27.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 189/1

(1)

Savienības tiesību aktos ir paredzētas prasības attiecībā uz pārtiku un pārtikas nekaitīgumu un dzīvnieku barību un dzīvnieku barības nekaitīgumu visos ražošanas posmos, tostarp noteikumi, kuru mērķis ir nodrošināt, lai tirdzniecībā tiktu ievērota godīga prakse un patērētājiem tiktu sniegta informācija. Tajos arī izklāstītas prasības attiecībā uz dzīvnieku transmisīvo slimību un zoonožu profilaksi un kontroli, kā arī prasības attiecībā uz dzīvnieku labturību, dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, augu veselību un augu reproduktīvo materiālu, augu šķirņu aizsardzību, ģenētiski modificētiem organismiem, augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū un lietošanu un attiecībā uz pesticīdu ilgtspējīgu lietošanu. Savienības tiesību aktos ir paredzētas arī oficiālas kontroles un citas oficiālas darbības, kuru mērķis ir nodrošināt minēto prasību iedarbīgu īstenošanu un ievērošanu.

(2)

Savienības tiesību aktu vispārīgais mērķis šajās jomās ir palīdzēt augstā līmenī nodrošināt cilvēku, dzīvnieku un augu veselību pārtikas aprites ķēdē, augstā līmenī aizsargāt patērētāju tiesības un gādāt par to informētību un augstā līmenī aizsargāt vidi, turklāt veicinot konkurētspēju un darba vietu radīšanu.

(3)

Lai virzītos uz šo vispārīgo mērķi, ir nepieciešami pienācīgi finanšu resursi. Tādēļ Savienībai nepieciešams palīdzēt finansēt pasākumus, kas tiek veikti dažādās ar minēto vispārīgo mērķi saistītās jomās. Turklāt, lai efektīvi pārvaldītu izdevumu izmantojumu, būtu jāizvirza konkrēti mērķi un jānosaka rādītāji, pēc kuriem vērtēt šo mērķu sasniegšanu.

(4)

Agrāk Savienība ar pārtiku un dzīvnieku barību saistītos izdevumus ir finansējusi kā dotācijas, iepirkumu un maksājumus starptautiskām organizācijām, kas darbojas šajā jomā. Ir lietderīgi šādu finansēšanu turpināt tādā pašā veidā.

(5)

Savienības finansējumu var izmantot arī dalībvalstis, lai atbalstītu kaitīgo organismu vai dzīvnieku slimību kontroles, profilakses vai izskaušanas darbības augu un dzīvnieku veselības jomā, kuras jāveic organizācijām, kas darbojas attiecīgajās jomās.

(6)

Budžeta disciplīnas nolūkos šajā regulā nepieciešams noteikt sarakstu ar atbilstīgiem pasākumiem, kam var izmantot Savienības ieguldījumu, un noteikt arī atbilstīgās izmaksas un piemērojamās likmes.

(7)

Ņemot vērā Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013 (3), maksimālais finansējums pārtikas un dzīvnieku barības jomas izdevumiem visam 2014.–2020. gada laikposmam ir EUR 1 891 936 000.

(8)

Turklāt būtu jānodrošina Savienības līmeņa finansējums tādos izņēmuma apstākļos kā ar dzīvnieku un augu veselību saistītas ārkārtas situācijas, kad ar 3. izdevumu kategorijas apropriācijām nepietiek, taču ir nepieciešami ārkārtas pasākumi. Finansējums šādu krīzes situāciju pārvarēšanai būtu jāpiesaista, piemēram, izmantojot elastības instrumentu saskaņā ar 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju par sadarbību budžeta jautājumos un par pareizu budžeta pārvaldību (4).

(9)

Pašlaik spēkā esošajos tiesību aktos ir paredzēts, ka dažas no atbilstīgajām izmaksām jāatmaksā pēc nemainīgas likmes. Attiecībā uz citām izmaksām tiesību aktos nav paredzēts atmaksas ierobežojums. Lai sistēmu racionalizētu un vienkāršotu, būtu jānosaka nemainīga maksimālā atmaksas likme. Ir lietderīgi to noteikt tādā līmenī, kādu parasti piemēro dotācijām. Nepieciešams arī paredzēt iespēju minēto maksimālo likmi noteiktos apstākļos paaugstināt.

(10)

Ņemot vērā, cik svarīgi ir sasniegt šīs regulas mērķus, ir lietderīgi atsevišķu darbību gadījumā finansēt 100 % atbilstīgo izmaksu ar nosacījumu, ka šo darbību īstenošana ir saistīta arī ar neatbilstīgu izmaksu rašanos.

(11)

Savienība ir atbildīga par to, lai līdzekļi tiktu tērēti atbilstīgi, un par to, lai tiktu veikti pasākumi, kas atbilst vajadzībai saskaņā ar Komisijas 2010. gada 8. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ar nosaukumu “Lietpratīgs regulējums Eiropas Savienībā” vienkāršot Savienības izdevumu programmas, lai samazinātu administratīvo slogu un izmaksas līdzekļu saņēmējiem un visiem iesaistītajiem dalībniekiem.

(12)

Savienības tiesību akti prasa, lai dalībvalstis gadījumā, ja ir sastopamas un vēršas plašumā noteiktas dzīvnieku slimības vai zoonozes, īstenotu noteiktus pasākumus. Tāpēc Savienībai būtu jāpiešķir šādiem ārkārtas pasākumiem paredzēts finansiāls ieguldījums.

(13)

Ar piemērotiem izskaušanas, kontroles un monitoringa pasākumiem ir nepieciešams arī samazināt tādu dzīvnieku slimību un zoonožu uzliesmojumu skaitu, kuras apdraud cilvēku un dzīvnieku veselību, kā arī novērst šādus uzliesmojumus. Tāpēc minēto slimību un zoonožu izskaušanai, kontrolēšanai un monitoringam paredzētām valsts programmām būtu jāpiešķir Savienības finansējums.

(14)

Organizatorisku un ar efektivitāti saistītu apsvērumu dēļ attiecībā uz dzīvnieku un augu veselības jomas finansējuma pārvaldību ir lietderīgi paredzēt noteikumus par valsts programmu saturu, iesniegšanu, izvērtēšanu un apstiprināšanu, tos attiecinot arī uz programmām, kas īstenotas Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 349. pantā minētajos tālākajos reģionos. To pašu apsvērumu dēļ būtu jānosaka arī maksājumu pieprasījumu paziņošanas un iesniegšanas termiņi.

(15)

Padomes Direktīvā 2000/29/EK (5) ir izvirzīta prasība, lai dalībvalstis veiktu noteiktus ārkārtas pasākumus, kas vērsti uz augiem vai augu produktiem kaitīgu organismu (“kaitīgie organismi”) izskaušanu. Savienībai minēto kaitīgo organismu izskaušanā būtu jāiegulda finansējums. Savienības finanšu ieguldījums ar zināmiem nosacījumiem būtu jādara pieejams gan ārkārtas pasākumu veikšanai attiecībā uz tādu kaitīgo organismu izplatības ierobežošanu, kuri Savienību var ietekmēt vissmagāk un kuru izskaušana noteiktās zonās nav iespējama, gan arī pret minētajiem kaitīgajiem organismiem vērstiem profilaktiskiem pasākumiem.

(16)

Ar noteikumu, ka pret kaitīgajiem organismiem vērstie ārkārtas pasākumi rada pievienoto vērtību Savienībā kopumā, šiem pasākumiem vajadzētu būt tiesīgiem uz Savienības līdzfinansējumu. Tādēļ attiecībā uz kaitīgajiem organismiem, kas iekļauti Direktīvas 2000/29/EK I pielikuma A daļas I iedaļā un II pielikuma A daļas I iedaļā aiz virsraksta “Kaitīgie organismi, kuri nav sastopami nevienā Savienības reģionā un kuri jāuzmana visā Savienībā”, būtu jādara pieejams Savienības finansiālais ieguldījums. Ja kaitīgie organismi Savienībā ir sastopami, uz Savienības finansiālo ieguldījumu tiesīgiem vajadzētu būt tikai pasākumiem attiecībā uz organismiem, kuri Savienību ietekmē visnopietnāk. Šādi kaitīgie organismi jo īpaši ietver tos, kam piemēro pasākumus saskaņā ar Padomes Direktīvu 69/464/EEK (6), 93/85/EEK (7), 98/57/EK (8) vai 2007/33/EK (9). Savienības finansiālais ieguldījums būtu jādara pieejams arī attiecībā uz Direktīvas 2000/29/EK I pielikuma vai II pielikuma sarakstos neiekļautajiem kaitīgajiem organismiem, kam piemēro valsts pasākumus un kas provizoriski kvalificējas iekļaušanai Direktīvas 2000/29/EK I pielikuma A daļas I iedaļas vai II pielikuma A daļas I iedaļas sarakstā. Arī pasākumiem attiecībā uz kaitīgajiem organismiem, kuru izskaušanā piemēro Savienības mēroga ārkārtas pasākumus, vajadzētu būt tiesīgiem uz Savienības finansiālo ieguldījumu.

(17)

Noteiktu kaitīgo organismu klātbūtni ir nepieciešams atklāt laikus. Lai nodrošinātu, ka šādu kaitīgo organismu izplatības uzliesmojumi nekavējoties tiek izskausti, būtiska nozīme ir dalībvalstu veiktiem apsekojumiem par šādu klātbūtni. Atsevišķās dalībvalstīs veiktie apsekojumi ir būtiski svarīgi visu citu dalībvalstu teritoriju aizsardzībai. Savienība principā var ieguldīt finansējumu minētajos apsekojumos ar nosacījumu, ka tos veic vismaz vienai no divām kritiski svarīgām kaitīgo organismu kategorijām, proti, kaitīgajiem organismiem, kuru klātbūtne Savienībā nav konstatēta, un kaitīgajiem organismiem, uz kuriem attiecas Savienības ārkārtas pasākumi.

(18)

Ar Savienības finansējumu dzīvnieku un augu veselības jomā būtu jāsedz konkrētas atbilstīgās izmaksas. Ārkārtējos un pienācīgi pamatotos gadījumos ar to būtu arī jāsedz izmaksas, kas dalībvalstīm radušās, piemērojot citus nepieciešamus pasākumus. Šādi pasākumi cita starpā var būt pastiprinātu bioloģiskās drošības pasākumu īstenošana slimības uzliesmojuma vai kaitīgo organismu klātbūtnes gadījumā, liemeņu transportēšana un iznīcināšana saskaņā ar izskaušanas programmām un kompensācijas izmaksas īpašniekiem ārkārtas vakcinācijas kampaņu dēļ.

(19)

Dalībvalstu tālākie reģioni saskaras ar grūtībām, ko rada to attālums un atkarība no ierobežota produktu skaita. Tāpēc ir lietderīgi, ka Savienība dalībvalstīm piešķir finansiālu ieguldījumu kaitīgo organismu kontroles programmām, ko tās īsteno minētajos tālākajos reģionos saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 228/2013 (10) noteiktajiem mērķiem. Tā kā uz dažiem tālākajiem reģioniem attiecas īpaši minētajiem reģioniem paredzēti valsts noteikumi, nevis Direktīvā 2000/29/EK izklāstītie Savienības noteikumi, minētais Savienības finansiālais ieguldījums būtu jāsniedz saskaņā ar noteikumiem, kas ir spēkā minētajos reģionos, neatkarīgi no tā, vai tie ir Savienības vai valsts noteikumi.

(20)

Dalībvalstu veiktas oficiālas kontroles ir būtisks instruments, lai pārbaudītu un uzraudzītu attiecīgo Savienības prasību īstenošanu, ievērošanu un izpildīšanu. Lai pārtikas aprites ķēdē cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem varētu uzturēt augstu drošības līmeni, vienlaikus nodrošinot augsta līmeņa aizsardzību videi, ir ļoti svarīgi, lai oficiālās kontroles sistēmas būtu iedarbīgas un efektīvas. Šādu kontroles pasākumu vajadzībām būtu jāatvēl Savienības finansiālā palīdzība. Konkrētāk, Savienības references laboratorijām vajadzētu būt tiesīgām uz finansiālu ieguldījumu, kas tām palīdzētu segt Komisijas apstiprinātu darba programmu īstenošanā radušās izmaksas. Turklāt oficiālo kontroļu efektivitāte ir atkarīga arī no tā, vai kontroles iestāžu rīcībā ir labi apmācīts personāls, kam ir pienācīgas zināšanas par Savienības tiesību aktiem, tāpēc Savienībai būtu jāvar sniegt ieguldījumu kompetento iestāžu organizētās mācībās un attiecīgās apmaiņas programmās.

(21)

Oficiālo kontroļu pārvaldības efektivitāte ir atkarīga no tā, cik ātri notiek ar minētajām kontrolēm saistīto datu un informācijas apmaiņa. Turklāt attiecīgo noteikumu pienācīga un saskaņota īstenošana ir atkarīga no tā, vai ir izveidotas efektīvas sistēmas, kurās ir iesaistītas dalībvalstu kompetentās iestādes. Tādēļ minētajiem nolūkiem paredzētu datubāzu un datorizētu informācijas pārvaldības sistēmu izveidošanai un ekspluatēšanai arī vajadzētu būt tiesīgai uz finansiālu ieguldījumu.

(22)

Savienībai būtu jāatvēl finansējums tehniskām, zinātniskām, koordinējošām un komunikatīvām darbībām, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu Savienības tiesību aktu pareizu īstenošanu un tiesību aktu pielāgošanu norisēm zinātnē, tehnikā un sabiedrībā. Būtu jāfinansē arī projekti, kuru mērķis ir rezultatīvākas un efektīvākas oficiālās kontroles.

(23)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (11) 3. pantu jebkurā likumdevējai iestādei iesniegtā priekšlikumā, kurā paredzētas atkāpes no minētās regulas noteikumiem, šādas atkāpes ir skaidri jānorāda un jāpaziņo konkrētie iemesli, ar ko šādas atkāpes pamato. Tādēļ, ņemot vērā dažu šīs regulas aptverto mērķu īpašās iezīmes un tā kā ar šiem mērķiem saistītu darbību īstenošanai vispiemērotākās ir dalībvalstu kompetentās iestādes, minētās iestādes būtu jāuzskata par norādītiem labuma guvējiem Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 128. panta 1. punkta nozīmē. Tāpēc vajadzētu būt iespējamam šīm iestādēm dotācijas piešķirt, iepriekš nepublicējot uzaicinājumus iesniegt priekšlikumus.

(24)

Atkāpjoties no Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 86. panta un kā izņēmums no tās 130. pantā paredzētā principa par nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku 7. un 17. pantā ietverto ārkārtas pasākumu izmaksas minēto pasākumu steidzamības un neparedzamības dēļ būtu jāuzskata par atbilstīgām izmaksām no dienas, kad dalībvalsts Komisijai ir iesniegusi paziņojumu par slimības sastopamību vai kaitīga organisma klātbūtni. Komisijai attiecīgas budžeta saistības būtu jāuzņemas un atbilstīgie izdevumi jāmaksā pēc dalībvalstu iesniegto maksājuma pieteikumu novērtēšanas.

(25)

Ļoti svarīgi ir šādus ārkārtas pasākumus īstenot nekavējoties. Tāpēc nebūtu lietderīgi nefinansēt izmaksas, kas radušās pirms dotācijas pieteikuma iesniegšanas, jo tādā gadījumā dalībvalstis drīzāk censtos sagatavot dotācijas pieteikumu, nevis īstenot ārkārtas pasākumus.

(26)

Ņemot vērā, kādā mērogā darbojas spēkā esošie Savienības tiesību akti par izskaušanas un uzraudzības pasākumu īstenošanu un ka citas speciālās zināšanas ir tehniski mazpieejamas, šīs regulas reglamentētie pasākumi lielākoties ir jāīsteno dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Tādēļ konkrētos gadījumos ir nepieciešams līdzfinansēt valstu administrācijas personāla algu izmaksas.

(27)

Programmu izstrāde paver koordinēšanas un prioritizēšanas iespēju, tādējādi palīdzot lietderīgi izmantot Savienības finansiālos resursus. Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, Komisijai būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras attiecībā uz darba programmu pieņemšanu konkrētu šajā regulā paredzētu pasākumu īstenošanai.

(28)

Lai nodrošinātu Savienības finansiālo resursu atbildīgu un lietderīgu izmantojumu, būtu jāļauj Komisijai vai nu pārbaudēs uz vietas, vai dokumentārās pārbaudēs pārliecināties, ka Savienības finansējums patiešām tiek izlietots atbilstīgu pasākumu īstenošanai.

(29)

Savienības finanšu intereses būtu jāsargā visā izdevumu ciklā, tostarp novēršot, atklājot un izmeklējot pārkāpumus un atgūstot zaudētus, kļūdaini izmaksātus vai nepareizi izlietotus līdzekļus.

(30)

Šai regulai ir pievienots to dzīvnieku slimību saraksts, kuras atbilst ārkārtas pasākumu finansējumam, un tajā ir iekļautas Padomes Lēmuma 2009/470/EK (12) 3. panta 1. punktā, 4. panta 1. punktā, 6. panta 2. punktā un 14. panta 1. punktā minētās dzīvnieku slimības. Lai ņemtu vērā dzīvnieku slimības, par kurām ir jāpaziņo saskaņā ar Padomes Direktīvu 82/894/EEK (13), un slimības, kas var radīt jaunu apdraudējumu Savienībai, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz minētā saraksta papildināšanu.

(31)

Šai regulai ir pievienoti to dzīvnieku slimību un zoonožu saraksti, kuras atbilst izskaušanas, kontroles un uzraudzības programmu finansējumam, un tajos ir iekļautas Lēmuma 2009/470/EK I pielikumā minētās dzīvnieku slimības un zoonozes. Lai ņemtu vērā situācijas, kas radušās saistībā ar tām dzīvnieku slimībām, kas būtiski ietekmē lopkopību vai lopkopības produktu tirdzniecību, cilvēkus apdraudošu zoonožu izplatīšanos vai jaunas zinātniskas norises vai epidemioloģisku notikumu gaitu, būtu jāpiešķir Komisijai pilnvaras saskaņā ar LESD 290. pantu pieņemt tiesību aktus attiecībā uz minēto sarakstu papildināšanu.

(32)

Pieņemot deleģētos aktus saskaņā ar šo regulu, ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(33)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecībā uz ikgadējo un daudzgadu darba programmu izstrādi, uz finansiālā ieguldījuma sniegšanu ārkārtas pasākumiem vai – nepieciešamības gadījumā –reaģēšanu uz neparedzētiem notikumiem, uz dalībvalstu pieteikumu iesniegšanas procedūrām un uz ziņojumiem un dotāciju maksājumu pieprasījumiem. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (14).

(34)

Savienības tiesību akti būtu jāīsteno tā, lai ar pieredzes palīdzību nodrošinātu, ka ar tiem tiek sasniegti paredzētie rezultāti. Tādēļ ir lietderīgi, ka Komisija novērtē šīs regulas darbību un produktivitāti un novērtējuma rezultātus paziņo citām iestādēm.

(35)

Šīs regulas reglamentēto pašreizējo Savienības noteikumu īstenošanā Komisijai pašlaik palīdz dažādas komitejas, jo īpaši komitejas, kas izveidotas ar Padomes Lēmumiem 66/399/EEK (15), 76/894/EEK (16), Padomes Direktīvām 98/56/EK (17), 2008/90/EK (18) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 178/2002 (19). Ir lietderīgi komiteju procedūru šajā jomā vienkāršot. Ar Regulas (EK) Nr. 178/2002 58. pantu dibinātajai komitejai būtu jānosaka pienākums sniegt Komisijai palīdzību ar attiecīgo jomu izdevumiem saistīto īstenošanas pilnvaru realizēšanā, kā arī būtu jāmaina minētās komitejas nosaukums, lai atspoguļotu tās paplašināto atbildību. Tādēļ būtu jāatceļ Lēmumi 66/399/EEK un 76/894/EEK un attiecīgi jāgroza Direktīvas 98/56/EK un 2008/90/EK un Regula (EK) Nr. 178/2002.

(36)

Ar šo regulu aizstāj Lēmuma 2009/470/EK noteikumus. Ar šo regulu aizstāj arī Direktīvas 2000/29/EK 13.c panta 5. punktu un 22. līdz 26. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 882/2004 (20) 66. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 396/2005 (21) VII nodaļu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/128/EK (22) 22. pantu un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1107/2009 (23) 76. pantu. Tādēļ Direktīva 2000/29/EK, Regulas (EK) Nr. 882/2004 un (EK) Nr. 396/2005, Direktīva 2009/128/EK un Regula (EK) Nr. 1107/2009 būtu attiecīgi jāgroza.

(37)

Saistībā ar Savienības līdzfinansējuma ieviešanu tādu izmaksu segšanai, kuras dalībvalstīm radušās, izmaksājot vērtības kompensācijas īpašniekiem par iznīcinātiem augiem, augu produktiem vai citiem objektiem, kam piemēro Direktīvas 2000/29/EK 16. pantā minētos pasākumus, ir jāizstrādā pamatnostādnes par piemērojamajiem nosacījumiem attiecībā uz skarto ražu un koku tirgus vērtības ierobežojumiem. Tādēļ minētais līdzfinansējums būtu jāpiemēro tikai no 2017. gada 1. janvāra,

a)

reglamentē pārtiku un pārtikas drošumu visos pārtikas ražošanas, pārstrādes, izplatīšanas un utilizēšanas posmos, arī noteikumi, kas vērsti uz godīgas tirdzniecības prakses nodrošināšanu, patērētāju interešu un to informētības aizsargāšanu un uz tādu materiālu un preču ražošanu un izmantošanu, kuriem paredzēts nonākt saskarē ar pārtiku;

b)

reglamentē dzīvnieku barību un dzīvnieku barības drošumu visos dzīvnieku barības ražošanas, pārstrādes, izplatīšanas, utilizēšanas posmos un barības izmantošanā, arī noteikumi, kas vērsti uz godīgas tirdzniecības prakses nodrošināšanu un patērētāju interešu un informētības aizsargāšanu;

c)

paredz prasības attiecībā uz dzīvnieku veselību;

d)

paredz dzīvnieku labturības prasības;

e)

attiecas uz aizsardzības pasākumiem pret organismiem, kas ir kaitīgi augiem vai augu produktiem un kas definēti Direktīvas 2000/29/EK 2. panta 1. punkta e) apakšpunktā (“kaitīgie organismi”);

f)

attiecas uz tirgū laišanai paredzēta augu reproduktīvā materiāla audzēšanu un laišanu tirgū;

g)

paredz prasības attiecībā uz augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū un pesticīdu ilgtspējīgu izmantošanu;

h)

tiecas panākt, lai tiktu novērsts un līdz minimumam samazināts sabiedrības veselības un dzīvnieku veselības apdraudējums, ko rada dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti un atvasināti produkti;

i)

reglamentē ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē;

j)

aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības attiecībā uz augu šķirnēm un augu ģenētisko resursu saglabāšanu un apmainīšanos ar tiem.

a)

vispārīgu mērķi palīdzēt augstā līmenī nodrošināt cilvēku, dzīvnieku un augu veselību pārtikas aprites ķēdē un tai radniecīgās jomās, novēršot un izskaužot slimības un kaitīgos organismus un aizsargājot patērētāju tiesības un vidi, vienlaikus uzlabojot Savienības pārtikas un barības nozares konkurētspēju un veicinot darba vietu izveidi;

b)

šādus konkrētus mērķus:

a)

attiecībā uz 1. punkta b) apakšpunkta i) punktā minēto konkrēto mērķi: kā Savienībā ir samazinājies ar pārtikas nekaitīgumu vai zoonozēm saistīto cilvēku slimību gadījumu skaits;

b)

attiecībā uz 1. punkta b) apakšpunkta ii) punktā minēto konkrēto mērķi:

c)

attiecībā uz 1. punkta b) apakšpunkta iii) punktā minēto konkrēto mērķi:

d)

attiecībā uz 1. punkta b) apakšpunkta iv) punktā minēto konkrēto mērķi: vai ir vērojama pozitīva tendence to kontroļu rezultātos, ko Komisijas eksperti dalībvalstīs veikuši konkrētās jomās, par kurām ir bažas, un par ko ir ziņojuši.

a)

pārrobežu darbībām, ko divas vai vairākas dalībvalstis kopīgi īsteno kaitīgo organismu vai dzīvnieku slimību kontroles, profilakses vai izskaušanas nolūkā;

b)

dalībvalstīm, kuru nacionālais kopienākums uz vienu iedzīvotāju pēc jaunākajiem Eurostat datiem nesasniedz 90 % no Savienības vidējā kopienākuma.

a)

ir izstrādātas, lai novērstu cilvēku upurus vai būtiskus ekonomikas traucējumus Savienībā kopumā;

b)

ir Savienībai kopumā obligāti veicami konkrēti uzdevumi, kā Komisija noteikusi darba programmā, kura pieņemta saskaņā ar 36. panta 1. punktu; vai

c)

ir īstenotas trešās valstīs.

a)

cilvēku veselību;

b)

dzīvnieku veselību vai dzīvnieku labturību; vai

c)

lauksaimniecības vai akvakultūras ražošanu vai saistītās ekonomikas nozares.

a)

vērtības kompensācijas izmaksas īpašniekiem par izkautiem vai izbrāķētiem dzīvniekiem, nepārsniedzot šādu dzīvnieku tirgus vērtību, ja tos nebūtu skārusi slimība;

b)

dzīvnieku izkaušanas vai izbrāķēšanas izmaksas un saistītās transportēšanas izmaksas;

c)

vērtības kompensācijas izmaksas īpašniekiem par iznīcinātiem dzīvnieku izcelsmes produktiem, nepārsniedzot minēto produktu tirgus vērtību tieši pirms aizdomu par slimību rašanās vai apstiprināšanās;

d)

ar patogēna epidemioloģiju un īpašībām pamatotas izmaksas par saimniecību un aprīkojuma tīrīšanu, dezinsekciju un dezinfekciju;

e)

izmaksas par kontaminētās dzīvnieku barības un kontaminētā aprīkojuma transportēšanu un iznīcināšanu, ja šo aprīkojumu nevar dezinficēt;

f)

izmaksas par vakcīnu un dzīvnieku ēsmu iegādi, uzglabāšanu, administrēšanu vai izplatīšanu, kā arī ievadīšanas izdevumus, ja lēmumu par šādu rīcību ir pieņēmusi vai atļauju devusi Komisija;

g)

izmaksas par liemeņu transportēšanu un iznīcināšanu;

h)

ārkārtējos un pienācīgi pamatotos gadījumos jebkuras citas izmaksas saistībā ar slimības izskaušanu, kā paredzēts šīs regulas 36. panta 4. punktā minētajā finansēšanas lēmumā.

a)

situāciju saistībā ar dzīvnieku slimībām, kuras būtiski ietekmē lopkopību vai lopkopības produktu tirdzniecību;

b)

tādu zoonožu izvēršanos, kas rada apdraudējumu cilvēkiem; vai

c)

jaunas zinātniskas norises vai epidemioloģisku notikumu gaitu.

a)

izmaksas par paraugu ņemšanu no dzīvniekiem;

b)

testu izmaksas, ja tās ir saistītas tikai ar:

c)

vērtības kompensācijas izmaksas īpašniekiem par izkautiem vai izbrāķētiem dzīvniekiem, nepārsniedzot šādu dzīvnieku tirgus vērtību, ja tos nebūtu skārusi slimība;

d)

dzīvnieku izkaušanas vai izbrāķēšanas izmaksas;

e)

vērtības kompensācijas izmaksas īpašniekiem par iznīcinātiem dzīvnieku izcelsmes produktiem, nepārsniedzot šo produktu tirgus vērtību tieši pirms aizdomu par slimību rašanās vai apstiprināšanās;

f)

izmaksas par programmās izmantoto vakcīnu devu vai vakcīnu un dzīvnieku ēsmu iegādi, uzglabāšanu, ievadīšanu, administrāciju vai izplatīšanu;

g)

ar patogēna epidemioloģiju un īpašībām pamatotas izmaksas par saimniecības un aprīkojuma tīrīšanu, dezinfekciju un dezinsekciju; un

h)

ārkārtējos un pienācīgi pamatotos gadījumos izmaksas, kas radušās, veicot citus vajadzīgus pasākumus, kas nav minēti a) līdz g) punktā, ja šādi pasākumi ir iekļauti 13. panta 3. un 4. punktā minētajā dotāciju lēmumā.

a)

apraksts par dzīvnieku slimības vai zoonozes epidemioloģisko situāciju pirms programmas sākšanas dienas;

b)

programmas īstenošanas ģeogrāfisko un administratīvo teritoriju apraksts un robežu noteikšana;

c)

programmas ilgums;

d)

īstenojamie pasākumi;

e)

lēstais budžets;

f)

mērķi, kas sasniedzami līdz programmas beigu datumam, un tās paredzētie ieguvumi; un

g)

atbilstīgi rādītāji, pēc kuriem novērtē programmas mērķu īstenošanu.

a)

to valsts programmu sarakstu, kuras ir tehniski apstiprinātas un kuras ir ierosināts līdzfinansēt;

b)

katrai programmai piešķirto provizorisko finansējuma apjomu;

c)

Savienības finansiālā ieguldījuma provizorisko maksimālo likmi katrai programmai; un

d)

jebkādus pagaidu nosacījumus saistībā ar Savienības finansiālo ieguldījumu.

a)

tādi pasākumi kaitīgā organisma izskaušanai no invadētas teritorijas, kurus veic kompetentās iestādes saskaņā ar Direktīvas 2000/29/EK 16. panta 1. un 2. punktu vai saskaņā ar Savienības pasākumiem, kas pieņemti saskaņā ar minētās direktīvas 16. panta 3. punktu;

b)

pasākumi tāda kaitīgā organisma izplatības ierobežošanai, attiecībā uz kuru saskaņā ar Direktīvas 2000/29/EK 16. panta 3. punktu ir pieņemti Savienības mēroga ierobežošanas pasākumi invadētā teritorijā, kur minēto kaitīgo organismu nevar izskaust, ja minētie pasākumi ir vajadzīgi, lai aizsargātu Savienību pret šā kaitīgā organisma tālāku izplatību. Minētie pasākumi attiecas tikai uz minētā kaitīgā organisma izskaušanu buferzonā, ja minētajā buferzonā ir konstatēta tā klātbūtne;

c)

papildu aizsardzības pasākumi, kas veikti pret tāda kaitīgā organisma izplatību, attiecībā uz kuru saskaņā ar Direktīvas 2000/29/EK 16. panta 3. punktu ir pieņemti Savienības pasākumi, izņemot a) apakšpunktā minētos izskaušanas pasākumus un b) apakšpunktā minētos ierobežošanas pasākumus, ja minētie pasākumi ir vajadzīgi, lai aizsargātu Savienību pret minētā kaitīgā organisma tālāku izplatību.

a)

tie attiecas uz Direktīvas 2000/29/EK I pielikuma A daļas I iedaļā un II pielikuma A daļas I iedaļā iekļautajā sarakstā norādītajiem kaitīgajiem organismiem;

b)

tie attiecas uz kaitīgajiem organismiem, ko aptver kāds no pasākumiem, kurus Komisija pieņēmusi saskaņā ar Direktīvas 2000/29/EK 16. panta 3. punktu;

c)

tie attiecas uz kaitīgajiem organismiem, saistībā ar kuriem ir pieņemti pasākumi atbilstīgi Direktīvām 69/464/EEK, 93/85/EEK, 98/57/EK vai 2007/33/EK; vai

d)

tie attiecas uz kaitīgajiem organismiem, kas nav norādīti Direktīvas 2000/29/EK I pielikumā vai II pielikumā iekļautajos sarakstos un kam piemēro pasākumu, kuru pieņēmusi dalībvalsts kompetentā iestāde saskaņā ar Direktīvas 2000/29/EK 16. panta 2. punktu un kurš provizoriski kvalificējas iekļaušanai Direktīvas 2000/29/EK I pielikuma A daļas I iedaļas vai II pielikuma A daļas I iedaļas sarakstā.

a)

pasākumu veikšanā tieši iesaistītā personāla izmaksas neatkarīgi no tā statusa, kā arī aprīkojuma nomas, izlietojamo materiālu un citu vajadzīgo materiālu, apstrādes materiālu, paraugu ņemšanas un laboratorisko testu izmaksas;

b)

izmaksas par pakalpojumu līgumiem ar trešām personām, lai īstenotu pasākumu daļu;

c)

kompensācijas izmaksas attiecīgajiem operatoriem vai īpašniekiem par augu, augu produktu un citu objektu apstrādi, iznīcināšanu un to aizvākšanu, kā arī telpu, zemes, ūdens, augsnes, augsnes substrātu, kompleksu, tehnikas un aprīkojuma tīrīšanu un dezinfekciju;

d)

vērtības kompensācijas izmaksas īpašniekiem par iznīcinātajiem augiem, augu produktiem vai citiem objektiem, kam piemēroti Direktīvas 2000/29/EK 16. pantā minētie pasākumi, nepārsniedzot šādu augu, augu produktu vai citu objektu tirgus vērtību, ja minētie pasākumi tos nebūtu skāruši, un no kompensācijas summas atņemot likvidācijas vērtību, ja tāda ir; un

e)

ārkārtējos un pienācīgi pamatotos gadījumos izmaksas, kas radušās, veicot citus vajadzīgus pasākumus, kas nav minēti a) līdz d) apakšpunktā, ar noteikumu, ka šādi pasākumi ir iekļauti 36. panta 4. punktā minētajā finansēšanas lēmumā.

a)

tās attiecas uz Direktīvas 2000/29/EK I pielikuma A daļas I iedaļā un II pielikuma A daļas I iedaļā iekļautajā sarakstā norādītajiem kaitīgajiem organismiem;

b)

tās attiecas uz kaitīgajiem organismiem, ko aptver kāds no pasākumiem, kurus Komisija pieņēmusi saskaņā ar Direktīvas 2000/29/EK 16. panta 3. punktu.

a)

izmaksas par paraugu ņemšanu;

b)

testu izmaksas, ja tās ir saistītas tikai ar:

c)

ārkārtējos un pienācīgi pamatotos gadījumos izmaksas, kas radušās, veicot citus vajadzīgus pasākumus, kuri nav minēti a) un b) punktā, ja šie pasākumi ir iekļauti 22. panta 3. un 4. punktā minētajā dotāciju lēmumā.

a)

programmā ietvertie kaitīgie organismi;

b)

programmas īstenošanas ģeogrāfisko un administratīvo teritoriju apraksts un robežu noteikšana un minēto teritoriju statusa apraksts saistībā ar attiecīgo kaitīgo organismu klātbūtni;

c)

programmas ilgums;

d)

to vizuālo pārbaužu, paraugu un testu skaits, kas plānoti attiecībā uz kaitīgajiem organismiem, augiem, augu produktiem un citiem saistītajiem objektiem;

e)

lēstais budžets;

f)

mērķi, kas sasniedzami līdz programmas beigu datumam, un tās paredzētie ieguvumi; un

g)

piemēroti rādītāji, pēc kuriem vērtēt programmas mērķu īstenošanu.

a)

to apsekojuma programmu sarakstu, kuras ir tehniski apstiprinātas un kuras ir ierosināts līdzfinansēt;

b)

katrai programmai piešķirto provizorisko finansējuma apjomu;

c)

Savienības finansiālā ieguldījuma provizorisko maksimālo likmi katrai programmai; un

d)

jebkādus pagaidu nosacījumus saistībā ar Savienības finansiālo ieguldījumu.

a)

pasākumu īstenošanā tieši iesaistītā personāla izmaksas neatkarīgi no tā statusa, kā arī aprīkojuma nomas, izlietojamo materiālu un apstrādes materiālu izmaksas;

b)

izmaksas par pakalpojumu līgumiem ar trešām personām, lai īstenotu pasākumu daļu;

c)

izmaksas par paraugu ņemšanu;

d)

testu izmaksas, ja tās ir saistītas tikai ar:

a)

programmā ietvertie kaitīgie organismi;

b)

programmas īstenošanas ģeogrāfisko un administratīvo teritoriju apraksts un robežu noteikšana un minēto teritoriju statusa apraksts saistībā ar attiecīgo kaitīgo organismu klātbūtni;

c)

reģionālās fitosanitārās situācijas tehniskā analīze;

d)

programmas ilgums;

e)

programmā iekļautās darbības un attiecīgā gadījumā to vizuālo pārbaužu, paraugu un testu skaits, kas plānoti attiecībā uz kaitīgajiem organismiem, augiem, augu produktiem un citiem saistītajiem objektiem;

f)

lēstais budžets;

g)

mērķi, kas sasniedzami līdz programmas beigu datumam, un tās paredzētie ieguvumi; un

h)

atbilstīgi rādītāji, pēc kuriem novērtē programmas mērķu īstenošanu.

a)

to programmu tālākajiem reģioniem sarakstu, kuras ir tehniski apstiprinātas un kuras ir ierosināts līdzfinansēt;

b)

katrai programmai piešķirto provizorisko finansējuma apjomu;

c)

Savienības finansiālā ieguldījuma provizorisko maksimālo likmi katrai programmai; un

d)

jebkādus pagaidu nosacījumus saistībā ar Savienības finansiālo ieguldījumu.

a)

tāda personāla izmaksas, kurš tieši iesaistīts laboratorijas darbībās, ko tās veic kā Savienības references laboratorijas, neatkarīgi no tā statusa;

b)

pamatiekārtu izmaksas;

c)

izlietojamo materiālu izmaksas;

d)

paraugu nosūtīšanas, komandējumu, sanāksmju, apmācību izmaksas.

a)

izmaksas par apmācības, tostarp apmācības, kurā var iesaistīties arī dalībnieki no trešām valstīm, vai apmaiņas darbību organizēšanu;

b)

to kompetento iestāžu darbinieku ceļa, izmitināšanas un uzturēšanās izmaksas, kuri piedalās apmācībā.

a)

paraugu ņemšanas un laboratorisko testu izmaksas;

b)

izmaksas par aprīkojumu, kas vajadzīgs oficiālās kontroles veikšanai un datu vākšanai.

a)

kopumā dod pievienoto vērtību Savienībai un ir pieejamas visā Savienībā visiem ieinteresētajiem lietotājiem; un

b)

ir vajadzīgas, lai efektīvi un lietderīgi īstenotu 1. pantā minētos noteikumus.

a)

vai tiek iedarbīgi īstenoti pasākumi, kuri saņem Savienības finansiālo ieguldījumu;

b)

vai administratīvā prakse atbilst Savienības noteikumiem;

c)

vai ir vajadzīgie apliecinošie dokumenti un kā tie atbilst Savienības finansētajiem pasākumiem.

1)

direktīvas 17. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

“1.   Komisijai palīdz Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgā komiteja, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 178/2002 (25) 58. panta 1. punktu. Minētā komiteja ir komiteja Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011 (26) nozīmē.

(25)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.)."

(26)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).”;"

2)

direktīvas 18. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

“1.   Komisijai palīdz Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgā komiteja, kas izveidota ar Regulas (EK) Nr. 178/2002 58. panta 1. punktu. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.”

1)

direktīvas 13.c panta 5. punktu svītro;

2)

iekļauj šādu pantu:

“15.a pants

Dalībvalstis nodrošina, ka ikviens, kas ir konstatējis I pielikumā vai II pielikumā iekļautajos sarakstos norādīta kaitīgā organisma klātbūtni vai tāda kaitīgā organisma klātbūtni, uz kuru attiecas pasākums saskaņā ar 16. panta 2. punktu vai 16. panta 3. punktu, vai kam ir pamatotas aizdomas par šādu klātbūtni, rakstiski par to paziņo kompetentajai iestādei desmit kalendāro dienu laikā un, ja kompetentā iestāde to prasa, sniedz savā rīcībā esošo informāciju par minēto klātbūtni.”;

3)

direktīvas 22. līdz 26. pantu svītro.

27.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 189/33

(1)

1997. gadā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 820/97 (3) tika pastiprināti Savienības noteikumi par liellopu identifikāciju un izsekojamību, ņemot vērā govju sūkļveida encefalopātijas (GSE) epidēmiju un tās dēļ radušos arvien lielāku nepieciešamību izsekot dzīvnieku izcelsmei un pārvietošanai, izmantojot parastās krotālijas.

(2)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1760/2000 (4) ir noteikts, ka katrai dalībvalstij saskaņā ar minēto regulu ir jāizveido sistēma liellopu identifikācijai un reģistrācijai.

(3)

Regula (EK) Nr. 1760/2000 paredz sistēmu liellopu identifikācijai un reģistrācijai, kas ietver krotāliju iestiprināšanu abās ausīs katram dzīvniekam, elektroniskas datu bāzes, dzīvnieku pases un individuālus reģistrus, kuri tiek turēti katrā saimniecībā.

(4)

Liellopu gaļas izcelsmes izsekošana, izmantojot identifikāciju un reģistrāciju, ir priekšnoteikums izcelsmes marķēšanai visā pārtikas apritē. Šie pasākumi nodrošina patērētāju un sabiedrības veselības aizsardzību un sekmē patērētāju uzticību.

(5)

Regula (EK) Nr. 1760/2000 un jo īpaši liellopu identifikācija un liellopu gaļas brīvprātīgas marķēšanas sistēmas kā informēšanas pienākumi, kam ir īpaša nozīme to slogu ziņā, kurus tie radītu uzņēmumiem, tika minēta Komisijas 2009. gada 22. oktobra paziņojumā ar nosaukumu “Rīcības programma administratīvā sloga samazināšanai Eiropas Savienībā un samazinājuma plāni pa nozarēm un pasākumi 2009. gadā”.

(6)

Elektroniskās identifikācijas (“EID”) sistēmu izmantošana varētu racionalizēt izsekojamības procesus, nodrošinot automatizētu un precīzāku nolasīšanu un reģistrēšanu saimniecības reģistrā. Turklāt tā ļautu automātiski sniegt elektroniskajā datu bāzē informāciju par dzīvnieku pārvietošanu un tādējādi uzlabot izsekojamības sistēmas darbības ātrumu, uzticamību un precizitāti. EID sistēmu izmantošana arī uzlabotu dažu tiešo maksājumu administrēšanu lauksaimniekiem.

(7)

EID sistēmas, kuru pamatā ir radiofrekvenciālā identifikācija, pēdējo desmit gadu laikā ir būtiski uzlabotas. Šāda tehnoloģija ļauj ātrāk un precīzāk nolasīt individuālus dzīvnieku identitātes kodus un tieši ievadīt tos datu apstrādes sistēmās. Tas palīdz saīsināt laiku, kas nepieciešams iespējami inficētu dzīvnieku vai inficētas pārtikas izsekošanai, uzlabojot datu bāzes uzticamību un palielinot spēju pienācīgi reaģēt slimību epidēmiju gadījumā, ietaupot darbaspēka izmaksas, pat ja tas saistīts ar aprīkojuma izmaksu pieaugumu.

(8)

Šī regula ir saderīga ar faktu, ka EID sistēmas Savienībā jau ir ieviestas attiecībā uz citām dzīvnieku sugām, kas nav liellopi, piemēram, obligātā sistēma, ko izmanto aitu un kazu identificēšanai.

(9)

Ņemot vērā tehnoloģiskos sasniegumus EID sistēmu jomā, vairākas dalībvalstis ir nolēmušas sākt brīvprātīgi īstenot liellopu EID. Šādas iniciatīvas, visticamāk, radītu situāciju, kad atsevišķas dalībvalstis vai dažādas ieinteresētās personas ievieš atšķirīgas sistēmas. Atšķirīgu sistēmu ieviešana kavētu tehnisko standartu vēlāku saskaņošanu Savienībā. Būtu jānodrošina dalībvalstu EID sistēmu savietojamība, kā arī jāpanāk to atbilstība attiecīgajiem ISO standartiem vai citiem starptautiskiem tehniskiem standartiem, ko pieņēmušas atzītas starptautiskas standartizācijas organizācijas, ar nosacījumu, ka šie starptautiskie standarti kā minimums spēj garantēt augstāku veiktspējas līmeni nekā ISO standarti.

(10)

Komisijas 2005. gada 25. janvāra ziņojumā par iespēju ieviest liellopu EID secināts, ka ir pierādīts, ka radiofrekvenciālā identifikācija ir attīstīta tiktāl, ka to jau var piemērot praksē. Minētajā ziņojumā arī secināts, ka ir ļoti vēlams pārorientēties uz liellopu EID Savienībā, jo citu ieguvumu starpā tā veicinātu arī administratīvā sloga mazināšanu.

(11)

Saskaņā ar Komisijas 2008. gada 10. septembra paziņojumu ar nosaukumu “Rīcības plāns ES dzīvnieku veselības stratēģijas īstenošanai” Komisijai EID sistēmu ieviešanas gaitā ir jāvienkāršo informēšanas pienākumi, piemēram, saimniecības reģistri un dzīvnieku pases.

(12)

Komisijas 2007. gada 19. septembra paziņojumā ar nosaukumu “Jauna stratēģija dzīvnieku veselības jomā Eiropas Savienībā 2007.–2013. gadam saskaņā ar principu “Profilakse ir labāka nekā ārstēšana” ” ir ierosināts apsvērt liellopu EID kā iespējamu uzlabojumu pašreizējā Savienības identifikācijas un reģistrācijas sistēmā, lai vienkāršotu informēšanas pienākumus (piemēram, saimniecības reģistri, dzīvnieku pases), un ierosina īstenot elektronisku liellopu pasu apmaiņu. Šāda apmaiņa ietvertu EID ieviešanu ar datu reāllaika reģistrēšanu. Šāda apmaiņa ļautu dalībvalstu kompetentajām iestādēm un citām ieinteresētajām personām būtiski ietaupīt līdzekļus un centienus un mazinātu darba slodzi, pārreģistrējot dzīvnieku pasu datus elektroniskās datu bāzēs. Šī regula ir saderīga ar minēto iniciatīvu.

(13)

Tāpēc ir paredzams, ka šī regula veicinās dažu to pamatmērķu sasniegšanu, kurus paredz Savienības galvenās stratēģijas, tostarp “Eiropa 2020” stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei, uzlabojot ekonomikas izaugsmi, kohēziju un konkurētspēju.

(14)

Dažas trešās valstis jau ir ieviesušas noteikumus, kas atļauj uzlabotas EID tehnoloģijas. Savienībai vajadzētu ieviest līdzīgus noteikumus, lai veicinātu tirdzniecību un palielinātu nozares konkurētspēju.

(15)

Ņemot vērā jaunu veidu elektronisko identifikatoru tehnoloģisko attīstību, ir atbilstoši paplašināt Regulā (EK) Nr. 1760/2000 paredzēto identifikācijas līdzekļu klāstu, lai elektroniskos identifikatorus varētu izmantot kā oficiālu identifikācijas līdzekli. Atbilstošu noteikumu ieviešana prasa ievērojamus ieguldījumus, tāpēc ir jānosaka piecu gadu pārejas laiks, lai dalībvalstīm dotu nepieciešamo sagatavošanās laiku. Šajā pārejas periodā parastās krotālijas joprojām būs vienīgais oficiālais liellopu identifikācijas līdzeklis.

(16)

EID noteikšana par obligātu visā Savienībā varētu ekonomiski nelabvēlīgi ietekmēt atsevišķus uzņēmējus. Tāpēc ir atbilstoši, ka tad, kad EID kļūs par oficiālu identifikācijas līdzekli, dzīvnieku turētāji to varētu izmantot brīvprātīgi. Šādā brīvprātīgā sistēmā EID izvēlētos dzīvnieku turētāji, kas no tās varētu gūt ekonomisku labumu; savukārt citiem dzīvnieku turētājiem vajadzētu būt iespējai turpināt savus dzīvniekus identificēt ar divām parastajām krotālijām.

(17)

Dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgas lopkopības sistēmas, lauksaimniecības prakse un nozaru organizācija. Tāpēc būtu jāļauj dalībvalstīm noteikt EID par obligātu to teritorijā tikai tad, kad tās uzskata šādu rīcību par atbilstošu, pēc visu minēto faktoru, tostarp ietekmes uz mazajiem lauksaimniekiem, izvērtēšanas un pēc apspriešanās ar liellopu audzēšanas nozari pārstāvošām organizācijām. Savienības iekšējās tirdzniecības dzīvnieku apritē pienākumam par dzīvnieka elektronisku identificēšanu vajadzētu būt dalībvalstij, kas noteikusi EID par obligātu savā teritorijā. Tam nebūtu jānozīmē, ka minētajai dalībvalstij ir pienākums no jauna identificēt dzīvniekus, kas jau bijuši elektroniski identificēti nosūtīšanas dalībvalstī.

(18)

Dzīvniekiem un gaļai, ko ieved Savienībā no trešām valstīm, vajadzētu piemērot identifikācijas un izsekojamības prasības, kas nodrošina līdzvērtīgu aizsardzības līmeni.

(19)

Ja dzīvi dzīvnieki ir ievesti Savienībā no trešām valstīm, uz tiem pēc to ievešanas būtu jāattiecina tādas pašas identifikācijas prasības, kādas piemēro Savienībā dzimušiem dzīvniekiem.

(20)

Abos oficiālajos identifikācijas līdzekļos, kas piešķirti vienam dzīvniekam, vajadzētu būt tam pašam identifikācijas kodam. Tomēr sākotnējā posmā, kamēr pielāgojas elektroniskajiem identifikatoriem kā oficiālajam identifikācijas līdzeklim, nevar izslēgt, ka atsevišķos gadījumos tehniski ierobežojumi saistībā ar dzīvnieka sākotnējā identifikācijas koda konfigurāciju varētu neļaut šo kodu pārnest uz elektronisku identifikatoru. Tas varētu notikt, ja dzīvnieka esošā identifikācijas koda rakstzīmju kombinācija ir tāda, ko to nevar pārvērst elektroniskā formātā. Tāpēc būtu jāparedz īpašas pārejas atkāpes, lai elektronisku identifikatoru ļautu piemērot arī šādiem dzīvniekiem, ar noteikumu, ka ir nodrošināta pilnīga izsekojamība un ka dzīvniekus var identificēt individuāli, tostarp lauku saimniecību, kurā tie piedzimuši.

(21)

Regula (EK) Nr. 1760/2000 paredz, ka kompetentajai iestādei ir jāizdod pase par katru dzīvnieku, kas jāidentificē saskaņā ar minēto regulu. Tas rada ievērojamu administratīvo slogu dalībvalstīm. Dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir pienākums izveidot elektronisku datu bāzi saskaņā ar Padomes Direktīvas 64/432/EEK (5) 14. un 18. pantu. Tā kā minētajām datu bāzēm bija jābūt pilnībā darbotiesspējīgām kopš 1999. gada 31. decembra, tām būtu pietiekami jānodrošina liellopu pārvietošanas izsekojamība to teritorijā. Tāpēc pases būtu jāizdod tikai par dzīvniekiem, kas paredzēti Savienības iekšējai tirdzniecībai. Tomēr šai regulai nevajadzētu liegt valstu noteikumus par to dzīvnieku pasēm, kuri nav paredzēti Savienības iekšējai tirdzniecībai.

(22)

Komisija ieviesa pilotprojektu BOVEX liellopu pasu apmaiņai starp dalībvalstīm, lai atvieglotu datu apmaiņu starp dalībvalstīm, tajā pašā laikā nodrošinot dzīvnieku izsekojamību Savienības iekšējā apritē. Tiklīdz datu apmaiņa starp valstu elektroniskajām datu bāzēm sāks pilnībā darboties, prasība izdot uz papīra iespiestas pases vairs nebūtu jāpiemēro attiecībā uz dzīvniekiem, kas paredzēti Savienības iekšējai apritei. Tam vajadzētu veicināt dalībvalstu un uzņēmumu administratīvā sloga samazināšanu.

(23)

Regulas (EK) Nr. 1760/2000 II sadaļas II iedaļā ir izklāstīti noteikumi par liellopu gaļas brīvprātīgās marķēšanas sistēmu, kas paredz, ka attiecīgās dalībvalsts kompetentajai iestādei ir jāapstiprina konkrētas marķēšanas specifikācijas. Administratīvais slogs un izmaksas, kas rodas dalībvalstīm un ekonomikas dalībniekiem šīs sistēmas piemērošanā, nav samērīgi ar sistēmas radītajiem ieguvumiem. Tā kā pēc minētās regulas pieņemšanas ir stājies spēkā jauns tiesību akts, īpašie noteikumi par brīvprātīgās marķēšanas sistēmu ir kļuvuši lieki un tāpēc tie būtu jāsvītro. Tomēr nebūtu jāskar ekonomikas dalībnieku tiesības ar brīvprātīgo marķēšanu informēt patērētājus par gaļas īpašībām un patērētāju tiesības saņemt pārbaudāmu informāciju. Līdz ar to tāpat kā attiecībā uz visiem citiem gaļas veidiem, sniedzot plašāku informāciju par liellopu gaļu nekā obligātajai marķēšanai noteiktā, būtu jāievēro spēkā esošie horizontālie tiesību akti, tostarp Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1169/2011 (6).

(24)

Lai novērstu krāpšanas riskus gaļas marķēšanā un aizsargātu Eiropas patērētājus, piemērojamai kontrolei un sankcijām vajadzētu būt pietiekami preventīvām.

(25)

Saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1169/2011 Komisija iesniedza ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par obligāto izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādi gaļai, ko izmanto kā sastāvdaļu. Vajadzības gadījumā minētajam ziņojumam bija jāpievieno leģislatīvā akta priekšlikums, lai nodrošinātu labāku pārredzamību visā gaļas ražošanas procesā un labāk informētu Eiropas patērētājus. Ņemot vērā pēdējā laikā vērojamās problēmas saistībā ar gaļas produktu marķēšanu, kuras ir skārušas pārtikas apriti, Eiropas Parlaments un Padome cerēja, ka ziņojums tiks pieņemts iespējami drīz 2013. gada otrajā pusē, un to beidzot pieņēma 2013. gada 17. decembrī.

(26)

Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā pilnvaras, kas Komisijai piešķirtas ar Regulu (EK) Nr. 1760/2000, ir jāpielāgo Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 290. un 291. pantam.

(27)

Lai nodrošinātu, ka tiek piemēroti vajadzīgie noteikumi pienācīgai liellopu un liellopu gaļas identifikācijas, reģistrācijas un izsekojamības norisei, Komisijai būtu jādeleģē tiesības pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz prasībām pēc alternatīviem liellopu identifikācijas līdzekļiem, īpašiem apstākļiem, kādos dalībvalstīm jāļauj pagarināt identifikācijas līdzekļu piemērošanai noteiktos maksimālos laikposmus, datiem, ar kuriem jāveic apmaiņa starp dalībvalstu elektroniskajām datu bāzēm, maksimālo laikposmu konkrētiem ziņošanas pienākumiem, prasībām pēc identifikācijas līdzekļiem, identifikācijas līdzekļu pievienošanu I pielikumā iekļautajam sarakstam, noteikumiem par to informāciju elektroniskajā datu bāzē, kura iekļaujama dzīvnieku pasēs un individuālajos reģistros, kuri jātur katrā lauku saimniecībā, identifikāciju un reģistrāciju, kad liellopus pārvieto, izvedot sezonālās ganībās (tostarp pārdzenot), noteikumiem par atsevišķu produktu marķēšanu, kam vajadzētu būt līdzvērtīgiem tiem noteikumiem, kurus paredz Regula (EK) Nr. 1760/2000, marķēšanas noteikumiem, kas attiecas uz izcelsmes norādes vienkāršotu izklāstu gadījumos, kad dzīvnieks piedzimšanas vai nokaušanas dalībvalstī vai trešā valstī uzturas ļoti īsu laiku, un to terminu vai terminu kategoriju definīcijām un prasībām, kurus var iekļaut fasētas svaigas un saldētas liellopu un teļa gaļas marķējumā. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot šādus deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(28)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus Regulas (EK) Nr. 1760/2000 īstenošanai attiecībā uz to lauku saimniecību reģistrāciju, kuras izmanto alternatīvus identifikācijas līdzekļus, tehniskajiem parametriem un sīki izstrādātu kārtību datu apmaiņai starp dalībvalstu elektroniskajām datu bāzēm, atzīšanu, ka datu apmaiņas sistēma spēj darboties pilnībā, identifikācijas līdzekļu formātu un dizainu, EID īstenošanas tehniskajām procedūrām un standartiem, noteikumiem par identifikācijas koda konfigurāciju, atsevišķu dzīvnieku grupu maksimālo lielumu un sastāvu, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (7).

(29)

Šīs regulas īstenošana būtu jāpārrauga. Tas nozīmē, ka ne vēlāk kā piecus gadus pēc šīs regulas stāšanās spēkā attiecībā uz noteikumiem par liellopu gaļas brīvprātīgu marķēšanu un ne vēlāk kā deviņus gadus attiecībā uz noteikumiem par EID Komisijai būtu jāiesniedz Parlamentam un Padomei divi ziņojumi gan par šīs regulas īstenošanu, gan tehniskajām un ekonomiskajām iespējām ieviest obligāto EID visā Savienībā. Vajadzības gadījumā šiem ziņojumiem būtu jāpievieno atbilstoši leģislatīvo aktu priekšlikumi.

(30)

Tāpēc būtu attiecīgi jāgroza Regula (EK) Nr. 1760/2000,

1)

regulas 1. panta 2. punkta otro teikumu svītro;

2)

regulas 2. panta pirmo ievilkumu aizstāj ar šādu:

3)

regulas 3. panta pirmās daļas a) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

4)

regulas 4. pantu aizstāj ar šādu:

“4. pants

Pienākums identificēt dzīvniekus

1.   Visus dzīvniekus lauku saimniecībā identificē ar vismaz diviem identifikācijas līdzekļiem, kuri uzskaitīti I pielikumā un atbilst noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar 3. punktu, un kurus apstiprinājusi kompetentā iestāde. Vismaz viens no identifikācijas līdzekļiem ir redzams, un uz tā ir saskatāms identifikācijas kods.

Šā punkta pirmo daļu nepiemēro dzīvniekiem, kuri dzimuši pirms 1998. gada 1. janvāra un nav paredzēti Savienības iekšējai tirdzniecībai. Minētos dzīvniekus identificē ar vismaz vienu identifikācijas līdzekli.

Lai nodrošinātu pielāgošanos tehniskajai attīstībai, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu attiecībā uz identifikācijas līdzekļu pievienošanu I pielikumā iekļautajam sarakstam, vienlaikus nodrošinot to savstarpēju izmantojamību.

Identifikācijas līdzekļus piešķir lauku saimniecībai, tos iedala un piestiprina dzīvniekiem kompetentās iestādes noteiktajā veidā.

Abos identifikācijas līdzekļos, kuri ir atļauti saskaņā ar deleģētajiem un īstenošanas aktiem, kas pieņemti atbilstoši 3. punktam un šim punktam, un kuri piestiprināti vienam dzīvniekam, ir viens un tas pats vienreizējais identifikācijas kods, kas kopā ar dzīvnieku reģistrāciju ļauj identificēt dzīvnieku individuāli un lauku saimniecību, kurā tas piedzimis.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, ja rakstzīmes, kas veido identifikācijas kodu, neļauj piemērot elektronisku identifikatoru ar tādu pašu vienreizējo identifikācijas kodu, attiecīgā dalībvalsts var atļaut, ka tās kompetentās iestādes uzraudzībā otrajā identifikācijas līdzeklī var būt atšķirīgs kods ar noteikumu, ka ir izpildīts katrs no šādiem nosacījumiem:

3.   Lai nodrošinātu pienācīgu izsekojamību un pielāgošanos tehniskajai attīstībai, kā arī optimālu identifikācijas sistēmas funkcionēšanu, Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu, ar kuriem paredz prasības par identifikācijas līdzekļiem, kas uzskaitīti I pielikumā iekļautajā sarakstā, un konkrēta identifikācijas līdzekļa ieviešanai nepieciešamos pārejas pasākumus.

Pamatojoties uz attiecīgajiem ISO standartiem vai citiem starptautiskiem tehniskiem standartiem, ko pieņēmušas atzītas starptautiskas standartizācijas organizācijas, ar nosacījumu, ka šie starptautiskie standarti kā minimums spēj garantēt augstāku veiktspējas un drošuma līmeni nekā ISO standarti, Komisija ar īstenošanas aktiem paredz vajadzīgos noteikumus attiecībā uz:

Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 23. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

4.   Dalībvalstis no 2019. gada 18. jūlija nodrošina, ka ir ieviesta nepieciešamā infrastruktūra, lai nodrošinātu dzīvnieku identifikāciju, izmantojot elektronisko identifikatoru kā oficiālu identifikācijas līdzekli saskaņā ar šo regulu.

Dalībvalstis no 2019. gada 18. jūlija var ieviest valsts noteikumus, ar ko elektroniskā identifikatora izmantošanu padara par obligātu kā vienu no abiem 1. punktā noteiktajiem identifikācijas līdzekļiem.

Dalībvalstis, kas izmanto otrajā daļā paredzēto iespēju, iesniedz Komisijai šādu valsts noteikumu tekstu un šo informāciju publisko internetā. Komisija palīdz dalībvalstīm šo informāciju darīt pieejamu sabiedrībai, nodrošinot savā tīmekļa vietnē saites uz attiecīgajām dalībvalstu tīmekļa vietnēm.

5.   Atkāpjoties no 1. punkta, liellopus, kas paredzēti kultūras un sporta pasākumiem (izņemot gadatirgus un izstādes), var identificēt ar alternatīvu identifikācijas līdzekli, kas nodrošina 1. punktā paredzētajiem standartiem līdzvērtīgus identifikācijas standartus.

Lauku saimniecības, kas izmanto alternatīvus pirmajā daļā minētos identifikācijas līdzekļus, reģistrē elektroniskajā datu bāzē, kas paredzēta 5. pantā.

Komisija ar īstenošanas aktiem paredz vajadzīgos noteikumus attiecībā uz šādu reģistrāciju. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 23. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

Lai nodrošinātu izsekojamību, kuras pamatā ir 1. punktā paredzētajiem standartiem līdzvērtīgi identifikācijas standarti, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu attiecībā uz prasībām, kas piemērojamas pirmajā daļā minētajiem alternatīvajiem identifikācijas līdzekļiem, tostarp attiecībā uz to ieviešanai nepieciešamajiem pārejas pasākumiem.

Komisija ar īstenošanas aktiem var paredzēt noteikumus par pirmajā daļā minēto alternatīvo identifikācijas līdzekļu formātu un dizainu, tostarp to ieviešanai nepieciešamos pārejas pasākumus. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 23. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

6.   Dalībvalstis informē cita citu un Komisiju par to teritorijā izmantoto identifikācijas līdzekļa modeli. Tās šo informāciju dara pieejamu internetā. Komisija palīdz dalībvalstīm šo informāciju darīt pieejamu sabiedrībai, nodrošinot savā tīmekļa vietnē saites uz attiecīgajām dalībvalstu tīmekļa vietnēm.”;

5)

iekļauj šādus pantus:

“4.a pants

Laikposms identifikācijas līdzekļu piestiprināšanai

1.   Regulas 4. panta 1. punktā paredzētos identifikācijas līdzekļus dzīvniekam piestiprina, pirms beidzas maksimālais laikposms, kura ilgums jānosaka dalībvalstij, kurā dzīvnieks piedzimis. Maksimālo laikposmu aprēķina no dzīvnieka piedzimšanas datuma, un tas nepārsniedz 20 dienas.

Atkāpjoties no pirmās daļas, ņemot vērā iemeslus, kas saistīti ar dzīvnieku fizioloģisko attīstību, šo laikposmu otrajam identifikācijas līdzeklim var paildzināt līdz 60 dienām pēc dzīvnieka piedzimšanas.

Nevienu dzīvnieku nedrīkst izvest no lauku saimniecības, kurā tas piedzimis, pirms minētajam dzīvniekam nav piestiprināti abi identifikācijas līdzekļi.

2.   Lai dotu iespēju identifikācijas līdzekļus piemērot īpašos apstākļos, tostarp praktisku grūtību dēļ, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu, ar kuriem nosaka īpašos apstākļus, kuros dalībvalstis 1. punkta pirmajā un otrajā daļā noteiktos identifikācijas līdzekļu piemērošanas maksimālos laikposmus var pagarināt. Dalībvalstis informē Komisiju par katru šīs iespējas izmantošanu.

4.b pants

No trešām valstīm ievestu dzīvnieku identifikācija

1.   Ikvienu dzīvnieku, kam, ievedot no trešām valstīm Savienībā, veic veterinārās pārbaudes atbilstoši Direktīvai 91/496/EEK un ko paredzēts turēt galamērķa lauku saimniecībā Savienības teritorijā, galamērķa lauku saimniecībā identificē ar 4. panta 1. punktā paredzēto identifikācijas līdzekli.

Sākotnējo identifikācijas līdzekli, kas dzīvniekam piestiprināts trešā izcelsmes valstī, reģistrē 5. pantā paredzētajā elektroniskajā datu bāzē kopā ar identifikācijas līdzekļa vienreizējo identifikācijas kodu, ko dzīvniekam piešķīrusi galamērķa dalībvalsts.

Šā punkta pirmā daļa neattiecas uz dzīvniekiem, ko paredzēts nosūtīt tieši uz kautuvi dalībvalstī, ja dzīvnieki tiek nokauti 20 dienu laikā pēc minēto veterināro pārbaužu veikšanas atbilstoši Direktīvai 91/496/EEK.

2.   Dzīvnieku identifikācijas līdzekļus, kas minēti 4. panta 1. punktā, piestiprina laikposmā, kura ilgums jānosaka dalībvalstij, kurā atrodas galamērķa lauku saimniecība. Minētais laikposms nepārsniedz 20 dienas pēc 1. punktā minētajām veterinārajām pārbaudēm.

Atkāpjoties no pirmās daļas, ņemot vērā iemeslus, kas saistīti ar dzīvnieku fizioloģisko attīstību, šo laikposmu otrajam identifikācijas līdzeklim var paildzināt līdz 60 dienām pēc dzīvnieka piedzimšanas.

Visos gadījumos abus 4. panta 1. punkta pirmajā daļā minētos identifikācijas līdzekļus piestiprina dzīvniekiem, pirms tie tiek izvesti no galamērķa lauku saimniecības.

3.   Ja galamērķa lauku saimniecība atrodas dalībvalstī, kas ir ieviesusi valsts noteikumus saskaņā ar 4. panta 4. punkta otro daļu, padarot elektroniskā identifikatora izmantošanu par obligātu, dzīvniekus identificē ar minēto elektronisko identifikatoru Savienības galamērķa lauku saimniecībā laikposmā, kas jānosaka galamērķa dalībvalstij. Minētais laikposms nepārsniedz 20 dienas pēc 1. punktā minētajām veterinārajām pārbaudēm.

Atkāpjoties no pirmās daļas, ņemot vērā iemeslus, kas saistīti ar dzīvnieku fizioloģisko attīstību, šo laikposmu otrajam identifikācijas līdzeklim var paildzināt līdz 60 dienām pēc dzīvnieka piedzimšanas.

Visos gadījumos elektronisko identifikatoru piestiprina dzīvniekiem, pirms tie tiek izvesti no galamērķa lauku saimniecības.

4.c pants

To dzīvnieku identifikācija, kurus pārved no vienas dalībvalsts uz citu

1.   Dzīvniekiem, ko pārved no vienas dalībvalsts uz citu, saglabā sākotnējos identifikācijas līdzekļus, kas tiem piestiprināti atbilstoši 4. panta 1. punktam.

Tomēr kā atkāpi no šā punkta pirmās daļas, sākot no 2019. gada 18. jūlija, galamērķa dalībvalsts kompetentā iestāde var atļaut:

2.   Ja galamērķa lauku saimniecība atrodas dalībvalstī, kas ir ieviesusi valsts noteikumus, kuri paredz elektroniska identifikatora obligātu izmantošanu, dzīvniekus identificē ar šādu elektronisko identifikatoru, vēlākais, galamērķa lauku saimniecībā laikposmā, kura ilgums jānosaka dalībvalstij, kurā atrodas attiecīgā galamērķa lauku saimniecība. Šis maksimālais laikposms nepārsniedz 20 dienas pēc dienas, kad dzīvnieki nogādāti galamērķa lauku saimniecībā.

Atkāpjoties no pirmās daļas, ņemot vērā iemeslus, kas saistīti ar dzīvnieku fizioloģisko attīstību, šo laikposmu otrajam identifikācijas līdzeklim var paildzināt līdz 60 dienām pēc dzīvnieka piedzimšanas.

Visos gadījumos elektronisko identifikatoru piestiprina dzīvniekiem, pirms tie tiek izvesti no galamērķa lauku saimniecības.

Tomēr šā punkta pirmā daļa neattiecas uz dzīvniekiem, ko paredzēts nosūtīt tieši uz kautuvi tās dalībvalsts teritorijā, kura ir ieviesusi valsts noteikumus, kas paredz elektroniska identifikatora obligātu izmantošanu.

4.d pants

Identifikācijas līdzekļu noņemšana, pārveidošana vai aizstāšana

Nevienu identifikācijas līdzekli nedrīkst noņemt, pārveidot vai aizstāt bez kompetentās iestādes atļaujas. Šādu atļauju var piešķirt tikai tad, ja noņemšana, pārveidošana vai aizstāšana netraucē dzīvnieka izsekojamību un ja ir iespējams dzīvnieku identificēt individuāli, tostarp lauku saimniecību, kurā tas piedzimis.

Jebkādu identifikācijas koda aizstāšanu reģistrē 5. pantā paredzētajā elektroniskajā datu bāzē kopā ar dzīvnieka sākotnējā identifikācijas līdzekļa vienreizējo identifikācijas kodu.”;

6)

regulas 5. pantu aizstāj ar šādu:

“5. pants

Dalībvalstu kompetentās iestādes izveido elektronisku datu bāzi saskaņā ar Direktīvas 64/432/EEK 14. un 18. pantu.

Dalībvalstis var veikt elektronisko datu apmaiņu starp to elektroniskajām datu bāzēm no dienas, kad Komisija atzīst, ka datu apmaiņas sistēma darbojas pilnībā. Lai aizsargātu dzīvnieku turētāja intereses, datu apmaiņa notiek tā, ka ir garantēta datu aizsardzība un novērsta jebkāda ļaunprātīga rīcība.

Lai nodrošinātu elektronisku informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu, paredzot noteikumus par datiem, ar kuriem veicama apmaiņa starp dalībvalstu elektroniskajām datu bāzēm.

Komisija ar īstenošanas aktiem paredz šādas apmaiņas tehniskos nosacījumus un kārtību un atzīst, ka datu apmaiņas sistēma darbojas pilnībā. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 23. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.”;

7)

regulas 6. pantu aizstāj ar šādu:

“6. pants

1.   Ja dalībvalsts neveic elektronisko datu apmaiņu ar citām dalībvalstīm, izmantojot 5. pantā minēto elektronisko apmaiņas sistēmu, tad:

2.   Lai dotu iespēju izsekot dzīvnieka pārvietošanu atpakaļ uz izcelsmes saimniecību, kas atrodas dalībvalstī, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu, ar kuriem paredz noteikumus par dzīvnieku pasēs no elektroniskās datu bāzes iekļaujamo informāciju, tostarp to ieviešanai nepieciešamos pārejas pasākumus.”;

8)

iekļauj šādu pantu:

“6.a pants

Šīs regulas noteikumi neliedz pieņemt dalībvalsts noteikumus par to dzīvnieku pasēm, kuri nav paredzēti Savienības iekšējai tirdzniecībai.”;

9)

regulas 7. pantu groza šādi:

10)

regulas 8. pantu svītro;

11)

iekļauj šādu pantu:

“9.a pants

Apmācība

Dalībvalstis nodrošina, lai ikviena par dzīvnieku identifikāciju un reģistrāciju atbildīgā persona ir saņēmusi norādījumus un vadlīnijas par attiecīgajiem šīs regulas noteikumiem un jebkuriem deleģētajiem un īstenošanas aktiem, ko pieņēmusi Komisija saskaņā ar šo regulu.

Kad attiecīgos noteikumus groza, atbilstošo informāciju dara pieejamu pirmajā daļā minētajai personai.

Dalībvalstis nodrošina, ka ir pieejami atbilstoši apmācības kursi.

Komisija veicina apmaiņu ar paraugpraksi, lai uzlabotu informācijas un apmācības kvalitāti visā Savienībā.”;

12)

regulas 10. pantu svītro;

13)

regulas 12. pantu aizstāj ar šādu:

“12. pants

Šajā sadaļā lieto šādas definīcijas:

14)

regulas 13. pantu groza šādi:

15)

regulas 14. panta ceturto daļu aizstāj ar šādu:

“Lai nodrošinātu atbilstību horizontālajiem noteikumiem, kas šajā iedaļā attiecas uz marķēšanu, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu, ar kuriem, pamatojoties uz pieredzi attiecībā uz malto gaļu, paredz šā panta pirmajās trīs daļās paredzētajiem noteikumiem līdzvērtīgus noteikumus attiecībā uz liellopu gaļas atgriezumiem un izcirstu liellopu gaļu.”;

16)

regulas 15. pantu aizstāj ar šādu:

“15. pants

No trešām valstīm ievestas liellopu gaļas obligāta marķēšana

Atkāpjoties no 13. panta, Savienības teritorijā ievestu liellopu gaļu, par kuru nav pieejama visa 13. pantā paredzētā informācija, marķē ar norādi:

“Izcelsme: ārpus ES” un “Nokauts(-i): (trešās valsts nosaukums)”.”;

17)

No 2014. gada 13. decembra

18)

regulas 19., 20. un 21. pantu svītro;

19)

regulas 22. pantu aizstāj ar šādu:

“22. pants

1.   Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šīs regulas noteikumu izpildi.

Paredzētie kontroles pasākumi neierobežo nekādus kontroles pasākumus, ko Komisija var veikt saskaņā ar Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 9. pantu.

Jebkurām sankcijām, ko dalībvalsts nosaka dzīvnieku turētājam, uzņēmējam vai organizācijai, kura tirgo liellopu gaļu, jābūt efektīvām, preventīvām un proporcionālām.

Kompetentā iestāde katru gadu veic minimālo oficiālu pārbaužu skaitu attiecība uz dzīvnieku identifikāciju un reģistrāciju, kas aptver vismaz 3 % lauku saimniecību.

Kompetentā iestāde nekavējoties palielina otrajā daļā minēto oficiālo pārbaužu minimālo skaitu, ja ir konstatēts, ka netiek ievēroti dzīvnieku identifikācijas un reģistrācijas noteikumi.

Pārbaudāmo saimniecību atlasi kompetentā iestāde veic, pamatojoties uz riska analīzi.

Katra dalībvalsts līdz 31. augustam iesniedz Komisijai ikgadējo ziņojumu par oficiālo pārbaužu īstenošanu iepriekšējā gadā.

2.   Neatkarīgi no 1. punkta kompetentā iestāde uzliek dzīvnieku turētājam turpmāk minētās administratīvās sankcijas:

3.   Neatkarīgi no 1. punkta, ja uzņēmēji un organizācijas, kas tirgo liellopu gaļu, ir šādu gaļu marķējuši, neievērojot saistības, kuras viņiem noteiktas II sadaļā, dalībvalstis vajadzības gadījumā un saskaņā ar proporcionalitātes principu pieprasa liellopu gaļu no tirgus izņemt. Dalībvalstis papildus 1. punktā minētajām sankcijām var:

4.   Komisijas eksperti kopā ar kompetentajām iestādēm:

5.   Dalībvalsts, kuras teritorijā notiek pārbaude uz vietas, sniedz Komisijas ekspertiem jebkādu palīdzību, kas tiem var būt vajadzīga, veicot savus uzdevumus. Pārbaužu rezultātus apspriež ar attiecīgās dalībvalsts kompetento iestādi pirms nobeiguma ziņojuma sagatavošanas un izplatīšanas. Vajadzības gadījumā minētajā ziņojumā iekļauj dalībvalstu ieteikumus par to, kā panākt labāku atbilstību šai regulai.”;

20)

iekļauj šādus pantus:

“22.a pants

Kompetentās iestādes

Dalībvalstis izraugās kompetento iestādi vai iestādes, kas atbild par to, lai tiktu nodrošināta atbilstība šai regulai un jebkuriem aktiem, kurus Komisija pieņem, pamatojoties uz to.

Tās informē Komisiju un pārējās dalībvalstis par minēto iestāžu identitāti.

22.b pants

Deleģēšanas īstenošana

1.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Pilnvaras pieņemt 4. panta 1. punktā, 4. panta 3. punktā, 4. panta 5. punktā, 4.a panta 2. punktā, 5. pantā, 6. panta 2. punktā, 7. panta 1. punktā, 7. panta 2. punktā, 7. panta 6. punktā, 13. panta 6. punktā, 14. panta 4. punktā un 15.a pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz pieciem gadiem no 2014. gada 17. jūlija. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.   Eiropas Parlaments vai Padome var jebkurā laikā atsaukt 4. panta 1. punktā, 4. panta 3. punktā, 4. panta 5. punktā, 4.a panta 2. punktā, 5. pantā, 6. panta 2. punktā, 7. panta 1. punktā, 7. panta 2. punktā, 7. panta 6. punktā, 13. panta 6. punktā, 14. panta 4. punktā un 15.a pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.   Tiklīdz tā pieņem deleģētu aktu, Komisija par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.   Saskaņā ar 4. panta 1. punktu, 4. panta 3. punktu, 4. panta 5. punktu, 4.a panta 2. punktu, 5. pantu, 6. panta 2. punktu, 7. panta 1. punktu, 7. panta 2. punktu, 7. panta 6. punktu, 13. panta 6. punktu, 14. panta 4. punktu un 15.a pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.”;

21)

regulas 23. pantu aizstāj ar šādu:

“23. pants

Komiteju procedūra

1.   Komisijai attiecībā uz īstenošanas aktiem, kas pieņemti atbilstoši 4. panta. punktam, 4. panta 3. punktam, 4. panta 5. punktam, 5. pantam un 13. panta 6. punktam, palīdz Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgā komiteja, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 178/2002 (9) 58. pantu.

Minētā komiteja ir komiteja Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011 (10) nozīmē.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

Ja komitejas atzinums ir jāsaņem rakstiskā procedūrā, šādu procedūru beidz bez rezultāta, ja atzinuma sniegšanai noteiktajā termiņā tā nolemj komitejas priekšsēdētājs vai to pieprasa komitejas locekļi ar vienkāršu balsu vairākumu.

(9)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.)."

(10)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).”;"

22)

iekļauj šādu pantu:

“23.a pants

Ziņojums un tiesiskā regulējuma pilnveidošana

Ne vēlāk kā:

Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei atbilstošus ziņojumus par šīs regulas īstenošanu un ietekmi, pirmajā gadījumā ietverot iespēju pārskatīt brīvprātīgās marķēšanas noteikumus un otrajā gadījumā izklāstot tehniskās un ekonomiskās iespējas ieviest obligāto elektronisko identifikāciju visā Savienībā.

Vajadzības gadījumā šiem ziņojumiem jāpievieno atbilstoši likumdošanas priekšlikumi.”;

23)

iekļauj šādu pielikumu:

27.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 189/50

(1)

Savienība ir noslēgusi vairākus daudzpusējus, reģionālus un divpusējus starptautiskās tirdzniecības nolīgumus, ar kuriem ir paredzētas tiesības un pienākumi, kas pusēm būtu abpusēji izdevīgi.

(2)

Ir svarīgi, lai Savienības rīcībā būtu atbilstīgi instrumenti, ar ko nodrošina tās tiesību faktisko īstenošanu saskaņā ar starptautiskās tirdzniecības nolīgumiem nolūkā aizsargāt Savienības ekonomiskās intereses. Tas īpaši attiecas uz situācijām, kad trešās valstis ievieš tirdzniecību ierobežojošus pasākumus, kas mazina priekšrocības, kuras Savienības ekonomikas dalībniekiem nodrošina starptautiskās tirdzniecības nolīgumi. Savienībai jābūt iespējai ātri un elastīgi reaģēt saistībā ar procedūrām un termiņiem, kas noteikti tās noslēgtajos starptautiskās tirdzniecības nolīgumos. Tāpēc ir nepieciešami noteikumi, ar kuriem nosaka regulējumu Savienības tiesību īstenošanai dažās konkrētās situācijās.

(3)

Strīdu izšķiršanas mehānismu, kas ieviesti ar Nolīgumu, ar ko izveido Pasaules Tirdzniecības organizāciju (PTO) un ar citiem starptautiskās tirdzniecības nolīgumiem, tostarp reģionāliem vai divpusējiem nolīgumiem, mērķis ir rast pozitīvu risinājumu visiem strīdiem, kas rodas starp Savienību un otru minēto nolīgumu pusi vai pārējām pusēm. Tomēr Savienībai būtu jāspēj apturēt koncesijas vai citas saistības saskaņā ar minētajiem strīdu izšķiršanas mehānismiem, ja citi mēģinājumi rast pozitīvu strīda risinājumu ir bijuši neveiksmīgi. Šādos gadījumos Savienības rīcības mērķim vajadzētu būt rosināt attiecīgo trešo valsti ievērot attiecīgos starptautiskās tirdzniecības noteikumus, lai atjaunotu situāciju, kas ir savstarpēji izdevīga.

(4)

Saskaņā ar PTO Nolīgumu par aizsardzības pasākumiem PTO dalībvalstij, kas ierosina piemērot aizsardzības pasākumu vai vēlas pagarināt aizsardzības pasākuma termiņu, ir jācenšas koncesijas un citas saistības starp sevi un eksportētājām dalībvalstīm, kuras šāds pasākums ietekmētu, saglabāt praktiski līdzvērtīgā apjomā. Līdzīgi noteikumi ir izklāstīti citos Savienības noslēgtos starptautiskās tirdzniecības nolīgumos, tostarp reģionālos vai divpusējos nolīgumos. Savienībai būtu jāveic līdzsvara atjaunošanas pasākumi, apturot koncesijas vai citas saistības gadījumos, ja attiecīgā trešā valsts neveic pienācīgus un samērīgus pielāgojumus. Šādos gadījumos Savienības rīcības mērķim vajadzētu būt rosināt trešās valstis ieviest tirdzniecības veicināšanas pasākumus, lai atjaunotu situāciju, kas ir savstarpēji izdevīga.

(5)

To koncesiju grozīšanu vai atsaukšanu, kas noteiktas PTO dalībvalstu tarifu sarakstos, reglamentē 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT 1994) XXVIII pants un ar to saistītā vienošanās. PTO dalībvalstis, ko ietekmē jebkāds šāds grozījums, konkrētos apstākļos ir tiesīgas atsaukt praktiski līdzvērtīgas koncesijas. Savienībai šādos gadījumos būtu jāpieņem līdzsvara atjaunošanas pasākumi, ja vien nav panākta vienošanās par kompensējošiem pielāgojumiem. Savienības rīcības mērķis būtu rosināt trešās valstis īstenot tirdzniecības veicināšanas pasākumus.

(6)

Savienībai vajadzētu būt iespējai īstenot savas tiesības publiskā iepirkuma jomā, ja tirdzniecības partneris neievēro savas saistības, kas paredzētas PTO Nolīgumā par valsts iepirkumu (GPA) vai citos starptautiskās tirdzniecības nolīgumos. GPA noteikts, ka strīdi, kas rodas saistībā ar minēto nolīgumu, nav iemesls, lai apturētu koncesijas vai citas saistības, kas izriet no jebkura cita PTO nolīguma, uz kuru attiecas vienošanās. Savienības rīcības mērķim vajadzētu būt koncesiju saglabāšanai praktiski līdzvērtīgā apjomā, kā noteikts attiecīgajos starptautiskās tirdzniecības nolīgumos.

(7)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tirdzniecības politikas pasākumi publiskā iepirkuma jomā to attiecīgajā teritorijā tiek piemēroti tādā veidā, kas vislabāk atbilst to administratīvajai struktūrai un praksei, vienlaikus ievērojot Savienības tiesību aktus.

(8)

Tirdzniecības politikas pasākumus, ko pieņem saskaņā ar šo regulu, būtu jāizraugās un jāizstrādā, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, tostarp to, cik efektīvi ir minētie pasākumi, lai panāktu, ka trešās valstis ievēro starptautiskās tirdzniecības noteikumus, un to, kādas ir pasākumu iespējas nodrošināt atvieglojumus tiem ekonomikas dalībniekiem Savienībā, kurus ietekmē trešās valsts pasākumi, un pamatojoties uz mērķi mazināt negatīvu ekonomisko ietekmi uz Savienību, tostarp attiecībā uz būtiskām izejvielām.

(9)

Šajā regulā galvenā uzmanība būtu jāpievērš tiem pasākumiem, saistībā ar kuriem Savienībai ir pieredze izstrādē un piemērošanā. Saistībā ar šīs regulas darbības pārskatīšanu būtu jāvērtē iespēja paplašināt tās darbības jomu, lai paredzētu, ka tiek pieņemti pasākumi intelektuālā īpašuma tiesību jomā un papildu pasākumi attiecībā uz pakalpojumiem, pienācīgi ņemot vērā katras šīs jomas specifiku.

(10)

Īstenojot Savienības tiesības, būtu jānosaka preces izcelsme saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 2913/92 (2). Īstenojot Savienības tiesības pēc strīda izšķiršanas publiskā iepirkuma jomā būtu jānosaka pakalpojuma izcelsme, pamatojoties uz tās fiziskās vai juridiskās personas izcelsmi, kura pakalpojumu sniedz. Novērtējot pretendentu sniegto informāciju un garantijas attiecībā uz preču un pakalpojumu izcelsmi, līgumslēdzējām iestādēm vai vienībām būtu jāīsteno parastie piesardzības pasākumi un jāveic pienācīga pārbaude.

(11)

Komisijai būtu jāpārskata šīs regulas darbības joma, darbība un efektivitāte, tostarp iespējamie pasākumi intelektuālā īpašuma tiesību jomā un ar pakalpojumiem saistītie papildu pasākumi, ne vēlāk kā trīs gadus pēc tās pirmreizējās īstenošanas vai ne vēlāk kā piecus gadus no tās spēkā stāšanās dienas – atkarībā no tā, kurš no minētajiem datumiem ir pirmais. Komisijai par savu novērtējumu būtu jāpaziņo Eiropas Parlamentam un Padomei. Pēc pārskata var iesniegt atbilstīgus tiesību aktu priekšlikumus.

(12)

Ir svarīgi nodrošināt efektīvu saziņu un viedokļu apmaiņu starp Komisiju, no vienas puses, un Eiropas Parlamentu un Padomi, no otras puses, jo īpaši attiecībā uz strīdiem saistībā ar starptautiskās tirdzniecības nolīgumiem, kuru rezultātā var tikt pieņemti pasākumi saskaņā ar šo regulu.

(13)

Lai atsauktos uz šo regulu saistībā ar tirdzniecības politikas pasākumu īstenošanu, būtu jāgroza Padomes Regula (EK) Nr. 3286/94 (3).

(14)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, Komisijai būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (4).

(15)

Ņemot vērā to, ka ir ļoti sarežģīti pārbaudīt, cik daudzveidīga varētu būt saskaņā ar šo regulu pieņemtu tirdzniecības politikas pasākumu ietekme, un lai paredzētu pietiekami daudz iespēju panākt pēc iespējas plašāku atbalstu, Komisijai nevajadzētu pieņemt īstenošanas aktus gadījumā, kad izņēmuma kārtā šajā regulā minētā komiteja nesniedz atzinumu par Komisijas iesniegto īstenošanas akta projektu.

(16)

Lai aizsargātu Savienības intereses, Komisijai būtu jāpieņem īstenošanas akti, kas jāpiemēro nekavējoties, ja pienācīgi pamatotos gadījumos saistībā ar vajadzību pielāgot tirdzniecības politikas pasākumus attiecīgās trešās personas rīcībai, tas vajadzīgs nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ.

(17)

Šī regula neskar tirdzniecības politikas pasākumu iespējamo pieņemšanu, pamatojoties uz citiem attiecīgiem Savienības tiesību aktiem vai Līguma par Eiropas Savienības darbību noteikumiem, vienlaikus ievērojot piemērojamos starptautiskās tirdzniecības nolīgumu noteikumus par koncesiju apturēšanu vai atsaukšanu vai citas saistības,

a)

reaģēt uz trešo valstu izdarītiem starptautiskās tirdzniecības noteikumu pārkāpumiem, kas ietekmē Savienības intereses, lai rastu apmierinošu risinājumu, kas atjauno Savienības ekonomikas dalībnieku priekšrocības;

b)

atjaunot līdzsvaru starp koncesijām vai citām saistībām tirdzniecības attiecībās ar trešām valstīm, ja režīms, ko piemēro precēm no Savienības tiek mainīts tādā veidā, kas skar Savienības intereses.

a)

“valsts” ir jebkura valsts vai atsevišķa muitas teritorija;

b)

“koncesijas vai citas saistības” ir tarifa koncesijas vai jebkuras citas priekšrocības, ko Savienība ir apņēmusies piemērot tirdzniecībā ar trešām valstīm atbilstīgi starptautiskās tirdzniecības nolīgumiem, kuru līgumslēdzēja puse tā ir;

c)

“zaudējuma vai samazinājuma apjoms” ir apjoms, kādā tiek ietekmētas Savienības priekšrocības, ko nodrošina starptautiskās tirdzniecības nolīgumi. Ja vien attiecīgajā nolīgumā nav definēts citādi, tas ietver jebkuru nelabvēlīgu ekonomisko ietekmi, ko rada trešās valsts pasākums;

d)

“obligāts cenas sods” ir līgumslēdzēju iestāžu vai vienību, kas organizē publiskā iepirkuma procedūras, pienākums palielināt cenu – piemērojot dažus izņēmumus – pakalpojumiem un/vai precēm, kuru izcelsme ir konkrētās trešās valstīs un kuri ir piedāvāti līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās.

a)

pēc tirdzniecības strīdu iztiesāšanas saskaņā ar PTO Vienošanos par noteikumiem un kārtību, ar ko nosaka strīdu izšķiršanu (PTO Vienošanās par strīdu izšķiršanu), ja Savienība ir pilnvarota apturēt koncesijas vai citas saistības saskaņā ar daudzpusējiem un plurilaterāliem nolīgumiem, uz kuriem attiecas PTO Vienošanās par strīdu izšķiršanu;

b)

pēc tirdzniecības strīdu iztiesāšanas saskaņā ar citiem starptautiskās tirdzniecības nolīgumiem, tostarp reģionāliem vai divpusējiem nolīgumiem, ja Savienībai ir tiesības apturēt koncesijas vai citas saistības saskaņā ar šādiem nolīgumiem;

c)

koncesiju vai citu saistību līdzsvara atjaunošanai, ko saskaņā ar 8. pantu PTO Nolīgumā par aizsardzības pasākumiem vai saskaņā ar citos starptautiskās tirdzniecības nolīgumos, tostarp reģionālos vai divpusējos nolīgumos, iekļautajiem noteikumiem par aizsardzības pasākumiem var būt tiesības veikt, ja trešā valsts piemēro aizsardzības pasākumu;

d)

gadījumos, kad PTO dalībvalsts groza koncesijas saskaņā ar GATT 1994 XXVIII pantu, ja nav bijusi vienošanās par kompensējošiem pielāgojumiem.

a)

ja koncesijas vai citas saistības aptur pēc tirdzniecības strīda iztiesāšanas saskaņā ar PTO Vienošanos par strīdu izšķiršanu, to apjoms nepārsniedz apjomu, ko apstiprinājusi PTO Strīdu izšķiršanas padome;

b)

ja koncesijas vai citas saistības aptur pēc starptautiskas strīda izšķiršanas procedūras īstenošanas saskaņā ar citiem starptautiskās tirdzniecības nolīgumiem, tostarp divpusējiem vai reģionāliem nolīgumiem, to apjoms nepārsniedz tā zaudējuma vai samazinājuma apjomu, ko izraisījis attiecīgais trešās valsts pasākums un ko – atkarībā no konkrētā gadījuma – noteikusi Komisija, vai kas noteikts, vēršoties šķīrējtiesā;

c)

ja tiek atjaunots līdzsvars starp koncesijām vai citām saistībām saskaņā ar noteikumiem par aizsardzības pasākumiem, kas ietverti starptautiskās tirdzniecības nolīgumos, Savienības rīcība ir praktiski līdzvērtīga to koncesiju vai citu saistību apjomam, kuras ietekmējis aizsardzības pasākums, saskaņā ar nosacījumiem PTO Nolīgumā par aizsardzības pasākumiem vai aizsardzības pasākumu noteikumiem, kas ietverti citos starptautiskās tirdzniecības nolīgumos, tostarp reģionālos vai divpusējos nolīgumos, saskaņā ar kuriem piemēro aizsardzības pasākumu;

d)

ja koncesijas atsauc tirdzniecībā ar trešo valsti sakarā ar GATT 1994 XXVIII pantu un saistīto vienošanos (5), tās ir praktiski līdzvērtīgas koncesijām, ko grozījusi vai atsaukusi attiecīgā trešā valsts, saskaņā ar nosacījumiem, ko paredz GATT 1994 XXVIII pants un saistītā vienošanās.

a)

pasākumu efektivitāte, lai panāktu, ka trešās valstis ievēro starptautiskās tirdzniecības noteikumus;

b)

pasākumu iespējas nodrošināt atvieglojumus tiem ekonomikas dalībniekiem Savienībā, kurus ietekmē trešās valsts pasākumi;

c)

attiecīgo preču vai pakalpojumu alternatīvu piegādes avotu pieejamība, lai novērstu vai līdz minimumam samazinātu nelabvēlīgo ietekmi uz pakārtotajām nozarēm, līgumslēdzējām iestādēm vai vienībām vai galapatērētājiem Savienībā;

d)

nesamērīgas administratīvās sarežģītības un izmaksu nepieļaušana pasākumu piemērošanā;

e)

jebkādi konkrēti kritēriji, kas var būt noteikti starptautiskās tirdzniecības nolīgumos saistībā ar 3. pantā minētajiem gadījumiem.

a)

tarifa koncesiju apturēšana un jaunu vai palielinātu muitas nodokļu piemērošana, tostarp muitas nodokļu atkārtota noteikšana lielākās labvēlības režīma līmenī vai muitas nodokļu piemērošana, pārsniedzot lielākās labvēlības līmeni, vai preču ievedmuitas vai izvedmuitas papildu maksājumu ieviešana;

b)

preču importa vai eksporta kvantitatīvu ierobežojumu ieviešana vai palielināšana neatkarīgi no tā, vai tā notiek ar kvotu, importa vai eksporta licenču vai citu pasākumu starpniecību;

c)

koncesiju apturēšana attiecībā uz precēm, pakalpojumiem vai piegādātājiem publiskā iepirkuma jomā,

a)

ietver robežvērtības, pamatojoties uz attiecīgo preču vai pakalpojumu raksturlielumiem, kuras pārsniedzot, jāpiemēro izslēgšana un/vai obligātais cenas sods, ņemot vērā attiecīgā tirdzniecības nolīguma noteikumus un zaudējuma vai samazinājuma apjomu;

b)

nosaka tās preču vai pakalpojumu nozares vai kategorijas, uz kurām pasākumi ir attiecināmi, kā arī visus piemērojamos izņēmumus;

c)

nosaka dalībvalsts uzskaitītās līgumslēdzējas iestādes vai vienības, vai līgumslēdzēju iestāžu vai vienību kategorijas, uz kuru veiktajiem iepirkumiem pasākumi attiecas. Lai šai noteikšanai nodrošinātu pamatu, ikviena dalībvalsts iesniedz atbilstošu līgumslēdzēju iestāžu vai vienību, vai līgumslēdzēju iestāžu vai vienību kategoriju sarakstu. Ar pasākumiem nodrošina to, ka tiek panākts atbilstošs koncesiju vai citu saistību atcelšanas līmenis un taisnīgs sadalījums starp dalībvalstīm.

a)

fiziskas personas gadījumā – valsti, kurā persona ir valstspiederīgā vai kurā tai ir pastāvīgas uzturēšanās tiesības;

b)

juridiskas personas gadījumā – kādu no šādām:

a)

ja trešā valsts, kuras pasākumi strīda izšķiršanas procedūrā tikuši atzīti par starptautiskās tirdzniecības noteikumu pārkāpumu, sāk ievērot šos noteikumus vai ja ir citādi rasts savstarpēji apmierinošs risinājums;

b)

gadījumos, kad tiek atjaunots koncesiju vai citu saistību līdzsvars pēc tam, kad trešā valsts ir pieņēmusi aizsardzības pasākumu, ja aizsardzības pasākums tiek atsaukts vai beidzas tā termiņš vai ja attiecīgā trešā valsts piešķir Savienībai piemērotu un samērīgu kompensāciju pēc īstenošanas akta pieņemšanas saskaņā ar 4. panta 1. punktu;

c)

gadījumos, kad PTO dalībvalsts groza koncesijas saskaņā ar GATT 1994 XXVIII pantu, ja attiecīgā trešā valsts piešķir Savienībai piemērotu un samērīgu kompensāciju pēc īstenošanas akta pieņemšanas saskaņā ar 4. panta 1. punktu.

a)

starptautiskas norises attiecībā uz citu saistību apturēšanu saskaņā ar Vispārējo līgumu par pakalpojumu tirdzniecību (GATS);

b)

norises Savienībā attiecībā uz kopīgu noteikumu pieņemšanu pakalpojumu nozarē;

c)

tādu papildu tirdzniecības politikas pasākumu efektivitāte, kurus varētu izmantot kā līdzekli Savienības tiesību īstenošanai saskaņā ar starptautiskiem tirdzniecības nolīgumiem;

d)

pieejami mehānismi, lai nodrošinātu, ka iespējamos papildu tirdzniecības politikas pasākumus attiecībā uz pakalpojumiem praksē īsteno vienādi un efektīvi; un

e)

sekas, kas rastos Savienībā esošiem pakalpojumu sniedzējiem laikā, kad saskaņā ar šo regulu pieņem īstenošanas aktus.

27.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 189/59

(1)

Savienība ir izvirzījusi mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā ir nodrošināta personu brīva pārvietošanās. Lai pakāpeniski izveidotu šādu telpu, Savienībai ir jāpieņem pasākumi, kas attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, jo īpaši tad, kad tas nepieciešams iekšējā tirgus pienācīgai darbībai.

(2)

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 81. panta 2. punktu šādi pasākumi var ietvert pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt cita starpā tiesas nolēmumu savstarpēju atzīšanu un izpildi dalībvalstu starpā, tiesu iestāžu efektīvu pieejamību un šķēršļu likvidēšanu civillietu pienācīgai izskatīšanai, vajadzības gadījumā sekmējot dalībvalstīs piemērojamo civilprocesuālo normu saderību.

(3)

Komisija 2006. gada 24. oktobrī ar “Zaļo grāmatu par spriedumu izpildes efektivitātes uzlabošanu Eiropas Savienībā: banku kontu arests” uzsāka apspriešanos par nepieciešamību pēc vienotas Eiropas procedūras banku kontu apķīlāšanai un šādas procedūras iespējamajiem elementiem.

(4)

2009. gada decembrī pieņemtajā Stokholmas programmā (3), kas nosaka prioritātes brīvības, drošības un tiesiskuma jomā no 2010. gada līdz 2014. gadam, Eiropadome aicināja Komisiju izvērtēt, vai vajag un vai ir iespējams Savienības līmenī paredzēt konkrētus pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus, lai novērstu, piemēram, to, ka pirms prasījuma izpildes pazūd aktīvi, un ierosināt atbilstīgus priekšlikumus, lai uzlabotu spriedumu izpildes efektivitāti Savienībā attiecībā uz banku kontiem un parādnieku aktīviem.

(5)

Valsts procedūras, lai iegūtu aizsardzības pasākumus, piemēram, kontu apķīlāšanas rīkojumus, pastāv visās dalībvalstīs, bet šādu pasākumu noteikšanas nosacījumi un to īstenošanas efektivitāte ir ļoti atšķirīgi. Turklāt valstu aizsardzības pasākumu izmantošana lietās, kurās ir pārrobežu elementi, var izrādīties sarežģīta, jo īpaši, ja kreditors cenšas panākt, lai tiktu apķīlāti vairāki konti dažādās dalībvalstīs. Tādēļ šķiet nepieciešami un piemēroti pieņemt saistošu un tieši piemērojamu Savienības tiesību aktu, ar kuru izveido jaunu Savienības procedūru, kas ļautu apķīlāt banku kontos turētus finanšu līdzekļus pārrobežu lietās efektīvā un ātrā veidā.

(6)

Procedūrai, ko izveido ar šo regulu, būtu jākalpo par papildu un fakultatīvu līdzekli kreditoram, kas aizvien var brīvi izmantot jebkuru citu procedūru, lai iegūtu līdzvērtīgu pasākumu atbilstīgi valsts tiesību aktiem.

(7)

Kreditoram būtu jāspēj iegūt aizsardzības pasākumu Eiropas kontu apķīlāšanas rīkojuma (“Apķīlāšanas rīkojums” vai “Rīkojums”) veidā, kas liedz pārskaitīt vai izņemt finanšu līdzekļus, ko viņa parādnieks tur bankas kontā dalībvalstī, ja pastāv risks, ka bez šāda pasākuma kreditora prasījuma pret parādnieku turpmāka izpilde tiks kavēta vai padarīta būtiski sarežģītāka. Parādnieka kontā turēto finanšu līdzekļu apķīlāšanas sekām vajadzētu būt tādām, ka ne tikai pats parādnieks, bet arī personas, ko viņš pilnvarojis veikt maksājumus no minētā konta, piemēram, ar regulāra maksājuma rīkojumu vai izmantojot tiešo debetu vai kredītkarti, nevar šos finanšu līdzekļus izmantot.

(8)

Šīs regulas darbības jomā būtu jāietver visas civillietas un komerclietas, izņemot dažus skaidri noteiktus jautājumus. Proti, šī regula nebūtu jāpiemēro prasījumiem pret parādnieku maksātnespējas procedūrās. Tam būtu jānozīmē, ka pret parādnieku nevar izdot nevienu Apķīlāšanas rīkojumu, ja attiecībā uz viņu ir uzsākta maksātnespējas procedūra, kā definēts Padomes Regulā (EK) Nr. 1346/2000 (4). No otras puses, šim izņēmumam būtu jāļauj Apķīlāšanas rīkojumu izmantot, lai nodrošinātu, ka tiek atgūti kaitējoši maksājumi, ko minētais parādnieks veicis trešām personām.

(9)

Šī regula būtu jāpiemēro kontiem, kas turēti tajās kredītiestādēs, kuru uzņēmējdarbība ir noguldījumu vai citu atmaksājamu līdzekļu pieņemšana no sabiedrības un kredītu piešķiršana no saviem līdzekļiem.

Tādējādi to nevajadzētu piemērot finanšu iestādēm, kas nepieņem šādus noguldījumus, piemēram, iestādēm, kas nodrošina finansējumu eksporta un investīciju projektiem vai projektiem jaunattīstības valstīs, vai arī iestādēm, kas sniedz finanšu tirgus pakalpojumus. Turklāt šo regulu nevajadzētu piemērot kontiem, kurus tur centrālās bankas vai kuri tiek turēti centrālajās bankās, tām pildot monetāro iestāžu pilnvaras, kā arī kontiem, kurus nevar apķīlāt ar valsts rīkojumiem, kas ir līdzvērtīgi Apķīlāšanas rīkojumam, vai uz kuriem citu iemeslu dēļ apķīlāšanu neattiecina saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā attiecīgais konts tiek uzturēts.

(10)

Šī regula būtu jāpiemēro tikai pārrobežu lietām, un tajā būtu jādefinē, ko šajā konkrētajā kontekstā nozīmē pārrobežu lieta. Šīs regulas nozīmē būtu jāuzskata, ka pastāv pārrobežu lieta, ja tiesa, kura izskata pieteikumu par Apķīlāšanas rīkojumu, atrodas vienā dalībvalstī, savukārt bankas konts, uz kuru attiecas Rīkojums, tiek uzturēts citā dalībvalstī. Būtu jāuzskata, ka pārrobežu lieta ir arī tad, ja kreditora domicils ir vienā dalībvalstī, bet tiesa un apķīlājamais bankas konts atrodas citā dalībvalstī.

Šī regula nebūtu jāpiemēro tādu kontu apķīlāšanai, ko uztur dalībvalstī, kuras tiesā ir iesniegts pieteikums par Apķīlāšanas rīkojumu, ja kreditora domicils arī atrodas minētajā dalībvalstī, pat ja kreditors vienlaikus iesniedz pieteikumu par Apķīlāšanas rīkojumu, kas attiecas uz kontu vai kontiem, kas tiek uzturēti citā dalībvalstī. Tādā gadījumā kreditoram būtu jāiesniedz divi atsevišķi pieteikumi – viens par Apķīlāšanas rīkojumu un otrs par valsts mēroga pasākumu.

(11)

Apķīlāšanas rīkojuma procedūrai vajadzētu būt pieejamai kreditoram, kas vēlas nodrošināt vēlāka nolēmuma pēc lietas būtības izpildi, pirms tiesvedības pēc lietas būtības uzsākšanas un jebkurā šādas tiesvedības stadijā. Tai vajadzētu būt pieejamai arī kreditoram, kas jau ir ieguvis nolēmumu, tiesas izlīgumu vai publisku aktu, kurā parādniekam liek maksāt kreditora prasījumu.

(12)

Apķīlāšanas rīkojumam vajadzētu būt pieejamam, lai nodrošinātu prasījumus, kam jau iestājies termiņš. Tam vajadzētu būt pieejamam arī prasījumiem, kam vēl nav iestājies termiņš, ja šādi prasījumi izriet no darījuma vai notikuma, kurš jau ir norisinājies, un to summu var noteikt, tostarp prasījumiem saistībā ar neatļautu darbību, deliktu vai kvazideliktu un civilprasībām par zaudējumu atlīdzināšanu vai restitūciju, kuru pamatā ir kriminālsodāma darbība.

Kreditoram vajadzētu būt iespējai lūgt, lai Apķīlāšanas rīkojums tiktu izdots par pamatprasījuma summu vai par zemāku summu. Zemākā summa var būt viņa interesēs, piemēram, tad, ja viņš jau ir ieguvis kādu citu nodrošinājumu par daļu no sava prasījuma.

(13)

Lai nodrošinātu ciešu saikni starp procedūru Apķīlāšanas rīkojuma izdošanai un tiesvedību pēc lietas būtības, starptautiskai jurisdikcijai izdot Rīkojumu vajadzētu būt tās dalībvalsts tiesām, kuras tiesām ir jurisdikcija spriest pēc lietas būtības. Šīs regulas nozīmē jēdzienam “tiesvedība pēc lietas būtības” būtu jāietver jebkura tiesvedība, kuras mērķis ir iegūt attiecīgā prasījuma izpildu dokumentu, tostarp, piemēram, saīsinātas procedūras attiecībā uz rīkojumiem veikt maksājumus un tāda tiesvedība kā Francijas “procédure de référé”. Ja parādnieks ir patērētājs, kura domicils ir vienā no dalībvalstīm, jurisdikcijai Rīkojuma izdošanai vajadzētu būt vienīgi minētās dalībvalsts tiesām.

(14)

Nosacījumiem Apķīlāšanas rīkojuma izdošanai būtu jānodrošina atbilstošs līdzsvars starp kreditora interesēm iegūt Rīkojumu un parādnieka interesēm novērst Rīkojuma ļaunprātīgu izmantošanu.

Tādēļ, ja kreditors pieteikumu par Apķīlāšanas rīkojumu iesniedz, pirms viņš ir ieguvis nolēmumu, tiesai, kurā pieteikums ir iesniegts, vajadzētu būt pārliecinātai, pamatojoties uz kreditora iesniegtajiem pierādījumiem, ka kreditora prasījums pēc būtības pret parādnieku varētu tikt apmierināts.

Turklāt kreditoram visās situācijās, tostarp tad, kad viņš jau ir ieguvis nolēmumu, būtu jāprasa, lai viņš ļauj tiesai pārliecināties, ka viņa prasījumam steidzami nepieciešama tiesiskā aizsardzība un ka esošā vai vēlāka nolēmuma izpilde bez Rīkojuma var tikt kavēta vai padarīta būtiski sarežģītāka, jo pastāv reāls risks, ka līdz laikam, kad kreditors spēs panākt esošā vai vēlāka nolēmuma izpildi, parādnieks var būt iztērējis, noslēpis vai likvidējis savus aktīvus vai atsavinājis tos zem to vērtības vai neparastā apjomā vai veicot neparastu rīcību.

Tiesai būtu jāizvērtē kreditora iesniegtie pierādījumi, kas apliecina šāda riska esamību. Tas varētu attiekties, piemēram, uz parādnieka rīcību attiecībā uz kreditora prasījumu vai parādnieka rīcību iepriekšējos pušu strīdos, parādnieka kredītvēsturi, parādnieka aktīvu veidu un uz jebkādu nesenu parādnieka rīcību attiecībā uz saviem aktīviem. Izvērtējot pierādījumus, tiesa var uzskatīt, ka parādnieka veikta izņemšana no kontiem un savas uzņēmējdarbības parastas gaitas saglabāšanai veiktie izdevumi vai regulāri ģimenes izdevumi paši par sevi nav neparasti. Prasījuma nemaksāšanu vai apstrīdēšanu vien vai tikai to vien, ka parādniekam ir vairāk par vienu kreditoru, pašu par sevi nevajadzētu uzskatīt par pietiekamu pierādījumu, lai attaisnotu Rīkojuma izdošanu. Tāpat arī parādnieka sliktos finansiālos apstākļus pašus par sevi vai to, ka tie pasliktinās, nevajadzētu uzskatīt par pietiekamu pamatu Rīkojuma izdošanai. Tomēr tiesa šos aspektus var ņemt vērā, veicot vispārīgu izvērtējumu par riska esamību.

(15)

Lai nodrošinātu Apķīlāšanas rīkojuma pārsteiguma efektu un nodrošinātu, ka tas būs noderīgs līdzeklis, kreditoram mēģinot piedzīt parādus no parādnieka pārrobežu lietās, parādnieks par kreditora pieteikumu nebūtu jāinformē, pirms Rīkojuma izdošanas viņš nebūtu jāuzklausa, ne arī viņam par Rīkojumu būtu jāpaziņo pirms tā īstenošanas. Ja tiesa, pamatojoties uz kreditora vai – attiecīgā gadījumā – viņa liecinieka(-u) sniegtajiem pierādījumiem un informāciju, nav pārliecināta, ka attiecīgā konta vai kontu apķīlāšana ir pamatota, tai Rīkojumu nevajadzētu izdot.

(16)

Gadījumos, kad kreditors iesniedz pieteikumu par Apķīlāšanas rīkojumu, pirms tiesā tiek uzsākta tiesvedība pēc būtības, šajā regulā vajadzētu noteikt, ka kreditoram minētā tiesvedība būtu jāuzsāk noteiktā laikposmā un ka viņam tajā tiesā, kurā viņš iesniedzis savu pieteikumu par Rīkojumu, būtu jāiesniedz šādas uzsākšanas pierādījums. Ja kreditors neizpilda minēto pienākumu, tiesai pēc savas iniciatīvas būtu jāatsauc Rīkojums vai tam vajadzētu izbeigties automātiski.

(17)

Ņemot vērā to, ka parādnieks iepriekš netiek uzklausīts, šajā regulā vajadzētu paredzēt konkrētus aizsardzības pasākumus, lai novērstu ļaunprātīgu Rīkojuma izmantošanu un aizsargātu parādnieka tiesības.

(18)

Vienam no šādiem būtiskiem aizsardzības pasākumiem vajadzētu būt iespējai prasīt, ka kreditors sniedz nodrošinājumu, lai nodrošinātu, ka parādnieks vēlāk var saņemt atlīdzību par jebkādiem zaudējumiem, kas viņam varētu būt radušies Apķīlāšanas rīkojuma dēļ. Atkarībā no valsts tiesību aktiem šādu nodrošinājumu varētu sniegt drošības naudas veidā vai tāda alternatīva nodrošinājuma veidā kā bankas garantija vai hipotēka. Tiesai vajadzētu būt rīcības brīvībai noteikt nodrošinājuma summu, kas būtu pietiekama, lai novērstu ļaunprātīgu Rīkojuma izmantošanu un nodrošinātu kompensāciju parādniekam, un, ja nav konkrētu pierādījumu par iespējamo zaudējumu apmēru, tiesai vajadzētu būt iespējai summu, par kuru ir jāizdod Rīkojums, izmantot kā norādi nodrošinājuma summas noteikšanai.

Gadījumos, kad kreditors vēl nav ieguvis nolēmumu, tiesas izlīgumu vai publisku aktu, ar kuru parādniekam liek maksāt kreditora prasījumu, nodrošinājuma sniegšanai vajadzētu būt obligātai, un tiesai no šīs prasības vajadzētu atteikties vai prasīt nodrošinājuma sniegšanu mazākā apmērā tikai izņēmuma gadījumos, ja tā uzskata, ka, ņemot vērā lietas apstākļus, šāds nodrošinājums ir nepiemērots, lieks vai nesamērīgs. Šādi apstākļi varētu būt, piemēram, tas, ka kreditoram ir īpaši pamatoti iemesli, bet viņam nepietiek līdzekļu nodrošinājuma sniegšanai, ka prasījums attiecas uz uzturēšanas līdzekļiem vai algu maksājumiem vai ka prasījuma apjoms ir tāds, ka ir maz ticams, ka Rīkojums parādniekam radīs zaudējumus, piemēram, mazs uzņēmējdarbības parāds.

Gadījumos, kad kreditors jau ir ieguvis nolēmumu, tiesas izlīgumu vai publisku aktu, nodrošinājuma sniegšanu vajadzētu atstāt tiesas ziņā. Nodrošinājuma sniegšana var būt piemērota, izņemot iepriekš minētos izņēmuma gadījumos, piemēram, ja nolēmums, kura izpildi ir paredzēts nodrošināt ar Apķīlāšanas rīkojumu, vēl nav izpildāms vai ir izpildāms tikai pagaidu kārtā, proti, ja ir uzsākta pārsūdzības procedūra.

(19)

Vēl vienam būtiskam elementam, lai nodrošinātu atbilstošu līdzsvaru starp kreditora un parādnieka interesēm, vajadzētu būt noteikumam par kreditora atbildību par jebkādu kaitējumu, kas ar Apķīlāšanas rīkojumu nodarīts parādniekam. Tādēļ šajā regulā kā minimālais standarts būtu jāparedz kreditora atbildība, ja par zaudējumiem, ko parādniekam radījis Apķīlāšanas rīkojums, ir vainojams kreditors. Pierādīšanas pienākumam šajā sakarā vajadzētu gulties uz parādnieku. Attiecībā uz šajā regulā noteiktajiem atbildības pamatiem būtu jāparedz saskaņots noteikums, ar ko nosaka atspēkojamu kreditora vainas prezumpciju.

Turklāt dalībvalstīm būtu jāspēj savos tiesību aktos saglabāt vai ieviest arī citus atbildības pamatus, kas nav noteikti šajā regulā. Attiecībā uz minētajiem citiem atbildības pamatiem dalībvalstīm būtu arī jāspēj saglabāt vai ieviest citus atbildības veidus, piemēram, objektīvo atbildību.

Šajā regulā būtu arī jāparedz tiesību kolīziju norma, ar kuru nosaka, ka kreditora atbildībai būtu jāpiemēro izpildes dalībvalsts tiesību akti. Ja ir vairākas izpildes dalībvalstis, būtu jāpiemēro tās izpildes dalībvalsts tiesību akti, kurā pastāvīgi uzturas parādnieks. Ja parādnieks pastāvīgi neuzturas nevienā no izpildes dalībvalstīm, būtu jāpiemēro tās izpildes dalībvalsts tiesību akti, ar kuru lietai ir ciešākā saikne. Nosakot ciešāko saikni, viens no faktoriem, ko tiesa ņem vērā, varētu būt apķīlājamās summas apmērs dažādajās izpildes dalībvalstīs.

(20)

Lai pārvarētu pastāvošās praktiskās grūtības pārrobežu kontekstā iegūt informāciju par parādnieka bankas konta atrašanās vietu, šajā regulā vajadzētu noteikt mehānismu, kas ļauj kreditoram lūgt, lai pirms Apķīlāšanas rīkojuma izdošanas tiesa no tās dalībvalsts ieceltās informācijas iestādes, kurā pēc kreditora domām parādnieks tur kontu, iegūtu parādnieka konta noteikšanai vajadzīgo informāciju. Ņemot vērā šādas publisko iestāžu iejaukšanās un šādas piekļuves privātajiem datiem īpašo raksturu, piekļuvi ar kontiem saistītai informācijai parasti vajadzētu piešķirt tikai gadījumos, kad kreditors jau ir ieguvis izpildāmu nolēmumu, tiesas izlīgumu vai publisku aktu. Tomēr izņēmuma kārtā kreditoram vajadzētu būt iespējai iesniegt lūgumu attiecībā uz informāciju, kas saistīta ar kontiem, pat ja viņa nolēmums, tiesas izlīgums vai publiskais akts vēl nav izpildāms. Šādam lūgumam vajadzētu būt iespējamam, ja apķīlājamā summa ir būtiska, ņemot vērā attiecīgos apstākļus, un ja tiesa, pamatojoties uz kreditora iesniegtajiem pierādījumiem, ir pārliecinājusies, ka šāda ar kontu saistīta informācija ir steidzami nepieciešama, jo pastāv risks, ka bez tās kreditora prasījuma pret parādnieku turpmāka izpilde varētu tikt apdraudēta un ka tādēļ būtiski varētu pasliktināties kreditora finansiālā situācija.

Lai minētais mehānisms varētu darboties, dalībvalstīm savos tiesību aktos būtu jāparedz viena vai vairākas metodes minētās informācijas iegūšanai, kuras ir efektīvas un iedarbīgas un kuras nav nesamērīgi dārgas vai laikietilpīgas. Mehānisms būtu jāpiemēro tikai tad, ja tiek izpildīti visi nosacījumi un prasības Apķīlāšanas rīkojuma izdošanai un ja kreditors savā lūgumā ir pienācīgi pamatojis, kāpēc ir pamats uzskatīt, ka parādnieks konkrētā dalībvalstī tur vienu vai vairākus kontus, piemēram, jo viņš minētajā dalībvalstī strādā vai veic profesionālu darbību vai arī viņam tur ir īpašums.

(21)

Lai nodrošinātu parādnieka personas datu aizsardzību, iegūtā informācija par parādnieka bankas konta vai kontu identifikāciju nebūtu jāsniedz kreditoram. Tā būtu jāsniedz tikai tiesai, kas to lūgusi, un izņēmuma kārtā parādnieka bankai, ja banka vai cita vienība, kas ir atbildīga par Rīkojuma izpildi izpildes dalībvalstī, nevar noteikt parādnieka kontu, pamatojoties uz Rīkojumā sniegto informāciju, piemēram, ja vienā un tajā pašā bankā kontus tur vairākas personas ar to pašu vārdu, uzvārdu un adresi. Ja šādā gadījumā Rīkojumā ir norādīts, ka apķīlājamā(-o) konta(-u) numurs vai numuri ir iegūts(-i), lūdzot informāciju, bankai būtu jālūdz minētā informācija izpildes dalībvalsts informācijas iestādei un tai vajadzētu spēt to lūgt neoficiālā un vienkāršā veidā.

(22)

Ar šo regulu būtu jāpiešķir kreditoram tiesības pārsūdzēt atteikumu izdot Apķīlāšanas rīkojumu. Minētajām tiesībām nebūtu jāskar kreditora iespēja iesniegt jaunu pieteikumu par Apķīlāšanas rīkojumu, pamatojoties uz jauniem faktiem vai jauniem pierādījumiem.

(23)

Bankas kontu apķīlāšanas izpildes struktūras dalībvalstīs ievērojami atšķiras. Lai izvairītos no minēto struktūru dubultošanās dalībvalstīs un pēc iespējas ievērotu valsts procedūras, šajā regulā attiecībā uz Apķīlāšanas rīkojuma izpildi un faktisko īstenošanu būtu jābalstās uz tajā dalībvalstī, kurā Rīkojums ir jāizpilda, pastāvošajām metodēm un struktūrām līdzvērtīgu valsts rīkojumu izpildei un īstenošanai.

(24)

Lai nodrošinātu ātru izpildi, šajā regulā būtu jānosaka, ka Rīkojuma pārsūtīšana no izcelsmes dalībvalsts izpildes dalībvalsts kompetentajai iestādei notiek, izmantojot jebkādus piemērotus līdzekļus, kas nodrošina, ka nosūtīto dokumentu saturs ir patiess, atbilstošs un viegli salasāms.

(25)

Saņemot Apķīlāšanas rīkojumu, izpildes dalībvalsts kompetentajai iestādei vajadzētu veikt nepieciešamos pasākumus Rīkojuma izpildei saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem, vai nu nosūtot saņemto Rīkojumu bankai vai citai vienībai, kas atbild par šādu rīkojumu izpildi minētajā dalībvalstī, vai arī, ja to nosaka valsts tiesību akti, kā citādi uzdodot bankai īstenot Rīkojumu.

(26)

Atkarībā no metodes, kas ir pieejama saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesību aktiem attiecībā uz līdzvērtīgiem valsts rīkojumiem, Apķīlāšanas rīkojumu vajadzētu īstenot, nobloķējot apķīlāto summu parādnieka kontā vai, ja tas paredzēts valsts tiesību aktos, pārskaitot minēto summu uz apķīlāšanas mērķiem paredzētu kontu, kas varētu būt konts, kurš pieder vai nu kompetentai izpildes iestādei, tiesai, bankai, kurā parādnieks tur savu kontu, vai bankai, kas konkrētā lietā norādīta kā koordinējošā vienība apķīlāšanai.

(27)

Šai regulai nebūtu jāliedz iepriekš lūgt maksājumu par Apķīlāšanas rīkojuma izpildes izdevumiem. Šo jautājumu vajadzētu atstāt tās dalībvalsts tiesību aktu ziņā, kurā Rīkojums ir jāizpilda.

(28)

Apķīlāšanas rīkojumam vajadzētu būt tādai pašai prioritātes kārtībai, ja tāda pastāv, kā līdzvērtīgam valsts rīkojumam izpildes dalībvalstī. Ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem konkrēti izpildes pasākumi ir prioritāri attiecībā pret apķīlāšanas pasākumiem, tiem būtu jāpiešķir tāda pati prioritāte attiecībā pret Apķīlāšanas rīkojumiem saskaņā ar šo regulu. Šajā regulā in personam rīkojumus, kas ir spēkā dažu valstu tiesību sistēmās, vajadzētu uzskatīt par līdzvērtīgiem valsts rīkojumiem.

(29)

Šajā regulā būtu jāparedz, ka bankai vai citai vienībai, kas atbild par Apķīlāšanas rīkojuma izpildi izpildes dalībvalstī, tiek uzlikts pienākums paziņot, vai un, ja tā ir, tad cik lielā mērā Rīkojuma rezultātā ir apķīlāti jebkādi parādnieka finanšu līdzekļi, un pienākums kreditoram nodrošināt to, ka tiek atbrīvoti jebkādi apķīlāti finanšu līdzekļi, kas pārsniedz Rīkojumā norādīto summu.

(30)

Šai regulai būtu jāaizsargā parādnieka tiesības uz taisnīgu tiesu un viņa tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību, un tāpēc, ņemot vērā Apķīlāšanas rīkojuma izdošanas procedūras ex parte raksturu, būtu jāsniedz viņam iespēja pēc šajā regulā paredzētajiem pamatiem apstrīdēt Rīkojumu vai tā izpildi uzreiz pēc Rīkojuma īstenošanas.

(31)

Ņemot vērā minēto, šajā regulā būtu jāprasa, ka pēc Apķīlāšanas rīkojuma īstenošanas parādniekam ir nekavējoties jāizsniedz Rīkojums, visi dokumenti, ko kreditors iesniedzis izcelsmes dalībvalsts tiesai, un nepieciešamie tulkojumi. Tiesai vajadzētu būt rīcības brīvībai pievienot jebkādus papildu dokumentus, uz kuriem tā ir balstījusi savu lēmumu un kuri parādniekam var būt nepieciešami, lai nodrošinātu savu tiesisko aizsardzību, piemēram, jebkurus tiesas sēžu protokolus.

(32)

Parādniekam vajadzētu būt iespējai lūgt pārskatīt Apķīlāšanas rīkojumu, jo īpaši, ja nav ievēroti šajā regulā izklāstītie nosacījumi vai prasības vai ja apstākļi, kuru rezultātā tika izsniegts Rīkojums, ir mainījušies tā, ka Rīkojuma izdošanai vairs nav pamatojuma. Piemēram, parādniekam vajadzētu būt pieejamam tiesiskās aizsardzības līdzeklim, ja lieta nav bijusi pārrobežu lieta saskaņā ar šīs regulas definīciju, ja nav ievēroti šajā regulā izklāstītie jurisdikcijas noteikumi, ja kreditors šajā regulā noteiktajā laikposmā nav uzsācis tiesvedību pēc būtības un tiesa šī iemesla dēļ nav pēc savas iniciatīvas atsaukusi Rīkojumu, vai arī Rīkojums nav izbeidzies automātiski, ja kreditora prasībai nav bijusi nepieciešama steidzama aizsardzība Apķīlāšanas rīkojuma veidā, jo nepastāvēja risks, ka minētā prasījuma turpmāka izpilde tiktu kavēta vai padarīta būtiski sarežģītāka, vai ja nodrošinājuma sniegšana neatbilda šajā regulā noteiktajām prasībām.

Parādniekam vajadzētu būt pieejamam tiesiskās aizsardzības līdzeklim arī tad, ja viņam nav izsniegts Rīkojums un paziņojums par apķīlāšanu, kā paredzēts šajā regulā, vai arī, ja viņam izsniegtie dokumenti neatbilst šajā regulā paredzētajām valodas prasībām. Tomēr šādu aizsardzības līdzekli nevajadzētu piešķirt, ja neizsniegšana vai tulkojuma trūkums tiek vērsts par labu konkrētā laikposmā. Lai neizsniegšanu vērstu par labu, kreditoram būtu jālūdz par izsniegšanu atbildīgajai struktūrai izcelsmes dalībvalstī nodrošināt, lai attiecīgos dokumentus parādniekam izsniedz ar ierakstītu sūtījumu, vai arī, ja parādnieks ir piekritis saņemt dokumentus tiesā, būtu jānodrošina tiesai nepieciešamie dokumentu tulkojumi. Šāds lūgums nebūtu vajadzīgs, ja neizsniegšana jau ir vērsta par labu ar citiem līdzekļiem, piemēram, ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem tiesa būtu sākusi izsniegšanu pēc savas iniciatīvas.

(33)

Jautājumu par to, kam ir jānodrošina saskaņā ar šo regulu prasītie tulkojumi un kam jāsedz šādu tulkojumu izmaksas, risina saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(34)

Jurisdikcijai attiecībā uz aizsardzības līdzekļu piešķiršanu pret Apķīlāšanas rīkojuma izdošanu vajadzētu būt tās dalībvalsts tiesām, kurā ir izdots Rīkojums. Jurisdikcijai attiecībā uz aizsardzības līdzekļu piešķiršanu pret Rīkojuma izpildi vajadzētu būt izpildes dalībvalsts tiesām vai attiecīgā gadījumā kompetentajām izpildes iestādēm.

(35)

Parādniekam vajadzētu būt tiesībām iesniegt pieteikumu par apķīlāto finanšu līdzekļu atbrīvošanu, ja viņš sniedz atbilstīgu alternatīvu nodrošinājumu. Šādu alternatīvu nodrošinājumu varētu sniegt drošības naudas veidā vai tāda alternatīva nodrošinājuma veidā kā bankas garantija vai hipotēka.

(36)

Ar šo regulu vajadzētu nodrošināt, ka parādnieka kontu apķīlāšana neietekmē summas, kuras ir atbrīvotas no apķīlāšanas saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesību aktiem, piemēram, summas, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu parādnieka un viņa ģimenes iztiku. Atkarībā no minētajā dalībvalstī piemērojamās procesuālās sistēmas attiecīgā summa no apķīlāšanas būtu vai nu jāatbrīvo ex officio atbildīgajai struktūrai, kas varētu būt tiesa, banka vai kompetentā izpildes iestāde, pirms Rīkojums ir īstenots, vai arī tā būtu jāatbrīvo pēc parādnieka lūguma pēc Rīkojuma īstenošanas. Ja ir apķīlāti konti vairākās dalībvalstīs un atbrīvojums ir piemērots vairāk nekā vienu reizi, kreditoram vajadzētu varēt iesniegt pieteikumu jebkuras izpildes dalībvalsts kompetentajā tiesā vai – ja tā paredzēts attiecīgās izpildes dalībvalsts tiesību aktos – kompetentajā izpildes iestādē minētajā dalībvalstī par šajā dalībvalstī piemērotā atbrīvojuma pielāgošanu.

(37)

Lai nodrošinātu, ka Apķīlāšanas rīkojums tiek izdots un izpildīts ātri un bez kavēšanās, šajā regulā būtu jānosaka termiņi, kuros ir jāpabeidz dažādie procedūras posmi. Procedūrā iesaistītajām tiesām vai iestādēm vajadzētu būt atļautam atkāpties no minētajiem termiņiem tikai izņēmuma gadījumos, piemēram, lietās, kas ir juridiski vai faktu ziņā sarežģītas.

(38)

Lai aprēķinātu šajā regulā paredzētos laikposmus un termiņus, būtu jāpiemēro Padomes Regula (EEK, Euratom) Nr. 1182/71 (5).

(39)

Lai atvieglotu šīs regulas piemērošanu, būtu jāparedz dalībvalstu pienākums paziņot Komisijai konkrētu informāciju par saviem tiesību aktiem un procedūrām saistībā ar Apķīlāšanas rīkojumiem un līdzvērtīgiem valsts rīkojumiem.

(40)

Lai atvieglotu šīs regulas praktisko piemērošanu, būtu jāizveido standarta veidlapas, jo īpaši attiecībā uz pieteikumu par Apķīlāšanas rīkojumu, pašu Apķīlāšanas rīkojumu, paziņojumu par finanšu līdzekļu apķīlāšanu un pieteikumu par tiesiskās aizsardzības līdzekli vai pārsūdzību saskaņā ar šo regulu.

(41)

Lai uzlabotu tiesvedības efektivitāti, šajā regulā būtu jāparedz pēc iespējas plašāk izmantot modernās komunikāciju tehnoloģijas, kas atļautas attiecīgo dalībvalstu procesuālajos noteikumos, jo īpaši aizpildot šajā regulā noteiktās standarta veidlapas un saziņai starp tiesvedībā iesaistītajām iestādēm. Turklāt Apķīlāšanas rīkojuma un citu šajā regulā paredzēto dokumentu parakstīšanas metodēm vajadzētu būt tehnoloģiski neitrālām, lai būtu iespējams izmantot esošās metodes, piemēram, digitālu apliecinājumu vai drošu autentifikāciju, un lai šajā jomā būtu iespējama turpmāka tehnoloģiju attīstība.

(42)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecībā uz šajā regulā paredzēto standarta veidlapu izstrādi un to turpmāku grozīšanu. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (6).

(43)

Lai pieņemtu īstenošanas aktus, ar ko nosaka un pēc tam groza standarta veidlapas, kas paredzētas šajā regulā, būtu jāizmanto konsultēšanās procedūra saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 182/2011 4. pantu.

(44)

Šajā regulā ir ņemtas vērā pamattiesības un ievēroti principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Tās nolūks ir jo īpaši nodrošināt privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, personas datu aizsardzību, tiesības uz īpašumu un tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību un taisnīgu tiesu, kā attiecīgi noteikts tās 7., 8., 17. un 47. pantā.

(45)

Saistībā ar piekļuvi personas datiem un šādu datu izmantošanu un pārsūtīšanu saskaņā ar šo regulu būtu jāievēro Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46/EK (7) prasības, kā tās transponētas dalībvalstu tiesību aktos.

(46)

Lai piemērotu šo regulu, tomēr ir jāparedz daži īpaši nosacījumi par piekļuvi personas datiem un par šādu datu izmantošanu un pārsūtīšanu. Šajā kontekstā ir ņemts vērā Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja atzinums (8). Paziņošanai datu subjektam būtu jānotiek saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tomēr paziņošana parādniekam par informācijas atklāšanu attiecībā uz viņa kontu vai kontiem būtu jāatliek uz 30 dienām, lai izvairītos no tā, ka agrīna paziņošana apdraud Apķīlāšanas rīkojuma efektivitāti.

(47)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi – proti, izveidot Savienības procedūru aizsardzības pasākumam, kas dod iespēju kreditoram iegūt Apķīlāšanas rīkojumu, kas neļauj apdraudēt kreditora prasījuma turpmāku izpildi, pārskaitot vai izņemot finanšu līdzekļus, kurus parādnieks tur bankas kontā Savienībā, – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tā mēroga un iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(48)

Šo regulu vajadzētu piemērot tikai tām dalībvalstīm, kurām tā ir saistoša saskaņā ar Līgumiem. Tādēļ šajā regulā paredzētajai procedūrai par Apķīlāšanas rīkojuma iegūšanu vajadzētu būt pieejamai tikai kreditoriem, kuru domicils ir dalībvalstī, kam šī regula ir saistoša, un saskaņā ar šo regulu izdotiem Rīkojumiem vajadzētu attiekties tikai uz tādu bankas kontu apķīlāšanu, kuri tiek uzturēti šādā dalībvalstī.

(49)

Saskaņā ar 3. pantu Protokolā (Nr. 21) par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, Īrija ir paziņojusi, ka vēlas piedalīties šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā.

(50)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā (Nr. 21) par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un šī regula tai nav saistoša un nav jāpiemēro.

(51)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā (Nr. 22) par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un šī regula tai nav saistoša un nav jāpiemēro,

a)

īpašuma tiesībām, kas izriet no laulības attiecībām vai no attiecībām, kuras šādām attiecībām piemērojamajos tiesību aktos uzskata par tādām, kam ir laulībām pielīdzināmas sekas;

b)

testamentiem un mantošanai, tostarp uzturēšanas saistībām, kas rodas nāves gadījumā;

c)

prasījumiem pret parādnieku, saistībā ar kuru ir uzsākta bankrota procedūra, procedūra, kas saistīta ar maksātnespējīgu uzņēmumu vai citu juridisko personu likvidāciju, tiesas rīkojums, mierizlīgums vai līdzīga procedūra;

d)

sociālajam nodrošinājumam;

e)

šķīrējtiesām.

a)

dalībvalsts, kuras tiesā saskaņā ar 6. pantu ir iesniegts pieteikums par Apķīlāšanas rīkojumu, vai

b)

dalībvalsts, kurā ir kreditora domicils.

1)

“bankas konts” vai “konts” ir jebkurš konts, kurā ir finanšu līdzekļi un kuru tur bankā uz parādnieka vārda vai uz trešās personas vārda parādnieka uzdevumā;

2)

“banka” ir kredītiestāde, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (10) 4. panta 1. punkta 1. apakšpunktā, tostarp to kredītiestāžu filiāles minētās regulas 4. panta 1. punkta 17. apakšpunkta nozīmē, kuru galvenie biroji atrodas Savienībā vai – atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36/ES (11) 47. pantam – ārpus tās, ja šādas filiāles atrodas Savienībā;

3)

“finanšu līdzekļi” ir naudas līdzekļi, kas jebkurā valūtā ir kreditēti kādā kontā, vai līdzvērtīgi prasījumi, kas dod tiesības uz naudas atmaksu, piemēram, noguldījumi naudas tirgū;

4)

“dalībvalsts, kurā tiek uzturēts bankas konts”, ir:

5)

“prasījums” ir prasījums samaksāt konkrētu naudas summu, kam ir iestājies termiņš, vai prasījums samaksāt nosakāmu naudas summu, kas izriet no darījuma vai notikuma, kurš jau ir norisinājies, ar noteikumu, ka šādu prasījumu var iesniegt tiesā;

6)

“kreditors” ir fiziska persona, kuras domicils ir dalībvalstī, vai juridiska persona, kuras domicils ir dalībvalstī, vai jebkura cita vienība, kuras domicils ir dalībvalstī, kurai ir tiesībspēja un rīcībspēja iesūdzēt vai tikt iesūdzētai tiesā saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem un kura iesniedz pieteikumu par Apķīlāšanas rīkojuma vai jau ir to ieguvusi saistībā ar prasījumu;

7)

“parādnieks” ir fiziska persona vai juridiska persona vai jebkura cita vienība, kam ir tiesībspēja un rīcībspēja iesūdzēt vai tikt iesūdzētai tiesā saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem un attiecībā uz kuru kreditors cenšas iegūt Apķīlāšanas rīkojumu vai jau ir to ieguvis saistībā ar prasījumu;

8)

“nolēmums” ir jebkāds nolēmums, kas pieņemts dalībvalsts tiesā, neatkarīgi no tā, ka šo nolēmumu sauc, tostarp lēmums par izmaksu vai izdevumu noteikšanu, ko veic tiesas amatpersona;

9)

“tiesas izlīgums” ir izlīgums, kas ir apstiprināts vai noslēgts dalībvalsts tiesā tiesvedības laikā;

10)

“publisks akts” ir dokuments, kas dalībvalstī ir oficiāli sastādīts vai reģistrēts kā publisks akts un kura autentiskums:

11)

“izcelsmes dalībvalsts” ir dalībvalsts, kurā ir izdots Apķīlāšanas rīkojums;

12)

“izpildes dalībvalsts” ir dalībvalsts, kurā tiek uzturēts apķīlājamais bankas konts;

13)

“informācijas iestāde” ir iestāde, kuru dalībvalsts ir norādījusi kā kompetentu nepieciešamās informācijas iegūšanai par parādnieka kontu vai kontiem saskaņā ar 14. pantu;

14)

“kompetentā iestāde” ir iestāde vai iestādes, kuru dalībvalsts ir norādījusi kā kompetentu Apķīlāšanas rīkojuma, saņemšanai, pārsūtīšanai vai izsniegšanai saskaņā ar 10. panta 2. punktu, 23. panta 3., 5. un 6. punktu, 25. panta 3. punktu, 27. panta 2. punktu, 28. panta 3. punktu un 36. panta 5. punkta otro daļu;

15)

“domicils” ir domicils, kā tas noteikts saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (12) 62. un 63. pantu.

a)

pirms kreditors pret parādnieku kādā dalībvalstī uzsāk tiesvedību pēc būtības vai jebkurā tādas tiesvedības stadijā līdz brīdim, kad ir izdots nolēmums vai ir apstiprināts vai noslēgts tiesas izlīgums;

b)

pēc tam, kad kreditors ir dalībvalstī ieguvis nolēmumu, tiesas izlīgumu vai publisku aktu, kurā parādniekam liek maksāt kreditora prasījumu.

a)

tās tiesas nosaukums un adrese, kurā pieteikums ir iesniegts;

b)

ziņas par kreditoru: vārds (nosaukums) un kontaktinformācija, un attiecīgā gadījumā – kreditora pārstāvja vārds (nosaukums) un kontaktinformācija, un:

c)

ziņas par parādnieku: vārds (nosaukums) un kontaktinformācija, un attiecīgā gadījumā – parādnieka pārstāvja vārds (nosaukums) un kontaktinformācija, un, ja pieejami:

d)

numurs, ar ko var identificēt banku, piemēram, tās IBAN vai BIC, un/vai nosaukums un adrese bankai, kurā parādnieks tur vienu vai vairākus apķīlājamos kontus;

e)

ja pieejams, apķīlājamā konta vai kontu numurs un tādā gadījumā – norāde par to, vai būtu jāapķīlā vēl kādi citi konti, ko parādnieks tur tajā pašā bankā;

f)

ja nevar sniegt informāciju, kas prasīta d) apakšpunktā, paziņojums, ar ko apliecina, ka ir iesniegts lūgums, lai saņemtu kontu informāciju saskaņā ar 14. pantu, ja šāds lūgums ir iespējams, un norāde par iemesliem, kāpēc kreditors uzskata, ka parādnieks tur vienu vai vairākus kontus bankā konkrētā dalībvalstī;

g)

summa, par kuru prasa Apķīlāšanas rīkojumu:

h)

ja kreditors vēl nav ieguvis nolēmumu, tiesas izlīgumu vai publisku aktu:

i)

ja kreditors jau ir ieguvis nolēmumu, tiesas izlīgumu vai publisku aktu, paziņojums par to, ka nolēmums, tiesas izlīgums vai publiskais akts vēl nav izpildīts, vai, ja tas ir daļēji izpildīts, norāde par neizpildes apjomu;

j)

apraksts par visiem attiecīgajiem apstākļiem, kas pamato Apķīlāšanas rīkojuma izdošanu, kā prasīts 7. panta 1. punktā;

k)

attiecīgā gadījumā norāde par iemesliem, kādēļ kreditors uzskata, ka viņš būtu jāatbrīvo no nodrošinājuma sniegšanas atbilstīgi 12. pantam;

l)

pierādījumu saraksts, ko iesniedz kreditors;

m)

paziņojums, kas paredzēts 16. pantā, par to, vai kreditors ir iesniedzis citās tiesās vai iestādēs pieteikumu par līdzvērtīgu valsts rīkojumu, vai arī, vai tāds rīkojums jau ir ticis iegūts vai atteikts, un, ja iegūts, tad kādā apjomā tas ir īstenots;

n)

fakultatīva norāde par kreditora bankas kontu, kurā parādnieks var brīvprātīgi veikt jebkuras prasījuma iemaksas;

o)

paziņojums par to, ka informācija, ko kreditors sniedzis pieteikumā, ciktāl viņam zināms, ir patiesa un pilnīga un ka kreditors apzinās, ka jebkāda apzināti nepatiesas vai nepilnīgas informācijas sniegšana var izraisīt juridiskas sekas saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā pieteikums ir iesniegts, vai 13. pantā minēto atbildību.

a)

laikā, kad dokuments, ar ko uzsākta tiesvedība, vai līdzvērtīgs dokuments ir iesniegts tiesā, ar noteikumu, ka kreditors pēc tam ir veicis pasākumus, kas viņam bija jāveic, lai nodrošinātu dokumentu izsniegšanu parādniekam; vai

b)

ja dokuments ir jāizsniedz pirms iesniegšanas tiesā – laikā, kad to saņem iestāde, kas ir atbildīga par dokumentu izsniegšanu, ar noteikumu, ka kreditors pēc tam ir veicis pasākumus, kas viņam bija jāveic, lai nodrošinātu dokumenta iesniegšanu tiesā.

a)

ja Rīkojums ir atsaukts tādēļ, ka kreditors nav uzsācis tiesvedību pēc lietas būtības, ja vien šī kavēšanās nav notikusi tāpēc, ka parādnieks ir veicis maksājumu saistībā ar prasījumu, vai pušu cita veida izlīguma rezultātā;

b)

ja kreditors nav lūdzis atbrīvot pārmērīgi apķīlātās summas, kā paredzēts 27. pantā;

c)

ja vēlāk tiek konstatēts, ka Rīkojuma izdošana nebija pamatota vai tā bija pamatota, tikai mazākā apmērā, tādēļ, ka kreditors nav izpildījis 16. pantā paredzētos pienākumus; vai

d)

ja Rīkojums ir atsaukts vai tā izpilde ir izbeigta tādēļ, ka kreditors nav izpildījis savus pienākumus saskaņā ar šo regulu attiecībā uz dokumentu izsniegšanu vai tulkošanu vai attiecībā uz dokumentu neizsniegšanas vai netulkošanas vēršanu par labu.

a)

kurā ir parādnieka pastāvīgā mītnesvieta, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 864/2007 (13) 23. pantā, vai, ja tas nav iespējams;

b)

kurai ir visciešākā saikne ar lietu.

a)

pienākums visām bankām dalībvalsts teritorijā pēc informācijas iestādes lūguma atklāt, vai parādniekam tajās ir bankas konts;

b)

tiesības informācijas iestādei piekļūt attiecīgajai informācijai, ja publiskas iestādes vai pārvaldes iestādes tur minēto informāciju reģistros vai citā veidā;

c)

iespēja, ka dalībvalsts tiesas var uzlikt parādniekam pienākumu atklāt, kurā bankā vai bankās dalībvalsts teritorijā viņš tur vienu vai vairākus kontus, ja tādu pienākumu papildina ar tiesas in personam rīkojumu, kas parādniekam aizliedz izņemt vai pārskaitīt finanšu līdzekļus, kuri tiek turēti viņa kontā vai kontos, līdz summai, kas jāapķīlā ar Apķīlāšanas rīkojumu; vai

d)

visas citas metodes, kas ir efektīvas un lietderīgas, lai iegūtu attiecīgo informāciju, ar noteikumu, ka tās nav nesamērīgi dārgas vai laikietilpīgas.

a)

A daļa, kurā iekļauta 2. punktā izklāstītā informācija, kas jāsniedz bankai, kreditoram un parādniekam; un

b)

B daļa, kurā iekļauta 3. punktā izklāstītā informācija, kas sniedzama kreditoram un parādniekam papildus 2. punktā izklāstītajai informācijai.

a)

tiesas nosaukums un adrese un lietas numurs;

b)

ziņas par kreditoru, kā norādīts 8. panta 2. punkta b) apakšpunktā;

c)

ziņas par parādnieku, kā norādīts 8. panta 2. punkta c) apakšpunktā;

d)

tās bankas nosaukums un adrese, kuru skar Rīkojums;

e)

ja kreditors pieteikumā ir norādījis parādnieka konta numuru, apķīlājamā konta vai kontu numurs un attiecīgā gadījumā – norāde par to, vai ir jāapķīlā vēl kādi citi konti, ko parādnieks tur tajā pašā bankā;

f)

attiecīgā gadījumā – norāde par to, ka jebkāda apķīlājamā konta numurs tika iegūts, izmantojot 14. pantā minēto lūgumu, un ka bankai, ja tas vajadzīgs saskaņā ar 24. panta 4. punkta otro daļu, attiecīgais numurs vai numuri jāiegūst no izpildes dalībvalsts informācijas iestādes;

g)

summa, kas apķīlājama ar Rīkojumu;

h)

norāde bankai īstenot Rīkojumu saskaņā ar 24. pantu;

i)

Rīkojuma izdošanas datums;

j)

ja kreditors pieteikumā ir norādījis konta numuru saskaņā ar 8. panta 2. punkta n) apakšpunktu, atļauja bankai atbilstīgi 24. panta 3. punktam, ja to lūdz parādnieks un ja tas ir atļauts izpildes dalībvalsts tiesību aktos, atbrīvot un pārskaitīt finanšu līdzekļus līdz summai, kas norādīta Apķīlāšanas rīkojumā, no apķīlātā konta uz kontu, ko kreditors ir norādījis savā pieteikumā;

k)

informācija par to, kur atrast veidlapas elektronisku versiju, ko izmantot paziņojumam saskaņā ar 25. pantu.

a)

apraksts par prasības priekšmetu un tiesas pamatojums Rīkojuma izdošanai;

b)

kreditora sniegtā nodrošinājuma summa, ja tāds ir;

c)

attiecīgā gadījumā termiņš, kurā ir jāuzsāk tiesvedība pēc būtības un šādas tiesvedības uzsākšana jāpierāda Rīkojumu izdodošajai tiesai;

d)

attiecīgā gadījumā norāde par to, kuri dokumenti ir jātulko saskaņā ar 49. panta 1. punkta otro teikumu;

e)

attiecīgā gadījumā norāde par to, ka kreditors ir atbildīgs par Rīkojuma izpildes uzsākšanu, un attiecīgi, ja piemērojams, norāde, ka kreditors ir atbildīgs par tā pārsūtīšanu izpildes dalībvalsts kompetentajai iestādei saskaņā ar 23. panta 3. punktu un par to, lai parādniekam sāk izsniegšanu saskaņā ar 28. panta 2., 3. un 4. punktu; un

f)

informācija par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas pieejami parādniekam.

a)

līdz laikam, kad Rīkojums tiek atsaukts;

b)

līdz laikam, kad Rīkojuma izpilde ir izbeigta; vai

c)

līdz laikam, kad attiecībā uz finanšu līdzekļiem, kas apķīlāti ar Rīkojumu, stājas spēkā pasākums, lai izpildītu nolēmumu, tiesas izlīgumu vai publisku aktu, ko kreditors ir ieguvis saistībā ar prasījumu, kura izpildi bija paredzēts nodrošināt ar Apķīlāšanas rīkojumu.

a)

nodrošinot, ka minēto summu nepārskaita vai neizņem no konta vai kontiem, kas norādīti Rīkojumā vai kas ir identificēti saskaņā ar 4. punktu; vai

b)

ja tā ir paredzēts valsts tiesību aktos, pārskaitot minēto summu uz kontu, kas ir paredzēts apķīlāšanas mērķiem.

a)

šāda bankas atļauja ir konkrēti norādīta Rīkojumā saskaņā ar 19. panta 2. punkta j) apakšpunktu, un

b)

šāda atbrīvošana un pārskaitīšana ir atļauta saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesību aktiem; un

c)

saistībā ar attiecīgo kontu nepastāv konkurējoši rīkojumi.

a)

gadījumā, kad saskaņā ar 19. panta 2. punkta f) apakšpunktu Rīkojumā ir norādīts, ka apķīlājamā konta vai kontu numurs vai numuri tika iegūts/iegūti, iesniedzot lūgumu atbilstīgi 14. pantam, iegūst minēto numuru vai numurus no izpildes dalībvalsts informācijas iestādes; un

b)

visos citos gadījumos Rīkojumu neīsteno.

a)

krājkonti vienīgi uz parādnieka vārda;

b)

norēķinu konti vienīgi uz parādnieka vārda;

c)

kopīgi krājkonti, ievērojot 30. pantu;

d)

kopīgi norēķinu konti, ievērojot 30. pantu.

a)

ja Rīkojums attiecas uz vairākiem kontiem vienā un tajā pašā dalībvalstī vai dažādās dalībvalstīs, vai

b)

ja Rīkojums ir izdots pēc viena vai vairāku līdzvērtīgu valsts rīkojumu īstenošanas attiecībā uz pašu parādnieku un ar mērķi nodrošināt to pašu prasījumu.

a)

Apķīlāšanas rīkojumu, izmantojot 19. panta 2. un 3. punktā minētās veidlapas A un B daļu;

b)

pieteikumu par Apķīlāšanas rīkojumu, kuru kreditors ir iesniedzis tiesai;

c)

visu to dokumentu kopijas, ko kreditors iesniedzis tiesai, lai iegūtu Rīkojumu.

a)

nav izpildīti šajā regulā izklāstītie nosacījumi vai prasības;

b)

Rīkojumu, paziņojumu saskaņā ar 25. pantu un/vai pārējos dokumentus, kas minēti 28. panta 5. punktā, parādniekam neizsniedza 14 dienās pēc viņa konta vai kontu apķīlāšanas;

c)

dokumenti, kas parādniekam tika izsniegti saskaņā ar 28. pantu, neatbilda 49. panta 1. punktā izklāstītajām valodas prasībām;

d)

apķīlātās summas, kas pārsniedz Rīkojumā norādīto summu, nav atbrīvotas saskaņā ar 27. pantu;

e)

prasījums, kura izpildi kreditors centies nodrošināt ar Rīkojumu, ir samaksāts pilnībā vai daļēji; vai

f)

ar nolēmumu pēc būtības ir noraidīts prasījums, kura izpildi kreditors bija centies nodrošināt ar Rīkojumu; vai

g)

nolēmums pēc būtības vai tiesas izlīgums, vai publiskais akts, kura izpildi kreditors bija centies nodrošināt ar Rīkojumu, ir atcelts vai – atkarībā no gadījuma – anulēts.

a)

kad kreditors lūdz iestādei, kas saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem ir atbildīga par izsniegšanu, izsniegt dokumentus parādniekam; vai

b)

gadījumos, kad parādnieks savā pieteikumā par tiesiskās aizsardzības līdzekli ir norādījis, ka viņš piekrīt saņemt dokumentus izcelsmes dalībvalsts tiesā, un kreditors ir bijis atbildīgs par tulkojumu nodrošināšanu – ja kreditors minētajai tiesai pārsūta jebkādus tulkojumus, kas nepieciešami saskaņā ar 49. panta 1. punktu.

a)

tiek ierobežota, pamatojot ar to, ka kontā turētām konkrētām summām vajadzētu būt atbrīvotām no apķīlāšanas saskaņā ar 31. panta 3. punktu, vai ka summas, kuras ir atbrīvotas no apķīlāšanas, nav ņemtas vērā vai nav pareizi ņemtas vērā Rīkojuma īstenošanā, kā paredzēts 31. panta 2. punktā; vai

b)

tiek izbeigta, pamatojot ar to, ka:

a)

tiesa, kas izdeva Apķīlāšanas rīkojumu, var dot rīkojumu atbrīvot apķīlātos finanšu līdzekļus, ja parādnieks sniedz minētajai tiesai nodrošinājumu Rīkojumā norādītās summas apmērā vai alternatīvu nodrošinājumu veidā, kas ir pieņemams saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tiesa atrodas, un kura vērtība ir vismaz līdzvērtīga minētajai summai;

b)

kompetentā tiesa, vai – ja tā paredzēts valsts tiesību aktos – izpildes dalībvalsts kompetentā izpildes iestāde var izbeigt Apķīlāšanas rīkojuma izpildi izpildes dalībvalstī, ja parādnieks minētajai tiesai vai iestādei sniedz nodrošinājumu tās summas apmērā, kas apķīlāta minētajā dalībvalstī, vai alternatīvu nodrošinājumu veidā, kas ir pieņemams saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tiesa atrodas, un kura vērtība ir vismaz līdzvērtīga minētajai summai.

a)

apstrīdēt Apķīlāšanas rīkojumu ietilpst izcelsmes dalībvalsts tiesu jurisdikcijā un

b)

apstrīdēt Apķīlāšanas rīkojuma izpildi izpildes dalībvalstī ietilpst izpildes dalībvalsts tiesu vai – ja tā paredzēts dalībvalsts tiesību aktos – kompetentās izpildes iestādes jurisdikcijā.

a)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1393/2007 (14), izņemot, kā paredzēts šīs regulas 10. panta 2. punktā, 14. panta 3. un 6. punktā, 17. panta 5. punktā, 23. panta 3. un 6. punktā, 25. panta 2. un 3. punktā, 28. panta 1., 3., 5. un 6. punktā, 29. pantā, 33. panta 3. punktā, 36. panta 2. un 4. punktā un 49. panta 1. punktā;

b)

Regulu (ES) Nr. 1215/2012;

c)

Regulu (EK) Nr. 1346/2000;

d)

Direktīvu 95/46/EK, izņemot, kā paredzēts šīs regulas 14. panta 8. punktā un 47. pantā;

e)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1206/2001 (15);

f)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 864/2007, izņemot, kā paredzēts šīs regulas 13. panta 4. punktā.

a)

tiesas, kas norādītas kā kompetentas izdot Apķīlāšanas rīkojumu (6. panta 4. punkts);

b)

iestāde, kas norādīta kā kompetenta iegūt informāciju par kontu (14. pants);

c)

metodes, ar ko iegūt informāciju par kontu, kuras ir pieejamas saskaņā ar valsts tiesību aktiem (14. panta 5. punkts);

d)

tiesas, kurās jāiesniedz pārsūdzība (21. pants);

e)

iestāde vai iestādes, kas ir norādīta kā kompetenta saņemt, pārsūtīt un izsniegt Apķīlāšanas rīkojumu un citus dokumentus saskaņā ar šo regulu (4. panta 14. punkts);

f)

iestāde, kas ir kompetenta izpildīt Apķīlāšanas rīkojumu saskaņā ar 3. nodaļu;

g)

apmērs, kādā var apķīlāt kopīgus un nominālus kontus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem (30. pants);

h)

noteikumi, kas piemērojami summām, kuras saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir atbrīvotas no apķīlāšanas (31. pants);

i)

tas, vai saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem bankām ir tiesības iekasēt maksu par līdzvērtīgu valsts rīkojumu īstenošanu vai informācijas par kontu sniegšanu, un, ja tā, kura puse ir atbildīga par minētās maksas segšanu provizoriski un galīgi (43. pants);

j)

to maksu likmes vai citu noteikumu kopums, kurā ir izklāstīta piemērojamā maksa, ko iekasē jebkura iestāde vai cita struktūra, kas ir iesaistīta Apķīlāšanas rīkojuma apstrādē vai izpildē (44. pants);

k)

tas, vai līdzvērtīgiem valsts rīkojumiem ir piešķirta jebkāda prioritātes kārtība saskaņā ar valsts tiesību aktiem (32. pants);

l)

tiesas vai, attiecīgā gadījumā, izpildes iestāde, kas ir kompetenta piešķirt tiesiskās aizsardzības līdzekli (33. panta 1. punkts, 34. panta 1. vai 2. punkts);

m)

tiesas, kurās jāiesniedz pārsūdzība, termiņš, ja tāds ir, kādā saskaņā ar valsts tiesību aktiem jāiesniedz šāda pārsūdzība, un brīdis, kas iezīmē termiņa sākumu (37. pants);

n)

norāde par tiesas nodevām (42. pants); un

o)

valodas, kas ir pieņemamas dokumentu tulkojumiem (49. panta 2. punkts).

a)

šīs regulas darbības jomā būtu jāiekļauj finanšu instrumenti; un

b)

summām, kas parādnieka kontā kreditētas pēc Apķīlāšanas rīkojuma īstenošanas, varētu piemērot apķīlāšanu saskaņā ar Rīkojumu.

a)

pieteikumu skaitu Apķīlāšanas rīkojumam un lietu skaitu, kurās Rīkojums tika izdots;

b)

pieteikumu skaitu tiesiskās aizsardzības līdzekļa piemērošanai saskaņā ar 33. un 34. pantu un, ja iespējams, lietu skaitu, kurās tiesiskās aizsardzības līdzeklis tika piemērots; un

c)

to pārsūdzību skaitu, kas iesniegtas saskaņā ar 37. pantu, un, ja iespējams, lietu skaitu, kurās tādu pārsūdzību iznākums bija labvēlīgs.

27.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 189/93

(1)

Savienības politikas mērķis Savienības ārējo robežu jomā ir nodrošināt ārējo robežu šķērsošanas efektīvu novērošanu, tostarp veicot robežu uzraudzību, vienlaikus sekmējot to, ka tiek nodrošināta cilvēku dzīvības aizsardzība un glābšana. Robežu uzraudzības mērķis ir nepieļaut neatļautu robežšķērsošanu, apkarot pārrobežu noziedzību un aizturēt personas, kas robežu šķērsojušas nelikumīgi, vai veikt citus pasākumus pret tām. Robežu uzraudzībai būtu efektīvi jānovērš personu izvairīšanās no pārbaudēm robežšķērsošanas vietās un jāattur no šādas rīcības. Šajā nolūkā robežu uzraudzība neaprobežojas tikai ar neatļautu robežu šķērsošanas mēģinājumu atklāšanu, bet vienlīdz attiecas arī uz citiem pasākumiem, piemēram, to kuģu pārtveršanu, par kuriem ir aizdomas, ka tie mēģina iekļūt Savienībā, nepakļaujoties robežpārbaudēm, kā arī pasākumiem, kas paredzēti, lai risinātu tādas situācijas kā meklēšana un glābšana, kas var rasties robežu uzraudzības operāciju jūrā laikā, un pasākumiem, kuru mērķis ir nodrošināt šādu operāciju veiksmīgu noslēgumu.

(2)

Uz Savienības robežu pārvaldības, patvēruma un imigrācijas politiku un tās īstenošanu attiecas solidaritātes princips un atbildības taisnīga sadalījuma princips starp dalībvalstīm, ievērojot Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 80. pantu. Ja nepieciešams, Savienības aktos, kas pieņemti saskaņā ar minētajām politikas nostādnēm, iekļauj atbilstīgus pasākumus, lai minētais princips stātos spēkā un lai sekmētu sloga sadalījumu, tostarp veicot brīvprātīgu starptautiskās aizsardzības saņēmēju pārvietošanu.

(3)

Šīs regulas darbības jomai būtu jāattiecas tikai uz robežu uzraudzības operācijām, ko veic dalībvalstis pie savām ārējām jūras robežām saistībā ar operatīvo sadarbību, kuru koordinē Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (“aģentūra”), kas izveidota ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2007/2004 (2). Izmeklēšanas un sodīšanas pasākumus reglamentē ar valsts krimināltiesībām un savstarpējas tiesiskās palīdzības instrumentiem, kas pastāv Savienībā tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās jomā.

(4)

Aģentūra ir atbildīga par operatīvās sadarbības koordināciju starp dalībvalstīm ārējo robežu pārvaldības jomā, tostarp attiecībā uz robežu uzraudzību. Aģentūra ir arī atbildīga par palīdzību dalībvalstīm apstākļos, kad nepieciešama pastiprināta tehniskā palīdzība pie ārējām robežām, ņemot vērā faktu, ka dažas situācijas var būt saistītas ar humānām ārkārtas situācijām un glābšanu jūrā. Ir nepieciešami īpaši noteikumi attiecībā uz robežu uzraudzības darbībām, ko veic vienas dalībvalsts jūras, sauszemes un gaisa spēku vienības pie citu dalībvalstu jūras robežām vai atklātā jūrā saistībā ar operatīvo sadarbību, ko koordinē aģentūra, lai vēl vairāk stiprinātu šādu sadarbību.

(5)

Sadarbība ar kaimiņos esošām trešām valstīm ir būtiski nepieciešama, lai novērstu nelikumīgu robežu šķērsošanu, apkarotu pārrobežu noziedzību un izvairītos no cilvēku bojāejas jūrā. Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 2007/2004 un ja tiek pilnībā ievērotas migrantu pamattiesības, aģentūra var sadarboties ar trešo valstu kompetentajām iestādēm, jo īpaši attiecībā uz risku analīzi un apmācību, un tai būtu jāveicina dalībvalstu un trešo valstu operatīvā sadarbība. Ja sadarbība ar trešām valstīm notiek minēto valstu teritorijā vai to teritoriālajā jūrā, dalībvalstīm un aģentūrai būtu jāievēro normas un standarti, kas ir vismaz līdzvērtīgi Savienības tiesību aktos noteiktajām normām un standartiem.

(6)

Eiropas Robežu uzraudzības sistēmai (Eurosur), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1052/2013 (3), tiecas stiprināt informācijas apmaiņu un operatīvo sadarbību starp dalībvalstīm un ar aģentūru. Tam jānodrošina, ka būtiski tiek uzlabota stāvokļa apzināšanās un dalībvalstu reaģēšanas spējas, tostarp ar aģentūras atbalstu, lai atklātu, novērstu un apkarotu nelikumīgo migrāciju un pārrobežu noziedzību, un nodrošinātu, ka pie dalībvalstu ārējām robežām tiek aizsargātas un glābtas migrantu dzīvības. Koordinējot robežu uzraudzības operācijas, aģentūrai saskaņā ar minēto regulu būtu jāsniedz dalībvalstīm informācija un analīze par minētajām operācijām.

(7)

Ar šo regulu aizstāj Padomes Lēmumu 2010/252/ES (4), kuru Eiropas Savienības Tiesa (“Tiesa”) ir anulējusi ar 2012. gada 5. septembra spriedumu lietā C-355/10. Ar minēto spriedumu Tiesa Lēmumu 2010/252/ES uzturēja spēkā līdz brīdim, kamēr nav stājušies spēkā jauni noteikumi. Tādēļ līdz ar šīs regulas spēkā stāšanās dienu izbeidzas minētā lēmuma spēkā esība.

(8)

Robežu uzraudzības operāciju jūrā laikā dalībvalstīm būtu jāievēro savi attiecīgie pienākumi saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, jo īpaši Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju, Starptautisko konvenciju par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras, Starptautisko konvenciju par meklēšanu un glābšanu uz jūras, Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību un tās Protokolu pret migrantu nelikumīgu ievešanu pa zemes, jūras un gaisa ceļiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bēgļu statusu, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem rīcības un sodīšanas veidiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām un citiem attiecīgajiem starptautisko tiesību dokumentiem.

(9)

Koordinējot robežu uzraudzības operācijas jūrā, aģentūrai tās pienākumi būtu jāpilda, pilnībā ievērojot attiecīgos Savienības tiesību aktus, tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (“harta”), un attiecīgos starptautiskos tiesību aktus, jo īpaši tos, kas minēti 8. apsvērumā.

(10)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 562/2006 (5), un Savienības tiesību aktu vispārējiem principiem, visiem pasākumiem, kurus veic uzraudzības operācijas gaitā, vajadzētu būt samērīgiem ar izvirzītajiem mērķiem, tiem nevajadzētu būt diskriminējošiem, un to īstenošanā būtu pilnībā jāievēro cilvēka cieņa, pamattiesības un bēgļu un patvēruma meklētāju tiesības, tostarp neizraidīšanas princips. Dalībvalstīm un aģentūrai ir saistoši patvēruma acquis noteikumi un jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/32/ES (6) attiecībā uz starptautiskās aizsardzības statusa pieteikumiem, kas iesniegti dalībvalstu teritorijā, tostarp pie to robežām, teritoriālajos ūdeņos vai tranzīta zonās.

(11)

Šīs regulas piemērošanai nevajadzētu skart Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/36/ES (7), jo īpaši attiecībā uz palīdzību, ko paredzēts sniegt cilvēku tirdzniecības upuriem.

(12)

Šī regula būtu jāpiemēro, pilnībā ievērojot neizraidīšanas principu, kā tas definēts hartā un interpretēts Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā. Saskaņā ar minēto principu nevienu nebūtu jāizceļ krastā kādā valstī, jāliek tajā ieceļot, jānogādā uz to vai kā citādi jāizdod attiecīgās valsts iestādēm, ja inter alia ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās, vajās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs, vai ja tur šīs personas dzīvība vai brīvība tiktu apdraudēta, pamatojoties uz tās rasi, reliģiju, valstspiederību, seksuālo orientāciju, piederību kādai konkrētai sociālajai grupai vai politiskās pārliecības dēļ, vai ja pastāv nopietns risks, ka pretrunā neizraidīšanas principam no turienes var tikt veikta izraidīšana vai pārvietošana uz citu valsti vai izdošana tai.

(13)

Tas, ka starp kādu dalībvalsti un trešo valsti, iespējams, pastāv vienošanās, neatbrīvo dalībvalstis no to pienākumiem, kas izriet no Savienības un starptautiskajiem tiesību aktiem, jo īpaši attiecībā uz neizraidīšanas principa ievērošanu, ja tās zina vai tām vajadzētu zināt, ka sistēmiski trūkumi patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāju uzņemšanas nosacījumos minētajā trešā valstī ir pamatots iemesls uzskatīt, ka patvēruma meklētājam būtu jāsastopas ar nopietnu risku, ka pret viņu tur necilvēcīgi vai pazemojoši izturēsies, vai ja tās zina vai tām vajadzētu zināt, ka minētā trešā valsts īsteno praksi, kas ir pretrunā neizraidīšanas principam.

(14)

Jūrā izvēršot robežu uzraudzības operāciju, var rasties situācija, ka ir jāsniedz palīdzība personām, kas atrodas briesmās. Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām katrai valstij ir jāpieprasa tās karoga kuģa kapteinim nekavējoties sniegt palīdzību jebkurai personai, kas atrasta jūrā un kurai draud bojāeja, un iespējami ātri steigties glābt cilvēkus, kuri atrodas briesmās, ciktāl to iespējams izdarīt, neradot nopietnas briesmas kuģim, apkalpei vai pasažieriem. Minētā palīdzība būtu jāsniedz neatkarīgi no to personu valstspiederības vai statusa, kurām vajadzīga palīdzība, vai no apstākļiem, kuros tās ir nokļuvušas. Kuģa kapteinim un apkalpei nebūtu jāpiemēro kriminālsodi tikai tāpēc, ka tie ir izglābuši personas, kas jūrā atradās briesmās, un nogādājuši tās uz drošu vietu.

(15)

Pienākums sniegt palīdzību personām, kuras atrodas briesmās, būtu jāpilda dalībvalstīm saskaņā ar piemērojamiem starptautisko tiesību aktu noteikumiem, kas reglamentē meklēšanas un glābšanas situācijas, un saskaņā ar prasībām par pamattiesību aizsardzību. Ar šo regulu nebūtu jāietekmē meklēšanas un glābšanas dienestu pienākumi, tostarp pienākums nodrošināt, ka koordinācija un sadarbība norit tā, lai izglābtās personas varētu nogādāt drošā vietā.

(16)

Ja jūras operācijas darbības areālā ietilpst trešās valsts meklēšanas un glābšanas reģions, tad, veicot jūras operācijas plānošanu, būtu jācenšas izveidot sakaru kanālus ar šīs trešās valsts meklēšanas un glābšanas iestādēm, tādējādi nodrošinot, ka minētās iestādes spēs reaģēt uz to meklēšanas un glābšanas reģionā notiekošiem meklēšanas un glābšanas gadījumiem.

(17)

Ievērojot Regulu (EK) Nr. 2007/2004, robežu uzraudzības operācijas, kuras koordinē aģentūra, veic saskaņā ar darbības plānu. Tādējādi attiecībā uz jūras operācijām darbības plānā būtu jāietver konkrēta informācija par attiecīgās judikatūras un tiesību aktu piemērošanu tajā ģeogrāfiskajā apgabalā, kurā notiek kopīgā operācija, izmēģinājuma projekts vai ātrās reaģēšanas operācija, tostarp atsauces uz Savienības un starptautiskajām tiesībām attiecībā uz pārtveršanu, glābšanu jūrā un izcelšanu krastā. Darbības plāns būtu jāizstrādā saskaņā ar šīs regulas noteikumiem, kas reglamentē pārtveršanu, glābšanu jūrā un izcelšanu krastā saistībā ar robežu uzraudzības operācijām jūrā, ko koordinē aģentūra, un ņemot vērā attiecīgās operācijas konkrētos apstākļus. Darbības plānā būtu jāietver procedūras, ar kurām nodrošina, ka tiek apzinātas personas, kurām ir vajadzīga starptautiskā aizsardzība, cilvēku tirdzniecības upuri, nepilngadīgie bez pieaugušo pavadības un citas mazāk aizsargātas personas un ka tām tiek sniegta atbilstīga palīdzība, tostarp piekļuve starptautiskajai aizsardzībai.

(18)

Prakse saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 2007/2004 ir tāda, ka katrai jūras operācijai uzņēmējā dalībvalstī tiek izveidota koordinācijas struktūra, kurā ietilpst ierēdņi no uzņēmējas dalībvalsts, pieaicinātie ierēdņi un aģentūras pārstāvji, tostarp aģentūras koordinators. Šī koordinācijas struktūra, kuru parasti dēvē par starptautisko koordinācijas centru, būtu jāizmanto kā saziņas kanāls starp jūras operācijā iesaistītajiem ierēdņiem un attiecīgajām iestādēm.

(19)

Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas ir atzīti Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 6. pantā un hartā, jo īpaši cilvēka cieņas respektēšana, tiesības uz dzīvību, spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas aizliegums, cilvēku tirdzniecības aizliegums, tiesības uz brīvību un drošību, tiesības uz personas datu aizsardzību, patvēruma tiesības, princips par aizsardzību pārvietošanas un izraidīšanas gadījumā, neizraidīšanas principa ievērošana un diskriminācijas aizliegums, tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību un bērna tiesības. Dalībvalstīm un aģentūrai šī regula būtu jāpiemēro saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem.

(20)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, pieņemt konkrētus noteikumus attiecībā uz jūras robežu uzraudzību, ko veic robežsargi, kuru darbību koordinē aģentūra, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, jo pastāv atšķirības to tiesību aktos un praksē, bet operāciju daudznacionālā rakstura dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(21)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un tai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro. Tā kā šī regula pilnveido Šengenas acquis, Dānija saskaņā ar minētā protokola 4. pantu sešos mēnešos pēc tam, kad Padome pieņēmusi lēmumu par šo regulu, izlemj, vai tā šo regulu ieviesīs savos tiesību aktos.

(22)

Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju – saskaņā ar Nolīgumu, kas noslēgts starp Eiropas Savienības Padomi un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par šo valstu asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā, šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu (8) pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta 1. panta A punktā Padomes Lēmumā 1999/437/EK (9).

(23)

Attiecībā uz Šveici – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā, šī regula ir to Šengenas acquis  (10) noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta A punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2008/146/EK (11) 3. pantu.

(24)

Attiecībā uz Lihtenšteinu – saskaņā ar Protokolu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā, šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu (12) pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta A punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2011/350/ES (13) 3. pantu.

(25)

Šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuru īstenošanā Apvienotā Karaliste nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2000/365/EK (14); tādēļ Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un tai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.

(26)

Šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuru īstenošanā Īrija nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2002/192/EK (15); tādēļ Īrija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un tai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro,

1)

“aģentūra” ir Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām, kas izveidota ar Regulu (EK) Nr. 2007/2004;

2)

“jūras operācija” ir kopīga operācija, izmēģinājuma projekts vai ātrās reaģēšanas operācija, ko dalībvalstis veic savu ārējo jūras robežu uzraudzībai un ko koordinē aģentūra;

3)

“uzņēmēja dalībvalsts” ir dalībvalsts, kurā notiek jūras operācija vai no kuras tā tiek uzsākta;