28.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 159/1

(1)

Padomes Direktīva 93/7/EEK (2) ir būtiski grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 96/100/EK (3) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/38/EK (4). Tā kā ir paredzēts veikt jaunus grozījumus, skaidrības labad minētā regula būtu jāpārstrādā.

(2)

Iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) tiek nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite. Saskaņā ar LESD 36. pantu attiecīgie noteikumi par preču brīvu apriti neliedz noteikt importa, eksporta vai tranzīta aizliegumus vai ierobežojumus, kas pamatojas uz nacionālu mākslas, vēstures vai arheoloģijas bagātību aizsardzības apsvērumiem.

(3)

Saskaņā ar LESD 36. panta noteikumiem un ievērojot tajā noteiktos ierobežojumus, dalībvalstis patur tiesības noteikt savas nacionālās bagātības un veikt nepieciešamos pasākumus to aizsardzībai. Tomēr Savienībai ir vērtīga loma, mudinot dalībvalstis sadarboties, lai aizsargātu Eiropas nozīmes kultūras mantojumu, kurā ietilpst minētās nacionālās bagātības.

(4)

Ar Direktīvu 93/7/EEK tika ieviesti pasākumi, kas ļauj dalībvalstīm nodrošināt to kultūras priekšmetu atgriešanu savā teritorijā, kuri klasificēti kā nacionālās bagātības LESD 36. panta nozīmē, kuri pieder kādai no minētās direktīvas pielikumā minētajām kultūras priekšmetu vispārējām kategorijām un kuri izvesti no to teritorijas, pārkāpjot valsts pasākumus vai Padomes Regulu (EK) Nr. 116/2009 (5). Minētā direktīva aptvēra arī kultūras priekšmetus, kuri klasificēti kā nacionālās bagātības un veido publisko kolekciju vai kristīgās baznīcas institūciju inventāra neatņemamu sastāvdaļu, un kuri neietilpst minētajās vispārējās kategorijās.

(5)

Ar Direktīvu 93/7/EEK starp dalībvalstīm tika ieviesta administratīvā sadarbība attiecībā uz to nacionālajām bagātībām, kura ir cieši saistīta ar to sadarbību ar Interpolu un citām kompetentām struktūrām nozagto mākslas darbu jomā un kura jo īpaši ietver dalībvalstu bagātību un to publiskajās kolekcijās ietilpstošo nozaudēto, nozagto vai nelikumīgi izvesto kultūras priekšmetu uzskaiti.

(6)

Direktīvā 93/7/EEK paredzētā kārtība bija pirmais posms dalībvalstu sadarbības izveidošanā šajā jomā iekšējā tirgus kontekstā ar mērķi vēl lielākā mērā panākt valstu attiecīgo tiesību aktu savstarpējo atzīšanu.

(7)

Ar Regulu (EK) Nr. 116/2009 kopā ar Direktīvu 93/7/EEK tika ieviesta Savienības sistēma dalībvalstu kultūras priekšmetu aizsardzībai.

(8)

Direktīvas 93/7/EEK mērķis bija nodrošināt kultūras priekšmetu fizisko atgriešanu dalībvalstī, no kuras teritorijas minētie priekšmeti ir tikuši nelikumīgi izvesti, neatkarīgi no īpašumtiesībām uz šādiem priekšmetiem. Tomēr, piemērojot minēto direktīvu, ir atklājušies ierobežojumi, kādi piemīt kārtībai, kā nodrošina šādu kultūras priekšmetu atgriešanu. Ziņojumos par direktīvas piemērošanu norādīts, ka minētā direktīva tiek piemērota reti, jo īpaši tāpēc, ka direktīvas darbības joma ir ierobežota tās pielikumā izklāstīto nosacījumu dēļ, laikposms, kas piešķirts atgriešanas procesa uzsākšanai, ir īss, kā arī ar atgriešanas procesu saistīto izmaksu dēļ.

(9)

Šīs direktīvas darbības joma būtu jāpaplašina, lai ietvertu jebkuru kultūras priekšmetu, ko kāda dalībvalsts saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai administratīvajām procedūrām ir klasificējusi vai definējusi kā nacionālo bagātību ar māksliniecisku, vēsturisku vai arheoloģisku vērtību LESD 36. panta nozīmē. Tādējādi šai direktīvai būtu jāattiecas uz priekšmetiem ar vēsturisku, paleontoloģisku, etnogrāfisku, numismātisku nozīmi vai zinātnisku vērtību neatkarīgi no tā, vai tie ietilpst publiskā vai cita veida kolekcijā vai pastāv kā atsevišķas vienības un vai to izcelsme ir no likumīgiem vai nelikumīgiem izrakumiem, ar noteikumu, ka tie ir klasificēti vai definēti kā nacionālās bagātības. Turklāt kultūras priekšmetiem, kas klasificēti vai definēti kā nacionālās bagātības, lai tos varētu atgūt saskaņā ar šo direktīvu, vairs nebūtu jāietilpst kategorijās vai jāatbilst robežvērtībām, kuras saistītas ar to senumu un/vai finansiālo vērtību.

(10)

LESD 36. pantā ir atzīta valstu sistēmu dažādība nacionālo bagātību aizsargāšanā. Lai sekmētu dalībvalstu savstarpējo uzticību, gatavību sadarboties un savstarpējo sapratni, termina “nacionālā bagātība” darbības joma būtu jānosaka LESD 36. panta satvarā. Dalībvalstīm būtu arī jāsekmē kultūras priekšmetu atgriešana dalībvalstij, no kuras teritorijas minētie priekšmeti ir tikuši nelikumīgi izvesti, neatkarīgi no attiecīgās dalībvalsts pievienošanās datuma, un būtu jānodrošina, lai šādu priekšmetu atgriešana neradītu nesamērīgas izmaksas. Dalībvalstīm vajadzētu spēt atgriezt citus kultūras priekšmetus, kas nav klasificēti vai definēti kā nacionālās bagātības, ar noteikumu, ka tās ievēro attiecīgos LESD noteikumus, kā arī kultūras priekšmetus, kas nelikumīgi izvesti pirms 1993. gada 1. janvāra.

(11)

Ir jāpastiprina administratīvā sadarbība starp dalībvalstīm, lai šo direktīvu varētu piemērot efektīvāk un viendabīgāk. Tāpēc būtu jāparedz, ka centrālās iestādes efektīvi sadarbojas savā starpā un apmainās ar informāciju par nelikumīgi izvestiem kultūras priekšmetiem, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (turpmāk “IMI”), kas noteikta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1024/2012 (6). Lai uzlabotu šīs direktīvas īstenošanu, būtu jāizveido IMI sistēmas modulis, kas ir īpaši pielāgots kultūras priekšmetiem. Ir arī vēlams, lai citas dalībvalstu kompetentās iestādes attiecīgā gadījumā izmantotu vienu un to pašu sistēmu.

(12)

Lai nodrošinātu personas datu aizsardzību, administratīvajai sadarbībai un informācijas apmaiņai starp kompetentajām iestādēm būtu jānotiek atbilstīgi noteikumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 95/46/EK (7) un, ja tiek izmantota IMI, – atbilstīgi noteikumiem Regulā (ES) Nr. 1024/2012. Direktīvā 95/46/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 45/2001 (8) izmantotās definīcijas būtu jāpiemēro arī šajā direktīvā.

(13)

Termiņš, lai pārbaudītu, vai citā dalībvalstī atrastais kultūras priekšmets ir kultūras priekšmets Direktīvas 93/7/EEK nozīmē, praksē tika atzīts par pārāk īsu. Tāpēc tas būtu jāpagarina līdz sešiem mēnešiem. Garākam termiņam būtu jāļauj dalībvalstīm veikt vajadzīgos pasākumus, lai saglabātu attiecīgo kultūras priekšmetu un vajadzības gadījumā novērstu jebkādas darbības, kuru mērķis ir izvairīties no atgriešanas procedūras.

(14)

Tāpat būtu jāpagarina termiņš atgriešanas procesa ierosināšanai līdz trīs gadiem no brīža, kad dalībvalsts, no kuras teritorijas attiecīgais kultūras priekšmets ir ticis nelikumīgi izvests, uzzinājusi par minētā kultūras priekšmeta atrašanās vietu un par tās valdītāja vai turētāja identitāti. Minētā termiņa pagarināšanai būtu jāsekmē nacionālo bagātību atgriešana un jānovērš to nelikumīga izvešana. Skaidrības labad būtu jāprecizē, ka termiņš procesa ierosināšanai sākas datumā, kad šo informāciju ir uzzinājusi tās dalībvalsts centrālā iestāde, no kuras teritorijas attiecīgais kultūras priekšmets ir ticis nelikumīgi izvests.

(15)

Direktīvā 93/7/EEK bija paredzēts, ka atgriešanas process nevar tikt ierosināts vēlāk kā pēc 30 gadiem kopš priekšmeta nelikumīgas izvešanas no attiecīgās dalībvalsts teritorijas. Tomēr tādu priekšmetu, kas ietilpst publiskās kolekcijās, un kristīgās baznīcas institūciju inventārā ietilpstošu priekšmetu gadījumā dalībvalstīs, kur attiecīgās valsts tiesību aktos tie pakļauti īpašai aizsardzībai, atgriešanas procesiem konkrētos apstākļos piemērojams ilgāks termiņš. Tā kā dalībvalstīs saskaņā ar to tiesību aktiem var būt īpaši aizsardzības pasākumi attiecībā uz reliģiskām institūcijām, kas nav kristīgās baznīcas institūcijas, šai direktīvai būtu jāattiecas arī uz šādām citām reliģiskām institūcijām.

(16)

Padome 2011. gada 13. un 14. decembrī pieņemtajos secinājumos par noziedzības pret kultūras priekšmetiem novēršanu un apkarošanu ir atzinusi nepieciešamību veikt pasākumus, lai efektīvāk novērstu un apkarotu noziedzību attiecībā pret kultūras priekšmetiem. Tā ieteica Komisijai atbalstīt dalībvalstis kultūras priekšmetu efektīvā aizsardzībā nolūkā novērst un apkarot nelikumīgu tirdzniecību un, ja vajadzīgs, sekmēt papildu pasākumus. Padome turklāt ieteica dalībvalstīm apsvērt iespēju ratificēt UNESCO konvenciju par pasākumiem kultūras vērtību nelikumīgas ievešanas, izvešanas un īpašumtiesību nodošanas aizliegšanai un novēršanai (parakstīta Parīzē 1970. gada 17. novembrī) un UNIDROIT konvenciju par zagtiem vai nelegāli izvestiem kultūras priekšmetiem (parakstīta Romā 1995. gada 24. jūnijā).

(17)

Vēlams nodrošināt, lai visi tirgus dalībnieki rīkotos ar pienācīgu rūpību, veicot darījumus ar kultūras priekšmetiem. Nelikumīgas izcelsmes kultūras priekšmeta iegādes sekas būs patiesi atturošas tikai tad, ja kompensācijas izmaksa būs piesaistīta priekšmeta valdītāja pienākumam pierādīt, ka tas rīkojies ar pienācīgu rūpību. Tādēļ, lai īstenotu Savienības mērķus – novērst un apkarot nelikumīgu tirdzniecību ar kultūras priekšmetiem, šajā direktīvā būtu jānosaka, ka priekšmeta valdītājam, lai saņemtu kompensāciju, ir jāpierāda, ka tas, priekšmetu iegādājoties, ir rīkojies ar pienācīgu rūpību.

(18)

Būtu arī vēlams, lai visām personām, jo īpaši visiem kultūras priekšmetu tirgus dalībniekiem, būtu ērti pieejama publiska informācija par kultūras priekšmetiem, kurus dalībvalstis klasificējušas vai definējušas kā nacionālās bagātības. Dalībvalstīm būtu jācenšas sekmēt piekļuvi minētajai publiskajai informācijai.

(19)

Lai atvieglotu jēdziena “pienācīga rūpība” vienveidīgu interpretāciju, šajā direktīvā būtu jāizklāsta neizsmeļoši kritēriji, kas būtu ņemami vērā, lai noteiktu, vai valdītājs, iegādājoties attiecīgo kultūras priekšmetu, ir rīkojies ar pienācīgu rūpību.

(20)

Tā kā šīs direktīvas mērķi, proti, ļaut atgriezt kultūras priekšmetus, kas klasificēti vai definēti kā nacionālās bagātības un kas ir nelikumīgi izvesti no dalībvalstu teritorijas, nevar pietiekami īstenot dalībvalstu līmenī, bet, ņemot vērā tā mērogu un ietekmi, to var labāk īstenot Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus atbilstīgi Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteiktajam subsidiaritātes principam. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(21)

Tā kā Direktīvas 93/7/EEK pielikums ir svītrots un saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 116/2009 izveidotās komitejas uzdevumi ir kļuvuši lieki, būtu attiecīgi jāsvītro atsauces uz minēto komiteju. Tomēr nolūkā saglabāt platformu pieredzes un paraugprakses apmaiņai starp dalībvalstīm attiecībā uz šīs direktīvas īstenošanu, Komisijai būtu jāizveido ekspertu grupa, kuras sastāvā ir eksperti no dalībvalstu centrālajām iestādēm, kas atbildīgas par šīs direktīvas īstenošanu, un kurai inter alia būtu jāiesaistās IMI sistēmas moduļa pielāgošanā kultūras priekšmetiem.

(22)

Ņemot vērā to, ka Regulas (ES) Nr. 1024/2012 pielikumā ir ietverts saraksts ar noteikumiem par administratīvo sadarbību Savienības tiesību aktos, kurus īsteno, izmantojot IMI, minētais pielikums būtu jāgroza, lai tajā iekļautu šo direktīvu.

(23)

Pienākums transponēt šo direktīvu valstu tiesību aktos būtu jāattiecina uz tiem noteikumiem, kuri būtiski grozīti salīdzinājumā ar iepriekšējām direktīvām. Pienākums transponēt noteikumus, kas nav grozīti, izriet no iepriekšējām direktīvām.

(24)

Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu pienākumi attiecībā uz termiņiem direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos, kā izklāstīts I pielikuma B daļā,

1)

“kultūras priekšmets” ir priekšmets, kuru dalībvalsts saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai administratīvajām procedūrām pirms vai pēc tā nelikumīgas izvešanas no dalībvalsts teritorijas ir klasificējusi vai definējusi kā daļu no “nacionālām mākslas, vēstures vai arheoloģijas bagātībām” LESD 36. panta nozīmē;

2)

“nelikumīgi izvests no dalībvalsts teritorijas” ir:

3)

“pieprasītāja dalībvalsts” ir dalībvalsts, no kuras teritorijas kultūras priekšmets ir ticis nelikumīgi izvests;

4)

“pieprasījumu saņemošā dalībvalsts” ir dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas kultūras priekšmets, kas nelikumīgi izvests no citas dalībvalsts teritorijas;

5)

“atgriešana” ir kultūras priekšmeta fiziskā atgriešana pieprasītājas dalībvalsts teritorijā;

6)

“valdītājs” ir persona, kura fiziski pārvalda kultūras priekšmetu savā labā;

7)

“turētājs” ir persona, kura fiziski pārvalda kultūras priekšmetu trešo personu labā;

8)

“publiskās kolekcijas” ir kolekcijas, kas ir noteiktas par publiskām saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem un kas ir minētās dalībvalsts, minētajā dalībvalstī esošas vietējās vai reģionālās iestādes vai minētās dalībvalsts teritorijā esošas institūcijas īpašums, šādai institūcijai esot minētās dalībvalsts vai vietējās vai reģionālās iestādes īpašumā vai saņemot no tām būtisku finansējumu.

1)

pēc pieprasītājas dalībvalsts iesnieguma meklē norādīto kultūras priekšmetu, kurš ir ticis nelikumīgi izvests no tās teritorijas, nosakot valdītāju un/vai turētāju. Iesniegumā jāiekļauj visa informācija, kas nepieciešama, lai atvieglotu meklēšanu, īpaši norādot priekšmeta faktisko vai domājamo atrašanās vietu;

2)

paziņo attiecīgajām dalībvalstīm gadījumos, ja to teritorijā tiek atrasts kultūras priekšmets un ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka tas ir ticis nelikumīgi izvests no citas dalībvalsts teritorijas;

3)

dod iespēju pieprasītājas dalībvalsts kompetentajām iestādēm pārbaudīt, vai attiecīgais priekšmets ir kultūras priekšmets, ar noteikumu, ka pārbaude tiek veikta sešu mēnešu laikā pēc 2. punktā minētā paziņojuma. Gadījumā, ja tā netiek veikta noteiktajā termiņā, 4. un 5. punktu pārstāj piemērot;

4)

sadarbībā ar attiecīgajām dalībvalstīm veic jebkurus nepieciešamos pasākumus kultūras priekšmeta fiziskai saglabāšanai;

5)

ar nepieciešamajiem pagaidu pasākumiem novērš jebkuru darbību, kas paredzēta, lai izvairītos no atgriešanas procedūras;

6)

attiecībā uz atgriešanu darbojas kā starpnieks starp valdītāju un/vai turētāju un pieprasītāju dalībvalsti. Minētajā nolūkā pieprasījumu saņemošās dalībvalsts kompetentās iestādes var, neskarot 6. pantu, vispirms veicināt strīdu izšķiršanas procedūras īstenošanu saskaņā ar pieprasījumu saņemošās dalībvalsts tiesību aktiem ar noteikumu, ka pieprasītāja dalībvalsts un valdītājs vai turētājs oficiāli sniedz savu piekrišanu.

a)

dokuments, kas apraksta priekšmetu, uz ko attiecas pieprasījums, un apliecina, ka tas ir kultūras priekšmets;

b)

pieprasītājas dalībvalsts kompetento iestāžu apliecinājums, ka kultūras priekšmets ir ticis nelikumīgi izvests no tās teritorijas.

28.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 159/11

(1)

Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība, brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība ir iekšējā tirgus pamatprincipi, kas noteikti Līgumā par Eiropas Savienības darbību (“LESD”). Savienība padziļina minēto principu īstenošanu ar mērķi garantēt vienlīdzīgus noteikumus uzņēmumiem un darba ņēmēju tiesību ievērošanu.

(2)

Pakalpojumu sniegšanas brīvība ir arī uzņēmumu tiesības sniegt pakalpojumus citā dalībvalstī, uz kuru uzņēmumi uz laiku var norīkot savus darba ņēmējus, lai tur sniegtu minētos pakalpojumus. Darba ņēmēju norīkošanas nolūkā ir nepieciešams nošķirt šo brīvību no darba ņēmēju pārvietošanās brīvības, kas katram pilsonim dod tiesības brīvi pārvietoties uz citu dalībvalsti, lai strādātu un dzīvotu tur minētajā nolūkā, un aizsargā pret diskrimināciju saistībā ar nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem salīdzinājumā ar attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem.

(3)

Attiecībā uz darba ņēmējiem, kas uz laiku norīkoti veikt darbu, lai sniegtu pakalpojumus dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kur viņi parasti veic darbu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 96/71/EK (4) iedibina skaidri formulētu nodarbinātības noteikumu kopumu, kuri pakalpojumu sniedzējam jāievēro dalībvalstī, uz kuru veic norīkošanu darbā, lai nodrošinātu attiecīgo norīkoto darba ņēmēju pamataizsardzību.

(4)

Visiem pasākumiem, kurus ievieš saskaņā ar šo direktīvu, vajadzētu būt pamatotiem un samērīgiem, lai neradītu administratīvo slogu un neierobežotu uzņēmumu, jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) potenciālu jaunu darbvietu radīšanā, vienlaikus aizsargājot norīkotos darba ņēmējus.

(5)

Lai nodrošinātu atbilstību Direktīvai 96/71/EK, neradot nevajadzīgu administratīvo slogu pakalpojumu sniedzējiem, ir svarīgi, lai būtiskie faktiskie apstākļi, kas minēti šīs direktīvas noteikumos par patiesas norīkošanas konstatēšanu un ļaunprātīgas izmantošanas un apiešanas novēršanu, tiktu uzskatīti par orientējošiem un nepilnīgiem. Jo īpaši nebūtu jāizvirza prasība, ka ikvienā norīkošanas gadījumā ir jānodrošina visi elementi.

(6)

Neraugoties uz to, ka faktisko elementu novērtējums jāpielāgo katram konkrētam gadījumam un jāņem vērā situācijas īpatnības, situācijas, kam raksturīgi vieni un tie paši elementi, nedrīkstētu novest pie tā, ka kompetentās iestādes dažādās dalībvalstīs izdara atšķirīgus juridiskos secinājumus vai novērtējumu.

(7)

Lai novērstu, izvairītos no tā un apkarotu to, ka uzņēmumi ļaunprātīgi izmanto vai apiet piemērojamos noteikumus, nepareizi vai krāpnieciskos nolūkos izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas noteikta LESD, un/vai piemērojot Direktīvas 96/71/EK, un nepieļautu un apkarotu šādu parādību, būtu jāuzlabo jēdziena “norīkošana darbā” īstenošana un pārraudzība un Savienības līmenī jāievieš vienveidīgāki elementi, kas sekmē vienotu interpretāciju.

(8)

Tādēļ uzņēmējas dalībvalsts kompetentajai iestādei jāpārbauda tie būtiskie faktiskie apstākļi, kas raksturo jēdziena “norīkošana darbā” īslaicīgumu, un nosacījumu, ka darba devējs faktiski veic uzņēmējdarbību tajā dalībvalstī, no kuras veic norīkošanu darbā, ja nepieciešams, darot to ciešā sadarbībā ar uzņēmējdarbības veikšanas dalībvalsti.

(9)

Apsverot uzņēmuma apgrozījumu dalībvalstī, kurā tas veic uzņēmējdarbību, lai noteiktu, vai minētais uzņēmums tiešām veic būtiskas darbības, kas nav tikai iekšējās vadības un/vai administratīvās darbības, kompetentajām iestādēm būtu jāņem vērā valūtu pirktspējas atšķirības.

(10)

Šajā direktīvā noteiktie elementi attiecībā uz norīkošanas īstenošanu un pārraudzību var arī palīdzēt kompetentajām iestādēm noteikt darba ņēmējus, kuri nepatiesi deklarēti kā pašnodarbinātie. Saskaņā ar Direktīvu 96/71/EK darba ņēmēja definīcija ir definīcija, ko piemēro tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā darba ņēmējs ir norīkots darbā. Norīkošanas jēdziena precizēšana un uzlabota pārraudzība, ko veic attiecīgās kompetentās iestādes, varētu veicināt juridisko noteiktību un sniegtu noderīgu instrumentu cīņā ar fiktīvu pašnodarbinātību, kā arī nodrošinātu, ka norīkotie darba ņēmēji netiek nepatiesi deklarēti kā pašnodarbinātie, tādējādi palīdzot novērst, nepieļaut un apkarot piemērojamo noteikumu apiešanu.

(11)

Ja nav patiesas norīkošanas un rodas tiesību normu kolīzija, būtu pienācīgi jāņem vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 593/2008 (Roma I) (5) vai Romas konvencijas (6) noteikumi, kuru mērķis ir nodrošināt, ka darba ņēmējiem nedrīkst liegt aizsardzību, ko tiem nodrošina ar tādiem noteikumiem, no kuriem nevar atkāpties ar līgumu vai no kuriem var atkāpties tikai tad, ja tas notiek par labu darba ņēmējiem. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiek ieviesti noteikumi to darba ņēmēju pienācīgai aizsardzībai, kuri nav patiesi norīkoti.

(12)

Ja uzņēmumam nav Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 883/2004 (7) minētās apliecības par piemērojamiem sociālās nodrošināšanas tiesību aktiem, tā var būt norāde, ka situāciju nevajadzētu raksturot kā norīkošanu darbā uz laiku uz citu dalībvalsti, kas nav dalībvalsts, kurā attiecīgais darba ņēmējs parasti strādā saistībā ar pakalpojumu sniegšanu.

(13)

Šai direktīvai, tāpat kā Direktīvai 96/71/EK, nebūtu jāietekmē Regulas (EK) Nr. 883/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 987/2009 (8) piemērošana.

(14)

LESD ir skaidri atzīta valstu darba attiecību sistēmu dažādība, kā arī sociālo partneru autonomija.

(15)

Saistībā ar darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanai daudzās dalībvalstīs ļoti liela nozīme ir sociālajiem partneriem, jo saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi tie var (pārmaiņus vai vienlaikus) noteikt atšķirīgus līmeņus piemērojamajām minimālajām algas likmēm. Sociālajiem partneriem būtu jāpaziņo un jāinformē par šīm likmēm.

(16)

Piemērota un efektīva īstenošana un izpilde ir būtiskākie elementi, lai aizsargātu darbā norīkoto darba ņēmēju tiesības un nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus pakalpojumu sniedzējiem, savukārt nepienācīga izpilde mazina šajā jomā piemērojamo Savienības tiesību aktu efektivitāti. Tāpēc ir būtiski, ka Komisija un dalībvalstis (un attiecīgā gadījumā –reģionālās un vietējās iestādes) cieši sadarbojas, nenoliedzot darba inspekciju un sociālo partneru lielo nozīmi šajā jautājumā. Turklāt izšķirīga nozīme ir savstarpējai uzticībai, sadarbības garam, nepārtrauktam dialogam un savstarpējai sapratnei.

(17)

Efektīvas pārraudzības procedūras dalībvalstīs ir būtiski svarīgas, lai izpildītu Direktīvu 96/71/EK un šo direktīvu, un tādēļ tās būtu jāizveido visā Savienībā.

(18)

Grūtības piekļūt informācijai par nodarbinātības noteikumiem un nosacījumiem ļoti bieži ir iemesls, kāpēc pakalpojumu sniedzēji nepiemēro spēkā esošos noteikumus. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka šāda informācija ir vispārēji pieejama bez maksas, un ka efektīva piekļuve tai tiek nodrošināta ne tikai pakalpojumu sniedzējiem no citām dalībvalstīm, bet arī attiecīgajiem darbā norīkotajiem darba ņēmējiem.

(19)

Ja nodarbinātības noteikumus nosaka kolektīvie līgumi, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem, dalībvalstīm, vienlaikus ievērojot sociālo partneru autonomiju, būtu jānodrošina, ka šie koplīgumi pieejamā un pārredzamā veidā ir vispārēji pieejami.

(20)

Lai uzlabotu informācijas pieejamību, dalībvalstīs būtu jāizveido vienots informācijas avots. Katrai dalībvalstij būtu jānodrošina vienota oficiāla valsts tīmekļa vietne saskaņā ar tīmekļa piekļuves standartiem, kā arī jāizmanto citi piemēroti saziņas veidi. Vienotajai oficiālajai valsts tīmekļa vietnei vajadzētu būt vismaz tīmekļa vietņu portālam un tai vajadzētu būt kā vārtejai vai galvenajam ieejas punktam, skaidri un precīzi sniedzot saites uz attiecīgajiem informācijas avotiem, kā arī īsu informāciju par tīmekļa vietnes saturu un minētajām saitēm. Šādām vietnēm būtu jāaptver jo īpaši tās vietnes, kas izveidotas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem nolūkā veicināt uzņēmējdarbību un/vai attīstīt pārrobežu pakalpojumu sniegšanu. Uzņēmējām dalībvalstīm būtu jāsniedz informācija par to tiesību aktos paredzēto laiku, cik ilgi pakalpojumu sniedzējiem jāglabā dokumenti pēc norīkošanas perioda beigām.

(21)

Norīkotajiem darba ņēmējiem vajadzētu būt tiesībām saņemt no uzņēmējas dalībvalsts vispārēju informāciju par valsts tiesību aktiem un/vai praksi, kas uz viņiem attiecas.

(22)

Dalībvalstu administratīvajai sadarbībai un savstarpējai palīdzībai būtu jāatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46/EK noteikumiem par personu datu aizsardzību (9), un tā būtu jāveic saskaņā ar dalībvalstu datu aizsardzības noteikumiem, ar kuriem īsteno Savienības tiesību aktus. Attiecībā uz administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI), tai būtu jāatbilst arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 45/2001 (10) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) Nr. 1024/2012 (11).

(23)

Lai nodrošinātu, ka pamatnoteikumi par nodarbinātības noteikumiem, kas jāievēro attiecībā uz norīkotiem darba ņēmējiem, tiek piemēroti pareizi, un pārraudzītu atbilstību tiem, būtu nepieciešams, ka dalībvalstis uz uzņēmumiem, kas pakalpojumu sniegšanas nolūkā norīko darba ņēmējus, attiecina tikai atsevišķas administratīvās prasības un kontroles pasākumus. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru šādas prasības un pasākumus var pamatot ar vispārējas nozīmes īpaši svarīgiem iemesliem, kas ietver darba ņēmēju tiesību efektīvu aizsardzību ar noteikumu, ka tie ir piemēroti noteiktā mērķa sasniegšanai un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai. Šādas prasības un pasākumus var noteikt tikai tad, ja kompetentās iestādes bez pieprasītās informācijas nevar efektīvi pildīt savu uzraudzības funkciju un/vai mazāk ierobežojoši pasākumi nenodrošinātu, ka to valsts kontroles pasākumu mērķi, ko uzskata par nepieciešamiem, tiktu sasniegti.

(24)

Pakalpojumu sniedzējam būtu jānodrošina, ka kompetentās iestādes visu norīkošanas laiku var pārbaudīt pakalpojuma sniedzēja deklarācijā norādīto norīkoto darba ņēmēju identitāti, kas nepieciešama, lai varētu veikt faktisku pārbaudi darba vietā.

(25)

Citā dalībvalstī uzņēmējdarbību veicošam pakalpojumu sniedzējam bez liekas kavēšanās būtu jāinformē kompetentās iestādes uzņēmējā dalībvalstī par jebkurām svarīgām izmaiņām deklarācijā iekļautajā informācijā, kas nepieciešama, lai varētu veikt faktisku pārbaudi darba vietā.

(26)

Pienākumam paziņot Komisijai administratīvās prasības un kontroles pasākumus nevajadzētu būt ex-ante apstiprināšanas procesam.

(27)

Lai nodrošinātu Direktīvas 96/71/EK labāku un vienādāku piemērošanu, kā arī tās praktisko izpildi, un pēc iespējas mazinātu piemērošanas un izpildes atšķirības Savienībā, dalībvalstīm savā teritorijā būtu jānodrošina, ka tiek veiktas efektīvas un adekvātas pārbaudes, tādējādi cita starpā veicinot cīņu pret nedeklarētu darbu saistībā ar norīkošanu darbā un ņemot vērā arī citas likumdošanas iniciatīvas, lai labāk risinātu šo jautājumu.

(28)

Dalībvalstīm attiecīgā gadījumā saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem un/vai praksi būtu jāiesniedz pārbaudītajam uzņēmumam pēc pārbaudes vai kontroles sagatavoto dokumentu, kurā ietverta visa attiecīgā informācija.

(29)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ir pieejams pietiekams darbinieku skaits ar prasmēm un kvalifikāciju, kas nepieciešama pārbaužu efektīvai veikšanai, un būtu jāspēj bez liekas kavēšanās izpildīt šajā direktīvā paredzētos informācijas pieprasījumus, kas saņemti no uzņēmējas dalībvalsts vai no uzņēmējdarbības veikšanas dalībvalsts.

(30)

Šajā ziņā ļoti liela nozīme ir darba inspekcijām, sociālajiem partneriem un citām pārraudzības struktūrām, un tām arī turpmāk jābūt izšķirīgām.

(31)

Lai spētu elastīgi reaģēt uz darba tirgu un darba attiecību sistēmu dažādību, konkrētus norīkoto darba ņēmēju nodarbinātības noteikumus izņēmuma kārtā drīkst pārraudzīt vadība un darba ņēmēji un/vai citi dalībnieki un/vai struktūras, ja tie attiecīgajām personām nodrošina līdzvērtīgu aizsardzības līmeni un pārraudzību veic nediskriminējoši un objektīvi.

(32)

Dalībvalstu inspekcijas iestādēm un citām attiecīgajām pārraudzības un izpildes struktūrām būtu jāiesaistās sadarbībā un informācijas apmaiņā, kā tas noteikts attiecīgajos tiesību aktos, lai pārbaudītu, vai norīkotajiem darba ņēmējiem piemērojamie noteikumi tiek ievēroti.

(33)

Ir īpaši vēlams, lai dalībvalstis iedibinātu saskaņotāku pieeju darba inspekcijas jomā. Turklāt būtu jāizvērtē nepieciešamība izstrādāt vienotus standartus nolūkā izveidot salīdzināmas metodes, praksi un standartu minimumu Savienības līmenī. Vienotu standartu izstrāde tomēr nedrīkstētu kavēt dalībvalstis to centienos efektīvi izskaust nedeklarētu darbu.

(34)

Lai atvieglotu Direktīvas 96/71/EK izpildi un nodrošinātu tās efektīvāku piemērošanu, būtu vajadzīgi efektīvi sūdzību iesniegšanas mehānismi, kurus darbā norīkotie darba ņēmēji var izmantot, lai iesniegtu sūdzību vai piedalītos procedūrās tieši vai – ar viņu piekrišanu – ar attiecīgo izraudzīto trešo pušu, piemēram, arodbiedrību vai citu apvienību, kā arī sociālo partneru kopīgi pārvaldīto struktūru starpniecību. Šie mehānismi būtu jāpiemēro, neskarot valsts procesuālos noteikumus par pārstāvību un aizstāvību tiesās un arodbiedrību un citu darba ņēmēju pārstāvju kompetences un citas tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi.

(35)

Lai nodrošinātu, ka norīkotais darba ņēmējs saņem pareizu darba samaksu, un, ja piemaksas par norīkošanu darbā var uzskatīt par minimālās darba algas daļu, no darba algas šādas piemaksas būtu jāatskaita tikai tad, ja tas paredzēts valsts tiesību aktos, kolektīvajos līgumos un/vai uzņēmējas dalībvalsts praksē.

(36)

Tas, kā praksē tiek ievēroti noteikumi, kas jāpiemēro attiecībā uz norīkošanu darbā, un kā šajā ziņā tiek efektīvi aizsargātas darba ņēmēju tiesības, ir īpaši svarīgs jautājums apakšuzņēmēju ķēdēs, un tas būtu jānodrošina, veicot atbilstīgus pasākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi un ievērojot Savienības tiesību aktus. Šādos pasākumos var ietilpt (pēc apspriešanās ar attiecīgajiem sociālajiem partneriem) tāda mehānisma brīvprātīga ieviešana, saskaņā ar kuru paredz, ka līdztekus darba devēja atbildībai vai tās vietā tiešais apakšuzņēmējs atbild par visu neizmaksāto neto atalgojumu atbilstīgi minimālajām likmēm, kas noteiktas darba samaksai un/vai iemaksām sociālo partneru kopīgi pārvaldītos fondos vai struktūrās, kurus reglamentē ar tiesību aktiem vai kolektīviem līgumiem, ciktāl uz tiem attiecas Direktīvas 96/71/EK 3. panta 1. punkts. Tomēr dalībvalstis saskaņā ar valsts tiesību aktiem var brīvi noteikt stingrākas atbildības normas vai veikt tālejošākus pasākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem, nodrošinot nediskriminējošu attieksmi un samērību.

(37)

Dalībvalstīm, kas ir ieviesušas pasākumus, lai nodrošinātu, ka apakšuzņēmēju ķēdēs tiek ievēroti piemērojamie noteikumi, vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka konkrētos gadījumos (apakš-)uzņēmējs nav atbildīgs vai tā atbildību var ierobežot gadījumos, ja (apakš-)uzņēmējs ir uzņēmies uzticamības pārbaudes pienākumus. Minētie pasākumi būtu jānosaka valstu tiesību aktos, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts konkrētos apstākļus, un tajos cita starpā var iekļaut darbuzņēmēja veiktos pasākumus saistībā ar to, lai dokumentētu atbilstību administratīvām prasībām un kontroles pasākumiem nolūkā nodrošināt, lai tiktu efektīvi pārraudzīts, ka tiek ievēroti darba ņēmēju norīkošanai darbā piemērojamie noteikumi.

(38)

Bažas rada tas, ka dalībvalstīm joprojām ir daudz grūtību atgūt pārrobežu administratīvos sodus un/vai naudas sodus, un tāpēc būtu jāpanāk, ka tiek risināta administratīvo sodu un/vai naudas sodu savstarpējā atzīšana.

(39)

Dalībvalstu sistēmas attiecībā uz uzlikto administratīvo sodu un/vai naudas sodu izpildes līdzekļiem pārrobežu situācijās atšķiras, tāpēc tiek ietekmēta iekšējā tirgus pareiza darbība, un rodas risks, ka nodrošināt darbā norīkotajiem darba ņēmējiem līdzvērtīgu aizsardzības līmeni visā Savienībā ir ļoti grūti vai pat neiespējami.

(40)

Būtu jānodrošina, ka tiek efektīvi izpildīti pamatnoteikumi, kas reglamentē darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas nolūkos, veicot īpašus pasākumus, kuros lielāko uzmanību pievērš finansiālu administratīvo sodu un/vai naudas sodu pārrobežu izpildei. Tādēļ dalībvalstu tiesību aktu tuvināšana šai jomā ir būtiska, lai nodrošinātu augstāku, līdzvērtīgāku un salīdzināmāku aizsardzības līmeni, kas nepieciešams iekšējā tirgus pareizai darbībai.

(41)

Ja tiktu pieņemti vienoti noteikumi, ar kuriem paredz savstarpējās palīdzības sniegšanu, izpildes pasākumu atbalstu un saistītajām izmaksām, kā arī vienotas prasības par to lēmumu paziņošanu, kas saistīti ar piespriestajiem administratīvajiem sodiem un/vai naudas sodiem par Direktīvas 96/71/EK un šīs direktīvas neievērošanu, tiktu atrisināti vairāki praktiski pārrobežu izpildes jautājumi un tiktu garantēta labāka saziņa par šādiem lēmumiem, ko pieņēmusi cita dalībvalsts, un to labāka izpilde.

(42)

Ja noskaidrojas, ka pakalpojumu sniedzējs tiešām neveic uzņēmējdarbību uzņēmējdarbības veikšanas dalībvalstī vai uzņēmuma adrese vai dati nav patiesi, kompetentām iestādēm būtu nevis jāizbeidz process formālu iemeslu dēļ, bet jāturpina izmeklēšana, lai noteiktu tās fiziskās vai juridiskās personas identitāti, kas ir atbildīga par norīkošanu darbā.

(43)

Tādu lēmumu atzīšanas, ar ko nosaka administratīvo sodu un/vai naudas sodu un pieprasa piedzīt šādu sodu un/vai naudas sodu, pamatā vajadzētu būt savstarpējas uzticības principam. Tādēļ noraidīšanas vai atteikuma atgūt administratīvo sodu un/vai naudas sodu iemesli būtu jāierobežo līdz nepieciešamajam minimumam.

(44)

Lai gan tiktu iedibināti vienotāki administratīvo sodu un/vai naudas sodu pārrobežu izpildes noteikumi un gadījumos, kad tie nav samaksāti, nepieciešami vienotāki kritēriji efektīvām turpmākām procedūrām, šiem noteikumiem nebūtu jāskar dalībvalstu kompetence izveidot savu sodu, sankciju un naudas sodu sistēmu vai atgūšanas pasākumus, kas pieejami saskaņā ar to valsts tiesību aktiem. Tādēļ instrumentu, kas ļauj izpildīt šādus sodus un/vai naudas sodus, vajadzības gadījumā un ņemot vērā valsts tiesību aktus un/vai praksi pieprasījumu saņēmušajā dalībvalstī, var pilnveidot, papildināt vai aizstāt ar dokumentu, saskaņā ar kuru instrumentu drīkst piemērot vai izpildīt pieprasījumu saņēmušajā dalībvalstī.

(45)

Vienotākiem noteikumiem nebūtu ne jāgroza, ne jāmaina pienākums ievērot atbildētāju pamattiesības un pamatbrīvības, kā arī tiem piemērojamos juridiskos pamatprincipus, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību (LES) 6. pantā, piemēram, tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, tiesības uz taisnīgu tiesu vai arī principu ne bis in idem.

(46)

Šīs direktīvas mērķis nav nedz iedibināt saskaņotus noteikumus tiesiskās sadarbības jomā, jurisdikcijā, nedz atzīt un izpildīt lēmumus civillietās un komerclietās, nedz arī izskatīt piemērojamo tiesību aktu jautājumus.

(47)

Šai direktīvā noteikto pienākumu neizpildes gadījumos dalībvalstīm būtu jāveic atbilstoši pasākumi, tostarp administratīvās procedūras un tiesvedība, un visos šādos gadījumos būtu jāparedz efektīvus, preventīvus un samērīgus sodus.

(48)

Šajā direktīvā ir respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši personas datu aizsardzība (8. pants), brīvība izvēlēties profesiju un tiesības strādāt (15. pants), brīvība veikt uzņēmējdarbību (16. pants), tiesības uz kolektīvām sarunām un rīcību (28. pants), godīgiem un taisnīgiem darba apstākļiem (31. pants), tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu (47. pants), nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību (48. pants) un tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam krimināllietā par to pašu noziedzīgo nodarījumu (ne bis in idem) (50. pants), un tā īstenojama saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem.

(49)

Lai veicinātu labāku un vienādāku Direktīvas 96/71/EK piemērošanu, ir lietderīgi gādāt par elektronisku informācijas apmaiņas sistēmu, kas atvieglotu administratīvo sadarbību, un kompetentajām iestādēm būtu pēc iespējas vairāk jāizmanto IMI. Tomēr tam nebūtu jākavē esošo vai turpmāko divpusējo vienošanos vai pasākumu piemērošana administratīvās sadarbības vai savstarpējas palīdzības jomā.

(50)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi – proti, iedibināt atbilstošu noteikumu, pasākumu un kontroles mehānismu vispārīgu vienoto sistēmu, kas nepieciešami, lai labāk un vienādāk īstenotu, piemērotu un izpildītu praksē Direktīvu 96/71/EK, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet darbības mēroga un iedarbības dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(51)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 45/2001 28. panta 2. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kurš 2012. gada 19. jūlijā sniedza atzinumu (12)

a)

“kompetentā iestāde” ir iestāde vai struktūra, tostarp, iespējams, sakaru biroji, kā noteikts Direktīvas 96/71/EK 4. pantā, ko dalībvalsts izraudzījusies Direktīvā 96/71/EK un šajā direktīvā paredzēto funkciju izpildei;

b)

“pieprasījuma iesniedzēja iestāde” ir dalībvalsts kompetentā iestāde, kas saistībā ar sodu un/vai naudas sodu sagatavo pieprasījumu par palīdzību, informāciju, paziņošanu vai atgūšanu, kā minēts VI nodaļā;

c)

“pieprasījuma saņēmēja iestāde” ir dalībvalsts kompetentā iestāde, kurai pieprasījums par palīdzību, informāciju, paziņošanu un vai sodu un/vai naudas sodu atgūšanu tiek adresēts tā, kā minēts VI nodaļā.

a)

vieta, kur atrodas uzņēmuma juridiskā adrese un administrācija, birojs, kur tas maksā nodokļus un sociālā nodrošinājuma iemaksas, un kur attiecīgā gadījumā saskaņā ar valsts tiesību aktiem tam ir profesionālās darbības atļauja vai kur tas ir reģistrēts tirdzniecības palātā vai profesionālajās struktūrās;

b)

vieta, kur norīkotie darba ņēmēji pieņemti darbā un no kurienes tie norīkoti;

c)

tiesību akti, kas piemērojami līgumiem, kurus uzņēmums noslēdzis ar saviem darba ņēmējiem, no vienas puses, un ar saviem klientiem, no otras puses;

d)

vieta, kur uzņēmums veic saimniecisko pamatdarbību un nodarbina administratīvo personālu;

e)

izpildīto līgumu skaits dalībvalstī, kurā uzņēmums veic uzņēmējdarbību, un/vai šajā dalībvalstī sasniegtais apgrozījums, cita starpā ņemot vērā jaundibinātu uzņēmumu un MVU īpašo situāciju.

a)

darbs, kas veikts ierobežotu laiku citā dalībvalstī;

b)

datums, kad norīkošana sākas;

c)

norīkošana darbā ir uz dalībvalsti, kas nav valsts, kurā vai no kuras norīkotais darba ņēmējs parasti veic savu darbu atbilstoši Regulai (EK) Nr. 593/2008 (Roma I) un/vai Romas konvencijai;

d)

norīkotais darba ņēmējs atgriežas dalībvalstī, no kuras viņš norīkots darbā, vai gaidāms, ka viņš tajā atsāks darbu pēc tam, kad būs pabeigts darbs vai sniegti pakalpojumi, kuru veikšanai viņš bija norīkots;

e)

darbību veids;

f)

darba devējs, kas norīko darba ņēmēju, ir nodrošinājis vai sedzis ceļa, naktsmītnes un uzturēšanās izdevumus, un ja tā ir, tad kā tas ir darīts, vai par izdevumu segšanas veidu;

g)

visi iepriekšējie periodi, kad bijis norīkots tas pats vai cits (norīkotais) darba ņēmējs.

a)

vienotajā oficiālajā tīmekļa vietnē attiecīgajā dalībvalstī un citos piemērotos veidos skaidri, detalizēti, lietotājam saprotamā veidā un pieejamā formātā norāda, kuri nodarbinātības noteikumi un/vai kuras savu (valsts un/vai reģionālo) tiesību aktu daļas ir jāpiemēro dalībvalsts teritorijā norīkotajiem darba ņēmējiem;

b)

veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai vienotajā oficiālajā tīmekļa vietnē attiecīgajā dalībvalstī un citos piemērotos veidos darītu vispārēji pieejamu informāciju par to, kuri kolektīvie līgumi ir piemērojami un attiecībā uz ko tos piemēro, un kurus nodarbinātības noteikumus piemēro citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzēji saskaņā ar Direktīvu 96/71/EK, tostarp, ja iespējams, tiek ievietotas saites uz esošām tīmekļa vietnēm un pārējiem kontaktpunktiem, jo īpaši attiecīgajiem sociālajiem partneriem;

c)

darba ņēmējiem un pakalpojumu sniedzējiem informāciju bez maksas dara pieejamu uzņēmējas dalībvalsts oficiālajā(-ās) valodā(-ās) un visatbilstošākajās valodās, ņemot vērā tās darba tirgus prasības, izvēli atstājot uzņēmējas dalībvalsts ziņā. Šo informāciju, ja iespējams, sniedz bukleta veidā, kurā ietverts svarīgāko piemērojamo nodarbinātības noteikumu kopsavilkums, tostarp arī procedūru apraksts sūdzību iesniegšanai, un šo informāciju pēc pieprasījuma sniedz formātos, ko var izmantot personas ar invaliditāti; sīkāka papildu informācija par nodarbinātības un sociālajiem nosacījumiem, ko piemēro norīkotajiem darba ņēmējiem, tostarp noteikumi par darba drošību un veselības aizsardzību, ir viegli pieejama un bez maksas;

d)

uzlabo attiecīgās informācijas pieejamību un skaidrību, jo īpaši attiecībā uz informāciju, kas sniegta a) apakšpunktā minētajā vienotajā oficiālajā tīmekļa vietnē attiecīgajā dalībvalstī;

e)

norāda kontaktpersonu, kas sakaru birojā ir atbildīga par informācijas pieprasījumu apstrādi;

f)

atjaunina par katru valsti sniegto informāciju.

a)

steidzamos gadījumos, kad ir jāsaņem informācija no reģistriem, piemēram, par PVN reģistrācijas apstiprinājumu, lai pārbaudītu, vai uzņēmējdarbība tiek veikta citā dalībvalstī, – cik iespējams ātri un ne ilgāk par divām darba dienām no pieprasījuma saņemšanas.

Steidzamības iemeslus skaidri norāda pieprasījumā, tostarp kādas ziņas minētās steidzamības pamatojumam;

b)

attiecībā uz citiem informācijas pieprasījumiem – ilgākais 25 darba dienās no pieprasījuma saņemšanas brīža, ja vien dalībvalstis nav savstarpēji vienojušās par īsāku termiņu.

a)

pienākums, kas uzlikts pakalpojumu sniedzējam, kurš veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, iesniegt vienkāršu deklarāciju valsts atbildīgajās kompetentajās iestādēs vēlākais pakalpojumu sniegšanas sākumā, tajā uzņēmējas dalībvalsts (vienā) oficiālajā(-ās) valodā(-ās) vai citā(-ās) valodā(-ās), ko uzņēmēja dalībvalsts pieņēmusi, sniedzot attiecīgu informāciju, kas nepieciešama, lai varētu veikt faktisku pārbaudi darba vietā, tostarp:

b)

pienākums glabāt vai darīt pieejamu darba līguma vai līdzvērtīga dokumenta Direktīvas 91/533/EEK (13) nozīmē, tostarp, ja tas ir piemēroti vai atbilstoši, vajadzības gadījumā minētās direktīvas 4. pantā norādītā papildu informācija, algas aprēķinu, darba laika uzskaites lapu, kurās norādīts katras dienas darba laika sākums, beigas un ilgums, un algas izmaksu apliecinošu dokumentu vai tiem līdzvērtīgu dokumentu kopijas, pavairot un/vai saglabāt tās papīra vai elektroniskā veidā darbā norīkošanas laikā pieejamā un skaidri norādītā vietā tās teritorijā, piemēram, darba vietā, būvlaukumā, vai transporta nozares mobilo darba ņēmēju gadījumā – bāzē vai transporta līdzeklī, ar kuru tiek sniegts pakalpojums;

c)

pienākums iesniegt b) apakšpunktā minētos dokumentus saprātīgā laikposmā pēc uzņēmējas dalībvalsts iestāžu pieprasījuma pēc darbā norīkošanas perioda beigām;

d)

pienākums iesniegt b) apakšpunktā minēto dokumentu tulkojumu (vienā no) uzņēmējas dalībvalsts oficiālajā(-ām) valodā(-ām) vai citā(-ās) valodā(-ās), kas ir pieņemama(-as) uzņēmējai dalībvalstij;

e)

pienākums iecelt personu, kas ir atbildīga par sakariem ar tās uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā tiek sniegti pakalpojumi, un vajadzības gadījumā izsūtīt un saņemt dokumentus un/vai paziņojumus;

f)

pienākums vajadzības gadījumā iecelt kontaktpersonu, kas darbojas kā pārstāvis un ar kuras starpniecību attiecīgie sociālie partneri var mēģināt pamudināt pakalpojumu sniedzēju sākt darba koplīguma slēgšanas sarunas uzņēmējā dalībvalstī atbilstoši valsts tiesību aktiem un/vai praksei laikposmā, kurā tiek sniegti pakalpojumi. Šī persona var nebūt tā, kas minēta e) apakšpunktā, un viņai nav jābūt klātesošai uzņēmējā dalībvalstī, bet tai jābūt pieejamai pēc saprātīga un pamatota pieprasījuma.

a)

valstu noteikumus par noilguma termiņiem līdzīgu procesu ierosināšanai, ja tie nav uzskatāmi par tādiem, kas var padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu šo tiesību īstenošanu;

b)

attiecīgā gadījumā citas sociālo partneru, darba ņēmēju un darba devēju pārstāvju kompetences un kolektīvās tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi;

c)

valstu noteikumus par pārstāvību un aizstāvību tiesās.

a)

visu nesamaksāto neto darba samaksu, kas viņiem pienākas atbilstoši Direktīvas 96/71/EK 3. pantā noteiktajiem piemērojamajiem nodarbinātības noteikumiem;

b)

jebkādas atmaksājamās summas vai no darba algas ieturēto nodokļu vai sociālā nodrošinājuma iemaksu atmaksu;

c)

pārmērīgu izmaksu atmaksu saistībā ar neto darba samaksu vai ar mājokļa kvalitāti, kas ieturētas vai atskaitītas no algas par darba devēja nodrošinātu mājokli;

d)

attiecīgā gadījumā – no viņu algas darba devēja nepareizi ieturētās iemaksas sociālo partneru kopīgi pārvaldītos fondos vai struktūrās.

a)

atgūst administratīvu sodu un/vai naudas sodu, ko saskaņā ar pieprasītājas dalībvalsts tiesību aktiem un procedūrām piemērojusi kompetentā iestāde vai ko apstiprina administratīva vai tiesu iestāde vai vajadzības gadījumā – darba tiesa, un ko vairs nevar pārsūdzēt, vai

b)

paziņo par lēmumu, ar ko nosaka šādu sodu un/vai naudas sodu.

a)

adresāta vārdu, uzvārdu vai nosaukumu un zināmo adresi, un visu pārējo būtisko informāciju adresāta identificēšanai;

b)

faktu un pārkāpuma apstākļu kopsavilkumu, nodarījuma veidu un attiecīgos piemērojamos noteikumus;

c)

īstenošanai nepieciešamo instrumentu pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī un visu pārējo būtisko informāciju vai dokumentus, tostarp juridiska rakstura dokumentus attiecībā uz pamatā esošo prasījumu, administratīvo sodu/naudas sodu un

d)

tās kompetentās iestādes nosaukumu, adresi un citu kontaktinformāciju, kura atbildīga par administratīva soda un/vai naudas sodu novērtēšanu, un, ja tā ir cita struktūra, tad tās kompetentās struktūras datus, kurā var iegūt papildu informāciju par sodu un/vai naudas sodu vai iespējām apstrīdēt maksāšanas pienākumu vai lēmumu, ar ko tie noteikti.

a)

paziņošanas par lēmumu gadījumā – paziņošanas mērķi un laikposmu, kurā tas jāīsteno;

b)

atgūšanas pieprasījuma gadījumā – datumu, kurā spriedums vai lēmums ir kļuvis izpildāms vai galīgs, administratīvā soda un/vai naudas soda veida un summas apraksts, visus datumus saistībā ar izpildes procesu, tostarp to, vai par spriedumu vai lēmumu ir paziņots atbildētājam(-iem), ja jā – kādā veidā, un ja spriedums un/vai lēmums ir pieņemts aizmuguriski, kā arī pieprasījuma iesniedzējas iestādes apstiprinājumu, ka sods un/vai naudas sods nav pārsūdzamas, kā arī ar to saistīto prasījumu, par kuru pieprasījums ir sagatavots, un tā dažādās sastāvdaļas.

a)

veiktajiem pasākumiem pēc tās atgūšanas pieprasījuma un paziņošanas saņemšanas un konkrētu dienu, kad tika paziņots adresātam;

b)

par pieprasījuma par administratīvā soda un/vai naudas soda atgūšanu noraidīšanas iemesliem, ja tā pieprasījumu noraida, vai paziņo par lēmumu, ar ko uzliek administratīvo sodu un/vai naudas sodu saskaņā ar 17. pantu.

a)

pēc pieprasījumu saņēmušās kompetentās iestādes izmeklēšanas ir skaidrs, ka paredzamās izmaksas vai resursi, kas ir vajadzīgi administratīvā soda un/vai naudas soda atgūšanai, nav samērīgi atgūstamajai summai vai radītu lielas grūtības;

b)

kopējais finansiāls sods un/vai naudas sods ir mazāks par EUR 350 vai līdzvērtīgu summu;

c)

nav ievērotas pieprasījumu saņēmušās dalībvalsts Konstitūcijā noteiktās atbildētāju pamattiesības un pamatbrīvības, kā arī viņiem piemērojamie juridiskie pamatprincipi.

a)

cik nepieciešami un piemēroti ir faktiskie elementi patiesas norīkošanas konstatēšanai, tostarp iespējas grozīt esošos vai paredzēt iespējamus jaunus elementus, kas jāņem vērā, lai noteiktu, vai uzņēmums patiešām darbojas un norīkotais darbinieks uz laiku veic savu darbu, kā minēts 4. pantā;

b)

cik atbilstoši ir dati, kas pieejami attiecībā uz norīkošanas procesu;

c)

cik lietderīga un atbilstīga ir valsts kontroles pasākumu piemērošana, ņemot vērā pieredzi ar administratīvās sadarbības un informācijas apmaiņas sistēmu un tās efektivitāti, vienveidīgāku un standartizētāku dokumentu izstrādi, kopēju principu vai standartu izveidi attiecībā uz pārbaudēm darba ņēmēju norīkošanas jomā, kā arī tehnoloģiju attīstību, kā minēts 9. pantā;

d)

atbildību un/vai izpildes pasākumus, kas ieviesti, lai nodrošinātu atbilstību piemērojamajiem noteikumiem un efektīvi aizsargātu darba ņēmēju tiesības apakšuzņēmēju ķēdēs, kā minēts 12. pantā;

e)

kā tiek piemēroti noteikumi par finansiālu administratīvu sodu un naudas sodu pārrobežu izpildi, jo īpaši ņemot vērā pieredzi ar sistēmu un tās efektivitāti, kā noteikts VI nodaļā;

f)

divpusējo nolīgumu vai vienošanos izmantošanu attiecībā uz IMI, vajadzības gadījumā ņemot vērā Regulas (ES) Nr. 1024/2012 25. panta 1. punktā minēto ziņojumu;

g)

iespēja pielāgot 6. panta 6. punktā noteiktos termiņus dalībvalstu vai Komisijas pieprasītās informācijas sniegšanai ar mērķi minētos termiņus samazināt, ņemot vērā progresu, kas panākts IMI darbībā un tās izmantošanā.

28.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 159/32

(1)

Ar 2010. gada 17. jūnija secinājumiem Eiropadome pieņēma “Eiropa 2020 – stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (stratēģija “Eiropa 2020”). Eiropadome aicināja mobilizēt visus Savienības instrumentus un politikas jomas, lai veicinātu kopējo mērķu sasniegšanu, un aicināja dalībvalstis nodrošināt labāk koordinētu rīcību. Valstu nodarbinātības dienestiem (VND) ir būtiska loma centienos sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” nodarbinātības līmeņa pamatmērķi, proti, līdz 2020. gadam 75 % sievietēm un vīriešiem vecumā no 20 līdz 64 gadiem, jo īpaši samazinot jauniešu bezdarbu.

(2)

Līguma par Eiropas Savienības darbību (“Līgums”) 45. pantā ir paredzēta darba ņēmēju pārvietošanās brīvība Savienībā, savukārt tā 46. pantā ir noteikts, kādi pasākumi jāveic, lai radītu šo brīvību, jo īpaši, nodrošinot valstu nodarbinātības dienestu ciešu sadarbību. VND tīklam, kas tiek ieveidots saskaņā ar šo lēmumu (“Tīkls”), papildus vispārējiem ģeogrāfiskās mobilitātes aspektiem būtu jāaptver arī plašs mērķu un iniciatīvu loks, ko īstenotu kā veicināšanas pasākumus nolūkā uzlabot dalībvalstu sadarbību nodarbinātības jomā.

(3)

Ar šo lēmumu būtu jācenšas veicināt dalībvalstu sadarbību VND atbildības jomās. Ar to tiek oficiāli noformēta un stiprināta VND neoficiālā sadarbība, kas tiek īstenota ar pašreizējā VND vadītāju Eiropas tīkla starpniecību, kurā ir piekritušas piedalīties visas dalībvalstis. Tīkla vislielākā potenciālā vērtība ir visu dalībvalstu pastāvīga dalība. Par dalību vajadzētu informēt Tīkla sekretariātu.

(4)

Saskaņā ar Līguma 148. panta 4. punktu Padome ar Lēmumu 2010/707/ES (3) pieņēma dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnes, kas tika saglabātas 2011.–2013. gadā. Minētās integrētās pamatnostādnes dalībvalstīm sniedz norādes par to, kā izstrādāt savas valsts reformu programmas un īstenot reformas. Integrētās pamatnostādnes ir pamatā konkrētajiem ieteikumiem, ko Padome saskaņā ar minēto pantu adresē dalībvalstīm. Pēdējo gadu laikā minētajos ieteikumos ir bijuši ietverti konkrēti ieteikumi attiecībā uz VND darbību un spējām un aktīvas darba tirgus politikas efektivitāti dalībvalstīs.

(5)

Konkrētām valstīm adresētos ieteikumus varētu uzlabot, ja to izstrādē vēl lielākā mērā tiktu izmantotas uzlabotas, uz pierādījumiem balstītas atsauksmes par to, cik sekmīgi tiek īstenota politika un sadarbība starp dalībvalstu VND. Lai to panāktu, Tīklam būtu jāīsteno konkrētas iniciatīvas, piemēram, kopīgas uz pierādījumiem balstītas salīdzinošas vērtēšanas sistēmas, atbilstīgi savstarpējas mācīšanās pasākumi, savstarpējs atbalsts, ko Tīkla dalībnieki sniedz cits citam, un stratēģisku darbību īstenošana VND modernizēšanas nolūkā. Tīkla un katra tā dalībnieka specifiskās zināšanas vienlaikus būtu arī jāizmanto, lai pēc Eiropas Parlamenta, Padomes, Komisijas vai Nodarbinātības komitejas (EMCO) lūguma sniegtu pierādījumus nodarbinātības politikas izstrādei.

(6)

Ciešākai un mērķtiecīgākai VND sadarbībai vajadzētu ļaut uzlabot apmaiņu ar labāko praksi. Secinājumus, kas izriet no salīdzinošas vērtēšanas un savstarpējas mācīšanās pasākumiem, Tīklam vajadzētu saistīt tā, lai varētu attīstīt sistemātisku, dinamisku un integrētu salīdzinošas mācīšanās procesu.

(7)

Tīklam būtu cieši jāsadarbojas ar EMCO saskaņā ar Līguma 150. pantu, un tam vajadzētu dot ieguldījumu EMCO darbā, sniedzot ar faktiem pamatotus pierādījumus un ziņojumus par VND īstenoto politiku. Tīkla ieguldījumu Eiropas Parlamenta darbā vajadzētu nodrošināt ar sekretariāta starpniecību, un Tīkla ieguldījumu Padomes darbā vajadzētu nodrošināt ar EMCO starpniecību – nemainītā formā un vajadzības gadījumā sniedzot komentārus. Politikas lēmumu pieņēmējiem gan Savienības gan valstu līmenī, izvērtējot un izstrādājot nodarbinātības politiku, jo īpaši varētu palīdzēt Tīkla kopējās zināšanas par nodarbinātības politikas īstenošanas aspektiem un VND salīdzinošā analīze.

(8)

VND atbildības jomās Tīklam vajadzētu dot savu ieguldījumu politikas iniciatīvu īstenošanā nodarbinātības jomā; šāda iniciatīva ir, piemēram, Padomes Ieteikums (2013. gada 22. aprīlis) par garantijas jauniešiem izveidi (4). Tīklam vajadzētu atbalstīt arī tādas iniciatīvas, kuru mērķis ir nodrošināt prasmju labāku atbilstību, pienācīgas kvalitātes un ilgtspējīgu nodarbinātību, uzlabotu brīvprātīgu darbaspēka mobilitāti un veicināt pāreju no izglītības un apmācības uz darbu, tostarp atbalstot konsultēšanu un prasmju un kvalifikāciju labāku pārredzamību. Tīklam savos pasākumos būtu jāpievēršas aktīvas darba tirgus politikas – tostarp tās, kas ir vērsta uz neaizsargātām sociālajām grupām un sociālo atstumtības – izvērtēšanai un novērtējumam.

(9)

Tīklam būtu jāveicina ciešāka savu dalībnieku sadarbība, jāizstrādā kopīgas iniciatīvas, kuru mērķis būtu informācijas un labākās prakses apmaiņa visās VND aptvertajās jomās, salīdzinoša analīze un konsultācijas, kā arī novatorisku pieeju sekmēšana nodarbinātības pakalpojumu sniegšanā. Tīkla izveide dos iespēju salīdzināt visus VND iekļaujošā, uz pierādījumiem balstītā un uz sniegumu orientētā veidā, un tā rezultātā tiks apzināta labākā prakse VND sniegto pakalpojumu jomās. Šiem rezultātiem vajadzētu veicināt to nodarbinātības pakalpojumu labāku izstrādi un sniegšanu, par kuriem šie dienesti ir konkrēti atbildīgi. Tīkla iniciatīvām vajadzētu uzlabot VND efektivitāti un valsts izdevumu lietderību. Tīklam būtu arī jāsadarbojas ar citiem nodarbinātības pakalpojumu sniedzējiem.

(10)

Tīklam savā gada darba programmā būtu jānosaka tehniskās detaļas, kas attiecas uz VND salīdzinošo vērtēšanu un atbilstīgu savstarpēju mācīšanos, jo īpaši VND snieguma izvērtēšanai nepieciešamā salīdzinošās mācīšanās metodoloģija, kuras pamatā ir šī lēmuma pielikumā izklāstītie salīdzinošās vērtēšanas rādītāji, mainīgie elementi, datu iesniegšanas prasības un integrētas savstarpējas mācīšanās programmas mācību instrumenti. Jomas, kurās tiek veikta salīdzinošā vērtēšana, būtu jānosaka šajā lēmumā. Dalībvalstu kompetencē paliek lemt par to, vai brīvprātīgi iesaistīties salīdzinošas mācīšanās papildu pasākumos citās jomās.

(11)

Lai grozītu pielikumu par salīdzinošās vērtēšanas rādītājiem, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma 290. pantu. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, jo īpaši ar VND ekspertiem. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētus aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(12)

Tā kā VND modeļi, uzdevumi un pakalpojumu sniegšanas veidi ir dažādi, dalībvalstis darbībai Tīkla valdē (“Valde”) no VND augstākās vadības var izvirzīt vienu locekli un vienu locekļa aizstājēju. Attiecīgā gadījumā šim loceklim vai locekļa aizstājējam Valdē būtu jāpārstāv citas VND no viņa dalībvalsts. Ja konstitucionālu iemeslu dēļ kāda dalībvalsts nevar izvirzīt tikai vienu VND, attiecīgie VND būtu jāapzina, saglabājot to skaitu minimālā apmērā un nemainot noteikumu, ka katrai dalībvalstij Valdē ir viena balss. Valdes locekļiem vajadzētu pielikt visus pūliņus, lai nodrošinātu, ka Tīkla pasākumos tiek iekļauti vietējo un reģionālo iestāžu viedokļi un pieredze un ka šādas iestādes tiek informētas par minētajiem pasākumiem. Valdes locekļiem vajadzētu būt tiesīgiem pieņemt lēmumus savu VND vārdā. Lai nodrošinātu visu VND iesaistīšanos Tīklā, pasākumiem vajadzētu būt atvērtiem VND dalībai no visiem līmeņiem.

(13)

Lai VND kopīgie uzdevumi būtu lielā mērā atbilstīgi patiesajai situācijai darba tirgū, Tīkla rīcībā vajadzētu būt pašiem jaunākajiem rādītājiem par bezdarbu NUTS 3 reģionu līmenī.

(14)

Tīklam vajadzētu balstīties uz pieredzi, kas iegūta esošajā neoficiālajā VND vadītāju Eiropas tīkla padomdevējā grupā, kuru Komisija ir atbalstījusi kopš 1997. gada un kuras viedokļi ir ņemti vērā šajā lēmumā. Galvenās darbības jomas, ko šī padomdevēja grupa ir apzinājusi dokumentā “VND stratēģija 2020. gadam”, būtu jāizmanto, lai modernizētu un stiprinātu VND.

(15)

Tīklam būtu jānodrošina savstarpēja palīdzība, no kuras ieguvēji būtu tā dalībnieki, un būtu tā dalībniekiem jāpalīdz citam citu atbalstīt organizatorisko struktūru un pakalpojumu sniegšanas modernizēšanā, pastiprinot sadarbību, jo īpaši zināšanu nodošanu, mācību apmeklējumus un darbinieku apmaiņu.

(16)

Tīkls un tā iniciatīvas būtu jāfinansē no Eiropas Savienības Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmas (“EaSI”), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1296/2013 (5), sadaļas PROGRESS/nodarbinātība, nepārsniedzot Eiropas Parlamenta un Padomes noteiktās apropriācijas.

(17)

Par projektiem, kurus izstrādā Tīkls vai kuri apzināti savstarpējās mācīšanās pasākumos un pēc tam īstenoti atsevišķos VND, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai iegūt finansējumu no Eiropas Sociālā fonda (ESF), Reģionālās attīstības fonda (ERAF) un pamatprogrammas “Apvārsnis 2020”, Savienības Pētniecības un inovācijas pamatprogrammas (2014.–2020. gads), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1291/2013 (6).

(18)

Tīklam būtu jānodrošina, ka tas nevis aizstāj vai dublē, bet papildina darbības, kuras tiek veiktas kā daļa no Eiropas Nodarbinātības stratēģijas Līguma IX sadaļas nozīmē, jo īpaši darbības, ko veic EMCO un tās instrumenti, piemēram, kopīgā novērtējuma sistēma (JAF), kā arī Savstarpējās mācīšanās programma. Turklāt, lai veidotu sinerģiju, Komisijai būtu jāgādā par to, lai Tīkla sekretariāts cieši sadarbotos ar EMCO sekretariātu.

(19)

Šajā lēmumā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (“Harta”). Jo īpaši ar šo lēmumu tiecas nodrošināt to, ka tiek pilnībā ievērotas tiesības izmantot bezmaksas darbā iekārtošanas pakalpojumus, un veicināt Hartas 29. panta piemērošanu,

a)

dalībvalstu izvirzītajiem VND;

b)

Komisijas.

a)

neaizsargātākās sociālās grupas ar augstu bezdarba līmeni, jo īpaši vecāka gadagājuma darba ņēmējus un jauniešus, kuri nav iesaistīti ne izglītībā, ne nodarbinātībā, nedz arī apmācībā;

b)

pienācīgas kvalitātes un ilgtspējīgu nodarbinātību;

c)

darba tirgu labāku darbību ES;

d)

prasmju trūkuma apzināšanu un informācijas sniegšanu par tā apjomu un jomu, kā arī labākas atbilstības nodrošināšanu darba meklētāju prasmju un darba devēju vajadzību starpā;

e)

darba tirgu labāku integrāciju;

f)

lielāku brīvprātīgu ģeogrāfisko un profesionālo mobilitāti uz taisnīgiem pamatiem, lai apmierinātu darba tirgu specifiskās vajadzības;

g)

darba tirgū neiekļauto personu integrāciju kā vienu no elementiem cīņā pret sociālo atstumtību;

h)

aktīvas darba tirgus politikas iniciatīvu izvērtēšanu un to faktisku un efektīvu īstenošanu.

a)

uz pierādījumiem balstītas Savienības mēroga salīdzinošas mācīšanās izstrāde un ieviešana VND vidū, lai ar atbilstīgas metodoloģijas palīdzību salīdzinātu to, kā šie dienesti veic pasākumus šādās jomās:

b)

savstarpējas palīdzības sniegšana – vai nu vienāda ranga kolēģu, vai arī grupu pasākumu veidā –, sadarbojoties, apmainoties ar informāciju, pieredzi un personālu starp Tīkla dalībniekiem, tostarp atbalstu tam, lai īstenotu Padomes sagatavotos konkrētām valstīm adresētos ieteikumus, kas attiecas uz VND, ja no attiecīgās dalībvalsts vai attiecīgā VND saņemts šāds lūgums;

c)

sekmē VND modernizāciju un stiprināšanu galvenajās jomās saskaņā ar stratēģijas “Eiropa 2020” nodarbinātības un sociālajiem mērķiem;

d)

Pēc Eiropas Parlamenta, Padomes vai Komisijas lūguma, vai pēc savas iniciatīvas sagatavo ziņojumus;

e)

sekmē atbilstīgu politikas iniciatīvu īstenošanu;

f)

pieņem un īsteno savu gada darba programmu, kurā izklāstītas tā darba metodes, sasniedzamie rezultāti un sīka informācija par salīdzinošās mācīšanās ieviešanu;

g)

veicina labāko praksi attiecībā uz tādu jauniešu apzināšanu, kuri nav iesaistīti ne izglītībā, ne nodarbinātībā, nedz arī apmācībā, un tādu iniciatīvu izstrādi, kuras nodrošinātu, ka minētie jaunieši iegūst vajadzīgās prasmes, kas viņiem ļauj iekļūt un palikt darba tirgū, kā arī dalās labākajā praksē, kas gūta šajos jautājumos.

a)

Tīkla gada darba programmu, ietverot darba grupu izveidi un valodu lietojumu Tīkla sanāksmēs;

b)

kā daļu no Tīkla gada darba programmas – tehnisko satvaru salīdzinošās vērtēšanas un savstarpējās mācīšanās pasākumu izpildei, kurā iekļauj VND snieguma izvērtēšanai nepieciešamo salīdzinošās mācīšanās metodoloģiju, kam pamatā ir šī lēmuma pielikumā izklāstītie salīdzinošās vērtēšanas rādītāji, mainīgos elementus, datu iesniegšanas prasības un integrētas savstarpējas mācīšanās programmas mācību instrumentus;

c)

Tīkla gada ziņojumu. Minēto ziņojumu nosūta Eiropas Parlamentam un Padomei un publicē.

28.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 159/40

28.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 159/41

(1)

Regulas (ES) Nr. 305/2011 4. panta 1. punktā noteikts: ja uz būvizstrādājumu attiecas saskaņots standarts vai tas atbilst Eiropas tehniskajam novērtējumam, kas tam izdots, ražotājs, laižot šo izstrādājumu tirgū, izstrādā ekspluatācijas īpašību deklarāciju. Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 305/2011 6. panta 4. punktu šo deklarāciju izstrādā, izmantojot minētās regulas III pielikumā sniegto paraugu.

(2)

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 305/2011 60. panta e) punktu Komisijai ir deleģēts uzdevums pielāgot Regulas (ES) Nr. 305/2011 III pielikumu atbilstīgi tehnikas attīstībai.

(3)

Regulas (ES) Nr. 305/2011 III pielikumā sniegtais paraugs būtu jāpielāgo, lai reaģētu uz tehnikas attīstību, nodrošinātu dažādiem būvizstrādājumu un ražotāju veidiem nepieciešamo elastīgumu, kā arī vienkāršotu ekspluatācijas īpašību deklarāciju.

(4)

Turklāt III pielikuma īstenošanas gaitā gūtā pieredze liecina, ka ražotājiem būtu nepieciešamas sīkākas norādes par būvizstrādājumu ekspluatācijas īpašību deklarāciju izstrādi saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem. Šādu norāžu sniegšana arī nodrošinātu saskaņotu un pareizu III pielikuma piemērošanu.

(5)

Ražotājiem būtu jānodrošina zināms elastīgums saistībā ar ekspluatācijas īpašību deklarāciju izstrādi, ja vien tie nodrošina Regulas (ES) Nr. 305/2011 6. pantā paredzētās būtiskās informācijas skaidru un loģisku izklāstu.

(6)

Lai nepārprotami identificētu izstrādājumu, uz kuru attiecas ekspluatācijas īpašību deklarācija, saistībā ar tā ekspluatācijas īpašību līmeņiem vai klasēm, ražotājiem katrs atsevišķs izstrādājums būtu jāsasaista ar attiecīgo izstrādājumu tipu un ekspluatācijas līmeņu vai klašu kopumu, izmantojot Regulas (ES) Nr. 305/2011 6. panta 2. punkta a) apakšpunktā minēto unikālo identifikācijas kodu.

(7)

Regulas (ES) Nr. 305/2011 11. panta 4. punkta mērķis ir nodrošināt katra atsevišķa būvizstrādājuma identificēšanu un izsekojamību, paredzot, ka ražotājiem jānorāda tipa, partijas vai sērijas numurs. Šis mērķis nav sasniedzams ar ekspluatācijas īpašību deklarāciju, kas ar laiku būtu jāizmanto visiem izstrādājumiem, kuri atbilst tajā definētajam izstrādājuma tipam. Tāpēc nebūtu jāprasa 11. panta 4. punktā noteiktās informācijas iekļaušana ekspluatācijas īpašību deklarācijā.

(8)

Ja ir atbilstoši norādītas paziņotās iestādes, tad visu sertifikātu, testu, aprēķinu vai sagatavoto novērtējuma ziņojumu uzskaitījuma veidošana var kļūt laikietilpīga un apgrūtinoša, taču tā nerada pievienoto vērtību tādu izstrādājumu lietotājiem, uz kuriem attiecas ekspluatācijas īpašību deklarācija. Tāpēc ražotājiem nevajadzētu likt iekļaut šo uzskaitījumu savās ekspluatācijas īpašību deklarācijās.

(9)

Lai kopumā uzlabotu Eiropas būvniecības nozares efektivitāti un konkurētspēju, ražotājiem, kuri iesniedz ekspluatācijas īpašību deklarācijas un vēlas izmantot vienkāršotu deklarāciju un norādes, kas atvieglotu šādu deklarāciju iesniegšanu, vajadzētu būt iespējai to darīt iespējami drīz,

28.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 159/47

(1)

Komisijas Regula (ES) Nr. 383/2012 (2) attiecas uz vadītāju apliecībām, kurās iestrādāta mikroshēma, un tajā ir noteiktas vairākas tehniskās prasības.

(2)

Regulas (ES) Nr. 383/2012 III pielikuma III.4.2. punktā ir noteikta ES tipa apstiprinājuma numerācijas sistēma, kuras pamatā ir tās dalībvalsts identifikācijas numurs, kas piešķīrusi ES tipa apstiprinājumu.

(3)

Pēc Horvātijas pievienošanās Savienībai šai valstij ir jāpiešķir tāds valsts identifikācijas numurs, kas atbilst ANO EEK tipa apstiprinājuma numerācijas kārtībai.

(4)

Tāpēc būtu attiecīgi jāgroza Regula (ES) Nr. 383/2012.

(5)

Šajā regulā paredzētie pasākumi atbilst Vadītāju apliecību komitejas atzinumam,

28.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 159/50

(1)

Īstenošanas regulā (ES) Nr. 543/2011, piemērojot Urugvajas kārtas daudzpusējo tirdzniecības sarunu iznākumu, paredzēti kritēriji, pēc kuriem Komisija nosaka standarta importa vērtības minētās regulas XVI pielikuma A daļā norādītajiem produktiem no trešām valstīm un laika periodiem.

(2)

Standarta importa vērtību aprēķina katru darbdienu saskaņā ar Īstenošanas regulas (ES) Nr. 543/2011 136. panta 1. punktu, ņemot vērā mainīgos dienas datus. Tāpēc šai regulai būtu jāstājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī,

28.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 159/52

(1)

Ar Komisijas Lēmumu 2011/166/ES (2) tika izveidots Eiropas pētniecības infrastruktūras konsorcijs Veselības, novecošanas un pensionēšanās apsekojumam Eiropā (SHARE-ERIC).

(2)

Lēmumam 2011/166/ES pievienotajos SHARE-ERIC statūtos paredzēts, ka juridiskā adrese tiks pārcelta no Nīderlandes uz Vāciju, tiklīdz Vācijas iestādes saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 723/2009 5. panta 1. punkta d) apakšpunktu būs iesniegušas vajadzīgo deklarāciju.

(3)

Pēc tam, kad Vācija iesniedza attiecīgo deklarāciju, SHARE-ERIC2013. gada 21. septembrī Komisijai iesniedza priekšlikumu par statūtu grozīšanu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 723/2009 11. panta 1. punktu.

(4)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 723/2009 11. panta 4. punktu spēkā stājās vairāki grozījumi, tostarp grozījums par juridiskās adreses pārcelšanu uz Vāciju.

(5)

Komisijai jāapstiprina citi grozījumi, ar kuriem tiek precizētas īpašumtiesības attiecībā uz SHARE-ERIC datiem un to izplatīšanu un pēc juridiskās adreses pārcelšanas uz Vāciju tiek grozīti atbrīvojumi no nodokļiem.

(6)

Šajā lēmumā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar atzinumu, ko sniegusi komiteja, kura izveidota ar Regulas (EK) Nr. 723/2009 20. pantu,

28.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 159/54

(1)

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 271. panta d) punktu un Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas Statūtu 35.6. pantu, saistībā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 3603/93 (1) devīto apsvērumu, ECB Padome tiek pilnvarota novērtēt, vai nacionālās centrālās bankas (NCB) ievēro savas saistības saskaņā ar Līgumiem. ECB Padome attiecīgi kontrolē, vai NCB ievēro monetārās finansēšanas aizliegumu, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību 123. pantā. Šī lēmuma mērķis ir precizēt kritērijus, ko Eiropas Centrālā banka (ECB) piemēro atlīdzībai par valdību un valsts iestāžu noguldījumiem to centrālajā bankā sakarā ar Līgumā noteikto monetārās finansēšanas aizliegumu ECB Padomes iepriekš minētās kontroles funkcijas ietvaros.

(2)

Lai kontrolētu Līguma par Eiropas Savienības darbību 123. pantā noteiktā monetārās finansēšanas aizlieguma ievērošanu, ECB ņem vērā tādu atlīdzību par valdības noguldījumiem, kas nav augstāka par naudas tirgus procentu likmēm atbilstošu atlīdzību. Šajā lēmumā ir precizētas naudas tirgus likmes, kuras tiek piemērotas kā valdības noguldījumu maksimālā robeža un kuras no 2014. gada 1. decembra tiks ņemta vērā, kontrolējot Līguma ievērošanu,

a)

“valdība” ir visi Līguma 123. pantā minētie publisko tiesību subjekti Regulas (EK) Nr. 3603/93 interpretācijā, izņemot valsts īpašumā esošās kredītiestādes, uz kurām NCB rezervju saņemšanas kontekstā NCB un ECB attiecina tādus pašus noteikumus kā uz privātām kredītiestādēm;

b)

“valdības noguldījumi” ir noguldījumi uz nakti un termiņnoguldījumi, ko NCB pieņem no jebkādas valdības;

c)

“tirgus likme nenodrošinātiem darījumiem uz nakti” ir: i) euro noguldījumiem uz nakti – euro uz nakti izsniegto kredītu vidējais indekss (EONIA), un ii) noguldījumiem uz nakti citā valūtā – ar to salīdzināma likme;

d)

“tirgus likme nodrošinātiem darījumiem” ir: i) termiņnoguldījumiem euro – euro repo tirgus likme (EUREPO) ar salīdzināmu termiņu, ja tā ir pieejama, un ii) termiņnoguldījumiem citā valūtā – ar to salīdzināma likme.

a)

noguldījumiem uz nakti – tirgus likmi nenodrošinātiem darījumiem uz nakti;

b)

termiņnoguldījumiem – tirgus likmi nodrošinātiem darījumiem vai, ja tā nav pieejama, – tirgus likmi nenodrošinātiem darījumiem uz nakti.

28.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 159/56

(1)

Vienotās monetārās politikas īstenojumam nepieciešams, lai Eiropas Centrālā banka (ECB) noteiktu vispārīgus principus, kas to dalībvalstu centrālajām bankām, kuru valūta ir euro, jāievēro, pēc savas iniciatīvas veicot iekšzemes operācijas ar aktīviem un pasīviem; šādas operācijas nedrīkst ietekmēt vienoto monetāro politiku.

(2)

Repo līgumi, ko NCB noslēdza ar ārpus Eurosistēmas esošām nacionālajām centrālajām bankām, tad, kad tie ir aktivizēti, var ietekmēt euro likviditāti un tādējādi arī vienotu monetāro politiku. Tāpēc, lai labāk aizsargātu vienotas monetārās politikas integritāti, ECB Padome 2009. gada 22. oktobrī nolēma, ka konkrētiem likviditātes pasākumiem, par kuriem NCB vienojas ar ārpus Eurosistēmas esošām nacionālajām centrālajām bankām, nepieciešams ECB Padomes iepriekšējs apstiprinājums.

(3)

Jānosaka ierobežojumi atlīdzībai par valdību noguldījumiem NCB, ko NCB kā fiskāli aģenti pieņem saskaņa ar Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas Statūtu (tālāk – “ECBS Statūti”) 21.2. pantu, lai nodrošinātu vienotas monetārās politikas integritāti un lai veicinātu valdības noguldījumu izvietošanu tirgū, kā arī veicinātu Eurosistēmas likviditātes pārvaldību un monetārās politikas īstenošanu. Turklāt tādas maksimālās robežas ieviešana atlīdzībai par valdības noguldījumiem, kuras pamatā ir naudas tirgus likmes, atvieglo ECB veikto uzraudzību NCB atbilstībai monetārās finansēšanas aizliegumam, ko ECB veic saskaņā ar Līguma 271. panta d) punktu.

(4)

Ņemot vēra ar Eiropas Savienību/Starptautisko Valūtas fondu vai ar citām salīdzināmām finansiāla atbalsta programmām saistīto valdības noguldījumu ārkārtas un pagaidu raksturu, piemērojamām procedūrām nav jāierobežo nacionālās valdības spēja uzturēt noguldījumus NCB, jo šādu noguldījumu turēšana var būt viens no attiecīgās programmas nosacījumiem. Šādu noguldījumu izslēgšana no robežvērtības neietekmē vienotu monetāro politiku, tāpat kā to dalībvalstu, kuru valūta ir euro, valdību noguldījumi,

a)

pastāvīgām iespējām un operācijām, ko NCB veic pēc ECB iniciatīvas, it īpaši saskaņā ar Pamatnostādni ECB/2011/14 (1) veiktām operācijām;

b)

darījumiem ar dārgmetāliem un valūtas maiņu pret euro, uz ko attiecas Pamatnostādne ECB/2003/12 (2);

c)

ar ārkārtas likviditātes palīdzību saistītām NCB operācijām.

a)

darbojoties kā fiskāli aģenti saskaņā ar ECBS Statūtu 21.2. pantu;

b)

saviem administratīviem nolūkiem vai saviem darbiniekiem saskaņā ar ECBS Statūtu 24. pantu;

c)

pārvaldot savu darbinieku pensiju fondu;

d)

pārvaldot noguldījumu shēmu saviem darbiniekiem vai citiem klientiem;

e)

pārvedot valdībai tās peļņu.

a)

“repo līgums” ir līgums, kurā NCB un ārpus euro zonas nacionālā centrālā banka vienojas veikt vienu vai vairākus konkrētus repo darījumus. Repo darījuma ietvaros viena puse apņemas nopirkt no otras puses (vai pārdot tai) euro denominētus vērtspapīrus pret euro valūtā noteiktās cenas samaksu darījuma datuma dienā, vienlaicīgi apņemoties pārdot otrai pusei (vai nopirkt no tās) līdzvērtīgus vērtspapīrus pret citu euro valūtā noteikto cenu termiņa beigu datumā.

b)

“valdība” ir visi Līguma 123. pantā minētie publisko tiesību subjekti Regulas (EK) Nr. 3603/93 (3) izpratnē, izņemot valsts īpašumā esošās kredītiestādes, uz kurām NCB rezervju saņemšanas kontekstā NCB un ECB attiecina tādus pašus noteikumus kā uz privātām kredītiestādēm;

c)

“valdības noguldījumi” ir noguldījumi uz nakti un termiņnoguldījumi, tostarp arī noguldījumi ārvalstu valūtā, ko NCB pieņem no jebkādas valdības;

d)

“tirgus likme nenodrošinātiem darījumiem uz nakti” ir: a) iekšzemes valūtas noguldījumiem uz nakti – euro uz nakti izsniegto kredītu vidējais indekss (EONIA); b) noguldījumiem uz nakti ārvalstu valūtā – salīdzināmā likme;

e)

“tirgus likme nodrošinātiem darījumiem” ir: a) termiņnoguldījumiem iekšzemes valūta – euro repo tirgus likme (EUREPO) ar salīdzināmu termiņu, ja tā ir pieejama, un b) termiņnoguldījumiem ārvalstu valūtā – salīdzināmā likme.

f)

“iekšzemes kopprodukts” ir konkrētajā laika posmā tautsaimniecībā saražoto preču un pakalpojumu vērtība, atskaitot starppatēriņu un pieskaitot produktu un importa tīros nodokļu ieņēmumus;

g)

“noguldījumu iespēja” ir noteikta procentu likme, ko piemēro darījuma partneriem, kuri izmanto Eurosistēmas noguldījumu iespēju, lai NCB veiktu noguldījumus uz nakti.

a)

repo līguma darījuma partnera identitātes dati;

b)

repo līguma mērķis;

c)

ja šādi dati ir pieejami, konkrēto repo darījumu summas un datumi, šādu darījumu paredzamā kopsumma;

d)

repo līgumu termiņa datums un, ja šādi dati ir pieejami, konkrēto noslēdzamo repo darījumu termiņu datumi;

e)

visa cita informācija, ko NCB uzskata par nepieciešamu norādīt, iesniedzot pieprasījumu.

a)

monetārās politikas integritātes nodrošināšanas primāro mērķi;

b)

Eurosistēmas veiktās euro likviditātes pārvaldības efektivitātes saglabāšanu;

c)

Eurosistēmas koordinētu pieeju repo darījumu veikšanai ar ārpus Eurosistēmas nacionālām centrālām bankām;

d)

vienlīdzīgus darbības nosacījumus visām to dalībvalstu kredītiestādēm, kuru valūta ir euro.

a)

noslēgts vēlākā datumā nekā bija sākotnēji plānots, vai

b)

tajā tiek izdarīti konkrēti grozījumi un, pirms attiecīgā NCB to noslēdz, to vēlreiz iesniedz apstiprinājumam.

a)

noguldījumiem uz nakti – tirgus likme nenodrošinātiem darījumiem uz nakti;

b)

termiņnoguldījumiem – tirgus likme nodrošinātiem darījumiem vai, ja tā nav pieejama, – tirgus likme nenodrošinātiem darījumiem uz nakti.

a)

katras no tālāk minētām kategorijām pirkumu, pārdošanu un dzēšanu bruto summa:

b)

tālāk minēto kategoriju vērtspapīru aizdošanas un aizņemšanās bruto summa:

c)

kredītu piešķiršanas un noguldījumu pieņemšanas kopsumma kredītu un noguldījumu shēmu kategorijā:

d)

katras tālāk minētās kategorijas summa:

a)

iepriekšēja apstiprinājuma procedūras piemērošana;

b)

NCB iekšzemes aktīvu un saistību pārvaldības prakse;

c)

atbilstība šai pamatnostādnei.