17.12.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 344/1

(1)

Pēdējos 20 gados Savienībā ir panākts ievērojams progress antropogēno emisiju gaisā un gaisa kvalitātes jomā, jo īpaši ar mērķtiecīgas Savienības politikas palīdzību, tostarp Komisijas 2005. gada 21. septembra paziņojumu “Tematiskā stratēģija par gaisa piesārņojumu” (“TSAP”). Būtiska loma šajā progresā ir bijusi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2001/81/EK (4), jo ar to tika noteiktas dalībvalstu sēra dioksīda (SO2), slāpekļa oksīdu (NOx), amonjaka (NH3) un nemetāna gaistošo organisko savienojumu (NMGOS) kopējo gada emisiju maksimālās robežvērtības sākot ar 2010. gadu. Tā rezultātā no 1990. līdz 2010. gadam sēra dioksīdu emisijas tika samazinātas par 82 %, slāpekļa oksīda emisijas par 47 %, nemetāna gaistošo organisko savienojumu emisijas par 56 % un amonjaka emisijas – par 28 % Savienībā. Tomēr, kā norādīts Komisijas 2013. gada 18. decembra paziņojumā “Tīru gaisu Eiropā” (“pārskatītais TSAP”), cilvēku veselība un vide joprojām ir pakļauta būtiskai negatīvai ietekmei un būtiskiem riskiem.

(2)

Septītajā vides rīcības programmā (5) ir apstiprināts Savienības ilgtermiņa mērķis gaisa politikas jomā – panākt tādu gaisa kvalitātes līmeni, kas nerada būtisku negatīvu ietekmi un būtiskus riskus cilvēku veselībai un videi, un šajā nolūkā ir pausts aicinājums pilnībā ievērot spēkā esošos Savienības tiesību aktus gaisa kvalitātes jomā, stratēģiskos mērķus un pasākumus laikposmam pēc 2020. gada, pastiprināt centienus tajos apvidos, kuros iedzīvotāji un ekosistēmas ir pakļautas augstiem gaisu piesārņojošo vielu līmeņiem, un pastiprināt jo īpaši klimata pārmaiņu un bioloģiskās daudzveidības jomā noteikto gaisa kvalitātes tiesību aktu un Savienības politikas mērķu sinerģiju.

(3)

Pārskatītajā TSAP ir noteikti jauni stratēģiskie mērķi laikposmam līdz 2030. gadam, lai pietuvinātos Savienības ilgtermiņa mērķim gaisa kvalitātes jomā.

(4)

Dalībvalstis un Savienība gatavojas ratificēt Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programmas 2013. gada Minamatas konvenciju par dzīvsudrabu, kuras mērķis ir aizsargāt cilvēku veselību un vidi, samazinot dzīvsudraba emisijas no esošajiem un jauniem avotiem, lai konvencija varētu stāties spēkā 2017. gadā. Komisijai būtu pastāvīgi jāpārskata paziņotās emisijas, ko rada minētais piesārņotājs.

(5)

Dalībvalstis un Savienība ir puses Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO EEK) 1979. gada Konvencijai par pārrobežu gaisa piesārņojumu lielos attālumos (“LRTAP konvencija”) un vairākiem tās protokoliem, tostarp Gēteborgas 1999. gada Protokolam par paskābināšanās, eitrofikācijas un piezemes ozona samazināšanu, kas tika pārskatīts 2012. gadā (“pārskatītais Gēteborgas protokols”).

(6)

Attiecībā uz 2020. gadu un laikposmu pēc tā pārskatītajā Gēteborgas protokolā katrai pusei, par bāzes gadu ņemot 2005. gadu, ir noteiktas jaunas emisiju samazināšanas saistības attiecībā uz sēra dioksīdu, slāpekļa oksīdu, nemetāna gaistošajiem organiskajiem savienojumiem, amonjaku un smalkajām daļiņām, tiek veicināta kvēpu emisiju samazināšana un tiek aicināts apkopot un uzkrāt informāciju par gaisu piesārņojošo vielu koncentrācijas un nosēdumu negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi un piedalīties uz sekām vērstās programmās saskaņā ar LRTAP konvenciju.

(7)

Tādēļ būtu jāpārskata ar Direktīvu 2001/81/EK valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju līmeņu režīms, lai to pielāgotu Savienības un dalībvalstu starptautiskajām saistībām. Minētajā nolūkā valstu emisiju samazināšanas saistības attiecībā uz ikvienam gadam laikposmā no 2020. līdz 2029. gadam šajā direktīvā ir identiskas tām, kas noteiktas pārskatītajā Gēteborgas protokolā.

(8)

Dalībvalstīm šī direktīva būtu jāīsteno tā, lai efektīvi veicinātu, ka tiek sasniegti Savienības ilgtermiņa mērķi gaisa kvalitātes jomā, kā tos atbalsta Pasaules Veselības organizācijas pamatnostādnes, un Savienības bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu aizsardzības mērķi, samazinot paskābināšanās, eitrofikācijas un ozona gaisa piesārņojumu līmeņus un nosēdumus zem kritiskās masas un līmeņiem, kā izklāstīts LRTAP konvencijā.

(9)

Šai direktīvai arī būtu jādod ieguldījums Savienības tiesību aktos izklāstīto gaisa kvalitātes mērķu sasniegšanā izmaksu ziņā efektīvā veidā un klimata pārmaiņu ietekmju mazināšanā papildus gaisa kvalitātes uzlabojumiem globālā mērogā, un Savienības klimata un enerģētikas politiku sinerģiju uzlabšanā, vienlaikus izvairoties no spēkā esošo Savienības tiesību aktu dublēšanās.

(10)

Šī direktīva arī dod ieguldījumu tādu ar veselību saistītu izmaksu samazināšanā, kas Savienībā rodas gaisa piesārņojuma dēļ, uzlabojot Savienības iedzīvotāju dzīves kvalitāti, kā arī pārejas uz zaļo ekonomiku atbalstīšanā.

(11)

Šai direktīvai būtu jāpalīdz pakāpeniski mazināt gaisa piesārņojumu, balstoties uz samazinājumiem, kas panākti, pateicoties tādiem Savienības tiesību aktiem gaisa piesārņojuma ierobežošanai tā avotā, kuri attiecas uz konkrētu vielu emisijām.

(12)

Savienības tiesību aktiem gaisa piesārņojuma ierobežošanai tā avotā būtu efektīvi jāpanāk paredzētais emisiju samazinājums. Neefektīvu Savienības tiesību aktu gaisa piesārņojuma ierobežošanai tā avotā identificēšana un reaģēšana uz tiem agrīnā posmā ir būtiska, lai sasniegtu plašākus gaisa kvalitātes mērķus, – to apliecina neatbilstība starp EURO 6 automobiļu ar dīzeļdzinēju radīto faktisko un pārbaudēs konstatēto slāpekļa oksīdu emisiju daudzumu.

(13)

Dalībvalstīm būtu jāizpilda emisiju samazināšanas saistības, kas šajā direktīvā izklāstītas no 2020. līdz 2029. gadam un no 2030. gada. Lai nodrošinātu demonstrējamus panākumus 2030. gada saistību izpildē, dalībvalstīm 2025. gadā būtu jāapzina indikatīvi emisiju līmeņi, kuri būtu tehniski realizējami un kuri nebūtu saistīti ar nesamērīgām izmaksām, un tām būtu jācenšas nodrošināt atbilstību šādiem līmeņiem. Ja emisijas 2025. gadam nevar ierobežot saskaņā ar noteikto samazinājumu trajektoriju, dalībvalstīm turpmākajos ziņojumos, ko tās sagatavo, ievērojot šo direktīvu, būtu jāpaskaidro minētās novirzes iemesli, kā arī pasākumi, kas ļaus dalībvalstīm atgriezties pie savu trajektoriju ievērošanas.

(14)

Valstu emisiju samazināšanas saistības, kas šajā direktīvā noteiktas laikposmam no 2030. gada, ir balstītas uz TSAP 2015. gada janvāra ziņojumā Nr. 16 (“TSAP 16”) ietverto aplēsto samazināšanas potenciālu katrā no dalībvalstīm, tehniskām pārbaudēm atšķirībām, kuras pastāv starp valstu aplēsēm un TSAP 16 ietvertajām aplēsēm, un uz politisko mērķi – līdz 2030. gadam (salīdzinājumā ar 2005. gadu) vispārējo ietekmes uz veselību samazinājumu saglabāt pēc iespējas tuvāk Komisijas šīs direktīvas priekšlikumā minētajam. Lai uzlabotu pārredzamību, Komisijai būtu jāpublicē TSAP 16 izmantotie pamata pieņēmumi.

(15)

Atbilstība valstu emisiju samazināšanas saistībām būtu jāizvērtē, izmantojot atsauci uz konkrēto metodoloģisko statusu saistību noteikšanas brīdī.

(16)

Ziņošanas prasības un emisiju samazināšanas saistības būtu jābalsta uz valstu energopatēriņu un pārdoto degvielu daudzumu. Tomēr dažas dalībvalstis saskaņā ar LRTAP konvenciju par atbilstības pamatu var izvēlēties izmantot valsts kopējās emisijas, ko aprēķina, pamatojoties uz degvielām, kuras izmanto saistībā ar autotransporta nozari. Minētā iespēja būtu jāsaglabā šajā direktīvā, lai nodrošinātu starptautisko un Savienības tiesību saskaņotību.

(17)

Lai risinātu dažas nenoteiktības, kas saistītas ar valstu emisiju samazināšanas saistību noteikšanu, pārskatītajā Gēteborgas protokolā ir ietvertas elastīguma iespējas, kuras būtu jāiekļauj šajā direktīvā. Jo īpaši ar pārskatīto Gēteborgas protokolu ir izveidots mehānisms valstu emisiju pārskatu koriģēšanai un vidējā valstu gada emisiju lieluma aprēķināšanai uz laiku, kas nepārsniedz trīs gadus, ja ir izpildīti daži nosacījumi. Turklāt šajā direktīvā būtu jāparedz elastīguma iespējas, ja tā nosaka samazināšanas saistības, kuras pārsniedz izmaksu ziņā efektīvu samazinājumu, kāds noteikts TSAP 16, un arī lai palīdzētu dalībvalstīm tādu pēkšņu un ārkārtēju notikumu gadījumā, kuri saistīti ar enerģijas ražošanu vai piegādi, – ar noteikumu, ka ir izpildīti konkrēti nosacījumi. Komisijai būtu jāuzrauga minēto elastīguma iespēju izmantošana, ņemot vērā norādes, kas izstrādātas saskaņā ar LRTAP konvenciju. Lai izvērtētu pieteikumus korekciju veikšanai, būtu jāuzskata, ka emisiju samazināšanas saistības laikposmam no 2020. līdz 2029. gadam ir noteiktas 2012. gada 4. maijā, proti, dienā, kad Gēteborgas protokols tika pārskatīts.

(18)

Katrai dalībvalstij būtu jāizstrādā un jāīsteno valsts gaisa piesārņojuma ierobežošanas programma, lai izpildītu tai noteiktās emisiju samazināšanas saistības un efektīvi sekmētu mērķu sasniegšanu gaisa kvalitātes jomā. Minētajā nolūkā dalībvalstīm būtu jāņem vērā nepieciešamība samazināt emisijas, jo īpaši slāpekļa oksīdu un smalko daļiņu emisijas, tajās zonās un aglomerācijās, kuras ietekmē pārmērīga gaisu piesārņojošo vielu koncentrācija, un/vai tajās zonās un aglomerācijās, kuras rada ievērojamu gaisa piesārņojumu citās zonās un aglomerācijās, tostarp kaimiņvalstīs. Tādēļ valstu gaisa piesārņojuma ierobežošanas programmām būtu jāveicina atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/50/EK (6) 23. pantam izveidoto gaisa kvalitātes plānu sekmīga īstenošana.

(19)

Lai samazinātu emisijas no antropogēniem avotiem, valstu gaisa piesārņojuma ierobežošanas programmās būtu jāapsver pasākumi, kas piemērojami visām attiecīgajām nozarēm, tostarp lauksaimniecībai, enerģētikai, rūpniecībai, autotransportam, iekšzemes kuģniecībai, mājokļu apkurei un autoceļiem neparedzētas mobilās tehnikas un šķīdinātāju izmantošanai. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt tiesībām lemt par pasākumiem, kuri jāpieņem, lai izpildītu šajā direktīvā noteiktās emisiju samazināšanas saistības.

(20)

Dalībvalstīm, izstrādājot valstu gaisa piesārņojuma ierobežošanas programmas, būtu jāņem vērā paraugprakse, ar kādu vēršas cita starpā pret viskaitīgākajiem piesārņotājiem, kas ietilpst direktīvas darbības jomā, attiecībā uz jutīgām iedzīvotāju grupām.

(21)

Lauksaimniecība rada būtiskas amonjaka un smalko daļiņu emisijas gaisā. Lai samazinātu minētās emisijas, valstu gaisa piesārņojuma ierobežošanas programmās būtu jāiekļauj pasākumi, kas piemērojami lauksaimniecības nozarei. Šādiem pasākumiem vajadzētu būt izmaksu ziņā efektīviem un balstītiem uz konkrētu informāciju un datiem, ņemot vērā jaunākās zinātnes atziņas un dalībvalstu līdz šim veiktos pasākumus. Kopējā lauksaimniecības politika sniedz dalībvalstīm iespēju ar konkrētiem pasākumiem dot ieguldījumu gaisa kvalitātes uzlabošanā. Turpmāks novērtējums sniegs labāku izpratni par minēto pasākumu ietekmi.

(22)

Gaisa kvalitātes uzlabošanās būtu jāpanāk ar samērīgiem pasākumiem. Veicot lauksaimniecības nozarei piemērojamus pasākumus, kuri jāiekļauj valstu gaisa piesārņojuma ierobežošanas programmās, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiek pilnībā ņemta vērā to ietekme uz mazajām saimniecībām, lai, cik vien iespējams, ierobežotu jebkādas papildu izmaksas.

(23)

Ja par konkrētiem pasākumiem, ko saskaņā ar valstu gaisa piesārņojuma ierobežošanas programmām veic, lai novērstu emisijas lauksaimniecības nozarē, ir tiesības saņemt finansiālu atbalstu, jo īpaši par pasākumiem, kurus veic saimniecības un kuru dēļ tām ir ievērojami jāmaina prakse vai jāveic ievērojami ieguldījumi, Komisijai būtu jāatvieglo piekļuve šādam finansiālam atbalstam un citam pieejamam Savienības finansējumam.

(24)

Lai samazinātu emisijas, dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja atbalstīt ieguldījumu novirzīšanu uz tīrām un efektīvām tehnoloģijām. Inovācija var palīdzēt uzlabot ilgtspējību un atrisināt problēmas to rašanās vietās, uzlabojot nozaru īstenotus pasākumus, risinot gaisa kvalitātes problēmas.

(25)

Regulāri būtu jāatjaunina valstu gaisa piesārņojuma ierobežošanas programmas, tostarp analīzi, kas ir pamatā politikas un pasākumu apzināšanai.

(26)

Lai izstrādātu labi pamatotas valstu gaisa piesārņojuma ierobežošanas programmas un jebkādus nozīmīgus atjauninājumus, dalībvalstīm šīs programmas un atjauninājumi būtu jāapspriež ar sabiedrību un kompetentajām iestādēm visos līmeņos un kamēr vēl nav pieņemti lēmumi par kādām konkrētam politikas un pasākumu iespējām. Saskaņā ar prasībām, kas izklāstītas Savienības un starptautiskajās tiesībās, tostarp ANO EEK 1991. gada Konvencijā par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā (“Espo konvencija”) un tās 2003. gada Protokolā par stratēģisko vides novērtējumu, dalībvalstīm būtu jāiesaistās pārrobežu apspriedēs gadījumos, kad to programmu īstenošana varētu ietekmēt gaisa kvalitāti citā dalībvalstī vai trešā valstī.

(27)

Šīs direktīvas mērķis cita starpā ir aizsargāt cilvēku veselību. Kā jau daudzkārt ir norādījusi Tiesa – principā liegt attiecīgajām personām iespēju atsaukties uz direktīvā uzliktajiem pienākumiem būtu nesaderīgi ar saistošo raksturu, kāds ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 288. panta trešo daļu ir piešķirts direktīvai. Minētais apsvērums jo īpaši ir piemērojams attiecībā uz direktīvu, kuras mērķis ir ierobežot un samazināt gaisa piesārņojumu un kura līdz ar to ir izstrādāta, lai aizsargātu cilvēku veselību.

(28)

Dalībvalstīm būtu jāsagatavo un jāziņo valstu emisiju pārskati un prognozes, kā arī informatīvi pārskatu ziņojumi par visām šajā direktīvā ietvertajām gaisu piesārņojošām vielām, kas tādējādi ļautu Savienībai izpildīt savus ziņošanas pienākumus saskaņā ar LRTAP konvenciju un tās protokoliem.

(29)

Lai saglabātu vispārēju konsekvenci Savienībā kopumā, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka Komisijai ziņotie valstu emisiju pārskati un prognozes, kā arī informatīvie pārskati pilnībā atbilst tiem ziņojumiem, kas tām jāsniedz saskaņā ar LRTAP konvenciju.

(30)

Lai novērtētu šajā direktīvā izklāstīto valstu emisiju samazināšanas saistību efektivitāti, dalībvalstīm būtu arī jāmonitorē gaisa piesārņojuma ietekme uz sauszemes un ūdens ekosistēmām un jāziņo par šādu ietekmi. Lai nodrošinātu izmaksu ziņā efektīvu pieeju, dalībvalstīm būtu jāspēj izmantot šajā direktīvā minētos fakultatīvos monitoringa rādītājus un būtu jāveic saskaņošana ar citām monitoringa programmām, kas izveidotas atbilstīgi saistītām direktīvām un – attiecīgā gadījumā – atbilstīgi LRTAP konvencijai.

(31)

Būtu jāizveido Eiropas Tīra gaisa forums, iesaistot visas ieinteresētās personas, tostarp dalībvalstu kompetentās iestādes visos attiecīgajos līmeņos, lai apmainītos ar pieredzi un paraugpraksi, jo īpaši, lai dotu ieguldījumu saistībā ar vadlīnijām un sekmētu, ka tiek saskaņoti īstenoti Savienības tiesību akti un politikas nostādnes, kas saistītas ar gaisa kvalitātes uzlabošanu.

(32)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/4/EK (7) dalībvalstīm būtu jānodrošina informācijas aktīva un sistemātiska izplatīšana elektroniskā veidā.

(33)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/35/EK (8) ir jāgroza, lai nodrošinātu konsekvenci starp minēto direktīvu un ANO EEK 1998. gada Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (“Orhūsas konvencija”).

(34)

Lai ņemtu vērā tehniskos sasniegumus un norises starptautiskā līmenī, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz I pielikuma, kā arī III pielikuma 2. daļas un IV pielikuma grozīšanu, lai pielāgotu tos norisēm saistībā ar LRTAP konvenciju, un attiecībā uz V pielikuma grozīšanu, lai pielāgotu to tehnikas un zinātnes attīstībai un norisēm saistībā ar LRTAP konvenciju. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (9). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(35)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus elastīguma iespēju un valstu gaisa ierobežošanas programmu īstenošanai atbilstīgi šai direktīvai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (10).

(36)

Dalībvalstīm būtu jānosaka noteikumi par sankcijām, kas piemērojamas saskaņā ar šo direktīvu pieņemtu valsts noteikumu pārkāpšanas gadījumā, un jānodrošina to īstenošana. Minētajām sankcijām vajadzētu būt iedarbīgām, samērīgām un atturošām.

(37)

Ņemot vērā Direktīvā 2001/81/EK veicamo grozījumu raksturu un apmēru, tā būtu jāaizstāj, lai pastiprinātu juridisko noteiktību, skaidrību, pārredzamību un tiesību aktu vienkāršošanu. Lai nodrošinātu gaisa kvalitātes uzlabošanās nepārtrauktību, dalībvalstīm būtu jāievēro Direktīvā 2001/81/EK noteiktais valstu emisiju maksimums, līdz 2020. gadā stāsies spēkā jaunās, šajā direktīvā izklāstītās valstu emisiju samazināšanas saistības.

(38)

Ņemot vērā, ka šīs direktīvas mērķi, proti, nodrošināt iedzīvotāju veselības un vides aizsardzību augstā līmenī, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet gaisa piesārņojuma pārrobežu rakstura dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(39)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (11) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota,

a)

Savienības tiesību aktos izklāstītos gaisa kvalitātes mērķus un virzību uz Savienības ilgtermiņa mērķi sasniegt tādu gaisa kvalitātes līmeni, kas atbilst Pasaules Veselības organizācijas publicētajām gaisa kvalitātes pamatnostādnēm;

b)

Savienības bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu mērķus saskaņā ar Septīto vides rīcības programmu;

c)

labāku sinerģiju starp Savienības politiku gaisa kvalitātes jomā un citām attiecīgām Savienības politikas jomām, jo īpaši klimata un enerģētikas politiku.

1)

“emisija” ir vielas izdalīšanās no punktveida vai difūzā piesārņojuma avota atmosfērā;

2)

“antropogēnas emisijas” ir tādas piesārņojošo vielu emisijas gaisā, kuras ir saistītas ar cilvēku darbību;

3)

“ozona prekursori” ir slāpekļa oksīdi, nemetāna gaistošie organiskie savienojumi, metāns un oglekļa monoksīds;

4)

“gaisa kvalitātes mērķi” ir Direktīvā 2008/50/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/107/EK (12) noteiktie gaisa kvalitātes robežlielumi, mērķlielumi un saistības attiecībā uz ekspozīcijas koncentrāciju;

5)

“sēra dioksīds” jeb SO2 ir visi sēra savienojumi, kas izteikti kā sēra dioksīds (SO2), tostarp sēra trioksīds (SO3), sērskābe (H2SO4) un reducēti sēra savienojumi, piemēram, sērūdeņradis (H2S), merkaptāni un dimetilsulfīdi;

6)

“slāpekļa oksīdi” jeb NOx ir slāpekļa monoksīds un slāpekļa dioksīds, kas izteikti kā slāpekļa dioksīds;

7)

“nemetāna gaistošie organiskie savienojumi” jeb “NMGOS” ir visi organiskie savienojumi, izņemot metānu, kuri, saules gaismā reaģējot ar slāpekļa oksīdiem, var radīt fotoķīmiskus oksidētājus;

8)

“smalkās daļiņas” jeb “PM2,5” ir daļiņas, kuru aerodinamiskais diametrs ir vienāds ar vai mazāks par 2,5 mikrometriem (μm);

9)

“kvēpi” ir oglekli saturošas daļiņas, kas absorbē gaismu;

10)

“valstu emisiju samazināšanas saistība” ir dalībvalstu pienākums samazināt kādas vielas emisiju; tā precizē minimālo emisijas samazinājuma apjomu, kāds jāpanāk mērķa kalendārajā gadā, un ir izteikta kā procentuāls apjoms no kopējām emisijām, kas radušās bāzes gadā (2005. gads);

11)

“pacelšanās un nolaišanās cikls” ir cikls, kas ietver gaisa kuģa manevrēšanu uz zemes, pacelšanos, augstuma uzņemšanu, tuvošanos, nolaišanos un visas citas gaisa kuģa darbības, kas notiek zem 3 000 pēdu augstuma;

12)

“starptautiskā jūras satiksme” ir braucieni jūrā un piekrastes ūdeņos ar jebkura karoga kuģi – izņemot zvejas kuģus –, kurš atstāj vienas valsts teritoriju un iebrauc citas valsts teritorijā;

13)

“piesārņojuma ierobežošanas zona” ir jūras zona, kas nepārsniedz 200 jūras jūdzes no bāzes līnijām, no kurām tiek mērīts teritoriālās jūras platums, un ko izveidojusi dalībvalsts, lai novērstu, samazinātu un ierobežotu kuģu radīto piesārņojumu saskaņā ar spēkā esošajiem starptautiskajiem noteikumiem un standartiem;

14)

“Savienības tiesību akti gaisa piesārņojuma ierobežošanai tā avotā” ir Savienības tiesību akti, kuru mērķis ir samazināt gaisu piesārņojošo vielu emisijas, uz kurām attiecas šī direktīva, veicot mazināšanas pasākumus to avotā.

a)

emisijas no gaisa kuģiem ārpus nosēšanās un pacelšanās cikla;

b)

emisijas no valstu jūras satiksmes uz un no 2. panta 2. punktā norādītajām teritorijām;

c)

emisijas no starptautiskās jūras satiksmes;

d)

slāpekļa oksīdu un nemetāna gaistošo organisko savienojumu emisijas no darbībām, uz kurām attiecas 2014. gada ziņošanā izmantojamā nomenklatūra (NFR), kā paredzēts LRTAP konvencijas kategorijās 3B (kūtsmēslu apsaimniekošana) un 3D (lauksaimniecības zemes).

a)

attiecīgā dalībvalsts – pēc tam, kad tā ir ņēmusi vērā konstatējumus, kas izdarīti valsts inspekcijas un izpildes programmās, ar kurām pārrauga Savienības tiesību aktu gaisa piesārņojuma ierobežošanai tā avotā efektivitāti, – pierāda, ka būtiski atšķirīgo emisijas faktoru rašanās iemesls nav minēto tiesību aktu īstenošana vai izpilde iekšzemē;

b)

attiecīgā dalībvalsts par būtisko atšķirību emisijas faktoros ir informējusi Komisiju, kas, ievērojot 11. panta 2. punktu, izskata, vai nepieciešama turpmāka rīcība.

a)

attiecīgā dalībvalsts ir pierādījusi, ka ir veikti visi saprātīgie centieni, tostarp jaunu pasākumu īstenošana un jaunu politikas nostādņu izveide, lai nodrošinātu atbilstību, un ka tos turpinās veikt, lai neatbilstības laikposmu padarītu pēc iespējas īsāku; un

b)

attiecīgā dalībvalsts ir pierādījusi, ka pasākumu un politikas nostādņu īstenošana papildus a) apakšpunktā minētajiem radītu nesamērīgas izmaksas, būtiski apdraudētu valsts enerģētisko drošību vai ievērojamai iedzīvotāju daļai radītu būtisku enerģētiskās nabadzības risku.

a)

attiecīgā gadījumā, izmantojot datus un metodiku, ko izstrādājusi Eiropas monitoringa un novērtēšanas programma (EMEP) saskaņā ar LRTAP konvencijas protokolu par kopējās programmas gaisa piesārņojuma izplatības lielos attālumos novērošanai un novērtēšanai Eiropā ilgtermiņa finansēšanu, novērtē, cik lielā mērā valstu emisiju avoti varētu ietekmēt gaisa kvalitāti to teritorijās un kaimiņos esošajās dalībvalstīs;

b)

ņem vērā nepieciešamību samazināt gaisu piesārņojošo vielu emisijas, lai panāktu atbilstību gaisa kvalitātes mērķiem savās teritorijās un – attiecīgā gadījumā – kaimiņos esošajās dalībvalstīs;

c)

īstenojot pasākumus, lai izpildītu savas valsts saistības attiecībā uz smalko daļiņu samazināšanu, par prioritāti nosaka kvēpu emisiju samazināšanu;

d)

nodrošina saskaņotību ar citiem attiecīgajiem plāniem un programmām, kas izveidoti, ievērojot valsts vai Savienības tiesību aktos izklāstītās prasības.

a)

Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu;

b)

Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, ietverot attiecīgo finansējumu saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku;

c)

instrumentiem, ar ko finansē rīcību vides un klimata politikas jomā, piemēram, programmu LIFE.

a)

pārbaudes, ar kurām pārliecinās par iesniegtās informācijas pārredzamību, precizitāti, konsekvenci, salīdzināmību un pilnīgumu;

b)

pārbaudes, ar kurām nosaka gadījumus, kuros pārskata dati ir sagatavoti neatbilstīgi prasībām, kas izklāstītas starptautiskajās tiesībās, jo īpaši LRTAP konvencijā ietvertajām;

c)

attiecīgā gadījumā – aprēķinus par pārskatīšanas rezultātā nepieciešamajām tehniskajām korekcijām, apspriežoties ar attiecīgo dalībvalsti.

a)

līdz 2018. gada 1. jūlijam un pēc tam reizi četros gados ziņas par monitoringa punktu atrašanās vietām un saistītajiem rādītājiem, ko izmanto gaisa piesārņojuma ietekmes monitoringam; un

b)

līdz 2019. gada 1. jūlijam un pēc tam reizi četros gados 9. pantā minētos monitoringa datus.

a)

progresu attiecībā uz:

b)

tādu pasākumu apzināšanu, kurus nepieciešams turpmāk veikt Savienības un dalībvalsti līmenī, lai sasniegtu a) apakšpunktā minētos mērķus;

c)

Savienības līdzekļu izmantošanu nolūkā atbalstīt pasākumus, ko veic, lai īstenotu šīs direktīvas mērķus;

d)

Komisijas veiktās valstu gaisa piesārņojuma ierobežošanas programmu un to atjauninājumu izskatīšanas rezultātiem, ievērojot 10. panta 1. punkta trešo daļu;

e)

izvērtējumu par šīs direktīvas ietekmi uz veselību un vidi un tās sociāli ekonomisko ietekmi.

a)

jaunākos zinātniskos pierādījumus;

b)

ANO EEK Vadlīniju dokumenta par amonjaka emisiju novēršanu un mazināšanu atjauninājumus, ANO EEK Pamatkodeksu par labu lauksaimniecības praksi (15) amonjaka emisiju samazināšanas jomā, kas pēdējo reizi pārskatīts 2014. gadā (“Amonjaka vadlīniju dokuments”) (16);

c)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2010/75/ES (17) 3. panta 10. punktā definēto labāko pieejamo tehnisko paņēmienu atjauninājumus;

d)

agrovides pasākumus saistībā ar kopējo lauksaimniecības politiku.

a)

valstu gaisa piesārņojuma ierobežošanas programmas un jebkādus to atjauninājumus;

b)

valstu emisiju pārskatus (tostarp attiecīgā gadījumā koriģētus valstu emisiju pārskatus), valstu emisiju prognozes, informatīvus pārskata ziņojumus un papildu ziņojumus, kā arī informāciju, kura Komisijai sniegta saskaņā ar 10. pantu.

a)

pamata pieņēmumus, kuri ņemti vērā saistībā ar katru dalībvalsti, nosakot tās valsts emisiju samazināšanas potenciālu, un izmantoti, lai sagatavotu TSAP ziņojumu Nr. 16;

b)

sarakstu ar attiecīgiem Savienības tiesību aktiem gaisa piesārņojuma ierobežošanai tā avotā; un

c)

direktīvas 10. panta 1. punkta trešajā daļā minētās izskatīšanas rezultātus.

a)

Direktīvas 2001/81/EK 1. un 4. pantu un I pielikumu turpina piemērot līdz 2019. gada 31. decembrim;

b)

Direktīvas 2001/81/EK 7. un 8. pantu un III pielikumu atceļ 2016. gada 31. decembrī.

17.12.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 344/32

(1)

Līguma 43. panta 3. punktā ir paredzēts, ka Padomei pēc Komisijas priekšlikuma jāpieņem pasākumi par zvejas iespēju noteikšanu un piešķiršanu.

(2)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1380/2013 (1) paredzēts, ka ir jāpieņem saglabāšanas pasākumi, kuros ievēroti pieejamie zinātniskie, tehniskie un ekonomiskie ieteikumi, tostarp attiecīgā gadījumā ziņojumi, ko sagatavojusi Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komiteja (ZZTEK).

(3)

Padomei ir jāpieņem pasākumi par zvejas iespēju noteikšanu un iedalīšanu un attiecīgā gadījumā jānosaka arī daži ar tām funkcionāli saistīti nosacījumi. Zvejas iespējas būtu jāsadala starp dalībvalstīm tādā veidā, lai nodrošinātu relatīvu katras dalībvalsts zvejas darbību stabilitāti attiecībā uz katru krājumu vai zvejniecību un lai pienācīgi ņemtu vērā kopējās zivsaimniecības politikas mērķus, kas izklāstīti Regulā (ES) Nr. 1380/2013.

(4)

Zvejas iespējas attiecībā uz dziļūdens sugām, kas definētas Padomes Regulas (EK) Nr. 2347/2002 (2) 2. panta a) punktā, nosaka katru otro gadu.

(5)

Kopējā pieļaujamā nozveja (KPN) būtu jānosaka, pamatojoties uz pieejamajiem zinātniskajiem ieteikumiem, ņemot vērā bioloģiskos un sociālekonomiskos aspektus un vienlaikus nodrošinot taisnīgu attieksmi pret visiem zvejas segmentiem, kā arī ievērojot viedokļus, kas izteikti apspriešanās procesā ar ieinteresētajām personām, jo īpaši ar attiecīgajām konsultatīvajām padomēm.

(6)

Zvejas iespējām būtu jāatbilst tādiem starptautiskiem nolīgumiem un principiem kā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1995. gada Nolīgums par transzonālo zivju krājumu un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanu un pārvaldību (3) un sīki izstrādātajiem pārvaldības principiem, kuri izklāstīti 2008. gada Starptautiskajās vadlīnijās par dziļūdens zvejas pārvaldību atklātā jūrā, ko pieņēmusi ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija, un saskaņā ar kuriem jo īpaši regulatoram vajadzētu būt piesardzīgākam gadījumos, kad informācija ir neskaidra, neuzticama vai nepietiekama. Atbilstīgas zinātniskas informācijas trūkumu nedrīkstētu izmantot par iemeslu, lai atliktu vai neveiktu saglabāšanas un pārvaldības pasākumus.

(7)

Jaunākajos zinātniskajos ieteikumos, ko sagatavojušas Starptautiskā Jūras pētniecības padome (ICES) un ZZTEK, ir norādīts, ka zveja dziļūdens zivju krājumos vairumā gadījumu joprojām nenorit ilgtspējīgi un, lai nodrošinātu krājumu ilgtspēju, to zvejas iespējas būtu jāturpina samazināt tik ilgi, līdz zivju krājumu dinamikā parādās pozitīvas tendences.

(8)

Ņemot vērā ICES ieteikumu, sarkanspuru pagelei ziemeļrietumu ūdeņos ir lietderīgi noteikt KPN, ko drīkst apgūt vienīgi piezvejā.

(9)

Ievērojamas sarkanspuru pageles nozvejas tiek gūtas attiecīgajos Centrālaustrumu Atlantijas zvejniecības komitejas (CECAF) un Vidusjūras Vispārējās zivsaimniecības komisijas (GFCM) apgabalos, kas robežojas ar ICES IX apakšapgabalu. Tā kā ICES dati par šīm piegulošajām teritorijām nav pilnīgi, KPN darbības jomā joprojām būtu jāiekļauj tikai ICES IX apakšapgabals. Tomēr, ņemot vērā turpmāko pārvaldības lēmumu sagatavošanu, būtu jāpieņem noteikumi ziņošanai par šo piegulošo teritoriju datiem.

(10)

Turklāt ICES iesaka līdz 2020. gadam nezvejot Atlantijas lielgalvi. Iepriekš Atlantijas lielgalvim bija noteiktas KPN (un kopš 2010. gada minēto KPN apmērs ir nulle). Tā kā krājums ir noplicināts un neatjaunojas, ir lietderīgi aizliegt zvejot, paturēt uz kuģa, pārkraut citā kuģī vai izkraut minētās sugas īpatņus. ICES norāda, ka kopš 2010. gada Savienība nav veikusi specializēto Atlantijas lielgalvja zveju Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļā.

(11)

Saskaņā ar ICES ieteikumiem ierobežoti novērojumi uz kuģa liecina, ka paziņotajās strupdeguna garastes nozvejās mazāk nekā 1 % bija ziemeļu makrūrzivs. Pamatojoties uz minētajiem apsvērumiem, ICES iesaka neveikt specializēto ziemeļu makrūrzivs zveju un piezveju ieskaitīt strupdeguna garastes KPN, lai samazinātu nepareizu ziņojumu iespējamību attiecībā uz sugām. ICES norāda, ka tajos apgabalos, kur patlaban notiek ziemeļu makrūrzivs zveja, oficiālajos ziņojumos par izkraušanu un zinātniskajos pētījumos novēroto nozveju ir būtiskas apjoma atšķirības (vairāk nekā desmit reižu) starp strupdeguna garastes un ziemeļu makrūrzivs relatīvajām proporcijām. Par šo sugu ir pieejams ļoti maz datu, un ICES uzskata, ka daļā no paziņotajiem datiem par izkraušanu sugas ir norādītas kļūdaini. Tādējādi precīzu vēsturisku pārskatu par ziemeļu makrūrzivs nozveju izveidot nav iespējams. Tādēļ saskaņā ar zinātniskajiem ieteikumiem ziemeļu makrūrzivs piezveja nedrīkstētu pārsniegt 1 % no katras dalībvalsts strupdeguna garastei noteiktās kvotas un būtu tajā jāieskaita.

(12)

ICES iesaka specializēto dziļūdens haizivju nozveju noteikt nulles vērtībā. Tomēr ICES arī norāda, ka pašlaik piemērojamo ierobežotu nozvejas limitu rezultāts ir kļūdaini ziņojumi par dziļūdens haizivju neizbēgamo piezveju. Konkrēti specializēta nerūpnieciskā melnās matastes dziļūdens zveja, izmantojot āķu jedas, neizbēgami izraisa dziļūdens haizivju piezveju, un patlaban tās tiek izmestas beigtas. Ņemot vērā minētos faktus un lai ievāktu zinātnisko informāciju par dziļūdens haizivīm, uz izmēģinājuma pamata būtu jāievieš ierobežots piezvejas daudzums 2017. un 2018. gadam, specializētā nerūpnieciskā melnās matastes dziļūdens zvejā ar āķu jedām ļaujot veikt dziļjūras haizivju neizbēgamas zvejas ierobežotus izkrāvumus. Šādā zvejā āķu jedas tiek atzītas par selektīvu zvejas rīku. Attiecīgajām dalībvalstīm būtu jāizstrādā reģionālie pārvaldības pasākumi attiecībā uz melnās matastes zveju un jānosaka specifiski datu vākšanas pasākumi attiecībā uz dziļūdens haizivīm, lai nodrošinātu rūpīgu krājumu novērošanu. Savienības dziļūdens haizivju piezvejas daudzuma noteikšana Savienības un starptautiskajos ūdeņos ICES V, VI, VII, VIII un IX apakšapgabalā; Savienības un starptautiskajos ūdeņos ICES X apakšapgabalā un Savienības ūdeņos CECAF 34.1.1., 34.1.2. un 34.2. zonā neskar relatīvās stabilitātes principu attiecībā uz dziļūdens haizivīm minētajās zonās.

(13)

Saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 847/96 (4), būtu jānosaka krājumi, kuriem piemēro dažādos tajā minētos pasākumus. Piesardzīga KPN būtu jāpiemēro krājumiem, par kuriem nav pieejams zinātniski pamatots zvejas iespēju novērtējums konkrētajam gadam, kuram jānosaka KPN; pārējos gadījumos būtu jāpiemēro analītiska KPN. Ņemot vērā ICES un ZZTEK ieteikumu attiecībā uz dziļūdens zivju krājumiem, kuriem nav zinātniski pamatota novērtējuma par attiecīgajām zvejas iespējām, būtu jānosaka piesardzīga KPN.

(14)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 847/96 3. panta 1. punktu Portugāle 2016. gada 15. septembrī iesniedza Komisijai adresētu lūgumu palielināt 2016. gada anšova KPN ICES IX un X apakšapgabalā un Savienības ūdeņos CECAF 34.1.1. zonā līdz 15 000 tonnām. Savā 2016. gada 21. oktobra ieteikumā ICES apstiprināja, ka minētā anšova krājuma stāvoklis ir īpaši labs un ka 15 000 tonnu nozveju 2016. gadā var uzskatīt par ilgtspējīgu. Tādēļ attiecīgi būtu jāgroza Padomes Regula (ES) 2016/72 (5).

(15)

Zvejas iespējas attiecībā uz anšovu ICES IX un X apakšapgabalā un Savienības ūdeņos CECAF 34.1.1. zonā, kas paredzētas Regulā (ES) 2016/72, ir spēkā no 2016. gada 1. janvāra. No minētā datuma būtu jāpiemēro arī šajā regulā noteiktie grozošie noteikumi. Šāda piemērošana ar atpakaļejošu spēku neskar juridiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, jo attiecīgās zvejas iespējas tiek palielinātas salīdzinājumā ar iespējām, kas noteiktas Regulā (ES) 2016/72.

(16)

Lai nepieļautu zvejas darbību pārtraukšanu un lai nodrošinātu Savienības zvejnieku iztikas līdzekļus, šī regula būtu jāpiemēro no 2017. gada 1. janvāra. Steidzamības apsvērumu dēļ šai regulai būtu jāstājas spēkā tūlīt pēc tās publicēšanas,

a)

“Savienības zvejas kuģis” ir dalībvalsts karoga zvejas kuģis, kas reģistrēts Savienībā;

b)

“Savienības ūdeņi” ir ūdeņi, kas ir dalībvalstu suverenitātē vai jurisdikcijā, izņemot Līguma II pielikumā uzskaitītajām teritorijām piegulošos ūdeņus;

c)

“kopējā pieļaujamā nozveja” (KPN) ir daudzums, ko katru gadu var iegūt no katra zivju krājuma un izkraut;

d)

“kvota” ir KPN daļa, kas iedalīta Savienībai vai dalībvalstij;

e)

“starptautiskie ūdeņi” ir ūdeņi, kas nav nevienas valsts suverenitātē vai jurisdikcijā.

a)

“ICES (Starptautiskā Jūras pētniecības padome) zonas” ir ģeogrāfiskie apgabali, kas norādīti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 218/2009 (6) III pielikumā;

b)

“CECAF (Centrālaustrumu Atlantijas zvejniecības komiteja) apgabali” ir ģeogrāfiskie apgabali, kas norādīti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 216/2009 (7) II pielikumā.

a)

apmaiņas, kas veiktas, ievērojot Regulas (ES) Nr. 1380/2013 16. panta 8. punktu;

b)

atvilkumus un pārdales, kas veiktas, ievērojot Padomes Regulas (EK) Nr. 1224/2009 (8) 37. pantu;

c)

pārdales, kas veiktas, ievērojot Padomes Regulas (EK) Nr. 1006/2008 (9) 10. panta 4. punktu;

d)

papildu izkrāvumus, kas atļauti, ievērojot Regulas (EK) Nr. 847/96 3. pantu;

e)

daudzumus, kas ieturēti saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 847/96 4. pantu;

f)

atvilkumus, kas veikti, ievērojot Regulas (EK) Nr. 1224/2009 105. un 107. pantu.

17.12.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 344/46

(1)

Atbilstoši Regulai (ES) Nr. 531/2012 viesabonēšanas pakalpojumu sniedzēji, ievērojot “godīgas izmantošanas politiku”, viesabonentiem nepiemēro nekādu iekšzemes mazumcenas papildmaksu nevienā dalībvalstī ne par kādiem regulētiem viesabonēšanas izsaukumiem vai saņemtiem zvaniem, nosūtītām regulētām viesabonēšanas SMS un izmantotiem regulētiem datu viesabonēšanas pakalpojumiem, ieskaitot MMS ziņas. Šis noteikums ir spēkā no 2017. gada 15. jūnija, ja minētajā datumā ir kļuvis piemērojams tiesību akts, kurš jāpieņem pēc priekšlikuma viesabonēšanas vairumtirgus jomā, kā noteikts minētās regulas 19. panta 2. punktā.

(2)

Regula (ES) Nr. 531/2012 nosaka, ka īpašos izņēmuma apstākļos viesabonēšanas pakalpojumu sniedzējs var lūgt savai valsts regulatīvajai iestādei atļauju piemērot viesabonentiem papildmaksu. Katram tādam atļaujas lūgumam pievienojama visa informācija, kas nepieciešama, lai pierādītu, ka, nepastāvot nekādai viesabonēšanas papildmaksai, pakalpojumu sniedzējs nespēj atgūt savas regulētu mazumtirdzniecības viesabonēšanas pakalpojumu sniegšanas izmaksas un tas apdraud viņa iekšzemes cenu veidošanas modeļa ilgtspēju.

(3)

Lai visā Savienībā nodrošinātu tādas politikas (“godīgas izmantošanas politikas”) konsekventu piemērošanu, kuras mērķis ir novērst viesabonēšanas pakalpojumu un papildmaksas piemērošanas atļauju ļaunprātīgu vai anomālu izmantošanu, ir nepieciešams izklāstīt detalizētus noteikumus par tādas godīgas izmantošanas politikas piemērošanu un mazumtirdzniecības viesabonēšanas papildmaksu atcēluma ilgtspējas novērtēšanas metodiku, un pieteikumu, kas viesabonēšanas pakalpojumu sniedzējam jāiesniedz minētās novērtēšanas vajadzībām.

(4)

Saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 531/2012 godīgas izmantošanas politikas mērķis ir novērst to, ka viesabonēšanas klienti regulētus mazumtirdzniecības viesabonēšanas pakalpojumus par piemērojamo iekšzemes cenu ļaunprātīgi vai anomāli izmanto mērķiem, kas nav sporādiska ceļošana, piemēram, izmanto šādus pakalpojumus pastāvīgi. Īstenošanas pasākumiem būtu jānodrošina, ka iespēju viesabonēšanā piemērot godīgas izmantošanas politiku viesabonēšanas pakalpojumu sniedzēji neizmanto citiem nolūkiem, kas nāk par sliktu viesabonentiem, kuri jebkādā veidā iesaistījušies sporādiskā ceļošanā.

(5)

Līdz ar mazumtirdzniecības viesabonēšanas papildmaksu atcelšanu Savienībā uz mobilo sakaru pakalpojumu izmantošanu viesabonēšanā Savienībā un pašu mājās (t. i., klienta mobilo sakaru abonementa valstī) attiecas vienādi tarifa piemērošanas nosacījumi. Regulas (ES) Nr. 531/2012 mērķis ir likvidēt atšķirības starp iekšzemes cenām un viesabonēšanas cenām, ko piemēro sporādiskā ceļošanā Savienības teritorijā, tādējādi realizējot iespēju “abonē kā mājās”. Taču ar tās normām nav domāts radīt iespēju pastāvīgi viesabonēt visā Savienībā, t. i., stāvokli, kad klients pastāvīgas viesabonēšanas nolūkā dalībvalstī, kur iekšzemes mobilo sakaru pakalpojumu cenas ir augstākas, pērk pakalpojumus no operatoriem, kas iedibināti dalībvalstīs, kurās iekšzemes mobilo sakaru pakalpojumu cenas ir zemākas un kur klients parasti neuzturas un viņam nav noturīgu saišu, kas izpaustos kā bieža, būtiska klātbūtne to teritorijā.

(6)

Regulētu mazumtirdzniecības viesabonēšanas pakalpojumu par piemērojamajām iekšzemes cenām pastāvīga izmantošana mērķiem, kas nav sporādiska ceļošana, kropļotu konkurenci, spiestu paaugstināt iekšzemes cenas pašmāju tirgos un apdraudētu stimulus ieguldīt gan pašmāju, gan apmeklētajos tirgos. Apmeklētajā tirgū apmeklētajiem operatoriem nāktos tieši konkurēt ar iekšzemes pakalpojumu sniedzējiem no citām dalībvalstīm, kurās var būt pavisam citādas cenas, izmaksas, regulējums un konkurences apstākļi, un uz vairumtirdzniecības viesabonēšanas nosacījumu pamata noteikt cenas tuvu izmaksām vienīgi ar mērķi atvieglināt sporādisku viesabonēšanu. Pašmāju operatoram iekšzemes tarifu pastāvīga izmantošana viesabonēšanā var novest pie tā, ka apmeklētie operatori liedz vai ierobežo vairumtirdzniecības viesabonēšanas pakalpojumus vai pašmāju operators ierobežo pakalpojumu iekšzemes apjomus, vai tiek piemērotas augstākas iekšzemes cenas, un iznākumā tiek iespaidota pašmāju operatora spēja apkalpot savus parastos iekšzemes klientus gan pašu mājās, gan ārzemēs.

(7)

Ir nepieciešami uz skaidriem un vispārpiemērojamiem principiem balstīti īstenošanas noteikumi, kas spētu aptvert visdažādākos viesabonentu sporādiskas ceļošanas modeļus, lai nodrošinātu, ka godīgas izmantošanas politika šādiem abonentiem nav par šķērsli pilnīgai iespējas “abonēt kā mājās” izbaudīšanai. Lai viesabonēšanas pakalpojumu sniedzējs varētu piemērot godīgas izmantošanas politiku, parastā kārtā klients būtu uzskatāms par sporādiski ceļojošu citās Savienības zemēs tad, ja viņš pamatā uzturas viesabonēšanas pakalpojumu sniedzēja dalībvalstī vai viņam ar to ir noturīgas saites, kas izpaužas kā bieža, būtiska klātbūtne tās teritorijā, un viņš patērē regulētus mazumtirdzniecības viesabonēšanas pakalpojumus kādā citā dalībvalstī.

(8)

Regula (ES) Nr. 531/2012 nosaka, ka katrai godīgas izmantošanas politikai ir jāļauj viesabonēšanas pakalpojumu sniedzēja klientiem par piemērojamo iekšzemes mazumcenu patērēt regulētu mazumtirdzniecības viesabonēšanas pakalpojumu apjomus, kas saskan ar viņu attiecīgajiem iekšzemes tarifa plāniem.

(9)

Šai regulai nebūtu jāskar iespēja saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 531/2012 6.e panta 3. punktu viesabonēšanas pakalpojumu sniedzējiem piedāvāt un viesabonentiem apzināti izvēlēties alternatīvu viesabonēšanas tarifu, kurā varētu būt iekļauti līguma nosacījumi par izmantošanu, uz kuriem neattiecas saskaņā ar šo regulu ieviestā godīgā izmantošana.

(10)

Lai nodrošinātu, ka mazumtirdzniecības viesabonēšanas pakalpojumi netiek izmantoti ļaunprātīgi un anomāli bez saistības ar sporādisku ceļošanu ārpus klienta dzīvesvietas dalībvalsts vai dalībvalsts, ar kuru klientam ir noturīgas saites, kas izpaužas kā bieža, būtiska klātbūtne tās teritorijā, viesabonēšanas pakalpojumu sniedzējiem var būt vajadzīgs konstatēt savu viesabonentu parasto dzīvesvietu vai tādu noturīgu saišu esību. Ņemot vērā attiecīgajā dalībvalstī pierastos pierādīšanas veidus un uztvertās ļaunprātīga vai anomāla izmantojuma briesmas, viesabonēšanas pakalpojumu sniedzējam būtu jābūt iespējai noteikt iesniedzamos apmierinošos dzīvesvietas pierādījumus, valsts regulatīvajai iestādei uzraugot dokumentācijas kopējās nastas samērību un piemērotību attiecīgās valsts apstākļos. Individuāliem lietotājiem tādi pierādījumi varētu būt: klients iesniedz deklarāciju, uzrāda derīgu dokumentu, kas apstiprina viņa dzīvesvietas dalībvalsti, uzrāda pasta adresi vai maksātāja adresi, ko viņš izmanto citiem pakalpojumiem viesabonēšanas pakalpojumu sniedzēja dalībvalstī, augstākās izglītības iestāde deklarē imatrikulāciju pilna laika studiju programmā, tiek iesniegts pierādījums par reģistrāciju pašvaldību vēlēšanām vai pašvaldības nodokļu/galvasnaudas nomaksu. Komercklientiem tādi pierādījumi varētu būt: dokumentācija par korporatīva subjekta inkorporācijas vai dibināšanas vietu, saimnieciskās pamatdarbības faktiskās veikšanas vietu vai galveno vietu, kur strādā darbinieki, kuri identificēti kā konkrētu SIM karšu lietotāji. Noturīgas saites ar dalībvalsti, kuras izpaužas kā bieža, būtiska klātbūtne tās teritorijā, var veidoties pastāvīgās ilgstošās darba attiecībās, arī pārrobežu darbiniekiem, ilgstošās līgumattiecībās, kas prasa pašnodarbinātā fizisku klātbūtni tādā pašā mērā, dalības regulārās studijās vai citās situācijās, kādās nonāk, piemēram, norīkotie darba ņēmēji vai pensionāri, ja vien ir analoģiska klātbūtne attiecīgajā teritorijā.

(11)

Pēc konkrēta līguma noslēgšanas viesabonēšanas pakalpojumu sniedzēji drīkstētu prasīt iesniegt pierādījumus par parastu uzturēšanos vai citām noturīgām saitēm, kas izpaužas kā bieža, būtiska klātbūtne attiecīgajā teritorijā, tikai apstākļos, kad rēķina vajadzībām savāktie dati rādās liecinām par ļaunprātīgu vai anomālu izmantojumu, kas nesaistās ar sporādisku ceļošanu. Pieprasītajos pierādījumos būtu jābūt tikai datiem, kas ir pilnīgi nepieciešami un ir samērā ar vajadzību apstiprināt klienta saites ar viesabonēšanas pakalpojumu sniedzēja dalībvalsti. Klientiem godīgas izmantošanas politikas nosacījumu izpildes novērtēšanā nebūtu izvirzāmas nekādas dokumentu uzrādīšanas prasības, ja nav tāda pamata. Noteikti nedrīkstētu būt prasības atkārtoti iesniegt dokumentus, kam nav sakara ar ļaunprātīgas vai anomālas izmantošanas varbūtības novērtēšanu atbilstoši apdraudējumam.

(12)

Lai dotu klientiem iespēju patērēt regulētu mazumtirdzniecības viesabonēšanas pakalpojumu apjomus par piemērojamo iekšzemes mazumcenu, kas saskan ar viņu attiecīgajiem iekšzemes tarifa plāniem, viesabonēšanas pakalpojumu sniedzējam pēc vispārīga noteikuma nebūtu jāuzliek limits viesabonentam pieejamo mobilo sakaru pakalpojumu apjomiem papildus iekšzemes limitam, ja minētais viesabonents sporādiski ceļo pa Savienību. Iekšzemes limitos būtu iekļaujama piemērojamā godīgas izmantošanas politika, kas attiecas uz tarifa plāna izmantošanu iekšzemē.

(13)

Dažos iekšzemes tarifa plānos, kas tālāk dēvēti par atklātām datu pakām, datu patērēšana var būt neierobežota vai piedāvāt datu apjomus par domājamu iekšzemes vienības cenu, kas ir zema attiecībā pret Regulas (ES) Nr. 531/2012 12. pantā norādīto regulēto maksimālo vairumtirdzniecības viesabonēšanas maksu. Ja nav nekāda šādām atklātām datu pakām specifiska apjoma ārkārtas aizsardzības pasākuma, šādi tarifa plāni daudz vairāk nekā citi tarifa plāni mēdz tikt pakļauti organizētai tālākpārdošanai personām, kuras viesabonēšanas pakalpojumu sniedzēja dalībvalstī neuzturas vai kurām nav noturīgu saišu, kas izpaustos kā bieža, būtiska klātbūtne. Pie tam viesabonēšanā tāda anomāla vai ļaunprātīga atklātu datu paku izmantošana var novest pie šādu tarifa plānu izzušanas iekšzemes tirgos vai viesabonēšanas ierobežošanas ar šādiem tarifa plāniem, tā kaitējot iekšzemes lietotājiem, pretēji Regulas (ES) Nr. 531/2012 mērķim. Briesmas nav tik aktuālas balss izsaukumiem un SMS pakalpojumiem, jo tādiem pakalpojumiem ir lielāki fiziski vai laika ierobežojumi un faktiskie izmantošanas modeļi pēdējos gados ir stabili vai samazinās. Tas neskar operatoru tiesības veikt pasākumus, ar kuriem tie vēršas pret krāpnieciskas darbības izraisītiem izteikti netipiskiem lietošanas modeļiem balss vai SMS viesabonēšanas pakalpojumos. Lai gan ir jāparedz papildu aizsardzība pret lielāku varbūtību, ka atklātās datu pakās tiks ļaunprātīgi izmantoti regulēti mazumtirdzniecības datu viesabonēšanas pakalpojumi par piemērojamo iekšzemes mazumcenu, iekšzemes abonentam sporādiskos braucienos pa Savienību tomēr būtu jābūt iespējai patērēt šādus pakalpojumus mazumtirdzniecības apjomos, kas ir divkārt lielāki par apjomiem, ko var nopirkt vairumtirdzniecības viesabonēšanas datu maksimālajā apmērā par naudas summu, kas ir vienāda ar mobilo sakaru pakalpojumu komponenta kopējo mazumtirdzniecības iekšzemes cenu bez PVN iekšzemes tarifa plānā visā aplūkojamajā norēķinu periodā. Tas ir apjoms, kas saskan ar minēto iekšzemes tarifa plānu, jo pielāgojas aplūkojamā tarifa plāna iekšzemes mazumtirdzniecības cenai un tādēļ ir piemērojams atklātu datu paku gadījumā, arī pakā ar citiem mobilo sakaru mazumtirdzniecības pakalpojumiem. Divkāršojums adekvāti atspoguļo to, ka operatori mēdz vienoties par vairumtirdzniecības datu viesabonēšanas cenām, kas ir zem piemērojamajiem maksimumiem, un klienti mēdz neiztērēt visu sava tarifa plāna datu piešķīrumu. Šajā sakarā patērētājiem pārredzamību nodrošinās, ievērojot Regulas (ES) Nr. 531/2012 noteikumus, kas liek viesabonēšanas pakalpojumu sniedzējam nosūtīt paziņojumu viesabonentam, kad ir pilnīgi iztērēts piemērojamais regulētu datu viesabonēšanas pakalpojumu godīgas izmantošanas apjoms, norādot, kāda papildmaksa tiks piemērota, ja viesabonents papildus patērēs regulētus viesabonēšanas datu pakalpojumus.

(14)

Lai mazinātu briesmas, ka priekšmaksas abonementi, kas neizpaužas kā ilgtermiņa saistības, tiktu izmantoti tikai pastāvīgas viesabonēšanas vajadzībai, viesabonēšanas pakalpojumu sniedzējam vajadzētu būt tiesīgam alternatīvi tam, ka viņš prasa pierādījumus par uzturēšanos vai noturīgām saitēm, kas izpaužas kā bieža, būtiska klātbūtne minētā viesabonēšanas pakalpojumu sniedzēja dalībvalsts teritorijā, regulētu mazumtirdzniecības datu viesabonēšanas pakalpojumu par piemērojamo iekšzemes mazumcenu ar priekšmaksas abonementu ierobežot līdz apjomiem, kādus var nopirkt vairumtirdzniecības viesabonēšanas datu maksimālajā apmērā par atlikušo naudas summu bez PVN, kas minētajā priekšmaksas abonementā pieejama viesabonēšanas patērēšanas laikā.

(15)

Viesabonēšanas pakalpojumu sniedzējam būtu jābūt iespējai veikt pasākumus, lai atklātu un novērstu regulētu mazumtirdzniecības viesabonēšanas pakalpojumu par iekšzemes cenām ļaunprātīgu vai anomālu izmantošanu mērķiem, kas nav sporādiska ceļošana. Tajā pašā laikā viesabonentiem būtu jābūt pasargātiem no pasākumiem, kas kādā veidā vērstos pret viņu spēju izmantot regulētus mazumtirdzniecības viesabonēšanas pakalpojumus par iekšzemes cenām sporādiskos braucienos pa Savienību. Regulētu mazumtirdzniecības viesabonēšanas pakalpojumu par iekšzemes cenām ļaunprātīgas vai anomālas izmantošanas atklāšanas un novēršanas pasākumiem būtu jābūt vienkāršiem un pārredzamiem un jāsamazina administratīvā nasta viesabonentiem, kā arī pārmērīgi un nevajadzīgi brīdinājumi. Atbilstoši prasībai pēc uzturēšanās vai noturīgām saitēm, kas izpaužas kā bieža, būtiska klātbūtne viesabonēšanas pakalpojumu sniedzēja valstī, rādītāji, kas pamato aizdomas par ļaunprātīgu vai anomālu lietojumu, būtu balstāmi uz objektīviem, ar plūsmas modeļiem saistītiem rādītājiem, kas rāda, ka nav dominējošas abonenta iekšzemes klātbūtnes viesabonēšanas pakalpojumu sniedzēja valstī vai dominējoša mobilo sakaru iekšzemes pakalpojumu iekšzemes lietojuma. Pēc būtības šādi objektīvi rādītāji ir jānosaka zināmā laika sprīdī. Tam būtu jābūt pietiekami ilgam, vismaz četrus mēnešus, lai viesabonentiem būtu iespēja patērēt mazumtirdzniecības viesabonēšanas pakalpojumus par iekšzemes cenām, iesaistoties paredzamu veidu sporādiskos braucienos pa Savienību. Klātbūtnes rādītājus viesabonēšanas pakalpojumu sniedzēja valstī nevajadzētu nelabvēlīgi ietekmēt nejaušai viesabonēšanai pierobežā. Šajā ziņā būtu jāņem vērā gan nejaušu viesabonētāju, gan pārrobežas darba ņēmēju situācija, uzskatot, ka objektīvo rādītāju piemērošanas vajadzībām pieteikumi viesabonēšanas pakalpojumu sniedzēja tīklā jebkurā noteiktas diennakts brīdī liecina par klātbūtni iekšzemē. Atbilstoši Regulai (ES) Nr. 531/2012 viesabonēšanas pakalpojumu sniedzējiem būtu arī jāsniedz adekvāta informācija, lai viņu klientiem būtu iespējams pašiem novērst nejaušas viesabonēšanas atgadījumus. Klātbūtnei un patērēšanai ārpus Savienības nebūtu negatīvi jāietekmē viesabonenta spēja Savienībā izmantot principu “abonē kā mājās”, jo nevar uzskatīt, ka tās liecina par briesmām, ka klients varētu viesabonēšanu par piemērojamo iekšzemes mazumtirdzniecības cenu viesabonēšanas pakalpojuma sniedzēja dalībvalstī izmantot nolūkiem, kas nav sporādiska ceļošana Savienībā. Šajā ziņā objektīvo rādītāju piemērošanas vajadzībām tāda klātbūtne un patērēšana būtu jāpieskaita pie iekšzemes klātbūtnes un patērēšanas. Viesabonēšanas pakalpojumu sniedzējs var arī vadīties no citām skaidrām liecībām par regulētu mazumtirdzniecības viesabonēšanas pakalpojumu par iekšzemes cenām ļaunprātīgu vai anomālu izmantojumu, piemēram, abonementa niecīgu izmantojumu viesabonēšanas pakalpojumu sniedzēja valstī un izmantojumu galvenokārt viesabonēšanā vai viena abonenta vairāku abonementu secīgu izmantojumu viesabonēšanā.

(16)

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 531/2012 noteikumiem par pārredzamības nodrošināšanu viesabonēšanas pakalpojumu izmantošanā un atbilstoši noteikumiem par līgumiem elektronisko sakaru nozarē līguma noteikumi, kas nosaka godīgas izmantošanas politiku, ir skaidri jādara zināmi klientiem pirms to stāšanās spēkā. Par godīgas izmantošanas politiku, ko viesabonēšanas pakalpojumu sniedzējs piemēro saskaņā ar šo regulu, viņam būtu jāpaziņo valsts regulatīvajai iestādei.

(17)

Plūsmas un atrašanās vietas datus regulē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58/EK (2) normas. Proti, 6. pants ļauj viesabonēšanas pakalpojumu sniedzējam apstrādāt abonentu rēķiniem vai starpsavienojuma maksas uzlikšanai nepieciešamos plūsmas datus. Viesabonēšanas pakalpojumu sniedzējam piemērojot regulētu mazumtirdzniecības viesabonēšanas pakalpojumu par iekšzemes cenām ļaunprātīga vai anomāla izmantojuma atklāšanas un novēršanas pasākumus, nebūtu jānotiek tādai ar personu identificējamu klientu datu, tostarp atrašanās vietas un plūsmas datu, glabāšanai vai automātiskai apstrādei, kas nav saistīta vai samērīga ar nodomu atklāt un novērst ļaunprātīgu vai anomālu izmantošanu.

(18)

Katrā ziņā, viesabonēšanas pakalpojumu sniedzējam būtu jābūt iespējai atklāt un nepieļaut, ka trešas personas, vairumtirdzniecībā vai mazumtirdzniecībā pārkāpjot līguma nosacījumus, “abonēšanai kā mājās” atbilstošo plūsmu izmanto patvaļīgai cenu uzlikšanai, lai gūtu ekonomisku priekšrocību no pārdevumiem klientiem, kuri pamatā nedzīvo viesabonēšanas pakalpojumu sniedzēja dalībvalstī un kuriem ar to nav citu noturīgu saišu. Ja operators no objektīvām un pamatotām liecībām konstatē tādu sistemātisku ļaunprātību, viņam būtu par liecībām, kas raksturo sistemātisko ļaunprātīgo izmantošanu, un pasākumiem, kas veikti, lai nodrošinātu atbilstību visiem attiecīgā līguma nosacījumiem, ne vēlāk kā pasākuma noteikšanas brīdī jāpaziņo valsts regulatīvajai iestādei.

(19)

Īpašos gadījumos, kad operatora rīcībā ir pamatoti pierādījumi par konkrēta viesabonenta izmantošanas praksi, kas raisa aizdomas par regulētu mazumtirdzniecības viesabonēšanas pakalpojumu sniegšanas par iekšzemes cenām ļaunprātīgu vai anomālu izmantošanu mērķiem, kas nav sporādiska ceļošana, pat ja minētais viesabonents iesniedzis dokumentārus pierādījumus par uzturēšanos vai citādām noturīgām saitēm, operatoram būtu vispirms jābrīdina klients, ka tam draud viesabonēšanas papildmaksas uzlikšana. Objektīvie kritēriji, kas būtu rādītāji aizdomu par ļaunprātīgu vai anomālu izmantošanu pamatošanai, būtu iepriekš detalizēti formulējami līgumā.

(20)

Viesabonēšanas pakalpojumu sniedzēja iespēja piemērot papildmaksu neskar samērīgus pasākumus, kurus saskaņā ar Savienības tiesību aktiem atbilstošiem valsts likumiem var veikt gadījumā, kad klients ir pats sniedzis nepatiesu informāciju, un kuru nolūks ir panākt atbilstību visiem attiecīgā līguma noteikumiem.

(21)

Viesabonēšanas pakalpojumu sniedzējs, kas piemēro godīgas izmantošanas politiku, ievieš pārredzamu, vienkāršu un efektīvu kārtību, kādā izskatāmas klientu sūdzības, kas saistītas ar minētās politikas piemērošanu. Atbilstoši Regulas (ES) Nr. 531/2012 17. panta 2. punktam viesabonentiem katrā gadījumā būtu jābūt pieejamai kompetentai strīdu beztiesas izšķiršanas struktūrai, kura saskaņā ar 34. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/22/EK (3), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/136/EK (4), tūlīt taisnīgi izšķir neizšķirtos klienta un viesabonēšanas pakalpojumu sniedzēja strīdus, kas cēlušies godīgas izmantošanas politikas piemērošanā.

(22)

Saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 531/2012 valstu regulatīvajām iestādēm ir stingri jānovēro un jāuzrauga godīgas izmantošanas politikas piemērošana, gādājot, lai iekšzemes pakalpojumu sniedzēju piemērotā godīgas izmantošanas politika klientam nemazinātu iespējas “abonēt kā mājās”. Ja valsts regulatīvā iestāde konstatē Viesabonēšanas regulā noteikto pienākumu neizpildi, tai ir tiesības pieprasīt tūlītēju pārkāpuma izbeigšanu.