augšanas veicinātāju nelikumīga tirdzniecība;

26)

kodolmateriālu vai radioaktīvu materiālu nelikumīga tirdzniecība;

27)

zagtu transportlīdzekļu tirdzniecība;

28)

izvarošana;

29)

ļaunprātīga dedzināšana;

30)

noziegumi, kas ietilpst Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā;

31)

gaisa kuģu vai kuģu sagrābšana;

32)

sabotāža.

2.   Attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas nav minēti 1. punktā, izpildes valsts iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma atzīšanai un izpildei var piemērot nosacījumu, ka nodarījumi, uz kuriem attiecas iesaldēšanas rīkojums vai konfiskācijas rīkojums, saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem ir uzskatāmi par noziedzīgu nodarījumu neatkarīgi no tā sastāva elementiem vai formulējuma izdošanas valsts tiesību aktos.

II NODAĻA

IESALDĒŠANAS RĪKOJUMU NOSŪTĪŠANA, ATZĪŠANA UN IZPILDE

4. pants

Iesaldēšanas rīkojumu nosūtīšana

1.   Iesaldēšanas rīkojumu nosūta, izmantojot iesaldēšanas apliecību. Izdevējiestāde 6. pantā paredzēto iesaldēšanas apliecību nosūta tieši izpildiestādei vai attiecīgā gadījumā 24. panta 2. punktā minētajai centrālajai iestādei, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu, un tādos apstākļos, kas izpildiestādei ļauj noteikt iesaldēšanas apliecības autentiskumu.

2.   Dalībvalstis var nākt klajā ar deklarāciju, kurā teikts, ka, ja tām iesaldēšanas rīkojuma atzīšanas un izpildes nolūkā tiek nosūtīta iesaldēšanas apliecība, izdevējiestādei kopā ar iesaldēšanas apliecību ir jānosūta iesaldēšanas rīkojuma oriģināls vai tā apliecināta kopija. Tomēr saskaņā ar 6. panta 2. punktu ir jātulko tikai iesaldēšanas apliecība.

3.   Dalībvalstis ar 2. punktā minēto deklarāciju var nākt klajā pirms šīs regulas piemērošanas dienas vai vēlākā datumā. Dalībvalstis šādu deklarāciju var jebkurā laikā atsaukt. Dalībvalstis informē Komisiju, kad tās nāk klajā ar šādu deklarāciju vai atsauc to. Komisija šādu informāciju dara pieejamu visām dalībvalstīm un Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam.

4.   Ja iesaldēšanas rīkojums attiecas uz naudas summu un ja izdevējiestādei ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka personai, pret kuru tika izdots iesaldēšanas rīkojums, dalībvalstī ir īpašums vai ienākumi, izdevējiestāde iesaldēšanas apliecību nosūta minētajai dalībvalstij.

5.   Ja iesaldēšanas rīkojums attiecas uz konkrētām īpašuma sastāvdaļām un ja izdevējiestādei ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka šādas sastāvdaļas atrodas dalībvalstī, izdevējiestāde iesaldēšanas apliecību nosūta minētajai dalībvalstij.

6.   Iesaldēšanas apliecībai:

a)

pievieno konfiskācijas apliecību, kas nosūtīta saskaņā ar 14. pantu; vai

b)

tajā iekļauj norādi, ka īpašumam jāpaliek iesaldētam izpildes valstī līdz konfiskācijas rīkojuma nosūtīšanai un izpildei saskaņā ar 14. pantu, un šajā gadījumā izdevējiestāde iesaldēšanas apliecībā norāda šīs nosūtīšanas paredzamo datumu.

7.   Izdevējiestāde informē izpildiestādi, ja tai ir zināmas kādas skartās personas. Izdevējiestāde pēc pieprasījuma sniedz izpildiestādei arī jebkādu informāciju, kas ir nozīmīga jebkādiem prasījumiem, kas šādām skartām personām var būt saistībā ar īpašumu, tostarp jebkādu informāciju, ar kuru identificē minētās personas.

8.   Ja, neraugoties uz informāciju, kas darīta pieejama saskaņā ar 24. panta 3. punktu, kompetentā izpildiestāde nav zināma izdevējiestādei, izdevējiestāde veic visu nepieciešamo izziņas darbu, tostarp izmantojot Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunktus, lai noteiktu, kura iestāde ir kompetenta attiecībā uz iesaldēšanas rīkojuma atzīšanu un izpildi.

9.   Ja izpildes valsts iestāde, kas saņem iesaldēšanas apliecību, nav kompetenta atzīt iesaldēšanas rīkojumu vai veikt tā izpildei nepieciešamos pasākumus, minētā iestāde iesaldēšanas apliecību nekavējoties nosūta kompetentajai izpildiestādei savā dalībvalstī un attiecīgi informē izdevējiestādi.

5. pants

Iesaldēšanas rīkojuma nosūtīšana vienai vai vairākām izpildes valstīm

1.   Iesaldēšanas apliecību, ievērojot 4. pantu, vienlaikus nosūta tikai vienai izpildes valstij, izņemot, ja piemēro šā panta 2. vai 3. punktu.

2.   Ja iesaldēšanas rīkojums attiecas uz konkrētām īpašuma sastāvdaļām, iesaldēšanas apliecību var vienlaikus nosūtīt vairāk nekā vienai izpildes valstij, ja:

a)

izdevējiestādei ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka dažādas īpašuma sastāvdaļas, uz kurām attiecas konfiskācijas rīkojums, atrodas dažādās izpildes valstīs; vai

b)

iesaldēšanas rīkojumā norādītā īpašuma konkrētās sastāvdaļas iesaldēšanai būtu nepieciešama rīcība vairāk nekā vienā izpildes valstī.

3.   Ja iesaldēšanas rīkojums attiecas uz naudas summu, iesaldēšanas apliecību var vienlaikus nosūtīt vairāk nekā vienai izpildes valstij, ja izdevējiestāde uzskata, ka tas ir īpaši vajadzīgs, jo īpaši gadījumos, kad īpašuma aplēstā vērtība, ko var iesaldēt izdošanas valstī un jebkurā izpildes valstī, ļoti iespējams, varētu būt nepietiekama, lai iesaldētu pilnu iesaldēšanas rīkojumā norādīto summu.

6. pants

Standartveida iesaldēšanas apliecība

1.   Nolūkā nosūtīt iesaldēšanas rīkojumu izdevējiestāde aizpilda I pielikumā iekļauto iesaldēšanas apliecību, paraksta to un apliecina, ka tās saturs ir precīzs un pareizs.

2.   Izdevējiestāde iesniedz izpildiestādei iesaldēšanas apliecības tulkojumu izpildes valsts oficiālajā valodā vai jebkurā citā valodā, ko izpildes valsts pieņems saskaņā ar 3. punktu.

3.   Ikviena dalībvalsts var jebkurā laikā iesniegt Komisijai deklarāciju, kurā norādīts, ka tā pieņems iesaldēšanas apliecību tulkojumus vienā vai vairākās Savienības oficiālajās valodās, kas nav minētās dalībvalsts oficiālā valoda vai valodas. Komisija deklarācijas dara pieejamas dalībvalstīm un Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam.

7. pants

Iesaldēšanas rīkojumu atzīšana un izpilde

1.   Izpildiestāde atzīst iesaldēšanas rīkojumu, kas nosūtīts saskaņā ar 4. pantu, un veic tā izpildei nepieciešamos pasākumus tādā pašā veidā kā saistībā ar iekšzemes iesaldēšanas rīkojumu, kuru izdevusi kāda izpildes valsts iestāde, ja vien izpildiestāde neatsaucas uz kādu no neatzīšanas un neizpildes iemesliem, kas paredzēti 8. pantā, vai kādu no atlikšanas iemesliem, kas paredzēti 10. pantā.

2.   Izpildiestāde ziņo izdevējiestādei par iesaldēšanas rīkojuma izpildi, tostarp sniedzot iesaldētā īpašuma aprakstu un, ja šāda informācija ir pieejama, sniedzot tās vērtības aplēsi. Šādu ziņošanu, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu, veic bez liekas kavēšanās, tiklīdz izpildiestāde ir informēta, ka iesaldēšanas rīkojums ir izpildīts.

8. pants

Iesaldēšanas rīkojumu neatzīšanas un neizpildes iemesli

1.   Izpildiestāde var nolemt iesaldēšanas rīkojumu neatzīt vai neizpildīt vienīgi tad, ja:

a)

iesaldēšanas rīkojuma izpilde būtu pretrunā ne bis in idem principam;

b)

izpildes valsts tiesību aktos ir paredzēta privilēģija vai imunitāte, kas neļautu iesaldēt attiecīgo īpašumu, vai pastāv noteikumi par kriminālatbildības noteikšanu vai ierobežošanu, kuri ir saistīti ar preses brīvību vai vārda brīvību citos plašsaziņas līdzekļos un kuri neļauj iesaldēšanas rīkojumu izpildīt;

c)

iesaldēšanas apliecība ir nepilnīga vai acīmredzami nepareiza un nav aizpildīta pēc apspriešanās, kas minēta 2. punktā;

d)

iesaldēšanas rīkojums ir saistīts ar noziedzīgu nodarījumu, kas pilnīgi vai daļēji ir izdarīts ārpus izdošanas valsts teritorijas un pilnīgi vai daļēji – izpildes valsts teritorijā, un rīcība, saistībā ar kuru tika izdots iesaldēšanas rīkojums, nav uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem;

e)

3. panta 2. punktā minētajā gadījumā rīcība, saistībā ar kuru tika izdots iesaldēšanas rīkojums, nav uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem; tomēr gadījumos, kas saistīti ar nodokļiem vai nodevām, vai muitu un valūtas maiņas noteikumiem, iesaldēšanas rīkojuma atzīšanu vai izpildi neatsaka uz tā pamata, ka izpildes valsts tiesību akti neparedz tādus pašus nodokļus vai nodevas vai neparedz tādus pašus noteikumus par nodokļiem un nodevām vai tādus pašus muitas un valūtas maiņas noteikumus kā izdošanas valsts tiesību aktos;

f)

izņēmuma gadījumos, balstoties uz konkrētu un objektīvu informāciju, ir būtiski iemesli uzskatīt, ka iesaldēšanas rīkojuma izpilde konkrētajos lietas apstākļos radītu attiecīgo Hartā izklāstīto pamattiesību – jo īpaši tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību, tiesību uz taisnīgu tiesu vai tiesību uz aizstāvību – acīmredzamu pārkāpumu.

2.   Jebkurā no gadījumiem, kas minēti 1. punktā, pirms lēmuma pieņemšanas par to, ka iesaldēšanas rīkojums – vai nu pilnībā, vai daļēji – netiek atzīts vai izpildīts, izpildiestāde, izmantojot jebkurus piemērotus līdzekļus, apspriežas ar izdevējiestādi un attiecīgā gadījumā lūdz izdevējiestādi nekavējoties sniegt visu vajadzīgo informāciju.

3.   Jebkuru lēmumu neatzīt vai neizpildīt iesaldēšanas rīkojumu pieņem bez kavēšanās un par to nekavējoties paziņo izdevējiestādei, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu.

4.   Ja izpildiestāde ir atzinusi iesaldēšanas rīkojumu, bet rīkojuma izpildes laikā tā konstatē, ka ir piemērojams kāds no neatzīšanas vai neizpildes iemesliem, tā, izmantojot jebkurus piemērotus līdzekļus, nekavējoties sazinās ar izdevējiestādi, lai apspriestu, kādi atbilstīgi pasākumi ir veicami. Uz šā pamata izdevējiestāde var nolemt atsaukt iesaldēšanas rīkojumu. Ja pēc šādas apspriešanās nav panākts nekāds risinājums, izpildiestāde var nolemt pārtraukt iesaldēšanas rīkojuma izpildi.

9. pants

Iesaldēšanas rīkojumu atzīšanas un izpildes termiņi

1.   Pēc tam, kad izpildiestāde ir saņēmusi iesaldēšanas apliecību, tā pieņem lēmumu par iesaldēšanas rīkojuma atzīšanu un izpildi un minēto rīkojumu izpilda bez kavēšanās un tikpat ātri un tādā pašā prioritārā kārtā kā līdzīgā iekšzemes lietā.

2.   Ja izdevējiestāde iesaldēšanas apliecībā ir norādījusi, ka iesaldēšanas rīkojuma izpilde jāveic konkrētā datumā, izpildiestāde to pēc iespējas pilnīgi ievēro. Ja izdevējiestāde ir norādījusi, ka ir vajadzīga koordinācija starp iesaistītajām dalībvalstīm, izpildiestāde un izdevējiestāde sazinās savā starpā, lai vienotos par iesaldēšanas rīkojuma izpildes datumu. Ja vienošanos nevar panākt, izpildiestāde pieņem lēmumu par iesaldēšanas rīkojuma izpildes datumu, pēc iespējas pilnīgi ievērojot izdevējiestādes intereses.

3.   Neskarot 5. punktu, ja izdevējiestāde iesaldēšanas apliecībā ir norādījusi, ka nepieciešama tūlītēja iesaldēšana, jo ir leģitīms pamats uzskatīt, ka attiecīgo īpašumu nekavējoties pārvietos vai iznīcinās, vai arī to prasa kādas izmeklēšanas vai procesuālas vajadzības izdošanas valstī, izpildiestāde pieņem lēmumu par iesaldēšanas rīkojuma atzīšanu ne vēlāk kā 48 stundas pēc tam, kad izpildiestāde to ir saņēmusi. Ne vēlāk kā 48 stundas pēc šāda lēmuma pieņemšanas izpildiestāde veic konkrētus rīkojuma izpildei vajadzīgos pasākumus.

4.   Izpildiestāde lēmumu par iesaldēšanas rīkojuma atzīšanu un izpildi paziņo izdevējiestādei bez kavēšanās un izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu.

5.   Ja konkrētā lietā nav iespējams ievērot 3. punktā noteiktos termiņus, izpildiestāde, izmantojot jebkurus līdzekļus, nekavējoties informē izdevējiestādi, norādot iemeslus, kuru dēļ nebija iespējams ievērot minētos termiņus, un apspriežas ar izdevējiestādi par piemērotu grafiku iesaldēšanas rīkojuma atzīšanai vai izpildei.

6.   Šā panta 3. punktā noteikto termiņu izbeigšanās neatbrīvo izpildiestādi no pienākuma bez kavēšanās pieņemt lēmumu par iesaldēšanas rīkojuma atzīšanu un izpildi un izpildīt minēto rīkojumu.

10. pants

Iesaldēšanas rīkojumu izpildes atlikšana

1.   Izpildiestāde var atlikt saskaņā ar 4. pantu nosūtīta iesaldēšanas rīkojuma izpildi, ja:

a)

tā izpilde var kaitēt notiekošai kriminālizmeklēšanai – šādā gadījumā iesaldēšanas rīkojuma izpildi var atlikt līdz tādam laikam, kādu izpildiestāde uzskata par saprātīgu;

b)

īpašumam jau piemēro spēkā esošu iesaldēšanas rīkojumu – šādā gadījumā iesaldēšanas rīkojuma izpildi var atlikt līdz brīdim, kad minētais spēkā esošais rīkojums ir atsaukts; vai

c)

īpašumam jau piemēro spēkā esošu rīkojumu, kas izdots saistībā ar citiem procesiem izpildes valstī – šādā gadījumā iesaldēšanas rīkojuma izpildi var atlikt līdz brīdim, kad spēkā esošs rīkojums tiek atsaukts; tomēr šo apakšpunktu piemēro tikai tad, ja šādam spēkā esošam rīkojumam saskaņā ar valsts tiesību aktiem būtu priekšroka pār turpmākiem valsts iesaldēšanas rīkojumiem krimināllietās.

2.   Izpildiestāde, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu, nekavējoties ziņo izdevējiestādei par iesaldēšanas rīkojuma izpildes atlikšanu, norādot atlikšanas iemeslus, un, ja iespējams, paredzamo atlikšanas ilgumu.

3.   Tiklīdz atlikšanas iemesli vairs nepastāv, izpildiestāde nekavējoties veic nepieciešamos pasākumus iesaldēšanas rīkojuma izpildei un paziņo par to izdevējiestādei, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu.

11. pants

Konfidencialitāte

1.   Iesaldēšanas rīkojuma izpildes laikā izdevējiestāde un izpildiestāde pienācīgu vērību pievērš izmeklēšanas konfidencialitātei, saistībā ar kuru iesaldēšanas rīkojums bija izdots.

2.   Izpildiestāde saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem garantē iesaldēšanas rīkojumā ietverto faktu un tā satura konfidencialitāti, izņemot to, kas vajadzīgs iesaldēšanas rīkojuma izpildei. Neskarot šā panta 3. punktu – tiklīdz iesaldēšanas rīkojums ir izpildīts –, izpildiestāde par to informē skartās personas saskaņā ar 32. pantu.

3.   Lai aizsargātu notiekošas izmeklēšanas, izdevējiestāde var pieprasīt, lai izpildiestāde atliek skarto personu informēšanu saskaņā ar 32. pantu par to, ka iesaldēšanas rīkojums ir izpildīts. Tiklīdz vairs nav nepieciešams atlikt skarto personu informēšanu, lai aizsargātu notiekošas izmeklēšanas, izdevējiestāde par to informē izpildiestādi, lai izpildiestāde varētu saskaņā ar 32. pantu informēt skartās personas par iesaldēšanas rīkojuma izpildi.

4.   Ja izpildiestāde nevar izpildīt šajā pantā paredzētās konfidencialitātes prasības, tā nekavējoties un, ja iespējams, pirms iesaldēšanas rīkojuma izpildes informē izdevējiestādi.

12. pants

Iesaldēšanas rīkojumu ilgums

1.   Īpašums, uz kuru attiecas iesaldēšanas rīkojums, paliek iesaldēta izpildes valstī, līdz minētās valsts kompetentā iestāde ir sniegusi galīgo atbildi uz konfiskācijas rīkojumu, kas nosūtīts saskaņā ar 14. pantu, vai līdz izdevējiestāde ir informējusi izpildiestādi par jebkuru lēmumu vai pasākumu, kurš padara rīkojumu neizpildāmu, vai kura dēļ tas ir atsaucams saskaņā ar 27. panta 1. punktu.

2.   Izpildiestāde, ņemot vērā lietas apstākļus, var iesniegt pamatotu pieprasījumu izdevējiestādei ierobežot laikposmu, kurā īpašums tiek iesaldēts. Šādu pieprasījumu, tostarp jebkādu attiecīgu pamatojošu informāciju, nosūta, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu, un tādos apstākļos, kas izdevējiestādei ļauj noteikt pieprasījuma autentiskumu. Izskatot šādu pieprasījumu, izdevējiestāde ņem vērā visas intereses, tostarp izpildiestādes intereses. Izdevējiestāde atbild uz minēto pieprasījumu iespējami drīz. Ja izdevējiestāde nepiekrīt ierobežojumam, tā informē izpildiestādi par nepiekrišanas iemesliem. Šādā gadījumā īpašums paliek iesaldēts saskaņā ar 1. punktu. Ja izdevējiestāde sešu nedēļu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas uz to neatbild, izpildiestādei vairs nav pienākuma izpildīt iesaldēšanas rīkojumu.

13. pants

Iesaldēšanas rīkojuma izpildes neiespējamība

1.   Ja izpildiestāde uzskata, ka izpildīt iesaldēšanas rīkojumu nav iespējams, tā nekavējoties par to paziņo izdevējiestādei.

2.   Pirms paziņošanas izdevējiestādei saskaņā ar 1. punktu izpildiestāde attiecīgā gadījumā apspriežas ar izdevējiestādi.

3.   Iesaldēšanas rīkojuma neizpilde saskaņā ar šo pantu var būt pamatota tikai tad, ja īpašums:

a)

jau ir konfiscēts;

b)

ir nozudis;

c)

ir iznīcināta;

d)

nav atrodama iesaldēšanas apliecībā norādītajā atrašanās vietā; vai

e)

nav atrodama – neraugoties uz 2. punktā minēto apspriešanos – tāpēc, ka tās atrašanās vieta nav norādīta pietiekami precīzi.

4.   Attiecībā uz 3. punkta b), d) un e) apakšpunktā minētajām situācijām – ja izpildiestāde vēlāk iegūst informāciju, kas ļauj tai noteikt īpašuma atrašanās vietu, izpildiestāde var izpildīt iesaldēšanas rīkojumu, un tam nav vajadzīga jaunas iesaldēšanas apliecības nosūtīšana, ar noteikumu, ka izpildiestāde pirms iesaldēšanas rīkojuma izpildes ir noskaidrojusi izdevējiestādē, ka iesaldēšanas rīkojums joprojām ir spēkā.

5.   Neatkarīgi no 3. punkta, ja izdevējiestāde ir norādījusi, ka varētu iesaldēt īpašumu, kurai ir līdzvērtīga vērtība, izpildiestādei iesaldēšanas rīkojums nav jāpilda, ja pastāv kāds no 3. punktā uzskaitītajiem apstākļiem un ja nav īpašuma ar līdzvērtīgu vērtību, kuru var iesaldēt.

III NODAĻA

KONFISKĀCIJAS RĪKOJUMU NOSŪTĪŠANA, ATZĪŠANA UN IZPILDE

14. pants

Konfiskācijas rīkojumu nosūtīšana

1.   Konfiskācijas rīkojumu nosūta, izmantojot konfiskācijas apliecību. Izdevējiestāde 17. pantā paredzēto konfiskācijas apliecību nosūta tieši izpildiestādei vai attiecīgā gadījumā 24. panta 2. punktā minētajai centrālajai iestādei, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu, un tādos apstākļos, kas izpildiestādei ļauj noteikt konfiskācijas apliecības autentiskumu.

2.   Dalībvalstis var nākt klajā ar deklarāciju, kurā teikts, ka, ja tām konfiskācijas rīkojuma atzīšanas un izpildes nolūkā tiek nosūtīta konfiskācijas apliecība, izdevējiestādei ir jānosūta konfiskācijas rīkojuma oriģināls vai tā apliecināta kopija kopā ar konfiskācijas apliecību. Tomēr saskaņā ar 17. panta 2. punktu ir jātulko tikai konfiskācijas apliecība.

3.   Dalībvalstis var nākt klajā ar 2. punktā minēto deklarāciju pirms šīs regulas piemērošanas dienas vai vēlākā datumā. Dalībvalstis šādu deklarāciju var atsaukt jebkurā laikā. Dalībvalstis informē Komisiju, kad tās nāk klajā ar šādu deklarāciju vai atsauc to. Komisija šādu informāciju dara pieejamu visām dalībvalstīm un Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam.

4.   Ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz naudas summu, un ja izdevējiestādei ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka personai, pret kuru tika izdots konfiskācijas rīkojums, dalībvalstī ir īpašums vai ienākumi, izdevējiestāde konfiskācijas apliecību nosūta minētajai dalībvalstij.

5.   Ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz konkrētām īpašuma sastāvdaļām, un ja izdevējiestādei ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka šādas sastāvdaļas atrodas dalībvalstī, tā konfiskācijas apliecību nosūta minētajai dalībvalstij.

6.   Izdevējiestāde informē izpildiestādi, ja tai ir zināmas kādas skartās personas. Izdevējiestāde pēc pieprasījuma sniedz izpildiestādei arī jebkādu informāciju, kas ir nozīmīga jebkādiem prasījumiem, kas šādām skartām personām var būt saistībā ar īpašumu, tostarp jebkādu informāciju, ar kuru identificē minētās personas.

7.   Ja, neraugoties uz informāciju, kas darīta pieejama saskaņā ar 24. panta 3. punktu, kompetentā izpildiestāde nav zināma izdevējiestādei, izdevējiestāde veic visu nepieciešamo izziņas darbu, tostarp izmantojot Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunktus, lai noteiktu, kura iestāde ir par konfiskācijas rīkojuma atzīšanu un izpildi kompetentā iestāde.

8.   Ja izpildes valsts iestāde, kas saņem konfiskācijas apliecību, nav kompetenta atzīt konfiskācijas rīkojumu vai veikt tā izpildei nepieciešamos pasākumus, minētā iestāde konfiskācijas apliecību nekavējoties nosūta kompetentajai izpildiestādei savā dalībvalstī un attiecīgi informē izdevējiestādi.

15. pants

Konfiskācijas rīkojuma nosūtīšana vienai vai vairākām izpildes valstīm

1.   Konfiskācijas apliecību, ievērojot 14. pantu, vienlaikus nosūta tikai vienai izpildes valstij, izņemot, ja piemēro šā panta 2. vai 3. punktu.

2.   Ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz konkrētām īpašuma sastāvdaļām, konfiskācijas apliecību var vienlaikus nosūtīt vairāk nekā vienai izpildes valstij, ja:

a)

izdevējiestādei ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka dažādas īpašuma sastāvdaļas, uz kurām attiecas konfiskācijas rīkojums, atrodas dažādās izpildes valstīs; vai

b)

konfiskācijas rīkojumā norādītā īpašuma konkrētās sastāvdaļas konfiskācijai būtu nepieciešama rīcība vairāk nekā vienā izpildes valstī.

3.   Ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz naudas summu, konfiskācijas apliecību var vienlaikus nosūtīt vairāk nekā vienai izpildes valstij, ja izdevējiestāde uzskata, ka ir konkrēta vajadzība tā rīkoties, it īpaši tad, ja:

a)

attiecīgais īpašums nav iesaldēts saskaņā ar šo regulu; vai

b)

tā īpašuma aplēstā vērtība, ko var konfiscēt izdošanas valstī un jebkurā izpildes valstī, varētu būt nepietiekama, lai konfiscētu pilnu konfiskācijas rīkojumā norādīto summu.

16. pants

Konfiskācijas rīkojumu nosūtīšanas sekas

1.   Konfiskācijas rīkojuma nosūtīšana saskaņā ar 14. un 15. pantu neierobežo izdošanas valsts tiesības pašai izpildīt rīkojumu.

2.   Kopsumma, kas iegūta no konfiskācijas rīkojuma, kas attiecas uz naudas summu, izpildes, nepārsniedz maksimālo summu, kas norādīta minētajā rīkojumā, neatkarīgi no tā, vai minētais rīkojums tika nosūtīts vienai vai vairākām izpildes valstīm.

3.   Izdevējiestāde nekavējoties informē izpildiestādi, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu, ja:

a)

tā uzskata, ka pastāv risks, ka konfiskācijas izpildē var tikt pārsniegta maksimālā summa, jo īpaši balstoties uz informāciju, kas saņemta no izpildiestādes, ievērojot 21. panta 1. punkta b) apakšpunktu;

b)

viss konfiskācijas rīkojums vai tā daļa ir izpildīts izdošanas valstī vai citā izpildes valstī, un šādā gadījumā tajā norāda summu, par kuru konfiskācijas rīkojums vēl nav izpildīts; vai

c)

pēc konfiskācijas apliecības nosūtīšanas saskaņā ar 14. pantu izdošanas valsts iestāde saņem jebkādu naudas summu, kas ir samaksāta attiecībā uz konfiskācijas rīkojumu.

Ja piemēro pirmās daļas a) apakšpunktu, izdevējiestāde pēc iespējas drīz informē izpildiestādi par to, kad minētajā apakšpunktā norādītais risks vairs nepastāv.

17. pants

Standartveida konfiskācijas apliecība

1.   Nolūkā nosūtīt konfiskācijas rīkojumu izdevējiestāde aizpilda II pielikumā iekļauto konfiskācijas apliecību, paraksta to un apliecina, ka tās saturs ir precīzs un pareizs.

2.   Izdevējiestāde iesniedz izpildiestādei konfiskācijas apliecības tulkojumu izpildes valsts oficiālajā valodā vai jebkurā citā valodā, ko izpildes valsts pieņems saskaņā ar 3. punktu.

3.   Ikviena dalībvalsts var jebkurā laikā iesniegt Komisijai deklarāciju par to, ka tā pieņems konfiskācijas apliecību tulkojumus vienā vai vairākās Savienības oficiālajās valodās, kas nav minētās dalībvalsts oficiālā valoda vai valodas. Komisija minētās deklarācijas dara pieejamas dalībvalstīm un Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam.

18. pants

Konfiskācijas rīkojumu atzīšana un izpilde

1.   Izpildiestāde atzīst konfiskācijas rīkojumu, kas nosūtīts saskaņā ar 14. pantu, un veic tā izpildei nepieciešamos pasākumus tādā pašā veidā kā saistībā ar iekšzemes konfiskācijas rīkojumu, kuru izdevusi kāda izpildes valsts iestāde, ja vien izpildiestāde neatsaucas uz kādu no neatzīšanas vai neizpildes iemesliem, kas paredzēti 19. pantā, vai kādu no atlikšanas iemesliem, kas paredzēti 21. pantā.

2.   Ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz konkrētu īpašuma sastāvdaļu, izdevējiestāde un izpildiestāde, ja to paredz izdošanas valsts tiesību akti, var vienoties, ka konfiskāciju izpildes valstī var veikt, konfiscējot naudas summu, kas atbilst tā īpašuma vērtībai, ko bija paredzēts konfiscēt.

3.   Ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz naudas summu, un ja izpildiestādei nav iespējams saņemt minētās summas maksājumu, tā izpilda konfiskācijas rīkojumu saskaņā ar 1. punktu attiecībā uz jebkuru tādu īpašuma sastāvdaļu, kas ir pieejama minētajā nolūkā. Ja nepieciešams, izpildiestāde konvertē konfiscējamo naudas summu izpildes valsts valūtā atbilstoši tās dienas euro maiņas kursam, kurā tika izdots konfiskācijas rīkojums, un kas publicēts Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā.

4.   Jebkuru tās naudas summas daļu, kuru atgūst, ievērojot konfiskācijas rīkojumu jebkurā valstī, kas nav izpildes valsts, pilnībā atskaita no tās summas, kas ir konfiscējama izpildes valstī.

5.   Ja izdevējiestāde ir izdevusi konfiskācijas rīkojumu, bet nav izdevusi iesaldēšanas rīkojumu, izpildiestāde – kā 1. punktā paredzēto pasākumu daļu – pēc savas iniciatīvas saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem var nolemt attiecīgo īpašumu iesaldēt, lai vēlāk varētu izpildīt konfiskācijas rīkojumu. Šādā gadījumā izpildiestāde bez kavēšanās informē izdevējiestādi, un, ja iespējams, pirms attiecīgā īpašuma iesaldēšanas.

6.   Tiklīdz konfiskācijas rīkojuma izpilde ir pabeigta, izpildiestāde, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu, informē izdevējiestādi par izpildes rezultātiem.

19. pants

Konfiskācijas rīkojumu neatzīšanas un neizpildes iemesli

1.   Izpildiestāde savu lēmumu neatzīt vai nepildīt konfiskācijas rīkojumu var pieņemt vienīgi tad, ja:

a)

konfiskācijas rīkojuma izpilde būtu pretrunā ne bis in idem principam;

b)

izpildes valsts tiesību aktos ir paredzēta privilēģija vai imunitāte, kas neļautu konfiscēt attiecīgo īpašumu, vai pastāv noteikumi par kriminālatbildības noteikšanu vai ierobežošanu, kuri saistīti ar preses brīvību vai vārda brīvību citos plašsaziņas līdzekļos un kuri neļauj konfiskācijas rīkojumu izpildīt;

c)

konfiskācijas apliecība ir nepilnīga vai acīmredzami nepareiza, un tā nav aizpildīta pēc apspriešanās, kas minēta 2. punktā;

d)

konfiskācijas rīkojums ir saistīts ar noziedzīgu nodarījumu, kas pilnīgi vai daļēji ir izdarīts ārpus izdošanas valsts teritorijas un pilnīgi vai daļēji – izpildes valsts teritorijā, un rīcība, saistībā ar kuru tika izdots konfiskācijas rīkojums, nav uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem;

e)

skarto personu tiesības saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem padarītu neiespējamu konfiskācijas rīkojuma izpildi, tostarp ja šāda neiespējamība būtu radusies tiesību aizsardzības līdzekļu piemērošanas rezultātā saskaņā ar 33. pantu;

f)

3. panta 2. punktā minētajā gadījumā rīcība, saistībā ar kuru tika izdots konfiskācijas rīkojums, nav uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem; tomēr gadījumos, kas saistīti ar nodokļiem vai nodevām, vai muitu un valūtas maiņas noteikumiem, konfiskācijas rīkojuma atzīšanu vai izpildi neatsaka uz tā pamata, ka izpildes valsts tiesību akti neparedz tādus pašus nodokļus vai nodevas vai neparedz tādus pašus noteikumus par nodokļiem un nodevām vai tādus pašus muitu un valūtas maiņas noteikumus kā izdošanas valsts tiesību aktos;

g)

saskaņā ar konfiskācijas apliecību persona, attiecībā uz kuru tika izdots konfiskācijas rīkojums, personiski nav piedalījusies lietas izskatīšanā tiesā, kuras rezultātā tika izdots konfiskācijas rīkojums saistībā ar galīgu notiesāšanu, ja vien konfiskācijas apliecībā nav norādīts, ka saskaņā ar turpmākām procesuālām prasībām, kas noteiktas izdošanas valsts tiesību aktos, persona:

i)

tika laikus uzaicināta ierasties personīgi un tādējādi bija informēta par to, kad un kur paredzēts rīkot tiesas sēdi, kuras rezultātā tika izdots konfiskācijas rīkojums, vai ar citiem līdzekļiem faktiski saņēma oficiālu informāciju par paredzēto minētās tiesas sēdes datumu un norises vietu tādā veidā, kas ļāva nepārprotami konstatēt, ka attiecīgā persona zināja par paredzēto tiesas sēdi un bija laikus informēta par to, ka var tikt pieņemts šāds konfiskācijas rīkojums, ja minētā persona neieradīsies uz tiesas sēdi;

ii)

zinādama par paredzēto tiesas sēdi, bija pilnvarojusi pašas ieceltu vai valsts norīkotu advokātu aizstāvēt šo personu tiesā, un minētais advokāts faktiski veica minētās personas aizstāvību tiesā; vai

iii)

pēc konfiskācijas rīkojuma saņemšanas un būdama nepārprotami informēta par tiesībām uz lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību, kurā personai būtu tiesības piedalīties un kura dotu iespēju atkārtoti izskatīt lietu pēc būtības, tostarp pārbaudīt jaunus pierādījumus, un kuras rezultātā sākotnējais konfiskācijas rīkojums varētu tikt atcelts, persona skaidri norādīja, ka tā neapstrīd konfiskācijas rīkojumu, vai attiecīgajā termiņā nelūdza lietas atkārtotu izskatīšanu vai neiesniedza pārsūdzību;

h)

izņēmuma gadījumos, balstoties uz konkrētu un objektīvu informāciju, ir būtiski iemesli uzskatīt, ka konfiskācijas rīkojuma izpilde konkrētajos lietas apstākļos radītu attiecīgo Hartā izklāstīto pamattiesību – jo īpaši tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību, tiesību uz taisnīgu tiesu vai tiesību uz aizstāvību – acīmredzamu pārkāpumu.

2.   Jebkurā no 1. punktā minētajiem gadījumiem, pirms lēmuma pieņemšanas par to, ka konfiskācijas rīkojums – vai nu pilnībā, vai daļēji – netiek atzīts vai izpildīts, izpildiestāde, izmantojot jebkurus piemērotus līdzekļus, apspriežas ar izdevējiestādi un attiecīgā gadījumā lūdz izdevējiestādi nekavējoties sniegt visu vajadzīgo informāciju.

3.   Jebkuru lēmumu neatzīt vai neizpildīt konfiskācijas rīkojumu pieņem bez kavēšanās un par to nekavējoties paziņo izdevējiestādei, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu.

20. pants

Konfiskācijas rīkojumu atzīšanas un izpildes termiņi

1.   Izpildiestāde lēmumu par konfiskācijas rīkojuma atzīšanu un izpildi pieņem bez kavēšanās un, neskarot 4. punktu, ne vēlāk kā 45 dienu laikā pēc tam, kad izpildiestāde ir saņēmusi konfiskācijas apliecību.

2.   Izpildiestāde bez kavēšanās paziņo lēmumu par konfiskācijas rīkojuma atzīšanu un izpildi izdevējiestādei, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu.

3.   Izņemot gadījumus, kad saskaņā ar 21. pantu pastāv atlikšanas iemesli, izpildiestāde veic konkrētus pasākumus, kas nepieciešami, lai konfiskācijas rīkojumu izpildītu bez kavēšanās un vismaz tikpat ātri un tādā pašā prioritārā kārtā kā līdzīgā iekšzemes lietā.

4.   Ja konkrētā lietā nav iespējams ievērot 1. punktā noteikto termiņu, izpildiestāde bez kavēšanās, izmantojot jebkurus līdzekļus, informē izdevējiestādi, norādot iemeslus, kuru dēļ nebija iespējams ievērot minēto termiņu, un apspriežas ar izdevējiestādi par piemērotu grafiku konfiskācijas rīkojuma atzīšanai un izpildei.

5.   Šā panta 1. punktā noteiktā termiņa izbeigšanās neatbrīvo izpildiestādi no pienākuma pieņemt lēmumu par konfiskācijas rīkojuma atzīšanu un izpildi un nekavējoties izpildīt minēto rīkojumu.

21. pants

Konfiskācijas rīkojumu izpildes atlikšana

1.   Izpildiestāde var atlikt saskaņā ar 14. pantu nosūtīta konfiskācijas rīkojuma atzīšanu vai izpildi, ja:

a)

tā izpilde var kaitēt notiekošai kriminālizmeklēšanai – šādā gadījumā konfiskācijas rīkojuma izpildi var atlikt līdz tādam laikam, kādu izpildiestāde uzskata par saprātīgu;

b)

attiecībā uz konfiskācijas rīkojumu par naudas summas konfiskāciju tā uzskata, ka pastāv risks, ka kopsumma, kas iegūta no minētā konfiskācijas rīkojuma izpildes, varētu ievērojami pārsniegt konfiskācijas rīkojumā noteikto summu tādēļ, ka konfiskācijas rīkojumu vienlaikus izpilda vairāk nekā vienā dalībvalstī;

c)

attiecībā uz īpašumu jau notiek konfiskācijas procedūras izpildes valstī; vai

d)

tiek lūgts tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kā minēts 33. pantā.

2.   Neatkarīgi no 18. panta 5. punkta, kamēr konfiskācijas rīkojuma izpilde ir atlikta, izpildes valsts kompetentā iestāde veic visus tos pasākumus, ko tā veiktu līdzīgā iekšzemes lietā, lai izvairītos no tā, ka īpašums vairs nebūtu pieejams konfiskācijas rīkojuma izpildei.

3.   Izpildiestāde, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu, bez kavēšanās ziņo izdevējiestādei par konfiskācijas rīkojuma izpildes atlikšanu, norādot atlikšanas iemeslus un, ja iespējams, paredzamo atlikšanas ilgumu.

4.   Tiklīdz atlikšanas iemesli vairs nepastāv, izpildiestāde nekavējoties veic pasākumus, kas nepieciešami konfiskācijas rīkojuma izpildei, un paziņo par to izdevējiestādei, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu.

22. pants

Konfiskācijas rīkojuma izpildes neiespējamība

1.   Ja izpildiestāde uzskata, ka izpildīt konfiskācijas rīkojumu nav iespējams, tā par to bez kavēšanās paziņo izdevējiestādei.

2.   Pirms paziņot izdevējiestādei saskaņā ar 1. punktu, izpildiestāde attiecīgā gadījumā apspriežas ar izdevējiestādi, ņemot vērā arī iespējas, kas paredzētas 18. panta 2. vai 3. punktā.

3.   Konfiskācijas rīkojuma neizpildi saskaņā ar šo pantu var pamatot tikai gadījumos, ja īpašums:

a)

jau ir konfiscēts;

b)

ir nozudis;

c)

ir iznīcināta;

d)

nav atrodama konfiskācijas apliecībā norādītajā atrašanās vietā; vai

e)

nav atrodama – neraugoties uz 2. punktā minēto apspriešanos – tāpēc, ka tās atrašanās vieta nav norādīta pietiekami precīzi.

4.   Attiecībā uz 3. punkta b), d) un e) apakšpunktā minētajām situācijām – ja izpildiestāde vēlāk iegūst informāciju, kas ļauj tai noteikt īpašuma atrašanās vietu, izpildiestāde var konfiskācijas rīkojumu izpildīt, un tam nav vajadzīga jaunas konfiskācijas apliecības nosūtīšana, ar noteikumu, ka izpildiestāde pirms konfiskācijas rīkojuma izpildes ir noskaidrojusi izdevējiestādē, ka konfiskācijas rīkojums joprojām ir spēkā.

5.   Neatkarīgi no 3. punkta, ja izdevējiestāde ir norādījusi, ka var konfiscēt īpašumu, kurai ir līdzvērtīga vērtība, izpildiestādei konfiskācijas rīkojums nav jāpilda, ja pastāv kāds no 3. punktā uzskaitītajiem apstākļiem un ja nav īpašuma ar līdzvērtīgu vērtību, kuru varētu konfiscēt.

IV NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

23. pants

Izpildei piemērojamie tiesību akti

1.   Iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma izpildi reglamentē izpildes valsts tiesību akti, un vienīgi tās iestādes ir kompetentas lemt par minēto rīkojumu izpildes procedūrām un noteikt visus ar tām saistītos pasākumus.

2.   Iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu, kas izdots attiecībā uz juridisku personu, izpilda pat tad, ja izpildes valsts neatzīst juridisku personu kriminālatbildības principu.

3.   Neatkarīgi no 18. panta 2. un 3. punkta izpildes valsts bez izdošanas valsts piekrišanas nevar piemērot alternatīvus pasākumus iesaldēšanas rīkojumam, kurš nosūtīts, ievērojot 4. pantu, vai konfiskācijas rīkojumam, kurš nosūtīts, ievērojot 14. pantu.

24. pants

Kompetento iestāžu paziņošana

1.   Līdz 2020. gada 19. decembrim katra dalībvalsts informē Komisiju par iestādi vai iestādēm, kuras – kā definēts 2. panta 8. un 9. punktā – ir kompetentas saskaņā ar tās tiesību aktiem gadījumos, ja minētā dalībvalsts ir attiecīgi izdošanas valsts vai izpildes valsts.

2.   Katra dalībvalsts, ja tas vajadzīgs tās iekšējās tiesību sistēmas struktūras dēļ, var izraudzīties vienu vai vairākas centrālās iestādes, kas atbild par iesaldēšanas apliecību un konfiskācijas apliecību administratīvu nosūtīšanu un saņemšanu un par palīdzību tās kompetentajām iestādēm. Katra dalībvalsts informē Komisiju par katru šādu iestādi, ko tā šādi ir izraudzījusies.

3.   Komisija saskaņā ar šo pantu saņemto informāciju dara pieejamu visām dalībvalstīm Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam.

25. pants

Saziņa

1.   Ja nepieciešams, izdevējiestāde un izpildiestāde bez kavēšanās apspriežas, izmantojot jebkādus piemērotus saziņas līdzekļus, lai sekmētu šīs regulas efektīvu piemērošanu.

2.   Visa saziņa, tai skaitā saziņa par grūtībām saistībā ar jebkādu iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma izpildei nepieciešamo dokumentu nosūtīšanu vai autentifikāciju, notiek tieši starp izdevējiestādi un izpildiestādi, un – ja dalībvalsts ir izraudzījusies centrālo iestādi saskaņā ar 24. panta 2. punktu – tā notiek, attiecīgā gadījumā iesaistot šo centrālo iestādi.

26. pants

Vairāki rīkojumi

1.   Ja izpildiestāde saņem divus vai vairākus iesaldēšanas rīkojumus vai konfiskācijas rīkojumus no dažādām dalībvalstīm, kas izdoti pret vienu un to pašu personu, un minētās personas īpašums izpildes valstī nav pietiekams, lai izpildītu visus rīkojumus, vai ja izpildiestāde saņem divus vai vairākus iesaldēšanas rīkojumus vai konfiskācijas rīkojumus attiecībā uz vienu un to pašu konkrēto īpašuma vienību, izpildiestāde saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem pieņem lēmumu par to, kurš rīkojums ir izpildāms, neskarot iespēju atlikt konfiskācijas rīkojuma izpildi saskaņā ar 21. pantu.

2.   Pieņemot lēmumu, izpildiestāde, ja iespējams, par prioritārām uzskata cietušo intereses. Tā ņem vērā arī visus pārējos attiecīgos apstākļus, tostarp šādus:

a)

vai aktīvi jau ir iesaldēti;

b)

attiecīgo rīkojumu izdošanas datumus un to nosūtīšanas datumus;

c)

attiecīgā noziedzīgā nodarījuma smagumu; un

d)

vietu, kur tika izdarīts noziedzīgais nodarījums.

27. pants

Iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma izpildes izbeigšana

1.   Izdevējiestāde bez kavēšanās atsauc iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu, ja iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu vairs nevar izpildīt vai tas vairs nav spēkā.

2.   Izdevējiestāde nekavējoties informē izpildiestādi, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu, par iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma atsaukšanu, kā arī par jebkādu lēmumu vai pasākumu, kurš ir iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma atsaukšanas pamatā.

3.   Izpildiestāde izbeidz iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma izpildi – ciktāl izpilde vēl nav pabeigta –, tiklīdz izdevējiestāde to ir informējusi saskaņā ar 2. punktu. Izpildiestāde bez liekas kavēšanās, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu, nosūta izdošanas valstij apstiprinājumu par izbeigšanu.

28. pants

Iesaldēta un konfiscēta īpašuma pārvaldība un rīcība ar to

1.   Iesaldēta un konfiscēta īpašuma pārvaldību reglamentē izpildes valsts tiesību akti.

2.   Izpildes valsts pārvalda iesaldēto vai konfiscēto īpašumu, lai novērstu tā vērtības samazināšanos. Šajā nolūkā izpildes valsts, ņemot vērā Direktīvas 2014/42/ES 10. pantu, var pārdot vai nodot iesaldēto īpašumu.

3.   Iesaldētais īpašums un naudas līdzekļi, kas iegūti pēc šāda īpašuma pārdošanas saskaņā ar 2. punktu, paliek izpildes valstī, kamēr nav nosūtīta konfiskācijas apliecība un kamēr nav izpildīts konfiskācijas rīkojums, neskarot īpašuma restitūcijas iespēju saskaņā ar 29. pantu.

4.   Izpildes valstij nav noteikta prasība pārdot vai atgriezt konkrētus priekšmetus, uz kuriem attiecas konfiskācijas rīkojums, ja minētie priekšmeti ir kultūras priekšmeti, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/60/ES (18) 2. panta 1. punktā. Šī regula neietekmē pienākumu atgriezt kultūras objektus saskaņā ar minēto direktīvu.

29. pants

Iesaldētā īpašuma restitūcija cietušajam

1.   Ja izdevējiestāde vai cita kompetenta izdošanas valsts iestāde saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem ir izdevusi lēmumu nodrošināt iesaldētā īpašuma restitūciju cietušajam, izdevējiestāde informāciju par minēto lēmumu iekļauj iesaldēšanas apliecībā vai informāciju par minēto lēmumu paziņo izpildiestādei vēlākā posmā.

2.   Kad izpildiestāde ir informēta par lēmumu nodrošināt iesaldētā īpašuma restitūciju cietušajam, kā minēts 1. punktā, tā veic vajadzīgos pasākumus, ar ko nodrošina, lai tad, ja attiecīgais īpašums ir ticis iesaldēts, minētā īpašuma restitūcija pēc iespējas ātrāk tiek nodrošināta cietušajam saskaņā ar izpildes valsts procesuālajiem noteikumiem, vajadzības gadījumā – ar izdošanas valsts starpniecību, ar noteikumu, ka:

a)

nav apstrīdētas cietušā īpašumtiesības uz īpašumu;

b)

īpašums nav izpildes valstī pieprasīts kā pierādījums kriminālprocesā; un

c)

nav ierobežotas skarto personu tiesības.

Izpildiestāde informē izdevējiestādi gadījumā, ja īpašums ir nodots tieši cietušajam.

3.   Ja izpildiestāde nav pārliecināta, vai 2. punktā minētie nosacījumi ir izpildīti, tā bez kavēšanās apspriežas ar izdevējiestādi un izmanto visus piemērotos līdzekļus, lai rastu risinājumu. Ja risinājumu atrast nevar, izpildiestāde var nolemt nenodrošināt iesaldētā īpašuma restitūciju cietušajam.

30. pants

Rīcība ar konfiscēto īpašumu vai naudu, kas iegūta pēc šāda īpašuma pārdošanas

1.   Ja izdevējiestāde vai cita kompetenta izdošanas valsts iestāde saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem ir izdevusi lēmumu vai nu par konfiscētā īpašuma restitūciju cietušajam vai par kompensāciju cietušajam, izdevējiestāde informāciju par minēto lēmumu iekļauj konfiskācijas apliecībā vai informāciju par minēto lēmumu paziņo izpildiestādei vēlākā posmā.

2.   Ja izpildiestāde ir informēta par lēmumu nodrošināt konfiscētā īpašuma restitūciju cietušajam, kā minēts 1. punktā, tā veic vajadzīgos pasākumus, ar ko nodrošina, lai tad, kad attiecīgais īpašums ir konfiscēts, minētā īpašuma restitūcija pēc iespējas ātrāk tiek nodrošināta cietušajam, vajadzības gadījumā ar izdošanas valsts starpniecību. Izpildiestāde informē izdevējiestādi gadījumā, ja īpašums ir nodots tieši cietušajam.

3.   Ja izpildiestādei nav iespējams nodrošināt īpašuma restitūciju cietušajam saskaņā ar 2. punktu, bet ar minēto īpašumu saistīta konfiskācijas rīkojuma izpildes rezultātā ir iegūta nauda, tad cietušajam restitūcijas nolūkā pārskaita atbilstošo summu, vajadzības gadījumā – ar izdošanas valsts starpniecību. Izpildiestāde informē izdevējiestādi gadījumā, ja nauda ir pārskaitīta tieši cietušajam. Ar visu atlikušo īpašumu rīkojas saskaņā ar 7. punktu.

4.   Ja izpildiestāde ir informēta par lēmumu nodrošināt kompensāciju cietušajam, kā minēts 1. punktā, un konfiskācijas rīkojuma izpildes rezultātā ir iegūta nauda, tad cietušajam kompensācijas nolūkā pārskaita atbilstošo summu, ciktāl tā nepārsniedz apliecībā norādīto summu, vajadzības gadījumā – ar izdošanas valsts starpniecību. Izpildiestāde informē izdevējiestādi gadījumā, ja nauda ir pārskaitīta tieši cietušajam. Ar visu atlikušo īpašumu rīkojas saskaņā ar 7. punktu.

5.   Ja procesi, ar ko cietušajam tiek nodrošināta īpašuma restitūcija vai kompensācija, nav pabeigta izdošanas valstī, izdevējiestāde par to informē izpildiestādi. Izpildes valsts atturas no rīcības ar konfiscēto īpašumu, kamēr izpildiestādei nav paziņota informācija par lēmumu nodrošināt cietušajam īpašuma restitūciju vai kompensāciju, pat gadījumos, kad konfiskācijas rīkojums jau ir izpildīts.

6.   Neskarot 1.–5. punktu, ar īpašumu, kas nav nauda un kas ir iegūta konfiskācijas rīkojuma izpildes rezultātā, rīkojas saskaņā ar šādiem noteikumiem:

a)

īpašumu var pārdot, šādā gadījumā ar ieņēmumiem no pārdošanas ir jārīkojas saskaņā ar 7. punktu;

b)

īpašumu var nodot izdošanas valstij, ar noteikumu, ka, ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz naudas summu, izdevējiestāde ir devusi savu piekrišanu īpašuma nodošanai izdošanas valstij;

c)

ievērojot d) apakšpunktu, ja nav iespējams piemērot a) vai b) apakšpunktu, ar īpašumu var rīkoties citā veidā saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem; vai

d)

īpašumu var izmantot sabiedrības interesēs vai sociāliem mērķiem izpildes valstī saskaņā ar tās tiesību aktiem, ja izdošanas valsts tam ir piekritusi.

7.   Ja vien konfiskācijas rīkojumam nav pievienots lēmums par īpašuma restitūciju cietušajam vai par kompensāciju cietušajam saskaņā ar 1.–5. punktu vai ja iesaistītās dalībvalstis nav vienojušās citādi, ar konfiskācijas rīkojuma izpildes rezultātā iegūto naudu izpildes valsts rīkojas šādi:

a)

ja no konfiskācijas rīkojuma izpildes iegūtā naudas summa ir vienāda ar vai mazāka par 10 000 EUR, tā pienākas izpildes valstij; vai

b)

ja no konfiskācijas rīkojuma izpildes iegūtā naudas summa ir lielāka par 10 000 EUR, izpildes valsts 50 % no summas pārskaita izdošanas valstij.

31. pants

Izmaksas

1.   Katra dalībvalsts sedz savas izmaksas, kas rodas saistībā ar šīs regulas piemērošanu, neskarot 28. pantā izklāstītos noteikumus par rīcību ar konfiscēto īpašumu.

2.   Izpildiestāde var izdevējiestādei iesniegt priekšlikumu minētās izmaksas segt kopīgi, ja pirms vai pēc iesaldēšanas rīkojuma vai kompensācijas rīkojuma izpildes kļūst skaidrs, ka rīkojuma izpilde radītu lielas vai ārkārtējas izmaksas.

Šādiem priekšlikumiem izpildiestāde pievieno tai radušos izmaksu detalizētu uzskaitījumu. Pēc tam, kad ir iesniegts šāds priekšlikums, izdevējiestāde un izpildiestāde apspriežas viena ar otru. Eurojust vajadzības gadījumā var veicināt šādas apspriešanās norisi.

Apspriešanos vai vismaz tās rezultātu reģistrē, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu.

32. pants

Pienākums informēt skartās personas

1.   Neskarot 11. pantu, pēc iesaldēšanas rīkojuma izpildes vai pēc lēmuma atzīt un izpildīt konfiskācijas rīkojumu izpildiestāde – saskaņā ar savas valsts tiesību aktos noteiktajām procedūrām un ciktāl iespējams – bez kavēšanās informē tai zināmās skartās personas par šādu izpildi un šādu lēmumu.

2.   Saskaņā ar 1. punktu sniedzamajā informācijā norāda iestādes, kura izdevusi rīkojumu, nosaukumu un saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Informācijā vismaz saīsinātā veidā norāda arī rīkojuma iemeslus.

3.   Vajadzības gadījumā izpildiestāde var lūgt izdevējiestādei palīdzību 1. punktā minēto uzdevumu izpildē.

33. pants

Tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma atzīšanu un izpildi izpildes valstī

1.   Skartajām personām izpildes valstī ir pieejami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret lēmumu par iesaldēšanas rīkojumu, ievērojot 7. pantu, un konfiskācijas rīkojumu, ievērojot 18. pantu, atzīšanu un izpildi. Tiesības uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem lūdz tiesā izpildes valstī saskaņā ar tās tiesību aktiem. Attiecībā uz konfiskācijas rīkojumiem prasībai izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekli var būt apturoša iedarbība, ja to paredz izpildes valsts tiesību akti.

2.   Iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma izdošanas iemeslus pēc būtības nevar apstrīdēt tiesā izpildes valstī.

3.   Izdošanas valsts kompetento iestādi informē par ikvienu tiesiskās aizsardzības līdzekli, kas lūgts saskaņā ar 1. punktu.

4.   Šis pants neskar aizsardzības pasākumu un tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanu izdošanas valstī saskaņā ar Direktīvas 2014/42/ES 8. pantu.

34. pants

Atlīdzināšana

1.   Ja izpildes valsts saskaņā ar saviem tiesību aktiem ir atbildīga par zaudējumu skartajai personai, kas radies saistībā ar iesaldēšanas rīkojuma izpildi, kurš tai nosūtīts, ievērojot 4. pantu, vai konfiskācijas rīkojuma izpildi, kurš tai nosūtīts, ievērojot 14. pantu, izdošanas valsts atlīdzina izpildes valstij visu zaudējumu atlīdzinājumu, ko tā veikusi skartajai personai. Tomēr, ja izdošanas valsts var izpildes valstij pierādīt, ka zaudējumu vai jebkādu tā daļu ir izraisījusi vienīgi izpildes valsts rīcība, izdošanas valsts un izpildes valsts savstarpēji vienojas par atlīdzināmo summu.

2.   Šā panta 1. punkts neskar dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz fizisku vai juridisku personu zaudējumu atlīdzības prasībām.

V NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

35. pants

Statistika

1.   Dalībvalstis regulāri vāc visaptverošus statistikas datus no attiecīgajām iestādēm. Tās minētos datus glabā un katru gadu nosūta Komisijai. Minētajos statistikas datos – papildus informācijai, kas minēta Direktīvas 2014/42/ES 11. panta 2. punktā –, ietver to iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu skaitu, kurus dalībvalsts ir saņēmusi no citām dalībvalstīm, kuri tika atzīti un izpildīti un kuru atzīšana un izpilde tika atteikta.

2.   Katru gadu dalībvalstis nosūta Komisijai arī šādus statistikas datus, ja tie ir pieejami centralizētā līmenī attiecīgajā dalībvalstī:

a)

to gadījumu skaitu, kuros cietušajam izmaksāta kompensācija vai nodrošināta tā īpašuma restitūcija, kas saskaņā ar šo regulu iegūta konfiskācijas rīkojuma izpildes rezultātā; un

b)

vidējo laikposmu, kas vajadzīgs iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu izpildei saskaņā ar šo regulu.

36. pants

Apliecības un veidlapas grozījumi

Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 37. pantu attiecībā uz jebkādiem grozījumiem apliecībās, kas norādītas I un II pielikumā. Šādi grozījumi ir saskaņā ar šo regulu, un to neskar.

37. pants

Deleģēšanas īstenošana

1.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Pilnvaras pieņemt 36. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz nenoteiktu laikposmu no 2020. gada 19. decembra.

3.   Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 36. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.   Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, kurus katra dalībvalsts iecēlusi saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

5.   Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

6.   Saskaņā ar 36. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

38. pants

Ziņošana un pārskatīšana

Līdz 2025. gada 20. decembrim un pēc tam ik pēc pieciem gadiem Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par šīs regulas piemērošanu, tostarp par:

a)

iespēju dalībvalstīm nākt klajā ar un atsaukt deklarācijas saskaņā ar 4. panta 2. punktu un 14. panta 2. punktu;

b)

mijiedarbību starp pamattiesību ievērošanu un iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu;

c)

28., 29. un 30. panta piemērošanu attiecībā uz iesaldētas un konfiscēta īpašuma pārvaldību un rīcību ar to, attiecībā uz īpašuma restitūcijas nodrošināšanu cietušajiem un kompensāciju cietušajiem.

39. pants

Aizstāšana

Ar šo regulu no 2020. gada 19. decembra aizstāj Pamatlēmuma 2003/577/TI noteikumus attiecībā uz īpašuma iesaldēšanu starp dalībvalstīm, kurām šī regula ir saistoša.

Ar šo regulu no 2020. gada 19. decembra aizstāj Pamatlēmumu 2006/783/TI starp dalībvalstīm, kurām šī regula ir saistoša.

Dalībvalstīm, kurām šī regula ir saistoša, atsauces uz Pamatlēmumu 2003/577/TI attiecībā uz īpašuma iesaldēšanu un atsauces uz Pamatlēmumu 2006/783/TI uzskata par atsaucēm uz šo regulu.

40. pants

Pārejas noteikumi

1.   Šo regulu piemēro iesaldēšanas apliecībām un konfiskācijas apliecībām, kas nosūtītas 2020. gada 19. decembrī vai vēlāk.

2.   Iesaldēšanas apliecības un konfiskācijas apliecības, kas nosūtītas pirms 2020. gada 19. decembra, līdz iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma galīgai izpildei turpina reglamentēt Pamatlēmumi 2003/577/TI un 2006/783/TI attiecībā uz dalībvalstīm, kurām šī regula ir saistoša.

41. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no 2020. gada 19. decembra.

Tomēr 24. pantu piemēro no 2018. gada 18. decembra.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama dalībvalstīs saskaņā ar Līgumiem.

Strasbūrā, 2018. gada 14. novembrī

Eiropas Parlamenta vārdā –

priekšsēdētājs

A. TAJANI

Padomes vārdā –

priekšsēdētāja

K. EDTSTADLER


(1)  Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2018. gada 6. novembra lēmums.

(2)  OV C 115, 4.5.2010., 1. lpp.

(3)  Padomes Pamatlēmums 2003/577/TI (2003. gada 22. jūlijs) par to, kā Eiropas Savienībā izpilda īpašuma vai pierādījumu iesaldēšanas rīkojumus (OV L 196, 2.8.2003., 45. lpp.).

(4)  Padomes Pamatlēmums 2006/783/TI (2006. gada 6. oktobris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu konfiskācijas rīkojumiem (OV L 328, 24.11.2006., 59. lpp.).

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/42/ES (2014. gada 3. aprīlis) par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā (OV L 127, 29.4.2014., 39. lpp.).

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/64/ES (2010. gada 20. oktobris) par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā (OV L 280, 26.10.2010., 1. lpp.).

(7)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/13/ES (2012. gada 22. maijs) par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā (OV L 142, 1.6.2012., 1. lpp.).

(8)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/48/ES (2013. gada 22. oktobris) par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm (OV L 294, 6.11.2013., 1. lpp.).

(9)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/343 (2016. gada 9. marts) par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā (OV L 65, 11.3.2016., 1. lpp.).

(10)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/800 (2016. gada 11. maijs) par procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā (OV L 132, 21.5.2016., 1. lpp.).

(11)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/1919 (2016. gada 26. oktobris) par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā (OV L 297, 4.11.2016., 1. lpp.).

(12)  Padomes Lēmums 2008/976/TI (2008. gada 16. decembris) par Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu (OV L 348, 24.12.2008., 130. lpp.).

(13)  Padomes Regula (EEK, Euratom) Nr. 1182/71 (1971. gada 3. jūnijs), ar ko nosaka laikposmiem, datumiem un termiņiem piemērojamus noteikumus (OV L 124, 8.6.1971., 1. lpp.).

(14)  OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.

(15)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/41/ES (2014. gada 3. aprīlis) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās (OV L 130, 1.5.2014., 1. lpp.).

(16)  Padomes Lēmums 2007/845/TI (2007. gada 6. decembris) attiecībā uz sadarbību starp dalībvalstu līdzekļu atguves dienestiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu vai citu īpašumu meklēšanas un identificēšanas jomā (OV L 332, 18.12.2007., 103. lpp.).

(17)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2017/1371 (2017. gada 5. jūlijs) par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (OV L 198, 28.7.2017., 29. lpp.).

(18)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/60/ES (2014. gada 15. maijs) par no dalībvalsts teritorijas nelikumīgi izvestu kultūras priekšmetu atgriešanu un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1024/2012 (OV L 159, 28.5.2014., 1. lpp.).


I PIELIKUMS

IESALDĒŠANAS APLIECĪBA

A IEDAĻA:

Izdošanas valsts: …

Izdevējiestāde: …

Apstiprinošā iestāde (ja ir): …

Izpildes valsts: …

Izpildiestāde (ja zināma): …

B IEDAĻA. Steidzamība un/vai pieprasītais izpildes datums

1.   Lūgums norādīt konkrētos steidzamības iemeslus:

Ir leģitīms pamats uzskatīt, ka pastāv risks, ka attiecīgais īpašums tiks pārvietots vai iznīcināts, proti:

Izmeklēšanas vai procesuālās vajadzības izdošanas valstī, proti:

2.   Izpildes datums:

Ir pieprasīts konkrēts datums, proti: …

Starp iesaistītajām dalībvalstīm ir vajadzīga koordinācija

Šā pieprasījuma pamatojums:

C IEDAĻA. Skartā(-ās) persona(-as)

Personas(-u), pret kuru(-ām) ir izdots iesaldēšanas rīkojums, vai personas(-u), kurai(-ām) pieder īpašums, uz kuru attiecas iesaldēšanas rīkojums, identitāte (ja tas skar vairākas personas, norādīt informāciju par katru personu):

1.   Identifikācijas dati

i)   Fiziskas(-u) personas(-u) gadījumā

Uzvārds: …

Vārds(-i): …

Citi attiecīgi vārdi (ja ir): …

Pieņemtie vārdi (ja ir): …

Dzimums: …

Valstspiederība: …

Personas kods vai sociālā nodrošinājuma numurs, ja zināms: …

Personas identitāti apliecinoša(-u) dokumenta(-u) (personas apliecība vai pase) veids un numurs (ja ir zināms):

Dzimšanas datums: …

Dzimšanas vieta: …

Dzīvesvieta un/vai zināmā adrese (ja adrese nav zināma, tad pēdējā zināmā adrese):

Valoda(-as), kuru(-as) skartā persona saprot: …

Lūgums norādīt skartās personas statusu procesā:

persona, pret kuru iesaldēšanas rīkojums ir vērsts

persona, kurai pieder īpašums, uz kuru attiecas iesaldēšanas rīkojums

ii)   Juridiskas(-u) personas(-u) gadījumā

Nosaukums: …

Juridiskā forma: …

Saīsinātais nosaukums, parasti izmantotais nosaukums vai tirdzniecības nosaukums (ja ir): …

Juridiskā adrese (reģistrācijas vieta): …

Reģistrācijas numurs: …

Adrese: …

Pārstāvja vārds un uzvārds: …

Lūgums norādīt skartās personas statusu procesā:

persona, pret kuru iesaldēšanas rīkojums ir vērsts

persona, kurai pieder īpašums, uz kuru attiecas iesaldēšanas rīkojums

2.   Norādīt vietu, kur izpildāms iesaldēšanas rīkojums (ja tā atšķiras no iepriekš minētās adreses:

3.   Trešās personas, kuru tiesības attiecībā uz īpašumu, uz kuru attiecas iesaldēšanas rīkojums, ar to tiek tieši ierobežotas (identitāte un iemesli):

4.   Sniegt citu informāciju, kas var būt noderīga iesaldēšanas rīkojuma izpildē:

D IEDAĻA. Informācija par īpašumu, uz kuru attiecas rīkojums

1.   Lūgums norādīt, vai rīkojums attiecas uz:

naudas summu

konkrētu(-ām) īpašuma (ķermeniskas vai bezķermeniskas, kustamas vai nekustama īpašuma) sastāvdaļu(-ām)

īpašumu, kuram ir līdzvērtīga vērtība (uz vērtību pamatotas konfiskācijas kontekstā)

2.   Ja rīkojums attiecas uz naudas summu vai īpašumu, kuram ir minētajai naudas summai līdzvērtīga vērtība:

Izpildes valstī izpildei paredzētā summa, ar cipariem un vārdiem (norādīt valūtu):

Kopsumma, uz ko attiecas rīkojums, ar cipariem un vārdiem (norādīt valūtu):

Papildu informācija:

Iemesli, kas ļauj uzskatīt, ka skartajai personai izpildes valstī ir īpašums/ienākumi:

Skartās personas īpašuma/ienākumu avota apraksts (ja iespējams):

Skartās personas īpašuma/ienākumu avota precīza atrašanās vieta (ja tā nav zināma, tad pēdējā vieta, par kuru ir ziņas):

Skartās personas bankas konta dati (ja zināmi):

3.   Ja rīkojums attiecas uz konkrētu(-ām) īpašuma sastāvdaļu(-ām) vai īpašumu, kuram ir šādam īpašumam līdzvērtīga vērtība:

Iemesli rīkojuma nosūtīšanai izpildes valstij:

īpašuma konkrētā(-ās) sastāvdaļa(-as) atrodas izpildes valstī

īpašuma konkrētā(-ās) sastāvdaļa(-as) ir reģistrēta(-as) izpildes valstī

izdevējiestādei ir pamats uzskatīt, ka visas vai daļa no konkrētajām īpašuma sastāvdaļām, uz kurām attiecas rīkojums, atrodas izpildes valstī.

Papildu informācija:

Iemesli, kas ļauj uzskatīt, ka īpašuma konkrētā(-ās) sastāvdaļa(-as) atrodas izpildes valstī:

Īpašuma sastāvdaļas apraksts:

Īpašuma sastāvdaļas atrašanās vieta (ja tā nav zināma, tad pēdējā zināmā vieta):

Cita svarīga informācija (piemēram, tiesas administratora iecelšana):

E IEDAĻA. Iesaldēšanas rīkojuma izdošanas iemesli

1.   Faktu kopsavilkums

Norādīt iesaldēšanas rīkojuma izdošanas iemeslus, tostarp:

faktu kopsavilkumu, tostarp noziedzīga(-gu) nodarījuma(-u) aprakstu:

izmeklēšanas stadiju:

iesaldēšanas iemeslus:

citu svarīgu informāciju:

2.   Tā (to) noziedzīgā(-o) nodarījuma(-u) būtība un juridiskā klasifikācija, saistībā ar kuru(-iem) tika izdots iesaldēšanas rīkojums, kā arī piemērojamā(-ās) tiesību norma(-as):

3.   Vai par noziedzīgo nodarījumu, saistībā ar kuru izdots iesaldēšanas rīkojums, izdošanas valstī soda ar brīvības atņemšanu uz vismaz trīs gadiem un vai tas ir iekļauts tālāk izklāstītajā noziedzīgo nodarījumu sarakstā? (atzīmēt attiecīgo variantu). Ja iesaldēšanas rīkojums attiecas uz vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, lūgums tālāk izklāstītajā noziedzīgo nodarījumu sarakstā norādīt numurus (kas atbilst noziedzīgiem nodarījumiem, kā aprakstīts 1. un 2. punktā).

dalība noziedzīgā organizācijā

terorisms

cilvēku tirdzniecība

bērnu seksuāla izmantošana un bērnu pornogrāfija

narkotisku un psihotropu vielu nelikumīga tirdzniecība

ieroču, munīcijas un sprāgstvielu nelikumīga tirdzniecība

korupcija

krāpšana, tostarp krāpšana un citi noziedzīgi nodarījumi, kas skar Savienības finanšu intereses, kuras definētas Direktīvā (ES) 2017/1371 par cīņu pret krāpšanu

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana

naudas, tostarp euro, viltošana

datornoziegumi

noziegumi pret vidi, tostarp apdraudētu dzīvnieku un augu sugu un šķirņu nelikumīga tirdzniecība

nelikumīgas iebraukšanas un uzturēšanās sekmēšana

slepkavība vai smagi miesas bojājumi

cilvēku orgānu un audu nelikumīga tirdzniecība

personu nolaupīšana, nelikumīga brīvības atņemšana vai ķīlnieku sagrābšana

rasisms un ksenofobija

organizēta vai bruņota laupīšana

kultūras priekšmetu, tostarp senlietu un mākslas darbu, nelikumīga tirdzniecība

izkrāpšana

rekets un izspiešana

izstrādājumu viltošana un pirātisms

administratīvu dokumentu viltošana un tirdzniecība

maksāšanas līdzekļu viltošana

hormonu un citu augšanas veicinātāju nelikumīga tirdzniecība

kodolmateriālu vai radioaktīvu materiālu nelikumīga tirdzniecība

zagtu transportlīdzekļu tirdzniecība

izvarošana

ļaunprātīga dedzināšana

noziegumi, kas ir Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā

gaisa kuģu vai kuģu nelikumīga sagrābšana

sabotāža

4.   Cita būtiska informācija (piemēram, saikne starp īpašumu un noziedzīgo nodarījumu):

F IEDAĻA. Rīkojuma konfidencialitāte un/vai pieprasījums pēc konkrētām formalitātēm

Nepieciešamība pēc izpildes uzturēt rīkojumā iekļautās informācijas konfidencialitāti:

Nepieciešamība pēc konkrētām formalitātēm izpildes laikā:

G IEDAĻA. Ja iesaldēšanas apliecība nosūtīta vairāk nekā vienai izpildes valstij, sniegt šādu informāciju:

1.   Iesaldēšanas apliecība ir nosūtīta šādai(-ām) citai(-ām) izpildes valstij(-īm) (valsts un iestāde):

2.   Iesaldēšanas apliecība ir nosūtīta vairāk nekā vienai izpildes valstij šādu iemeslu dēļ:

Ja iesaldēšanas rīkojums attiecas uz īpašuma konkrētām sastāvdaļām:

Tiek uzskatīts, ka dažādas īpašuma sastāvdaļas, uz kurām attiecas rīkojums, atrodas dažādās izpildes valstīs

Īpašuma konkrētas sastāvdaļas iesaldēšanai ir nepieciešams veikt darbības vairākās izpildes valstīs

Ja iesaldēšanas rīkojums attiecas uz naudas summu:

Tā īpašuma aplēstā vērtība, ko var iesaldēt izdošanas valstī un jebkurā izpildes valstī, varētu būt nepietiekama, lai iesaldētu pilnu rīkojumā norādīto summu

Citas īpašas vajadzības:

3.   Aktīvu vērtība (ja zināma) katrā izpildes valstī:

4.   Ja īpašuma konkrētās(-o) sastāvdaļas(-u) iesaldēšanai ir nepieciešams veikt darbības vairāk nekā vienā izpildes valstī, izpildes valstī veicamo darbību apraksts:

H IEDAĻA. Saistība ar agrāku iesaldēšanas rīkojumu un/vai citu(-iem) rīkojumu(-iem) vai pieprasījumu(-iem)

Lūgums norādīt, vai šis iesaldēšanas rīkojums ir saistīts ar agrāku rīkojumu vai pieprasījumu (piemēram, iesaldēšanas rīkojumu, Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, Eiropas apcietināšanas orderi vai savstarpēju tiesisko palīdzību). Attiecīgā gadījumā sniegt šādu informāciju, kas nozīmīga nolūkā identificēt iepriekšējo rīkojumu vai pieprasījumu:

Rīkojuma/pieprasījuma tips:

Izdošanas datums:

Iestāde, kurai rīkojums/pieprasījums tika nosūtīts:

Izdevējiestādes piešķirtais atsauces numurs:

Izpildiestādes(-iestāžu) piešķirtais(-ie) atsauces numurs(-i):

I IEDAĻA. Konfiskācija

Lūgums norādīt, vai:

šai iesaldēšanas apliecībai ir pievienota konfiskācijas apliecība, kas izdota izdošanas valstī (konfiskācijas apliecības atsauces numurs):

īpašums paliek iesaldēts izpildes valstī, kamēr tiek nosūtīts un izpildīts konfiskācijas rīkojums (sagaidāmais konfiskācijas apliecības iesniegšanas datums, ja iespējams):

J IEDAĻA. Alternatīvi pasākumi

1.   Lūgums norādīt, vai izdošanas valsts ļauj izpildes valstij piemērot alternatīvus pasākumus gadījumā, ja pilnībā vai daļēji nav iespējams izpildīt iesaldēšanas rīkojumu:

2.   Ja atbilde ir “jā”, norādīt, kādus pasākumus var piemērot:

K IEDAĻA. IESALDĒTĀ ĪPAŠUMA RESTITŪCIJA

1.   Lūgums norādīt, vai ir izdots lēmums par iesaldētā īpašuma restitūciju cietušajam:

Ja atbilde ir “jā”, lūgums norādīt šādu informāciju attiecībā uz lēmumu par iesaldētā īpašuma restitūciju cietušajam:

Iestāde, kas izdevusi lēmumu (oficiālais nosaukums):

Lēmuma datums: …

Lēmuma atsauces numurs (ja pieejams): …

Īpašuma, kuram piemērojama restitūcija, apraksts: …

Cietušā vārds un uzvārds: …

Cietušā adrese: …

Ja ir apstrīdētas cietušā īpašumtiesības uz īpašumu, sniegt detalizētu informāciju (personas, kuras apstrīd īpašumtiesības, iemesli utt.):

Ja ar restitūciju varētu tikt ierobežotas skarto personu tiesības, sniegt detalizētu informāciju (skartās personas, tiesības, kuras varētu tikt ierobežotas, iemesli utt.):

2.   Vai izdošanas valstī ir iesniegts pieprasījums par iesaldēta īpašuma restitūciju cietušajam?

Jā, par iznākumu tiks informēta izpildiestāde

Izdevējiestāde tiek informēta tiešas nodošanas cietušajam gadījumā.

L IEDAĻA. Tiesību aizsardzības līdzekļi

Izdošanas valsts iestāde, kas var sniegt papildu informāciju par procedūrām tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanai izdošanas valstī un par to, vai ir pieejama juridiskā palīdzība, mutiska un rakstiska tulkošana:

Izdevējiestāde (sk. M iedaļu)

Apstiprinošā iestāde (sk. N iedaļu)

Cits:

M IEDAĻA. Ziņas par izdevējiestādi

Izdevējiestādes veids:

tiesnesis, tiesa, prokurors

cita kompetenta iestāde, kuru norīkojusi izdošanas valsts

Iestādes nosaukums: …

Kontaktpersonas vārds un uzvārds: …

Ieņemamais amats (dienesta pakāpe/kategorija): …

Lietas Nr.: …

Adrese: …

Tālruņa Nr. (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods): …

Faksa Nr. (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods): …

E-pasts: …

Valodas, kurās ir iespējams sazināties ar izdevējiestādi: …

Ja tā atšķiras no iepriekš norādītās – tās (to) personas(-u) kontaktinformācija, ar ko jāsazinās, ja vajadzīga papildinformācija vai lai veiktu praktiskus pasākumus saistībā ar rīkojuma izpildi:

Vārds un uzvārds/dienesta pakāpe/organizācija: …

Adrese: …

E-pasts / tālruņa Nr.: …

Izdevējiestādes un/vai tās pārstāvja paraksts, ar ko apliecina, ka iesaldēšanas apliecības saturs ir precīzs un pareizs: …

Vārds un uzvārds: …

Ieņemamais amats (dienesta pakāpe/kategorija): …

Datums: …

Oficiālais zīmogs (ja ir): …

N IEDAĻA. Ziņas par iestādi, kas apstiprinājusi iesaldēšanas rīkojumu

Attiecīgā gadījumā lūgums norādīt iesaldēšanas rīkojumu apstiprinājušās iestādes veidu:

tiesnesis vai tiesa

prokurors

Apstiprinošās iestādes nosaukums: …

Kontaktpersonas vārds un uzvārds: …

Ieņemamais amats (dienesta pakāpe/kategorija): …

Lietas Nr.: …

Adrese: …

Tālruņa Nr. (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods): …

Faksa Nr. (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods): …

E-pasts: …

Valodas, kurās ir iespējams sazināties ar apstiprinošo iestādi: …

Lūgums norādīt izpildiestādes galveno kontaktpunktu:

izdevējiestāde

apstiprinošajai iestāde

Apstiprinošās iestādes un/vai tās pārstāvja paraksts un kontaktinformācija:

Vārds un uzvārds: …

Ieņemamais amats (dienesta pakāpe/kategorija): …

Datums: …

Oficiālais zīmogs (ja ir): …

O IEDAĻA. Centrālā iestāde

Ja par iesaldēšanas apliecības administratīvo nosūtīšanu un saņemšanu izdošanas valstī atbildīga ir kāda centrālā iestāde, lūgums norādīt:

Centrālās iestādes nosaukums: …

Kontaktpersonas vārds un uzvārds: …

Ieņemamais amats (dienesta pakāpe/kategorija): …

Lietas numurs: …

Adrese: …

Tālruņa Nr. (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods): …

Faksa Nr. (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods): …

E-pasta adrese: …

P IEDAĻA. Pievienotie dokumenti

Lūgums norādīt jebkādus apliecībai pievienotos dokumentus: …


II PIELIKUMS

KONFISKĀCIJAS APLIECĪBA

A IEDAĻA:

Izdošanas valsts: …

Izdevējiestāde: …

Izpildes valsts: …

Izpildiestāde (ja zināma): …

B IEDAĻA. Konfiskācijas rīkojums

1.   Tiesa, kas izdevusi konfiskācijas rīkojumu (oficiālais nosaukums):

2.   Konfiskācijas rīkojuma atsauces numurs (ja zināms):

3.   Konfiskācijas rīkojums izdots (datums):

4.   Konfiskācijas rīkojums par galīgu atzīts (datums):

C IEDAĻA. Skartā(-ās) persona(-as)

Personas(-u), pret kuru(-ām) ir izdots konfiskācijas rīkojums, vai personas(-u), kurai(-ām) pieder īpašums, uz kuru attiecas konfiskācijas rīkojums, identitāte (ja tas skar vairākas personas, norādīt informāciju par katru personu):

1.   Identifikācijas dati

i)   Fiziskas(-u) personas(-u) gadījumā

Vārds un uzvārds: …

Vārds(-i): …

Citi attiecīgi vārdi (ja ir): …

Pieņemtie vārdi (ja ir): …

Dzimums: …

Valstspiederība: …

Personas kods vai sociālā nodrošinājuma numurs, ja zināms:…

Personas identitāti apliecinoša(-u) dokumenta(-u) (personas apliecība vai pase) veids un numurs (ja ir zināms):

Dzimšanas datums: …

Dzimšanas vieta: …

Dzīvesvieta un/vai zināmā adrese (ja adrese nav zināma – pēdējā zināmā adrese):

Valoda(-as), kuru(-as) skartā persona saprot: …

Lūgums norādīt skartās personas statusu procesā:

persona, pret kuru konfiskācijas rīkojums ir vērsts

persona, kurai(-ām) pieder īpašums, uz kuru attiecas konfiskācijas rīkojums

ii)   Juridiskas(-u) personas(-u) gadījumā

Nosaukums: …

Juridiskā forma: …

Saīsinātais nosaukums, parasti izmantotais nosaukums vai tirdzniecības nosaukums (ja ir): …

Juridiskā adrese (reģistrācijas vieta): …

Reģistrācijas numurs: …

Adrese: …

Pārstāvja vārds un uzvārds: …

Lūgums norādīt skartās personas statusu procesā:

persona, pret kuru konfiskācijas rīkojums ir vērsts

persona, kurai pieder īpašums, uz kuru attiecas konfiskācijas rīkojums

2.   Norādīt vietu, kur izpildāms konfiskācijas rīkojums (ja tā atšķiras no iepriekš minētās adreses):

3.   Trešās personas, kuru tiesības attiecībā uz īpašumu, uz kuru attiecas konfiskācijas rīkojums, ar to tiek tieši ierobežotas (identitāte un iemesli):

4.   Sniegt citu informāciju, kas var būt noderīga konfiskācijas rīkojuma izpildē:

D IEDAĻA. Informācija par īpašumu, uz kuru attiecas rīkojums

1.   Tiesa ir pieņēmusi nolēmumu, ka īpašums:

ir noziedzīgā nodarījumā iegūti līdzekļi vai šādu līdzekļu vērtības pilna summa vai tikai to vērtības daļas ekvivalents

veido noziedzīgā nodarījuma rīkus vai šādu rīku vērtību

ir konfiscējams, izdošanas valstī piemērojot jebkādas no Direktīvā 2014/42/ES paredzētajām konfiskācijas pilnvarām (tostarp paplašinātu konfiskāciju)

ir konfiscējams saskaņā ar jebkādiem citiem noteikumiem saistībā ar konfiskācijas pilnvarām, tostarp bez galīgā notiesājošā sprieduma, saskaņā ar izdošanas valsts tiesību aktiem pēc procesa saistībā ar noziedzīgu nodarījumu

2.   Lūgums norādīt, vai rīkojums attiecas uz:

naudas summu

konkrētu(-ām) īpašuma (ķermeniskas vai bezķermeniskas, kustamas vai nekustamaa īpašuma) sastāvdaļu(-ām)

īpašumu, kuram ir līdzvērtīga vērtība (uz vērtību pamatotas konfiskācijas kontekstā)

3.   Ja rīkojums attiecas uz naudas summu vai īpašumu, kuram ir minētajai naudas summai līdzvērtīga vērtība:

Izpildes valstī izpildei paredzētā summa, ar cipariem un vārdiem (norādīt valūtu):

Kopsumma, uz ko attiecas rīkojums, ar cipariem un vārdiem (norādīt valūtu):

Papildu informācija:

Iemesli, kas ļauj uzskatīt, ka skartajai personai izpildes valstī ir īpašums/ienākumi:

Skartās personas īpašuma/ienākumu avota apraksts (ja iespējams):

Skartās personas īpašuma/ienākumu avota precīza atrašanās vieta (ja tā nav zināma, tad pēdējā vieta, par kuru ir ziņas): …

Skartās personas bankas konta dati (ja zināmi):

4.   Ja rīkojums attiecas uz konkrētu(-ām) īpašuma sastāvdaļu(-ām) vai īpašumu, kuram ir šādam īpašumam līdzvērtīga vērtība:

Iemesli rīkojuma nosūtīšanai izpildes valstij:

īpašuma konkrētā(-ās) sastāvdaļa(-as) atrodas izpildes valstī

īpašuma konkrētā(-ās) sastāvdaļa(-as) ir reģistrēta(-as) izpildes valstī

izdevējiestādei ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka konkrēta(-as) īpašuma daļa(-as), uz ko attiecas konfiskācijas rīkojums, pilnīgi vai daļēji atrodas izpildes valstī.

Papildu informācija:

Iemesli, kas ļauj uzskatīt, ka īpašuma konkrētā(-ās) sastāvdaļa(-as) atrodas izpildes valstī:

Īpašuma sastāvdaļas apraksts

Īpašuma sastāvdaļas atrašanās vieta (ja tā nav zināma, tad pēdējā zināmā vieta):

Cita būtiska informācija (piemēram, tiesas administratora iecelšana):

5.   Informācija par īpašuma konversiju un nodošanu

Ja rīkojums attiecas uz konkrētu īpašuma sastāvdaļu, norādīt, vai izdošanas valsts tiesībās ir paredzēts, ka konfiskāciju izpildes valstī var veikt, konfiscējot naudas summu, kas atbilst konfiscējamā īpašuma vērtībai:

Jā.

E IEDAĻA. Iesaldēšanas rīkojums

Lūgums norādīt, vai:

konfiskācijas rīkojumam ir pievienots izdošanas valstī izdots iesaldēšanas rīkojums (iesaldēšanas apliecības atsauces numurs):

īpašums iesaldēts saskaņā ar agrāk izdotu iesaldēšanas rīkojumu, kas nosūtīts izpildes valstij

iesaldēšanas rīkojuma izdošanas datums: …

iesaldēšanas rīkojuma nosūtīšanas datums: …

iestādei, kurai tas nosūtīts: …

izdevējiestādes piešķirtais atsauces numurs: …

izpildiestāžu piešķirtais atsauces numurs: …

F IEDAĻA. Iemesli konfiskācijas rīkojuma izdošanai

1.   Faktu kopsavilkums un konfiskācijas rīkojuma izdošanas iemesli, tostarp noziedzīga(-gu) nodarījuma(-u) apraksts un cita attiecīga informācija:

2.   Tā (to) noziedzīgā(-o) nodarījuma(-u) būtība un juridiskā klasifikācija, saistībā ar kuru(-iem) tika izdots konfiskācijas rīkojums, kā arī piemērojamā(-as) tiesību norma(-as):

3.   Vai par noziedzīgo nodarījumu, saistībā ar kuru izdots konfiskācijas rīkojums, izdošanas valstī soda ar brīvības atņemšanu uz vismaz trīs gadiem un vai tas ir iekļauts tālāk izklāstītajā noziedzīgo nodarījumu sarakstā? (atzīmēt attiecīgo variantu). Ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, lūgums tālāk izklāstītajā noziedzīgo nodarījumu sarakstā norādīt numurus (kas atbilst noziedzīgiem nodarījumiem, kā aprakstīts 1. un 2. punktā).

dalība noziedzīgā organizācijā

terorisms

cilvēku tirdzniecība

bērnu seksuāla izmantošana un bērnu pornogrāfija

narkotisku un psihotropu vielu nelikumīga tirdzniecība

ieroču, munīcijas un sprāgstvielu nelikumīga tirdzniecība

korupcija

krāpšana, tostarp krāpšana un citi noziedzīgi nodarījumi, kas skar Savienības finanšu intereses, kuras definētas Direktīvā (ES) 2017/1371 par cīņu pret krāpšanu

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana

naudas, tostarp euro, viltošana

datornoziegumi

noziegumi pret vidi, tostarp apdraudētu dzīvnieku un augu sugu un šķirņu nelikumīga tirdzniecība

nelikumīgas iebraukšanas un uzturēšanās sekmēšana

slepkavība vai smagi miesas bojājumi

cilvēku orgānu un audu nelikumīga tirdzniecība

personu nolaupīšana, nelikumīga brīvības atņemšana vai ķīlnieku sagrābšana

rasisms un ksenofobija

organizēta vai bruņota laupīšana

kultūras priekšmetu, tostarp senlietu un mākslas darbu, nelikumīga tirdzniecība

izkrāpšana

rekets un izspiešana

izstrādājumu viltošana un pirātisms

administratīvu dokumentu viltošana un tirdzniecība

maksāšanas līdzekļu viltošana

hormonu un citu augšanas veicinātāju nelikumīga tirdzniecība

kodolmateriālu vai radioaktīvu materiālu nelikumīga tirdzniecība

zagtu transportlīdzekļu tirdzniecība

izvarošana

ļaunprātīga dedzināšana

noziegumi, kas ir Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā

gaisa kuģu vai kuģu nelikumīga sagrābšana

sabotāža

4.   Cita būtiska informācija (piemēram, saikne starp īpašumu un noziedzīgo nodarījumu):

G IEDAĻA. Ja konfiskācijas apliecība ir nosūtīta vairāk nekā vienai izpildes valstij, sniedziet šādu informāciju:

1.   Konfiskācijas apliecība ir nosūtīta šādai(-ām) citai(-ām) izpildes valstij(-īm) (valsts un iestāde):

2.   Konfiskācijas apliecība ir nosūtīta vairāk nekā vienai izpildes valstij šādu iemeslu dēļ:

Ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz īpašuma konkrētām sastāvdaļām:

Tiek uzskatīts, ka dažādas īpašuma sastāvdaļas, uz kurām attiecas rīkojums, atrodas dažādās izpildes valstīs

Īpašuma konkrētas sastāvdaļas konfiscēšanai ir nepieciešams veikt darbības vairākās izpildes valstīs

Ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz naudas summu:

Attiecīgais īpašums nav iesaldēts saskaņā ar Regulu (ES) 2018/1805

Tā īpašuma aplēstā vērtība, ko var konfiscēt izdošanas valstī un jebkurā izpildes valstī, varētu būt nepietiekama, lai konfiscētu pilnu rīkojumā norādīto summu

Citas īpašas vajadzības:

3.   Aktīvu vērtība (ja zināma) katrā izpildes valstī:

4.   Ja konkrētā(-o) īpašuma sastāvdaļas(-u) konfiskācijai ir nepieciešams veikt darbības vairāk nekā vienā izpildes valstī, izpildes valstī veicamo darbību apraksts:

H IEDAĻA. Process, kas noslēdzas ar konfiskācijas rīkojuma izdošanu

Lūgums norādīt, vai persona, pret kuru ir izdots konfiskācijas rīkojums, ieradās uz tiesas sēdi, kuras noslēgumā izdots ar galīgo notiesāšanu saistītais konfiskācijas rīkojums:

1.

Jā, persona ieradās uz tiesas sēdi.

2.

Nē, persona neieradās uz tiesas sēdi.

3.

Nē, saskaņā ar valsts procesuālajiem noteikumiem tiesas sēdes netika rīkotas.

4.

Ja izdarīta atzīme pie 2. punkta varianta, apliecināt, ka pastāv viens no šādiem apstākļiem:

4.1.a ☐

personai (diena/mēnesis/gads) … tika izsniegta pavēste, un tādējādi attiecīgā persona tika informēta par tās lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu, kuras rezultātā izdots konfiskācijas rīkojums, un tika informēta par to, ka konfiskācijas rīkojumu varētu pieņemt aizmuguriski

VAI

4.1.b ☐

personai pavēste netika izsniegta personīgi, bet attiecīgā persona, izmantojot citus līdzekļus, saņēma oficiālu informāciju par tās lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu, kuras rezultātā izdots konfiskācijas rīkojums, tādā veidā, ka ir nepārprotami konstatēts, ka attiecīgā persona zināja par paredzēto lietas izskatīšanu un bija informēta par to, ka konfiskācijas rīkojumu var pieņemt aizmuguriski

VAI

4.2. ☐

zinādama par paredzēto lietas izskatīšanu, persona bija pilnvarojusi attiecīgās personas vai valsts ieceltu advokātu aizstāvēt viņu lietas izskatīšanā, un minētais advokāts patiešām aizstāvēja attiecīgo personu minētajā lietas izskatīšanā

VAI

4.3.

personai konfiskācijas rīkojums tika izsniegts (diena/mēnesis/gads) …, un persona tika skaidri informēta par tiesībām uz lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību, kurā viņai bija tiesības piedalīties un kurā tika dota iespēja lietu atkārtoti izskatīt pēc būtības, tostarp izvērtēt jaunus pierādījumus, un kuras rezultātā sākotnējais konfiskācijas rīkojums varētu tikt atcelts, un

persona ir tieši norādījusi, ka neapstrīdēja konfiskācijas rīkojumu

VAI

persona attiecīgajos termiņos nav lūgusi lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību

5.

Ja izdarīta atzīme pie 4.1.b, 4.2. vai 4.3. punkta, sniegt informāciju par to, kā tiek ievērots attiecīgais nosacījums: …

I IEDAĻA. Alternatīvi pasākumi, tostarp brīvības atņemšana

1.   Lūgums norādīt, vai izdošanas valsts ļauj izpildes valstij piemērot alternatīvus pasākumus gadījumā, ja pilnībā vai daļēji nav iespējams izpildīt konfiskācijas rīkojumu:

2.   Ja jā, norādīt, kurus pasākumus var piemērot:

Brīvības atņemšana (maksimālais termiņš):

Sabiedrisks darbs (vai kas līdzvērtīgs) (maksimālais termiņš):

Citi pasākumi (apraksts):

J IEDAĻA. Lēmums par īpašuma restitūciju vai kompensāciju cietušajam

1.   Lūgums attiecīgā gadījumā norādīt:

Izdošanas valsts izdevējiestāde vai cita kompetenta iestāde ir pieņēmusi lēmumu par kompensāciju vai restitūciju cietušajam šādas naudas summas apmērā:

Izdošanas valsts izdevējiestāde vai cita kompetenta iestāde ir pieņēmusi lēmumu par šāda īpašuma (kas nav naudas līdzekļi) restitūciju cietušajam:

Izdošanas valstī ir uzsākts process par īpašuma restitūciju vai kompensāciju cietušajam un par tā iznākumu informēs izpildiestādi

2.   Informācija par lēmumu par īpašuma restitūciju vai kompensāciju cietušajam:

Lēmumu pieņēmusī iestāde (oficiālais nosaukums): …

Lēmuma pieņemšanas diena: …

Diena, kad lēmums kļuvis galīgs: …

Lēmuma atsauces numurs (ja zināms): …

Īpašuma, attiecībā uz kuru paredzēts veikt restitūciju, apraksts: …

Cietušā vārds un uzvārds: …

Cietušā adrese: …

Izdevējiestāde tiek informēta tiešas nodošanas cietušajam gadījumā.

K IEDAĻA. Izdevējiestāde

Iestādes nosaukums: …

Kontaktpersonas vārds un uzvārds: …

Ieņemamais amats (dienesta pakāpe/kategorija): …

Lietas Nr.: …

Adrese: …

Tālruņa Nr. (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods): …

Faksa Nr. (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods): …

E-pasts: …

Valodas, kurās ir iespējams sazināties ar izdevējiestādi: …

Ja tā atšķiras no iepriekš norādītās – tās(-o) personas(-u) kontaktinformācija, ar ko sazināties, ja vajadzīga papildinformācija vai lai veiktu praktiskus pasākumus rīkojuma izpildei vai īpašuma nodošanai:

Vārds un uzvārds/dienesta pakāpe/organizācija: …

Adrese: …

E-pasts / tālruņa Nr.: …

Izdevējiestādes un/vai tās pārstāvja paraksts, ar ko apliecina, ka konfiskācijas apliecības saturs ir precīzs un pareizs: …

Vārds un uzvārds: …

Ieņemamais amats (dienesta pakāpe/kategorija): …

Datums: …

Oficiālais zīmogs (ja ir): …

L IEDAĻA. Centrālā iestāde

Ja centrālā iestāde ir atbildīga par konfiskācijas apliecību administratīvo nosūtīšanu un saņemšanu izdošanas valstī, lūgums norādīt:

Centrālās iestādes nosaukums: …

Kontaktpersonas vārds un uzvārds: …

Ieņemamais amats (dienesta pakāpe/kategorija): …

Lietas Nr.: …

Adrese …

Tālruņa Nr. (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods): …

Faksa Nr. (valsts kods) (apgabala/pilsētas kods): …

E-pasta adrese: …

M IEDAĻA. Izdošanas valsts maksājuma informācija

IBAN kods: …

BIC kods: …

Bankas konta turētāja vārds: …

N IEDAĻA. Pievienotie dokumenti

Lūgums norādīt jebkādus apliecībai pievienotos dokumentus:


28.11.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 303/39


EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) 2018/1806

(2018. gada 14. novembris),

ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru valstspiederīgajiem minētā prasība neattiecas

(kodificēta redakcija)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (1),

tā kā:

(1)

Padomes Regula (EK) Nr. 539/2001 (2) ir vairākas reizes būtiski grozīta (3). Skaidrības un praktisku apsvērumu dēļ minētā regula būtu jākodificē.

(2)

Šī regula paredz pilnīgu saskaņošanu attiecībā uz trešām valstīm, uz kuru valstspiederīgajiem attiecas prasība, ka viņiem jābūt vīzai, lai šķērsotu dalībvalstu ārējās robežas (minēta arī kā “vīzas prasība”), kā arī tām trešām valstīm, kuru valstspiederīgie no minētās prasības ir atbrīvoti.

(3)

Trešās valstis, kuru valstspiederīgie piemēro vīzas prasību, un trešās valstis, uz kuru valstspiederīgajiem šī prasība neattiecas, būtu jānosaka, pamatojoties uz rūpīgu dažādu kritēriju novērtējumu katrā atsevišķā gadījumā. Minētā novērtēšana būtu jāveic periodiski, un tās rezultātā varētu izstrādāt leģislatīvo aktu priekšlikumus, lai grozītu šīs regulas I pielikumu, kurā uzskaitītas tās trešās valstis, kuru valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām un šīs regulas II pielikumu, kurā uzskaitītas tās trešās valstis, kuru valstspiederīgie ir atbrīvoti no vīzas prasības, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ja uzturēšanās nav ilgāka par 90 dienām jebkurā 180 dienu laikposmā, neatkarīgi no iespējamības veikt minētajos pielikumos grozījumus saistībā ar konkrētu valsti īpašos apstākļos, piemēram, vīzu režīma atcelšanas procesa rezultātā vai kā galīgas sekas atbrīvojuma no vīzas prasības pagaidu apturēšanai.

(4)

I un II pielikumā ietverto trešo valstu sarakstu saturam būtu jāatbilst un būtu jāturpina atbilst kritērijiem, kas izklāstīti šajā regulā. Norādes uz trešām valstīm, kurās attiecībā uz minētajiem kritērijiem situācija ir mainījusies, būtu jāpārceļ no viena pielikuma uz otru.

(5)

I un II pielikumā būtu jāatspoguļo starptautisko tiesību attīstība, kas ietver izmaiņas dažu valstu vai teritoriālo vienību statusā vai nosaukumā.

(6)

Atbilstīgi Līgumam par Eiropas Ekonomikas zonu (4) vīzas prasība neattiecas uz Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas valstspiederīgajiem, tāpēc minētās valstis nebūtu jāiekļauj sarakstā II pielikumā.

(7)

Tā kā Nolīgums starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu kustību (5) paredz Šveices un dalībvalstu valstspiederīgo brīvu kustību bez vīzām, Šveice nebūtu jāiekļauj sarakstā II pielikumā.

(8)

Attiecībā uz atzītiem bēgļiem un bezvalstniekiem, neskarot saistības, kas izriet no starptautiskiem līgumiem, ko parakstījušas dalībvalstis, un jo īpaši saistības, kas izriet no Strasbūrā 1959. gada 20. aprīlī parakstītā Eiropas Padomes Eiropas līguma par bēgļu vīzu atcelšanu, lēmums par vīzas prasību vai atbrīvojumu ir jāpieņem pēc tās trešās valsts, kur šīs personas dzīvo un kura izdevusi viņu ceļošanas dokumentus. Tomēr, ņemot vērā atšķirības valsts tiesību aktos, kas piemērojami atzītiem bēgļiem un bezvalstniekiem, dalībvalstīm būtu jābūt iespējai noteikt, vai minēto kategoriju personas būtu jāatbrīvo no prasības gadījumā, kad trešā valsts, kur šīs personas dzīvo un kura izdevusi viņu ceļošanas dokumentus, ir trešā valsts, kuras valstspiederīgie ir atbrīvoti no vīzas prasības.

(9)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1931/2006 (6) atbrīvojums no vīzas prasības būtu jānosaka attiecībā uz vietējās pierobežas satiksmes atļaujas turētājiem.

(10)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt atbrīvojumu no vīzas prasības dažiem tādu pasu turētājiem, kuras nav parastās pases.

(11)

Īpašos gadījumos, kad speciāli vīzu noteikumi ir pamatoti, dalībvalstīm būtu jābūt iespējai dažu kategoriju personas atbrīvot no vīzas prasības vai attiecināt minēto prasību uz šīm personām, jo īpaši saskaņā ar starptautiskām tiesībām vai tradīciju.

(12)

Dalībvalstīm būtu jābūt iespējai atbrīvot no vīzas prasības atzītus bēgļus, visus bezvalstniekus – gan tos, uz ko attiecas Apvienoto Nāciju Organizācijas 1954. gada 28. septembra Konvencija par bezvalstnieka statusu, gan tos, uz kuriem tā neattiecas –, kā arī skolēnus, kas piedalās skolēnu ekskursijās, ja minēto kategoriju personas pastāvīgi dzīvo kādā no trešām valstīm, kas ir iekļautas sarakstā šīs regulas II pielikumā.

(13)

Režīmam, kas paredz atbrīvojumus no vīzas prasības, būtu pilnībā jāatspoguļo pašreizējā prakse. Dažas dalībvalstis no vīzas prasības atbrīvo to trešo valstu valstspiederīgos, kas ir iekļautas trešo valstu sarakstā, kuru valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, un kas ir bruņoto spēku personāls, kas ceļo saistībā ar Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) vai programmas “Partnerattiecības mieram” darbību. Juridiskās noteiktības labad minētajiem atbrīvojumiem, kuru pamatā ir starptautiskas saistības ārpus Savienības tiesībām, vajadzētu būt norādītiem šajā regulā.

(14)

Pilnīga vīzu savstarpējība ir mērķis, kuru Savienībai būtu jācenšas sasniegt, rīkojoties proaktīvi attiecībās ar trešām valstīm, tādējādi dodot ieguldījumu Savienības ārējās politikas ticamības un konsekvences uzlabošanā.

(15)

Ir jāparedz Savienības mehānisms, kas ļauj īstenot savstarpības principu gadījumā, kad viena no trešajām valstīm, kas ir iekļauta sarakstā II pielikumā, nolemj vīzas prasību attiecināt uz vienas vai vairāku dalībvalstu valstspiederīgajiem. Minētajam mehānismam būtu jāparedz Savienības reakcija kā solidaritātes akts, ja šāda trešā valsts piemēro vīzas prasību vismaz vienas dalībvalsts valstspiederīgajiem.

(16)

Pēc tam, kad saņemts kādas dalībvalsts paziņojums par to, ka kāda no trešām valstīm, kuras ir iekļautas sarakstā II pielikumā, piemēro vīzas prasību minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem, visām dalībvalstīm būtu jāreaģē kopīgi, tādējādi nodrošinot Savienības reakciju situācijā, kura ietekmē Savienību kopumā un kurā tās valstspiederīgos pakļauj atšķirīgai attieksmei.

(17)

Lai nodrošinātu pienācīgu Eiropas Parlamenta un Padomes iesaisti savstarpības mehānisma piemērošanas otrajā posmā, ņemot vērā atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšanas visiem to trešo valsts valstspiederīgajiem, kuras ir iekļautas sarakstā II pielikumā, ārkārtīgi augsto politisko jutīgumu un tās horizontālo ietekmi uz dalībvalstīm, asociētajām Šengenas valstīm un pašu Savienību, jo īpaši attiecībā uz to ārējām attiecībām un Šengenas zonas vispārējo darbību, būtu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 290. pantu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus attiecībā uz dažiem savstarpības mehānisma elementiem. Piešķirot šādas pilnvaras Komisijai, tiek ņemta vērā vajadzība rīkot politiskas diskusijas par Savienības politiku attiecībā uz vīzām Šengenas zonā. Tas arī atspoguļo vajadzību nodrošināt pietiekamu pārredzamību un juridisko noteiktību, piemērojot savstarpības mehānismu visiem attiecīgās trešās valsts valstspiederīgajiem, jo īpaši veicot atbilstīgu pagaidu grozījumu šīs regulas II pielikumā. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (7). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(18)

Ar šo regulu būtu jāparedz mehānisms, lai uz laiku apturētu atbrīvojumu no vīzas prasības attiecībā uz trešo valsti, kas iekļauta sarakstā II pielikumā (“apturēšanas mehānisms”), kuru piemēro ārkārtas situācijā, kad nepieciešams steidzami reaģēt, lai atrisinātu problēmas, ar ko saskaras vismaz viena dalībvalsts, un ņemot vērā ārkārtas situācijas vispārējo ietekmi uz Savienību kopumā.

(19)

Lai nodrošinātu apturēšanas mehānisma un dažu savstarpības mehānisma noteikumu efektīvu piemērošanu un, jo īpaši, lai varētu atbilstīgi ņemt vērā visus attiecīgos faktorus un šo mehānismu piemērošanas iespējamo ietekmi, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecībā uz to attiecīgās trešās valsts pilsoņu kategoriju noteikšanu, kuriem uz laiku būtu jāaptur atbrīvojums no vīzas prasības saistībā ar savstarpības mehānismu, un atbilstīgu minētās apturēšanas ilgumu, kā arī attiecībā uz apturēšanas mehānismu. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (8). Šādu īstenošanas aktu pieņemšanai būtu jāizmanto pārbaudes procedūra.

(20)

Ir jānovērš un jāapkaro jebkura ļaunprātīga izmantošana, ko rada atbrīvojums no vīzas prasības īstermiņa apmeklējumiem trešās valsts valstspiederīgajiem, ja viņi rada apdraudējumu attiecīgās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai (“ordre public”) un iekšējai drošībai.

(21)

Apturēšanas mehānismam būtu jāparedz iespēja dalībvalstīm paziņot par apstākļiem, kuru rezultātā nepieciešama iespējama apturēšana, un Komisijai aktivizēt apturēšanas mehānismu pēc savas iniciatīvas.

(22)

Jo īpaši apturēšanas mehānisma izmantošana būtu jāatvieglina, paredzot īsus atsauces periodus un termiņus, kas pieļautu ātru procedūru, un apturēšanas iespējamos pamatojumos būtu jāiekļauj samazinātu sadarbību atpakaļuzņemšanas jomā, kā arī būtisku apdraudējuma dalībvalstu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai pieaugumu. Minētajai samazinātajai sadarbībai būtu jāaptver atpakaļuzņemšanas pieteikumu noraidīšanas līmeņa būtisks palielinājums, tostarp tādu, ko dalībvalsts iesniegusi par trešās valsts pilsoņiem, kuri tranzītā šķērsojuši attiecīgo trešo valsti, gadījumos, kad atpakaļuzņemšanas nolīgumā, kas noslēgts starp Savienību vai dalībvalsti un minēto trešo valsti, ir paredzēts šāds atpakaļuzņemšanas pienākums. Komisijai vajadzētu būt arī iespējai aktivizēt apturēšanas mehānismu gadījumā, kad trešā valsts nesadarbojas atpakaļuzņemšanas jomā, jo īpaši gadījumā, kad starp attiecīgo trešo valsti un Savienību ir noslēgts atpakaļuzņemšanas nolīgums.

(23)

Apturēšanas mehānisma nolūkos par būtisku palielinājumu liecina palielinājums, kas pārsniedz 50 % robežlielumu. Par to varētu liecināt arī mazāks palielinājums, ja Komisija uzskatītui, ka tāds ir piemērojams konkrētajā gadījumā, par ko paziņojusi attiecīgā dalībvalsts.

(24)

Apturēšanas mehānisma nolūkos par zemu atzīšanas līmeni liecina tas, ka patvēruma pieteikumu atzīšanas līmenis ir apmēram 3 vai 4 %. Par to varētu liecināt arī augstāks atzīšanas līmenis, ja Komisija uzskatītui, ka tāds ir piemērojams konkrētajā gadījumā, par ko paziņojusi attiecīgā dalībvalsts.

(25)

Ir jānovērš un jāapkaro visi gadījumi, kad ļaunprātīgi izmanto atbrīvojumu no vīzas prasības, kā rezultātā pieaug migrācijas spiediens, kas izriet, piemēram, no nepamatotu patvēruma pieteikumu skaita palielināšanās, un arī tad, ja tas noved pie nepamatotiem pieteikumiem uzturēšanās atļaujas saņemšanai.

(26)

Lai nodrošinātu, ka laika gaitā turpina pildīt konkrētās prasības, kuras tika izmantotas, lai novērtētu, vai atbrīvojums no vīzas prasības, kas piešķirts vīzu režīma liberalizācijas dialoga veiksmīgas noslēgšanas rezultātā, ir atbilstīgs, Komisijai būtu jāpārrauga situācija attiecīgajās trešās valstīs. Komisijai īpaša uzmanība būtu jāpievērš stāvoklim cilvēktiesību jomā attiecīgajās trešās valstīs.

(27)

Komisijai regulāri, vismaz reizi gadā, būtu jāsniedz ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei septiņu gadu laikposmā pēc vīzu režīma liberalizācijas stāšanās spēkā attiecībā uz konkrēto trešo valsti un turpmāk, kad vien Komisija to uzskata par nepieciešamu vai kad Eiropas Parlaments vai Padome to pieprasa.

(28)

Pirms jebkura lēmuma pieņemšanas par trešās valsts pilsoņu atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšanu uz laiku Komisijai būtu jāņem vērā cilvēktiesību stāvoklis minētajā trešā valstī un atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšanas iespējamā ietekme uz minēto stāvokli.

(29)

Atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšanai ar īstenošanas aktu būtu jāaptver attiecīgās trešās valsts pilsoņu konkrētas kategorijas, atsaucoties uz attiecīgajiem ceļošanas dokumentu veidiem un – vajadzības gadījumā – uz papildu kritērijiem, piemēram, personas, kas uz dalībvalstu teritoriju ceļo pirmo reizi. Ar īstenošanas aktu būtu jānosaka to pilsoņu kategorijas, attiecībā uz kurām apturēšana būtu jāpiemēro, ņemot vērā konkrētos apstākļus, par ko informējusi viena vai vairākas dalībvalstis vai ziņojusi Komisija, un proporcionalitātes principu.

(30)

Lai nodrošinātu pienācīgu Eiropas Parlamenta un Padomes iesaisti apturēšanas mehānisma ieviešanā, ņemot vērā to, ka apturēt atbrīvojumu no vīzas prasības visiem trešās valsts pilsoņiem, kas iekļauta sarakstā šīs regulas II pielikumā, ir politiski sensitīvs jautājums, un šīs apturēšanas horizontālo ietekmi uz dalībvalstīm un pašu Savienību, jo īpaši uz to ārējām attiecībām un vispārējo Šengenas zonas darbību, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu, lai attiecībā uz attiecīgo trešo valstu pilsoņiem uz laiku apturētu atbrīvojumu no vīzas prasības. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu. Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(31)

Lai nodrošinātu atklātu vīzu režīma pārvaldību un attiecīgo personu informētību, dalībvalstīm ir pienākums paziņot Komisijai un pārējām dalībvalstīm pasākumus, ko tās pieņem atbilstoši šai regulai. Šo pašu iemeslu dēļ minētā informācija ir arī jāpublicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

(32)

Nosacījumiem, kas reglamentē ieceļošanu dalībvalstu teritorijā vai vīzu izdošanu, nebūtu jāiespaido noteikumi, kas regulē ceļošanas dokumentu derīguma atzīšanu.

(33)

Saskaņā ar proporcionalitātes principu, kas izklāstīts Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā, regula, ar kuru tiek uzskaitītas trešās valstis, kuru valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī tās trešās valstis, kuru valstspiederīgie ir atbrīvoti no šīs prasības, ir ļoti vajadzīgs un piemērots pasākums, lai nodrošinātu kopīgās vīzu politikas efektīvu darbību.

(34)

Šai regulai nebūtu jāskar starptautisku nolīgumu piemērošana, kurus Eiropas Kopiena noslēgusi pirms Regulas (EK) Nr. 539/2001 stāšanās spēkā, kuri rada nepieciešamību atkāpties no kopīgās vīzu politikas, vienlaikus ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūru.

(35)

Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju – saskaņā ar Nolīgumu, kas noslēgts starp Eiropas Savienības Padomi un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par šo valstu asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (9), šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Padomes Lēmuma 1999/437/EK (10) 1. panta B punktā.

(36)

Attiecībā uz Šveici – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (11), šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta B un C punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2008/146/EK (12) 3. pantu.

(37)

Attiecībā uz Lihtenšteinu – saskaņā ar Protokolu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (13), šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta B un C punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2011/350/ES (14) 3. pantu.

(38)

Šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuru īstenošanā Apvienotā Karaliste nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2000/365/EK (15); tādēļ Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Apvienotajai Karalistei šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.

(39)

Šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuru īstenošanā Īrija nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2002/192/EK (16); tādēļ Īrija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Īrijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro,

IR PIEŅĒMUŠAS ŠO REGULU.

1. pants

Šī regula nosaka trešās valstis, kuru valstspiederīgajiem ir jābūt vīzai, un trešās valstis, uz kuru valstspiederīgajiem šī prasība neattiecas, katrā atsevišķā gadījumā izvērtējot vairākus kritērijus, kas inter alia attiecas uz nelikumīgo imigrāciju, sabiedrisko kārtību un drošību, ekonomisko ieguvumu, jo īpaši tūrisma un ārējās tirdzniecības jomā, kā arī uz Savienības ārējām attiecībām ar attiecīgajām trešām valstīm, jo īpaši tajās ņemot vērā arī apsvērumus par cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, kā arī sekas, kas tiks radītas attiecībā uz reģionālo vienotību un savstarpību.

2. pants

Šajā regulā “vīza” ir vīza, kā tā definēta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 810/2009 (17) 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā.

3. pants

1.   I pielikumā uzskaitīto trešo valstu valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzai.

2.   Neskarot prasības, kas izriet no Eiropas Padomes Eiropas Līguma par vīzu atcelšanu bēgļiem, kurš parakstīts Strasbūrā 1959. gada 20. aprīlī, uz atzītiem bēgļiem un bezvalstniekiem attiecas prasība, ka, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, viņiem ir jābūt vīzai, ja trešā valsts, kurā viņi pastāvīgi dzīvo un kura viņiem izdevusi ceļošanas dokumentu, ir kāda no šīs regulas I pielikumā uzskaitītajām trešām valstīm.

4. pants

1.   II pielikumā uzskaitīto trešo valstu valstspiederīgie ir atbrīvoti no 3. panta 1. punktā izklāstītās prasības, ja uzturēšanās nav ilgāka par 90 dienām jebkurā 180 dienu laikposmā.

2.   Tāpat no vīzas prasības atbrīvo šādas personas:

a)

šīs regulas I pielikumā uzskaitīto trešo valstu valstspiederīgos, kuri ir to vietējās pierobežas satiksmes atļauju turētāji, ko dalībvalstis izdevušas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1931/2006, ja minētie turētāji izmanto savas tiesības atbilstīgi vietējās pierobežas satiksmes režīmam;

b)

skolēnus, kas ir šīs regulas I pielikumā uzskaitīto trešo valstu valstspiederīgie, kas pastāvīgi dzīvo dalībvalstī, kura piemēro Padomes Lēmumu 94/795/TI (18), un kas piedalās kādas skolas ekskursijā kā skolēnu grupas dalībnieki attiecīgās skolas skolotāja pavadībā;

c)

atzītus bēgļus, bezvalstniekus un citas personas, kam nav nevienas valsts valstspiederības, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī un kas ir šīs dalībvalsts izdota ceļošanas dokumenta turētāji.

5. pants

Tādu jaunu trešo valstu valstspiederīgajiem, kuras iepriekš bijušas daļa no trešām valstīm, kas uzskaitītas I un II pielikumā, attiecīgi piemēro 3. un 4. pantu līdz brīdim, kad Padome pieņem pretēju lēmumu saskaņā ar procedūru, kas paredzēta attiecīgajā LESD noteikumā.

6. pants

1.   Dalībvalsts var paredzēt izņēmumus no 3. pantā paredzētās vīzas prasības vai no 4. pantā paredzēt atbrīvojuma no vīzas prasības attiecībā uz:

a)

diplomātisko pasu, dienesta/oficiālo pasu vai īpašo pasu turētājiem;

b)

civilā gaisa transporta un jūras transporta apkalpes locekļiem, kad pilda savus amata pienākumus;

c)

civilās jūras transporta apkalpes locekļiem, kad viņi nokāpj krastā, ja viņiem ir jūrnieka personu apliecinoši dokumenti, kas izsniegti saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas 1958. gada 13. maija konvencija Nr. 108 vai 2003. gada 19. jūnija konvencija Nr. 185 vai Starptautiskās Jūrniecības organizācijas 1965. gada 9. aprīļa konvenciju par starptautiskās jūras satiksmes atvieglošanu;

d)

apkalpes locekļiem un ārkārtas vai glābšanas misiju locekļiem katastrofas vai nelaimes gadījumā;

e)

civilām kuģu apkalpēm, kas kuģo starptautiskos iekšējos ūdeņos;

f)

tādu ceļošanas dokumentu turētājiem, ko starptautiskas starpvaldību organizācijas, kurās vismaz viena dalībvalsts ir locekle, vai citi tiesību subjekti, ko attiecīgā dalībvalsts atzīst par starptautisko tiesību subjektiem, izdevušas minēto organizāciju vai tiesību subjektu ierēdņiem.

2.   Dalībvalsts var atbrīvot no 3. pantā paredzētās vīzas prasības:

a)

skolēnus, kas ir kādas I pielikumā uzskaitītās trešās valsts valstspiederīgie, kas pastāvīgi dzīvo kādā no II pielikumā uzskaitītajām trešām valstīm vai arī Šveicē vai Lihtenšteinā un kuri piedalās kādas skolas ekskursijā kā skolēnu grupas dalībnieki attiecīgās skolas skolotāja pavadībā;

b)

atzītus bēgļus un bezvalstniekus, ja trešā valsts, kurā viņi pastāvīgi dzīvo un kura viņiem ir izdevusi ceļošanas dokumentu, ir kāda no II pielikumā uzskaitītajām trešām valstīm;

c)

bruņoto spēku personālu, kas ceļo saistībā ar NATO vai programmu “Partnerattiecības mieram” un kam ir personu un uzdevumu apliecinoši dokumenti, kuri paredzēti 1951. gada 19. jūnija Ziemeļatlantijas līguma dalībvalstu nolīgumā par to bruņoto spēku statusu;

d)

neskarot prasības, kas izriet no Strasbūrā 1959. gada 20. aprīlī parakstītā Eiropas Padomes Eiropas Līguma par vīzu atcelšanu bēgļiem, atzītus bēgļus, bezvalstniekus un citas personas, kam nav nevienas valstspiederības, kas pastāvīgi uzturas Apvienotajā Karalistē vai Īrijā un kas ir tādu ceļošanas dokumentu turētāji, kuri izdoti Apvienotajā Karalistē vai Īrijā un kurus attiecīgā dalībvalsts atzīst.

3.   Dalībvalstis var paredzēt izņēmumus no atbrīvojuma no vīzas prasības, kas paredzēta 4. pantā, attiecībā uz personām, kas savas uzturēšanās laikā veic algotu darbu.

7. pants

Ja kāda no II pielikuma sarakstā uzskaitītajām trešām valstīm vienas vai vairāku dalībvalstu valstspiederīgajiem piemēro vīzas prasību, piemēro šādus noteikumus:

a)

30 dienu laikā pēc tam, kad trešā valsts sākusi īstenot vīzas prasību, attiecīgā dalībvalsts par to rakstiski paziņo Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai.

Minētajā paziņojumā:

i)

precizē vīzas prasības īstenošanas datumu un attiecīgo ceļošanas dokumentu un vīzu veidus;

ii)

iekļauj sīku paskaidrojumu par pagaidu pasākumiem, ko attiecīgā dalībvalsts ir veikusi, lai nodrošinātu bezvīzu ceļošanu uz attiecīgo trešo valsti, un visu attiecīgo informāciju.

Informāciju attiecībā uz minēto paziņojumu Komisija nekavējoties publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, tostarp informāciju par vīzas prasības īstenošanas datumu, kā arī attiecīgo ceļošanas dokumentu un vīzu veidu.

Ja trešā valsts nolemj atcelt vīzas prasību pirms šā punkta pirmajā daļā minētā termiņa beigām, paziņojumu nesniedz vai atsauc un informāciju nepublicē;

b)

tūlīt pēc a) punkta trešajā daļā minētās publicēšanas dienas, un apspriežoties ar attiecīgo dalībvalsti, Komisija ar attiecīgās trešās valsts iestādēm veic pasākumus, jo īpaši politikas, ekonomikas un tirdzniecības jomās, lai atjaunotu vai ieviestu bezvīzu ieceļošanu, un nekavējoties informē Eiropas Parlamentu un Padomi par minētajiem pasākumiem;

c)

ja 90 dienu laikā pēc a) punkta trešajā daļā minētās publicēšanas dienas, un neskatoties uz visiem saskaņā ar b) punktu veiktajiem pasākumiem, trešā valsts nav atcēlusi vīzas prasību, attiecīgā dalībvalsts var pieprasīt Komisijai apturēt atbrīvojumu no vīzas prasības attiecīgās minētās trešās valsts konkrētām valstspiederīgo kategorijām. Ja dalībvalsts izsaka šādu pieprasījumu, tā par to informē Eiropas Parlamentu un Padomi;

d)

Komisija, apsverot turpmākus pasākumus saskaņā ar e), f) vai h) punktu, ņem vērā to, kādi rezultāti ir attiecīgās dalībvalsts veiktajiem pasākumiem, lai panāktu bezvīzu ceļošanu ar attiecīgo trešo valsti, pasākumus, kas veikti saskaņā ar b) punktu, un sekas, ko atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšana rada Savienības un tās dalībvalstu ārējām attiecībām ar attiecīgo trešo valsti;

e)

ja attiecīgā trešā valsts nav atcēlusi vīzas prasību, Komisija vēlākais sešu mēnešu laikā pēc a) punkta trešajā daļā minētās publicēšanas dienas un pēc tam ar intervāliem, kuri nav garāki par sešiem mēnešiem kopējā laikposmā, kas nevar būt ilgāks kā līdz dienai, kad f) punktā minētais deleģētais akts stājas spēkā vai pret to tiek izteikti iebildumi:

i)

pēc attiecīgās dalībvalsts lūguma vai pēc savas iniciatīvas pieņem īstenošanas aktu, ar ko uz laiku līdz sešiem mēnešiem aptur atbrīvojumu no vīzas prasības attiecīgās trešās valsts konkrētām valstspiederīgo kategorijām. Ar minēto īstenošanas aktu nosaka datumu – 90 dienu laikā pēc tā stāšanās spēkā – kad stājas spēkā atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšana, ņemot vērā pieejamos resursus dalībvalstu konsulātos. Pieņemot turpmākus īstenošanas aktus, Komisija var pagarināt minētās apturēšanas laikposmu uz turpmākiem līdz sešus mēnešus ilgiem laikposmiem un var mainīt to attiecīgās trešās valsts valstspiederīgo kategorijas, attiecībā uz kurām atbrīvojums no vīzas prasības ir apturēts.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 11. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru. Neskarot 6. panta piemērošanu, apturēšanas laikposmos visām īstenošanas aktā minētajām attiecīgās trešās valsts valstspiederīgo kategorijām, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, vai

ii)

iesniedz 11. panta 1. punktā minētajai komitejai ziņojumu, kurā izvērtē situāciju un kurā norāda iemeslus, kāpēc tā nolēma neapturēt atbrīvojumu no vīzas prasības, un par to informē Eiropas Parlamentu un Padomi.

Minētajā ziņojumā ņem vērā visus būtiskos faktorus, piemēram, tādus kā minēts d) punktā. Pamatojoties uz minēto ziņojumu, Eiropas Parlaments un Padome var rīkot politisku diskusiju.

f)

ja 24 mēnešu laikā pēc a) punkta trešajā daļā minētās publicēšanas dienas attiecīgā trešā valsts nav atcēlusi vīzas prasību, Komisija saskaņā ar 10. pantu pieņem deleģēto aktu, ar kuru uz laiku aptur atbrīvojumu no vīzas prasības uz 12 mēnešu laikposmu minētās trešās valsts valstspiederīgajiem. Deleģētajā aktā nosaka datumu – 90 dienu laikā no tā stāšanās spēkā – kad stājas atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšana, ņemot vērā pieejamos resursus dalībvalstu konsulātos, un attiecīgi groza II pielikumu. Minēto grozījumu izdara, blakus attiecīgās trešās valsts nosaukumam iekļaujot zemsvītras piezīmi, kurā norāda, ka atbrīvojums no vīzas prasības attiecībā uz minēto trešo valsti ir apturēts, un precizē minētās apturēšanas laikposmu.

No dienas, kad atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšana stājas spēkā attiecībā uz attiecīgās trešās valsts valstspiederīgajiem vai kad pret deleģēto aktu ir izteikts iebildums saskaņā ar 10. panta 7. punktu, beidzas visu saskaņā ar šā panta e) punktu pieņemto īstenošanas aktu darbība attiecība pret minēto trešo valsti. Ja Komisija iesniedz tiesību akta priekšlikumu, kā minēts h) punktā, šā apakšpunkta pirmajā daļā minēto atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšanas laikposmu pagarina par sešiem mēnešiem. Attiecīgi groza minētajā daļā norādīto zemsvītras piezīmi.

Neskarot 6. panta piemērošanu, ar deleģēto aktu tiek noteikts, ka minētās apturēšanas laikā attiecīgās trešās valsts valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzai;

g)

jebkādu turpmāku paziņojumu, ko saskaņā ar a) punktu veic cita dalībvalsts attiecībā uz to pašu trešo valsti laikposmā, kad tiek piemēroti pasākumi, kas pieņemti attiecībā uz minēto trešo valsti saskaņā ar e) vai f) punktu, apvieno ar jau notiekošajām procedūrām, nepagarinot minētajos apakšpunktos noteiktos termiņus vai laikposmus;

h)

ja sešu mēnešu laikā pēc f) punktā minētā deleģētā akta stāšanās spēkā attiecīgā trešā valsts nav atcēlusi vīzas prasību, Komisija var iesniegt tiesību akta priekšlikumu grozīt šo regulu, lai pārceltu atsauci uz trešo valsti no II pielikuma uz I pielikumu;

i)

procedūras, kas minētas e), f) un h) punktā, neietekmē Komisijas tiesības jebkurā laikā iesniegt tiesību akta priekšlikumu grozīt šo regulu, lai pārceltu atsauci uz attiecīgo trešo valsti no II pielikuma uz I pielikumu;

j)

ja attiecīgā trešā valsts atceļ vīzas prasību, attiecīgā dalībvalsts par to nekavējoties paziņo Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai. Komisija paziņojumu nekavējoties publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Jebkura saskaņā ar e) vai f) punktu pieņemta īstenošanas akta vai deleģēta akta darbība attiecībā uz attiecīgo trešo valsti beidzas septiņas dienas pēc šā apakšpunkta pirmajā daļā minētās publicēšanas. Ja attiecīgā trešā valsts ir ieviesusi vīzas prasību divu vai vairāk dalībvalstu valstspiederīgajiem, īstenošanas vai deleģēta akta darbība attiecībā uz minēto trešo valsti beidzas septiņas dienas pēc tam, kad publicēts paziņojums par pēdējo dalībvalsti, kuras valstspiederīgajiem attiecīgā trešā valsts piemēroja vīzas prasību. Beidzoties attiecīgā deleģētā akta darbībai, f) punkta pirmajā daļā minēto zemsvītras piezīmi svītro. Komisija informāciju attiecībā uz minēto darbības beigšanos nekavējoties publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Ja attiecīgā trešā valsts atceļ vīzas prasību un attiecīgā dalībvalsts par to nav paziņojusi saskaņā ar šā apakšpunkta pirmo daļu, Komisija pēc savas iniciatīvas nekavējoties veic minētajā daļā minēto publicēšanu, un tiek piemērota šā punkta otrā daļa.

8. pants

1.   Atkāpjoties no 4. panta, atbrīvojumu no vīzas prasības attiecībā uz kādas II pielikumā uzskaitītas trešās valsts pilsoņiem saskaņā ar šo pantu uz laiku aptur, pamatojoties uz attiecīgiem un objektīviem datiem.

2.   Dalībvalsts var paziņot Komisijai, ja tā divu mēnešu laikposmā salīdzinājumā ar to pašu laikposmu iepriekšējā gadā vai salīdzinājumā ar ar pēdējiem diviem mēnešiem pirms atbrīvojuma no vīzas prasības īstenošanas attiecībā uz kādas II pielikumā uzskaitītas trešās valsts pilsoņiem saskaras ar vienu vai vairākiem šādiem apstākļiem:

a)

ir būtiski palielinājies tādu minētās trešās valsts pilsoņu skaits, kuriem ir atteikta ieceļošana vai par kuriem ir noskaidrots, ka tie bez attiecīgām tiesībām uzturas dalībvalsts teritorijā;

b)

ir būtiski pieaudzis tās minētās trešās valsts pilsoņu patvēruma pieteikumu skaits, kurai ir zems atzīšanas līmenis;

c)

ir samazinājusies sadarbība ar minēto trešo valsti atpakaļuzņemšanas jomā, ko pamato adekvāti dati, jo īpaši tas, ka ir būtiski palielinājies tādu atpakaļuzņemšanas pieteikumu noraidīšanas līmenis, kurus dalībvalsts iesniegusi minētajai trešai valstij attiecībā uz tās pilsoņiem vai, ja atpakaļuzņemšanas nolīgumā, kas noslēgts starp Savienību vai attiecīgo dalībvalsti un minēto trešo valsti, tā ir paredzēts, – attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, kuri tranzītā šķērsojuši minēto trešo valsti;

d)

ir palielinājies risks vai tiešs apdraudējums dalībvalstu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai, jo īpaši būtiski palielinājies tādu smagu noziedzīgu nodarījumu skaits, kuri ir saistīti ar minētās trešās valsts pilsoņiem, un tas tiek pamatots ar objektīvu, konkrētu un attiecīgu informāciju un datiem, ko sniegušas kompetentās iestādes.

Šā punkta pirmajā daļā minētajā paziņojumā norāda iemeslus, kas ir tā pamatā, un iekļauj attiecīgos datus un statistiku, kā arī detalizētu paskaidrojumu par pagaidu pasākumiem, ko attiecīgā dalībvalsts ir veikusi, lai uzlabotu situāciju. Savā paziņojumā attiecīgā dalībvalsts var norādīt attiecīgās trešās valsts pilsoņu kategorijas, uz kurām ir jāattiecina īstenošanas akts saskaņā ar 6. punkta a) apakšpunktu, un, to darot, norāda detalizētu pamatojumu. Komisija par šādu paziņojumu nekavējoties informē Eiropas Parlamentu un Padomi.

3.   Ja Komisijai, ņemot vērā attiecīgus datus, ziņojumus un statistiku, ir konkrēta un ticama informācija, ka apstākļi, kas minēti 2. punkta a), b), c) vai d) apakšpunktā, ir sastopami vienā vai vairākās dalībvalstīs vai ka trešā valsts nesadarbojas atpakaļuzņemšanas jomā – jo īpaši gadījumā, kad starp attiecīgo trešo valsti un Savienību ir noslēgts atpakaļuzņemšanas nolīgums, Komisija par to nekavējoties informē Eiropas Parlamentu un Padomi, sniedzot savu analīzi, un tiek piemēroti 6. punkta noteikumi.

Pirmās daļas nolūkiem, nesadarbošanās atpakaļuzņemšanas jomā var būt situācija, kurā piemēram:

noraida atpakaļuzņemšanas pieteikumus vai tos savlaicīgi neizskata,

savlaicīgi atpakaļuzņemšanas nolīgumā noteiktajos termiņos neizsniedz ceļošanas dokumentus atgriešanās vajadzībām vai atsakās atzīt Eiropas ceļošanas dokumentus, kas izsniegti pēc atpakaļuzņemšanas nolīgumā noteikto termiņu beigām, vai

izbeidz vai aptur atpakaļuzņemšanas nolīgumu.

4.   Komisija pārrauga to, vai tās trešās valstis, kuru pilsoņi ir tikuši atbrīvoti no vīzas prasības, ceļojot uz dalībvalstu teritoriju, jo ir sekmīgi noslēgts vīzu režīma liberalizācijas dialogs starp Savienību un minēto trešo valsti, nepārtraukti izpilda konkrētās prasības, kuras ir balstītas uz 1. pantu un kuras tika izmantotas, lai novērtētu, cik atbilstīga ir piešķirtā vīzu režīma liberalizācija.

Turklāt Komisija regulāri, vismaz reizi gadā, sniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei septiņu gadu laikposmā pēc vīzu režīma liberalizācijas spēkā stāšanās dienas attiecībā uz minēto trešo valsti un turpmāk, kad vien Komisija to uzskata par nepieciešamu, vai pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes pieprasījuma. Ziņojumā koncentrējas uz trešām valstīm, kuras, pēc Komisijas ieskata, pamatojoties uz konkrētu un ticamu informāciju, vairs neizpilda dažas prasības.

6. punktu piemēro, ja Komisijas ziņojumā tiek parādīts, ka viena vai vairākas no konkrētajām prasībām vairs netiek izpildītas attiecībā uz konkrētu trešo valsti.

5.   Komisija pārbauda jebkuru saskaņā ar 2. punktu veikto paziņojumu, ņemot vērā:

a)

to, vai pastāv jebkādi no 2. punktā minētajiem apstākļiem;

b)

to dalībvalstu skaitu, ko skāris kāds no 2. punktā minētajiem apstākļiem;

c)

panta 2. punktā minēto apstākļu vispārīgo ietekmi uz migrācijas situāciju Savienībā, kas izriet no dalībvalstu sniegtajiem vai Komisijai pieejamajiem datiem;

d)

Eiropas robežu un krasta apsardzes, Eiropas Patvēruma atbalsta biroja vai Eiropas Savienības Aģentūras tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropola), vai jebkuras citas šajā regulā reglamentētajās lietās kompetentas Savienības iestādes, struktūras, biroja vai aģentūras vai starptautiskās organizācijas sagatavotos ziņojumus, ja tie ir nepieciešami tādu apstākļu dēļ, kas radušies konkrētajā gadījumā;

e)

informāciju, ko attiecīgā dalībvalsts varētu būt sniegusi paziņojumā attiecībā uz iespējamiem pasākumiem saskaņā ar 6. punkta a) apakšpunktu;

f)

vispārējo sabiedriskās kārtības un iekšējās drošības jautājumu, apspriežoties ar attiecīgo dalībvalsti.

Komisija informē Eiropas Parlamentu un Padomi par tās veiktās pārbaudes rezultātiem.

6.   Ja, pamatojoties uz 3. punktā minēto analīzi, 4. punktā minēto ziņojumu vai 5. punktā minēto pārbaudi, un ņemot vērā sekas, ko atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšana rada Savienības un tās dalībvalstu ārējām attiecībām ar attiecīgo trešo valsti, vienlaikus cieši sadarbojoties ar attiecīgo trešo valsti, lai rastu alternatīvus ilgtermiņa risinājumus, Komisija izlemj, ka nepieciešama rīcība, vai ja vienkāršs dalībvalstu vairākums ir paziņojis Komisijai par to, ka pastāv 2. punkta a), b), c) vai d) apakšpunktā minētie apstākļi, piemēro šādus noteikumus:

a)

Komisija pieņem īstenošanas aktu, ar kuru uz laiku aptur atbrīvojumu no vīzas prasības attiecīgās trešās valsts pilsoņiem uz deviņu mēnešu laikposmu. Apturēšanu piemēro konkrētām attiecīgās trešās valsts pilsoņu kategorijām, atsaucoties uz attiecīgajiem ceļošanas dokumentu veidiem un – vajadzības gadījumā – uz papildu kritērijiem. Lemjot par kategorijām, kurām piemērojama apturēšana, Komisija, pamatojoties uz pieejamo informāciju, iekļauj kategorijas, kas ir pietiekami plašas, lai efektīvi veicinātu 2., 3. un 4. punktā minēto apstākļu novēršanu katrā konkrētajā lietā, vienlaikus ievērojot proporcionalitātes principu. Komisija pieņem īstenošanas aktu viena mēneša laikā:

i)

pēc šā panta 2. punktā minētā paziņojuma saņemšanas;

ii)

pēc tam, kad ir darīta zināma informācija, kas minēta 3. punktā;

iii)

pēc tam, kad ir iesniegts ziņojums, kas minēts 4. punktā; vai

iv)

pēc tam, kad no vienkārša dalībvalstu vairākuma ir saņemts paziņojums par to, ka pastāv 2. punkta a), b), c) vai d) apakšpunktā minētie apstākļi.

Minēto īstenošanas aktu pieņem saskaņā ar 11. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru. Ar to nosaka datumu, kad jāstājas spēkā atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšanai.

Apturēšanas laikposmā Komisija izveido ciešāku dialogu ar attiecīgo trešo valsti, lai novērstu attiecīgos apstākļus;

b)

ja šā panta 2., 3. un 4. punktā minētie apstākļi turpinās, Komisija vēlākais divus mēnešus pirms šā punkta a) apakšpunktā minētā deviņu mēnešu laikposma beigām saskaņā ar 10. pantu pieņem deleģēto aktu, ar kuru uz laiku aptur II pielikuma piemērošanu visiem attiecīgās trešās valsts pilsoņiem uz 18 mēnešu laikposmu. Deleģētais akts stājas spēkā no datuma, kad beidzas šā punkta a) apakšpunktā minētā īstenošanas akta darbības termiņš, un ar to attiecīgi groza II pielikumu. Minēto grozījumu izdara, blakus attiecīgās trešās valsts nosaukumam iekļaujot zemsvītras piezīmi, kurā norāda, ka atbrīvojums no vīzas prasības attiecībā uz minēto trešo valsti ir apturēts, un precizē minētās apturēšanas laikposmu.

Ja Komisija, ievērojot 7. punktu, ir iesniegusi leģislatīvā akta priekšlikumu, deleģētajā aktā paredzēto atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšanas laikposmu pagarina par sešiem mēnešiem. Zemsvītras piezīmi attiecīgi groza.

Neskarot 6. panta piemērošanu, apturēšanas laikposmā attiecīgās trešās valsts pilsoņiem jābūt vīzai, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas.

Dalībvalsts, kura saskaņā ar 6. pantu paredz jaunus atbrīvojumus no vīzas prasības tādas trešās valsts pilsoņu kategorijai, uz kuru attiecas akts, ar ko aptur atbrīvojumu no vīzas prasības, par minētajiem pasākumiem paziņo saskaņā ar 12. pantu.

7.   Pirms saskaņā ar 6. punkta b) apakšpunktu pieņemta deleģētā akta darbības termiņa beigām Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei. Ziņojumam var būt pievienots leģislatīvā akta priekšlikums grozīt šo regulu, lai pārceltu atsauci uz attiecīgo trešo valsti no II pielikuma uz I pielikumu.

8.   Ja Komisija ir iesniegusi leģislatīvā akta priekšlikumu saskaņā ar 7. punktu, tā var pagarināt atbilstīgi šā panta 6. punkta a) apakšpunktam pieņemtā īstenošanas akta darbības laiku par laikposmu, kas nav ilgāks par 12 mēnešiem. Lēmumu pagarināt īstenošanas akta darbības laiku pieņem saskaņā ar 11. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

9. pants

1.   Komisija līdz 2018. gada 10. janvārim iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei, kurā novērtē 7. pantā paredzētā savstarpības mehānisma efektivitāti un, ja nepieciešams, iesniedz leģislatīvā akta priekšlikumu grozīt šo regulu. Eiropas Parlaments un Padome šādu priekšlikumu pieņem saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru.

2.   Komisija līdz 2021. gada 29. martam iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei, kurā novērtē 8. pantā paredzētā apturēšanas mehānisma efektivitāti un, ja nepieciešams, iesniedz leģislatīvā akta priekšlikumu grozīt šo regulu. Eiropas Parlaments un Padome šādu priekšlikumu pieņem saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru.

10. pants

1.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Pilnvaras pieņemt 7. panta f) punktā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no 2014. gada 9. janvāra. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.   Pilnvaras pieņemt 8. panta 6. punkta b) apakšpunktā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no 2017. gada 28. marta. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

4.   Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 7. panta f) punktā un 8. panta 6. punkta b) apakšpunktā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā minēto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

5.   Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, kurus katra dalībvalsts iecēlusi saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

6.   Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

7.   Saskaņā ar 7. panta f) punktu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja četros mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu lēmumu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

8.   Saskaņā ar 8. panta 6. punkta b) apakšpunktu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu lēmumu neizteikt iebildumus.

11. pants

1.   Komisijai palīdz komiteja. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

3.   Ja komiteja nesniedz atzinumu, Komisija nepieņem īstenošanas akta projektu, un piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. panta 4. punkta trešo daļu.

12. pants

1.   Dalībvalstis paziņo pārējām dalībvalstīm un Komisijai pasākumus, ko tās veic atbilstoši 6. pantam, piecu darbdienu laikā pēc minēto pasākumu pieņemšanas.

2.   Komisija publicē atbilstoši 1. punktam paziņotos pasākumus Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, lai informētu.

13. pants

Šī regula neietekmē dalībvalstu kompetenci attiecībā uz valstu un teritoriālu vienību, kā arī uz to iestāžu izdotu pasu, ceļošanas un personu apliecinošu dokumentu atzīšanu.

14. pants

Regulu (EK) Nr. 539/2001 atceļ.

Atsauces uz atcelto regulu uzskata par atsaucēm uz šo regulu un lasa saskaņā ar atbilstības tabulu, kas iekļauta IV pielikumā.

15. pants

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama dalībvalstīs saskaņā ar Līgumiem.

Strasbūrā, 2018. gada 14. novembrī

Eiropas Parlamenta vārdā –

priekšsēdētājs

A. TAJANI

Padomes vārdā –

priekšsēdētāja

K. EDTSTADLER


(1)  Eiropas Parlamenta 2018. gada 2. oktobra nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2018. gada 6. novembra lēmums.

(2)  Padomes Regula (EK) Nr. 539/2001 (2001. gada 15. marts), ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (OV L 81, 21.3.2001., 1. lpp.).

(3)  Skatīt III pielikumu.

(4)  OV L 1, 3.1.1994., 3. lpp.

(5)  OV L 114, 30.4.2002., 6. lpp.

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1931/2006 (2006. gada 20. decembris), ar ko nosaka vietējās pierobežas satiksmes noteikumus pie dalībvalstu ārējām sauszemes robežām un ar ko groza Šengenas Konvencijas noteikumus (OV L 405, 30.12.2006., 1. lpp.).

(7)  OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.

(8)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).

(9)  OV L 176, 10.7.1999., 36. lpp.

(10)  Padomes Lēmums 1999/437/EK (1999. gada 17. maijs) par dažiem pasākumiem, lai piemērotu Eiropas Savienības Padomes, Islandes Republikas un Norvēģijas Karalistes Nolīgumu par abu minēto valstu iesaistīšanos Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un izstrādē (OV L 176, 10.7.1999., 31. lpp.).

(11)  OV L 53, 27.2.2008., 52. lpp.

(12)  Padomes Lēmums 2008/146/EK (2008. gada 28. janvāris) par to, lai Eiropas Kopienas vārdā noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (OV L 53, 27.2.2008., 1. lpp.).

(13)  OV L 160, 18.6.2011., 21. lpp.

(14)  Padomes Lēmums 2011/350/ES (2011. gada 7. marts) par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Protokolu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā saistībā ar kontroles atcelšanu pie iekšējām robežām un personu pārvietošanos (OV L 160, 18.6.2011., 19. lpp.).

(15)  Padomes Lēmums 2000/365/EK (2000. gada 29. maijs) par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (OV L 131, 1.6.2000., 43. lpp.).

(16)  Padomes Lēmums 2002/192/EK (2002. gada 28. februāris) par Īrijas lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (OV L 64, 7.3.2002., 20. lpp.).

(17)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 810/2009 (2009. gada 13. jūlijs), ar ko izveido Kopienas Vīzu kodeksu (Vīzu kodekss) (OV L 243, 15.9.2009., 1. lpp.).

(18)  Padomes Lēmums 94/795/TI (1994. gada 30. novembris) par kopīgu rīcību, ko Padome, pamatojoties uz K3. panta 2. punkta b) apakšpunktu Līgumā par Eiropas Savienību, pieņēmusi attiecībā uz ceļošanas iespējām skolēniem no trešām valstīm, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV L 327, 19.12.1994., 1. lpp.).


I PIELIKUMS

TREŠO VALSTU SARAKSTS, KURU VALSTSPIEDERĪGAJIEM, ŠĶĒRSOJOT DALĪBVALSTU ĀRĒJĀS ROBEŽAS, IR JĀBŪT VĪZĀM

1.   VALSTIS

Afganistāna

Armēnija

Angola

Azerbaidžāna

Bangladeša

Burkinafaso

Bahreina

Burundi

Benina

Bolīvija

Butāna

Botsvāna

Baltkrievija

Beliza

Kongo Demokrātiskā Republika

Centrālāfrikas Republika

Kongo

Kotdivuāra

Kamerūna

Ķīna

Kuba

Kaboverde

Džibutija

Dominikānas Republika

Alžīrija

Ekvadora

Ēģipte

Eritreja

Svatini

Etiopija

Fidži

Gabona

Gana

Gambija

Gvineja

Ekvatoriālā Gvineja

Gvineja-Bisava

Gviāna

Haiti

Indonēzija

Indija

Irāka

Irāna

Jamaika

Jordānija

Kenija

Kirgizstāna

Kambodža

Komoru salas

Ziemeļkoreja

Kuveita

Kazahstāna

Laosa

Libāna

Šrilanka

Libērija

Lesoto

Lībija

Maroka

Madagaskara

Mali

Mjanma/Birma

Mongolija

Mauritānija

Maldīvija

Malāvija

Mozambika

Namībija

Nigēra

Nigērija

Nepāla

Omāna

Papua-Jaungvineja

Filipīnas

Pakistāna

Katara

Krievija

Ruanda

Saūda Arābija

Sudāna

Sjerraleone

Senegāla

Somālija

Surinama

Dienvidsudāna

Santome un Prinsipi

Sīrija

Čada

Togo

Taizeme

Tadžikistāna

Turkmenistāna

Tunisija

Turcija

Tanzānija

Uganda

Uzbekistāna

Vjetnama

Jemena

Dienvidāfrika

Zambija

Zimbabve

2.   ADMINISTRATĪVI TERITORIĀLAS VIENĪBAS, KO VISMAZ VIENA DALĪBVALSTS NEATZĪST PAR VALSTĪM

Kosova, kā tā definēta Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes 1999. gada 10. jūnija Rezolūcijā 1244

Palestīnas pašpārvalde


II PIELIKUMS

TREŠO VALSTU SARAKSTS, KURU VALSTSPIEDERĪGIE IR ATBRĪVOTI NO VĪZAS PRASĪBAS, ŠĶĒRSOJOT DALĪBVALSTU ĀRĒJĀS ROBEŽAS, JA UZTURĒŠANĀS NAV ILGĀKA PAR 90 DIENĀM JEBKURĀ 180 DIENU LAIKPOSMĀ

1.   VALSTIS

Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika (1)

Andora

Apvienotie Arābu Emirāti (2)

Antigva un Barbuda

Albānija (1)

Argentīna

Austrālija

Bosnija un Hercegovina (1)

Barbadosa

Bruneja

Brazīlija

Bahamu salas

Kanāda

Čīle

Kolumbija

Kostarika

Dominika (2)

Mikronēzija (2)

Grenāda (2)

Gruzija (3)

Gvatemala

Hondurasa

Izraēla

Japāna

Kiribati (2)

Sentkitsa un Nevisa

Dienvidkoreja

Sentlūsija (2)

Monako

Moldova (4)

Melnkalne (5)

Māršala salas (6)

Maurīcija

Meksika

Malaizija

Nikaragva

Nauru (6)

Jaunzēlande

Panama

Peru (6)

Palau (6)

Paragvaja

Serbija (izņemot īpašās Koordinācijas direkcijas (serbu valodā Koordinaciona uprava) izdoto Serbijas pasu turētājus) (5)

Zālamana salas

Seišelas

Singapūra

Sanmarīno

Salvadora

Austrumtimora (6)

Tonga (6)

Trinidāda un Tobāgo

Tuvalu (6)

Ukraina (7)

ASV

Urugvaja

Svētais Krēsls

Sentvinsenta un Grenadīnas (6)

Venecuēla

Vanuatu (6)

Samoa

2.   ĶĪNAS TAUTAS REPUBLIKAS ĪPAŠĀS PĀRVALDES APGABALI

Honkongas īpašās pārvaldes apgabals (8)

Makao īpašās pārvaldes apgabals (9)

3.   LIELBRITĀNIJAS PILSOŅI, KAS NAV LIELBRITĀNIJAS UN ZIEMEĻĪRIJAS APVIENOTĀS KARALISTES VALSTSPIEDERĪGIE SASKAŅĀ AR SAVIENĪBAS TIESĪBĀM

Lielbritānijas valstspiederīgie (Overseas)

Lielbritānijas aizjūras teritoriju pilsoņi (BOTC -British overseas territories citizens)

Lielbritānijas aizjūras pilsoņi (BOC -British overseas citizens)

Lielbritānijas aizsargātās personas (BPP -British protected persons)

Lielbritānijas pavalstnieki (BS -British subjects)

4.   ADMINISTRATĪVI TERITORIĀLAS VIENĪBAS, KO VISMAZ VIENA DALĪBVALSTS NEATZĪST PAR VALSTĪM

Taivāna (10)


(1)  Šo atbrīvojumu no vīzas prasības piemēro vienīgi biometrisko pasu turētājiem.

(2)  Atbrīvojumu no vīzas prasības piemēro no dienas, kad stājas spēkā ar Eiropas Savienību noslēgts nolīgums par atbrīvojumu no vīzas prasības.

(3)  Vīzu režīma atcelšana attiecas tikai uz to biometrisko pasu turētājiem, kuras Gruzija izdevusi saskaņā ar Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) standartiem.

(4)  Vīzu režīma atcelšana attiecas tikai uz to biometrisko pasu turētājiem, kuras Moldova izdevusi saskaņā ar Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) standartiem.

(5)  Šo atbrīvojumu no vīzas prasības piemēro vienīgi biometrisko pasu turētājiem.

(6)  Atbrīvojumu no vīzas prasības piemēro no dienas, kad stājas spēkā ar Eiropas Savienību noslēgts nolīgums par atbrīvojumu no vīzas prasības.

(7)  Vīzu režīma atcelšana attiecas tikai uz to biometrisko pasu turētājiem, kuras Ukraina izdevusi saskaņā ar Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) standartiem.

(8)  Atbrīvojumu no vīzas prasības piemēro vienīgi Honkongas īpašās pārvaldes apgabala pases turētājiem.

(9)  Atbrīvojumu no vīzas prasības piemēro vienīgi Região Administrativa Especial de Macau pases turētājiem.

(10)  Atbrīvojums no vīzas prasības piemērojams vienīgi tādu Taivānas izsniegto pasu turētājiem, kurās norādīts personas apliecības numurs.


III PIELIKUMS

ATCELTĀ REGULA AR SEKOJOŠO GROZĪJUMU SARAKSTU

Padomes Regula (EK) Nr. 539/2001

(OV L 81, 21.3.2001., 1. lpp.)

 

Padomes Regula (EK) Nr. 2414/2001

(OV L 327, 12.12.2001., 1. lpp.)

 

Padomes Regula (EK) Nr. 453/2003

(OV L 69, 13.3.2003., 10. lpp.)

 

2003. gada Pievienošanās akta II pielikuma 18. punkts B apakšpunkts

 

Padomes Regula (EK) Nr. 851/2005

(OV L 141, 4.6.2005., 3. lpp.)

 

Padomes Regula (EK) Nr. 1791/2006

(OV L 363, 20.12.2006., 1. lpp.)

Tikai 1. panta 1. punkta vienpadsmitais ievilkums attiecībā uz Regulu (EK) Nr. 539/2001 un pielikuma 11.B punkta 3. apakšpunkts

Padomes Regula (EK) Nr. 1932/2006

(OV L 405, 30.12.2006., 23. lpp.)

 

Padomes Regula (EK) Nr. 1244/2009

(OV L 336, 18.12.2009., 1. lpp.)

 

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1091/2010

(OV L 329, 14.12.2010., 1. lpp.)

 

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1211/2010

(OV L 339, 22.12.2010., 6. lpp.)

 

Padomes Regula (ES) Nr. 517/2013

(OV L 158, 10.6.2013., 1. lpp.)

Tikai 1. panta 1. punkta k) apakšpunkta ceturtais ievilkums un pielikuma 13.B punkta 2. apakšpunkts

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 610/2013

(OV L 182, 29.6.2013., 1. lpp.)

Tikai 4. pants

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1289/2013

(OV L 347, 20.12.2013., 74. lpp.)

 

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 259/2014

(OV L 105, 8.4.2014., 9. lpp.)

 

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 509/2014

(OV L 149, 20.5.2014., 67. lpp.)

 

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/371

(OV L 61, 8.3.2017., 1. lpp.)

 

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/372

(OV L 61, 8.3.2017., 7. lpp.)

 

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/850

(OV L 133, 22.5.2017., 1. lpp.)

 


IV PIELIKUMS

ATBILSTĪBAS TABULA

Regula (EK) Nr. 539/2001

Šī regula

1. pants

1. pants

1. panta 1. punkta pirmā daļa

3. panta 1. punkts

1. panta 1. punkta otrā daļa

3. panta 2. punkts

1. panta 2. punkta pirmā daļa

4. panta 1. punkts

1. panta 2. punkta otrās daļas ievadfrāze

4. panta 2. punkta ievadfrāze

1. panta 2. punkta otrās daļas pirmais ievilkums

4. panta 2. punkta a) apakšpunkts

1. panta 2. punkta otrās daļas otrais ievilkums

4. panta 2. punkta b) apakšpunkts

1. panta 2. punkta otrās daļas trešais ievilkums

4. panta 2. punkta c) apakšpunkts

1. panta 3. punkts

5. pants

1. panta 4. punkts

7. pants

1.a panta 1. un 2. punkts

8. panta 1. un 2. punkts

1.a panta 2.a punkts

8. panta 3. punkts

1.a panta 2.b punkts

8. panta 4. punkts

1.a panta 3. punkts

8. panta 5. punkts

1.a panta 4. punkts

8. panta 6. punkts

1.a panta 5. punkts

8. panta 7. punkts

1.a panta 6. punkts

8. panta 8. punkts

1.b pants

9. panta 1. punkts

1.c pants

9. pants 2. punkts

2. pants

2. pants

4. pants

6. pants

4.a pants

11. pants

4.b panta 1. un 2. punkts

10. panta 1. un 2. punkts

4.b panta 2.a. punkts

10. panta 3. punkts

4.b panta 3. punkts

10. panta 4. punkts

4.b panta 3.a punkts

10. panta 5. punkts

4.b panta 4. punkts

10. panta 6. punkts

4.b panta 5. punkts

10. panta 7. punkts

4.b panta 6. punkts

10. panta 8. punkts

5. pants

12. pants

6. pants

13. pants

7. pants

14. pants

8. pants

15. pants

I pielikums

I pielikums

II pielikums

II pielikums

III pielikums

IV pielikums


28.11.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 303/59


EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) 2018/1807

(2018. gada 14. novembris)

par satvaru nepersondatu brīvai apritei Eiropas Savienībā

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (2),

tā kā:

(1)

Ekonomikas digitalizācija kļūst aizvien straujāka. Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas vairs nav specifiska nozare, bet gan pamats visām mūsdienu inovatīvajām ekonomikas sistēmām un sabiedrībai. Šo sistēmu centrā ir elektroniskie dati, un, tos analizējot vai kombinējot ar pakalpojumiem un produktiem, tie var radīt lielu vērtību. Tajā pašā laikā datu ekonomikas straujā attīstība un jaunās tehnoloģijas, piemēram, mākslīgais intelekts, ar lietu internetu saistītie produkti un pakalpojumi, autonomas sistēmas un 5G, rada jaunas juridiskas problēmas saistībā ar piekļuvi datiem un to atkalizmantošanu, atbildību, ētiku un solidaritāti. Būtu jāpievēršas jautājumam par atbildību, jo īpaši ar pašregulējošu kodeksu un cita veida labākās prakses ieviešanas palīdzību, ņemot vērā ieteikumus un lēmumus, kas tiek pieņemti, un darbības, kas tiek veiktas bez cilvēka iejaukšanās visā datu apstrādes vērtības veidošanās ķēdē. Šā darba procesā varētu arī iekļaut atbilstošus mehānismus atbildības noteikšanai, atbildības nodošanai starp dienestiem, kas savstarpēji sadarbojas, apdrošināšanai un revīzijai.

(2)

Datu vērtības veidošanās ķēdes balstās uz dažādām ar datiem veiktām darbībām: datu radīšanu un vākšanu, datu apkopošanu un organizēšanu, datu apstrādi, datu analīzi, tirgvedību un izplatīšanu, datu izmantošanu un atkalizmantošanu. Ikvienas datu vērtības veidošanās ķēdes svarīgs elements ir efektīva un lietderīga datu apstrāde. Tomēr efektīvu un lietderīgu datu apstrādi un datu ekonomikas attīstību Savienībā jo īpaši kavē divu veidu šķēršļi datu mobilitātei un iekšējam tirgum: dalībvalstu iestāžu ieviestās datu teritoriālas ierobežošanas prasības un tāda prakse kā piesaiste pārdevējam privātajā sektorā.

(3)

Saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) uz datu apstrādes pakalpojumiem attiecas brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība. Taču minēto pakalpojumu sniegšanu traucē un reizēm pat liedz atsevišķas valsts, reģionālās vai vietējās prasības, ka datiem ir jāatrodas konkrētā teritorijā.

(4)

Šādus šķēršļus datu apstrādes pakalpojumu brīvai apritei un pakalpojumu sniedzēju tiesībām veikt uzņēmējdarbību rada dalībvalstu tiesību aktos ietvertās prasības, lai dati apstrādes vajadzībām atrastos konkrētā ģeogrāfiskā apgabalā vai teritorijā. Tāda pati ietekme ir citiem noteikumiem vai administratīvai praksei, kas paredz īpašas prasības, kuras apgrūtina datu apstrādi ārpus noteikta ģeogrāfiskā apgabala vai teritorijas Savienībā, piemēram, prasība izmantot konkrētā dalībvalstī sertificētus vai apstiprinātus tehnoloģiskos līdzekļus. Turklāt tirgus dalībniekiem un publiskajam sektoram pieejamās izvēles iespējas datu apstrādes vietas ziņā ierobežo arī juridiskā nenoteiktība par pamatotu un nepamatotu datu teritoriālu ierobežošanas prasību apmēru. Šī regula nekādā ziņā neierobežo uzņēmumu brīvību slēgt līgumus, kuros tiek precizēta vieta, kur datiem ir jāatrodas. Šī regula ir paredzēta tikai tam, lai aizsargātu minēto brīvību, nodrošinot, ka vieta, kurā vienojas turēt datus, var būt jebkur Savienības teritorijā.

(5)

Tajā pašā laikā datu mobilitāti Savienībā kavē arī privāta rakstura ierobežojumi: juridiskas, līgumiskas un tehniskas problēmas, kas datu apstrādes pakalpojumu lietotājiem apgrūtina vai liedz savus datus pārnest no viena pakalpojumu sniedzēja pie cita vai atpakaļ uz savām informācijas tehnoloģiju (IT) sistēmām, jo īpaši tad, kad beidzas to līgums ar kādu pakalpojumu sniedzēju.

(6)

Minēto šķēršļu kombinācija ir izraisījusi konkurences trūkumu starp mākoņpakalpojumu sniedzējiem Savienībā, dažādas problēmas, kas saistītas ar grūtībām mainīt pakalpojumu sniedzēju, un nopietnu datu mobilitātes trūkumu. Tāpat arī datu teritoriālas ierobežošanas politika ir mazinājusi pētniecības un izstrādes uzņēmumu spēju atvieglot sadarbību starp uzņēmumiem, augstskolām un citām pētniecības organizācijām nolūkā veicināt inovāciju.

(7)

Juridiskās noteiktības labad un ņemot vērā nepieciešamību Savienībā nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, svarīgs iekšējā tirgus darbības elements ir visiem tirgus dalībniekiem vienots noteikumu kopums. Lai likvidētu šķēršļus tirdzniecībai un konkurences izkropļojumus, ko rada atšķirības starp valstu tiesību aktiem, un novērstu iespējamu tirdzniecības šķēršļu un būtisku konkurences izkropļojumu rašanos nākotnē, būtu jāpieņem visās dalībvalstīs piemērojami vienoti noteikumi.

(8)

Šī regula neskar tiesisko regulējumu attiecībā uz fizisku personu aizsardzību saistībā ar persondatu apstrādi, kā arī attiecībā uz privātās dzīves neaizskaramību un persondatu aizsardzību elektroniskajos sakaros un jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (3) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/680 (4) un 2002/58/EK (5).

(9)

Būtiski nepersondatu avoti ir lietu internets, mākslīgais intelekts un mašīnmācīšanās – parādības, kas vēršas plašumā –, piemēram, kad tie tiek izmantoti automatizētos rūpnieciskās ražošanas procesos. Konkrēti nepersondatu piemēri ir apkopotas un anonimizētas datu kopas, ko izmanto lielo datu analīzei, dati par precīzo lauksaimniecību, kuri var palīdzēt uzraudzīt un optimizēt pesticīdu un ūdens izmantošanu, un dati par vajadzībām, kas saistītas ar rūpniecības iekārtu uzturēšanu. Ja tehnoloģiskā attīstība dod iespēju anonimizētus datus pārveidot par persondatiem, šādi dati uzskatāmi par persondatiem un attiecīgi ir piemērojama Regula (ES) 2016/679.

(10)

Saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679 dalībvalstis nedrīkst nedz ierobežot, nedz aizliegt brīvu persondatu apriti Savienībā tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar fizisku personu aizsardzību attiecībā uz persondatu apstrādi. Šī regula paredz tādu pašu brīvas aprites principu Savienībā arī attiecībā uz nepersondatiem, izņemot gadījumus, kad šāds ierobežojums vai aizliegums ir pamatots sabiedriskās drošības apsvērumu dēļ. Regula (ES) 2016/679 un šī regula paredz saskaņotu noteikumu kopumu, ar kuriem nodrošina dažāda veida datu brīvu apriti. Turklāt šī regula neuzliek pienākumu šo dažādo veidu datus glabāt atsevišķi.

(11)

Lai izveidotu satvaru nepersondatu brīvai plūsmai Savienībā un pamatus datu ekonomikas attīstībai un Savienības rūpniecības konkurētspējas uzlabošanai, nepieciešams noteikt skaidru, visaptverošu un paredzamu tiesisko regulējumu datu, kas nav persondati, apstrādei iekšējā tirgū. Uz principiem balstītai pieejai, kas paredz sadarbību starp dalībvalstīm un pašregulāciju, būtu jānodrošina, ka šis satvars ir pietiekami elastīgs, lai ņemtu vērā jaunās lietotāju, pakalpojumu sniedzēju un valsts iestāžu vajadzības Savienībā. Lai izvairītos no iespējamas pārklāšanās ar pastāvošajiem mehānismiem, tādējādi novēršot lielāku slogu gan dalībvalstīm, gan uzņēmumiem, nebūtu jānosaka detalizēti tehniskie noteikumi.

(12)

Šai regulai nebūtu jāskar datu apstrāde, ja to veic kā daļu no darbības, kas neietilpst Savienības tiesību aktu piemērošanas jomā. Jo īpaši būtu jāatgādina, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 4. pantu valsts drošība ir vienīgi katras dalībvalsts atbildībā.

(13)

Brīvai datu plūsmai Savienībā būs svarīga loma datu virzītas izaugsmes un inovācijas nodrošināšanā. Tāpat kā uzņēmumi un patērētāji arī dalībvalstu publiskās iestādes un publisko tiesību subjekti var gūt labumu no lielākas no datiem atkarīgu pakalpojumu sniedzēju izvēles brīvības, konkurētspējīgākām cenām un efektīvākas pakalpojumu sniegšanas iedzīvotājiem. Ņemot vērā lielos datu apjomus, ar ko rīkojas publiskās iestādes un publisko tiesību subjekti, ir ļoti svarīgi, lai tie rādītu piemēru, izmantojot datu apstrādes pakalpojumus, un atturētos no ierobežojumiem datu teritoriālas ierobežošanas jomā, kad tie izmanto datu apstrādes pakalpojumus. Tādēļ šīs regulas piemērošanas jomā būtu jāiekļauj publiskās iestādes un publisko tiesību subjekti. No iepriekš minētā izriet, ka šajā regulā paredzētais brīvas nepersondatu plūsmas princips būtu arī jāpiemēro vispārējai un konsekventai administratīvajai praksei un citām datu teritoriālas ierobežošanas prasībām publiskā iepirkuma jomā, neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/24/ES (6).

(14)

Tāpat kā Direktīva 2014/24/ES šī regula neskar normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz dalībvalstu iekšējo organizāciju un ar ko publiskām iestādēm un publisko tiesību subjektiem piešķir pilnvaras un pienākumus datu apstrādes jomā bez līgumā noteikta privāto tiesību subjektu atalgojuma, kā arī tādus dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kuros paredzēta minēto pilnvaru un pienākumu īstenošana. Lai gan publiskās iestādes un publisko tiesību subjekti tiek mudināti apsvērt ekonomiskos un citus ieguvumus, ko sniedz ārpakalpojumu sniedzēju nolīgšana, tiem varētu būt pamatoti iemesli izvēlēties pakalpojumus nodrošināt pašiem vai izraudzīties to sniedzēju no sava vidus. Līdz ar to nekas šajā regulā dalībvalstīm neuzliek par pienākumu slēgt līgumus par ārpakalpojumiem vai izmantot ārpakalpojumu sniedzējus tādu pakalpojumu sniegšanai, kurus tās vēlas sniegt pašas vai organizēt to sniegšanu, izmantojot līdzekļus, kas nav publiskā iepirkuma līgumi.

(15)

Šī regula būtu jāpiemēro fiziskām vai juridiskām personām, kas sniedz datu apstrādes pakalpojumus lietotājiem, kuriem Savienībā ir pastāvīga dzīvesvieta vai reģistrācijas vieta, tostarp personām, kuras Savienībā sniedz datu apstrādes pakalpojumus, lai gan tām tajā nav reģistrācijas vietas. Tādēļ šo regulu nevajadzētu attiecināt uz datu apstrādes pakalpojumiem, kas notiek ārpus Savienības, un datu teritoriālas ierobežošanas prasībām, kuras piemēro šādiem datiem.

(16)

Šī regula neparedz noteikumus par komerclietās piemērojamu tiesību aktu noteikšanu, un tāpēc tā neskar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 593/2008 (7). Jo īpaši – ciktāl līgumam piemērojamie tiesību akti nav izraudzīti saskaņā ar minēto regulu – pakalpojumu sniegšanas līgumu principā reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā pakalpojumu sniedzējam ir parastā rezidences vieta.

(17)

Šī regula būtu jāpiemēro datu apstrādei visplašākā nozīmē, aptverot visu veidu IT sistēmu izmantošanu neatkarīgi no tā, vai tās atrodas lietotāja telpās, vai ir uzticētas pakalpojumu sniedzējam. Tai būtu jāaptver dažādas intensitātes pakāpes datu apstrāde – no datu glabāšanas (infrastruktūra kā pakalpojums (IaaS)) līdz datu apstrādei platformās (platforma kā pakalpojums (PaaS)) vai lietotnēs (programmatūra kā pakalpojums (SaaS)).

(18)

Datu teritoriālas ierobežošanas prasības ir nepārprotams šķērslis brīvai datu apstrādes pakalpojumu sniegšanai Savienības teritorijā, kā arī iekšējā tirgus darbībai. Šīs prasības pēc būtības būtu jāaizliedz, ja vien tās nav pamatotas ar sabiedriskās drošības apsvērumiem, kā noteikts Savienības tiesību aktos, jo īpaši LESD 52. panta nozīmē, un ja vien tās neatbilst LES 5. pantā noteiktajam proporcionalitātes principam. Lai īstenotu principu, kas paredz nepersondatu brīvu plūsmu pāri robežām, nodrošinātu spēkā esošo datu teritoriālas ierobežošanas prasību ātru atcelšanu un dotu iespēju operatīvu iemeslu dēļ datus apstrādāt dažādās vietās Savienības teritorijā un tā kā šī regula paredz pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt datu pieejamību regulatīvas kontroles veikšanai, būtu jāparedz, ka dalībvalstis datu teritoriālas ierobežošanas prasības var pamatot tikai ar sabiedriskās drošības apsvērumiem.

(19)

Sabiedriskās drošības jēdziens LESD 52. panta nozīmē un atbilstoši Tiesas interpretācijai aptver gan dalībvalsts iekšējo, gan ārējo drošību, kā arī sabiedrības drošības jautājumus, jo īpaši, lai varētu sekmēt noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu, atklāšanu un saukšanu pie atbildības par tiem. Tas saprotams tā, ka pastāv reāli un pietiekami nopietni draudi, kas skar sabiedrības pamatintereses, piemēram, institūciju darbību, svarīgu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu un iedzīvotāju izdzīvošanu, kā arī risks, ka var nopietni tikt apdraudētas ārējās attiecības vai mierīga nāciju līdzāspastāvēšana, vai militāro interešu apdraudējums. Saskaņā ar proporcionalitātes principu datu teritoriālas ierobežošanas prasībām, kuru pamatojums ir sabiedriskās drošības apsvērumi, vajadzētu būt piemērotām izvirzītā mērķa sasniegšanai, un ar tām nevajadzētu pārsniegt to, kas ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai.

(20)

Lai nodrošinātu, ka tiek efektīvi piemērots princips, kas paredz nepersondatu brīvu plūsmu pāri robežām, un novērstu to, ka rodas jauni šķēršļi vienmērīgai iekšējā tirgus darbībai, dalībvalstīm būtu nekavējoties jāpaziņo Komisijai par ikvienu akta projektu, kas ievieš jaunu datu teritoriālas ierobežošanas prasību vai ar ko groza kādu spēkā esošu datu teritoriālas ierobežošanas prasību. Minētie aktu projekti būtu jāiesniedz un jāizvērtē saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/1535 (8).

(21)

Turklāt, lai novērstu iespējamus šķēršļus, dalībvalstīm 24 mēnešu pārejas perioda laikā pēc šīs regulas piemērošanas dienas būtu jāpārskata spēkā esošie vispārējie normatīvie un administratīvie akti, ar ko nosaka datu teritoriālas ierobežošanas prasības, un jāpaziņo Komisijai jebkādas šādas datu teritoriālas ierobežošanas prasības, kuras tās uzskata par atbilstošām šai regulai, pievienojot pamatojumu. Tam vajadzētu Komisijai dot iespēju pārbaudīt jebkādu atlikušo datu teritoriālas ierobežošanas prasību atbilstību. Komisijai vajadzētu būt iespējai nepieciešamības gadījumā attiecīgajai dalībvalstij sniegt komentārus. Šādi komentāri varētu ietvert ieteikumu grozīt vai atcelt konkrēto datu teritoriālas ierobežošanas prasību.

(22)

Ar šo regulu noteiktais pienākums paziņot Komisijai spēkā esošās datu teritoriālas ierobežošanas prasības un aktu projektus būtu jāpiemēro regulatīvām datu teritoriālas ierobežošanas prasībām un vispārēja rakstura aktu projektiem, bet ne konkrētām fiziskām vai juridiskām personām adresētiem lēmumiem.

(23)

Lai dalībvalstīs fiziskām un juridiskām personām, piemēram, pakalpojumu sniedzējiem un datu apstrādes pakalpojumu lietotājiem, nodrošinātu vispārējos normatīvajos un administratīvajos aktos paredzēto datu teritoriālas ierobežošanas prasību pārredzamību, dalībvalstīm informācija par šādām prasībām būtu jāpublicē valsts vienotā tiešsaistes informācijas punktā un minētā informācija regulāri jāatjaunina. Alternatīvi dalībvalstīm atjaunināta informācija par šādām prasībām būtu jāsniedz centrālajam informācijas punktam, kas izveidots saskaņā ar citu Savienības tiesību aktu. Lai par datu teritoriālas ierobežošanas prasībām pienācīgi informētu fiziskas un juridiskas personas visā Savienībā, dalībvalstīm būtu jāpaziņo Komisijai šādu valsts vienotu informācijas punktu adreses. Komisijai šī informācija kopā ar regulāri atjauninātu visu dalībvalstīs spēkā esošo datu teritoriālas ierobežošanas prasību konsolidētu sarakstu, tostarp īsi apkopotu informāciju par minētajām prasībām, būtu jāpublicē savā tīmekļa vietnē.

(24)

Datu teritoriālas ierobežošanas prasību noteikšanas pamatā bieži vien ir neuzticēšanās datu pārrobežu apstrādei, un šī neuzticēšanās izriet no iedomātas datu nepieejamības dalībvalstu kompetento iestāžu vajadzībām, piemēram, regulatīvas vai ar uzraudzību saistītas kontroles nolūkos veiktai pārbaudei vai revīzijai. Šādu neuzticēšanos nevar pārvarēt, tikai atzīstot par spēkā neesošiem līguma noteikumus, kas kompetentajām iestādēm liedz likumīgu piekļuvi datiem, kas nepieciešami to oficiālo pienākumu pildīšanai. Tādēļ ar šo regulu būtu skaidri jānosaka, ka tā neskar kompetento iestāžu pilnvaras pieprasīt vai saņemt piekļuvi datiem saskaņā ar Savienības vai valstu tiesību aktiem un ka kompetentajām iestādēm piekļuvi datiem nedrīkst atteikt, pamatojoties uz to, ka dati ir apstrādāti citā dalībvalstī. Kompetentās iestādes varētu noteikt funkcionālas prasības, lai atbalstītu piekļuvi datiem, piemēram, prasību, ka sistēmu apraksti ir jāglabā attiecīgajā dalībvalstī.

(25)

Fiziskas vai juridiskas personas, uz kurām attiecas pienākums sniegt datus kompetentajām iestādēm, šādu pienākumu var izpildīt, nodrošinot un garantējot kompetentajām iestādēm efektīvu un laicīgu elektronisku piekļuvi datiem neatkarīgi no dalībvalsts, kuras teritorijā tie tiek apstrādāti. Šādu piekļuvi var nodrošināt, paredzot konkrētus noteikumus līgumos starp fizisku vai juridisku personu, uz kuru attiecas pienākums nodrošināt piekļuvi, un pakalpojumu sniedzēju.

(26)

Ja uz fizisku vai juridisku personu attiecas pienākums sniegt datus un tā šo pienākumu neizpilda, būtu jāparedz, ka kompetentā iestāde var lūgt palīdzību kompetentajām iestādēm citās dalībvalstīs. Šādos gadījumos atkarībā no katrā atsevišķajā gadījumā skatītā jautājuma kompetentajām iestādēm būtu jāizmanto specifiski sadarbības instrumenti, kas pieejami Savienības tiesībās vai starptautiskos nolīgumos, tādi kā, piemēram, policijas sadarbības, krimināltiesību, civiltiesību vai administratīvo tiesību jomā, attiecīgi Padomes Pamatlēmums 2006/960/TI (9), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/41/ES (10), Eiropas Padomes Konvencija par kibernoziegumiem (11), Padomes Regula (EK) Nr. 1206/2001 (12), Padomes Direktīva 2006/112/EK (13) un Padomes Regula (ES) Nr. 904/2010 (14). Ja šādu specifisku sadarbības mehānismu nav, kompetentajām iestādēm būtu savstarpēji jāsadarbojas ar izraudzīto vienoto kontaktpunktu starpniecību, lai nodrošinātu piekļuvi pieprasītajiem datiem.

(27)

Ja palīdzības pieprasījuma izpildes nolūkā lūgumu saņēmušajai iestādei ir jāiegūst piekļuve jebkādām fiziskas vai juridiskas personas telpām, tostarp jebkādam datu apstrādes aprīkojumam un līdzekļiem, šādai piekļuvei ir jāatbilst Savienības tiesību aktiem vai valsts procesuālajiem noteikumiem, tostarp ievērojot jebkādas prasības saņemt iepriekšēju tiesas atļauju.

(28)

Ar šo regulu nevajadzētu dot iespēju lietotājiem mēģināt izvairīties no valstu tiesību aktu piemērošanas. Tādēļ tajā būtu jāparedz, ka dalībvalstis piemēro efektīvus, samērīgus un atturošus sodus lietotājiem, kuri kompetentajām iestādēm liedz iespēju piekļūt saviem datiem, kas vajadzīgi kompetento iestāžu oficiālo pienākumu pildīšanai saskaņā ar Savienības un valstu tiesību aktiem. Steidzamos gadījumos, kad lietotājs ļaunprātīgi izmanto savas tiesības, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai piemērot stingri samērīgus pagaidu pasākumus. Jebkādi pagaidu pasākumi, kas paredz datu teritoriālu ierobežošanu no jauna uz laiku, kas pārsniedz 180 dienas pēc atkārtotas teritoriālas ierobežošanas, ievērojamu periodu neatbilstu datu brīvas aprites principam, un tāpēc par tiem būtu jāpaziņo Komisijai, lai tā varētu pārbaudīt to atbilstību Savienības tiesību aktiem.

(29)

Iespēja netraucēti pārnest datus ir svarīgs faktors, lai atvieglotu lietotāju izvēli un sekmētu efektīvu konkurenci datu apstrādes pakalpojumu tirgos. Faktiskās vai šķietamās grūtības datus pārnest pāri robežām arī apdraud profesionālo lietotāju uzticēšanos, izvēloties pārrobežu piedāvājumus, un līdz ar to arī viņu uzticēšanos iekšējam tirgum. Lai gan individuāli patērētāji gūst labumu no spēkā esošajiem Savienības tiesību aktiem, tie neatvieglo tādu lietotāju iespējas mainīt pakalpojumu sniedzējus, kuri rīkojas uzņēmējdarbības vai profesionālās darbības veikšanas laikā. Konsekventu tehnisko prasību noteikšana visā Savienībā – attiecībā uz tehnisku saskaņošanu, savstarpēju atzīšanu vai brīvprātīgu saskaņošanu – arī veicina konkurētspējīga datu apstrādes pakalpojumu iekšējā tirgus izveidi.

(30)

Lai pilnībā izmantotu priekšrocības, ko sniedz vide, kurā valda konkurence, profesionāliem lietotājiem būtu jāspēj izdarīt uz informāciju balstītu izvēli un viegli salīdzināt dažādu iekšējā tirgū piedāvātu datu apstrādes pakalpojumu atsevišķos komponentus, tostarp attiecībā uz līguma noteikumiem par datu pārnešanu, kad beidzas līgums. Lai pielāgotos tirgus inovācijas potenciālam un ņemtu vērā pakalpojumu sniedzēju un datu apstrādes pakalpojumu profesionālo lietotāju pieredzi un speciālās zināšanas, tirgus subjektiem, izmantojot pašregulāciju – uz ko mudinātu un ko atvieglotu un uzraudzītu Komisija – attiecībā uz datu pārnešanu būtu jānosaka detalizēta informācija un operatīvas prasības tādu Savienības rīcības kodeksu veidā, kuri varētu ietvert līguma paraugnoteikumus.

(31)

Lai šādi rīcības kodeksi būtu efektīvi un lai tie atvieglotu pakalpojumu sniedzēja maiņu un datu pārnešanu, šiem kodeksiem vajadzētu būt visaptverošiem un būtu jāietver vismaz vairāki tādi aspekti, kas ir svarīgi datu pārnešanas procesā, piemēram, procesi, ko izmanto datu dublēšanai, un to atrašanās vieta; pieejamie datu formāti un nesēji; nepieciešamā IT konfigurācija un minimālais tīkla joslas platums; laiks, kas vajadzīgs pirms pārnešanas procesa, periods, kurā datus varēs pārnest; un garantija, ka datiem varēs piekļūt pakalpojumu sniedzēja bankrota gadījumā. Rīcības kodeksos arī būtu skaidri jānorāda, ka šķēršļu likšana pakalpojumu sniedzēja maiņai nav pieņemama uzņēmējdarbības prakse, kā arī būtu jāparedz uzticēšanos veicinošas tehnoloģijas, un tie būtu regulāri jāatjaunina, lai ietu kopsolī ar tehnoloģiju attīstību. Komisijai būtu jānodrošina, ka minētajā procesā notiek apspriešanās ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) asociācijām un jaunuzņēmumiem, lietotājiem un mākoņpakalpojumu sniedzējiem. Komisijai būtu jāizvērtē šādu rīcības kodeksu izstrāde un īstenošanas efektivitāte.

(32)

Ja kādas dalībvalsts kompetentā iestāde lūdz citas dalībvalsts palīdzību, lai iegūtu piekļuvi datiem saskaņā ar šo regulu, tai ar izraudzīta vienota kontaktpunkta palīdzību būtu jāiesniedz pienācīgi pamatots pieprasījums šīs citas dalībvalsts izraudzītajam vienotajam kontaktpunktam, pieprasījumā iekļaujot rakstisku skaidrojumu par nepieciešamās datu piekļuves iemesliem un juridiskajiem pamatiem. Vienotajam kontaktpunktam, ko izraudzījusies dalībvalsts, kurai tiek lūgta palīdzība, būtu jāatvieglo pieprasījuma nosūtīšana attiecīgajai kompetentajai iestādei dalībvalstī, kurai tiek lūgta palīdzība. Lai nodrošinātu efektīvu sadarbību, iestādei, kurai tiek nodots pieprasījums, bez liekas kavēšanās būtu jāsniedz palīdzība, lai reaģētu uz konkrēto pieprasījumu, vai jāinformē par grūtībām izpildīt šādu pieprasījumu, vai jāsniedz pamatojums tā izpildes atteikšanai.

(33)

Uzticēšanās palielināšanai pārrobežu datu apstrādes drošībai būtu jāmazina tirgus dalībnieku un publiskā sektora tieksme izmantot datu teritoriālu ierobežošanu kā datu drošības aizstājēju. Tam arī uzņēmumiem būtu jāuzlabo juridiskā noteiktība attiecībā uz atbilstību piemērojamām drošības prasībām, kad tie datu apstrādes darbības uztic ārpakalpojumu sniedzējiem, tostarp pakalpojumu sniedzējiem citās dalībvalstīs.

(34)

Jebkādas ar datu apstrādi saistītas drošības prasības, ko atbilstoši Savienības tiesību aktiem vai Savienības tiesību aktiem atbilstīgiem dalībvalstu tiesību aktiem pamatoti un samērīgi piemēro tādu fizisku vai juridisku personu dzīvesvietas vai reģistrācijas vietas dalībvalstī, uz kuru datiem attiecas šāda apstrāde, arī turpmāk būtu jāpiemēro šādu datu apstrādei citā dalībvalstī. Minētajām fiziskajām vai juridiskajām personām būtu jāspēj izpildīt šādas prasības vai nu pašām, vai arī līgumos ar pakalpojumu sniedzējiem iekļaujot attiecīgas līgumiskas klauzulas.

(35)

Valsts līmenī noteiktām drošības prasībām vajadzētu būt nepieciešamām un samērīgām ar riskiem, kas apdraud datu apstrādes drošību, uz kuru attiecas valsts tiesību akts, ar ko šīs prasības ir noteiktas.

(36)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/1148 (15) paredz juridiskus pasākumus, kuru mērķis ir paaugstināt vispārējo kiberdrošības līmeni Savienībā. Datu apstrādes pakalpojumi ir viens no minētās direktīvas piemērošanas jomā ietilpstošiem digitālo pakalpojumu veidiem. Saskaņā ar minēto direktīvu dalībvalstīm ir jānodrošina, ka digitālo pakalpojumu sniedzēji nosaka un veic atbilstošus un samērīgus tehniskus un organizatoriskus pasākumus, lai pārvaldītu riskus, kas apdraud šo pakalpojumu sniedzēju izmantoto tīklu un informācijas sistēmu drošību. Ar šādiem pasākumiem būtu jānodrošina pastāvošajam riskam atbilstošs drošības līmenis un būtu jāņem vērā sistēmu un iekārtu drošība; incidentu novēršana; darbības nepārtrauktības pārvaldība; uzraudzība, revīzija un testēšana; un atbilstība starptautiskiem standartiem. Šie elementi Komisijai sīkāk būtu jāprecizē minētajā direktīvā paredzētajos īstenošanas aktos.

(37)

Komisijai būtu jāiesniedz ziņojums par šīs regulas īstenošanu, jo īpaši ar mērķi noteikt, vai nav nepieciešamas izmaiņas saistībā ar tehnoloģisko attīstību vai norisēm tirgū. Minētajā ziņojumā jo īpaši būtu jāizvērtē šīs regulas piemērošana, jo īpaši tās piemērošana attiecībā uz datu kopām, kas sastāv gan no persondatiem, gan nepersondatiem, kā arī sabiedriskās drošības izņēmuma piemērošana. Pirms šīs regulas piemērošanas – lai uzņēmumi, tostarp MVU, labāk izprastu mijiedarbību starp šo regulu un Regulu (ES) 2016/679 un lai nodrošinātu abu regulu ievērošanu –, Komisijai arī būtu jāpublicē informatīvi norādījumi par to, kā rīkoties ar datu kopām, kas sastāv gan no persondatiem, gan no nepersondatiem.

(38)

Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, un tā būtu jāinterpretē un jāpiemēro saskaņā ar šīm tiesībām un principiem, tostarp tiesībām uz persondatu aizsardzību, vārda un informācijas brīvību un darījumdarbības brīvību.

(39)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, datu, kas nav persondati, brīvu plūsmu Savienībā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tā mēroga un ietekmes dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

1. pants

Priekšmets

Šīs regulas mērķis ir nodrošināt datu, kas nav persondati, brīvu plūsmu Savienībā, paredzot noteikumus par datu teritoriālas ierobežošanas prasībām un datu pieejamību kompetentām iestādēm, kā arī profesionāliem lietotājiem paredzētus noteikumus par datu pārnešanu.

2. pants

Piemērošanas joma

1.   Šo regulu piemēro Savienībā veiktai elektronisku datu, kas nav persondati, apstrādei:

a)

ko nodrošina kā pakalpojumu lietotājiem, kuriem Savienībā ir pastāvīga dzīvesvieta vai reģistrācijas vieta, neatkarīgi no tā, vai pakalpojuma sniedzējs ir vai nav reģistrēts Savienībā; vai

b)

ko savām vajadzībām veic fiziska vai juridiska persona, kurai Savienībā ir pastāvīga dzīvesvieta vai reģistrācijas vieta.

2.   Tādu datu kopu gadījumā, kas sastāv gan no persondatiem, gan no nepersondatiem, šo regulu piemēro datu kopas nepersondatu daļai. Ja persondati un nepersondati datu kopā ir nedalāmi saistīti, šī regula neskar Regulas (ES) 2016/679 piemērošanu.

3.   Šo regulu nepiemēro darbībai, kas neietilpst Savienības tiesību aktu piemērošanas jomā.

Šī regula neskar normatīvos un administratīvos aktus, kas ir saistīti ar dalībvalstu iekšējo organizāciju un ar ko publiskām iestādēm un Direktīvas 2014/24/ES 2. panta 1. punkta 4) apakšpunktā definētiem publisko tiesību subjektiem piešķir pilnvaras un pienākumus attiecībā uz datu apstrādi bez līgumā noteikta privāto tiesību subjektu atalgojuma, kā arī dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, ar ko paredz minēto pilnvaru un pienākumu īstenošanu.

3. pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

1)

“dati” ir dati, kas nav persondati, kā definēts Regulas (ES) 2016/679 4. panta 1) punktā;

2)

“apstrāde” ir jebkura operācija vai operāciju kopums, ko ar elektroniskiem datiem vai datu kopām veic ar vai bez automatizētiem līdzekļiem, piemēram, vākšana, reģistrācija, organizēšana, strukturēšana, glabāšana, pielāgošana vai pārveidošana, atgūšana, aplūkošana, izmantošana, atklāšana nosūtot, izplatot vai citādi datus darot pieejamus, sakārtošana vai kombinēšana, ierobežošana, dzēšana vai iznīcināšana;

3)

“akta projekts” ir teksts, kas izstrādāts ar mērķi to ieviest kā vispārīgu normatīvu vai administratīvu aktu un kas ir tādā sagatavošanas pakāpē, kad vēl ir iespējams izdarīt būtiskus grozījumus;

4)

“pakalpojumu sniedzējs” ir fiziska vai juridiska persona, kas sniedz datu apstrādes pakalpojumus;

5)

“datu teritoriālas ierobežošanas prasība” ir jebkāds dalībvalstu normatīvajos vai administratīvajos aktos noteikts vai no dalībvalstu un publisku tiesību subjektu vispārējas un konsekventas prakses – tostarp publiskā iepirkuma jomā, neskarot Direktīvu 2014/24/ES, – izrietošs pienākums, aizliegums, nosacījums, ierobežojums vai cita prasība, kas paredz datu apstrādi konkrētas dalībvalsts teritorijā vai kavē datu apstrādi jebkurā citā dalībvalstī;

6)

“kompetentā iestāde” ir dalībvalsts iestāde vai jebkura cita struktūra, kurai ar valsts tiesību aktiem ir atļauts pildīt publisku funkciju vai īstenot valsts varu un kura ir pilnvarota iegūt piekļuvi fiziskas vai juridiskas personas apstrādātiem datiem savu oficiālo pienākumu pildīšanas nolūkā, kā noteikts Savienības vai valsts tiesību aktos;

7)

“lietotājs” ir fiziska vai juridiska persona, tostarp publiska iestāde vai publisko tiesību subjekts, kas izmanto vai pieprasa datu apstrādes pakalpojumu;

8)

“profesionāls lietotājs” ir fiziska vai juridiska persona, tostarp publiska iestāde vai publisko tiesību subjekts, kas izmanto vai pieprasa datu apstrādes pakalpojumu savām ar tirdzniecību, uzņēmējdarbību, arodu, profesiju vai uzdevumu saistītām vajadzībām.

4. pants

Brīva datu aprite Savienībā

1.   Datu teritoriālas ierobežošanas prasības ir aizliegtas, ja vien tās nav pamatotas ar sabiedriskās drošības apsvērumiem, ievērojot proporcionalitātes principu.

Šā punkta pirmā daļa neskar 3. punktu un datu teritoriālas ierobežošanas prasības, kas noteiktas, pamatojoties uz spēkā esošajiem Savienības tiesību aktiem.

2.   Dalībvalstis nekavējoties paziņo Komisijai par ikvienu akta projektu, ar kuru ievieš jaunu datu teritoriālas ierobežošanas prasību vai groza kādu spēkā esošu datu teritoriālas ierobežošanas prasību, atbilstīgi Direktīvas (ES) 2015/1535 5., 6. un 7. pantā paredzētajām procedūrām.

3.   Līdz 2021. gada 30. maijam dalībvalstis nodrošina, ka tiek atcelta ikviena spēkā esoša ar vispārēja rakstura normatīvu vai administratīvu aktu noteikta datu teritoriālas ierobežošanas prasība, kas neatbilst šā panta 1. punktam.

Ja dalībvalsts uzskata, ka kāds spēkā esošs pasākums, kas ietver datu teritoriālas ierobežošanas prasību, atbilst šā panta 1. punktam un tāpēc var palikt spēkā, tā līdz 2021. gada 30. maijam par minēto pasākumu paziņo Komisijai, pievienojot pamatojumu tā paturēšanai spēkā. Neskarot LESD 258. pantu, Komisija sešu mēnešu laikā pēc šāda paziņojuma saņemšanas dienas pārbauda minētā pasākuma atbilstību šā panta 1. punktam un attiecīgā gadījumā dalībvalstij sniedz komentārus, tostarp nepieciešamības gadījumā iesakot pasākumu grozīt vai atcelt.

4.   Dalībvalstis, izmantojot valsts vienotu tiešsaistes informācijas punktu, kuru tās pastāvīgi atjaunina, tiešsaistē dara publiski pieejamu detalizētu informāciju par visām ar vispārēja rakstura normatīvu vai administratīvu aktu noteiktām un to teritorijā piemērojamām datu teritoriālas ierobežošanas prasībām vai arī sniedz centrālajam informācijas punktam, kas izveidots ar citu Savienības tiesību aktu, atjauninātu detalizētu informāciju par visām šādām teritoriālas ierobežošanas prasībām.

5.   Šā panta 4. punktā minētā vienotā informācijas punkta adresi dalībvalstis paziņo Komisijai. Komisija savā tīmekļa vietnē publicē saiti(-es) uz šādu(-iem) punktu(-iem), kā arī regulāri atjauninātu konsolidētu sarakstu ar visām 4. punktā minētajām datu teritoriālas ierobežošanas prasībām, tostarp kopsavilkuma informāciju par šīm prasībām.

5. pants

Datu pieejamība kompetentajām iestādēm

1.   Šī regula neskar kompetento iestāžu pilnvaras pieprasīt vai iegūt piekļuvi datiem savu oficiālo pienākumu pildīšanai saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem. Kompetentajām iestādēm nedrīkst atteikt piekļuvi datiem, pamatojoties uz to, ka šie dati tiek apstrādāti citā dalībvalstī.

2.   Ja kompetentā iestāde pēc tam, kad ir pieprasījusi piekļuvi lietotāja datiem, to neiegūst un ja nepastāv īpašs ar Savienības tiesību aktiem vai starptautiskiem nolīgumiem izveidots sadarbības mehānisms datu apmaiņai starp dažādu dalībvalstu kompetentajām iestādēm, minētā kompetentā iestāde var saskaņā ar 7. pantā izklāstīto procedūru lūgt palīdzību kompetentajai iestādei citā dalībvalstī.

3.   Ja palīdzības pieprasījuma izpildes nolūkā lūgumu saņēmušajai iestādei ir jāiegūst piekļuve fiziskas vai juridiskas personas telpām, tostarp jebkādam datu apstrādes aprīkojumam un līdzekļiem, šādai piekļuvei ir jāatbilst Savienības tiesību aktiem vai valstu procesuālajiem noteikumiem.

4.   Dalībvalstis saskaņā ar Savienības un valstu tiesību aktiem par datu sniegšanas pienākuma neizpildi var piemērot efektīvus, samērīgus un atturošus sodus.

Ja kāds lietotājs ļaunprātīgi izmanto tiesības, dalībvalsts tam var piemērot stingri samērīgus pagaidu pasākumus, ja tam par pamatojumu kalpo nepieciešamība steidzami piekļūt datiem un tiek ņemtas vērā attiecīgo pušu intereses. Ja pagaidu pasākums paredz datu atkārtotu teritoriālu ierobežošanu uz laiku, kas pārsniedz 180 dienas pēc atkārtotas teritoriālas ierobežošanas, par to minētajā 180 dienu periodā paziņo Komisijai. Komisija pēc iespējas īsākā laikā pārbauda minēto pasākumu un tā saderību ar Savienības tiesību aktiem un attiecīgā gadījumā veic nepieciešamos pasākumus. Komisija veic informācijas apmaiņu ar 7. pantā minētajiem dalībvalstu vienotajiem kontaktpunktiem par šajā sakarā iegūto pieredzi.

6. pants

Datu pārnešana

1.   Lai veicinātu konkurētspējīgu datu ekonomiku, kas balstās uz pārredzamības un sadarbspējas principu un pienācīgi ņemot vērā atvērtos standartus, Komisija rosina un atvieglo pašregulējošu rīcības kodeksu (“rīcības kodeksi”) izstrādi Savienības līmenī, kuri cita starpā aptver šādus aspektus:

a)

labākā prakse nolūkā atvieglot pakalpojumu sniedzēja maiņu un datu pārnešanu strukturētā, plaši izmantotā un mašīnlasāmā formātā, tostarp atvērto standartu formātā, ja pakalpojumu sniedzējam, kurš datus saņem, tas ir vajadzīgs vai viņš to pieprasa;

b)

minimālās informācijas sniegšanas prasības, lai nodrošinātu, ka pirms līguma par datu apstrādi noslēgšanas profesionāliem lietotājiem tiek sniegta pietiekami detalizēta, skaidra un pārredzama informācija par procesiem, tehniskajām prasībām, termiņiem un maksu, ko piemēro gadījumos, kad profesionāls lietotājs vēlas mainīt pakalpojumu sniedzēju vai pārnest datus atpakaļ uz savām IT sistēmām;

c)

pieejas sertificēšanas shēmām, kas profesionāliem lietotājiem atvieglo datu apstrādes produktu un pakalpojumu salīdzināšanu, ņemot vērā valsts noteiktās vai starptautiskās normas, lai atvieglotu minēto produktu un pakalpojumu salīdzināmību. Šādas pieejas cita starpā var ietvert arī kvalitātes pārvaldību, informācijas drošības pārvaldību, uzņēmējdarbības nepārtrauktības pārvaldību un vides pārvaldību;

d)

komunikācijas ceļveži, kuros izmantota daudzdisciplīnu pieeja, lai veicinātu attiecīgo ieinteresēto personu izpratni par rīcības kodeksiem.

2.   Komisija nodrošina, ka rīcības kodeksus izstrādā ciešā sadarbībā ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) asociācijām un jaunuzņēmumiem, lietotājiem un mākoņpakalpojumu sniedzējiem.

3.   Komisija mudina pakalpojumu sniedzējus rīcības kodeksu izstrādi pabeigt līdz 2019. gada 29. novembrim un tos efektīvi īstenot līdz 2020. gada 29. maijam.

7. pants

Iestāžu sadarbības procedūra

1.   Katra dalībvalsts izraugās vienotu kontaktpunktu, kas attiecībā uz šīs regulas piemērošanu uztur sakarus ar citu dalībvalstu vienotajiem kontaktpunktiem un Komisiju. Dalībvalstis izraudzītos vienotos kontaktpunktus un jebkādas turpmākas ar tiem saistītas izmaiņas paziņo Komisijai.

2.   Ja kādas dalībvalsts kompetentā iestāde, ievērojot 5. panta 2. punktu, lūdz citas dalībvalsts palīdzību, lai iegūtu piekļuvi datiem, tā šīs citas dalībvalsts izraudzītajam vienotajam kontaktpunktam iesniedz pienācīgi pamatotu pieprasījumu. Pieprasījumā iekļauj rakstisku skaidrojumu par nepieciešamās datu piekļuves iemesliem un juridiskajiem pamatiem.

3.   Vienotais kontaktpunkts nosaka attiecīgo savas dalībvalsts kompetento iestādi un nosūta tai saskaņā ar 2. punktu saņemto pieprasījumu.

4.   Attiecīgā kompetentā iestāde bez liekas kavēšanās un laikā, kas ir samērīgs ar pieprasījuma steidzamību, sniedz atbildi, nosūtot prasītos datus vai informējot pieprasījumu iesniegušo kompetento iestādi par to, ka tā neuzskata, ka pieprasījums atbilst šajā regulā noteiktajiem palīdzības lūgšanas nosacījumiem.

5.   Jebkādu informāciju, kas saņemta lūgtās palīdzības kontekstā un sniegta saskaņā ar 5. panta 2. punktu, izmanto tikai saistībā ar jautājumu, kura risināšanai tā pieprasīta.

6.   Vienotie kontaktpunkti lietotājiem sniedz vispārēju informāciju par šo regulu, tostarp par rīcības kodeksu izstrādi.

8. pants

Izvērtēšana un pamatnostādnes

1.   Ne vēlāk kā 2022. gada 29. novembrī Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu, kurā izvērtē šīs regulas īstenošanu, jo īpaši attiecībā uz:

a)

šīs regulas piemērošanu – jo īpaši datu kopām, kuras sastāv gan no persondatiem, gan no nepersondatiem, – ņemot vērā norises tirgū un tehnoloģisko attīstību, kas varētu paplašināt datu deanonimizācijas iespējas;

b)

to, kā dalībvalstis īsteno 4. panta 1. punktu, un jo īpaši sabiedriskās drošības izņēmumu; un

c)

rīcības kodeksu izstrādi un efektīvu īstenošanu un pakalpojumu sniedzēju veiktu efektīvu informācijas sniegšanu.

2.   Dalībvalstis sniedz Komisijai informāciju, kas nepieciešama 1. punktā minētā ziņojuma sagatavošanai.

3.   Līdz 2019. gada 29. maijam Komisija publicē informatīvas pamatnostādnes par šīs regulas un Regulas (ES) 2016/679 mijiedarbību attiecībā uz datu kopām, kas sastāv gan no persondatiem, gan no nepersondatiem.

9. pants

Nobeiguma noteikumi

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šo regulu sāk piemērot sešus mēnešus pēc tās publicēšanas.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Strasbūrā, 2018. gada 14. novembrī

Eiropas Parlamenta vārdā –

priekšsēdētājs

A. TAJANI

Padomes vārdā –

priekšsēdētāja

K. EDTSTADLER


(1)  OV C 227, 28.6.2018., 78. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2018. gada 6. novembra lēmums.

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (OV L 119, 4.5.2016., 89. lpp.).

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp.).

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.).

(7)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV L 177, 4.7.2008., 6. lpp.).

(8)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/1535 (2015. gada 9. septembris), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā (OV L 241, 17.9.2015., 1. lpp.).

(9)  Padomes Pamatlēmums 2006/960/TI (2006. gada 18. decembris) par Eiropas Savienības dalībvalstu tiesībaizsardzības iestāžu informācijas un izlūkdatu apmaiņas vienkāršošanu (OV L 386, 29.12.2006., 89. lpp.).

(10)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/41/ES (2014. gada 3. aprīlis) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās (OV L 130, 1.5.2014., 1. lpp.).

(11)  Eiropas Padomes Konvencija par kibernoziegumiem, CETS Nr. 185.

(12)  Padomes Regula (EK) Nr. 1206/2001 (2001. gada 28. maijs) par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un krimināllietās (OV L 174, 27.6.2001., 1. lpp.).

(13)  Padomes Direktīva 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 11.12.2006., 1. lpp.).

(14)  Padomes Regula (ES) Nr. 904/2010 (2010. gada 7. oktobris) par administratīvu sadarbību un krāpšanas apkarošanu pievienotās vērtības nodokļa jomā (OV L 268, 12.10.2010., 1. lpp.).

(15)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/1148 (2016. gada 6. jūlijs) par pasākumiem nolūkā panākt vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas sistēmu drošību visā Savienībā (OV L 194, 19.7.2016., 1. lpp.).


DIREKTĪVAS

28.11.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 303/69


EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA (ES) 2018/1808

(2018. gada 14. novembris),

ar ko, ņemot vērā mainīgos tirgus apstākļus, groza Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 53. panta 1. punktu un 62. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu (2),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (3),

tā kā:

(1)

Pēdējais būtiskais grozījums Padomes Direktīvā 89/552/EEK (4), kura pēc tam kodificēta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/13/ES (5), tika izdarīts 2007. gadā, pieņemot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/65/EK (6). Kopš tā laika audiovizuālo mediju pakalpojumu tirgus ir strauji un ievērojami attīstījies saistībā ar to, ka turpinās konverģence starp televīzijas un interneta pakalpojumiem. Tehnikas attīstība ļauj piedāvāt lietotājiem jauna veida pakalpojumus un iespējas. Arī skatīšanās paradumi, jo īpaši jaunāko paaudžu skatītājiem, ir ievērojami mainījušies. Lai gan televizors joprojām ir svarīga audiovizuālo materiālu koplietošanas ierīce, daudzi lietotāji audiovizuālo saturu tagad skatās arī citās, pārnēsājamās ierīcēs. Tradicionālajam televīzijas saturam joprojām ir nozīmīgs īpatsvars ikdienas vidējā skatīšanās laikā.

Tomēr aizvien nozīmīgāks kļūst jauna veida saturs, piemēram, videoklipi vai lietotāju radīts saturs, kā arī tirgū ir nostiprinājušies jauni dalībnieki, tostarp pakalpojumu sniedzēji, kas piedāvā video pakalpojumus pēc pieprasījuma, un video koplietošanas platformas. Saistībā ar šo mediju konverģenci ir vajadzīgs atjaunināts tiesiskais regulējums, lai atspoguļotu norises tirgū un panāktu līdzsvaru starp piekļuvi tiešsaistes satura pakalpojumiem, patērētāju aizsardzību un konkurētspēju.

(2)

Komisija 2015. gada 6. maijā pieņēma paziņojumu “Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai”, kurā tā paziņoja par Direktīvas 2010/13/ES pārskatīšanu.

(3)

Direktīvu 2010/13/ES būtu jāturpina piemērot tikai tiem pakalpojumiem, kuru galvenais mērķis ir sniegt informatīvus, izklaidējošus vai izglītojošus raidījumus. Galvenā mērķa prasību vajadzētu uzskatīt par izpildītu arī tad, ja pakalpojumam ir audiovizuāls saturs un forma, ko var nošķirt no pakalpojumu sniedzēja pamatdarbības, piemēram, tiešsaistes laikrakstu atsevišķās daļas, kurās pieejami audiovizuāli raidījumi vai lietotāju veidoti video, ja minētās daļas var uzskatīt par nošķiramām no pakalpojumu sniedzēja pamatdarbības. Būtu jāuzskata, ka pakalpojums ir tikai no pamatdarbības nenošķirams papildinājums, ja pastāv saiknes starp audiovizuālo piedāvājumu un pamatdarbību, piemēram, ziņu sniegšana rakstiskā formā. Tādējādi kanāli vai jebkādi citi audiovizuālie pakalpojumi, par kuriem pakalpojuma sniedzējs ir redakcionāli atbildīgs, var paši par sevi būt audiovizuālo mediju pakalpojumi, pat ja tos piedāvā video koplietošanas platformā, kam raksturīga redakcionālās atbildības neesamība. Šādos gadījumos pakalpojumu sniedzējiem ar redakcionālo atbildību būs jāievēro Direktīvas 2010/13/ES prasības.

(4)

Video koplietošanas platformas pakalpojumi sniedz audiovizuālu saturu, kam arvien vairāk piekļūst plašāka sabiedrība, jo īpaši jaunieši. Tas attiecas arī uz sociālo mediju pakalpojumiem, kas ir kļuvuši par svarīgu informācijas apmaiņas, izklaides un izglītošanas līdzekli, tostarp sniedzot piekļuvi raidījumiem un lietotāju veidotiem video. Minētie sociālo mediju pakalpojumi ir jāiekļauj Direktīvas 2010/13/ES darbības jomā, jo tie konkurē par tām pašām auditorijām un ieņēmumiem kā audiovizuālo mediju pakalpojumi. Turklāt tiem ir arī ievērojama ietekme tādā ziņā, ka tie lietotājiem atvieglo iespēju veidot un ietekmēt citu lietotāju viedokli. Tāpēc, lai nepilngadīgos aizsargātu no kaitīga satura un visus iedzīvotājus – no kūdīšanas uz naidu, vardarbību un terorismu, Direktīvai 2010/13/ES būtu jāattiecas uz minētajiem pakalpojumiem tādā apmērā, kādā tie atbilst video koplietošanas platformas pakalpojuma definīcijai.

(5)

Lai gan Direktīvas 2010/13/ES mērķis nav regulēt sociālo mediju pakalpojumus kā tādus, sociālo mediju pakalpojums būtu jāaptver tad, ja raidījumu un lietotāju veidotu video sniegšana ir minētā pakalpojuma būtiska funkcionalitāte. Raidījumu un lietotāju veidotu video sniegšanu varētu uzskatīt par sociālo mediju pakalpojuma būtisku funkcionalitāti tad, ja audiovizuālais saturs nav tikai atvasināts vai neveido tikai nelielu daļu no minētā sociālo mediju pakalpojuma darbībām. Lai nodrošinātu īstenošanas skaidrību, efektivitāti un konsekvenci, Komisijai pēc apspriešanās ar kontaktkomiteju vajadzības gadījumā būtu jāizdod pamatnostādnes par “video koplietošanas platformas pakalpojuma” definīcijas būtiskas funkcionalitātes kritērija praktisko piemērošanu. Minētās pamatnostādnes būtu jāizstrādā, pienācīgi ņemot vērā vispārēju sabiedrības interešu mērķus, kas jāsasniedz ar pasākumiem, kuri jāveic video koplietošanas platformas pakalpojumu sniedzējiem, un tiesības uz vārda brīvību.

(6)

Ja pakalpojuma nošķirama daļa ir video koplietošanas platformas pakalpojums Direktīvas 2010/13/ES nozīmē, tad minētajai direktīvai būtu jāattiecas tikai uz minēto daļu un tikai attiecībā uz raidījumiem un lietotāju veidotiem video. Direktīvai 2010/13/ES nebūtu jāattiecas uz laikrakstu un žurnālu elektronisko versiju redakcionālajā saturā iegultiem videoklipiem un uz kustīgiem attēliem, piemēram, GIF. Video koplietošanas platformas pakalpojuma definīcijai nebūtu jāietver ar saimniecisko darbību nesaistītas darbības, tādas kā audiovizuāla satura sniegšana privātās tīmekļa vietnēs un nekomerciālās interešu grupās.

(7)

Lai nodrošinātu Direktīvas 2010/13/ES efektīvu īstenošanu, ir ļoti svarīgi, lai dalībvalstis izveidotu un uzturētu savā jurisdikcijā esošo mediju pakalpojumu sniedzēju un video koplietošanas platformas pakalpojumu sniedzēju pastāvīgi atjauninātu uzskaiti un lai tās regulāri nosūtītu šos datus savām kompetentajām neatkarīgajām regulatīvajām iestādēm vai struktūrām un Komisijai. Šajos datos būtu jāiekļauj informācija par kritērijiem, uz kuriem balstās jurisdikcija.

(8)

Lai noteiktu jurisdikciju, ir jānovērtē faktiskās situācijas, izmantojot Direktīvā 2010/13/ES noteiktos kritērijus. Šādu faktisko situāciju novērtēšana var novest pie pretrunīgiem rezultātiem. Piemērojot sadarbības procedūras, kas paredzētas minētajā direktīvā, ir svarīgi, lai Komisija savus konstatējumus varētu balstīt uz uzticamiem faktiem. Tāpēc Eiropas Audiovizuālo mediju pakalpojumu regulatoru grupu (ERGA) vajadzētu pilnvarot pēc Komisijas pieprasījuma sniegt atzinumus par jurisdikciju. Ja Komisija, piemērojot minētās sadarbības procedūras, nolemj apspriesties ar ERGA, tai būtu jāinformē kontaktkomiteja, tostarp par paziņojumiem, kas saņemti no dalībvalstīm saskaņā ar minētajām sadarbības procedūrām, un par ERGA atzinumu.

(9)

Procedūrām un nosacījumiem, kas ierobežo brīvību sniegt un saņemt audiovizuālo mediju pakalpojumus, vajadzētu būt vienādiem attiecībā gan uz lineāriem, gan nelineāriem pakalpojumiem.

(10)

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas (“Tiesa”) judikatūru Līgumā garantēto pakalpojumu sniegšanas brīvību ir iespējams ierobežot, ja pastāv sevišķi svarīgi ar vispārējām sabiedrības interesēm saistīti iemesli, piemēram, jānodrošina patērētāju aizsardzība augstā līmenī, ar noteikumu, ka šādi ierobežojumi ir pamatoti, samērīgi un nepieciešami. Tāpēc dalībvalstij vajadzētu spēt veikt konkrētus pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti tās patērētāju aizsardzības noteikumi, kuri neietilpst Direktīvas 2010/13/ES koordinētajās jomās. Pasākumiem, ko dalībvalsts veic, lai īstenotu valsts patērētāju aizsardzības režīmu, tostarp attiecībā uz azartspēļu reklāmu, vajadzētu būt pamatotiem, samērīgiem ar paredzēto mērķi un nepieciešamiem, kā tas prasīts Tiesas judikatūrā. Jebkurā gadījumā dalībvalsts, kas uztver televīzijas pārraides no citas dalībvalsts, nedrīkst veikt nekādus pasākumus, kas liegtu tās teritorijā retranslēt šādas pārraides.

(11)

Dalībvalstij, kad tā paziņo Komisijai, ka kāds mediju pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību jurisdikcijas dalībvalstī, lai apietu stingrākus noteikumus jomās, kuras koordinē ar Direktīvu 2010/13/ES, kuri minētajam pakalpojumu sniedzējam būtu piemērojami, ja tas veiktu uzņēmējdarbību dalībvalstī, kas sniedz šādu paziņojumu, par to būtu jāsniedz ticami un pienācīgi pamatoti pierādījumi. Šādiem pierādījumiem būtu jāietver detalizēts apstiprinošu faktu kopums, kas ļautu ticami konstatēt šādu apiešanu.

(12)

Paziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei “Labāks regulējums labāku rezultātu sasniegšanai – ES programma” Komisija uzsvēra, ka, apsverot politikas risinājumus, tā apsvērtu gan regulatīvu, gan neregulatīvu līdzekļu izmantošanu, kuri pamatojas uz prakses kopienu un labākas pašregulēšanas un kopregulēšanas principiem. Ir pierādījies, ka vairāki rīcības kodeksi, kas noteikti Direktīvas 2010/13/ES koordinētajās jomās, ir labi izstrādāti saskaņā ar labākas pašregulēšanas un kopregulēšanas principiem. Tiesiskā regulējuma atbalsta mehānisma esamība tika uzskatīta par svarīgu faktoru, ar ko veicināt pašregulēšanas un kopregulēšanas kodeksa ievērošanu. Tāpat ir svarīgi, lai šādi kodeksi noteiktu konkrētus mērķus un uzdevumus, tādējādi nodrošinot rīcības kodeksos izvirzīto uzdevumu sasniegšanas regulāru, pārredzamu un neatkarīgu uzraudzību un novērtēšanu. Rīcības kodeksiem būtu arī jānodrošina efektīva īstenošana. Šie principi būtu jāievēro pašregulēšanas un kopregulēšanas kodeksos, ko pieņem Direktīvas 2010/13/ES koordinētajās jomās.

(13)

Pieredze rāda, ka gan pašregulēšanas, gan kopregulēšanas instrumentiem, kas īstenoti saskaņā ar dalībvalstu dažādajām tiesību tradīcijām, var būt svarīga nozīme augsta patērētāju aizsardzības līmeņa nodrošināšanā. Pasākumi, kuru mērķis ir sasniegt vispārēju sabiedrības interešu mērķus jauno audiovizuālo mediju pakalpojumu nozarē, ir efektīvāki, ja tos veic ar pašu pakalpojumu sniedzēju aktīvu atbalstu.

(14)

Pašregulējums ir brīvprātīgas iniciatīvas veids, kas ekonomikas dalībniekiem, sociālajiem partneriem, nevalstiskām organizācijām un apvienībām dod iespēju savām vajadzībām pašiem pieņemt kopējas pamatnostādnes. Tie ir atbildīgi par minēto pamatnostādņu izstrādi, uzraudzību un ievērošanas panākšanu. Dalībvalstīm saskaņā ar to atšķirīgajām tiesību tradīcijām būtu jāatzīst loma, kas var būt efektīvam pašregulējumam, papildinot esošos leģislatīvos, tiesu un administratīvos mehānismus, un tā noderīgais ieguldījums Direktīvas 2010/13/ES mērķu sasniegšanā. Tomēr, kaut arī pašregulējums varētu būt papildu metode, lai īstenotu dažus Direktīvas 2010/13/ES noteikumus, tam tomēr nebūtu pilnībā jāaizstāj valsts likumdevēja pienākumi. Kopregulēšana tās minimālajā veidā rada juridisko saikni starp pašregulēšanu un valsts likumdevēju saskaņā ar dalībvalstu tiesību tradīcijām. Kopregulēšanā regulatīvo lomu dala ieinteresētās personas un valdība vai valsts regulatīvās iestādes vai struktūras. Attiecīgo publisko iestāžu uzdevumi ietver kopregulēšanas shēmas atzīšanu, tās procesu revidēšanu un shēmas finansēšanu. Kopregulēšanai būtu jādod iespēja valstij iejaukties gadījumā, ja tās mērķi netiek sasniegti. Neskarot dalībvalstu oficiālos pienākumus attiecībā uz transponēšanu, Direktīva 2010/13/ES sekmē pašregulēšanas un kopregulēšanas lietošanu. Tas nedrīkstētu uzlikt dalībvalstīm pienākumu izveidot pašregulēšanas vai kopregulēšanas režīmus vai abus, nedz arī kavēt vai apdraudēt pašreizējās kopregulēšanas iniciatīvas, kas jau ir izveidotas dalībvalstīs un darbojas efektīvi.

(15)

Mediju īpašumtiesību pārredzamība ir tieši saistīta ar vārda brīvību, kas ir demokrātisku sistēmu stūrakmens. Informācija par mediju pakalpojumu sniedzēju īpašumtiesību struktūru, ja šādu īpašumtiesību rezultātā tiek iegūta kontrole vai nozīmīga ietekme pār sniegto pakalpojumu saturu, ļauj lietotājiem izdarīt uz informāciju balstītu spriedumu par šādu saturu. Dalībvalstīm vajadzētu spēt noteikt, vai un kādā mērā informācijai par mediju pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesību struktūru vajadzētu būt pieejamai lietotājiem – ar noteikumu, ka tiek respektēta pamattiesību un brīvību būtība un ka šādi pasākumi ir nepieciešami un samērīgi.

(16)

Ņemot vērā audiovizuālo mediju pakalpojumu īpašo būtību, jo īpaši šo pakalpojumu ietekmi uz personu uzskatu veidošanu, lietotājiem ir likumīgas tiesības zināt, kurš ir atbildīgs par šo pakalpojumu saturu. Lai stiprinātu vārda brīvību un tādēļ veicinātu mediju plurālismu un novērstu interešu konfliktus, ir svarīgi, lai dalībvalstis nodrošinātu, ka lietotājiem jebkurā laikā ir vienkārša un tieša piekļuve informācijai par mediju pakalpojumu sniedzējiem. Katras dalībvalsts kompetencē ir lemt, jo īpaši attiecībā uz informāciju, ko var sniegt par īpašumtiesību struktūru un faktiskajiem īpašniekiem.

(17)

Lai nodrošinātu konsekvenci un juridisko noteiktību uzņēmumiem un dalībvalstu iestādēm, jēdziens “kūdīšana uz vardarbību vai naidu” būtu atbilstošā mērā jāsaprot Padomes Pamatlēmuma 2008/913/TI (7) nozīmē.

(18)

Ņemot vērā to, kā attīstījušies līdzekļi, ar ko izplata saturu, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklus, ir svarīgi plašāku sabiedrību aizsargāt no kūdīšanas uz terorismu. Tāpēc Direktīvai 2010/13/ES būtu jānodrošina, ka audiovizuālo mediju pakalpojumi neietver publisku provokāciju izdarīt teroristu nodarījumu. Lai nodrošinātu konsekvenci un juridisko noteiktību uzņēmumiem un dalībvalstu iestādēm, jēdziens “publiska provokācija izdarīt teroristu nodarījumu” būtu jāsaprot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2017/541 (8) nozīmē.

(19)

Lai ļautu skatītājiem, tostarp vecākiem un nepilngadīgajiem, pieņemt uz informāciju balstītus lēmumus par skatāmo saturu, mediju pakalpojumu sniedzējiem ir jāsniedz pietiekama informācija par saturu, kas var kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai. To varētu panākt, piemēram, izmantojot satura deskriptoru sistēmu, akustisku brīdinājuma signālu, vizuālu simbolu vai jebkādus citus līdzekļus, kas raksturo satura būtību.

(20)

Piemēroti pasākumi nepilngadīgo aizsardzībai, ko piemēro televīzijas apraides pakalpojumiem, būtu jāpiemēro arī audiovizuālo mediju pakalpojumiem pēc pieprasījuma. Tam vajadzētu paaugstināt aizsardzības līmeni. Minimālās saskaņošanas pieeja dalībvalstīm ļauj izstrādāt augstāku aizsardzības līmeni tādam saturam, kas var kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai. Viskaitīgākajam saturam, kas var kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai, bet kas ne vienmēr ir noziedzīgs nodarījums, būtu jāpiemēro visstingrākie pasākumi, piemēram, šifrēšana un efektīva vecāku kontrole, neskarot dalībvalstu iespēju pieņemt stingrākus pasākumus.

(21)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/679 (9) ir atzīts, ka bērniem pienākas īpaša aizsardzība attiecībā uz viņu personas datu apstrādi. Mediju pakalpojumu sniedzēju ieviesti bērnu aizsardzības mehānismi neizbēgami noved pie nepilngadīgo personas datu apstrādes. Ņemot vērā, ka šādu mehānismu mērķis ir aizsargāt bērnus, nepilngadīgo personas dati, kas apstrādāti bērnu aizsardzības tehnisko pasākumu ietvaros, nebūtu jāizmanto komerciālos nolūkos.

(22)

Audiovizuālā satura pieejamības nodrošināšana ir būtiski nepieciešama to saistību kontekstā, ko uzliek Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām. Direktīvas 2010/13/ES kontekstā termins “personas ar invaliditāti” būtu jāinterpretē, ņemot vērā to pakalpojumu, uz kuriem attiecas minētā direktīva, proti, audiovizuālo mediju pakalpojumu, būtību. Tiesības personām ar īpašām vajadzībām un vecāka gadagājuma cilvēkiem piedalīties un integrēties Savienības sociālajā un kultūras dzīvē ir saistītas ar pieejamu audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu. Tādēļ dalībvalstīm nekavējoties būtu jānodrošina, lai to jurisdikcijā esošie mediju pakalpojumu sniedzēji aktīvi censtos saturu padarīt pieejamu personām ar invaliditāti, jo īpaši tām personām, kurām ir redzes vai dzirdes traucējumi. Pieejamības prasības būtu jāievēro, īstenojot pakāpenisku un nepārtrauktu procesu, vienlaikus ņemot vērā praktiskos un neizbēgamos ierobežojumus, kas varētu liegt pilnīgu pieejamību, piemēram, raidījumus vai pasākumus, kas tiek pārraidīti reāllaikā. Lai novērtētu to, cik lielā mērā mediju pakalpojumu sniedzēji ir savus pakalpojumus pakāpeniski padarījuši pieejamākus cilvēkiem ar redzes vai dzirdes traucējumiem, dalībvalstīm būtu jāprasa, lai pakalpojumu sniedzēji, kas veic uzņēmējdarbību to teritorijā, regulāri sniegtu tām ziņojumus.

(23)

Līdzekļiem, ar kuriem panākt audiovizuālo mediju pakalpojumu pieejamību saskaņā ar Direktīvu 2010/13/ES, cita starpā būtu jāietver zīmju valoda, subtitri nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem, ierunāti subtitri un akustiski apraksti. Taču minētā direktīva neattiecas nedz uz funkcijām vai pakalpojumiem, ar ko sniedz piekļuvi audiovizuālo mediju pakalpojumiem, nedz uz elektroniskā raidījumu apraksta pieejamības funkcijām. Tāpēc minētā direktīva neskar Savienības tiesību aktus, kuru mērķis ir saskaņot tādu pakalpojumu pieejamību, kas sniedz piekļuvi audiovizuālo mediju pakalpojumiem, piemēram, tīmekļa vietnes, tiešsaistes lietojumprogrammas un elektroniskie raidījumu apraksti, vai informācijas sniegšanu par pieejamību un tās sniegšanu pieejamos formātos.

(24)

Dažos gadījumos informāciju par ārkārtas situācijām varētu nebūt iespējams sniegt veidā, kas ir pieejams personām ar invaliditāti. Tomēr šādiem izņēmuma gadījumiem nevajadzētu būt par šķērsli tam, ka informācija par ārkārtas situācijām tiek publiskota, izmantojot audiovizuālo mediju pakalpojumus.

(25)

Direktīva 2010/13/ES neskar dalībvalstu spēju uzlikt pienākumus nodrošināt tāda vispārējas nozīmes satura pienācīgu pamanāmību, kas saistās ar definētajiem vispārēju interešu mērķiem, piemēram, mediju plurālismu, vārda brīvību un kultūras daudzveidību. Šādi pienākumi būtu jāuzliek tikai tad, ja tie ir nepieciešami, lai īstenotu vispārējo interešu mērķus, ko skaidri definējušas dalībvalstis saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Ja dalībvalstis nolemj piemērot noteikumus par pienācīgu pamanāmību, tām būtu uzņēmumiem jāuzliek tikai samērīgi pienākumi leģitīmu sabiedriskās kārtības apsvērumu interesēs.

(26)

Lai aizsargātu mediju pakalpojumu sniedzēju redakcionālo atbildību un audiovizuālo vērtību ķēdi, ir ļoti svarīgi spēt nodrošināt mediju pakalpojumu sniedzēju piedāvāto raidījumu un audiovizuālo mediju pakalpojumu integritāti. Raidījumi un audiovizuālo mediju pakalpojumi nebūtu jāpārraida saīsinātā formā, pārveidoti vai ar pārtraukumiem un tos nedrīkstētu pārklāt komerciālos nolūkos bez mediju pakalpojumu sniedzēja nepārprotamas piekrišanas. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka pārklājumiem, kurus iedarbina vai autorizē vienīgi pakalpojuma saņēmējs privātai izmantošanai, piemēram, pārklājumiem, kas izriet no pakalpojumiem individuālai saziņai, nav nepieciešama mediju pakalpojumu sniedzēja piekrišana. Tam nebūtu jāattiecas uz jebkādas lietotāja saskarnes kontroles elementiem, kas nepieciešami ierīces darbībai vai navigācijai starp raidījumiem, piemēram, skaļuma regulēšanas joslām, meklēšanas funkcijām, navigācijas izvēlnēm vai kanālu sarakstiem. Tam nebūtu jāattiecas arī uz tādiem likumīgiem pārklājumiem kā brīdinājuma informācija, informācija, kas skar vispārējas sabiedrības intereses, subtitri vai komercpaziņojumu pārklājumi, ko nodrošina mediju pakalpojumu sniedzējs. Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2015/2120 (10) 3. panta 3. punktu, tam nebūtu jāattiecas arī uz datu saspiešanas paņēmieniem, ar kuriem samazina datu datnes lielumu, un citiem paņēmieniem, ar ko pakalpojumu pielāgo izplatīšanas līdzekļiem, piemēram, izšķirtspēja un kodēšana, neizdarot nekādas izmaiņas saturā.

Pasākumi raidījumu un audiovizuālo mediju pakalpojumu integritātes aizsardzībai būtu jāpiemēro, ja tie ir nepieciešami, lai īstenotu vispārējo interešu mērķus, ko skaidri definējušas dalībvalstis saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Ar šādiem pasākumiem uzņēmumiem būtu jāpiemēro samērīgi pienākumi leģitīmu sabiedriskās kārtības apsvērumu interesēs.

(27)

Audiovizuālajiem komercpaziņojumiem par alkoholiskajiem dzērieniem audiovizuālo mediju pakalpojumos pēc pieprasījuma, izņemot sponsorēšanu un produktu izvietošanu, būtu jāatbilst kritērijiem, ko piemēro alkoholisko dzērienu televīzijas reklāmai un televeikalam, kā noteikts Direktīvā 2010/13/ES. Detalizētāki kritēriji, ko piemēro alkoholisko dzērienu televīzijas reklāmai un televeikalam, attiecas tikai uz reklāmas iestarpinājumiem, kas pēc būtības ir nošķirti no raidījuma, un tāpēc neattiecas uz citiem komercpaziņojumiem, kas ir saistīti ar raidījumu vai kas ir raidījuma neatņemama sastāvdaļa, piemēram, sponsorēšana un produktu izvietošana. Tāpēc šiem kritērijiem nebūtu jāattiecas uz sponsorēšanu un produktu izvietošanu audiovizuālo mediju pakalpojumos pēc pieprasījuma.

(28)

Saistībā ar bērniem paredzētu pārtikas reklāmu televīzijā pastāv dažas plaši atzītas uztura pamatnostādnes valstu un starptautiskā mērogā, piemēram, Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģionālā biroja uzturvielu sastāva modelis, kuras paredzētas, lai diferencētu pārtiku, pamatojoties uz tās uzturvielu sastāvu. Dalībvalstis būtu jāmudina nodrošināt, ka tiek izmantota pašregulēšana un kopregulēšana, tostarp ar rīcības kodeksiem, lai reāli samazinātu bērnu pakļaušanu audiovizuāliem komercpaziņojumiem par tādu pārtiku un dzērieniem, kuros ir augsts sāls, cukura, tauku, piesātināto taukskābju vai trans-taukskābju saturs vai kuri kā citādi neatbilst minētajām valsts vai starptautiskajām uztura pamatnostādnēm.

(29)

Tāpat dalībvalstis būtu arī jāmudina nodrošināt pašregulēšanas un kopregulēšanas rīcības kodeksu izmantošanu tā, lai tiktu reāli samazināta bērnu un nepilngadīgo pakļaušana audiovizuāliem komercpaziņojumiem par alkoholiskajiem dzērieniem. Savienībā un valstu līmenī ir dažas pašregulēšanas vai kopregulēšanas sistēmas, kas attiecas uz alkoholisko dzērienu atbildīgu tirgvedību, tostarp audiovizuālos komercpaziņojumos. Šīs sistēmas būtu jāveicina arī turpmāk, jo īpaši tās, kuru mērķis ir nodrošināt, lai alkoholisku dzērienu audiovizuālus komercpaziņojumus pavadītu paziņojumi, ka alkohols jālieto atbildīgi.

(30)

Ir svarīgi, lai nepilngadīgie tiktu efektīvi aizsargāti no pakļaušanas audiovizuāliem komercpaziņojumiem, kas attiecas uz azartspēļu veicināšanu. Šajā sakarā Savienības un valsts līmenī ir vairākas pašregulēšanas vai kopregulēšanas sistēmas, kas paredzētas, lai arī audiovizuālos komercpaziņojumos veicinātu atbildīgu iesaistīšanos azartspēlēs.

(31)

Lai novērstu šķēršļus pārrobežu pakalpojumu brīvai apritei Savienībā, ir nepieciešams nodrošināt tādu pašregulēšanas un kopregulēšanas pasākumu efektivitāti, kuru mērķis jo īpaši ir aizsargāt patērētājus vai sabiedrības veselību.

(32)

Televīzijas apraides tirgus ir mainījies, un tādēļ ir vajadzīga lielāka elastība attiecībā uz audiovizuālajiem komercpaziņojumiem, jo īpaši kvantitatīvi noteikumi par lineāro audiovizuālo mediju pakalpojumiem un produktu izvietošanu. Jaunu pakalpojumu rašanās, tostarp bez reklāmas, ir devusi plašāku izvēli skatītājiem, kuri var viegli pārslēgties uz alternatīviem piedāvājumiem.

(33)

Produktu izvietošanas liberalizācija nav radījusi gaidīto šā audiovizuālā komercpaziņojuma veida ieviešanos. Proti, vispārējais produktu izvietošanas aizliegums ar dažiem izņēmumiem nav radījis mediju pakalpojumu sniedzējiem juridisko noteiktību. Tāpēc produktu izvietošana būtu ar izņēmumiem atļaujama visos audiovizuālo mediju pakalpojumos un video koplietošanas platformas pakalpojumos.

(34)

Produktu izvietošana nebūtu atļaujama ziņu un aktuālo notikumu raidījumos, patērētāju tiesību aizsardzības raidījumos, reliģiskos raidījumos un bērnu raidījumos. Konkrēti, ir liecības, ka produktu izvietošana un iegultās reklāmas var ietekmēt bērnu rīcību, jo bērni bieži neprot atšķirt komerciālo saturu. Tādēļ ir jāturpina aizliegt produktu izvietošanu bērnu raidījumos. Patērētāju tiesību aizsardzības raidījumi ir raidījumi, kuros skatītājiem tiek doti padomi vai sniegti pārskati par preču un pakalpojumu iegādi. Atļaujot produktu izvietošanu šādos raidījumos, skatītājiem, kuri tajos cer sagaidīt patiesu un godīgu pārskatu par produktiem vai pakalpojumiem, zustu robeža starp reklāmu un redakcionālo saturu.

(35)

Pakalpojumu sniedzējiem, kas piedāvā audiovizuālo mediju pakalpojumus pēc pieprasījuma, būtu jāveicina Eiropas darbu veidošana un izplatīšana, nodrošinot, ka to katalogos ir Eiropas darbu minimālā daļa un ka minētie darbi ir pietiekami pamanāmi. Būtu jāveicina audiovizuālā satura materiālu, kas kvalificējami kā Eiropas darbi, marķēšana metadatos tā, lai šādi metadati būtu pieejami mediju pakalpojumu sniedzējiem. Pamanāmība nozīmē Eiropas darbu popularizēšanu, sekmējot piekļuvi šādiem darbiem. Pamanāmību var nodrošināt ar dažādiem līdzekļiem, piemēram, izveidot speciālu Eiropas darbiem veltītu sadaļu, kurai var piekļūt no pakalpojuma tīmekļa vietnes, paredzēt iespēju meklēt Eiropas darbus ar meklēšanas rīku, kas pieejams kā minētā pakalpojuma daļa, izmantot Eiropas darbus minētā pakalpojuma kampaņās vai Eiropas darbu minimālas daļas popularizēšanu minētā pakalpojuma katalogos, lietojot, piemēram, reklāmkarogus vai līdzīgus rīkus.

(36)

Lai Eiropas darbiem nodrošinātu adekvātu ieguldījumu apjomu, dalībvalstīm būtu jāvar uzlikt finansiālus pienākumus mediju pakalpojumu sniedzējiem, kas veic uzņēmējdarbību to teritorijā. Šie pienākumi var izpausties kā tiešas iemaksas Eiropas darbu veidošanā un to tiesību iegūšanā. Dalībvalstis varētu arī uzlikt nodevas, kas iemaksājamas fondā, pamatojoties uz ieņēmumiem, kas gūti ar audiovizuālo mediju pakalpojumiem, kurus sniedz to teritorijā un kuri ir vērsti uz tās auditoriju. Ar šo direktīvu tiek precizēts, ka, ņemot vērā tiešo saikni starp finansiāliem pienākumiem un dalībvalstu atšķirīgo kultūras politiku, dalībvalstij ir arī atļauts šādus finansiālus pienākumus uzlikt mediju pakalpojumu sniedzējiem, kuri veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī un kuru darbība tiek vērsta uz tās teritoriju. Šajā gadījumā finansiāli pienākumi attiektos tikai uz ieņēmumiem, kas gūti no auditorijas mērķa dalībvalstī. Mediju pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir jāveic finansiālas iemaksas filmu finansēšanas shēmās mērķauditorijas dalībvalstī, būtu nediskriminējošā veidā jāspēj gūt labumu no palīdzības, kas mediju pakalpojumu sniedzējiem ir pieejama no attiecīgajām filmu finansēšanas shēmām, pat ja tie minētajā dalībvalstī neveic uzņēmējdarbību.

(37)

Raidorganizācijas pašlaik Eiropas audiovizuālajos darbos iegulda vairāk nekā audiovizuālo mediju pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzēji. Tāpēc, ja mērķauditorijas dalībvalsts izvēlas uzlikt finansiālu pienākumu raidorganizācijai, kas ir citas dalībvalsts jurisdikcijā, būtu jāņem vērā – pienācīgi ievērojot proporcionalitātes principu – minētās raidorganizācijas tiešie ieguldījumi Eiropas darbu, jo īpaši kopražojumu, veidošanā un to tiesību iegūšanā. Tas neskar dalībvalsts kompetenci – saskaņā ar savu kultūras politiku un ņemot vērā atbilstību valsts atbalsta noteikumiem – noteikt finansiālo iemaksu apmēru, kas jāmaksā to jurisdikcijā esošajiem mediju pakalpojumu sniedzējiem.

(38)

Dalībvalstij, izvērtējot katrā gadījumā atsevišķi, vai kādam audiovizuālo mediju pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējam, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, mērķauditorija ir tās teritorijā, būtu jāatsaucas uz tādiem rādītājiem kā reklāma vai citi popularizēšanas pasākumi, kas konkrēti adresēti klientiem tās teritorijā, pakalpojuma galvenā valoda vai tāda satura vai komercpaziņojumu esamība, kas konkrēti adresēti mērķauditorijai dalībvalstī, kurā tiek uztverts pakalpojums.

(39)

Ja dalībvalstis nosaka finansiālas iemaksas mediju pakalpojumu sniedzējiem, ar šādām iemaksām būtu jācenšas panākt Eiropas darbu pienācīgu popularizēšanu, vienlaikus izvairoties no dubultas iemaksu noteikšanas mediju pakalpojumu sniedzējiem. Tādējādi, ja dalībvalsts, kurā mediju pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību, nosaka šādu finansiālu iemaksu, tai būtu jāņem vērā jebkādas finansiālās iemaksas, ko nosaka mērķauditorijas dalībvalstis.

(40)

Lai nodrošinātu, ka pienākumi attiecībā uz Eiropas darbu popularizēšanu negrauj tirgus attīstību, un lai ļautu ienākt jauniem tirgus dalībniekiem, šādas prasības nebūtu piemērojamas tādiem pakalpojumu sniedzējiem, kam nav ievērojamas klātbūtnes tirgū. Tas jo īpaši attiecas uz pakalpojumu sniedzējiem ar zemu apgrozījumu vai šauru auditoriju. Šauru auditoriju var noteikt, piemēram, pamatojoties uz skatīšanās laiku vai pārdošanu, atkarībā no pakalpojuma būtības, savukārt zema apgrozījuma noteikšanā būtu jāņem vērā dažādie audiovizuālo tirgu lielumi dalībvalstīs. Varētu arī būt nelietderīgi šādas prasības piemērot gadījumos, kad tās būtu nerealizējamas vai nepamatotas audiovizuālo mediju pakalpojumu būtības vai tēmas dēļ.

(41)

Ir svarīgi, lai raidorganizācijām būtu lielāka elastība un tās spētu izlemt, kad izvietot reklāmu, lai maksimāli palielinātu reklāmdevēju pieprasījumu un skatītāju plūsmu. Taču šajā sakarā ir arī jāsaglabā pietiekams patērētāju aizsardzības līmenis, jo šādas elastības dēļ skatītāji varētu tikt pakļauti pārāk lielam reklāmu skaitam visizdevīgākajā raidīšanas laikā. Tāpēc būtu jāpiemēro konkrēti ierobežojumi laikam no plkst. 6.00 līdz 18.00 un no plkst. 18.00 līdz 24.00.

(42)

Neitrāli kadri nošķir redakcionālo saturu no televīzijas reklāmas vai televeikala iestarpinājumiem, kā arī no atsevišķiem iestarpinājumiem. Tie ļauj skatītājam skaidri atšķirt, kad beidzas viens audiovizuālā satura veids un sākas cits. Ir jāprecizē tas, ka uz neitrāliem kadriem neattiecas televīzijas reklāmai noteiktais kvantitatīvais ierobežojums. Tas ir tādēļ, lai nodrošinātu, ka neitrālos kadros izmantotais laiks neietekmē laiku, ko izmanto reklāmai, un ka netiek negatīvi ietekmēti ieņēmumi, kurus gūst no reklāmas.

(43)

Raidlaiks, kas veltīts raidorganizācijas paziņojumiem saistībā ar pašas raidījumiem un palīgproduktiem, kas tieši atvasināti no minētajiem raidījumiem, vai publisko dienestu paziņojumiem un aicinājumiem uz labdarību, kuri, izņemot izmaksas, kas rodas šādu aicinājumu pārraidē, ir bez maksas, nebūtu jāiekļauj maksimālajā raidlaika apjomā, ko drīkst atvēlēt televīzijas reklāmai un televeikalam. Turklāt daudzas raidorganizācijas ietilpst lielākās raidorganizāciju sabiedrību grupās, un to paziņojumi attiecas ne tikai uz pašu raidījumiem un palīgproduktiem, kas tieši atvasināti no minētajiem raidījumiem, bet arī uz citu tās pašas raidorganizāciju sabiedrību grupas raidījumiem un audiovizuālo mediju pakalpojumiem. Raidlaiks, ko atvēl šādiem paziņojumiem, arī nebūtu jāiekļauj maksimālajā raidlaika apjomā, ko drīkst atvēlēt reklāmai un televeikalam.

(44)

Video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzēji, uz kuriem attiecas Direktīva 2010/13/ES, sniedz informācijas sabiedrības pakalpojumus Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/31/EK (11) nozīmē. Līdz ar to uz minētajiem pakalpojumu sniedzējiem, ja tie veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, attiecas minētās direktīvas noteikumi par iekšējo tirgu. Lai nodrošinātu Direktīvā 2010/13/ES noteikto pasākumu efektivitāti nepilngadīgo un plašākas sabiedrības aizsardzībai un, cik vien iespējams, garantētu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, ir lietderīgi nodrošināt, ka tie paši noteikumi attiecas arī uz video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējiem, kuri neveic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, ciktāl minētajiem pakalpojumu sniedzējiem ir vai nu mātesuzņēmums, vai meitasuzņēmums, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, vai ja minētie pakalpojumu sniedzēji ietilpst grupā un dalībvalstī uzņēmējdarbību veic cits šīs grupas uzņēmums. Tādēļ definīcijām, kas izklāstītas Direktīvā 2010/13/ES, vajadzētu būt balstītām uz konkrētiem principiem, un tām būtu jānodrošina, ka uzņēmumam nav iespējams sevi izslēgt no minētās direktīvas darbības jomas, izveidojot grupas struktūru ar vairāklīmeņu uzņēmumiem, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā vai ārpus tās. Komisija būtu jāinformē par to, kuri pakalpojumu sniedzēji ir katras dalībvalsts jurisdikcijā, ievērojot Direktīvu 2000/31/EK un 2010/13/ES noteikumus par tiesībām veikt uzņēmējdarbību.

(45)

Ir parādījušies jauni izaicinājumi, jo īpaši saistībā ar video koplietošanas platformām, kurās lietotāji, it īpaši nepilngadīgie, arvien vairāk patērē audiovizuālu saturu. Šajā sakarā arvien vairāk rūpju sagādā kaitīgs saturs un naida runa, ko sniedz video koplietošanas platformas pakalpojumos. Lai pasargātu nepilngadīgos un plašāku sabiedrību no šāda satura, ir vajadzīgi samērīgi noteikumi par minētajiem jautājumiem.

(46)

Komercpaziņojumus video koplietošanas platformas pakalpojumos jau regulē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK (12), kas aizliedz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, tostarp maldinošu un agresīvu praksi, kas sastopama informācijas sabiedrības pakalpojumos.

Kas attiecas uz komercpaziņojumiem par tabakas un ar to saistītiem izstrādājumiem video koplietošanas platformās, patērētāju aizsardzību pret tabaku un ar to saistītiem izstrādājumiem pietiekami nodrošina pastāvošie aizliegumi, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/33/EK (13), kā arī aizliegumi, kas attiecas uz komercpaziņojumiem par elektroniskajām cigaretēm un uzpildes flakoniem, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/40/ES (14). Tā kā lietotāji arvien biežāk izmanto video koplietošanas platformas pakalpojumus, lai piekļūtu audiovizuālam saturam, ir nepieciešams nodrošināt pietiekamu patērētāju aizsardzības līmeni, starp visiem pakalpojumu sniedzējiem pienācīgā mērā saskaņojot noteikumus par audiovizuāliem komercpaziņojumiem. Tāpēc ir svarīgi, lai audiovizuālie komercpaziņojumi video koplietošanas platformās tiktu skaidri identificēti un tajos tiktu ievērota virkne minimālo kvalitātes prasību.

(47)

Par ievērojamu daļu satura, ko sniedz video koplietošanas platformas pakalpojumos, video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzēji nav redakcionāli atbildīgi. Tomēr minētie pakalpojuma sniedzēji parasti nosaka, kā tiek organizēts saturs, proti, raidījumi, lietotāju veidoti video un audiovizuāli komercpaziņojumi, tostarp ar automātiskiem līdzekļiem vai algoritmiem. Tāpēc minētajiem pakalpojumu sniedzējiem būtu jāveic attiecīgi pasākumi, lai aizsargātu nepilngadīgos no satura, kas var kaitēt viņu fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai. Tiem būtu jāveic arī pienācīgi pasākumi, lai aizsargātu plašāku sabiedrību no satura, kurā ir kūdīšana uz vardarbību vai naida kurināšana pret personu grupu vai grupas locekli jebkura Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 21. pantā minēta motīva dēļ vai kura izplatīšana ir noziedzīgs nodarījums saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

(48)

Ņemot vērā to, kāda ir pakalpojumu sniedzēju saistība ar video koplietošanas platformas pakalpojumos sniegto saturu, pienācīgajiem pasākumiem, ko veic nepilngadīgo un plašākas sabiedrības aizsardzībai, būtu jāattiecas uz satura organizāciju, nevis pašu saturu. Tāpēc prasības, kas šajā sakarā izklāstītas Direktīvā 2010/13/ES, būtu jāpiemēro, neskarot Direktīvas 2000/31/EK 12.–14. pantu, kas paredz atbrīvojumu no atbildības par nelikumīgu informāciju, ko nosūta vai ko automātiski, starplaikā un īslaicīgi uzglabā, vai ko glabā daži informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji. Sniedzot pakalpojumus, uz ko attiecas Direktīvas 2000/31/EK 12.–14. pants, minētās prasības arī būtu jāpiemēro, neskarot minētās direktīvas 15. pantu, kas neļauj piemērot minētajiem pakalpojumu sniedzējiem vispārējus pienākumus pārraudzīt šādu informāciju un aktīvi meklēt faktus vai apstākļus, kas norāda uz nelikumīgu darbību, tomēr tām nebūtu jāattiecas uz pārraudzības pienākumiem konkrētos gadījumos un nekādi nebūtu jāietekmē valstu iestāžu rīkojumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(49)

Īstenojot pienācīgos pasākumus, kas veicami, ievērojot Direktīvu 2010/13/ES, ir lietderīgi pēc iespējas vairāk iesaistīt video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējus. Tādēļ būtu jāveicina kopregulēšana. Būtu jāsaglabā arī iespēja video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējiem brīvprātīgi veikt stingrākus pasākumus saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, respektējot vārda brīvību un mediju plurālismu.

(50)

Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības uz taisnīgu tiesu ir pamattiesības, kas noteiktas Hartas 47. pantā. Tāpēc Direktīvas 2010/13/ES noteikumus nevajadzētu interpretēt tādā veidā, kas liegtu pusēm izmantot savas tiesības uz piekļuvi tiesu sistēmai.

(51)

Saskaņā ar Direktīvu 2010/13/ES pieņemot pienācīgos pasākumus, ar kuriem aizsargā nepilngadīgos no kaitīga satura un plašāku sabiedrību no satura, kurā ir kūdīšana uz vardarbību, naidu un terorismu, būtu rūpīgi jālīdzsvaro Hartā noteiktās piemērojamās pamattiesības. Tas atkarībā no gadījuma jo īpaši attiecas uz tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, vārda un informācijas brīvību, uzņēmējdarbības brīvību, diskriminācijas aizliegumu un bērna tiesībām.

(52)

Kontaktkomitejas mērķis ir veicināt Direktīvas 2010/13/ES efektīvu īstenošanu, un ar to būtu regulāri jāapspriežas par jebkurām praktiskām problēmām, kas rodas saistībā ar tās piemērošanu. Kontaktkomitejai savā darbā nebūtu jāaprobežojas tikai ar esošo audiovizuālās politikas jautājumu risināšanu, bet būtu jāpievēršas arī attiecīgām pārmaiņām, kas notiek šajā nozarē. To veido dalībvalstu attiecīgo valsts iestāžu pārstāvji. Ieceļot savus pārstāvjus, dalībvalstis tiek mudinātas kontaktkomitejas sastāvā sekmēt dzimumu līdzsvaru.

(53)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka to valsts regulatīvās iestādes vai struktūras ir juridiski nošķirtas no valdības. Tomēr tam nebūtu jāliedz dalībvalstīm īstenot pārraudzību saskaņā ar valsts konstitucionālajām tiesībām. Būtu jāuzskata, ka valsts regulatīvās iestādes vai struktūras ir sasniegušas vajadzīgo neatkarības līmeni, ja minētās iestādes vai struktūras, tostarp tās, kas izveidotas kā publiskās iestādes vai struktūras, ir funkcionāli un faktiski neatkarīgas no savām attiecīgajām valdībām un no jebkuras citas publiskas vai privātas struktūras. Uzskata, ka tas ir būtiski, lai nodrošinātu valsts regulatīvās iestādes vai struktūras pieņemto lēmumu objektivitāti. Neatkarības prasībai nebūtu jāskar iespēja dalībvalstīm veidot regulatīvās iestādes, kas pārrauga dažādas nozares, piemēram, audiovizuālo nozari un telekomunikāciju nozari. Valsts regulatīvajām iestādēm vai struktūrām vajadzētu būt izpildes pilnvarām un resursiem, kas nepieciešami to uzdevumu izpildei, – personāla, speciālo zināšanu un finansiālo līdzekļu ziņā. Ar savām darbībām valsts regulatīvajām iestādēm vai struktūrām, kas izveidotas saskaņā ar Direktīvu 2010/13/ES, būtu jānodrošina, ka tiek ievēroti mērķi attiecībā uz mediju plurālismu, kultūras daudzveidību, patērētāju tiesību aizsardzību, iekšējā tirgus pienācīgu darbību un godīgas konkurences veicināšanu.

(54)

Tā kā viens no audiovizuālo mediju pakalpojumu mērķiem ir kalpot indivīdu interesēm un veidot sabiedrības viedokli, ir būtiski, lai šādi pakalpojumi varētu informēt indivīdus un sabiedrību pēc iespējas pilnīgāk un ar vislielāko dažādību. Minēto mērķi var sasniegt tikai tad, ja redakcionālie lēmumi ir brīvi no valsts iejaukšanās vai valsts regulatīvo iestāžu vai struktūru ietekmes, kas neaprobežojas tikai ar tiesību aktu īstenošanu un nekalpo tādu tiesiski aizsargātu tiesību garantēšanai, kuras ir jāaizsargā neatkarīgi no konkrētā viedokļa.

(55)

Valstu līmenī būtu vajadzīgi efektīvi pārsūdzības mehānismi. Attiecīgajai pārsūdzības iestādei vajadzētu būt neatkarīgai no iesaistītajām pusēm. Šāda iestāde var būt tiesa. Pārsūdzības procedūrām nebūtu jāskar kompetences sadalījums valstu tiesu sistēmās.

(56)

Lai nodrošinātu ES audiovizuālās nozares tiesiskā regulējuma konsekventu piemērošanu visās dalībvalstīs, Komisija ar Komisijas 2014. gada 3. februāra lēmumu (15) izveidoja Eiropas Audiovizuālo mediju pakalpojumu regulatoru grupu (ERGA). ERGA uzdevums ir sniegt tehnisko ekspertīzi Komisijai tās darbā, kura mērķis ir nodrošināt Direktīvas 2010/13/ES konsekventu īstenošanu visās dalībvalstīs, un veicināt sadarbību starp valstu regulatīvajām iestādēm vai struktūrām un starp valstu regulatīvajām iestādēm vai struktūrām un Komisiju.

(57)

ERGA ir devusi pozitīvu ieguldījumu konsekventā regulēšanas praksē un nodrošinājusi augsta līmeņa konsultācijas Komisijai par īstenošanas jautājumiem. Tāpēc Direktīvā 2010/13/ES ir oficiāli jāatzīst un jāpastiprina tās loma. Tādēļ ERGA būtu jāizveido saskaņā ar minēto direktīvu.

(58)

Komisijai vajadzētu būt iespējai apspriesties ar ERGA par jebkuru jautājumu, kas saistīts ar audiovizuālo mediju pakalpojumiem un video koplietošanas platformām. ERGA būtu jāpalīdz Komisijai, sniedzot tehnisko ekspertīzi un konsultācijas un sekmējot paraugprakses apmaiņu, tostarp attiecībā uz pašregulēšanas un kopregulēšanas rīcības kodeksiem. Konkrēti – Komisijai būtu jāapspriežas ar ERGA, piemērojot Direktīvu 2010/13/ES, lai veicinātu tās konverģentu īstenošanu. Pēc Komisijas pieprasījuma ERGA būtu jāsniedz nesaistoši atzinumi par jurisdikciju, par pasākumiem, ar kuriem atkāpjas no uztveršanas brīvības, un par pasākumiem, ar kuriem vēršas pret jurisdikcijas apiešanu. ERGA būtu arī jāspēj sniegt tehniskas konsultācijas par jebkuru regulatīvo jautājumu, kas saistīts ar audiovizuālo mediju pakalpojumu sistēmu, tostarp naida runas un nepilngadīgo aizsardzības jomā, kā arī par saturu audiovizuālos komercpaziņojumos par pārtiku ar augstu tauku, sāls vai nātrija un cukura saturu.

(59)

Medijpratība ir saistīta ar prasmēm, zināšanām un izpratni, kas iedzīvotājiem ļauj medijus izmantot efektīvi un droši. Lai iedzīvotāji atbildīgi un droši varētu piekļūt informācijai un izmantot, kritiski novērtēt un veidot plašsaziņas līdzekļu saturu, tiem ir vajadzīga augsta līmeņa medijpratība. Medijpratības jomā nevajadzētu aprobežoties tikai ar mācīšanos par rīkiem un tehnoloģijām, bet vajadzētu tiekties uz to, lai iedzīvotāji iegūtu kritiskās domāšanas prasmes, kas vajadzīgas, lai viņi spētu spriest, analizēt sarežģītas situācijas un saskatīt atšķirību starp faktiem un viedokļiem. Tāpēc ir nepieciešams, lai gan mediju pakalpojumu sniedzēji, gan video koplietošanas platformas pakalpojumu sniedzēji sadarbībā ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām veicinātu medijpratības attīstīšanu visos sabiedrības slāņos, visu vecumu iedzīvotājiem un visiem plašsaziņas līdzekļiem un lai cieši sekotu šajā ziņā panāktajam progresam.

(60)

Direktīva 2010/13/ES neskar dalībvalstu pienākumu ievērot un aizsargāt cilvēka cieņu. Tajā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti jo īpaši Hartā. Konkrēti, Direktīva 2010/13/ES tiecas nodrošināt, lai tiktu pilnībā ievērotas tiesības uz vārda brīvību, uzņēmējdarbības brīvība un tiesības uz izskatīšanu tiesā, un veicināt Hartā nostiprināto bērna tiesību piemērošanu.

(61)

Jebkādi pasākumi, ko dalībvalstis veic saskaņā ar Direktīvu 2010/13/ES, ir vērsti uz to, lai respektētu vārda brīvību un informācijas un mediju plurālismu, kā arī kultūras un valodu daudzveidību, saskaņā ar UNESCO Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu.

(62)

Tiesības piekļūt politisko ziņu raidījumiem ir būtiskas, lai nosargātu pamatbrīvību saņemt informāciju un Savienībā nodrošinātu skatītāju interešu pilnīgu un pienācīgu aizsardzību. Ņemot vērā audiovizuālo mediju pakalpojumu arvien pieaugošo sabiedrisko un demokrātisko nozīmi, politisko ziņu raidījumi – cik plaši vien iespējams un neskarot autortiesību noteikumus – Savienībā būtu jādara pieejami pāri robežām.

(63)

Direktīva 2010/13/ES neattiecas uz starptautisko privāttiesību noteikumiem, jo īpaši noteikumiem, kas regulē tiesu jurisdikciju un to, kuras valsts tiesību akti piemērojami līgumsaistībām un ārpuslīgumiskām saistībām.

(64)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (16) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(65)

Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Direktīva 2010/13/ES,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Direktīvu 2010/13/ES groza šādi:

1)

direktīvas 1. panta 1. punktu groza šādi:

a)

panta a) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

“a)

“audiovizuālo mediju pakalpojums” ir:

i)

pakalpojums, kā definēts Līguma par Eiropas Savienības darbību 56. un 57. pantā, kura vai no kura nošķiramas daļas galvenais nolūks ir ar mediju pakalpojumu sniedzēja redakcionālu atbildību piedāvāt raidījumus plašākai sabiedrībai, lai to informētu, izklaidētu vai izglītotu, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklus Direktīvas 2002/21/EK 2. panta a) punkta nozīmē; šādi audiovizuālo mediju pakalpojumi ir vai nu televīzijas apraide, kā definēts šā punkta e) apakšpunktā, vai arī audiovizuālo mediju pakalpojumi pēc pieprasījuma, kā definēts šā punkta g) apakšpunktā;

ii)

audiovizuāls komercpaziņojums;”;

b)

iekļauj šādu apakšpunktu:

“aa)

“video koplietošanas platformas pakalpojums” ir pakalpojums, kā definēts Līguma par Eiropas Savienības darbību 56. un 57. pantā, kura vai no kura nošķiramas daļas galvenais nolūks vai kura būtiskas funkcionalitātes galvenais nolūks ir bez mediju pakalpojumu sniedzēja redakcionālas atbildības piedāvāt raidījumus, lietotāju veidotus video vai abus plašākai sabiedrībai, lai to informētu, izklaidētu vai izglītotu, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklus Direktīvas 2002/21/EK 2. panta a) punkta nozīmē, kur to organizāciju nosaka video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējs, tostarp ar automātiskiem līdzekļiem vai algoritmiem, jo īpaši, izrādot, marķējot un sekvencējot;”;

c)

panta b) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

“b)

“raidījums” ir kustīgu attēlu kopums ar skaņu vai bez tās, kas neatkarīgi no tā garuma veido atsevišķu vienību raidījumu programmā vai katalogā, kuru izveidojis mediju pakalpojumu sniedzējs, tostarp pilnmetrāžas filmas, videoklipi, sporta pasākumi, situāciju komēdijas, dokumentālās filmas, bērnu raidījumi un oriģināllugas;”;

d)

iekļauj šādus apakšpunktus:

“ba)

“lietotāja veidots video” ir kustīgu attēlu kopums ar skaņu vai bez tās, kas neatkarīgi no tā garuma veido atsevišķu vienību, ko rada lietotājs un video koplietošanas platformā augšupielādē minētais lietotājs vai jebkurš cits lietotājs;

bb)

“redakcionāls lēmums” ir lēmums, kuru regulāri pieņem nolūkā īstenot redakcionālo atbildību un kurš ir saistīts ar audiovizuālo mediju pakalpojuma ikdienā veicamo darbību;”;

e)

iekļauj šādu apakšpunktu:

“da)

“video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējs” ir fiziska vai juridiska persona, kas sniedz video koplietošanas platformas pakalpojumu;”;

f)

panta h) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

“h)

“audiovizuāls komercpaziņojums” ir attēli ar skaņu vai bez tās, kas ir paredzēti, lai tieši vai netieši reklamētu fiziskas vai juridiskas personas, kas veic saimniecisko darbību, preces, pakalpojumus vai tēlu; šādi attēli pavada raidījumu vai lietotāja veidotu video vai ir iekļauti raidījumā vai lietotāja veidotā video par samaksu vai līdzīgu atlīdzību vai pašreklāmas nolūkā. Audiovizuālu komercpaziņojumu veidi ir cita starpā televīzijas reklāma, sponsorēšana, televeikals un produktu izvietošana;”;

g)

panta k) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

“k)

“sponsorēšana” ir jebkurš publisku vai privātu uzņēmumu vai fizisku personu, kas nav iesaistīti audiovizuālo mediju pakalpojumu vai video koplietošanas platformas pakalpojumu sniegšanā vai audiovizuālu darbu veidošanā, ieguldījums audiovizuālo mediju pakalpojumu, video koplietošanas platformas pakalpojumu, lietotāju veidotu video vai raidījumu finansēšanā nolūkā popularizēt savu nosaukumu, preču zīmi, tēlu, darbību vai ražojumus;”;

h)

panta m) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

“m)

“produktu izvietošana” ir jebkurš audiovizuāla komercpaziņojuma veids, kas sastāv no produktu, pakalpojumu vai to preču zīmju iekļaušanas vai kas sastāv no atsaucēm uz tiem, demonstrējot tos raidījumā vai lietotāju veidotā video par samaksu vai līdzīgu atlīdzību;”;

2)

II nodaļas virsrakstu aizstāj ar šādu:

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI PAR AUDIOVIZUĀLO MEDIJU PAKALPOJUMIEM”;

3)

direktīvas 2. pantu groza šādi:

a)

panta 3. punkta b) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

“b)

ja mediju pakalpojumu sniedzēja galvenais birojs ir vienā dalībvalstī, bet redakcionālus lēmumus par audiovizuālo mediju pakalpojumiem pieņem citā dalībvalstī, tad uzskata, ka mediju pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību tajā dalībvalstī, kurā darbojas nozīmīga daļa tā darbaspēka, kas ir iesaistīts ar raidījumiem saistītajā audiovizuālo mediju pakalpojumu darbībā. Ja ar raidījumiem saistītajās audiovizuālo mediju pakalpojumu darbībās iesaistītā darbaspēka nozīmīga daļa darbojas katrā no minētajām dalībvalstīm, tad uzskata, ka mediju pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību tajā dalībvalstī, kurā ir tā galvenais birojs. Ja nevienā no šīm dalībvalstīm nedarbojas ar raidījumiem saistītajās audiovizuālo mediju pakalpojumu darbībās iesaistītā darbaspēka nozīmīga daļa, tad uzskata, ka mediju pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību tajā dalībvalstī, kurā tas pirmo reizi sāka darbību saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem, ar noteikumu, ka tas uztur stabilu un efektīvu saikni ar minētās dalībvalsts ekonomiku;”;

b)

iekļauj šādus punktus:

“5.a   Dalībvalstis nodrošina, lai mediju pakalpojumu sniedzēji informētu kompetentās valstu regulatīvās iestādes vai struktūras par visām izmaiņām, kas var ietekmēt jurisdikcijas noteikšanu saskaņā ar 2., 3. un 4. punktu.

5.b   Dalībvalstis izveido un atjaunina to jurisdikcijā esošo mediju pakalpojumu sniedzēju sarakstu un norāda, uz kuriem 2.–5. punktā izklāstītajiem kritērijiem to jurisdikcija balstās. Dalībvalstis dara Komisijai zināmu minēto sarakstu, tostarp visus tā atjauninājumus.

Komisija nodrošina, ka šādus sarakstus dara pieejamus centralizētā datubāzē. Ja ir neatbilstības starp sarakstiem, Komisija sazinās ar attiecīgajām dalībvalstīm, lai rastu risinājumu. Komisija nodrošina, lai valstu regulatīvajām iestādēm vai struktūrām būtu piekļuve minētajai datubāzei. Komisija informāciju datubāzē dara publiski pieejamu.

5.c   Ja, piemērojot šīs direktīvas 3. vai 4. pantu, attiecīgās dalībvalstis nespēj vienoties, kurai dalībvalstij ir jurisdikcija, tās bez liekas kavēšanās jautājumu iesniedz Komisijai. Komisija var lūgt Eiropas Audiovizuālo mediju pakalpojumu regulatoru grupu (ERGA) sniegt atzinumu par šo jautājumu saskaņā ar 30.b panta 3. punkta d) apakšpunktu. ERGA sniedz šādu atzinumu 15 darbdienu laikā no Komisijas pieprasījuma iesniegšanas brīža. Komisija pienācīgi informē kontaktkomiteju, kas izveidota ar 29. pantu.

Kad Komisija pieņem lēmumu, ievērojot 3. panta 2. vai 3. punktu vai 4. panta 5. punktu, tā lemj arī par to, kurai dalībvalstij ir jurisdikcija.”;

4)

direktīvas 3. pantu aizstāj ar šādu:

“3. pants

1.   Dalībvalstis nodrošina uztveršanas brīvību un savā teritorijā neierobežo audiovizuālo mediju pakalpojumu retranslāciju no citām dalībvalstīm tādu apsvērumu dēļ, kuri ietilpst šīs direktīvas koordinētajās jomās.

2.   Dalībvalstis var uz laiku atkāpties no šā panta 1. punkta, ja audiovizuālo mediju pakalpojums, ko sniedz citas dalībvalsts jurisdikcijā esošs mediju pakalpojumu sniedzējs, klaji, nopietni un smagi pārkāpj 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu vai 6.a panta 1. punktu vai apdraud sabiedrības veselību, vai rada nopietnu un smagu tās apdraudējuma risku.

Šā punkta pirmajā daļā minēto atkāpi piemēro, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)

iepriekšējo 12 mēnešu laikā mediju pakalpojumu sniedzējs ir vismaz divreiz jau veicis vienu vai vairākas pirmajā daļā aprakstītās rīcības;

b)

attiecīgā dalībvalsts rakstiski ir paziņojusi mediju pakalpojumu sniedzējam, dalībvalstij, kuras jurisdikcijā ir minētais pakalpojumu sniedzējs, un Komisijai par varbūtējo pārkāpumu un par samērīgiem pasākumiem, ko tā nodomājusi veikt, ja jebkāds šāds pārkāpums atkārtotos.

c)

attiecīgā dalībvalsts ir ievērojusi mediju pakalpojumu sniedzēja tiesības uz aizstāvību un jo īpaši – devusi minētajam pakalpojumu sniedzējam iespēju paust savus uzskatus par varbūtējiem pārkāpumiem; un

d)

apspriešanās ar dalībvalsti, kuras jurisdikcijā ir pakalpojumu sniedzējs, un Komisiju nav noslēgušās ar izlīgumu viena mēneša laikā pēc tam, kad Komisija saņēmusi b) apakšpunktā minēto paziņojumu.

Triju mēnešu laikā pēc tam, kad saņemts paziņojums par attiecīgās dalībvalsts veiktajiem pasākumiem, un pēc tam, kad Komisija lūgusi ERGA sniegt atzinumu saskaņā ar 30.b panta 3. punkta d) apakšpunktu, Komisija pieņem lēmumu par to, vai minētie pasākumi ir saderīgi ar Savienības tiesību aktiem. Komisija pienācīgi informē kontaktkomiteju. Ja Komisija izlemj, ka minētie pasākumi nav saderīgi ar Savienības tiesību aktiem, tā attiecīgajai dalībvalstij prasa steidzami izbeigt attiecīgos pasākumus.

3.   Dalībvalsts var uz laiku atkāpties no šā panta 1. punkta, ja audiovizuālo mediju pakalpojums, ko sniedz citas dalībvalsts jurisdikcijā esošs mediju pakalpojumu sniedzējs, klaji, nopietni un smagi pārkāpj 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu vai apdraud sabiedrisko drošību, tostarp valsts drošības un aizsardzības nodrošināšanu, vai rada nopietnu un smagu tās apdraudējuma risku.

Pirmajā daļā minēto atkāpi piemēro, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)

iepriekšējo 12 mēnešu laikā pirmajā daļā minētā rīcība iepriekš notikusi vismaz vienu reizi;

un

b)

attiecīgā dalībvalsts rakstiski ir paziņojusi mediju pakalpojumu sniedzējam, dalībvalstij, kuras jurisdikcijā ir minētais pakalpojumu sniedzējs, un Komisijai par varbūtējo pārkāpumu un par samērīgiem pasākumiem, ko tā nodomājusi veikt, ja jebkāds šāds pārkāpums atkārtotos.

Attiecīgā dalībvalsts ievēro attiecīgā mediju pakalpojumu sniedzēja tiesības uz aizstāvību un jo īpaši – dod minētajam pakalpojumu sniedzējam iespēju paust savus uzskatus par varbūtējiem pārkāpumiem.

Triju mēnešu laikā pēc tam, kad saņemts paziņojums par attiecīgās dalībvalsts veiktajiem pasākumiem, un pēc tam, kad Komisija lūgusi ERGA sniegt atzinumu saskaņā ar 30.b panta 3. punkta d) apakšpunktu, Komisija pieņem lēmumu par to, vai minētie pasākumi ir saderīgi ar Savienības tiesību aktiem. Komisija pienācīgi informē kontaktkomiteju. Ja Komisija izlemj, ka minētie pasākumi nav saderīgi ar Savienības tiesību aktiem, tā attiecīgajai dalībvalstij prasa steidzami izbeigt attiecīgos pasākumus.

4.   Šā panta 2. un 3. punkts neskar nevienas procedūras, tiesiskās aizsardzības līdzekļa vai sankcijas par attiecīgajiem pārkāpumiem piemērošanu dalībvalstī, kuras jurisdikcijā ir attiecīgais mediju pakalpojumu sniedzējs.

5.   Steidzamos gadījumos dalībvalstis var ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc varbūtējā pārkāpuma atkāpties no 3. punkta a) un b) apakšpunktā izklāstītajiem nosacījumiem. Šādā gadījumā par veiktajiem pasākumiem pēc iespējas īsākā laikā paziņo Komisijai un dalībvalstij, kuras jurisdikcijā ir mediju pakalpojumu sniedzējs, norādot iemeslus, kādēļ dalībvalsts uzskata, ka gadījums ir steidzams. Komisija pēc iespējas īsākā laikā pārbauda paziņoto pasākumu saderību ar Savienības tiesību aktiem. Ja tā secina, ka pasākumi nav saderīgi ar Savienības tiesību aktiem, Komisija lūdz attiecīgajai dalībvalstij minētos pasākumus steidzami izbeigt.

6.   Ja Komisijai trūkst informācijas, kas ir nepieciešama, lai pieņemtu lēmumu, ievērojot 2. vai 3. punktu, tā viena mēneša laikā pēc paziņojuma saņemšanas lūdz attiecīgo dalībvalsti sniegt visu informāciju, kas ir nepieciešama, lai pieņemtu minēto lēmumu. Termiņu, kurā Komisijai jāpieņem lēmums, atliek līdz tam, kad minētā dalībvalsts ir iesniegusi šādu nepieciešamo informāciju. Jebkurā gadījumā termiņu nevar atlikt ilgāk par vienu mēnesi.

7.   Dalībvalstis un Komisija kontaktkomitejā un ERGA regulāri apmainās ar pieredzi un paraugpraksi par šajā pantā izklāstīto procedūru.”;

5)

direktīvas 4. pantu aizstāj ar šādu:

“4. pants

1.   Dalībvalstis patur tiesības pieprasīt, lai to jurisdikcijā esošie mediju pakalpojumu sniedzēji ievērotu sīkāk izstrādātus vai stingrākus noteikumus jomās, ko koordinē ar šo direktīvu, ar noteikumu, ka šādi noteikumi atbilst Savienības tiesību aktiem.

2.   Ja dalībvalsts:

a)

ir izmantojusi brīvas izvēles iespēju saskaņā ar 1. punktu pieņemt sīkāk izstrādātus vai stingrākus noteikumus vispārēju sabiedrības interešu jomā, un

b)

novērtē, ka citas dalībvalsts jurisdikcijā esošs mediju pakalpojumu sniedzējs sniedz audiovizuālo mediju pakalpojumu, kas pilnībā vai galvenokārt ir vērsts uz tās teritoriju,

tā var lūgt jurisdikcijas dalībvalsti risināt jebkādas saistībā ar šo punktu konstatētas problēmas. Abas dalībvalstis lojāli un ātri sadarbojas nolūkā panākt savstarpēji apmierinošu risinājumu.

Saņemot pamatotu lūgumu saskaņā ar šā punkta pirmo daļu, jurisdikcijas dalībvalsts lūdz mediju pakalpojumu sniedzēju ievērot attiecīgos noteikumus vispārēju sabiedrības interešu jomā. Jurisdikcijas dalībvalsts regulāri informē lūguma iesniedzēju dalībvalsti par pasākumiem, kas veikti, lai risinātu konstatētās problēmas. Divu mēnešu laikā no lūguma saņemšanas brīža jurisdikcijas dalībvalsts informē lūguma iesniedzēju dalībvalsti un Komisiju par gūtajiem rezultātiem un izskaidro iemeslus, ja risinājumu nav izdevies atrast.

Jebkura no abām dalībvalstīm var aicināt kontaktkomiteju izskatīt attiecīgo lietu jebkurā laikā.

3.   Attiecīgā dalībvalsts var pieņemt atbilstīgus pasākumus pret attiecīgo mediju pakalpojumu sniedzēju, ja:

a)

tā novērtē, ka rezultāti, kas panākti, piemērojot 2. punktu, nav apmierinoši; un

b)

tā ir sniegusi pierādījumus, ka attiecīgais mediju pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību jurisdikcijas dalībvalstī, lai jomās, kuras koordinē ar šo direktīvu, apietu stingrākus noteikumus, kas tam būtu piemērojami, ja tas veiktu uzņēmējdarbību attiecīgajā dalībvalstī; minētie pierādījumi ļauj ticami konstatēt šādu apiešanu, un nav nepieciešamības pierādīt mediju pakalpojumu sniedzēja nodomu apiet minētos stingrākos noteikumus.

Šādi pasākumi ir objektīvi nepieciešami, tos piemēro nediskriminējoši un samērīgi noteiktajiem mērķiem.

4.   Dalībvalsts var veikt pasākumus saskaņā ar 3. punktu tikai gadījumos, kad ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)

tā ir paziņojusi Komisijai un tai dalībvalstij, kurā mediju pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību, par savu nodomu veikt šādus pasākumus, vienlaikus pamatojot iemeslus, uz kuriem balstīts tās novērtējums;

b)

tā ir ievērojusi attiecīgā mediju pakalpojumu sniedzēja tiesības uz aizstāvību un jo īpaši – devusi minētajam mediju pakalpojumu sniedzējam iespēju paust savus uzskatus par varbūtējo apiešanu un pasākumiem, ko paziņotājas dalībvalstis nodomājušas veikt; un

c)

Komisija – pēc tam, kad tā lūgusi ERGA sniegt atzinumu saskaņā ar 30.b panta 3. punkta d) apakšpunktu – ir nolēmusi, ka pasākumi ir saderīgi ar Savienības tiesību aktiem, jo īpaši – ka novērtējumi, ko izdarījusi dalībvalsts, kura veic pasākumus saskaņā ar šā panta 2. un 3. punktu, ir pareizi pamatoti; Komisija pienācīgi informē kontaktkomiteju.

5.   Pēc 4. punkta a) apakšpunktā paredzētā paziņojuma saņemšanas Komisija triju mēnešu laikā pieņem lēmumu par to, vai šie pasākumi ir saderīgi ar Savienības tiesību aktiem. Ja Komisija nolemj, ka minētie pasākumi nav saderīgi ar Savienības tiesību aktiem, tā pieprasa attiecīgajai dalībvalstij atturēties no plānoto pasākumu veikšanas.

Ja Komisijai trūkst informācijas, kas ir nepieciešama, lai pieņemtu lēmumu, ievērojot pirmo daļu, tā viena mēneša laikā pēc paziņojuma saņemšanas lūdz attiecīgo dalībvalsti sniegt visu informāciju, kas nepieciešama, lai pieņemtu minēto lēmumu. Termiņu, kurā Komisijai jāpieņem lēmums, atliek līdz tam, kad minētā dalībvalsts ir iesniegusi šādu nepieciešamo informāciju. Jebkurā gadījumā termiņu nevar atlikt ilgāk par vienu mēnesi.

6.   Dalībvalstis savā tiesību aktu sistēmā ar atbilstīgiem līdzekļiem nodrošina, lai to jurisdikcijā esošie mediju pakalpojumu sniedzēji efektīvi izpildītu šīs direktīvas prasības.

7.   Piemēro Direktīvu 2000/31/EK, ja vien šajā direktīvā nav paredzēts citādi. Ja rodas kolīzija starp Direktīvu 2000/31/EK un šo direktīvu, prevalē šī direktīva, ja vien šajā direktīvā nav paredzēts citādi.”;

6)

direktīvā iekļauj šādu pantu:

“4.a pants

1.   Dalībvalstis sekmē kopregulēšanas izmantošanu un pašregulēšanas veicināšanu ar rīcības kodeksiem, ko pieņem valsts līmenī šīs direktīvas koordinētajās jomās, ciktāl to ļauj valstu tiesību sistēmas. Minētie kodeksi:

a)

ir tādi, lai kopumā būtu pieņemami galvenajām ieinteresētajām personām attiecīgajās dalībvalstīs;

b)

ietver to mērķu skaidru un nepārprotamu izklāstu;

c)

paredz šo mērķu sasniegšanas regulāru, pārredzamu un neatkarīgu pārraudzību un izvērtēšanu; un

d)

paredz efektīvu izpildi, tostarp iedarbīgas un samērīgas sankcijas.

2.   Dalībvalstis un Komisija var veicināt pašregulēšanu ar Savienības rīcības kodeksiem, ko izstrādājuši mediju pakalpojumu sniedzēji, video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzēji vai organizācijas, kas tos pārstāv, sadarbībā, ja vajadzīgs, ar citiem sektoriem, tādiem kā nozares, tirdzniecības, profesionālās un patērētāju apvienības vai organizācijas. Minētie kodeksi ir tādi, lai kopumā būtu pieņemami galvenajām ieinteresētajām personām Savienības līmenī un atbilst 1. punkta b)–d) apakšpunktam. Savienības rīcības kodeksi neskar valstu rīcības kodeksus.

Sadarbībā ar dalībvalstīm Komisija attiecīgā gadījumā veicina Savienības rīcības kodeksu izstrādi saskaņā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principu.

Savienības rīcības kodeksu parakstītāji iesniedz minēto kodeksu projektus un to grozījumus Komisijai. Komisija par minētajiem kodeksu projektiem vai to grozījumiem apspriežas ar kontaktkomiteju.

Komisija Savienības rīcības kodeksus dara publiski pieejamus un var nodrošināt tiem atbilstīgu publicitāti.

3.   Dalībvalstis patur tiesības pieprasīt, lai to jurisdikcijā esošie mediju pakalpojumu sniedzēji ievērotu sīkāk izstrādātus vai stingrākus noteikumus saskaņā ar šo direktīvu un Savienības tiesību aktiem, tostarp, ja to valsts neatkarīgās regulatīvās iestādes vai struktūras secina, ka izrādījies, ka kāds rīcības kodekss vai tā daļas nav pietiekami efektīvi. Dalībvalstis par šādiem noteikumiem nekavējoties ziņo Komisijai.”;

7)

III nodaļas virsrakstu aizstāj ar šādu:

AUDIOVIZUĀLO MEDIJU PAKALPOJUMIEM PIEMĒROJAMIE NOTEIKUMI”;

8)

direktīvas 5. pantu aizstāj ar šādu:

“5. pants

1.   Katra dalībvalsts nodrošina, ka tās jurisdikcijā esošais audiovizuālo mediju pakalpojumu sniedzējs ļauj pakalpojuma saņēmējiem vienkārši, tieši un pastāvīgi piekļūt vismaz šādai informācijai:

a)

tā nosaukums,

b)

ģeogrāfiskā adrese, kurā tas veic uzņēmējdarbību;

c)

dati, tostarp tā e-pasta adrese vai tīmekļa vietne, kas ātri ļauj ar to sazināties tieši un efektīvi;

d)

dalībvalsts, kuras jurisdikcijā tas ir, un kompetentās regulatīvās iestādes vai struktūras vai uzraudzības struktūras.

2.   Dalībvalstis var pieņemt leģislatīvus pasākumus, kuros paredzēts, ka papildus 1. punktā uzskaitītajai informācijai to jurisdikcijā esošie mediju pakalpojumu sniedzēji dara pieejamu informāciju par savu īpašumtiesību struktūru, tostarp faktiskajiem īpašniekiem. Ar minētajiem pasākumiem ir jāievēro attiecīgās pamattiesības, piemēram, faktisko īpašnieku privātā un ģimenes dzīve. Šādiem pasākumiem jābūt vajadzīgiem un samērīgiem, un to nolūkam jābūt sasniegt kādu vispārējo interešu mērķi.”;

9)

direktīvas 6. pantu aizstāj ar šādu:

“6. pants

1.   Neskarot dalībvalstu pienākumu ievērot un aizsargāt cilvēka cieņu, tās ar atbilstīgiem līdzekļiem nodrošina, ka audiovizuālo mediju pakalpojumi, kurus sniedz to jurisdikcijā esoši mediju pakalpojumu sniedzēji, nesatur nekādu:

a)

kūdīšanu uz vardarbību vai naida kurināšanu pret personu grupu vai grupas locekli jebkura Hartas 21. pantā minēta motīva dēļ;

b)

publisku provokāciju izdarīt teroristu nodarījumu, kā izklāstīts Direktīvas (ES) 2017/541 5. pantā.

2.   Šā panta vajadzībām veiktajiem pasākumiem jābūt vajadzīgiem un samērīgiem, un ar tiem jāievēro Hartā izklāstītās tiesības un principi.”;

10)

direktīvā iekļauj šādu pantu:

“6.a pants

1.   Dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka to jurisdikcijā esošu mediju pakalpojumu sniedzēju sniegtos audiovizuālo mediju pakalpojumus, kas var kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai, dara pieejamus vienīgi tādā veidā, lai nodrošinātu, ka nepilngadīgie parastos apstākļos tos nedzirdēs un neredzēs. Šādi pasākumi var ietvert pārraides laika izvēli, vecuma pārbaudes rīkus vai citus tehniskus pasākumus. Tiem jābūt samērīgiem ar iespējamo raidījuma kaitējumu.

Viskaitīgākajam saturam, piemēram, neattaisnojamai vardarbībai un pornogrāfijai, piemēro visstingrākos pasākumus.

2.   Nepilngadīgo personas dati, ko, ievērojot 1. punktu, ievākuši vai citādi ģenerējuši mediju pakalpojumu sniedzēji, netiek apstrādāti komerciālos nolūkos, tādos kā tiešais mārketings, profilēšana un uzvedībā balstīta mērķtiecīga reklāma.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka mediju pakalpojumu sniedzēji skatītājiem sniedz pietiekamu informāciju par saturu, kas var kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai. Šajā nolūkā mediju pakalpojumu sniedzēji izmanto sistēmu, kas raksturo audiovizuālo mediju pakalpojuma satura iespējami kaitīgo būtību.

Šā punkta īstenošanai dalībvalstis sekmē kopregulēšanas izmantošanu, kā paredzēts 4.a panta 1. punktā.

4.   Komisija mudina mediju pakalpojumu sniedzējus apmainīties ar paraugpraksi attiecībā uz kopregulēšanas rīcības kodeksiem. Dalībvalstis un Komisija var veicināt pašregulēšanu šā panta nolūkos, izmantojot 4.a panta 2. punktā minētos Savienības rīcības kodeksus.”;

11)

direktīvas 7. pantu aizstāj ar šādu:

“7. pants

1.   Dalībvalstis bez liekas kavēšanās nodrošina, ka pakalpojumi, kurus sniedz to jurisdikcijā esošie mediju pakalpojumu sniedzēji, ar samērīgu pasākumu palīdzību tiek nepārtraukti un pakāpeniski darīti pieejamāki personām ar invaliditāti.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka mediju pakalpojumu sniedzēji regulāri ziņo valstu regulatīvajām iestādēm vai struktūrām par 1. punktā minēto pasākumu īstenošanu. Par 1. punkta īstenošanu dalībvalstis ziņo Komisijai līdz 2022. gada 19. decembrim un pēc tam ik pēc trim gadiem.

3.   Dalībvalstis mudina mediju pakalpojumu sniedzējus izstrādāt pieejamības nodrošināšanas rīcības plānus ar mērķi to sniegtos pakalpojumus nepārtraukti un pakāpeniski darīti pieejamākus personām ar invaliditāti. Par jebkuru šādu rīcības plānu informē valstu regulatīvās iestādes vai struktūras.

4.   Katra dalībvalsts norīko vienotu, viegli pieejamu, tostarp personām ar invaliditāti, un publiski pieejamu tiešsaistes kontaktpunktu ar mērķi sniegt informāciju un saņemt sūdzības par jebkādām pieejamības problēmām, kas minētas šajā pantā.

5.   Dalībvalstis nodrošina, lai informācija par ārkārtas situācijām, tostarp publiski paziņojumi un informācija dabas katastrofu gadījumā, ko publisko, izmantojot audiovizuālo mediju pakalpojumus, tiktu sniegta veidā, kas ir pieejams personām ar invaliditāti.”;

12)

direktīvā iekļauj šādus pantus:

“7.a pants

Dalībvalstis var veikt pasākumus, ar ko nodrošina vispārējas nozīmes audiovizuālo mediju pakalpojumu pienācīgu pamanāmību.

7.b pants

Dalībvalstis veic atbilstīgus un samērīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka mediju pakalpojumu sniedzēju sniegtie audiovizuālo mediju pakalpojumi netiek pārklāti komerciālos nolūkos vai grozīti bez minēto pakalpojumu sniedzēju nepārprotamas piekrišanas.

Šā panta nolūkos dalībvalstis precizē regulējuma detaļas, tostarp izņēmumus, jo īpaši saistībā ar lietotāju leģitīmo interešu aizsargāšanu, vienlaikus ņemot vērā to mediju pakalpojumu sniedzēju leģitīmās intereses, kuri sākotnēji snieguši audiovizuālo mediju pakalpojumus.”;

13)

direktīvas 9. pantu aizstāj ar šādu:

“9. pants

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka to jurisdikcijā esošo mediju pakalpojumu sniedzēju sniegtie audiovizuālie komercpaziņojumi atbilst šādām prasībām:

a)

audiovizuālie komercpaziņojumi ir uzreiz atpazīstami; slēpti audiovizuāli komercpaziņojumi ir aizliegti;

b)

audiovizuālos komercpaziņojumos neizmanto metodes, kas iedarbojas uz zemapziņu;

c)

audiovizuālos komercpaziņojumos:

i)

neaizskar cilvēka cieņu;

ii)

neietver un nepopularizē diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, valstspiederības, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ;

iii)

nemudina uz rīcību, kas apdraud veselību vai drošību;

iv)

nemudina uz rīcību, kas var būtiski kaitēt vides aizsardzībai;

d)

ir aizliegti visi cigarešu un citu tabakas izstrādājumu, kā arī elektronisko cigarešu un uzpildes flakonu audiovizuālu komercpaziņojumu veidi;

e)

audiovizuālus komercpaziņojumus par alkoholiskajiem dzērieniem nevērš konkrēti uz nepilngadīgo auditoriju, un tajos neveicina šādu dzērienu pārmērīgu lietošanu;

f)

ir aizliegti audiovizuāli komercpaziņojumi par zālēm un ārstēšanu, kas dalībvalstī, kuras jurisdikcijā ir mediju pakalpojumu sniedzējs, ir pieejamas tikai pēc ārsta norādījuma;

g)

audiovizuāli komercpaziņojumi nerada fizisku, garīgu vai tikumisku kaitējumu nepilngadīgajiem; tādēļ ar šādiem paziņojumiem tieši nemudina nepilngadīgos iegādāties vai nomāt preces vai pakalpojumus, izmantojot viņu pieredzes trūkumu vai lētticību, tieši neiedrošina viņus pārliecināt savus vecākus vai citus iegādāties reklamētās preces vai pakalpojumus, neizmanto nepilngadīgo īpašo uzticēšanos vecākiem, skolotājiem vai citām personām vai nepamatoti neparāda nepilngadīgos bīstamās situācijās.

2.   Audiovizuāli komercpaziņojumi par alkoholiskajiem dzērieniem audiovizuālo mediju pakalpojumos pēc pieprasījuma, izņemot sponsorēšanu un produktu izvietošanu, atbilst 22. pantā izklāstītajiem kritērijiem.

3.   Dalībvalstis sekmē kopregulēšanas izmantošanu un pašregulēšanas veicināšanu ar rīcības kodeksiem, kā paredzēts 4.a panta 1. punktā, attiecībā uz nepiemērotiem audiovizuāliem komercpaziņojumiem par alkoholiskiem dzērieniem. Minēto kodeksu mērķis ir efektīvi samazināt nepilngadīgo saskari ar audiovizuāliem komercpaziņojumiem par alkoholiskiem dzērieniem.

4.   Dalībvalstis sekmē kopregulēšanas izmantošanu un pašregulēšanas veicināšanu ar rīcības kodeksiem, kā paredzēts 4.a panta 1. punktā, attiecībā uz bērnu raidījumos iekļautiem vai tiem pievienotiem nepiemērotiem audiovizuāliem komercpaziņojumiem par pārtiku un dzērieniem, kuru sastāvā ir uzturvielas un vielas ar ietekmi uz uzturu vai fizioloģiju, jo īpaši tauki, transtaukskābes, sāls vai nātrijs un cukuri, kuru pārmērīgas devas kopējā uzturā nav ieteicamas.

Minēto kodeksu mērķis ir efektīvi samazināt bērnu saskari ar audiovizuāliem komercpaziņojumiem par šādu pārtiku un dzērieniem. Ar tiem ir paredzēts panākt, ka šādi audiovizuālie komercpaziņojumi neuzsver šādas pārtikas un dzērienu uztura aspektu pozitīvās iezīmes.

5.   Dalībvalstis un Komisija var veicināt pašregulēšanu šā panta nolūkos, izmantojot 4.a panta 2. punktā minētos Savienības rīcības kodeksus.”;

14)

direktīvas 10. pantu groza šādi:

a)

panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

“2.   Audiovizuālo mediju pakalpojumus vai raidījumus nesponsorē uzņēmumi, kuru pamatdarbība ir cigarešu un citu tabakas izstrādājumu ražošana vai tirdzniecība, kā arī elektronisko cigarešu vai uzpildes flakonu ražošana vai tirdzniecība.”;

b)

panta 4. punktu aizstāj ar šādu:

“4.   Ziņas un aktuālo notikumu raidījumus nesponsorē. Dalībvalstis var aizliegt bērnu raidījumu sponsorēšanu. Dalībvalstis var aizliegt sponsora logotipa parādīšanu bērnu raidījumos, dokumentālās filmās un reliģiskos raidījumos.”;

15)

direktīvas 11. pantu aizstāj ar šādu:

“11. pants

1.   Šis pants attiecas tikai uz raidījumiem, kas veidoti pēc 2009. gada 19. decembra.

2.   Produktu izvietošana ir pieļaujama visos audiovizuālo mediju pakalpojumos, izņemot ziņu un aktuālo notikumu raidījumus, patērētāju tiesību aizsardzības raidījumus, reliģiskos raidījumus un bērnu raidījumus.

3.   Raidījumi, kuros ietverta produktu izvietošana, atbilst šādām prasībām:

a)

to saturs un organizēšana raidījumu programmā televīzijas apraides gadījumā vai katalogā audiovizuālo mediju pakalpojumu pēc pieprasījuma gadījumā nekādos apstākļos netiek ietekmēta tā, lai iespaidotu mediju pakalpojumu sniedzēja atbildību un redakcionālo neatkarību;

b)

tie tieši neveicina preču vai pakalpojumu iegādi vai nomu, jo īpaši izdarot īpašus pamudinošus norādījumus, lai ieteiktu minētā preces vai pakalpojumus;

c)

tajos nav pārmērīgi izcelts attiecīgais produkts;

d)

skatītājus skaidri informē par produktu izvietošanu, uz to pienācīgi norādot raidījuma sākumā un beigās, un arī tad, kad raidījums atsākas pēc reklāmas pauzes, lai izvairītos no skatītāja maldināšanas.

Dalībvalstis var nepiemērot d) apakšpunktā izklāstītās prasības, izņemot raidījumus, ko veidojis vai pasūtījis mediju pakalpojumu sniedzējs vai ar minēto mediju pakalpojumu sniedzēju saistīts uzņēmums.

4.   Jebkurā gadījumā raidījumos neietver šādu produktu izvietošanu:

a)

cigaretes un citi tabakas izstrādājumi, kā arī elektroniskās cigaretes un uzpildes flakoni, vai tādu uzņēmumu produktu izvietošana, kuru pamatdarbība ir minēto produktu ražošana vai tirdzniecība;

b)

konkrētas zāles vai ārstēšana, kas dalībvalstī, kuras jurisdikcijā ir mediju pakalpojumu sniedzējs, ir pieejamas tikai pēc ārsta norādījuma.”;

16)

IV nodaļas virsrakstu svītro;

17)

direktīvas 12. pantu svītro;

18)

direktīvas 13. pantu aizstāj ar šādu:

“13. pants

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka to jurisdikcijā esošie mediju pakalpojumu sniedzēji, kas piedāvā audiovizuālo mediju pakalpojumus pēc pieprasījuma, gādā, lai to katalogos būtu vismaz 30 % Eiropas darbu, un nodrošina minēto darbu pamanāmību.

2.   Ja dalībvalstis prasa to jurisdikcijā esošajiem mediju pakalpojumu sniedzējiem finansiāli piedalīties Eiropas darbu veidošanā, tostarp ar tiešu ieguldījumu saturā un iemaksām valsts fondos, tās var arī prasīt šādas finansiālas iemaksas, kas ir samērīgas un nediskriminējošas, veikt mediju pakalpojumu sniedzējiem, kuru mērķauditorija ir to teritorijās, bet kuri uzņēmējdarbību veic citās dalībvalstīs.

3.   Šā panta 2. punktā minētajā gadījumā finansiālo iemaksu pamatā ir tikai ieņēmumi, kas gūti mērķauditorijas dalībvalstīs. Ja dalībvalsts, kurā pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību, nosaka šādu finansiālu iemaksu, tā ņem vērā jebkādas finansiālās iemaksas, ko nosaka mērķauditorijas dalībvalstis. Finansiālas iemaksas atbilst Savienības tiesību aktiem, it īpaši valsts atbalsta noteikumiem.

4.   Par 1. un 2. punkta īstenošanu dalībvalstis ziņo Komisijai līdz 2021. gada 19. decembrim un pēc tam ik pēc diviem gadiem.

5.   Pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju un neatkarīga pētījuma rezultātiem, Komisija Eiropas Parlamentam un Padomei iesniedz ziņojumu par 1. un 2. punkta piemērošanu, ņemot vērā tirgus un tehnoloģiju attīstību, kā arī kultūras daudzveidības mērķi.

6.   Pienākums, kas noteikts, ievērojot 1. punktu, un 2. punktā minētā prasība mediju pakalpojumu sniedzējiem, kuru mērķauditorija ir citās dalībvalstīs, neattiecas uz mediju pakalpojumu sniedzējiem ar zemu apgrozījumu vai šauru auditoriju. Dalībvalstis var arī nepiemērot šādus pienākumus vai prasības gadījumos, kad tie būtu nerealizējami vai nepamatoti audiovizuālo mediju pakalpojumu būtības vai temata dēļ.

7.   Pēc apspriešanās ar kontaktkomiteju Komisija izdod pamatnostādnes attiecībā uz to, kā aprēķina 1. punktā minēto Eiropas darbu daļu, un attiecībā uz to, kā nosaka 6. punktā minēto šauro auditoriju un zemo apgrozījumu.”;

19)

direktīvas 19. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

“2.   Nošķirti televīzijas reklāmas un televeikala iestarpinājumi ir pieņemami sporta pasākumos. Nošķirti televīzijas reklāmas un televeikala iestarpinājumi, kas nav iestarpinājumi sporta pasākumu pārraidē, ir izņēmums.”;

20)

direktīvas 20. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

“2.   Televīzijas filmu (izņemot daudzsēriju filmas, seriālus un dokumentālās filmas), kinematogrāfisku darbu un ziņu raidījumu pārraidi var pārtraukt ar televīzijas reklāmu un/vai televeikalu vienu reizi katrā paredzētajā periodā, kas ir vismaz 30 minūtes. Bērniem paredzēto raidījumu pārraidi var pārtraukt ar televīzijas reklāmu vienreiz katrā paredzētajā laikā, kas ir vismaz 30 minūtes, ar noteikumu, ka raidījuma paredzētais ilgums pārsniedz 30 minūtes. Televeikala pārraide ir aizliegta bērnu raidījumu laikā. Televīzijas reklāmas vai televeikalu neiestarpina reliģisku ceremoniju pārraidēs.”;

21)

direktīvas 23. pantu aizstāj ar šādu:

“23. pants

1.   No plkst. 6.00 līdz 18.00 televīzijas reklāmas un televeikala iestarpinājumu raidlaika īpatsvars nepārsniedz 20 % no minētā laika. No plkst. 18.00 līdz 24.00 televīzijas reklāmas un televeikala iestarpinājumu raidlaika īpatsvars nepārsniedz 20 % no minētā laika.

2.   Šā panta 1. punkts neattiecas uz:

a)

raidorganizācijas paziņojumiem par saviem raidījumiem un palīgproduktiem, kas tieši atvasināti no minētajiem raidījumiem, vai par citu tās pašas raidorganizāciju sabiedrību grupas raidījumiem un audiovizuālajiem mediju pakalpojumiem;

b)

sponsorēšanas paziņojumiem;

c)

produktu izvietošanu;

d)

neitrāliem kadriem starp redakcionālo saturu un televīzijas reklāmas vai televeikala iestarpinājumiem un starp atsevišķiem iestarpinājumiem.”;

22)

VIII nodaļu svītro;

23)

direktīvā iekļauj šādu nodaļu:

“IXA NODAĻA

NOTEIKUMI, KAS PIEMĒROJAMI VIDEO KOPLIETOŠANAS PLATFORMAS PAKALPOJUMIEM

28.a pants

1.   Šajā direktīvā video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējs, kas veic uzņēmējdarbību dalībvalsts teritorijā Direktīvas 2000/31/EK 3. panta 1. punkta nozīmē, ir minētās dalībvalsts jurisdikcijā.

2.   Video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējs, kas neveic uzņēmējdarbību dalībvalsts teritorijā, ievērojot 1. punktu, šajā direktīvā tiek uzskatīts par tādu, kas veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, ja minētajam koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējam:

a)

ir mātesuzņēmums vai meitasuzņēmums, kas veic uzņēmējdarbību minētās dalībvalsts teritorijā; vai

b)

ja tas ir daļa no grupas un ja kāds cits minētās grupas uzņēmums veic uzņēmējdarbību minētās dalībvalsts teritorijā.

Šajā pantā:

a)

“mātesuzņēmums” ir uzņēmums, kurš kontrolē vienu vai vairākus meitasuzņēmumus;

b)

“meitasuzņēmums” ir uzņēmums, kuru kontrolē mātesuzņēmums, tostarp jebkurš galvenā mātesuzņēmuma meitasuzņēmums;

c)

“grupa” ir mātesuzņēmums, visi tās meitasuzņēmumi un visi citi uzņēmumi, kam ar tiem ir ekonomiskas un juridiskas organizatoriskās saiknes.

3.   Lai piemērotu 2. punktu, ja mātesuzņēmums, meitasuzņēmums vai citi grupas uzņēmumi katrs uzņēmējdarbību veic dažādās dalībvalstīs, uzskata, ka video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējs veic uzņēmējdarbību tajā dalībvalstī, kurā uzņēmējdarbību veic tā mātesuzņēmums, vai, ja šāda uzņēmējdarbības veicēja nav, tajā dalībvalstī, kurā uzņēmējdarbību veic tā meitasuzņēmums, vai, ja šāda uzņēmējdarbības veicēja nav, tajā dalībvalstī, kurā uzņēmējdarbību veic cits grupas uzņēmums.

4.   Lai piemērotu 3. punktu, ja ir vairāki meitasuzņēmumi un katrs no tiem uzņēmējdarbību veic kādā citā dalībvalstī, uzskata, ka video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējs uzņēmējdarbību veic tajā dalībvalstī, kurā viens no meitasuzņēmumiem vispirms sācis savu darbību, ar noteikumu, ka tas uztur stabilu un efektīvu saikni ar minētās dalībvalsts ekonomiku.

Ja ir vairāki citi uzņēmumi, kas ir daļa no grupas, un katrs no tiem uzņēmējdarbību veic kādā citā dalībvalstī, uzskata, ka video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējs uzņēmējdarbību veic tajā dalībvalstī, kurā viens no šiem uzņēmumiem vispirms sācis savu darbību, ar noteikumu, ka tas uztur stabilu un efektīvu saikni ar minētās dalībvalsts ekonomiku.

5.   Šajā direktīvā Direktīvas 2000/31/EK 3. un 12.–15. pantu piemēro video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējiem, par kuriem uzskata, ka tie veic uzņēmējdarbību dalībvalstī saskaņā ar šā panta 2. punktu.

6.   Dalībvalstis izveido un regulāri atjaunina to video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzēju sarakstu, kuri veic vai par kuriem uzskata, ka tie veic, uzņēmējdarbību to teritorijā, un norāda, uz kuriem 1.–4. punktā izklāstītajiem kritērijiem balstās to jurisdikcija. Dalībvalstis dara Komisijai zināmu minēto sarakstu, tostarp visus tā atjauninājumus.

Komisija nodrošina, ka šādus sarakstus dara pieejamus centralizētā datubāzē. Ja ir neatbilstības starp sarakstiem, Komisija sazinās ar attiecīgajām dalībvalstīm, lai rastu risinājumu. Komisija nodrošina, lai valstu regulatīvajām iestādēm vai struktūrām būtu piekļuve minētajai datubāzei. Komisija informāciju datubāzē dara publiski pieejamu.

7.   Ja, piemērojot šo pantu, attiecīgās dalībvalstis nevienojas, kurai dalībvalstij ir jurisdikcija, tās bez liekas kavēšanās par to informē Komisiju. Komisija var lūgt ERGA sniegt atzinumu par šo jautājumu saskaņā ar 30.b panta 3. punkta d) apakšpunktu. ERGA sniedz šādu atzinumu 15 darbdienu laikā no Komisijas pieprasījuma iesniegšanas brīža. Komisija pienācīgi informē kontaktkomiteju.

28.b pants

1.   Neskarot Direktīvas 2000/31/EK 12.–15. pantu, dalībvalstis nodrošina, ka to jurisdikcijā esošie video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzēji veic piemērotus pasākumus, lai pasargātu:

a)

nepilngadīgos no raidījumiem, lietotāju veidotiem video un audiovizuāliem komercpaziņojumiem, kas var kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai saskaņā ar 6.a panta 1. punktu;

b)

plašāku sabiedrību no raidījumiem, lietotāju veidotiem video un audiovizuāliem komercpaziņojumiem, kuros ir kūdīšana uz vardarbību vai naida kurināšana pret personu grupu vai grupas locekli jebkura Hartas 21. pantā minēta motīva dēļ;

c)

plašāku sabiedrību no raidījumiem, lietotāju veidotiem video un audiovizuāliem komercpaziņojumiem, kuros ir tāds saturs, kura izplatīšana saskaņā ar Savienības tiesību aktiem ir noziedzīgs nodarījums, proti, publiska provokācija izdarīt teroristu nodarījumu, kā noteikts Direktīvas (ES) 2017/541 5. pantā, nodarījumi saistībā ar bērnu pornogrāfiju, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/93/ES (*1) 5. panta 4. punktā, un nodarījumi saistībā ar rasismu un ksenofobiju, kā noteikts Pamatlēmuma 2008/913/TI 1. pantā.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka to jurisdikcijā esošie video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzēji ievēro 9. panta 1. punktā izklāstītās prasības attiecībā uz audiovizuāliem komercpaziņojumiem, kurus minētie video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzēji tirgo, pārdod vai izvieto.

Dalībvalstis nodrošina, ka to jurisdikcijā esošie video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzēji veic atbilstošus pasākumus, lai ievērotu 9. panta 1. punktā izklāstītās prasības attiecībā uz audiovizuāliem komercpaziņojumiem, kurus minētie video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzēji netirgo, nepārdod vai neizvieto, ņemot vērā to, ka video koplietošanas platformām ir ierobežota kontrole pār minētajiem audiovizuālajiem komercpaziņojumiem.

Dalībvalstis nodrošina, ka video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzēji skaidri informē lietotājus gadījumos, kad raidījumi un lietotāju veidoti video satur audiovizuālus komercpaziņojumus, ja par šādiem paziņojumiem ir ziņots saskaņā ar 3. punkta trešās daļas c) apakšpunktu vai ja pakalpojuma sniedzējam šis fakts ir zināms.

Dalībvalstis sekmē kopregulēšanas izmantošanu un pašregulēšanas veicināšanu ar rīcības kodeksiem, kā paredzēts 4.a panta 1. punktā, attiecībā uz efektīvu tās ietekmes samazināšanu, ko uz bērniem rada audiovizuāli komercpaziņojumi par pārtiku un dzērieniem, kuru sastāvā ir uzturvielas un vielas ar ietekmi uz uzturu vai fizioloģiju, jo īpaši tauki, transtaukskābes, sāls vai nātrijs un cukuri, kuru pārmērīgas devas kopējā uzturā nav ieteicamas. Ar minētajiem kodeksiem cenšas panākt to, ka šādi audiovizuālie komercpaziņojumi neuzsver šādas pārtikas un dzērienu uztura aspektu pozitīvās īpašības.

3.   Šā panta 1. un 2. punkta nolūkos atbilstošos pasākumus nosaka, ņemot vērā attiecīgā satura būtību, kaitējumu, ko tas var nodarīt, pasargājamo personu kategorijas īpašības, kā arī tiesības un leģitīmās intereses, kas var tikt aizskartas, tostarp video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzēju un to lietotāju tiesības un leģitīmās intereses, kuri ir izveidojuši vai augšupielādējuši minēto saturu, kā arī vispārējas sabiedrības intereses.

Dalībvalstis nodrošina, ka šādus pasākumus piemēro visi to jurisdikcijā esošie video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzēji. Šie pasākumi ir īstenojami un samērīgi, ņemot vērā video koplietošanas platformas apjomu un sniegtā pakalpojuma būtību. Šādi pasākumi nenoved pie ex ante kontroles pasākumiem vai satura augšupielādes filtrēšanas, kas neatbilst Direktīvas 2000/31/EK 15. pantam. Šā panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētās nepilngadīgo aizsardzības nolūkos viskaitīgākajam saturam piemēro visstingrākos piekļuves kontroles pasākumus.

Minētie pasākumi attiecīgos gadījumos nozīmē:

a)

video koplietošanas platformas pakalpojumu noteikumos iekļaut un piemērot 1. punktā minētās prasības;

b)

video koplietošanas platformas pakalpojumu noteikumos iekļaut un piemērot 9. panta 1. punktā izklāstītās prasības attiecībā uz audiovizuāliem komercpaziņojumiem, kurus video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzēji netirgo, nepārdod un neizvieto;

c)

nodrošināt tiem lietotājiem, kuri augšupielādē lietotāja veidotus video, funkcionalitāti, ar ko paziņot, vai šādos video ir audiovizuāli komercpaziņojumi, ciktāl viņiem tas ir zināms vai ciktāl var pamatoti sagaidīt, ka viņiem tas ir zināms;

d)

izveidot un darbināt pārredzamus un lietotājiem ērtus mehānismus, ar ko video koplietošanas platformu lietotāji var attiecīgajam video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējam ziņot vai signalizēt par 1. punktā minēto saturu, kas sniegts tā platformā;

e)

izveidot un darbināt sistēmas, ar ko video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzēji video koplietošanas platformu lietotājiem paskaidro, kas darīts saistībā ar d) apakšpunktā minēto ziņošanu un signalizēšanu;

f)

izveidot un darbināt video koplietošanas platformu lietotāju vecuma pārbaudes sistēmas attiecībā uz saturu, kas var kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai;

g)

izveidot un darbināt viegli izmantojamas sistēmas, kas ļauj video koplietošanas platformu lietotājiem novērtēt 1. punktā minēto saturu;

h)

paredzēt vecāku kontroles sistēmas, kuras kontrolē galalietotāji, attiecībā uz saturu, kas var kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai;

i)

izveidot un darbināt pārredzamas, viegli izmantojamas un efektīvas procedūras, lai izskatītu un atrisinātu lietotāju sūdzības video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējam saistībā ar d)–h) apakšpunktā minēto pasākumu īstenošanu;

j)

paredzēt efektīvus medijpratības pasākumus un rīkus un veicināt lietotāju informētību par šiem pasākumiem un rīkiem.

Nepilngadīgo personas dati, ko, ievērojot trešās daļas f) un h) apakšpunktu, ievākuši vai citādi ģenerējuši video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzēji, netiek apstrādāti komerciālos nolūkos, tādos kā tiešais mārketings, profilēšana un uzvedībā balstīta mērķtiecīga reklāma.

4.   Lai īstenotu šā panta 1. un 3. punktā minētos pasākumus, dalībvalstis sekmē kopregulēšanas izmantošanu, kā paredzēts 4.a panta 1. punktā.

5.   Dalībvalstis izveido nepieciešamos mehānismus, ar ko novērtē video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzēju veikto 3. punktā minēto pasākumu piemērotību. Minēto pasākumu novērtēšanu dalībvalstis uztic valsts regulatīvajām iestādēm vai struktūrām.

6.   Dalībvalstis video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējiem var piemērot pasākumus, kas ir detalizētāki vai stingrāki par šā panta 3. punktā minētajiem. Pieņemot šādus pasākumus, dalībvalstis ievēro prasības, kas noteiktas ar piemērojamiem Savienības tiesību aktiem, piemēram, prasības, kuras izklāstītas Direktīvas 2000/31/EK 12.–15. pantā vai Direktīvas 2011/93/ES 25. pantā.

7.   Dalībvalstis nodrošina, ka saistībā ar 1. un 3. punkta piemērošanu ir pieejami ārpustiesas tiesiskās aizsardzības mehānismi lietotāju un video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzēju strīdu izšķiršanai. Šādi mehānismi ļauj objektīvi izšķirt domstarpības un neliedz lietotājam izmantot valsts tiesību aktos paredzēto tiesisko aizsardzību.

8.   Dalībvalstis nodrošina, ka lietotāji var atsaukties uz savām tiesībām tiesā saistībā ar video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējiem, ievērojot 1. un 3. punktu.

9.   Komisija mudina video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējus apmainīties ar paraugpraksi attiecībā uz 4. punktā minētās kopregulēšanas rīcības kodeksiem.

10.   Dalībvalstis un Komisija var veicināt pašregulēšanu, izmantojot 4.a panta 2. punktā minētos Savienības rīcības kodeksus.

(*1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/93/ES (2011. gada 13. decembris) par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI (OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp.).”;"

24)

direktīvas XI nodaļas nosaukumu aizstāj ar šādu:

DALĪBVALSTU REGULATĪVĀS IESTĀDES UN STRUKTŪRAS”;

25)

direktīvas 30. pantu aizstāj ar šādu:

“30. pants

1.   Katra dalībvalsts izraugās vienu vai vairākas valsts regulatīvās iestādes, struktūras vai abas. Dalībvalstis nodrošina, ka tās ir juridiski nošķirtas no valdības un funkcionāli neatkarīgas no savas attiecīgās valdības un no jebkuras citas publiskās vai privātās struktūras. Tas neskar iespēju dalībvalstīm veidot regulatorus, kas pārrauga dažādas nozares.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka valsts regulatīvās iestādes vai struktūras savas pilnvaras īsteno objektīvi un pārredzami un saskaņā ar šīs direktīvas mērķiem, it īpaši mediju plurālismu, kultūras un valodu daudzveidību, patērētāju aizsardzību, pieejamību, nediskrimināciju, iekšējā tirgus pienācīgu darbību un godīgas konkurences veicināšanu.

Pildot uzdevumus, kas tām uzticēti valsts tiesību aktos, ar kuriem īsteno Savienības tiesību aktus, valsts regulatīvās iestādes vai struktūras neprasa un nesaņem norādījumus ne no vienas citas struktūras. Tas neliedz īstenot pārraudzību saskaņā ar valsts konstitucionālajām tiesībām.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka valsts regulatīvo iestāžu vai struktūru kompetence un pilnvaras, kā arī veidi, kā tās tiek sauktas pie atbildības, ir skaidri noteikti tiesību aktos.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka valsts regulatīvajām iestādēm vai struktūrām ir atbilstoši finanšu līdzekļi un cilvēkresursi, un izpildes pilnvaras savu funkciju efektīvai īstenošanai un ERGA darba atbalstīšanai. Dalībvalstis nodrošina, ka valsts regulatīvajām iestādēm vai struktūrām ir nodrošināti atsevišķi ikgadējie budžeti, kurus publisko.

5.   Dalībvalstis savos tiesību aktos paredz nosacījumus un procedūras valsts regulatīvo iestāžu vai struktūru vadītāju vai koleģiālās struktūras locekļu, kas pilda minēto funkciju, iecelšanai un atlaišanai, tostarp pilnvaru termiņa laiku. Procedūras ir pārredzamas, nediskriminējošas un nodrošina vajadzīgo neatkarības līmeni. Valsts regulatīvās iestādes vai struktūras vadītāju vai tādas koleģiālās struktūras locekļus, kura valsts regulatīvajā iestādē vai struktūrā pilda minēto funkciju, var atlaist tad, ja viņi vairs neatbilst savu pienākumu pildīšanai vajadzīgajiem nosacījumiem, kas iepriekš noteikti valsts līmenī. Lēmumu par atlaišanu pienācīgi pamato, par to iepriekš brīdina un to publisko.

6.   Dalībvalstis nodrošina, ka valsts līmenī pastāv efektīvi pārsūdzības mehānismi. Pārsūdzības iestāde, kas var būt tiesa, ir neatkarīga no pārsūdzībā iesaistītajām pusēm.

Kamēr nav pārsūdzības iznākuma, valsts regulatīvās iestādes vai struktūras lēmums paliek spēkā, ja vien saskaņā ar valsts tiesību aktiem netiek noteikti pagaidu pasākumi.”;

26)

direktīvā iekļauj šādus pantus:

“30.a pants

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka valsts regulatīvās iestādes vai struktūras veic atbilstošus pasākumus, lai cita citai un Komisijai sniegtu informāciju, kas nepieciešama šīs direktīvas, jo īpaši 2., 3. un 4. panta, piemērošanai.

2.   Saistībā ar informācijas apmaiņu saskaņā a 1. punktu, kad valsts regulatīvās iestādes vai struktūras no to jurisdikcijā esoša mediju pakalpojumu sniedzēja saņem informāciju par to, ka tas sniegs pakalpojumu, kas pilnībā vai galvenokārt vērsts uz auditoriju citā dalībvalstī, valsts regulatīvā iestāde vai struktūra tajā dalībvalstī, kurai ir jurisdikcija, informē valsts regulatīvo iestādi vai struktūru mērķauditorijas dalībvalstī.

3.   Ja tās dalībvalsts regulatīvā iestāde vai struktūra, kuras teritorijā atrodas citas dalībvalsts jurisdikcijā esoša mediju pakalpojumu sniedzēja mērķauditorija, nosūta lūgumu, kas attiecas uz minētā mediju pakalpojumu sniedzēja darbībām, tās dalībvalsts regulatīvajai iestādei vai struktūrai, kurai ir jurisdikcija attiecībā uz minēto sniedzēju, pēdējā minētā regulatīvā iestāde vai struktūra dara visu iespējamo, lai lūgumu izskatītu divu mēnešu laikā, neskarot stingrākus termiņus, kas piemērojami, ievērojot šo direktīvu. Pēc pieprasījuma mērķauditorijas dalībvalsts regulatīvā iestāde vai struktūra tās dalībvalsts regulatīvajai iestādei vai struktūrai, kurai ir jurisdikcija, sniedz jebkuru informāciju, kas var palīdzēt lūguma izskatīšanā.

30.b pants

1.   Ar šo tiek izveidota Eiropas Audiovizuālo mediju pakalpojumu regulatoru grupa (ERGA).

2.   Tajā ietilpst audiovizuālo mediju pakalpojumu jomā darbojošos valsts regulatīvo iestāžu vai struktūru pārstāvji, kuru galvenais uzdevums ir pārraudzīt audiovizuālo mediju pakalpojumus, vai – gadījumos, kad valsts regulatīvās iestādes vai struktūras nav – citi noteiktā kārtībā izraudzīti pārstāvji. ERGA sanāksmēs piedalās Komisijas pārstāvis.

3.   ERGA uzdevumi ir šādi:

a)

sniegt tehnisko ekspertīzi Komisijai:

sakarā ar tās uzdevumu nodrošināt šīs direktīvas konsekventu īstenošanu visās dalībvalstīs,

jautājumos, kas saistīti ar tās kompetencē esošiem audiovizuālo mediju pakalpojumiem;

b)

apmainīties ar pieredzi un paraugpraksi attiecībā uz audiovizuālo mediju pakalpojumu tiesiskā regulējuma piemērošanu, tostarp attiecībā uz pieejamību un medijpratību;

c)

sadarboties un sniegt saviem locekļiem šīs direktīvas piemērošanai nepieciešamo informāciju, jo īpaši attiecībā uz 3., 4. un 7. pantu;

d)

pēc Komisijas pieprasījuma sniegt atzinumus par tehniskajiem un faktiskajiem aspektiem jautājumos, ievērojot 2. panta 5.c punktu, 3. panta 2. un 3. punktu, 4. panta 4. punkta c) apakšpunktu un 28.a panta 7. punktu.

4.   ERGA pieņem savu reglamentu.”;

27)

direktīvas 33. pantu aizstāj ar šādu:

“33. pants

Komisija uzrauga, kā dalībvalstis piemēro šo direktīvu.

Komisija vēlākais līdz 2022. gada 19. decembrim un pēc tam ik pēc trim gadiem Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai iesniedz ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu.

Lai novērtētu šīs direktīvas ietekmi un pievienoto vērtību, Komisija vēlākais līdz 2026. gada 19. decembrim Eiropas Parlamentam un Padomei iesniedz ex post izvērtējumu, attiecīgos gadījumos tam pievienojot priekšlikumus direktīvas pārskatīšanai.

Komisija pienācīgi informē kontaktkomiteju un ERGA par to attiecīgo darbu un darbībām.

Komisija nodrošina, ka no dalībvalstīm saņemtā informācija par jebkādiem pasākumiem, ko tās ir veikušas jomās, kuras koordinē ar šo direktīvu, tiek nodota kontaktkomitejai un ERGA.”;

28)

direktīvā iekļauj šādu pantu:

“33.a pants

1.   Dalībvalstis popularizē un veic pasākumus medijpratības attīstīšanai.

2.   Par 1. punkta īstenošanu dalībvalstis ziņo Komisijai līdz 2022. gada 19. decembrim un pēc tam ik pēc trīs gadiem.

3.   Pēc apspriešanās ar kontaktkomiteju Komisija nāk klajā ar norādēm par šādu ziņojumu darbības jomu.”

2. pants

1.   Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, līdz 2020. gada 19. septembrim. Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

2.   Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

3. pants

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

4. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Strasbūrā, 2018. gada 14. novembrī

Eiropas Parlamenta vārdā –

priekšsēdētājs

A. TAJANI

Padomes vārdā –

priekšsēdētāja

K. EDTSTADLER


(1)  OV C 34, 2.2.2017., 157. lpp.

(2)  OV C 185, 9.6.2017., 41. lpp.

(3)  Eiropas Parlamenta 2018. gada 2. oktobra nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2018. gada 6. novembra lēmums.

(4)  Padomes Direktīva 89/552/EEK (1989. gada 3. oktobris) par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 298, 17.10.1989., 23. lpp.).

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/13/ES (2010. gada 10. marts) par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (OV L 95, 15.4.2010., 1. lpp.).

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/65/EK (2007. gada 11. decembris), ar ko groza Padomes Direktīvu 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 332, 18.12.2007., 27. lpp.).

(7)  Padomes Pamatlēmums 2008/913/TI (2008. gada 28. novembris) par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm (OV L 328, 6.12.2008., 55. lpp.).

(8)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2017/541 (2017. gada 15. marts) par terorisma apkarošanu un ar ko aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/475/TI un groza Padomes Lēmumu 2005/671/TI (OV L 88, 31.3.2017., 6. lpp.).

(9)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).

(10)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2015/2120 (2015. gada 25. novembris), ar ko nosaka pasākumus sakarā ar piekļuvi atvērtam internetam un groza Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem un Regulu (ES) Nr. 531/2012 par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā (OV L 310, 26.11.2015., 1. lpp.).

(11)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp.).

(12)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.).

(13)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/33/EK (2003. gada 26. maijs) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu reklāmu un ar to saistīto sponsordarbību (OV L 152, 20.6.2003., 16. lpp.).

(14)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/40/ES (2014. gada 3. aprīlis) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas un saistīto izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu un ar ko atceļ Direktīvu 2001/37/EK (OV L 127, 29.4.2014., 1. lpp.).

(15)  Komisijas Lēmums C(2014) 462 final (2014. gada 3. februāris), ar ko izveido Eiropas audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu regulatoru grupu.

(16)  OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp.