19.6.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 156/1

(1)

Eiropadome 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumos par klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam apstiprināja saistošu mērķrādītāju līdz 2030. gadam visas ekonomikas mērogā panākt siltumnīcefekta gāzu emisijas iekšējo samazinājumu vismaz par 40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, un minētais mērķrādītājs tika no jauna apstiprināts Eiropadomes 2016. gada 17. un 18. marta secinājumos.

(2)

Eiropadomes 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumos tika norādīts, ka minētais mērķrādītājs, proti, vismaz par 40 % samazināt emisijas, Savienībai būtu jāsasniedz kopīgi un izmaksu ziņā pēc iespējas lietderīgākā veidā, samazinājumiem Eiropas Savienības emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (“ES ETS”), kas paredzēta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/87/EK (4), sektoros un ETS neaptvertajos sektoros līdz 2030. gadam sasniedzot attiecīgi 43 % un 30 % salīdzinājumā ar 2005. gadu un centienus sadalot pēc relatīvā IKP uz vienu iedzīvotāju.

(3)

Šī regula ir viens no instrumentiem, ar ko īsteno Savienības saistības saskaņā ar Parīzes nolīgumu (5), kuru pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (“UNFCCC”) ietvaros. Parīzes nolīgumu Savienības vārdā noslēdza 2016. gada 5. oktobrī ar Padomes Lēmumu (ES) 2016/1841 (6). Savienības saistības panākt emisiju samazinājumus visas ekonomikas mērogā bija izklāstītas iecerētajā valsts noteiktajā devumā, ko 2015. gada 6. martā sakarā ar Parīzes nolīgumu Savienība un tās dalībvalstis iesniedza UNFCCC sekretariātam. Parīzes nolīgums stājās spēkā 2016. gada 4. novembrī. Savienībai būtu jāturpina samazināt savas siltumnīcefekta gāzu emisijas un veicināt piesaisti atbilstīgi Parīzes nolīgumam.

(4)

Parīzes nolīgumā cita starpā ir izvirzīts ilgtermiņa mērķis, kas atbilst virsuzdevumam globālo vidējās temperatūras pieaugumu ierobežot krietni zem 2 °C atzīmes salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un tiekties temperatūras kāpumu iegrožot līdz 1,5 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni. Šā mērķa sasniegšanā būtiska nozīme būs mežiem, lauksaimniecības zemei un mitrājiem. Parīzes nolīgumā Puses arī atzīst, ka pamatprioritāte ilgtspējīgas attīstības un nabadzības izskaušanas centienu kontekstā ir garantēt nodrošinātību ar pārtiku un novērst badu un ka pārtikas ražošanas sistēmas ir sevišķi neaizsargātas pret klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi, un tādējādi mudina veicināt klimatnoturību un tādu attīstību, kam raksturīgas zemas siltumnīcefekta gāzu emisijas, turklāt tā, lai neapdraudētu pārtikas ražošanu. Lai sasniegtu Parīzes nolīguma mērķus, Pusēm būtu jāpalielina kolektīvie centieni. Pusēm būtu jāsagatavo, jāpaziņo un jāuztur secīgi valstu noteiktie devumi. Parīzes nolīgums aizstāj 1997. gada Kioto protokolā paredzēto pieeju, kas pēc 2020. gada vairs netiks turpināta. Parīzes nolīgumā arī aicināts šā gadsimta otrajā pusē rast līdzsvaru starp siltumnīcefekta gāzu antropogēnajām emisijām no avotiem un piesaisti piesaistītājos, un Puses tiek mudinātas rīkoties tā, lai pienācīgā kārtā saglabātu un pilnveidotu siltumnīcefekta gāzu piesaistītājus un krātuves, arī mežus.

(5)

Zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības (“ZIZIMM”) sektors var nodrošināt ilgtermiņa ieguvumus klimata jomā un tādējādi palīdzēt sasniegt Savienības siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītāju, kā arī Parīzes nolīgumā paredzētos klimata jomas ilgtermiņa mērķus. Turklāt ZIZIMM sektors nodrošina biomateriālus, kas var aizstāt fosilos vai oglekļietilpīgos materiālus, un tāpēc tam ir nozīmīga loma pārejā uz tādu ekonomiku, kas rada mazas siltumnīcefekta gāzu emisijas. Tā kā piesaiste, kas rodas ZIZIMM sektorā, ir atgriezeniska, tā būtu jāuzskata par atsevišķu pīlāru Savienības klimata politikas satvarā.

(6)

Eiropadomes 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumos tika norādīts, ka būtu jāatzīst daudzveidīgie lauksaimniecības un zemes izmantošanas nozares mērķi ar to zemāko potenciālu klimata pārmaiņu mazināšanas jomā, kā arī vajadzība panākt saskaņotību starp ES mērķiem pārtikas nodrošinājuma un klimata pārmaiņu jomā. Eiropadome Komisiju aicināja noskaidrot, kā vislabāk veicināt pārtikas ražošanas ilgtspējīgu intensifikāciju, vienlaikus optimizējot nozares ieguldījumu siltumnīcefekta gāzu mazināšanā un sekvestrēšanā, tostarp ar apmežošanas palīdzību, un noteikt rīcībpolitiku, kā – tiklīdz tehniskie nosacījumi to atļaus un jebkurā gadījumā līdz 2020. gadam – siltumnīcefekta gāzu samazināšanas satvarā laikposmam līdz 2030. gadam iekļaut ZIZIMM.

(7)

Ilgtspējīgas apsaimniekošanas paņēmieni, ko izmanto ZIZIMM sektorā, klimata pārmaiņas var mazināt dažādos veidos, jo īpaši, samazinot emisijas un saglabājot un uzlabojot piesaistītājus un oglekļa uzkrājumus. Lai pasākumi, kuru mērķis ir jo īpaši palielināt spēju sekvestrēt oglekli, dotu rezultātus, ir būtiski nodrošināt oglekļa krātuvju ilgtermiņa stabilitāti un pielāgotiesspēju. Turklāt ar ilgtspējīgas apsaimniekošanas paņēmieniem var uzturēt ZIZIMM sektora produktivitāti, atjaunošanās spēju un vitalitāti un tādējādi veicināt ekonomisko un sociālo attīstību, vienlaikus samazinot minētā sektora oglekļa un ekoloģisko pēdas nospiedumu.

(8)

Attīstot ilgtspējīgus un inovatīvus paņēmienus un tehnoloģijas, tostarp agroekoloģiju un agromežsaimniecību, var palielināt ZIZIMM sektora nozīmi klimata pārmaiņu mazināšanā un spējā pielāgoties tām, kā arī stiprināt minētā sektora produktivitāti un noturību. Tā kā ZIZIMM sektorā atdevi parasti saņem pēc ilga laika, liela nozīme – lai veicinātu tādas pētniecības finansēšanu, kuras mērķis ir attīstīt ilgtspējīgus un inovatīvus paņēmienus un tehnoloģijas, un ieguldījumus šādos paņēmienos un tehnoloģijās – ir ilgtermiņa stratēģijām. Ar ieguldījumiem preventīvās darbībās, piemēram, ilgtspējīgas apsaimniekošanas paņēmienos, var mazināt riskus, kas saistīti ar dabiskiem traucējumiem.

(9)

2017. gada 22. un 23. jūnija secinājumos Eiropadome vēlreiz apstiprināja, ka Savienība un tās dalībvalstis ir apņēmušās īstenot Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, kuras mērķis cita starpā ir nodrošināt, lai mežu apsaimniekošana būtu ilgtspējīga.

(10)

Svarīgs aspekts ir jaunattīstības valstīs veikti pasākumi, kuru mērķis ir samazināt atmežošanu un mežu degradāciju un veicināt mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Šādā sakarā Padome 2009. gada 21. oktobra un 2010. gada 14. oktobra secinājumos atgādināja Savienības mērķus laikposmā līdz 2020. gadam samazināt kopējo tropu mežu atmežošanu par vismaz 50 % salīdzinājumā ar pašreizējo apmēru un vēlākais līdz 2030. gadam apturēt pasaules meža platību samazināšanos.

(11)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 529/2013/ES (7) ir noteikti ZIZIMM sektoram piemērojamie emisiju un piesaistes uzskaites noteikumi, un tas tādējādi ir palīdzējis izstrādāt tādu rīcībpolitiku, kas ir ļāvusi virzīties uz ZIZIMM sektora iekļaušanu Savienības emisiju samazināšanas saistībās. Šai regulai būtu jāizvērš esošie uzskaites noteikumi, tie jāatjaunina un jāuzlabo periodam no 2021. gada līdz 2030. gadam. Tajā būtu jānosaka dalībvalstu pienākumi minēto uzskaites noteikumu īstenošanā, un tai būtu arī jāprasa, lai dalībvalstis nodrošina, ka ZIZIMM sektors kopumā nerada neto emisijas un dod ieguldījumu mērķī ilgtermiņā uzlabot piesaistītājus. Tajā nebūtu jāietver nekādi uzskaites vai ziņošanas pienākumi privātiem subjektiem, tostarp lauksaimniekiem un mežsaimniekiem.

(12)

ZIZIMM sektoram, tostarp lauksaimniecības zemei, ir tieša un ievērojama ietekme uz bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem. Šā iemesla dēļ ir svarīgi panākt, lai rīcībpolitikas, kas ietekmē šo sektoru, saskanētu ar Savienības bioloģiskās daudzveidības stratēģijas mērķiem. Būtu jārīkojas, lai šajā sektorā īstenotu un atbalstītu pasākumus, kas saistīti gan ar klimata pārmaiņu mazināšanu, gan ar spēju tām pielāgoties. Būtu jānodrošina kopējās lauksaimniecības politikas un šīs regulas savstarpēja saskaņotība. Visiem sektoriem ir jādod pienācīgs ieguldījums siltumnīcefekta gāzu emisiju mazināšanā.

(13)

Mitrāji ir efektīvas oglekļa uzkrāšanas ekosistēmas. Tāpēc, aizsargājot un atjaunojot mitrājus, varētu samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas ZIZIMM sektorā. Šajā kontekstā būtu jāņem vērā ar mitrājiem saistītais Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (“IPCC”) precizējums IPCC 2006. gada vadlīnijās par valstu siltumnīcefekta gāzu pārskatiem.

(14)

Lai nodrošinātu ZIZIMM sektora ieguldījumu Savienības mērķrādītāja, proti, vismaz par 40 % samazināt emisijas, un Parīzes nolīguma ilgtermiņa mērķa sasniegšanā, ir vajadzīga robusta uzskaites sistēma. Lai emisijas un piesaisti pareizi uzskaitītu saskaņā ar 2006. gada IPCC Vadlīnijām par valstu siltumnīcefekta gāzu pārskatiem (“IPCC vadlīnijas”), būtu jāizmanto vērtības, kas attiecībā uz zemes izmantošanas kategorijām un zemes izmantošanas kategoriju maiņu ik gadu tiek ziņotas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 525/2013 (8), tādējādi racionalizējot UNFCCC un Kioto protokola satvarā izmantotās pieejas. Kā teikts IPCC vadlīnijās, zeme, kas pārveidota par citas zemes izmantošanas kategorijas zemi, pēc noklusējuma 20 gadus būtu jāuzskata par tādu, kas ir pārejā uz attiecīgo kategoriju. Dalībvalstīm no minētās noklusējuma vērtības būtu jāspēj atkāpties vienīgi attiecībā uz apmežotu zemi un vienīgi ierobežotos gadījumos, kas pamatoti IPCC vadlīnijās. Šajā regulā paredzētajās ziņošanas prasībās attiecīgā gadījumā būtu jāatspoguļo izmaiņas IPCC vadlīnijās, ko pieņēmusi UNFCCC Pušu konference vai Pušu konference, kas vienlaikus ir Parīzes nolīguma Pušu sanāksme.

(15)

Starptautiski apstiprinātajās IPCC vadlīnijās ir noteikts, ka emisijas no biomasas sadedzināšanas var uzskaitīt kā nulles emisijas enerģētikas nozarē, ja vien šādas emisijas tiek uzskaitītas ZIZIMM sektorā. Ievērojot Komisijas Regulas (ES) Nr. 601/2012 (9) 38. pantu un Regulā (ES) Nr. 525/2013 paredzētos noteikumus, Savienībā emisijas no biomasas sadedzināšanas pašlaik tiek uzskaitītas kā nulles emisijas, tādēļ atbilstība IPCC vadlīnijām tiktu panākta tikai tad, ja šādas emisijas tiktu pareizi atspoguļotas šajā regulā.

(16)

Tas, kādas emisijas un piesaiste rodas meža zemē, ir atkarīgs no vairākiem dabas apstākļiem, dinamiskām, ar vecumu saistītām mežu iezīmēm, kā arī no iepriekšējiem un pašreizējiem apsaimniekošanas paņēmieniem, kas dalībvalstīs ļoti atšķiras. Izmantojot bāzes gadu, nebūtu iespējams atspoguļot ne minētos faktorus, ne no tiem izrietošo ciklisko ietekmi uz emisijām un piesaisti vai to ikgadējās svārstības. Tā vietā attiecīgajos uzskaites noteikumos būtu jāparedz iespēja izmantot references līmeņus, lai izslēgtu dabas apstākļu un konkrētu valstu īpatnību ietekmi. Meža references līmeņos būtu jāņem vērā mežu nevienmērīgā vecuma struktūra, un ar tiem nebūtu nepamatoti jāierobežo meža apsaimniekošanas intensitāte nākotnē, tā lai varētu uzturēt vai stiprināt ilgtermiņa oglekļa piesaistītājus. Ņemot vērā Horvātijas īpašo vēsturisko situāciju, tās meža references līmenī varētu ņemt vērā arī tās teritorijas okupāciju un apstākļus kara laikā un pēc tā, kuriem bijusi ietekme uz meža apsaimniekošanu references periodā. Attiecīgajos uzskaites noteikumos ņem vērā ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas principus, kas pieņemti Ministru konferencēs par mežu aizsardzību Eiropā (“Forest Europe”).

(17)

Dalībvalstīm būtu jāiesniedz Komisijai valstu mežsaimniecības uzskaites plāni, tostarp meža references līmeņi. Situācijā, kad nav UNFCCC vai Kioto protokolā paredzētās starptautiskās izskatīšanas, būtu jāizveido izskatīšanas procedūra, lai nodrošinātu pārredzamību un uzlabotu uzskaites kvalitāti apsaimniekotas meža zemes kategorijā.

(18)

Komisijai, kad tā novērtē valstu mežsaimniecības uzskaites plānus, tostarp tajos ierosinātos meža references līmeņus, būtu jābalstās uz labo praksi un pieredzi, kas gūta ekspertu veiktajās izskatīšanās UNFCCC satvarā, arī attiecībā uz dalībvalstu ekspertu līdzdalību. Komisijai būtu jānodrošina, ka dalībvalstu eksperti tiek iesaistīti tehniskajā novērtēšanā, kuras mērķis ir novērtēt, vai ierosinātie meža references līmeņi ir noteikti atbilstoši šajā regulā paredzētajiem kritērijiem un prasībām. Minētās tehniskās novērtēšanas rezultāti informatīvā nolūkā būtu jānosūta Pastāvīgajai mežsaimniecības komitejai, kas izveidota ar Padomes Lēmumu 89/367/EEK (10). Komisijai būtu jāapspriežas arī ar ieinteresētajām personām un pilsonisko sabiedrību. Valstu mežsaimniecības uzskaites plāni būtu jāpublisko saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem.

(19)

Plašāka nocirstas koksnes produktu ilgtspējīga izmantošana var ievērojami ierobežot emisijas aizstāšanas ietekmes dēļ un veicināt siltumnīcefekta gāzu piesaisti no atmosfēras. Lai atzītu un rosinātu nocirstas koksnes produktu, kam ir ilgs aprites cikls, plašāku izmantošanu, ar uzskaites noteikumiem būtu jāgādā, lai dalībvalstis savā ZIZIMM uzskaitē pareizi un pārredzami atspoguļotu izmaiņas nocirstas koksnes produktu oglekļa krātuvē laikā, kad šādas izmaiņas notiek. Komisijai būtu jāsniedz norādījumi par jautājumiem, kas saistīti ar metodoloģiju attiecībā uz nocirstas koksnes produktu uzskaiti.

(20)

Dabiski traucējumi, piemēram, savvaļas ugunsgrēki, kaitēkļu un slimību invāzija, ekstrēmi laikapstākļu notikumi un ģeoloģiski traucējumi, kuri ir ārpus dalībvalsts kontroles un kurus tā būtiski neietekmē, var ZIZIMM sektorā īslaicīgi radīt siltumnīcefekta gāzu emisijas vai izraisīt iepriekšējās piesaistes zudumu. Tā kā šādu zudumu var izraisīt arī apsaimniekošanas lēmumi, piemēram, lēmumi cirst vai stādīt kokus, ar šo regulu būtu jānodrošina, ka cilvēka darbības izraisīti piesaistes zudumi vienmēr ZIZIMM uzskaitē tiek atspoguļoti pareizi. Turklāt šajā regulā būtu dalībvalstīm jāparedz ierobežota iespēja ZIZIMM uzskaitē nenorādīt emisijas, kuras rodas tādu traucējumu dēļ, ko tās nespēj kontrolēt. Tomēr tam, kā dalībvalstis minētos noteikumus piemēro, nevajadzētu izraisīt nepamatoti mazāku emisiju apjoma uzskaitīšanu.

(21)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai atbilstoši savām vajadzībām izvēlēties piemērotu valsts rīcībpolitiku savu saistību izpildei ZIZIMM sektorā, arī iespējai vienas zemes kategorijas emisijas līdzsvarot ar piesaisti citā zemes kategorijā. Tām arī vajadzētu spēt uzkrāt neto piesaisti 2021.–2030. gada periodā. Kā papildu iespējai joprojām vajadzētu būt pieejamiem pārskaitījumiem citām dalībvalstīm, un dalībvalstīm vajadzētu varēt ikgadējo emisiju sadales apjomu, kas noteikts, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/842 (11), izmantot, lai pildītu šo regulu. Šajā regulā izklāstīto elastības iespēju izmantošana neapdraudēs Savienības vispārējo siltumnīcefekta gāzu samazināšanas mērķu vērienu.

(22)

Ilgtspējīgā veidā apsaimniekoti meži parasti ir piesaistītāji un dod ieguldījumu klimata pārmaiņu mazināšanā. 2000.–2009. gada references periodā ziņotā vidējā piesaiste piesaistītājos no meža zemes bija 372 miljoni tonnu CO2 ekvivalenta gadā visā Savienībā kopumā. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka piesaistītāji un krātuves, tostarp meži, tiek attiecīgi saglabāti un uzlaboti, lai īstenotu Parīzes nolīguma nolūku un izpildītu vērienīgos Savienības siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājuma mērķus līdz 2050. gadam.

(23)

Piesaiste no apsaimniekotas meža zemes būtu jāuzskaita, ņemot vērā uz nākotni vērstu meža references līmeni. Prognozētā nākotnes piesaiste piesaistītājos būtu jābalsta uz references periodā izmantotās mežu apsaimniekošanas prakses un apsaimniekošanas intensitātes ekstrapolāciju. Tas, cik lielā mērā piesaistītājs ir samazinājies salīdzinājumā ar references līmeni, būtu jāuzskaita kā emisijas. Būtu jāņem vērā specifiski valsts apstākļi un paņēmieni, piemēram, zemāka ciršanas intensitāte nekā parasti vai novecojoši meži references periodā.

(24)

Dalībvalstīm vajadzētu dot zināmas elastības iespējas uz laiku palielināt ciršanas intensitāti saskaņā ar ilgtspējīgiem mežu apsaimniekošanas paņēmieniem, kas atbilst Parīzes nolīgumā paredzētajam mērķim, ar noteikumu, ka Savienības kopējās emisijas nepārsniedz kopējo piesaisti ZIZIMM sektorā. Šādu elastības iespēju sakarā visām dalībvalstīm būtu jāpiešķir kompensācijas pamatapjoms, kurš aprēķināts, pamatojoties uz faktoru, kas izteikts kā procentuālā daļa no minēto dalībvalstu paziņotā piesaistītāja periodā no 2000. līdz 2009. gadam, lai kompensētu to uzskaitītās emisijas no apsaimniekotas meža zemes. Būtu jānodrošina, ka dalībvalstis kompensāciju var saņemt tikai līdz tādam līmenim, kurā to meži pārstāj būt piesaistītāji.

(25)

Dalībvalstīm, kurām salīdzinājumā ar Savienības vidējiem rādītājiem ir ļoti augsts meža segums, un jo īpaši mazākām dalībvalstīm ar ļoti augstu meža segumu iespēja līdzsvarot emisijas citās zemes uzskaites kategorijās ir vairāk atkarīga no apsaimniekotas meža zemes nekā citām dalībvalstīm, tāpēc tās tiktu ietekmētas lielākā mērā un tām būtu ierobežotas iespējas palielināt meža segumu. Tāpēc, pamatojoties uz meža segumu un zemes platību, būtu jāpalielina kompensācijas faktors, lai dalībvalstīm, kurām salīdzinājumā ar Savienības vidējiem rādītājiem ir ļoti maza zemes platība un ļoti augsts meža segums, tiek piešķirts visaugstākais kompensācijas faktors references periodā.

(26)

Padome 2012. gada 9. marta secinājumos atzina mežiem bagātu valstu īpatnības. Minētās īpatnības īpaši attiecas uz ierobežotajām iespējām emisijas līdzsvarot ar piesaisti. Ievērojot, ka tā ir mežiem visbagātākā dalībvalsts, un ņemot vērā tās specifiskās ģeogrāfiskās iezīmes, Somija šajā ziņā saskaras ar īpašām grūtībām. Tāpēc Somijai būtu piešķirama ierobežota papildu kompensācija.

(27)

Lai pārraudzītu dalībvalstu virzību uz šajā regulā noteikto saistību izpildi un lai nodrošinātu to, ka informācija par emisijām un piesaisti ir pārredzama, pareiza, konsekventa, pilnīga un salīdzināma, dalībvalstīm būtu Komisijai jāsniedz attiecīgie siltumnīcefekta gāzu pārskatu dati saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 525/2013 un minētie dati būtu jāņem vērā šajā regulā paredzētajās izpildes pārbaudēs. Ja dalībvalsts ir paredzējusi piemērot šajā regulā izklāstītās elastības iespējas attiecībā uz apsaimniekotu meža zemi, tai būtu izpildes ziņojumā jāiekļauj kompensācijas apjoms, kādu tā ir paredzējusi izmantot.

(28)

Eiropas Vides aģentūrai būtu attiecīgā gadījumā saskaņā ar aģentūras gada darba programmu Komisijai jāpalīdz šādos jautājumos: siltumnīcefekta gāzu emisiju un piesaistes ikgadējās ziņošanas sistēma, par rīcībpolitikām un pasākumiem sniegtās informācijas un valstu prognožu novērtēšana, plānoto papildu rīcībpolitiku un pasākumu izvērtēšana un izpildes pārbaudes, ko Komisija veic saskaņā ar šo regulu.

(29)

Lai šajā regulā paredzētu darījumu pienācīgu uzskaiti, ieskaitot elastības iespēju izmantošanas uzskaiti un izpildes pārbaudes, kā arī lai veicinātu tādu koksnes produktu plašāku izmantošanu, kuriem ir ilgs aprites cikls, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu attiecībā uz definīciju – tostarp minimālo vērtību mežu definēšanai – tehnisko pielāgošanu, attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu un oglekļa krātuvju sarakstu tehnisko pielāgošanu, dalībvalstu mežu references līmeņu noteikšanu attiecīgi periodam no 2021. gada līdz 2025. gadam un periodam no 2026. gada līdz 2030. gadam, jaunu nocirstas koksnes produktu kategoriju pievienošanu, attiecībā uz to metodikas un informācijas prasību pārskatīšanu, kas saistītas ar dabiskiem traucējumiem, lai atspoguļotu izmaiņas IPCC vadlīnijās, un attiecībā uz darījumu uzskaiti Savienības reģistrā. Vajadzīgie noteikumi, kas attiecas uz darījumu uzskaiti, būtu jāsakopo vienā instrumentā, kurā būtu apvienoti uzskaites noteikumi, ievērojot Regulu (ES) Nr. 525/2013, Regulu (ES) 2018/842, šo regulu un Direktīvu 2003/87/EK. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (12). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(30)

Komisijai regulārajos ziņojumos, ko tā sniedz saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 525/2013, būtu arī jāizvērtē UNFCCC 2018. gada veicinošā dialoga (“Talanoa dialogs”) iznākums. Lai novērtētu šīs regulas vispārējo darbību, tā būtu jāpārskata 2024. gadā un pēc tam ik pēc 5 gadiem. Pārskatīšanā būtu jāizmanto Talanoa dialoga rezultāti un saskaņā ar Parīzes nolīgumu veiktās globālās izsvēršanas rezultāti. Satvaram, ko sagatavo periodam pēc 2030. gada, būtu jāatbilst ilgtermiņa mērķiem un saistībām, kas noteiktas Parīzes nolīgumā.

(31)

Lai nodrošinātu efektīvu, pārredzamu un izmaksefektīvu paziņošanu un verifikāciju par siltumnīcefekta gāzu emisijām un piesaisti un jebkādas citas tādas informācijas paziņošanu, kas vajadzīga dalībvalstu saistību izpildes novērtēšanai, Regulā (ES) Nr. 525/2013 būtu jāiekļauj ziņošanas prasības.

(32)

Lai atvieglotu datu vākšanu un metodikas uzlabošanu, zemes izmantošana būtu jāuzskaita un par to būtu jāziņo, izmantojot katras zemes platības ģeogrāfisko apsekošanu, atbilstoši valstu un Savienības datu vākšanas sistēmām. Datu vākšanā būtu pēc iespējas pilnvērtīgāk jāizmanto Savienības un dalībvalstu esošās programmas un apsekojumus, ieskaitot Zemes izmantošanas un zemes pārklājuma statistisko apsekojumu (“LUCAS”), Eiropas Zemes novērošanas programmu Copernicus un Eiropas satelītnavigācijas sistēmu Galileo. Datu pārvaldībai, ieskaitot datu kopīgošanu ziņošanai, atkārtotai izmantošanai un izplatīšanai, būtu jāatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2007/2/EK (13) paredzētajām prasībām.

(33)

Regula (ES) Nr. 525/2013 būtu attiecīgi jāgroza.

(34)

Lēmumu Nr. 529/2013/ES būtu jāturpina piemērot uzskaites un ziņošanas pienākumiem par uzskaites periodu no 2013. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. decembrim. Par uzskaites periodiem no 2021. gada 1. janvāra būtu jāpiemēro šī regula.

(35)

Lēmums Nr. 529/2013/ES būtu attiecīgi jāgroza.

(36)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, jo īpaši mērķi noteikt dalībvalstu saistības ZIZIMM sektorā, ar kurām palīdz sasniegt Parīzes nolīguma mērķus un nodrošināt, ka tiek izpildīts Savienības siltumnīcefekta gāzu emisiju mazināšanas mērķrādītājs 2021.–2030. gada periodam, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet to mēroga vai iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

a)

periodos no 2021. līdz 2025. gadam un no 2026. līdz 2030. gadam:

i)   “apmežota zeme”: zeme, kura saskaņā ar paziņoto izmantojumu ir aramzeme, zālāji, mitrāji, apdzīvotas teritorijas vai cita zeme, kas pārveidota par meža zemi;

ii)   “atmežota zeme”: zeme, kura saskaņā ar paziņoto izmantojumu ir meža zeme, kas pārveidota par aramzemi, zālājiem, mitrājiem, apdzīvotām teritorijām vai citu zemi;

iii)   “apsaimniekota aramzeme”: zeme, kura saskaņā ar paziņoto izmantojumu ir:

iv)   “apsaimniekoti zālāji”: zeme, kura saskaņā ar paziņoto izmantojumu ir:

v)   “apsaimniekota meža zeme”: zeme, kura saskaņā ar paziņoto izmantojumu ir meža zeme, kas paliek meža zeme;

b)

no 2026. gada – “apsaimniekoti mitrāji”: zeme, kura saskaņā ar paziņoto izmantojumu ir:

1)

“piesaistītājs” ir jebkāds process, darbība vai mehānisms, kura rezultātā no atmosfēras tiek absorbēta siltumnīcefekta gāze, aerosols vai siltumnīcefekta gāzes prekursors;

2)

“avots” ir jebkāds process, darbība vai mehānisms, kura rezultātā atmosfērā nonāk siltumnīcefekta gāze, aerosols vai siltumnīcefekta gāzes prekursors;

3)

“oglekļa krātuve” ir dalībvalsts teritorijā esošs bioģeoķīmisks veidojums vai sistēma kopumā vai to daļa, kurā ir uzkrāts ogleklis, jebkāds oglekli saturošas siltumnīcefekta gāzes prekursors vai jebkāda oglekli saturoša siltumnīcefekta gāze;

4)

“oglekļa uzkrājums” ir oglekļa masa, kas uzkrāta oglekļa krātuvē;

5)

“nocirstas koksnes produkts” ir jebkāds mežizstrādē iegūts produkts, kas izvests no koksnes ieguves vietas;

6)

“mežs” ir zemes platība ar noteiktām minimālajām vērtībām attiecībā uz platības lielumu, koku vainagu projekciju vai līdzvērtīgu biezību un koku potenciālo augstumu brieduma vecumā koku augšanas vietā, kā attiecībā uz katru dalībvalsti noteikts II pielikumā. Tas ietver kokiem klātas platības, tostarp jaunu dabiski augošu koku grupas vai stādījumus, kuros vēl nav sasniegtas minimālās vērtības attiecībā uz koku vainagu projekciju vai līdzvērtīgu biezību vai koku minimālo augstumu, kā noteikts II pielikumā, tostarp visas platības, kuras parasti ir meža platības daļa, bet kurās cilvēka darbības, piemēram, mežizstrādes, vai dabisku cēloņu dēļ uz laiku nav koku, taču attiecībā uz kurām ir sagaidāms, ka tās atkal kļūs par mežu;

7)

“meža references līmenis” ir aplēse, izteikta tonnās CO2 ekvivalenta gadā, par gada vidējām neto emisijām vai piesaisti apsaimniekotā meža zemē dalībvalsts teritorijā 2021.–2025. gada periodā un 2026.–2030. gada periodā, pamatojoties uz šajā regulā paredzētajiem kritērijiem;

8)

“pussadalīšanās perioda vērtība” ir gadu skaits, kas vajadzīgs, lai nocirstas koksnes produktu kategorijā uzkrātā oglekļa daudzums samazinātos līdz pusei no tā sākotnējās vērtības;

9)

“dabiski traucējumi” ir jebkādi neantropogēni notikumi vai apstākļi, kas izraisa ievērojamas emisijas mežos un kuru norise ir ārpus attiecīgās dalībvalsts kontroles, ar noteikumu, ka šī dalībvalsts pat pēc šo notikumu vai apstākļu rašanās objektīvi nespēj ievērojami ierobežot to ietekmi uz emisijām;

10)

“momentāna oksidēšanās” ir uzskaites metode, kurā pieņem, ka viss nocirstas koksnes produktos uzkrātā oglekļa daudzums nonāk atmosfērā nociršanas brīdī.

a)

mitrāji, kas paliek mitrāji;

b)

apdzīvotas teritorijas vai cita zeme, kura pārveidota par mitrājiem; vai

c)

mitrāji, kuri pārveidoti par apdzīvotām teritorijām vai citu zemi.

a)

papīrs;

b)

koksnes plātnes;

c)

zāģmateriāli.

a)

Komisijai iesniedz informāciju par 1. punktā minēto zemes uzskaites kategoriju fona līmeni un par datiem un metodiku, kas izmantota saskaņā ar VI pielikumu; un

b)

no uzskaites līdz 2030. gadam izslēdz visu turpmāko piesaisti zemē, ko skāruši dabiskie traucējumi.

a)

12. pantā izklāstītās vispārējās elastības iespējas; un

b)

13. pantā izklāstīto elastības iespēju attiecībā uz apsaimniekotu meža zemi, lai izpildītu 4. pantā noteiktās saistības.

a)

dalībvalsts savā stratēģijā, kas iesniegta saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 525/2013 4. pantu, ir iekļāvusi esošus vai plānotus konkrētus pasākumus, lai nodrošinātu, ka mežu piesaistītāji un krātuves tiek attiecīgi saglabāti vai uzlaboti; un

b)

Savienībā šīs regulas 2. pantā minētajās zemes uzskaites kategorijās kopējās emisijas nepārsniedz kopējo piesaisti tajā periodā, kurā dalībvalsts plāno izmantot kompensāciju. Novērtējot, vai Savienībā kopējās emisijas pārsniedz kopējo piesaisti, Komisija nodrošina, ka dalībvalstis novērš dubultu uzskaiti, jo īpaši, izmantojot elastības iespējas, kas izklāstītas šajā regulā un Regulā (ES) 2018/842.

a)

piesaistītājus, kas uzskaitīti kā emisijas attiecībā pret tās meža references līmeni; un

b)

līdz minētajai dalībvalstij noteiktajam maksimālajam kompensācijas apjomam, kas 2021.–2030. gada periodam izklāstīts VII pielikumā.

1)

regulas 7. panta 1. punktu groza šādi:

2)

regulas 13. panta 1. punkta c) apakšpunktā pievieno šādu punktu:

3)

regulas 14. panta 1. punktā iekļauj šādu apakšpunktu:

4)

regulā iekļauj šādu pielikumu:

1)

svītro 3. panta 2. punkta pirmo daļu;

2)

svītro 6. panta 4. punktu.

19.6.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 156/26

(1)

Eiropadome 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumos par klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam apstiprināja saistošu mērķrādītāju līdz 2030. gadam visas ekonomikas mērogā panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju iekšējo samazinājumu vismaz par 40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, un minētais mērķrādītājs tika no jauna apstiprināts Eiropadomes 2016. gada 17. un 18. marta secinājumos.

(2)

Eiropadomes 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumos minēts, ka minētais mērķrādītājs, proti, vismaz par 40 % samazināt emisijas, Savienībai būtu jāsasniedz kopīgi un izmaksu ziņā pašā efektīvākajā veidā, samazinājumiem Eiropas Savienības emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (“ES ETS”), kas paredzēta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/87/EK (4), sektoros un ETS neaptvertajos sektoros līdz 2030. gadam sasniedzot attiecīgi 43 % un 30 % salīdzinājumā ar 2005. gadu un centienus sadalot pēc relatīvā IKP uz vienu iedzīvotāju.. Lai panāktu šādus siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumus, savs ieguldījums būtu jādod visām ekonomikas nozarēm un šajos centienos būtu jāiesaistās visām dalībvalstīm, līdzsvarojot taisnīguma un solidaritātes apsvērumus. Metodika valsts līmeņa samazināšanas mērķrādītāju noteikšanai attiecībā uz ETS neaptvertajiem sektoriem ar visiem elementiem, ko piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 406/2009/EK (5), būtu jāturpina līdz 2030. gadam, centienu sadalē pamatojoties uz relatīvo iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju. Visām dalībvalstīm būtu jāsniedz ieguldījums, lai 2030. gadā panāktu kopējo Savienības emisiju samazinājumu – sasniedzot mērķrādītājus 0 % līdz – 40 % apjomā salīdzinājumā ar 2005. gadu. To dalībvalstu valsts līmeņa mērķrādītājiem, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju ir lielāks par Savienības vidējo rādītāju, būtu samērīgi jāpielāgo, lai taisnīgi un līdzsvaroti atspoguļotu izmaksu efektivitāti. Šādai siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai vajadzētu kāpināt efektivitāti un inovāciju Savienības ekonomikā un, konkrētāk, veicināt dažādus uzlabojumus, jo īpaši ēku sektorā, lauksaimniecībā, atkritumu apsaimniekošanā un transportā, ciktāl uz minētajām jomām attiecas šī regula.

(3)

Šī regula ir daļa no pasākumiem, ar kuriem īsteno Savienības devumu saskaņā ar Parīzes nolīgumu (6), kas pieņemts saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (“UNFCCC”). Parīzes nolīgumu Savienības vārdā noslēdza 2016. gada 5. oktobrī ar Padomes Lēmumu (ES) 2016/1841 (7). Savienības saistības panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumus visas ekonomikas mērogā bija izklāstītas iecerētajā valsts noteiktajā devumā, ko 2015. gada 6. martā, sakarā ar Parīzes nolīgumu, Savienība un tās dalībvalstis iesniedza UNFCCC sekretariātam. Parīzes nolīgums stājās spēkā 2016. gada 4. novembrī, un tas aizstāj 1997. gada Kioto protokolā paredzēto pieeju, kas pēc 2020. gada vairs netiks turpināta.

(4)

Parīzes nolīgumā cita starpā ir izvirzīts ilgtermiņa mērķis, kas atbilst virsuzdevumam globālo temperatūras pieaugumu ierobežot krietni zem 2 °C atzīmes salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un tiekties temperatūras kāpumu iegrožot līdz 1,5 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni. Parīzes nolīgumā ir uzsvērts arī, cik svarīgi ir pielāgoties klimata pārmaiņu nelabvēlīgajai ietekmei un panākt, lai finanšu plūsmas atbilstu virzībai uz zemu siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu un uz tādu attīstību, kas spēj pielāgoties klimata pārmaiņām. Parīzes nolīgumā ir arī pausts ierosinājums šā gadsimta otrajā pusē panākt līdzsvaru starp siltumnīcefekta gāzu antropogēnajām emisijām pa avotiem un piesaisti piesaistītājos un pausts aicinājums līgumslēdzējām pusēm rīkoties tā, lai attiecīgā gadījumā saglabātu un uzlabotu siltumnīcefekta gāzu piesaistītājus un uzkrājsistēmas, tostarp arī mežus.

(5)

Eiropadome 2009. gada 29.–30. oktobra secinājumos atbalstīja Savienības mērķi, kas tika noteikts, ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) viedokli par emisiju samazinājumu, kas jāpanāk attīstītajām valstīm kā grupai, proti, līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu par 80–95 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni.

(6)

Parīzes nolīguma līgumslēdzējām pusēm valsts noteiktajos devumos jāatspoguļo to iespējami augstākie mērķi un jāuzrāda laika gaitā panāktais progress. Turklāt Parīzes nolīguma līgumslēdzējām pusēm būtu jācenšas formulēt un izziņot ilgtermiņa zema siltumnīcefekta gāzu emisiju līmeņa attīstības stratēģijas, ņemot vērā Parīzes nolīguma mērķus. Padomes 2017. gada 13. oktobra secinājumos atzīts, cik svarīgi Parīzes nolīguma īstenošanā ir ilgtermiņa mērķi un piecu gadu pārskatīšanas cikli, un uzsvērts, cik svarīgas ilgtermiņā ir zema siltumnīcefekta gāzu emisiju līmeņa attīstības stratēģijas kā politikas instruments, ar ko izstrādā drošus virzienus un ilgtermiņa politikas izmaiņas, kas nepieciešamas, lai sasniegtu Parīzes nolīguma mērķus.

(7)

Pāreja uz tīru enerģiju nozīmē, ka jāmainās investīciju modeļiem un ka vajadzīgi attiecīgi stimuli visās politikas jomās. Viena no nozīmīgākajām Savienības prioritātēm ir noturīgas Enerģētikas savienības izveide, kas ļaus iedzīvotājus nodrošināt ar drošu, ilgtspējīgu, konkurētspējīgu un cenas ziņā pieejamu enerģiju. Lai to panāktu, ar šo regulu ir jāturpina vērienīgā rīcība klimata politikas jomā un jāpanāk progress pārējās Enerģētikas savienības dimensijās, kā izklāstīts Komisijas 2015. gada 25. februāra paziņojumā “Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku”.

(8)

Virkne Savienības pasākumu palielina dalībvalstu iespējas izpildīt saistības klimata jomā, un bez tiem būs ļoti sarežģīti panākt vajadzīgos siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumus šīs regulas aptvertajos sektoros. Minētie pasākumi ietver tiesību aktus par fluorētām siltumnīcefekta gāzēm, CO2 emisiju samazināšanu no autoceļiem paredzētiem transportlīdzekļiem, ēku energoefektivitāti, atjaunojamiem energoresursiem, energoefektivitāti un aprites ekonomiku, kā arī Savienības finansējuma instrumentus, kas domāti ar klimatu saistītām investīcijām.

(9)

Eiropadomes 2015. gada 19. un 20. marta secinājumos ir noteikts, ka Savienība ir apņēmusies izveidot Enerģētikas savienību ar tālredzīgu politiku klimata jomā, balstoties uz Komisijas pamatstratēģiju, kurā piecas dimensijas ir cieši saistītas un savstarpēji pastiprinošas. Viena no minētās Enerģētikas savienības stratēģijas piecām dimensijām ir enerģijas pieprasījuma ierobežošana. Energoefektivitātes uzlabošana var ievērojami samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas. Tā var dot labumu arī vides un veselības jomā, uzlabot enerģētisko drošību, samazināt enerģijas izmaksas mājsaimniecībām un uzņēmumiem, palīdzēt mazināt enerģētisko nabadzību un vairot darbavietas un kāpināt saimniecisko darbību visas ekonomikas mērogā. Pasākumi, ar kuriem veicina, ka ēkās, rūpniecībā un transportā tiek izmantots vairāk energotaupības tehnoloģiju, varētu būt izmaksu ziņā lietderīgs veids, kā palīdzēt dalībvalstīm sasniegt savus šajā regulā noteiktos mērķrādītājus.

(10)

Ilgtspējīgas un inovatīvas prakses un tehnoloģiju attīstīšana un izvēršana var veicināt lauksaimniecības nozares nozīmi saistībā ar klimata pārmaiņu seku mazināšanu un pielāgošanos tām, jo īpaši samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas un saglabājot un uzlabojot piesaistītājus un oglekļa uzkrājumus. Lai samazinātu lauksaimniecības nozares oglekļa un ekoloģiskās pēdas nospiedumu, vienlaikus saglabājot tās ražīgumu, atjaunošanās spēju un dzīvotspēju, ir svarīgi veicināt klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām, kā arī palielināt pētniecības finansējumu, kas ļautu izstrādāt ilgtspējīgas un inovatīvas prakses un tehnoloģijas un veikt investīcijas šādās praksēs un tehnoloģijās.

(11)

Lauksaimniecības nozarei piemīt tieša un nozīmīga ietekme uz bioloģisko daudzveidību un ekosistēmām. Tādēļ ir svarīgi nodrošināt saskaņotību starp šīs regulas mērķi un citiem Savienības politikas pasākumiem un mērķiem, piemēram, ar kopējo lauksaimniecības politiku un mērķiem, kas saistīti ar bioloģiskās daudzveidības stratēģiju, meža stratēģiju un aprites ekonomikas stratēģiju.

(12)

Transporta nozare veido gandrīz ceturtdaļu no Savienības siltumnīcefekta gāzu emisiju apmēra. Tādēļ ir svarīgi arī pēc 2020. gada transporta nozarē samazināt to siltumnīcefekta gāzu emisiju apmēru un riskus, kas saistīti ar atkarību no fosilajām degvielām, īstenojot visaptverošu pieeju attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas sekmēšanu un energoefektivitātes sekmēšanu transporta nozarē, elektrotransportu, pāreju uz citiem, ilgtspējīgākiem, pārvadājumu veidiem un ilgtspējīgiem atjaunojamiem energoresursiem transporta nozarē. Pāreju uz mazemisiju mobilitāti, kā daļu no plašākas pārejas uz drošu un ilgtspējīgu mazoglekļa ekonomiku, var atvieglot, ieviešot veicinošus nosacījumus un spēcīgus stimulus, kā arī ilgtermiņa stratēģijas, kas var veicināt investīcijas.

(13)

Savienības un valstu politikas un pasākumu ietekmi šīs regulas īstenošanā vajadzētu novērtēt saskaņā ar uzraudzības un ziņošanas pienākumiem, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 525/2013 (8).

(14)

Neskarot budžeta iestāžu pilnvaras, integrēšanas metodiku, kas tika īstenota 2014.-2020. gada daudzgadu finanšu shēmas ietvaros, vajadzētu attiecīgā gadījumā turpināt un pilnveidot, lai, sākot no 2021. gada, risinātu problēmas un apmierinātu investīciju vajadzības, kas saistītas ar rīcību klimata politikas jomā. Savienības finansējumam vajadzētu būt saskanīgam ar mērķiem, kas paredzēti Savienības klimata un enerģētikas politikas satvarā laikposmam līdz 2030. gadam, un Parīzes nolīgumā noteiktajiem ilgtermiņa mērķiem, lai nodrošinātu publiskā sektora līdzekļu lietderīgu izmantojumu. Komisijai vajadzētu sagatavot ziņojumu par to, kā Savienības finansējums, kas piešķirts no Savienības budžeta vai citādā veidā izriet no Savienības tiesību aktiem, ietekmē siltumnīcefekta gāzu emisijas nozarēs, uz ko attiecas šī regula vai Direktīva 2003/87/EK.

(15)

Šai regulai būtu jāaptver siltumnīcefekta gāzu emisijas no IPCC kategorijām enerģētika”, “rūpnieciskie procesi un produktu izmantošana”, “lauksaimniecība” un “atkritumi” un kas ir noteiktas saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 525/2013, izņemot emisijas no darbībām, kas uzskaitītas Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā.

(16)

Pašlaik valstu siltumnīcefekta gāzu pārskatos un valstu un Savienības reģistros iekļautie dati nav pietiekami, lai dalībvalstu līmenī noteiktu Direktīvas 2003/87/EK neaptvertās civilās aviācijas CO2 emisijas valsts līmenī. Pieņemot ziņošanas pienākumus, Savienībai nevajadzētu dalībvalstīm vai maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) uzlikt ar sasniedzamajiem mērķiem nesamērīgu slogu. Direktīvas 2003/87/EK neaptvertās lidojumu CO2 emisijas veido tikai pavisam nelielu daļu no kopējām siltumnīcefekta gāzu emisijām, un izveidot ziņošanas sistēmu par šīm emisijām būtu pārāk apgrūtinoši, ņemot vērā, ka saskaņā ar Direktīvu 2003/87/EK jau ir spēkā esošas prasības nozarei plašākā mērogā. Tāpēc CO2 emisijas no IPCC avota kategorijas “1.A.3.A civilā aviācija” šīs regulas kontekstā vajadzētu uzskatīt par tādām, kas vienādas ar nulli.

(17)

Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājums, kas katrai dalībvalstij jāpanāk līdz 2030. gadam, būtu jānosaka, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts šīs regulas aptverto pārbaudīto siltumnīcefekta gāzu emisiju līmeni 2005. gadā, neieskaitot verificētās siltumnīcefekta gāzu emisijas no iekārtām, kuras tika ekspluatētas 2005. gadā un kuras ES ETS tika iekļautas tikai pēc 2005. gada. Ikgadējie emisiju sadales apjomi laikposmā no 2021. līdz 2030. gadam būtu jānosaka, pamatojoties uz dalībvalstu iesniegtajiem un Komisijas pārbaudītajiem datiem.

(18)

Pieeju, ar kuru tiek noteikti ikgadēji valstij saistoši ierobežojumi, kas noteikta Lēmumā Nr. 406/2009/EK, vajadzētu turpināt izmantot arī 2021.–2030. gadā. Paredzot noteikumus šajā regulā par to, kā katrai dalībvalstij noteikt ikgadējo emisiju sadales apjomu, būtu jāievēro tā pati metodoloģija, ko izmanto attiecībā uz tām dalībvalstīm, kurām saskaņā ar minēto lēmumu ir negatīvs ierobežojums, bet trajektorijas aprēķina izejas punkts ir vai nu piecas divpadsmitās daļas no laika sprīža starp 2019. un 2020. gadu, vai arī 2020. gads vidējā siltumnīcefekta gāzu emisijas līmenī 2016.–2018. gadā, bet trajektorijas beigu punkts būtu 2030. gads katrai dalībvalstij noteiktā ierobežojuma līmenī. Lai nodrošinātu pienācīgu ieguldījumu Savienības siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītāju sasniegšanā 2021.–2030. gada periodā, trajektorijas izejas datums katrai dalībvalstij būtu jānosaka atkarībā no tā, kurā no minētajiem datumiem aprēķina rezultātā sanāk mazāks sadales apjoms. Būtu jāparedz, ka 2021. gadā ikgadējais emisiju sadales apjoms tiks pielāgots tām dalībvalstīm, kam vienlaikus ir pozitīvs ierobežojums saskaņā ar Lēmumu Nr. 406/2009/EK un pieaugošs ikgadējais emisiju sadales apjoms laikā no 2017. līdz 2020. gadam, kas noteikts saskaņā ar Komisijas Lēmumu 2013/162/ES (9) un Komisijas Īstenošanas lēmumu 2013/634/ES (10), tādējādi atspoguļojot šo dalībvalstu iespējas šajos gados palielināt siltumnīcefekta gāzu emisijas.

Vajadzētu paredzēt papildu pielāgojumu dažām dalībvalstīm, ņemot vērā šo dalībvalstu īpašo situāciju, proti, tām ir gan pozitīvs ierobežojums saskaņā ar Lēmumu Nr. 406/2009/EK, gan vai nu zemākās siltumnīcefekta gāzu emisijas uz vienu iedzīvotāju saskaņā ar minēto lēmumu, vai arī zemākais siltumnīcefekta gāzu emisiju īpatsvars no tādiem sektoriem, uz kuriem minētais lēmums neattiecas, salīdzinājumā ar to kopīgo siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu. Šim papildu pielāgojumam vajadzētu aptvert vienīgi daļu no siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumiem, kas jāpanāk laikposmā no 2021. līdz 2029. gadam, lai saglabātu stimulus papildu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumiem un lai neietekmētu 2030. gada mērķrādītāja sasniegšanu, ņemot vērā citu šajā regulā paredzēto pielāgojumu un elastības iespēju izmantošanu.

(19)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas to noteikumu īstenošanai, ar kuriem nosaka dalībvalstu ikgadējo emisiju sadales apjomu, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (11).

(20)

Eiropadome savos 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumos norādīja, ka esošo elastības instrumentu pieejamība un izmantošana ETS neaptvertajos sektoros būtu ievērojami jāuzlabo, lai nodrošinātu Savienības kopīgo centienu izmaksu lietderību un konverģenci attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu uz vienu iedzīvotāju līdz 2030. gadam. Lai kopējie samazinājumi tiktu panākti ar pēc iespējas lielāku izmaksu lietderību, dalībvalstīm vajadzētu dot iespēju daļu no sava ikgadējā emisiju sadales apjoma atlikt rezervē un aizņemties. Tām būtu jādod arī iespēja daļu no sava ikgadējā emisiju sadales apjoma pārskaitīt citām dalībvalstīm. Būtu jānodrošina šādu pārskaitījumu pārredzamība, un tie būtu jāveic abām pusēm parocīgā veidā, tostarp izmantojot izsoles vai tirgus starpniekus, kas darbotos kā aģenti, vai divpusējus nolīgumus. Jebkurš šāds pārskaitījums var notikt siltumnīcefekta gāzu emisiju mazināšanas projekta vai programmas rezultātā, ko īsteno dalībvalstī, kura pārdod, un ko finansē saņēmēja dalībvalsts. Turklāt dalībvalstīm būtu jādod iespēja veicināt publiskā un privātā sektora partnerību izveidi saistībā ar projektiem, uz kuriem attiecas Direktīvas 2003/87/EK 24.a panta 1. punkts.

(21)

Būtu jāizveido jauna, vienreizēja elastības iespēja, lai palīdzētu mērķrādītājus sasniegt tām dalībvalstīm, kuru valsts līmeņa samazināšanas mērķrādītāji krietni pārsniedz Savienības vidējo mērķrādītāju un šo valstu izmaksefektīvas samazināšanas potenciālu, un tām dalībvalstīm, kas 2013. gadā rūpnieciskajām iekārtām bez maksas neiedalīja nekādas ES ETS kvotas. Lai saglabātu ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2015/1814 (12) noteikto mērķi attiecībā uz tirgus stabilitātes rezervi, proti, novērst piedāvājuma un pieprasījuma strukturālo nelīdzsvarotību ES ETS, nosakot kopējo attiecīgajā gadā apgrozībā esošo ES ETS kvotu skaitu, ES ETS kvotas, kas ņemtas vērā vienreizējās elastības iespējas nolūkā, būtu jāuzskata par apgrozībā esošām ES ETS kvotām. Veicot pirmo pārskatīšanu saskaņā ar minēto lēmumu, Komisijai būtu jāapsver, vai arī turpmāk saglabāt šādu apgrozībā esošu ES ETS kvotu uzskaiti.

(22)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2018/841 (13) ir paredzēti noteikumi par to, kā ir jāuzskaita siltumnīcefekta gāzu emisijas un piesaiste saistībā ar zemes izmantošanu, zemes izmantošanas maiņu un mežsaimniecību (“ZIZIMM”). Darbības, kuras ietilpst minētās regulas darbības jomā, nebūtu jāaptver ar šo regulu.. Tomēr, lai gan šīs regulas vides aizsardzības rezultātu, proti, panāktos siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājuma līmeņus, ietekmē tas, ka tiek ņemts vērā daudzums, kas nepārsniedz kopējo neto piesaistes un kopējo neto emisiju summu no apmežotas zemes, atmežotas zemes, apsaimniekotas aramzemes, apsaimniekotiem zālājiem un noteiktos gadījumos no apsaimniekotas meža zemes, kā arī, ja tas ir obligāti saskaņā ar Regulu (ES) 2018/841, apsaimniekotiem mitrājiem, kā definēts minētajā Regulā, kā vēl viena papildu iespēja, ko dalībvalstis vajadzības gadījumā varētu izmantot savu saistību izpildei, šajā Regulā būtu jāiekļauj ZIZIMM elastības iespēja, kurā iekļautas ne vairāk kā 280 milj. tonnas minētās piesaistes izteiktu CO2 ekvivalentos, ko sadala starp dalībvalstīm. Minētajā kopējā summā un tās sadalījumā starp dalībvalstīm būtu jāņem vērā lauksaimniecības un zemes izmantošanas nozares zemāku klimata pārmaiņu mazināšanas potenciālu un minētās nozares atbilstīgo ieguldījumu siltumnīcefekta gāzu mazināšanā un sekvestrēšanā. Bez tam ikgadējā emisiju sadales apjoma brīvprātīgai dzēšanai saskaņā ar šo regulu vajadzētu dot iespēju šo daudzumu ņemt vērā, novērtējot dalībvalsts atbilstību Regulas (ES) 2018/841 prasībām.

(23)

2016. gada 30. novembrī Komisija iesniedza priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par Enerģētikas savienības pārvaldību (“priekšlikums par pārvaldību”), kurā dalībvalstīm izvirzīta prasība sagatavot integrētus valstu enerģētikas un klimata plānus saistībā ar stratēģisko enerģētikas un klimata politikas plānošanu, aptverot visas piecas Enerģētikas savienības dimensija. Saskaņā ar priekšlikumu par pārvaldību valstu plāniem, kas aptver laikposmu no 2021. līdz 2030. gadam, ir svarīga nozīme, dalībvalstīm plānojot savu atbilstību šīs regulas un Regulas (ES) 2018/841 prasībām. Šajā nolūkā dalībvalstīm ir jāizklāsta politika un pasākumi, ar ko izpildītu šajā regulā un Regulā (ES) 2018/841 paredzētos pienākumus, ar skatījumu uz ilgtermiņa mērķi panākt līdzsvaru starp siltumnīcefekta gāzu emisijām un piesaisti saskaņā ar Parīzes nolīgumu. Minētajos plānos ir jāizklāsta arī izvirzīto mērķu sasniegšanai plānotās politikas un pasākumu ietekmes novērtējums. Saskaņā ar priekšlikumu par pārvaldību Komisijai savos ieteikumos par valstu plānu projektiem būtu jāspēj norādīt uz mērķu vērienīguma un politikas un pasākumu turpmākas īstenošanas piemērotību. Izstrādājot minētos plānus, būtu jāņem vērā iespēja izmantot ZIZIMM elastības iespēju, lai izpildītu šīs regulas prasības.

(24)

Eiropas Vides aģentūras mērķis ir atbalstīt ilgtspējīgu attīstību un palīdzēt sasniegt ievērojamu un izmērāmu vides uzlabošanos, sniedzot politikas veidotājiem, publiskajām iestādēm un sabiedrībai savlaicīgu, mērķtiecīgu, būtisku un ticamu informāciju. Eiropas Vides aģentūrai vajadzētu pienācīgi palīdzēt Komisijai saskaņā ar aģentūras gada darba programmu.

(25)

Ja tiek jebkādā veidā pielāgots Direktīvas 2003/87/EK 11., 24., 24.a un 27. pantā noteiktais tvērums, tad attiecīgi būtu jāpielāgo šīs regulas aptverto siltumnīcefekta gāzu emisiju maksimālais apjoms. Līdz ar to, ja dalībvalstis savās saistībās saskaņā ar šo regulu ietver papildu siltumnīcefekta gāzu emisijas no iekārtām, ko iepriekš aptvēra Direktīva 2003/87/EK, tad attiecīgajām dalībvalstīm būtu jāīsteno papildu politika un pasākumi šīs regulas aptvertajos sektoros, lai minētās siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinātu.

(26)

Atzīstot iepriekšējos centienus, kurus kopš 2013. gada īsteno tās dalībvalstis, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju 2013. gadā bija zem Savienības vidējā rādītāja, ir lietderīgi izveidot ierobežotu, īpašam nolūkam paredzētu drošības rezervi, kas atbilstu līdz 105 miljoniem tonnu CO2 ekvivalentos, vienlaikus saglabājot šīs regulas vides integritāti, kā arī stimulus to dalībvalstu darbībām, kas pārsniedz minimālos šajā regulā paredzētos devumus. Šādai drošības rezervei būtu jākalpo to dalībvalstu labumam, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju 2013. gadā bija zem Savienības vidējā rādītāja, kuru siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoms saglabājās zem ikgadējiem emisiju sadales apjomiem laikposmam no 2013. līdz 2020. gadam, un kurām ir problēmas sasniegt savu 2030. gada siltumnīcefekta gāzu emisiju mērķrādītāju, neskatoties uz to, ka tās izmanto citas šajā regulā paredzētās elastības iespējas. Šāda apjoma drošības rezerve segtu ievērojamu daļu no kopējā deficīta, kas prognozēts dalībvalstīs, kuras ir tiesīgas izmantot šo rezervi 2021.–2030. gada periodā bez papildu politikas pasākumu ieviešanas, vienlaikus saglabājot stimulus papildu rīcībai. Šai drošības rezervei minētajām dalībvalstīm vajadzētu būt pieejamai 2032. gadā, ievērojot zināmus nosacījumus un ar noteikumu, ka tās izmantošana netraucēs sasniegt Savienības mērķrādītāju, proti, līdz 2030. gadam panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu par 30 % tajos sektoros, uz kuriem attiecas šī regula.

(27)

Lai atspoguļotu attīstību, kas veikta ar Regulu (ES) 2018/841, kā arī lai nodrošinātu pareizu uzskaiti saskaņā ar šo regulu – pienācīgu uzskaiti, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu par to, lai atļautu izmantot zemes uzskaites kategorijas “apsaimniekota meža zeme” un “apsaimniekoti mitrāji” kā ZIZIMM elastības iespējas, un par darījumu uzskaiti, kas veikti saskaņā ar šo regulu, tostarp elastības iespēju izmantošanas, atbilstības pārbaužu piemērošanas un rezerves precīzas funkcionēšanas, uzskaiti, ko veic reģistrā, kas izveidots, ievērojot Regulas (ES) Nr. 525/2013 10. pantu (“Savienības reģistrs”). Informācijai par uzskaiti saskaņā ar šo regulu vajadzētu būt publiski pieejamai. Vajadzīgie darījumu uzskaites noteikumi būtu jāietver vienotā instrumentā, kur apkopoti uzskaites noteikumi saskaņā ar, Regulu (ES) Nr. 525/2013, Regulu (ES) 2018/841, šo regulu un Direktīvu 2003/87/EK. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (14). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(28)

Lai noskaidrotu, kā šī regula darbojas kopumā, to vajadzētu pārskatīt 2024. gadā un pēc tam reizi piecos gados, jo īpaši attiecībā uz nepieciešamību noteikt stingrāku Savienības politiku un pasākumus. Pārskatīšanā cita starpā būtu jāņem vērā mainīgie valstu apstākļi un jāizmanto 2018. gada UNFCCC veicinošā dialoga (“Talanoa dialogs”) un saskaņā ar Parīzes nolīgumu veiktās globālās izsvēršanas rezultāti. Veicot minēto pārskatīšanu, būtu jāapsver arī līdzsvars starp ikgadējās emisiju sadales apjoma piedāvājumu un pieprasījumu, lai nodrošinātu šajā regulā noteikto pienākumu adekvātumu. Turklāt savos regulārajos ziņojumos, ko sniedz saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 525/2013, Komisijai līdz 2019. gada 31. oktobrim būtu jāizvērtē arī Talanoa dialoga iznākums. Pārskatam par laikposmu pēc 2030. gada vajadzētu būt pieskaņotam ilgtermiņa mērķiem un saskaņā ar Parīzes nolīgumu pieņemtajām saistībām, un šajā nolūkā tam vajadzētu rādīt laika gaitā panākto progresu.

(29)

Lai nodrošinātu, ka tiek efektīvi, pārredzami un izmaksefektīvi paziņoti un verificēti gan dati par siltumnīcefekta gāzu emisijām, gan cita informācija, kas vajadzīga, lai novērtētu virzību saistībā ar dalībvalstīm ikgadējo emisiju sadales apjomu, prasības par ikgadējo ziņošanu un izvērtēšanu saskaņā ar šo regulu būtu jāintegrē attiecīgajos pantos Regulā (ES) Nr. 525/2013. Ar minēto regulu būtu jānodrošina arī tas, ka dalībvalstu progress siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā joprojām tiks izvērtēts reizi gadā, ņemot vērā Savienības politikas un pasākumu attīstību un informāciju no dalībvalstīm. Reizi divos gados izvērtēšanā vajadzētu iekļaut prognozes par Savienības virzību uz emisiju samazināšanas mērķrādītāju izpildi un par dalībvalstu virzību uz savu pienākumu izpildi. Savukārt atskaitījumu piemērošanu vajadzētu apsvērt tikai ik pēc pieciem gadiem, lai varētu ņemt vērā potenciālo devumu no apmežotas zemes, atmežotas zemes, apsaimniekotas aramzemes un apsaimniekotiem zālājiem saskaņā ar Regulu (ES) 2018/841. Tas neskar Komisijas pienākumu nodrošināt, ka dalībvalstis pilda savus pienākumus, kas izriet no šīs regulas, vai Komisijas pilnvaras šādā sakarā uzsākt pienākumu neizpildes procedūru.

(30)

Regula (ES) Nr. 525/2013 būtu attiecīgi jāgroza.

(31)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, jo īpaši mērķi noteikt dalībvalstu pienākumus attiecībā uz to minimālajiem devumiem 2021.–2030. gada periodā, lai izpildītu Savienības siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītāju un veicinātu Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tās mēroga vai iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(32)

Šī regula neskar stingrākus valsts mērķus,

1)

“siltumnīcefekta gāzu emisijas” ir CO2 ekvivalentu tonnās izteiktas oglekļa dioksīda (CO2), metāna (CH4), slāpekļa oksīda (N2O), fluorogļūdeņražu (HFC), perfluorogļūdeņražu (PFC), slāpekļa trifluorīda (NF3) un sēra heksafluorīda (SF6) emisijas, kas noteiktas saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 525/2013 un ietilpst šīs regulas darbības jomā;

2)

“ikgadējais emisiju sadales apjoms” ir maksimālās pieļaujamās siltumnīcefekta gāzu emisijas katrā gadā no 2021. līdz 2030. gadam, kas noteiktas saskaņā ar 4. panta 3. punktu un 10. pantu;

3)

“ES ETS kvota” ir “kvota”, kā tā definēta Direktīvas 2003/87/EK 3. panta a) punktā.

a)

attiecībā uz 2021. gadu – šo ikgadējā emisiju sadales apjoma pārpalikumu atlikt rezervē uz nākamajiem gadiem līdz 2030. gadam; un

b)

attiecībā uz 2022.–2029. gadu – šo ikgadējā emisiju sadales apjoma pārpalikumu līdz 30 % no līdz tam gadam ikgadējā emisiju sadales apjoma atlikt rezervē uz nākamajiem gadiem līdz 2030. gadam.

a)

kopējais daudzums, ko ņem vērā attiecīgajai dalībvalstij par visiem gadiem 2021.–2030. gada periodā, nepārsniedz šīs regulas III pielikumā attiecīgajai dalībvalstij noteiktās kopējās neto piesaistes maksimālo apjomu;

b)

šis daudzums ir daudzuma, ko attiecīgajai dalībvalstij piemēro saskaņā ar Regulas (ES) 2018/841 4. pantu, pārsniegums;

c)

dalībvalsts nav saņēmusi vairāk neto piesaistes saskaņā ar Regulu (ES) 2018/841 no citām dalībvalstīm, nekā tā ir pārskaitījusi;

d)

dalībvalsts ir izpildījusi Regulas (ES) 2018/841 prasības; un

e)

dalībvalsts ir iesniegusi aprakstu par saskaņā ar šo punktu pieejamās elastības iespējas iecerēto izmantošanu, ievērojot Regulas (ES) Nr. 525/2013 7. panta 1. punkta otro daļu.

a)

ņemtu vērā zemes uzskaites kategorijas “apsaimniekota meža zeme” devumu, vienlaikus ievērojot šīs regulas III pielikumā minētās kopējās neto piesaistes maksimālo apjomu katrai dalībvalstij, ja ir pieņemti deleģētie akti, kuros nosaka meža references līmeņus saskaņā ar Regulas (ES) 2018/841 8. panta 8. vai 9. punktu; un

b)

ņemtu vērā zemes uzskaites kategorijas “apsaimniekoti mitrāji” devumu, vienlaikus ievērojot šīs regulas III pielikumā minētās kopējās neto piesaistes maksimālo apjomu katrai dalībvalstij, ja visām dalībvalstīm ir noteikta prasība atskaitīties par šo kategoriju saskaņā ar Regulu (ES) 2018/841.

a)

papildu pasākumus, kurus dalībvalsts veiks, lai izpildītu savus šīs regulas 4. pantā minētos konkrētos pienākumus, proti, kādu valsts politiku un pasākumus un Savienības rīcību tā īstenos;

b)

stingru šo pasākumu īstenošanas grafiku, kas ļaus novērtēt ikgadējo īstenošanas virzību.

a)

dalībvalsts nākamā gada siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomam papildus pieskaita CO2 ekvivalentu tonnās izteiktu siltumnīcefekta gāzu emisiju daudzumu, kas pareizināts ar koeficientu 1,08, atbilstīgi pasākumiem, kuri pieņemti saskaņā ar 12. pantu; un

b)

dalībvalstij uz laiku aizliedz jebkādu daļu no sava ikgadējā emisiju sadales apjoma pārskaitīt citai dalībvalstij līdz brīdim, kad tā būs panākusi atbilstību 4. pantam.

a)

saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 11. pantu izdoto ES ETS kvotu skaita pielāgojumus, kuri veikti tāpēc, ka ir mainījies minētās direktīvas avotu tvērums saskaņā ar Komisijas lēmumiem, kas pieņemti, ievērojot minēto direktīvu, par valsts sadales plānu galīgo apstiprināšanu 2008.–2012. gada periodam;

b)

saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 24. un 24.a pantu izdoto ES ETS kvotu vai kredītu skaita pielāgojumus attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumiem dalībvalstī; un

c)

to ES ETS kvotu skaita pielāgojumus, kas izdotas par siltumnīcefekta gāzu emisijām no iekārtām, kuras ir izslēgtas no ES ETS saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 27. pantu, par to periodu, kurā tās ir izslēgtas.

a)

tās IKP uz vienu iedzīvotāju 2013. gadā tirgus cenās, ko Eurostat publicējis 2016. gada aprīlī, nesasniedza Savienības vidējo rādītāju;

b)

tās kopējās siltumnīcefekta gāzu emisijas 2013.–2020. gada periodam šīs regulas aptvertajos sektoros nepārsniedz kopējos tās ikgadējos emisiju sadales apjomus 2013.–2020. gada periodam; un

c)

tās emisijas pārsniedz tās ikgadējos emisiju sadales apjomus 2026.–2030. gada periodā, lai gan tā:

a)

ikgadējiem emisiju sadales apjomiem;

b)

elastības iespējām, ko izmanto saskaņā ar 5., 6. un 7. pantu;

c)

atbilstības pārbaudēm saskaņā ar 9. pantu;

d)

pielāgojumiem saskaņā ar 10. pantu; un

e)

drošības rezervi saskaņā ar 11. pantu.

1)

regulas 7. panta 1. punktu groza šādi:

2)

regulas 13. panta 1. punkta c) apakšpunktā pievieno šādu punktu:

3)

regulas 14. panta 1. punktā pievieno šādu apakšpunktu:

4)

regulas 21. panta 1. punktā pievieno šādu apakšpunktu:

19.6.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 156/43

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/849/EK (4) ir galvenais juridiskais instruments, ko izmanto, lai novērstu Eiropas Savienības finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai. Minētajā direktīvā, kuras transponēšanas termiņš bija 2017. gada 26. jūnijs, noteikts efektīvs un visaptverošs tiesiskais regulējums, lai vērstos pret naudas līdzekļu vai īpašuma iegūšanu teroristiskiem nolūkiem, pieprasot dalībvalstīm identificēt, izprast un mazināt ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu saistītos riskus.

(2)

Nesenie teroristu uzbrukumi iezīmējuši jaunas tendences, jo īpaši attiecībā uz to, kādā veidā teroristu grupas finansē un īsteno savas operācijas. Daži moderno tehnoloģiju pakalpojumi kļūst arvien populārāki kā alternatīvas finanšu sistēmas, lai gan paliek ārpus Savienības tiesību aktu darbības jomas vai gūst labumu no tādiem atbrīvojumiem no juridiskām prasībām, kuri varētu vairs nebūt pamatoti. Lai neatpaliktu no jaunajām tendencēm, būtu jāveic turpmāki pasākumi nolūkā nodrošināt finanšu darījumu, korporatīvo un citu juridisko vienību, kā arī trastu un juridisku veidojumu ar trastiem līdzīgu struktūru vai funkcijām (“līdzīgi juridiski veidojumi”) aizvien labāku pārredzamību, lai uzlabotu esošo preventīvo tiesisko regulējumu un efektīvāk vērstos pret teroristu finansēšanu. Ir būtiski norādīt, ka veiktajiem pasākumiem vajadzētu būt samērīgiem ar riskiem.

(3)

Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), Interpols un Eiropols ir ziņojuši par aizvien pieaugošu organizētās noziedzības un terorisma konverģenci. Organizētās noziedzības un terorisma saistība un saiknes starp noziedzīgajiem un teroristu grupējumiem rada aizvien lielākus draudus Savienības drošībai. Vēršanās pret finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai ir jebkuras minēto draudu apkarošanas stratēģijas neatņemama daļa.

(4)

Dalībvalstīs pēdējo gadu laikā ir būtiski uzlabojusies Finanšu darījumu darba grupas (FATF) standartu pieņemšana un īstenošana un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas ar pārredzamības jautājumu saistītā darba atbalstīšana, tomēr ir skaidrs, ka jāturpina palielināt vispārējo Savienības ekonomikas un finanšu vides pārredzamību. Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas novēršana nevar būt efektīva, ja nav neiecietības pret noziedzniekiem, kuri ar nepārredzamu struktūru palīdzību meklē patvērumu saviem finanšu līdzekļiem. Savienības finanšu sistēmas integritāte ir atkarīga no korporatīvo un citu juridisko vienību, trastu un līdzīgu juridisko veidojumu pārredzamības. Šīs direktīvas mērķi ir ne tikai atklāt un izmeklēt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas gadījumus, bet arī nepieļaut tos. Pārredzamības uzlabošanai varētu būt spēcīga atturoša ietekme.

(5)

Lai gan būtu jācenšas sasniegt Direktīvas (ES) 2015/849 mērķus un jebkuriem grozījumiem tajā būtu jāsaskan ar Savienības īstenotajām darbībām terorisma un teroristu finansēšanas novēršanas jomā, šādiem grozījumiem vajadzētu būt veiktiem, pienācīgi ievērojot pamattiesības uz personas datu aizsardzību, kā arī ievērojot un piemērojot proporcionalitātes principu. Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālajai komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas Drošības programma” norādīts, ka ir nepieciešami pasākumi, lai efektīvāk un aptverošāk vērstos pret teroristu finansēšanu, uzsverot, ka iefiltrēšanās finanšu tirgos padara terorisma finansēšanu iespējamu. Eiropadomes 2015. gada 17. un 18. decembra secinājumos arī uzsvērta nepieciešamība ātri veikt turpmākas darbības pret teroristu finansēšanu visās jomās.

(6)

Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei “Rīcības plāns par pastiprinātu cīņu pret teroristu finansēšanu” uzsvērts, ka nepieciešams pielāgoties jauniem draudiem un attiecīgi grozīt Direktīvu (ES) 2015/849.

(7)

Savienības pasākumiem arī būtu pareizi jāatspoguļo attīstības tendences un starptautiskā līmenī uzņemtās saistības. Tādēļ būtu jāņem vērā ANO Drošības padomes Rezolūcija (ANO DPR) 2195(2014) par draudiem starptautiskajam mieram un drošībai un ANO DPR 2199(2015) un 2253(2015) par draudiem starptautiskajam mieram un drošībai, ko rada teroristu darbības. Minētajās ANO DPR ir aplūkotas, attiecīgi, saiknes starp terorismu un transnacionālo organizēto noziedzību, pasākumi, lai teroristu grupām neļautu piekļūt starptautiskajām finanšu iestādēm, un sankciju režīma paplašināšana, tajā iekļaujot Irākas un Levantes Islāma valsti.

(8)

Pakalpojumu sniedzējiem, kas nodarbojas ar virtuālo valūtu un papīra valūtu (t. i., kādas valsts monētas un banknotes, kas noteiktas par likumīgu maksāšanas līdzekli, un elektroniskā nauda, kas izdevējvalstī tiek atzītas par maiņas līdzekli) apmaiņu, kā arī digitālo maku pakalpojumu sniedzējiem nav Savienības līmenī noteikta pienākuma identificēt aizdomīgu darbību. Tādēļ teroristu grupas varētu spēt pārskaitīt naudas līdzekļus Savienības finanšu sistēmā vai virtuālās valūtas tīklos, slēpjot savus pārvedumus vai gūstot labumu no noteiktas šajās platformās pastāvošās anonimitātes pakāpes. Tādēļ ir svarīgi paplašināt Direktīvas (ES) 2015/849 darbības jomu, lai iekļautu pakalpojumu sniedzējus, kas nodarbojas ar virtuālo valūtu un papīra valūtu apmaiņu, kā arī digitālo maku pakalpojumu sniedzējus. Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas (NILLTFN) nolūkā kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai ar atbildīgo subjektu starpniecību pārraudzīt virtuālo valūtu izmantošanu. Šāda pārraudzība nodrošinātu līdzsvarotu un samērīgu pieeju, aizsargājot tehniskos sasniegumus un augsto pārredzamības pakāpi, kāda sasniegta alternatīvas finansiālās un sociālās uzņēmējdarbības jomā.

(9)

Virtuālo valūtu anonimitāte sekmē to iespējamu izmantošanu noziedzīgiem nolūkiem. Iekļaujot pakalpojumu sniedzējus, kas nodrošina virtuālo valūtu un papīra valūtu apmaiņu, kā arī digitālo maku pakalpojumu sniedzējus, netiks pilnībā atrisināta anonimitātes problēma saistībā ar virtuālo valūtu darījumiem, jo liela daļa virtuālo valūtu vides paliks anonīma tādēļ, ka lietotāji var veikt darījumus arī bez šādiem pakalpojumu sniedzējiem. Lai apkarotu ar anonimitāti saistītos riskus, valstu finanšu ziņu vākšanas vienībām (FIU) būtu jāspēj iegūt informāciju, kas tām ļauj sasaistīt virtuālās valūtas adreses ar virtuālās valūtas īpašnieka identitāti. Turklāt būtu sīkāk jāizvērtē iespēja ļaut lietotājiem brīvprātīgi pašdeklarēties izraudzītajām iestādēm.

(10)

Virtuālās valūtas nevajadzētu jaukt ar elektronisko naudu, kas definēta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/110/EK (5) 2. panta 2) punktā, ar plašāko jēdzienu “naudas līdzekļi”, kas definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2366 (6) 4. panta 25. punktā, nedz ar monetāro vērtību, kas tiek turēta instrumentos, uz kuriem attiecas atbrīvojums, kā precizēts Direktīvas (ES) 2015/2366 3. panta k) un l) punktā, nedz arī ar spēlēs izmantotajām valūtām, kuras var izmantot tikai konkrētā spēļu vidē. Lai gan virtuālās valūtas bieži var izmantot kā maksāšanas līdzekli, tās varētu izmantot arī citiem mērķiem un tām var rast plašāku pielietojumu, piemēram, kā maiņas līdzekļiem, ieguldījumiem, vērtības uzkrāšanas produktiem vai izmantošanai tiešsaistes spēļu zālēs. Šīs direktīvas mērķis ir aptvert visus potenciālos virtuālo valūtu izmantošanas veidus.

(11)

Vietējās valūtas, kas pazīstamas arī kā papildu valūtas, ko izmanto tikai ļoti ierobežotos tīklos, piemēram, pilsētā vai reģionā, un tikai neliels lietotāju skaits, nebūtu jāuzskata par virtuālām valūtām.

(12)

Būtu jāierobežo darījumu attiecības vai darījumi, kuros iesaistītas augsta riska trešās valstis, ja identificēti būtiski trūkumi attiecīgo trešo valstu NILLTFN režīmā, ja vien netiek piemēroti atbilstīgi papildu riska mazināšanas pasākumi vai pretpasākumi. Attiecībā uz šādiem augsta riska darījumiem un šādām darījumu attiecībām vai darījumiem dalībvalstīm būtu jāprasa atbildīgajiem subjektiem piemērot pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, lai pārvaldītu un mazinātu minētos riskus. Tādēļ katra dalībvalsts valsts līmenī nosaka, kādi pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumi veicami attiecībā uz augsta riska trešām valstīm. Minētās dalībvalstu atšķirīgās pieejas rada vājās vietas darījumu attiecību ar Komisijas identificētajām augsta riska trešām valstīm pārvaldīšanā. Ir svarīgi uzlabot Komisijas izveidotā augsta riska trešo valstu saraksta efektivitāti, nodrošinot saskaņotu attieksmi pret minētajām valstīm Savienības līmenī. Minētajai saskaņotajai pieejai primāri būtu jākoncentrējas uz pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumiem, ja šādi pasākumi jau netiek prasīti valsts tiesību aktos. Saskaņā ar starptautiskajām saistībām dalībvalstīm būtu jāspēj prasīt atbildīgajiem subjektiem vajadzības gadījumā piemērot papildu riska mazināšanas pasākumus, kuri papildina pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumus saskaņā ar pieeju, kas balstīta uz risku, un ievērojot darījumu attiecību vai darījumu konkrētos apstākļus. Starptautiskas organizācijas un standartu noteikšanas iestādes, kuras ir kompetentas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas un teroristu finansēšanas apkarošanas jomā, var aicināt piemērot atbilstīgus pretpasākumus, lai aizsargātu starptautisko finanšu sistēmu no tādiem pastāvošiem un būtiskiem riskiem saistībā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu, kuri nāk no dažām valstīm.

Turklāt dalībvalstīm būtu jāprasa atbildīgajiem subjektiem piemērot papildu riska mazināšanas pasākumus attiecībā uz Komisijas identificētām augsta riska trešām valstīm, ņemot vērā aicinājumus veikt pretpasākumus un ieteikumus, piemēram, FATF izteiktos aicinājumus, un pienākumus, kas izriet no starptautiskiem nolīgumiem.

(13)

Ņemot vērā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu saistīto draudu un ievainojamību nepārtrauktu attīstību, Savienībai būtu jāpieņem integrēta pieeja attiecībā uz valstu NILLTFN režīmu atbilstību prasībām Savienības līmenī, ņemot vērā minēto valstu režīmu efektivitātes novērtējumu. Lai pārraudzītu Savienības prasību pareizu transponēšanu valstu NILLTFN režīmos, minēto prasību efektīvu īstenošanu un minēto režīmu spēju panākt efektīvu preventīvu regulējumu, Komisijai savs novērtējums būtu jābalsta uz valstu NILLTFN režīmiem, kam nebūtu jāskar novērtējums, ko veic nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas un teroristu finansēšanas apkarošanas jomā kompetentas starptautiskas organizācijas un standartu noteikšanas iestādes, piemēram, FATF vai Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas pasākumu un terorisma finansēšanas novērtēšanas ekspertu komiteja.

(14)

Vispārēja nolūka priekšapmaksas kartes var leģitīmi izmantot, un tās ir sociālu un finansiālu iekļaušanu veicinošs instruments. Tomēr anonīmas priekšapmaksas kartes ir viegli izmantot teroristu uzbrukumu un loģistikas finansēšanai. Tādēļ ir svarīgi liegt teroristiem piekļuvi šim viņu operāciju finansēšanas veidam, vēl vairāk samazinot limitus un maksimālās summas, zem kurām atbildīgajiem subjektiem ir atļauts nepiemērot noteiktus klientu uzticamības pārbaudes pasākumus, kādi paredzēti Direktīvā (ES) 2015/849. Tāpēc, pienācīgi ņemot vērā klientu vajadzības pēc vispārēja nolūka priekšapmaksas instrumentiem un neliedzot šādu instrumentu izmantošanu sociālās un finansiālās iekļaušanas veicināšanai, vienlaikus ir svarīgi samazināt esošos sliekšņus vispārēja nolūka anonīmām priekšapmaksas kartēm un identificēt klientu attālinātu maksājumu darījumu gadījumā, ja darījuma summa pārsniedz EUR 50.

(15)

Kaut gan Savienībā izdotas anonīmas priekšapmaksas kartes pamatā tiek lietotas tikai Savienības teritorijā, tas ne vienmēr notiek līdzīgu karšu gadījumā, kas izdotas trešās valstīs. Tādēļ ir svarīgi nodrošināt, lai anonīmas priekšapmaksas kartes, kas izdotas ārpus Savienības, varētu izmantot Savienībā tikai tad, kad tiek uzskatīts, ka tās atbilst līdzvērtīgām prasībām kā tās, kas noteiktas Savienības tiesību aktos. Minētais noteikums būtu jāīsteno, pilnībā ievērojot Savienības pienākumus attiecībā uz starptautisko tirdzniecību, jo īpaši Vispārējā nolīguma par pakalpojumu tirdzniecību noteikumus.

(16)

FIU ir svarīga loma teroristu tīklu finanšu operāciju, jo īpaši pārrobežu, identificēšanā un to finansiālo atbalstītāju atklāšanā. Finansiālajai izlūkošanai varētu būt būtiska nozīme teroristu noziegumu un teroristisko organizāciju tīklu un shēmu atklāšanā. Tā kā nepastāv preskriptīvi starptautiski standarti, FIU funkcijas, kompetences un pilnvaras joprojām ievērojami atšķiras. Dalībvalstīm būtu jācenšas nodrošināt efektīvāku un saskaņotāku pieeju finanšu izmeklēšanās saistībā ar terorismu, tostarp saistībā ar virtuālo valūtu ļaunprātīgu izmantošanu. Tomēr pašreizējām atšķirībām nevajadzētu ietekmēt FIU darbību, jo īpaši to spējas veikt preventīvu analīzi, lai atbalstītu visas iestādes, kas nodarbojas ar informācijas vākšanu, izmeklēšanu un tiesu darbībām, kā arī starptautisko sadarbību. Pildot to uzdevumus, FIU vajadzētu būt piekļuvei informācijai un spēt ar to apmainīties bez šķēršļiem, tostarp atbilstīgā sadarbībā ar tiesībaizsardzības iestādēm. Visos gadījumos, kad pastāv aizdomas par noziedzību un jo īpaši gadījumos, kas saistīti ar terorisma finansēšanu, informācijai būtu jāplūst tieši un ātri, bez liekas kavēšanās. Tādēļ ir būtiski turpmāk veicināt FIU efektivitāti un iedarbīgumu, precizējot FIU pilnvaras un sadarbību starp tām.

(17)

FIU būtu jāspēj iegūt no atbildīgā subjekta visu nepieciešamo informāciju, kas saistīta ar to funkcijām. To neierobežota piekļuve informācijai ir būtiska, lai nodrošinātu, ka naudas līdzekļu plūsmas var pienācīgi izsekot un nelikumīgus tīklus un plūsmas atklāt agrīnā stadijā. Nepieciešamību FIU iegūt papildinformāciju no atbildīgajiem subjektiem, pamatojoties uz aizdomām par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu, varētu izraisīt iepriekšējs ziņojums FIU par aizdomīgu darījumu, bet to varētu izraisīt arī citi faktori, piemēram, FIU pašas veikta analīze, kompetento iestāžu sniegtas ziņas vai citu FIU rīcībā esoša informācija. Tādēļ FIU saistībā ar to funkcijām būtu jāspēj iegūt informāciju no jebkura atbildīgā subjekta, pat ja nav bijis iepriekšēja ziņojuma. Tas neietver visus iespējamos pieprasījumus atbildīgajiem subjektiem sniegt informāciju saistībā ar FIU veikto analīzi, bet vienīgi tādus informācijas pieprasījumus, kuri balstīti uz pietiekami skaidri definētiem nosacījumiem. FIU arī būtu jāspēj iegūt šādu informāciju pēc citas Savienības FIU pieprasījuma un apmainīties ar informāciju ar pieprasījušo FIU.

(18)

FIU mērķis ir vākt un analizēt informāciju, kuru tās saņem nolūkā noteikt saiknes starp aizdomīgiem darījumiem un tiem pamatā esošu noziedzīgu darbību, lai novērstu un apkarotu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu, un izplatīt savas analīzes rezultātus, kā arī papildu informāciju kompetentajām iestādēm, ja ir pamats aizdomām par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, saistītiem predikatīviem nodarījumiem vai teroristu finansēšanu. FIU nevajadzētu atturēties vai atteikties pēc savas iniciatīvas vai pēc pieprasījuma apmainīties ar informāciju ar citu FIU tādu iemeslu dēļ kā saistīta predikatīva nodarījuma identifikācijas neesamība, valsts krimināltiesību iezīmes, atšķirības saistītu predikatīvu nodarījumu definīcijās vai atsauces uz konkrētiem saistītiem predikatīviem nodarījumiem neesamība. Līdzīgi arī FIU būtu jādod iepriekšēja piekrišana citai FIU pārsūtīt informāciju kompetentajām iestādēm neatkarīgi no iespējamā saistītā predikatīvā nodarījuma veida, lai informācijas izplatīšanas funkcija tiktu pildīta efektīvi. FIU ir ziņojušas par grūtībām informācijas apmaiņā, ko rada atšķirīgas dažu predikatīvu nodarījumu, piemēram, nodokļu noziegumu, definīcijas valstu tiesībās, kas nav saskaņotas Savienības tiesībās. Šādām atšķirībām nebūtu jākavē savstarpējā apmaiņa ar minēto informāciju, tās izplatīšana kompetentajām iestādēm un izmantošana, kā noteikts šajā direktīvā. Saskaņā ar FATF ieteikumiem un Egmonta grupas principiem informācijas apmaiņai starp finanšu ziņu vākšanas vienībām FIU būtu ātri, konstruktīvi un efektīvi jānodrošina visplašākā starptautiskā sadarbība ar trešo valstu FIU jautājumos par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, saistītiem predikatīviem nodarījumiem un teroristu finansēšanu.

(19)

Ar kredītiestādēm un finanšu iestādēm saistīta prudenciāla informācija, piemēram, informācija par direktoru un akcionāru atbilstību un piemērotību, iekšējās kontroles mehānismiem, pārvaldību vai atbilstības un risku pārvaldību, bieži vien ir neatsverama, lai veiktu pienācīgu šādu iestāžu NILLTFN uzraudzību. Līdzīgi arī NILLTFN informācijai ir svarīga nozīme šādu iestāžu prudenciālā uzraudzībā. Tādēļ konfidenciālas informācijas apmaiņu starp NILLTFN kompetentajām iestādēm, kas uzrauga kredītiestādes un finanšu iestādes, un prudenciālās uzraudzības iestādēm nedrīkstētu kavēt juridiskā nenoteiktība, kāda varētu rasties tādēļ, ka šajā jomā trūkst precīzu noteikumu. Tiesiskā regulējuma precizēšana ir vēl jo svarīgāka tādēļ, ka vairākos gadījumos prudenciālā uzraudzība uzticēta uzraudzības iestādēm, kas nav NILLTFN uzraudzības iestādes, piemēram, Eiropas Centrālajai bankai (ECB).

(20)

Aizkavēta FIU un citu kompetento iestāžu piekļuve informācijai par banku un maksājumu kontu un individuālo seifu, jo īpaši anonīmu, turētāju identitāti traucē ar terorismu saistīto līdzekļu pārvedumu atklāšanai. Valstu dati, kas ļauj identificēt vienai personai piederošus bankas un maksājumu kontus un individuālos seifus, ir sadrumstaloti un tādēļ nav savlaicīgi pieejami FIU un citām kompetentajām iestādēm. Tādēļ ir būtiski izveidot centralizētus automatizētus mehānismus, piemēram, reģistru vai datu izguves sistēmu, visās dalībvalstīs kā efektīvu līdzekli, lai iegūtu savlaicīgu piekļuvi informācijai par banku un maksājumu kontu un individuālo seifu turētāju, to pilnvaroto personu un faktisko īpašnieku identitāti. Piemērojot piekļuves noteikumus, ir lietderīgi izmantot jau esošos mehānismus, ar noteikumu, ka valstu FIU var piekļūt to meklētajiem datiem nekavējoties un bez filtrēšanas. Dalībvalstīm būtu jāapsver šādu mehānismu papildināšana ar citu informāciju, kas tiek uzskatīta par nepieciešamu un samērīgu, lai mazinātu riskus, kuri saistīti ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu. FIU un kompetentajām iestādēm, kas nav par kriminālvajāšanu atbildīgās iestādes, būtu jānodrošina izmeklēšanas un saistītās informācijas pilnīga konfidencialitāte.

(21)

Lai ievērotu privātumu un aizsargātu personas datus, banku un maksājumu kontu centralizētajos automatizētajos mehānismos, piemēram, reģistros vai datu izguves sistēmās, būtu jāglabā minimāli dati, kas nepieciešami, lai veiktu izmeklēšanu saistībā ar NILLTFN. Dalībvalstīm būtu jāspēj noteikt, kādus datus ir lietderīgi un samērīgi vākt, ņemot vērā esošās sistēmas un juridisko tradīciju, kas ļauj jēgpilni identificēt faktiskos īpašniekus. Transponējot noteikumus, kas saistīti ar minētajiem mehānismiem, dalībvalstīm būtu jānosaka uzglabāšanas laikposmi, kas līdzvērtīgi laikposmam to dokumentu un informācijas uzglabāšanai, kuri iegūti, piemērojot klientu uzticamības pārbaudes pasākumus. Dalībvalstīm būtu jāspēj pagarināt uzglabāšanas laikposmu uz likumā noteikta vispārēja pamata bez nepieciešamības pieņemt lēmumus katrā atsevišķā gadījumā. Papildu uzglabāšanas laikposmam nebūtu jāpārsniedz papildu pieci gadi. Minētajam laikposmam nebūtu jāskar valstu tiesību akti, kuros noteiktas citas datu uzglabāšanas prasības, kas ļauj ar lēmumu katrā atsevišķā gadījumā atvieglot kriminālprocesu vai administratīvo procesu. Piekļuve minētajiem mehānismiem būtu sniedzama tikai pēc principa “nepieciešams zināt”.

(22)

Cīņā pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu svarīga ir fizisku un juridisku personu datu precīza identifikācija un pārbaude. Jaunāko tehnoloģiju attīstība darījumu un maksājumu digitalizācijā ļauj veikt drošu attālo vai elektronisko identifikāciju. Minētie identifikācijas līdzekļi, kā izklāstīts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 910/2014 (7), būtu jāņem vērā, jo īpaši attiecībā uz paziņotām elektroniskās identifikācijas shēmām un veidiem, kā nodrošināt pārrobežu tiesisko atzīšanu, kas piedāvā drošus augsta līmeņa instrumentus un sniedz etalonu, attiecībā pret kuru var pārbaudīt valsts līmenī izveidotās identifikācijas metodes. Turklāt var ņemt vērā citus drošus attālinātās vai elektroniskās identifikācijas procesus, kurus valsts līmenī reglamentē vai ir atzinusi, pieņēmusi vai apstiprinājusi valsts kompetentā iestāde. Attiecīgā gadījumā identifikācijas procesā būtu jāņem vērā arī elektronisko dokumentu un uzticamības pakalpojumu atzīšana, kā noteikts Regulā (ES) Nr. 910/2014. Šīs direktīvas piemērošanā būtu jāņem vērā tehnoloģiju neitralitātes princips.

(23)

Lai Savienībā identificētu politiski nozīmīgas personas, dalībvalstīm būtu jāizveido saraksti, norādot konkrētus amatpienākumus, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem un administratīviem noteikumiem kvalificējami kā nozīmīgi publiski amatpienākumi. Dalībvalstīm būtu jāprasa katrai to teritorijā akreditētai starptautiskai organizācijai izdot un pastāvīgi atjaunināt sarakstu ar nozīmīgiem publiskiem amatpienākumiem minētajā starptautiskajā organizācijā.

(24)

Pašreizējā regulējumā pieeja, kas paredz esošo klientu pārskatīšanu, ir uz risku balstīta. Tomēr, ņemot vērā ar dažām starpniekstruktūrām saistīto augsto nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas, teroristu finansēšanas un saistīto predikatīvo noziegumu risku, minētā pieeja varētu neļaut savlaicīgi atklāt un novērtēt riskus. Tādēļ ir svarīgi nodrošināt, ka dažas konkrēti precizētas esošo klientu kategorijas tiek regulāri pārraudzītas.

(25)

Dalībvalstīm pašlaik jānodrošina, ka korporatīvas un citas juridiskas vienības, kas inkorporētas to teritorijā, iegūst un glabā adekvātu, pareizu un aktuālu informāciju par to faktiskajiem īpašniekiem. Nepieciešamība pēc pareizas un atjauninātas informācijas par faktisko īpašnieku ir būtisks faktors, lai izsekotu noziedzniekus, kas citādi varētu slēpt savu identitāti aiz korporatīvas struktūras. Globāli savstarpēji saistītā finanšu sistēma dod iespēju slēpt un pārvietot līdzekļus visā pasaulē, un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizētāji un teroristu finansētāji, kā arī citi noziedznieki arvien biežāk izmanto šo iespēju.

(26)

Būtu jāprecizē specifiskais faktors, kas nosaka, kura dalībvalsts ir atbildīga par informācijas par trastu un līdzīgu juridisku veidojumu faktiskajiem īpašniekiem pārraudzību un reģistrāciju. Dalībvalstu tiesību sistēmu atšķirību dēļ daži trasti un līdzīgi juridiski veidojumi netiek uzraudzīti vai reģistrēti nekur Savienībā. Informāciju par trastu un līdzīgu juridisku veidojumu faktiskajiem īpašniekiem reģistrē tur, kur veic uzņēmējdarbību vai dzīvo trastu pilnvarotās personas un personas, kas ieņem līdzvērtīgus amatus līdzīgos juridiskos veidojumos. Lai nodrošinātu informācijas par trastu un līdzīgu juridisku veidojumu faktiskajiem īpašniekiem efektīvu pārraudzību un reģistrāciju, nepieciešama arī sadarbība starp dalībvalstīm. Dalībvalstu trastu un līdzīgu juridisku veidojumu faktisko īpašnieku reģistru savstarpēja savienojamība padarītu šo informāciju pieejamu un arī nodrošinātu, ka var izvairīties no vienu un to pašu trastu un līdzīgu juridisku veidojumu vairākkārtējas reģistrācijas Savienībā.

(27)

Noteikumiem, ko piemēro trastiem un līdzīgiem juridiskiem veidojumiem attiecībā uz piekļuvi informācijai par to faktiskajiem īpašniekiem, vajadzētu būt salīdzināmiem ar atbilstīgajiem noteikumiem, ko piemēro korporatīvām un citām juridiskām vienībām. Tā kā Savienībā pašlaik pastāv daudz dažāda veida trastu un attiecībā uz līdzīgiem juridiskiem veidojumiem novērojama vēl lielāka dažādība, lēmums par to, vai trasts vai cits līdzīgs juridisks veidojums ir salīdzināmi līdzīgs korporatīvām un citām juridiskām vienībām, būtu jāpieņem dalībvalstīm. Minētos noteikumus transponējošo valsts tiesību aktu mērķim vajadzētu būt novērst trastu vai līdzīgu juridisku veidojumu izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas, teroristu finansēšanas vai saistītu predikatīvu noziegumu nolūkiem.

(28)

Ņemot vērā trastu un līdzīgu juridisku veidojumu atšķirīgās iezīmes, dalībvalstīm būtu jāspēj saskaņā ar valsts tiesībām un datu aizsardzības noteikumiem noteikt pārredzamības līmeni attiecībā uz trastiem un līdzīgiem juridiskiem veidojumiem, kas nav salīdzināmi ar korporatīvām un citām juridiskām vienībām. Ar tām saistītie nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas riski var atšķirties atkarībā no trasta vai līdzīga juridiska veidojuma veida iezīmēm, un izpratne par minētajiem riskiem laika gaitā var attīstīties, piemēram, valsts un pārnacionālu riska novērtējumu rezultātā. Šā iemesla dēļ dalībvalstīm būtu jāspēj noteikt plašāku piekļuvi informācijai par trastu un līdzīgu juridisku veidojumu faktiskajiem īpašniekiem, ja šāda piekļuve veido nepieciešamu un samērīgu pasākumu ar leģitīmu mērķi novērst finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai teroristu finansēšanas nolūkiem. Nosakot pārredzamības līmeni attiecībā uz informāciju par šādu trastu vai līdzīgu juridisku veidojumu faktiskajiem īpašniekiem, dalībvalstīm būtu pienācīgi jāņem vērā personu pamattiesību aizsardzība, jo īpaši tiesības uz privātumu un personas datu aizsardzību. Piekļuve informācijai par trastu un līdzīgu juridisku veidojumu faktiskajiem īpašniekiem būtu jāpiešķir ikvienai personai, kas var pierādīt leģitīmu interesi. Piekļuve būtu jāpiešķir arī ikvienai personai, kas iesniedz rakstisku pieprasījumu saistībā ar trastu vai līdzīgu juridisku veidojumu, kurš ir kontrolpaketes turētājs vai kuram pieder kontrolpakete jebkurā ārpus Savienības inkorporētā korporatīvā vai citā juridiskā vienībā ar tiešām vai netiešām īpašumtiesībām, tostarp ar uzrādītāja akcijām, vai ar kontroli ar citiem līdzekļiem. Kritērijiem un nosacījumiem, lai piešķirtu piekļuvi pēc pieprasījumiem saistībā ar informāciju par trastu un līdzīgu juridisku veidojumu faktiskajiem īpašniekiem, vajadzētu būt pietiekami precīziem un saskaņā ar šīs direktīvas mērķiem. Dalībvalstīm būtu jāspēj noraidīt rakstisku pieprasījumu, ja ir pienācīgi pamatotas aizdomas, ka rakstiskais pieprasījums neatbilst šīs direktīvas mērķiem.

(29)

Lai nodrošinātu juridisko noteiktību un vienlīdzīgus konkurences apstākļus, ir būtiski skaidri noteikt, kādi Savienībā izveidoti juridiski veidojumi to funkciju vai struktūras dēļ būtu uzskatāmi par tādiem, kas ir līdzīgi trastiem. Tāpēc katrai dalībvalstij vajadzētu būt pienākumam identificēt trastus, ja tādi ir atzīti valsts tiesībās, un līdzīgus juridiskus veidojumus, kurus var izveidot saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu vai paražām un kuru struktūra vai funkcijas ir līdzīgas trastiem, piemēram, dod iespēju nodalīt vai nesaistīt aktīvu juridiskos un faktiskos īpašniekus. Pēc tam dalībvalstīm būtu jāpaziņo Komisijai minēto trastu un līdzīgo juridisko veidojumu kategorijas, iezīmju apraksts, nosaukumi un attiecīgā gadījumā juridiskais pamats publicēšanai Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, lai citas dalībvalstis varētu tos identificēt. Būtu jāņem vērā, ka trastu un līdzīgu juridisko veidojumu juridiskās iezīmes Savienībā var atšķirties. Ja trasta vai līdzīga juridiska veidojuma iezīmes struktūras vai funkciju ziņā ir salīdzināmas ar korporatīvām un citām juridiskām vienībām, publiska piekļuve informācijai par faktiskajiem īpašniekiem dotu ieguldījumu trastu un juridisko veidojumu ļaunprātīgas izmantošanas apkarošanā, līdzīgi kā publiska piekļuve var palīdzēt novērst korporatīvo un citu juridisko vienību ļaunprātīgu izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas nolūkā.

(30)

Publiska piekļuve informācijai par faktiskajiem īpašniekiem ļauj pilsoniskajai sabiedrībai, tostarp preses vai pilsoniskās sabiedrības organizācijām, labāk kontrolēt informāciju un veicina to, ka saglabājas uzticēšanās uzņēmumu darījumu un finanšu sistēmu integritātei. Tas var veicināt korporatīvo un citu juridisko vienību un juridisko veidojumu ļaunprātīgas izmantošanas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas nolūkā apkarošanu, palīdzot izmeklēšanai un ietekmējot reputāciju, ņemot vērā, ka ikviens, kas iesaistīsies darījumos ar tiem, zinās, kas ir to faktiskie īpašnieki. Tas arī atvieglo savlaicīgu un efektīvu informācijas pieejamību finanšu iestādēm, kā arī valsts iestādēm, tostarp trešo valstu iestādēm, kas iesaistītas šādu noziegumu apkarošanā. Piekļuve minētajai informācijai arī palīdzētu izmeklēt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, ar to saistītus predikatīvus noziegumus un teroristu finansēšanu.

(31)

Ieguldītāju un sabiedrības uzticēšanās finanšu tirgiem lielā mērā ir atkarīga no precīzu atklāšanas režīmu pastāvēšanas, kas nodrošina pārredzamību faktisko īpašnieku un uzņēmumu kontroles struktūru jomā. Tas jo īpaši attiecas uz korporatīvās pārvaldības sistēmām, ko raksturo koncentrēta īpašnieku struktūra – tāda kā Savienībā. No vienas puses, lieli ieguldītāji ar ievērojamām balsstiesībām un naudas plūsmu tiesībām var veicināt ilgtermiņa izaugsmi un noturīgu sniegumu. Tomēr no otras puses, kontrolējošiem faktiskajiem īpašniekiem ar lieliem balsstiesību blokiem var būt stimuls novirzīt korporatīvos aktīvus un iespējas personīgam labumam uz mazākuma ieguldītāju rēķina. Iespēja palielināt uzticēšanos finanšu tirgiem būtu jāuzskata par pozitīvu blakusefektu, bet ne par pārredzamības palielināšanas mērķi, kas ir izveidot vidi, kuru nebūtu izdevīgi izmantot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas nolūkiem.

(32)

Ieguldītāju un sabiedrības kopumā uzticēšanās finanšu tirgiem lielā mērā ir atkarīga no precīzu atklāšanas režīmu pastāvēšanas, kas nodrošina korporatīvo un citu juridisko vienību, kā arī dažu veidu trastu un līdzīgu juridisku veidojumu faktisko īpašnieku un kontroles struktūru pārredzamību. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāļauj pietiekami saskaņotā un koordinētā veidā piekļūt informācijai par faktiskajiem īpašniekiem, izveidojot skaidrus sabiedrības piekļuves noteikumus, lai trešās personas visā Savienībā var pārliecināties, kas ir korporatīvo un citu juridisko vienību, kā arī dažu veidu trastu un līdzīgu juridisku veidojumu faktiskie īpašnieki.

(33)

Tādēļ dalībvalstīm būtu jānodrošina piekļuve informācijai par korporatīvo un citu juridisko vienību faktiskajiem īpašniekiem pietiekami saskaņotā un koordinētā veidā, izmantojot centrālos reģistrus, kuros norādīta informācija par faktiskajiem īpašniekiem, izveidojot skaidrus noteikumus par publisku piekļuvi, lai trešās personas visā Savienībā varētu pārliecināties par korporatīvo un citu juridisko vienību faktiskajiem īpašniekiem. Ir būtiski izveidot arī saskaņotu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu labāku piekļuvi informācijai par trastu un līdzīgu juridisku veidojumu faktiskajiem īpašniekiem, tiklīdz tie tiek reģistrēti Savienībā. Noteikumiem, kas piemērojami trastiem un līdzīgiem juridiskiem veidojumiem par piekļuvi informācijai par to faktiskajiem īpašniekiem, vajadzētu būt salīdzināmiem ar atbilstīgiem noteikumiem, ko piemēro korporatīvām un citām juridiskām vienībām.

(34)

Visos gadījumos, gan attiecībā uz korporatīvām un citām juridiskām vienībām, gan attiecībā uz trastiem un līdzīgiem juridiskiem veidojumiem, būtu jācenšas panākt godīgu līdzsvaru, jo īpaši starp sabiedrības interesēm nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas novēršanā un datu subjektu pamattiesībām. Sabiedrībai pieejamajai datu kopai vajadzētu būt ierobežotai, skaidri un izsmeļoši definētai, un tai vajadzētu būt vispārīgai, lai līdz minimumam samazinātu faktisko īpašnieku potenciālo aizskārumu. Tajā pašā laikā informācijai, ko dara pieejamu sabiedrībai, nevajadzētu ievērojami atšķirties no pašlaik vāktajiem datiem. Lai ierobežotu ietekmi uz privātās dzīves neaizskaramību kopumā un jo īpaši uz personas datu aizsardzību, šai informācijai vajadzētu būt galvenokārt saistītai ar korporatīvo un citu juridisko vienību un trastu un līdzīgu juridisku veidojumu faktisko īpašnieku statusu, un tai būtu jāattiecas tikai uz saimnieciskās darbības jomu, kurā darbojas faktiskie īpašnieki. Reģistros būtu skaidri jānorāda gadījumi, kad persona, kura ieņem augstākās vadības amatu, ir identificēta kā faktiskais īpašnieks tikai ex officio, nevis tādēļ, ka tai piederētu īpašumtiesību daļas vai arī tā īstenotu kontroli ar citiem līdzekļiem. Attiecībā uz informāciju par faktiskajiem īpašniekiem dalībvalstis var paredzēt, ka centrālajā reģistrā jāiekļauj informācija par valstspiederību, jo īpaši par faktiskajiem īpašniekiem, kas ir ārvalstnieki. Lai atvieglotu reģistra procedūras un ņemot vērā, ka lielākā daļa faktisko īpašnieku būs tās valsts valstspiederīgie, kurā atrodas centrālais reģistrs, dalībvalstis var pieņemt, ka faktiskais īpašnieks ir attiecīgās valsts valstspiederīgais, ja reģistrā nav veikts pretējs ieraksts.

(35)

Pastiprināta sabiedrības kontrole veicinās to, ka tiek novērsta juridisku personu un juridisku veidojumu ļaunprātīga izmantošana, tostarp nodokļu apiešanu. Tādēļ ir svarīgi, lai informācija par faktiskajiem īpašniekiem aizvien būtu pieejama, izmantojot valstu reģistrus un reģistru savstarpējās savienojamības sistēmu, vismaz piecus gadus pēc tam, kad beidzis pastāvēt pamatojums tam, lai reģistrētu informāciju par trasta vai līdzīga juridiska veidojuma faktisko īpašnieku. Tomēr dalībvalstīm būtu jāspēj ar likumu atļaut informācijas par faktiskajiem īpašniekiem, tostarp personas datu, apstrādi citiem nolūkiem, ja šāda apstrāde atbilst sabiedrības interesēm un būtu nepieciešama un samērīga demokrātiskā sabiedrībā leģitīma mērķa sasniegšanai.

(36)

Turklāt ar mērķi nodrošināt samērīgu un līdzsvarotu pieeju un garantēt tiesības uz privāto dzīvi un personas datu aizsardzību dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt izņēmumus attiecībā uz informācijas par faktiskajiem īpašniekiem atklāšanu, izmantojot reģistrus, un uz piekļuvi šādai informācijai ārkārtas gadījumos, ja minētā informācija pakļautu faktisko īpašnieku nesamērīgam krāpšanas, nolaupīšanas, šantāžas, izspiešanas, aizskaršanas, vardarbības vai iebiedēšanas riskam. Dalībvalstīm arī vajadzētu būt iespējai prasīt tiešsaistes reģistrāciju, lai identificētu ikvienu personu, kas pieprasa informāciju no reģistra, kā arī samaksu par piekļuvi informācijai reģistrā.

(37)

Lai dalībvalstu centrālos reģistrus, kuros ir informācija par faktiskajiem īpašniekiem, varētu savstarpēji savienot, izmantojot Eiropas centrālo platformu, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2017/1132 (8), ir jākoordinē valstu sistēmas, kam ir atšķirīgi tehniskie parametri. Tas ietver tādu tehnisku pasākumu un specifikāciju pieņemšanu, kuros jāņem vērā atšķirības starp reģistriem. Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai, Komisijai būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras, lai tā risinātu šādus tehniskos un darbības jautājumus. Minētās pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011 (9) 5. pantā. Jebkurā gadījumā dalībvalstu iesaiste sistēmas darbībā būtu jānodrošina, izmantojot regulāru dialogu starp Komisiju un dalībvalstu pārstāvjiem par jautājumiem saistībā ar sistēmas darbību un par tās turpmāko attīstību.

(38)

Uz personas datu apstrādi saskaņā ar šo direktīvu attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (10). Līdz ar to būtu attiecīgi jāinformē fiziskas personas, kuru personas dati tiek glabāti valstu reģistros kā par faktiskajiem īpašniekiem. Turklāt būtu jādara pieejami tikai aktualizēti personas dati, kas atbilst aktuālajiem faktiskajiem īpašniekiem, un faktiskie īpašnieki būtu jāinformē par viņu tiesībām saskaņā ar pašreizējo Savienības tiesisko regulējumu datu aizsardzības jomā, kas noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/679 un Direktīvā (ES) 2016/680 (11), un par procedūrām, kādas piemērojamas minēto tiesību īstenošanai. Turklāt, lai nepieļautu reģistros iekļautās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un lai līdzsvarotu faktisko īpašnieku tiesības, dalībvalstis varētu uzskatīt par atbilstīgu apsvērt, vai faktiskajam īpašniekam darīt zināmu informāciju par personu, kas ir pieprasījusi informāciju, un pieprasījuma juridisko pamatu.

(39)

Ja FIU un kompetento iestāžu ziņošana par neatbilstībām apdraudētu notiekošu izmeklēšanu, FIU vai kompetentajām iestādēm būtu jāatliek ziņošana par neatbilstību līdz brīdim, kad neziņošanas iemesli vairs nepastāv. Turklāt FIU un kompetentajām iestādēm nebūtu jāziņo par neatbilstību, ja tas būtu pretrunā valsts tiesībās paredzētam konfidencialitātes noteikumam vai ja informācijas izpaušana būtu uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu.

(40)

Šī Direktīva neskar to personas datu aizsardzību, ko kompetentās iestādes apstrādā saskaņā ar Direktīvu (ES) 2016/680.

(41)

Piekļuve informācijai un leģitīmu interešu definēšana būtu jāreglamentē tās dalībvalsts tiesībās, kurā trasta pilnvarotā persona vai persona, kam ir līdzvērtīgs amats līdzīgā juridiskā veidojumā, veic uzņēmējdarbību vai dzīvo. Ja trasta pilnvarotā persona vai persona, kam ir līdzvērtīgs amats līdzīgā juridiskā veidojumā, neveic uzņēmējdarbību vai nedzīvo nevienā dalībvalstī, piekļuve informācijai un leģitīmu interešu definēšana būtu jāreglamentē tās dalībvalsts tiesībās, kurā ir reģistrēta informācija par trasta vai līdzīga juridiska veidojuma faktiskajiem īpašniekiem saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem.

(42)

Dalībvalstīm savās tiesībās būtu jādefinē leģitīmas intereses gan kā vispārējs jēdziens, gan kā kritērijs piekļuvei informācijai par faktiskajiem īpašniekiem. Minētajām definīcijām jo īpaši nebūtu jāsašaurina leģitīmu interešu jēdziens, attiecinot to tikai uz izskatīšanā esošiem administratīviem vai tiesas procesiem, un būtu jādod iespēja attiecīgos gadījumos ņemt vērā nevalstisko organizāciju un pētniecisko žurnālistu preventīvo darbu, kas vērsts pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, teroristu finansēšanu un saistītiem predikatīviem noziegumiem. Tiklīdz ir izveidota dalībvalstu faktisko īpašnieku reģistru savstarpēja savienojamība, būtu jāpiešķir valsts un pārrobežu piekļuve katras dalībvalsts reģistram, pamatojoties uz tās dalībvalsts leģitīmu interešu definīciju, kurā saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem ir reģistrēta informācija par trasta vai līdzīga juridiska veidojuma faktiskajiem īpašniekiem, ar minētās dalībvalsts attiecīgo iestāžu lēmumu. Saistībā ar dalībvalstu faktisko īpašnieku reģistriem dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izveidot pārsūdzības mehānismus pret lēmumiem piešķirt vai liegt piekļuvi informācijai par faktiskajiem īpašniekiem. Lai nodrošinātu saskanīgu un efektīvu reģistrāciju un informācijas apmaiņu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka to iestāde, kas atbildīga par reģistru, kurš izveidots informācijai par trastu un trastiem līdzīgu citu juridisku veidojumu faktiskajiem īpašniekiem, sadarbojas ar atbilstīgajiem kolēģiem citās dalībvalstīs, daloties ar informāciju par tādiem trastiem un līdzīgiem juridiskiem veidojumiem, ko reglamentē ar vienas dalībvalsts tiesībām, bet pārvalda citā dalībvalstī.

(43)

Korespondējošām pārrobežu attiecībām ar trešās valsts respondentiestādi ir raksturīga regularitāte un atkārtošanās. Tāpēc dalībvalstīm, šajā konkrētajā kontekstā prasot pieņemt pastiprinātas uzticamības pārbaudes pasākumus, būtu jāņem vērā tas, ka korespondējošās attiecības neietver vienreizējus darījumus vai tikai apmaiņu ar ziņošanas spējām. Turklāt, atzīstot, ka ne visi pārrobežu korespondējošie banku pakalpojumi rada vienāda līmeņa nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas riskus, šajā direktīvā noteikto pasākumu intensitāti var noteikt, piemērojot uz risku balstītas pieejas principus un pāragri nespriežot par finanšu respondentiestādes radītā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas riska līmeni.

(44)

Ir svarīgi nodrošināt, lai atbildīgie subjekti pareizi īsteno nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas novēršanas noteikumus. Minētajā kontekstā dalībvalstīm būtu jāpastiprina tādu publisko iestāžu loma, kas darbojas kā kompetentās iestādes, kurām uzticēti pienākumi nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai teroristu finansēšanas apkarošanas jomā, tostarp FIU, iestādes, kuru uzdevums ir veikt izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, saistītiem predikatīviem nodarījumiem un teroristu finansēšanu, izsekot un aizturēt vai iesaldēt un konfiscēt nelikumīgi iegūtos līdzekļus, iestādes, kas saņem ziņojumus par pārrobežu valūtu un apgrozāmu uzrādītāja instrumentu transportēšanu, un iestādes, kam ir pārraudzības un kontroles pienākumi, kuru mērķis ir panākt atbildīgo subjektu atbilstību. Dalībvalstīm būtu jāstiprina citu attiecīgu iestāžu, tostarp korupcijas novēršanas un nodokļu iestāžu, loma.

(45)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina visu atbildīgo subjektu efektīva un objektīva uzraudzība, un vēlams, lai to veiktu valsts iestādes ar atsevišķa un neatkarīga valsts regulatora vai uzraudzītāja starpniecību.

(46)

Noziedznieki pārvieto nelikumīgi iegūtus ieņēmumus, izmantojot vairākus finanšu starpniekus, lai izvairītos no pieķeršanas. Tāpēc ir svarīgi ļaut kredītiestādēm un finanšu iestādēm apmainīties ar informāciju ne tikai grupas dalībnieku starpā, bet arī ar citām kredītiestādēm un finanšu iestādēm, pienācīgi ievērojot datu aizsardzības noteikumus, kā noteikts valsts tiesībās.

(47)

Kompetentajām iestādēm, kuras veic uzraudzību pār atbildīgo subjektu atbilstību šīs direktīvas prasībām, būtu jāspēj sadarboties un apmainīties ar konfidenciālu informāciju neatkarīgi no to attiecīgā veida vai statusa. Šajā nolūkā šādām kompetentajām iestādēm vajadzētu būt pienācīgam juridiskajam pamatam, lai apmainītos ar konfidenciālu informāciju, un sadarbību starp NILLTFN kompetentajām uzraudzības iestādēm un prudenciālās uzraudzības iestādēm nedrīkstētu netīši kavēt juridiskā nenoteiktība, kas var rasties, šajā jomā neesot skaidriem noteikumiem. Uzraudzība par to, cik efektīvi tiek īstenota grupas politika NILLTFN jomā, būtu jāveic saskaņā ar konsolidētas uzraudzības principiem un kārtību, kā noteikts attiecīgajos Eiropas nozaru tiesību aktos.

(48)

Starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm veiktā informācijas apmaiņa un palīdzības sniegšana ir būtiska šīs direktīvas mērķiem. Tāpēc dalībvalstīm nevajadzētu aizliegt kompetentajām iestādēm apmainīties ar šo informāciju un palīdzību vai šādai apmaiņai noteikt nepamatoti vai neatbilstīgi ierobežojošus nosacījumus.

(49)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem dalībvalstis ir apņēmušās (12), paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(50)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, finanšu sistēmas aizsardzību, novēršot, atklājot un izmeklējot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, jo atsevišķi pasākumi, ko dalībvalstis pieņemtu savu finanšu sistēmu aizsardzībai, varētu neatbilst iekšējā tirgus darbībai un tiesiskuma un Savienības sabiedriskās kārtības principiem, bet rīcības mēroga un iedarbības dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(51)

Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (“Harta”) atzītie principi, jo īpaši tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību (Hartas 7. pants), tiesības uz personas datu aizsardzību (Hartas 8. pants) un tiesības uz uzņēmējdarbības brīvību (Hartas 16. pants).

(52)

Sagatavojot ziņojumu, kurā novērtētā šīs direktīvas īstenošana, Komisijai būtu pienācīgi jāņem vērā Hartā atzīto pamattiesību un principu ievērošana.

(53)

Ņemot vērā nepieciešamību steidzami īstenot pasākumus, kas pieņemti ar nolūku stiprināt Savienībā pastāvošo režīmu attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas novēršanu, un ņemot vērā dalībvalstu uzņemtās saistības ātri transponēt Direktīvu (ES) 2015/849, grozījumi Direktīvā (ES) 2015/849 būtu jātransponē līdz 2020. gada 10. janvārim. Dalībvalstīm būtu jāizveido korporatīvo un citu juridisku vienību faktisko īpašnieku reģistri līdz 2020. gada 10. janvārim un trastu un līdzīgu juridisko veidojumu faktisko īpašnieku reģistri līdz 2020. gada 10. martam. Centrālie reģistri būtu savstarpēji jāsavieno ar Eiropas centrālās platformas starpniecību līdz 2021. gada 10. martam. Dalībvalstīm būtu jāizveido centralizēti automatizēti mehānismi, kas ļauj identificēt banku un maksājumu kontu un individuālo seifu turētājus, līdz 2020. gada 10. septembrim.

(54)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001 (13) 28. panta 2. punktu notika apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kurš sniedza atzinumu 2017. gada 2. februārī (14).

(55)

Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Direktīva (ES) 2015/849,

1)

direktīvas 2. panta 1. punkta 3. apakšpunktu groza šādi:

2)

direktīvas 3. pantu groza šādi:

3)

direktīvas 6. pantu groza šādi:

4)

direktīvas 7. pantu groza šādi:

5)

direktīvas 9. pantu groza šādi:

6)

direktīvas 10. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

“1.   Dalībvalstis aizliedz savām kredītiestādēm un finanšu iestādēm uzturēt anonīmus kontus, anonīmas darījumu grāmatiņas vai anonīmus individuālos seifus. Dalībvalstis jebkurā gadījumā pieprasa, lai esošu anonīmo kontu, anonīmo darījumu grāmatiņu vai anonīmo individuālo seifu īpašnieki un labuma guvēji tiktu pakļauti klienta uzticamības pārbaudes pasākumiem ne vēlāk kā 2019. gada 10. janvārī un jebkurā gadījumā – pirms šādi konti, darījumu grāmatiņas vai seifi tiek jebkādā veidā izmantoti.”;

7)

direktīvas 12. pantu groza šādi:

8)

direktīvas 13. panta 1. punktu groza šādi:

9)

direktīvas 14. pantu groza šādi:

10)

direktīvas 18. pantu groza šādi:

11)

iekļauj šādu pantu:

“18.a pants

1.   Attiecībā uz darījumu attiecībām vai darījumiem, kuros iesaistītas augsta riska trešās valstis, kas identificētas saskaņā ar 9. panta 2. punktu, dalībvalstis pieprasa, lai atbildīgi subjekti piemērotu šādus pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumus:

Dalībvalstis var prasīt atbildīgajiem subjektiem attiecīgā gadījumā nodrošināt, ka pirmais maksājums klienta vārdā, izmantojot kontu kredītiestādē, tiek veikts, ievērojot klientu uzticamības pārbaudes standartus, kas ir tikpat stingri kā šajā direktīvā noteiktie standarti.

2.   Papildus 1. punktā minētajiem pasākumiem un saskaņā ar Savienības starptautiskajām saistībām dalībvalstis pieprasa atbildīgajiem subjektiem attiecīgā gadījumā piemērot vienu vai vairākus papildu riska mazināšanas pasākumus personām un juridiskām vienībām, kas veic darījumus, kuros iesaistītas augsta riska trešās valstis, kas identificētas saskaņā ar 9. panta 2. punktu: Minētie pasākumi ietver vienu vai vairākus no šādiem elementiem:

3.   Papildus 1. punktā paredzētajiem pasākumiem dalībvalstis augsta riska trešām valstīm, kas identificētas saskaņā ar 9. panta 2. punktu, attiecīgā gadījumā piemēro vienu vai vairākus šādus pasākumus atbilstīgi Savienības starptautiskajām saistībām:

4.   Ieviešot vai piemērojot 2. un 3. punktā minētos pasākumus, dalībvalstis ņem vērā attiecīgi novērtējumus, izvērtējumus vai ziņojumus, ko sagatavojušas starptautiskas organizācijas un standartu noteikšanas iestādes, kuras ir kompetentas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas un teroristu finansēšanas apkarošanas jomā, attiecībā uz riskiem, ko rada atsevišķas trešās valstis.

5.   Pirms 2. un 3. punktā minēto pasākumu ieviešanas vai piemērošanas dalībvalstis par to paziņo Komisijai.”;

12)

direktīvas 19. panta ievaddaļu aizstāj ar šādu:

“Attiecībā uz pārrobežu korespondējošām attiecībām, kas ietver maksājumu izpildi ar trešās valsts respondentiestādi, dalībvalstis papildus 13. pantā noteiktajiem klienta uzticamības pārbaudes pasākumiem prasa, lai to kredītiestādes un finanšu iestādes, uzsākot darījumu attiecības:”;

13)

iekļauj šādu pantu:

“20.a pants

1.   Katra dalībvalsts izdod un atjaunina sarakstu, kurā norāda precīzus amatpienākumus, kas saskaņā ar valsts normatīvajiem un administratīvajiem aktiem ir kvalificējami kā nozīmīgi publiski amatpienākumi 3. panta 9. punkta nolūkā. Dalībvalstis prasa katrai to teritorijā akreditētai starptautiskai organizācijai izdot un pastāvīgi atjaunināt sarakstu ar nozīmīgiem publiskiem amatpienākumiem minētajā starptautiskajā organizācijā 3. panta 9. punkta nolūkā. Minētos sarakstus nosūta Komisijai un var publiskot.

2.   Komisija izveido un atjaunina sarakstu, kurā norāda precīzus amatpienākumus Savienības iestāžu un struktūru līmenī, kuri uzskatāmi par nozīmīgiem publiskiem amatpienākumiem. Minētajā sarakstā ietver arī amatpienākumus, kurus var uzticēt pildīt Savienībā akreditētiem trešo valstu un starptautisko iestāžu pārstāvjiem.

3.   Pamatojoties uz šā panta 1. un 2. punktā paredzētajiem sarakstiem, Komisija apkopo vienu atsevišķu sarakstu ar visiem nozīmīgiem publiskiem amatpienākumiem 3. panta 9. punkta nolūkā. Minēto atsevišķo sarakstu publisko.

4.   Ar šā panta 3. punktā minētajā sarakstā ietvertajiem amatpienākumiem rīkojas saskaņā ar 41. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem.”;

14)

direktīvas 27. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

“2.   Dalībvalstis nodrošina, ka atbildīgie subjekti, pie kuriem vēršas klients, veic piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu, ka trešā persona pēc pieprasījuma nekavējoties izsniedz atbilstīgas identifikācijas un datu pārbaudes kopijas, tostarp, ja pieejami, datus, kas iegūti, izmantojot elektroniskās identifikācijas līdzekļus, atbilstīgus uzticamības pakalpojumus, kā noteikts Regulā (ES) Nr. 910/2014, vai jebkādus citus drošus, attālinātus vai elektroniskus identifikācijas procesus, kurus reglamentē, ir atzinušas, apstiprinājušas vai pieņēmušas attiecīgās valsts iestādes.”;

15)

direktīvas 30. pantu groza šādi:

16)

direktīvas 31. pantu groza šādi:

17)

iekļauj šādu pantu:

“31.a pants

Īstenošanas akti

Vajadzības gadījumā papildus īstenošanas aktiem, ko Komisija pieņēmusi saskaņā ar Direktīvas (ES) 2017/1132 24. pantu un saskaņā ar šīs direktīvas 30. un 31. panta darbības jomu, Komisija ar īstenošanas aktiem pieņem tehniskās specifikācijas un procedūras, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu dalībvalstu centrālo reģistru savstarpēju savienojamību kā minēts 30. panta 10. punktā un 31. panta 9. punktā attiecībā uz:

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 64.a panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

Komisija ar īstenošanas aktiem cenšas panākt, lai tiktu atkārtoti izmantotas jau pārbaudītas tehnoloģijas un esošā prakse. Komisija nodrošina, ka izstrādātās sistēmas nerada izmaksas, kuras ir lielākas par to, kas absolūti nepieciešams, lai īstenotu šo direktīvu. Komisijas īstenošanas aktiem raksturīga pārredzamība un pieredzes un informācijas apmaiņa starp Komisiju un dalībvalstīm.”;

18)

direktīvas 32. pantā pievieno šādu punktu:

“9.   Neskarot 34. panta 2. punktu, FIU saistībā ar to funkcijām spēj pieprasīt, iegūt un izmantot informāciju no jebkura atbildīga subjekta šā panta 1. punktā noteiktajā nolūkā pat tad, ja nav iesniegts iepriekšējs ziņojums saskaņā ar 33. panta 1. punkta a) apakšpunktu vai 34. panta 1. punktu.”;

19)

iekļauj šādu pantu:

“32.a pants

1.   Dalībvalstis izveido centralizētus automatizētus mehānismus, piemēram, centrālos reģistrus vai elektroniskās datu izguves sistēmas, kas ļauj savlaicīgi identificēt jebkuru fizisku vai juridisku personu, kurai pieder vai kura kontrolē kontus un bankas kontus, kas identificēti ar IBAN, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 260/2012 (*7), un individuālos seifus, ko tur kredītiestāde to teritorijā. Dalībvalstis Komisijai paziņo minēto valsts mehānismu iezīmes.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka informācija, kas glabājas šā panta 1. punktā minētajos centralizētajos mehānismos, ir nekavējoties un bez filtrēšanas tieši pieejama valstu FIU. Informācija ir pieejama arī valstu kompetentajām iestādēm, lai tās pildītu savus pienākumus saskaņā ar šo direktīvu. Dalībvalstis nodrošina, ka ikviena FIU var savlaicīgi sniegt informāciju, kas glabājas šā panta 1. punktā minētajos centralizētajos mehānismos, jebkurām citām FIU saskaņā ar 53. pantu.

3.   Izmantojot 1. punktā minētos centralizētos mehānismus, ir pieejama un meklējama šāda informācija:

—   par klienta konta turētāju un jebkuru personu, kas vēlas veikt darbības klienta uzdevumā: vārds un uzvārds, ko papildina vai nu citi identifikācijas dati, kuri nepieciešami saskaņā ar valsts noteikumiem, ar ko transponē 13. panta 1. punkta a) apakšpunktu, vai arī unikāls identifikācijas numurs,

—   par klienta konta turētāja faktisko īpašnieku: vārds un uzvārds, ko papildina vai nu citi identifikācijas dati, kuri nepieciešami saskaņā ar valsts noteikumiem, ar ko transponē 13. panta 1. punkta b) apakšpunktu, vai arī unikāls identifikācijas numurs,

—   par bankas vai maksājuma kontu: IBAN numurs un konta atvēršanas un slēgšanas datums,

—   par individuālajiem seifiem: nomnieka vārds un uzvārds, ko papildina vai nu citi identifikācijas dati, kuri nepieciešami saskaņā ar valsts noteikumiem, ar ko transponē 13. panta 1. punktu, vai unikāls identifikācijas numurs un nomas ilgums.

4.   Dalībvalstis var apsvērt pieprasīt, lai, izmantojot centralizētos mehānismus, būtu pieejama un meklējama cita informācija, ko tās uzskata par būtisku FIU un kompetentajām iestādēm to pienākumu izpildei saskaņā ar šo direktīvu.

5.   Komisija līdz 2020. gada 26. jūnijam iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu, kurā ir novērtēti nosacījumi un tehniskās specifikācijas un procedūras centralizēto automatizēto mehānismu drošas un efektīvas savstarpējās savienojamības nodrošināšanai. Attiecīgā gadījumā minētajam ziņojumam pievieno leģislatīva akta priekšlikumu.

(*7)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 260/2012 (2012. gada 14. marts), ar ko nosaka tehniskās un darbības prasības kredīta pārvedumiem un tiešā debeta maksājumiem euro un groza Regulu (EK) Nr. 924/2009 (OV L 94, 30.3.2012., 22. lpp.).”;"

20)

iekļauj šādu pantu:

“32.b pants

1.   Dalībvalstis sniedz FIU un kompetentajām iestādēm piekļuvi informācijai, kas ļauj savlaicīgi identificēt jebkuras fiziskas vai juridiskas personas, kurām pieder nekustamais īpašums, tostarp izmantojot reģistrus vai elektroniskas datu izguves sistēmas, ja šādi reģistri vai sistēmas ir pieejami.

2.   Komisija līdz 2020. gada 31. decembrim iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu, kurā izvērtē reģistros iekļautās informācijas saskaņošanas nepieciešamību un samērīgumu un izvērtē vajadzību pēc minēto reģistru savstarpējas savienojamības. Attiecīgā gadījumā minētajam ziņojumam pievieno leģislatīva akta priekšlikumu.”;

21)

direktīvas 33. panta 1. punkta b) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

22)

direktīvas 34. pantam pievieno šādu punktu:

“3.   Dalībvalstu izraudzītas pašregulējuma struktūras publicē gada ziņojumu ar informāciju par:

23)

direktīvas 38. pantu aizstāj ar šādu:

“38. pants

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka personas, tostarp atbildīgo subjektu darbinieki un pārstāvji, kas iekšēji vai FIU ziņo par aizdomām par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu, ir tiesiski aizsargātas pret draudiem, atriebību vai naidīgām darbībām, un jo īpaši pret negatīvām vai diskriminējošām darbībām darba attiecībās.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka personas, kas par ziņošanu iekšēji vai FIU par aizdomām par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu, ir pakļautas draudiem, atriebībai vai naidīgām darbībām, vai negatīvām vai diskriminējošām darbībām darba attiecībās, ir tiesīgas drošā veidā iesniegt sūdzību attiecīgajām kompetentajām iestādēm. Neskarot FIU savāktās informācijas konfidencialitāti, dalībvalstis arī nodrošina, ka šādām personām ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, lai aizsargātu savas tiesības saskaņā ar šo punktu.”;

24)

regulas 39. panta 3. punktu aizstāj ar šādu:

“3.   Šā panta 1. punktā noteiktais aizliegums neliedz izpaust informāciju starp dalībvalstu kredītiestādēm un finanšu iestādēm, ar noteikumu, ka tās pieder pie vienas grupas, vai starp minētajām vienībām un to filiālēm un meitasuzņēmumiem, kuros tiem pieder lielākā kapitāla daļa un kuri veic uzņēmējdarbību trešās valstīs, ar noteikumu, ka minētās filiāles un meitasuzņēmumi, kuros tiem pieder lielākā kapitāla daļa, pilnībā ievēro grupas mēroga politiku un procedūras, tostarp grupā noteiktās informācijas apmaiņas procedūras saskaņā ar 45. pantu un ka minētā grupas mēroga politika un procedūras atbilst šajā direktīvā noteiktajām prasībām.”;

25)

direktīvas 40. panta 1. punktu groza šādi:

26)

direktīvas 43. pantu aizstāj ar šādu:

“43. pants

Personas datu apstrādi, pamatojoties uz šo direktīvu, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas novēršanas nolūkos, kā minēts 1. pantā, uzskata par sabiedrības interešu jautājumu atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2016/679 (*8).

(*8)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).”;"

27)

direktīvas 44. pantu aizstāj ar šādu:

“44. pants

1.   Lai dotu ieguldījumu riska izvērtējumu sagatavošanā, ievērojot 7. pantu, dalībvalstis nodrošina, ka tās spēj pārskatīt savu sistēmu efektivitāti nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai teroristu finansēšanas apkarošanai, uzturot šim nolūkam visaptverošus statistikas datus par šādu sistēmu efektivitāti.

2.   Šā panta 1. punktā minētajā statistikā ir ietverti:

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka katru gadu tiek publicēts to statistikas konsolidēts pārskats.

4.   Dalībvalstis katru gadu nosūta Komisijai 2. punktā minēto statistiku. Komisija publicē gada ziņojumu, kurā apkopo un izskaidro 2. punktā minēto statistiku un ko dara pieejamu tās tīmekļa vietnē.”;

28)

45. panta 4. punktu aizstāj ar šādu:

“4.   Dalībvalstis un EUI informē cita citu par gadījumiem, kad trešās valsts tiesību akti neļauj īstenot 1. punktā prasīto politiku un procedūras. Šādos gadījumos var īstenot saskaņotu rīcību, lai panāktu risinājumu. Novērtējot, kuras trešās valstis neļauj īstenot 1. punktā paredzēto politiku un procedūras, dalībvalstis un EUI ņem vērā juridiskos ierobežojumus, kas varētu traucēt pareizi īstenot minēto politiku un procedūras, tostarp slepenību, datu aizsardzību un citus ierobežojumus, kuri ierobežo tādas informācijas apmaiņu, kas var būt būtiska minētajam nolūkam.”;

29)

direktīvas 47. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka valūtas apmaiņas pakalpojumu sniedzēji, kuri veic virtuālo valūtu un papīra valūtu apmaiņu, un digitālo maku pakalpojumu sniedzēji tiek reģistrēti, ka valūtas maiņas un čeku iekasēšanas punkti, trasta vai sabiedrības pakalpojumu sniedzēji tiek licencēti vai reģistrēti un ka azartspēļu pakalpojumu sniedzēji tiek regulēti.”;

30)

direktīvas 48. pantu groza šādi:

31)

direktīvas 49. pantu aizstāj ar šādu:

“49. pants

Dalībvalstis nodrošina, ka politikas veidotājiem, FIU, uzraudzītājiem un citām kompetentajām iestādēm, kas iesaistītas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas novēršanā, kā arī nodokļu iestādēm un tiesībaizsardzības iestādēm, kad tās rīkojas šīs direktīvas darbības jomā, ir efektīvi mehānismi, lai tās iekšzemē varētu sadarboties un koordinēt politikas un pasākumu izstrādi un īstenošanu nolūkā apkarot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu, tostarp, lai pildītu savu pienākumu atbilstīgi 7. pantam.”;

32)

direktīvas VI nodaļas 3. iedaļā iekļauj šādu apakšiedaļu:

“IIa apakšiedaļa

Sadarbība starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm

50.a pants

Dalībvalstis neliedz kompetentajām iestādēm apmainīties ar informāciju vai palīdzību un nenosaka tam nepamatoti vai neatbilstīgi ierobežojošus nosacījumus šīs direktīvas nolūkā. Dalībvalstis jo īpaši nodrošina, ka kompetentās iestādes neatsaka palīdzības pieprasījumu, pamatojoties uz to, ka:

33)

direktīvas 53. pantu groza šādi:

34)

direktīvas 54. pantam pievieno šādu daļu:

“Dalībvalstis nodrošina, ka FIU izraugās vismaz vienu kontaktpersonu vai kontaktpunktu, kas ir atbildīgs par informācijas pieprasījumu saņemšanu no FIU citās dalībvalstīs.”;

35)

direktīvas 55. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

“2.   Dalībvalstis nodrošina, lai FIU, kura ir saņēmusi pieprasījumu, sniedz iepriekšēju piekrišanu izplatīt informāciju kompetentajām iestādēm nekavējoties un pēc iespējas lielākā apmērā neatkarīgi no saistīto predikatīvo nodarījumu veida. FIU, kas saņēmusi pieprasījumu, neatsaka sniegt piekrišanu šādai izplatīšanai, izņemot, ja šāda izplatīšana pārsniegtu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas novēršanas noteikumu piemērošanas jomu vai tā varētu kaitēt izmeklēšanai vai kā citādi neatbilstu minētās dalībvalsts tiesību aktu pamatprincipiem. Visus šādus atteikumus sniegt piekrišanu pienācīgi izskaidro. Minētos izņēmumus precizē tādā veidā, kas novērš informācijas izplatīšanas kompetentajām iestādēm ļaunprātīgu izmantošanu vai nepamatotu ierobežošanu.”;

36)

direktīvas 57. pantu aizstāj ar šādu:

“57. pants

Atšķirības starp 3. panta 4) punktā minēto predikatīvu nodarījumu definīcijām valstu tiesību aktos nemazina FIU spēju sniegt palīdzību citai FIU un neierobežo informācijas apmaiņu, izplatīšanu un izmantošanu saskaņā ar 53., 54. un 55. pantu.”;

37)

direktīvas VI nodaļas 3. iedaļā iekļauj šādu apakšiedaļu:

“IIIa apakšiedaļa

Sadarbība starp kompetentajām iestādēm, kas uzrauga kredītiestādes un finanšu iestādes, un citas iestādes, kurām ir saistošs dienesta noslēpums

57.a pants

1.   Dalībvalstis prasa, lai visām personām, kas strādā vai ir strādājušas kompetentajās iestādēs, kuras uzrauga kredītiestāžu un finanšu iestāžu atbilstību šai direktīvai, un revidentiem vai ekspertiem, kas darbojas šādu kompetento iestāžu uzdevumā, ir pienākums glabāt dienesta noslēpumu.

Neskarot gadījumus, uz kuriem attiecas krimināltiesības, konfidenciālu informāciju, ko pirmajā daļā minētās personas saņem, pildot savus pienākumus saskaņā ar šo direktīvu, var izpaust tikai apkopojuma vai kopsavilkuma veidā tā, ka nav iespējams identificēt atsevišķas kredītiestādes un finanšu iestādes.

2.   Šā panta 1. punkts neliedz apmainīties ar informāciju starp:

Līdz 2019. gada 10. janvārim kompetentās iestādes, kas uzrauga kredītiestādes un finanšu iestādes saskaņā ar šo direktīvu, un ECB, rīkojoties saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1024/2013 27. panta 2. punktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36/ES (*10) 56. panta pirmās daļas g) apakšpunktu, ar Eiropas uzraudzības iestāžu atbalstu noslēdz vienošanos par praktisko kārtību attiecībā uz informācijas apmaiņu.

3.   Kompetentās iestādes, kas uzrauga kredītiestādes un finanšu iestādes, kuras saņem konfidenciālu informāciju kā minēts 1. punktā, izmanto šo informāciju vienīgi:

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes, kas uzrauga kredītiestādes un finanšu iestādes, pēc iespējas plašāk sadarbojas cita ar citu, piemērojot šo direktīvu, neatkarīgi no to veida vai statusa. Šāda sadarbība ietver arī iespēju pieprasījuma saņēmējas kompetentās iestādes pilnvaru ietvaros veikt izmeklēšanu pieprasījumu iesniegušās kompetentās iestādes uzdevumā un vēlāku apmaiņu ar informāciju, kas iegūta šādā izmeklēšanā.

5.   Dalībvalstis var pilnvarot savas valsts kompetentās iestādes, kas uzrauga kredītiestādes un finanšu iestādes, slēgt sadarbības līgumus, nosakot sadarbību un konfidenciālas informācijas apmaiņu ar trešo valstu kompetentajām iestādēm, kuras ir 1. punktā minēto valsts kompetento iestāžu partneres. Šādus sadarbības līgumus slēdz, pamatojoties uz savstarpību un tikai tad, ja uz izpaužamo informāciju attiecas dienesta noslēpuma prasību garantija, kas ir vismaz līdzvērtīga tai, kura minēta 1. punktā. Konfidenciālo informāciju, ar kuru apmainās saskaņā ar minētajiem sadarbības līgumiem, izmanto minēto iestāžu uzraudzības uzdevumu veikšanai.

Ja izcelsme informācijai, ar kuru veikta apmaiņa, ir citā dalībvalstī, to izpauž vienīgi ar tās kompetentās iestādes skaidru piekrišanu, kura ir dalījusies ar to, un attiecīgā gadījumā vienīgi tiem mērķiem, kuriem minētā iestāde ir devusi savu piekrišanu.

57.b pants

1.   Neatkarīgi no 57.a panta 1. un 3. punkta un neskarot 34. panta 2. punktu, dalībvalstis var tajā pašā vai citā dalībvalstī atļaut informācijas apmaiņu starp kompetentajām iestādēm, starp kompetentajām iestādēm un iestādēm, kam uzticēts pienākums uzraudzīt finanšu nozares struktūras, un fiziskām vai juridiskām personām, kuras īsteno savu profesionālo darbību, kā minēts 2. panta 1. punkta 3) apakšpunktā, un iestādēm, kas pēc likuma ir atbildīgas par finanšu tirgu uzraudzību, pildot to attiecīgos uzraudzības uzdevumus.

Uz saņemto informāciju jebkura gadījumā attiecas dienesta noslēpuma prasības, kas ir vismaz līdzvērtīgas 57.a panta 1. punktā minētajām prasībām.

2.   Neatkarīgi no 57.a panta 1. un 3. punkta dalībvalstis ar valsts tiesību aktos paredzētiem noteikumiem var atļaut izpaust konkrētu informāciju citām valsts iestādēm, kuras pēc likuma ir atbildīgas par finanšu tirgu uzraudzības tiesību aktiem vai kurām ir noteikta atbildība par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas, saistītu predikatīvu nodarījumu un teroristu finansēšanas apkarošanu vai izmeklēšanu.

Tomēr konfidenciālu informāciju, ar kuru apmaiņa veikta saskaņā ar šo punktu, izmanto tikai attiecīgo iestāžu tiesiski noteiktu uzdevumu veikšanai. Uz personām, kurām ir piekļuvei šādai informācijai, attiecas dienesta noslēpuma prasības, kas ir vismaz līdzvērtīgas 57.a panta 1. punktā minētajām prasībām.

3.   Dalībvalstis var atļaut izpaust konkrētu informāciju, kas saistīta ar kredītiestāžu atbilstības šai direktīvai uzraudzību, parlamentārām izmeklēšanas komitejām, revīzijas palātām un citām par izmeklēšanu atbildīgām struktūrām to dalībvalstī, ievērojot šādus nosacījumus:

(*9)  Padomes Regula (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV L 287, 29.10.2013., 63. lpp.)."

(*10)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV L 176, 27.6.2013., 338. lpp.).”;"

38)

direktīvas 58. panta 2. punktā iekļauj šādu daļu:

“Turklāt dalībvalstis nodrošina, ka tad, ja to kompetentās iestādes identificē pārkāpumus, par kuriem tiek piemēroti kriminālsodi, tās savlaicīgi informē tiesībaizsardzības iestādes.”;

39)

direktīvas 61. pantu groza šādi:

40)

iekļauj šādu pantu:

“64.a pants

1.   Komisijai palīdz Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas novēršanas komiteja (“komiteja”), kā minēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2015/847 23. pantā (*11). Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 (*12) nozīmē.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

(*11)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2015/847 (2015. gada 20. maijs) par līdzekļu pārvedumiem pievienoto informāciju un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1781/2006 (OV L 141, 5.6.2015., 1. lpp.)."

(*12)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).”;"

41)

direktīvas 65. pantu aizstāj ar šādu:

“65. pants

1.   Komisija līdz 2022. gada 11. janvārim un pēc tam reizi trijos gados sagatavo ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanu un iesniedz to Eiropas Parlamentam un Padomei.

Minētajā ziņojumā jo īpaši ietver:

Nepieciešamības gadījumā pirmajam ziņojumam, kas publicējams līdz 2022. gada 11. janvārim, pievieno atbilstīgus leģislatīvu aktu priekšlikumus, tostarp attiecīgā gadījumā attiecībā uz virtuālām valūtām, pilnvarām izveidot un uzturēt centrālo datubāzi, kurā reģistrē lietotāju identitātes un FIU pieejamās maku adreses, kā arī pašdeklarācijas veidlapas virtuālo valūtu lietotājiem, un priekšlikumus sadarbības uzlabošanai starp dalībvalstu līdzekļu atguves dienestiem un 20. panta b) punktā paredzēto pasākumu piemērošanu, pamatojoties uz risku.

2.   Komisija līdz 2019. gada 1. jūnijam novērtē FIU sadarbības sistēmu ar trešām valstīm un šķēršļus un iespējas attiecībā uz sadarbības uzlabošanu starp FIU Savienībā, tostarp iespēju izveidot koordinācijas un atbalsta mehānismu.

3.   Komisijai, ja vajadzīgs, iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei, lai novērtētu, vai ir nepieciešams un kādā proporcijā pazemināt juridisko vienību faktisko īpašnieku identificēšanai atklājamo procentuālo daļu, ņemot vērā jebkādus ieteikumus, ar ko šajā sakarībā nākušas klajā starptautiskas organizācijas un standartu noteikšanas iestādes, kuras ir kompetentas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas un teroristu finansēšanas apkarošanas jomā, pamatojoties uz jaunu novērtējumu, un attiecīgā gadījumā iesniedz leģislatīva akta priekšlikumu.”;

42)

direktīvas 67. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

“1.   Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai līdz 2017. gada 26. jūnijam izpildītu šīs direktīvas prasības.

Dalībvalstis piemēro 12. panta 3. punktu no 2020. gada 10. jūlija.

Dalībvalstis izveido 30. pantā minētos reģistrus līdz 2020. gada 10. janvārim un 31. pantā minētos reģistrus līdz 2020. gada 10. martam, un 32.a pantā minētos centralizētos automatizētos mehānismus līdz 2020. gada 10. septembrim.

Komisija sadarbība ar dalībvalstīm nodrošina 30. un 31. pantā minēto reģistru savstarpēju savienojamību līdz 2021. gada 10. martam.

Dalībvalstis nekavējoties paziņo Komisijai šā panta 2. punktā minēto pasākumu tekstu.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāma šāda atsauce.”;

43)

direktīvas II pielikuma 3) punkta ievaddaļu aizstāj ar šādu:

44)

direktīvas III pielikumu groza šādi:

“iv)

iestādes, kas atbild par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/849 (*13) 2. panta 1. punkta 1) un 2) apakšpunktā uzskaitīto atbildīgo subjektu uzraudzību saistībā ar atbilstību minētajai direktīvai.

“g)

iestādēm, kas atbildīgas par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/849 (*14) 2. panta 1. punkta 1) un 2) apakšpunktā uzskaitīto atbildīgo subjektu uzraudzību saistībā ar atbilstību minētajai direktīvai.

19.6.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 156/75

(1)

Savienība ir apņēmusies izveidot ilgtspējīgu, konkurētspējīgu, drošu un dekarbonizētu energosistēmu. Enerģētikas savienība un klimata un enerģētikas politikas satvars laikposmam līdz 2030. gadam paredz vērienīgas Savienības saistības: līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, palielināt patērētās atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru, panākt enerģijas ietaupījumus atbilstīgi Savienības līmeņa mērķu vērienīgumam un vairot Eiropas enerģētisko drošību, konkurētspēju un ilgtspēju.

(2)

Minēto mērķu sasniegšanas nolūkā Savienības energoefektivitātes tiesību aktu 2016. gada pārskatīšana tiek kombinēta ar 2030. gadam nospraustā Savienības energoefektivitātes mērķrādītāja pārvērtēšanu, kā prasīts Eiropadomes 2014. gada secinājumos, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/27/ES (4) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2010/31/ES (5) pamatnoteikumu pārskatīšanu un finansēšanas mehānisma, tostarp Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondi) un Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF), nostiprināšanu, kā rezultātā tirgū uzlabosies finansiālie nosacījumi investīcijām energoefektivitātē.

(3)

Direktīvā 2010/31/ES bija noteikts, ka Komisijai tā līdz 2017. gada 1. janvārim ir jāpārskata, ņemot vērā minētās direktīvas piemērošanas laikā gūto pieredzi un panākumus, un vajadzības gadījumā jāsagatavo priekšlikumi.

(4)

Lai sagatavotos minētajai pārskatīšanai, Komisija īstenoja vairākus pasākumus, lai ievāktu faktus par Direktīvas 2010/31/ES īstenošanu dalībvalstīs, un koncentrējās uz to, kas darbojas labi un ko varētu uzlabot.

(5)

Pārskatīšanas iznākums un Komisijas ietekmes novērtējums lika secināt, ka ir vajadzīgi vairāki grozījumi, lai stiprinātu pašreizējos Direktīvas 2010/31/ES noteikumus un vienkāršotu dažus aspektus.

(6)

Savienība ir apņēmusies līdz 2050. gadam izveidot ilgtspējīgu, konkurētspējīgu, drošu un dekarbonizētu energosistēmu. Lai sasniegtu minēto mērķi, dalībvalstīm un investoriem ir vajadzīgi pasākumi, kuru mērķis ir līdz 2050. gadam sasniegt ilgtermiņa siltumnīcefekta gāzu emisiju mērķi un dekarbonizēt ēku fondu, kas rada aptuveni 36 % no visām CO2 emisijām Savienībā. Dalībvalstīm būtu jācenšas panākt izmaksefektīvu līdzsvaru starp energoapgādes dekarbonizēšanu un enerģijas galapatēriņa samazināšanu. Šajā nolūkā dalībvalstīm un investoriem ir nepieciešams skaidrs redzējums, pēc kura virzīt savu politiku un pieņemt investīciju lēmumus un kurš ietver indikatīvus valstu atskaites punktus un pasākumus energoefektivitātes jomā nolūkā sasniegt īstermiņa (2030), vidēja termiņa (2040) un ilgtermiņa (2050) mērķus. Paturot prātā minētos mērķus un ņemot vērā Savienības vispārējo energoefektivitātes mērķu vērienīgumu, dalībvalstīm ir būtiski precizēt sagaidāmo iznākumu no savām ilgtermiņa atjaunošanas stratēģijām un uzraudzīt attīstību ar vietējo progresa rādītāju noteikšanas palīdzību, ievērojot apstākļus un attīstību valstī.

(7)

2015. gada Parīzes nolīgums par klimata pārmaiņām, ko pieņēma pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesijas (COP 21), veicina Savienības centienus dekarbonizēt tās ēku fondu. Ņemot vērā, ka gandrīz 50 % no Savienības galīgā energopatēriņa izmanto siltumapgādē un aukstumapgādē un no tiem 80 % izmanto ēkās, Savienības enerģētikas un klimata mērķu sasniegšana ir saistīta ar Savienības centieniem atjaunot savu ēku fondu, piešķirot prioritāti energoefektivitātei, izmantojot principu “energoefektivitāte pirmajā vietā”, kā arī apsverot atjaunojamo energoresursu ieviešanu.

(8)

Direktīvas 2012/27/ES noteikumi par ilgtermiņa atjaunošanas stratēģijām būtu jāpārceļ uz Direktīvu 2010/31/ES, kur tie iederētos labāk. Dalībvalstīm vajadzētu spēt izmantot savas ilgtermiņa atjaunošanas stratēģijas, lai pievērstos ugunsdrošībai un riskiem saistībā ar spēcīgu seismisko aktivitāti, kas ietekmē ar energoefektivitāti saistītus atjaunošanas pasākumus un ēku mūža ilgumu.

(9)

Lai panāktu ļoti energoefektīvu un dekarbonizētu ēku fondu un lai nodrošinātu, ka ilgtermiņa atjaunošanas stratēģijas panāk nepieciešamo progresu esošo ēku pārveidē par gandrīz nulles enerģijas ēkām, jo īpaši palielinot pilnīgu atjaunošanu daudzumu, dalībvalstīm būtu jāsniedz skaidras pamatnostādnes un jānorāda izmērāmas, mērķtiecīgas darbības, kā arī jāveicina vienlīdzīga piekļuve finansējumam, tostarp tiem sava ēku fonda segmentiem, kuriem ir vissliktākie rādītāji, enerģētiski nabadzīgiem patērētājiem, sociālajiem mājokļiem un mājsaimniecībām ar atšķirīgas motivācijas dilemmām, vienlaikus ņemot vērā cenu pieņemamību. Lai turpinātu atbalstīt nepieciešamos uzlabojumus savā īres mājokļu fondā, dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja ieviest vai turpināt piemērot prasības par noteiktu energoefektivitātes līmeni izīrējamajiem īpašumiem saskaņā ar energoefektivitātes sertifikātiem.

(10)

Saskaņā ar Komisijas ietekmes novērtējumu atjaunošanas vidējam tempam gadā vajadzētu būt 3 %, lai rentabli sasniegtu Savienības vērienīgos mērķus attiecībā uz energoefektivitāti. Ņemot vērā, ka katrs papildu ietaupītais 1 % enerģijas samazina gāzes importu par 2,6 %, ārkārtīgi svarīgi ir skaidri mērķi attiecībā uz esošā ēku fonda atjaunošanu. Līdz ar to centieni palielināt ēku energoefektivitāti aktīvi sniegtu ieguldījumu Savienības enerģētiskajā neatkarībā un vēl piedevām sniegtu lielisku iespēju radīt darbvietas Savienībā, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem. Šajā kontekstā dalībvalstīm būtu jāņem vērā tas, ka ir vajadzīga skaidra saikne starp to ilgtermiņa atjaunošanas stratēģijām un atbilstīgām iniciatīvām prasmju attīstības un izglītības veicināšanai būvniecības un energoefektivitātes nozarēs.

(11)

Būtu jāņem vērā vajadzība samazināt enerģētisko nabadzību saskaņā ar kritērijiem, ko noteikušas dalībvalstis. Atjaunošanas stratēģijās izklāstot valsts darbības, kuras sekmē enerģētiskās nabadzības samazināšanu, dalībvalstīm ir tiesības noteikt to, ko tās uzskata par atbilstīgām darbībām.

(12)

Savās ilgtermiņa atjaunošanas stratēģijās un plānošanas darbībās un pasākumos dalībvalstis varētu izmantot tādas koncepcijas kā atspērienbrīži, proti, energoefektivitātes atjaunošanas veikšanai izdevīgi brīži ēkas dzīves ciklā, piemēram, no rentabilitātes vai traucējumu viedokļa.

(13)

Pasaules Veselības Organizācijas 2009. gada pamatnostādnes paredz, ka attiecībā uz telpu gaisa kvalitāti ēkas ar sekmīgākiem ekspluatācijas rādītājiem nodrošina iemītniekiem augstāku komforta līmeni un labklājību un uzlabo veselību. Termiskie tilti, nepietiekama izolācija un neplānoti gaisa plūsmas ceļi var izraisīt virsmas temperatūras pazemināšanos zem rasas punkta un mitrumu. Tāpēc ir būtiski nodrošināt pilnīgu un homogēnu izolāciju ēkām, tostarp balkoniem, logiem, jumtiem, sienām, durvīm un grīdām, un īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai nepieļautu nevienas ēkas iekšējās virsmas temperatūras pazemināšanos zem rasas punkta temperatūras.

(14)

Dalībvalstīm būtu jāatbalsta esošo ēku energoefektivitātes uzlabojumi, kas veicina veselīgas telpu vides panākšanu, tostarp aizvācot azbestu un citas kaitīgas vielas, nepieļaujot kaitīgu vielu nelikumīgu aizvākšanu un veicinot atbilstību spēkā esošajiem tiesību aktiem, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvām 2009/148/EK (6) un (ES) 2016/2284 (7).

(15)

Ir svarīgi nodrošināt, lai pasākumi, kas tiek veikti ēku energoefektivitātes uzlabošanai, nebūtu vērsti tikai uz norobežojošo konstrukciju uzlabošanu, bet aptvertu visus ēkas attiecīgos elementus un tehniskās sistēmas, piemēram, tādus pasīvos elementus, kuri ir daļa no pasīvajām tehnikām un kuru uzdevums ir samazināt siltumapgādes vai aukstumapgādes energopieprasījumu un apgaismojumam un ventilācijai nepieciešamo energopatēriņu, tādējādi uzlabojot telpu termisko un vizuālo komfortu.

(16)

Finanšu mehānismiem, iniciatīvām un finanšu iestāžu mobilizēšanai ēku energoefektivitātes atjaunošanas nolūkā vajadzētu ieņemt centrālu vietu valstu ilgtermiņa atjaunošanas stratēģijās, un dalībvalstīm tie būtu aktīvi jāveicina. Šādiem pasākumiem cita starpā vajadzētu sekmēt ar energoefektivitāti saistītus hipotekāros aizdevumus tādai ēku atjaunošanai, par ko tiek sertificēts, ka tā ir energoefektīva, veicināt valsts iestāžu investīcijas energoefektīvā ēku fondā, piemēram, ar publiskajām un privātajām partnerībām vai fakultatīviem energoefektivitātes līgumiem, mazināt investīciju šķietamo riskantumu, nodrošināt pieejamus un pārredzamus konsultāciju rīkus un palīdzības instrumentus, piemēram, vienas pieturas aģentūras, kuras sniedz integrētus enerģētikas atjaunošanas pakalpojumus, kā arī citu pasākumu un iniciatīvu īstenošanu, piemēram, to, kuri minēti Komisijas iniciatīvā “Energoviedu ēku vieda finansēšana”.

(17)

Dabā balstīti risinājumi, piemēram, pārdomāti plānota ielu veģetācija, zaļie jumti un sienas, kas ēkas izolē un noēno, palīdz mazināt pieprasījumu pēc enerģijas, ierobežojot vajadzību pēc siltumapgādes un aukstumapgādes un uzlabojot ēku energoefektivitāti.

(18)

Būtu jāveicina jaunu risinājumu pētniecība un testēšana vēsturisko ēku un objektu energoefektivitātes uzlabošanai, vienlaikus aizsargājot un saglabājot kultūras mantojumu.

(19)

Attiecībā uz jaunām ēkām un ēkām, kurās veic nozīmīgu atjaunošanu, dalībvalstīm būtu jāmudina izmantot augstas efektivitātes alternatīvas sistēmas, ja tas ir tehniski, funkcionāli un ekonomiski iespējams, vienlaikus pievēršoties tādiem jautājumiem kā veselīgs telpu mikroklimats, ugunsdrošība un riski, kas saistīti ar spēcīgu seismisko aktivitāti, saskaņā ar vietējiem drošuma noteikumiem.

(20)

Lai sasniegtu ēku energoefektivitātes politikas mērķus, būtu jāuzlabo energoefektivitātes sertifikātu pārredzamība, nodrošinot, ka ir noteikti un tiek konsekventi piemēroti visi aprēķiniem vajadzīgie parametri – gan attiecībā uz sertifikāciju, gan minimālajām energoefektivitātes prasībām. Dalībvalstīm būtu jāpieņem pienācīgi pasākumi, lai nodrošinātu, piemēram, ka uzstādīto, nomainīto vai modernizēto ēkas inženiertehnisko sistēmu, piemēram, telpas apkurei, gaisa kondicionēšanai vai ūdens sildīšanai, sniegums tiek dokumentēts, tā lai šos datus varētu izmantot ēku sertificēšanā un atbilstības pārbaudīšanā.

(21)

Pašregulējošu ierīču uzstādīšana esošās ēkās temperatūras atsevišķai regulēšanai katrā istabā vai, ja tas ir pamatoti, noteiktā apsildītā ēkas daļas zonā būtu jāapsver tad, ja tas ir ekonomiski iespējams, piemēram, ja izmaksas ir mazāk nekā 10 % no kopējām siltumģeneratoru nomaiņas izmaksām.

(22)

Arī inovācija un jaunas tehnoloģijas ir faktori, kuru iespaidā ēku sektors var sekmēt vispārēju ekonomikas dekarbonizāciju, tostarp transporta nozarē. Piemēram, ēkas var būt faktors, kas stimulē elektrotransportlīdzekļu viedajai uzlādei nepieciešamās infrastruktūras izbūvi, un var arī dod iespēju dalībvalstīm, ja tās to vēlas, izmantot automobiļu akumulatorus kā elektroenerģijas avotu.

(23)

Kopā ar palielinātu atjaunojamās elektroenerģijas ražošanas īpatsvaru elektrotransportlīdzekļu izmantošanas rezultātā rodas mazāk oglekļa emisiju un uzlabojas gaisa kvalitāte. Elektrotransportlīdzekļi ir svarīgs elements pārejā uz tīru enerģiju, kas balstīta uz energoefektivitātes pasākumiem, alternatīvo kurināmo, atjaunojamo energoresursu enerģiju un novatoriskiem enerģētiskās elastības pārvaldības risinājumiem. Var efektīvi izmantot būvnormatīvus, lai ieviestu konkrēti vērstas prasības atbalstīt uzlādes infrastruktūras uzstādīšanu dzīvojamo un nedzīvojamo ēku automašīnu stāvvietās. Dalībvalstīm būtu jāparedz pasākumi, ar ko vienkāršo uzlādes infrastruktūras ieviešanu, lai novērstu tādus šķēršļus kā pretrunīgi stimuli un administratīvie sarežģījumi, ar kuriem sastopas atsevišķi īpašnieki, mēģinot uzstādīt uzlādes punktu savā stāvvietā.

(24)

Kabeļkanālu infrastruktūra rada atbilstošus nosacījumus uzlādes punktu ātrai izvietošanai vajadzības gadījumā un nepieciešamajās vietās. Dalībvalstīm būtu jānodrošina elektromobilitātes attīstība līdzsvarotā un rentablā veidā. Jo īpaši gadījumos, kad tiek veikta nozīmīga atjaunošana, kas saistīta ar elektroinfrastruktūru, būtu jāveic pienācīga kabeļkanālu infrastruktūras uzstādīšana. Īstenojot valstu tiesību aktu prasības attiecībā uz elektromobilitāti, dalībvalstīm būtu pienācīgi jāapsver iespējamie dažādie apstākļi, piemēram, tas, kam pieder ēkas un tām blakus esošās stāvvietas, publiskās stāvvietas, ko pārvalda privātas struktūras, un ēkas, kas reizē ir gan dzīvojamās, gan nedzīvojamās ēkas.

(25)

Ērti pieejama infrastruktūra samazinās uzlādes punktu uzstādīšanas izmaksas atsevišķiem īpašniekiem un nodrošinās elektrotransportlīdzekļu lietotājiem piekļuvi uzlādes punktiem. Savienības līmeņa elektromobilitātes prasību noteikšana autostāvvietu iepriekšējai aprīkošanai un uzlādes punktu uzstādīšanai ir efektīvs veids, kā tuvākajā nākotnē veicināt elektrotransportlīdzekļus, vienlaikus radot iespēju turpmākai attīstībai vidējā un ilgā termiņā par zemākām izmaksām.

(26)

Kad dalībvalstis nosaka savas no 2025. gada piemērojamās prasības par uzlādes punktu minimālo skaitu, kas jāierīko nedzīvojamās ēkās, kurās ir vairāk nekā 20 stāvvietu, tām būtu jāņem vērā attiecīgie apstākļi valstī, reģionā un uz vietas, kā arī iespējamas dažādas vajadzības un apstākļi, balstoties uz atrašanās vietu, ēkas tipu, sabiedriskā transporta pārklājumu un citiem atbilstīgiem kritērijiem, nolūkā nodrošināt samērīgu un atbilstīgu uzlādes punktu izvietošanu.

(27)

Tomēr dažos ģeogrāfiskos apgabalos ar konkrētiem neaizsargātības faktoriem var būt konkrētas grūtības nodrošināt atbilstību elektromobilitātes prasībām. Tas varētu attiekties uz tālākajiem reģioniem Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 349. panta nozīmē to nomaļuma, izolētības, nelielo izmēru, sarežģīto topogrāfisko un klimata apstākļu dēļ, kā arī uz izolētām mikrosistēmām, kuru elektrotīklus varētu vajadzēt izvērst, lai tie spētu tikt galā ar turpmāku vietējā transporta elektrifikāciju. Šādos gadījumos būtu jāļauj dalībvalstīm nepiemērot elektromobilitātes prasības. Neatkarīgi no minētās atkāpes, transporta elektrifikācija var būt iedarbīgs līdzeklis, ar ko risināt gaisa kvalitātes vai piegādes drošības problēmas, ar kurām minētie reģioni un sistēmas bieži sastopas.

(28)

Piemērojot prasības par elektromobilitātes infrastruktūru, kas paredzētas Direktīvas 2010/31/ES grozījumos, kā izklāstīts šajā direktīvā, dalībvalstīm būtu jāapsver vajadzība pēc vispusīgas un saskanīgas pilsētplānošanas, kā arī alternatīvu, drošu un ilgtspējīgu transporta veidu un to atbalsta infrastruktūras veicināšanas, piemēram, nodrošinot speciālu stāvvietas infrastruktūru elektrovelosipēdiem un transportlīdzekļiem cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās spējām.

(29)

Tāpat būtu jāsaskaņo Digitālā vienotā tirgus un Enerģētikas savienības programmas, lai tās kalpotu kopīgiem mērķiem. Energosistēmas digitalizācijas iespaidā enerģētikas nozare piedzīvo straujas pārmaiņas – sākot ar atjaunojamo energoresursu integrāciju un beidzot ar viedtīkliem un viedajām tehnoloģijām piemērotām ēkām. Ēku sektora digitalizācijas kontekstā Savienības savienojamības mērķi un ieceres attiecībā uz lieljaudas sakaru tīklu izvēršanu ir svarīgi viedajiem mājokļiem un labi savienotām kopienām. Būtu vajadzīgi mērķorientēti stimuli, lai veicinātu viedajām tehnoloģijām piemērotu sistēmu un digitālu risinājumu izmantošanu būvētajā vidē. Tas rada jaunas energoietaupījumu iespējas, sniedzot patērētājiem precīzāku informāciju par to patēriņa modeļiem un ļaujot sistēmas operatoram efektīvāk pārvaldīt elektrotīklu.

(30)

Būtu jāizmanto viedgatavības indikators, lai izmērītu ēku spēju izmantot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas un elektroniskās sistēmas nolūkā pielāgot ēku ekspluatāciju iemītnieku vajadzībām un tīklam un uzlabot ēku energoefektivitāti un vispārējo sniegumu. Ar viedgatavības indikatoru būtu jāpalielina ēku īpašnieku un iemītnieku izpratne par to, kāda ir ēku automatizācijas un ēku inženiertehnisko sistēmu elektroniskās uzraudzības vērtība, un būtu jāsniedz pārliecība ēkas iemītniekiem par faktiskajiem ietaupījumiem, ko nodrošina šāda jauna, uzlabota funkcionalitāte. Viedgatavības vērtēšanas sistēmas izmantošanai dalībvalstīm vajadzētu būt fakultatīvai.

(31)

Lai Direktīvu 2010/31/ES pielāgotu tehnikas progresam, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu nolūkā minēto direktīvu papildināt, nosakot viedgatavības indikatora definīciju un metodoloģiju tā aprēķināšanai. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (8). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(32)

Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus ar šo direktīvu grozītās Direktīvas 2010/31/ES īstenošanai, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras attiecībā uz kārtību tam, kā ieviest fakultatīvu vienotu Savienības sistēmu, ar ko vērtēt ēku viedgatavību. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (9).

(33)

Lai nodrošinātu, ka ar energoefektivitāti saistītie finanšu pasākumi ēku atjaunošanā tiek piemēroti vislabākajā veidā, tie būtu jāsasaista ar atjaunošanas darbu kvalitāti, ņemot vērā plānotos vai panāktos enerģijas ietaupījumus. Tādēļ minētie pasākumi būtu jāsasaista ar atjaunošanā izmantotā aprīkojuma vai materiālu energoefektivitāti, ar uzstādītāja sertifikācijas vai kvalifikācijas līmeni, ar energoauditu vai ar uzlabojumu, kas panākts atjaunošanas rezultātā un kas būtu jānovērtē, salīdzinot energoefektivitātes sertifikātus, kuri izdoti pirms un pēc atjaunošanas, izmantojot standarta vērtības vai citu pārredzamu un samērīgu metodi.

(34)

Pašreizējās neatkarīgās energoefektivitātes sertifikātu kontroles sistēmas var izmantot atbilstības pārbaudīšanā, un tās būtu jānostiprina, lai nodrošinātu, ka sertifikāti ir kvalitatīvi. Gadījumos, kad neatkarīgā energoefektivitātes sertifikātu kontroles sistēma ir papildināta ar fakultatīvu datubāzi, pārsniedzot ar šo direktīvu grozītās Direktīvas 2010/31/ES prasības, to var izmantot atbilstības pārbaudei un statistikas sagatavošanai par reģionālajiem vai valsts mēroga ēku fondiem. Ir vajadzīgi kvalitatīvi dati par ēku fondu, un tos daļēji varētu iegūt no datubāzēm, ko teju visas dalībvalstis pašlaik izstrādā un pārvalda energoefektivitātes sertifikātu vajadzībām.

(35)

Saskaņā ar Komisijas ietekmes novērtējumu tika konstatēts, ka noteikumi par apkures sistēmu un gaisa kondicionēšanas sistēmu inspicēšanu nav efektīvi, jo tie nepietiekami nodrošina minēto tehnisko sistēmu sākotnējo un turpināto sniegumu. Pašlaik nepietiekama vērība tiek pievērsta pat lētiem energoefektivitātes tehniskiem risinājumiem, kas atmaksājas ļoti īsā laikā, piemēram, apkures sistēmas hidrauliskajai balansēšanai un termostatisko vārstu uzstādīšanai vai nomaiņai. Noteikumi par inspicēšanu būtu jāgroza, lai nodrošinātu, ka inspekcijas dod labākus rezultātus. Minētajiem grozījumiem vajadzētu būt vērstiem uz centrālās apkures sistēmu un gaisa kondicionēšanas sistēmu inspekcijām, tostarp tad, kad minētās sistēmas ir kombinētas ar ventilācijas sistēmām. Minētajiem grozījumiem vajadzētu izslēgt nelielas apkures sistēmas, piemēram, elektriskos sildītājus un malkas krāsnis, ja tās nesasniedz inspekciju robežvērtības, ievērojot Direktīvu 2010/31/ES, kas grozīta ar šo direktīvu.

(36)

Veicot inspekcijas un lai praksē sasniegtu paredzētos ēku energoefektivitātes uzlabojumus, mērķim vajadzētu būt uzlabot apkures sistēmu, gaisa kondicionēšanas sistēmu un ventilācijas sistēmu faktisko energoefektivitāti reālas izmantošanas apstākļos. Šādu sistēmu faktisko sniegumu ietekmē enerģija, ko izmanto dinamiski mainīgos tipiskos vai vidējos darbības apstākļos. Lielākajā daļā laika šādi apstākļi prasa izmantot tikai daļu no nominālās jaudas, un tādēļ apkures sistēmu, gaisa kondicionēšanas sistēmu un ventilācijas sistēmu inspekcijās vajadzētu ietvert novērtējumu par iekārtu attiecīgajām spējām uzlabot sistēmas sniegumu dažādos apstākļos, piemēram, daļējas slodzes darbības apstākļos.

(37)

Ēkas automatizācija un ēkas inženiertehnisko sistēmu elektroniska uzraudzība ir pierādījusi sevi kā efektīva inspekciju aizstājēja, jo sevišķi lielās sistēmās, un tām ir milzīgs potenciāls nodrošināt rentablus un ievērojamus energoietaupījumus gan patērētājiem, gan uzņēmumiem. Šādu iekārtu uzstādīšana būtu uzskatāma par pašu rentablāko alternatīvu inspekcijām lielās nedzīvojamās ēkās un daudzdzīvokļu ēkās, kas ir pietiekami lielas, lai iekārtu izmantošana atmaksātos mazāk nekā trijos gados, jo tas ļauj rīkoties atkarībā no sniegtās informācijas, tādējādi laika gaitā nodrošinot energoietaupījumus. Kas attiecas uz neliela mēroga iekārtām, uzstādītāju sniegtai sistēmas sniegumu apliecinošai dokumentācijai būtu jāpalīdz verificēt atbilstību minimālajām prasībām, kas noteiktas visām ēkas inženiertehniskajām sistēmām.

(38)

Būtu jāpatur pašreizējā iespēja dalībvalstīm izvēlēties tādus pasākumus, kas kā alternatīvu apkures sistēmu, gaisa kondicionēšanas sistēmu, apvienotas apkures un ventilācijas sistēmu un apvienotas gaisa kondicionēšanas un ventilācijas sistēmu inspekcijām paredz konsultāciju sniegšanu, ar noteikumu, ka, iesniedzot Komisijai ziņojumu, to vispārējā ietekme ir tikusi dokumentēta kā līdzvērtīga inspekcijas ietekmei pirms minēto pasākumu piemērošanas.

(39)

Regulāru apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu inspekciju ieviešana saskaņā ar Direktīvu 2010/31/ES bija saistīta ar nozīmīgu administratīvu un finansiālu ieguldījumu no dalībvalstu un privātā sektora puses, tostarp ekspertu apmācībai un akreditācijai, kvalitātes nodrošināšanai un kontrolei, kā arī inspekciju izmaksām. Dalībvalstis, kuras ir pieņēmušas vajadzīgos pasākumus regulāru inspekciju izveidei un ir ieviesušas efektīvas inspekciju shēmas, var uzskatīt par lietderīgu turpināt tās izmantot, tostarp attiecībā uz nelielām apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmām. Šādos gadījumos dalībvalstīm nevajadzētu būt pienākumam minētās stingrākās prasības paziņot Komisijai.

(40)

Neskarot dalībvalstu izvēli piemērot ēku energoefektivitātes standartu kopumu, kas izstrādāti ar Komisijas uzdevumu M/480 Eiropas Standartizācijas komitejai (CEN), minēto standartu atzīšana un veicināšana visās dalībvalstīs labvēlīgi ietekmētu to, kā tiek īstenota Direktīva 2010/31/ES, kas grozīta ar šo direktīvu.

(41)

Komisijas Ieteikumā (ES) 2016/1318 (10) par gandrīz nulles enerģijas ēkām ir aprakstīts, kā Direktīvas 2010/31/ES īstenošana varētu vienlaikus nodrošināt ēku fonda pārveidi un pāreju uz ilgtspējīgāku energoapgādi, kas piedevām palīdzētu realizēt arī siltumapgādes un dzesēšanas stratēģiju. Lai nodrošinātu pienācīgu īstenošanu, vajadzētu atjaunināt ēku energoefektivitātes aprēķina pamatnoteikumus un vajadzētu mudināt uzlabot norobežojošo konstrukciju energoefektivitāti, izmantojot darbu, ko paveikusi CEN saskaņā ar Komisijas uzdevumu M/480. Dalībvalstis var izvēlēties to vēl papildināt, sniedzot papildu skaitliskus rādītājus, piemēram, par visas ēkas kopējo enerģijas patēriņu vai siltumnīcefekta gāzu emisijām.

(42)

Šai direktīvai nevajadzētu liegt dalībvalstīm iespēju noteikt vērienīgākas energoefektivitātes prasības ēkām un ēku elementiem, ciktāl šādas prasības ir saderīgas ar Savienības tiesību aktiem. Tas nav pretrunā Direktīvu 2010/31/ES un 2012/27/ES mērķiem, ja minētās prasības zināmos apstākļos var ierobežot tādu ražojumu uzstādīšanu vai izmantošanu, uz ko attiecas citi piemērojamie Savienības saskaņošanas tiesību akti, ar noteikumu, ka šādas prasības nerada nepamatotus šķēršļus tirgū.

(43)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, samazināt enerģijas apjomu, kas vajadzīgs, lai apmierinātu energopieprasījumu ēku tipiskas izmantošanas apstākļos, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet, ņemot vērā vajadzību garantēt konsekvenci attiecībā uz kopīgajiem mērķiem, izpratni un politisko gribu, minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(44)

Šī direktīva pilnībā respektē dalībvalstu īpatnības un atšķirības un to kompetenci saskaņā ar LESD 194. panta 2. punktu. Turklāt šīs direktīvas mērķis ir dot iespēju apmainīties ar paraugpraksi, lai veicinātu pāreju uz augsti energoefektīvu ēku fondu Savienībā.

(45)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (11) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts pieņemtos transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(46)

Tāpēc būtu attiecīgi jāgroza Direktīvas 2010/31/ES un 2012/27/ES,

1)

direktīvas 2. pantu groza šādi:

2)

iekļauj šādu pantu:

“2.a pants

Ilgtermiņa atjaunošanas stratēģija

1.   Katra dalībvalsts izstrādā ilgtermiņa atjaunošanas stratēģiju, kas veicina tās dzīvojamo un nedzīvojamo ēku fonda, gan valsts, gan privāto, atjaunošanu, tā ka tas līdz 2050. gadam kļūst par ļoti energoefektīvu un dekarbonizētu ēku fondu, veicinot esošo ēku rentablu pārveidošanu par gandrīz nulles enerģijas ēkām. Katru ilgtermiņa atjaunošanas stratēģiju iesniedz saskaņā ar piemērojamiem plānošanas un ziņošanas pienākumiem, un tajā ietver:

2.   Savā ilgtermiņa atjaunošanas stratēģijā katra dalībvalsts iekļauj ceļvedi ar pasākumiem un vietējā līmenī noteiktiem izmērāmiem progresa rādītājiem, lai valstī nodrošinātu augstas energoefektivitātes un dekarbonizētu ēku fondu un lai veicinātu esošo ēku rentablu pārveidošanu par gandrīz nulles enerģijas ēkām, nolūkā līdz 2050. gadam sasniegt izvirzīto ilgtermiņa mērķi, proti, samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas Savienībā par 80–95 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Ceļvedī iekļauj indikatīvus atskaites punktus 2030., 2040. un 2050. gadam un precizē, kā tie palīdz sasniegt Savienības energoefektivitātes mērķus saskaņā ar Direktīvu 2012/27/ES.

3.   Lai atbalstītu to, ka tiek mobilizēti ieguldījumi 1. punktā minēto mērķu sasniegšanai vajadzīgajā atjaunošanā, dalībvalstis atvieglo piekļuvi piemērotiem mehānismiem, kas ļauj:

4.   Komisija apkopo un izplata – vismaz valsts iestādēm – informāciju par paraugpraksi attiecībā uz veiksmīgām publiskā un privātā finansējuma shēmām ar energoefektivitāti saistītiem atjaunošanas pasākumiem, kā arī informāciju par shēmām mazapjoma energoefektivitātes atjaunošanas projektu apvienošanai grupās. Komisija apzina un izplata informāciju par paraugpraksi attiecībā uz finanšu stimuliem atjaunošanai no patērētāju viedokļa, ņemot vērā izmaksefektivitātes atšķirības starp dalībvalstīm.

5.   Lai atbalstītu savas ilgtermiņa atjaunošanas stratēģijas izstrādi, katra dalībvalsts pirms savas ilgtermiņa atjaunošanas stratēģijas iesniegšanas Komisijai par to rīko sabiedrisko apspriešanu. Katra dalībvalsts savai ilgtermiņa atjaunošanas stratēģijai pielikumā pievieno savas sabiedriskās apspriešanas rezultātu kopsavilkumu.

Katra dalībvalsts nosaka kārtību, kādā tās ilgtermiņa atjaunošanas stratēģijas īstenošanas laikā iekļaujošā veidā notiek apspriešanās.

6.   Savas ilgtermiņa atjaunošanas stratēģijas pielikumā katra dalībvalsts pievieno sīkāku informāciju par savas visnesenākās ilgtermiņa atjaunošanas stratēģijas īstenošanu, tostarp par plānoto politiku un darbībām.

7.   Katra dalībvalsts var izmantot savu ilgtermiņa atjaunošanas stratēģiju, lai pievērstos ugunsdrošībai un riskiem saistībā ar spēcīgu seismisko aktivitāti, kas ietekmē ar energoefektivitāti saistītus atjaunošanas pasākumus un ēku mūža ilgumu.”;

3)

direktīvas 6. pantu aizstāj ar šādu:

“6. pants

Jaunas ēkas

1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka jaunas ēkas atbilst minimālajām energoefektivitātes prasībām, kas noteiktas saskaņā ar 4. pantu.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka pirms jaunu ēku būvniecības sākšanas tiek ņemta vērā augstas efektivitātes alternatīvu sistēmu, ja tādas ir pieejamas, tehniskā, vides un ekonomiskā iespējamība.”;

4)

direktīvas 7. panta piekto daļu aizstāj ar šādu:

“Attiecībā uz ēkām, kurās veic nozīmīgu atjaunošanu, dalībvalstis veicina augstas efektivitātes alternatīvu sistēmu izmantošanu, ciktāl tas ir tehniski, funkcionāli un ekonomiski iespējams, un pievēršas tādiem jautājumiem kā veselīgs telpu mikroklimats, ugunsdrošība un riski saistībā ar spēcīgu seismisko aktivitāti.”;