ISSN 1977-0715

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

L 157

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Tiesību akti

57. sējums
2014. gada 27. maijs


Saturs

 

I   Leģislatīvi akti

Lappuse

 

 

DIREKTĪVAS

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/66/ES (2014. gada 15. maijs) par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem trešo valstu valstspiederīgajiem saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros

1

 

 

LĒMUMI

 

*

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 565/2014/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko ievieš vienkāršotu režīmu personu kontrolei pie ārējām robežām, pamatojoties uz to, ka attiecībā uz tranzītu caur to teritorijām vai iecerēto uzturēšanos to teritorijās uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, Bulgārija, Horvātija, Kipra un Rumānija dažus dokumentus vienpusēji atzīst par līdzvērtīgiem savām valsts vīzām, un ar ko atceļ Lēmumus Nr. 895/2006/EK un Nr. 582/2008/EK

23

 

 

II   Neleģislatīvi akti

 

 

STARPTAUTISKI NOLĪGUMI

 

 

2014/300/ES

 

*

Padomes Lēmums (2013. gada 15. jūlijs) par to, lai noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Šrilankas Demokrātiskās Sociālistiskās Republikas valdību par konkrētiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu aspektiem

31

 

 

2014/301/ES

 

*

Padomes Lēmums (2014. gada 19. maijs) par to, lai noslēgtu Vienošanos starp Eiropas Savienību un Norvēģijas Karalisti par kārtību, kādā tā piedalās Eiropas Patvēruma atbalsta birojā

33

 

 

REGULAS

 

*

Padomes Regula (ES) Nr. 566/2014 (2014. gada 26. maijs), ar ko groza Regulu (EK) Nr. 617/2007 attiecībā uz pagaidu periodu starp 10. EAF un 11. EAF līdz brīdim, kad spēkā stāsies 11. EAF Iekšējais nolīgums

35

 

*

Padomes Regula (ES) Nr. 567/2014 (2014. gada 26. maijs), ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 215/2008 par Finanšu regulu, ko piemēro 10. Eiropas Attīstības fondam attiecībā uz pārejas laika starp 10. Eiropas Attīstības fondu un 11. Eiropas Attīstības fondu piemērošanu līdz stāsies spēkā Iekšējais nolīgums par 11. Eiropas Attīstības fondu

52

 

*

Komisijas Deleģētā regula (ES) Nr. 568/2014 (2014. gada 18. februāris), ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 305/2011 V pielikumu attiecībā uz būvizstrādājumu ekspluatācijas īpašību noturības novērtējumu un pārbaudi

76

 

*

Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 569/2014 (2014. gada 23. maijs), ar kuru pēc pārskatīšanas sakarā ar jaunu eksportētāju atbilstīgi Padomes Regulas (EK) Nr. 1225/2009 11. panta 4. punktam groza Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1389/2011, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes trihlorizocianūrskābes importam

80

 

*

Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 570/2014 (2014. gada 26. maijs), ar ko beidz antidempinga izmeklēšanas daļējas atsākšanas procedūru attiecībā uz Indijas, Indonēzijas un Malaizijas izcelsmes konkrētu alifātisko spirtu un to maisījumu importu

85

 

*

Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 571/2014 (2014. gada 26. maijs), ar ko saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū apstiprina darbīgo vielu ipkonazolu un groza Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 540/2011 pielikumu ( 1 )

96

 

 

Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 572/2014 (2014. gada 26. maijs), ar kuru nosaka standarta importa vērtības atsevišķu veidu augļu un dārzeņu ievešanas cenas noteikšanai

101

 


 

(1)   Dokuments attiecas uz EEZ

LV

Tiesību akti, kuru virsraksti ir gaišajā drukā, attiecas uz kārtējiem jautājumiem lauksaimniecības jomā un parasti ir spēkā tikai ierobežotu laika posmu.

Visu citu tiesību aktu virsraksti ir tumšajā drukā, un pirms tiem ir zvaigznīte.


I Leģislatīvi akti

DIREKTĪVAS

27.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 157/1


EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2014/66/ES

(2014. gada 15. maijs)

par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem trešo valstu valstspiederīgajiem saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 79. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu (2),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (3),

tā kā:

(1)

Lai pakāpeniski izveidotu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) ir paredzēti pasākumi, kas jāpieņem imigrācijas jomā un kas ir taisnīgi attiecībā pret trešo valstu valstspiederīgajiem.

(2)

LESD noteikts, ka Savienībai jāizstrādā kopēja imigrācijas politika, kuras mērķis ir visos posmos nodrošināt efektīvu migrācijas plūsmas vadību un taisnīgu attieksmi pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstīs. Minētajā nolūkā Eiropas Parlamentam un Padomei ir jāpieņem pasākumi attiecībā uz ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem un dalībvalstu ilgtermiņa vīzu un uzturēšanās atļauju izdošanas standarti, kā arī jānosaka to trešo valstu valstspiederīgo tiesības, kuri likumīgi uzturas dalībvalstī, ietverot nosacījumus, kas attiecas uz pārvietošanās un uzturēšanās brīvību citās dalībvalstīs.

(3)

Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumā “Eiropa 2020 – Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” Savienībai ir izvirzīts mērķis kļūt par ekonomiku, kas balstīta uz zināšanām un inovāciju, samazināt administratīvo slogu uzņēmumiem un nodrošināt labāku atbilsmi starp darbaspēka piedāvājumu un pieprasījumu. Pasākumi, kuru mērķis ir vadītājiem, speciālistiem un darbiniekiem–praktikantiem no trešām valstīm atvieglot ieceļošanu Savienībā saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros, jāaplūko minētajā plašākajā kontekstā.

(4)

Stokholmas programmā, ko Eiropadome pieņēma 2009. gada 11. decembrī, ir atzīts, ka darbaspēka imigrācija var sekmēt konkurētspējas un ekonomiskās aktivitātes pieaugumu un ka to lielo demogrāfisko problēmu kontekstā, ar kurām Savienībai nāksies saskarties nākotnē, tādējādi pastiprinoties darbaspēka pieprasījumam, elastīga imigrācijas politika ilgākā termiņā būtiski sekmēs Savienības ekonomisko attīstību un darbības rezultātus. Tādēļ Stokholmas programmā Komisija un Padome tiek aicinātas turpināt īstenot Legālās migrācijas politikas plānu, kas izklāstīts Komisijas 2005. gada 21. decembra paziņojumā.

(5)

Uzņēmējdarbības globalizācijas, tirdzniecības pieauguma, starptautisku uzņēmumu grupu skaita pieauguma un paplašināšanās ietekmē pēdējos gados ir kļuvusi daudz izplatītāka starptautisku korporāciju filiāļu un meitasuzņēmumu vadītāju, speciālistu un darbinieku–praktikantu mobilitāte, kuri uz laiku tiek pārcelti uz citām uzņēmuma struktūrvienībām, lai veiktu īstermiņa uzdevumus.

(6)

Šāda vadošu darbinieku pārcelšana uzņēmuma ietvaros uzņemošajām struktūrvienībām nodrošina jaunas prasmes, zināšanas un inovāciju un uzlabo to ekonomiskās iespējas, tādējādi Savienībā attīstot uz zināšanām balstīto ekonomiku un vienlaikus veicinot ieguldījumu plūsmas visā Savienībā. Uzņēmuma ietvaros veikta darbinieku pārcelšana no trešām valstīm var sekmēt arī uzņēmuma ietvaros veiktu darbinieku pārcelšanu no Savienības uz trešo valstu uzņēmumiem un nostiprināt Savienības pozīcijas attiecībās ar starptautiskajiem partneriem. Atvieglināta darbinieku pārcelšana uzņēmuma ietvaros ļauj starptautiskām uzņēmumu grupām optimāli izmantot savus cilvēkresursus.

(7)

Šajā direktīvā paredzēto noteikumu kopums varētu būt labvēlīgs arī migrantu izcelsmes valstīm, jo šī pagaidu migrācija atbilstīgi vispāratzītiem noteikumiem var sekmēt prasmju, zināšanu, tehnoloģiju un zinātības pārnesi.

(8)

Šai direktīvai nebūtu jāskar princips, ka priekšroka attiecībā uz piekļuvi dalībvalstu darba tirgiem tiek dota Savienības pilsoņiem, kā noteikts attiecīgo pievienošanās aktu attiecīgajos noteikumos.

(9)

Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu tiesības jebkādas profesionālās darbības nolūkos izdot atļaujas, kas nav uzņēmuma ietvaros pārvietota darbinieka uzturēšanās atļauja, ja uz trešās valsts valstspiederīgo neattiecas šīs direktīvas darbības joma.

(10)

Ar šo direktīvu, pamatojoties uz vienotām definīcijām un saskaņotiem kritērijiem, būtu jāizveido pārredzama un vienkāršota procedūra uzņēmuma ietvaros pārceltu darbinieku uzņemšanai.

(11)

Lai garantētu šīs direktīvas pienācīgu piemērošanu, dalībvalstīm ir jānodrošina, ka tiek veiktas atbilstīgas pārbaudes un efektīvas kontroles. Tam, ka ir izdota uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauja, nebūtu jāietekmē vai jākavē dalībvalstis uzņēmuma ietvaros īstenotas pārvietošanas laikā piemērot savus darba tiesību aktu noteikumus, kuru mērķis – atbilstīgi Savienības tiesību aktiem – ir pārbaudīt atbilstību darba apstākļiem, kā paredzēts 18. panta 1. punktā.

(12)

Dalībvalstu iespējai, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, piemērot sankcijas pret uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka darba devēju, kas veic uzņēmējdarbību trešā valstī, būtu jāpaliek neskartai.

(13)

Šajā direktīvā pie uzņēmuma ietvaros pārvietotu darbinieku kategorijas būtu jāpieder vadītājiem, speciālistiem un darbiniekiem–praktikantiem. To definīcijas pamatā vajadzētu būt konkrētām Savienības saistībām saskaņā ar Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību (GATS) un divpusējiem tirdzniecības nolīgumiem. Tā kā minētās saistības saskaņā ar GATS neattiecas uz ieceļošanas, uzturēšanās un darba nosacījumiem, ar šo direktīvu būtu jāpapildina un jāatvieglina minēto saistību piemērošana. Tomēr jomai “darbinieku pārcelšana uzņēmuma ietvaros”, uz ko attiecas šī direktīva, vajadzētu būt plašākai nekā tirdzniecības saistību darbības jomai, jo šī pārcelšana ne vienmēr notiek pakalpojumu nozarē un tā var notikt no trešās valsts, kas nav vienošanās par tirdzniecību līgumslēdzēja puse.

(14)

Uzņēmuma ietvaros pārceltu darbinieku kvalifikāciju novērtēšanai dalībvalstīm attiecīgi būtu jāizmanto Eiropas kvalifikāciju sistēma (EQF) mūžizglītībai, lai kvalifikācijas novērtētu salīdzināmi un pārredzami. EQF valsts koordinācijas punkti var sniegt informāciju un norādījumus par to, kā valsts kvalifikāciju līmeņi ir saistīti ar EQF.

(15)

Uzņēmuma ietvaros pārceltiem darbiniekiem vajadzētu būt vismaz tādiem pašiem nodarbinātības noteikumiem un nosacījumiem kā norīkotiem darbiniekiem, kuru darba devējs ir reģistrēts Savienībā, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 96/71/EK (4). Dalībvalstīm būtu jāprasa, lai attiecībā uz atalgojumu, ko piešķirs visā pārcelšanas laikā, pret uzņēmuma ietvaros pārceltiem darbiniekiem izturētos tāpat kā pret līdzīgos amatos strādājošiem valstspiederīgajiem. Katrai dalībvalstij būtu jāatbild par to, lai tiktu pārbaudīts atalgojums, ko uzņēmuma ietvaros pārceltiem darbiniekiem piešķir, kad viņi uzturas tās teritorijā. Tādējādi iecerēts aizsargāt darba ņēmējus un nodrošināt godīgu konkurenci starp uzņēmumiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, un uzņēmumiem, kas veic uzņēmējdarbību trešā valstī, jo šī prasība nodrošina, ka pēdējie minētie nevarēs gūt konkurences priekšrocības zemāku darba standartu dēļ.

(16)

Lai nodrošinātu to, ka uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka prasmes ir specifiskas uzņemošajai struktūrvienībai, pārceltajam darbiniekam tieši pirms pārcelšanas vajadzētu būt nodarbinātam tajā pašā uzņēmumu grupā vismaz trīs līdz divpadsmit mēnešus bez pārtraukuma vadītāju un speciālistu gadījumā un vismaz trīs līdz sešus mēnešus bez pārtraukuma darbinieku–praktikantu gadījumā.

(17)

Tā kā pārcelšana uzņēmuma ietvaros ir saistīta ar pagaidu migrāciju, maksimālajam vienas pārcelšanas ilgumam uz Savienību, ieskaitot mobilitāti no vienas dalībvalsts uz otru, nebūtu jāpārsniedz trīs gadi attiecībā uz vadītājiem un speciālistiem un viens gads – attiecībā uz darbiniekiem–praktikantiem; pēc minētā laikposma viņiem būtu jādodas uz trešo valsti, ja vien viņi saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem nav saņēmuši uzturēšanās atļauju citu iemeslu dēļ. Maksimālajam pārcelšanas ilgumam būtu jāaptver secīgi izdotu uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju kopējais ilgums. Nākamā pārcelšana varētu notikt pēc tam, kad trešās valsts valstspiederīgais ir atstājis dalībvalstu teritoriju.

(18)

Lai nodrošinātu to, ka pārcelšana uzņēmuma ietvaros notiek uz laiku, un lai nepieļautu ļaunprātīgu izmantošanu, dalībvalstīm šajā direktīvā būtu jādod iespēja pieprasīt, lai attiecībā uz vienu un to pašu trešās valsts valstspiederīgo starp vienas pārcelšanas maksimālā laikposma beigām un cita pieteikuma iesniegšanu tajā pašā dalībvalstī būtu pagājis noteikts laiks.

(19)

Tā kā pārcelšana uzņēmuma ietvaros ir saistīta ar pagaidu norīkošanu, pieteikuma iesniedzējam būtu jāsniedz pierādījumi – ko iekļauj darba līgumā vai norīkojuma vēstulē – par to, ka norīkojuma beigās trešās valsts valstspiederīgais varēs pārcelties atpakaļ uz struktūrvienību, kas pieder pie tās pašas uzņēmumu grupas un veic uzņēmējdarbību trešā valstī. Pieteikuma iesniedzējam būtu jāsniedz pierādījumi arī par to, ka vadītājam vai speciālistam, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, ir profesionālā kvalifikācija un atbilstīga profesionālā pieredze, kas vajadzīga uzņemošajā struktūrvienībā, uz kuru viņu ir paredzēts pārcelt.

(20)

Trešo valstu valstspiederīgajiem, kas piesakās uzņemšanai darbinieka–praktikanta statusā, būtu jāiesniedz pierādījumi par to, ka viņiem ir augstskolas izglītība. Turklāt viņiem vajadzības gadījumā būtu jāiesniedz mācību līgums, tostarp mācību programmas apraksts, tās ilgums un darbinieka–praktikanta uzraudzības nosacījumi, apliecinot, ka viņi uzņēmumā tiešām mācīsies, nevis strādās kā parasti darba ņēmēji.

(21)

Ja vien tas nav pretrunā principam, saskaņā ar kuru priekšroka ir Savienības pilsoņiem, kā minēts attiecīgo pievienošanās aktu attiecīgajos noteikumos, darba tirgus pārbaude nebūtu jāveic.

(22)

Profesionālā kvalifikācija, ko trešās valsts valstspiederīgais ir ieguvis citā dalībvalstī, dalībvalstij būtu jāatzīst tādā pašā veidā, kā tiek atzīta Savienības pilsoņu kvalifikācija, un kvalifikācija, kas iegūta trešā valstī, būtu jāņem vērā atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2005/36/EK (5). Šādai atzīšanai nebūtu jāskar nekādi ierobežojumi attiecībā uz piekļuvi reglamentētām profesijām, kuri izriet no atrunām saistībā ar tām spēkā esošajām saistībām attiecībā uz reglamentētām profesijām, kuras Savienība vai Savienība un tās dalībvalstis ir izdarījušas saistībā ar tirdzniecības nolīgumiem. Jebkurā gadījumā – attiecībā uz piekļuvi reglamentētām profesijām kādā dalībvalstī – šajā direktīvā nebūtu jāparedz, ka pret uzņēmuma ietvaros pārceltiem darbiniekiem ir labvēlīgāka attieksme nekā pret Savienības vai Eiropas Ekonomikas zona valstu valstspiederīgajiem.

(23)

Šai direktīvai nebūtu jāietekmē dalībvalstu tiesības noteikt uzņemšanas apjomus saskaņā ar LESD 79. panta 5. punktu.

(24)

Lai cīnītos pret iespējamu šīs direktīvas ļaunprātīgu izmantošanu, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai atteikt, atsaukt vai neatjaunot uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju, ja uzņemošās struktūrvienības izveides galvenais mērķis bijis vienkāršot uzņēmuma ietvaros pārceltu darbinieku ieceļošanu un/vai ja tā neveic reālu darbību.

(25)

Šīs direktīvas mērķis ir atvieglot uzņēmumu ietvaros pārceltu darbinieku mobilitāti Savienībā (“ES iekšējā mobilitāte”) un samazināt administratīvo slogu saistībā ar norīkojumiem vairākās dalībvalstīs. Tādēļ šajā direktīvā ir izveidota konkrēta ES iekšējās mobilitātes shēma, saskaņā ar ko personai, kurai ir dalībvalsts izdota derīga uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauja, ir atļauts ieceļot, uzturēties un strādāt vienā vai vairākās dalībvalstīs atbilstīgi šajā direktīvā paredzētajiem īstermiņa un ilgtermiņa mobilitātes noteikumiem. Šajā direktīvā īstermiņa mobilitāte būtu jāattiecina uz uzturēšanos dalībvalstīs, kas nav tā dalībvalsts, kura ir izdevusi uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju, uz laikposmu, kas nepārsniedz 90 dienas katrā dalībvalstī. Šajā direktīvā ilgtermiņa mobilitāte būtu jāattiecina uz uzturēšanos dalībvalstīs, kas nav tā dalībvalsts, kura ir izdevusi uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju, uz laikposmu, kas pārsniedz 90 dienas katrā dalībvalstī. Lai novērstu to, ka netiek ievērota atšķirība starp īstermiņa un ilgtermiņa mobilitāti, īstermiņa mobilitātei saistībā ar konkrēto dalībvalsti nebūtu jāpārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, un nevajadzētu būt iespējamam vienlaikus iesniegt paziņojumu par īstermiņa mobilitāti un pieteikumu ilgtermiņa mobilitātei. Ja pēc tam, kad ir sākusies uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka īstermiņa mobilitāte, rodas vajadzība pēc ilgtermiņa mobilitātes, otrā dalībvalsts var lūgt, lai iesniegums tiktu iesniegts vismaz 20 dienas pirms īstermiņa mobilitātes laikposma beigām.

(26)

Kaut arī ar konkrēto mobilitātes sistēmu, ko izveido saskaņā ar šo direktīvu, nosaka autonomus noteikumus attiecībā uz ieceļošanu un uzturēšanos, kuras mērķis ir strādāt uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka statusā dalībvalstīs, kas nav tā dalībvalsts, kura ir izdevusi uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju, visi pārējie noteikumi, ar ko reglamentē personu pārvietošanos pār robežām, kā noteikts attiecīgajos Šengenas acquis noteikumos, joprojām ir piemērojami.

(27)

Lai atvieglotu pārbaudes tādos gadījumos, kad pārcelšana aptver vairākas atrašanās vietas dažādās dalībvalstīs, attiecīgā gadījumā būtu jāsniedz attiecīgā informācija otro dalībvalstu kompetentajām iestādēm.

(28)

Ja uzņēmuma ietvaros pārcelti darbinieki ir izmantojuši savas mobilitātes tiesības, otrajai dalībvalstij noteiktos apstākļos būtu jāspēj veikt pasākumus, lai uzņēmuma ietvaros pārceltu darbinieku darbības nebūtu pretrunā šīs direktīvas attiecīgajiem noteikumiem.

(29)

Dalībvalstīm būtu jāparedz iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas, piemēram, finansiālas sankcijas, ko piemēro gadījumā, ja netiek pildīta šī direktīva. Minētās sankcijas inter alia varētu būt pasākumi, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/52/EK (6) 7. pantā. Minētās sankcijas varētu piemērot uzņemošajai struktūrvienībai, kas veic uzņēmējdarbību attiecīgajā dalībvalstī.

(30)

Vienotai procedūrai, kuras rezultātā tiek izdots viens administratīvs akts, kurā ir apvienota gan uzturēšanās, gan darba atļauja (“vienota atļauja”), būtu jāpalīdz vienkāršot dalībvalstīs pašlaik piemērojamos noteikumus.

(31)

Šajā nolūkā atzītām uzņēmumu struktūrvienībām vai grupām vajadzētu būt iespējamam paredzēt vienkāršotu procedūru. Atzīšana būtu regulāri jānovērtē.

(32)

Tiklīdz dalībvalsts ir nolēmusi uzņemt trešās valsts valstspiederīgo, kurš atbilst kritērijiem, kas noteikti šajā direktīvā, minētajam trešās valsts valstspiederīgajam būtu jāsaņem uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauja, kas viņam ļauj saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem veikt uzticēto darba uzdevumu dažādās struktūrvienībās, kuras pieder pie tās pašas starptautiskās korporācijas, tostarp struktūrvienībās, kas atrodas citās dalībvalstīs.

(33)

Ja ir vajadzīga vīza un trešās valsts valstspiederīgais izpilda kritērijus uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujas izdošanai, dalībvalstij būtu jāsniedz trešās valsts valstspiederīgajam visas iespējas iegūt vajadzīgo vīzu un jānodrošina, lai kompetentās iestādes efektīvi sadarbotos minētajā nolūkā.

(34)

Ja uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju izdod dalībvalsts, kura pilnībā nepiemēro Šengenas acquis, un uzņēmuma ietvaros pārcelts darbinieks saistībā ar ES iekšējo mobilitāti šķērso ārējo robežu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 562/2006 (7) nozīmē, dalībvalstij vajadzētu būt tiesīgai prasīt pierādījumu, kas apliecina, ka uzņēmuma ietvaros pārceltais darbinieks uz tās teritoriju pārceļas saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros. Turklāt gadījumā, kad tiek šķērsota ārējā robeža Regulas (EK) Nr. 562/2006 nozīmē, dalībvalstīm, kuras pilnībā piemēro Šengenas acquis, būtu jāizmanto Šengenas informācijas sistēma un jāliedz ieceļot tām personām vai jāiebilst pret viņu mobilitāti, attiecībā uz kurām minētajā sistēmā ir izdots brīdinājums, lai šīm personām liegtu ieceļošanu vai uzturēšanos, kā norādīts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1987/2006 (8).

(35)

Dalībvalstīm būtu jāspēj norādīt papildu informāciju papīra formātā vai šādu informāciju glabāt elektroniski, kā minēts Padomes Regulas (EK) Nr. 1030/2002 (9) 4. pantā un tās pielikuma a) punkta 16. apakšpunktā, lai nodrošinātu precīzāku informāciju par profesionālo darbību, ko veic uzņēmuma ietvaros īstenotas pārcelšanas laikā. Dalībvalstīm šo papildu informāciju būtu jāsniedz brīvprātīgi, un tai nebūtu jārada papildu prasība, kas kavētu vienotas atļaujas un vienotas pieteikšanās procedūru.

(36)

Ar šo direktīvu nebūtu jāliedz uzņēmuma ietvaros pārceltiem darbiniekiem veikt konkrētas profesionālās darbības pie klientiem dalībvalstī, kurā uzņemošā struktūrvienība veic uzņēmējdarbību, saskaņā ar noteikumiem, ko attiecībā uz šādām darbībām piemēro minētajā dalībvalstī.

(37)

Šī direktīva neietekmē pakalpojumu sniegšanas nosacījumus saskaņā ar LESD 56. pantu. Konkrēti, šī direktīva neietekmē nodarbinātības noteikumus, ko saskaņā ar Direktīvu 96/71/EK piemēro darba ņēmējiem, kurus uzņēmums, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, norīko darbā pakalpojumu sniegšanai kādas citas dalībvalsts teritorijā. Šo direktīvu nebūtu jāpiemēro trešo valstu valstspiederīgajiem, ko uzņēmumi, kuri veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, norīko darbā pakalpojumu sniegšanas jomā saskaņā ar Direktīvu 96/71/EK. Trešo valstu valstspiederīgie, kuriem ir uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauja, nevar izmantot Direktīvu 96/71/EK. Ar šo direktīvu uzņēmumiem, kas veic uzņēmējdarbību trešā valstī, nebūtu jānodrošina labvēlīgāka attieksme nekā pret uzņēmumiem, kuri veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, atbilstīgi Direktīvas 96/71/EK 1. panta 4. punktam.

(38)

Uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka atbilstīgs sociālais nodrošinājums, tostarp attiecīgā gadījumā pabalsti viņa ģimenes locekļiem, ir būtiski, lai uzturēšanās laikā Savienībā nodrošinātu pienācīgus darba un dzīves apstākļus. Tādēļ valsts tiesību aktiem būtu jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret tām sociālā nodrošinājuma jomām, kas uzskaitītas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (10) 3. pantā. Ar šo direktīvu nesaskaņo dalībvalstu tiesību aktus sociālā nodrošinājuma jomā. Tās mērķis ir tikai piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu sociālā nodrošinājuma jomā attiecībā uz personām, kas ietilpst tās darbības jomā. Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi sociālā nodrošinājuma jomā piemēro trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri atbilst objektīviem un nediskriminējošiem nosacījumiem, kas ir izklāstīti tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā tiek veikts darbs, attiecībā uz iestāšanos sociālā nodrošinājuma shēmā un tiesībām saņemt sociālā nodrošinājuma pabalstus. Daudzās dalībvalstīs tiesības saņemt ģimenes pabalstu ir atkarīgas no konkrētas saiknes ar attiecīgo dalībvalsti, jo pabalsti ir paredzēti pozitīvas demogrāfiskās attīstības atbalstam, lai nodrošinātu nākotnes darbaspēku minētajā dalībvalstī.

Tāpēc, tā kā uzņēmuma ietvaros pārceltais darbinieks un viņu pavadošie ģimenes locekļi minētajā dalībvalstī uzturas uz noteiktu laiku, šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalsts tiesības konkrētos apstākļos ierobežot vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz ģimenes pabalstiem. Sociālā nodrošinājuma tiesības būtu jāpiešķir, neskarot valsts tiesību aktu un/vai divpusēju nolīgumu noteikumus, kuros paredzēta izcelsmes valsts sociālā nodrošinājuma tiesību aktu piemērošana. Tomēr ar tiem divpusējiem nolīgumiem vai valsts tiesību aktiem par uzņēmuma ietvaros pārceltu darbinieku tiesībām uz sociālo nodrošinājumu, kuri ir pieņemti pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā, nebūtu jānodrošina tas, ka pret tās dalībvalsts valstspiederīgajiem, kurā tiek veikts attiecīgais darbs, izturas labvēlīgāk nekā pret minētajiem darbiniekiem. Valsts tiesību aktu vai šādu nolīgumu rezultātā, piemēram, var būt tā, ka uzņēmuma ietvaros pārceltu darbinieku interesēs ir saglabāt saistību ar savas izcelsmes valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu, ja to saistības pārtraukšana negatīvi ietekmētu viņu tiesības vai nozīmētu to, ka viņiem jāsedz divkārša seguma izmaksas. Dalībvalstīm vienmēr vajadzētu paturēt iespēju uzņēmuma ietvaros pārceltiem darbiniekiem piešķirt labvēlīgākas tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Šai direktīvai nekādi nebūtu jāietekmē trešā valstī dzīvojošo un apgādnieku zaudējušo personu tiesības saņemt apgādnieka zaudējuma pensiju saistībā ar uzņēmuma ietvaros pārceltu darbinieku.

(39)

Gadījumā, kad starp dalībvalstīm notiek mobilitāte, attiecīgi būtu jāpiemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1231/2010 (11). Ar šo direktīvu nevajadzētu piešķirt vairāk tiesību par tām, kas sociālā nodrošinājuma jomā jau paredzētas spēkā esošajos Savienības tiesību aktos attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir saistība ar vairākām dalībvalstīm.

(40)

Lai padarītu pievilcīgāku īpašo noteikumu kopumu, kas izveidots ar šo direktīvu, un lai ar direktīvu varētu nodrošināt visas gaidītās uzņēmējdarbības konkurētspējas priekšrocības Savienībā, uzņēmuma ietvaros pārceltiem darbiniekiem, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, būtu jānodrošina labvēlīgi ģimenes atkalapvienošanās nosacījumi dalībvalstī, kura izdevusi uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju, un tajās dalībvalstīs, kuras ļauj uzņēmuma ietvaros pārceltam darbiniekam uzturēties un strādāt savā teritorijā atbilstīgi šīs direktīvas noteikumiem par ilgtermiņa mobilitāti. Šīs tiesības patiešām likvidētu svarīgu šķērsli, kura dēļ potenciāli uzņēmuma ietvaros pārcelti darbinieki noraida norīkojumu. Lai saglabātu ģimenes vienotību, ģimenes locekļiem būtu jādod iespēja pievienoties uzņēmuma ietvaros uz citu dalībvalsti pārceltam darbiniekam un būtu jāvienkāršo viņu piekļuve darba tirgum.

(41)

Lai veicinātu pieteikumu ātru izskatīšanu, dalībvalstīm priekšroka būtu jādod elektroniskai informācijas apmaiņai un attiecīgo dokumentu nosūtīšanai, ja vien nerodas tehniski sarežģījumi vai ja vien būtisku interešu dēļ nav jārīkojas citādi.

(42)

Informācijas un datu ieguve un nosūtīšana būtu jāveic saskaņā ar attiecīgajiem datu aizsardzības un drošības noteikumiem.

(43)

Šī direktīva nebūtu jāpiemēro attiecībā uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri piesakās uzturēties kādā dalībvalstī pētnieka statusā, lai īstenotu pētniecības projektu, jo uz viņiem attiecas Padomes Direktīvas 2005/71/EK (12) darbības joma.

(44)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, ieviest īpašu uzņemšanas procedūru un pieņemt ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus, kurus piemēro trešo valstu valstspiederīgajiem, ko pārceļ uzņēmuma ietvaros, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka darbības mēroga un seku dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(45)

Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kura pati balstās uz tiesībām, kas izriet no Sociālās hartas, ko pieņēmusi Savienība un Eiropas Padome.

(46)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (13) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts pieņemtos transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(47)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā (Nr. 21) par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, minētās dalībvalstis nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un tām šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

(48)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā (Nr. 22) par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un Dānijai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Priekšmets

Šī direktīva paredz:

a)

nosacījumus, ar kādiem trešo valstu valstspiederīgie un viņu ģimenes locekļi var ieceļot un ilgāk par 90 dienām uzturēties dalībvalstu teritorijā, kā arī viņu tiesības saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros;

b)

nosacījumus, ar kādiem a) apakšpunktā minētie trešo valstu valstspiederīgie var ieceļot un uzturēties to dalībvalstu teritorijā, kas nav tā dalībvalsts, kura, pamatojoties uz šo direktīvu, pirmā ir piešķīrusi uzturēšanās atļauju uzņēmuma ietvaros pārceltam darbiniekam, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, kā arī viņu tiesības šajā sakarībā.

2. pants

Darbības joma

1.   Šo direktīvu piemēro trešo valstu valstspiederīgajiem, kas pieteikuma iesniegšanas brīdī pastāvīgi uzturas ārpus dalībvalstu teritorijas un kas saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem iesniedz pieteikumu uzņemšanai vai kas ir uzņemti kādas dalībvalsts teritorijā saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros vadītāja, speciālista vai darbinieka–praktikanta statusā.

2.   Šī direktīva neattiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem:

a)

kuri piesakās uz uzturēšanos kādā dalībvalstī pētnieka statusā Direktīvas 2005/71/EK nozīmē, lai īstenotu pētniecības projektu;

b)

kuru tiesības – saskaņā ar Savienības un tās dalībvalstu un trešo valstu nolīgumiem – brīvi pārvietoties ir līdzvērtīgas Savienības pilsoņu tiesībām brīvi pārvietoties vai kuri ir nodarbināti uzņēmumā, kas veic uzņēmējdarbību minētajās trešās valstīs;

c)

kuri ir norīkoti saskaņā ar Direktīvu 96/71/EK;

d)

kuri veic darbības pašnodarbinātas personas statusā;

e)

kurus ir norīkojušas nodarbinātības aģentūras, pagaidu nodarbinātības aģentūras vai kāds cits uzņēmums, kas nodarbojas ar darbaspēka nodrošināšanu darbam cita uzņēmuma uzraudzībā un vadībā;

f)

kuri ir uzņemti kā klātienes studenti vai kuri ir īslaicīgā uzraudzītā praksē, kas ir viņu studiju programmas sastāvdaļa.

3.   Šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības profesionālas darbības nolūkā tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem neattiecas šīs direktīvas darbības joma, izdot uzturēšanās atļaujas, kas nav uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauja, uz ko attiecas šī direktīva.

3. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

a)

“trešās valsts valstspiederīgais” ir jebkura persona, kas nav Savienības pilsonis LESD 20. panta 1. punkta nozīmē;

b)

“pārcelšana uzņēmuma ietvaros” ir trešās valsts valstspiederīgā, kas brīdī, kad iesniegts pieteikums par uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju, pastāvīgi uzturas ārpus dalībvalstu teritorijas, pagaidu norīkošana profesionālos vai apmācības nolūkos no uzņēmuma, kurš veic uzņēmējdarbību ārpus kādas dalībvalsts teritorijas un ar kuru trešās valsts valstspiederīgajam pirms pārcelšanas un pārcelšanas laikā ir noslēgts darba līgums, uz šim uzņēmumam vai tai pašai uzņēmumu grupai piederošu struktūrvienību, kas veic uzņēmējdarbību minētajā dalībvalstī, un attiecīgā gadījumā mobilitāte starp uzņemošajām struktūrvienībām, kas veic uzņēmējdarbību vienā vai vairākās otrās dalībvalstīs;

c)

“uzņēmuma ietvaros pārcelts darbinieks” ir jebkurš trešās valsts valstspiederīgais, kurš uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujas pieteikuma iesniegšanas brīdī pastāvīgi uzturas ārpus dalībvalstu teritorijas un kuru pārceļ uzņēmuma ietvaros;

d)

“uzņemošā struktūrvienība” ir struktūrvienība – neatkarīgi no tās juridiskās formas –, uz kuru uzņēmuma ietvaros pārcelts darbinieks tiek pārcelts un kura saskaņā ar valsts tiesību aktiem dalībvalsts teritorijā veic uzņēmējdarbību;

e)

“vadītājs” ir persona, kura ieņem augstu amatu un kuras galvenais pienākums ir vadīt uzņemošo struktūrvienību, un kuru vispārīgi uzrauga vai kuram sniedz norādes galvenokārt uzņēmuma direktoru vai akcionāru valde vai līdzvērtīga struktūra; minētā amata pienākumos ietilpst: uzņemošās struktūrvienības vai tās nodaļas vai apakšnodaļas vadīšana; pārējo uzraudzības, profesionālo vai vadošo darbinieku darba uzraudzība un kontrole; pilnvaras ieteikt pieņemt darbiniekus darbā, atlaist no darba vai veikt citu ar personālu saistītu darbību;

f)

“speciālists” ir persona, kura strādā uzņēmumu grupā un kurai ir specifiskas zināšanas, kas ir būtiskas saistībā ar uzņemošās struktūrvienības darbības jomām, metodēm vai vadību. Novērtējot šādas zināšanas, ņem vērā ne tikai zināšanas, kas ir specifiskas saistībā ar uzņemošo struktūrvienību, bet arī to, vai personai ir augsts kvalifikācijas līmenis, tostarp atbilstīga profesionālā pieredze, attiecībā uz darba veidu vai darbību, kuras veikšanai ir vajadzīgas specifiskas tehniskas zināšanas, tostarp iespējama piederība akreditētai profesijai;

g)

“darbinieks–praktikants” ir persona ar augstskolas izglītību, kura profesionālās pilnveidošanās nolūkā vai lai apgūtu uzņēmējdarbības paņēmienus vai metodes, tiek pārcelta uz uzņemošo struktūrvienību un kura pārcelšanas laikā saņem atalgojumu;

h)

“ģimenes locekļi” ir trešās valsts valstspiederīgie, kā noteikts 4. panta 1. punktā Padomes Direktīvā 2003/86/EK (14);

i)

“uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauja” ir atļauja, kurā ir ierakstīts akronīms “ICT” un kura tās turētājam saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem paredz tiesības uzturēties un strādāt pirmās dalībvalsts un, attiecīgā gadījumā, otro dalībvalstu teritorijā;

j)

“ilgtermiņa mobilitātes uzturēšanās atļauja” ir atļauja, kurā ir norāde “mobile ICT” un kura uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujas turētājam saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem paredz tiesības uzturēties un strādāt otrās dalībvalsts teritorijā;

k)

“vienota pieteikšanās procedūra” ir procedūra, kuras rezultātā, pamatojoties uz vienu trešās valsts valstspiederīgā iesniegtu pieteikumu atļaut uzturēties un strādāt kādas dalībvalsts teritorijā, pieņem lēmumu par minēto pieteikumu;

l)

“uzņēmumu grupa” ir divi vai vairāki uzņēmumi, kuri saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir atzīti par saistītiem šādos veidos: uzņēmums attiecībā pret citu uzņēmumu tieši vai netieši ir īpašnieks lielākajai daļai šā uzņēmuma parakstītā kapitāla; vai kontrolē to balsu vairākumu, kas saistītas ar minētā uzņēmuma emitētajām kapitāla daļām; vai ir tiesīgs iecelt vairāk nekā pusi minētā uzņēmuma vadības, pārvaldes vai uzraudzības struktūras locekļu; vai uzņēmumus vienoti vada mātesuzņēmums;

m)

“pirmā dalībvalsts” ir dalībvalsts, kura ir pirmā, kas trešās valsts valstspiederīgajam izdod uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju;

n)

“otrā dalībvalsts” ir jebkura dalībvalsts, kurā uzņēmuma ietvaros pārceltais darbinieks ir iecerējis izmantot vai izmanto mobilitātes tiesības šīs direktīvas nozīmē un kura nav pirmā dalībvalsts;

o)

“reglamentēta profesija” ir reglamentēta profesija, kā noteikts Direktīvas 2005/36/EK 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

4. pants

Labvēlīgāki noteikumi

1.   Šo direktīvu piemēro, neskarot labvēlīgākus noteikumus, kas ietverti:

a)

Savienības tiesību aktos, tostarp divpusējos un daudzpusējos nolīgumos, kas noslēgti starp Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un vienu vai vairākām trešām valstīm, no otras puses;

b)

divpusējos vai daudzpusējos nolīgumos, kas noslēgti starp vienu vai vairākām dalībvalstīm un vienu vai vairākām trešām valstīm.

2.   Šī direktīva neietekmē dalībvalstu tiesības pieņemt vai paturēt labvēlīgākus noteikumus trešo valstu valstspiederīgajiem, kam tā piemērojama attiecībā uz 3. panta h) apakšpunktu un 15., 18. un 19. pantu.

II NODAĻA

UZŅEMŠANAS NOSACĪJUMI

5. pants

Uzņemšanas kritēriji

1.   Neskarot 11. panta 1. punktu, trešās valsts valstspiederīgais, kas iesniedz uzņemšanas pieteikumu saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem, vai uzņemošā struktūrvienība:

a)

pierāda, ka uzņemošā struktūrvienība un uzņēmums, kas veic uzņēmējdarbību trešā valstī, pieder pie viena un tā paša uzņēmuma vai uzņēmumu grupas;

b)

pierāda, ka līdz pat dienai, kad notiek pārcelšana uzņēmuma ietvaros, viņš tajā pašā uzņēmumā vai uzņēmumu grupā bijis nodarbināts vismaz trīs līdz divpadsmit mēnešus bez pārtraukuma vadītāju un speciālistu gadījumā un vismaz trīs līdz sešus mēnešus bez pārtraukuma darbinieku–praktikantu gadījumā;

c)

iesniedz darba līgumu un vajadzības gadījumā darba devēja norīkojuma vēstuli, kurā iekļauta:

i)

precīza informācija par pārcelšanas ilgumu un uzņemošās struktūrvienības vai uzņemošo struktūrvienību atrašanās vieta;

ii)

pierādījums tam, ka trešās valsts valstspiederīgais ieņems vadītāja, speciālista vai darbinieka–praktikanta amatu attiecīgās dalībvalsts uzņemošajā struktūrvienībā vai uzņemošajās struktūrvienībās;

iii)

informācija par atalgojumu, ko piešķirs pārcelšanas uzņēmuma ietvaros laikā, kā arī par citiem nodarbinātības noteikumiem;

iv)

pierādījums tam, ka pārcelšanas uzņēmuma ietvaros beigās trešās valsts valstspiederīgais varēs pārcelties atpakaļ uz struktūrvienību, kas pieder pie tā paša uzņēmuma vai uzņēmumu grupas un kas veic uzņēmējdarbību trešā valstī;

d)

pierāda, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir profesionālā kvalifikācija un pieredze, kas vajadzīga uzņemošajai struktūrvienībai, uz kuru viņu ir paredzēts pārcelt par vadītāju vai speciālistu, vai darbinieka–praktikanta gadījumā pierāda, ka viņam ir vajadzīgā augstskolas izglītība;

e)

attiecīgā gadījumā iesniedz dokumentāciju, kas apliecina, ka trešās valsts valstspiederīgais atbilst attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem, kuri jāievēro Savienības pilsoņiem, lai strādātu reglamentētā profesijā, uz ko attiecas pieteikums;

f)

uzrāda derīgu trešās valsts valstspiederīgā ceļošanas dokumentu, kā noteikts valsts tiesību aktos, un, ja vajadzīgs, vīzas pieteikumu vai vīzu; dalībvalstis var prasīt, lai ceļošanas dokumenta derīguma termiņš ietvertu vismaz uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujas derīguma termiņu;

g)

neskarot spēkā esošos divpusējos nolīgumus, sniedz pierādījumu, ka pieteikuma iesniedzējam ir veselības apdrošināšana vai, ja tas paredzēts valsts tiesību aktos, viņš ir pieteicies veselības apdrošināšanai saistībā ar visiem riska veidiem, ko parasti apdrošināšana sedz attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem, attiecībā uz laikposmiem, kad šāds apdrošināšanas segums un atbilstīgās tiesības uz pabalstiem netiek nodrošinātas saistībā ar darbu, ko veic minētajā dalībvalstī, vai tā rezultātā;

2.   Dalībvalstis var prasīt, lai pieteikuma iesniedzējs dokumentus, kas uzskaitīti 1. punkta a), c), d), e) un g) apakšpunktā, iesniegtu attiecīgās dalībvalsts oficiālajā valodā.

3.   Dalībvalstis var prasīt, lai pieteikuma iesniedzējs vēlākais līdz uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujas izsniegšanai uzrādītu attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā adresi dalībvalsts teritorijā.

4.   Dalībvalstis pieprasa, lai:

a)

uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka pārcelšanas uzņēmuma ietvaros laikā attiecībā uz nodarbinātības noteikumiem un nosacījumiem, izņemot atalgojumu, tiktu ievēroti visi nosacījumi, ko līdzīgā situācijā piemēro norīkotiem darba ņēmējiem attiecīgajās profesionālajās nozarēs, kā noteikts normatīvajos un administratīvajos aktos un/vai vispārēji piemērojamos koplīgumos;

Ja nav sistēmas, ar ko koplīgumus pasludina par vispārēji piemērojamiem, dalībvalstis var balstīties uz koplīgumiem, kas ir vispārēji piemērojami visiem līdzīgiem uzņēmumiem attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā un attiecīgajā profesijā vai nozarē, un/vai koplīgumiem, kurus ir noslēgušas valsts līmenī visplašāk pārstāvētās darba devēju un darbinieku organizācijas un kurus piemēro visā valsts teritorijā;

b)

atalgojums, ko trešās valsts valstspiederīgajam piešķir visā pārcelšanas uzņēmuma ietvaros laikā, nebūtu ar mazāk labvēlīgiem nosacījumiem kā atalgojums, ko dalībvalstī, kurā tiek veikts darbs, piešķir tās valstspiederīgajiem, kas ieņem līdzīgus amatus, saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem vai koplīgumiem vai praksi dalībvalstī, kurā uzņemošā struktūrvienība veic uzņēmējdarbību.

5.   Pamatojoties uz dokumentiem, ko iesniedz saskaņā ar 1. punktu, dalībvalstis var pieprasīt, lai uzņēmuma ietvaros pārceltam darbiniekam uzturēšanās laikā būtu pietiekami līdzekļi savu un savas ģimenes locekļu uzturēšanās izmaksu segšanai, neizmantojot dalībvalstu sociālās palīdzības sistēmas.

6.   Papildus 1. punktā prasītajiem pierādījumiem ikvienam trešās valsts valstspiederīgajam, kas piesakās uzņemšanai darbinieka–praktikanta statusā, var prasīt, lai viņš iesniegtu mācību līgumu, kas ir saistīts ar gatavošanos viņa turpmākajam amatam uzņēmumā vai uzņēmumu grupā, tostarp mācību programmas aprakstu, kurā norādīts, ka uzturēšanās mērķis ir apmācīt darbinieku-praktikantu profesionālās pilnveidošanās nolūkā vai ļaut viņam apgūt uzņēmējdarbības paņēmienus vai metodes, kā arī tās ilgums un darbinieka–praktikanta uzraudzības nosacījumi programmas laikā.

7.   Par jebkādām izmaiņām pieteikšanās procedūras laikā, kas ietekmē šajā pantā paredzētos uzņemšanas kritērijus, pieteikuma iesniedzējs ziņo attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm.

8.   Saskaņā ar šo direktīvu neuzņem trešo valstu valstspiederīgos, kurus uzskata par tādiem, kas apdraud sabiedrisko kārtību, sabiedrības drošību vai sabiedrības veselību.

6. pants

Uzņemšanas apjomi

Šī direktīva neietekmē dalībvalsts tiesības noteikt trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanas apjomus atbilstīgi LESD 79. panta 5. punktam. Pamatojoties uz minēto, pieteikumu uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujai var vai nu uzskatīt par nepieņemamu, vai noraidīt.

7. pants

Noraidīšanas iemesli

1.   Dalībvalstis noraida pieteikumu uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujai jebkurā no šādiem gadījumiem:

a)

ja nav ievērots 5. pants;

b)

ja iesniegtie dokumenti ir iegūti krāpnieciskā ceļā vai ir viltoti, vai tajos ir izdarītas izmaiņas;

c)

ja uzņemošā struktūrvienība ir izveidota ar galveno mērķi vienkāršot uzņēmuma ietvaros pārceltu darbinieku ieceļošanu;

d)

ja ir sasniegts maksimālais uzturēšanās ilgums, kā noteikts 12. panta 1. punktā.

2.   Dalībvalstis vajadzības gadījumā noraida pieteikumu, ja darba devējs vai uzņemošā struktūrvienība atbilstīgi valsts tiesību aktiem ir sodīti par nedeklarētu darbu un/vai nelegālu nodarbināšanu.

3.   Dalībvalstis pieteikumu uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujai var noraidīt jebkurā no šādiem gadījumiem:

a)

ja darba devējs vai uzņemošā struktūrvienība nav izpildījusi savas juridiskās saistības attiecībā uz sociālo nodrošinājumu, nodokļiem, darba tiesībām vai darba apstākļiem;

b)

ja darba devējs vai uzņemošā struktūrvienība ir pieteikusi uzņēmuma maksātnespēju vai uzņēmums ir likvidēts saskaņā ar valsts tiesību aktiem maksātnespējas jomā, vai ja netiek veikta nekāda saimnieciskā darbība;

c)

ja uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka pagaidu klātbūtnes nolūks vai sekas ir traucēt vai kaut kā citādi ietekmēt jebkādu darbaspēka un vadības strīda vai sarunu rezultātu.

4.   Dalībvalstis pieteikumu uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujai var noraidīt, pamatojoties uz 12. panta 2. punktā izklāstītajiem iemesliem.

5.   Neskarot 1. punktu, jebkurā lēmumā noraidīt pieteikumu ņem vērā attiecīgās lietas konkrētos apstākļus un ievēro proporcionalitātes principu.

8. pants

Uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujas atsaukšana vai neatjaunošana

1.   Dalībvalstis atsauc uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju jebkurā no šādiem gadījumiem:

a)

ja tā ir iegūta krāpnieciskā ceļā vai ir viltota, vai ja tajā ir izdarītas izmaiņas;

b)

ja uzņēmuma ietvaros pārcelts darbinieks uzturas attiecīgajā dalībvalstī citos nolūkos, nevis tajos, kādos viņam bija atļauts uzturēties;

c)

ja uzņemošā struktūrvienība ir izveidota ar galveno mērķi vienkāršot uzņēmuma ietvaros pārceltu darbinieku ieceļošanu.

2.   Dalībvalstis vajadzības gadījumā atsauc uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju, ja darba devējs vai uzņemošā struktūrvienība saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir sodīti par nedeklarētu darbu un/vai nelegālu nodarbināšanu.

3.   Dalībvalstis atsakās atjaunot uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju jebkurā no šādiem gadījumiem:

a)

ja tā ir iegūta krāpnieciskā ceļā vai ir viltota, vai ja tajā ir izdarītas izmaiņas;

b)

ja uzņēmuma ietvaros pārcelts darbinieks uzturas attiecīgajā dalībvalstī citos nolūkos, nevis tajos, kādos viņam bija atļauts uzturēties;

c)

ja uzņemošā struktūrvienība ir izveidota ar galveno mērķi vienkāršot uzņēmuma ietvaros pārceltu darbinieku ieceļošanu;

d)

ja ir sasniegts maksimālais uzturēšanās ilgums, kā noteikts 12. panta 1. punktā.

4.   Dalībvalstis vajadzības gadījumā atsakās atjaunot uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju, ja darba devējs vai uzņemošā struktūrvienība saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir sodīti par nedeklarētu darbu un/vai nelegālu nodarbināšanu.

5.   Dalībvalstis var atsaukt uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju vai atteikties to atjaunot jebkurā no šādiem gadījumiem:

a)

ja nav vai vairs netiek ievērots 5. pants;

b)

ja darba devējs vai uzņemošā struktūrvienība nav izpildījusi savas juridiskās saistības attiecībā uz sociālo nodrošinājumu, nodokļiem, darba tiesību aktiem vai darba apstākļiem;

c)

ja darba devējs vai uzņemošā struktūrvienība ir pieteikusi sava uzņēmuma maksātnespēju vai uzņēmums ir likvidēts saskaņā ar valsts tiesību aktiem maksātnespējas jomā, vai ja netiek veikta nekāda saimnieciskā darbība;

d)

ja uzņēmuma ietvaros pārceltais darbinieks nav ievērojis 21. un 22. pantā paredzētos mobilitātes noteikumus;

6.   Neskarot 1. un 3. punktu, jebkurā lēmumā atsaukt vai atteikties atjaunot uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju ņem vērā attiecīgās lietas konkrētos apstākļus un ievēro proporcionalitātes principu.

9. pants

Sankcijas

1.   Dalībvalstis var saukt pie atbildības uzņemošo struktūrvienību par šajā direktīvā paredzēto uzņemšanas, uzturēšanās un mobilitātes nosacījumu nepildīšanu.

2.   Attiecīgā dalībvalsts paredz sankcijas, ja uzņemošā struktūrvienība tiek saukta pie atbildības saskaņā ar 1. punktu. Šīs sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas.

3.   Dalībvalstis paredz pasākumus, kuru mērķis ir novērst iespējamu šīs direktīvas ļaunprātīgu izmantošanu un sodīt par tās pārkāpumiem. Pasākumi ietver uzraudzību, novērtēšanu un attiecīgā gadījumā pārbaudes saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai administratīvo praksi.

III NODAĻA

PROCEDŪRA UN ATĻAUJA

10. pants

Piekļuve informācijai

1.   Dalībvalstis nodrošina, lai pieteikuma iesniedzējiem būtu viegli pieejama informācija par visiem dokumentārajiem pierādījumiem, kas nepieciešami, lai iesniegtu pieteikumu, un informācija par ieceļošanu un uzturēšanos, tostarp uzņēmuma ietvaros pārceltu darbinieku un viņu ģimenes locekļu tiesībām, pienākumiem un procesuālajām garantijām. Dalībvalstis arī nodrošina, lai viegli pieejama būtu informācija par procedūrām, kas piemērojamas attiecībā uz 21. panta 2. punktā minēto īstermiņa mobilitāti un 22. panta 1. punktā minēto ilgtermiņa mobilitāti.

2.   Attiecīgās dalībvalstis uzņemošajai struktūrvienībai dara pieejamu informāciju par dalībvalstu tiesībām noteikt sankcijas saskaņā ar 9. un 23. pantu.

11. pants

Pieteikumi uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujai vai ilgtermiņa mobilitātes uzturēšanās atļaujai

1.   Dalībvalstis nosaka, vai pieteikums uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujai jāiesniedz trešās valsts valstspiederīgajam vai uzņemošajai struktūrvienībai. Dalībvalstis var arī nolemt, ka pieteikumu var iesniegt jebkurš no tiem.

2.   Pieteikumu uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujai iesniedz, ja trešās valsts valstspiederīgais pastāvīgi uzturas ārpus tās dalībvalsts teritorijas, kurā viņš vēlas tikt uzņemts.

3.   Pieteikumu uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujai iesniedz tās dalībvalsts iestādēm, kurā ir paredzēta pirmā uzturēšanās. Ja pirmā uzturēšanās nav visilgākā, pieteikumu iesniedz tās dalībvalsts iestādēm, kurā notiks ilgākā kopējā uzturēšanās pārcelšanas laikā.

4.   Dalībvalstis ieceļ kompetentās iestādes, kas pieņem pieteikumus un izdod uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujas vai ilgtermiņa mobilitātes uzturēšanās atļaujas.

5.   Pieteikuma iesniedzējam ir tiesības pieteikumu iesniegt vienotā pieteikuma procedūrā.

6.   Vienkāršotas procedūras, lai izdotu uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujas, ilgtermiņa mobilitātes atļaujas, uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka ģimenes locekļiem piešķirtas uzturēšanās atļaujas un vīzas, var darīt pieejamas tām struktūrvienībām vai uzņēmumiem vai uzņēmumu grupām, kuras saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem vai administratīvo praksi dalībvalstis ir atzinušas par šim nolūkam piemērotām.

Atzīšanu regulāri novērtē.

7.   Vienkāršotās procedūras, kas paredzētas 6. punktā, ietver vismaz:

a)

pieteikuma iesniedzēja atbrīvojumu no pienākuma uzrādīt dažus no 5. pantā vai 22. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētajiem pierādījumiem;

b)

paātrinātu uzņemšanas procedūru, saskaņā ar kuru uzņēmuma ietvaros pārceltu darbinieku uzturēšanās atļaujas un ilgtermiņa mobilitātes atļaujas izdod īsākā laikā, nekā norādīts 15. panta 1. punktā vai 22. panta 2. punkta b) apakšpunktā; un/vai

c)

vienkāršotas un/vai paātrinātas procedūras saistībā ar nepieciešamo vīzu izdošanu.

8.   Struktūrvienības vai uzņēmumi vai uzņēmumu grupas, kas atzītas saskaņā ar 6. punktu, nekavējoties un jebkurā gadījumā 30 dienu laikā paziņo attiecīgajai iestādei par jebkādām izmaiņām, kas ietekmē atzīšanas nosacījumus.

9.   Gadījumā, ja netiek informēta attiecīgā iestāde, dalībvalstis paredz atbilstošas sankcijas, tostarp atzīšanas atsaukšanu.

12. pants

Uzņēmuma ietvaros veiktas pārcelšanas ilgums

1.   Attiecībā uz vadītājiem un speciālistiem pārcelšanas uzņēmuma ietvaros maksimālais ilgums ir trīs gadi, un attiecībā uz darbiniekiem–praktikantiem – viens gads, pēc kura viņi atstāj dalībvalstu teritoriju, ja vien viņi saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem nav saņēmuši uzturēšanās atļauju citu iemeslu dēļ.

2.   Neskarot pienākumus, kas tām noteikti saskaņā ar starptautiskiem nolīgumiem, dalībvalstis var prasīt, lai attiecībā uz vienu un to pašu trešās valsts valstspiederīgo pēc tam, kad ir beidzies 1. punktā minētais maksimālais pārcelšanas laiks, līdz nākamajam saskaņā ar šo direktīvu iesniegtajam pieteikumam tajā pašā dalībvalstī būtu pagājis kāds noteikts laikposms, kas nepārsniedz sešus mēnešus.

13. pants

Uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauja

1.   Uzņēmuma ietvaros pārceltiem darbiniekiem, kuri atbilst 5. pantā izklāstītajiem uzņemšanas kritērijiem un attiecībā uz kuriem kompetentās iestādes ir pieņēmušas labvēlīgu lēmumu, izdod uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju.

2.   Uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju izsniedz ar derīguma termiņu vismaz uz vienu gadu vai uz visu pārcelšanas laiku attiecīgās dalībvalsts teritorijā atkarībā no tā, kurš termiņš ir īsāks, un to var pagarināt ilgākais līdz trim gadiem vadītājiem un speciālistiem un līdz vienam gadam – darbiniekiem–praktikantiem.

3.   Uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju izdod dalībvalsts kompetentās iestādes, izmantojot vienoto formu, kas noteikta Regulā (EK) Nr. 1030/2002.

4.   Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1030/2002 pielikuma a) punkta 6.4. apakšpunktu zem virsraksta “uzturēšanās atļaujas veids” dalībvalstis ieraksta “ICT

Dalībvalstis var pievienot arī norādi savā oficiālajā valodā vai valodās.

5.   Dalībvalstis neizdod papildu atļaujas, it īpaši nekāda veida darba atļaujas.

6.   Papildu informāciju saistībā ar profesionālo darbību uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās laikā dalībvalstis var norādīt papīra formā un/vai uzglabāt šādus datus elektroniskā formātā, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1030/2002 4. pantā un tās pielikuma a) punkta 16. apakšpunktā.

7.   Attiecīgā dalībvalsts trešās valsts valstspiederīgajiem, kuru uzņemšanas pieteikums ir pieņemts, nodrošina visas iespējas iegūt nepieciešamās vīzas.

14. pants

Izmaiņas, kas ietekmē uzņemšanas nosacījumus uzturēšanās laikā

Par jebkādām izmaiņām uzturēšanās laikā, kas ietekmē 5. pantā paredzētos uzņemšanas nosacījumus, pieteikuma iesniedzējs ziņo attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm.

15. pants

Procesuālās garantijas

1.   Attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes pieņem lēmumu par pieteikumu uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujai vai par šādas atļaujas atjaunošanu un cik drīz vien iespējams, bet ne vēlāk kā 90 dienas pēc pilnīga pieteikuma iesniegšanas rakstiski par to paziņo pieteikuma iesniedzējam saskaņā ar valsts tiesību aktos noteiktajām paziņošanas procedūrām.

2.   Ja informācija vai dokumenti, kas iesniegti, lai pamatotu pieteikumu, ir nepilnīgi, kompetentās iestādes saprātīgā laikposmā paziņo pieteikuma iesniedzējam, kāda papildu informācija ir nepieciešama, un nosaka pieņemamu termiņu tās sniegšanai. Šā panta 1. punktā minēto laikposmu aptur, kamēr kompetentās iestādes nav saņēmušas nepieciešamo papildu informāciju.

3.   Pieteikuma iesniedzējam rakstiski paziņo iemeslus, kuru dēļ ir nolemts, ka pieteikums ir nepieņemams vai ir noraidīts, vai kuru dēļ ir atteikts atļauju atjaunot. Iemeslus, kuru dēļ ir nolemts atsaukt uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju, rakstiski sniedz uzņēmuma ietvaros pārceltam darbiniekam un uzņemošajai struktūrvienībai.

4.   Jebkuru lēmumu, ar kuru pieteikumu pasludina par nepieņemamu vai noraida vai atsaka atjaunot vai atceļ uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju, var juridiski apstrīdēt attiecīgajā dalībvalstī saskaņā ar tās tiesību aktiem. Ar rakstisku paziņojumu tiek precizēts, kurā tiesā vai administratīvā iestādē var lēmumu pārsūdzēt un kāds ir pārsūdzības iesniegšanas termiņš.

5.   Pirms uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujas derīguma termiņa beigām 12. panta 1. punktā noteiktajā laikposmā pieteikuma iesniedzējs var iesniegt pieteikumu atļaujas atjaunošanai. Atjaunošanas pieteikuma iesniegšanai dalībvalstis var noteikt 90 dienu maksimālo termiņu pirms uzņēmuma iekšienē norīkota darbinieka uzturēšanās atļaujas derīguma termiņa beigām.

6.   Ja uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujas derīguma termiņš beidzas atjaunošanas procedūras laikā, dalībvalstis ļauj uzņēmuma ietvaros pārceltam darbiniekam uzturēties to teritorijā līdz brīdim, kad kompetentās iestādes ir pieņēmušas lēmumu attiecībā uz pieteikumu. Šādā gadījumā tās var izdot valsts pagaidu uzturēšanās atļaujas vai līdzvērtīgas atļaujas, ja tāda prasība ir noteikta valsts tiesību aktos.

16. pants

Nodevas

Dalībvalstis var pieprasīt nodevu maksu par pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar šo direktīvu. Šādu nodevu apjoms nav nesamērīgs vai pārmērīgi liels.

IV NODAĻA

TIESĪBAS

17. pants

Tiesības, pamatojoties uz uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju

Uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujas derīguma laikā tās turētājam ir vismaz šādas tiesības:

a)

tiesības ieceļot un uzturēties pirmās dalībvalsts teritorijā;

b)

tiesības brīvi piekļūt visai pirmās dalībvalsts teritorijai saskaņā ar tās tiesību aktiem;

c)

tiesības veikt konkrēto profesionālo darbību, kas atļauta uzturēšanās atļaujā, saskaņā ar valsts tiesību aktiem jebkurā uzņemošajā struktūrvienībā, kas pieder pie uzņēmuma vai uzņēmumu grupas pirmajā dalībvalstī.

Šā panta pirmās daļas a) līdz c) apakšpunktā minētās tiesības var izmantot otrā dalībvalstī saskaņā ar 20. pantu.

18. pants

Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi

1.   Neatkarīgi no tā, kādus tiesību aktus piemēro darba attiecībām, un neskarot 5. panta 4. punkta b) apakšpunktu, tajā dalībvalstī, kurā tiek veikts darbs, pret uzņēmuma ietvaros pārceltiem darbiniekiem, kuri uzņemti saskaņā ar šo direktīvu, attieksme ir vismaz tāda pati kā pret personām, uz kurām attiecas Direktīva 96/71/EK, saistībā ar nodarbinātības noteikumiem saskaņā ar Direktīvas 96/71/EK 3. pantu.

2.   Attieksme pret uzņēmuma ietvaros pārceltiem darbiniekiem ir tāda pati kā pret tās dalībvalsts valstspiederīgajiem, kurā tiek veikts darbs, attiecībā uz:

a)

biedrošanās brīvību un piederību organizācijai/dalību organizācijā, kas pārstāv darba ņēmējus vai darba devējus, vai jebkurā organizācijā, kuras locekļi ir konkrētu profesiju pārstāvji, ieskaitot šo organizāciju piešķirtās tiesības un priekšrocības, neskarot valsts tiesību aktu noteikumus par sabiedrisko kārtību un sabiedrības drošību;

b)

diplomu, sertifikātu un citu profesionālo kvalifikāciju atzīšanu saskaņā ar attiecīgajām valsts procedūrām;

c)

valsts tiesību aktu noteikumiem par sociālā nodrošinājuma jomām, kas noteiktas Regulas (EK) Nr. 883/2004 3. pantā, ja vien netiek piemēroti izcelsmes valsts tiesību akti atbilstīgi divpusējiem nolīgumiem vai tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tiek veikts darbs, nodrošinot, ka uz uzņēmuma ietvaros pārceltu darbinieku attiecas sociālā nodrošinājuma tiesību akti vienā no šīm valstīm. ES iekšējās mobilitātes gadījumos un neskarot divpusējus nolīgumus, kas nodrošina, ka uz uzņēmuma ietvaros pārceltu darbinieku attiecas izcelsmes valsts tiesību akti, attiecīgi tiek piemērota Regula (ES) Nr. 1231/2010;

d)

neskarot Regulu (ES) Nr. 1231/2010 un divpusējos nolīgumus, vecuma, invaliditātes un apgādnieka zaudējuma valsts noteikto pensiju izmaksāšanu, kuras pamatā ir uzņēmuma ietvaros pārceltu darbinieku iepriekšēja nodarbinātība un kura piešķirta uzņēmuma ietvaros pārceltiem darbiniekiem, kas pārceļas uz trešo valsti, vai šādus uzņēmuma ietvaros pārceltus darbiniekus pārdzīvojušām apgādājamām personām, kuras dzīvo trešā valstī un kurām pienākas uzņēmuma ietvaros pārcelto darbinieku tiesības, saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 883/2004 3. pantā noteiktajiem tiesību aktiem, atbilstīgi tādiem pašiem nosacījumiem un ar tādām pašām likmēm, kādas piemēro attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem, kad viņi pārceļas uz trešo valsti;

e)

piekļuvi precēm un pakalpojumiem un tādu preču un pakalpojumu piegādi, kurus dara publiski pieejamus, izņemot procedūras mājokļa saņemšanai, kā paredzēts valsts tiesību aktos, neskarot līgumu brīvību saskaņā ar Savienības un valsts tiesību aktiem, un valsts nodarbinātības dienestu sniegtos pakalpojumus.

Šajā punktā minētie divpusējie nolīgumi vai valsts tiesību akti ir starptautiski nolīgumi vai dalībvalstu noteikumi 4. panta nozīmē.

3.   Neskarot Regulu (ES) Nr. 1231/2010, dalībvalstis var nolemt, ka 2. punkta c) apakšpunktu attiecībā uz ģimenes pabalstiem nepiemēro uzņēmuma ietvaros pārceltiem darbiniekiem, kuriem ir atļauts uzturēties un strādāt dalībvalsts teritorijā uz laikposmu, kas nepārsniedz deviņus mēnešus.

4.   Šis pants neskar dalībvalsts tiesības uzturēšanās atļauju atsaukt vai atteikties to atjaunot saskaņā ar 8. pantu.

19. pants

Ģimenes locekļi

1.   Direktīvu 2003/86/EK piemēro pirmajā dalībvalstī un otrajās dalībvalstīs, kuras ļauj uzņēmuma ietvaros pārceltam darbiniekam uzturēties un strādāt savā teritorijā saskaņā ar šīs direktīvas 22. pantu, ņemot vērā šajā pantā paredzētās atkāpes.

2.   Atkāpjoties no Direktīvas 2003/86/EK 3. panta 1. punkta un 8. panta, ģimenes atkalapvienošanās dalībvalstīs nav atkarīga no prasības, lai saskaņā ar šo direktīvu attiecīgo dalībvalstu izdotās atļaujas turētājam būtu pamatotas cerībām iegūt pastāvīgas uzturēšanās tiesības un minimālu uzturēšanās laiku.

3.   Atkāpjoties no Direktīvas 2003/86/EK 4. panta 1. punkta trešās daļas un 7. panta 2. punkta, tajos minētos integrācijas pasākumus dalībvalstis var piemērot tikai pēc tam, kad attiecīgajām personām ir atļauta ģimenes atkalapvienošanās.

4.   Atkāpjoties no Direktīvas 2003/86/EK 5. panta 4. punkta pirmās daļas, ja ir izpildīti ģimenes atkalapvienošanās nosacījumi, dalībvalsts ģimenes locekļiem piešķir uzturēšanās atļaujas 90 dienu laikā no pilnīga pieteikuma iesniegšanas dienas. Dalībvalsts kompetentā iestāde uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka ģimenes locekļu uzturēšanās atļaujas pieteikumu izskata vienlaicīgi ar uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujas vai ilgtermiņa mobilitātes uzturēšanās atļaujas pieteikumu gadījumos, kad uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka ģimenes locekļu uzturēšanās atļaujas pieteikums ir iesniegts vienlaicīgi. Attiecīgi tiek piemērotas 15. pantā izklāstītās procesuālās garantijas.

5.   Atkāpjoties no Direktīvas 2003/86/EK 13. panta 2. punkta, ģimenes locekļu uzturēšanās atļaujas derīguma termiņš dalībvalstī parasti beidzas dienā, kad beidzas minētās dalībvalsts izdotās uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujas vai ilgtermiņa mobilitātes uzturēšanās atļaujas termiņš.

6.   Atkāpjoties no Direktīvas 2003/86/EK 14. panta 2. punkta un neskarot principu, ka priekšroka tiek dota Savienības pilsoņiem, kā noteikts attiecīgo pievienošanās aktu attiecīgajos noteikumos, uzņēmuma ietvaros pārcelta un uz ģimenes atkalapvienošanos tiesīga darbinieka ģimenes locekļiem ir tiesības uz piekļuvi nodarbinātībai un pašnodarbinātībai tās dalībvalsts teritorijā, kura ir izdevusi ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju.

V NODAĻA

ES IEKŠĒJĀ MOBILITĀTE

20. pants

Mobilitāte

Trešās valsts valstspiederīgie, kuriem ir derīga uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauja, ko izdevusi pirmā dalībvalsts, var, pamatojoties uz šo atļauju un derīgu ceļošanas dokumentu un saskaņā ar 21. un 22. pantā paredzētajiem nosacījumiem, un ņemot vērā 23. pantu, ieceļot, uzturēties un strādāt vienā vai vairākās otrās dalībvalstīs.

21. pants

Īstermiņa mobilitāte

1.   Trešās valsts valstspiederīgie, kuriem ir derīga uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauja, ko izdevusi pirmā dalībvalsts, ir tiesīgi uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā katrā dalībvalstī, saskaņā ar šajā pantā paredzētajiem nosacījumiem uzturēties jebkurā otrajā dalībvalstī un strādāt jebkurā citā struktūrvienībā, kura veic uzņēmējdarbību pēdēja no minētajām dalībvalstīm un pieder pie tā paša uzņēmuma vai uzņēmumu grupas.

2.   Otrā dalībvalsts var pieprasīt, lai uzņemošā struktūrvienība pirmajā dalībvalstī paziņo pirmajai dalībvalstij un otrajai dalībvalstij par uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka nodomu strādāt struktūrvienībā, kas veic uzņēmējdarbību otrajā dalībvalstī.

Šādos gadījumos otrā dalībvalsts nosaka, ka paziņošana notiek vai nu:

a)

pieteikuma iesniegšanas brīdī pirmajā dalībvalstī, ja mobilitāte uz otro dalībvalsti šajā posmā jau ir paredzēta; vai

b)

pēc tam, kad uzņēmuma ietvaros pārcelts darbinieks tika uzņemts pirmajā dalībvalstī, tiklīdz paredzētā mobilitāte uz otro dalībvalsti ir zināma.

3.   Otrā dalībvalsts par pieprasīt, lai paziņojumā tiktu iekļauta šāda informācija un nosūtīti šādi dokumenti:

a)

pierādījumi, ka otrās dalībvalsts uzņemošā struktūrvienība un uzņēmums, kas veic uzņēmējdarbību trešā valstī, pieder pie viena un tā paša uzņēmuma vai uzņēmumu grupas;

b)

darba līgums un, ja nepieciešams, norīkojuma vēstule, kas ir nosūtīta uz pirmo dalībvalsti saskaņā ar 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu;

c)

attiecīgos gadījumos dokumentācija, kas apliecina, ka uzņēmuma ietvaros pārceltais darbinieks atbilst attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem attiecībā uz Savienības pilsoņiem, lai strādātu reglamentētā profesijā, uz kuru attiecas pieteikums;

d)

derīgs ceļošanas dokuments, kā paredzēts 5. panta 1. punkta f) apakšpunktā; un

e)

plānotais mobilitātes ilgums un datumi, ja tie nav norādīti nevienā no iepriekš minētajiem dokumentiem.

Otrā dalībvalsts var pieprasīt, lai minētie dokumenti un minētā informācija tiktu iesniegta minētās dalībvalsts oficiālajā valodā.

4.   Ja paziņošana ir notikusi saskaņā ar 2. punkta a) apakšpunktu un ja otrā dalībvalsts nav cēlusi nekādus iebildumus pret pirmo dalībvalsti saskaņā ar 6. punktu, uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka mobilitāte uz otro valsti var notikt jebkurā brīdī uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujas derīguma laikā.

5.   Ja paziņošana ir notikusi saskaņā ar 2. punkta b) apakšpunktu, mobilitāti var sākt tūlīt pēc paziņošanas otrajai dalībvalstij vai jebkurā brīdī pēc tās uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujas derīguma laikā.

6.   Uz 2. punktā minētās paziņošanas pamata otrā dalībvalsts 20 dienu laikā no paziņojuma saņemšanas var iebilst pret uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka mobilitāti uz tās teritoriju, ja:

a)

nav ievēroti 5. panta 4. punkta b) apakšpunktā vai šā panta 3. punkta a), c) vai d) apakšpunktā izklāstītie nosacījumi;

b)

iesniegtie dokumenti ir iegūti krāpnieciskā ceļā vai ir viltoti, vai tajos ir izdarītas izmaiņas;

c)

ja ir sasniegts maksimālais uzturēšanās ilgums, kā noteikts 12. panta 1. punktā vai šī panta 1. punktā.

Otrās dalībvalsts kompetentās iestādes bez kavēšanās informē pirmās dalībvalsts kompetentās iestādes un pirmās dalībvalsts uzņemošo struktūrvienību par saviem iebildumiem pret mobilitāti.

7.   Ja otrā dalībvalsts iebilst pret mobilitāti saskaņā ar šā panta 6. punktu un mobilitāte vēl nav notikusi, uzņēmuma ietvaros pārceltam darbiniekam nav atļauts strādāt otrajā dalībvalstī šajā pārcelšanas uzņēmuma ietvaros laikā. Ja mobilitāte jau ir notikusi, piemēro 23. panta 4. un 5. punktu.

8.   Ja pirmā dalībvalsts uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju ir atjaunojusi uz maksimālo termiņu, kas paredzēts 12. panta 1. punktā, atjaunotā uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauja tās turētājam joprojām ļauj strādāt otrajā dalībvalstī, ievērojot šā panta 1. punktā noteikto maksimālo uzturēšanās ilgumu.

9.   Uzņēmuma ietvaros pārceltiem darbiniekiem, kurus uzskata par tādiem, kas apdraud sabiedrisko kārtību, sabiedrības drošību vai sabiedrības veselību, neļauj ieceļot vai uzturēties otrās dalībvalsts teritorijā.

22. pants

Ilgtermiņa mobilitāte

1.   Attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kuram ir derīga uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauja, ko izdevusi pirmā dalībvalsts, un kurš plāno uzturēties jebkurā otrajā dalībvalstī un strādāt jebkurā citā struktūrvienībā, kas veic uzņēmējdarbību pēdējā no minētajām dalībvalstīm un pieder pie viena un tā paša uzņēmuma vai uzņēmumu grupas, ilgāk par 90 dienām katrā dalībvalstī, otrā dalībvalsts var nolemt:

a)

piemērot 21. pantu un ļaut uzņēmuma ietvaros pārceltam darbiniekam uzturēties un strādāt tās teritorijā, pamatojoties uz pirmās dalībvalsts izdotu uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju un tās derīguma laikā; vai

b)

piemērot 2. līdz 7. punktā noteikto procedūru.

2.   Ja ir iesniegts pieteikums ilgtermiņa mobilitātei:

a)

otrā dalībvalsts var prasīt, lai pieteikuma iesniedzējs nosūtītu dažus vai visus no šādiem dokumentiem, ja tos prasa otrā dalībvalsts saistībā ar sākotnējo pieteikumu:

i)

pierādījumu, ka otrās dalībvalsts uzņemošā struktūrvienība un uzņēmums, kas veic uzņēmējdarbību trešā valstī, pieder pie viena un tā paša uzņēmuma vai uzņēmumu grupas;

ii)

darba līgumu un, ja nepieciešams, norīkojuma vēstuli, kā noteikts 5. panta 1. punkta c) apakšpunktā;

iii)

attiecīgos gadījumos dokumentāciju, kas apliecina, ka trešās valsts valstspiederīgais atbilst attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem attiecībā uz Savienības pilsoņiem, lai strādātu reglamentētā profesijā, uz kuru attiecas pieteikums;

iv)

derīgu ceļošanas dokumentu, kā paredzēts 5. panta 1. punkta f) apakšpunktā;

v)

pierādījumu, ka viņam ir veselības apdrošināšana, kā noteikts 5. panta 1. punkta g) apakšpunktā, vai, ja tas ir noteikts valsts tiesību aktos, ka viņš ir viņš ir iesniedzis pieteikumu minētās apdrošināšanas saņemšanai.

Otrā dalībvalstis var prasīt, lai pieteikuma iesniedzējs vēlākais brīdī, kad tiek izdota ilgtermiņa mobilitātes uzturēšanās atļauja, uzrādītu attiecīgā uzņēmuma ietvaros pārceltā darbinieka adresi otrās dalībvalsts teritorijā.

Otrā dalībvalsts var pieprasīt, lai minētie dokumenti un minētā informācija tiktu iesniegta minētās dalībvalsts oficiālajā valodā;

b)

otrā dalībvalsts pieņem lēmumu par pieteikumu ilgtermiņa mobilitātei un cik drīz vien iespējams, bet ne vēlāk kā 90 dienu laikā pēc dienas, kad otrās dalībvalsts kompetentajām iestādēm tika iesniegts pieteikums un a) apakšpunktā paredzētie dokumenti, rakstiski paziņo lēmumu pieteikuma iesniedzējam;

c)

lai iesniegtu pieteikumu, uzņēmuma ietvaros pārceltam darbiniekam nav jāatstāj dalībvalstu teritorija, un uz viņu neattiecas vīzas prasība;

d)

uzņēmuma ietvaros pārceltam darbiniekam ir atļauts strādāt otrajā dalībvalstī, kamēr kompetentās iestādes nav pieņēmušas lēmumu par pieteikumu ilgtermiņa mobilitātei, ar noteikumu, ka:

i)

nav beidzies 21. panta 1. punktā noteiktais laikposms un derīguma termiņš uzturēšanās atļaujai, ko uzņēmuma ietvaros pārceltajam darbiniekam izdevusi pirmā dalībvalsts; un

ii)

ja otrā dalībvalsts to pieprasa, otrai dalībvalstij pilnīgu pieteikumu iesniedz vismaz 20 dienas, pirms sākas uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka ilgtermiņa mobilitāte;

e)

pieteikumu ilgtermiņa mobilitātei nevar iesniegt vienlaikus ar paziņojumu par īstermiņa mobilitāti. Ja pēc tam, kad ir sākusies uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka īstermiņa mobilitāte, rodas vajadzība pēc ilgtermiņa mobilitātes, otrā dalībvalsts var lūgt, lai pieteikumu ilgtermiņa mobilitātei iesniedz vismaz 20 dienas pirms īstermiņa mobilitātes beigām.

3.   Dalībvalstis var noraidīt pieteikumu ilgtermiņa mobilitātei, ja:

a)

nav izpildīti šā panta 2. punkta a) apakšpunktā izklāstītie nosacījumi vai 5. panta 4. punktā, 5. panta 5. punktā vai 5. panta 8. punktā minētie kritēriji;

b)

pastāv viens no 7. panta 1. punkta b) vai d) apakšpunktā vai 7. panta 2., 3. vai 4. punktā minētajiem iemesliem; vai

c)

uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujas derīguma termiņš beidzas šīs procedūras laikā.

4.   Ja otrā dalībvalsts pieņem pozitīvu lēmumu par 2. punktā minēto pieteikumu ilgtermiņa mobilitātei, uzņēmuma ietvaros pārceltam darbiniekam izdod ilgtermiņa mobilitātes uzturēšanās atļauju, ļaujot uzņēmuma ietvaros pārceltajam darbiniekam uzturēties un strādāt tās teritorijā. Šo atļauju izdod, izmantojot vienotu formu, kā noteikts Regulā (EK) Nr. 1030/2002. Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1030/2002 pielikuma a) punkta 6.4. apakšpunktu zem virsraksta “Uzturēšanās atļaujas veids” dalībvalstis ieraksta: “mobile ICT”. Dalībvalstis var pievienot arī norādi savā oficiālajā valodā vai valodās.

Papildu informāciju saistībā ar profesionālo darbību uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka ilgtermiņa mobilitātes laikā dalībvalstis var norādīt papīra formā un/vai uzglabāt šādus datus elektroniskā formātā, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1030/2002 4. pantā un tās pielikuma a) punkta 16. apakšpunktā.

5.   Ilgtermiņa mobilitātes uzturēšanās atļaujas atjaunošana neskar 11. panta 3. punktu.

6.   Otrā dalībvalsts informē pirmās dalībvalsts kompetentās iestādes, ja tiek izdota ilgtermiņa mobilitātes uzturēšanās atļauja.

7.   Ja dalībvalsts pieņem lēmumu par pieteikumu ilgtermiņa mobilitātei, attiecīgi piemēro 8. pantu, 15. panta 2. līdz 6. punktu un 16. pantu.

23. pants

Aizsardzības pasākumi un sankcijas

1.   Ja uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju izdod dalībvalsts, kura Šengenas acquis nepiemēro pilnībā, un uzņēmuma ietvaros pārcelts darbinieks šķērso ārēju robežu, otrā dalībvalsts ir tiesīga prasīt pierādījumus, ka uzņēmuma ietvaros pārceltais darbinieks pārceļas uz otro dalībvalsti uzņēmuma ietvaros veiktas pārcelšanas nolūkā:

a)

pirmās dalībvalsts uzņemošās struktūrvienības paziņojuma kopiju saskaņā ar 21. panta 2. punktu; vai

b)

otrās dalībvalsts uzņemošās struktūrvienības vēstuli, kurā ir precizēta vismaz informācija par ES iekšējās mobilitātes ilgumu un otrās dalībvalsts uzņemošās struktūrvienības vai saņēmēju struktūrvienību atrašanās vietu.

2.   Ja pirmā dalībvalsts atsauc uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauju, tā nekavējoties par to informē otrās dalībvalsts iestādes.

3.   Otrās dalībvalsts uzņemošā struktūrvienība informē otrās dalībvalsts kompetentās iestādes par jebkādām izmaiņām, kas ietekmē nosacījumus, uz kuru pamata mobilitāte tika atļauta.

4.   Otrā dalībvalsts var pieprasīt, lai uzņēmuma ietvaros pārceltais darbinieks nekavējoties pārtrauc visas profesionālās darbības un atstāj tās teritoriju, ja:

a)

tā nav saņēmusi paziņojumu atbilstīgi 21. panta 2. un 3. punktam un pieprasa šādu paziņojumu;

b)

tā ir iebildusi pret mobilitāti atbilstīgi 21. panta 6. punktam;

c)

tā ir noraidījusi pieteikumu ilgtermiņa mobilitātei atbilstīgi 22. panta 3. punktam;

d)

uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauja vai ilgtermiņa mobilitātes uzturēšanās atļauja tiek izmantota citiem nolūkiem, nevis tiem, attiecībā uz kuriem tā tika izdota;

e)

nosacījumi, pamatojoties uz kuriem mobilitāte tika atļauta, vairs netiek izpildīti.

5.   Gadījumos, kas minēti 4. punktā, pirmā dalībvalsts pēc otrās dalībvalsts lūguma ļauj uzņēmuma ietvaros pārceltam darbiniekam un attiecīgos gadījumos viņa ģimenes locekļiem bez formalitāšu kārtošanas nekavējoties atkārtoti ieceļot. To piemēro arī tad, ja pirmās dalībvalsts izdotas uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujas derīguma termiņš ir beidzies vai ja tā ir atsaukta mobilitātes laikā otrajā dalībvalstī.

6.   Ja uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujas turētājs šķērso ārējo robežu dalībvalstij, kura pilnībā piemēro Šengenas acquis, minētā dalībvalsts pārbauda Šengenas informācijas sistēmu. Minētā dalībvalsts liedz to personu ieceļošanu vai iebilst pret to mobilitāti, par kurām Šengenas informācijas sistēmā ir izdots brīdinājums, lai liegtu to ieceļošanu un uzturēšanos.

7.   Dalībvalstis saskaņā ar 9. pantu var noteikt sankcijas pret uzņemošo struktūrvienību, kas veic uzņēmējdarbību tās teritorijā, ja:

a)

uzņemošā struktūrvienība nav paziņojusi par uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka mobilitāti saskaņā ar 21. panta 2. un 3. punktu;

b)

uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļauja vai ilgtermiņa mobilitātes uzturēšanās atļauja tiek izmantota citiem nolūkiem, nevis tiem, attiecībā uz kuriem tā tika izdota;

c)

pieteikums uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka uzturēšanās atļaujai ir iesniegts citai dalībvalstij, nevis tai, kurā kopumā uzturēšanās ir visilgākā;

d)

uzņēmuma ietvaros pārcelts darbinieks vairs neatbilst kritērijiem un nosacījumiem, pamatojoties uz kuriem mobilitāte tika atļauta, un uzņemošā struktūrvienība nepaziņo otrās dalībvalsts kompetentajām iestādēm par šādām izmaiņām;

e)

uzņēmuma ietvaros pārcelts darbinieks sāka darbu otrajā dalībvalstī, kaut arī mobilitātes nosacījumi netika izpildīti tajos gadījumos, kad piemēro 21. panta 5. punktu vai 22. panta 2. punkta d) apakšpunktu.

VI NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

24. pants

Statistikas dati

1.   Dalībvalstis dara Komisijai zināmus statistikas datus par pirmo reizi izdotu uzņēmuma ietvaros pārceltu darbinieku uzturēšanās atļauju un ilgtermiņa mobilitātes uzturēšanās atļauju skaitu un attiecīgos gadījumos par saskaņā 21. panta 2. punktu saņemtajiem paziņojumiem, un, cik vien iespējams, par to uzņēmuma ietvaros pārceltu darbinieku uzturēšanās atļauju skaitu, kuras ir atjaunotas vai atsauktas. Minētos statistikas datus iedala pēc valstspiederības un atļaujas derīguma laika un, cik vien iespējams, pēc ekonomikas nozares un pārceltās personas amata.

2.   Statistikas dati attiecas uz viena kalendārā gada pārskata periodiem, un tos paziņo Komisijai sešu mēnešu laikā pēc pārskata gada beigām. Pirmais pārskata gads ir 2017.

3.   Statistikas datus paziņo saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 862/2007 (15).

25. pants

Ziņojumu sniegšana

Ik pēc trim gadiem un pirmo reizi līdz 2019. gada 29. novembrim Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu dalībvalstīs un ierosina jebkādus nepieciešamos grozījumus. Ziņojumā jo īpaši uzmanību pievērš tam, lai izvērtētu ES iekšējās mobilitātes shēmas pareizu darbību un šādas shēmas iespējamu nepareizu izmantojumu, kā arī tās mijiedarbību ar Šengenas acquis. Komisija jo īpaši izvērtē 20., 21., 22., 23. un 26. panta praktisko piemērošanu.

26. pants

Sadarbība starp kontaktpunktiem

1.   Dalībvalstis izraugās kontaktpunktus, kas efektīvi sadarbojas un kas ir atbildīgi par tādas informācijas saņemšanu un nosūtīšanu, kura ir vajadzīga 21., 22. un 23. panta īstenošanai. Dalībvalstis priekšroku dod informācijas apmaiņai ar elektroniskiem saziņas līdzekļiem.

2.   Katra dalībvalsts ar 1. punktā minēto valstu kontaktpunktu starpniecību informē citas dalībvalstis par 11. panta 4. punktā minētajām izraudzītajām iestādēm un par procedūru, ko piemēro 21. un 22. pantā minētajai mobilitātei.

27. pants

Transponēšana

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka vēlākais 2016. gada 29. novembrī stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis tūlīt dara Komisijai zināmus minētos noteikumus.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

2.   Dalībvalstis Komisijai dara zināmus valsts tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

28. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

29. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm saskaņā ar Līgumiem.

Briselē, 2014. gada 15. maijā

Eiropas Parlamenta vārdā –

priekšsēdētājs

M. SCHULZ

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

D. KOURKOULAS


(1)  OV C 218, 23.7.2011., 101. lpp.

(2)  OV C 166, 7.6.2011., 59. lpp.

(3)  Eiropas Parlamenta 2014. gada 15. aprīļa nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2014. gada 13. maija lēmums.

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 96/71/EK (1996. gada 16. decembris) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp.).

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (OV L 255, 30.9.2005., 22. lpp.).

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/52/EK (2009. gada 18. jūnijs), ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi (OV L 168, 30.6.2009., 24. lpp.).

(7)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 562/2006 (2006. gada 15. marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV L 105, 13.4.2006., 1. lpp.).

(8)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1987/2006 (2006. gada 20. decembris) par otrās paaudzes Šengenas Informācijas sistēmas (SIS II) izveidi, darbību un izmantošanu (OV L 381, 28.12.2006., 4. lpp.).

(9)  Padomes Regula (EK) Nr. 1030/2002 (2002. gada 13. jūnijs), ar ko nosaka vienotu uzturēšanās atļauju formu trešo valstu pilsoņiem (OV L 157, 15.6.2002., 1. lpp.).

(10)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp.).

(11)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1231/2010 (2010. gada 24. novembris), ar ko Regulu (EK) Nr. 883/2004 un Regulu (EK) Nr. 987/2009 attiecina arī uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem minētās regulas neattiecas tikai viņu valstspiederības dēļ (OV L 344, 29.12.2010., 1. lpp.).

(12)  Padomes Direktīva 2005/71/EK (2005. gada 12. oktobris) par īpašu procedūru trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanai zinātniskās pētniecības nolūkos (OV L 289, 3.11.2005., 15. lpp.).

(13)  OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp.

(14)  Padomes Direktīva 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV L 251, 3.10.2003., 12. lpp.).

(15)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 862/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par Kopienas statistiku attiecībā uz migrāciju un starptautisko aizsardzību, kā arī lai atceltu Padomes Regulu (EEK) Nr. 311/76 attiecībā uz statistikas vākšanu par ārvalstu darba ņēmējiem (OV L 199, 31.7.2007., 23. lpp.).


LĒMUMI

27.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 157/23


EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS Nr. 565/2014/ES

(2014. gada 15. maijs),

ar ko ievieš vienkāršotu režīmu personu kontrolei pie ārējām robežām, pamatojoties uz to, ka attiecībā uz tranzītu caur to teritorijām vai iecerēto uzturēšanos to teritorijās uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, Bulgārija, Horvātija, Kipra un Rumānija dažus dokumentus vienpusēji atzīst par līdzvērtīgiem savām valsts vīzām, un ar ko atceļ Lēmumus Nr. 895/2006/EK un Nr. 582/2008/EK

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 77. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (1),

tā kā:

(1)

Saskaņā ar 2011. gada Pievienošanās akta 4. panta 1. punktu Horvātijai, kas pievienojās Savienībai 2013. gada 1. jūlijā, no minētās dienas ir jāpiemēro vīzu prasība to trešo valstu valstspiederīgajiem, kuras uzskaitītas Padomes Regulas (EK) Nr. 539/2001 (2) I pielikumā.

(2)

Saskaņā ar 2011. gada Pievienošanās akta 4. panta 2. punktu Šengenas acquis noteikumi par nosacījumiem un kritērijiem vienotu vīzu izsniegšanai, kā arī noteikumi par vīzu savstarpēju atzīšanu un par uzturēšanās atļauju/ilgtermiņa un īstermiņa vīzu līdzvērtību ir piemērojami Horvātijai vienīgi pēc attiecīga Padomes lēmuma pieņemšanas. Tomēr tie ir saistoši Horvātijai no pievienošanās dienas.

(3)

Tādēļ Horvātijai ir jāizsniedz valsts vīzas ieceļošanai vai tranzītam, šķērsojot tās teritoriju, trešo valstu pilsoņiem, kam ir tādas dalībvalsts izsniegta vienota vai ilgtermiņa vīza vai uzturēšanās atļauja, kura pilnībā īsteno Šengenas acquis, vai līdzvērtīgs dokuments, kuru izsniegusi Bulgārija, Kipra un Rumānija, kas to vēl neīsteno pilnībā.

(4)

To dalībvalstu izsniegto dokumentu, kuras pilnībā īsteno Šengenas acquis, un Bulgārijas, Kipras un Rumānijas izsniegto dokumentu turētāji nerada risku Horvātijai, jo minētās dalībvalstis attiecībā uz viņiem ir veikušas visas nepieciešamās pārbaudes. Lai novērstu nepamatotu papildu administratīvā sloga uzlikšanu Horvātijai, būtu jāpieņem kopēji noteikumi, kas ļautu Horvātijai vienpusēji atzīt dažus dokumentus, kurus izsniedz minētās dalībvalstis, par līdzvērtīgiem savām valsts vīzām un ieviest vienkāršotu režīmu personu kontrolei pie tās ārējām robežām, pamatojoties uz minēto vienpusējo līdzvērtību.

(5)

Būtu jāatceļ kopējie noteikumi, kas ieviesti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 895/2006/EK (3) un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 582/2008/EK (4). Attiecībā uz Kipru, kura kopš 2006. gada 10. jūlija īstenojusi kopējo režīmu, kas izveidots ar Lēmumu Nr. 895/2006/EK, un Bulgāriju un Rumāniju, kuras kopš 2008. gada 18. jūlija īstenojušas kopējo režīmu, kas izveidots ar Lēmumu Nr. 582/2008/EK, būtu jāpieņem kopēji noteikumi, ar kuriem Bulgārijai, Kiprai un Rumānijai, tāpat kā Horvātijai, atļauj dažus dokumentus, ko izsniedz dalībvalstis, kuras pilnībā īsteno Šengenas acquis, kā arī līdzīgus dokumentus, ko izsniedz Horvātija, vienpusēji atzīt par līdzvērtīgiem savām valsts vīzām un izveidot vienkāršotu režīmu personu kontrolei pie to ārējām robežām, pamatojoties uz minēto vienpusējo līdzvērtību. Šis lēmums neskar Bulgārijas un Rumānijas mērķi nekavējoties kļūt par Šengenas līguma dalībvalstīm.

(6)

Šajā lēmumā noteiktais vienkāršotais režīms būtu jāpiemēro pārejas posmā līdz dienai, ko nosaka ar Padomes lēmumu, kā minēts 2003. gada Pievienošanās akta 3. panta 2. punkta pirmajā daļā attiecībā uz Kipru, 2005. gada Pievienošanās akta 4. panta 2. punkta pirmajā daļā attiecībā uz Bulgāriju un Rumāniju un 2011. gada Pievienošanās akta 4. panta 2. punkta pirmajā daļā attiecībā uz Horvātiju, ievērojot iespējamus pārejas posma noteikumus dokumentiem, kas izdoti pirms minētās dienas.

(7)

Dalībai vienkāršotā režīmā vajadzētu būt fakultatīvai, neuzliekot dalībvalstīm pienākumus papildus tiem, kas noteikti 2003. gada Pievienošanās aktā, 2005. gada Pievienošanās aktā vai 2011. gada Pievienošanās aktā.

(8)

Kopējie noteikumi būtu jāpiemēro vienotām īstermiņa vīzām, ilgtermiņa vīzām un uzturēšanās atļaujām, ko izsniedz dalībvalstis, kuras pilnībā īsteno Šengenas acquis, vīzām ar ierobežotu teritoriālo derīgumu, kas izsniegtas pieteikuma iesniedzējam, kuram ir ceļošanas dokuments, ko neatzīst viena vai vairākas, tomēr ne visas dalībvalstis, saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 810/2009 (5) (Vīzu kodekss), un valstis, kuras ir asociētas Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā, kā arī īstermiņa vīzām, ilgtermiņa vīzām un uzturēšanās atļaujām, ko izsniedz Bulgārija, Horvātija, Kipra un Rumānija. Dokumenta atzīšana būtu jāattiecina vienīgi uz tā derīguma termiņu.

(9)

Ir jāizpilda ieceļošanas nosacījumi trešo valstu valstspiederīgajiem, kuru iecerētās uzturēšanās ilgums dalībvalstu teritorijā nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 562/2006 (6), izņemot prasību, ka jābūt derīgai vīzai, ja tā vajadzīga saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 539/2001, ciktāl šajā lēmumā paredzēts vienpusējas atzīšanas režīms, ar kuru Bulgārija, Horvātija, Kipra un Rumānija tranzīta vajadzībām vai attiecībā uz iecerēto uzturēšanos to teritorijā uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, atzīst dažus dokumentus, kurus izsniedz dalībvalstis, kas pilnībā īsteno Šengenas acquis, un līdzīgus dokumentus, kurus izsniedz Bulgārija, Horvātija, Kipra un Rumānija.

(10)

Ņemot vērā to, ka šā lēmuma mērķi, proti, izveidot režīmu, ar kuru Bulgārija, Horvātija, Kipra un Rumānija vienpusēji atzīst dažus dokumentus, ko izsniedz citas dalībvalstis, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā lēmumā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(11)

Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju – saskaņā ar Nolīgumu, kas noslēgts starp Eiropas Savienības Padomi un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par šo valstu asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (7), šis lēmums ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Padomes Lēmuma 1999/437/EK (8) 1. panta B punktā.

(12)

Attiecībā uz Šveici – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (9) šis lēmums ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta B punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2008/146/EK (10) 3. pantu.

(13)

Attiecībā uz Lihtenšteinu – saskaņā ar Protokolu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (11), šis lēmums ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta B punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2011/350/ES (12) 3. pantu.

(14)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu protokolā (Nr. 22) par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Dānijai tas nav saistošs un nav jāpiemēro.

(15)

Šis lēmums ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuros Apvienotā Karaliste nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2000/365/EK (13); tādēļ Apvienotā Karaliste nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Apvienotajai Karalistei tas nav saistošs un nav jāpiemēro.

(16)

Šis lēmums ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuru īstenošanā Īrija nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2002/192/EK (14); tādēļ Īrija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā un Īrijai tas nav saistošs un nav jāpiemēro,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Ar šo lēmumu ievieš vienkāršotu režīmu personu kontrolei pie ārējām robežām, saskaņā ar kuru Bulgārija, Horvātija, Kipra un Rumānija var vienpusēji atzīt par līdzvērtīgiem to valsts vīzām tranzītam caur to teritoriju vai attiecībā uz iecerēto uzturēšanos to teritorijā uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, dokumentus, kuri minēti šī lēmuma 2. panta 1. punktā un 3. pantā, un dokumentus, kuri minēti tās 3. pantā, ko izsniedz trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem attiecas vīzas prasība saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 539/2001.

Šā lēmuma īstenošana neietekmē personu kontroli uz ārējām robežām atbilstīgi 5. līdz 13. pantam, kā arī 18. un 19. pantam Regulā (EK) Nr. 562/2006.

2. pants

1.   Bulgārija, Horvātija, Kipra un Rumānija var atzīt par līdzvērtīgiem savām valsts vīzām, kuras izsniedz tranzītam caur to teritoriju vai attiecībā uz iecerēto uzturēšanos to teritorijā uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, šādus dokumentus, ko izsniedz dalībvalstis, kuras pilnībā īsteno Šengenas acquis, neatkarīgi no dokumentu turētāju valstspiederības:

a)

“vienotu vīzu”, kā definēts Vīzu kodeksa 2. panta 3. punktā, kas ir derīga divām vai vairāk ieceļošanas reizēm;

b)

“ilgtermiņa vīzu”, kā minēts 18. pantā Konvencijā, ar ko īsteno Šengenas līgumu (15);

c)

“uzturēšanās atļauju”, kā definēts Regulas (EK) Nr. 562/2006 2. panta 15. punktā.

2.   Bulgārija, Horvātija, Kipra un Rumānija var arī atzīt par līdzvērtīgām savām valsts vīzām, kuras izsniedz tranzītam caur to teritoriju vai attiecībā uz iecerēto uzturēšanos to teritorijā uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, vīzas ar ierobežotu teritoriālo derīgumu, kuras izsniedz saskaņā ar Vīzu kodeksa 25. panta 3. punkta pirmo teikumu.

3.   Ja Bulgārija, Horvātija, Kipra vai Rumānija nolemj piemērot šo lēmumu, tās atzīst visus 1. un 2. punktā minētos dokumentus neatkarīgi no tā, kura dalībvalsts izsniegusi attiecīgo dokumentu, izņemot, ja tas ir piestiprināts ceļošanas dokumentiem, ko tās neatzīst, vai ceļošanas dokumentiem, ko izdevusi tāda trešā valsts, ar kuru tām nav diplomātisko attiecību.

3. pants

1.   Ja Bulgārija, Horvātija, Kipra vai Rumānija nolemj piemērot 2. pantu, tās papildus minētajā pantā minētajiem dokumentiem var atzīt par līdzvērtīgām savām valsts vīzām, kuras izsniedz tranzītam caur to teritoriju vai attiecībā uz iecerēto uzturēšanos to teritorijā uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā:

a)

valsts īstermiņa vīzas un valsts ilgtermiņa vīzas, kuras izsniedz Bulgārija, Horvātija, Kipra vai Rumānija atbilstoši Padomes Regulā (EK) Nr. 1683/95 (16) noteiktajam vienotajam paraugam;

b)

uzturēšanās atļaujas, kuras Bulgārija, Horvātija, Kipra vai Rumānija izsniedz atbilstoši Padomes Regulā (EK) Nr. 1030/2002 (17) noteiktajam vienotajam paraugam,

izņemot, ja šādas vīzas un uzturēšanās atļaujas ir piestiprinātas ceļošanas dokumentiem, ko minētās dalībvalstis neatzīst, vai ceļošanas dokumentiem, ko izdevusi tāda trešā valsts, ar kuru tām nav diplomātisko attiecību.

2.   Bulgārijas izsniegtie dokumenti, kurus var atzīt, ir uzskaitīti I pielikumā.

Horvātijas izsniegtie dokumenti, kurus var atzīt, ir uzskaitīti II pielikumā.

Kipras izsniegtie dokumenti, kurus var atzīt, ir uzskaitīti III pielikumā.

Rumānijas izsniegtie dokumenti, kurus var atzīt, ir uzskaitīti IV pielikumā.

4. pants

Šā lēmuma 2. un 3. pantā minēto dokumentu derīguma termiņš atbilst tranzīta vai uzturēšanās ilgumam.

5. pants

Ja Bulgārija, Horvātija, Kipra un Rumānija nolemj piemērot šo lēmumu, tās par to paziņo Komisijai 20 darba dienu laikā pēc šā lēmuma stāšanās spēkā. Šo dalībvalstu paziņoto informāciju Komisija publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Attiecīgā gadījumā minētajos paziņojumos konkrēti norāda, attiecībā uz kurām trešām valstīm Bulgārija, Horvātija, Kipra un Rumānija, nepastāvot diplomātiskajām attiecībām, nepiemēro šo lēmumu saskaņā ar 2. panta 3. punktu un 3. panta 1. punktu.

6. pants

Lēmumus Nr. 895/2006/EK un Nr. 582/2008/EK atceļ.

7. pants

Šis lēmums stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro līdz dienai, kuru nosaka Padomes lēmumā, ko pieņem atbilstīgi 2003. gada Pievienošanās akta 3. panta 2. punkta pirmajai daļai attiecībā uz Kipru, 2005. gada Pievienošanās akta 4. panta 2. punkta pirmajai daļai attiecībā uz Bulgāriju un Rumāniju un 2011. gada Pievienošanās akta 4. panta 2. punkta pirmajai daļai attiecībā uz Horvātiju, un sākot ar kuru uz attiecīgo dalībvalsti attiecas visi Šengenas acquis noteikumi saistībā ar kopējo vīzu politiku un to trešo valstu valstspiederīgo pārvietošanos, kas dalībvalstu teritorijā uzturas likumīgi.

8. pants

Šis lēmums ir adresēts Bulgārijai, Horvātijai, Kiprai un Rumānijai.

Briselē, 2014. gada 15. maijā

Eiropas Parlamenta vārdā –

Priekšsēdētājs

M. SCHULZ

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

D. KOURKOULAS


(1)  Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. februāra nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2014. gada 6. maija lēmums.

(2)  Padomes Regula (EK) Nr. 539/2001 (2001. gada 15. marts), ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (OV L 81, 21.3.2001., 1. lpp.).

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 895/2006/EK (2006. gada 14. jūnijs), ar ko ievieš vienkāršotu režīmu personu kontrolei pie ārējām robežām, pamatojoties uz to, ka tranzītam caur to attiecīgajām teritorijām Čehijas Republika, Igaunija, Kipra, Latvija, Lietuva, Ungārija, Malta, Polija, Slovēnija un Slovākija dažus dokumentus vienpusēji atzīst par līdzvērtīgiem savām attiecīgās valsts vīzām (OV L 167, 20.6.2006., 1, lpp.).

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 582/2008/EK (2008. gada 17. jūnijs), ar ko ievieš vienkāršotu režīmu personu kontrolei pie ārējām robežām, pamatojoties uz o, ka tranzītam caur to attiecīgajām teritorijām Bulgārija, Kipra un Rumānija dažus dokumentus vienpusēji atzīst par līdzvērtīgiem savām attiecīgās valsts vīzām (OV L 161, 20.6.2008., 30. lpp.).

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 810/2009 (2009. gada 13. jūlijs), ar ko izveido Kopienas Vīzu kodeksu (Vīzu kodekss) (OV L 243, 15.9.2009., 1. lpp.).

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 562/2006 (2006. gada 15. marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV L 105, 13.4.2006., 1. lpp.).

(7)  OV L 176, 10.7.1999., 36. lpp.

(8)  Padomes Lēmums 1999/437/EK (1999. gada 17. maijs) par dažiem pasākumiem, lai piemērotu Eiropas Savienības Padomes, Islandes Republikas un Norvēģijas Karalistes Nolīgumu par abu minēto valstu iesaistīšanos Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un izstrādē (OV L 176, 10.7.1999., 31. lpp.).

(9)  OJ L 53, 27.2.2008., 52. lpp.

(10)  Padomes Lēmums 2008/146/EK (2008. gada 28. janvāris) par to, lai Eiropas Kopienas vārdā noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (OV L 53, 27.2.2008., 1. lpp.).

(11)  OV L 160, 18.6.2011., 21. lpp.

(12)  Padomes Lēmums 2011/350/ES (2011. gada 7. marts) par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Protokolu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā saistībā ar kontroles atcelšanu pie iekšējām robežām un personu pārvietošanos (OV L 160, 18.6.2011., 19. lpp.).

(13)  Padomes Lēmums 2000/365/EK (2000. gada 29. maijs) par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (OV L 131, 1.6.2000., 43. lpp.).

(14)  Padomes Lēmums 2002/192/EK (2002. gada 28. februāris) par Īrijas lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (OV L 64, 7.3.2002., 20. lpp.).

(15)  OV L 239, 22.9.2000., 19. lpp.

(16)  Padomes Regula (EK) Nr. 1683/95 (1995. gada 29. maijs), ar ko nosaka vienotu vīzu formu (OV L 164, 14.7.1995., 1. lpp.).

(17)  Padomes Regula (EK) Nr. 1030/2002 (2002. gada 13. jūnijs), ar ko nosaka vienotu uzturēšanās atļauju formu trešo valstu pilsoņiem (OV L 157 15.6.2002., 1. lpp.).


I PIELIKUMS

BULGĀRIJAS IZSNIEGTO DOKUMENTU SARAKSTS

Vīzas

Bulgārija izsniedz šādu kategoriju vīzas atbilstoši Likumam par ārvalstniekiem Bulgārijas Republikā:

Виза за летищен транзит (виза вид А) – lidostas tranzītvīza (kategorija A)

Виза за краткосрочно пребиваване (виза вид С) – īstermiņa vīza (kategorija C)

Виза за дългосрочно пребиваване (виза вид D) – ilgtermiņa uzturēšanās vīza (kategorija D)

Uzturēšanās atļaujas

Bulgārija izsniedz šādas uzturēšanās atļaujas, kas minētas Regulas (EK) Nr. 562/2006 2. panta 15. punktā:

1.

Разрешение за пребиваване на продължително пребиваващ в Република България чужденец – Ilgtermiņa uzturēšanās.

2.

Разрешение за пребиваване на дългосрочно пребиваващ в ЕС чужденец – Ilgtermiņa uzturēšanās – EK.

3.

Разрешение за пребиваване на постоянно пребиваващ в Република България чужденец – Uzturēšanās atļauja.

4.

Разрешение за пребиваване на продължително пребиваващ член на семейството на гражданин на ЕС, който не е упражнил правото си на свободно придвижване, с отбелязване “член на семейство” – Ilgtermiņa uzturēšanās – Ģimenes loceklis saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/38/EK (1).

5.

Разрешение за пребиваване на постоянно пребиваващ член на семейството на гражданин на ЕС, който не е упражнил правото си на свободно придвижване, с отбелязване “член на семейство” – Uzturēšanās atļauja – Ģimenes loceklis saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK.

6.

Разрешение за пребиваване на продължително пребиваващ с отбелязване “бенефициер съгласно член 3, параграф 2 от Директива 2004/38/ЕО” – Ilgtermiņa uzturēšanās – Saņēmējs saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 3. panta 2. punktu.

7.

Разрешение за пребиваване на постоянно пребиваващ с отбелязване “бенефициер съгласно член 3, параграф 2 от Директива 2004/38/ЕО” – Uzturēšanās atļauja – Saņēmējs saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 3. panta 2. punktu.

8.

Разрешение за пребиваване тип “синя карта на ЕС” – Uzturēšanās atļauja – ES zilā karte.

9.

Единно разрешение за пребиваване и работа – Vienota atļauja.

10.

Временно разрешение за пребиваване на притежател на синя карта на ЕС, издадена от друга държава – членка на ЕС – Pagaidu uzturēšanās atļauja.

11.

Разрешение за продължително пребиваване на член на семейството на бежанец или на чужденец с предоставено убежище – Ilgtermiņa uzturēšanās – Bēgļa vai ārvalstnieka, kam piešķirts patvērums, ģimenes loceklis.

12.

Разрешение за продължително пребиваване на член на семейството на чужденец с хуманитарен статут – Ilgtermiņa uzturēšanās – Alternatīvās aizsardzības saņēmēja ģimenes loceklis.

13.

Разрешение за продължително пребиваване на член на семейството на чужденец с предоставена временна закрила – Ilgtermiņa uzturēšanās – Pagaidu aizsardzības saņēmēja ģimenes loceklis.

14.

Разрешение за продължително пребиваване на чужденец с отбелязване “научен работник” – Ilgtermiņa uzturēšanās – Pētnieks.

15.

Удостоверение за завръщане в Република България на чужденец – Ārvalstnieka pagaidu pase, lai atgrieztos Bulgārijas Republikā.

16.

“Карта за пребиваване на член на семейството на гражданин на Съюза” на продължително пребиваващ член на семейство на гражданин на ЕС – Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauja – Ilgtermiņa uzturēšanās.

17.

“Карта за пребиваване на член на семейството на гражданин на Съюза” на постоянно пребиваващ член на семейство на гражданин на ЕС – Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauja – Uzturēšanās atļauja.


(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp.).


II PIELIKUMS

HORVĀTIJAS IZSNIEGTO DOKUMENTU SARAKSTS

Vīzas

Kratkotrajna viza (C) – īstermiņa vīza (C)

Uzturēšanās atļaujas

Odobrenje boravka – uzturēšanās apstiprinājums

Osobna iskaznica za stranca – ārvalstu valstspiederīgo personas apliecība


III PIELIKUMS

KIPRAS IZSNIEGTO DOKUMENTU SARAKSTS

Θεωρήσεις (vīzas)

Θεώρηση διέλευσηςΚατηγορία Β (tranzīta vīza – kategorija B)

Θεώρηση για παραμονή βραχείας διάρκειαςΚατηγορία Γ (īstermiņa vīza – kategorija C)

Ομαδική θεώρηση – Κατηγορίες Β και Γ (grupas vīza – kategorija B un C)

Άδειες παραμονής (uzturēšanās atļaujas)

Προσωρινή άδεια παραμονής (απασχόληση, επισκέπτης, φοιτητής) – termiņatļauja (darba, viesošanās, studiju nolūkā)

Άδεια εισόδου (απασχόληση, φοιτητής) – ieceļošanas atļauja (darba, studiju nolūkā)

Άδεια μετανάστευσης (μόνιμη άδεια) – imigrācijas atļauja (pastāvīgā atļauja)


IV PIELIKUMS

RUMĀNIJAS IZSNIEGTO DOKUMENTU SARAKSTS

Vīzas

viză de tranzit, identificată prin simbolul B (tranzīta vīza, apzīmējums B),

viză de scurtă ședere, identificată prin simbolul C (īstermiņa vīza, apzīmējums C),

viză de lungă ședere, identificată prin unul dintre următoarele simboluri, în funcție de activitatea pe care urmează să o desfășoare în România străinul căruia i-a fost acordată (ilgtermiņa vīza, ko identificē ar vienu no šādiem simboliem atkarībā no darbības, ko vīzas turētājs veiks Rumānijā):

i)

desfășurarea de activități economice, identificată prin simbolul D/AE (saimnieciskas darbības, apzīmējums D/AE);

ii)

desfășurarea de activități profesionale, identificată prin simbolul D/AP (profesionālas darbības, apzīmējums D/AP);

iii)

desfășurarea de activități comerciale, identificată prin simbolul D/AC (komercdarbības, apzīmējums D/AC);

iv)

angajare în muncă, identificată prin simbolul D/AM (nodarbinātība, apzīmējums D/AM);

v)

detașare, identificată prin simbolul D/DT (norīkojums darbā, apzīmējums D/DT);

vi)

studii, identificată prin simbolul D/SD (mācības, apzīmējums D/SD);

vii)

reîntregirea familiei, identificată prin simbolul D/VF (ģimenes atkalapvienošanās, apzīmējums D/VF);

viii)

activități religioase, identificată prin simbolul D/AR (reliģiskas darbības, apzīmējums D/AR);

ix)

activități de cercetare științifică, identificată prin simbolul D/CS (pētniecības darbības, apzīmējums D/CS);

x)

viză diplomatică și viză de serviciu, identificată prin simbolul DS (diplomātiskā un dienesta vīza, apzīmējums DS);

xi)

alte scopuri, identificată prin simbolul D/AS (citi mērķi, apzīmējums D/AS).

Uzturēšanās atļaujas

permis de ședere (uzturēšanās atļauja),

carte albastră a UE (ES zilā karte),

carte de rezidență pentru membrul de familie al unui cetățean al Uniunii (Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauja),

carte de rezidență pentru membrul de familie al unui cetățean al Confederației Elvețiene (Šveices Konfederācijas pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauja),

carte de rezidență permanentă pentru membrul de familie al unui cetățean al Uniunii (Savienības pilsoņa ģimenes locekļa pastāvīgās uzturēšanās atļauja),

carte de rezidență permanentă pentru membrul de familie al unui cetățean al Confederației Elvețiene (Šveices Konfederācijas pilsoņa ģimenes locekļa pastāvīgās uzturēšanās atļauja).


II Neleģislatīvi akti

STARPTAUTISKI NOLĪGUMI

27.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 157/31


PADOMES LĒMUMS

(2013. gada 15. jūlijs)

par to, lai noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Šrilankas Demokrātiskās Sociālistiskās Republikas valdību par konkrētiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu aspektiem

(2014/300/ES)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 100. panta 2. punktu saistībā ar 218. panta 6. punkta a) apakšpunktu un 218. panta 8. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta piekrišanu,

tā kā:

(1)

Padome ar savu 2003. gada 5. jūnija lēmumu pilnvaroja Komisiju uzsākt sarunas ar trešām valstīm, lai ar nolīgumu Savienības līmenī aizstātu konkrētus noteikumus spēkā esošajos divpusējos nolīgumos.

(2)

Komisija Savienības vārdā ir risinājusi sarunas ar Šrilankas Demokrātiskās Sociālistiskās Republikas valdību par nolīgumu par konkrētiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu aspektiem (1) (“nolīgums”) saskaņā ar mehānismiem un norādēm Padomes 2003. gada 5. jūnija lēmuma pielikumā.

(3)

Nolīgumu Savienības vārdā parakstīja 2012. gada 27. septembrī, ņemot vērā tā iespējamo noslēgšanu vēlāk, atbilstīgi Padomes Lēmumam 2013/100/ES (2).

(4)

Nolīgums būtu jāapstiprina Savienības vārdā,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Ar šo Savienības vārdā tiek apstiprināts Nolīgums starp Eiropas Savienību un Šrilankas Demokrātiskās Sociālistiskās Republikas valdību par konkrētiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu aspektiem.

2. pants

Padomes priekšsēdētājs Savienības vārdā sniedz nolīguma 7. pantā paredzēto paziņojumu. (3)

3. pants

Šis lēmums stājas spēkā tā pieņemšanas dienā.

Luksemburgā, 2013. gada 15. jūlijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

V. JUKNA


(1)  Nolīgums ir publicēts OV L 49, 22.2.2013., 2. lpp. kopā ar lēmumu par parakstīšanu.

(2)  OV L 49, 22.2.2013., 1. lpp.

(3)  Nolīguma spēkā stāšanās dienu Padomes Ģenerālsekretariāts publicēs Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.


27.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 157/33


PADOMES LĒMUMS

(2014. gada 19. maijs)

par to, lai noslēgtu Vienošanos starp Eiropas Savienību un Norvēģijas Karalisti par kārtību, kādā tā piedalās Eiropas Patvēruma atbalsta birojā

(2014/301/ES)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 74. pantu un 78. panta 1. un 2. punktu saistībā ar 218. panta 6. punkta a) apakšpunktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta piekrišanu,

tā kā:

(1)

Saskaņā ar Padomes Lēmumu 2014/204/ES (1) Vienošanās starp Eiropas Savienību un Norvēģiju par kārtību, kādā tā piedalās Eiropas Patvēruma atbalsta birojā (“vienošanās”), tika parakstīta 2014. gada 19. martā, ņemot vērā tās noslēgšanu.

(2)

Vienošanās būtu jāapstiprina.

(3)

Kā norādīts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 439/2010 (2) 21. apsvērumā, Apvienotā Karaliste un Īrija piedalās minētās regulas pieņemšanā, un tā ir tām saistoša. Tādēļ tām būtu jāīsteno Regulas (ES) Nr. 439/2010 49. panta 1. punkts, piedaloties šā lēmuma pieņemšanā. Tādēļ Apvienotā Karaliste un Īrija piedalās šā lēmuma pieņemšanā.

(4)

Kā norādīts Regulas (ES) Nr. 439/2010 22. apsvērumā, Dānija nepiedalās minētās regulas pieņemšanā, un tā nav tai saistoša. Tādēļ Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Ar šo Savienības vārdā tiek apstiprināta Vienošanās starp Eiropas Savienību un Norvēģijas Karalisti par kārtību, kādā tā piedalās Eiropas Patvēruma atbalsta birojā (3).

2. pants

Padomes priekšsēdētājs Savienības vārdā veic vienošanās 13. panta 1. punktā paredzēto paziņošanu (4).

3. pants

Šis lēmums stājas spēkā tā pieņemšanas dienā.

Briselē, 2014. gada 19. maijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

A. TSAFTARIS


(1)  Padomes Lēmums 2014/204/ES (2014. gada 11. februāris) par to, lai Savienības vārdā parakstītu Vienošanos starp Eiropas Savienību un Norvēģijas Karalisti par kārtību, kādā tā piedalās Eiropas Patvēruma atbalsta birojā (OV L 109, 12.4.2014., 1. lpp.).

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 439/2010 (2010. gada 19. maijs), ar ko izveido Eiropas Patvēruma atbalsta biroju (OV L 132, 29.5.2010., 11. lpp.).

(3)  Vienošanās ir publicēta OV L 109, 12.4.2014., 3. lpp. kopā ar lēmumu par tās parakstīšanu.

(4)  Vienošanās spēkā stāšanās datumu Padomes Ģenerālsekretariāts publicēs Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.


REGULAS

27.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 157/35


PADOMES REGULA (ES) Nr. 566/2014

(2014. gada 26. maijs),

ar ko groza Regulu (EK) Nr. 617/2007 attiecībā uz pagaidu periodu starp 10. EAF un 11. EAF līdz brīdim, kad spēkā stāsies 11. EAF Iekšējais nolīgums

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu (ĀKK) grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, ar pēdējiem grozījumiem (1) (turpmāk “ĀKK un EK Partnerattiecību nolīgums”),

ņemot vērā Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju Iekšējo nolīgumu par Kopienas palīdzības finansēšanu saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu laikposmam no 2008. gada līdz 2013. gadam atbilstīgi ĀKK un EK Partnerattiecību nolīgumam par finansiālas palīdzības piešķiršanu aizjūras zemēm un teritorijām, uz ko attiecas EK Līguma ceturtā daļa (2) (turpmāk “Iekšējais nolīgums”), un jo īpaši tā 10. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas atzinumu,

tā kā:

(1)

Ar Padomes Lēmumu 2013/759/ES (3) attiecībā uz EAF pārejas pārvaldības pasākumiem no 2014. gada 1. janvāra līdz brīdim, kad spēkā stāsies 11. Eiropas Attīstības fonds (EAF), tika izveidoti EAF pārejas pasākumi (“pagaidu mehānisms”), lai nodrošinātu līdzekļu pieejamību sadarbībai ar Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm un ar aizjūras zemēm un teritorijām, kā arī atbalsta izdevumiem laikposmā no 2014. gada 1. janvāra līdz brīdim, kad stājas spēkā 11. EAF.

(2)

Jāgroza Padomes Regula (EK) Nr. 617/2007 (4) attiecībā uz Komisijas veikto pagaidu mehānisma darbības un finanšu pārvaldību pārejas periodā starp 10. EAF un 11. EAF līdz brīdim, kad spēkā stāsies 11. EAF Iekšējais nolīgums un 11. EAF īstenošanas regula.

(3)

Ir lietderīgi tādā pašā veidā mainīt ieguldījuma mehānisma darbības un finanšu pārvaldības īstenošanas noteikumus šajā pārejas periodā.

(4)

Eiropas Ārējās darbības dienesta (“EĀDD”) organizatoriskā un darbības struktūra ir izveidota ar Padomes Lēmumu 2010/427/ES (5).

(5)

Tāpēc būtu attiecīgi jāgroza Regula (EK) Nr. 617/2007,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Pārejas periodā starp 10. EAF un 11. EAF līdz brīdim, kad spēkā stāsies 11. EAF Iekšējais nolīgums, Regulas (EK) Nr. 617/2007 1.–16. pantu aizstāj ar noteikumiem, kas izklāstīti šīs regulas pielikumā.

2. pants

Šo regulu piemēro saskaņā ar Lēmumu 2010/427/ES.

3. pants

Šī regula stājas spēkā trešajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro līdz sāk piemērot 11. EAF īstenošanas regulas spēkā stāšanās dienai.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē, 2014. gada 26. maijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

Ch. VASILAKOS


(1)  OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.

(2)  OV L 247, 9.9.2006., 32. lpp.

(3)  Padomes Lēmums 2013/759/ES (2013. gada 12. decembris) attiecībā uz EAF pārejas pārvaldības pasākumiem no 2014. gada 1. janvāra līdz brīdim, kad spēkā stāsies 11. Eiropas Attīstības fonds (OV L 335, 14.12.2013., 48. lpp.).

(4)  OV L 152, 13.6.2007., 1. lpp.

(5)  Padomes Lēmums 2010/427/ES (2010. gada 26. jūlijs), ar ko nosaka Eiropas Ārējās darbības dienesta organizatorisko struktūru un darbību (OV L 201, 3.8.2010., 30. lpp.).


PIELIKUMS

“I SADAĻA

MĒRĶI UN VISPĀRĒJIE PRINCIPI

1. pants

Mērķi un atbilstības kritēriji

1.   Ģeogrāfiskā sadarbība ar ĀKK valstīm un reģioniem saistībā ar Eiropas Attīstības fondu (EAF) balstās uz mērķiem, pamatprincipiem un vērtībām, kas izklāstītas Partnerattiecību nolīguma starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, ar pēdējiem grozījumiem (1) (“ĀKK un EK Partnerattiecību nolīgums”) vispārējos noteikumos.

2.   Jo īpaši un saskaņā ar Savienības ārējās darbības principiem un mērķiem, Eiropas Konsensā attīstības jomā un Pārmaiņu programmā, un tās vēlākajos grozījumos un papildinājumos noteiktajiem principiem un mērķiem:

a)

galvenais šajā regulā aptvertās sadarbības mērķis ir nabadzības mazināšana un ilgtermiņā – izskaušana;

b)

sadarbība šīs regulas ietvaros sniegs ieguldījumu arī:

i)

ilgtspējīgas un iekļaujošas ekonomiskās, sociālās un vides attīstības sekmēšanā;

ii)

demokrātijas, tiesiskuma, labas pārvaldības, cilvēktiesību un attiecīgo starptautisko tiesību principu stiprināšanā un atbalstīšanā; un

iii)

tādas pieejas, kuras pamatā ir tiesības, ietverot visas cilvēktiesības, īstenošanā.

Minēto mērķu īstenošanu vērtē, izmantojot attiecīgus rādītājus, tostarp sabiedrības attīstības rādītājus, jo īpaši pirmo tūkstošgades attīstības mērķi (TAM) attiecībā uz a) apakšpunktu un no pirmā līdz astotajam TAM attiecībā uz b) apakšpunktu, un pēc 2015. gada – arī citus rādītājus, par kuriem starptautiskā līmenī vienojusies Savienība un tās dalībvalstis.

3.   Plānošanu veic tā, lai pēc iespējas labāk atbilstu Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Attīstības palīdzības komitejas (ESAO/APK) noteiktajiem oficiālās attīstības palīdzības (OAP) kritērijiem, ņemot vērā Savienības mērķi nodrošināt, lai laikposmā no 2014. gada līdz 2020. gadam vismaz 90 % no tās kopējās ārējās palīdzības tiktu uzskatīta par OAP.

4.   Padomes Regulā (EK) Nr. 1257/96 (2), kas ietver tiesības pretendēt uz finansējumu saskaņā ar minēto regulu, principā nefinansē saskaņā ar šo regulu, neskarot vajadzību nodrošināt sadarbības nepārtrauktību, sākoties krīzei, līdz tiek panākti stabili, attīstībai piemēroti apstākļi. Minētajos gadījumos īpašu uzmanību pievērš tam, lai tiktu nodrošināts, ka humānā palīdzība, rehabilitācija un attīstības palīdzība ir cieši saistītas un palīdz mazināt katastrofu risku un veicināt izturētspēju katastrofas gadījumā.

2. pants

Vispārējie principi

1.   Īstenojot šo regulu, nodrošina saskaņotību ar citām Savienības ārējās darbības jomām un citām attiecīgām Savienības politikas jomām, kā arī attīstības politikas saskaņotību atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantam. Tāpēc saskaņā ar šo regulu finansētu, tostarp Eiropas Investīciju bankas (EIB) pārvaldītu, pasākumu pamatā ir sadarbības politika, kas noteikta tādos dokumentos kā vienošanās, deklarācijas un rīcības plāni, par kuriem vienojušies Savienība un attiecīgās trešās valstis un reģioni, kā arī Savienības lēmumi, konkrētās intereses, politikas prioritātes un stratēģijas.

2.   Savienība un dalībvalstis veic kopīgu daudzgadu plānošanu, pamatojoties uz partnervalstu nabadzības samazināšanas vai līdzīgām attīstības stratēģijām. Tās var veikt kopīgus pasākumus, tostarp minēto stratēģiju kopīgu analīzi un kopīgu rīcību saistībā ar tām, nosakot prioritārās intervences jomas un darba sadalījumu valstī, veicot kopīgas līdzekļu devēju misijas un slēdzot līdzfinansējuma izmantošanas un deleģētas sadarbības nolīgumus.

3.   Savienība veicina daudzpusēju pieeju globāliem uzdevumiem un šajā ziņā sadarbojas ar dalībvalstīm un partnervalstīm. Vajadzības gadījumā tā sekmē sadarbību ar starptautiskām organizācijām un iestādēm, kā arī citiem divpusējiem līdzekļu devējiem.

4.   Savienība, tās dalībvalstu un partnervalstu attiecību pamatā ir kopīgas vērtības: cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums, kā arī atbildības un savstarpējas pārskatatbildības princips, un ar tām šīs vērtības tiks veicinātas. Atbalstu partneriem pielāgos to situācijai attīstības ziņā un to apņēmībai un panākumiem attiecībā uz to, lai ievērotu cilvēktiesības, demokrātiju, tiesiskumu un labu pārvaldību.

Turklāt attiecībās ar partnervalstīm vērā tiek ņemta to apņēmība un rezultāti, īstenojot starptautiskos nolīgumus un līgumattiecības ar Savienību, tostarp migrācijas jomā, kā noteikts ĀKK un EK Partnerattiecību nolīgumā.

5.   Savienība veicina efektīvu sadarbību ar partnervalstīm un reģioniem saskaņā ar labāko starptautisko praksi. Tā pēc iespējas pielāgo savu atbalstu partnervalstu vai reģionu attīstības stratēģijām, reformu politikai un procedūrām, atbalsta demokrātisko atbildību, kā arī valstu iekšējo un savstarpējo pārskatatbildību. Tādējādi tā veicina:

a)

pārredzamu attīstības procesu, kuru vada partnervalsts vai reģions, tostarp vietējās zinātības sekmēšanu;

b)

uz tiesībām balstītu pieeju, kas aptver visas cilvēktiesības – gan pilsoniskās un politiskās, gan ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības –, lai šīs regulas īstenošanā integrētu cilvēktiesību principus, palīdzētu partnervalstīm īstenot to starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā un palīdzētu tiesību turētājiem – galveno uzmanību pievēršot trūcīgu un neaizsargātu iedzīvotāju grupām – izmantot savas tiesības;

c)

partnervalstu iedzīvotāju lomas palielināšanu, iekļaujošu un uz līdzdalību balstītu pieeju attiecībā uz attīstību un plašu visu sabiedrības segmentu iesaisti attīstības procesā, kā arī valsts un reģionāla mēroga dialogā, tostarp politiskā dialogā. Īpaša uzmanība tiek pievērsta parlamentu, vietējo iestāžu un pilsoniskās sabiedrības attiecīgajai lomai, cita starpā attiecībā uz līdzdalību, pārraudzību un pārskatatbildību;

d)

efektīvu sadarbības kārtību un instrumentus saskaņā ar ESAO/APK labāko praksi, tostarp tādu inovatīvu instrumentu izmantošanu kā dotāciju un aizdevumu, kā arī citu riska dalīšanas mehānismu sapludināšana atlasītās nozarēs un valstu un privātā sektora iesaiste, pienācīgi ņemot vērā parāda atmaksājamības jautājumus un šādu mehānismu skaitu, un prasību sistemātiski veikt ietekmes novērtējumu saskaņā ar šīs regulas mērķiem, jo īpaši saistībā ar nabadzības mazināšanu, kā arī īpašus budžeta atbalsta mehānismus, piemēram, valsts veidošanas līgumus. Visas programmas, intervenci un sadarbības kārtību un instrumentus pielāgo konkrētiem katras partnervalsts vai reģiona apstākļiem, galveno uzmanību pievēršot uz plānošanu balstītām pieejām, paredzama palīdzības finansējuma īstenošanai, privāto līdzekļu piesaistei, tostarp no vietējā privātā sektora, vispārējai un nediskriminējošai piekļuvei pamatpakalpojumiem un valsts sistēmu izstrādei un izmantošanai;

e)

iekšzemes ieņēmumu mobilizāciju un partnervalstu fiskālās politikas pastiprināšanu, lai mazinātu nabadzību un atkarību no palīdzības;

f)

politikas un plānošanas ietekmes palielināšanos, izmantojot līdzekļu devēju koordināciju, konsekvenci un saskaņošanu, lai veidotu sinerģijas un novērstu pārklāšanos un dublēšanos, uzlabotu papildināmību un atbalstītu līdzekļu devēju iniciatīvas, un koordināciju partnervalstīs un reģionos, izmantojot saskaņotas pamatnostādnes un labākās prakses principus koordinācijas un palīdzības efektivitātes jomā;

g)

uz rezultātiem balstītas pieejas attīstības jomā, tostarp izmantojot pārredzamas un valstu vadītas rezultātu sistēmas, kas vajadzības gadījumā balstās uz tādiem starptautiski saskaņotiem mērķiem un salīdzināmiem un apkopojamiem rādītājiem kā TAM, lai novērtētu un paziņotu rezultātus, tostarp attīstības palīdzības tiešos rezultātus, iznākumu un ietekmi.

6.   Savienība vajadzības gadījumā atbalsta to, ka tiek īstenota divpusēja, reģionāla un daudzpusēja sadarbība un dialogs, un partnerības nolīgumu un trīspusējas sadarbības attīstības dimensiju. Savienība veicina jaunattīstības valstu sadarbību.

7.   Savās attīstības sadarbības darbībās Savienība atbilstīgā gadījumā balstās uz dalībvalstu reformu un pārejas pieredzi un gūtajām atziņām, kā arī tajās dalās.

8.   Savienība cenšas regulāri veikt informācijas apmaiņu ar partnerībā iesaistītajiem dalībniekiem saskaņā ar ĀKK un EK Partnerattiecību nolīguma 4. pantu.

II SADAĻA

PLĀNOŠANA UN FINANSĒJUMA PIEŠĶIRŠANA

3. pants

Vispārējā sistēma finansējuma piešķiršanai

1.   Komisija nosaka daudzgadu indikatīvos piešķīrumus katrai ĀKK valstij un reģionam un ĀKK starpvalstu sadarbībai, pamatojoties uz kritērijiem, kas paredzēti ĀKK un EK Partnerattiecību nolīguma IV pielikuma 3., 9. un 12.c pantā, ievērojot Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju Iekšējo nolīgumu par Kopienas palīdzības finansēšanu saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu laikposmam no 2008. gada līdz 2013. gadam atbilstīgi ĀKK–EK Partnerattiecību nolīgumam un par finansiālas palīdzības piešķiršanu aizjūras zemēm un teritorijām, uz ko attiecas EK Līguma ceturtā daļa (“Iekšējais nolīgums”) (3) 2. pantā noteiktos finansiālos ierobežojumus.

2.   Nosakot valstu indikatīvos piešķīrumus, īsteno diferencētu pieeju, lai partnervalstis saņemtu konkrētu, pielāgotu sadarbību, kuras pamatā ir:

a)

to vajadzības;

b)

to spējas radīt finanšu līdzekļus un piekļūt tiem, un to absorbcijas spēja;

c)

to saistības un darbības rezultāti; un

d)

potenciālā Savienības palīdzības ietekme.

Līdzekļu piešķiršanas procesā priekšroka tiek dota valstīm, kam tā visvairāk vajadzīga, īpaši vismazāk attīstītajām valstīm, valstīm ar zemiem ienākumiem un valstīm krīzes, pēckrīzes, nestabilā vai neaizsargātā situācijā.

Savienība pielāgos savu palīdzību ar dinamiskiem, uz rezultātiem vērstiem un katrai valstij pielāgotiem pasākumiem, kā minēts 7. panta 2. punktā, ņemot vērā stāvokli valstī un valsts apņēmību un panākumus saistībā ar tādiem jautājumiem kā laba pārvaldība, cilvēktiesības, demokrātija, tiesiskums un tās spēja īstenot reformas un apmierināt savu iedzīvotāju prasības un vajadzības.

3.   Eiropas Attīstības fonda komiteja, kas izveidota ar Iekšējā nolīguma 8. pantu (“EAF komiteja”), veic viedokļu apmaiņu par metodi, kā noteikt šā panta 1. punktā minētos daudzgadu indikatīvos resursu piešķīrumus.

4. pants

Vispārējā plānošanas sistēma

1.   Palīdzības ĀKK valstīm un reģioniem plānošanas procesu saskaņā ar ĀKK un EK Partnerattiecību nolīgumu veic atbilstoši vispārējiem principiem, kas noteikti minētā nolīguma IV pielikuma 1.–14. pantā un šīs regulas 1. un 2. pantā.

2.   Izņemot 3. punktā paredzētos apstākļus, plānošanu veiks kopā ar attiecīgo partnervalsti vai reģionu, aizvien vairāk saskaņojot darbības ar attiecīgās partnervalsts vai reģiona nabadzības mazināšanas vai līdzīgām stratēģijām.

Gan plānošanas procesa sākumposmā, gan visā tā gaitā Savienība un dalībvalstis savstarpēji apspriežas, lai sekmētu sadarbības pasākumu saskaņotību, papildināmību un konsekvenci. Minētās apspriešanās rezultātā var notikt kopīga plānošana ar vietēji pārstāvētām dalībvalstīm. Kopīgā plānošanā būtu jāizmanto Savienības līdzekļu devēju salīdzinošās priekšrocības. Pārējās dalībvalstis tiek aicinātas dot savu ieguldījumu, lai stiprinātu kopīgo Savienības ārējo darbību.

EIB finanšu darbības veicina vispārējo Savienības principu, jo īpaši to, kuri noteikti Līguma par Eiropas Savienību (LES) 21. pantā, un ĀKK un EK Partnerattiecību nolīguma mērķu īstenošanu, piemēram, nabadzības samazināšanu ar iekļaujošu un ilgtspējīgu izaugsmi un ekonomisko, vides un sociālo attīstību. EIB un Komisijai vajadzības gadījumā būtu jācenšas palielināt sinerģijas EAF plānošanas procesā. Lai palielinātu Savienības ārējo darbību saskaņotību, jau agrīnā stadijā jāapspriežas ar EIB jautājumos, kas saistīti ar tās speciālajām zināšanām un darbībām.

Jāapspriežas arī ar citiem līdzekļu devējiem un attīstībā iesaistītajiem dalībniekiem, tostarp ar pilsoniskās sabiedrības un reģionālo un vietējo iestāžu pārstāvjiem.

3.   Tādos apstākļos, kas paredzēti ĀKK un EK Partnerattiecību nolīguma IV pielikuma 3. panta 3. punktā un 4. panta 5. punktā, Komisija var paredzēt īpašus attīstības palīdzības plānošanas un īstenošanas noteikumus, pati veicot attiecīgajai valstij piešķirto līdzekļu pārvaldību saskaņā ar attiecīgajām Savienības politikas jomām.

4.   Savienība principā piešķirs divpusēju palīdzību ne vairāk kā trim nozarēm, par kurām jāvienojas ar partnervalstīm.

5. pants

Plānošanas dokumenti

1.   Stratēģijas dokumenti ir dokumenti, kurus izstrādā Savienība un attiecīgā partnervalsts vai reģions, lai nodrošinātu saskaņotu politisko regulējumu attīstības sadarbībai atbilstīgi ĀKK un EK Partnerattiecību nolīguma vispārējam pamatmērķim un darbības jomai, mērķiem un vispārējiem principiem un saskaņā ar minētā nolīguma IV pielikuma 2., 8. un 12.a pantā paredzētajiem principiem.

Stratēģijas dokumentu sagatavošana un īstenošana atbilst palīdzības efektivitātes principiem: valsts atbildība, partnerība, koordinācija, saskaņošana, pielāgošana saņēmējai valstij vai reģionālajām sistēmām, pārredzamība, savstarpēja pārskatatbildība un orientēšanās uz rezultātiem, kā paredzēts šīs regulas 2. pantā. Plānošanas posmam principā ir jābūt sinhronizētam ar partnervalsts stratēģiskajiem cikliem.

2.   Ja attiecīgā partnervalsts vai reģions tam piekrīt, stratēģijas dokuments nav vajadzīgs

a)

valstīm vai reģioniem, kuros ir valsts attīstības stratēģija, kas izstrādāta kā attīstības plāns, vai līdzīgs attīstības dokuments, kuru kā attiecīgās daudzgadu indikatīvās programmas pamatu ir apstiprinājusi Komisija, pieņemot minēto dokumentu;

b)

valstīm vai reģioniem, par kuru kopīgu daudzgadu plānošanas dokumentu ir vienojusies Savienība un tās dalībvalstis;

c)

valstīm vai reģioniem, kuros jau ir kopīgs pamatdokuments, kurā paredzēta vispārēja Savienības pieeja attiecībām ar attiecīgo partnervalsti vai reģionu, tostarp Savienības attīstības politika;

d)

reģioniem, kam ir ar Savienību kopīgi saskaņota stratēģija;

e)

valstīm, kurās Savienība ir iecerējusi savu stratēģiju sinhronizēt ar jauno valsts ciklu, kas sākas pirms 2017. gada 1. janvāra; šādos gadījumos Savienības rīcību attiecībā uz minēto valsti izklāstīs daudzgadu indikatīvajā programmā, kas paredzēta starpposmam no 2014. gada līdz jaunā valsts cikla sākumam.

3.   Stratēģijas dokumenti nav vajadzīgi valstīm un reģioniem, kas saskaņā ar šo regulu saņem Savienības finansējuma sākotnējo piešķīrumu, kurš nepārsniedz EUR 50 miljonus laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam. Šādos gadījumos daudzgadu indikatīvajās programmās būs izklāstīta Savienības rīcība attiecībā uz šīm valstīm vai reģioniem.

Ja 2. un 3. punktā minētie varianti partnervalstij vai reģionam nav pieņemami, sagatavo stratēģijas dokumentu.

4.   Izņemot gadījumus, kas minēti 4. panta 3. punktā, daudzgadu indikatīvās programmas ir balstītas uz dialogu ar partnervalsti vai reģionu un izstrādātas, pamatojoties uz stratēģijas dokumentiem vai līdzīgiem šajā pantā minētiem dokumentiem, un par tām slēgs nolīgumu ar attiecīgo valsti vai reģionu.

Šajā regulā kopīgu daudzgadu plānošanas dokumentu, kas minēts šā panta 2. punkta b) apakšpunktā, ja tas atbilst šajā punktā noteiktajiem principiem un nosacījumiem, tostarp par indikatīvo līdzekļu piešķīrumiem, saskaņā ar 14. pantā paredzēto procedūru var uzskatīt par daudzgadu indikatīvo programmu, vienojoties ar partnervalsti vai reģionu.

5.   Daudzgadu indikatīvajās programmās nosaka prioritārās nozares, kas izvēlētas Savienības finansējumam, konkrētus mērķus, paredzamos rezultātus, darbības rezultātu rādītājus un indikatīvo finanšu piešķīrumu gan kopumā, gan katrai prioritārajai jomai. Tajās arī izskaidros, kā ierosinātās programmas atbalstīs šajā pantā minēto vispārējo valsts stratēģiju un kā tās veicinās Pārmaiņu programmas mērķu sasniegšanu.

Saskaņā ar palīdzības efektivitātes principiem ĀKK iekšējā stratēģijā izvairās no fragmentācijas un nodrošina papildināmību ar valstu un reģionālām programmām un patiesu papildu vērtību.

6.   Papildus valstu un reģionu plānošanas dokumentiem Komisija un ĀKK, ko pārstāv ĀKK sekretariāts, saskaņā ar ĀKK un EK Partnerattiecību nolīguma IV pielikuma 12.–14. pantā paredzētajiem principiem kopīgi sagatavo ĀKK iekšējās stratēģijas dokumentu un ar to saistītu daudzgadu indikatīvo programmu.

7.   Šīs regulas 4. panta 3. punktā minētie īpašie noteikumi var būt paredzēti īpašas atbalsta programmas veidā, ņemot vērā īpašus apsvērumus, kas minēti 6. panta 1. punktā.

6. pants

Plānošana valstīm un reģioniem krīzes, pēckrīzes vai nestabilā situācijā

1.   Izstrādājot plānošanas dokumentus valstīm un reģioniem krīzes, pēckrīzes vai nestabilā situācijā, vai tādiem, kam raksturīgas dabas katastrofas, pienācīgi ņem vērā neaizsargātību, konkrētas vajadzības un attiecīgo iedzīvotāju grupu, valstu un reģionu apstākļus.

Savienība joprojām ir apņēmības pilna īstenot “Jauno vienošanos par iesaisti nestabilās valstīs” un tās principus, tostarp pievēršoties pieciem miera un valsts veidošanas mērķiem, nodrošinot vietējo atbildību un stingri ievērojot valstu plānus, kas izstrādāti kā daļa no “Jaunās vienošanās” īstenošanas.

Pienācīgu vērību piešķirs konfliktu novēršanai un risināšanai, valstu un miera veidošanai, pēckonflikta izlīguma un atjaunošanas pasākumiem, īpaši koncentrējoties uz iekļaujošiem un leģitīmiem politikas pasākumiem, drošību, tiesiskumu, ekonomikas pamatiem un spēju veidošanu, lai nodrošinātu pārskatatbildīgu un taisnīgu pakalpojumu sniegšanu. Īpašu vērību veltīs sieviešu lomai un bērnu perspektīvai šajos procesos.

Ja partnervalstis vai reģioni ir tieši iesaistīti krīzes, pēckrīzes vai nestabilā situācijā vai tos ietekmē krīzes, pēckrīzes vai nestabila situācija, īpašu uzsvaru liek uz visu attiecīgo dalībnieku palīdzības, rehabilitācijas un attīstības darbību, arī politikas ierosmju, koordinēšanas uzlabošanu, lai sekmētu pāreju no ārkārtas situācijas uz attīstības posmu. Programmās valstīm un reģioniem nestabilā situācijā vai valstīm un reģioniem, kur regulāri notiek dabas katastrofas, paredz sagatavotību katastrofām un to novēršanu, kā arī šādu katastrofu seku pārvarēšanu, un risina jautājumu saistībā ar neaizsargātību pret satricinājumiem, un stiprina izturētspēju.

2.   Valstīm un reģioniem krīzes, pēckrīzes vai nestabilā situācijā var veikt valsts vai reģiona sadarbības stratēģijas ad hoc pārskatu. Šādos pārskatos var ierosināt konkrētas un pielāgotas stratēģijas, lai nodrošinātu pāreju uz ilgtermiņa sadarbību un attīstību, veicinot labāku koordinēšanu un pāreju starp humānās palīdzības un attīstības politikas instrumentiem.

7. pants

Plānošanas dokumentu apstiprināšana un grozīšana

1.   Plānošanas dokumentus, tostarp tajos ietvertos indikatīvos piešķīrumus, Komisija apstiprina saskaņā ar 14. pantā paredzēto procedūru.

Vienlaikus ar plānošanas dokumentu nosūtīšanu EAF komitejai Komisija informēšanas nolūkā nosūta tos arī Apvienotajai parlamentārajai asamblejai, pilnībā ievērojot lēmumu pieņemšanas procedūru saskaņā ar šīs regulas IV sadaļu.

Vēlāk plānošanas dokumentus apstiprina attiecīgā ĀKK valsts vai reģions, kā paredzēts ĀKK un EK Partnerattiecību nolīguma IV pielikumā. Valstis vai reģioni, kas nav parakstījuši plānošanas dokumentus, ir tiesīgi pretendēt uz finansējumu atbilstoši nosacījumiem, kas paredzēti šīs regulas 4. panta 3. punktā.

2.   Stratēģijas dokumentus un daudzgadu indikatīvās programmas, tostarp tajos ietvertos indikatīvos piešķīrumus, var pielāgot, ņemot vērā ĀKK un EK Partnerattiecību nolīguma IV pielikuma 5., 11. un 14. pantā paredzētos pārskatus.

Saskaņā ar šīs regulas 2. panta 4. punktu un 3. panta 2. punktu un balstoties uz agrākiem EAF un citu pieredzi, kas gūta saistībā ar stimuliem, tostarp gūtajām atziņām, indikatīvos valstu piešķīrumus cita starpā var papildināt, izmantojot uz darbības rezultātiem balstītu mehānismu. Šajā sakarā, atzīstot, ka īpaša uzmanība tiek veltīta nestabilām un neaizsargātām valstīm, lai nodrošinātu, ka pienācīgi tiek ņemtas vērā to īpašās vajadzības, līdzekļus, ja iespējams, līdz apjomam, kāds paredzēts Pārvaldības iniciatīvas stimulējuma summā saskaņā ar 10. EAF, dara pieejamus, lai stimulētu uz rezultātiem vērstas reformas saskaņā ar Pārmaiņu programmu un lai izpildītu ĀKK un EK Partnerattiecību nolīgumā noteiktās saistības. EAF komiteja saskaņā ar šīs regulas 14. panta 2. punktu sarīko viedokļu apmaiņu par mehānismu, kas balstīts uz darbības rezultātiem.

3.   Procedūru, kas paredzēta 14. pantā, piemēro arī būtiskiem grozījumiem, kuru rezultātā ievērojami tiek mainīta stratēģija, tās plānošanas dokumenti un/vai plānojamais resursu piešķīrums. Attiecīgos gadījumos ĀKK valsts vai reģions vēlāk apstiprina attiecīgos plānošanas dokumentu papildinājumus.

4.   Pienācīgi pamatotu, nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ, piemēram, krīzes vai demokrātijas, tiesiskuma, cilvēktiesību vai pamatbrīvību apdraudējuma gadījumā, tostarp gadījumos, kas minēti 6. panta 2. punktā, var izmantot 14. panta 4. punktā minēto procedūru, lai grozītu 5. pantā minētos plānošanas dokumentus.

III SADAĻA

ĪSTENOŠANA

8. pants

Vispārējā īstenošanas sistēma

ĀKK valstīm un reģioniem sniegto palīdzību, ko saskaņā ar ĀKK un EK Partnerattiecību nolīgumu pārvalda Komisija un EIB, īsteno saskaņā ar Iekšējā nolīguma 10. panta 2. punktā minēto Finanšu regulu (“EAF Finanšu regula”).

9. pants

Rīcības programmu, atsevišķu pasākumu un īpašu pasākumu pieņemšana

1.   Komisija pieņem gada rīcības programmas, pamatojoties uz indikatīvās plānošanas dokumentiem, kas minēti 5. pantā.

Ja darbības ir periodiskas, tā var pieņemt daudzgadu rīcības programmas laikposmam līdz trim gadiem.

Ja nepieciešams un pienācīgi pamatots, pirms vai pēc gada vai daudzgadu rīcības programmu pieņemšanas darbību var pieņemt kā atsevišķu pasākumu.

2.   Komisija sagatavo rīcības programmas un atsevišķus pasākumus kopā ar attiecīgo partnervalsti vai reģionu, iesaistot vietējās dalībvalstis un vajadzības gadījumā saskaņojot ar citiem līdzekļu devējiem, īpaši saistībā ar kopējām programmām, un ar EIB. Dalībvalstis, kuras nav pārstāvētas vietējā līmenī, tiks informētas par darbībām notikumu vietā.

Rīcības programmās iekļauj katras paredzētās operācijas konkrētu aprakstu. Minētajā aprakstā norāda mērķus, iecerētos rezultātus un galvenās darbības.

Aprakstā izklāsta paredzētos rezultātus tiešo rezultātu, iznākumu un ietekmes veidā, kas sniegti skaitliskā izteiksmē vai novērtējuma formā, un sniedz paskaidrojumus par saiknēm starp tiem, kā arī par saiknēm ar daudzgadu indikatīvajā programmā izklāstītajiem mērķiem. Tiešajiem rezultātiem un principā arī iznākumiem ir konkrēti, izmērāmi un reāli rādītāji ar bāzes līnijām un ar termiņiem saistītiem kritērijiem, kas pēc iespējas pielāgoti partnervalsts vai reģiona tiešajiem rezultātiem un kritērijiem. Vajadzības gadījumā veiks izmaksu un ieguvumu analīzi.

Aprakstā izklāsta riskus un attiecīgā gadījumā priekšlikumus to mazināšanai, konkrētu nozaru konteksta un svarīgāko ieinteresēto personu analīzi, īstenošanas metodes, budžetu un indikatīvu grafiku, un budžeta atbalsta gadījumā – izmaksu kritērijus, tostarp iespējamas mainīgas summas daļas. Tajā norāda arī jebkādus saistītus atbalsta pasākumus, kā arī uzraudzības, revīziju un novērtēšanas kārtību.

Vajadzības gadījumā aprakstā norāda papildināmību ar esošām vai plānotām EIB darbībām partnervalstī vai reģionā.

3.   Gadījumos, kas minēti 4. panta 3. punktā, un neparedzētu un pienācīgi pamatotu vajadzību gadījumos Komisija var pieņemt īpašus pasākumus, tostarp pasākumus, ar kuriem atvieglot pāreju no ārkārtas palīdzības uz ilgtermiņa attīstības darbībām, vai pasākumus nolūkā labāk sagatavot cilvēkus atkārtotu krīžu pārvarēšanai.

4.   Šā panta 1. punktā noteiktās rīcības programmas un atsevišķos pasākumus, kam Savienības finanšu palīdzība pārsniedz EUR 5 miljonus, un īpašos pasākumus, kuriem Savienības palīdzība pārsniedz EUR 10 miljonus, Komisija pieņem atbilstīgi šā panta 14. pantā minētajai procedūrai. Šī procedūra nav jāpiemēro rīcības programmām un pasākumiem, kuru finansējums nesasniedz minētos sliekšņus, un to nebūtiskiem grozījumiem. Nebūtiski grozījumi ir tehniskas korekcijas, piemēram, pagarinot īstenošanas periodu, no jauna pārdalot līdzekļus prognozētajā budžetā vai palielinot vai samazinot budžeta apjomu mazāk nekā par 20 % no sākotnējā budžeta apjoma, bet nepārsniedzot EUR 10 miljonus, ja šādi grozījumi būtiski neietekmē sākotnējos rīcības programmas vai pasākuma mērķus. Šādā gadījumā Komisija pieņem rīcības programmas un pasākumus, kā arī to nebūtiskus grozījumus un viena mēneša laikā pēc to pieņemšanas paziņo par tiem EAF komitejai.

Katra dalībvalsts var lūgt atcelt projektu vai programmu no rīcības programmas, kas iesniegta EAF komitejai saskaņā ar šīs regulas 14. pantā izklāstīto procedūru. Ja pieprasījumu atbalsta dalībvalstu bloķējošs mazākums saskaņā ar Iekšējā nolīguma 8. panta 3. punktu saistībā ar 8. panta 2. punktu, Komisija pieņem rīcības programmu bez attiecīgā projekta vai programmas. Izņemot gadījumu, kad Komisija saskaņā ar dalībvalstu viedokļiem EAF komitejā nevēlas īstenot atsaukto projektu vai programmu, to vēlāk iesniedz no jauna EAF komitejai, neiekļaujot rīcības programmā, kā atsevišķu pasākumu, ko Komisija pēc tam pieņem atbilstīgi šīs regulas 14. pantā izklāstītajai procedūrai.

Pienācīgi pamatotu, nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ, piemēram, krīzes, dabas vai cilvēka izraisītas katastrofas, vai demokrātijas, tiesiskuma, cilvēktiesību vai pamatbrīvību tieša apdraudējuma gadījumā, Komisija saskaņā ar šīs regulas 14. panta 4. punktā minēto procedūru var pieņemt atsevišķus vai īpašus pasākumus vai esošo rīcības programmu un pasākumu grozījumus.

5.   Komisija saskaņā ar šīs regulas 14. pantā paredzēto procedūru pieņem īpašas rīcības programmas attiecībā uz atbalsta izdevumiem, kas minēti Iekšējā nolīguma 6. pantā. Visas izmaiņas rīcības programmās atbalsta izdevumiem pieņem saskaņā ar minēto procedūru.

6.   Projekta līmenī veic piemērotu vides pētījumu, tostarp par klimata pārmaiņām, ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un saistīto sociālo ietekmi, tostarp attiecīgos gadījumos ietekmes uz vidi novērtējumu videi jutīgiem projektiem, jo īpaši, ja ir paredzams, ka tiem būs nelabvēlīga ietekme uz vidi/vai sensitīva, pretrunīga vai bezprecedenta sociāla ietekme. Minēto pētījumu veic, ņemot vērā starptautiski atzītu praksi. Ja nepieciešams, sektorālo programmu īstenošanā izmanto stratēģisko ietekmes uz vidi novērtējumu. Nodrošina vides novērtējumā ieinteresēto personu iesaistīšanos un sabiedrībai pieejamus rezultātus.

10. pants

Dalībvalstu papildu iemaksas

1.   Dalībvalstis pēc savas ierosmes var sniegt Komisijai vai EIB brīvprātīgas iemaksas saskaņā ar Iekšējā nolīguma 1. panta 9. punktu, lai palīdzētu sasniegt ĀKK un EK Partnerattiecību nolīguma mērķus veidā, kas nav saistīts ar līdzfinansējumu. Šīs iemaksas neietekmē vispārējo fondu sadali saskaņā ar EAF. Tās pielīdzina dalībvalstu kārtējām iemaksām, kas minētas Iekšējā nolīguma 1. panta 2. punktā, izņemot Iekšējā nolīguma 6. un 7. pantu, kuriem var noteikt īpašus noteikumus divpusēju iemaksu nolīgumā.

2.   Rezervēšanu veic vienīgi pienācīgi pamatotos apstākļos, kā, piemēram, reaģējot uz 4. panta 3. punktā minētajiem izņēmuma apstākļiem. Tādā gadījumā Komisijai uzticētās brīvprātīgās iemaksas uzskata par piešķirtajiem ieņēmumiem saskaņā ar EAF Finanšu regulu.

3.   Papildu līdzekļus iekļauj plānošanas un pārskatīšanas procesā un gada rīcības programmās, atsevišķajos pasākumos un īpašajos pasākumos, kas minēti šajā regulā, un tie atspoguļo partnervalsts vai reģiona atbildību.

4.   Visas tā rezultātā radušās izmaiņas rīcības programmās, atsevišķajos pasākumos vai īpašajos pasākumos Komisija pieņem saskaņā ar 9. pantu.

5.   Dalībvalstis, kas uztic Komisijai vai EIB papildu brīvprātīgās iemaksas, lai palīdzētu sasniegt ĀKK un EK Partnerattiecību nolīguma mērķus, iepriekš informē Padomi un EAF vai Ieguldījumu Mehānisma komiteju par šīm iemaksām.

11. pants

Nodokļi, nodevas un maksājumi

Savienības palīdzība nerada īpašus nodokļus, nodevas vai maksājumus un neizraisa to iekasēšanu.

Neskarot ĀKK un EK Partnerattiecību nolīguma IV pielikuma 31. pantu, šādi nodokļi, nodevas un maksājumi var būt atbilstīgi saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti Iekšējā nolīguma 10. panta 2. punktā minētajā EAF Finanšu regulā.

12. pants

Savienības finansiālo interešu aizsardzība

1.   Komisija veic atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka, īstenojot saskaņā ar šo regulu finansētas darbības, Savienības finansiālās intereses tiek aizsargātas, piemērojot aizsargpasākumus pret krāpšanu, korupciju un jebkādām citām nelikumīgām darbībām, veicot efektīvas pārbaudes un, ja ir atklāti pārkāpumi, atgūstot vai attiecīgā gadījumā pieprasot kompensēt nepamatoti izmaksātās summas un attiecīgā gadījumā piemērojot iedarbīgus, samērīgus un preventīvus administratīvus un finansiālus sodus.

2.   Komisijai vai tās pārstāvjiem un Revīzijas palātai ir tiesības, pārbaudot dokumentus un veicot pārbaudes uz vietas, revidēt vai – attiecībā uz starptautiskām organizācijām atbilstīgi nolīgumiem, kas panākti ar tām, – pārbaudīt visus dotāciju saņēmējus, līgumslēdzējus un apakšuzņēmējus, kuri ir saņēmuši Savienības līdzekļus saskaņā ar šo regulu.

3.   Saskaņā ar noteikumiem un procedūrām, kas izklāstītas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES, Euratom) Nr. 883/2013 (4), un Padomes Regulā (Euratom, EK) Nr. 2185/96 (5), Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) var veikt izmeklēšanu, tostarp pārbaudes un apskates uz vietas, lai noskaidrotu, vai saistībā ar dotāciju līgumu vai dotāciju lēmumu, vai līgumu, ko finansē saskaņā ar šo regulu, nav notikusi krāpšana, korupcija vai citas nelikumīgas darbības, kas ietekmē Savienības finansiālās intereses.

4.   Neskarot 1., 2. un 3. punktu, sadarbības nolīgumos ar trešām valstīm un starptautiskām organizācijām, līgumos, dotāciju nolīgumos un dotāciju lēmumos, kas izriet no šīs regulas īstenošanas, ir iekļauti noteikumi, kas nepārprotami nosaka Komisijas, Revīzijas palātas un OLAF pilnvaras veikt šādas revīzijas, inspekcijas un pārbaudes uz vietas saskaņā ar to attiecīgajām kompetencēm.

13. pants

Noteikumi par valstspiederību un izcelsmi attiecībā uz publiskā iepirkuma, dotāciju un citām piešķiršanas procedūrām

Noteikumi par valstspiederību un izcelsmi attiecībā uz publiskā iepirkuma, dotāciju un citām piešķiršanas procedūrām ir noteikti ĀKK un EK Partnerattiecību nolīguma IV pielikuma 20. pantā.

IV SADAĻA

LĒMUMU PIEŅEMŠANAS PROCEDŪRAS

14. pants

EAF komitejas pienākumi

1.   EAF komiteja sniedz atzinumus saskaņā ar šā panta 3. un 4. punktā paredzēto procedūru.

EIB novērotājs piedalās EAF komitejas darbā attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar EIB.

2.   EAF komitejas uzdevumi attiecas uz pienākumiem, kas minēti šīs regulas II un III sadaļā:

a)

Savienības palīdzības plānošana saistībā ar EAF un plānošanas pārskats, īpaši veltot uzmanību valsts, reģionālām un ĀKK iekšējām stratēģijām;

b)

Savienības palīdzības īstenošanas pārraudzība un novērtēšana, kas cita starpā ietver palīdzības ietekmi uz nabadzības mazināšanu, nozaru aspektus, transversālus jautājumus, izpildes vietas līmeņa koordināciju ar dalībvalstīm un citiem līdzekļu devējiem un 2. pantā minēto palīdzības efektivitātes principu izpildi.

Attiecībā uz budžeta atbalsta programmām, par kurām EAF komiteja ir sniegusi pozitīvu atzinumu, bet kuras īstenošanas laikā ir apturētas, Komisija iepriekš informē komiteju par apturēšanu un par turpmāko lēmumu atsākt maksājumus.

Katra dalībvalsts var aicināt Komisiju jebkurā brīdī sniegt EAF komitejai informāciju un rīkot viedokļu apmaiņu par jautājumiem saistībā ar uzdevumiem, kas izklāstīti šajā punktā. Šādas viedokļu apmaiņas var palīdzēt formulēt dalībvalstu ieteikumus, kurus Komisija ņem vērā.

3.   Kad EAF komiteja ir aicināta sniegt savu atzinumu, Komisijas pārstāvis EAF komitejai iesniedz projektu par veicamiem pasākumiem, ievērojot termiņu, kas paredzēts Padomes lēmumā par EAF komitejas reglamentu saskaņā ar Iekšējā nolīguma 8. panta 5. punktu. EAF komiteja sniedz atzinumu termiņā, kuru priekšsēdētājs var noteikt atbilstīgi jautājuma steidzamībai, bet kas nepārsniedz 30 dienas. EIB piedalās viedokļu apmaiņā. Atzinuma iesniegšanu apstiprina ar kvalificētu balsu vairākumu, kas paredzēts Iekšējā nolīguma 8. panta 3. punktā, pamatojoties uz dalībvalstu balsu svēršanu, kā izklāstīts Iekšējā nolīguma 8. panta 2. punktā.

Pēc EAF komitejas atzinuma Komisija pieņem pasākumus, ko piemēro nekavējoties.

Tomēr, ja šie pasākumi neatbilst EAF komitejas atzinumam, Komisija tos tūlīt paziņo Padomei. Tādā gadījumā Komisija atliek pasākumu piemērošanu uz laiku, kas principā nepārsniedz 30 dienas no šāda paziņojuma dienas, bet ko ārkārtas apstākļos var pagarināt vēl līdz 30 dienām. Padome ar tādu pašu kvalificētu balstu vairākumu kā EAF komiteja var pieņemt atšķirīgu lēmumu minētajā laikposmā.

4.   Pienācīgi pamatotos, neatliekamos gadījumos, kā paredzēts 7. panta 4. punktā un 9. panta 4. punktā, Komisija pieņem pasākumus, ko bez iepriekšējas iesniegšanas EAF komitejai piemēro nekavējoties un kas paliek spēkā pieņemta vai grozīta dokumenta, rīcības programmas vai pasākuma darbības laikā.

Vēlākais 14 dienas pēc to pieņemšanas priekšsēdētājs iesniedz pasākumus EAF komitejai, lai saņemtu tās atzinumu.

Ja EAF komiteja sniedz negatīvu atzinumu, kā minēts šā panta 3. punktā, Komisija nekavējoties atceļ saskaņā ar šā punkta pirmo daļu pieņemtos pasākumus.

15. pants

Āfrikas Miera nodrošināšanas fonds

ĀKK iekšējās indikatīvajās programmās rezervē finansējumu Āfrikas Miera nodrošināšanas fondam. Šo finansējumu var papildināt reģionālo indikatīvo programmu ietvaros. Piemēro šādu īpašu procedūru:

a)

pēc Āfrikas Savienības pieprasījuma, ko apstiprinājusi ĀKK Vēstnieku komiteja, Komisija sagatavo daudzgadu rīcības programmas, precizējot paredzētos mērķus, iespējamo pasākumu jomu un veidu un īstenošanas noteikumus; ziņošanas formātu, par ko panākta vienošanās, norāda attiecīgā pasākuma līmenī. Katras rīcības programmas pielikumā apraksta katra iespējamā pasākuma veida konkrētās lēmumu pieņemšanas procedūras atbilstīgi pasākuma veidam, apjomam un steidzamībai;

b)

rīcības programmas, tostarp a) punktā minēto pielikumu un jebkādas tā izmaiņas, apspriež Padomes attiecīgās sagatavošanas darba grupas un Politikas un drošības komiteja, un to ar kvalificētu balsu vairākumu pieņem Pastāvīgo pārstāvju komiteja, kā noteikts Iekšējā nolīguma 8. panta 3. punktā, pirms tās pieņem Komisija;

c)

rīcības programmas, izņemot a) punktā minēto pielikumu, ir pamats finansēšanas nolīgumam, ko noslēdz starp Komisiju un Āfrikas Savienību;

d)

katru iesaistīšanās pasākumu, ko paredzēts īstenot saskaņā ar finansēšanas nolīgumu, iepriekš apstiprina Politikas un drošības komiteja; atbilstīgās Padomes darba sagatavošanas grupas laikus tiek informētas vai – vismaz tad, ja paredzēts finansēt jaunas miera atbalsta operācijas – ar tām apspriežas pirms pasākumu nosūtīšanas Politikas un drošības komitejai saskaņā ar b) punktā minētajām konkrētām lēmumu pieņemšanas procedūrām, lai nodrošinātu, ka līdztekus militāriem un drošības aspektiem ir ņemti vērā arī paredzēto pasākumu attīstības un finanšu aspekti. Neskarot miera atbalsta operāciju finansēšanu, īpašu uzmanību pievērš darbībām, kas atzītas kā OAP;

e)

Komisija informatīvos nolūkos ik gadu sagatavo Padomei un EAF komitejai darbības pārskatu par līdzekļu izmantojumu un – pēc Padomes vai EAF komitejas pieprasījuma – precizē saistības un izmaksas, kas ir vai nav saistītas ar OAP.

Pirmās daudzgadu rīcības programmas beigās Savienība un tās dalībvalstis izskatīs Āfrikas Miera nodrošināšanas fonda rezultātus un procedūras un apspriedīs nākotnes finansējuma izvēles iespējas. Šajā ziņā un lai nodrošinātu Āfrikas Miera nodrošināšanas fondam stabilāku pamatu, Savienība un tās dalībvalstis rīkos apspriedes, kur izskatīs gan jautājumu par līdzekļu izsniegšanu miera atbalsta operācijām, tostarp tām, ko finansē no EAF, gan par ilgtspējīgu Savienības atbalstu Āfrikas pārstāvju vadītām miera atbalsta operācijām pēc 2020. gada. Turklāt ne vēlāk kā 2018. gadā Komisija veiks fonda izvērtēšanu.

16. pants

Ieguldījumu mehānisma komiteja

1.   Ieguldījumu mehānisma komitejā, kas izveidota ar Iekšējā nolīguma 9. pantu EIB pārraudzībā (“IM komiteja”), ir dalībvalstu pārstāvji un Komisijas pārstāvis. Uzaicina piedalīties Padomes Ģenerālsekretariāta pārstāvi un novērotāju no Eiropas Ārējās darbības dienesta. Katra dalībvalsts, kā arī Komisija ieceļ vienu pārstāvi un vienu ieceltu aizstājēju. Lai saglabātu nepārtrauktību, IM komitejas priekšsēdētāju ievēlē IM komitejas locekļi no sava vidus uz divu gadu laikposmu. EIB nodrošina komitejas sekretariātu un palīgdienestus. Balso tikai IM komitejas locekļi, ko iecēlušas dalībvalstis, vai to aizstājēji.

Padome ar vienbalsīgu lēmumu pieņem IM komitejas reglamentu, pamatojoties uz priekšlikumu, ko EIB izstrādā pēc apspriešanās ar Komisiju.

IM komiteja pieņem lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu. Balsu sadalījums ir tāds, kā noteikts Iekšējā nolīguma 8. pantā.

IM komitejas sanāksmes notiek vismaz četras reizes gadā. Papildu sanāksmes var sasaukt pēc EIB vai IM komitejas locekļu pieprasījuma, kā izklāstīts tās reglamentā. Turklāt IM komiteja var sniegt atzinumu, izmantojot rakstisku procedūru atbilstīgi tās reglamentam.

2.   IM komiteja apstiprina:

a)

darbības pamatnostādnes par ieguldījuma mehānisma (“IM”) īstenošanu;

b)

IM ieguldījumu stratēģijas un uzņēmējdarbības plānus, tostarp darbības rādītājus, pamatojoties uz ĀKK un EK Partnerattiecību nolīguma mērķiem un Savienības attīstības politikas vispārējiem principiem;

c)

IM gada ziņojumus;

d)

visus vispārējās politikas dokumentus, tostarp novērtējuma ziņojumus, kuri attiecas uz IM.

3.   IM komiteja sniedz atzinumu par:

a)

priekšlikumiem piešķirt procentu subsīdijas saskaņā ar ĀKK un EK Partnerattiecību nolīguma II pielikuma 2. panta 7. punktu un 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Minētajos gadījumos IM komiteja sniedz atzinumu arī par šādas procentu subsīdijas izmantošanu;

b)

priekšlikumiem par IM ieguldījumu jebkurā projektā, par ko Komisija sniegusi negatīvu atzinumu;

c)

citiem priekšlikumiem saistībā ar IM, pamatojoties uz vispārējiem principiem, kuri noteikti IM darbības pamatnostādnēs;

d)

priekšlikumiem saistībā ar EIB rezultātu novērtēšanas sistēmu tādā mērā, kādā šāda sistēma ir piemērojama darbībām, ko veic saskaņā ar ĀKK un EK Partnerattiecību nolīgumu.

Lai racionalizētu apstiprināšanas gaitu nelielām darbībām, IM komiteja var sniegt labvēlīgu atzinumu par EIB priekšlikumiem attiecībā uz vispārējiem piešķīrumiem (procentu subsīdijām, tehnisko palīdzību) vai vispārējām atļaujām (aizdevumiem, pašu kapitālu), ko pēc tam bez turpmāka IM komitejas un/vai Komisijas atzinuma EIB piešķir atsevišķiem projektiem saskaņā ar vispārējo piešķīrumu vai atļauju kritērijiem, iekļaujot maksimālo apakšpiešķīrumu katram projektam.

Turklāt EIB pārvaldes iestādes var dažkārt pieprasīt, lai IM komiteja sniedz atzinumu par visiem finansējuma priekšlikumiem vai dažām finansējuma priekšlikumu kategorijām.

4.   EIB laikus iesniedz IM komitejai visus jautājumus, kam vajadzīgs IM komitejas apstiprinājums vai atzinums, kā paredzēts attiecīgi 2. un 3. punktā. Jebkuru priekšlikumu, ko iesniedz IM komitejai atzinumam, izstrādā saskaņā ar attiecīgajiem kritērijiem un principiem, kuri izklāstīti IM darbības pamatnostādnēs.

5.   EIB cieši sadarbojas ar Komisiju un vajadzības gadījumā saskaņo savas darbības ar citiem līdzekļu devējiem. EIB jo īpaši:

a)

kopīgi ar Komisiju sagatavo vai pārskata 2. punkta a) apakšpunktā minētās darbības pamatnostādnes. EIB ir atbildīga par atbilstību pamatnostādnēm un nodrošina, ka tās atbalstītajos projektos ievēro starptautiskos sociālos un vides standartus un ka šie projekti ir saskaņoti ar ĀKK un EK Partnerattiecību nolīguma mērķiem, Savienības attīstības politikas vispārējiem principiem, kā arī attiecīgās valsts vai reģionālās sadarbības stratēģijām;

b)

izstrādājot ieguldījumu stratēģijas, uzņēmējdarbības plānus un vispārējās politikas dokumentus, lūdz Komisijas atzinumu;

c)

informē Komisiju par tās pārvaldītajiem projektiem saskaņā ar 18. panta 1. punktu. Projekta novērtēšanas posmā tā lūdz Komisijas atzinumu par projekta saskaņotību ar attiecīgo valsts sadarbības stratēģiju vai reģionālās sadarbības stratēģiju, vai vajadzības gadījumā ar IM vispārējiem mērķiem;

d)

izņemot procentu subsīdijas, kas iekļautas vispārējā piešķīrumā, kā minēts 3. punkta a) apakšpunktā, projekta novērtēšanas posmā lūdz Komisijas piekrišanu par jebkuru priekšlikumu, kas iesniegts IM komitejai par procentu subsīdiju – attiecībā uz tā atbilstību ĀKK un EK Partnerattiecību nolīguma II pielikuma 2. panta 7. punktam un 4. panta 2. punktam un kritērijiem, kas noteikti IM darbības pamatnostādnēs.

Ja Komisija nav sniegusi negatīvu atzinumu par minēto priekšlikumu trīs nedēļas pēc priekšlikuma iesniegšanas, uzskata, ka tā ir sniegusi labvēlīgu atzinumu vai ir piekritusi priekšlikumam. Attiecībā uz atzinumiem par finanšu vai valsts sektora projektiem, kā arī vienošanos par procentu likmju subsīdijām Komisija var pieprasīt, lai tai iesniedz galīgo projekta priekšlikumu atzinuma sniegšanai vai apstiprināšanai divas nedēļas pirms tā nosūtīšanas IM komitejai.

6.   EIB neveic nevienu 3. punkta a), b) un c) apakšpunktā minēto darbību, ja IM komiteja nav sniegusi labvēlīgu atzinumu.

Pēc IM komitejas labvēlīga atzinuma saņemšanas EIB lemj par priekšlikumu saskaņā ar savām procedūrām. Jo īpaši tā var nolemt nevirzīt priekšlikumu tālāk. EIB regulāri informē IM komiteju un Komisiju par gadījumiem, kad tā nolemj nevirzīt priekšlikumu tālāk.

Par aizdevumiem no saviem līdzekļiem un par IM ieguldījumiem, par ko netiek lūgts IM komitejas atzinums, EIB lemj saskaņā ar savām procedūrām un – IM gadījumā – saskaņā ar IM darbības pamatnostādnēm un ieguldījumu stratēģijām, ko apstiprinājusi IM komiteja.

Neatkarīgi no IM komitejas negatīva atzinuma par priekšlikumu piešķirt procentu subsīdiju EIB var turpināt priekšlikumu ar konkrēto aizdevumu bez procentu subsīdijas guvuma. EIB regulāri informē IM komiteju un Komisiju par katru gadījumu, kad tā tādējādi nolemj virzīt aizdevumu tālāk.

Ievērojot IM darbības pamatnostādnēs noteiktos nosacījumus un ja konkrētā aizdevuma vai IM ieguldījuma būtiskais mērķis paliek nemainīgs, EIB var pieņemt lēmumu grozīt noteikumus IM aizdevumam vai ieguldījumam, par ko IM komiteja sniegusi labvēlīgu atzinumu saskaņā ar 3. punktu, vai jebkuram aizdevumam, par ko IM komiteja sniegusi labvēlīgu atzinumu par procentu subsīdijām. Jo īpaši EIB var pieņemt lēmumu palielināt aizdevuma vai IM ieguldījuma summu līdz pat 20 %.

Tāda palielinājuma rezultātā attiecībā uz projektiem ar procentu subsīdijām, kas minētas ĀKK un EK Partnerattiecību nolīguma II pielikuma 2. panta 7. punktā, var proporcionāli pieaugt procentu subsīdijas vērtība. EIB regulāri informē IM komiteju un Komisiju par katru gadījumu, kad tā tādējādi nolemj virzīt priekšlikumu tālāk. Par projektiem, uz ko attiecas ĀKK un EK Partnerattiecību nolīguma II pielikuma 2. panta 7. punkts, ja tiek pieprasīts subsīdijas vērtības palielinājums, tad IM komitejai lūdz sniegt atzinumu, pirms EIB veic turpmākus pasākumus.

7.   EIB pārvalda IM ieguldījumus un visus līdzekļus, kas ir IM kontā saskaņā ar ĀKK un EK Partnerattiecību nolīguma mērķiem. Tā jo īpaši var piedalīties to juridisko personu pārvaldības un uzraudzības struktūrās, kurās veikti ieguldījumi, izmantojot IM, un tā saskaņā ar IM darbības pamatnostādnēm var īstenot, nodot citiem un grozīt tiesības, kas saistītas ar IM.

V SADAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

17. pants

Trešās valsts vai reģiona līdzdalība

Lai nodrošinātu Savienības palīdzības saskaņotību un efektivitāti, Komisija var pieņemt lēmumu, ka jaunattīstības valstis, kas nav ĀKK valstis, un reģionālās integrācijas struktūras ar ĀKK līdzdalību, kuras veicina reģionālu sadarbību un integrāciju, par ko ir tiesības pretendēt uz Savienības palīdzību citu Savienības ārējās darbības finansēšanas instrumentu ietvaros, ir tiesīgas pretendēt uz līdzekļiem, kas minēti Iekšējā nolīguma 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punktā, ja attiecīgais projekts vai programma ir reģionāla vai pārrobežu un atbilst ĀKK un EK Partnerattiecību nolīguma IV pielikuma 6. pantam. Aizjūras zemes un teritorijas (“AZT”), kas ir tiesīgas pretendēt uz Savienības palīdzību saskaņā ar Padomes Lēmumu 2013/755/ES (6), un Savienības tālākie reģioni arī var piedalīties reģionālās sadarbības projektos vai programmās; finansējums, kas paredzēts, lai nodrošinātu šo teritoriju un tālāko reģionu līdzdalību, ir papildus tiem līdzekļiem, kas minēti Iekšējā nolīguma 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punktā. Būtu jāņem vērā dalībvalstu, to tālāko reģionu, AZT un ĀKK valstu pastiprinātas sadarbības mērķis un, vajadzības gadījumā, jāizveido koordinēšanas mehānismi. Pasākumus šāda finansējuma un Padomes Regulā (EK) Nr. 215/2008 (7) minēto finansējuma veidu nodrošināšanai var paredzēt stratēģijas dokumentos un daudzgadu indikatīvajās programmās, kā arī šīs regulas 9. pantā minētajās rīcības programmās un pasākumos.

18. pants

EAF palīdzības uzraudzība, ziņojumu sniegšana un novērtēšana

1.   Komisija un EIB regulāri uzrauga savas finansētās darbības un pasākumus un pārskata progresu, kas panākts ceļā uz iecerēto rezultātu sasniegšanu. Komisija veiks arī novērtējumus par savas nozaru politikas un darbību ietekmi un efektivitāti, kā arī plānošanas efektivitāti, attiecīgos gadījumos veicot neatkarīgu ārēju novērtējumu. Pienācīgi ņems vērā Padomes priekšlikumus par neatkarīgu ārēju novērtējumu. Novērtējumos būtu jāvadās pēc ESAO/APK paraugprakses principiem, lai pārliecinātos, vai ir sasniegti īpašie mērķi, ņemot vērā dzimumu līdztiesību, un lai sagatavotu ieteikumus un sniegtu pierādījumus, ar ko veicina pieredzes apguvi nolūkā uzlabot turpmākās darbības. Minētos novērtējumus veic, pamatojoties uz iepriekšnoteiktiem, skaidriem, pārredzamiem un attiecīgos gadījumos konkrētai valstij paredzētiem un izmērāmiem rādītājiem.

EIB regulāri informē Komisiju un dalībvalstis par to projektu īstenošanu, kas tiek finansēti no tās pārvaldītajiem EAF resursiem, atbilstoši IM darbības pamatnostādnēs noteiktajām procedūrām.

2.   Komisija savus novērtējuma ziņojumus kopā ar dienestu atbildi uz galvenajiem ieteikumiem nosūta dalībvalstīm ar EAF komitejas starpniecību un EIB – informatīvos nolūkos. Jebkuru novērtējumu, kurā ir ieteikumi un papildu darbības, pēc dalībvalsts lūguma var apspriest EAF komitejā. Šādos gadījumos Komisija pēc viena gada ziņos EAF komitejai par to turpmāko darbību īstenošanu, par kurām panākta vienošanās. Rezultātus izmantos kā atgriezenisko saiti programmas izstrādē un resursu piešķiršanā.

3.   Saskaņā ar šo regulu sniegtās Savienības palīdzības novērtēšanas posmā Komisija atbilstīgi iesaista visas ieinteresētās personas, un attiecīgā gadījumā tā var mēģināt veikt kopīgus novērtējumus ar dalībvalstīm, citiem līdzekļu devējiem un attīstības partneriem.

4.   Komisija novērtē panākumus, kas gūti, īstenojot EAF, tostarp daudzgadu indikatīvās programmas, un, sākot ar 2016. gadu, iesniedz Padomei gada ziņojumu par īstenošanu. Ziņojumā iekļaus analīzi par galvenajiem tiešajiem rezultātiem un iznākumiem un, kad vien iespējams, par Savienības finanšu palīdzības devumu ietekmes veidā. Šim mērķim izveidos rezultātu sistēmu. Minēto ziņojumu nosūta arī Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai.

5.   Ziņojumā, ko sagatavo reizi gadā, ietver arī informāciju par iepriekšējā gadā finansētajiem pasākumiem, uzraudzības un novērtējuma rezultātiem, attiecīgo attīstības partneru iesaistīšanu, kā arī saistību un maksājumu apropriāciju izpildi, norādot sadalījumu pa valstīm, reģioniem un sadarbības jomām. Tajā ietver arī sākotnēji paredzēto un sasniegto rezultātu kvalitatīvu analīzi, cita starpā balstoties uz datiem no uzraudzības sistēmām, un papildu pasākumus saistībā ar gūto pieredzi.

6.   Ziņojumā pēc iespējas vairāk izmanto īpašus un izmērāmus šīs palīdzības nozīmes rādītājus attiecībā uz ĀKK un EK Partnerattiecību nolīguma mērķu sasniegšanu. Tajā ietver galvenās gūtās atziņas un turpmākus pasākumus pēc ieteikumiem iepriekšējo gadu novērtējumos. Kad tas ir iespējams un atbilstīgi, ziņojumā arī izvērtē palīdzības efektivitātes principu ievērošanu, tostarp attiecībā uz novatoriskiem finanšu instrumentiem.

7.   Savienība un tās dalībvalstis vēlākais līdz 2018. gada beigām veic darbību izvērtēšanu, novērtējot saistību un maksājumu izpildes līmeni un sniegtās palīdzības nodrošinātos rezultātus un ietekmi, izmantojot tiešo rezultātu, iznākumu un ietekmes rādītājus, ar ko mērī resursu izmantošanas efektivitāti, kā arī EAF efektivitāti. Tajā pievērsīsies arī finansēto pasākumu ieguldījumam ĀKK un EK Partnerattiecību nolīguma mērķu sasniegšanā un Savienības prioritāšu izpildīšanā, kas izklāstītas Pārmaiņu programmā. Izvērtēšanu veic, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu.

8.   EIB informē IM komiteju par panākumiem saistībā ar IM mērķu sasniegšanu. Saskaņā ar ĀKK un EK Partnerattiecību nolīguma II pielikuma 6.b pantu IM vispārējos darbības rezultātus kopīgi pārskata EAF termiņa vidusposmā un nobeigumā. Vidusposma pārskatu veic neatkarīgi ārējie eksperti sadarbībā ar EIB, un to dara pieejamu IM komitejai.

19. pants

Klimata politika un izdevumi saistībā ar bioloģisko daudzveidību

Kopējo izdevumu ikgadēju novērtējumu saistībā ar klimata politiku un bioloģisko daudzveidību veic, pamatojoties uz pieņemtajiem indikatīvās plānošanas dokumentiem. EAF kontekstā piešķirtajam finansējumam piemēro ikgadēju izsekošanas sistēmu, kas ir balstīta uz ESAO metodiku (“Rio politikas rādītāji”) (neizslēdzot precīzāku metodiku izmantošanu, kad tās ir pieejamas), kura integrēta esošajā Savienības programmu darbības pārvaldības metodikā, lai noteiktu ar klimata politiku, bioloģisko daudzveidību un 9. pantā minētajiem atsevišķajiem un īpašajiem pasākumiem saistīto izdevumu apjomu rīcības programmu līmenī, un to reģistrē novērtējumos un gada ziņojumos.

20. pants

Eiropas Ārējās darbības dienests

Šo regulu piemēro saskaņā ar Padomes Lēmumu 2010/427/ES (8).”


(1)  OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.

(2)  Padomes Regula (EK) Nr. 1257/96 (1996. gada 20. jūnijs) par humāno palīdzību iekļautās darbības (OV L 163, 2.7.1996., 1. lpp.).

(3)  OV L 247, 9.9.2006., 32. lpp.

(4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) Nr. 883/2013 (2013. gada 11. septembris) par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 un Padomes Regulu (Euratom) Nr. 1074/1999 (OV L 248, 18.9.2013.,1. lpp.).

(5)  Padomes Regula (Euratom, EK) Nr. 2185/96 (1996. gada 11. novembris) par pārbaudēm un apskatēm uz vietas, ko Komisija veic, lai aizsargātu Eiropas Kopienu finanšu intereses pret krāpšanu un citām nelikumībām (OV L 292, 15.11.1996., 2. lpp.).

(6)  Padomes Lēmums 2013/755/ES (2013. gada 25. novembris) par aizjūras zemju un teritoriju asociāciju ar Eiropas Savienību (“Lēmums par aizjūras asociāciju”) (OV L 344, 19.12.2013., 1. lpp.).

(7)  Padomes Regula (EK) Nr. 215/2008 (2008. gada 18. februāris) par Finanšu regulu, ko piemēro 10. Eiropas Attīstības fondam (OV L 78, 19.3.2008., 1. lpp.).

(8)  Padomes Lēmums 2010/427/ES (2010. gada 26. jūlijs), ar ko nosaka EĀDD organizatorisko struktūru un darbību (OV L 201, 3.8.2010., 30. lpp.).


27.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 157/52


PADOMES REGULA (ES) Nr. 567/2014

(2014. gada 26. maijs),

ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 215/2008 par Finanšu regulu, ko piemēro 10. Eiropas Attīstības fondam attiecībā uz pārejas laika starp 10. Eiropas Attīstības fondu un 11. Eiropas Attīstības fondu piemērošanu līdz stāsies spēkā Iekšējais nolīgums par 11. Eiropas Attīstības fondu

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kā tas pēdējoreiz grozīts (1) (turpmāk “ĀKK-EK Partnerattiecību nolīgums”),

ņemot vērā Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju Iekšējo nolīgumu par Kopienas palīdzības finansēšanu saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu laikposmam no 2008. gada līdz 2013. gadam atbilstīgi ĀKK-EK Partnerattiecību nolīgumam un par finansiālās palīdzības piešķiršanu aizjūras zemēm un teritorijām, uz ko attiecas EK Līguma ceturtā daļa (2) (“10. EAF iekšējais nolīgums”), un jo īpaši tā 10. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Revīzijas palātas atzinumu,

ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas atzinumu,

tā kā:

(1)

Ar Padomes Lēmumu Nr. 2013/759/ES (3) noteica Eiropas Attīstības fonda (EAF) pārejas pārvaldības pasākumus (“pagaidu mehānismu”), lai nodrošinātu līdzekļu pieejamību sadarbībai ar Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm (ĀKK) un ar aizjūras zemēm un teritorijām (AZT), kā arī atbalsta izdevumiem laikposmā no 2014. gada 1. janvāra līdz brīdim, kad spēkā stāsies 11. EAF Iekšējais nolīgums.

(2)

Ir jāgroza Padomes Regulu (EK) Nr. 215/2008 (4) attiecībā uz Komisijas īstenotu darbības un finanšu pārvaldību saistībā ar pagaidu mehānismu pārejas laikā starp 10. EAF un 11. EAF līdz brīdim, kad spēkā stāsies 11. EAF Iekšējais nolīgums un 11. EAF Īstenošanas regula.

(3)

Ir lietderīgi tādā pašā veidā grozīt īstenošanas noteikumus par ieguldījumu pagaidu mehānisma darbības un finanšu pārvaldību šajā pārejas laikā un līdz brīdim, kad spēkā stāsies 11. EAF Iekšējais nolīgums.

(4)

Tāpēc attiecīgi būtu jāgroza Regula (EK) Nr. 215/2008,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Pārejas laikā starp 10. EAF un 11. EAF Regulas (EK) Nr. 215/2008 1. līdz 159. pantu aizstāj ar pantiem, kas izklāstīti šīs regulas pielikumā.

2. pants

Šī regula stājas spēkā trešajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro līdz brīdim, kad stājas spēkā 11. EAF Finanšu regula.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē, 2014. gada 26. maijā

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

Ch. VASILAKOS


(1)  OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp. Nolīgums, kas grozīts ar nolīgumu, kurš 2005. gada 25. jūnijā parakstīts Luksemburgā (OV L 287, 28.10.2005., 4. lpp.), un ar nolīgumu, kurš 2010. gada 22. jūnijā parakstīts Vagadugu (OV L 287, 4.11.2010., 3. lpp.).

(2)  OV L 247, 9.9.2006., 32. lpp.

(3)  Padomes Lēmumu Nr. 2013/759/ES (2013. gada 12. decembris) attiecībā uz EAF pārejas pārvaldības pasākumiem no 2014. gada 1. janvāra līdz brīdim, kad spēkā stāsies 11. Eiropas Attīstības fonds (OV L 335, 14.12.2013., 48. lpp.).

(4)  Padomes Regula (EK) Nr. 215/2008 (2008. gada 18. februāris) par Finanšu regulu, ko piemēro 10. Eiropas Attīstības fondam (OV L 78, 19.3.2008., 1. lpp.).


PIELIKUMS

“PIRMĀ DAĻA

GALVENIE NOTEIKUMI

I SADAĻA

Priekšmets, darbības joma un vispārīgi noteikumi

1. pants

Darbības joma

Šajā regulā izklāstīti noteikumi par Eiropas Attīstības fonda (EAF) resursu finansiālo īstenošanu un par tā pārskatu sagatavošanu un revīziju.

2. pants

Saikne ar Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012

1.   Ja vien nav noteikts citādi, šajā regulā tiešās atsauces uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (1) uzskatāmas par tādām, kas sevī ietver arī atsauces uz Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 (2) attiecīgajiem noteikumiem.

2.   Šajā regulā atsauces uz Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 piemērojamajiem noteikumiem nav uzskatāmas par tādām, kurās iekļauti procesuāli noteikumi, kas neattiecas uz EAF, jo īpaši noteikumi par pilnvarojumu pieņemt deleģētos aktus.

3.   Iekšējās atsauces Regulā (ES, Euratom) Nr. 966/2012 vai Deleģētajā regulā (ES) Nr. 1268/2012 nepadara minētos noteikumus par tādiem, kas netieši piemērojami EAF.

4.   Šajā regulā lietotajiem terminiem ir tāda pati nozīme kā tiem, kas ir Regulā (ES, Euratom) Nr. 966/2012, izņemot definīcijas, kas minētas minētās regulas 2. panta a) līdz e) punktā.

Tomēr, piemērojot šo regulu, turpmāk norādītie Regulā (ES, Euratom) Nr. 966/2012 lietotie termini tiek definēti šādi:

a)

“budžets” vai “budžeta” ir “EAF”;

b)

“budžeta saistības” ir “finanšu saistības”;

c)

“iestāde” ir “Komisija”;

d)

“apropriācijas” vai “darbības apropriācijas” ir “EAF resursi”;

e)

“budžeta pozīcija” vai “pozīcija budžetā” ir “piešķīrums”;

f)

“pamatakts” atkarībā no attiecīgā konteksta ir 10. EAF iekšējais nolīgums, Padomes Lēmums 2013/755/ES (3) (“Lēmums par aizjūras asociāciju”) vai Padomes Regula (EK) Nr. 617/2007 (4) (“Īstenošanas regula”);

g)

“trešā valsts” ir jebkura saņēmēja valsts vai teritorija, kas atrodas EAF ģeogrāfiskās darbības jomā.

5.   Šīs regulas interpretācijas mērķis ir saglabāt saskaņotību ar Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012, ja vien šāda interpretācija nav pretrunā ar EAF īpatnībām, kā paredzēts ĀKK-EK Partnerattiecību nolīgumā, 10. EAF iekšējā nolīgumā, Lēmumā par aizjūras asociāciju vai Īstenošanas regulā.

3. pants

Laikposmi, datumi un termiņi

Ja vien nav paredzēts citādi, Padomes Regulu (EEK, Euratom) Nr. 1182/71 (5) piemēro šajā regulā noteiktajiem termiņiem.

4. pants

Personas datu aizsardzība

Šī regula neskar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46/EK (6) un Eiropas Parlamenta un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001 (7) prasības.

Piemēro Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 29. pantu par informāciju par personas datu nosūtīšanu revīzijas nolūkos.

II SADAĻA

Finanšu principi

5. pants

Finanšu principi

EAF resursus izmanto saskaņā ar šādiem principiem:

a)

vienotība un budžeta precizitāte;

b)

norēķinu vienība;

c)

universālums;

d)

specifikācija;

e)

pareiza finanšu pārvaldība;

f)

pārredzamība.

Finanšu gads ilgst no 1. janvāra līdz 31. decembrim.

6. pants

Vienotības un budžeta precizitātes principi

Ieņēmumus neiekasē un izdevumus neapmaksā, ja tie nav iegrāmatoti EAF.

Piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 8. panta 2. un 3. punktu un 8. panta 4. punkta pirmo daļu.

7. pants

Norēķinu vienības princips

Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 19. pantu par euro izmantošanu piemēro mutatis mutandis.

8. pants

Universāluma princips

Neskarot šīs regulas 9. pantu, kopējie ieņēmumi sedz kopējos aplēstos maksājumus.

Visus ieņēmumus un izdevumus iegrāmato pilnā apmērā, neizdarot to starpā nekādas korekcijas un neskarot Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 23. pantu par noteikumiem par ieturējumiem un valūtas kursa korekcijām, kuru piemēro.

Tomēr ieņēmumi, kas minēti šīs regulas 9. panta 2. punkta c) apakšpunktā, automātiski samazina maksājumus, ko veic par saistībām, no kurām tie izriet.

Savienība nedrīkst ņemt aizņēmumus EAF satvarā.

9. pants

Piešķirtie ieņēmumi

1.   Lai finansētu īpašus izdevumu posteņus, izmanto piešķirtos ieņēmumus.

2.   Piešķirtos ieņēmumus veido šādi ieņēmumi:

a)

finanšu iemaksas, ko veikušas dalībvalstis un trešās valstis, tostarp – abos gadījumos – to publiskā sektora aģentūras, vienības vai fiziskas personas; un starptautiskas organizācijas konkrētiem ārējā atbalsta projektiem vai programmām, ko finansē Savienība un pārvalda Komisija vai Eiropas Investīciju bankas (EIB) to uzdevumā saskaņā ar Īstenošanas regulas 10. pantu;

b)

ieņēmumi, kas atvēlēti īpašiem mērķiem, piemēram, ienākumi no fondiem, subsīdijas, dāvanas un novēlējumi;

c)

ieņēmumi no nepareizi samaksātu summu atmaksas atgūšanas gadījumā;

d)

ieņēmumi no procentiem, kas rodas par priekšfinansējuma maksājumiem, ievērojot Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 8. panta 4. punktu;

e)

atmaksājumi un ieņēmumi no finanšu instrumentiem, ievērojot Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 140. panta 6. punktu;

f)

ieņēmumi, kas rodas, attiecīgi atmaksājot nodokļus, ievērojot Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 23. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

3.   Piešķirtie ieņēmumi, kas minēti 2. punkta a) un b) apakšpunktā, finansē tādus izdevumu posteņus, ko nosaka līdzekļu devējs, ar noteikumu, ka Komisija tam ir piekritusi.

No piešķirtajiem ieņēmumiem, kas minēti 2. punkta e) un f) apakšpunktā, finansē izdevumu posteņus, kas līdzīgi tiem, no kuriem tie izriet.

4.   Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 184. panta 3. punktu piemēro mutatis mutandis.

5.   Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 22. panta 1. un 2. punktu attiecībā uz ziedojumiem piemēro piešķirtajiem ieņēmumiem, kas minēti šā panta 2. punkta b) apakšpunktā. Ņemot vērā Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 22. panta 2. punktu, dāvinājuma pieņemšanai nepieciešama Padomes atļauja.

6.   EAF resursus, kas atbilst piešķirtajiem ieņēmumiem, automātiski dara pieejamus, kad Komisija minētos ieņēmumus ir saņēmusi. Tomēr debitoru parādu tāme EAF resursus dara pieejamus piešķirto ieņēmumu, kas minēti 2. punkta a) apakšpunktā, gadījumā, ja vienošanās ar dalībvalsti summas ir izteiktas euro; maksājumus var veikt no minētajiem ieņēmumiem tikai tad, kad tie ir saņemti.

10. pants

Specifikācijas princips

EAF resursus iezīmē konkrētiem mērķiem atbilstīgi ĀKK valstīm vai AZT saskaņā ar galvenajiem sadarbības instrumentiem.

Attiecībā uz ĀKK valstīm minētie instrumenti ir noteikti Finanšu protokolā, kas pievienots ĀKK-EK Partnerattiecību nolīgumam. Resursu iezīmēšanas (provizoriskais piešķīrums) pamatā ir arī 10. EAF iekšējā nolīguma un Īstenošanas regulas noteikumi, un tajā ņem vērā resursus, kas rezervēti atbalsta izdevumiem saistībā ar plānošanu un izpildi saskaņā ar 10. EAF iekšējā nolīguma 6. pantu.

Saistībā ar AZT minētie instrumenti ir noteikti Lēmuma par aizjūras asociāciju ceturtajā daļā un tā II pielikumā. Šo resursu iezīmēšanā ņem vērā arī minētā pielikuma 3. panta 3. punktā paredzēto nesadalīto rezervi un resursus, kas paredzēti pētniecības vai tehniskās palīdzības pasākumiem saskaņā ar tā 1. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

11. pants

Pareizas finanšu pārvaldības princips

1.   Piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 30. panta 1. un 2. punktu attiecībā uz saimnieciskuma, lietderības un efektivitātes principiem. Neskarot šā panta 3. punkta a) apakšpunktu, Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 18. pantu nepiemēro.

2.   Nosaka konkrētus, izmērāmus, sasniedzamus, atbilstīgus mērķus ar noteiktiem termiņiem. Minēto mērķu sasniegšanu pārrauga, izmantojot izpildes rādītājus.

3.   Lai uzlabotu lēmumu pieņemšanu, jo īpaši pamatotu un precizētu šīs regulas 21. pantā minēto dalībvalstu iemaksu noteikšanu, ir vajadzīgi šādi novērtējumi:

a)

pirms EAF resursu izmantošanas veic ex ante novērtējumu par īstenojamās darbības elementiem, kas uzskaitīti Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 18. panta 1. punktā;

b)

īstenotās darbības ex post novērtējumu veic, lai nodrošinātu, ka gaidāmie rezultāti attaisno ieguldītos līdzekļus.

4.   Šīs regulas VIII sadaļā paredzētie finansējuma veidi un šīs regulas 17. pantā paredzētās īstenošanas metodes izvēlas, pamatojoties uz to spēju sasniegt konkrētos darbības mērķus un spēju sniegt rezultātus, ņemot vērā jo īpaši ar kontroli saistītās izmaksas, administratīvo slogu un paredzamo neatbilstības risku. Attiecībā uz dotācijām tas ietver vienreizējo maksājumu, vienotu likmju un vienības izmaksas izmantošanas izskatīšanu.

12. pants

Iekšējā kontrole

Piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 32. pantu.

13. pants

Pārredzamības princips

1.   EAF īsteno un pārskatus veido saskaņā ar pārredzamības principu.

2.   Saskaņā ar 10. EAF iekšējā nolīguma 7. pantu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicē ikgadējo pārskatu par saistībām, maksājumiem un gada kopsummu aicinājumiem veikt iemaksas.

3.   Neskarot šīs regulas 4. pantu, attiecībā uz informācijas par saņēmējiem un citas informācijas publicēšanu piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 35. panta 2. punkta pirmo daļu un 35. panta 3. punktu. Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 21. panta 2. punkta otrās daļas nolūkos termins “atrašanās vieta” vajadzības gadījumā nozīmē ekvivalentu reģionu NUTS 2 līmenī, ja saņēmējs ir fiziska persona.

4.   No EAF finansētās darbības var īstenot, izmantojot paralēlo vai kopīgo līdzfinansējumu.

Paralēla līdzfinansējuma gadījumā darbība jāsadala vairākās skaidri nosakāmās sastāvdaļās – no kurām katru finansē cits partneris, nodrošinot līdzfinansējumu tādā veidā, ka vienmēr var noteikt finansējuma mērķi.

Kopīgā līdzfinansējuma gadījumā darbības kopējās izmaksas jāsadala starp partneriem, nodrošinot to, ka līdzfinansējums un resursi jāapvieno tā, ka darbībā vairs nav iespējams noteikt kāda specifiska pasākuma finanšu avotu. Šādos gadījumos dotāciju un publiskā iepirkuma līgumu ex-post publikācija, kā noteikts Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 35. panta 2. punkta pirmajā daļā un 35. panta 3. punktā, atbilst pilnvarotās vienības noteikumiem, ja tādi ir.

5.   Sniedzot finansiālu palīdzību, Komisija vajadzības gadījumā veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu informētību par Savienības finansiālo atbalstu. Tas ietver pasākumus, kas uzliek par pienākumu Savienības līdzekļu saņēmējiem nodrošināt informētību, izņemot pienācīgi pamatotus gadījumus. Komisijai ir atbildīga par to, lai līdzekļu saņēmēji izpildītu minētās prasības.

III SADAĻA

EAF resursi un īstenošana

14. pants

EAF resursu avoti

EAF resursus veido maksimāli pieļaujamā summa, kas minēta Lēmuma 2013/759/ES 1. pantā, un citi piešķirtie ieņēmumi, kas minēti šīs regulas 9. pantā.

EIB pārvaldītajos EAF resursos ietilpst arī tie ieguldījuma mehānisma resursi, ko pārvalda kā apgrozības fondu.

15. pants

EAF struktūra

EAF ieņēmumus un izdevumus klasificē pēc to veida vai izmantojuma, kam tie piešķirti.

16. pants

EAF īstenošana saskaņā ar pareizas finanšu pārvaldības principu

1.   Komisija uzņemas Savienības pienākumus, kā tie noteikti ĀKK-EK Partnerattiecību nolīguma 57. pantā un Lēmumā par aizjūras asociāciju. Šajā nolūkā tā īsteno EAF ieņēmumus un izdevumus saskaņā ar šīs regulas šo daļu un trešo daļu uz savu atbildību un EAF resursu satvarā.

2.   Dalībvalstis sadarbojas ar Komisiju, lai nodrošinātu, ka EAF resursus izlieto saskaņā ar pareizas finanšu pārvaldības principu.

17. pants

Izpildes paņēmieni

1.   Piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 56. un 57. pantu.

2.   Ievērojot šā panta 3. līdz 5. punktu, piemēro noteikumus par izpildes paņēmieniem, kas paredzēti Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 pirmās daļas IV sadaļas 2. nodaļā un minētās regulas 188. un 193. pantā. Tomēr minētās regulas 58. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 59. pantu par dalītu pārvaldību ar dalībvalstīm nepiemēro.

3.   Pilnvarotās vienības nodrošina saderību ar Savienības ārējo politiku, un tās var uzticēt budžeta izpildes uzdevumus citām vienībām saskaņā ar nosacījumiem, kas ir līdzvērtīgi tiem, ko piemēro Komisijai. Katru gadu tās pilda savas saistības saskaņā ar Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 60. panta 5. punktu. Revīzijas atzinumu iesniedz mēneša laikā no ziņojumu un pārvaldības deklarācijas iesniegšanas, lai Komisija to varētu ņemt vērā kā ticamu.

Starptautiskās organizācijas, kas minētas Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 58. panta 1. punkta c) apakšpunkta ii) punktā, un dalībvalstu struktūras, kas minētas minētās regulas 58. panta 1. punkta c) apakšpunkta v) un vi) punktā un kurām Komisija ir uzticējusi izpildi, var arī budžeta izpildes uzdevumus uzticēt bezpeļņas organizācijām, kurām ir pietiekamas darbības un finansiālās spējas, ievērojot tādus pašus nosacījumus, kādus piemēro Komisijai.

ĀKK valstis un AZT, pamatojoties uz pakalpojumu līgumu, var uzticēt budžeta izpildes uzdevumus arī savām struktūrvienībām un struktūrām, ko reglamentē privātās tiesības. Minētās struktūras atlasa atklātā, pārredzamā, samērīgā un nediskriminējošā procedūrā, izvairoties no interešu konfliktiem. Finansēšanas nolīgumā paredz noteikumus par pakalpojumu līgumu.

4.   Ja EAF tiek īstenots netiešā pārvaldībā ar ĀKK valstīm vai AZT, neskarot ĀKK valstu vai AZT pienākumus, darbojoties kā līgumslēdzējām iestādēm, Komisija:

a)

ja nepieciešams, atgūst summas, kas pienākas no saņēmējiem saskaņā ar Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 80. pantu, tostarp pieņemot lēmumu, kurš izpildāms saskaņā ar tiem pašiem nosacījumiem, kas noteikti Līguma 299. pantā;

b)

var, ja apstākļi to prasa, piemērot administratīvas un/vai finansiālas sankcijas saskaņā ar tiem pašiem nosacījumiem, kas noteikti Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 109. pantā.

Finansēšanas nolīgumā šim nolūkam ietver noteikumus par sadarbību starp Komisiju un ĀKK valsti vai AZT.

5.   Savienības finansiālo palīdzību var sniegt, izmantojot iemaksas starptautiskos, reģionālos vai valsts fondos, piemēram, tādos, ko izveidojusi vai pārvalda EIB, dalībvalstis vai partnervalstis un reģioni, vai starptautiskas organizācijas ar mērķi piesaistīt kopīgu līdzfinansējumu no vairākiem līdzekļu devējiem, vai fondos, ko izveidojis viens vai vairāki līdzekļu devēji, lai kopīgi īstenotu projektus.

Vajadzības gadījumā tiek veicināta Savienības finanšu iestāžu savstarpēja pieeja finanšu instrumentiem, ko izveidojušas citas organizācijas.

IV SADAĻA

Finanšu dalībnieki

18. pants

Vispārīgi noteikumi par finanšu dalībniekiem un viņu atbildību

1.   Komisija piešķir ikvienam finanšu dalībniekam resursus, kas vajadzīgi viņa pienākumu izpildei, un hartu, kurā sīki aprakstīti viņa uzdevumi, tiesības un pienākumi.

2.   Piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 64. pantu par pienākumu nošķiršanu.

3.   Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 pirmās daļas IV sadaļas 4. nodaļu piemēro mutatis mutandis attiecībā uz finanšu dalībnieku atbildību.

19. pants

Kredītrīkotājs

1.   Piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 65., 66. un 67. pantu par attiecīgi kredītrīkotāju, viņa pilnvarām un pienākumiem, kā arī Savienības delegāciju vadītāju pilnvarām un pienākumiem.

Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 66. panta 9. punktā minētajā gada darbības pārskatā kā pielikumu iekļauj tabulas, kurās attiecībā uz katru piešķīrumu, valsti, teritoriju, reģionu vai apakšreģionu atspoguļo kopējās saistības, piešķirtos līdzekļus un maksājumus, kas veikti finanšu gada laikā, un kopsummas par laiku kopš attiecīgā EAF izveides.

2.   Ja atbildīgajam Komisijas kredītrīkotājam kļūst zināmas problēmas saistībā ar EAF resursu pārvaldības procedūru veikšanu, viņš, sazinoties ar norīkoto valsts, reģionālo, ĀKK valstu vai teritoriālo kredītrīkotāju, veic visu nepieciešamo, lai stāvokli labotu, un veic nepieciešamos pasākumus. Gadījumā, ja valsts, reģionālais, ĀKK valstu vai teritoriālais kredītrīkotājs neveic vai nav spējīgs veikt pienākumus, kas tam jāpilda saskaņā ar ĀKK-EK Partnerattiecību nolīgumu vai Lēmumu par aizjūras asociāciju, atbildīgais Komisijas kredītrīkotājs uz laiku var stāties tā vietā un darboties tā uzdevumā un interesēs; minētajā gadījumā Komisija par tai papildus radušos administratīvo slogu var saņemt finansiālu kompensāciju no resursiem, kas piešķirti attiecīgajai ĀKK valstij vai AZT.

20. pants

Grāmatvedis

1.   Komisijas grāmatvedis ir EAF grāmatvedis.

2.   Piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 68. pantu, izņemot tā 1. punkta otro daļu, un 69. pantu par attiecīgi grāmatveža pilnvarām un pienākumiem un pilnvarām, ko grāmatvedis var deleģēt. Nepiemēro Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 54. pantu, 57. panta 3. punktu, 58. panta 5. punkta otro daļu un 58. panta 6. punktu.

V SADAĻA

Ieņēmumu operācijas

21. pants

Gada iemaksa un tās daļas

1.   Saskaņā ar 10. EAF iekšējā nolīguma 7. pantu gada iemaksas maksimāli pieļaujamo summu n + 2 gadā un gada iemaksas summu n + 1 gadā, kā arī to daļas trim maksājumiem nosaka saskaņā ar šā panta 2. līdz 7. punktā paredzēto procedūru.

Katras dalībvalsts veicamo iemaksu daļas nosaka tā, lai tās būtu proporcionālas minētās dalībvalsts iemaksām EAF, kā tās noteiktas 10. EAF iekšējā nolīguma 1. panta 2. punktā.

2.   Komisija līdz n gada 15. oktobrim iesniedz priekšlikumu, kas nosaka:

a)

maksimālo gada iemaksas summu n + 2 gadam;

b)

gada iemaksas summu n + 1 gadam;

c)

iemaksas pirmās daļas summu n + 1 gadam;

d)

provizorisku nesaistošu prognozi, kuras pamatā ir statistiska pieeja, par gaidāmajām gada iemaksu summām n + 3 gadam un n + 4 gadam.

Padome lēmumu par minēto priekšlikumu pieņem līdz n gada 15. novembrim.

Dalībvalstis n + 1 gada pirmās daļas iemaksu veic vēlākais līdz n + 1 gada 21. janvārim.

3.   Komisija līdz n + 1 gada 15. jūnijam iesniedz priekšlikumu, kas nosaka:

a)

iemaksas otrās daļas summu n + 1 gadam;

b)

pārskatītu n + 1 gada iemaksas summu atbilstīgi faktiskajām vajadzībām gadījumos, kad saskaņā ar 10. EAF iekšējā nolīguma 7. panta 3. punktu gada summa atšķiras no faktiskajām vajadzībām.

Padome lēmumu par šo priekšlikumu pieņem ne vēlāk kā 21 kalendārā dienā pēc Komisijas priekšlikuma iesniegšanas.

Dalībvalstis otrās daļas iemaksu veic ne vēlāk kā 21 kalendārā dienā pēc Padomes lēmuma pieņemšanas.

4.   Līdz n + 1 gada 15. jūnijam Komisija, ņemot vērā EIB prognozes par ieguldījumu mehānisma pārvaldību un darbību, tostarp tās procentu likmju subsīdijas, ko īsteno EIB, izstrādā un iesniedz Padomei pārskatu par aicinājumu veikt iemaksas n gadā un iemaksas n + 1 un n + 2 gadā saistībām, maksājumiem un gada summu. Komisija nosaka katras dalībvalsts gada iemaksu summas, kā arī summas, kas vēl jāmaksā EAF, atsevišķi norādot EIB un Komisijas daļas. Summas n + 1 un n + 2 gadam pamato ar spēju efektīvi izmantot ierosināto resursu apjomu, vienlaikus cenšoties nepieļaut ievērojamas svārstības dažādos gados, kā arī ievērojamus gada beigu atlikumus.

5.   Komisija līdz n + 1 gada 10. oktobrim iesniedz priekšlikumu, kas nosaka:

a)

trešās iemaksas summu n + 1 gadam;

b)

pārskatītu n + 1 gada iemaksas summu atbilstīgi faktiskajām vajadzībām gadījumos, kad saskaņā ar 10. EAF iekšējā nolīguma 7. panta 3. punktu gada summa atšķiras no faktiskajām vajadzībām.

Padome lēmumu par šo priekšlikumu pieņem ne vēlāk kā 21 kalendārā dienā pēc Komisijas priekšlikuma iesniegšanas.

Dalībvalstis trešās daļas iemaksu veic ne vēlāk kā 21 kalendārā dienā pēc Padomes lēmuma pieņemšanas.

6.   Kāda konkrēta gada daļu summa nedrīkst pārsniegt šim gadam noteiktās iemaksas gada summu. Gada iemaksas summa nedrīkst pārsniegt šim gadam noteikto maksimāli pieļaujamo summu. Maksimāli pieļaujamo summu nevar palielināt, izņemot saskaņā ar 10. EAF iekšējā nolīguma 7. panta 4. punktu. Maksimāli pieļaujamās summas iespējamu pieaugumu iekļauj priekšlikumos, kas minēti šā panta 2., 3. un 5. punktā.

7.   Ar katrai dalībvalstij maksājamo maksimāli pieļaujamo gada iemaksas summu n + 2 gadam, gada iemaksas summu n + 1 gadam un iemaksu daļām precizē:

a)

Komisijas pārvaldīto summu un

b)

EIB pārvaldīto summu, tostarp tās pārvaldīto procentu likmju subsīdijas.

22. pants

Daļu maksājumi

1.   Aicinot veikt iemaksas, vispirms vienu pēc otras izlieto summas, kas norādītas iepriekšējos Eiropas Attīstības fondos.

2.   Dalībvalstu iemaksas izsaka un veic euro.

3.   Regulas 21. panta 7. punkta a) apakšpunktā minēto iemaksu katra dalībvalsts ieskaita speciālā kontā ar apzīmējumu “Eiropas Komisija – Eiropas Attīstības fonds”, kas atvērts attiecīgās dalībvalsts centrālajā bankā vai tās norādītā finanšu iestādē. Šādu iemaksu summas tiek paturētas šajos speciālajos kontos līdz brīdim, kad jāveic maksājumi. Komisija cenšas panākt, lai visas izmaksas no speciālajiem kontiem tiek veiktas tā, lai saglabātu aktīvu sadalījumu šajos kontos atbilstīgi iemaksu atslēgai saskaņā ar 10. EAF iekšējā nolīguma 1. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

Šīs regulas 21. panta 7. punkta b) apakšpunktā minēto iemaksu veic katra dalībvalsts saskaņā ar 53. panta 1. punktu.

23. pants

Procentu likme par neveiktām iemaksām

1.   Beidzoties termiņiem, kas noteikti 21. panta 2., 3. un 5. punktā, attiecīgajai dalībvalstij ir pienākums maksāt procentus saskaņā ar šādiem nosacījumiem:

a)

procentu likme ir likme, ko Eiropas Centrālā banka piemēro savām galvenajām refinansēšanas operācijām un kas ir spēkā tā mēneša pirmajā kalendārajā dienā, kurā beidzas maksājumu termiņš, un ko publicē Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā, palielināta par diviem procentpunktiem. Par katru kavējuma mēnesi šo likmi palielina par procentpunkta ceturto daļu;

b)

procenti maksājami par laikposmu, kas aizritējis no nākamās kalendārās dienas pēc maksājuma termiņa beigām.

2.   Attiecībā uz 21. panta 7. punkta a) apakšpunktā minēto iemaksu procentu maksājumus ieskaita kādā no 10. EAF iekšējā nolīguma 1. panta 6. punktā minētajiem kontiem.

Attiecībā uz 21. panta 7. punkta b) apakšpunktā minēto iemaksu procentu maksājumus ieskaita ieguldījumu mehānismā saskaņā ar 53. panta 1. punktu.

24. pants

Aicinājums segt iemaksu parādus

Beidzoties ĀKK-EK Partnerattiecību nolīgumā izklāstītā finanšu protokola termiņam, iemaksu daļu, kas dalībvalstīm jāmaksā saskaņā ar šīs regulas 21. pantu, Komisija un EIB pēc vajadzības pieprasa veikt saskaņā ar šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem.

25. pants

Citas ieņēmumu operācijas

1.   Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 77. līdz 79. pantu, 80. panta 1. un 2. punktu, 81. un 82. pantu piemēro attiecībā uz debitoru parādu aplēsēm, debitoru parādu konstatēšanu, atgūšanas pilnvarojumu un noteikumiem, noilguma termiņu un Savienības prasījumu apstrādi valstīs. Atgūšanu var veikt ar Komisijas lēmumu, kas izpildāms, ievērojot Līguma 299. pantu.

2.   Attiecībā uz Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 77. panta 3. punktu un 78. panta 2. punktu atsauci uz pašu resursiem saprot kā atsauci uz dalībvalstu iemaksām, kas definētas šīs regulas 21. pantā.

3.   Euro izteiktu iemaksu atgūšanai piemēro Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 83. panta 2. punktu. Vietējā valūtā izteiktu iemaksu atgūšanai to piemēro, izmantojot valūtu emitējošās valsts centrālās bankas likmi, kas ir spēkā tā mēneša pirmajā kalendārajā dienā, kurā izdots iekasēšanas rīkojums.

4.   Attiecībā uz Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 84. panta 3. punktu prasījumu sarakstu izveido atsevišķi no EAF un pievieno šīs regulas 44. panta 2. punktā minētajam ziņojumam.

5.   Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 85. un 90. pantu nepiemēro.

VI SADAĻA

Izdevumu operācijas

26. pants

Finansēšanas lēmumi

Pirms izdevumu saistību uzņemšanās Komisija pieņem finansēšanas lēmumu.

Piemēro Regulas (EK, Euratom) Nr. 966/2012 84. pantu, izņemot tā 2. punktu.

27. pants

Noteikumi par saistībām

1.   Piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 85. pantu, izņemot tā 3. punkta c) apakšpunktu, 86., 87., 185. pantu un 189. panta 1. un 2. punktu attiecībā uz saistībām un ārējo darbību īstenošanu. Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 95. panta 2. punktu, 97. panta 1. punkta a) un e) apakšpunktu un 98. pantu nepiemēro.

2.   Attiecībā uz Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 189. panta 2. punkta piemērošanu, termiņu atsevišķu līgumus un dotāciju nolīgumu slēgšanai, ar kuriem īsteno darbību, var pagarināt par vairāk nekā trīs gadiem, skaitot no finansēšanas nolīguma noslēgšanas brīža, ja ĀKK valstīm un AZT tiek uzticēti budžeta izpildes uzdevumi saskaņā ar šīs regulas 17. panta 3. punktu.

3.   Ja EAF resursus īsteno netiešā pārvaldībā ar ĀKK valstīm vai AZT, atbildīgais kredītrīkotājs var, pēc pamatojuma pieņemšanas, pagarināt divu gadu laikposmu, kas minēts Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 86. panta 5. punkta trešajā daļā, un trīs gadu laikposmu, kas minēts tās 189. panta 2. punkta otrajā daļā.

4.   Kad beidzies šā panta 3. punktā minētais pagarinātais laikposms vai Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 86. panta 5. punkta trešajā daļā un 189. panta 2. punkta otrajā daļā minētie laikposmi, neizmantotos atlikumus attiecīgi atbrīvo.

5.   Ja pieņem pasākumus saskaņā ar ĀKK-EK Partnerattiecību nolīguma 96. un 97. pantu, var apturēt pagarinātos laikposmus, kas minēti šā panta 3. punktā, Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 86. panta 5. punkta trešajā daļā un 189. panta 2. punkta otrajā daļā.

6.   Piemērojot Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 87. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 2. punkta b) apakšpunktu, atbilstību un pareizību izvērtē saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem, jo īpaši Līgumos, ĀKK-EK Partnerattiecību nolīgumā, Lēmumā par aizjūras asociāciju, 10. EAF iekšējā nolīgumā, šajā regulā un visos aktos, kas pieņemti minēto noteikumu īstenošanai.

7.   Visās juridiskajās saistībās skaidri jānosaka, ka Komisijai un Revīzijas palātai ir tiesības veikt pārbaudes un revīzijas un ka OLAF ir tiesības veikt izmeklēšanu, gan ņemot par pamatu dokumentus, gan klātienē, attiecībā uz visiem līdzekļu saņēmējiem, līgumslēdzējiem un apakšlīgumu slēdzējiem, kas ir saņēmuši EAF līdzekļus.

28. pants

Izdevumu apstiprināšana, rīkojuma došana un izmaksa

Piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 88., 89. pantu un 90. pantu, izņemot tā 4. punkta otro daļu, 91. pantu un 184. panta 4. punktu.

29. pants

Maksājumu termiņi

1.   Ievērojot 2. punktu, Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 92. pantu piemēro maksājumiem, ko veic Komisija.

2.   Ja EAF resursus īsteno netiešā pārvaldībā ar ĀKK valstīm vai AZT un Komisija veic maksājumus to vārdā, termiņu, kas minēts Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 92. panta 1. punkta b) apakšpunktā, piemēro visiem maksājumiem, kas nav minēti attiecīgā punkta a) apakšpunktā. Finansēšanas nolīgumā iekļauj vajadzīgos noteikumus, lai nodrošinātu savlaicīgu sadarbību ar līgumslēdzēju iestādi.

3.   Prasījumus par kavētiem maksājumiem, par kuriem atbildīga ir Komisija, ieskaita kontā vai kontos, kas paredzēti 10. EAF iekšējā nolīguma 1. panta 6. punktā.

VII SADAĻA

Dažādi īstenošanas noteikumi

30. pants

Iekšējais revidents

Komisijas iekšējais revidents ir EAF iekšējais revidents. Piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 99. un 100. pantu.

31. pants

IT sistēmas, elektroniskā dokumentu nosūtīšana un e-pārvalde

Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 93., 94. un 95. pantu attiecībā uz operāciju elektronisko pārvaldību un dokumentiem piemēro mutatis mutandis.

32. pants

Laba pārvaldība un tiesiskās aizsardzības līdzekļi

Piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 96. un 97. pantu.

33. pants

Centrālās izslēgšanas datubāzes izmantošana

EAF īstenošanā izmanto Centrālo izslēgšanas datubāzi, kura izveidota saskaņā ar Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 108. panta 1. punktu un kurā iekļauti dati par kandidātiem un pretendentiem, pieteikumu iesniedzējiem un līdzekļu saņēmējiem, kas atrodas kādā no situācijām, kuras paredzētas minētās regulas 106. pantā, 109. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā un 109. panta 2. punkta a) apakšpunktā.

Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 108. panta 2. un 5. punktu un Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 142. un 144. pantu par centrālās izslēgšanas datubāzes izmantošanu un par piekļuvi tai piemēro mutatis mutandis.

Attiecībā uz Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 108. panta 2. punktu Savienības finanšu intereses ietver EAF īstenošanu.

34. pants

Administratīva vienošanās ar EĀDD

Lai veicinātu to, kā Savienības delegācijas izmanto resursus, kas paredzēti atbalsta izdevumiem saistībā ar EAF saskaņā ar 10. EAF iekšējā nolīguma 6. pantu, Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) un Komisijas dienesti var vienoties par sīki izstrādātiem noteikumiem.

VIII SADAĻA

Finansējuma veidi

35. pants

Vispārīgie noteikumi par finansējuma veidiem

1.   Lai sniegtu finansiālu palīdzību saskaņā ar šo sadaļu, sadarbība starp Savienību, ĀKK valstīm un AZT var izpausties inter alia šādās formās:

a)

trīspusēji darījumi, ar kuru palīdzību Savienība ar jebkuru trešo valsti koordinē savu palīdzību ĀKK valstij, AZT vai reģionam,

b)

administratīvas sadarbības pasākumi, piemēram, kā mērķsadarbība starp valsts iestādēm, pašvaldībām, valsts struktūrām vai privāttiesību struktūrām, kurām uzticēta sabiedrisko pakalpojumu uzdevumi dalībvalstī vai tālākā reģionā, un attiecīgajām iestādēm vai struktūrām ĀKK valstī vai AZT, vai to reģionā, kā arī sadarbības pasākumi, iesaistot valsts sektora ekspertus no dalībvalstīm un to reģionālajām un vietējām iestādēm,

c)

ekspertu mehānismi mērķtiecīgai spēju veidošanai ĀKK valstī, AZT vai to reģionā un īstermiņa tehniskās palīdzības un konsultāciju sniegšanai ĀKK valstij, AZT vai to reģionam, kā arī atbalsts ilgtspējīgiem zināšanu un izcilības centriem tādos jautājumos kā pārvaldība un reformas publiskajā sektorā,

d)

ieguldījumi izmaksās, kas ir nepieciešamas, lai izveidotu un pārvaldītu publiskā un privātā sektora partnerību,

e)

nozaru politikas atbalsta programmas, ar kuru palīdzību Savienība sniedz atbalstu kādai ĀKK valsts vai AZT nozaru programmai, vai

f)

procentu likmju subsīdijas saskaņā ar 37. pantu.

2.   Papildus finansējuma veidiem, kas paredzēti 36. līdz 42. pantā, finansiālu palīdzību var arī sniegt, izmantojot šādus līdzekļus:

a)

parādu atvieglojums saskaņā ar parādu atvieglojuma programmām, par kurām panākta starptautiska vienošanās;

b)

izņēmuma gadījumos nozaru vai vispārējas programmas importam, kas var būt:

nozaru importa programmas skaidrā naudā,

nozaru importa programmas ar palīdzību ārvalstu valūtā nozaru importa finansēšanai, vai

vispārējas importa programmas ar palīdzību ārvalstu valūtā, lai finansētu vispārēju importu, kas attiecas uz plašu produktu klāstu.

3.   Finansiālo palīdzību var sniegt, veicot iemaksas starptautiskos, reģionālos vai valsts fondos, piemēram, tādos, ko izveidojusi vai pārvalda Eiropas Investīciju banka, dalībvalstis vai ĀKK valstis vai AZT un reģioni vai starptautiskas organizācijas ar mērķi piesaistīt kopīgu līdzfinansējumu no vairākiem līdzekļu devējiem, vai fondos, ko izveidojis viens vai vairāki līdzekļu devēji, lai kopīgi īstenotu projektus.

Pēc vajadzības veicina Savienības finanšu iestāžu savstarpēju piekļuvi finanšu instrumentiem, ko izveidojušas citas organizācijas.

4.   Īstenojot savu atbalstu pārejai un reformām ĀKK valstīs un AZT, Savienība paļaujas uz dalībvalstu pieredzes un gūto atziņu apmaiņu.

36. pants

Iepirkums

1.   Piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 101. pantu, kurā definēti publiskie līgumi.

2.   Piemērojot šo regulu, līgumslēdzējas iestādes ir:

a)

Komisija vienas vai vairāku ĀKK valstu vai AZT vārdā un to uzdevumā;

b)

vienības un personas, kas minētas Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 185. pantā un kam ir uzticēti attiecīgie budžeta izpildes uzdevumi.

3.   Iepirkuma līgumiem, kuru slēgšanas tiesības piešķīrušas šā panta 2. punktā minētās līgumslēdzējas iestādes, vai kuru slēgšanas tiesības piešķirtas to uzdevumā, piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 pirmās daļas V sadaļas 1. nodaļas un otrās daļas IV sadaļas 3. nodaļas noteikumus, izņemot:

a)

Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 103. pantu, 104. panta 1. punkta otro daļu un 111. pantu;

b)

Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 127. panta 3. un 4. punktu, 128. pantu, 134. līdz 137. pantu, 139. panta 3. līdz 6. punktu, 148. panta 4. punktu, 151. panta 2. punktu, 160. pantu, 164. pantu, 260. panta otro teikumu un 262. pantu.

Ēku līgumiem piemēro Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 124. panta 2. punktu.

Šā punkta pirmo daļu nepiemēro šā panta 2. punkta b) apakšpunktā minētajām līgumslēdzējām iestādēm, ja pēc pārbaudēm, kas noteiktas Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 61. pantā, Komisija ir atļāvusi tām izmantot savas iepirkuma procedūras.

4.   Iepirkuma līgumiem, kuru slēgšanas tiesības Komisija piešķīrusi savā vārdā, kā arī īstenošanas darbībām saistībā ar krīzes pārvarēšanas atbalstu, civilās aizsardzības un humānās palīdzības operācijām piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 pirmās daļas V sadaļas noteikumus.

5.   Ja nav ievērotas 3. punktā minētās procedūras, nav tiesību saņemt EAF finansējumu attiecīgās darbības izdevumiem.

6.   Panta 3. punktā minētās iepirkuma procedūras nosaka finansēšanas nolīgumā.

7.   Attiecībā uz Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 263. panta 1. punkta a) apakšpunktu:

a)

“iepriekšējas informācijas paziņojums” ir paziņojums, ar kuru līgumslēdzējas iestādes norādes veidā informē par līgumiem un pamatlīgumiem, kuru slēgšanas tiesības tās paredzējušas piešķirt finanšu gada laikā, norādot līgumu un pamatlīgumu paredzamo kopvērtību un priekšmetu, izņemot pārrunu procedūras līgumus bez iepriekšējas līguma paziņojuma publikācijas;

b)

“līguma paziņojums” ir līdzeklis, ar kuru līgumslēdzējas iestādes dara zināmu savu nodomu uzsākt līguma vai pamatlīguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru vai dinamiskās iepirkumu sistēmas procedūru saskaņā ar Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 131. pantu;

c)

“piešķiršanas paziņojums” ir paziņojums, kas sniedz līgumu, pamatlīgumu vai līgumu, kas balstīti uz dinamisko iepirkumu sistēmu, slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru rezultātus.

37. pants

Dotācijas

1.   Ievērojot šā panta 2. un 3. punktu, piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 pirmās daļas VI sadaļu un 192. pantu.

2.   Dotācijas ir tiešas finanšu iemaksas no EAF ziedojumu veidā, lai finansētu:

a)

darbību, kas paredzēta, lai palīdzētu sasniegt ĀKK-EK Partnerattiecību nolīguma vai Lēmuma par aizjūras asociāciju vai saskaņā ar minēto nolīgumu vai lēmumu pieņemtas programmas vai projekta mērķi; vai

b)

tādas struktūras darbību, kas īsteno kādu a) apakšpunktā minētu mērķi.

Dotāciju a) apakšpunkta izpratnē var piešķirt struktūrai, kas minēta Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 208. panta 1. punktā.

3.   Strādājot ar ĀKK valstu un AZT ieinteresētajām personām, Komisija ņem vērā to īpatnības, tostarp vajadzības un kontekstu, kad tā nosaka finansējuma praktisko kārtību, ieguldījuma veidu, dotāciju piešķiršanas kārtību un to pārvaldības administratīvos noteikumus – ar mērķi panākt, lai atbalsts sasniegtu iespējami plašāku ĀKK valstu un AZT ieinteresēto personu loku un vislabāk atbilstu to vajadzībām, un lai visefektīvāk sasniegtu mērķus, kas noteikti ĀKK-EK Partnerattiecību nolīgumā vai lēmumā par aizjūras asociāciju. Tiks mudināts izmantot īpašu kārtību, piemēram, partnerības nolīgumus, atbalstu trešām personām, tiešu piešķiršanu vai projektu konkursus, pamatojoties uz atbilstības kritērijiem, vai vienreizējus maksājumus.

4.   Šīs regulas nozīmē dotācijas nav:

a)

posteņi, kas minēti Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 121. panta 2. punkta b) līdz f), h) un i) apakšpunktā;

b)

finansiālā palīdzība, kas minēts šīs regulas 35. panta 2. punktā.

5.   Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 175. un 177. pantu nepiemēro.

38. pants

Godalgas

Piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 pirmās daļas VII sadaļu, izņemot tās 138. panta 2. punkta otro daļu.

39. pants

Budžeta atbalsts

Piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 186. pantu.

Savienības vispārējā un nozaru budžeta atbalsta pamatā ir savstarpēja pārskatatbildība un universālu vērtību ievērošana, un tā mērķis ir stiprināt līgumiskas partnerības starp Savienību un ĀKK valstīm vai AZT, lai sekmētu demokrātiju, cilvēktiesības un tiesiskumu, atbalstītu noturīgu ekonomisku izaugsmi un izskaustu nabadzību.

Jebkādu lēmumu sniegt budžeta atbalstu pieņem, pamatojoties uz budžeta atbalsta politiku, par ko ir panākta vienošanās Savienībā, skaidriem atbilstības kritērijiem un rūpīgi izvērtējot riskus un ieguvumus.

Viens no galvenajiem noteicošajiem faktoriem, šādu lēmumu pieņemot, ir izvērtējums par ĀKK valstu un AZT apņēmību, iepriekšējo rīcību un progresu attiecībā uz demokrātiju, cilvēktiesībām un tiesiskumu. Budžeta atbalstu diferencē tā, lai tas labāk atbilstu ĀKK valstu un AZT politiskajām, ekonomiskajām un sociālajām īpatnībām, ņemot vērā nestabilitātes situācijas.

Sniedzot budžeta atbalstu, Komisija skaidri definē un uzrauga tā nosacītību un atbalsta parlamentāras kontroles un revīzijas iespēju attīstīšanu un pārredzamības un publiskas piekļuves informācijai palielināšanu.

Budžeta atbalsta maksājumi ir atkarīgi no panākumiem, kādi gūti to mērķu sasniegšanā, par kuriem panākta vienošanās ar ĀKK valstīm un AZT.

Sniedzot budžeta atbalstu ĀKK valstīm, ņem vērā to institucionālās saiknes ar attiecīgajām dalībvalstīm.

40. pants

Finanšu instrumenti

Finanšu instrumentus var izveidot ar 26. pantā minētajiem finansēšanas lēmumiem. Finanšu instrumenti pēc iespējas atrodas EIB vadībā, daudzpusējas Eiropas finanšu iestādes, piemēram, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) vadībā, vai arī divpusējas Eiropas finanšu iestādes, piemēram, divpusēju attīstības banku vadībā, ja iespējams, apvienojumā ar papildu dotācijām no citiem avotiem.

Komisija finanšu instrumentus var īstenot ar tiešu pārvaldību vai ar netiešu pārvaldību, uzticot uzdevumus vienībām, ievērojot Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 58. panta 1. punkta c) apakšpunkta ii), iii), v) un vi) punktu. Minētās vienības izpilda Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 prasības un ievēro Savienības mērķus, standartus un politiku, kā arī paraugpraksi Savienības līdzekļu izmantošanas un pārskatu sniegšanas jomā.

Uzskata, ka vienības, kas atbilst Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 60. panta 2. punkta kritērijiem, atbilst minētās regulas 139. pantā minētajiem atlases kritērijiem. Piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 pirmās daļas VIII sadaļu, izņemot tās 139. panta 1. punktu, 4. punkta pirmo daļu un 5. punktu.

Īstenošanas un pārskatu sniegšanas nolūkā finanšu instrumentus var iedalīt mehānismos.

41. pants

Eksperti

Attiecībā uz ārējiem ekspertiem, kas tiek atlīdzināti, piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 204. panta otro daļu un Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 287. pantu.

42. pants

Savienības ieguldījumu fondi

1.   Ievērojot šā panta 2. punktu, piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 187. pantu.

2.   Attiecībā uz Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 187. panta 8. punktu kompetentā komiteja ir 10. EAF iekšējā nolīguma 8. pantā minētā komiteja.

IX SADAĻA

Pārskatu un uzskaites izklāsts

43. pants

EAF pārskati

1.   EAF pārskati par tā finanšu stāvokli uz konkrēta gada 31. decembri sastāv no:

a)

finanšu pārskatiem;

b)

ziņojuma par finansējuma īstenošanu.

Finanšu pārskatiem pievieno informāciju, ko saskaņā ar 57. pantu sniegusi EIB.

2.   Līdz nākamā gada 31. martam grāmatvedis provizoriskos pārskatus nosūta Revīzijas palātai.

3.   Līdz nākamā gada 15. jūnijam Revīzijas palāta izsaka savus apsvērumus par provizoriskajiem pārskatiem attiecībā uz to EAF resursu daļu, par kuras finanšu pārvaldību ir atbildīga Komisija, lai Komisija varētu veikt labojumus, ko uzskata par nepieciešamiem galīgo pārskatu sagatavošanai.

4.   Komisija apstiprina galīgos pārskatus un vēlākais līdz nākamā gada 31. jūlijam nosūta tos Eiropas Parlamentam, Padomei un Revīzijas palātai.

5.   Piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 148. panta 3. punkta otro daļu.

6.   Līdz nākamā gada 15. novembrim galīgos pārskatus publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī kopā ar Revīzijas palātas sniegto apliecinājumu saskaņā ar 49. pantu.

7.   Provizoriskos pārskatus un galīgos pārskatus saskaņā ar 2. un 4. punktu var nosūtīt elektroniski.

44. pants

Finanšu pārskati un ziņojums par finansējuma īstenošanu

1.   Piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 145. pantu.

2.   Ziņojumu par finansējuma īstenošanu sagatavo atbildīgais kredītrīkotājs un nodod to grāmatvedim līdz 15. martam, lai ziņojumu iekļautu EAF pārskatos. Tas sniedz patiesu un godīgu ieskatu ieņēmumu un izdevumu operācijās, kas veiktas ar EAF resursiem. Finanšu pārskatus izklāsta miljonos euro, un tie ietver:

a)

finanšu izlietojuma pārskatu, kurā uzrāda visas finanšu operācijas par gadu ieņēmumu un izdevumu izteiksmē;

b)

finanšu izlietojuma pārskata pielikumu, kurā iekļauj papildinājumus un piezīmes par informāciju, kas ietverta šajā pārskatā.

3.   Finanšu izlietojuma pārskatā ietver turpmāk norādīto:

a)

tabulu, kurā aprakstītas iepriekšējā finanšu gadā notikušās izmaiņas piešķīrumos;

b)

tabulu, kurā attiecībā uz katru piešķīrumu atspoguļo kopējās saistības, piešķirtos līdzekļus un maksājumus, kas veikti finanšu gada laikā, kā arī kopsummas par laiku kopš EAF izveides.

45. pants

Komisijas un EIB veikta uzraudzība un ziņošana

1.   Komisija un EIB katra savas kompetences robežās uzrauga ĀKK valstu, AZT vai cita saņēmēja veikto EAF atbalsta izlietojumu un EAF finansēto projektu īstenošanu, jo īpaši ņemot vērā ĀKK-EK Partnerattiecību nolīguma 55. un 56. pantā un Lēmuma par aizjūras asociāciju attiecīgajos noteikumos minētos mērķus.

2.   EIB regulāri informē Komisiju par to projektu īstenošanu, kas tiek finansēti no tās pārvaldītajiem EAF resursiem, atbilstīgi ieguldījumu mehānisma darbības pamatnostādnēs noteiktajām procedūrām.

3.   Komisija un EIB sniedz EAF komitejai informāciju par EAF resursu operatīvo izlietojumu, kā paredzēts Īstenošanas regulas 18. pantā. Komisija minēto informāciju nosūta Revīzijas palātai saskaņā ar 10. EAF iekšējā nolīguma 11. panta 5. punktu.

46. pants

Uzskaites organizācija

Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 143. panta 1. punktā minētos grāmatvedības noteikumus piemēro EAF resursiem, ko pārvalda Komisija. Minētos noteikumus piemēro EAF, vienlaikus ņemot vērā tā darbību īpatnības.

Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 144. pantā minētos grāmatvedības principus piemēro šīs regulas 44. pantā minētajiem finanšu pārskatiem.

Piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 151., 153., 154. un 155. pantu.

Grāmatvedis sagatavo un pēc apspriešanās ar atbildīgo kredītrīkotāju pieņem kontu plānu, kas jāpiemēro EAF darbībām.

47. pants

Budžeta uzskaite

1.   Budžeta kontos detalizēti iegrāmato EAF resursu finansiālo īstenošanu.

2.   Budžeta kontos norāda:

a)

visus piešķīrumus un atbilstīgos EAF resursus;

b)

visas finanšu saistības;

c)

visus maksājumus, un

d)

visus konstatētos parādus un iekasēšanas operācijas par finanšu gadu kopumā, tos savstarpēji nekoriģējot.

3.   Ja saistības, maksājumi un parādi ir izteikti kādas valsts valūtā, grāmatvedības sistēma ļauj tos vajadzības gadījumā grāmatot gan valstu valūtās, gan arī euro.

4.   Kopējās finanšu saistības grāmato euro atbilstīgi vērtībai, kas noteikta Komisijas pieņemtajos finansēšanas lēmumos. Atsevišķās finanšu saistības grāmato euro vērtības kā ekvivalentu juridisko saistību vērtībai. Vajadzības gadījumā minētā vērtība ietver:

a)

uzkrājumu atlīdzināmo izdevumu apmaksai, uzrādot apliecinošus dokumentus;

b)

uzkrājumu cenu pārskatīšanai, daudzumu palielinājumam un neparedzēto izdevumu pārskatīšanai, kā noteikts EAF finansētos līgumos;

c)

finansiālu uzkrājumu valūtas maiņas kursu svārstībām.

5.   Visus ar saistību izpildi saistītos grāmatvedības dokumentus glabā piecus gadus no dienas, kad pieņemts lēmums par atbrīvojumu no atbildības par EAF resursu finansiālo īstenošanu, kas minēta 50. pantā, attiecībā uz to finanšu gadu, kurā grāmatvedības nolūkā saistības tika slēgtas.

X SADAĻA

Ārējā revīzija un budžeta izpildes apstiprināšana

48. pants

Ārējā revīzija

1.   Attiecībā uz darbībām, kuras finansē no Komisijas pārvaldītajiem EAF resursiem saskaņā ar 16. pantu, Revīzijas palāta īsteno pilnvaras saskaņā ar šo pantu un 49. pantu.

2.   Piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 159., 160. un 161. pantu, izņemot tā 6. punktu, 162. pantu, izņemot tā 3. punkta pirmo teikumu un 5. punktu, un 163. pantu.

3.   Piemērojot Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 159. panta 1. punktu, Revīzijas palāta ņem vērā Līgumus, ĀKK-EK Partnerattiecību nolīgumu, Lēmumu par aizjūras asociāciju, 10. EAF iekšējo nolīgumu, šo regulu un citus aktus, kas pieņemti saskaņā ar minētajiem instrumentiem.

4.   Piemērojot Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 162. panta 1. punktu, pirmajā teikumā noteiktā diena ir 15. jūnijs.

5.   Revīzijas palātu informē par iekšējiem noteikumiem, kas minēti Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 56. panta 1. punktā, tostarp par kredītrīkotāju iecelšanu, kā arī par deleģēšanas dokumentu, kas minēts Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 69. pantā.

6.   ĀKK valstu un AZT revīzijas iestādes pēc Revīzijas palātas uzaicinājuma tiek mudinātas ar to sadarboties.

7.   Revīzijas palāta pēc kādas citas Savienības iestādes lūguma var izdot atzinumus par jautājumiem, kas saistīti ar EAF.

49. pants

Atzinums par pārskatu ticamību

Vienlaikus ar Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 162. pantā minēto gada pārskatu Revīzijas palāta iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei atzinumu par pārskatu ticamību un pamatā esošo darījumu likumību un pareizumu, ko publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

50. pants

Budžeta izpildes apstiprināšana Komisijai

1.   Lēmums par budžeta izpildes apstiprināšanu attiecas uz 43. pantā minētajiem pārskatiem, izņemot to panta daļu par pārskatiem, ko sniedz EIB saskaņā ar 57. pantu, un lēmumu pieņem saskaņā ar Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 164. pantu un 165. panta 2. un 3. punktu. Budžeta izpildes apstiprināšanu, kā minēts Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 164. panta 1. punktā, sniedz par tiem EAF resursiem, kurus n gadam pārvalda Komisija saskaņā ar šīs regulas 16. panta 1. punktu.

2.   Lēmumu par budžeta izpildes apstiprināšanu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

3.   Piemēro Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 166. un 167. pantu.

OTRĀ DAĻA

IEGULDĪJUMU MEHĀNISMS

51. pants

Eiropas Investīciju bankas loma

EIB pārvalda ieguldījumu mehānismu un atbilstīgi tam Savienības vārdā veic operācijas, tostarp sniedz procentu likmju subsīdijas un tehnisko palīdzību, saskaņā ar šīs regulas otro daļu.

Turklāt EIB uzņemas citu darbību finansiālo īstenošanu, kuras veic ar finansējumu no tās pašas resursiem saskaņā ar 10. EAF iekšējā nolīguma 4. pantu, un, kur tas piemērojams, apvienojot ar procentu likmju subsīdijām no EAF resursiem.

Šīs regulas otrās daļas īstenošana nerada nekādus pienākumus vai saistības Komisijai.

52. pants

Ieguldījumu mehānisma saistību un maksājumu tāmes

Katru gadu līdz 1. septembrim EIB nosūta Komisijai tās saistību un maksājumu tāmes, kas ir vajadzīgas 10. EAF iekšējā nolīguma 7. panta 1. punktā minētā paziņojuma sagatavošanai attiecībā uz ieguldījumu mehānisma darbībām, tostarp tām procentu likmju subsīdijām, ko tā veic saskaņā ar 10. EAF iekšējo nolīgumu. Vajadzības gadījumā EIB nosūta Komisijai aktualizētas saistību un maksājumu tāmes. Kārtību nosaka šīs regulas 55. panta 4. punktā minētajā pārvaldības nolīgumā.

53. pants

Ieguldījumu mehānismā veikto iemaksu pārvaldība

1.   Regulas 21. panta 7. punkta b) apakšpunktā minētās iemaksas, kuras pieņēmusi Padome, dalībvalstis, neradot izmaksas saņēmējam, ieskaita speciālā EIB kontā, ko EIB atver ieguldījumu mehānisma vārdā saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem pārvaldības nolīgumā, kas paredzēts 55. panta 4. punktā.

2.   Ja vien Padome par atlīdzību EIB saskaņā ar 10. EAF iekšējā nolīguma 5. pantu nelemj citādi, ar ieņēmumiem, ko EIB saņem no 1. punktā minēto speciālo kontu kredīta atlikuma, papildina ieguldījumu mehānismu un tos ņem vērā attiecībā uz aicinājumiem veikt iemaksas, kas minēti 21. pantā.

3.   EIB uzņemas 1. punktā minēto finanšu līdzekļu pārvaldību saskaņā ar sīki izstrādātajiem noteikumiem, kas paredzēti 55. panta 4. punktā minētajā pārvaldības nolīgumā.

4.   Ieguldījumu mehānismu pārvalda, ievērojot nosacījumus, kas noteikti ĀKK-EK Partnerattiecību nolīgumā, Lēmumā par aizjūras asociāciju, 10. EAF iekšējā nolīgumā un šīs regulas otrajā daļā.

54. pants

Atlīdzība EIB

EIB pilnībā atlīdzina par ieguldījumu mehānisma pārvaldību. Padome lemj par Eiropas Investīciju bankas atlīdzības līdzekļiem un mehānismiem saskaņā ar 10. EAF iekšējā nolīguma 5. panta 4. punktu. Šā lēmuma izpildes pasākumus iekļauj 55. panta 4. punktā paredzētajā pārvaldības nolīgumā.

55. pants

Ieguldījumu mehānisma īstenošana

1.   EIB noteikumus piemēro instrumentiem, ko finansē no EAF resursiem un ko tā pārvalda.

2.   Ja programmas vai projektus līdzfinansē dalībvalstis vai to īstenotājas struktūras un tie atbilst prioritātēm, kas noteiktas valstu sadarbības stratēģijās un programmdokumentos, kuri minēti 10. EAF iekšējā nolīguma 10. panta 1. punktā paredzētajā Īstenošanas regulā un Lēmuma par aizjūras asociāciju 83. pantā, EIB ieguldījumu mehānisma īstenošanu var uzticēt dalībvalstīm vai to īstenotājām struktūrām.

3.   EIB publicē to saņēmēju vārdus/nosaukumus, kuri saņem finansiālu atbalstu no ieguldījumu mehānisma, ja vien šāda informācijas atklāšana nekaitē saņēmēju komerciālajām interesēm, un pienācīgi ņemot vērā konfidencialitātes un drošības prasības, jo īpaši attiecībā uz personas datu aizsardzību. Nosakot informācijas atklāšanas kritērijus un publicējamās informācijas detalizācijas pakāpi, ņem vērā konkrētajai nozarei raksturīgās iezīmes un ieguldījumu mehānisma būtību.

4.   Sīki izstrādāti šīs daļas izpildes noteikumi ir noteikti pārvaldības nolīgumā starp Komisiju, kas darbojas Savienības vārdā, un EIB.

56. pants

Ziņošana saskaņā ar ieguldījumu mehānismu

EIB regulāri informē Komisiju par darbībām, kas veiktas saskaņā ar ieguldījumu mehānismu, tostarp procentu likmju subsīdijām, par katras pieprasītās un EIB ieskaitītās iemaksas izlietojumu un jo īpaši par kopējām ceturkšņa saistību, līgumu un maksājumu summām saskaņā ar sīki izstrādātajiem noteikumiem, kas paredzēti 55. panta 4. punktā minētajā pārvaldības nolīgumā.

57. pants

Uzskaite ieguldījumu mehānismā, tā finanšu pārskati un gada pārskats

1.   EIB ved uzskaiti par ieguldījumu mehānismu, to skaitā par procentu likmju subsīdijām, ko tā īsteno un finansē no EAF, lai nodrošinātu iespēju izsekot pilnam līdzekļu aprites ciklam no saņemšanas līdz izmaksai un līdz ieņēmumiem, kas radušies to rezultātā, un iespējamām vēlāk atgūtām summām. EIB izstrādā attiecīgos grāmatvedības noteikumus un metodes atbilstīgi starptautiskiem grāmatvedības standartiem un attiecīgi informē par to Komisiju un dalībvalstis.

2.   Katru gadu EIB nosūta Padomei un Komisijai pārskatu par darbību īstenošanu, kas tiek finansētas no tās pārvaldībā esošajiem EAF resursiem, to skaitā finanšu pārskatus, kas sagatavoti saskaņā ar 1. punktā minētajiem noteikumiem un metodēm, kā arī 44. panta 3. punktā minēto informāciju.

Šo dokumentu projektus iesniedz ne vēlāk kā nākamā finanšu gada 28. februārī un to galīgo variantu – ne vēlāk kā 30. jūnijā, lai Komisija tos varētu izmantot, sagatavojot 43. pantā minētos pārskatus saskaņā ar 10. EAF iekšējā nolīguma 11. panta 6. punktu. Ziņojumu par EIB pārvaldīto resursu finanšu pārvaldību EIB iesniedz Komisijai līdz 31. martam.

58. pants

EIB darbību ārējā revīzija un to budžeta izpildes apstiprināšana

Darbību, ko finansē no EAF resursiem EIB pārvaldībā saskaņā ar šo daļu, revīziju un budžeta izpildes apstiprināšanu veic saskaņā ar procedūrām, kas EIB statūtos noteiktas attiecībā uz visām tās darbībām. Sīki izstrādāti noteikumi revīzijai, ko veic Revīzijas palāta, ir noteikti Trīspusējā nolīgumā starp EIB, Komisiju un Revīzijas palātu.

TREŠĀ DAĻA

PĀREJAS NOTEIKUMI

59. pants

Ieņēmumi no astotā, devītā un desmitā EAF resursu procentiem

Ieņēmumu atlikumus, kas uzkrājušies no astotā, devītā un desmitā EAF resursu procentiem, pārnes uz EAF un piešķir tiem pašiem mērķiem kā ieņēmumus, kuri paredzēti 10. EAF iekšējā nolīguma 1. panta 6. punktā. Tas pats attiecas arī uz dažādiem astotā, devītā un desmitā EAF ieņēmumiem, kas ietver, piemēram, kavējuma procentus, kuri saņemti par dalībvalstu iemaksu novēlotu veikšanu šajos EAF. Procenti, kas gūti no EAF resursiem EIB pārvaldībā, papildina ieguldījumu mehānismu.

60. pants

Šīs regulas piemērošana astotā, devītā un desmitā EAF darbībām

Šīs regulas noteikumi attiecas uz darbībām, ko finansē no astotā, devītā un desmitā EAF, neskarot spēkā esošās juridiskās saistības. Šo noteikumu nepiemēro ieguldījumu mehānismam.

61. pants

Iemaksu procedūras sākšana

Šīs regulas 21. līdz 24. pantā paredzētās procedūras saistībā ar dalībvalstu iemaksām pirmo reizi piemēro attiecībā uz iemaksām par 2016. gadu. Līdz tam laikam turpina piemērot Regulas (EK) Nr. 215/2008 57.līdz 61. pantu.”


(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.).

(2)  Komisijas Deleģētā regula (ES) Nr. 1268/2012 (2012. gada 29. oktobris) par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, piemērošanas noteikumiem (OV L 362, 31.12.2012., 1. lpp.).

(3)  Padomes Lēmums 2013/755/ES (2013. gada 25. novembris) par aizjūras zemju un teritoriju asociāciju ar Eiropas Savienību (“Lēmums par aizjūras asociāciju”) (OV L 344, 19.12.2013., 1. lpp.).

(4)  Padomes Regula (EK) Nr. 617/2007 (2007. gada 14. maijs) par 10. Eiropas Attīstības fonda īstenošanu saskaņā ar ĀKK un EK Partnerattiecību nolīgumu (OV L 152, 13.6.2007., 1. lpp.).

(5)  Padomes Regula (EEK, Euratom) Nr. 1182/71 (1971. gada 3. jūnijs), ar ko nosaka laikposmiem, datumiem un termiņiem piemērojamus noteikumus (OV L 124, 8.6.1971., 1. lpp.).

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.).

(7)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp.).


27.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 157/76


KOMISIJAS DELEĢĒTĀ REGULA (ES) Nr. 568/2014

(2014. gada 18. februāris),

ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 305/2011 V pielikumu attiecībā uz būvizstrādājumu ekspluatācijas īpašību noturības novērtējumu un pārbaudi

EIROPAS KOMISIJA,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Regulu (ES) Nr. 305/2011, ar ko nosaka saskaņotus būvizstrādājumu tirdzniecības nosacījumus un atceļ Padomes Direktīvu 89/106/EEK (1), un jo īpaši tās 60. panta e) punktu,

tā kā:

(1)

Ievērojot Regulas (ES) Nr. 305/2011 28. pantu, būvizstrādājumu ekspluatācijas īpašību noturības novērtējums un pārbaude attiecībā uz to būtiskiem raksturlielumiem ir jāveic saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 305/2011 V pielikumā noteiktajām sistēmām.

(2)

V pielikums būtu jāpielāgo, lai saskaņā ar tā piemērošanā gūto praktisko pieredzi to pielāgotu tehnikas attīstībai, lai paredzētu īpašus noteikumus attiecībā uz izstrādājumiem, par kuriem ir izdots Eiropas tehniskais novērtējums, kā arī lai uzlabotu minētajā pielikumā izmantoto aprakstu un terminu skaidrību, precizitāti un konsekvenci.

(3)

Šāda pielāgošana atvieglotu darbu ražotājiem un paziņotajām iestādēm, kas pilnvarotas veikt trešo personu uzdevumus būvizstrādājumu ekspluatācijas īpašību noturības novērtējuma un pārbaudes procesā, samazinātu administratīvo slogu un uzlabotu skaidrību par Regulas (ES) Nr. 305/2011 interpretāciju, tādējādi labvēlīgi ietekmējot būvniecības nozares konkurētspēju kopumā.

(4)

Regulā (ES) Nr. 305/2011 ir paredzēts, ka ražotājs atbild par jebkura izstrādājuma, ko tas vēlas laist tirgū, tipa noteikšanu. Tajā pašā kontekstā Regulas (ES) Nr. 305/2011 pamatā esošā loģika neparedz izstrādājuma sertifikācijas pastāvēšanu, savukārt paziņotās iestādes atbild tikai par to būvizstrādājumu ekspluatācijas īpašību novērtējumu, kuru noturība pēc tam ir jāsertificē. V pielikumā būtu labāk jāatspoguļo šī pienākumu sadale starp ražotāju un paziņotajām iestādēm, atstājot negrozītus minēto dalībnieku pienākumus.

(5)

Tā kā paziņotajām iestādēm faktiski nav iespējams pastāvīgi uzraudzīt ražošanas procesa kontroli un praksē tas netiek darīts, atsauce būtu drīzāk jāizdara uz uzraudzības nepārtraukto raksturu.

(6)

Par būvizstrādājumiem, uz kuriem neattiecas vai ne pilnībā attiecas saskaņotie standarti, tehniskā novērtējuma iestāde var izdot Eiropas tehnisko novērtējumu (ETN). Ievērojot Regulas (ES) Nr. 305/2011 2. panta 13. punktu, šādā ETN jau ietilpst konkrētā izstrādājuma ekspluatācijas īpašību novērtējums saistībā ar tā būtiskajiem raksturlielumiem. Jebkāda turpmāka šā novērtēšanas procesa pareizības kontrole neradītu nekādu pievienoto vērtību, bet tikai radītu nevajadzīgus izdevumus ražotājiem. Uzņēmumi jau ir pieprasījuši ETN, un tiem vajag juridisko noteiktību attiecībā uz trešo personu uzdevumiem, kas jāveic minēto būvizstrādājumu ekspluatācijas īpašību noturības novērtējuma un pārbaudes procesā.

(7)

Lai labāk atspoguļotu pašreizējo praksi, būtu jāpielāgo paziņoto iestāžu veidu nosaukumi un to attiecīgo uzdevumu apraksts.

(8)

Regulas (ES) Nr. 305/2011 V pielikuma 3. iedaļā minētais termins “trokšņa absorbcija” ir tehniski jāpielāgo, lai panāktu novērtējamo būtisko raksturlielumu precīzāku aprakstu un lielāku konsekvenci ar attiecīgajās saskaņotajās tehniskajās specifikācijās lietoto terminoloģiju.

(9)

Lai nodrošinātu ražotājiem vienmērīgu pāreju, viņiem vajadzētu būt tiesībām turpināt lietot sertifikātus un citus dokumentus, ko izdevušas paziņotās iestādes saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 305/2011 V pielikumu pirms šīs regulas stāšanās spēkā,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Regulas (ES) Nr. 305/2011 V pielikumu aizstāj ar šīs regulas pielikuma tekstu.

2. pants

Uzskata, ka sertifikāti un citi dokumenti, ko izdevušas paziņotās iestādes saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 305/2011 V pielikumu pirms šīs regulas stāšanās spēkā, atbilst šai regulai.

3. pants

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē, 2014. gada 18. februārī

Komisijas vārdā –

priekšsēdētājs

José Manuel BARROSO


(1)  OV L 88, 4.4.2011., 5. lpp.


PIELIKUMS

“V PIELIKUMS

EKSPLUATĀCIJAS ĪPAŠĪBU NOTURĪBAS NOVĒRTĒJUMS UN PĀRBAUDE

1.   EKSPLUATĀCIJAS ĪPAŠĪBU NOTURĪBAS NOVĒRTĒJUMA UN PĀRBAUDES SISTĒMAS

Ražotājs sagatavo deklarāciju par ekspluatācijas īpašībām un nosaka izstrādājuma tipu, pamatojoties uz ekspluatācijas īpašību noturības novērtējumiem un pārbaudēm, kas veiktas atbilstīgi šādām sistēmām:

1.1.   “1+” sistēma

a)

Ražotājs veic:

i)

ražošanas procesa kontroli;

ii)

ražotāja ražotnē ņemtu paraugu turpmāku testēšanu saskaņā ar noteikto testēšanas plānu.

b)

Paziņotā izstrādājuma sertifikācijas iestāde lemj par būvizstrādājuma ekspluatācijas īpašību noturības sertifikāta izdošanu, ierobežošanu, apturēšanu vai atsaukšanu, pamatojoties uz šādu minētās iestādes veiktu novērtējumu un pārbaužu rezultātiem:

i)

būvizstrādājuma ekspluatācijas īpašību novērtējumu, pamatojoties uz minētā izstrādājuma testēšanu (tostarp paraugu atlasi), aprēķiniem, izstrādājuma specifikāciju tabulā norādītajām vērtībām vai apraksta dokumentāciju;

ii)

ražotnes un ražošanas procesa kontroles sākotnējo inspicēšanu;

iii)

ražošanas procesa kontroles nepārtrauktu uzraudzību, novērtēšanu un pārbaudēm;

iv)

tādu paraugu kontroltestēšanu, ko paziņotā izstrādājuma sertifikācijas iestāde ir paņēmusi ražotnē vai ražotāja noliktavās.

1.2.   “1” sistēma

a)

Ražotājs veic:

i)

ražošanas procesa kontroli;

ii)

ražotāja ražotnē ņemtu paraugu turpmāku testēšanu saskaņā ar noteikto testēšanas plānu.

b)

Paziņotā izstrādājuma sertifikācijas iestāde lemj par būvizstrādājuma ekspluatācijas īpašību noturības sertifikāta izdošanu, ierobežošanu, apturēšanu vai atsaukšanu, pamatojoties uz šādu minētās iestādes veiktu novērtējumu un pārbaužu rezultātiem:

i)

būvizstrādājuma ekspluatācijas īpašību novērtējumu, pamatojoties uz minētā izstrādājuma testēšanu (tostarp paraugu atlasi), aprēķiniem, izstrādājuma specifikāciju tabulā norādītajām vērtībām vai apraksta dokumentāciju;

ii)

ražotnes un ražošanas procesa kontroles sākotnējo inspicēšanu;

iii)

ražošanas procesa kontroles nepārtrauktu uzraudzību, novērtēšanu un pārbaudēm.

1.3.   “2+” sistēma

a)

Ražotājs veic:

i)

būvizstrādājuma ekspluatācijas īpašību novērtējumu, pamatojoties uz minētā izstrādājuma testēšanu (tostarp paraugu atlasi), aprēķiniem, izstrādājuma specifikāciju tabulā norādītajām vērtībām vai apraksta dokumentāciju;

ii)

ražošanas procesa kontroli;

iii)

ražotāja ražotnē ņemtu paraugu turpmāku testēšanu saskaņā ar noteikto testēšanas plānu.

b)

Paziņotā ražošanas kontroles sertifikācijas iestāde lemj par ražošanas procesa kontroles atbilstības sertifikāta izdošanu, ierobežošanu, apturēšanu vai atsaukšanu, pamatojoties uz šādu minētās iestādes veiktu novērtējumu un pārbaužu rezultātiem:

i)

ražotnes un ražošanas procesa kontroles sākotnējo inspicēšanu;

ii)

ražošanas procesa kontroles nepārtrauktu uzraudzību, novērtēšanu un pārbaudēm.

1.4.   “3” sistēma

a)

Ražotājs veic ražošanas procesa kontroli.

b)

Paziņotā laboratorija novērtē būvizstrādājuma ekspluatācijas īpašības, pamatojoties uz minētā izstrādājuma testēšanu (par pamatu ņemot ražotāja atlasītos paraugus), aprēķiniem, izstrādājuma specifikāciju tabulā norādītajām vērtībām vai apraksta dokumentāciju.

1.5.   “4” sistēma

a)

Ražotājs veic:

i)

būvizstrādājuma ekspluatācijas īpašību novērtējumu, pamatojoties uz minētā izstrādājuma testēšanu, aprēķiniem, izstrādājuma specifikāciju tabulā norādītajām vērtībām vai apraksta dokumentāciju;

ii)

ražošanas procesa kontroli.

b)

Uzdevumu, kuros būtu jāiesaistās paziņotajai iestādei, nav.

1.6.   Būvizstrādājumi, par kuriem ir izdots Eiropas tehniskais novērtējums

Paziņotās iestādes, kuras veic uzdevumus atbilstīgi “1+”, “1” un “3” sistēmai, kā arī ražotāji, kuri veic uzdevumus atbilstīgi “2+” un “4” sistēmai, Eiropas tehnisko novērtējumu, kas izdots par konkrēto būvizstrādājumu, uzskata par minētā būvizstrādājuma ekspluatācijas īpašību novērtējumu. Tāpēc paziņotās iestādes un ražotāji neveic uzdevumus, kas minēti attiecīgi 1.1. punkta b) apakšpunkta i) punktā, 1.2. punkta b) apakšpunkta i) punktā, 1.3. punkta a) apakšpunkta i) punktā, 1.4. punkta b) apakšpunktā un 1.5. punkta a) apakšpunkta i) punktā.

2.   EKSPLUATĀCIJAS ĪPAŠĪBU NOVĒRTĒJUMĀ UN PĀRBAUDĒS IESAISTĪTĀS IESTĀDES

Ņemot vērā būvizstrādājumu ekspluatācijas īpašību noturības novērtēšanā un pārbaudē iesaistīto paziņoto iestāžu funkcijas, ir jāizšķir:

1)

izstrādājuma sertifikācijas iestāde – saskaņā ar VII nodaļu paziņota iestāde, kam ir jāveic ekspluatācijas īpašību noturības sertifikācija;

2)

ražošanas kontroles sertifikācijas iestāde – saskaņā ar VII nodaļu paziņota iestāde, kam ir jāveic ražošanas procesa kontroles sertifikācija;

3)

laboratorija – saskaņā ar VII nodaļu paziņota struktūra, kam ir jāmēra, jāpārbauda, jātestē, jāaprēķina vai citā veidā jānosaka būvizstrādājumu ekspluatācijas īpašības.

3.   HORIZONTĀLIE PAZIŅOJUMI: TĀDI BŪTISKU RAKSTURLIELUMU GADĪJUMI, ATTIECĪBĀ UZ KURIEM NAV PRASĪTA ATSAUCE UZ ATTIECĪGU SASKAŅOTU TEHNISKO SPECIFIKĀCIJU

1.

Ugunsreakcija (degamība)

2.

Ugunsizturība

3.

Ārējā ugunsizturība

4.

Akustiskās īpašības

5.

Bīstamu vielu emisija”


27.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 157/80


KOMISIJAS ĪSTENOŠANAS REGULA (ES) Nr. 569/2014

(2014. gada 23. maijs),

ar kuru pēc pārskatīšanas sakarā ar jaunu eksportētāju atbilstīgi Padomes Regulas (EK) Nr. 1225/2009 11. panta 4. punktam groza Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1389/2011, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes trihlorizocianūrskābes importam

EIROPAS KOMISIJA,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra Regulu (EK) Nr. 1225/2009 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (1) (“pamatregula”), un jo īpaši tās 11. panta 4. punktu,

tā kā:

A.   SPĒKĀ ESOŠIE PASĀKUMI

(1)

Padome 2005. gada oktobrī ar Regulu (EK) Nr. 1631/2005 (2) (“sākotnējā regula”) noteica galīgos antidempinga pasākumus Ķīnas Tautas Republikas (“ĶTR”) izcelsmes trihlorizocianūrskābes importam. Antidempinga maksājumu likmes bija no 7,3 % līdz 42,6 %.

(2)

Ar Īstenošanas regulu (ES) Nr. 855/2010 (3) Padome grozīja sākotnējo regulu, vienam ražotājam eksportētājam samazinot antidempinga maksājumu likmi līdz 3,2 %.

(3)

Pēc termiņbeigu pārskatīšanas atbilstīgi pamatregulas 11. panta 2. punktam Padome ar Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1389/2011 (4) ĶTR izcelsmes trihlorizocianūrskābes importam noteica galīgos antidempinga pasākumus individuālu maksājumu veidā no 3,2 % līdz 40,5 % un atlikušo maksājumu 42,6 % apjomā.

B.   PAŠREIZĒJĀ PROCEDŪRA

1.   Pieprasījums veikt pārskatīšanu

(4)

Eiropas Komisija (“Komisija”) 2013. gada 3. maijā saņēma pieprasījumu sākt pārskatīšanu sakarā ar jaunu eksportētāju atbilstīgi pamatregulas 11. panta 4. punktam. Pieprasījumu iesniedza ražotājs eksportētājs ĶTR Liaocheng City Zhonglian Industry Co. Ltd (“pieprasījuma iesniedzējs”).

(5)

Pieprasījuma iesniedzējs apgalvoja, ka sākotnējā izmeklēšanas periodā, proti, laikposmā no 2003. gada 1. aprīļa līdz 2004. gada 31. martam, trihlorizocianūrskābi uz Savienību nav eksportējis.

(6)

Pieprasījuma iesniedzējs arī apgalvoja, ka nav saistīts ne ar vienu trihlorizocianūrskābes ražotāju eksportētāju, kam piemēro minētos antidempinga pasākumus.

(7)

Turklāt pieprasījuma iesniedzējs apgalvoja, ka tas trihlorizocianūrskābes eksportu uz Savienību ir sācis pēc sākotnējā izmeklēšanas perioda beigām.

2.   Pārskatīšanas sākšana sakarā ar jaunu eksportētāju

(8)

Komisija pārbaudīja pieprasījuma iesniedzēja iesniegtos pirmšķietamos pierādījumus un atzina tos par pietiekamiem, lai sāktu pārskatīšanu saskaņā ar pamatregulas 11. panta 4. punktu. Pēc apspriešanās ar Padomdevēju komiteju un pēc tam, kad attiecīgajai Savienības ražošanas nozarei bija dota iespēja sniegt piezīmes, Komisija ar Regulu (ES) Nr. 809/2013 (5) sāka pārskatīt Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1389/2011 attiecībā uz pieprasījuma iesniedzēju.

(9)

Saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 809/2013 antidempinga maksājums, kas bija noteikts ar Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1389/2011, tika atcelts attiecībā uz pieprasījuma iesniedzēja ražotās un eksportam uz Savienību pārdotās trihlorizocianūrskābes importu. Vienlaikus atbilstīgi pamatregulas 14. panta 5. punktam muitas dienestiem tika uzdots veikt attiecīgus pasākumus šāda importa reģistrācijai.

3.   Attiecīgais ražojums

(10)

Attiecīgais ražojums, uz kuru attiecas šī pārskatīšana, ir tas pats ražojums, kas aprakstīts sākotnējā regulā, proti, Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes trihlorizocianūrskābe un tās izstrādājumi, kura pazīstama arī ar starptautisko nepatentēto nosaukumu (INN) “simklozēns” un kuru patlaban klasificē ar KN kodiem ex 2933 69 80 un ex 3808 94 20 (“attiecīgais ražojums” jeb “THCS”).

(11)

THCS ir ķīmisks produkts, ko izmanto kā plaša patēriņa organisko hlora dezinfekcijas un balināšanas līdzekli, jo īpaši ūdens dezinficēšanai peldbaseinos. To pārdod pulvera, granulu, tablešu vai skaidiņu veidā. Visiem THCS un tās izstrādājumu veidiem ir vienādas pamatīpašības (ķīmiskais sastāvs) un raksturīgās iezīmes (dezinfekcijas līdzeklis) un tie visi ir paredzēti līdzīgam lietojumam, tāpēc tos uzskata par vienu ražojumu.

4.   Ieinteresētās personas

(12)

Komisija par pārskatīšanas sākšanu oficiāli paziņoja pieprasījuma iesniedzējam, Savienības ražošanas nozarei un eksportētājvalsts pārstāvjiem. Ieinteresētajām personām tika dota iespēja rakstiski izteikt savu viedokli un pieprasīt, lai tās uzklausa.

(13)

Lai iegūtu informāciju, ko Komisija uzskatīja par nepieciešamu izmeklēšanai, tā pieprasījuma iesniedzējam nosūtīja tirgus ekonomikas režīma (TER) pieprasījuma veidlapu un anketu un šim nolūkam atvēlētajā termiņā saņēma atbildes. Komisija pārbaudīja visu informāciju, ko tā uzskatīja par vajadzīgu, lai noteiktu jauna eksportētāja statusu un dempinga starpību. Tika veikts pārbaudes apmeklējums pieprasījuma iesniedzēja telpās ĶTR.

5.   Izmeklēšanas periods

(14)

Dempinga izmeklēšana aptvēra laikposmu no 2012. gada 1. augusta līdz 2013. gada 31. jūlijam (“izmeklēšanas periods” jeb “IP”).

C.   IZMEKLĒŠANAS REZULTĀTI

1.   Jauna eksportētāja statuss

(15)

Izmeklēšanā apstiprinājās, ka pieprasījuma iesniedzējs nav eksportējis attiecīgo ražojumu sākotnējā izmeklēšanas periodā un ir sācis to eksportēt uz Savienību pēc minētā perioda.

(16)

Attiecībā uz citiem nosacījumiem jauna eksportētāja statusa atzīšanai pieprasījuma iesniedzējs spēja pierādīt, ka nav tieši vai netieši saistīts ne ar vienu ĶTR ražotāju eksportētāju, uz kuru attiecas spēkā esošie attiecīgajam ražojumam noteiktie antidempinga pasākumi.

(17)

Attiecīgi tika apstiprināts, ka pieprasījuma iesniedzējs būtu jāatzīst par jaunu eksportētāju saskaņā ar pamatregulas 11. panta 4. punktu, un tādēļ tam būtu jānosaka individuāla dempinga starpība.

2.   Dempings

Tirgus ekonomikas režīms (TER)

(18)

Ievērojot pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktu, antidempinga izmeklēšanās, kuras attiecas uz ĶTR izcelsmes importu, saskaņā ar pamatregulas 2. panta 1.–6. punktu normālo vērtību nosaka tiem ražotājiem eksportētājiem, par kuriem konstatēts, ka tie atbilst pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta kritērijiem, proti, ja ir pierādīts, ka līdzīgā ražojuma izgatavošanā un pārdošanā dominē tirgus ekonomikas apstākļi.

(19)

Turpmāk sniegts šo kritēriju kopsavilkums:

ar uzņēmējdarbību saistīti lēmumi tiek pieņemti, reaģējot uz tirgus signāliem, bez valsts nozīmīgas iejaukšanās, un izmaksas atspoguļo tirgus vērtību,

uzņēmumiem ir viens noteikts grāmatvedības dokumentu kopums, ko neatkarīgi revidē saskaņā ar starptautiskajiem grāmatvedības standartiem un piemēro visos nolūkos,

nav nozīmīgu izkropļojumu, kas mantoti no agrākās sistēmas, kurā nebija tirgus ekonomikas,

likumi par maksātnespēju un īpašumtiesībām garantē stabilitāti un juridisko noteiktību,

valūtas konvertēšana notiek atbilstīgi valūtas kursam tirgū.

(20)

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka pieprasījuma iesniedzēja grāmatvedības dokumenti nav saskaņā ar starptautiskajiem grāmatvedības standartiem un tādēļ uzņēmuma grāmatvedība neatbilst otrā kritērija prasībām. Pieprasījuma iesniedzējs saskaņā ar starptautiskajiem grāmatvedības standartiem savos pārskatos nebija norādījis veicināšanas pasākumu shēmas īstenošanu vadošajiem darbiniekiem.

(21)

Tādēļ uzņēmuma bilance tā finanšu stāvokli neatspoguļoja patiesi un peļņas un zaudējumu pārskatā un naudas plūsmas pārskatā radās finanšu izmaksas, kurām nebija pamatojuma.

(22)

Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, pieprasījuma iesniedzējam TER piešķirt nevarēja.

(23)

Pieprasījuma iesniedzējam un citām ieinteresētajām personām tika dota iespēja sniegt piezīmes par minētajiem konstatējumiem.

(24)

Pieprasījuma iesniedzējs norādīja, ka veicināšanas pasākumu shēma būtu iegrāmatojama 2013. gadā, ka tā nav saistīta ar 2012. gada bilanci un ka 2012. gadā šīs shēmas veids vēl nebija skaidrs. Tāpat pieprasījuma iesniedzējs norādīja, ka shēmas veidam būtu jākļūst skaidram pēc revidentu ieteikumiem, kad tie revidēs 2013. gada kontus, un iespējamie varianti ir atalgojums, procenti par aizdevumu vai līdzdalība uzņēmuma kapitālā.

(25)

Saistoša vienošanās par shēmu starp uzņēmumu un vadošajiem darbiniekiem tika noslēgta 2012. gadā. Tomēr tā netika norādīta ne 2012. gada revidētajos kontos, ne arī kontu piezīmēs. Tāpat nekādi ieraksti par šo veicināšanas pasākumu shēmu netika veikti arī 2013. gadā līdz izmeklēšanas sākšanai (2013. gada novembrī).

(26)

Šāda neiegrāmatošana ir nopietns pārkāpums. Kopējie pasīvi, kas plānotajā bilancē norādīti IP beigās, proti, 2013. gada 31. jūlijā, bija norādīti ievērojami mazāki nekā patiesībā, jo vadošo darbinieku aizdevuma kopējā summa būtu palielinājusi pasīvu apjomu par 14 %. Turklāt 2013. gada peļņas un zaudējumu bilancē būs finanšu izmaksas, kurām nav juridiska pamatojuma, jo nav ienākošās naudas plūsmas, kas atbilstu veicināšanas pasākumu shēmai, taču procenti 2013. gadā tomēr tika izmaksāti. Tādējādi 2013. gada finanšu izmaksas būs deviņas reizes lielākas nekā izmaksas, kas ziņotas par 2012. gadu. Tādēļ grāmatvedības finanšu informācija nesniedza uzticamu un patiesu uzņēmuma finansiālā stāvokļa atspoguļojumu.

(27)

Tāpat arī jānorāda, ka shēmas veids un tās iekļaušana grāmatvedības uzskaitē nevar būt atkarīga no revidentu slēdziena un ka to grāmatvedībā pareizi būtu jāiekļauj savlaicīgi, nevis ar atpakaļejošu datumu. Tādēļ precīzu neziņošanu par finansiālo stāvokli un naudas plūsmām saistībā ar shēmu nevar uzskatīt par atbilstošu starptautiskajiem grāmatvedības standartiem.

(28)

Atbildot uz Komisijas konstatējumu izpaušanu, pieprasījuma iesniedzējs atkārtoja savu TER pieprasījumu, nesniedzot nekādus jaunus argumentus. Tādēļ TER noteikšanas konstatējumi tiek apstiprināti.

Normālā vērtība

(29)

Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu attiecībā uz valstīm, kurās nav tirgus ekonomikas, un – ja nav bijis iespējams piešķirt TER – pārejas valstīm normālā vērtība ir jānosaka, balstoties uz cenu vai salikto vērtību analogā valstī.

(30)

Kā norādīts Regulā (ES) Nr. 809/2013, Komisija bija paredzējusi izmantot Japānu par analogo valsti, lai noteiktu normālo vērtību attiecībā uz pieprasījuma iesniedzēju, ja tam netiktu piešķirts tirgus ekonomikas režīms, kā tas jau tika darīts izmeklēšanā, pēc kuras tika noteikti pasākumi ar sākotnējo regulu.

(31)

Ieinteresētās personas tika aicinātas sniegt piezīmes par Japānas kā analogās valsts piemērotību, taču šādas piezīmes netika sniegtas. Tāpat Komisija sazinājās ar ražotājiem Amerikas Savienotajās Valstīs, bet nepanāca sadarbību. Tādēļ Japāna ir uzskatāma par piemērotu analogo valsti. Viens ražotājs Japānā piekrita sadarboties un sniedza prasīto informāciju.

(32)

Komisija saskaņā ar pamatregulas 2. panta 2. punktu vispirms pārbaudīja, vai Japānas ražotāja THCS iekšzemes pārdošanas apjoms neatkarīgiem pircējiem ir reprezentatīvs. Tika konstatēts, ka šīs pārdošanas kopējais apjoms bija vismaz 5 % no pieprasījuma iesniedzēja pārdošanas kopējā apjoma eksportam uz Savienību.

(33)

Tad Komisija pārbaudīja, vai Japānas ražotājs, kas sadarbojās, iekšzemē pārdeva kādu THCS veidu, kurš būtu pietiekami salīdzināms ar pieprasījuma iesniedzēja pārdotajiem THCS veidiem eksportam uz Savienību. Komisija konstatēja, ka ir THCS veidi, kas ir identiski vai tieši salīdzināmi ar pieprasījuma iesniedzēja pārdoto THCS veidu eksportam uz Savienību. Tika arī konstatēts, ka Japānas uzņēmums šos veidus pārdevis ar peļņu un parastā tirdzniecības apritē un ka normālās vērtības noteikšanai var izmantot iekšzemes pārdošanas cenas.

(34)

Tādēļ normālā vērtība pamatojas uz faktisko iekšzemes cenu, kas aprēķināta kā vidējais svērtais lielums, THCS veidiem, kuri tika uzskatīti par salīdzināmiem.

Eksporta cena

(35)

Attiecīgo ražojumu tieši eksportēja neatkarīgiem pircējiem Savienībā, tāpēc eksporta cenu noteica saskaņā ar pamatregulas 2. panta 8. punktu, proti, pamatojoties uz faktiski samaksātajām vai maksājamajām eksporta cenām eksportam uz Savienību pārdotajam ražojumam.

Salīdzinājums

(36)

Normālo vērtību un eksporta cenas salīdzināja, pamatojoties uz EXW cenu un tajā pašā tirdzniecības posmā. Lai nodrošinātu taisnīgu normālās vērtības un eksporta cenas salīdzinājumu, saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punktu tika ņemtas vērā atšķirības, kas ietekmē cenu salīdzināmību. Tādēļ gan no ĶTR eksporta cenām, gan no Japānas ražotāja, kurš sadarbojās, iekšzemes pārdošanas cenām tika atskaitītas transporta un iepakošanas izmaksas.

Dempinga starpība

(37)

Kā paredzēts pamatregulas 2. panta 11. punktā, dempinga starpība tika noteikta, pamatojoties uz attiecīgā veida vidējās svērtās normālās vērtības un attiecīgā ražojuma atbilstīgā veida vidējās svērtās eksporta cenas salīdzinājumu. Šis salīdzinājums atklāja dempingu.

(38)

Tika konstatēts, ka pieprasījuma iesniedzēja dempinga starpība, kas izteikta procentos no neto cenas ar piegādi līdz Savienības robežai pirms nodokļu nomaksas, bija 32,8 %.

D.   PĀRSKATĀMO PASĀKUMU GROZĪŠANA

(39)

Atbilstīgi izmeklēšanas konstatējumiem un saskaņā ar mazākā maksājuma noteikumu tiek secināts, ka attiecībā uz pieprasījuma iesniedzēju būtu jāpiemēro galīgais antidempinga pasākums konstatētās dempinga starpības apmērā, kas šajā gadījumā ir zemāka nekā kaitējuma apmērs sākotnējā izmeklēšanā.

E.   REĢISTRĀCIJA

(40)

Ņemot vērā iepriekš minētos konstatējumus, pieprasījuma iesniedzējam piemērojamo antidempinga maksājumu par attiecīgā ražojuma importu, uz ko attiecas reģistrācija saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 809/2013 3. pantu, iekasē ar atpakaļejošu datumu.

F.   INFORMĀCIJAS IZPAUŠANA UN PASĀKUMU ILGUMS

(41)

Attiecīgās personas tika informētas par būtiskajiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata bija iecerēts piemērot grozīto galīgo antidempinga maksājumu pieprasījuma iesniedzēja veiktajam THCS importam un ar atpakaļejošu datumu iekasēt šo maksājumu par importu, uz kuru attiecas reģistrācija. No pieprasījuma iesniedzēja tika saņemtas piezīmes, tomēr, kā paskaidrots iepriekš, tās nebija tādas, kuru dēļ būtu jāmaina iepriekš minētie secinājumi.

(42)

Šī pārskatīšana neietekmē dienu, kurā ar Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1389/2011 noteiktie pasākumi zaudē spēku.

G.   KOMITEJAS ATZINUMS

(43)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar komitejas atzinumu, kas izveidota atbilstīgi pamatregulas 15. panta 1. punktam,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

1.   Īstenošanas regulas (ES) Nr. 1389/2011 1. panta 2. punkta tabulā iekļauj šādu rindu:

Uzņēmums

Antidempinga maksājuma likme

Taric papildkods

Liaocheng City Zhonglian Industry Co. Ltd

32,8 %

A998”

2.   Kā noteikts Īstenošanas regulas (ES) Nr. 1389/2011 1. panta 3. punktā, individuālā maksājuma piemērošana ir atkarīga no tāda derīga rēķina iesniegšanas dalībvalstu muitas iestādēm, kas atbilst minētās regulas pielikumā izklāstītajām prasībām. Ja šādu rēķinu neiesniedz, piemēro antidempinga maksājuma likmi, kas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 1389/2011 1. panta 2. punktā noteikta “visiem pārējiem uzņēmumiem”.

Ar šo regulu uzlikto maksājumu arī ar atpakaļejošu spēku iekasē par attiecīgā ražojuma importu, kas reģistrēts saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 809/2013 3. pantu. Uz šo importu neattiecas nosacījums par rēķina iesniegšanu, jo tas ir reģistrēts.

Ar šo muitas dienestiem tiek uzdots izbeigt reģistrēt Liaocheng City Zhonglian Industry Co. Ltd ražotā un eksportam uz Savienību pārdotā Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes attiecīgā ražojuma importu.

3.   Ja nav noteikts citādi, piemēro spēkā esošos noteikumus par muitas nodokļiem.

2. pants

Šī regula stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē, 2014. gada 23. maijā

Komisijas vārdā –

priekšsēdētājs

José Manuel BARROSO


(1)  OV L 343, 22.12.2009., 51. lpp.

(2)  OV L 261, 7.10.2005., 1. lpp.

(3)  OV L 254, 29.9.2010., 1. lpp.

(4)  OV L 346, 30.12.2011., 6. lpp.

(5)  OV L 229, 28.8.2013., 2. lpp.


27.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 157/85


KOMISIJAS ĪSTENOŠANAS REGULA (ES) Nr. 570/2014

(2014. gada 26. maijs),

ar ko beidz antidempinga izmeklēšanas daļējas atsākšanas procedūru attiecībā uz Indijas, Indonēzijas un Malaizijas izcelsmes konkrētu alifātisko spirtu un to maisījumu importu

EIROPAS KOMISIJA,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra Regulu (EK) Nr. 1225/2009 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (1) (“pamatregula”), un jo īpaši tās 9. panta 4. punktu,

tā kā:

A.   SPĒKĀ ESOŠIE PASĀKUMI

(1)

Padome ar Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1138/2011 (2) (“galīgā maksājuma regula”) noteica galīgo antidempinga maksājumu konkrētu Indijas, Indonēzijas un Malaizijas izcelsmes alifātisko spirtu un to maisījumu (“AS”) importam. Pirms galīgā maksājuma regulas tika pieņemta Komisijas Regula (ES) Nr. 446/2011 (3), ar ko nosaka pagaidu antidempinga maksājumu par Indijas, Indonēzijas un Malaizijas izcelsmes AS importu (“pagaidu maksājuma regula”). Konstatējumi, kā rezultātā tika noteikti galīgie antidempinga maksājumi, turpmāk tiks saukti par “sākotnējās izmeklēšanas konstatējumiem”.

(2)

PT Ecogreen Oleochemicals, Indonēzijas AS ražotājs eksportētājs, Ecogreen Oleochemicals (Singapore) Pte. Ltd un Ecogreen Oleochemicals GmbH (turpmāk kopā “Ecogreen”) 2012. gada 21. janvārī cēla prasību (lieta T-28/12) Vispārējā tiesā atcelt galīgā maksājuma regulu, ciktāl tā attiecas uz Ecogreen noteikto antidempinga maksājumu. Ecogreen apstrīdēja tā eksporta cenas korekciju, kuru piemēroja atbilstoši pamatregulas 2. panta 10. punkta i) apakšpunktam, lai salīdzinātu šo eksporta cenu ar uzņēmuma normālo vērtību.

(3)

Lietā T-249/06 (Interpipe Nikopolsky Seamless Tubes Plant Niko Tube ZAT (Interpipe Niko Tube ZAT) un Interpipe Nizhnedneprovsky Tube Rolling Plant VAT (Interpipe NTRP VAT) pret Eiropas Savienības Padomi) Vispārējā tiesa atcēla Regulas (EK) Nr. 954/2006 1. pantu attiecībā uz Interpipe NTRP VAT, cita starpā pamatojoties uz acīmredzamo kļūdu vērtējumā, kura tika pieļauta, piemērojot korekciju atbilstoši 2. panta 10. punkta i) apakšpunktam, un citu iemeslu dēļ attiecībā uz Interpipe Niko Tube ZAT. Eiropas Savienības Tiesa 2012. gada 16. februārī noraidīja Padomes un Komisijas apelācijas sūdzību (apvienotās lietas C-191/09 P un C-200/09 P).

(4)

Tā kā Ecogreen faktiskie apstākļi attiecībā uz korekciju, kura piemērota atbilstoši pamatregulas 2. panta 10. punkta i) apakšpunktam, ir līdzīgi Interpipe NTRP VAT faktiskajiem apstākļiem, tika uzskatīts, ka ir lietderīgi pārrēķināt Ecogreen dempinga starpību, nepiemērojot korekciju atbilstoši 2. panta 10. punkta i) apakšpunktam.

(5)

Tādēļ 2012. gada 21. decembrī tika publicēta Padomes 2012. gada 11. decembra Īstenošanas regula (ES) Nr. 1241/2012, ar ko groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1138/2011, ar kuru piemēro galīgu antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kas noteikts konkrētu Indijas, Indonēzijas un Malaizijas izcelsmes alifātisko spirtu un to maisījumu importam (4), to piemērojot ar atpakaļejošu spēku no 2011. gada 12. novembra (“grozījumu regula”).

(6)

Tajā noteiktā Ecogreen dempinga starpība bija de minimis saskaņā ar pamatregulas 9. panta 3. punktu. Tādējādi izmeklēšana attiecībā uz Ecogreen tika izbeigta, nenosakot pasākumus. Vispārējā tiesa pēc tam 2013. gada 9. aprīlī nolēma, ka ir jāizbeidz tiesvedība lietā T-28/12.

(7)

Lai gan visiem pārējiem ražotājiem eksportētājiem Indijā, Indonēzijā un Malaizijā antidempinga maksājumus turpināja piemērot, sākotnējās izmeklēšanas konstatējumi un jo īpaši importa par dempinga cenām kaitējumu nodarošā ietekme būtu jāpārskata, ņemot vērā grozījumu regulā iekļautos pārskatītos konstatējumus par dempingu.

B.   SĀKOTNĒJĀS IZMEKLĒŠANAS KONSTATĒJUMU PĀRSKATĪŠANA

1.   Pārskatīšanas konteksts

(8)

2013. gada 28. februārī tika publicēts Paziņojums par antidempinga izmeklēšanas daļēju atsākšanu attiecībā uz Indijas, Indonēzijas un Malaizijas izcelsmes konkrētu alifātisko spirtu un to maisījumu importu (5) (“atsākšana”). Paziņojumā tika norādīts, ka atsākšanas tvērums ir ierobežots un attiecas tikai uz to, lai izmeklētu, kāda ietekme no jauna noteiktajām dempinga starpībām varētu būt uz sākotnējā izmeklēšanā noteiktajiem konstatējumiem par kaitējumu un cēloņsakarību (“atkārtota izmeklēšana”).

(9)

Komisija par izmeklēšanas daļēju atsākšanu oficiāli informēja zināmos attiecīgos ražotājus eksportētājus, importētājus un lietotājus, kā arī Savienības ražošanas nozari. Ieinteresētajām personām tika dota iespēja rakstiski darīt zināmu savu viedokli un pieprasīt uzklausīšanu termiņā, kas noteikts minētajā paziņojumā.

(10)

Vairākas ieinteresētās personas apgalvoja, ka nav skaidrs, ar kādu juridisko pamatu Komisija ir atsākusi sākotnējo izmeklēšanu un kādu informāciju Komisija vāks, lai šajā atkārtotajā izmeklēšanā konstatētu faktus un izdarītu secinājumus.

(11)

Tāpat ieinteresētās personas apgalvoja, ka nav skaidrs, kāda veida izmeklēšana ir sākta un kāds būs tās iznākums saistībā ar galīgo pasākumu apjomu, uz kādu laikposmu tā attieksies un kādi sākotnējās izmeklēšanas aspekti tiks pārskatīti.

(12)

Jāatgādina, ka šī atsākšana ir nepieciešama sakarā ar to, ka tika pieņemta grozījumu regula, kura pati tika pieņemta sakarā ar Vispārējās tiesas konstatējumiem lietā T-249/06 Interpipe Nikopolsky Seamless Tubes Plant Niko Tube ZAT (Interpipe Niko Tube ZAT) un Interpipe Nizhnedneprovsky Tube Rolling Plant VAT (Interpipe NTRP VAT) pret Eiropas Savienības Padomi.

(13)

Jāatgādina, ka sākotnējā izmeklēšanā tā sauktais izmeklēšanas periods (IP) bija laikposms no 2009. gada 1. jūlija līdz 2010. gada 30. jūnijam. Kaitējuma novērtēšana aptvēra laikposmu no 2007. gada 1. janvāra līdz IP beigām un tika dēvēta par “attiecīgo periodu”.

(14)

Pašreizējā atkārtotā izmeklēšana attiecas uz to pašu IP un attiecīgo periodu. Sākotnējā izmeklēšanā izdarītie konstatējumi par šiem laikposmiem attiecībā uz kaitējumu un cēloņsakarību tiek pārskatīti, ņemot vērā grozījumu regulā no jauna noteiktās dempinga starpības Indonēzijas eksportētājiem.

(15)

Konkrētāk, kā jau minēts atsākšanas paziņojumā, šīs atkārtotās izmeklēšanas mērķis ir noteikt, vai grozījumu regulā noteiktā de minimis dempinga starpība Indonēzijas ražotājam eksportētājam un dempinga starpību apjoma izmaiņas pārējiem Indonēzijas uzņēmumiem var ietekmēt sākotnējās izmeklēšanas konstatējumus, kuri attiecas uz kaitējumu un cēloņsakarību.

(16)

Atkārtotās izmeklēšanas rezultāti ir izklāstīti turpmāk. Tāpat kā sākotnējā izmeklēšanā konkrēti dati un informācija sniegta indeksētā veidā ar mērķi saglabāt sākotnēji sniegto datu konfidencialitāti.

2.   Attiecīgais ražojums un līdzīgais ražojums

(17)

Tiek atgādināts, ka attiecīgais ražojums ir tas pats ražojums, kas definēts sākotnējā izmeklēšanā, proti, tādi piesātinātie alifātiskie spirti ar oglekļa atomu virknes garumu C8, C10, C12, C14, C16 vai C18 (neietverot zarotas virknes izomērus), ietverot atsevišķus vienvērtīgos piesātinātos alifātiskos spirtus (ko dēvē arī par “tīrām frakcijām”) un maisījumus, kuros pārsvarā oglekļa atomu virknes garums ir kombinācijās C6–C8, C6–C10, C8–C10, C10–C12 (parasti iedala C8–C10 kategorijā), maisījumus, kuros pārsvarā oglekļa atomu virknes garums ir kombinācijās C12–C14, C12–C16, C12–C18, C14–C16 (parasti iedala C12–C14 kategorijā) un maisījumus, kuros pārsvarā oglekļa atomu virknes garums ir kombinācijā C16–C18, ar izcelsmi Indijā, Indonēzijā un Malaizijā, ko patlaban klasificē ar KN kodiem ex 2905 16 85, 2905 17 00, ex 2905 19 00 un ex 3823 70 00 (“alifātiskie spirti”).

(18)

Grozījumu regulas konstatējumi neskar sākotnējā izmeklēšanā izklāstītos konstatējumus, kuri attiecas uz attiecīgo ražojumu un līdzīgo ražojumu.

3.   Dempings

(19)

Kā norādīts grozījumu regulas 7. apsvērumā, lai ņemtu vērā Ecogreen pārrēķināto dempinga starpību, tika pārskatītas dempinga starpības visiem uzņēmumiem Indonēzijā (izņemot citu ražotāju eksportētāju ar individuālo dempinga starpību), kas balstījās uz starpību, kura noteikta Indonēzijas ražotājam eksportētājam, kas sadarbojās, ar lielāko dempinga starpību.

(20)

Grozījumu regula neskāra galīgā maksājuma regulas 23. apsvērumā noteiktās dempinga starpības Indijas ražotājiem eksportētājiem un 55. apsvērumā noteiktās dempinga starpības Malaizijas ražotājiem eksportētājiem.

(21)

Kā norādīts grozījumu regulas 6. apsvērumā, Ecogreen dempinga starpība tika noteikta mazāka par 2 %, un tādējādi tā ir zem de minimis robežvērtības, kas paredzēta pamatregulas 9. panta 3. punktā. Tādēļ atkārtotajā izmeklēšanā šā ražotāja eksportētāja veiktais imports Savienībā būtu jāuzskata par importu, kas nav imports par dempinga cenām.

(22)

Minētā Indonēzijas ražotāja eksportētāja veiktā importa, kas nav imports par dempinga cenām, apjoms, cena un tirgus daļa attiecīgajā periodā attīstījās, kā norādīts turpmākajā tabulā. Kā minēts iepriekš 16. apsvērumā, iesniegtie dati ir indeksēti.

Imports

2007

2008

2009

IP

Tonnas

 

 

 

 

Indekss: 2007. gads = 100

100

110

107

115

Gada Δ %

 

9,6

– 2,3

7,5

Tirgus daļa

 

 

 

 

Indekss: 2007. gads = 100

100

107

110

113

Gada Δ %

 

6,8

2,9

2,8

Vidējā cena (EUR par tonnu)

 

 

 

 

Indekss: 2007. gads = 100

100

110

91

91

Gada Δ %

 

9,9

– 17,0

0,2

Avots: atbildes uz anketas jautājumiem

(23)

Aplūkojot tabulu pagaidu maksājuma regulas 70. apsvērumā, kas tika apstiprināts ar galīgā maksājuma regulas 64. apsvērumu, un iepriekš sniegto tabulu, izmeklēšanā atklājās, ka attiecīgajā periodā imports, kas nav imports par dempinga cenām, bija neliela daļa no kopējā importa no attiecīgajām valstīm un ka tas pieauga salīdzinoši mazāk nekā imports par dempinga cenām. Imports, kas nav imports par dempinga cenām, 2007. gadā patiešām bija apmēram 15–18 % no kopējā importa no attiecīgajām valstīm, bet IP laikā – tikai apmēram 10–13 %.

(24)

Atkārtotajā izmeklēšanā atklājās, ka vidējās cenas Ecogreen veiktajam importam, kas nav imports par dempinga cenām, attiecīgajā periodā samazinājās par 9 %, taču saglabājās nemainīgas no 2009. gada līdz IP.

4.   Kaitējums

4.1.   Savienības produkcija un Savienības ražošanas nozare

(25)

Atkārtotā izmeklēšana neskar konstatējumus galīgā maksājuma regulas 57.–61. apsvērumā attiecībā uz Savienības produkciju un Savienības ražošanas nozari, un tie ar šo tiek apstiprināti.

4.2.   Patēriņš Savienībā

(26)

Netiek skarti konstatējumi pagaidu maksājuma regulas 64.–66. apsvērumā, kas tika apstiprināti ar galīgā maksājuma regulas 62. apsvērumu. Tiek apstiprināts, kā norādīts turpmākajā tabulā, ka alifātisko spirtu patēriņš Savienībā bija samērā nemainīgs un attiecīgajā periodā pieauga tikai nedaudz (par 2 %). Kā norādīts pagaidu maksājuma regulas 64. apsvērumā, informācija par patēriņu tika sniegta indeksētā veidā, lai saglabātu datu konfidencialitāti.

Patēriņš

2007

2008

2009

IP

Indekss: 2007. gads = 100

100

102

97

102

Gada Δ %

 

2,2

– 4,8

4,6

4.3.   Imports uz Savienību no attiecīgajām valstīm un cenu samazinājums

4.3.1.   Importa par dempinga cenām kumulatīvais novērtējums

(27)

Tāpat kā sākotnējā izmeklēšanā tika pētīts, vai joprojām būtu jāveic trīs attiecīgo valstu izcelsmes importa par dempinga cenām kumulatīvs novērtējums atbilstīgi pamatregulas 3. panta 4. punktam, ņemot vērā to, ka Indonēzijas ražotājiem eksportētājiem tika noteiktas pārskatītas dempinga starpības, kā minēts iepriekš 19. un 21. apsvērumā.

(28)

Jāatgādina, ka pamatregulas 3. panta 4. punktā noteikts – ja antidempinga izmeklēšana notiek vienlaicīgi par kāda ražojuma importu no vairākām valstīm, šāda importa ietekmi vērtē kumulatīvi tikai tad, ja konstatē, ka a) dempinga starpība, kas noteikta katras valsts importam, pārsniedz minētās regulas 9. panta 3. punktā definēto de minimis apjomu, un katras valsts importa apjoms nav nenozīmīgs un b) importa ietekmes kumulatīvs novērtējums ir vēlams, ņemot vērā importēto ražojumu savstarpējo konkurenci un importēto ražojumu un līdzīgā Savienības ražojuma konkurenci.

(29)

Par attiecīgo periodu tika pārskatīti konstatējumi attiecībā uz importa par dempinga cenām apjomu un cenām katrai no attiecīgajām valstīm. Informācija par importa apjomu galīgā maksājuma regulas 63. apsvēruma b) daļas tabulā norādīto vidējo cenu noteikšanai attiecībā uz Malaiziju un Indiju paliek nemainīga. Dati par Indonēziju tika pārskatīti, lai ņemtu vērā to, ka viens ražotājs eksportētājs vairs netika uzskatīts par tādu, kas nodarbojas ar dempingu Savienības tirgū, kā minēts iepriekš 21. apsvērumā. No jauna noteiktā importa par dempinga cenām tendences parādītas nākamajā tabulā. Kā minēts iepriekš 16. apsvērumā, informācija par katras attiecīgās valsts izcelsmes importa apjomu ir sniegta indeksētā veidā.

Importa par dempinga cenām apjoms

2007

2008

2009

IP

Malaizija

 

 

 

 

Indekss: 2007. gads = 100

100

161

141

137

Gada Δ %

 

61,4

– 12,5

– 2,9

Indija

 

 

 

 

Indekss: 2007. gads = 100

100

118

104

143

Gada Δ %

 

18,2

– 11,8

37,5

Indonēzija

 

 

 

 

Indekss: 2008. gads = 100

 

100

142

168

Gada Δ %

 

 

42,1

17,9

(30)

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka importa par dempinga cenām apjoms no katras attiecīgās valsts IP laikā nebija nenozīmīgs un ka attiecīgajā periodā un jo īpaši IP importa par dempinga cenām klātbūtne Savienības tirgū saglabājās ievērojama. Fakts, ka viens no Indonēzijas ražotājiem grozījumu regulā tika atzīts par tādu, kurš nenodarbojas ar dempingu, nemaina šo secinājumu.

(31)

Par attiecīgo periodu katrai attiecīgajai valstij tika pārskatīti arī konstatējumi par cenām, kuras tika prasītas par importu par dempinga cenām, un tie ir izklāstīti nākamajā tabulā. Cenas galīgā maksājuma regulas 63. apsvēruma b) daļas tabulā attiecībā uz Malaiziju un Indiju paliek nemainīgas. Dati par Indonēziju tika pārskatīti, lai ņemtu vērā to, ka viens ražotājs eksportētājs netika uzskatīts par tādu, kas nodarbojas ar dempingu Savienības tirgū, kā minēts 21. apsvērumā. Kā norādīts 16. apsvērumā, informācija par tā Indonēzijas eksportētāja cenām, kurš nodarbojās ar dempingu, tiek sniegta indeksētā veidā.

Imports saskaņā ar Eurostat datiem (koriģēts, lai aptvertu attiecīgo ražojumu un importu par dempinga cenām)

2007

2008

2009

IP

Vidējā cena EUR par tonnu no Malaizijas

911

944

799

857

Indekss: 2007. gads = 100

100

104

88

94

Gada Δ %

 

3,6

– 15,4

7,3

Vidējā cena EUR par tonnu no Indijas

997

1 141

897

915

Indekss: 2007. gads = 100

100

114

90

92

Gada Δ %

 

14,4

– 21,4

2,1

Vidējā cena EUR par tonnu no Indonēzijas

 

 

 

 

Indekss: 2008. gads = 100

 

100

70

72

Gada Δ %

 

 

– 30,0

2,6

Avots: Eurostat dati un atbildes uz anketas jautājumiem

(32)

Izmeklēšanā atklājās, ka izņemot 2007. gadu, kurā imports no Indonēzijas nenotika, Indonēzijas ražotāju eksportētāju noteiktās cenas saglabājās gandrīz tādas pašas kā sākotnējā izmeklēšanā. Tādējādi var apstiprināt galīgā maksājuma regulas 63. apsvēruma b) daļas konstatējumu, ka attiecīgo valstu cenas un cenu politika bija lielā mērā līdzīga, īpaši IP. Fakts, ka viens no Indonēzijas ražotājiem eksportētājiem grozījumu regulā tika atzīts par tādu, kurš nenodarbojas ar dempingu, nemaina šo secinājumu.

(33)

Turklāt paliek spēkā arī konstatējumi pagaidu maksājuma regulas 127. apsvērumā, kuri apstiprināti galīgā maksājuma regulas 122. apsvērumā, proti, par to, ka attiecīgajām valstīm noteiktie kaitējuma novēršanas līmeņi ir ievērojami virs de minimis robežvērtības 2 % apmērā. Turklāt tika analizēti katras attiecīgās valsts tirdzniecības kanāli un cenu tendences un tika konstatēta to līdzība, kā norādīts iepriekšējā tabulā. Kā liecina izmeklēšana, pēc augstākā punkta 2008. gadā importa cenām no attiecīgajām valstīm bija lejupejoša tendence, un tās kopumā bija īpaši zemas salīdzinājumā ar Savienības ražošanas nozares vidējām cenām.

(34)

Turpmākajā tabulā parādīts, ka katras attiecīgās valsts izcelsmes importa par dempinga cenām tirgus daļa attiecīgajā periodā kopumā palielinājās. Kā minēts 16. apsvērumā, informācija tiek sniegta indeksētā veidā.

Importa par dempinga cenām tirgus daļa

2007

2008

2009

IP

Malaizija

 

 

 

 

Indekss: 2007. gads = 100

100

157

145

135

Gada Δ %

 

57

– 8

– 7

Indija

 

 

 

 

Indekss: 2007. gads = 100

100

115

107

141

Gada Δ %

 

15

– 7

31

Indonēzija

 

 

 

 

Indekss: 2008. gads = 100

 

100

142

168

Gada Δ %

 

 

50

13

(35)

Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem faktiem un apsvērumiem, atkārtotā izmeklēšana liecināja, ka sākotnējās izmeklēšanas konstatējumi par kumulāciju paliek nemainīgi. Tādējādi tiek uzskatīts, ka pamatregulas 3. panta 4. punktā izklāstītie nosacījumi par kumulatīvo novērtējumu importam par dempinga cenām no attiecīgajām valstīm joprojām tiek izpildīti. Tādējādi kaitējuma un cēloņsakarības atkārtotai izmeklēšanai attiecīgo valstu izcelsmes importa par dempinga cenām ietekmi var novērtēt kopā.

4.3.2.   Importa par dempinga cenām apjoms, cena un tirgus daļa

(36)

Lai noteiktu importa par dempinga cenām kumulatīvo līmeni Savienības tirgū attiecīgajā periodā, tiek ņemts vērā fakts, ka grozījumu regulā tika apstiprināts dempings visiem Indonēzijas ražotājiem eksportētājiem, izņemot Ecogreen. Tādēļ tiek uzskatīts, ka to eksports notiek par dempinga cenām, un tiem joprojām tiek piemēroti antidempinga maksājumi.

(37)

Tāpat atkārtotajā izmeklēšanā tiek ņemts vērā, ka netiek mainītas sākotnējā izmeklēšanā visiem Malaizijas un Indijas ražotājiem eksportētājiem noteiktās dempinga starpības un ka to veikto importu uzskata par importu par dempinga cenām un tam piemēro antidempinga maksājumus.

(38)

Importa par dempinga cenām apjoms no attiecīgajām valstīm ir koriģēts, atskaitot viena Indonēzijas ražotāja eksportētāja importu, kas nav imports par dempinga cenām, kā norādīts iepriekš 29. apsvērumā.

(39)

Saskaņā ar iepriekš minēto dati, kas norādīti pagaidu maksājuma regulas 70. apsvērumā un apstiprināti galīgā maksājuma regulas 64. apsvērumā, kā arī konstatējumi pagaidu maksājuma regulas 71.–73. apsvērumā par importa par dempinga cenām novērtējumu attiecīgajā periodā, kuri apstiprināti galīgā maksājuma regulas 65. apsvērumā, tiek pārskatīti, kā izklāstīts turpmāk. Kā minēts 16. apsvērumā, informācija par kopējo importu un importa par dempinga cenām tirgus daļu tiek sniegta indeksētā veidā.

Imports par dempinga cenām no attiecīgajām valstīm

2007

2008

2009

IP

Tonnas

 

 

 

 

Indekss: 2007. gads = 100

100

167

155

165

Gada Δ %

 

67,0

– 7,3

6,5

Tirgus daļa

 

 

 

 

Indekss: 2007. gads = 100

100

163

159

162

Gada Δ %

 

62,7

– 2,3

1,8

Importa par dempinga cenām vidējā cena (EUR par tonnu)

931

1 007

827

878

Indekss: 2007. gads = 100

100

108

89

94

Gada Δ %

 

8,2

– 17,9

6,1

Avots: Eurostat dati un atbildes uz anketas jautājumiem

(40)

Importa par dempinga cenām apjoms no attiecīgajām valstīm, kas tika konstatēts šajā atkārtotajā izmeklēšanā, attiecīgajā laikposmā palielinājās ievērojami – par 65 %. Lielākais kāpums bija no 2007. līdz 2008. gadam, kad imports pieauga par 67 %. 2009. gadā imports nedaudz samazinājās, bet IP atkal palielinājās gandrīz līdz 2008. gada līmenim.

(41)

Pārskatītās vidējās cenas importam par dempinga cenām no attiecīgajām valstīm attiecīgajā periodā ievērojami svārstījās un kopumā samazinājās par 6 %. Tomēr jānorāda, ka laikā no 2008. gada līdz IP šis samazinājums sasniedza pat 14 %. Visā attiecīgajā periodā importa vidējās cenas no attiecīgajām valstīm pastāvīgi bija mazākas nekā pārējās pasaules un Savienības ražošanas nozares noteiktās cenas, šādi palielinot importa par dempinga cenām tirgus daļu.

(42)

Tirgus daļa importam par dempinga cenām no attiecīgajām valstīm attiecīgajā periodā palielinājās ievērojami – par 62 %. Būtiskākais palielinājums bija no 2007. līdz 2008. gadam. Imports nedaudz samazinājās ekonomikas krīzes laikā no 2008. līdz 2009. gadam, kad attiecīgo valstu tirgus daļa nedaudz samazinājās (par 4 %), tomēr pēc tam, attiecīgā perioda beigās, to tirgus daļa tika atgūta.

(43)

Tādēļ Ecogreen veiktā importa, kas nav imports par dempinga cenām, izslēgšana nekādā veidā nemaina sākotnējās izmeklēšanas konstatējumus par importa par dempinga cenām apjomu, cenām un tirgus daļu, un šie konstatējumi tiek apstiprināti.

4.3.3.   Cenu samazinājums

(44)

Tiek atgādināts, ka sākotnējā izmeklēšanā konstatētais cenu samazinājuma apjoms tika izskaidrots pagaidu maksājuma regulas 74. un 75. apsvērumā un apstiprināts galīgā maksājuma regulas 67. apsvērumā. Grozījumu regula neskāra individuālos aprēķinus katram attiecīgajam eksportētājam. Šie konstatējumi tādēļ tiek apstiprināti.

(45)

Vidējais cenu samazinājums, kurš konstatēts importam par dempinga cenām, to vērtējot kumulatīvi visām 3 valstīm kopā un izslēdzot importu, kas nav imports par dempinga cenām, ir 2 %. Šis šķietami nelielais cenu samazinājums ir jāskata kontekstā ar faktu, ka Savienības ražošanas nozare bija spiesta pazemināt savas cenas sakarā ar importa par zemajām cenām klātbūtni ES tirgū. Tomēr šīs cenas nesedza ražošanas izmaksas, sevišķi IP. Kumulatīvi vērtētais imports par dempinga cenām, izņemot Ecogreen, vidēji tika pārdots par cenu, kas bija par 22 % zemāka.

(46)

Pēc Komisijas konstatējumu izpaušanas kāds Indonēzijas izcelsmes AS importētājs apgalvoja, ka importa, kas nav imports par dempinga cenām, vidējā cena būs zemāka nekā Indonēzijas ražotāja eksportētāja, kuram piemēro pasākumus, veiktā importa vidējā cena. Tomēr šis apgalvojums neskar konstatējumu par cenu samazinājumu importam par dempinga cenām, to vērtējot kumulatīvi.

4.4.   Savienības ražošanas nozares ekonomiskais stāvoklis

(47)

Grozījumu regula neskar konstatējumus par Savienības ražošanas nozares ekonomisko stāvokli pagaidu maksājuma regulas 76.–91. apsvērumā, kas apstiprināti galīgā maksājuma regulas 71.–84. apsvērumā, tādēļ tie tiek apstiprināti.

(48)

Tiek atgādināts – sākotnējā izmeklēšanā atklājās, ka lielākā daļa Savienības ražošanas nozarei nodarītā kaitējuma rādītāju, piemēram, produkcija (– 17 %), jaudas izmantošana (– 15 %), pārdošanas apjoms (– 18 %), tirgus daļa (– 12 %) un nodarbinātība (– 13 %), attiecīgajā periodā pasliktinājās. Turklāt ievērojami skarti bija tie kaitējuma rādītāji, kas saistīti ar Savienības ražošanas nozares finanšu darbību, piemēram, naudas plūsma un rentabilitāte. Tas nozīmē, ka īpaši IP laikā tika negatīvi ietekmēta Savienības ražošanas nozares spēja piesaistīt kapitālu.

(49)

Ņemot vērā iepriekš minēto, tiek apstiprināts secinājums, ka Savienības ražošanas nozarei ir radīts būtisks kaitējums pamatregulas 3. panta 5. punkta nozīmē.

5.   Cēloņsakarība

(50)

Pēc Savienības ražošanas nozarei nodarīta būtiska kaitējuma apstiprināšanas tika pārskatīts, vai pēc tam, kad grozījumu regulā ir pārskatīti konstatējumi par dempingu un importu par dempinga cenām no attiecīgajām valstīm, joprojām pastāv cēloņsakarība starp minēto kaitējumu.

5.1.   Importa par dempinga cenām radītā ietekme

(51)

Kā minēts iepriekš 26. apsvērumā, patēriņš Savienībā attiecīgajā periodā bija salīdzinoši nemainīgs un palielinājās tikai par 2 %.

(52)

Tabula 39. apsvērumā, kurā nav iekļauts tā Indonēzijas ražotāja eksportētāja veiktais imports, par kuru grozījumu regulā tika konstatēts, ka tas neveic importu par dempinga cenām Savienības tirgū, liecina, ka importa par dempinga cenām pārskatītais apjoms no trim attiecīgajām valstīm attiecīgajā periodā joprojām ir liels un ir ievērojami palielinājies – par vairāk nekā 60 000 tonnām absolūtos skaitļos un par vairāk nekā 60 % salīdzinošā izteiksmē. Arī importa par dempinga cenām tirgus daļa ievērojami palielinājās, šajā periodā pieaugot par vairāk nekā 5 procentu punktiem.

(53)

Šīs tendences ir ļoti līdzīgas tām, kuras tika konstatētas sākotnējā izmeklēšanā, sevišķi galīgā maksājuma regulas 86.–94. apsvērumā. Tirgus daļa, kas sākotnējā izmeklēšanā bija 57 %, ir pieaugusi un šobrīd ar pārskatītajiem datiem attiecīgajam periodam ir vairāk nekā 60 %.

(54)

Atkārtotajā izmeklēšanā apstiprinājās, ka imports par dempinga cenām no attiecīgajām valstīm radīja spiedienu uz Savienības ražošanas nozari no 2008. gada, kad šis imports pieauga par 67 %. Minētajā gadā šā importa cenas, kā norādīts 39. apsvērumā, bija daudz zemākas nekā Savienības ražošanas nozares cenas. Tādēļ Savienības ražošanas nozare zaudēja ievērojamu pārdošanas apjomu (– 15,4 %) un tirgus daļu, kuru tā attiecīgajā periodā tā arī neatguva. Vienlaikus tirgus daļa importam par dempinga cenām no attiecīgajām valstīm palielinājās par vairāk nekā 9 procentu punktiem.

(55)

Galīgā maksājuma regulas 72. apsvērumā tika norādīts – lai reaģētu uz šādu cenu spiedienu, Savienības ražošanas nozarei bija ievērojami jāsamazina savas pārdošanas cenas 2009. gadā (par 16,9 %) un tās vēl vairāk jāsamazina IP (par 5,3 %). Pat ja šāda cenu politika ļāva Savienības ražošanas nozarei ierobežot tirgus daļas zaudējumu, tā izraisīja ievērojamu zaudējumu uzkrāšanos attiecīgajā periodā, kā paskaidrots pagaidu maksājuma regulas 86. apsvērumā un apstiprināts galīgā maksājuma regulas 78. apsvērumā. Vienlaikus Savienības tirgū atradās liels daudzums importa par zemām dempinga cenām, sevišķi IP.

(56)

Lai gan 2009. gadā kopā ar ekonomikas lejupslīdi un ES tirgus samazināšanos imports par dempinga cenām no attiecīgajām valstīm absolūtos skaitļos samazinājās par 7,3 %, jānorāda, ka tā vidējā cena samazinājās par 17,9 % un tas bija vairāk nekā Savienības ražošanas nozares cenas samazinājums par 16,9 %. IP Savienības ražošanas nozarei bija jāsamazina savas cenas, un tai radās finansiāli zaudējumi.

(57)

Šie apsvērumi norāda uz smagajām sekām, kādas importa par zemām dempinga cenām lielais daudzums Savienības tirgū atstāja uz Savienības ražošanas nozares cenu politiku tās galvenajā tirgū, un uz negatīvo ietekmi, kādu tas radīja Savienības ražošanas nozares ekonomiskajam stāvoklim, sevišķi IP.

(58)

Iepriekš minētais importētājs apgalvoja, ka cēloņsakarības analīzē atlikušais imports par dempinga cenām no Indonēzijas būtu jānodala no Indijas un Malaizijas izcelsmes importa tādu faktoru dēļ kā šā Indonēzijas izcelsmes importa stabila tirgus daļa, augstāks cenu līmenis, cenu samazinājuma neesamība, mazāka cenas starpība, kā arī Indonēzijas un Savienības ražošanas nozares tirgus daļu paralēla attīstība. Tāpat šis importētājs apgalvoja, ka pēc šādas nodalīšanas nepastāv cēloņsakarība starp kaitējumu un Indonēzijas izcelsmes importu par dempinga cenām.

(59)

Apgalvojums tika noraidīts, jo importētāja dažkārt selektīvi norādītie faktori pamatregulas 3. panta 4. punktā netiek uzskatīti par būtiskiem, nosakot, vai jāpiemēro kumulācija, sevišķi attiecībā uz konkurences apstākļiem starp importētajiem ražojumiem un līdzīgajiem Savienības ražojumiem. Sākotnējā izmeklēšanā tika secināts, ka attiecīgais ražojums ir starpprodukts, kuru galvenokārt izmanto kā resursu alifātisko spirtu sulfātu, etoksilātu un ētersulfātu ražošanā, un ka importētais ražojums neatkarīgi no tā izcelsmes valsts tieši konkurē ar Savienībā ražoto ražojumu. Tādēļ nepārprotamā konkurence Savienības tirgū liek piemērot importa kumulatīvo novērtējumu pamatregulas 3. panta 4. punkta b) apakšpunkta nozīmē. Importētāja argumenti neņem vērā šo konstatējumu, un tie varētu kļūt vērā ņemami tikai tad, ja kumulāciju nepiemērotu. Tā kā nav pamata grozīt sākotnējās izmeklēšanas konstatējumus par kumulāciju, tiek apstiprināta importa par dempinga cenām ietekmes analīze.

(60)

Turklāt jānorāda, ka atlikušais Indonēzijas izcelsmes imports notika par dempinga cenām, tā tirgus daļa attiecīgajā periodā ievērojami pieauga un tas tika pārdots zem Savienības ražošanas nozares pārdošanas cenas.

(61)

Visbeidzot, importētājs norādīja, ka Ecogreen pārdeva ražojumu ar lielāku cenas starpību iepretim Savienības ražošanas nozares cenai nekā atlikušais Indonēzijas ražotājs eksportētājs, tādēļ sakarā ar to, ka Ecogreen veiktā importa ietekme tika uzskatīta par neievērojamu, šāds pats secinājums a fortiori būtu jāpiemēro arī atlikušajam Indonēzijas izcelsmes importam.

(62)

Šis secinājums ir balstīts uz nepareiza pieņēmuma. Tiesas spriedums lika mainīt Ecogreen dempinga aprēķinu, kas kļuva de minimis. Vienīgi šā iemesla dēļ Ecogreen veiktā importa ietekme ir uzskatāma par neievērojamu. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(63)

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos konstatējumus, tiek secināts, ka imports par dempinga cenām ir nodarījis būtisku kaitējumu Savienības ražošanas nozarei.

5.2.   Citu faktoru ietekme

(64)

Tika pārskatīta arī citu faktoru ietekme uz Savienības ražošanas nozari cēloņsakarības kontekstā.

5.2.1.   Indonēzijas izcelsmes imports, kas nav imports par dempinga cenām

(65)

Kā minēts iepriekš 23. apsvērumā, imports, kas nav imports par dempinga cenām, pieauga salīdzinoši mazāk nekā imports par dempinga cenām un tas bija neliela daļa no attiecīgo valstu izcelsmes importa kopējā apjoma IP. Turklāt izmeklēšana apliecināja, ka šā importa tirgus daļa attiecīgajā periodā un jo īpaši IP bija pieticīga.

(66)

Importa par dempinga cenām apjoms laikā no 2009. gada līdz IP pieauga par 6,5 %, proti, tas pārsniedza tirgus atgūšanās līmeni, ko parāda Savienības patēriņa pieaugums par 4,6 %, tādējādi iegūstot lielāku tirgus daļu.

(67)

Tādēļ uzskatāms, ka ietekme, kāda Savienības tirgū IP laikā varēja būt importam, kas nav imports par dempinga cenām, nevar pārspēt ievērojamo negatīvo ietekmi, kāda bija importam par dempinga cenām, kā aprakstīts 51.–57. apsvērumā.

(68)

Ņemot vērā šos konstatējumus, tiek uzskatīts, ka Ecogreen veiktā importa, kas nav imports par dempinga cenām, klātbūtne Savienības tirgū IP laikā nav tāda, kas varētu izjaukt cēloņsakarību starp importu par dempinga cenām un Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu IP.

5.2.2.   Citi sākotnējā izmeklēšanā izskatītie faktori

(69)

Citi faktori, kas sākotnējā izmeklēšanā tika izskatīti saistībā ar Savienības ražošanas nozarei nodarītā būtiskā kaitējuma iespējamajiem iemesliem, bija šādi: imports Savienībā no pārējām pasaules valstīm, Savienības ražošanas nozares eksporta darbība, ekonomikas krīzes ietekme un tādu zarotas virknes izomēru pārdošana, kuri neietilpst ražojumu klāstā.

(70)

Tā kā šos faktorus neietekmē pārskatītās dempinga starpības, kas noteiktas Indonēzijas ražotājiem eksportētājiem, tiek apstiprināti attiecībā uz šiem faktoriem izdarītie konstatējumi un secinājumi galīgā maksājuma regulas 95.–100. apsvērumā. Minēto faktoru ietekme neizjauc cēloņsakarību, kas noteikta starp importu par dempinga cenām un Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu.

5.3.   Secinājums par cēloņsakarību

(71)

Pašreizējā atkārtotā izmeklēšana liecina, ka joprojām pastāv acīmredzama un tieša saikne starp importa par dempinga cenām apjoma pieaugumu un tā negatīvo ietekmi uz cenām un Savienības ražošanas nozarei nodarīto būtisko kaitējumu IP.

(72)

Iepriekš izklāstītā analīze liecina, ka importa, kas nav imports par dempinga cenām, apjoms bija neliels, salīdzinot ar importa par dempinga cenām daudzumu no attiecīgajām valstīm. Salīdzinoši stabila patēriņa apstākļos šis imports par dempinga cenām attiecīgajā periodā ievērojami pieauga gan absolūtos skaitļos, gan salīdzinošā izteiksmē, un tā klātbūtnei bija ievērojama negatīva ietekme Savienības tirgū. Tika konstatēts, ka sakarā ar radītajiem tirgus izkropļojumiem Savienības ražošanas nozarei no 2008. gada bija ievērojami jāsamazina savas cenas (par 22,2 %), un tā nespēja segt savas izmaksas un gūt samērīgu peļņu, sevišķi IP.

(73)

Arī atkārtotajā izmeklēšanā apstiprinājās, ka citi faktori, kas nav imports par dempinga cenām, neizjauc cēloņsakarību, kas noteikta starp importu par dempinga cenām un Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu.

(74)

Tādējādi atkārtotā izmeklēšana liecina, ka pastāv cēloņsakarība starp importu par dempinga cenām no Indijas, Indonēzijas un Malaizijas un Savienības ražošanas nozarei nodarīto būtisko kaitējumu IP. Ar šo tiek apstiprināti secinājumi, kas izklāstīti galīgā maksājuma regulas 101. un 102. apsvērumā.

6.   Savienības intereses

(75)

Secinājumu par Savienības interesēm galīgā maksājuma regulas 118. apsvērumā grozījumu regula neietekmē, tāpēc tas ar šo tiek apstiprināts.

C.   GALĪGO PASĀKUMU PĀRSKATĪŠANA

(76)

Kā norādīts iepriekš, atkārtoti izmeklējot attiecīgos sākotnējās izmeklēšanas faktus un konstatējumus, ņemot vērā ar grozījumu regulu noteiktās jaunās dempinga starpības, tika konstatēts, ka atlikušais imports Savienībā par dempinga cenām no Indijas, Indonēzijas un Malaizijas IP laikā nodara būtisku kaitējumu Savienības ražošanas nozarei.

(77)

Ievērojot sākotnējās izmeklēšanas secinājumus attiecībā uz dempingu, kaitējumu, cēloņsakarību un Savienības interesēm un to, ka pašreizējā atkārtotajā izmeklēšanā apstiprinājās cēloņsakarība starp Savienības ražošanas nozarei nodarīto būtisko kaitējumu un atlikušo importu par dempinga cenām no attiecīgajām valstīm, galīgie pasākumi, kas noteikti grozījumu regulā, būtu jāapstiprina tādā pašā līmenī. Tādēļ tiek secināts, ka šī atkārtotā izmeklēšana būtu jābeidz, negrozot galīgos pasākumus, kuri noteikti galīgo pasākumu regulā.

(78)

Spēkā esošie antidempinga pasākumi, kas noteikti ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1138/2011 un grozīti ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1241/2012 joprojām ir pareizi un tādēļ tiem būtu jāpaliek spēkā. Tiek atgādināts, ka noteiktie pasākumi ir īpaši maksājumi, kas katram ražotājam eksportētājam tika noteikti turpmākajā apmērā.

Valsts

Uzņēmums

Galīgais īpašais antidempinga maksājums

(EUR par tonnu neto)

Indija

VVF (India) Ltd

46,98

Visi pārējie uzņēmumi

86,99

Indonēzija

P.T. Ecogreen Oleochemicals

0,00

P.T. Musim Mas

45,63

Visi pārējie uzņēmumi

45,63

Malaizija

KL-Kepong Oleomas Sdn.Bhd.

35,19

Emery Oleochemicals (M) Sdn. Bhd.

61,01

Fatty Chemical Malaysia Sdn. Bhd

51,07

Visi pārējie uzņēmumi

61,01

(79)

Attiecīgo valstu iestādes, eksportētāji un to apvienības un visas ieinteresētās personas Savienībā, sevišķi Savienības ražošanas nozare, importētāji, lietotāju un tirgotāju apvienības, tika informētas par būtiskajiem faktiem un apsvērumiem, pamatojoties uz kuriem tika ierosināts beigt antidempinga atkārtotas izmeklēšanas daļējas atsākšanas procedūru attiecībā uz alifātisko spirtu importu no attiecīgajām valstīm, un šīm personām tika dota iespēja sniegt piezīmes un tikt uzklausītām. Šo personu sniegtās mutiskās un rakstiskās piezīmes tika izskatītas, taču tās nemainīja šīs regulas secinājumus.

(80)

Viens ražotājs eksportētājs piedāvāja cenu saistības saskaņā ar pamatregulas 8. panta 1. punktu.

(81)

Tika konstatēts, ka attiecīgais ražotājs eksportētājs papildus attiecīgajam ražojumam ražo virkni citu ražojumu un pārdod šos citus ražojumus vieniem un tiem pašiem pircējiem. Tas radītu ievērojamu šķērskompensācijas risku un ļoti apgrūtinātu saistību efektīvu uzraudzību, šajā gadījumā apdraudot cenu saistību efektivitāti. Tādējādi Komisija secināja, ka cenu saistības nevar pieņemt.

(82)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar komitejas atzinumu, kas izveidota atbilstīgi pamatregulas 15. panta 1. punktam,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Ar šo, negrozot spēkā esošos maksājumus, beidz antidempinga atkārtotas izmeklēšanas daļējas atsākšanas procedūru attiecībā uz šādu ražojumu importu: piesātinātie alifātiskie spirti ar oglekļa atomu virknes garumu C8, C10, C12, C14, C16 vai C18 (neietverot zarotas virknes izomērus), ietverot atsevišķus vienvērtīgos piesātinātos alifātiskos spirtus (ko dēvē arī par “tīrām frakcijām”) un maisījumus, kuros pārsvarā oglekļa atomu virknes garums ir kombinācijās C6–C8, C6–C10, C8–C10, C10–C12 (parasti iedala C8–C10 kategorijā), maisījumus, kuros pārsvarā oglekļa atomu virknes garums ir kombinācijās C12–C14, C12–C16, C12–C18, C14–C16 (parasti iedala C12–C14 kategorijā) un maisījumus, kuros pārsvarā oglekļa atomu virknes garums ir kombinācijā C16–C18, ar izcelsmi Indijā, Indonēzijā un Malaizijā, ko patlaban klasificē ar KN kodiem ex2905 16 85, 2905 17 00, ex2905 19 00 un ex3823 70 00 (Taric kodi 2905168510, 2905190060, 3823700011 un 3823700091).

2. pants

Šī regula stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē, 2014. gada 26. maijā

Komisijas vārdā –

priekšsēdētājs

José Manuel BARROSO


(1)  OV L 343, 22.12.2009., 51. lpp.

(2)  OV L 293, 11.11.2011., 1. lpp.

(3)  OV L 122, 11.5.2011., 47. lpp.

(4)  OV L 352, 21.12.2012., 1. lpp.

(5)  OV C 58, 28.2.2013., 24. lpp.


27.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 157/96


KOMISIJAS ĪSTENOŠANAS REGULA (ES) Nr. 571/2014

(2014. gada 26. maijs),

ar ko saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū apstiprina darbīgo vielu ipkonazolu un groza Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 540/2011 pielikumu

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS KOMISIJA,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes Direktīvas 79/117/EEK un 91/414/EEK (1), un jo īpaši tās 13. panta 2. punktu un 78. panta 2. punktu,

tā kā:

(1)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1107/2009 80. panta 1. punkta a) apakšpunktu Padomes Direktīvu 91/414/EEK (2) attiecībā uz apstiprinājuma procedūru un nosacījumiem piemēro tām darbīgajām vielām, par kurām saskaņā ar minētās direktīvas 6. panta 3. punktu pirms 2011. gada 14. jūnija ir ticis pieņemts lēmums. Attiecībā uz ipkonazolu Regulas (EK) Nr. 1107/2009 80. panta 1. punkta a) apakšpunkta nosacījumi ir izpildīti ar Komisijas Lēmumu 2008/20/EK (3).

(2)

Saskaņā ar Direktīvas 91/414/EEK 6. panta 2. punktu Apvienotā Karaliste 2007. gada 30. martā saņēma pieteikumu no uzņēmuma Kureha GmbH darbīgās vielas ipkonazola iekļaušanai Direktīvas 91/414/EEK I pielikumā. Ar Lēmumu 2008/20/EK tika apstiprināts, ka dokumentācija ir pilnīga, proti, principā to var uzskatīt par atbilstošu Direktīvas 91/414/EEK II un III pielikumā noteiktajām datu un informācijas prasībām.

(3)

Attiecībā uz lietojuma veidiem, kurus ierosinājis pieteikuma iesniedzējs, šīs darbīgās vielas iedarbība uz cilvēku un dzīvnieku veselību un vidi ir novērtēta saskaņā ar Direktīvas 91/414/EEK 6. panta 2. un 4. punkta noteikumiem. Izraudzītā ziņotāja dalībvalsts Apvienotā Karaliste 2008. gada 22. maijā iesniedza novērtējuma ziņojuma projektu. Saskaņā ar Komisijas Regulas (ES) Nr. 188/2011 (4) 11. panta 6. punktu 2011. gada 20. maijā pieteikuma iesniedzējam tika lūgts sniegt papildu informāciju. 2011. gada novembrī Apvienotā Karaliste iesniedza papildu informācijas novērtējumu kā atjauninātu novērtējuma ziņojuma projektu.

(4)

Šo novērtējuma ziņojuma projektu izskatīja dalībvalstis un Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (turpmāk “Iestāde”). Iestāde 2013. gada 2. aprīlī iesniedza Komisijai secinājumus par darbīgās vielas ipkonazola pesticīdu riska novērtējuma salīdzinošo pārskatīšanu (5). Dalībvalstis un Komisija izskatīja novērtējuma ziņojuma projektu un Iestādes secinājumu Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgajā komitejā, un 2014. gada 20. martā tas tika pabeigts kā Komisijas pārskata ziņojums par ipkonazolu.

(5)

Dažādajās veiktajās pārbaudēs tika konstatēts, ka ipkonazolu saturoši augu aizsardzības līdzekļi kopumā ir uzskatāmi par atbilstošiem Direktīvas 91/414/EEK 5. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā un 5. panta 3. punktā noteiktajām prasībām, jo īpaši attiecībā uz lietojuma veidiem, kas tika pārbaudīti un sīki izklāstīti Komisijas pārskata ziņojumā. Tāpēc ir lietderīgi apstiprināt ipkonazolu.

(6)

Ievērojot Regulas (EK) Nr. 1107/2009 13. panta 2. punktu saistībā ar tās 6. pantu un ņemot vērā jaunākās zinātnes un tehnikas atziņas, tomēr ir jāparedz atsevišķi nosacījumi un ierobežojumi. Īpaši lietderīgi ir pieprasīt papildu apstiprinošu informāciju.

(7)

Pirms apstiprināšanas būtu jāatvēl pietiekami ilgs periods, lai dalībvalstis un ieinteresētās personas varētu sagatavoties no apstiprinājuma izrietošo jauno prasību izpildei.

(8)

Neskarot no apstiprinājuma izrietošās saistības, kas noteiktas Regulā (EK) Nr. 1107/2009, un ņemot vērā īpašo situāciju, ko radījusi pāreja no Direktīvas 91/414/EEK uz Regulu (EK) Nr. 1107/2009, tomēr būtu jāpiemēro turpmāk minētie nosacījumi. Pēc apstiprināšanas dalībvalstīm būtu jāatvēl seši mēneši ipkonazolu saturošu augu aizsardzības līdzekļu atļauju pārskatīšanai. Dalībvalstīm atļaujas attiecīgi būtu jāmaina, jāaizstāj vai jāatsauc. Atkāpjoties no iepriekš minētā termiņa, būtu jāparedz ilgāks laiks, lai iesniegtu un novērtētu visus III pielikumā minētos dokumentus par katru augu aizsardzības līdzekli katram paredzētajam lietojuma veidam un saskaņā ar vienotajiem principiem, kā noteikts Direktīvā 91/414/EEK.

(9)

Kā liecina pieredze, kas gūta, Direktīvas 91/414/EEK I pielikumā iekļaujot darbīgās vielas, kuras novērtētas saskaņā ar Komisijas Regulu (EEK) Nr. 3600/92 (6), var rasties grūtības, interpretējot spēkā esošo atļauju turētāju pienākumus attiecībā uz piekļuvi datiem. Lai izvairītos no turpmākiem sarežģījumiem, būtu jāprecizē dalībvalstu pienākumi, galvenokārt pienākums pārbaudīt, vai atļaujas turētājam ir piekļuve dokumentācijai, kas atbilst minētās direktīvas II pielikuma prasībām. Tomēr šāds precizējums, salīdzinot ar līdz šim pieņemtajām direktīvām par grozījumiem minētās direktīvas I pielikumā vai regulās, ar ko apstiprina darbīgās vielas, neparedz nekādus jaunus pienākumus nedz dalībvalstīm, nedz atļauju turētājiem.

(10)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1107/2009 13. panta 4. punktu būtu attiecīgi jāgroza Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 540/2011 (7) pielikums.

(11)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgās komitejas atzinumu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Darbīgās vielas apstiprināšana

Darbīgo vielu ipkonazolu, kā norādīts I pielikumā, apstiprina atbilstīgi minētajā pielikumā izklāstītajiem nosacījumiem.

2. pants

Augu aizsardzības līdzekļu atkārtota novērtēšana

1.   Dalībvalstis saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1107/2009 līdz 2015. gada 28. februārim vajadzības gadījumā groza vai atsauc spēkā esošās atļaujas tādiem augu aizsardzības līdzekļiem, kas kā darbīgo vielu satur ipkonazolu.

Tās līdz minētajai dienai īpaši pārbauda, vai ir izpildīti šīs regulas I pielikuma nosacījumi, izņemot tos, kas norādīti minētā pielikuma īpašo noteikumu ailē, un vai atļaujas turētājam saskaņā ar Direktīvas 91/414/EEK 13. panta 1.–4. punkta un Regulas (EK) Nr. 1107/2009 62. panta nosacījumiem ir tāda dokumentācija vai piekļuve tādai dokumentācijai, kas atbilst minētās direktīvas II pielikuma prasībām.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, katru atļauto augu aizsardzības līdzekli, kas satur ipkonazolu kā vienīgo darbīgo vielu vai vienu no vairākām darbīgajām vielām, kuras ir iekļautas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 540/2011 pielikumā vēlākais līdz 2014. gada 31. augustam, dalībvalstis atkārtoti novērtē saskaņā ar vienotajiem principiem, kuri noteikti Regulas (EK) Nr. 1107/2009 29. panta 6. punktā, pamatojoties uz dokumentāciju, kas atbilst Direktīvas 91/414/EEK III pielikuma prasībām, un ņemot vērā šīs regulas I pielikuma īpašo noteikumu sleju. Pamatojoties uz minēto novērtējumu, tās nosaka, vai līdzeklis atbilst Regulas (EK) Nr. 1107/2009 29. panta 1. punktā izklāstītajiem nosacījumiem.

Pēc tam, kad tas ir noteikts, dalībvalstis rīkojas šādi:

a)

ja ipkonazols līdzeklī ir vienīgā darbīgā viela, tad vajadzības gadījumā groza vai atsauc atļauju vēlākais līdz 2016. gada 29. februārim; vai

b)

ja līdzeklis satur ipkonazolu kā vienu no vairākām darbīgajām vielām, atļauju vajadzības gadījumā groza vai atsauc vēlākais līdz 2016. gada 29. februārim vai līdz datumam, kas šādai grozīšanai vai atsaukšanai paredzēts attiecīgajā tiesību aktā vai aktos, ar kuriem attiecīgā viela vai vielas iekļautas Direktīvas 91/414/EEK I pielikumā vai ar kuriem minētā viela vai vielas apstiprinātas, izvēloties vēlāko no šiem datumiem.

3. pants

Grozījumi Īstenošanas regulā (ES) Nr. 540/2011

Īstenošanas regulas (ES) Nr. 540/2011 pielikumu groza saskaņā ar šīs regulas II pielikumu.

4. pants

Stāšanās spēkā un piemērošanas diena

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no 2014. gada 1. septembra.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē, 2014. gada 26. maijā

Komisijas vārdā

priekšsēdētājs

José Manuel BARROSO


(1)  OV L 309, 24.11.2009., 1. lpp.

(2)  Padomes 1991. gada 15. jūlija Direktīva 91/414/EEK par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (OV L 230, 19.8.1991., 1. lpp.).

(3)  Komisijas 2007. gada 20. decembra Lēmums 2008/20/EK, ar ko principā atzīst par pilnīgu dokumentāciju, kura iesniegta detalizētai pārbaudei saistībā ar iespējamo ipkonazola un maltodekstrīna iekļaušanu Padomes Direktīvas 91/414/EEK I pielikumā (OV L 1, 4.1.2008., 5. lpp.).

(4)  Komisijas 2011. gada 25. februāra Regula (ES) Nr. 188/2011, ar ko nosaka sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus Padomes Direktīvai 91/414/EEK attiecībā uz to darbīgo vielu novērtēšanu, kuras nav bijušas tirgū divus gadus pēc minētās direktīvas paziņošanas (OV L 53, 26.2.2011., 51. lpp.).

(5)  Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde, Conclusion on the peer review of the pesticide risk assessment of the active substance ipconazole. EFSA Journal (2013); 11(4):3181. (76 lpp.); doi:10.2903/j.efsa.2013.3181. Pieejams tiešsaistē: www.efsa.europa.eu/efsajournal.

(6)  Komisijas 1992. gada 11. decembra Regula (EEK) Nr. 3600/92, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus tās darba programmas pirmā posma īstenošanai, kas minēta 8. panta 2. punktā Padomes Direktīvā 91/414/EEK par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (OV L 366, 15.12.1992., 10. lpp.).

(7)  Komisijas 2011. gada 25. maija Īstenošanas regula (ES) Nr. 540/2011, ar ko īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 attiecībā uz darbīgo vielu sarakstu (OV L 153, 11.6.2011., 1. lpp.).


I PIELIKUMS

Parastais nosaukums, identifikācijas numuri

IUPAC nosaukums

Tīrība (1)

Apstiprināšanas datums

Apstiprināšanas termiņa beigas

Īpaši noteikumi

Ipkonazols

CAS Nr.

125225-28-7 (diastereoizomēru maisījums)

115850-69-6 (ipkonazols cc, cis-izomērs)

115937-89-8 (ipkonazols ct, trans-izomērs)

CIPAC Nr. 798

(1RS,2SR,5RS;1RS,2SR,5SR)-2-(4-hlorobenzil)-5-izopropil-1-(1H-1,2,4-triazol-1-il-metil)ciklopentanols

≥ 955 g/kg

Ipkonazols cc: 875–930 g/kg

Ipkonazols ct: 65–95 g/kg

2014. gada 1. septembris

2024. gada 31. augusts

Lai īstenotu Regulas (EK) Nr. 1107/2009 29. panta 6. punktā minētos vienotos principus, ņem vērā Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgās komitejas 2014. gada 20. martā pabeigtā pārskata ziņojuma secinājumus par ipkonazolu, un jo īpaši tā I un II papildinājumu.

Šajā vispārējā novērtējumā dalībvalstis īpašu uzmanību pievērš:

1)

riskam attiecībā uz graudēdājiem putniem;

2)

darbinieku un operatoru aizsardzībai;

3)

riskam attiecībā uz zivīm.Lietošanas nosacījumos vajadzības gadījumā ietver riska mazināšanas pasākumus.

Pieteikuma iesniedzējs sniedz apstiprinošu informāciju par:

a)

ilgtermiņa riska pieņemamību attiecībā uz graudēdājiem putniem;

b)

riska pieņemamību attiecībā uz augsnes makroorganismiem;

c)

enantioselektīvas metabolizācijas vai noārdīšanās risku;

d)

ipkonazola īpašībām, kas putniem un zivīm potenciāli var izraisīt endokrīnos traucējumus.Pieteikuma iesniedzējs a) un b) punktā minēto informāciju Komisijai, dalībvalstīm un Iestādei sniedz līdz 2016. gada 31. augustam, c) punktā minēto informāciju sniedz divu gadu laikā pēc attiecīgo norādījumu pieņemšanas par izomēru maisījumu novērtēšanu un d) punktā minēto informāciju – divu gadu laikā pēc attiecīgo ESAO pārbaužu vadlīniju pieņemšanas par endokrīnās sistēmas traucējumiem vai arī pēc ES līmenī atzītu testēšanas vadlīniju pieņemšanas.


(1)  Sīkāka informācija par darbīgās vielas identitāti un specifikāciju sniegta pārskata ziņojumā.


II PIELIKUMS

Īstenošanas regulas (ES) Nr. 540/2011 pielikuma B daļā pievieno šādu ierakstu:

Numurs

Parastais nosaukums, identifikācijas numuri

IUPAC nosaukums

Tīrība (1)

Apstiprināšanas datums

Apstiprināšanas termiņa beigas

Īpaši noteikumi

“73

Ipkonazols

CAS Nr.

125225-28-7 (diastereoizomēru maisījums)

115850-69-6 (ipkonazols cc, cis-izomērs)

115937-89-8 (ipkonazols ct, trans-izomērs)

CIPAC Nr. 798

(1RS,2SR,5RS;1RS,2SR,5SR)-2-(4-hlorobenzil)-5-izopropil-1-(1H-1,2,4-triazol-1-il-metil)ciklopentanols

≥ 955 g/kg

Ipkonazols cc: 875–930 g/kg

Ipkonazols ct: 65–95 g/kg

2014. gada 1. septembris

2024. gada 31. augusts

Lai īstenotu Regulas (EK) Nr. 1107/2009 29. panta 6. punktā minētos vienotos principus, ņem vērā Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgās komitejas 2014. gada 20. martā pabeigtā pārskata ziņojuma secinājumus par ipkonazolu, un jo īpaši tā I un II papildinājumu.

Šajā vispārējā novērtējumā dalībvalstis īpašu uzmanību pievērš:

1)

riskam attiecībā uz graudēdājiem putniem;

2)

darbinieku un operatoru aizsardzībai;

3)

riskam attiecībā uz zivīm.Lietošanas nosacījumos vajadzības gadījumā ietver riska mazināšanas pasākumus.

Pieteikuma iesniedzējs sniedz apstiprinošu informāciju par:

a)

ilgtermiņa riska pieņemamību attiecībā uz graudēdājiem putniem;

b)

riska pieņemamību attiecībā uz augsnes makroorganismiem;

c)

enantioselektīvas metabolizācijas vai noārdīšanās risku;

d)

ipkonazola īpašībām, kas potenciāli var izraisīt endokrīnos traucējumus attiecībā uz putniem un zivīm.Pieteikuma iesniedzējs a) un b) punktā minēto informāciju Komisijai, dalībvalstīm un Iestādei sniedz līdz 2016. gada 31. augustam, c) punktā minēto informāciju sniedz divu gadu laikā pēc attiecīgo norādījumu pieņemšanas par izomēru maisījumu novērtēšanu un d) punktā minēto informāciju – divu gadu laikā pēc attiecīgo ESAO pārbaužu vadlīniju pieņemšanas par endokrīnās sistēmas traucējumiem vai arī pēc ES līmenī atzītu testēšanas vadlīniju pieņemšanas.”


(1)  Sīkāka informācija par darbīgās vielas identitāti un specifikāciju sniegta pārskata ziņojumā.


27.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 157/101


KOMISIJAS ĪSTENOŠANAS REGULA (ES) Nr. 572/2014

(2014. gada 26. maijs),

ar kuru nosaka standarta importa vērtības atsevišķu veidu augļu un dārzeņu ievešanas cenas noteikšanai

EIROPAS KOMISIJA,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

ņemot vērā Padomes 2007. gada 22. oktobra Regulu (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (Vienotā TKO regula) (1),

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 7. jūnija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 543/2011, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas (EK) Nr. 1234/2007 piemērošanai attiecībā uz augļu un dārzeņu un pārstrādātu augļu un dārzeņu nozari (2), un jo īpaši tās 136. panta 1. punktu,

tā kā:

(1)

Īstenošanas regulā (ES) Nr. 543/2011, piemērojot Urugvajas kārtas daudzpusējo tirdzniecības sarunu iznākumu, paredzēti kritēriji, pēc kuriem Komisija nosaka standarta importa vērtības minētās regulas XVI pielikuma A daļā norādītajiem produktiem no trešām valstīm un laika periodiem.

(2)

Standarta importa vērtību aprēķina katru darbdienu saskaņā ar Īstenošanas regulas (ES) Nr. 543/2011 136. panta 1. punktu, ņemot vērā mainīgos dienas datus. Tāpēc šai regulai būtu jāstājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Standarta importa vērtības, kas paredzētas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 543/2011 136. pantā, ir tādas, kā norādīts šīs regulas pielikumā.

2. pants

Šī regula stājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē, 2014. gada 26. maijā

Komisijas

un tās priekšsēdētāja vārdā

lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektors

Jerzy PLEWA


(1)  OV L 299, 16.11.2007., 1. lpp.

(2)  OV L 157, 15.6.2011., 1. lpp.


PIELIKUMS

Standarta importa vērtības atsevišķu veidu augļu un dārzeņu ievešanas cenas noteikšanai

(EUR/100 kg)

KN kods

Trešās valsts kods (1)

Standarta importa vērtība

0702 00 00

AL

45,8

MA

33,4

MK

77,8

TR

65,0

ZZ

55,5

0707 00 05

AL

36,9

MK

43,4

TR

122,8

ZZ

67,7

0709 93 10

MA

29,9

TR

114,9

ZZ

72,4

0805 10 20

EG

50,8

MA

43,2

TR

49,7

ZZ

47,9

0805 50 10

TR

100,4

ZA

139,4

ZZ

119,9

0808 10 80

AR

103,2

BR

90,7

CL

107,3

CN

98,7

MK

26,7

NZ

131,4

US

185,3

ZA

110,0

ZZ

106,7


(1)  Valstu nomenklatūra, kas paredzēta Komisijas Regulā (EK) Nr. 1833/2006 (OV L 354, 14.12.2006., 19. lpp.). Kods “ZZ” nozīmē “cita izcelsme”.